Cookieを許可しますか?

Tipiṭakaではサービス提供と改善のためにCookieを使用します。 プライバシーポリシー

3. Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā3. アンバッタ経の解説

Addhānagamanavaṇṇanā

遊行の解説

254. Evaṃ me sutaṃ…pe… kosalesūti ambaṭṭhasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Kosalesūti kosalā nāma jānapadino rājakumārā. Tesaṃ nivāso ekopi janapado rūḷhīsaddena kosalāti vuccati, tasmiṃ kosalesu janapade. Porāṇā panāhu – yasmā pubbe mahāpanādaṃ rājakumāraṃ nānānāṭakādīni disvā sitamattampi akarontaṃ sutvā rājā āha – ‘‘yo mama puttaṃ hasāpeti, sabbālaṅkārena naṃ alaṅkaromī’’ti. Tato naṅgalānipi chaḍḍetvā mahājanakāye sannipatite manussā sātirekāni sattavassāni nānākīḷāyo dassetvāpi taṃ hasāpetuṃ nāsakkhiṃsu, tato sakko devarājā nāṭakaṃ pesesi, so dibbanāṭakaṃ dassetvā hasāpesi. Atha te manussā attano attano vasanokāsābhimukhā pakkamiṃsu. Te paṭipathe mittasuhajjādayo disvā paṭisanthāraṃ karontā – ‘‘kacci bho kusalaṃ, kacci bho kusala’’nti āhaṃsu. Tasmā taṃ ‘‘kusala’’nti vacanaṃ upādāya so padeso kosalāti vuccatīti.

254. 「このように私は聞いた…中略…コーサラ国において」とはアンバッタ経である。そこにおいて、これまでにない語の解説は以下の通りである。「コーサラ国において」(Kosalesu)とは、コーサラと呼ばれる地方の王子たちのことである。彼らの居住地である一つの地方も慣用句として「コーサラ」と呼ばれ、そのコーサラ国の地方において、ということである。しかし昔の注釈家たちはこう述べている。昔、マハーパナーダ王子が様々な踊りなどを見ても微笑みさえ浮かべないのを聞いて、王が「我が子を笑わせた者に、すべての装飾具をもって装飾させよう(賞金を与えよう)」と言った。そこで農民たちも鋤を捨てて民衆が集まり、七年余りにわたって様々な遊戯を見せたが、彼を笑わせることができなかった。そこで帝釈天が踊り手を送り、その踊り手が天の踊りを見せて笑わせた。そこで人々は自分たちの居住地を目指して帰っていった。彼らは途中で友人や親しい人々を見て挨拶を交わし、「友よ、無事か?(kacci bho kusalaṃ)友よ、健やかか?」と言い合った。それゆえ、その「kusala(無事・健やか)」という言葉に基づいて、その地方は「コーサラ(Kosala)」と呼ばれるようになった、と。

Cārikaṃ caramānoti addhānagamanaṃ gacchanto. Cārikā ca nāmesā bhagavato duvidhā hoti – turitacārikā ca, aturitacārikā ca. Tattha dūrepi bodhaneyyapuggalaṃ disvā tassa bodhanatthāya sahasā gamanaṃ turitacārikā nāma, sā mahākassapassa paccuggamanādīsu daṭṭhabbā. Bhagavā hi mahākassapattheraṃ paccuggacchanto muhuttena tigāvutaṃ maggaṃ agamāsi. Āḷavakassatthāya tiṃsayojanaṃ, tathā aṅgulimālassa. Pakkusātissa pana pañcacattālīsayojanaṃ. Mahākappinassa vīsayojanasataṃ. Dhaniyassatthāya sattayojanasatāni agamāsi. Dhammasenāpatino saddhivihārikassa vanavāsītissasāmaṇerassa tigāvutādhikaṃ vīsayojanasataṃ.

「遊行を行いつつ」(Cārikaṃ caramāno)とは、旅路を行きつつということである。そして世尊のこの遊行には、急ぎの遊行と、急がない遊行の二種類がある。そこにおいて、遠くにあっても教化すべき人物を見て、その者を教化するために急速に行くことを「急ぎの遊行」といい、それは大迦葉(マハーカッサパ)を出迎えたことなどに見られる。実に世尊はマハーカッサパ長老を出迎えるために、一瞬で三ガーヴタ(約9キロ)の道を行かれた。アーラヴァカのためには三十ヨージャナ(約300キロ)、アングリマーラのためにも同様であった。パックサーティのためには四十五ヨージャナ。マハーカッピナのためには百二十ヨージャナ。ダニヤのためには七百ヨージャナを行かれた。法将軍(サーリプッタ)の同住者である森住のティッサ沙弥のためには、三ガーヴタ余りの百二十ヨージャナを行かれた。

Ekadivasaṃ kira thero – ‘‘tissasāmaṇerassa santikaṃ, bhante, gacchāmī’’ti āha. Bhagavā – ‘‘ahampi gamissāmī’’ti vatvā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi – ‘‘ānanda, vīsatisahassānaṃ chaḷabhiññānaṃ ārocehi, bhagavā kira vanavāsissa tissasāmaṇerassa santikaṃ gamissatī’’ti. Tato dutiyadivase vīsatisahassakhīṇāsavaparivāro ākāse uppatitvā vīsatiyojanasatamatthake tassa gocaragāmadvāre otaritvā cīvaraṃ pārupi. Taṃ kammantaṃ gacchamānā manussā disvā – ‘‘satthā no āgato, mā kammantaṃ agamitthā’’ti vatvā āsanāni paññapetvā yāguṃ datvā pātarāsabhattaṃ karontā – ‘‘kuhiṃ, bhante, bhagavā gacchatī’’ti daharabhikkhū pucchiṃsu. Upāsakā na bhagavā aññattha gacchati, idheva tissasāmaṇerassa dassanatthāyāgatoti. Te – ‘‘amhākaṃ kulūpakassa kira therassa dassanatthāya satthā āgato, no vata no thero oramattako’’ti somanassajātā ahesuṃ.

ある日、長老(サーリプッタ)が「世尊よ、私はティッサ沙弥のところへ参ります」と申し上げた。世尊は「私も行こう」と仰せられ、尊者アーナンダを呼んで仰せられた。「アーナンダよ、六神通を得た二万人の比丘たちに知らせよ、世尊が森住のティッサ沙弥のところへ行かれる、と」。そして翌日、二万人の漏尽者(阿羅漢)たちを伴って虚空に飛び立ち、百二十ヨージャナの彼方にある彼の托鉢の村の入り口に降り立ち、衣をまとわれた。農作業へ向かう人々がそれを見て、「私たちの師が来られた。農作業へ行ってはならない」と言って座席を設け、粥を施し、朝食を供養しながら、「尊者よ、世尊はどこへ行かれるのですか」と若い比丘たちに尋ねた。「信者たちよ、世尊はどこか他へ行かれるのではない、まさにこのティッサ沙弥に会うために来られたのだ」。彼らは「私たちの家に親しい長老に会うために師が来られたのだ。なんと私たちの長老は並大抵の人物ではないことか」と歓喜した。

Atha kho bhagavato bhattakiccapariyosāne sāmaṇero gāme piṇḍāya caritvā – ‘‘upāsakā, mahābhikkhusaṅgho’’ti pucchi. Athassa te ‘‘satthā, bhante, āgato’’ti ārocesuṃ. So bhagavantaṃ upasaṅkamitvā piṇḍapātena āpucchi. Satthā tassa pattaṃ hatthena gahetvā – ‘‘alaṃ, tissa, niṭṭhitaṃ bhattakicca’’nti āha. Tato upajjhāyaṃ āpucchitvā attano pattāsane nisīditvā bhattakiccamakāsi. Athassa bhattakiccapariyosāne satthā maṅgalaṃ vatvā nikkhamitvā gāmadvāre ṭhatvā – ‘‘kataro te, tissa, vasanaṭṭhānaṃ gatamaggo’’ti āha. Ayaṃ bhagavāti. Maggaṃ desayamāno purato yāhi tissāti. Bhagavā kira sadevakassa lokassa maggadesakopi samāno sakale tigāvute magge ‘sāmaṇeraṃ daṭṭhuṃ lacchāmī’ti taṃ maggadesakaṃ akāsi.

さて、世尊の食事が終わったとき、沙弥は村で托鉢を行ってから「信者たちよ、大いなる比丘僧伽は(どこにおられるか)」と尋ねた。そこで彼らは「尊者よ、師が来られました」と知らせた。彼は世尊のもとへ近づき、托鉢で得た食事を差し上げた。師は彼の手から鉢を取って「ティッサよ、もう十分だ。食事は終わった」と仰せられた。そこで彼は和尚(サーリプッタ)に許しを得て、自分の座席に座って食事をとった。そして彼の食事が終わったとき、師は祝福を述べて出発し、村の入り口に立って「ティッサよ、お前の住処へ行く道はどちらか」と仰せられた。「世尊よ、こちらです」。「ティッサよ、道を案内して前を行きなさい」。世尊は神々を含む世の道案内者でありながら、沙弥に会うために全三ガーヴタの道を彼を道案内者とされたのである。

So attano vasanaṭṭhānaṃ gantvā bhagavato vattamakāsi. Atha naṃ bhagavā – ‘‘kataro te, tissa, caṅkamo’’ti pucchitvā tattha gantvā sāmaṇerassa nisīdanapāsāṇe nisīditvā – ‘‘tissa, imasmiṃ ṭhāne sukhaṃ vasī’’ti pucchi. So āha – ‘‘āma, bhante, imasmiṃ ṭhāne vasantassa sīhabyagghahatthimigamorādīnaṃ saddaṃ suṇato araññasaññā uppajjati, tāya sukhaṃ vasāmī’’ti. Atha naṃ bhagavā – ‘‘tissa, bhikkhusaṅghaṃ sannipātehi, buddhadāyajjaṃ te dassāmī’’ti vatvā sannipatite bhikkhusaṅghe upasampādetvā attano vasanaṭṭhānameva agamāsīti. Ayaṃ turitacārikā nāma. Yaṃ pana gāmanigamapaṭipāṭiyā devasikaṃ yojanadviyojanavasena piṇḍapātacariyādīhi lokaṃ anuggaṇhantassa gamanaṃ, ayaṃ aturitacārikā nāma.

彼は自分の住処へ行って世尊への奉仕を行った。そこで世尊は彼に「ティッサよ、お前の経行堂はどこか」と尋ねてそこへ行き、沙弥の座石に座って「ティッサよ、この場所で心地よく暮らしているか」と尋ねられた。彼は答えた。「はい、世尊よ。この場所に住んでいると、ライオン、虎、象、鹿、孔雀などの声を聞いて森の想(寂静の想い)が生じ、それによって心地よく暮らしております」。そこで世尊は彼に「ティッサよ、比丘僧伽を集めよ、お前に仏陀の相続財産(具足戒)を与えよう」と仰せられ、集まった比丘僧伽の中で彼に出家具足戒を授けて、ご自身の住処へと戻られたのである。これを「急ぎの遊行」という。一方、村や町を順々に、毎日一ヨージャナあるいは二ヨージャナずつ托鉢行などを通して世を慈しみながら行くこと、これを「急がない遊行」という。

Imaṃ pana cārikaṃ caranto bhagavā mahāmaṇḍalaṃ, majjhimamaṇḍalaṃ, antomaṇḍalanti imesaṃ tiṇṇaṃ maṇḍalānaṃ aññatarasmiṃ carati. Tattha mahāmaṇḍalaṃ navayojanasatikaṃ, majjhimamaṇḍalaṃ chayojanasatikaṃ, antomaṇḍalaṃ tiyojanasatikaṃ. Yadā mahāmaṇḍale cārikaṃ caritukāmo hoti, mahāpavāraṇāya pavāretvā pāṭipadadivase mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamati. Samantā yojanasataṃ ekakolāhalaṃ hoti. Purimaṃ purimaṃ āgatā nimantetuṃ labhanti. Itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro mahāmaṇḍale osarati. Tattha bhagavā tesu tesu gāmanigamesu ekāhaṃ dvīhaṃ vasanto mahājanaṃ āmisappaṭiggahena anuggaṇhanto dhammadānena cassa vivaṭṭasannissitaṃ kusalaṃ vaḍḍhento navahi māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Sace pana antovasse bhikkhūnaṃ samathavipassanā taruṇā honti, mahāpavāraṇāya apavāretvā pavāraṇāsaṅgahaṃ datvā kattikapuṇṇamāyaṃ pavāretvā migasirassa paṭhamapāṭipadadivase mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamitvā majjhimamaṇḍale osarati. Aññenapi kāraṇena majjhimamaṇḍale cārikaṃ caritukāmo catumāsaṃ vasitvāva nikkhamati. Vuttanayeneva itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro majjhimamaṇḍale osarati. Bhagavā purimanayeneva lokaṃ anuggaṇhanto aṭṭhahi māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Sace pana catumāsaṃ vutthavassassāpi bhagavato veneyyasattā aparipakkindriyā honti, tesaṃ indriyaparipākaṃ āgamayamāno aparampi ekamāsaṃ vā dviticatumāsaṃ vā tattheva vasitvā mahābhikkhusaṅghaparivāro nikkhamati. Vuttanayeneva itaresu dvīsu maṇḍalesu sakkāro antomaṇḍale osarati. Bhagavā purimanayeneva lokaṃ anuggaṇhanto sattahi vā chahi vā pañcahi vā catūhi vā māsehi cārikaṃ pariyosāpeti. Iti imesu tīsu maṇḍalesu yattha katthaci cārikaṃ caranto na cīvarādihetu carati. Atha kho ye duggatabālajiṇṇabyādhitā, te kadā tathāgataṃ āgantvā passissanti. Mayi pana cārikaṃ carante mahājano tathāgatassa dassanaṃ labhissati. Tattha keci cittāni pasādessanti, keci mālādīhi pūjessanti, keci kaṭacchubhikkhaṃ dassanti, keci micchādassanaṃ pahāya sammādiṭṭhikā bhavissanti. Taṃ nesaṃ bhavissati dīgharattaṃ hitāya sukhāyāti. Evaṃ lokānukampakāya cārikaṃ carati.

そしてこの遊行を行う際、世尊は大巡回区、中巡回区、小(内)巡回区というこれら三つの巡回区のいずれかを巡られる。そこにおいて、大巡回区は九百ヨージャナ、中巡回区は六百ヨージャナ、内巡回区は三百ヨージャナである。大巡回区を遊行しようとされるときは、大自恣(雨安居明けの儀式)を終えて翌日(十六日)に大比丘僧伽に囲まれて出発される。周囲百ヨージャナが一つの歓声で満ちる。先に来た者たちが招待する機会を得る。他の二つの巡回区における供養が大巡回区へと集まる。そこにおいて世尊はそれらの村や町に一日、二日滞在し、物質的な施しを受け取ることで民衆を慈しみ、法の施しによって彼らの解脱に結びつく善根を増大させつつ、九ヶ月かけて遊行を終えられる。しかし、もし雨安居の間に比丘たちの止観がまだ未熟であるならば、大自恣を行わずに自恣の延期を行い、カッティカー月の満月に自恣を行って、ミガシラ月の初日に大比丘僧伽に囲まれて出発し、中巡回区に入られる。また別の理由で中巡回区を遊行しようとされるときは、四ヶ月(安居)滞在してから出発される。前述の通りに他の二つの巡回区における供養が中巡回区へと集まる。世尊は前述の通りに世を慈しみつつ、八ヶ月かけて遊行を終えられる。しかし、もし世尊が四ヶ月の雨安居を過ごされても教化すべき衆生たちの機根が熟していないならば、彼らの機根の成熟を待って、さらに一ヶ月あるいは二、三、四ヶ月そこに滞在してから大比丘僧伽に囲まれて出発される。前述の通りに他の二つの巡回区における供養が内巡回区へと集まる。世尊は前述の通りに世を慈しみつつ、七ヶ月、六ヶ月、五ヶ月、あるいは四ヶ月かけて遊行を終えられる。このように、これら三つの巡回区のどこであれ遊行されるとき、衣などの利養のために遊行されるのではない。「困窮した者、愚かな者、老いた者、病気にかかった者たちは、いつ如来のもとへ来て会うことができるだろうか。しかし私が遊行するならば、多くの人々が如来に会うことができる。そこである者は心を清浄にし、ある者は花などで供養し、ある者は一杯の食事を施し、ある者は邪見を捨てて正見を得るであろう。それは彼らにとって長きにわたる利益と幸福になるであろう」と。このように世への慈悲によって遊行されるのである。

Api ca catūhi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti, jaṅghavihāravasena sarīraphāsukatthāya, atthuppattikālābhikaṅkhanatthāya, bhikkhūnaṃ sikkhāpadapaññāpanatthāya, tattha tattha paripākagatindriye bodhaneyyasatte bodhanatthāyāti. Aparehipi catūhi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti buddhaṃ saraṇaṃ gacchissantīti vā, dhammaṃ, saṅghaṃ saraṇaṃ gacchissantīti vā, mahatā dhammavassena catasso parisā santappessāmīti vā. Aparehipi pañcahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti pāṇātipātā viramissantīti vā, adinnādānā, kāmesumicchācārā, musāvādā, surāmerayamajjapamādaṭṭhānā viramissantīti vā. Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti – paṭhamaṃ jhānaṃ paṭilabhissantīti vā, dutiyaṃ jhānaṃ…pe… nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiṃ paṭilabhissantīti vā. Aparehipi aṭṭhahi kāraṇehi buddhā bhagavanto cārikaṃ caranti – sotāpattimaggaṃ adhigamissantīti vā, sotāpattiphalaṃ…pe… arahattaphalaṃ sacchikarissantīti vāti. Ayaṃ aturitacārikā, idha cārikāti adhippetā. Sā panesā duvidhā hoti – anibaddhacārikā ca nibaddhacārikā ca. Tattha yaṃ gāmanigamanagarapaṭipāṭivasena carati, ayaṃ anibaddhacārikā nāma. Yaṃ panekasseva bodhaneyyasattassatthāya gacchati, ayaṃ nibaddhacārikā nāma. Esā idha adhippetā.

さらに、四つの理由によって諸仏・世尊は遊行される。歩行によって身体の安寧を得るため、生起した事柄への対応を考慮するため、比丘たちに戒律を制定するため、至るところで機根の成熟した教化すべき衆生を教化するためである。また別の四つの理由によって諸仏・世尊は遊行される。「人々が仏陀に帰依するように、法に、僧伽に帰依するように」、また「大いなる法の雨によって四部の大衆を潤そう」と。また別の五つの理由によって諸仏・世尊は遊行される。「生き物を殺すことから離れるように、盗みから、不邪淫から、嘘をつくことから、酒類を飲んで放逸になることから離れるように」と。また別の八つの理由によって諸仏・世尊は遊行される。「初禅を得るように、第二禅を…非想非非想処定を得るように」と。また別の八つの理由によって諸仏・世尊は遊行される。「預流道に達するように、預流果を…阿羅漢果を証得するように」と。この急がない遊行が、ここで「遊行」として意図されているものである。そしてそれは、無定規な遊行と、定まった遊行の二種類がある。そこにおいて、村、町、都市を順々に巡るものを「無定規な遊行」という。ただ一人の教化すべき衆生のために行くものを「定まった遊行」という。ここではこれが意図されている。

Tadā kira bhagavato pacchimayāmakiccapariyosāne dasasahassilokadhātuyā ñāṇajālaṃ pattharitvā bodhaneyyabandhave olokentassa pokkharasātibrāhmaṇo sabbaññutaññāṇajālassa anto paviṭṭho. Atha bhagavā ayaṃ brāhmaṇo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati, ‘‘atthi nu khvassa upanissayo’’ti vīmaṃsanto sotāpattimaggassa upanissayaṃ disvā – ‘‘eso mayi etaṃ janapadaṃ gate lakkhaṇapariyesanatthaṃ ambaṭṭhaṃ antevāsiṃ pahiṇissati, so mayā saddhiṃ vādapaṭivādaṃ katvā nānappakāraṃ asabbhivākyaṃ vakkhati, tamahaṃ dametvā nibbisevanaṃ karissāmi. So ācariyassa kathessati, athassācariyo taṃ kathaṃ sutvā āgamma mama lakkhaṇāni pariyesissati, tassāhaṃ dhammaṃ desessāmi. So desanāpariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhahissati. Desanā mahājanassa saphalā bhavissatī’’ti pañcabhikkhusataparivāro taṃ janapadaṃ paṭipanno. Tena vuttaṃ – ‘‘kosalesu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ pañcamattehi bhikkhusatehī’’ti.

その時、世尊は後夜(夜明け前)の勤めが終わった時、一万の世界に智慧の網を広げて教化すべき親族(衆生)たちをご覧になっていたところ、ポッカラサーティ・バラモンが一切知智の網の中に入ってきた。そこで世尊は「このバラモンが私の智の網に現れた。彼に(悟りの)機縁はあるだろうか」と調べ、預流道の機縁があるのをご覧になって、「私がこの地方へ行ったならば、彼は相好(三十二相)を調べるために弟子アンバッタを遣わすであろう。アンバッタは私と議論を交わし、様々な無礼な言葉を語るであろうが、私は彼を調伏して傲慢を取り除いてやろう。彼は師に報告し、師はその話を聞いてやって来て私の相好を調べるであろう。彼のために私は法を説こう。彼は説法の終わりに預流果に安住するであろう。説法は民衆にとって実りあるものとなるであろう」と考え、五百人の比丘たちを伴ってその地方へと向かわれた。それゆえ「コーサラ国を遊行し、およそ五百人の大比丘僧伽とともに」と言われたのである。

Yena icchānaṅgalanti yena disābhāgena icchānaṅgalaṃ avasaritabbaṃ. Yasmiṃ vā padese icchānaṅgalaṃ. Ijjhānaṅgalantipi pāṭho. Tadavasarīti tena avasari, taṃ vā avasari. Tena disābhāgena gato, taṃ vā padesaṃ gatoti attho. Icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍeti icchānaṅgalaṃ upanissāya icchānaṅgalavanasaṇḍe sīlakhandhāvāraṃ bandhitvā samādhikontaṃ ussāpetvā sabbaññutaññāṇasaraṃ parivattayamāno dhammarājā yathābhirucitena vihārena viharati.

