9. Poṭṭhapādasuttavaṇṇanā9. ポッタパーダ経註
Poṭṭhapādaparibbājakavatthuvaṇṇanā
遍歴行者ポッタパーダの物語の解説
406. Evaṃ me suttaṃ…pe… sāvatthiyanti poṭṭhapādasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā. Sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāmeti sāvatthiṃ upanissāya yo jetassa kumārassa vane anāthapiṇḍikena gahapatinā ārāmo kārito, tattha viharati. Poṭṭhapādo paribbājakoti nāmena poṭṭhapādo nāma channaparibbājako. So kira gihikāle brāhmaṇamahāsālo kāmesuādīnavaṃ disvā cattālīsakoṭiparimāṇaṃ bhogakkhandhaṃ pahāya pabbajitvā titthiyānaṃ gaṇācariyo jāto. Samayaṃ pavadanti etthāti samayappavādako, tasmiṃ kira ṭhāne caṅkītārukkhapokkharasātippabhutayo brāhmaṇā nigaṇṭhaacelakaparibbājakādayo ca pabbajitā sannipatitvā attano attano samayaṃ vadanti kathenti dīpenti, tasmā so ārāmo samayappavādakoti vuccati. Sveva ca tindukācīrasaṅkhātāya timbarūrukkhapantiyā parikkhittattā tindukācīro. Yasmā panettha paṭhamaṃ ekāva sālā ahosi, pacchā mahāpuññaṃ paribbājakaṃ nissāya bahū sālā katā. Tasmā tameva ekaṃ sālaṃ upādāya laddhanāmavasena ekasālakoti vuccati. Mallikāya pana pasenadirañño deviyā uyyānabhūto so pupphaphalasampanno ārāmoti katvā mallikāya ārāmoti saṅkhyaṃ gato. Tasmiṃ samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme.
406. 「このように私は聞いた……舎衛城において」とは『ポッタパーダ経』である。そこでの新たな語句の解説は以下の通りである。「舎衛城のジェータ林の給孤独園に住まわれていた」とは、舎衛城に依拠して、ジェータ王子の林に給孤独居士によって造立された精舎林に住まわれていた、ということである。「遍歴行者ポッタパーダ」とは、名をポッタパーダという被飾の遍歴行者である。伝え聞くところでは、彼は在俗の時には大富豪のバラモンであったが、諸々の愛欲の過患を見て四十億の財産を捨てて出家し、外道たちの教団の師となった。「ここにおいて諸説を議論する」ゆえに議論場(サマヤッパヴァーダカ)である。伝え聞くところでは、その場所でチャンキー、タールッカ、ポッカラサーティらをはじめとするバラモンたちや、ニガンタ、無衣外道、遍歴行者などの出家者たちが集い、銘々に自らの学説を語り、論じ、説明したので、それゆえその園林は議論場と呼ばれる。そしてその園林は、チンドゥカの木立と呼ばれるチンドゥカの樹の列に囲まれていたので「チンドゥカ林」と呼ばれる。ここで初めはただ一つの堂座があったが、後に福徳の大いなる遍歴行者を頼って多くの堂座が建てられた。それゆえ、その最初の単一の堂座にちなんで得られた名前によって「一堂座」と呼ばれる。また、パセーナディ王の王妃マッリカーの園林であり、花や果実が豊かな園林であったことから「マッリカー園」と数えられた。その諸説を議論するチンドゥカ林の一堂座のマッリカー園において。
Paṭivasatīti nivāsaphāsutāya vasati. Athekadivasaṃ bhagavā paccūsasamaye sabbaññutaññāṇaṃ pattharitvā lokaṃ pariggaṇhanto ñāṇajālassa antogataṃ paribbājakaṃ disvā – ‘‘ayaṃ poṭṭhapādo mayhaṃ ñāṇajāle paññāyati, kinnu kho bhavissatī’’ti upaparikkhanto addasa – ‘‘ahaṃ ajja tattha gamissāmi, atha maṃ poṭṭhapādo nirodhañca nirodhavuṭṭhānañca pucchissati, tassāhaṃ sabbabuddhānaṃ ñāṇena saṃsanditvā tadubhayaṃ kathessāmi, atha so katipāhaccayena cittaṃ hatthisāriputtaṃ gahetvā mama santikaṃ āgamissati, tesamahaṃ dhammaṃ desessāmi, desanāvasāne poṭṭhapādo maṃ saraṇaṃ gamissati, citto hatthisāriputto mama santike pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇissatī’’ti. Tato pātova sarīrapaṭijagganaṃ katvā surattadupaṭṭaṃ nivāsetvā vijjulatāsadisaṃ kāyabandhanaṃ bandhitvā yugandharapabbataṃ parikkhipitvā ṭhitamahāmeghaṃ viya meghavaṇṇaṃ paṃsukūlaṃ ekaṃsavaragataṃ katvā paccagghaṃ selamayapattaṃ vāmaaṃsakūṭe laggetvā sāvatthiṃ piṇḍāya pavisissāmīti sīho viya himavantapādā vihārā nikkhami. Imamatthaṃ sandhāya – ‘‘atha kho bhagavā’’tiādi vuttaṃ.
「住んでいた」とは、快適な居住のために住んでいた。そこである日、世尊は夜明けの時に一切知智を広げて世間を観察され、智の網の中に入った遍歴行者を見て、「このポッタパーダが私の智の網に現れた。何事があるだろうか」と観察され、次のように見られた。「私は今日そこに行くだろう。するとポッタパーダは私に滅と滅からの出定について問うだろう。私は彼に一切諸仏の智に照らしてその両方を語るだろう。すると彼は数日を経て、象の調教師の子チッタを連れて私の御前に来るだろう。私は彼らに法を説くであろう。説法の終わりにポッタパーダは私に帰依し、象の調教師の子チッタは私の御前で出家して阿羅漢果に達するであろう」と。そこで朝早くに身繕いをし、よく染められた二重の下衣をまとい、稲妻のような帯を締め、ユガンダラ山を取り巻いて留まる巨大な雨雲のように雲の色の糞掃衣を偏袒右肩に着け、高価な石の鉢を左肩に掛け、「舎衛城に托鉢に入ろう」と、雪山の麓から出る獅子のように精舎から出られた。この意味を指して「その時、世尊は」などが語られた。
407. Etadahosīti nagaradvārasamīpaṃ gantvā attano rucivasena sūriyaṃ oloketvā atippagabhāvameva disvā etaṃ ahosi. Yaṃnūnāhanti saṃsayaparidīpano viya nipāto, buddhānañca saṃsayo nāma natthi – ‘‘idaṃ karissāma, idaṃ na karissāma, imassa dhammaṃ desessāma, imassa na desessāmā’’ti evaṃ parivitakkapubbabhāgo panesa sabbabuddhānaṃ labbhati. Tenāha – ‘‘yaṃnūnāha’’nti, yadi panāhanti attho.
407. 「このように思われた」とは、市門の近くに行き、自らの意のままに太陽を見て、極めて早朝であることを知ってこのように思われた。「〜しようか」とは、疑問を表すような不変化詞であるが、仏たちには疑問など存在しない。「これを行おうか、これを行わないでおこうか、この者に法を説こうか、この者には説かないでおこうか」というこのような思索の初期段階は、すべての仏たちに見られる。それゆえ「〜しようか」と言われたのであり、「もし〜するなら」という意味である。
408. Unnādiniyāti uccaṃ nadamānāya, evaṃ nadamānāya cassā uddhaṃ gamanavasena ucco, disāsu patthaṭavasena mahā saddoti uccāsaddamahāsaddāya, tesañhi paribbājakānaṃ pātova vuṭṭhāya kattabbaṃ nāma cetiyavattaṃ vā bodhivattaṃ vā ācariyupajjhāyavattaṃ vā yoniso manasikāro vā natthi. Tena te pātova vuṭṭhāya bālātape nisinnā – ‘‘imassa hattho sobhano, imassa pādo’’ti evaṃ aññamaññassa hatthapādādīni vā ārabbha, itthipurisadārakadārikādīnaṃ vaṇṇe vā, aññaṃ vā kāmassādabhavassādādivatthuṃ ārabbha kathaṃ samuṭṭhāpetvā anupubbena rājakathādianekavidhaṃ tiracchānakathaṃ kathenti. Tena vuttaṃ – ‘‘unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā’’ti.
408. 「騒がしく」とは、大声を上げて、ということであり、そのように叫ぶ声が上へと昇ることで高く、四方に広がることで大きい声であることから、「高い声・大声で」という意味である。実にそれらの遍歴行者たちには、朝早く起きて行うべき仏塔の義務や菩提樹の義務、師や阿闍梨への義務、あるいは如理作意といったものがない。それゆえ彼らは朝早く起き、朝日の光の中に坐して、「この者の手は美しい、この者の足は美しい」と互いの手足などについて、あるいは男女や童子・童女などの容色について、または他の愛欲の味覚や生存の味覚などの事柄について話を始め、次第に王の話などの様々な低俗な話(無益な世間話)を語る。それゆえ「騒がしく、高い声・大声で、多種多様な低俗な話を語りながら」と言われたのである。
Tato poṭṭhapādo paribbājako te paribbājake oloketvā – ‘‘ime paribbājakā ativiya aññamaññaṃ agāravā, mayañca samaṇassa gotamassa pātubhāvato paṭṭhāya sūriyuggamane khajjopanakūpamā jātā, lābhasakkāropi no parihīno. Sace panimaṃ ṭhānaṃ samaṇo gotamo vā gotamassa sāvako vā gihī upaṭṭhāko vā tassa āgaccheyya, ativiya lajjanīyaṃ bhavissati, parisadoso kho pana parisajeṭṭhakasseva upari ārohatī’’ti itocito ca vilokento bhagavantaṃ addasa. Tena vuttaṃ – ‘‘addasā kho poṭṭhapādo paribbājako…pe… tuṇhī ahesu’’nti.
