1. Mahāpadānasuttavaṇṇanā一、大本経釈
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa
世尊、応供、正等覚者に帰命いたします。
Dīghanikāye
Mahāvaggaṭṭhakathā
大品註釈
Pubbenivāsapaṭisaṃyuttakathā
宿住相応談
1. Evaṃ me sutaṃ…pe… karerikuṭikāyanti mahāpadānasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā – karerikuṭikāyanti karerīti varuṇarukkhassa nāmaṃ, karerimaṇḍapo tassā kuṭikāya dvāre ṭhito, tasmā ‘‘karerikuṭikā’’ti vuccati, yathā kosambarukkhassa dvāre ṭhitattā ‘‘kosambakuṭikā’’ti. Antojetavane kira karerikuṭi kosambakuṭi gandhakuṭi salaḷāgāranti cattāri mahāgehāni, ekekaṃ satasahassapariccāgena nipphannaṃ. Tesu salaḷāgāraṃ raññā pasenadinā kāritaṃ, sesāni anāthapiṇḍikena kāritāni. Iti bhagavā anāthapiṇḍikena gahapatinā thambhānaṃ upari kāritāya devavimānakappāya karerikuṭikāyaṃ viharati. Pacchābhattanti ekāsanikakhalupacchābhattikānaṃ pātova bhuttānaṃ antomajjhanhikepi pacchābhattameva. Idha pana pakatibhattassa pacchato ‘‘pacchābhatta’’nti adhippetaṃ. Piṇḍapātapaṭikkantānanti piṇḍapātato paṭikkantānaṃ, bhattakiccaṃ niṭṭhapetvā uṭṭhitānanti attho.
1. 「このように私は聞いた……乃至……カレーリ小屋において」とは大本経である。その中での、かつてなかった語の注釈は以下の通りである。「カレーリ小屋において」とは、カレーリとはヴァルナ樹(カパリス樹)の名である。カレーリの亭(東屋)がその小屋の扉の前に立っていた(あった)。それゆえに「カレーリ小屋」と呼ばれる。ちょうど、コサムバ樹が扉の前に立っていたことによって「コサムバ小屋」と呼ばれるようなものである。伝え聞くところによると、ジェータヴァナ(祇園精舎)の内部には、カレーリ小屋、コサムバ小屋、香室(ガンダクティ)、サララ樹堂という四つの大邸宅があり、それぞれ十万金を出捐して造られた。それらのうち、サララ樹堂はパセーナディ王によって建てられ、残りはアナータピンディカ(給孤独長者)によって建てられた。このように世尊は、アナータピンディカ居士によって柱の上に建てられた、神々の宮殿のようなカレーリ小屋において住まわれていた。「食後に」とは、一坐食者・食後不行食者らにとって、朝早くに食べたなら正午の内であっても食後にほかならない。しかし、ここでは通常の食事の後のことを「食後」と意図されている。「托鉢から戻り」とは、托鉢から戻って、食事の用を終えて立ち上がったという意味である。
Karerimaṇḍalamāḷeti tasseva karerimaṇḍapassa avidūre katāya nisīdanasālāya. So kira karerimaṇḍapo gandhakuṭikāya ca sālāya ca antare hoti, tasmā gandhakuṭīpi karerikuṭikāpi sālāpi – ‘‘karerimaṇḍalamāḷo’’ti vuccati. Pubbenivāsapaṭisaṃyuttāti ‘‘ekampi jātiṃ, dvepi jātiyo’’ti evaṃ vibhattena pubbenivutthakkhandhasantānasaṅkhātena pubbenivāsena saddhiṃ yojetvā pavattitā. Dhammīti dhammasaṃyuttā.