「イッチャーナンガラへ」(Yena icchānaṅgalaṃ)とは、イッチャーナンガラへ至るべき方角へということである。あるいはイッチャーナンガラがある場所へということである。「Ijjhānaṅgalaṃ」という読みもある。「そこへと至った」(tadavasari)とは、そこへ赴いた、あるいはその場所へ至ったという意味である。「イッチャーナンガラにおいて、イッチャーナンガラの森林に住まわれた」(Icchānaṅgale viharati icchānaṅgalavanasaṇḍe)とは、イッチャーナンガラに依拠してイッチャーナンガラの森林において、戒律の陣営を張り、三摩地の旗を掲げ、一切知智の矢を番えながら、法王が心にかなった安住(聖住・天住・梵住など)によって住まわれたということである。

Pokkharasātivatthuvaṇṇanā

ポッカラサーティの事績の解説

255. Tena kho pana samayenāti yena samayena bhagavā tattha viharati, tena samayena, tasmiṃ samayeti ayamattho. Brahmaṃ aṇatīti brāhmaṇo, mante sajjhāyatīti attho. Idameva hi jātibrāhmaṇānaṃ niruttivacanaṃ. Ariyā pana bāhitapāpattā brāhmaṇāti vuccanti. Pokkharasātīti idaṃ tassa nāmaṃ. Kasmā pokkharasātīti vuccati. Tassa kira kāyo setapokkharasadiso, devanagare ussāpitarajatatoraṇaṃ viya sobhati. Sīsaṃ panassa kāḷavaṇṇaṃ indanīlamaṇimayaṃ viya. Massupi candamaṇḍale kāḷamegharāji viya khāyati. Akkhīni nīluppalasadisāni. Nāsā rajatapanāḷikā viya suvaṭṭitā suparisuddhā. Hatthapādatalāni ceva mukhadvārañca katalākhārasaparikammaṃ viya sobhati, ativiya sobhaggappatto brāhmaṇassa attabhāvo. Arājake ṭhāne rājānaṃ kātuṃ yuttamimaṃ brāhmaṇaṃ. Evamesa sassiriko. Iti naṃ pokkharasadisattā pokkharasātīti sañjānanti.

255. 「その時」とは、世尊がそこに住まわれていたその時、その時期に、という意味である。「ブラフマン(梵)を唱える」ゆえに婆羅門(バラモン)であり、ヴェーダのマントラを読誦するという意味である。これが生まれながらのバラモンに対する語源的解釈である。しかし聖者たちは悪を退けた(bāhita-pāpa)がゆえに婆羅門と呼ばれる。「ポッカラサーティ」とは彼の名である。なぜポッカラサーティと呼ばれるのか。聞くところによれば、彼の身体は白蓮華(セータポッカラ)のようであり、神々の都に掲げられた銀の楼門のように輝いていた。しかし彼の頭は青いインドラ宝珠(インドラニーラ)の如く漆黒であった。髭も満月にかかる黒雲の筋のように見えた。両眼は青蓮華に似ていた。鼻は銀の筒のように整い、極めて清らかであった。手足の裏と口元は、紅の塗料(ラッカ)で手入れされたかのように輝いており、このバラモンの容姿は類いまれな美しさに達していた。王のいない土地であれば王とするに相応しいほどの威容であった。このように彼は輝かしい福相を備えていた。蓮華に似ていることから、人々は彼を「ポッカラサーティ」と呼んだのである。

Ayaṃ pana kassapasammāsambuddhakāle tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū dasabalassa dānaṃ datvā dhammadesanaṃ sutvā devaloke nibbatti. So tato manussalokamāgacchanto mātukucchivāsaṃ jigucchitvā himavantapadese mahāsare padumagabbhe nibbatti. Tassa ca sarassa avidūre tāpaso paṇṇasālāya vasati. So tīre ṭhito taṃ padumaṃ disvā – ‘‘idaṃ padumaṃ avasesapadumehi mahantataraṃ. Pupphitakāle naṃ gahessāmī’’ti cintesi. Taṃ sattāhenāpi na pupphati. Tāpaso kasmā nu kho idaṃ sattāhenāpi na pupphati. Handa naṃ gahessāmīti otaritvā gaṇhi. Taṃ tena nāḷato chinnamattaṃyeva pupphitaṃ. Athassabbhantare suvaṇṇacuṇṇapiñjaraṃ viya rajatabimbakaṃ padumareṇupiñjaraṃ setavaṇṇaṃ dārakaṃ addasa. So mahāpuñño esa bhavissati. Handa naṃ paṭijaggāmīti paṇṇasālaṃ netvā paṭijaggitvā sattavassakālato paṭṭhāya tayo vede uggaṇhāpesi. Dārako tiṇṇaṃ vedānaṃ pāraṃ gantvā paṇḍito byatto jambudīpe aggabrāhmaṇo ahosi. So aparena samayena rañño kosalassa sippaṃ dassesi. Athassa sippe pasanno rājā ukkaṭṭhaṃ nāma mahānagaraṃ brahmadeyyaṃ adāsi. Iti naṃ pokkhare sayitattā pokkharasātīti sañjānanti.

この者は過去のカッサパ正等覚者の時代、三ヴェーダに通達した者であり、十力尊(仏陀)に布施を行い法話を聞いて、天界に転生した。そこから人間界に赴くにあたり、母胎に宿ることを嫌って、ヒマラヤ地方の広大な池の蓮華の胎内に化生した。その池の近くの草庵に一人の苦行者が住んでいた。彼は岸辺に立ち、その蓮華を見て、「この蓮華は他のどの蓮華よりも大きい。花が開いた時にこれを摘み取ろう」と考えた。しかし七日経っても花は開かなかった。苦行者は「なぜ七日経っても開かないのだろうか。よし、摘み取ろう」と水に入って摘み取った。それが茎から切り離された瞬間、花が開いた。するとその内部に、金粉で覆われたような、銀の像の如き、蓮の花粉に包まれた白い肌の男子の赤子を見出した。彼は「この子は福徳の大いなる者に違いない。よし、育ててやろう」と草庵に連れ帰って育て、七歳になった時から三ヴェーダを学ばせた。その少年は三ヴェーダを極めて博学かつ聡明となり、ジャンブ洲(閻浮提)で第一のバラモンとなった。彼は後にコーサラ王にその学芸を披露した。王はその学芸を称賛し、ウッカッタという大都市を梵代(ブラフマデイヤ:賜領)として授けた。このように蓮華(ポッカラ)の中に臥していた(サイタ)ことから、彼を「ポッカラサーティ」と呼ぶのである。

Ukkaṭṭhaṃ ajjhāvasatīti ukkaṭṭhanāmake nagare vasati. Abhibhavitvā vā āvasati. Tassa nagarassa sāmiko hutvā yāya mariyādāya tattha vasitabbaṃ, tāya mariyādāya vasi. Tassa kira nagarassa vatthuṃ ukkā ṭhapetvā ukkāsu jalamānāsu aggahesuṃ, tasmā taṃ ukkaṭṭhanti vuccati. Okkaṭṭhantipi pāṭho, soyevattho. Upasaggavasena panettha bhummatthe upayogavacanaṃ veditabbaṃ. Tassa anupayogattā ca sesapadesu. Tattha lakkhaṇaṃ saddasatthato pariyesitabbaṃ.

「ウッカッタに住まう」とは、ウッカッタという名の都市に住んでいるという意味である。あるいは支配して住むことである。その都市の領主となって、そこに住むべき権威をもって住んでいた。伝えられるところでは、その都市の敷地を定める際、松明(ウッカー)を立て、松明が燃え盛る中で地歩を占めたため、「ウッカッタ」と呼ばれる。異読として「オッカッタ」ともあり、意味は同じである。接頭辞の用法により、ここでの対格は処格(場所)の意味として理解されるべきである。他の語にその適用がないことについては、文法書(声明篇)からその規則を探求すべきである。

Sattussadanti sattehi ussadaṃ, ussannaṃ bahujanaṃ ākiṇṇamanussaṃ. Posāvaniyahatthiassamoramigādianekasattasamākiṇṇañcāti attho. Yasmā panetaṃ nagaraṃ bahi āvijjhitvā jātena hatthiassādīnaṃ ghāsatiṇena ceva gehacchādanatiṇena ca sampannaṃ. Tathā dārukaṭṭhehi ceva gehasambhārakaṭṭhehi ca. Yasmā cassabbhantare vaṭṭacaturassādisaṇṭhānā bahū pokkharaṇiyo jalajakusumavicittāni ca bahūni anekāni taḷākāni udakassa niccabharitāneva honti, tasmā satiṇakaṭṭhodakanti vuttaṃ. Saha dhaññenāti sadhaññaṃ pubbaṇṇāparaṇṇādibhedaṃ bahudhaññasannicayanti attho. Ettāvatā yasmiṃ nagare brāhmaṇo setacchattaṃ ussāpetvā rājalīlāya vasati, tassa samiddhisampatti dīpitā hoti.

「有情の繁栄せる(サットゥッサダ)」とは、有情が多く満ちていること、民衆が極めて多く密集していることをいう。また、飼育される象、馬、孔雀、鹿などの多様な生物に満ちているという意味でもある。さらにこの都市は、外部一帯に象や馬の餌となる草や、家屋の屋根を葺く草が豊富に生育している。また薪木や建築資材となる材木にも恵まれている。都市の内部には、円形や四角形などの多くの蓮池があり、水生の花々で彩られた幾多の池には常に水が満ち溢れている。それゆえ「草木と水に富む」と言われる。「穀物とともに」とは、主穀や副穀などの多種多様な穀物が豊富に蓄えられているという意味である。これによって、バラモンが白傘を掲げて王者の威容で住む都市の、繁栄と富裕が示されている。

Rājato laddhaṃ bhoggaṃ rājabhoggaṃ. Kena dinnanti ce? Raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ. Rājadāyanti rañño dāyabhūtaṃ, dāyajjanti attho. Brahmadeyyanti seṭṭhadeyyaṃ, chattaṃ ussāpetvā rājasaṅkhepena bhuñjitabbanti attho. Atha vā rājabhogganti sabbaṃ chejjabhejjaṃ anusāsantena nadītitthapabbatādīsu suṅkaṃ gaṇhantena setacchattaṃ ussāpetvā raññā hutvā bhuñjitabbaṃ. Raññā pasenadinā kosalena dinnaṃ rājadāyanti ettha taṃ nagaraṃ raññā dinnattā rājadāyaṃ dāyakarājadīpanatthaṃ panassa **‘‘raññā pasenadinā kosalena dinna’’**nti idaṃ vuttaṃ. Brahmadeyyanti seṭṭhadeyyaṃ. Yathā dinnaṃ na puna gahetabbaṃ hoti, nissaṭṭhaṃ pariccattaṃ. Evaṃ dinnanti attho.

「王の領地(ラージャボーッガ)」とは、王から得た享受地のことである。「誰によって与えられたのか」と言えば、コーサラ国のパセーナディ王によって与えられたものである。「王の賜物(ラージャダーヤ)」とは、王の贈与物であり、相続財産という意味である。「梵代(ブラフマデイヤ)」とは、最上の贈与であり、傘を掲げて王のごとく享受すべきものであるという意味である。あるいは、「王の領地」とは、あらゆる司法権を行使し、川の渡し場や山地などで税を徴収し、白傘を掲げて王となって享受すべき領土のことである。「コーサラ国のパセーナディ王から与えられた王の賜物」という箇所では、その都市が王によって与えられたことから「王の賜物」といい、贈与した王を明らかにするために「コーサラ国のパセーナディ王から与えられた」と言われている。「梵代」とは、最上の贈与であり、一度与えられたならば二度と取り上げられることなく、完全に放棄・委譲された形で与えられた、という意味である。

Assosīti suṇi upalabhi, sotadvārasampattavacananigghosānusārena aññāsi. Khoti avadhāraṇatthe padapūraṇamatte vā nipāto. Tattha avadhāraṇatthena assosi eva, nāssa koci savanantarāyo ahosīti ayamattho veditabbo. Padapūraṇena pana padabyañjanasiliṭṭhatāmattameva.

「聞いた」とは、耳にして把握した、耳門に届いた声の響きに従って認知したという意味である。「実に(コー)」とは、強調の意味、あるいは単なる助詞(詠嘆・接辞)である。そこでの強調の意味としては、「まさに確かに聞いたのであり、彼には聞くことに対する何の障害もなかった」と理解されるべきである。助詞としては、言葉の語調を整えるだけのものである。

Idāni yamatthaṃ brāhmaṇo pokkharasāti assosi, taṃ pakāsento – ‘‘samaṇo khalu bho gotamo’’tiādimāha. Tattha samitapāpattā samaṇoti veditabbo. Vuttañhetaṃ – ‘‘samitāssa honti pāpakā akusalā dhammā’’tiādi (ma. ni. 1.434). Bhagavā ca anuttarena ariyamaggena samitapāpo. Tenassa yathābhūtaguṇādhigatametaṃ nāmaṃ, yadidaṃ samaṇoti. Khalūti anussavanatthe nipāto. Bhoti brāhmaṇajātisamudāgataṃ ālapanamattaṃ. Vuttampi cetaṃ – ‘‘bhovādī nāma so hoti, sace hoti sakiñcano’’ti (dha. pa. 55). Gotamoti bhagavantaṃ gottavasena parikitteti. Tasmā samaṇo khalu bho gotamoti ettha samaṇo kira bho gotamagottoti evamattho daṭṭhabbo.

今やポッカラサーティが聞いた内容を明らかにして、「尊者沙門ゴータマは」云々と述べた。そこにおいて、悪を静めた(サミタ・パーパ)がゆえに「沙門(サマナ)」と理解されるべきである。「彼の悪しき不善の諸法は静められた」などと説かれている通りである。そして世尊は無上の聖道によって悪を静められた。それゆえに世尊には、ありのままの徳の成就に基づく名として「沙門」という名がある。「実に(カル)」とは伝聞の意味の小辞である。「尊者(ボー)」とはバラモンの階級における慣用的な呼びかけにすぎない。「執着ある者は『ボーと語る者(ボーヴァーディー)』と呼ばれる」と説かれている通りである。「ゴータマ」とは世尊をその姓(ゴッタ)によって称える名である。それゆえ「沙門ゴータマ」とは、「沙門であられるゴータマ姓の方」という意味として見られるべきである。

Sakyaputtoti idaṃ pana bhagavato uccākulaparidīpanaṃ. Sakyakulā pabbajitoti saddhāpabbajitabhāvaparidīpanaṃ. Kenaci pārijuññena anabhibhūto aparikkhīṇaṃyeva taṃ kulaṃ pahāya saddhāya pabbajitoti vuttaṃ hoti. Tato paraṃ vuttatthameva. Taṃ kho panātiādi sāmaññaphale vuttameva. Sādhu kho panāti sundaraṃ kho pana. Atthāvahaṃ sukhāvahanti vuttaṃ hoti. Tathārūpānaṃ arahatanti yathārūpo so bhavaṃ gotamo, evarūpānaṃ yathābhūtaguṇādhigamena loke arahantoti laddhasaddhānaṃ arahataṃ. Dassanaṃ hotīti pasādasommāni akkhīni ummīletvā dassanamattampi sādhu hotīti, evaṃ ajjhāsayaṃ katvā.

「釈迦の子」とは、世尊の高貴な家柄を示すものである。「釈迦族から出家した」とは、信仰によって出家した事実を示す。何の衰亡にも見舞われず、富み栄えた家柄を捨てて、信仰から出家したと説かれているのである。それ以降は既に説明された通りの意味である。「彼について」などの句は『沙門果経』で説かれた通りである。「善いことである」とは、素晴らしいことであり、利益と幸福をもたらすことであると説かれている。「あのような阿羅漢たちに」とは、かの尊者ゴータマのような、ありのままの徳の成就によって世において阿羅漢と信じられた阿羅漢たちに、「拝謁することは(善い)」とは、澄んだ清らかな目を開いて一目お目にかかるだけでも善きことである、とこのように心に念じたのである。

Ambaṭṭhamāṇavakathā

アンバッタ青年の話

256. Ajjhāyakoti idaṃ – ‘‘na dānime jhāyanti, na dānime jhāyantīti kho, vāseṭṭha, ajjhāyakā ajjhāyakā tveva tatiyaṃ akkharaṃ upanibbatta’’nti, evaṃ paṭhamakappikakāle jhānavirahitānaṃ brāhmaṇānaṃ garahavacanaṃ. Idāni pana taṃ ajjhāyatīti ajjhāyako. Mante parivattetīti iminā atthena pasaṃsāvacanaṃ katvā voharanti. Mante dhāretīti mantadharo.

256. 「読誦者(アッジャーヤカ)」とは、「今や彼らは瞑想(ジャーナ)しない、今や彼らは瞑想しない、ヴァーセッタよ、それゆえに読誦者(アッジャーヤカ)という第三の文字が生じた」とあるように、初劫の時代に瞑想を離れたバラモンたちに対する非難の言葉であった。しかし現在では「これを読誦する(アッジャーヤティ)」ゆえに「読誦者」といい、マントラを暗誦するという意味で賞賛の言葉として用いている。「マントラを保持する」ゆえに「マントラ保持者」である。

Tiṇṇaṃ vedānanti iruvedayajuvedasāmavedānaṃ. Oṭṭhapahatakaraṇavasena pāraṃ gatoti pāragū. Saha nighaṇḍunā ca keṭubhena ca sanighaṇḍukeṭubhānaṃ. Nighaṇḍūti nighaṇḍurukkhādīnaṃ vevacanapakāsakaṃ satthaṃ. Keṭubhanti kiriyākappavikappo kavīnaṃ upakārāvahaṃ satthaṃ. Saha akkharappabhedena sākkharappabhedānaṃ. Akkharappabhedoti sikkhā ca nirutti ca. Itihāsapañcamānanti āthabbaṇavedaṃ catutthaṃ katvā itiha āsa, itiha āsāti īdisavacanapaṭisaṃyutto purāṇakathāsaṅkhāto itihāso pañcamo etesanti itihāsapañcamā, tesaṃ itihāsapañcamānaṃ vedānaṃ.

「三ヴェーダの」とは、リグ・ヴェーダ、ヤジュル・ヴェーダ、サーマ・ヴェーダのことである。唇を動かして正確に詠唱することによって極めたゆえに「通達者」という。「語彙集(ニガンドゥ)と儀軌(ケートゥバ)とともに」とは、語彙集と儀軌を備えたという意味である。「語彙集」とは、樹木などの同義語を明かす学問である。「儀軌」とは、詩人の作法や修辞を助ける学問である。「音韻の分別とともに」とは、音声学(シックハー)と語源学(ニルッティ)のことである。「第五の歴史伝説を含む」とは、アタルヴァ・ヴェーダを第四とし、「かくの如くありき、かくの如くありき」という言葉に結びついた古代の伝承である歴史伝説(イティハーサ)を第五とするヴェーダのことである。

Padaṃ tadavasesañca byākaraṇaṃ adhīyati vedeti cāti padako veyyākaraṇo. Lokāyataṃ vuccati vitaṇḍavādasatthaṃ. Mahāpurisalakkhaṇanti mahāpurisānaṃ buddhādīnaṃ lakkhaṇadīpakaṃ dvādasasahassaganthapamāṇaṃ satthaṃ. Yattha soḷasasahassagāthāparimāṇā buddhamantā nāma ahesuṃ, yesaṃ vasena iminā lakkhaṇena samannāgatā buddhā nāma honti, iminā paccekabuddhā, iminā dve aggasāvakā, asīti mahāsāvakā, buddhamātā, buddhapitā, aggupaṭṭhāko, aggupaṭṭhāyikā, rājā cakkavattīti ayaṃ viseso paññāyati.

語(パダ)および残りの文法(ヴィヤーカラナ)を学び、知悉する者を「語学者・文法学者」という。「順世(ローカーヤタ)」とは論争術(詭弁術)の学問をいう。「大人の相」とは、仏陀などの大人の特徴を説く一万二千偈の規模の書物である。そこには一万六千偈に及ぶ「仏陀マントラ」があり、それによって「この相を備える者は仏陀となり、この相により独覚となり、この相により二大弟子、八十人の大弟子、仏陀の母、仏陀の父、筆頭侍者、筆頭女性侍者、転輪聖王となる」という差異が知られるのである。

Anavayoti imesu lokāyatamahāpurisalakkhaṇesu anūno paripūrakārī, avayo na hotīti vuttaṃ hoti. Avayo nāma yo tāni atthato ca ganthato ca sandhāretuṃ na sakkoti. Anuññātapaṭiññātoti anuññāto ceva paṭiññāto ca. Ācariyenassa ‘‘yaṃ ahaṃ jānāmi, taṃ tvaṃ jānāsī’’tiādinā anuññāto. ‘‘Āma ācariyā’’ti attanā tassa paṭivacanadānapaṭiññāya paṭiññātoti attho. Katarasmiṃ adhikāre? Sake ācariyake tevijjake pāvacane. Esa kira brāhmaṇo cintesi ‘‘imasmiṃ loke ‘ahaṃ buddho, ahaṃ buddho’ti uggatassa nāmaṃ gahetvā bahū janā vicaranti. Tasmā na me anussavamatteneva upasaṅkamituṃ yuttaṃ. Ekaccañhi upasaṅkamantassa apakkamanampi garu hoti, anatthopi uppajjati. Yaṃnūnāhaṃ mama antevāsikaṃ pesetvā – ‘buddho vā, no vā’ti jānitvāva upasaṅkameyya’’nti, tasmā māṇavaṃ āmantetvā ayaṃ tātātiādimāha.

「欠けるところなき」とは、これら順世学や大人相の学問において欠落がなく完全であり、不完全な者ではないという意味である。不完全な者とは、それらの意味と文句を保持できない者のことである。「許され、認められた」とは、師から許可され、また認められたことである。師から「私の知ることをお前も知っている」などと認められ、自らも「はい、師匠」と返答して誓約したという意味である。いかなる権能においてか。自らの師の三明の聖典においてである。このバラモンは次のように考えた。「この世において『私は仏陀である、私は仏陀である』と名声の上がった者の名を聞いて、多くの人々が往来している。それゆえ、私はただ風聞のみで近づくべきではない。ある種の人を訪ねて、退散することになれば恥辱であり、不利益も生じる。弟子を遣わして『仏陀であるか、否か』を確かめてから訪ねることにしよう」。そこで彼は青年を呼んで「さあ、わが子よ」などと語りかけたのである。

257. Taṃ bhavantanti tassa bhoto gotamassa. Tathā santaṃ yevāti tathā satoyeva. Idhāpi hi itthambhūtākhyānatthavaseneva upayogavacanaṃ.

257. 「その尊者を」とは、かの尊者ゴータマを、という意味である。「その通りであるかを」とは、事実その通りであるかを、という意味である。ここでも事実の状態を述べる意味において対格が用いられている。

258. Yathā kathaṃ panāhaṃ, bho, tanti ettha kathaṃ panāhaṃ bho taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmi, yathā sakkā so ñātuṃ, tathā me ācikkhāhīti attho. Yathāti vā nipātamattamevetaṃ. Kathanti ayaṃ ākārapucchā. Kenākārenāhaṃ taṃ bhavantaṃ gotamaṃ jānissāmīti attho. Evaṃ vutte kira naṃ upajjhāyo ‘‘kiṃ tvaṃ, tāta, pathaviyaṃ ṭhito, pathaviṃ na passāmīti viya; candimasūriyānaṃ obhāse ṭhito, candimasūriye na passāmīti viya vadasī’’tiādīni vatvā jānanākāraṃ dassento āgatāni kho, tātātiādimāha.