そこで遍歴行者ポッタパーダはそれらの遍歴行者たちを見て、「これらの遍歴行者たちはお互いに対して極めて無礼である。そして私たちは沙門ゴータマが出現して以来、日の出の時の蛍のようになってしまい、利養や敬意も衰退してしまった。もしこの場所に沙門ゴータマか、ゴータマの弟子か、あるいは在俗の信奉者が来るならば、極めて恥ずかしいことになるだろう。大衆の過ちは大衆の長の上に降りかかるのだ」とあちこちを見回し、世尊を見かけた。それゆえ「遍歴行者ポッタパーダは見かけた……静かになった」と言われたのである。
409. Tattha saṇṭhapesīti sikkhāpesi, vajjamassā paṭicchādesi. Yathā susaṇṭhitā hoti, tathā naṃ ṭhapesi. Yathā nāma parisamajjhaṃ pavisanto puriso vajjapaṭicchādanatthaṃ nivāsanaṃ saṇṭhapeti, pārupanaṃ saṇṭhapeti, rajokiṇṇaṭṭhānaṃ puñchati; evamassā vajjapaṭicchādanatthaṃ – ‘‘appasaddā bhonto’’ti sikkhāpento yathā susaṇṭhitā hoti, tathā naṃ ṭhapesīti attho. Appasaddakāmoti appasaddaṃ icchati, eko nisīdati, eko tiṭṭhati, na gaṇasaṅgaṇikāya yāpeti. Upasaṅkamitabbaṃ maññeyyāti idhāgantabbaṃ maññeyya. Kasmā panesa bhagavato upasaṅkamanaṃ paccāsīsatīti? Attano vuddhiṃ patthayamāno. Paribbājakā kira buddhesu vā buddhasāvakesu vā attano santikaṃ āgatesu – ‘‘ajja amhākaṃ santikaṃ samaṇo gotamo āgato, sāriputto āgato, na kho pana te yassa vā tassa vā santikaṃ gacchanti, passatha amhākaṃ uttamabhāva’’nti attano upaṭṭhākānaṃ santike attānaṃ ukkhipanti, ucce ṭhāne ṭhapenti, bhagavatopi upaṭṭhāke gaṇhituṃ vāyamanti. Te kira bhagavato upaṭṭhāke disvā evaṃ vadanti – ‘‘tumhākaṃ satthā bhavaṃ gotamopi gotamasāvakāpi amhākaṃ santikaṃ āgacchanti, mayaṃ aññamaññaṃ samaggā. Tumhe pana amhe akkhīhipi passituṃ na icchatha, sāmīcikammaṃ na karotha, kiṃ vo amhehi aparaddha’’nti. Athekacce manussā – ‘‘buddhāpi etesaṃ santikaṃ gacchanti kiṃ amhāka’’nti tato paṭṭhāya te disvā nappamajjanti. Tuṇhī ahesunti poṭṭhapādaṃ parivāretvā nissaddā nisīdiṃsu.
409. その中で「静かにさせた」とは、戒め教え、その過ちを隠させた。秩序正しく整うように、彼らを落ち着かせた。例えば、大衆の中に入る人が過ちを隠すために下着を整え、上着を整え、塵の積もった場所を拭うように、彼らの過ちを隠すために「諸君、静かにしなさい」と戒め教え、秩序正しくなるように彼らを落ち着かせた、という意味である。「小声を好む方」とは、静寂を望み、一人で坐り、一人で立ち、集団の交わりによって過ごさない方のことである。「近づくべきであると思われるかもしれない」とは、ここに来るべきであると思われるかもしれない、ということである。なぜ彼は世尊の来訪を期待したのか。自らの利益(名声)を求めていたからである。伝え聞くところでは、遍歴行者たちは、仏たちや仏の弟子たちが自分たちのもとにやって来ると、「今日、私たちのところへ沙門ゴータマがやって来た、サーリプッタがやって来た。彼らは誰かれ構わず行くわけではない。私たちの高潔さを見よ」と自らの信奉者たちの前で自分たちを誇り、高い地位に置き、世尊の信奉者たちをも獲得しようと努める。彼らは世尊の信奉者たちを見て次のように言う。「あなた方の師である尊きゴータマも、ゴータマの弟子たちも私たちのところに来る。私たちは互いに調和している。しかしあなた方は私たちを目で見ることさえ望まず、礼拝もしない。私たちがあなた方にどんな過ちを犯したというのか」と。そこで一部の人々は「仏たちさえ彼らのところへ行くのだから、私たちにとって何の差し障りがあろうか」と、それ以来彼らを見ても軽視しなくなる。「静かになった」とは、ポッタパーダを取り囲んで無言で坐った。
410. Svāgataṃ, bhanteti suṭṭhu āgamanaṃ, bhante, bhagavato; bhagavati hi no āgate ānando hoti, gate sokoti dīpeti. Cirassaṃ kho, bhanteti kasmā āha? Kiṃ bhagavā pubbepi tattha gatapubboti, na gatapubbo. Manussānaṃ pana – ‘‘kuhiṃ gacchantā, kuto āgatattha, kiṃ maggamūḷhattha, cirassaṃ āgatatthā’’ti evamādayo piyasamudācārā honti, tasmā evamāha. Evañca pana vatvā na mānathaddho hutvā nisīdi, uṭṭhāyāsanā bhagavato paccuggamanamakāsi. Bhagavantañhi upagataṃ disvā āsanena animantento vā apacitiṃ akaronto vā dullabho. Kasmā? Uccākulīnatāya. Ayampi paribbājako attano nisinnāsanaṃ papphoṭetvā bhagavantaṃ āsanena nimantento – ‘‘nisīdatu, bhante, bhagavā idamāsanaṃ paññatta’’nti āha. Antarākathā vippakatāti nisinnānaṃ vo ādito paṭṭhāya yāva mamāgamanaṃ, etasmiṃ antare kā nāma kathā vippakatā, mamāgamanapaccayā katamā kathā pariyantaṃ na gatā, vadatha, yāva naṃ pariyantaṃ netvā demīti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi. Atha paribbājako – ‘‘niratthakakathā esā nissārā vaṭṭasannissitā, na tumhākaṃ purato vattabbataṃ arahatī’’ti dīpento ‘‘tiṭṭhatesā, bhante’’tiādimāha.
410. 「尊師よ、ようこそ」とは、尊師よ、世尊のお越しは実に素晴らしい。世尊が来られた時は喜びに満ち、去られた時は悲しみとなる、ということを示している。「尊師よ、実に久しぶりのことです」となぜ言ったのか。世尊は以前にもそこに行ったことがあったのかというと、行ったことはない。しかし人々には「どこへ行かれるのですか、どこから来られたのですか、道に迷われたのですか、久しぶりにおいでですか」などの親愛の挨拶があり、それゆえこのように言ったのである。そしてこのように言って傲慢になって坐り続けることなく、座から立ち上がって世尊を出迎えた。実に世尊が近づいて来られるのを見て、座を勧めない者や敬意を払わない者は稀である。なぜなら、高貴な家柄の生まれだからである。この遍歴行者もまた、自らが坐っていた座を払い清めて世尊に座を勧め、「尊師よ、世尊よ、お坐りください。この座が用意されています」と言った。「途中で中断された話」とは、坐っていたあなた方の、初めから私の来訪に至るまで、この間にどのような話が中断されたのか、私の来訪が原因でどの話が完結に至らなかったのか、言いなさい、それを私が完結させてあげよう、と一切知者としての勧誘を施された。そこで遍歴行者は「それは無益な話であり、価値がなく、輪廻に執着したものであり、あなた方の前で語られるに値しません」ということを示して、「尊師よ、その話は止めておきましょう」などと言った。
Abhisaññānirodhakathāvaṇṇanā
高次の想の滅に関する話の解説
411. Tiṭṭhatesā, bhanteti sace bhagavā sotukāmo bhavissati, pacchāpesā kathā na dullabhā bhavissati, amhākaṃ panimāya kathāya attho natthi. Bhagavato panāgamanaṃ labhitvā mayaṃ aññadeva sukāraṇaṃ pucchāmāti dīpeti. Tato taṃ pucchanto – ‘‘purimāni, bhante’’tiādimāha. Tattha kotūhalasālāyanti kotūhalasālā nāma paccekasālā natthi. Yattha pana nānātitthiyā samaṇabrāhmaṇā nānāvidhaṃ kathaṃ pavattenti, sā bahūnaṃ – ‘‘ayaṃ kiṃ vadati, ayaṃ kiṃ vadatī’’ti kotūhaluppattiṭṭhānato kotūhalasālāti vuccati. Abhisaññānirodheti ettha abhīti upasaggamattaṃ. Saññānirodheti cittanirodhe, khaṇikanirodhe kathā uppannāti attho. Idaṃ pana tassā uppattikāraṇaṃ. Yadā kira bhagavā jātakaṃ vā katheti, sikkhāpadaṃ vā paññapeti tadā sakalajambudīpe bhagavato kittighoso pattharati, titthiyā taṃ sutvā – ‘‘bhavaṃ kira gotamo pubbacariyaṃ kathesi, mayaṃ kiṃ na sakkoma tādisaṃ kiñci kathetu’’nti bhagavato paṭibhāgakiriyaṃ karontā ekaṃ bhavantarasamayaṃ kathenti – ‘‘bhavaṃ gotamo sikkhāpadaṃ paññapesi, mayaṃ kiṃ na sakkoma paññapetu’’nti attano sāvakānaṃ kiñcideva sikkhāpadaṃ paññapenti. Tadā pana bhagavā aṭṭhavidhaparisamajjhe nisīditvā nirodhakathaṃ kathesi. Titthiyā taṃ sutvā – ‘‘bhavaṃ kira gotamo nirodhaṃ nāma kathesi, mayampi taṃ kathessāmā’’ti sannipatitvā kathayiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘abhisaññānirodhe kathā udapādī’’ti.
411. 「尊師よ、その話は止めておきましょう」とは、もし世尊がお聞きになりたいとお望みなら、後からでもその話を得ることは難しくありませんが、私たちにはその話の用はありません。しかし世尊の来訪を得られたのですから、私たちは別の善き理由を問います、ということを示している。そこでそれを問いながら「尊師よ、かつて」などと言った。その中で「好奇の堂において」とは、好奇の堂という特別な堂が存在するわけではない。諸々の異教の沙門・バラモンたちが様々な話を繰り広げ、多くの人々にとって「この者は何を言っているのか、この者は何を言っているのか」という好奇心が生じる場所であることから「好奇の堂」と呼ばれる。「高次の想の滅において」とは、ここで「高次の(アビ)」とは単なる接頭辞である。「想の滅において」とは、心の滅において、刹那の滅について話が生じた、という意味である。そしてこれがその発生の理由である。伝え聞くところでは、世尊が本生譚を語られたり、学処を制定されたりするとき、全閻浮提に世尊の名声が広がる。異教徒たちはそれを聞いて「尊きゴータマは過去の行いを語られたそうだ。私たちはどうしてそのようなことを語れないだろうか」と世尊の真似をして一つの前世の話を語り、「尊きゴータマは学処を制定されたそうだ。私たちはどうして制定できないだろうか」と自らの弟子たちに何かしらの学処を制定する。その時、世尊は八部の大衆の只中に坐して滅に関する話を語られた。異教徒たちはそれを聞いて「尊きゴータマは滅ということを語られたそうだ。私たちもそれを語ろう」と集まって語り合った。それゆえ「高次の想の滅についての話が起こった」と言われたのである。
Tatrekacceti tesu ekacce. Purimo cettha yvāyaṃ bāhire titthāyatane pabbajito cittappavattiyaṃ dosaṃ disvā acittakabhāvo santoti samāpattiṃ bhāvetvā ito cuto pañca kappasatāni asaññībhave ṭhatvā puna idha uppajjati. Tassa saññuppāde ca nirodhe ca hetuṃ apassanto – ahetū appaccayāti āha.