「カレーリの円堂において」とは、そのカレーリの亭の近くに造られた集会堂において、である。そのカレーリの亭は、香室と講堂の間にあったという。それゆえ、香室もカレーリ小屋も講堂も「カレーリの円堂」と呼ばれる。「宿住相応の」とは、「一世をも、二世をも」というように分別された、過去に住んだ諸蘊の相続と呼ばれる宿住(前世)と結びつけて行われた。「法的な」とは、法に相応した。
Udapādīti aho acchariyaṃ dasabalassa pubbenivāsañāṇaṃ, pubbenivāsaṃ nāma ke anussaranti, ke nānussarantīti. Titthiyā anussaranti, sāvakā ca paccekabuddhā ca buddhā ca anussaranti. Kataratitthiyā anussaranti? Ye aggappattakammavādino, tepi cattālīsaṃyeva kappe anussaranti, na tato paraṃ. Sāvakā kappasatasahassaṃ anussaranti. Dve aggasāvakā asaṅkhyeyyañceva kappasatasahassañca. Paccekabuddhā dve asaṅkhyeyyāni kappasatasahassañca. Buddhānaṃ pana ettakanti paricchedo natthi, yāvatakaṃ ākaṅkhanti, tāvatakaṃ anussaranti.
「生じた」とは、ああ驚くべきことだ、十力者の宿住智(過去世を知る智慧)よ、宿住をいったい誰が追想し、誰が追想しないのか、と。外道たちも追想し、声聞たちも、独覚たちも、仏たちも追想する。どのような外道たちが追想するのか? 業論者(カルマを説く者)の頂点に達した者たちであり、彼らも四十劫だけを追想し、それ以上は追想しない。声聞たちは十万劫を追想する。二大弟子は一阿僧祇と十万劫を追想する。独覚たちは二阿僧祇と十万劫を追想する。しかし仏たちには「これだけ」という限定はない。欲するだけ追想するのである。
Titthiyā khandhapaṭipāṭiyā anussaranti, paṭipāṭiṃ muñcitvā na sakkonti. Paṭipāṭiyā anussarantāpi asaññabhavaṃ patvā khandhappavattiṃ na passanti, jāle patitā kuṇṭhā viya, kūpe patitā paṅguḷā viya ca honti. Te tattha ṭhatvā ‘‘ettakameva, ito paraṃ natthī’’ti diṭṭhiṃ gaṇhanti. Iti titthiyānaṃ pubbenivāsānussaraṇaṃ andhānaṃ yaṭṭhikoṭigamanaṃ viya hoti. Yathā hi andhā yaṭṭhikoṭiggāhake satiyeva gacchanti, asati tattheva nisīdanti, evameva titthiyā khandhapaṭipāṭiyāva anussarituṃ sakkonti, paṭipāṭiṃ vissajjetvā na sakkonti.
外道たちは諸蘊の順序に従って追想し、順序を離れては追想することができない。順序に従って追想するとしても、無想定(無想有)に至ると諸蘊の継続を見ることができず、網にかかった不具者のように、井戸に落ちた足萎えのようになる。彼らはそこに留まって「これだけだ、これより先はない」という見解を執る。このように外道たちの宿住随念は、盲人が杖の先を頼りに歩むようなものである。盲人は杖の先を握ってくれる者がいてこそ進むことができ、いなければまさにその場に座り込んでしまうように、まさにそのように外道たちは諸蘊の順序に従ってのみ追想することができ、順序を手放しては追想することができない。
Sāvakāpi khandhapaṭipāṭiyāva anussaranti, asaññabhavaṃ patvā khandhappavattiṃ na passanti. Evaṃ santepi te vaṭṭe saṃsaraṇakasattānaṃ khandhānaṃ abhāvakālo nāma natthi. Asaññabhave pana pañcakappasatāni pavattantīti tattakaṃ kālaṃ atikkamitvā buddhehi dinnanaye ṭhatvā parato anussaranti; seyyathāpi āyasmā sobhito. Dve aggasāvakā pana paccekabuddhā ca cutipaṭisandhiṃ oloketvā anussaranti. Buddhānaṃ cutipaṭisandhikiccaṃ natthi, yaṃ yaṃ ṭhānaṃ passitukāmā honti, taṃ tadeva passanti.
声聞たちもまた諸蘊の順序に従ってのみ追想し、無想有に至ると諸蘊の継続を見ることができない。そうであるとしても、彼らは輪廻において流転する衆生たちの諸蘊が存在しない時などない。しかし無想有にあっては五百劫の間持続するのだから、それだけの時を超越して、仏たちによって与えられた道筋に立って、その先を追想する。あたかもソービタ長老のごとくである。しかし二大弟子と独覚たちは、死と再生(結生)を観察して追想する。仏たちには死や再生を観察する用はなく、見たいと望むそれぞれの箇所を、まさにそのまま見るのである。
Titthiyā ca pubbenivāsaṃ anussaramānā attanā diṭṭhakatasutameva anussaranti. Tathā sāvakā ca paccekabuddhā ca. Buddhā pana attanā vā parehi vā diṭṭhakatasutaṃ sabbameva anussaranti.