258. 「尊者よ、私はいかにして彼を(知るべきでしょうか)」という句において、「尊者よ、私はいかにして尊者ゴータマを知ればよいでしょうか。彼を知ることができる方法を私に教えてください」という意味である。あるいは「いかに」とは単なる助詞である。「どのように」とは様態を問う言葉であり、「いかなる様態によって私は尊者ゴータマを知るべきでしょうか」という意味である。このように言われた師は、「わが子よ、お前は大地上に立ちながら大地が見えないと言うのか。太陽や月の光の中に立ちながら日月が見えないと言うのか」などと語り、知るための方法を示して「わが子よ、伝承されてきたのだ」云々と説いたのである。

Tattha mantesūti vedesu. Tathāgato kira uppajjissatīti paṭikacceva suddhāvāsā devā vedesu lakkhaṇāni pakkhipitvā buddhamantā nāmeteti brāhmaṇaveseneva vede vācenti. Tadanusārena mahesakkhā sattā tathāgataṃ jānissantīti. Tena pubbe vedesu mahāpurisalakkhaṇāni āgacchanti. Parinibbute pana tathāgate anukkamena antaradhāyanti. Tenetarahi natthīti. Mahāpurisassāti paṇidhisamādānañāṇakaruṇādiguṇamahato purisassa. Dveyeva gatiyoti dveyeva niṭṭhā. Kāmañcāyaṃ gatisaddo ‘‘pañca kho imā, sāriputta, gatiyo’’tiādīsu (ma. ni. 1.153) bhavabhede vattati. ‘‘Gati migānaṃ pavana’’ntiādīsu (pari. 399) nivāsaṭṭhāne. ‘‘Evaṃ adhimattagatimanto’’tiādīsu paññāyaṃ. ‘‘Gatigata’’ntiādīsu visaṭabhāve. Idha pana niṭṭhāyaṃ vattatīti veditabbo.

その中で「マントラの中に」とは、ヴェーダの中に、という意味である。仏陀が出現されると予見して、あらかじめ浄居天の神々がヴェーダの中に相の教えを挿入し、「これらは仏陀マントラである」としてバラモンの姿をとってヴェーダを読誦させた。それに従って大いなる徳ある者たちが仏陀を認識できるようにするためである。それゆえ古代のヴェーダには大人の相が伝えられていた。しかし仏陀が入滅されると次第に消滅した。それゆえ現在には存在しない。「大人の」とは、誓願、実践、知恵、慈悲などの徳において偉大な人の、という意味である。「二つの趣(行き先)のみがある」とは、二つの究極の結末のみがあるということである。本来「趣(ガティ)」という語は、「サーリプッタよ、これら五つの趣がある」というように生存の境涯を表し、「獣の趣(棲家)は森である」というように住処を表し、「このように優れた才知ある者」というように知恵を表し、「行われたこと」というように広がった状態を表す。しかしここでは「結末」の意味として理解されるべきである。

Tattha kiñcāpi yehi lakkhaṇehi samannāgato rājā cakkavattī hoti, na teheva buddho hoti; jātisāmaññato pana tāniyeva tānīti vuccanti. Tena vuttaṃ – ‘‘yehi samannāgatassā’’ti. Sace agāraṃ ajjhāvasatīti yadi agāre vasati. Rājā hoti cakkavattīti catūhi acchariyadhammehi, saṅgahavatthūhi ca lokaṃ rañjanato rājā, cakkaratanaṃ vatteti, catūhi sampatticakkehi vattati, tehi ca paraṃ vatteti, parahitāya ca iriyāpathacakkānaṃ vatto etasmiṃ atthīti cakkavattī. Ettha ca rājāti sāmaññaṃ. Cakkavattīti visesaṃ. Dhammena caratīti dhammiko. Ñāyena samena vattatīti attho. Dhammena rajjaṃ labhitvā rājā jātoti dhammarājā. Parahitadhammakaraṇena vā dhammiko. Attahitadhammakaraṇena dhammarājā. Caturantāya issaroti cāturanto, catusamuddaantāya, catubbidhadīpavibhūsitāya pathaviyā issaroti attho. Ajjhattaṃ kopādipaccatthike bahiddhā ca sabbarājāno vijetīti vijitāvī. Janapadatthāvariyappattoti janapade dhuvabhāvaṃ thāvarabhāvaṃ patto, na sakkā kenaci cāletuṃ. Janapado vā tamhi thāvariyappatto anuyutto sakammanirato acalo asampavedhīti janapadatthāvariyappatto.

転輪聖王となる相と仏陀となる相は、厳密には同一ではないが、同種の共通性からそれらと同じものと呼ばれる。それゆえ「それらを具える者は」と言われる。「もし在家に住まうならば」とは、もし家庭生活にとどまるならば、ということである。「転輪王となる」とは、四つの不可思議な法と四摂事によって世界を歓喜させるゆえに王であり、輪宝を転じ、四つの福徳の輪によって進み、他者を導き、他者の利益のために行動の輪を転じるゆえに転輪王と呼ばれる。ここで「王」とは総称であり、「転輪」とは特称である。「法によって治める」ゆえに法王(ダンミカ)であり、道理と公平によって統治するという意味である。正法によって王位を得て王となったゆえに法王である。あるいは他者の利益となる法を行うゆえに法王であり、自らの利益となる法を行うゆえに法王である。「四方の海の覇者」とは、四つの海で区切られた四大州で飾られた大地の主という意味である。「内なる怒りなどの敵と外なるすべての敵王に勝利する」ゆえに勝者である。「領土を堅固にした者」とは、国土において不動と堅固を達成し、何者にも揺るがされない者である。あるいは国土の民が彼のもとで安定を得て、各自の生業に励み、動揺しない状態に至ったことをいう。

Seyyathidanti nipāto, tassa cetāni katamānīti attho. Cakkaratanantiādīsu cakkañca, taṃ ratijananaṭṭhena ratanañcāti cakkaratanaṃ. Esa nayo sabbattha. Imesu pana ratanesu ayaṃ cakkavattirājā cakkaratanena ajitaṃ jināti, hatthiassaratanehi vijite yathāsukhaṃ anucarati, pariṇāyakaratanena vijitamanurakkhati, avasesehi upabhogasukhamanubhavati. Paṭhamena cassa ussāhasattiyogo, pacchimena mantasattiyogo, hatthiassagahapatiratanehi pabhusattiyogo suparipuṇṇo hoti, itthimaṇiratanehi tividhasattiyogaphalaṃ. So itthimaṇiratanehi bhogasukhamanubhavati, sesehi issariyasukhaṃ. Visesato cassa purimāni tīṇi adosakusalamūlajanitakammānubhāvena sampajjanti, majjhimāni alobhakusalamūlajanitakammānubhāvena, pacchimamekaṃ amohakusalamūlajanitakammānubhāvenāti veditabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana bojjhaṅgasaṃyutte ratanasuttassa upadesato gahetabbo.

「すなわちこれらである」とは助詞であり、「彼のそれらはどれか」という意味である。「輪宝(チャッカラタナ)」などにおいて、車輪であり、歓喜を生じさせるゆえに宝であるものを輪宝という。この理趣はすべてに当てはまる。これらの宝の中で、転輪王は輪宝によって未征服の地を征服し、象宝と馬宝によって征服地を意のままに巡幸し、主導者宝(将軍)によって征服地を護持し、残りの宝によって享受の安楽を味わう。第一の宝によって熱誠の力が具わり、最後の宝によって思慮の力が具わり、象・馬・居士宝によって権能の力が完全に具わり、女宝と摩尼宝によって三種の力の果報が得られる。彼は女宝と摩尼宝によって財物の楽しみを味わい、残りの宝によって主権の楽しみを味わう。特に、初めの三つは無瞋の善根から生じた業の力により、中間のものは無貪の善根から生じた業の力により、最後のものは無痴の善根から生じた業の力によって成就すると理解されるべきである。これが要約である。詳細は『相応部』覚支相応の『宝経』の注釈から知るべきである。

Parosahassanti atirekasahassaṃ. Sūrāti abhīrukajātikā. Vīraṅgarūpāti devaputtasadisakāyā. Evaṃ tāva eke vaṇṇayanti. Ayaṃ panettha sabbhāvo. Vīrāti uttamasūrā vuccanti, vīrānaṃ aṅgaṃ vīraṅgaṃ, vīrakāraṇaṃ vīriyanti vuttaṃ hoti. Vīraṅgarūpaṃ etesanti vīraṅgarūpā, vīriyamayasarīrā viyāti vuttaṃ hoti. Parasenappamaddanāti sace paṭimukhaṃ tiṭṭheyya parasenā taṃ parimaddituṃ samatthāti adhippāyo. Dhammenāti ‘‘pāṇo na hantabbo’’tiādinā pañcasīladhammena. Arahaṃ hoti sammāsambuddho loke vivaṭṭacchadoti ettha rāgadosamohamānadiṭṭhiavijjāduccaritachadanehi sattahi paṭicchanne kilesandhakāre loke taṃ chadanaṃ vivaṭṭetvā samantato sañjātāloko hutvā ṭhitoti vivaṭṭacchado. Tattha paṭhamena padena pūjārahatā. Dutiyena tassā hetu, yasmā sammāsambuddhoti, tatiyena buddhattahetubhūtā vivaṭṭacchadatā vuttāti veditabbā. Atha vā vivaṭṭo ca vicchado cāti vivaṭṭacchado, vaṭṭarahito chadanarahito cāti vuttaṃ hoti. Tena arahaṃ vaṭṭābhāvena, sammāsambuddho chadanābhāvenāti evaṃ purimapadadvayasseva hetudvayaṃ vuttaṃ hoti, dutiyena vesārajjena cettha purimasiddhi, paṭhamena dutiyasiddhi, tatiyacatutthehi tatiyasiddhi hoti. Purimañca dhammacakkhuṃ, dutiyaṃ buddhacakkhuṃ, tatiyaṃ samantacakkhuṃ sādhetīti veditabbaṃ. Tvaṃ mantānaṃ paṭiggahetāti iminā’ssa mantesu sūrabhāvaṃ janeti.

「千を超える」とは、千人以上のことである。「勇者たち」とは、恐れを知らない性質の者たちである。「英雄の体躯を持つ」とは、天子のような体つきの者たちである。ある者たちはそのように解説する。しかしここでの真意はこうである。「英雄(ヴィーラ)」とは最高の勇者をいい、英雄の肢体を英雄の体躯といい、英雄たる原因である精進をいう。英雄の体躯を持つ者たちを英雄の体躯を持つ者といい、精進そのもので造られた身体のようであるという意味である。「敵軍を粉砕する」とは、もし敵軍が立ちはだかれば、それを粉砕する力があるという意味である。「法によって」とは、「不殺生」などの五戒の法によって、である。「世にあって無上正等覚者となり、覆いを開いた者となる」という句において、貪・瞋・痴・慢・見・無明・悪行という七つの覆いによって覆われた煩悩の暗黒の世界において、その覆いを取り払い、あまねく光を生じさせて立つゆえに「覆いを開いた者」という。第一の句(阿羅漢)によって供養を受けるに相応しい徳が示され、第二の句(正等覚者)によってその理由が示され、第三の句(覆いを開いた者)によって仏陀となった原因たる開悟が示されている。あるいは、輪廻(ヴァッタ)を離れ、覆い(チャダナ)を離れたゆえに覆いを開いた者という。これにより、輪廻なきことによって阿羅漢であり、覆いなきことによって正等覚者であるという二つの理由が示され、無畏(自信)の成就と関係している。第一は法眼を、第二は仏眼を、第三は普門眼(一切知)を成就することを示す。「お前はマントラの受持者である」とは、彼がマントラにおいて熟達していることを称賛したものである。

259. Sopi tāya ācariyakathāya lakkhaṇesu vigatasammoho ekobhāsajāte viya buddhamante sampassamāno evaṃ bhoti āha. Tassattho – ‘yathā, bho, tvaṃ vadasi, evaṃ karissāmī’ti. Vaḷavārathamāruyhāti vaḷavāyuttaṃ rathaṃ abhirūhitvā. Brāhmaṇo kira yena rathena sayaṃ vicarati, tameva rathaṃ datvā māṇavaṃ pesesi. Māṇavāpi pokkharasātisseva antevāsikā. So kira tesaṃ – ‘‘ambaṭṭhena saddhiṃ gacchathā’’ti saññaṃ adāsi.

259. 彼もまた師の言葉によって相に対する迷いが晴れ、仏陀マントラが一つの光明のように見えてきたので、「承知いたしました、尊者よ」と答えた。その意味は「尊者よ、あなたの言われる通りにいたします」ということである。「雌馬の車に乗って」とは、雌馬を繋いだ車に乗って、である。バラモンは自らが巡行に用いるその車を与えて青年を遣わしたのである。青年たちもまたポッカラサーティの弟子たちであった。彼は彼らに「アンバッタと共に行きなさい」と指示を与えたのである。

Yāvatikā yānassa bhūmīti yattakaṃ sakkā hoti yānena gantuṃ, ayaṃ yānassa bhūmi nāma. Yānā paccorohitvāti ayānabhūmiṃ, dvārakoṭṭhakasamīpaṃ gantvā yānato paṭiorohitvā.

「車両で行ける土地の限り」とは、車で行くことができる限りの場所のことであり、これを車両の土地という。「車両から降りて」とは、車両で行けない土地、すなわち門楼の近くに至って車両から降りて、という意味である。

Tena kho pana samayenāti yasmiṃ samaye ambaṭṭho ārāmaṃ pāvisi. Tasmiṃ pana samaye, ṭhitamajjhanhikasamaye. Kasmā pana tasmiṃ samaye caṅkamantīti? Paṇītabhojanapaccayassa thinamiddhassa vinodanatthaṃ, divāpadhānikā vā te. Tādisānañhi pacchābhattaṃ caṅkamitvā nhāyitvā sarīraṃ utuṃ gāhāpetvā nisajja samaṇadhammaṃ karontānaṃ cittaṃ ekaggaṃ hoti. Yena te bhikkhūti so kira – ‘‘kuhiṃ samaṇo gotamo’’ti pariveṇato pariveṇaṃ anāgantvā ‘‘pucchitvāva pavisissāmī’’ti vilokento araññahatthī viya mahācaṅkame caṅkamamāne paṃsukūlike bhikkhū disvā tesaṃ santikaṃ agamāsi. Taṃ sandhāya yena te bhikkhūtiādi vuttaṃ. Dassanāyāti daṭṭhuṃ, passitukāmā hutvāti attho.

「その時」とは、アンバッタが精舎に入った時のことである。その時とは、正午の時であった。なぜその時に経行(歩行瞑想)していたのか。上質な食事の後に生じる惛沈・睡眠を払うため、あるいは彼らが昼間に精進する者たちであったからである。そのような者たちは、食後に経行し、身体を整えて坐禅し、沙門の法を修めることで心が集中するのである。「それらの比丘たちのところへ」とは、彼は「沙門ゴータマはどこにいるのか」と個々の僧坊を当てもなく探すのではなく、「尋ねてから入ろう」と見回したところ、林の象のように大経行処で経行している糞掃衣を着た比丘たちを見て、彼らのもとへ近づいた。そのことを指して「それらの比丘たちのところへ」などと言われたのである。「拝見するために」とは、お会いしたいと望んで、という意味である。

260. Abhiññātakolaññoti pākaṭakulajo. Tadā kira jambudīpe ambaṭṭhakulaṃ nāma pākaṭakulamahosi. Abhiññātassāti rūpajātimantakulāpadesehi pākaṭassa. Agarūti abhāriko. Yo hi ambaṭṭhaṃ ñāpetuṃ na sakkuṇeyya, tassa tena saddhiṃ kathāsallāpo garu bhaveyya. Bhagavato pana tādisānaṃ māṇavānaṃ satenāpi sahassenāpi pañhaṃ puṭṭhassa vissajjane dandhāyitattaṃ natthīti maññamānā – ‘‘agaru kho panā’’ti cintayiṃsu. Vihāroti gandhakuṭiṃ sandhāya āhaṃsu.

260. 「名門の出」とは、名高い家柄の生まれということである。当時、ジャンブ洲ではアンバッタの家系は名門として知られていた。「名高き者にとって」とは、容姿・家柄・マントラ・血統の評判によって知られた者にとって、という意味である。「重荷ではない(容易である)」とは、難しくないことである。アンバッタを納得させられない者にとって、彼との対話は重荷となるであろう。しかし世尊にとっては、そのような青年が百人、千人いようとも、問われた質問に答えるにあたって何の滞りもないと思われたので、比丘たちは「容易なことである」と考えたのである。「精舎(ヴィハーラ)」とは、香室(ガンバクティ)を指して言ったのである。

Ataramānoti aturito, saṇikaṃ padappamāṇaṭṭhāne padaṃ nikkhipanto vattaṃ katvā susammaṭṭhaṃ muttādalasinduvārasantharasadisaṃ vālikaṃ avināsentoti attho. Āḷindanti pamukhaṃ. Ukkāsitvāti ukkāsitasaddaṃ katvā. Aggaḷanti dvārakavāṭaṃ. Ākoṭehīti agganakhehi saṇikaṃ kuñcikacchiddasamīpe ākoṭehīti vuttaṃ hoti. Dvāraṃ kira atiupari amanussā, atiheṭṭhā dīghajātikā koṭenti. Tathā anākoṭetvā majjhe chiddasamīpe koṭetabbanti idaṃ dvārākoṭanavattanti dīpentā vadanti.

「慌てずに」とは、急ぐことなく、足幅に合わせて静かに足を運び、作法を守って、真珠を撒いたように掃き清められた砂地を乱さないように、という意味である。「前庭(アーリンダ)」とは、建物の正面である。「咳払いをして」とは、咳払いの音を立てて。「閂(かんぬき)を」とは、扉の板を。「叩きなさい」とは、爪の先で静かに鍵穴の近くをノックしなさい、ということである。扉のあまりに上方を叩くと非人(精霊)の作法となり、あまりに下方を叩くと蛇などの這う生き物の作法となる。そうではなく中央の穴の近くを叩くべきであるというのが、扉を叩く作法を説く者たちの教えである。

261. Vivari bhagavā dvāranti na bhagavā uṭṭhāya dvāraṃ vivari. Vivariyatūti pana hatthaṃ pasāresi. Tato ‘‘bhagavā tumhehi anekāsu kappakoṭīsu dānaṃ dadamānehi na sahatthā dvāravivaraṇakammaṃ kata’’nti sayameva dvāraṃ vivaṭaṃ. Taṃ pana yasmā bhagavato manena vivaṭaṃ, tasmā vivari bhagavā dvāranti vattuṃ vaṭṭati.

261. 「世尊は扉を開かれた」とは、世尊が立ち上がって扉を開けられたのではない。「開くように」と手を差し伸べられたのである。すると「世尊は幾多の劫にわたり布施を行われてきたが、自らの手で扉を開けるような労を取られたことはない」として、扉が自ずと開いたのである。しかしそれは世尊の御心によって開かれたため、「世尊は扉を開かれた」と言うのが妥当である。

Bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsūti yathā khamanīyādīni pucchanto bhagavā tehi, evaṃ tepi bhagavatā saddhiṃ samappavattamodā ahesuṃ. Sītodakaṃ viya uṇhodakena sammoditaṃ ekībhāvaṃ agamaṃsu. Yāya ca ‘‘kacci, bho gotama, khamanīyaṃ; kacci yāpanīyaṃ, kacci bhoto ca gotamassa sāvakānañca appābādhaṃ, appātaṅkaṃ, lahuṭṭhānaṃ, balaṃ, phāsuvihāro’’tiādikāya kathāya sammodiṃsu, taṃ pītipāmojjasaṅkhātasammodajananato sammodituṃ yuttabhāvato ca sammodanīyaṃ, atthabyañjanamadhuratāya sucirampi kālaṃ sāretuṃ nirantaraṃ pavattetuṃ arahabhāvato saritabbabhāvato ca sāraṇīyaṃ. Suyyamānasukhato sammodanīyaṃ, anussariyamānasukhato ca sāraṇīyaṃ. Tathā byañjanaparisuddhatāya sammodanīyaṃ, atthaparisuddhatāya sāraṇīyaṃ. Evaṃ anekehi pariyāyehi sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā pariyosāpetvā niṭṭhapetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu.

「世尊と歓談した」とは、健康状態などを尋ね合って世尊と打ち解けたように、彼らもまた世尊と平等に歓談したということである。冷水が温水と交わって一つになるように調和した。「尊者ゴータマよ、お健やかですか、無事にお過ごしですか。尊者ゴータマと弟子の方々には病気もなく、患いもなく、身軽で力に満ち、心地よくお過ごしですか」というような会話によって歓談した。それは歓喜と喜びを生じさせるゆえに「歓談すべきこと(サンモーダニーヤ)」であり、言葉の美しさから長く心に留めて思い起こすべきであるゆえに「記憶すべきこと(サーラニーヤ)」である。耳にして快いゆえに歓談すべきであり、後から思い返して快いゆえに記憶すべきである。また文句の清らかさゆえに歓談すべきであり、意味の清らかさゆえに記憶すべきである。このように種々の様態で歓談と記憶に値する挨拶を交わし終えて、一方に座った。

Ambaṭṭho pana māṇavoti so kira bhagavato rūpasampattiyaṃ cittappasādamattampi akatvā ‘‘dasabalaṃ apasādessāmī’’ti udare baddhasāṭakaṃ muñcitvā kaṇṭhe olambetvā ekena hatthena dussakaṇṇaṃ gahetvā caṅkamaṃ abhirūhitvā kālena bāhuṃ, kālena udaraṃ, kālena piṭṭhiṃ dassento, kālena hatthavikāraṃ, kālena bhamukavikāraṃ karonto, ‘‘kacci te bho, gotama, dhātusamatā, kacci bhikkhāhārena na kilamatha, akilamathākāroyeva pana te paññāyati; thūlāni hi te aṅgapaccaṅgāni, pāsādikattha gatagataṭṭhāne. ‘te bahujanā rājapabbajitoti ca buddho’ti ca uppannabahumānā paṇītaṃ ojavantamāhāraṃ denti. Passatha, bho, gehaṃ, cittasālā viya, dibbapāsādo viya. Imaṃ mañcaṃ passatha, bimbohanaṃ passatha, kiṃ evarūpe ṭhāne vasantassa samaṇadhammaṃ kātuṃ dukkara’’nti evarūpaṃ uppaṇḍanakathaṃ anācārabhāvasāraṇīyaṃ katheti, tena vuttaṃ – ‘‘ambaṭṭho pana māṇavo caṅkamantopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāreti, ṭhitopi nisinnena bhagavatā kiñci kiñci kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretī’’ti.

「しかしアンバッタ青年は」とあるのは、彼は世尊の優れたお姿に少しの信仰心も起こさず、「十力尊(仏陀)を軽んじてやろう」と、腹に巻いていた上着をほどいて首にかけ、片手で布の端を持ち、経行処を歩き回りながら、時には腕を見せ、時には腹を見せ、時には背中を見せ、時には手を動かし、時には眉を動かして、「尊者ゴータマよ、体の調子はどうですか。托鉢の食事で疲れてはいませんか。まったく疲れていないようにお見受けします。あなたの手足は丸々と太り、どこへ行っても威厳があります。『この人は王族の出家者であり仏陀である』と多くの人々が敬意を抱いて、上質で滋味ある食事を供養するからでしょう。皆さん、この建物を見てください。絵画館のようであり、天宮のようです。この寝台を見てください、枕を見てください。このような場所に住む者にとって、沙門の修行を行うことのどこが難しいでしょうか」と、このような無礼で侮辱的な言葉を口にした。そのことを指して「アンバッタ青年は歩きながら、あるいは立ちながら、座っておられる世尊といくつかの記憶すべき言葉を交わした」と説かれたのである。

262. Atha kho bhagavāti atha bhagavā – ‘‘ayaṃ māṇavo hatthaṃ pasāretvā bhavaggaṃ gahetukāmo viya, pādaṃ pasāretvā avīciṃ vicaritukāmo viya, mahāsamuddaṃ taritukāmo viya, sineruṃ ārohitukāmo viya ca aṭṭhāne vāyamati, handa, tena saddhiṃ mantemī’’ti ambaṭṭhaṃ māṇavaṃ etadavoca. Ācariyapācariyehīti ācariyehi ca tesaṃ ācariyehi ca.