「その中の一部の者は」とは、彼らの中のある者たちは、ということである。そしてここでの最初の者は、外道の教団に出家し、心の活動に過患を見て「無心である状態こそが静寂である」と等至(三昧)を修め、ここから没して五百劫の間無想天に留まり、再びここに生じた者である。彼は想の生起と滅に原因を見出せず、「無因無縁である」と言った。
Dutiyo naṃ nisedhetvā migasiṅgatāpasassa asaññakabhāvaṃ gahetvā – ‘‘upetipi apetipī’’ti āha. Migasiṅgatāpaso kira attantapo ghoratapo paramadhitindriyo ahosi. Tassa sīlatejena sakkavimānaṃ uṇhaṃ ahosi. Sakko devarājā ‘‘sakkaṭṭhānaṃ nu kho tāpaso patthetī’’ti alambusaṃ nāma devakaññaṃ – ‘tāpasassa tapaṃ bhinditvā ehī’ti pesesi. Sā tattha gatā. Tāpaso paṭhamadivase taṃ disvāva palāyitvā paṇṇasālaṃ pāvisi. Dutiyadivase kāmacchandanīvaraṇena bhaggo taṃ hatthe aggahesi, so tena dibbaphassena phuṭṭho visaññī hutvā tiṇṇaṃ saṃvaccharānaṃ accayena saññaṃ paṭilabhi. Taṃ so diṭṭhigatiko – ‘‘tiṇṇaṃ saṃvaccharānaṃ accayena nirodhā vuṭṭhito’’ti maññamāno evamāha.
第二の者は、それを否定して鹿角苦行者の無想状態を取り上げて「(想は)生じたり滅したりする」と言った。伝え聞くところでは、鹿角苦行者は自らを苦しめる恐るべき苦行を行い、最高の忍辱の根を備えていた。彼の戒の威光によって帝釈天の宮殿が熱くなった。帝釈天王は「苦行者は帝釈天の位を望んでいるのだろうか」と、アラムブサーという名の天女を「苦行者の苦行を破って来なさい」と遣わした。彼女はそこへ行った。苦行者は第一日目、彼女を見るや逃げて草庵に入った。二日目、欲望の覆い(欲愛蓋)に屈して彼女の手を握った。彼はその天界の感触に触れられて気を失い(無想となり)、三年が過ぎた後に想(意識)を取り戻した。その見解に囚われた者は、「三年を経て滅から出定した」と思い込んでこのように言ったのである。
Tatiyo naṃ nisedhetvā āthabbaṇapayogaṃ sandhāya ‘‘upakaḍḍhantipi apakaḍḍhantipī’’ti āha. Āthabbaṇikā kira āthabbaṇaṃ payojetvā sattaṃ sīsacchinnaṃ viya hatthacchinnaṃ viya mataṃ viya ca katvā dassenti. Tassa puna pākatikabhāvaṃ disvā so diṭṭhigatiko – ‘‘nirodhā vuṭṭhito aya’’nti maññamāno evamāha.
第三の者は、それを否定してアタルヴァンの呪術の効験を指して「引き寄せられたり追い払われたりする」と言った。伝え聞くところでは、アタルヴァン呪術者たちは呪術を施して、人を首を切り落とされたかのように、手を切り落とされたかのように、死んだかのように見せかける。その者が再び元の状態に戻るのを見て、その見解に囚われた者は「この者は滅から出定したのだ」と思い込んでこのように言ったのである。
Catuttho naṃ nisedhetvā yakkhadāsīnaṃ madaniddaṃ sandhāya ‘‘santi hi bho devatā’’tiādimāha. Yakkhadāsiyo kira sabbarattiṃ devatūpahāraṃ kurumānā naccitvā gāyitvā aruṇodaye ekaṃ surāpātiṃ pivitvā parivattitvā supitvā divā vuṭṭhahanti. Taṃ disvā so diṭṭhigatiko – ‘‘suttakāle nirodhaṃ samāpannā, pabuddhakāle nirodhā vuṭṭhitā’’ti maññamāno evamāha.
第四の者は、それを否定して夜叉の召使いの女たちの酩酊の眠りを指して「諸君、神々が存在する」などと言った。伝え聞くところでは、夜叉の召使いの女たちは一晩中神仏への供養を行い、踊り歌い、夜明けに一つの酒の器を飲み干し、横になって眠り、昼に起きる。それを見て、その見解に囚われた者は「眠っている時に滅に入定し、目覚めた時に滅から出定した」と思い込んでこのように言ったのである。
Ayaṃ pana poṭṭhapādo paribbājako paṇḍitajātiko. Tenassa taṃ kathaṃ sutvā vippaṭisāro uppajji. ‘‘Imesaṃ kathā eḷamūgakathā viya cattāro hi nirodhe ete paññapenti, iminā ca nirodhena nāma ekena bhavitabbaṃ, na bahunā. Tenāpi ekena aññeneva bhavitabbaṃ, so pana aññena ñātuṃ na sakkā aññatra sabbaññunā. Sace bhagavā idha abhavissa ‘ayaṃ nirodho ayaṃ na nirodho’ti dīpasahassaṃ viya ujjāletvā ajjameva pākaṭaṃ akarissā’’ti dasabalaññeva anussari. Tasmā ‘‘tassa mayhaṃ bhante’’tiādimāha. Tattha aho nūnāti anussaraṇatthe nipātadvayaṃ, tena tassa bhagavantaṃ anussarantassa etadahosi ‘‘aho nūna bhagavā aho nūna sugato’’ti. Yo imesanti yo etesaṃ nirodhadhammānaṃ sukusalo nipuṇo cheko, so bhagavā aho nūna katheyya, sugato aho nūna katheyyāti ayamettha adhippāyo. Pakataññūti ciṇṇavasitāya pakatiṃ sabhāvaṃ jānātīti pakataññū. Kathaṃ nu khoti idaṃ paribbājako ‘‘mayaṃ bhagavā na jānāma, tumhe jānātha, kathetha no’’ti āyācanto vadati. Atha bhagavā kathento ‘‘tatra poṭṭhapādā’’tiādimāha.
しかし、この遍歴行者ポッタパーダは智者の生まれであった。それゆえ彼はその話を聞いて後悔(不満)が生じた。「彼らの話は唖者の話のようだ。実に彼らは四つの滅を説くが、滅というものは一つであるべきで、多数であってはならない。その一つも全く別のものであるべきだが、それは一切知者を除いては他者には知り得ない。もし世尊がここにおられたなら、千の灯火を灯すかのように『これが滅であり、これは滅ではない』と今日まさに明らかにしてくださるだろうに」と十力者(仏)を想起したのである。それゆえ「尊師よ、その私に」などと言った。その中で「ああ」とは想起の意味における二つの不変化詞であり、それによって世尊を想起していた彼に「ああ世尊よ、ああ善逝よ」という思いが生じた。「これら(の法)に」とは、これらの滅の法に巧みで、微細に通じ、熟達しているその世尊が、ああ語ってくださればよいのに、善逝が語ってくださればよいのに、というのがここでの意図である。「本質を知る方」とは、熟練の境地によって本質・自性を知るゆえに「本質を知る方」である。「どうなのでしょうか」とは、遍歴行者が「世尊よ、私たちは知りません。あなた様はご存知です。私たちにお語りください」と懇願して言うことである。そこで世尊は語り始め、「ポッタパーダよ、そこにおいて」などと言われた。
Ahetukasaññuppādanirodhakathāvaṇṇanā
無因の想の生起と滅に関する話の解説
412. Tattha tatrāti tesu samaṇabrāhmaṇesu. Āditova tesaṃ aparaddhanti tesaṃ ādimhiyeva viraddhaṃ, gharamajjheyeva pakkhalitāti dīpeti. Sahetū sappaccayāti ettha hetupi paccayopi kāraṇasseva nāmaṃ, sakāraṇāti attho. Taṃ pana kāraṇaṃ dassento ‘‘sikkhā ekā’’ti āha. Tattha sikkhā ekā saññā uppajjantīti sikkhāya ekaccā saññā jāyantīti attho.
412. その中で「そこにおいて」とは、それらの沙門・バラモンたちにおいて、ということである。「最初から彼らは誤った」とは、彼らは初めから間違っており、家の中ですでに躓いているのだ、ということを示している。「有因有縁にして」とは、ここで「因」も「縁」も原因の別名であり、原因を伴って、という意味である。その原因を示して「訓練によって一つの」と言われた。その中で「訓練によって一つの想が生じ」とは、訓練によってある一つの想が生じる、という意味である。
413. Kā ca sikkhāti bhagavā avocāti katamā ca sā sikkhāti bhagavā vitthāretukamyatāpucchāvasena avoca. Atha yasmā adhisīlasikkhā adhicittasikkhā adhipaññāsikkhāti tisso sikkhā honti. Tasmā tā dassento bhagavā saññāya sahetukaṃ uppādanirodhaṃ dīpetuṃ buddhuppādato pabhuti tantidhammaṃ ṭhapento ‘‘idha poṭṭhapāda, tathāgato loke’’tiādimāha. Tattha adhisīlasikkhā adhicittasikkhāti dve eva sikkhā sarūpena āgatā, tatiyā pana ‘‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadāti kho poṭṭhapāda mayā ekaṃsiko dhammo desito’’ti ettha sammādiṭṭhisammāsaṅkappavasena pariyāpannattā āgatāti veditabbā. Kāmasaññāti pañcakāmaguṇikarāgopi asamuppannakāmacāropi. Tattha pañcakāmaguṇikarāgo anāgāmimaggena samugghātaṃ gacchati, asamuppannakāmacāro pana imasmiṃ ṭhāne vaṭṭati. Tasmā tassa yā purimā kāmasaññāti tassa paṭhamajjhānasamaṅgino yā pubbe uppannapubbāya kāmasaññāya sadisattā purimā kāmasaññāti vucceyya, sā nirujjhati, anuppannāva nuppajjatīti attho.