262. 「その時、世尊は」とは、世尊が「この青年は、手を伸ばして有頂天(最高天)を掴もうとし、足を伸ばして阿鼻地獄を歩こうとし、大海を渡ろうとし、須弥山に登ろうとするかのように、不可能なことに労力を費やしている。よし、彼と対話しよう」と考えられ、アンバッタ青年に次のように語りかけられた。「師や歴代の師たちと」とは、師たちや、その師の師たちと共に、という意味である。

Paṭhamaibbhavādavaṇṇanā

第一の召使論の注釈

263. Gacchanto vāti ettha kāmaṃ tīsu iriyāpathesu brāhmaṇo ācariyabrāhmaṇena saddhiṃ sallapitumarahati. Ayaṃ pana māṇavo mānathaddhatāya kathāsallāpaṃ karonto cattāropi iriyāpathe yojessāmīti ‘‘sayāno vā hi, bho gotama, sayānenā’’ti āha.

263. 「歩きながらでも」という箇所について、本来バラモンは三つの起居様態(歩行・直立・着座)において師たるバラモンと対話するのが通例である。しかしこの青年は慢心に満ちて対話しており、四つの起居様態すべてを適用しようとして「横たわっている者も、尊者ゴータマよ、横たわっている者と(対話する)」と言ったのである。

Tato kira taṃ bhagavā – ‘‘ambaṭṭha, gacchantassa vā gacchantena, ṭhitassa vā ṭhitena, nisinnassa vā nisinnenācariyena saddhiṃ kathā nāma sabbācariyesu labbhati. Tvaṃ pana sayāno sayānenācariyena saddhiṃ kathesi, kiṃ te ācariyo gorūpaṃ, udāhu tva’’nti āha. So kujjhitvā – ‘‘ye ca kho te, bho gotama, muṇḍakā’’tiādimāha. Tattha muṇḍe muṇḍāti samaṇe ca samaṇāti vattuṃ vaṭṭeyya. Ayaṃ pana hīḷento muṇḍakā samaṇakāti āha. Ibbhāti gahapatikā. Kaṇhāti kaṇhā, kāḷakāti attho. Bandhupādāpaccāti ettha bandhūti brahmā adhippeto. Tañhi brāhmaṇā pitāmahoti voharanti. Pādānaṃ apaccā pādāpaccā, brahmuno piṭṭhipādato jātāti adhippāyo. Tassa kira ayaṃ laddhi – brāhmaṇā brahmuno mukhato nikkhantā, khattiyā urato, vessā nābhito, suddā jāṇuto, samaṇā piṭṭhipādatoti. Evaṃ kathento ca panesa kiñcāpi aniyametvā katheti. Atha kho bhagavantameva vadāmīti katheti.

そこで世尊は「アンバッタよ、歩く者は歩く師と、立つ者は立つ師と、座る者は座る師と対話することはすべての師の間で認められている。しかしお前は横たわりながら横たわる師と対話するというのか。お前の師は牛なのか、それともお前が牛なのか」と言われた。彼は怒って「尊者ゴータマよ、かの禿頭の者どもは」などと言った。そこでは禿頭には「禿頭よ」、沙門には「沙門よ」と呼ぶのが妥当であるが、彼は侮蔑して「禿頭の小沙門ども」と言った。「召使(イッバ)」とは家長(居士)のことである。「黒き者(カンハ)」とは黒い者という意味である。「親族の足から生まれた者(バンドゥパーダーパッチャ)」において、「親族」とはブラフマン(梵天)を指す。バラモンは梵天を祖父と呼ぶからである。「足の末裔」とは、梵天の足の裏から生まれたという意味である。彼の信条では、バラモンは梵天の口から生まれ、王族は胸から、庶民は臍から、奴隷は膝から、沙門は足の裏から生まれたとされていた。このように語りながらも、彼は特定の人を指さずに言っているようであるが、世尊御自身を指して言っているのである。

Atha kho bhagavā – ‘‘ayaṃ ambaṭṭho āgatakālato paṭṭhāya mayā saddhiṃ kathayamāno mānameva nissāya kathesi, āsīvisaṃ gīvāyaṃ gaṇhanto viya, aggikkhandhaṃ āliṅganto viya, mattavāraṇaṃ soṇḍāya parāmasanto viya, attano pamāṇaṃ na jānāti. Handa naṃ jānāpessāmī’’ti cintetvā ‘‘atthikavato kho pana te, ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha āgantvā kattabbakiccasaṅkhāto attho, etassa atthīti atthikaṃ, tassa māṇavassa cittaṃ. Atthikamassa atthīti atthikavā, tassa atthikavato tava idhāgamanaṃ ahosīti attho.

そこで世尊は「このアンバッタはやって来た時から慢心に基づいて私と対話している。猛毒の蛇の首を掴むかの如く、火の塊を抱くかの如く、狂った象の鼻に触れるかの如く、己の分量を弁えていない。よし、彼に思い知らせてやろう」と考えられ、「アンバッタよ、目的を持つ者には」などと仰せられた。そこでの「目的」とは、ここに来て成すべき用件のことであり、その用件を持つ心を「目的ある心」という。そのような目的を持って「お前がここへ来たのではないか」という意味である。

Kho panāti nipātamattaṃ. Yāyeva kho panatthāyāti yeneva kho panatthena. Āgaccheyyāthāti mama vā aññesaṃ vā santikaṃ yadā kadāci āgaccheyyātha. Tameva atthanti idaṃ purisaliṅgavaseneva vuttaṃ. Manasi kareyyāthāti citte kareyyātha. Idaṃ vuttaṃ hoti – tvaṃ ācariyena attano karaṇīyena pesito, na amhākaṃ paribhavanatthāya, tasmā tameva kiccaṃ manasi karohīti. Evamassa aññesaṃ santikaṃ āgatānaṃ vattaṃ dassetvā mānaniggaṇhanatthaṃ ‘‘avusitavāyeva kho panā’’tiādimāha. Tassattho passatha bho ayaṃ ambaṭṭho māṇavo ācariyakule avusitavā asikkhito appassutova samāno. Vusitamānīti ‘‘ahaṃ vusitavā sikkhito bahussuto’’ti attānaṃ maññati. Etassa hi evaṃ pharusavacanasamudācāre kāraṇaṃ kimaññatra avusitattāti ācariyakule asaṃvuddhā asikkhitā appassutāyeva hi evaṃ vadantīti.

「実に」とは単なる助詞である。「まさにその目的のために」とは、まさにその用件のために、ということである。「行くべきである」とは、私のもとであれ他者のもとであれ、いつでも赴く時のことである。「その目的をこそ」とは、男性名詞の用法で語られている。「心に留めるべきである」とは、心に留めよということである。つまり、「お前は師から自らの用件のために遣わされたのであり、私たちを侮辱するために遣わされたのではない。それゆえ、その用件をこそ心に留めよ」と説かれたのである。このように他者を訪ねる際の作法を示し、慢心を挫くために「未熟であるのに」などと仰せられた。その意味は「見よ、このアンバッタ青年は師の家で十分に学んでおらず、教養もなく、学識も浅いのに、『私は十分に修め、教養があり、博学である』と思い込んでいる。彼がこのように粗暴な言葉遣いをする理由は、未熟であることの他に何があろうか。師の家で十分に訓育されず、学ばず、聞くことの少ない者だけがこのように言うのである」ということである。

264. Kupitoti kuddho. Anattamanoti asakamano, kiṃ pana bhagavā tassa kujjhanabhāvaṃ ñatvā evamāha udāhu añatvāti? Ñatvā āhāti. Kasmā ñatvā āhāti? Tassa mānanimmadanatthaṃ. Bhagavā hi aññāsi – ‘‘ayaṃ mayā evaṃ vutte kujjhitvā mama ñātake akkosissati. Athassāhaṃ yathā nāma kusalo bhisakko dosaṃ uggiletvā nīharati, evameva gottena gottaṃ, kulāpadesena kulāpadesaṃ, uṭṭhāpetvā bhavaggappamāṇena viya uṭṭhitaṃ mānaddhajaṃ mūle chetvā nipātessāmī’’ti. Khuṃsentoti ghaṭṭento. Vambhentoti hīḷento. Pāpito bhavissatīti caṇḍabhāvādidosaṃ pāpito bhavissati.

264. 「憤慨し」とは怒ったことである。「不快になり」とは心が乱れたことである。世尊は彼が怒ることを知ってこう言われたのか、知らずに言われたのかといえば、知って言われたのである。なぜ知って言われたのか。彼の慢心を粉砕するためである。世尊は「私がこのように言えば、彼は怒って私の親族を罵倒するだろう。その時、名医が毒を吐き出させて取り除くように、家系を問い、血統を正して、有頂天の高さにまで立ち昇った彼の慢心の旗を根元から切り倒してやろう」と知っておられたからである。「嘲笑し」とは当てこすりを言い、「誹謗し」とは蔑むことである。「非難されることになる」とは、凶暴さなどの過失を負わされることになる、という意味である。

Caṇḍāti mānanissitakodhayuttā. Pharusāti kharā. Lahusāti lahukā. Appakeneva tussanti vā dussanti vā udakapiṭṭhe alābukaṭāhaṃ viya appakeneva uplavanti. Bhassāti bahubhāṇino. Sakyānaṃ mukhe vivaṭe aññassa vacanokāso natthīti adhippāyeneva vadati. Samānāti idaṃ santāti purimapadassa vevacanaṃ. Na sakkarontīti na brāhmaṇānaṃ sundarenākārena karonti. Na garuṃ karontīti brāhmaṇesu gāravaṃ na karonti. Na mānentīti na manena piyāyanti. Na pūjentīti mālādīhi nesaṃ pūjaṃ na karonti. Na apacāyantīti abhivādanādīhi nesaṃ apacitikammaṃ nīcavuttiṃ na dassenti tayidanti taṃ idaṃ. Yadime sakyāti yaṃ ime sakyā na brāhmaṇe sakkaronti…pe… na apacāyanti, taṃ tesaṃ asakkārakaraṇādi sabbaṃ na yuttaṃ, nānulomanti attho.

「凶暴である」とは、慢心に基づく怒りを抱いていることである。「粗暴である」とは手荒なことである。「軽はずみである」とは軽薄なことである。わずかなことで喜んだり怒ったりし、水に浮かぶヒョウタンのように些細なことで浮き足立つ。「お喋りである」とは多弁なことである。「釈迦族の口が開いている時は他人が口を挟む余地がない」という意図で言っているのである。「〜であるのに」とは、前の言葉の同義語である。「敬意を払わず」とは、バラモンに対して礼儀正しく振る舞わないことである。「重んじず」とは、バラモンに敬意を抱かないことである。「尊重せず」とは、心から親愛の情を持たないことである。「供養せず」とは、花などで彼らを供養しないことである。「礼拝せず」とは、挨拶などの礼拝の作法や謙虚な態度を示さないことである。「それゆえに」とはそのことである。「この釈迦族が」とは、釈迦族がバラモンを敬わず、礼拝しないという、その無礼な振る舞いのすべては不当であり、道にかなっていないという意味である。

Dutiyaibbhavādavaṇṇanā

第二の召使論の注釈

265. Aparaddhunti aparajjhiṃsu. Ekamidāhanti ettha idanti nipātamattaṃ. Ekaṃ ahanti attho. Sandhāgāranti rajjaanusāsanasālā. Sakyāti abhisittarājāno. Sakyakumārāti anabhisittā. Uccesūti yathānurūpesu pallaṅkapīṭhakavettāsanaphalakacittattharaṇādibhedesu. Sañjagghantāti uppaṇḍanavasena mahāhasitaṃ hasantā. Saṃkīḷantāti hasitamatta karaṇaaṅgulisaṅghaṭṭanapāṇippahāradānādīni karontā. Mamaññeva maññeti evamahaṃ maññāmi, mamaññeva anuhasanti, na aññanti.

265. 「過ちを犯したのか」とは、非礼を働いたのか、ということである。「かつて一度」とは、ある時のことである。「集会場(サンダーガーラ)」とは、政務を執り行う会堂である。「釈迦たち」とは、即位した王たちのことである。「釈迦の王子たち」とは、まだ即位していない若者たちのことである。「高い座に」とは、それぞれの身分に応じた長椅子、小椅子、藤の座具、木製の板、敷物などに、ということである。「大笑いし」とは、嘲笑を込めて大声で笑うこと。「戯れ合っていた」とは、笑いながら指を鳴らしたり手を叩き合ったりしていたことである。「私を(笑っているのだと)」とは、「彼らは他の誰でもなく、私を嘲笑しているのだと私は思う」ということである。

Kasmā pana te evamakaṃsūti? Te kira ambaṭṭhassa kulavaṃsaṃ jānanti. Ayañca tasmiṃ samaye yāva pādantā olambetvā nivatthasāṭakassa ekena hatthena dussakaṇṇaṃ gahetvā khandhaṭṭhikaṃ nāmetvā mānamadena matto viya āgacchati. Tato – ‘‘passatha bho amhākaṃ dāsassa kaṇhāyanagottassa ambaṭṭhassa āgamanakāraṇa’’nti vadantā evamakaṃsu. Sopi attano kulavaṃsaṃ jānāti. Tasmā ‘‘mamaññeva maññe’’ti takkayittha.

なぜ彼らはそのようにしたのか。彼らはアンバッタの家柄の素性を知っていたのである。そして彼はその時、足元まで垂れ下がった上着の端を片手で持ち、肩を怒らせて慢心に酔いしれたように歩いてやって来た。そこで彼らは「見よ、我らの女奴隷の子であるカンハーヤナ姓のアンバッタがやって来る様子を」と言って笑い合ったのである。彼自身も自らの家柄を知っていた。それゆえ「私を笑っているのだ」と推測したのである。

Āsanenāti ‘‘idamāsanaṃ, ettha nisīdāhī’’ti evaṃ āsanena nimantanaṃ nāma hoti, tathā na koci akāsi.

「座る席をもって(もてなさなかった)」とは、「ここが席です、ここにお座りなさい」というように席を勧めることであるが、誰もそうしなかったのである。

Tatiyaibbhavādavaṇṇanā

第三の召使論の注釈

266. Laṭukikāti khettaleḍḍūnaṃ antarenivāsinī khuddakasakuṇikā. Kulāvaketi nivāsanaṭṭhāne. Kāmalāpinīti yadicchakabhāṇinī, yaṃ yaṃ icchati taṃ taṃ lapati, na taṃ koci haṃso vā koñco vā moro vā āgantvā ‘‘kiṃ tvaṃ lapasī’ti nisedheti. Abhisajjitunti kodhavasena laggituṃ.

266. 「ウズラ(ラトゥキカー)」とは、畑の土塊の間に棲む小さな鳥のことである。「巣の中で」とは、自らの住処において。「思いのままに鳴く」とは、好きなように囀ることであり、鳴きたいように鳴いて、白鳥や鶴や孔雀がやって来て「なぜ鳴くのか」と制止することもない。「腹を立てる」とは、怒りによって執着することである。

Evaṃ vutte māṇavo – ‘‘ayaṃ samaṇo gotamo attano ñātake laṭukikasadise katvā amhe haṃsakoñcamorasadise karoti, nimmāno dāni jāto’’ti maññamāno uttari cattāro vaṇṇe dasseti.

このように言われて青年は、「この沙門ゴータマは自らの親族をウズラに例え、我々を白鳥や鶴や孔雀に例えて、慢心を捨てたのだ」と思い込み、さらに四つの身分(階級)について論じ始めた。

Dāsiputtavādavaṇṇanā

女奴隷の子論の注釈

267. Nimmādetīti nimmadeti nimmāne karoti. Yaṃnūnāhanti yadi panāhaṃ. ‘‘Kaṇhāyanohamasmi, bho gotamā’’ti idaṃ kira vacanaṃ ambaṭṭho tikkhattuṃ mahāsaddena avoca. Kasmā avoca? Kiṃ asuddhabhāvaṃ na jānātīti? Āma jānāti. Jānantopi bhavapaṭicchannametaṃ kāraṇaṃ, taṃ anena na diṭṭhaṃ. Apassanto mahāsamaṇo kiṃ vakkhatīti maññamāno mānathaddhatāya avoca. Mātāpettikanti mātāpitūnaṃ santakaṃ. Nāmagottanti paṇṇattivasena nāmaṃ, paveṇīvasena gottaṃ. Anussaratoti anussarantassa kulakoṭiṃ sodhentassa. Ayyaputtāti sāmino puttā. Dāsiputtoti gharadāsiyāva putto. Tasmā yathā dāsena sāmino upasaṅkamitabbā, evaṃ anupasaṅkamantaṃ taṃ disvā sakyā anujagghiṃsūti dasseti.

267. 「慢心を砕く」とは、慢心を挫いて謙虚にさせることである。「よし、私自らが」とは、もし私自らが、ということである。「私はカンハーヤナ(黒き者の子孫)である、尊者ゴータマよ」というこの言葉を、アンバッタは大声で三度叫んだという。なぜ叫んだのか。自らの素性が清らかでないことを知らなかったのか。いや、知っていた。知っていながらも、それは過去の世に隠された出来事であり、彼には見えていまい、偉大なる沙門が見通せない以上、何を言えようかと思い、慢心の強さから言ったのである。「父母の」とは、父母に属するものである。「名と姓」とは、呼び名としての名と、血統に基づく姓のことである。「遡るならば」とは、先祖を遡って家系を精査するならば、ということである。「若君たち(主人の子ら)」とは、主人の息子たちのことである。「女奴隷の子」とは、家の女奴隷が生んだ息子のことである。それゆえ、奴隷が主人に仕えるべきであるのに、そうせずに近づいて来た彼を見て、釈迦族は笑ったのだと示しているのである。

Ito paraṃ tassa dāsabhāvaṃ sakyānañca sāmibhāvaṃ pakāsetvā attano ca ambaṭṭhassa ca kulavaṃsaṃ āharanto sakyā kho panātiādimāha. Tattha dahantīti ṭhapenti, okkāko no pubbapurisoti, evaṃ karontīti attho. Tassa kira rañño kathanakāle ukkā viya mukhato pabhā niccharati, tasmā taṃ ‘‘okkāko’’ti sañjāniṃsūti. Pabbājesīti nīhari.

これ以降、彼の奴隷の身分と釈迦族の主人の身分を明かし、自らとアンバッタの家系を語り継ぐために、「釈迦たちは実に」などと説かれた。その中で「見なしている」とは、位置づけている、オッカーカ(甘蔗王)は我らの始祖であると定めているという意味である。その王が言葉を語る時、口から松明(ウッカー)のように光が放たれたため、彼を「オッカーカ」と呼んだという。「追放した」とは、国外へ退去させたことである。

Idāni te nāmavasena dassento – ‘‘okkāmukha’’ntiādimāha. Tatrāyaṃ anupubbī kathā – paṭhamakappikānaṃ kira rañño mahāsammatassa rojo nāma putto ahosi. Rojassa vararojo, vararojassa kalyāṇo, kalyāṇassa varakalyāṇo, varakalyāṇassa mandhātā, mandhātussa varamandhātā, varamandhātussa uposatho, uposathassa varo, varassa upavaro, upavarassa maghadevo, maghadevassa paramparāya caturāsītikhattiyasahassāni ahesuṃ. Tesaṃ pacchato tayo okkākavaṃsā ahesuṃ. Tesu tatiyaokkākassa pañca mahesiyo ahesuṃ – hatthā, cittā, jantu, jālinī, visākhāti. Ekekissā pañcapañcaitthisataparivārā. Sabbajeṭṭhāya cattāro puttā – okkāmukho, karakaṇḍu, hatthiniko, sinisūroti. Pañca dhītaro – piyā, suppiyā, ānandā, vijitā, vijitasenāti. Iti sā nava putte vijāyitvā kālamakāsi.

今やそれらを名によって示して「オッカームカ」などと説かれた。ここにおける先祖の物語は次の通りである。初劫の王マハーサンマタにはロージャという王子がいた。ロージャの子はヴァラロージャ、ヴァラロージャの子はカリヤーナ、カリヤーナの子はヴァラカリヤーナ、ヴァラカリヤーナの子はマンダーター、マンダーターの子はヴァラマンダーター、ヴァラマンダーターの子はウポサタ、ウポサタの子はヴァラ、ヴァラの子はウパヴァラ、ウパヴァラの子はマカデーヴァであり、マカデーヴァの王統には八万四千の王族が続いた。その後に三系統のオッカーカの王統があった。その第三のオッカーカ王には、ハッター、チッター、ジャントゥー、ジャーリニー、ヴィサーカーという五人の王妃がいた。それぞれに五百人ずつの侍女がいた。一番年長の王妃には四人の王子がいた。オッカームカ、カラカンドゥ、ハッティニコ、シニスーラである。また五人の王女がいた。ピヤー、スッピヤー、アーナンダー、ヴィジター、ヴィジタセーナーである。このように彼女は九人の子を産んで亡くなった。

Atha rājā aññaṃ dahariṃ abhirūpaṃ rājadhītaraṃ ānetvā aggamahesiṭṭhāne ṭhapesi. Sā jantuṃ nāma puttaṃ vijāyi. Atha naṃ pañcamadivase alaṅkaritvā rañño dassesi. Rājā tuṭṭho tassā varaṃ adāsi. Sā ñātakehi saddhiṃ mantetvā puttassa rajjaṃ yāci. Rājā – ‘‘nassa, vasali, mama puttānaṃ antarāyaṃ icchasī’’ti tajjesi. Sā punappunaṃ raho rājānaṃ paritosetvā – ‘‘mahārāja, musāvādo nāma na vaṭṭatī’’tiādīni vatvā yācatiyeva. Atha rājā putte āmantesi – ‘‘ahaṃ tātā, tumhākaṃ kaniṭṭhaṃ jantukumāraṃ disvā tassa mātuyā sahasā varaṃ adāsiṃ, sā puttassa rajjaṃ pariṇāmetuṃ icchati. Tumhe ṭhapetvā maṅgalahatthiṃ maṅgalaassaṃ maṅgalarathañca yattake icchatha, tattake hatthiassarathe gahetvā gacchatha. Mamaccayena āgantvā rajjaṃ kareyyāthā’’ti, aṭṭhahi amaccehi saddhiṃ uyyojesi.