413. 「ではどのような訓練か、と世尊は言われた」とは、どのような訓練であるのか、と世尊は詳細に語ろうとする意図からの問いとして言われたのである。そこで、増上戒の訓練、増上心の訓練、増上慧の訓練という三学があるため、それらを示し、想の有因の生起と滅を明らかにするために、仏の出現から始まる聖典の法を提示して、「ポッタパーダよ、ここに世尊が世に(出現され)」などと言われた。その中で増上戒の訓練と増上心の訓練の二つの訓練のみがそのままの形で現れており、第三のものは「『ポッタパーダよ、これが苦の滅に至る実践の道である』と、私によって決定的な法が説かれた」というこの箇所において、正見・正思惟として含まれることによって現れていると理解されるべきである。「欲の想」とは、五欲の煩悩への愛着でもあり、まだ生じていない愛欲の振る舞いでもある。その中で五欲の煩悩への愛着は不還道によって根絶され、まだ生じていない愛欲の振る舞いはこの箇所において止まる。それゆえ「彼の以前の欲の想」とは、その初禅を具足した者の、以前に生じた過去の欲の想に類似していることから「以前の欲の想」と呼ばれるものが滅し、未生のものも生じない、という意味である。
Vivekajapītisukhasukhumasaccasaññīyeva tasmiṃ samaye hotīti tasmiṃ paṭhamajjhānasamaye vivekajapītisukhasaṅkhātā sukhumasaññā saccā hoti, bhūtā hotīti attho. Atha vā kāmacchandādioḷārikaṅgappahānavasena sukhumā ca sā bhūtatāya saccā ca saññāti sukhumasaccasaññā, vivekajehi pītisukhehi sampayuttā sukhumasaccasaññāti vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā sā assa atthīti vivekajapītisukhasukhumasaccasaññīti evamettha attho daṭṭhabbo. Esa nayo sabbattha. Evampi sikkhāti ettha yasmā paṭhamajjhānaṃ samāpajjanto adhiṭṭhahanto, vuṭṭhahanto ca sikkhati, tasmā taṃ evaṃ sikkhitabbato sikkhāti vuccati. Tenapi sikkhāsaṅkhātena paṭhamajjhānena evaṃ ekā vivekajapītisukhasukhumasaccasaññā uppajjati. Evaṃ ekā kāmasaññā nirujjhatīti attho. Ayaṃ sikkhāti bhagavā avocāti ayaṃ paṭhamajjhānasaṅkhātā ekā sikkhāti, bhagavā āha. Etenupāyena sabbattha attho daṭṭhabbo.
「遠離より生じる喜と楽のある微細で真実の想を持つ者となる」とは、その初禅の時に、遠離より生じる喜と楽と呼ばれる微細な想が真実となり、実在となる、という意味である。あるいは、欲貪などの粗雑な諸要素の捨断によって微細であり、実在であるがゆえに真実である想が「微細で真実の想」であり、遠離より生じる喜と楽に伴う微細で真実の想が「遠離より生じる喜と楽のある微細で真実の想」であり、それを持つ者を「遠離より生じる喜と楽のある微細で真実の想を持つ者」と呼ぶ、とこのようにここでの意味は見られるべきである。この論法はすべての箇所に当てはまる。「このように訓練によって」とは、初禅に入定し、持続し、出定する者が訓練する(学ぶ)がゆえに、そのように訓練されるべきものであることから「訓練」と呼ばれる。その訓練と呼ばれる初禅によっても、このように一つの遠離より生じる喜と楽のある微細で真実の想が生じる。このように一つの欲の想が滅する、という意味である。「これが訓練である、と世尊は言われた」とは、この初禅と呼ばれるものが一つの訓練である、と世尊は言われたのである。この方法によってすべての箇所の意味が見られるべきである。
Yasmā pana aṭṭhamasamāpattiyā aṅgato sammasanaṃ buddhānaṃyeva hoti, sāvakesu sāriputtasadisānampi natthi, kalāpato sammasanaṃyeva pana sāvakānaṃ hoti, idañca ‘‘saññā saññā’’ti, evaṃ aṅgato sammasanaṃ uddhaṭaṃ. Tasmā ākiñcaññāyatanaparamaṃyeva saññaṃ dassetvā puna tadeva saññagganti dassetuṃ ‘‘yato kho poṭṭhapāda…pe… saññaggaṃ phusatī’’ti āha.
しかしながら、第八の等至(有頂天の三昧)の諸要素による観察は諸仏だけのものであり、声聞たちの中ではサーリプッタのような者たちにさえなく、声聞たちには集合としての観察のみがあり、これも「想、想」とこのように要素による観察が取り出されている。それゆえ無所有処を究極とする想のみを示し、再びそれこそが想の頂点であることを示すために「ポッタパーダよ、……想の頂点に触れる時から」と言われた。
414. Tattha yato kho poṭṭhapāda bhikkhūti yo nāma poṭṭhapāda bhikkhu. Idha sakasaññī hotīti idha sāsane sakasaññī hoti, ayameva vā pāṭho, attano paṭhamajjhānasaññāya saññavā hotīti attho. So tato amutra tato amutrāti so bhikkhu tato paṭhamajjhānato amutra dutiyajjhāne, tatopi amutra tatiyajjhāneti evaṃ tāya tāya jhānasaññāya sakasaññī sakasaññī hutvā anupubbena saññaggaṃ phusati. Saññagganti ākiñcaññāyatanaṃ vuccati. Kasmā? Lokiyānaṃ kiccakārakasamāpattīnaṃ aggattā. Ākiñcaññāyatanasamāpattiyañhi ṭhatvā nevasaññānāsaññāyatanampi nirodhampi samāpajjanti. Iti sā lokiyānaṃ kiccakārakasamāpattīnaṃ aggattā saññagganti vuccati, taṃ phusati pāpuṇātīti attho.
414. その中で「ポッタパーダよ、比丘が〜する時から」とは、ポッタパーダよ、ある比丘が、ということである。「ここにおいて自己の想を持つ者となる」とは、この教えにおいて自らの想を持つ者となる、あるいはこの通りの本文であり、自らの初禅の想によって想を持つ者となる、という意味である。「彼はそこから彼処へ、そこから彼処へと」とは、その比丘はそこ初禅から彼処の第二禅へ、そこからも彼処の第三禅へと、このようにそれぞれの禅定の想によって自らの想を持つ者、自らの想を持つ者となって、次第に想の頂点に触れる。「想の頂点」とは無所有処を指して言われる。なぜか。世間的な働きをなす等至の中で最上であるからである。実に無所有処の等至に留まって非想非非想処にも滅尽定にも入定する。このようにそれは世間的な働きをなす等至の中で最上であるゆえに「想の頂点」と呼ばれ、それに触れる、到達する、という意味である。
Idāni abhisaññānirodhaṃ dassetuṃ **‘‘tassa saññagge ṭhitassā’’**tiādimāha. Tattha ceteyyaṃ, abhisaṅkhareyyanti padadvaye ca jhānaṃ samāpajjanto ceteti nāma, punappunaṃ kappetīti attho. Uparisamāpattiatthāya nikantiṃ kurumāno abhisaṅkharoti nāma. Imā ca me saññā nirujjheyyunti imā ākiñcaññāyatanasaññā nirujjheyyuṃ. Aññā ca oḷārikāti aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā uppajjeyyuṃ. So na ceva ceteti na abhisaṅkharotīti ettha kāmaṃ cesa cetentova na ceteti, abhisaṅkharontova nābhisaṅkharoti. Imassa bhikkhuno ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā ‘‘ekaṃ dve cittavāre ṭhassāmī’’ti ābhogasamannāhāro natthi. Uparinirodhasamāpattatthāya eva pana ābhogasamannāhāro atthi, svāyamattho puttagharācikkhaṇena dīpetabbo.
今や高次の想の滅を示すために「その想の頂点に留まる彼に」などと言われた。その中で「思惟しよう、形成しよう」という二つの語において、禅定に入定する者は思惟し、重ねて構想する、という意味である。上位の等至のために愛着を起こす者が形成する。また「私のこれらの想が滅し」とは、これらの無所有処の想が滅し、「他の粗雑な」とは、他の粗雑な有分(潜勢意識)の想が生じる。「彼は思惟することも作意することもしない」とは、ここで確かに彼は思惟しながらも思惟せず、形成しながらも形成しない。この比丘には無所有処から出定して非想非非想処に入定し、「一つ二つの心路過程の間留まろう」という思念の傾注はない。ただ上位の滅尽定のためにのみ思念の傾注があるのであり、この意味は息子の家の指示によって説明されるべきである。
Pitugharamajjhena kira gantvā pacchābhāge puttassa gharaṃ hoti, tato paṇītaṃ bhojanaṃ ādāya āsanasālaṃ āgataṃ daharaṃ thero – ‘‘manāpo piṇḍapāto kuto ābhato’’ti pucchi. So ‘‘asukassa gharato’’ti laddhagharameva ācikkhi. Yena panassa pitugharamajjhena gatopi āgatopi tattha ābhogopi natthi. Tattha āsanasālā viya ākiñcaññāyatanasamāpatti daṭṭhabbā, pitugehaṃ viya nevasaññānāsaññāyatanasamāpatti, puttagehaṃ viya nirodhasamāpatti, āsanasālāya ṭhatvā pitugharaṃ amanasikaritvā puttagharācikkhaṇaṃ viya ākiñcaññāyatanato vuṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā ‘‘ekaṃ dve cittavāre ṭhassāmī’’ti pitugharaṃ amanasikaritvāva uparinirodhasamāpattatthāya manasikāro, evamesa cetentova na ceteti, abhisaṅkharontova nābhisaṅkharoti. Tā ceva saññāti tā jhānasaññā nirujjhanti. Aññā cāti aññā ca oḷārikā bhavaṅgasaññā nuppajjanti. So nirodhaṃ phusatīti so evaṃ paṭipanno bhikkhu saññāvedayitanirodhaṃ phusati vindati paṭilabhati.
伝え聞くところでは、父親の家の中を通って奥の方に息子の家があり、そこから素晴らしい食事を持って食堂にやって来た若い比丘に、長老は「見事な托鉢飯はどこから持ってきたのか」と尋ねた。彼は「某の家からです」と得た家だけを告げた。彼が父親の家の中を通って行き来したにもかかわらず、そこには何の関心も払わなかったのと同じである。ここで食堂は無所有処の等至のように見られるべきであり、父親の家は非想非非想処の等至のように、息子の家は滅尽定のように見られるべきである。食堂にいて父親の家を気にかけずに息子の家を告げたように、無所有処から出定して非想非非想処に入定し、「一つ二つの心路過程の間留まろう」と父親の家をまったく気にかけずに上位の滅尽定のために作意するのであり、このようにして彼は思惟しながらも思惟せず、作意しながらも作意しない。「それらの想が」とは、それらの禅定の想が滅する。「他の想も」とは、他の粗雑な有分の想も生じない。「彼は滅に触れる」とは、このように実践した比丘は想受滅(滅尽定)に触れ、体験し、獲得する。
Anupubbābhisaññānirodhasampajānasamāpattinti ettha abhīti upasaggamattaṃ, sampajānapadaṃ nirodhapadena antarikaṃ katvā vuttaṃ. Anupaṭipāṭiyā sampajānasaññānirodhasamāpattīti ayaṃ panetthattho. Tatrāpi sampajānasaññānirodhasamāpattīti sampajānantassa ante saññā nirodhasamāpatti sampajānantassa vā paṇḍitassa bhikkhuno saññānirodhasamāpattīti ayaṃ visesattho.