その後、王は別の若く美しい王女を迎えて正妃とした。彼女はジャントゥという名の王子を産んだ。そして五日目に飾り立てて王に見せた。王は喜んで彼女に願い(恩恵)を与えた。彼女は親族と相談し、我が子のために王位を求めた。王は「下賤の女よ、立ち去れ。私の息子たちを滅ぼす気か」と叱責した。しかし彼女は何度も密かに王を喜ばせ、「大王よ、嘘をつくことは正しくありません」などと言って執拗に求めた。そこで王は王子たちを呼んで言った。「わが子らよ、私はお前たちの弟のジャントゥ王子を見て、その母に軽率にも願いを与えてしまった。彼女は我が子に王位を継がせようとしている。お前たちは、吉兆の象、吉兆の馬、吉兆の車を除いて、望むだけの象や馬や車を連れて立ち去るがよい。私が世を去った後に戻って国を治めよ」。そして八人の大臣を付けて送り出した。

Te nānappakāraṃ roditvā kanditvā – ‘‘tāta, amhākaṃ dosaṃ khamathā’’ti rājānañceva rājorodhe ca khamāpetvā, ‘‘mayampi bhātūhi saddhiṃ gacchāmā’’ti rājānaṃ āpucchitvā nagarā nikkhantā bhaginiyo ādāya caturaṅginiyā senāya parivutā nagarā nikkhamiṃsu. ‘‘Kumārā pituaccayena āgantvā rajjaṃ kāressanti, gacchāma ne upaṭṭhahāmā’’ti cintetvā bahū manussā anubandhiṃsu. Paṭhamadivase yojanamattā senā ahosi, dutiye dviyojanamattā, tatiye tiyojanamattā. Kumārā mantayiṃsu – ‘‘mahā balakāyo, sace mayaṃ kañci sāmantarājānaṃ madditvā janapadaṃ gaṇheyyāma, sopi no nappasaheyya. Kiṃ paresaṃ pīḷāya katāya, mahā ayaṃ jambudīpo, araññe nagaraṃ māpessāmā’’ti himavantābhimukhā gantvā nagaravatthuṃ pariyesiṃsu.

彼らは様々に泣き悲しみ、「父上、私たちの過ちをお許しください」と王や宮中の者たちに許しを請い、「私たちも兄上たちと共に行きます」と王の許しを得て城を出た姉妹たちを連れ、四種の大軍に囲まれて都を出発した。「王子たちは父王の死後に戻って国を治めるだろう。我らも行って仕えよう」と考えて多くの民衆が従った。初日には一ヨージャナ(由旬)ほどの軍勢となり、二日目には二ヨージャナ、三日目には三ヨージャナの規模となった。王子たちは相談した。「大軍勢である。もし近隣の王を討って土地を奪えば、我らに抗し得ないだろうが、他者を苦しめて何になろう。このジャンブ洲は広大である。森林に新たな都を築こう」。彼らはヒマラヤ山脈に向かって進み、都の建設地を探した。

Tasmiñca samaye amhākaṃ bodhisatto brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā kapilabrāhmaṇo nāma hutvā nikkhamma isipabbajjaṃ pabbajitvā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre sākavanasaṇḍe paṇṇasālaṃ māpetvā vasati. So kira bhummajālaṃ nāma vijjaṃ jānāti, yāya uddhaṃ asītihatthe ākāse, heṭṭhā ca bhūmiyampi guṇadosaṃ passati. Etasmiṃ padese tiṇagumbalatā dakkhiṇāvaṭṭā pācīnābhimukhā jāyanti. Sīhabyagghādayo migasūkare sappabiḷārā ca maṇḍūkamūsike anubandhamānā taṃ padesaṃ patvā na sakkonti te anubandhituṃ. Tehi te aññadatthu santajjitā nivattantiyeva. So – ‘‘ayaṃ pathaviyā aggapadeso’’ti ñatvā tattha attano paṇṇasālaṃ māpesi.

その時、我らの菩薩は大バラモンの家に生まれ、カピラという名のバラモンとなって出家し、仙人の出家を遂げてヒマラヤの山裾の池のほとりのチーク(サーカ)の林に草庵を建てて住んでいた。彼は大地を透視する術(地相術)を知っており、それによって上空八十肘、地下に至るまでの吉凶を見通すことができた。その場所では草木や蔓草が右回りに東を向いて生えていた。獅子や虎などが鹿や猪を追い、蛇や猫が蛙や鼠を追ってその場所にやって来ても、それ以上追うことができず、逆に追い詰められて逃げ帰るほどであった。彼は「ここは大地の最勝の地である」と知って、そこに自らの草庵を建てていたのである。

Atha te kumāre nagaravatthuṃ pariyesamāne attano vasanokāsaṃ āgate disvā pucchitvā taṃ pavattiṃ ñatvā tesu anukampaṃ janetvā avoca – ‘‘imasmiṃ paṇṇasālaṭṭhāne māpitaṃ nagaraṃ jambudīpe agganagaraṃ bhavissati. Ettha jātapurisesu ekeko purisasatampi purisasahassampi abhibhavituṃ sakkhissati. Ettha nagaraṃ māpetha, paṇṇasālaṭṭhāne rañño gharaṃ karotha. Imasmiñhi okāse ṭhatvā caṇḍālaputtopi cakkavattibalena atiseyyo’’ti. Nanu, bhante, ayyassa vasanokāsoti? ‘‘Mama vasanokāso’’ti mā cintayittha. Mayhaṃ ekapasse paṇṇasālaṃ katvā nagaraṃ māpetvā kapilavatthunti nāmaṃ karothā’’ti. Te tathā katvā tattha nivāsaṃ kappesuṃ.

そこで彼は、都の敷地を探して自分の居住地にやって来た王子たちを見て、事情を尋ねて事情を知り、彼らに慈悲心を起こして言った。「この草庵の場所に都を築けば、ジャンブ洲で第一の都となるであろう。ここに生まれた男子は、一人で百人、千人の男を圧倒することができる。ここに都を築き、草庵の場所に王宮を建てなさい。この場所に立てば、不可触民(チャンダーラ)の子であっても転輪聖王の力に勝るであろう」。「尊者よ、しかしそこはあなたの住まわれる場所ではありませんか」。「私の住処のことなど気にするな。私のために片隅に草庵を作り、都を築いて『カピラヴァットゥ(迦毘羅衛)』と名付けなさい」。彼らはその通りにし、そこに定住した。

Athāmaccā – ‘‘ime dārakā vayappattā, sace nesaṃ pitā santike bhaveyya, so āvāhavivāhaṃ kareyya. Idāni pana amhākaṃ bhāro’’ti cintetvā kumārehi saddhiṃ mantayiṃsu. Kumārā amhākaṃ sadisā khattiyadhītaro nāma na passāma, nāpi bhaginīnaṃ sadise khattiyakumārake, asadisasaṃyoge ca no uppannā puttā mātito vā pitito vā aparisuddhā jātisambhedaṃ pāpuṇissanti. Tasmā mayaṃ bhaginīhiyeva saddhiṃ saṃvāsaṃ rocemāti. Te jātisambhedabhayena jeṭṭhakabhaginiṃ mātuṭṭhāne ṭhapetvā avasesāhi saṃvāsaṃ kappesuṃ.

その後、大臣たちは「この若者たちは年頃となった。もし父王が近くにおられれば婚姻を結ばせるであろうが、今や我々の責任である」と考え、王子たちと相談した。王子たちは「私たちに相応しい王族の娘は見当たらず、姉妹たちに相応しい王族の若者も見当たらない。不相応な婚姻によって生まれた子は、母方あるいは父方の血統が清純でなくなり、血統の混濁が生じてしまう。それゆえ、私たちは姉妹たちと婚姻を結ぶことにしよう」と決めた。彼らは血統の混濁を恐れ、最年長の姉を母の位に据え、残りの姉妹たちと婚姻を結んだ。

Tesaṃ puttehi ca dhītāhi ca vaḍḍhamānānaṃ aparena samayena jeṭṭhakabhaginiyā kuṭṭharogo udapādi, koviḷārapupphasadisāni gattāni ahesuṃ. Rājakumārā imāya saddhiṃ ekato nisajjaṭṭhānabhojanādīni karontānampi upari ayaṃ rogo saṅkamatīti cintetvā ekadivasaṃ uyyānakīḷaṃ gacchantā viya taṃ yāne āropetvā araññaṃ pavisitvā bhūmiyaṃ pokkharaṇiṃ khaṇāpetvā tattha khādanīyabhojanīyena saddhiṃ taṃ pakkhipitvā gharasaṅkhepena upari padaraṃ paṭicchādetvā paṃsuṃ datvā pakkamiṃsu.

彼らが息子や娘たちと共に繁栄していく中で、後にある時、最年長の王女に癩病(ハンセン病)が生じ、その身体はコヴィラーラの花(紫紅色の花)のようになった。王子たちは「この姉と共に座り、食事を共にしていれば、自分たちにも病が感染してしまう」と考え、ある日、庭園に遊行に行くかのように彼女を車に乗せて森に入り、地面に地下室のような穴を掘らせ、そこに食料と共に彼女を入れ、小さな家のように上に板を渡し、土を被せて立ち去った。

Tena ca samayena rāmo nāma bārāṇasirājā kuṭṭharogo nāṭakitthīhi ca orodhehi ca jigucchiyamāno tena saṃvegena jeṭṭhaputtassa rajjaṃ datvā araññaṃ pavisitvā tattha paṇṇasālaṃ māpetvā mūlaphalāni paribhuñjanto nacirasseva arogo suvaṇṇavaṇṇo hutvā ito cito ca vicaranto mahantaṃ susirarukkhaṃ disvā tassabbhantare soḷasahatthappamāṇaṃ okāsaṃ sodhetvā dvārañca vātapānañca yojetvā nisseṇiṃ bandhitvā tattha vāsaṃ kappesi. So aṅgārakaṭāhe aggiṃ katvā rattiṃ migasūkarādīnaṃ sadde suṇanto sayati. So – ‘‘asukasmiṃ padese sīho saddamakāsi, asukasmiṃ byaggho’’ti sallakkhetvā pabhāte tattha gantvā vighāsamaṃsaṃ ādāya pacitvā khādati.

その頃、バーラーナシーのラーマという王が癩病にかかり、踊り子たちや宮中の女性たちから忌み嫌われたため、その衝撃から長男に王位を譲って森に入った。そこで草庵を建てて木の根や果物を食べているうちに、間もなく病が癒えて黄金色の肌となった。彼があちこちを散策していると、大きな洞(うろ)のある樹木を見つけ、その内部の十六肘ほどの空間を清掃し、扉と窓を取り付け、梯子を掛けてそこに住処を定めた。彼は火鉢に火を起こし、夜には鹿や猪などの鳴き声を聞きながら眠った。彼は「あの場所で獅子が鳴いた、あの場所で虎が鳴いた」と見極め、明け方にそこへ行って食べ残しの肉を拾い、調理して食べていた。

Athekadivasaṃ tasmiṃ paccūsasamaye aggiṃ jāletvā nisinne rājadhītāya sarīragandhena āgantvā byaggho tasmiṃ padese paṃsuṃ viyūhanto padare vivaramakāsi, tena ca vivarena sā byagghaṃ disvā bhītā vissaramakāsi. So taṃ saddaṃ sutvā – ‘‘itthisaddo eso’’ti ca sallakkhetvā pātova tattha gantvā – ‘‘ko etthā’’ti āha. Mātugāmo sāmīti. Kiṃ jātikāsīti? Okkākamahārājassa dhītā sāmīti. Nikkhamāti? Na sakkā sāmīti. Kiṃ kāraṇāti? Chavirogo me atthīti. So sabbaṃ pavattiṃ pucchitvā khattiyamānena anikkhamantiṃ – ‘‘ahampi khattiyo’’ti attano khattiyabhāvaṃ jānāpetvā nisseṇiṃ datvā uddharitvā attano vasanokāsaṃ netvā sayaṃ paribhuttabhesajjāniyeva datvā nacirasseva arogaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ katvā tāya saddhiṃ saṃvāsaṃ kappesi. Sā paṭhamasaṃvāseneva gabbhaṃ gaṇhitvā dve putte vijāyi, punapi dveti, evaṃ soḷasakkhattumpi vijāyi. Evaṃ dvattiṃsa bhātaro ahesuṃ. Te anupubbena vuḍḍhippatte pitā sabbasippāni sikkhāpesi.

さてある日、彼が夜明けの頃に火を灯して座っていたとき、王女の体臭によってやって来た虎が、その場所で土を掻き分け、割れ目に穴を開けた。そして王女はその割れ目から虎を見て、恐ろしさのあまり叫び声を上げた。彼はその声を聞き、「これは女の声だ」と察して、早朝にそこへ行き、「そこにいるのは誰か」と言った。「女でございます、旦那様」。「そなたは何の身分(カースト)か」。「オッカーカ大王の娘でございます、旦那様」。「出て来なさい」。「出ることはできません、旦那様」。「どうしてか」。「私には皮膚の病があるのです」。彼はすべての事情を尋ね、王族としての誇りゆえに出て来ない彼女に対し、「私も王族(クシャトリヤ)である」と自分の王族の身分を知らせ、梯子を与えて引き上げ、自分の住む場所へ連れて行った。そして自ら服用していた薬を与え、間もなく病を治して黄金の肌色にし、彼女と同棲した。彼女は最初の交わりで身籠もり、二人の男子を産んだ。また次も二人と、このように十六回産んだ。かくして三十二人の兄弟がいた。彼らが順を追って成長すると、父はすべての技芸を学ばせた。

Athekadivasaṃ eko rāmarañño nagaravāsī vanacarako pabbate ratanāni gavesanto rājānaṃ disvā sañjānitvā āha – ‘‘jānāmahaṃ, deva, tumhe’’ti. Tato naṃ rājā sabbaṃ pavattiṃ pucchi. Tasmiṃyeva ca khaṇe te dārakā āgamiṃsu. So te disvā – ‘‘ke ime’’ti āha. ‘‘Puttā me’’ti ca vutte tesaṃ mātikavaṃsaṃ pucchitvā – ‘‘laddhaṃ dāni me pābhata’’nti nagaraṃ gantvā rañño ārocesi. So ‘pitaraṃ ānayissāmī’ti caturaṅginiyā senāya tattha gantvā pitaraṃ vanditvā – ‘‘rajjaṃ, deva, sampaṭicchā’’ti yāci. So – ‘‘alaṃ, tāta, na tattha gacchāmi, idheva me imaṃ rukkhaṃ apanetvā nagaraṃ māpehī’’ti āha. So tathā katvā tassa nagarassa kolarukkhaṃ apanetvā katattā kolanagaranti ca byagghapathe katattā byagghapathanti cāti dve nāmāni āropetvā pitaraṃ vanditvā attano nagaraṃ agamāsi.

さてある日、ラーマ王の都に住む一人の森の狩人が山で宝石を探していたところ、王を見かけ、彼と分かって言った。「大王よ、私はあなた様を存じております」。そこで王は彼にすべての事情を尋ねた。まさにその瞬間、子供たちがやって来た。狩人は彼らを見て、「この子たちは誰ですか」と言った。「我が子らである」と言われたので、彼らの母方の家系を尋ね、「これで私は褒美を得た」と都へ行き、王(長男)に報告した。王は「父を連れて帰ろう」と四種(象・馬・車・歩)の軍隊を率いてそこへ行き、父を拝礼して「大王よ、王位をお受け取りください」と懇願した。父は言った。「もうよい、我が子よ。私はそこへは行かない。まさにここで、私にこの木を取り除いて都を造るがよい」。彼はその通りにし、その都に、コーラ(棗)の木を取り除いて造ったことから「コーラナガラ(棗城)」と、虎の道に造ったことから「ヴィヤッガパタ(虎道城)」という二つの名を付け、父を拝礼して自らの都へ戻った。

Tato vayappatte kumāre mātā āha – ‘‘tātā, tumhākaṃ kapilavatthuvāsino sakyā mātulā santi. Mātuladhītānaṃ pana vo evarūpaṃ nāma kesaggahaṇaṃ hoti, evarūpaṃ dussagahaṇaṃ. Yadā tā nhānatitthaṃ āgacchanti, tadā gantvā yassa yā ruccati, so taṃ gaṇhatū’’ti. Te tatheva gantvā tāsu nhatvā sīsaṃ sukkhāpayamānāsu yaṃ yaṃ icchiṃsu, taṃ taṃ gahetvā nāmaṃ sāvetvā agamiṃsu. Sakyarājāno sutvā ‘‘hotu, bhaṇe, amhākaṃ ñātakā eva te’’ti tuṇhī ahesuṃ. Ayaṃ sakyakoliyānaṃ uppatti. Evaṃ tesaṃ sakyakoliyānaṃ aññamaññaṃ āvāhavivāhaṃ karontānaṃ yāva buddhakālā anupacchinnova vaṃso āgato. Tattha bhagavā sakyavaṃsaṃ dassetuṃ – ‘‘te raṭṭhasmā pabbājitā himavantapasse pokkharaṇiyā tīre’’tiādimāha. Tattha sammantīti vasanti. Sakyā vata bhoti raṭṭhasmā pabbājitā araññe vasantāpi jātisambhedamakatvā kulavaṃsaṃ anurakkhituṃ sakyā, samatthā, paṭibalāti attho. Tadaggeti taṃ aggaṃ katvā, tato paṭṭhāyāti attho. So ca nesaṃ pubbapurisoti so okkāko rājā etesaṃ pubbapuriso. Natthi etesaṃ gahapativaṃsena sambhedamattampīti.

その後、王子たちが年頃になると、母は言った。「我が子らよ、そなたたちにはカピラヴァットゥに住む釈迦(シャーキヤ)族の伯父たちがいます。伯父たちの娘たちは、このような髪の結い方をし、このような衣装を纏っています。彼女たちが沐浴場に来たなら、そのとき行って、それぞれが気に入った者を連れて来なさい」。彼らはその通りに行き、彼女たちが沐浴して髪を乾かしているときに、めいめいが望む者を捕らえ、名を告げて立ち去った。釈迦族の王たちはこれを聞き、「まあよい、者どもよ。彼らは我らの親族なのだから」と言って沈黙した。これが釈迦族とコーリヤ族の起こりである。このように釈迦族とコーリヤ族が互いに婚姻を結びつつ、仏陀の時代に至るまで途絶えることなく血統が受け継がれてきた。そこで世尊は釈迦族の家系を示すために、「彼らは国から追放され、ヒマラヤの麓、蓮池のほとりで……」等と仰せられた。その中の「サンマンティ(住む)」とは、「住居する」という意味である。「釈迦(サキャ)よ、まことにお前たちは」とは、国から追放されて森に住みながらも、身分の混淆をなさず家系を守ることができた、可能であった、堪能であったという意味である。「タダッゲー(それ以来)」とは、それを初めとして、それより以降という意味である。「彼らの先祖である」とは、かのオッカーカ王が彼らの先祖であるという意味である。「彼らには家長期(ヴァイシャ)の家系との混淆すら少しもない」ということである。

Evaṃ sakyavaṃsaṃ pakāsetvā idāni ambaṭṭhavaṃsaṃ pakāsento – ‘‘rañño kho panā’’tiādimāha. Kaṇhaṃ nāma janesīti kāḷavaṇṇaṃ antokucchiyaṃyeva sañjātadantaṃ parūḷhamassudāṭhikaṃ puttaṃ vijāyi. Pabyāhāsīti yakkho jātoti bhayena palāyitvā dvāraṃ pidhāya ṭhitesu gharamānusakesu ito cito ca vicaranto dhovatha mantiādīni vadanto uccāsaddamakāsi.

このように釈迦族の家系を明らかにした上で、今度はアンバッタの家系を明らかにして「オッカーカ王には……」等と仰せられた。「カンハ(黒)という名の者を産んだ」とは、黒い色で、胎内にあるうちからすでに歯が生え、髭や牙が生え揃った息子を産んだということである。「口走った」とは、「夜叉が生まれた」と恐れて逃げ出し扉を閉めて立っていた家の者たちに対し、あちこち歩き回りながら「私を洗ってくれ」などと言って大声を上げたということである。

268. Te māṇavakā bhagavantaṃ etadavocunti attano upārambhamocanatthāya – ‘‘etaṃ mā bhava’’ntiādivacanaṃ avocuṃ. Tesaṃ kira etadahosi – ‘‘ambaṭṭho amhākaṃ ācariyassa jeṭṭhantevāsī, sace mayaṃ evarūpe ṭhāne ekadvevacanamattampi na vakkhāma, ayaṃ no ācariyassa santike amhe paribhindissatī’’ti upārambhamocanatthaṃ evaṃ avocuṃ. Cittena panassa nimmadabhāvaṃ ākaṅkhanti. Ayaṃ kira mānanissitattā tesampi appiyova. Kalyāṇavākkaraṇoti madhuravacano. Asmiṃ vacaneti attanā uggahite vedattayavacane. Paṭimantetunti pucchitaṃ pañhaṃ paṭikathetuṃ, vissajjetunti attho. Etasmiṃ vā dāsiputtavacane. Paṭimantetunti uttaraṃ kathetuṃ.

268. 「かの青年たちは世尊にこのように申し上げた」とは、自分たちへの非難を免れるために、「尊者よ、そのように……なさいますな」等の言葉を述べたのである。彼らには実にこのような思いがあった。「アンバッタは我らの師の筆頭弟子である。もし我々がこのような場で一言二言すら口にしなければ、彼は師のもとで我々を非難するだろう」と、非難を免れるためにこのように述べたのである。しかし心の中では、彼の傲慢さが砕かれることを望んでいた。彼は高慢であったため、彼らにとっても不快な存在であった。「口達者である(カリヤーナヴァッカカラナ)」とは、甘美な言葉を語る者という意味である。「この言葉において」とは、自ら習得した三ヴェーダの言葉において。「反論する(パティマンテトゥン)」とは、問われた質問に答え返す、釈明するという意味である。あるいは、「女奴隷の子」というこの言葉において、「反論する」とは返答を述べるという意味である。

269. Atha kho bhagavāti atha kho bhagavā – ‘‘sace ime māṇavakā ettha nisinnā evaṃ uccāsaddaṃ karissanti, ayaṃ kathā pariyosānaṃ na gamissati. Handa, ne nissadde katvā ambaṭṭheneva saddhiṃ kathemī’’ti te māṇavake etadavoca. Tattha mantavhoti mantayatha. Mayā saddhiṃ paṭimantetūti mayā saha kathetu. Evaṃ vutte māṇavakā cintayiṃsu – ‘‘ambaṭṭho tāva dāsiputtosīti vutte puna sīsaṃ ukkhipituṃ nāsakkhi. Ayaṃ kho jāti nāma dujjānā, sace aññampi kiñci samaṇo gotamo ‘tvaṃ dāso’ti vakkhati, ko tena saddhiṃ aḍḍaṃ karissati. Ambaṭṭho attanā baddhaṃ puṭakaṃ attanāva mocetū’’ti attānaṃ parimocetvā tasseva upari khipantā – ‘‘sujāto ca bho gotamā’’tiādimāhaṃsu.