「次第の高次の想の滅の正知ある等至を」とは、ここで「高次の(アビ)」とは単なる接頭辞であり、「正知ある」という語は「滅」という語によって間隔を置かれて語られている。順序に従った「正知ある想の滅の等至」というのがここでの意味である。そこでも「正知ある想の滅の等至」とは、正知ある者の最後の想の滅の等至、あるいは正知ある智者の比丘の想の滅の等至、というのがここでの特別な意味である。
Idāni idha ṭhatvā nirodhasamāpattikathā kathetabbā. Sā panesā sabbākārena visuddhimagge paññābhāvanānisaṃsādhikāre kathitā, tasmā tattha kathitatova gahetabbā.
さて、ここで滅尽定に関する論述がなされるべきである。しかしそれは『清浄道論』の「慧修習の功徳の章」においてあらゆる態様で説かれているので、そこで説かれたところから把握されるべきである。
Evaṃ bhagavā poṭṭhapādassa paribbājakassa nirodhakathaṃ kathetvā – atha naṃ tādisāya kathāya aññattha abhāvaṃ paṭijānāpetuṃ ‘‘taṃ kiṃ maññasī’’tiādimāha. Paribbājakopi ‘‘bhagavā ajja tumhākaṃ kathaṃ ṭhapetvā na mayā evarūpā kathā sutapubbā’’ti paṭijānanto, ‘‘no hetaṃ bhante’’ti vatvā puna sakkaccaṃ bhagavato kathāya uggahitabhāvaṃ dassento ‘‘evaṃ kho ahaṃ bhante’’tiādimāha. Athassa bhagavā ‘‘suuggahitaṃ tayā’’ti anujānanto ‘‘evaṃ poṭṭhapādā’’ti āha.
このように世尊は遍歴行者ポッタパーダに滅の教えを語り、次いで彼にそのような話が他には存在しないことを認めさせるために「それをどう思うか」などと言われた。遍歴行者も「世尊よ、今日あなた方の話を別とすれば、私によってこのような話はかつて聞かれたことがありません」と認め、「尊師よ、決してそうではありません」と言って、再び念を入れて世尊の教えを把握した状態を示し、「尊師よ、実に私はこのように(了解しました)」などと言った。そこで世尊は彼に「汝によって正しく把握された」と承認し、「ポッタパーダよ、その通りである」と言われた。
415. Atha paribbājako ‘‘bhagavatā ‘ākiñcaññāyatanaṃ saññagga’nti vuttaṃ. Etadeva nu kho saññaggaṃ, udāhu avasesasamāpattīsupi saññaggaṃ atthī’’ti cintetvā tamatthaṃ pucchanto ‘‘ekaññeva nu kho’’tiādimāha. Bhagavāpissa vissajjesi. Tattha puthūpīti bahūnipi. Yathā yathā kho, poṭṭhapāda, nirodhaṃ phusatīti pathavīkasiṇādīsu yena yena kasiṇena, paṭhamajjhānādīnaṃ vā yena yena jhānena. Idaṃ vuttaṃ hoti – sace hi pathavīkasiṇena karaṇabhūtena pathavīkasiṇasamāpattiṃ ekavāraṃ samāpajjanto purimasaññānirodhaṃ phusati ekaṃ saññaggaṃ, atha dve vāre, tayo vāre, vārasataṃ, vārasahassaṃ, vārasatasahassaṃ vā samāpajjanto purimasaññānirodhaṃ phusati, satasahassaṃ, saññaggāni. Esa nayo sesakasiṇesu. Jhānesupi sace paṭhamajjhānena karaṇabhūtena ekavāraṃ purimasaññānirodhaṃ phusati ekaṃ saññaggaṃ. Atha dve vāre, tayo vāre, vārasataṃ, vārasahassaṃ, vārasatasahassaṃ vā purimasaññānirodhaṃ phusati, satasahassaṃ saññaggāni. Esa nayo sesajjhānasamāpattīsupi. Iti ekavāraṃ samāpajjanavasena vā sabbampi sañjānanalakkhaṇena saṅgahetvā vā ekaṃ saññaggaṃ hoti, aparāparaṃ samāpajjanavasena bahūni.
415. そこで遍歴行者は「世尊によって『無所有処が想の頂点である』と説かれた。これだけが想の頂点なのだろうか、それとも残りの等至においても想の頂点があるのだろうか」と考え、その意味を尋ねて「ただ一つだけなのでしょうか」などと言った。世尊も彼に答えられた。その中で「多数も」とは、多くも、ということである。「ポッタパーダよ、まさに滅に触れるように」とは、地遍などの遍(カシナ)のうちのそれぞれの遍によって、あるいは初禅などの禅定のうちのそれぞれの禅定によって。こういうことが言われているのである――もし地遍を手段として地遍の等至に一度入定して以前の想の滅に触れるなら、一つの想の頂点であり、二度、三度、百度、千度、十万度入定して以前の想の滅に触れるなら、十万の想の頂点となる。残りの遍においてもこの論法である。諸々の禅定においても、もし初禅を手段として一度以前の想の滅に触れるなら、一つの想の頂点である。二度、三度、百度、千度、十万度以前の想の滅に触れるなら、十万の想の頂点となる。残りの禅定の等至においてもこの論法である。このように一度の入定によって、あるいは認識するという特徴によってすべてを包括することによって一つの想の頂点となり、度重なる入定によって多数となる。
416. Saññā nu kho, bhanteti bhante nirodhasamāpajjanakassa bhikkhuno ‘‘saññā nu kho paṭhamaṃ uppajjatī’’ti pucchati. Tassa bhagavā ‘‘saññā kho, poṭṭhapādā’’ti byākāsi. Tattha saññāti jhānasaññā. Ñāṇanti vipassanāñāṇaṃ. Aparo nayo, saññāti vipassanā saññā. Ñāṇanti maggañāṇaṃ. Aparo nayo, saññāti maggasaññā. Ñāṇanti phalañāṇaṃ. Tipiṭakamahāsivatthero panāha –
416. 「尊師よ、想が〜でしょうか」とは、尊師よ、滅尽定に入定する比丘には「想が先に生じるのでしょうか」と尋ねている。彼に世尊は「ポッタパーダよ、想こそが(先に生じる)」と答えられた。その中で「想」とは禅定の想である。「智」とは毘鉢舎那(ヴィパッサナー)の智である。別の論法では、「想」とは毘鉢舎那の想である。「智」とは道の智である。別の論法では、「想」とは道の想である。「智」とは果の智である。しかし三蔵マハーシヴァ長老は次のように語った――
Kiṃ ime bhikkhū bhaṇanti, poṭṭhapādo heṭṭhā bhagavantaṃ nirodhaṃ pucchi. Idāni nirodhā vuṭṭhānaṃ pucchanto ‘‘bhagavā nirodhā vuṭṭhahantassa kiṃ paṭhamaṃ arahattaphalasaññā uppajjati, udāhu paccavekkhaṇañāṇa’’nti vadati. Athassa bhagavā yasmā phalasaññā paṭhamaṃ uppajjati, pacchā paccavekkhaṇañāṇaṃ. Tasmā ‘‘saññā kho poṭṭhapādā’’ti āha. Tattha saññuppādāti arahattaphalasaññāya uppādā, pacchā ‘‘idaṃ arahattaphala’’nti evaṃ paccavekkhaṇañāṇuppādo hoti. Idappaccayā kira meti phalasamādhisaññāpaccayā kira mayhaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ uppannanti.
「これらの比丘たちは何を言っているのか。ポッタパーダは先ほど世尊に滅について問うた。今や滅からの出定について尋ねて、『世尊よ、滅から出定する者には、まず阿羅漢果の想が生じるのでしょうか、それとも省察の智が生じるのでしょうか』と言っているのだ」。そこで世尊は、果の想が先に生じ、後から省察の智が生じるがゆえに、彼に「ポッタパーダよ、想こそが」と言われた。その中で「想の生起によって」とは、阿羅漢果の想の生起によって、後に「これが阿羅漢果である」とこのように省察の智の生起がある。「実にこれが縁となって私に」とは、果の三昧の想を縁として実に私に省察の智が生じた、ということである。
Saññāattakathāvaṇṇanā
想と我に関する話の解説
417. Idāni paribbājako yathā nāma gāmasūkaro gandhodakena nhāpetvā gandhehi anulimpitvā mālādāmaṃ piḷandhitvā sirisayane āropitopi sukhaṃ na vindati, vegena gūthaṭṭhānameva gantvā sukhaṃ vindati. Evameva bhagavatā saṇhasukhumatilakkhaṇabbhāhatāya desanāya nhāpitavilittamaṇḍitopi nirodhakathāsirisayanaṃ āropitopi tattha sukhaṃ na vindanto gūthaṭṭhānasadisaṃ attano laddhiṃ gahetvā tameva pucchanto ‘‘saññā nu kho, bhante, purisassa attā’’tiādimāha. Athassānumatiṃ gahetvā byākātukāmo bhagavā – ‘‘kaṃ pana tva’’ntiādimāha. Tato so ‘‘arūpī attā’’ti evaṃ laddhiko samānopi ‘‘bhagavā desanāya sukusalo, so me āditova laddhiṃ mā viddhaṃsetū’’ti cintetvā attano laddhiṃ pariharanto ‘‘oḷārikaṃ kho’’tiādimāha. Athassa bhagavā tattha dosaṃ dassento ‘‘oḷāriko ca hi te’’tiādimāha. Tattha evaṃ santanti evaṃ sante. Bhummatthe hi etaṃ upayogavacanaṃ. Evaṃ santaṃ attānaṃ paccāgacchato tavāti ayaṃ vā ettha attho. Catunnaṃ khandhānaṃ ekuppādekanirodhattā kiñcāpi yā saññā uppajjati, sāva nirujjhati. Aparāparaṃ upādāya pana ‘‘aññā ca saññā uppajjanti, aññā ca saññā nirujjhantī’’ti vuttaṃ.
417. さて遍歴行者は、あたかも村の豚が香水で洗われ、香油を塗られ、花輪を掛けられて壮麗な寝台に乗せられても心地よさを感じず、一目散に糞のある場所へ行ってこそ心地よさを感じるようなものである。そのように世尊によって滑らかで微細な三相を帯びた説法で洗われ、塗られ、飾られても、滅の話という壮麗な寝台に乗せられてもそこで安楽を見出せず、糞のある場所に似た自らの見解を取り上げて、それ自体を尋ねながら「尊師よ、想こそが人の我なのでしょうか」などと言った。そこで彼の同意を得て答えようと望まれた世尊は、「ところで汝は〜を(我とみなすのか)」などと言われた。そこで彼は「無色の我」という見解の持ち主であるにもかかわらず、「世尊は説法に極めて巧みである。私の見解を初めから打ち砕かないようにしよう」と考え、自らの見解を隠して「粗雑な(我を)」などと言った。そこで世尊はそこに過失を示して「もし汝の(我が粗雑であるなら)」などと言われた。その中で「そうであるなら」とは、そうである場合に、ということである。実にこれは処格(於格)の意味での対格の表現である。「このように存在する我に立ち返る汝にとって」というのがここでの意味である。四つの名蘊は同一の生起・同一の滅であるがゆえに、いかなる想が生じても、それ自体が滅する。しかし、相前後することを根拠として「ある想が生じ、別の想が滅する」と語られた。
418-420. Idāni aññaṃ laddhiṃ dassento – ‘‘manomayaṃ kho ahaṃ, bhante’’tiādiṃ vatvā tatrāpi dose dinne yathā nāma ummattako yāvassa saññā nappatiṭṭhāti, tāva aññaṃ gahetvā aññaṃ vissajjeti, saññāpatiṭṭhānakāle pana vattabbameva vadati, evameva aññaṃ gahetvā aññaṃ vissajjetvā idāni attano laddhiṃyeva vadanto ‘‘arūpī kho’’tiādimāha. Tatrāpi yasmā so saññāya uppādanirodhaṃ icchati, attānaṃ pana sassataṃ maññati. Tasmā tathevassa dosaṃ dassento bhagavā ‘‘evaṃ santampī’’tiādimāha. Tato paribbājako micchādassanena abhibhūtattā bhagavatā vuccamānampi taṃ nānattaṃ ajānanto ‘‘sakkā panetaṃ, bhante, mayā’’tiādimāha. Athassa bhagavā yasmā so saññāya uppādanirodhaṃ passantopi saññāmayaṃ attānaṃ niccameva maññati. Tasmā ‘‘dujjānaṃ kho’’tiādimāha.
418-420. 今や別の見解を示して、「尊師よ、私は意より成る(我を)」などを語り、そこでも過失を指摘されると、あたかも狂人が正気に戻らない間は別のものをつかんで別のものを答え、正気に戻った時には語るべきことだけを語るように、そのように別のものをつかんでは別のものを答え、今や自らの真の見解を語って「無色の(我を)」などと言った。そこでも彼は想の生起と滅を認めながらも、我を常住であると考えていた。それゆえ世尊はその通りに彼の過失を示して「そうであるとしても」などと言われた。そこで遍歴行者は邪見に圧倒されていたため、世尊によって語られているその差異を知ることができず、「尊師よ、私によってそれは可能でしょうか」などと言った。そこで世尊は、彼が想の生起と滅を見ながらも、想より成る我を常に常住であると考えていることから、「実に知ることは難しい」などと言われた。
Tatthāyaṃ saṅkhepattho – tava aññā diṭṭhi, aññā khanti, aññā ruci, aññathāyeva te dassanaṃ pavattaṃ, aññadeva ca te khamati ceva ruccati ca, aññatra ca te āyogo, aññissāyeva paṭipattiyā yuttapayuttatā, aññattha ca te ācariyakaṃ, aññasmiṃ titthāyatane ācariyabhāvo. Tena tayā evaṃ aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrāyogena aññatrācariyakena dujjānaṃ etanti. Atha paribbājako – ‘‘saññā vā purisassa attā hotu, aññā vā saññā, taṃ sassatādi bhāvamassa pucchissa’’nti puna ‘‘kiṃ pana bhante’’tiādimāha.
そこでの簡潔な意味はこうである――汝の見解は異なり、忍受(信条)は異なり、好みは異なり、汝の見解の働きは全く異なっており、汝にとっては別のものこそが納得され好まれるのであり、汝の精進は別のところにあり、別の実践に専念しており、汝の師の教えは他方にあり、別の外道の教義において師の地位にある。それゆえそのように異なる見解、異なる忍受、異なる好み、他への専念、他を師とする汝によってこれを知ることは難しい、ということである。そこで遍歴行者は「想が人の我であろうと、想とは別であろうと、その(世界・我の)常住などの状態を尋ねよう」と、再び「ところで尊師よ」などと言った。
Tattha lokoti attānaṃ sandhāya vadati. Na hetaṃ poṭṭhapāda atthasañhitanti poṭṭhapāda etaṃ diṭṭhigataṃ na idhalokaparalokaatthanissitaṃ, na attatthaparatthanissitaṃ. Na dhammasaṃhitanti na navalokuttaradhammanissitaṃ. Nādibrahmacariyakanti sikkhattayasaṅkhātassa sāsanabrahmacariyakassa na ādimattaṃ, adhisīlasikkhāmattampi na hoti. Na nibbidāyāti saṃsāravaṭṭe nibbindanatthāya na saṃvattati. Na virāgāyāti vaṭṭavirāgatthāya na saṃvattati. Na nirodhāyāti vaṭṭassa nirodhakaraṇatthāya na saṃvattati. Na upasamāyāti vaṭṭassa vūpasamanatthāya na saṃvattati. Na abhiññāyāti vaṭṭābhijānanāya paccakkhakiriyāya na saṃvattati. Na sambodhāyāti vaṭṭasambujjhanatthāya na saṃvattati. Na nibbānāyāti amatamahānibbānassa paccakkhakiriyāya na saṃvattati.
その中で「世界」とは、我を指して言っている。「ポッタパーダよ、これは実に利益にかなうものではない」とは、ポッタパーダよ、この見解は現世と来世の利益に基づいたものではなく、自利と利他の利益に基づいたものでもない。「法にかなうものではない」とは、九種の出世間法に基づいたものではない。「梵行の根本ではない」とは、三学と呼ばれる教えの梵行の最初のものでもなく、増上戒の訓練にさえならない。「厭離のためにならない」とは、輪廻への厭離のために役立たない。「離欲のためにならない」とは、輪廻への離欲のために役立たない。「滅のためにならない」とは、輪廻を滅することのために役立たない。「寂静のためにならない」とは、輪廻を静めるために役立たない。「神通(現証)のためにならない」とは、輪廻を明知し現証するために役立たない。「正覚のためにならない」とは、輪廻を正しく覚るために役立たない。「涅槃のためにならない」とは、不死の大涅槃を現証するために役立たない。
Idaṃ dukkhantiādīsu taṇhaṃ ṭhapetvā tebhūmakā pañcakkhandhā dukkhanti, tasseva dukkhassa pabhāvanato sappaccayā taṇhā dukkhasamudayoti. Ubhinnaṃ appavatti dukkhanirodhoti, ariyo aṭṭhaṅgiko maggo dukkhanirodhagāminī paṭipadāti mayā byākatanti attho. Evañca pana vatvā bhagavā ‘‘imassa paribbājakassa maggapātubhāvo vā phalasacchikiriyā vā natthi, mayhañca bhikkhācāravelā’’ti cintetvā tuṇhī ahosi. Paribbājakopi taṃ ākāraṃ ñatvā bhagavato gamanakālaṃ ārocento viya ‘‘evameta’’ntiādimāha.
「これは苦である」などにおいて、渇愛を除いた三界の五蘊が苦であり、まさにその苦を生じさせるがゆえに条件を伴った渇愛が苦集である。両者の不生が苦滅であり、八支聖道が苦滅に至る道である、と私によって解明された、という意味である。そしてこのように語って世尊は、「この遍歴行者には道の顕現も果の現証もなく、私には托鉢の時間である」と考え、沈黙された。遍歴行者もその様子を知り、世尊の立ち去る時を告げるかのように「その通りです」などと言った。
421. Vācāsannitodakenāti vacanapatodena. Sañjhabbharimakaṃsūti sañjhabbharitaṃ nirantaraṃ phuṭṭhaṃ akaṃsu, upari vijjhiṃsūti vuttaṃ hoti. Bhūtanti sabhāvato vijjamānaṃ. Tacchaṃ, tathanti tasseva vevacanaṃ. Dhammaṭṭhitatanti navalokuttaradhammesu ṭhitasabhāvaṃ. Dhammaniyāmatanti lokuttaradhammaniyāmataṃ. Buddhānañhi catusaccavinimuttā kathā nāma natthi. Tasmā sā edisā hoti.
421. 「言葉の突き棒によって」とは、言葉の刺によって。「突き刺した」とは、絶え間なく触れさせ刺し通した、上から突き刺した、と言われているのである。「真実を」とは、自性として存在することを。「真の、如実なる」とは、それの同義語である。「法の確立性を」とは、九種の出世間法に確立した自性を。「法の決定性を」とは、出世間法の必然性を。実に諸仏には四聖諦を離れた教説というものは存在しない。それゆえそれはこのようなものである。
Cittahatthisāriputtapoṭṭhapādavatthuvaṇṇanā
象の調教師の子チッタとポッタパーダの物語の解説
422. Citto ca hatthisāriputtoti so kira sāvatthiyaṃ hatthiācariyassa putto bhagavato santike pabbajitvā tīṇi piṭakāni uggahetvā sukhumesu atthantaresu kusalo ahosi, pubbe katapāpakammavasena pana sattavāre vibbhamitvā gihi jāto. Kassapasammāsambuddhassa kira sāsane dve sahāyakā ahesuṃ, aññamaññaṃ samaggā ekatova sajjhāyanti. Tesu eko anabhirato gihibhāve cittaṃ uppādetvā itarassa ārocesi. So gihibhāve ādīnavaṃ pabbajjāya ānisaṃsaṃ dassetvā taṃ ovadi. So taṃ sutvā abhiramitvā punekadivasaṃ tādise citte uppanne taṃ etadavoca ‘‘mayhaṃ āvuso evarūpaṃ cittaṃ uppajjati – ‘imāhaṃ pattacīvaraṃ tuyhaṃ dassāmī’ti’’. So pattacīvaralobhena tassa gihibhāve ānisaṃsaṃ dassetvā pabbajjāya ādīnavaṃ kathesi. Athassa taṃ sutvāva gihibhāvato cittaṃ virajjitvā pabbajjāyameva abhirami. Evamesa tadā sīlavantassa bhikkhuno gihibhāve ānisaṃsakathāya kathitattā idāni cha vāre vibbhamitvā sattame vāre pabbajito. Mahāmoggallānassa, mahākoṭṭhikattherassa ca abhidhammakathaṃ kathentānaṃ antarantarā kathaṃ opāteti. Atha naṃ mahākoṭṭhikatthero apasādeti. So mahāsāvakassa kathite patiṭṭhātuṃ asakkonto vibbhamitvā gihi jāto. Poṭṭhapādassa panāyaṃ gihisahāyako hoti. Tasmā vibbhamitvā dvīhatīhaccayena poṭṭhapādassa santikaṃ gato. Atha naṃ so disvā ‘‘samma kiṃ tayā kataṃ, evarūpassa nāma satthu sāsanā apasakkantosi, ehi pabbajituṃ idāni te vaṭṭatī’’ti taṃ gahetvā bhagavato santikaṃ agamāsi. Tena vuttaṃ ‘‘citto ca hatthisāriputto poṭṭhapādo ca paribbājako’’ti.