269. 「そのとき世尊は」とは、そのとき世尊が「もしここに座っているこれらの青年たちがこのように大声を出すならば、この対話は終わりを迎えないだろう。さあ、彼らを静かにさせて、アンバッタとのみ語り合おう」と考え、青年たちにこのように仰せられたのである。その中の「マンタヴホ(語り合え)」とは、議論せよという意味である。「私と反論せよ」とは、私と共に語れということである。このように言われたとき、青年たちは考えた。「アンバッタは『お前は女奴隷の子だ』と言われたとき、再び頭を上げることすらできなかった。身分というものは実に測りがたい。もし沙門ゴータマが他の誰に対しても『お前は奴隷だ』と言うならば、誰が彼と論争できようか。アンバッタが自ら結んだ結び目は、彼自身で解くがよい」と、自分たちは逃れてアンバッタの上にすべてを投げかけ、「ゴータマ尊者よ、彼は良家の生まれであり……」等と言った。

270. Sahadhammikoti sahetuko sakāraṇo. Akāmā byākātabboti attanā anicchantenapi byākaritabbo, avassaṃ vissajjetabboti attho. Aññena vā aññaṃ paṭicarissasīti aññena vacanena aññaṃ vacanaṃ paṭicarissasi ajjhottharissasi, paṭicchādessasīti attho. Yo hi ‘‘kiṃ gotto tva’’nti evaṃ puṭṭho – ‘‘ahaṃ tayo vede jānāmī’’tiādīni vadati, ayaṃ aññena aññaṃ paṭicarati nāma. Pakkamissasi vāti pucchitaṃ pañhaṃ jānantova akathetukāmatāya uṭṭhāyāsanā pakkamissasi vā.

270. 「法に適った(サハダンミカ)」とは、理由のある、原因のあるという意味である。「否応なく答えねばならない」とは、自分が望まなくても答えるべきであり、必ず釈明しなければならないという意味である。「別のことによって別のことを誤魔化す(アンニェーナ・アンニャン・パティチャリッサシ)」とは、別の言葉で別の言葉を覆い隠し、圧倒し、隠蔽するという意味である。実に、「お前の家柄は何であるか」と問われて、「私は三ヴェーダを知っている」などと答える者は、別のことで別のことを誤魔化す者と呼ばれる。「立ち去る(パッカミッサシ)」とは、問われた問いを知りながらも、答えたくないために座を立って立ち去ることである。

Tuṇhī ahosīti samaṇo gotamo maṃ sāmaṃyeva dāsiputtabhāvaṃ kathāpetukāmo, sāmaṃ kathite ca dāso nāma jātoyeva hoti. Ayaṃ pana dvatikkhattuṃ codetvā tuṇhī bhavissati, tato ahaṃ parivattitvā pakkamissāmīti cintetvā tuṇhī ahosi.

「黙然となった」とは、沙門ゴータマは私自身に女奴隷の子であると語らせようとしているが、自分で語ってしまえば本当に奴隷となってしまう。しかし彼は二、三度詰問すれば黙るだろう、そうしたら私は背を向けて立ち去ろう、と考えて沈黙したのである。

271. Vajiraṃ pāṇimhi assāti vajirapāṇi. Yakkhoti na yo vā so vā yakkho, sakko devarājāti veditabbo. Ādittanti aggivaṇṇaṃ. Sampajjalitanti suṭṭhu pajjalitaṃ. Sajotibhūtanti samantato jotibhūtaṃ, ekaggijālabhūtanti attho. Ṭhito hotīti mahantaṃ sīsaṃ, kandalamakuḷasadisā dāṭhā bhayānakāni akkhināsādīni evaṃ virūparūpaṃ māpetvā ṭhito.

271. 「手に金剛杵(ヴァジラ)を持つ者」とは、金剛手(ヴァジラパーニ)のことである。「夜叉」とは、ありふれた夜叉ではなく、帝釈天王(サッカ)であると知るべきである。「燃えさかり(アーディッタ)」とは、火の色をした。「激しく燃え上がり(サンパッジャリタ)」とは、極めて燃え上がった。「光を放ち(サジョーティブータ)」とは、あたり一面が光となった、ひとすじの火炎の塊となったという意味である。「立っていた」とは、巨大な頭、植物の蕾のような牙、恐ろしい目や鼻などの異様な姿を現して立っていたということである。

Kasmā panesa āgatoti? Diṭṭhivissajjāpanatthaṃ. Api ca – ‘‘ahañceva kho pana dhammaṃ deseyyaṃ, pare ca me na ājāneyyu’’nti evaṃ dhammadesanāya appossukkabhāvaṃ āpanne bhagavati sakko mahābrahmunā saddhiṃ āgantvā – ‘‘bhagavā dhammaṃ desetha, tumhākaṃ āṇāya avattamāne mayaṃ vattāpessāma, tumhākaṃ dhammacakkaṃ hotu, amhākaṃ āṇācakka’’nti paṭiññaṃ akāsi. Tasmā – ‘‘ajja ambaṭṭhaṃ tāsetvā pañhaṃ vissajjāpessāmī’’ti āgato.

では、なぜ彼がやって来たのか。見解を捨てさせるためである。さらにまた、「もし私が法を説いても、他人が私を理解しないならば……」と世尊が説法への意欲を失われたとき、帝釈天は大梵天と共にやって来て、「世尊よ、法をお説きください。あなた様の命に従わない者がいれば、私たちが従わせます。あなた様には法輪があり、我らには権力の輪があります」と約束したのである。それゆえ、「今日、アンバッタを威嚇して質問に答えさせよう」とやって来たのである。

Bhagavā ceva passati ambaṭṭho cāti yadi hi taṃ aññepi passeyyuṃ, taṃ kāraṇaṃ agaru assa, ‘‘ayaṃ samaṇo gotamo ambaṭṭhaṃ attano vāde anotarantaṃ ñatvā yakkhaṃ āvāhetvā dassesi, tato ambaṭṭho bhayena kathesī’’ti vadeyyuṃ. Tasmā bhagavā ceva passati ambaṭṭho ca. Tassa taṃ disvāva sakalasarīrato sedā mucciṃsu. Antokucchi viparivattamānā mahāravaṃ viravi. So ‘‘aññepi nu kho passantī’’ti olokento kassaci lomahaṃsamattampi nāddasa. Tato – ‘‘idaṃ bhayaṃ mameva uppannaṃ, sacāhaṃ yakkhoti vakkhāmi, ‘kiṃ tavameva akkhīni atthi, tvameva yakkhaṃ passasi, paṭhamaṃ yakkhaṃ adisvā samaṇena gotamena vādasaṅghaṭṭe pakkhittova yakkhaṃ passasī’ti vadeyyu’’nti cintetvā ‘‘na dāni me idha aññaṃ paṭisaraṇaṃ atthi, aññatra samaṇā gotamā’’ti maññamāno atha kho ambaṭṭho māṇavo…pe… bhagavantaṃ etadavoca.

「世尊とアンバッタのみが見る」とは、もし他の者たちも彼を見たならば、その出来事は重みを持たず、「この沙門ゴータマは、アンバッタが自らの議論に屈しないのを知って、夜叉を呼び出して見せつけたのだ。それゆえアンバッタは恐れて語ったのだ」と言うであろう。それゆえ、世尊とアンバッタだけが見たのである。アンバッタは彼を見るや否や、全身から汗が噴き出た。腹の中が引っ繰り返り、激しい悲鳴を上げた。彼は「他の者たちも見ているのだろうか」と見回したが、誰一人として身の毛をよだたせている者すらいなかった。そこで「この恐怖は私だけに生じたのだ。もし私が『夜叉がいる』と言えば、『お前だけに目があるのか。お前だけが夜叉を見るのか。先ほどは夜叉を見なかったのに、沙門ゴータマとの議論の衝突に追い込まれて初めて夜叉が見えるのか』と言うだろう」と考え、「今や私には、沙門ゴータマをおいて他に refuge(拠り所)はない」と思い、そこでアンバッタ青年は……中略……世尊にこのように申し上げた。

272. Tāṇaṃ gavesīti tāṇaṃ gavesamāno. Leṇaṃ gavesīti leṇaṃ gavesamāno. Saraṇaṃ gavesīti saraṇaṃ gavesamāno. Ettha ca tāyati rakkhatīti tāṇaṃ. Nilīyanti etthāti leṇaṃ. Saratīti saraṇaṃ, bhayaṃ hiṃsati, viddhaṃsetīti attho. Upanisīditvāti upagamma heṭṭhāsane nisīditvā. Bravitūti vadatu.

272. 「救いを求めて(ターナン・ガヴェーシー)」とは、保護を求めつつという意味である。「隠れ家を求めて(レーナン・ガヴェーシー)」とは、避難所を求めつつという意味である。「拠り所を求めて(サラナン・ガヴェーシー)」とは、帰依処を求めつつという意味である。ここで「救い(ターナ)」とは、救い保護するもの。「隠れ家(レーナ)」とは、身を隠す場所。「拠り所(サラナ)」とは、恐怖を滅ぼし粉砕するものという意味である。「近づき座して」とは、近寄って低い座に座ってという意味である。「おっしゃってください(ブラヴィートゥ)」とは、語ってくださいという意味である。

Ambaṭṭhavaṃsakathā

アンバッタ家系論の釈

273-274. Dakkhiṇajanapadanti dakkhiṇāpathoti pākaṭaṃ. Gaṅgāya dakkhiṇato pākaṭajanapadaṃ. Tadā kira dakkhiṇāpathe bahū brāhmaṇatāpasā honti, so tattha gantvā ekaṃ tāpasaṃ vattapaṭipattiyā ārādhesi. So tassa upakāraṃ disvā āha – ‘‘ambho, purisa, mantaṃ te demi, yaṃ icchasi, taṃ mantaṃ gaṇhāhī’’ti. So āha – ‘‘na me ācariya, aññena mantena, kiccaṃ atthi, yassānubhāvena āvudhaṃ na parivattati, taṃ me mantaṃ dehī’’ti. So – ‘‘bhadraṃ, bho’’ti tassa dhanuagamanīyaṃ ambaṭṭhaṃ nāma vijjaṃ adāsi, so taṃ vijjaṃ gahetvā tattheva vīmaṃsitvā – ‘‘idāni me manorathaṃ pūressāmī’’ti isivesaṃ gahetvā okkākassa santikaṃ gato. Tena vuttaṃ – ‘‘dakkhiṇajanapadaṃ gantvā brahmamante adhīyitvā rājānaṃ okkākaṃ upasaṅkamitvā’’ti.

273-274. 「南方の地方(ダッキナジャナパダ)」とは、ダッキナーパタ(南道地方)として知られている。ガンジス川の南方にある著名な地方である。当時、南道地方には多くのバラモン苦行者たちがいたが、彼はそこへ行き、一人の苦行者に奉仕の勤めを果たして喜ばせた。苦行者は彼への恩顧を見て言った。「おお、男よ、お前に呪文を授けよう。望む呪文を受け取るがよい」。彼は言った。「師よ、私には他の呪文の用はありません。その威力によって武器が向きを変えない、そのような呪文を私にお授けください」。苦行者は「よろしい」と、彼にアンバッタと呼ばれる弓を封じる秘術を授けた。彼はその秘術を受け取り、まさにその場で試して、「これで私の望みを果たそう」と仙人の姿をしてオッカーカ王のもとへ行った。それゆえ「南方の地方へ行き、梵天の呪文を学んで、オッカーカ王に近づき……」と言われたのである。

Ettha brahmamanteti ānubhāvasampannatāya seṭṭhamante. Ko nevaṃ’re ayaṃ mayhaṃ dāsiputtoti ko nu evaṃ are ayaṃ mama dāsiputto. So taṃ khurappanti so rājā taṃ māretukāmatāya sannahitaṃ saraṃ tassa mantānubhāvena neva khipituṃ na apanetuṃ sakkhi, tāvadeva sakalasarīre sañjātasedo bhayena vedhamāno aṭṭhāsi.

ここで「梵天の呪文(ブラフママンタ)」とは、威力に満ちた最上の呪文のことである。「我が女奴隷の子のくせに、何たる者だ」とは、これはいったい誰か、この私の女奴隷の子めが、という意味である。「かの矢を」とは、かの王が彼を殺そうとして番えた矢を、彼の呪文の威力によって放つことも外すこともできず、たちまち全身に汗が噴き出し、恐怖で震えながら立ち尽くしたということである。

Amaccāti mahāmaccā. Pārisajjāti itare parisāvacarā. Etadavocunti – ‘‘daṇḍakīrañño kisavacchatāpase aparaddhassa āvudhavuṭṭhiyā sakalaraṭṭhaṃ vinaṭṭhaṃ. Nāḷikero pañcasu tāpasasatesu ajjuno ca aṅgīrase aparaddho pathaviṃ bhinditvā nirayaṃ paviṭṭho’’ti cintayantā bhayena etaṃ sotthi, bhaddantetiādivacanaṃ avocuṃ.

「大臣たち(アマッチャ)」とは、大巨頭たち。「廷臣たち(パーリサッジャ)」とは、その他の側近たち。「このように申し上げた」とは、「ダンディキー王がキサヴァッチャ仙人に罪を犯したとき、武器の雨によって全国が滅びた。ナーリケーラ王は五百人の苦行者たちに、アルジュナ王はアンギーラサ仙人に罪を犯して大地を割り地獄に堕ちた」と考え、恐怖から「尊者よ、王にご無事を……」等の言葉を述べたのである。

Sotthi bhavissati raññoti idaṃ vacanaṃ kaṇho ciraṃ tuṇhī hutvā tato anekappakāraṃ yācīyamāno – ‘‘tumhākaṃ raññā mādisassa isino khurappaṃ sannayhantena bhāriyaṃ kammaṃ kata’’ntiādīni ca vatvā pacchā abhāsi. Undriyissatīti bhijjissati, thusamuṭṭhi viya vippakiriyissatīti. Idaṃ so ‘‘janaṃ tāsessāmī’’ti musā bhaṇati. Sarasanthambhanamatteyeva hissa vijjāya ānubhāvo, na aññatra. Ito paresupi vacanesu eseva nayo.

「王にご無事あれ」というこの言葉は、カンハが長い間沈黙した後に、様々に懇願され、「そなたたちの王は私のような仙人に矢を番えて重い罪を犯した」などと言った後で語ったものである。「破滅するであろう(ウンドゥリイッサティ)」とは、砕け散る、籾殻を握りつぶすがごとく飛び散るであろうということである。これは彼が「人々を威嚇しよう」として偽りを語ったのである。彼の秘術の威力はただ矢を静止させることだけにあって、他にはないからである。これ以降の言葉についても同様の解釈である。

Pallomoti pannalomo. Lomahaṃsanamattampissa na bhavissati. Idaṃ kira so ‘‘sace me rājā taṃ dārikaṃ dassatī’’ti paṭiññaṃ kāretvā avaca. Kumāre khurappaṃ patiṭṭhapesīti tena ‘‘saro otaratū’’ti mante parivatti, te kumārassa nābhiyaṃ patiṭṭhapesi. Dhītaraṃ adāsīti sīsaṃ dhovitvā adāsaṃ bhujissaṃ katvā dhītaraṃ adāsi, uḷāre ca taṃ ṭhāne ṭhapesi. Mā kho tumhe māṇavakāti idaṃ pana bhagavā – ‘‘ekena pakkhena ambaṭṭho sakyānaṃ ñāti hotī’’ti pakāsento tassa samassāsanatthaṃ āha. Tato ambaṭṭho ghaṭasatena abhisitto viya passaddhadaratho hutvā samassāsetvā samaṇo gotamo maṃ ‘‘tosessāmī’’ti ekena pakkhena ñātiṃ karoti, khattiyo kirāhamasmī’’ti cintesi.

「毛を落として(パンナローモ)」とは、身の毛が収まってという意味である。身の毛がよだつことすら彼にはなくなるであろう。これは実に彼が「もし王がかの娘を私に与えるならば」と約束させて言ったのである。「王子のところに矢を降ろした」とは、彼が「矢よ、落ちよ」と呪文を唱え、王子のへその位置に矢を落とさせたということである。「娘を与えた」とは、頭を洗い、奴隷から解放して自由の身とした上で娘を与え、高位の地位に就けたということである。「青年たちよ、彼を侮ってはならない」とは、世尊が「片方の血筋からはアンバッタは釈迦族の親族である」と明かすことで、彼を慰めるために仰せられたのである。そこでアンバッタは、百の壺の水を浴びせられたかのように苦悶が静まり、安堵して、「沙門ゴータマは私を喜ばせようとして、片方の血筋から親族としてくださる。実に私は王族(クシャトリヤ)なのだ」と考えた。

Khattiyaseṭṭhabhāvavaṇṇanā

王族至上論の釈

275. Atha kho bhagavā – ‘‘ayaṃ ambaṭṭho khattiyosmī’’ti saññaṃ karoti, attano akhattiyabhāvaṃ na jānāti, handa naṃ jānāpessāmīti khattiyavaṃsaṃ dassetuṃ uttaridesanaṃ vaḍḍhento – ‘‘taṃ kiṃ maññasi ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha idhāti imasmiṃ loke. Brāhmaṇesūti brāhmaṇānaṃ antare. Āsanaṃ vā udakaṃ vāti aggāsanaṃ vā aggodakaṃ vā. Saddheti matake uddissa katabhatte. Thālipāketi maṅgalādibhatte. Yaññeti yaññabhatte. Pāhuneti pāhunakānaṃ katabhatte paṇṇākārabhatte vā. Api nussāti api nu assa khattiyaputtassa. Āvaṭaṃ vā assa anāvaṭaṃ vāti, brāhmaṇakaññāsu nivāraṇaṃ bhaveyya vā no vā, brāhmaṇadārikaṃ labheyya vā na vā labheyyāti attho. Anupapannoti khattiyabhāvaṃ apatto, aparisuddhoti attho.

275. そこで世尊は、「このアンバッタは『私は王族である』と思い込んでおり、自分が王族でないことを知らない。さあ、彼に知らせてやろう」と、王族の家系を示すためにさらに説法を進めて、「アンバッタよ、それをどう思うか」等と仰せられた。その中の「ここで」とは、この世で。「バラモンたちの中で」とは、バラモンたちの間において。「座席であれ水であれ」とは、上座であれ最上の水であれ。「追善の供養において(サッデー)」とは、死者のために捧げられる食事において。「祝宴の料理において(ターリパーケー)」とは、慶事などの食事において。「祭祀において」とは、生贄の祭祀の食事において。「もてなしにおいて(パーフネー)」とは、賓客のために作られた食事や贈答の食事において。「彼のために」とは、かの王族の息子にとって。「開かれているか閉ざされているか」とは、バラモンの娘たちにおいて拒絶があるかないか、バラモンの娘を得られるか得られないかという意味である。「完全な生まれでない(アヌパパンナ)」とは、王族の身分に達していない、純粋でないという意味である。

276. Itthiyā vā itthiṃ karitvāti itthiyā vā itthiṃ pariyesitvā. Kismiñcideva pakaraṇeti kismiñcideva dose brāhmaṇānaṃ ayutte akattabbakaraṇe. Bhassapuṭenāti bhasmapuṭena, sīse chārikaṃ okiritvāti attho.

276. 「女に女を配して」とは、女に女を求めてという意味である。「ある過失によって(キスマィンチデーヴァ・パカラネー)」とは、ある罪、バラモンにとって不相応でなすべからざる行為によって。「灰の袋によって」とは、頭に灰を振りかけてという意味である。

277. Janetasminti janitasmiṃ, pajāyāti attho. Ye gottapaṭisārinoti ye janetasmiṃ gottaṃ paṭisaranti – ‘‘ahaṃ gotamo, ahaṃ kassapo’’ti, tesu loke gottapaṭisārīsu khattiyo seṭṭho. Anumatā mayāti mama sabbaññutaññāṇena saddhiṃ saṃsanditvā desitā mayā anuññātā.

277. 「人々の間で(ジャネタスミン)」とは、生み出された者たち、衆生の間でという意味である。「家柄(ゴートラ)に頼る者たち」とは、人々の間で「私はゴータマである、私はカッサパである」と家柄を頼みにする者たち、それら世において家柄に頼る者たちの中で王族が最上である。「私によって是認された」とは、私の全知の智慧と照合して説かれ、私によって是認されたという意味である。

Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.

第一の誦読章の釈を終わる。

Vijjācaraṇakathāvaṇṇanā

明行論の釈

278. Imāya pana gāthāya vijjācaraṇasampannoti idaṃ padaṃ sutvā ambaṭṭho cintesi – ‘‘vijjā nāma tayo vedā, caraṇaṃ pañca sīlāni, tayidaṃ amhākaṃyeva atthi, vijjācaraṇasampanno ce seṭṭho, mayameva seṭṭhā’’ti niṭṭhaṃ gantvā vijjācaraṇaṃ pucchanto – ‘‘katamaṃ pana taṃ, bho gotama, caraṇaṃ, katamā ca pana sā vijjā’’ti āha. Athassa bhagavā taṃ brāhmaṇasamaye siddhaṃ jātivādādipaṭisaṃyuttaṃ vijjācaraṇaṃ paṭikkhipitvā anuttaraṃ vijjācaraṇaṃ dassetukāmo – ‘‘na kho ambaṭṭhā’’tiādimāha. Tattha jātivādoti jātiṃ ārabbha vādo, brāhmaṇassevidaṃ vaṭṭati, na suddassātiādi vacananti attho. Esa nayo sabbattha. Jātivādavinibaddhāti jātivāde vinibaddhā. Esa nayo sabbattha.

278. この詩偈において「明と行を具足した(ヴィッジャーチャラナサンパンナ)」という言葉を聞いて、アンバッタは考えた。「明とは三ヴェーダのことであり、行とは五戒のことである。それはまさに我々にある。もし明と行を具足した者が最上であるならば、我々こそが最上である」と結論づけ、明と行について尋ねて、「ゴータマ尊者よ、その行とは何であり、その明とは何ですか」と言った。そこで世尊は、バラモンの教義で説かれる家柄論などに結びついた明行を否定し、無上の明行を示そうとして、「アンバッタよ、そうではない……」等と仰せられた。その中の「家柄論(ジャーティヴァーダ)」とは、生まれに関する議論であり、「これはバラモンにこそ相応しく、シュードラには相応しくない」等という言説を意味する。以下すべて同様である。「家柄論に縛られた」とは、生まれの議論に束縛されたという意味である。以下すべて同様である。

Tato ambaṭṭho – ‘‘yattha dāni mayaṃ laggissāmāti cintayimha, tato no samaṇo gotamo mahāvāte thusaṃ dhunanto viya dūrameva avakkhipi. Yattha pana mayaṃ na laggāma, tattha no niyojesi. Ayaṃ no vijjācaraṇasampadā ñātuṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā puna vijjācaraṇasampadaṃ pucchi. Athassa bhagavā samudāgamato pabhuti vijjācaraṇaṃ dassetuṃ – ‘‘idha ambaṭṭha tathāgato’’tiādimāha.