422. 「チッタ・ハッティサーリプッタ」について。伝えられるところによれば、彼は舎衛城の象の調教師の息子であり、世尊の御許で出家して三蔵を学び、微細な義に通達するようになったが、過去に積んだ悪業の力により、七度還俗して在家人となった。伝えられるところでは、迦葉正等覚者の教えの時代に二人の友人がおり、彼らは互いに調和して常に一緒に読誦していた。そのうちの一人が不満を抱いて在家の状態へと心を傾け、もう一人にそのことを告げた。するとその友人は在家の過患と出家の功徳を示して彼を教誡した。彼はそれを聞いて満足したが、またある日、同じような心が生じたので彼にこう言った。「友よ、私にはこのような心が生じる。『私はこの鉢と衣をあなたに与えよう』と」。するとその友人は鉢と衣への貪りから、彼に在家の功徳を示し、出家の過患を語った。彼はそれを聞くとすぐに在家の状態から心が離れ、出家にこそ専念した。このように、その時、持戒の比丘に対して在家の功徳を語ったことによって、今生では六度還俗し、七度目に出家したのである。彼が大目犍連と大拘絺羅長老が阿毘達磨の対話をしている最中に言葉を挟んだところ、大拘絺羅長老が彼を叱責した。彼は大弟子の言葉に耐えることができず、還俗して在家人となった。彼はポッタパーダの在家の友人であった。それゆえ還俗して二、三日経ってからポッタパーダの元へと赴いた。するとポッタパーダは彼を見て、「友よ、あなたは何をしたのか。このような尊師の教えから立ち去るとは。さあ、今こそ出家するのがあなたにふさわしい」と言って彼を連れて世尊の御許へと赴いた。それゆえ「チッタ・ハッティサーリプッタと遍歴行者ポッタパーダ」と言われたのである。
423. Andhāti paññācakkhuno natthitāya andhā, tasseva abhāvena acakkhukā. Tvaṃyeva nesaṃ eko cakkhumāti subhāsitadubbhāsitajānanabhāvamattena paññācakkhunā cakkhumā. Ekaṃsikāti ekakoṭṭhāsā. Paññattāti ṭhapitā. Anekaṃsikāti na ekakoṭṭhāsā ekeneva koṭṭhāsena sassatāti vā asassatāti vā na vuttāti attho.
423. 「盲目である」とは、智慧の眼がないことによって盲目であり、それがないことによって眼がないということである。「あなたこそが彼らの中で唯一の有眼者である」とは、善説と悪説を知る状態のみによって智慧の眼をもつ有眼者であるということである。「一向的である」とは、単一の区分であること。「施設された」とは、確立されたこと。「一向的でない」とは、単一の区分ではなく、単一の区分として常であるとも無常であるとも説かれていない、という意味である。
Ekaṃsikadhammavaṇṇanā
一向法釈
424-425. Santi poṭṭhapādāti idaṃ bhagavā kasmā ārabhi? Bāhirakehi paññāpitaniṭṭhāya aniyyānikabhāvadassanatthaṃ. Sabbe hi titthiyā yathā bhagavā amataṃ nibbānaṃ, evaṃ attano attano samaye lokathupikādivasena niṭṭhaṃ paññapenti, sā ca na niyyānikā. Yathā paññattā hutvā na niyyāti na gacchati, aññadatthu paṇḍitehi paṭikkhittā nivattati, taṃ dassetuṃ bhagavā evamāha. Tattha ekantasukhaṃ lokaṃ jānaṃ passanti puratthimāya disāya ekantasukho loko pacchimādīnaṃ vā aññatarāyāti evaṃ jānantā evaṃ passantā viharatha. Diṭṭhapubbāni kho tasmiṃ loke manussānaṃ sarīrasaṇṭhānādīnīti. Appāṭihīrakatanti appāṭihīrakataṃ paṭiharaṇavirahitaṃ, aniyyānikanti vuttaṃ hoti.
424-425. 「ポッタパーダよ、存在する」と世尊はなぜ説き始められたのか。外道たちによって施設された究極の境地が出離をもたらさないものであることを示すためである。実にすべての外道たちは、世尊が無死の涅槃を説くように、各自の教義において世界の頂点などとして究極の境地を施設するが、それは出離をもたらさない。施設されたように出離せず、至らず、むしろ智者たちによって拒絶されて引き返すことを示すために、世尊はこのように言われたのである。その中で「極楽の世界を知り、見ている」とは、東の方角に極楽の世界があるのか、あるいは西などの他のいずれかの方角にあるのか、このように知り、このように見つつ住しているのか。「かつてその世界の人間たちの身体の形態などを見たことがあるか」ということである。「根拠なきもの」とは、根拠を欠き、証拠のないもの、すなわち出離をもたらさないもののことである。
426-427. Janapadakalyāṇīti janapade aññāhi itthīhi vaṇṇasaṇṭhānavilāsākappādīhi asadisā.
426-427. 「地方の美女」とは、その地方の他の女たちと容色や形態、優雅な立ち振る舞いなどにおいて比べようもない者のことである。
Tayoattapaṭilābhavaṇṇanā
三種の我の獲得釈
428. Evaṃ bhagavā paresaṃ niṭṭhāya aniyyānikattaṃ dassetvā attano niṭṭhāya niyyānikabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘tayo kho me poṭṭhapādā’’tiādimāha. Tattha attapaṭilābhoti attabhāvapaṭilābho, ettha ca bhagavā tīhi attabhāvapaṭilābhehi tayo bhave dassesi. Oḷārikattabhāvapaṭilābhena avīcito paṭṭhāya paranimmitavasavattipariyosānaṃ kāmabhavaṃ dassesi. Manomayaattabhāvapaṭilābhena paṭhamajjhānabhūmito paṭṭhāya akaniṭṭhabrahmalokapariyosānaṃ rūpabhavaṃ dassesi. Arūpaattabhāvapaṭilābhena ākāsānañcāyatanabrahmalokato paṭṭhāya nevasaññānāsaññāyatanabrahmalokapariyosānaṃ arūpabhavaṃ dassesi. Saṃkilesikā dhammā nāma dvādasa akusalacittuppādā. Vodāniyā dhammā nāma samathavipassanā.
428. このように世尊は他者の究極の境地が出離をもたらさないことを示し、自らの究極の境地が出離をもたらすものであることを示すために、「ポッタパーダよ、私の(説く)三つの……」等と言われた。その中で「我の獲得」とは、個体(自己)の獲得のことである。ここで世尊は三種の我の獲得によって三界を示された。「粗大な我の獲得」によって、阿鼻地獄から他化自在天に至る欲界を示された。「意より成る我の獲得」によって、初禅の境地から色究竟天に至る色界を示された。「無色の我の獲得」によって、空無辺処の梵天の世界から非想非非想処の梵天の世界に至る無色界を示された。「雑染の法」とは、十二の不善の心起のことである。「清浄の法」とは、止と観のことである。
429. Paññāpāripūriṃ vepullattanti maggapaññāphalapaññānaṃ pāripūriñceva vipulabhāvañca. Pāmujjanti taruṇapīti. Pītīti balavatuṭṭhi. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yaṃ avocumha ‘‘sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihiratī’’ti, tattha tassa evaṃ viharato taṃ pāmojjañceva bhavissati, pīti ca nāmakāyapassaddhi ca sati ca sūpaṭṭhitā uttamañāṇañca sukho ca vihāro. Sabbavihāresu ca ayameva vihāro ‘‘sukho’’ti vattuṃ yutto ‘‘upasanto paramamadhuro’’ti. Tattha paṭhamajjhāne pāmojjādayo chapi dhammā labbhanti, dutiyajjhāne dubbalapītisaṅkhātaṃ pāmojjaṃ nivattati, sesā pañca labbhanti. Tatiye pīti nivattati, sesā cattāro labbhanti. Tathā catutthe. Imesu catūsu jhānesu sampasādanasutte suddhavipassanā pādakajjhānameva kathitaṃ. Pāsādikasutte catūhi maggehi saddhiṃ vipassanā kathitā. Dasuttarasutte catutthajjhānikaphalasamāpatti kathitā. Imasmiṃ poṭṭhapādasutte pāmojjaṃ pītivevacanameva katvā dutiyajjhānikaphalasamāpattināma kathitāti veditabbā.
429. 「智慧の充足と広大さ」とは、道智と果智の円満と広大さのことである。「歓喜」とは、初心の喜悦のことである。「喜」とは、強き歓喜のことである。何が語られたのか。「自ら証知して現証し、具足して住する」と我らが言ったこと、そこにおいてそのように住する者には、その歓喜が生じ、喜と心身の軽安と、よく確立された念と、最上の智と、安楽な住が生じるであろう。すべての住処の中でこれこそが「安楽である」「寂静であり至高の甘美である」と言われるにふさわしい住である。その中で初禅においては歓喜をはじめとする六つの法すべてが得られ、第二禅においては微弱な喜悦と言われる歓喜が止み、残りの五つが得られる。第三禅においては喜が止み、残りの四つが得られる。第四禅においても同様である。これら四つの禅定について、『浄信経』においては純粋なヴィパッサナーの基礎となる禅定のみが説かれた。『清浄経』においては四つの道とともにヴィパッサナーが説かれた。『十上経』においては第四禅の果定が説かれた。この『ポッタパーダ経』においては、歓喜を喜の同義語として第二禅の果定が説かれたと知るべきである。
432-437. Ayaṃ vā soti ettha vā saddo vibhāvanattho hoti. Ayaṃ soti evaṃ vibhāvetvā pakāsetvā byākareyyāma. Yathāpare ‘‘ekantasukhaṃ attānaṃ sañjānāthā’’ti puṭṭhā ‘‘no’’ti vadanti, na evaṃ vadāmāti attho. Sappāṭihīrakatanti sappāṭiharaṇaṃ, niyyānikanti attho. Mogho hotīti tuccho hoti, natthi so tasmiṃ samayeti adhippāyo. Sacco hotīti bhūto hoti, sveva tasmiṃ samaye sacco hotīti attho. Ettha panāyaṃ citto attano asabbaññutāya tayo attapaṭilābhe kathetvā attapaṭilābho nāma paññattimattaṃ etanti uddharituṃ nāsakkhi, attapaṭilābho tveva niyyātesi. Athassa bhagavā rūpādayo cettha dhammā, attapaṭilābhoti pana nāmamattametaṃ, tesu tesu rūpādīsu sati evarūpā vohārā hontīti dassetukāmo tasseva kathaṃ gahetvā nāmapaññattivasena niyyātanatthaṃ ‘‘yasmiṃ citta samaye’’tiādimāha.