そこでアンバッタは、「我々が拠って立とうと考えていた場所から、沙門ゴータマは大風が籾殻を吹き飛ばすかのように遥か遠くへ投げ捨ててしまった。しかし我々が拠って立たない場所に我々を導いた。この明行の具足を我らは知るべきである」と考え、再び明行の具足について尋ねた。そこで世尊は、その起源から明行を示すために「アンバッタよ、ここに如来が……」等と仰せられた。

279. Ettha ca bhagavā caraṇapariyāpannampi tividhaṃ sīlaṃ vibhajanto ‘‘idamassa hoti caraṇasmi’’nti aniyyātetvā ‘‘idampissa hoti sīlasmi’’nti sīlavaseneva niyyātesi. Kasmā? Tassapi hi kiñci kiñci sīlaṃ atthi, tasmā caraṇavasena niyyātiyamāne ‘‘mayampi caraṇasampannā’’ti tattha tattheva laggeyya. Yaṃ pana tena supinepi na diṭṭhapubbaṃ, tasseva vasena niyyātento paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Idampissa hoti caraṇasmiṃ…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, idampissa hoti caraṇasmintiādimāha. Ettāvatā aṭṭhapi samāpattiyo caraṇanti niyyātitā honti, vipassanā ñāṇato pana paṭṭhāya aṭṭhavidhāpi paññā vijjāti niyyātitā.

279. そしてここで世尊は、行に含まれる三種の戒を分別しながらも、「これが彼の行においてある」と特定せず、「これもまた彼の戒においてある」と戒として説かれた。なぜか。彼にも何らかの戒はあるので、行として説かれると「我々も行を具足している」とそこに執着してしまうからである。しかし彼が夢にも見たことがないものによって説き示し、「初禅を達成して住する。これもまた彼の行においてある……中略……第四禅を達成して住する。これもまた彼の行においてある」等と仰せられた。これによって八つの平等の境地(八等至)が行であると説かれ、ヴィパッサナーの智慧以降の八種の智慧が明であると説かれたのである。

Catuapāyamukhakathāvaṇṇanā

四つの破滅の門の論の釈

280. Apāyamukhānīti vināsamukhāni. Anabhisambhuṇamānoti asampāpuṇanto, avisahamāno vā. Khārividhamādāyāti ettha khārīti araṇī kamaṇḍalu sujādayo tāpasaparikkhārā. Vidhoti kājo. Tasmā khāribharitaṃ kājamādāyāti attho. Ye pana khārivividhanti paṭhanti, te ‘‘khārīti kājassa nāmaṃ, vividhanti bahukamaṇḍaluādiparikkhāra’’nti vaṇṇayanti. Pavattaphalabhojanoti patitaphalabhojano. Paricārakoti kappiyakaraṇapattapaṭiggahaṇapādadhovanādivattakaraṇavasena paricārako. Kāmañca guṇādhikopi khīṇāsavasāmaṇero puthujjanabhikkhuno vuttanayena paricārako hoti, ayaṃ pana na tādiso guṇavasenapi veyyāvaccakaraṇavasenapi lāmakoyeva.

280. 「破滅の門(アパーヤムカ)」とは、滅びへの入り口のことである。「到達できない者(アナビサンブナマーナ)」とは、到達しない者、耐えられない者。「天秤棒を担いで」の「カーリー」とは、火起こし木、水瓶、柄杓などの苦行者の道具のことである。「ヴィダ」とは天秤棒である。それゆえ苦行者の道具を満載した天秤棒を担いで、という意味である。「カーリヴィヴィダン」と読む者たちは、「カーリーとは天秤棒の名であり、ヴィヴィダとは多くの水瓶などの道具である」と解釈する。「落ちた果実を食べる者」とは、自然に落ちた果実を食べる者。「従者」とは、適法な処置、鉢の受け取り、足洗いなどの奉仕を行うことによる従者である。たとえ徳が勝っていても、煩悩を滅した沙弥(見習い僧)は凡夫の比丘に対して上述のあり方で従者となるが、この者はそうではなく、徳の点でも奉仕の点でも極めて劣った者である。

Kasmā pana tāpasapabbajjā sāsanassa vināsamukhanti vuttāti? Yasmā gacchantaṃ gacchantaṃ sāsanaṃ tāpasapabbajjāvasena osakkissati. Imasmiñhi sāsane pabbajitvā tisso sikkhā pūretuṃ asakkontaṃ lajjino sikkhākāmā – ‘‘natthi tayā saddhiṃ uposatho vā pavāraṇā vā saṅghakammaṃ vā’’ti jigucchitvā parivajjenti. So ‘‘dukkaraṃ khuradhārūpamaṃ sāsane paṭipattipūraṇaṃ dukkhaṃ, tāpasapabbajjā pana sukarā ceva bahujanasammatā cā’’ti vibbhamitvā tāpaso hoti. Aññe taṃ disvā – ‘‘kiṃ tayā kata’’nti pucchanti. So – ‘‘bhāriyaṃ tumhākaṃ sāsane kammaṃ, idha pana sachandacārino maya’’nti vadati. Sopi, yadi evaṃ ahampi ettheva pabbajāmīti tassa anusikkhanto tāpaso hoti. Evamaññepi aññepīti kamena tāpasāva bahukā honti. Tesaṃ uppannakāle sāsanaṃ osakkitaṃ nāma bhavissati. Loke evarūpo buddho nāma uppajji, tassa īdisaṃ nāma sāsanaṃ ahosīti sutamattameva bhavissati. Idaṃ sandhāya bhagavā tāpasapabbajjaṃ sāsanassa vināsamukhanti āha.

ではなぜ、苦行者の出家が教法の破滅の門と言われるのか。時代が進むにつれて、教法は苦行者の出家によって衰退していくからである。実にこの教法において出家しながら三学を満たすことができない者を、恥を知る修行を愛する者たちは「そなたと共に布薩も自恣(反省会)も僧団の儀式も行わない」と忌み嫌って遠ざける。その者は「教法において刃の刃先のような厳しい修行を全うすることは難しく苦しいが、苦行者の出家は容易であり多くの人々にも認められている」と還俗して苦行者となる。他の人々が彼を見て「お前は何をしたのか」と尋ねると、彼は「あなた方の教法における務めは重すぎるが、ここでは我らは思いのままに行動できる」と言う。その人も「それならば私もそこで出家しよう」と彼に倣って苦行者となる。このように次々と苦行者が増えていく。彼らが生じたとき、教法は衰退したことになる。「世にこのような仏陀が現れ、その教法はこのようなものであった」という伝聞のみが残ることになる。世尊はこのことを指して、苦行者の出家は教法の破滅の門であると仰せられたのである。

Kudālapiṭakanti kandamūlaphalaggahaṇatthaṃ kudālañceva piṭakañca. Gāmasāmantaṃ vāti vijjācaraṇasampadādīni anabhisambhuṇanto, kasikammādīhi ca jīvitaṃ nipphādetuṃ dukkhanti maññamāno bahujanakuhāpanatthaṃ gāmasāmante vā nigamasāmante vā aggisālaṃ katvā sappiteladadhimadhuphāṇitatilataṇḍulādīhi ceva nānādārūhi ca homakaraṇavasena aggiṃ paricaranto acchati.

「鋤と籠(クダーラピタカ)」とは、塊根や果実を採るための鋤と籠のことである。「村の近くに……」とは、明行の具足などに到達できず、農耕などによって生活を立てるのも困難であると考え、多くの人々を騙すために村の近くや町の近くに火の堂を造り、澄ましバター、油、凝乳、蜜、糖蜜、胡麻、米などや様々な薪による護摩供養を通じて火に仕えて暮らすことである。

Catudvāraṃ agāraṃ karitvāti catumukhaṃ pānāgāraṃ katvā tassa dvāre maṇḍapaṃ katvā tattha pānīyaṃ upaṭṭhapetvā āgatāgate pānīyena āpucchati. Yampissa addhikā kilantā pānīyaṃ pivitvā parituṭṭhā bhattapuṭaṃ vā taṇḍulādīni vā denti, taṃ sabbaṃ gahetvā ambilayāguādīni katvā bahutaraṃ āmisagahaṇatthaṃ kesañci annaṃ deti, kesañci bhattapacanabhājanādīni. Tehipi dinnaṃ āmisaṃ vā pubbaṇṇādīni vā gaṇhati, tāni vaḍḍhiyā payojeti. Evaṃ vaḍḍhamānavibhavo gomahiṃsadāsīdāsapariggahaṃ karoti, mahantaṃ kuṭumbaṃ saṇṭhapeti. Imaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘catudvāraṃ agāraṃ karitvā acchatī’’ti. ‘‘Tamahaṃ yathāsatti yathābalaṃ paṭipūjessāmī’’ti idaṃ panassa paṭipattimukhaṃ. Iminā hi mukhena so evaṃ paṭipajjatīti. Ettāvatā ca bhagavatā sabbāpi tāpasapabbajjā niddiṭṭhā honti.

「四方に扉のある家を造って」とは、四方に開いた給水所を造り、その入口に東屋を設け、そこに飲料水を用意して、やって来る人々を飲料水でもてなすことである。旅人が疲れを癒やして水を飲み、満足して包み飯や米などを与えると、それらをすべて受け取って酸味のある粥などを作り、さらに多くの財物を得るためにある者には食物を与え、ある者には炊事道具などを与える。彼らから与えられた財物や穀物を受け取り、それを利殖に回す。このように増大する富によって牛や水牛、下男や下女を所有し、大きな財産を築く。このことを指して「四方に扉のある家を造って暮らす」と言われたのである。「私は力に応じて精一杯供養しよう」とは、彼の修行の方針である。実にこの方針によって彼はそのように実践するのである。これによって世尊はすべての苦行者の出家を示されたのである。

Kathaṃ? Aṭṭhavidhā hi tāpasā – saputtabhariyā, uñchācariyā, anaggipakkikā, asāmapākā, asmamuṭṭhikā, dantavakkalikā, pavattaphalabhojanā, paṇḍupalāsikāti. Tattha ye keṇiyajaṭilo viya kuṭumbaṃ saṇṭhapetvā vasanti, te saputtabhariyā nāma.

どのようにか。苦行者には八種ある。妻子を持つ者、落穂拾いをする者、火で調理しない者、自ら調理しない者、石を握る者、歯で樹皮を剥ぐ者、落ちた果実を食べる者、枯葉を食べる者である。その中で、ケーニヤ苦行者のように家庭を築いて住む者を「妻子を持つ者」という。

Ye pana ‘‘saputtadārabhāvo nāma pabbajitassa ayutto’’ti lāyanamaddanaṭṭhānesu vīhimuggamāsatilādīni saṅkaḍḍhitvā pacitvā paribhuñjanti, te uñchācariyā nāma.

また、「妻子を持つ身分は出家者には相応しくない」と、刈り取りや脱穀の場所で稲や緑豆、大豆、胡麻などを拾い集めて調理して食べる者を「落穂拾いをする者」という。

Ye ‘‘khalena khalaṃ vicaritvā vīhiṃ āharitvā koṭṭetvā paribhuñjanaṃ nāma ayutta’’nti gāmanigamesu taṇḍulabhikkhaṃ gahetvā pacitvā paribhuñjanti, te anaggipakkikā nāma.

「脱穀場を巡り歩いて稲を運び、搗いて食べることは相応しくない」と、村や町で生米の托鉢を受けて調理して食べる者を「火で調理しない者」という。

Ye pana ‘‘kiṃ pabbajitassa sāmapākenā’’ti gāmaṃ pavisitvā pakkabhikkhameva gaṇhanti, te asāmapākā nāma.

また、「出家者に自ら調理することが何の役に立とう」と、村に入って調理済みの施食のみを受け取る者を「自ら調理しない者」という。

Ye ‘‘divase divase bhikkhāpariyeṭṭhi nāma dukkhā pabbajitassā’’ti muṭṭhipāsāṇena ambāṭakādīnaṃ rukkhānaṃ tacaṃ koṭṭetvā khādanti, te asmamuṭṭhikā nāma.

「日々托鉢を求めることは出家者にとって苦痛である」と、手持ちの石でアンバータカなどの樹木の皮を叩いて食べる者を「石を握る者」という。

Ye pana ‘‘pāsāṇena tacaṃ koṭṭetvā vicaraṇaṃ nāma dukkha’’nti danteheva ubbāṭetvā khādanti, te dantavakkalikā nāma.

また、「石で樹皮を叩いて歩くことは苦痛である」と、自分の歯で剥ぎ取って食べる者を「歯で樹皮を剥ぐ者」という。

Ye ‘‘dantehi ubbāṭetvā khādanaṃ nāma dukkhaṃ pabbajitassā’’ti leḍḍudaṇḍādīhi paharitvā patitāni phalāni paribhuñjanti, te pavattaphalabhojanā nāma.

「歯で剥ぎ取って食べることは出家者にとって苦痛である」と、土塊や棒などで叩いて落ちた果実を食べる者を「落ちた果実を食べる者」という。

Ye pana ‘‘leḍḍudaṇḍādīhi pātetvā paribhogo nāma asāruppo pabbajitassā’’ti sayaṃ patitāneva pupphaphalapaṇḍupalāsādīni khādantā yāpenti, te paṇḍupalāsikā nāma.

また、「土塊や棒で落として食べることは出家者に相応しくない」と、自然に落ちた花や果実、枯葉などを食べて生活する者を「枯葉を食べる者」という。

Te tividhā – ukkaṭṭhamajjhimamudukavasena. Tattha ye nisinnaṭṭhānato anuṭṭhāya hatthena pāpuṇanaṭṭhāneva patitaṃ gahetvā khādanti, te ukkaṭṭhā. Ye ekarukkhato aññaṃ rukkhaṃ na gacchanti, te majjhimā. Ye taṃ taṃ rukkhamūlaṃ gantvā pariyesitvā khādanti, te mudukā.

それらには、上級・中級・下級の三種がある。その中で、座った場所から立ち上がらず、手が届く場所に落ちたものだけを拾って食べる者を「上級」という。一本の木から別の木へ行かない者を「中級」という。それぞれの木の下へ行って探し求めて食べる者を「下級」という。

Imā pana aṭṭhapi tāpasapabbajjā imāhi catūhiyeva saṅgahaṃ gacchanti. Kathaṃ? Etāsu hi saputtabhariyā ca uñchācariyā ca agāraṃ bhajanti. Anaggipakkikā ca asāmapākā ca agyāgāraṃ bhajanti. Asmamuṭṭhikā ca dantavakkalikā ca kandamūlaphalabhojanaṃ bhajanti. Pavattaphalabhojanā ca paṇḍupalāsikā ca pavattaphalabhojanaṃ bhajanti. Tena vuttaṃ – ‘‘ettāvatā ca bhagavatā sabbāpi tāpasapabbajjā niddiṭṭhā hontī’’ti.

これら八種の苦行者の出家は、かの四つの中にすべて含まれる。どのようにか。これらの中で、妻子を持つ者と落穂拾いをする者は「家」に属する。火で調理しない者と自ら調理しない者は「火の堂」に属する。石を握る者と歯で樹皮を剥ぐ者は「根や果実を食べる者」に属する。落ちた果実を食べる者と枯葉を食べる者は「落ちた果実を食べる者」に属する。それゆえ「これによって世尊はすべての苦行者の出家を示されたのである」と言われたのである。

281-282. Idāni bhagavā sācariyakassa ambaṭṭhassa vijjācaraṇasampadāya apāyamukhampi appattabhāvaṃ dassetuṃ taṃ kiṃ maññasi ambaṭṭhātiādimāha. Taṃ uttānatthameva. Attanā āpāyikopi aparipūramānoti attanā vijjācaraṇasampadāya āpāyikenāpi aparipūramānena.

281-282. 今や世尊は、師を持つアンバッタが明行の具足の破滅の門にすら達していないことを示すために、「アンバッタよ、それをどう思うか」等と仰せられた。その意味は明白である。「自ら破滅の門にすら達しない者」とは、自ら明行の具足の破滅の門においてすら満たされない者という意味である。

Pubbakaisibhāvānuyogavaṇṇanā

過去の仙人の境地への追究の釈

283. Dattikanti dinnakaṃ. Sammukhībhāvampi na dadātīti kasmā na dadāti? So kira sammukhā āvaṭṭaniṃ nāma vijjaṃ jānāti. Yadā rājā mahārahena alaṅkārena alaṅkato hoti, tadā rañño samīpe ṭhatvā tassa alaṅkārassa nāmaṃ gaṇhati. Tassa rājā nāme gahite na demīti vattuṃ na sakkoti. Datvā puna chaṇadivase alaṅkāraṃ āharathāti vatvā, natthi, deva, tumhehi brāhmaṇassa dinnoti vutto, ‘‘kasmā me dinno’’ti pucchi. Te amaccā ‘so brāhmaṇo sammukhā āvaṭṭanimāyaṃ jānāti. Tāya tumhe āvaṭṭetvā gahetvā gacchatī’ti āhaṃsu. Apare raññā saha tassa atisahāyabhāvaṃ asahantā āhaṃsu – ‘‘deva, etassa brāhmaṇassa sarīre saṅkhaphalitakuṭṭhaṃ nāma atthi. Tumhe etaṃ disvāva āliṅgatha parāmasatha, idañca kuṭṭhaṃ nāma kāyasaṃsaggavasena anugacchati, mā evaṃ karothā’’ti. Tato paṭṭhāya tassa rājā sammukhībhāvaṃ na deti.

283. 「与えられたもの(ダッティカ)」とは、贈り物である。「面会すら許さない」とは、なぜ与えないのか。彼(アンバッタの師ポッカラサーティ)は対面によって魅了する「対面魅了術」という秘術を知っていたからである。王が高価な装飾品で身を飾っているとき、王のそばに立ってその装飾品の名を挙げる。名を挙げられると王は「与えない」と言うことができない。与えた後、再び祝祭の日に「あの装飾品を持ってまいれ」と言い、「大王よ、あなた様がバラモンにお与えになったのでございません」と言われると、「なぜ私が与えたのか」と尋ねた。大臣たちは「かのバラモンは対面魅了術を知っております。それであなた様を魅了して奪い去るのです」と答えた。また別の者たちは、彼が王と親密すぎることに耐えかねて言った。「大王よ、かのバラモンの体には白癬(皮膚病)がございます。あなた様は彼を見るやすぐに抱きしめ撫でられますが、この皮膚病は身体の接触によって伝染します。そのようになさいますな」。それ以来、王は彼に面会を許さなくなったのである。

Yasmā pana so brāhmaṇo paṇḍito khattavijjāya kusalo, tena saha mantetvā katakammaṃ nāma na virujjhati, tasmā sāṇipākārassa anto ṭhatvā bahi ṭhitena tena saddhiṃ manteti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘tiro dussantena mantetī’’ti. Tattha tirodussantenāti tirodussena. Ayameva vā pāṭho. Dhammikanti anavajjaṃ. Payātanti abhiharitvā dinnaṃ. Kathaṃ tassa rājāti yassa rañño brāhmaṇo īdisaṃ bhikkhaṃ paṭiggaṇheyya, kathaṃ tassa brāhmaṇassa so rājā sammukhībhāvampi na dadeyya. Ayaṃ pana adinnakaṃ māyāya gaṇhati, tenassa sammukhībhāvaṃ rājā na detīti niṭṭhamettha gantabbanti ayamettha adhippāyo. ‘‘Idaṃ pana kāraṇaṃ ṭhapetvā rājānañceva brāhmaṇañca na añño koci jānāti. Tadetaṃ evaṃ rahassampi paṭicchannampi addhā sabbaññū samaṇo gotamoti niṭṭhaṃ gamissatī’’ti bhagavā pakāsesi.

しかし、かのバラモンは賢明で統治術(政治学)に長けており、彼と相談して行った事業は決して失敗することがなかったため、王は帳(とばり)の内側に立ち、外に立つ彼と相談したのである。それを指して「帳越しに相談する」と言われた。「帳越しに(ティロー・ドゥッサンテーナ)」とは、帳によって遮られてという意味である。この読みのままでよい。「法に適った(ダンミカ)」とは、非難されることのない。「運ばれてきた(パヤータ)」とは、運んで捧げられたという意味である。「どうしてかの王が」とは、バラモンがこのような施しを受けるほどの王であるならば、どうしてその王がかのバラモンに面会すら許さないことがあろうか。しかしこの者は与えられていないものを詐術によって奪うため、王は彼に面会を許さないのだと結論づけるべきである、というのがここでの意図である。「この理由は王とバラモン以外には誰も知らない。このように極秘で隠されたことすら、確かに沙門ゴータマは全知者であるから知っているのだと納得するだろう」と世尊は明らかにされたのである。

284. Idāni ayañca ambaṭṭho, ācariyo cassa mante nissāya atimānino. Tena tesaṃ mantanissitamānanimmadanatthaṃ uttari desanaṃ vaḍḍhento taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭha, idha rājātiādimāha. Tattha rathūpatthareti rathamhi rañño ṭhānatthaṃ attharitvā sajjitapadese. Uggehi vāti uggatuggatehi vā amaccehi. Rājaññehīti anabhisittakumārehi. Kiñcideva mantananti asukasmiṃ dese taḷākaṃ vā mātikaṃ vā kātuṃ vaṭṭati, asukasmiṃ gāmaṃ vā nigamaṃ vā nagaraṃ vā nivesetunti evarūpaṃ pākaṭamantanaṃ. Tadeva mantananti yaṃ raññā mantitaṃ tadeva. Tādisehiyeva sīsukkhepabhamukkhepādīhi ākārehi manteyya. Rājabhaṇitanti yathā raññā bhaṇitaṃ, tassatthassa sādhanasamatthaṃ. Sopi tassatthassa sādhanasamatthameva bhaṇitaṃ bhaṇatīti attho.

284. 今やこのアンバッタも、彼の師も呪文を頼みとして甚だ高慢であった。それゆえ彼らの呪文に依拠した高慢を打ち砕くために、さらに進んだ教えを展開して「アンバッタよ、それをどう思うか。ここに王が……」等と仰せられた。その中の「戦車の敷物の上で(ラトゥーパッタレー)」とは、戦車の中で王が立つために敷物を敷いて整えられた場所において。「高官たち(ウッガ)」とは、極めて高位の大臣たち。「諸侯たち(ラージャンニャ)」とは、まだ即位の洗礼(灌頂)を受けていない王子たち。「何らかの相談」とは、「某地方に池や水路を造るべきである、某地方に村や町や都を築くべきである」というような公の相談である。「まさにその相談を」とは、王によって相談されたまさにそのことを。頭を上げたり眉を動かしたりするまさに同様の身振りで相談するであろう。「王の語ったこと」とは、王が語った通りに、その目的を果たすことができる言葉を。彼もまたその目的を果たすことができる言葉だけを語るという意味である。

285. Pavattāroti pavattayitāro. Yesanti yesaṃ santakaṃ. Mantapadanti vedasaṅkhātaṃ mantameva. Gītanti aṭṭhakādīhi dasahi porāṇakabrāhmaṇehi sarasampattivasena sajjhāyitaṃ. Pavuttanti aññesaṃ vuttaṃ, vācitanti attho. Samihitanti samupabyūḷhaṃ rāsikataṃ, piṇḍaṃ katvā ṭhapitanti attho. Tadanugāyantīti etarahi brāhmaṇā taṃ tehi pubbe gītaṃ anugāyanti anusajjhāyanti. Tadanubhāsantīti taṃ anubhāsanti, idaṃ purimasseva vevacanaṃ. Bhāsitamanubhāsantīti tehi bhāsitaṃ sajjhāyitaṃ anusajjhāyanti. Vācitamanuvācentīti tehi aññesaṃ vācitaṃ anuvācenti.