432-437. 「あるいはこれである」の「あるいは(vā)」という言葉は、明示する意味をもつ。「これである」とこのように明示し、開示して解明しよう。他者たちが「極楽の自己を了知しているか」と問われて「否」と答えるように、そのようには答えないという意味である。「確証あるもの」とは、確証を伴うもの、すなわち出離をもたらすものという意味である。「虚妄となる」とは、空虚となる、その時には存在しないという意味である。「実体となる」とは、現実となる、まさにその時においてのみ実体となるという意味である。しかしここでチッタは自らの非一切智性ゆえに、三種の我の獲得を説きながらも、「我の獲得とは単なる概念にすぎない」と解き明かすことができず、ただ我の獲得を出離と見なした。そこで世尊は、色などの法こそが実在であり、「我の獲得」とは単なる名称にすぎず、それぞれの色などがあるときにこのような世俗表現が成立することを示そうと欲し、彼の言葉を取り上げて名辞概念の観点から解明するために、「チッタよ、いかなる時に」等と言われた。
438. Evañca pana vatvā paṭipucchitvā vinayanatthaṃ puna ‘‘sace taṃ, citta, evaṃ puccheyyu’’ntiādimāha. Tattha yo me ahosi atīto attapaṭilābho, sveva me attapaṭilābho, tasmiṃ samaye sacco ahosi, mogho anāgato mogho paccuppannoti ettha tāva imamatthaṃ dasseti – yasmā ye te atītā dhammā, te etarahi natthi, ahesunti pana saṅkhyaṃ gatā, tasmā sopi me attapaṭilābho tasmiṃyeva samaye sacco ahosi. Anāgatapaccuppannānaṃ pana dhammānaṃ tadā abhāvā tasmiṃ samaye ‘‘mogho anāgato, mogho paccuppanno’’ti, evaṃ atthato nāmamattameva attapaṭilābhaṃ paṭijānāti. Anāgatapaccuppannesupi eseva nayo.
438. このように語り、問い返して導くために、さらに「チッタよ、もし人々があなたにこのように問うならば」等と言われた。その中で「私にあった過去の我の獲得、まさにその我の獲得こそがその時において実体であり、未来のものは虚妄であり、現在のものは虚妄である」とは、まずこの意味を示している。すなわち、過去の諸法は現在には存在せず、「かつてあった」と数えられるにすぎないため、私のその我の獲得もまさにその時においてのみ実体であった。未来と現在の諸法はその時には存在しないため、その時には「未来のものは虚妄であり、現在のものは虚妄である」と、このように意味の上では単なる名称にすぎない我の獲得を承認するのである。未来や現在のものについても同様の理路である。
439-443. Atha bhagavā tassa byākaraṇena saddhiṃ attano byākaraṇaṃ saṃsandituṃ ‘‘evameva kho cittā’’tiādīni vatvā puna opammato tamatthaṃ sādhento **‘‘seyyathāpi citta gavā khīra’’**ntiādimāha. Tatrāyaṃ saṅkhepattho, yathā gavā khīraṃ, khīrādīhi ca dadhiādīni bhavanti, tattha yasmiṃ samaye khīraṃ hoti, na tasmiṃ samaye dadhīti vā navanītādīsu vā aññataranti saṅkhyaṃ niruttiṃ nāmaṃ vohāraṃ gacchati. Kasmā? Ye dhamme upādāya dadhītiādi vohārā honti, tesaṃ abhāvā. Atha kho khīraṃ tveva tasmiṃ samaye saṅkhyaṃ gacchati. Kasmā? Ye dhamme upādāya khīranti saṅkhyā nirutti nāmaṃ vohāro hoti, tesaṃ bhāvāti. Esa nayo sabbattha. Imā kho cittāti oḷāriko attapaṭilābho iti ca manomayo attapaṭilābho iti ca arūpo attapaṭilābho iti ca imā kho citta lokasamaññā loke samaññāmattakāni samanujānanamattakāni etāni. Tathā lokaniruttimattakāni vacanapathamattakāni vohāramattakāni nāmapaṇṇattimattakāni etānīti. Evaṃ bhagavā heṭṭhā tayo attapaṭilābhe kathetvā idāni sabbametaṃ vohāramattakanti vadati. Kasmā? Yasmā paramatthato satto nāma natthi, suñño tuccho esa loko.
439-443. そこで世尊は彼の回答とともに自らの回答を照合するために「チッタよ、まさにその通りである」等と語り、さらに譬喩によってその意味を成就させつつ「チッタよ、たとえば牛から乳が生じ」等と言われた。その要義は次の通りである。牛から乳が生じ、乳などから酪などが生じるように、そこにおいて乳である時には、酪であるとか生酥などのいずれかであるという名称・語彙・呼称・世俗表現は得られない。なぜなら、酪などの世俗表現の依り所となる諸法が存在しないからである。むしろその時にはただ乳としてのみ名称を得る。なぜなら、乳という名称・語彙・呼称・世俗表現の依り所となる諸法が存在するからである。この理路はすべてにおいて当てはまる。「チッタよ、これらは」とは、粗大な我の獲得、意より成る我の獲得、無色の我の獲得というこれらは、世俗の名称であり、世間における単なる合意、単なる承認にすぎない。同様に、世俗の語彙にすぎず、言葉の道にすぎず、世俗表現にすぎず、名辞概念にすぎない。このように世尊は前段で三種の我の獲得を説いた上で、今やすべては単なる世俗表現にすぎないと説かれる。なぜなら、勝義においては有情というものは存在せず、この世は空であり実体がないからである。
Buddhānaṃ pana dve kathā sammutikathā ca paramatthakathā ca. Tattha ‘‘satto poso devo brahmā’’tiādikā ‘‘sammutikathā’’ nāma. ‘‘Aniccaṃ dukkhamanattā khandhā dhātuyo āyatanāni satipaṭṭhānā sammappadhānā’’tiādikā paramatthakathā nāma. Tattha yo sammutidesanāya ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā ‘‘devo’’ti vā ‘‘brahmā’’ti vā vutte vijānituṃ paṭivijjhituṃ niyyātuṃ arahattajayaggāhaṃ gahetuṃ sakkoti, tassa bhagavā āditova ‘‘satto’’ti vā ‘‘poso’’ti vā ‘‘devo’’ti vā ‘‘brahmā’’ti vā katheti, yo paramatthadesanāya ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vātiādīsu aññataraṃ sutvā vijānituṃ paṭivijjhituṃ niyyātuṃ arahattajayaggāhaṃ gahetuṃ sakkoti, tassa ‘‘anicca’’nti vā ‘‘dukkha’’nti vātiādīsu aññatarameva katheti. Tathā sammutikathāya bujjhanakasattassāpi na paṭhamaṃ paramatthakathaṃ katheti. Sammutikathāya pana bodhetvā pacchā paramatthakathaṃ katheti. Paramatthakathāya bujjhanakasattassāpi na paṭhamaṃ sammutikathaṃ katheti. Paramatthakathāya pana bodhetvā pacchā sammutikathaṃ katheti. Pakatiyā pana paṭhamameva paramatthakathaṃ kathentassa desanā lūkhākārā hoti, tasmā buddhā paṭhamaṃ sammutikathaṃ kathetvā pacchā paramatthakathaṃ kathenti. Sammutikathaṃ kathentāpi saccameva sabhāvameva amusāva kathenti. Paramatthakathaṃ kathentāpi saccameva sabhāvameva amusāva kathenti.
諸仏には世俗の説法と勝義の説法という二つの説法がある。その中で「有情」「人間」「天人」「梵天」等と言うのが「世俗の説法」である。「無常」「苦」「無我」「蘊」「界」「処」「念処」「正勤」等と言うのが「勝義の説法」である。そこにおいて、世俗の教説によって「有情」あるいは「人間」あるいは「天人」あるいは「梵天」と説かれたときに理解し、通達し、出離し、阿羅漢果の勝利を捉えることができる者に対しては、世尊は最初から「有情」「人間」「天人」「梵天」と説かれる。勝義の教説によって「無常」あるいは「苦」等のいずれかを聞いて理解し、通達し、出離し、阿羅漢果の勝利を捉えることができる者に対しては、「無常」「苦」等のいずれかをそのまま説かれる。同様に、世俗の説法によって覚るべき有情に対しても、最初から勝義の説法を説くことはない。世俗の説法によって覚醒させてから、後に勝義の説法を説くのである。勝義の説法によって覚るべき有情に対しても、最初から世俗の説法を説くことはない。勝義の説法によって覚醒させてから、後に世俗の説法を説くのである。通例として、最初から勝義の説法を説くとその教説は無味乾燥なものとなるため、諸仏はまず世俗の説法を説いてから、後に勝義の説法を説かれるのである。世俗の説法を説くときも、真実であり、自性であり、虚偽ならざることを説かれる。勝義の説法を説くときも、真実であり、自性であり、虚偽ならざることを説かれる。
Duve saccāni akkhāsi, sambuddho vadataṃ varo;
「語る者の中で最勝なる正等覚者は、二つの真理を説かれた。
Sammutiṃ paramatthañca, tatiyaṃ nūpalabbhati.
世俗と勝義であり、第三のものは見出されない。
Saṅketavacanaṃ saccaṃ, lokasammutikāraṇaṃ;
約束事の言葉は世俗の合意に基づく真理であり、
Paramatthavacanaṃ saccaṃ, dhammānaṃ bhūtalakkhaṇanti.
勝義の言葉は諸法の真実の相に基づく真理である」と。
Yāhi tathāgato voharati aparāmasanti yāhi lokasamaññāhi lokaniruttīhi tathāgato taṇhāmānadiṭṭhiparāmāsānaṃ abhāvā aparāmasanto voharatīti desanaṃ vinivaṭṭetvā arahattanikūṭena niṭṭhāpesi. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
「如来はそれらを用いて語るが、執着することはない」とは、世俗の名称や世俗の語彙を用いて語りながらも、渇愛・慢・見による執着が存在しないために執着することなく語る、と教説を転じて阿羅漢果を頂点として完成させられた。残りの部分はすべて明白な意味である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
以上で、長部註釈『スマンガラ・ヴィラーシニー』における
Poṭṭhapādasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
ポッタパーダ経釈を終わる。