285. 「創作者たち(パヴァッターロー)」とは、広めた者たち。「彼らの」とは、彼らに属する。「呪文の言葉(マンタパダ)」とは、ヴェーダと呼ばれる呪文のことである。「詠唱された(ギータ)」とは、アッタカをはじめとする十人の古代のバラモンたちによって美声で詠唱された。「語られた(パヴッタ)」とは、他者に語られた、教えられたという意味である。「集められた(サミヒタ)」とは、蓄積された、集成された、ひとまとめにされたという意味である。「それに倣って歌う」とは、現在のバラモンたちが、彼らによって以前に詠唱されたものに倣って歌い、暗誦する。「それに倣って語る」とは、それに倣って語ることであり、これは前の言葉の同義語である。「語られたことに倣って語る」とは、彼らによって語られ暗誦されたことに倣って暗誦する。「教えられたことに倣って教える」とは、彼らによって他者に教えられた通りに他者に教えるという意味である。

Seyyathidanti te katamehi attho. Aṭṭhakotiādīni tesaṃ nāmāni. Te kira dibbena cakkhunā oloketvā parūpaghātaṃ akatvā kassapasammāsambuddhassa bhagavato pāvacanena saha saṃsanditvā mante ganthiṃsu. Aparāpare pana brāhmaṇā pāṇātipātādīni pakkhipitvā tayo vede bhinditvā buddhavacanena saddhiṃ viruddhe akaṃsu. Netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti yena tvaṃ isi bhaveyyāsi, etaṃ kāraṇaṃ na vijjati. Idha bhagavā yasmā – ‘‘esa pucchiyamānopi, attano avattharaṇabhāvaṃ ñatvā paṭivacanaṃ na dassatī’’ti jānāti, tasmā paṭiññaṃ agahetvāva taṃ isibhāvaṃ paṭikkhipi.

「すなわち(セッヤティダン)」とは、彼らは誰かという意味である。「アッタカ……」等は彼らの名前である。彼らは天眼によって観察し、他者を害することなく、迦葉(カッサパ)正等覚者たる世尊の聖典と照らし合わせて呪文を編纂したという。しかし後世のバラモンたちは、殺生などを挿入して三ヴェーダを改竄し、仏陀の言葉と矛盾するものにしてしまった。「その道理はない」とは、そなたが仙人になるというその根拠は存在しないということである。ここで世尊は、「この者は問われても、自らが論破されたことを知って返答しないだろう」と知っておられたため、言質を取ることなくその仙人の資格を否定されたのである。

286. Idāni yasmā te porāṇā dasa brāhmaṇā nirāmagandhā anitthigandhā rajojalladharā brahmacārino araññāyatane pabbatapādesu vanamūlaphalāhārā vasiṃsu. Yadā katthaci gantukāmā honti, iddhiyā ākāseneva gacchanti, natthi tesaṃ yānena kiccaṃ. Sabbadisāsu ca nesaṃ mettādibrahmavihārabhāvanāva ārakkhā hoti, natthi tesaṃ pākārapurisaguttīhi attho. Iminā ca ambaṭṭhena sutapubbā tesaṃ paṭipatti; tasmā imassa sācariyakassa tesaṃ paṭipattito ārakabhāvaṃ dassetuṃ – ‘‘taṃ kiṃ maññasi, ambaṭṭhā’’tiādimāha.

286. さて、かの古代の十人のバラモンたちは、生臭いもの(煩悩)を離れ、女の香りを離れ、塵垢を身に纏い、梵行を修め、人里離れた森の山麓で森の根や果実を糧として住んでいた。彼らがどこかへ行きたいと欲するときは、神通力によって空中を通って行ったのであり、彼らに乗り物の必要はなかった。そしてあらゆる方角において慈などの四無量心の修習こそが彼らの護りであり、彼らに城壁や護衛兵の必要はなかった。そしてこのアンバッタは彼らの修行について以前に聞いたことがあった。それゆえ、この師弟が彼らの修行からいかに遠く離れているかを示すために、「アンバッタよ、それをどう思うか」等と仰せられたのである。

Tattha vicitakāḷakanti vicinitvā apanītakāḷakaṃ. Veṭhakanatapassāhīti dussapaṭṭadussaveṇi ādīhi veṭhakehi namitaphāsukāhi. Kuttavālehīti sobhākaraṇatthaṃ kappetuṃ, yuttaṭṭhānesu kappitavālehi. Ettha ca vaḷavānaṃyeva vālā kappitā, na rathānaṃ, vaḷavapayuttattā pana rathāpi ‘‘kuttavālā’’ti vuttā. Ukkiṇṇaparikhāsūti khataparikhāsu. Okkhittapalighāsūti ṭhapitapalighāsu. Nagarūpakārikāsūti ettha upakārikāti paresaṃ ārohanivāraṇatthaṃ samantā nagaraṃ pākārassa adhobhāge katasudhākammaṃ vuccati. Idha pana tāhi upakārikāhi yuttāni nagarāneva ‘‘nagarūpakārikāyo’’ti adhippetāni. Rakkhāpentīti tādisesu nagaresu vasantāpi attānaṃ rakkhāpenti. Kaṅkhāti ‘‘sabbaññū, na sabbaññū’’ti evaṃ saṃsayo. Vimatīti tasseva vevacanaṃ, virūpā mati, vinicchinituṃ asamatthāti attho. Idaṃ bhagavā ‘‘ambaṭṭhassa iminā attabhāvena maggapātubhāvo natthi, kevalaṃ divaso vītivattati, ayaṃ kho pana lakkhaṇapariyesanatthaṃ āgato, tampi kiccaṃ nassarati. Handassa satijananatthaṃ nayaṃ demī’’ti āha.

その中の「選り分けられた黒米(ヴィチタカーラカ)」とは、選別して黒い粒を取り除いたもの。「帯で締めてしならせた脇腹の(ヴェータカナタパッサ)」とは、布の帯や布の編み紐などの締め具によって肋骨をしならせた。「整えられた尾を持つ(クッタヴァーラ)」とは、美しく見せるために切り揃えるべき場所の毛を切り揃えた。ここでは牝馬の尾の毛が切り揃えられているのであって戦車の毛ではないが、牝馬が繋がれていることから戦車も「整えられた尾を持つ」と言われる。「掘られた堀(ウッキンナパリカー)」とは、掘られた堀のある。「降ろされた閂(オッキッタパリガ)」とは、設置された閂のある。「城壁の上の見張り台(ナガルーパカーリカ)」の「ウパカーリカ」とは、他人の登攀を防ぐために城壁の周囲の下部に施された漆喰の構造物のことをいう。ここではそのような見張り台を備えた都そのものが「城壁の上の見張り台」を意味している。「護衛させている」とは、そのような都に住みながらも自らを護衛させているということである。「疑念(カンカー)」とは、「全知者であるか、全知者でないか」という疑いのことである。「惑い(ヴィマティ)」とは、その同義語であり、歪んだ思考、判断できないことという意味である。世尊は、「アンバッタはこの生涯において聖道の発現はない。ただ一日が過ぎ去るだけである。しかし彼は三十二相を調べるためにやって来たのに、その用事すら思い出せないでいる。さあ、彼に正念を起こさせるために手がかりを与えよう」と考えて仰せられたのである。

Dvelakkhaṇadassanavaṇṇanā

二相を観察することの釈

287. Evaṃ vatvā pana yasmā buddhānaṃ nisinnānaṃ vā nipannānaṃ vā koci lakkhaṇaṃ pariyesituṃ na sakkoti, ṭhitānaṃ pana caṅkamantānaṃ vā sakkoti. Āciṇṇañcetaṃ buddhānaṃ lakkhaṇapariyesanatthaṃ āgatabhāvaṃ ñatvā uṭṭhāyāsanā caṅkamādhiṭṭhānaṃ nāma, tena bhagavā uṭṭhāyāsanā bahi nikkhanto. Tasmā atha kho bhagavātiādi vuttaṃ.

287. このように語った上で、仏陀たちが座っておられるか横になっておられるときには、誰も相を調べることができないが、立っておられるか歩いておられるときには調べることができる。そして仏陀たちには、相を調べるために来たことを知って座から立ち上がり経行(歩行)を決意されるという慣習があるため、世尊は座から立ち上がって外へ出られた。それゆえ「そのとき世尊は……」等と言われたのである。

Samannesīti gavesi, ekaṃ dveti vā gaṇayanto samānayi. Yebhuyyenāti pāyena, bahukāni addasa, appāni na addasāti attho. Tato yāni na addasa tesaṃ dīpanatthaṃ vuttaṃ – ‘‘ṭhapetvā dve’’ti. Kaṅkhatīti ‘‘aho vata passeyya’’nti patthanaṃ uppādeti. Vicikicchatīti tato tato tāni vicinanto kicchati na sakkoti daṭṭhuṃ. Nādhimuccatīti tāya vicikicchāya sanniṭṭhānaṃ na gacchati. Na sampasīdatīti tato – ‘‘paripuṇṇalakkhaṇo aya’’nti bhagavati pasādaṃ nāpajjati. Kaṅkhāya vā dubbalā vimati vuttā, vicikicchāya majjhimā, anadhimuccanatāya balavatī, asampasādena tehi tīhi dhammehi cittassa kālusiyabhāvo. Kosohiteti vatthikosena paṭicchanne. Vatthaguyheti aṅgajāte bhagavato hi varavāraṇasseva kosohitaṃ vatthaguyhaṃ suvaṇṇavaṇṇaṃ padumagabbhasamānaṃ. Taṃ so vatthapaṭicchannattā apassanto, antomukhagatāya ca jivhāya pahūtabhāvaṃ asallakkhento tesu dvīsu lakkhaṇesu kaṅkhī ahosi vicikicchī.

「探した(サマンネーシ)」とは、探索した、あるいは一つ、二つと数えて照合した。「ほとんど(イェーブッイェーナ)」とは、大半の、多くの相を見たが、僅かな相を見なかったという意味である。そこで見ることができなかった相を明かすために「二つを除いて」と言われた。「疑う(カンカティ)」とは、「ああ、どうか見たいものだ」という願いを起こすこと。「疑惑を抱く(ヴィチキッチャティ)」とは、あちこち探しても見つけるのが困難で見ることができないこと。「確信できない(ナーディムッチャティ)」とは、その疑惑ゆえに決定を下すことができないこと。「澄み通らない(ナ・サンパシーダティ)」とは、それによって「この方は完全に相を具足している」と世尊に対して清らかな信仰を起こせないことである。あるいは、「疑念」とは弱い迷いであり、「疑惑」とは中程度の迷いであり、「確信できない」とは強い迷いであり、「澄み通らない」とはこれら三つの心理によって心が濁ることをいう。「鞘に収まった(コーソーヒタ)」とは、肉の鞘によって覆われた。「陰部(ヴァッタグッハ)」とは、性器のことである。世尊の陰部は優れた象のように肉の鞘に収まっており、黄金の色をして蓮の蕾に似ている。彼はそれが衣で覆われているために見ることができず、また口の中に収まっている舌が広大であることも確認できなかったので、これら二つの相について疑い、疑惑を抱いたのである。

288. Tathārūpanti taṃ rūpaṃ. Kimettha aññena vattabbaṃ? Vuttametaṃ nāgasenatthereneva milindaraññā puṭṭhena – ‘‘dukkaraṃ, bhante, nāgasena, bhagavatā katanti. Kiṃ mahārājāti? Mahājanena hirikaraṇokāsaṃ brahmāyu brāhmaṇassa ca antevāsi uttarassa ca, bāvarissa antevāsīnaṃ soḷasabrāhmaṇānañca, selassa brāhmaṇassa ca antevāsīnaṃ tisatamāṇavānañca dassesi, bhanteti. Na, mahārāja, bhagavā guyhaṃ dassesi. Chāyaṃ bhagavā dassesi. Iddhiyā abhisaṅkharitvā nivāsananivatthaṃ kāyabandhanabaddhaṃ cīvarapārutaṃ chāyārūpakamattaṃ dassesi mahārājāti. Chāyaṃ diṭṭhe sati diṭṭhaṃyeva nanu, bhanteti? Tiṭṭhatetaṃ, mahārāja, hadayarūpaṃ disvā bujjhanakasatto bhaveyya, hadayamaṃsaṃ nīharitvā dasseyya sammāsambuddhoti. Kallosi, bhante, nāgasenā’’ti.

288. 「そのような(タタールーパ)」とは、その姿を。これについて他の誰が語る必要があろうか。これはナーガセーナ長老自身が、ミリンダ王に問われた際に語られた通りである。「尊者ナーガセーナよ、世尊は困難なことをなさいました」「大王よ、何のことですか」「人々が恥じらう場所を、ブラフマーユ・バラモンとその弟子のウッタラ、バーヴァリの弟子である十六人のバラモンたち、そしてセラ・バラモンとその弟子の三百人の青年に見せられたことです、尊者よ」「大王よ、世尊は陰部を見せられたのではありません。世尊は影を見せられたのです。神通力によって下着を着け、帯を締め、衣を纏った影の姿だけを現して見せられたのです、大王よ」「尊者よ、影を見たならば、見たのと同じではありませんか」「大王よ、それはさておき、もし心臓の形を見て悟るべき衆生がいるならば、正等覚者は心臓の肉を取り出して見せられるでしょうか」「尊者ナーガセーナよ、あなたの仰る通りです」。

Ninnāmetvāti nīharitvā. Anumasīti kathinasūciṃ viya katvā anumajji, tathākaraṇena cettha mudubhāvo, kaṇṇasotānumasanena dīghabhāvo, nāsikasotānumasanena tanubhāvo, nalāṭacchādanena puthulabhāvo pakāsitoti veditabbo.

「出して(ニンナーメートヴァー)」とは、取り出して。「撫でた(アヌマシ)」とは、太い針のように尖らせて撫で回した。そのようにすることによって柔軟さが、耳の穴を撫でることによって長さが、鼻の穴を撫でることによって薄さが、額を覆うことによって広大さが示されたと知るべきである。

289. Paṭimānentoti āgamento, āgamanamassa patthento udikkhantoti attho.

289. 「待ち受けていた(パティマーネントー)」とは、待っていた、彼の到来を願いつつ見つめていたという意味である。

290. Kathāsallāpoti kathā ca sallāpo ca, kathanaṃ paṭikathananti attho.

290. 「語らい(カターサッラーパ)」とは、語ることと語り合うこと、問答を意味する。

291. Aho vatāti garahavacanametaṃ. Reti idaṃ hīḷanavasena āmantanaṃ. Paṇḍitakāti tameva jigucchanto āha. Sesapadadvayepi eseva nayo. Evarūpena kira bho puriso atthacarakenāti idaṃ yādiso tvaṃ, edise atthacarake hitakārake sati puriso nirayaṃyeva gaccheyya, na aññatrāti imamatthaṃ sandhāya vadati. Āsajja āsajjāti ghaṭṭetvā ghaṭṭetvā. Amhepi evaṃ upaneyya upaneyyāti brāhmaṇo kho pana ambaṭṭha pokkharasātītiādīni vatvā evaṃ upanetvā upanetvā paṭicchannaṃ kāraṇaṃ āvikaritvā suṭṭhu dāsādibhāvaṃ āropetvā avaca, tayā amhe akkosāpitāti adhippāyo. Padasāyeva pavattesīti pādena paharitvā bhūmiyaṃ pātesi. Yañca so pubbe ācariyena saddhiṃ rathaṃ āruhitvā sārathi hutvā agamāsi, tampissa ṭhānaṃ acchinditvā rathassa purato padasā yevassa gamanaṃ akāsi.

291. 「ああ、なんと(アホー・ヴァタ)」とは、非難の言葉である。「お前(レー)」とは、軽蔑による呼びかけである。「知恵者ぶる者よ(パンディタカ)」とは、まさに彼を忌み嫌って言ったのである。残りの二つの語についても同様である。「このような利益をもたらす者がいては、人は……」とは、お前のような、このような利益をもたらす者、味方がいたのでは、人は地獄に行くだけで他には行かない、という趣旨で言っているのである。「侮辱しては(アーサッジャ・アーサッジャ)」とは、衝突しては、打ち負かされては。「我らをそのように追い込み(ウパネッヤ・ウパネッヤ)」とは、「アンバッタよ、ポッカラサーティ・バラモンは……」などと語って、このように次々と追い詰め、隠されていた事実を暴いて、完全に奴隷の身分などに仕立て上げて言った、お前によって我らは罵倒させられたのだ、という意図である。「足で蹴飛ばした(パダサーイェーヴァ・パヴァッテシ)」とは、足で蹴って地面に倒した。そして彼が以前は師と共に戦車に乗り、御者となって出かけたその地位すら奪い、戦車の前を徒歩で歩かせたのである。

Pokkharasātibuddhūpasaṅkamanavaṇṇanā

ポッカラサーティの仏陀訪問の釈

292-296. Ativikāloti suṭṭhu vikālo, sammodanīyakathāyapi kālo natthi. Āgamā nu khvidha bhoti āgamā nu kho idha bho. Adhivāsetūti sampaṭicchatu. Ajjatanāyāti yaṃ me tumhesu kāraṃ karoto ajja bhavissati puññañca pītipāmojjañca tadatthāya. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvenāti bhagavā kāyaṅgaṃ vā vācaṅgaṃ vā acopetvā abbhantareyeva khantiṃ dhārento tuṇhībhāvena adhivāsesi. Brāhmaṇassa anuggahaṇatthaṃ manasāva sampaṭicchīti vuttaṃ hoti.

292-296. 「極めて遅い(アティヴィカーラ)」とは、非常に遅い時刻であり、歓談の言葉を交わす時間すらない。「ここへ来られたのか(アーガマー・ヌ・クヴィダ・ボー)」とは、ここへ来られたのですか、尊者よ、という意味である。「受納してください(アディヴァーセートゥ)」とは、受け入れてください。「今日の日のために(アッジャタナーヤ)」とは、今日、私があなた様をおもてなしすることによって私に生じるであろう功徳と歓喜と至福のために。「世尊は沈黙によって受納された」とは、世尊は身体も言葉も動かさず、内心に忍耐を保ちながら沈黙によって受納された。バラモンを慈しむために心の中で受け入れられたということである。

297. Paṇītenāti uttamena. Sahatthāti sahatthena. Santappesīti suṭṭhu tappesi paripuṇṇaṃ suhitaṃ yāvadatthaṃ akāsi. Sampavāresīti suṭṭhu pavāresi, alaṃ alanti hatthasaññāya paṭikkhipāpesi. Bhuttāvinti bhuttavantaṃ. Onītapattapāṇinti pattato onītapāṇiṃ, apanītahatthanti vuttaṃ hoti. Onittapattapāṇintipi pāṭho. Tassattho – onittaṃ nānābhūtaṃ vinābhūtaṃ pattaṃ pāṇito assāti onittapattapāṇi, taṃ onittapattapāṇiṃ. Hatthe ca pattañca dhovitvā ekamante pattaṃ nikkhipitvā nisinnanti attho. Ekamantaṃ nisīdīti bhagavantaṃ evaṃ bhūtaṃ ñatvā ekasmiṃ okāse nisīdīti attho.

297. 「上等な(パニーテナ)」とは、最上の。「自らの手で」とは、自手によって。「満足させた」とは、十分に満足させ、満ち足らせ、望む通りにさせた。「辞退させた(サンパヴァーレシ)」とは、十分に辞退させた、「もう十分です、もう十分です」と手振りで断らせた。「食事を終えた」とは、食べ終わった。「鉢から手を離した」とは、鉢から手を引いた、手を離したということである。「オニッタパッタパーニ」という読みもある。その意味は、鉢が手から離れた、別になったということであり、手と鉢を洗って鉢を傍らに置いて座っているという意味である。「一方に座った」とは、世尊がそのようになられたのを知って、ある場所に座ったという意味である。

298. Anupubbiṃ kathanti anupaṭipāṭikathaṃ. Ānupubbikathā nāma dānānantaraṃ sīlaṃ, sīlānantaraṃ saggo, saggānantaraṃ maggoti etesaṃ atthānaṃ dīpanakathā. Teneva – ‘‘seyyathidaṃ dānakatha’’ntiādimāha. Okāranti avakāraṃ lāmakabhāvaṃ. Sāmukkaṃsikāti sāmaṃ ukkaṃsikā, attanāyeva uddharitvā gahitā, sayambhūñāṇena diṭṭhā, asādhāraṇā aññesanti attho. Kā pana sāti? Ariyasaccadesanā. Tenevāha – ‘‘dukkhaṃ, samudayaṃ, nirodhaṃ, magga’’nti. Dhammacakkhunti ettha sotāpattimaggo adhippeto. Tassa uppattiākāradassanatthaṃ – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti āha. Tañhi nirodhaṃ ārammaṇaṃ katvā kiccavasena evaṃ sabbasaṅkhataṃ paṭivijjhantaṃ uppajjati.

298. 「順序立った教え(アヌプッビ・カター)」とは、順を追った説法である。順序立った教えとは、施しの教えの次に持戒、持戒の次に天界、天界の次に聖道というように、これらの意義を説き明かす教えのことである。それゆえ「すなわち施しの教え……」等と仰せられた。「過患(オカーラ)」とは、低劣さ、卑しいありさまのことである。「自ら見出された(サームッカンシカー)」とは、自ら引き上げて把握された、自性覚の智慧によって見出された、他者と共有されないという意味である。では、それは何か。四聖諦の説法である。それゆえ「苦、集、滅、道」と仰せられた。「法の眼(ダンマチャック)」とは、ここでは預流道(初果)を指している。それが生じる様相を示すために「生起する性質のものはすべて、滅びゆく性質のものである」と仰せられた。実にそれは滅(ニローダ)を対象として、その働きによってこのようにすべての作られたもの(有為法)を覚知して生じるのである。

Pokkharasātiupāsakattapaṭivedanāvaṇṇanā

ポッカラサーティの在俗信者(ウパーサカ)宣言の釈

299. Diṭṭho ariyasaccadhammo etenāti diṭṭhadhammo. Esa nayo sesapadesupi. Tiṇṇā vicikicchā anenāti tiṇṇavicikiccho. Vigatā kathaṃkathā assāti vigatakathaṃkatho. Vesārajjappattoti visāradabhāvaṃ patto. Kattha? Satthusāsane. Nāssa paro paccayo, na parassa saddhāya ettha vattatīti aparappaccayo. Sesaṃ sabbattha vuttanayattā uttānatthattā ca pākaṭamevāti.

299. 「これによって四聖諦の法が見られた」ゆえに「法を見た者(ディッタダンマ)」という。残りの言葉においても同様である。「これによって疑いが渡られた」ゆえに「疑いを渡った者(ティンナヴィチキッチャ)」という。「これによってどうであろうかという迷いが去った」ゆえに「惑いを去った者(ヴィガタカタムカタ)」という。「無畏に達した」とは、自信に満ちた境地に達したという意味である。どこにおいてか。師の教法において。「彼には他に拠るべき条件がなく、他人の信仰によってここで行動することはない」ゆえに「他者に依らない者(アパラッパッチャヤ)」という。残りはすべて説かれた通りの意味であり、明白であるため容易に理解できる。

Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ

以上でスマンガラ・ヴィラーシニー長老による長部(ディーガ・ニカーヤ)注釈書の

Ambaṭṭhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

アンバッタ経の釈を終わる。