また外道たちは、宿住を追想するにあたって、自ら見たり、行ったり、聞いたりしたことだけを追想する。声聞たちや独覚たちも同様である。しかし仏たちは、自らであれ他者であれ、見たり、行ったり、聞いたりした一切をことごとく追想する。
Titthiyānaṃ pubbenivāsañāṇaṃ khajjopanakaobhāsasadisaṃ, sāvakānaṃ padīpobhāsasadisaṃ, aggasāvakānaṃ osadhitārakobhāsasadisaṃ, paccekabuddhānaṃ candobhāsasadisaṃ, buddhānaṃ saradasūriyamaṇḍalobhāsasadisaṃ. Tassa ettakāni jātisatāni jātisahassāni jātisatasahassānīti vā ettakāni kappasatāni kappasahassāni kappasatasahassānīti vā natthi, yaṃ kiñci anussarantassa neva khalitaṃ, na paṭighātaṃ hoti, āvajjanapaṭibaddhameva ākaṅkhamanasikāracittuppādapaṭibaddhameva hoti. Dubbalapattapuṭe vegakkhittanārāco viya, sinerukūṭe vissaṭṭhaindavajiraṃ viya ca asajjamānameva gacchati. ‘‘Aho mahantaṃ bhagavato pubbenivāsañāṇa’’nti evaṃ bhagavantaṃyeva ārabbha kathā uppannā, jātā pavattāti attho. Taṃ sabbampi saṅkhepato dassetuṃ ‘‘itipi pubbenivāso, itipi pubvenivāso’’ti ettakameva pāḷiyaṃ vuttaṃ. Tattha itipīti evampi.
外道たちの宿住智は蛍の光に似ており、声聞たちのそれは灯火の光に似ており、大弟子たちのそれは明星の光に似ており、独覚たちのそれは月の光に似ており、仏たちのそれは秋の太陽の光に似ている。仏には「これだけの数百世、数千世、数十万世」とか、「これだけの数百劫、数千劫、数十万劫」という限定はない。何であれ追想するにあたって、躓くことも妨げられることもなく、注意を向け、欲し、作意する心が生じることだけに依存している。それは薄い葉の包みに勢いよく放たれた矢のようであり、須弥山の頂から放たれたインドラの雷霆のように、何にも引っかかることなく進むのである。「ああ、世尊の宿住智は偉大である」と、このように世尊その人について語りが起こり、生じ、展開したという意味である。それらすべてを要約して示すために、「かくのごとくも宿住であり、かくのごとくも宿住である」とだけパーリ原文には説かれている。そこでの「かくのごとくも」とは、このように、という意味である。
2-3. Assosi kho…pe… atha bhagavā anuppattoti ettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ brahmajālasuttavaṇṇanāyaṃ vuttameva. Ayameva hi viseso – tattha sabbaññutaññāṇena assosi, idha dibbasotena. Tattha ca vaṇṇāvaṇṇakathā vippakatā, idha pubbenivāsakathā. Tasmā bhagavā – ‘‘ime bhikkhū mama pubbenivāsañāṇaṃ ārabbha guṇaṃ thomenti, pubbenivāsañāṇassa pana me nipphattiṃ na jānanti; handa nesaṃ tassa nipphattiṃ kathetvā dassāmī’’ti āgantvā pakatiyāpi buddhānaṃ nisīditvā dhammadesanatthameva ṭhapite taṅkhaṇe bhikkhūhi papphoṭetvā dinne varabuddhāsane nisīditvā ‘‘kāya nuttha, bhikkhave’’ti pucchāya ca ‘‘idha, bhante’’tiādipaṭivacanassa ca pariyosāne tesaṃ pubbenivāsapaṭisaṃyuttaṃ dhammiṃ kathaṃ kathetukāmo iccheyyātha notiādimāha. Tattha iccheyyātha noti iccheyyātha nu. Atha naṃ pahaṭṭhamānasā bhikkhū yācamānā etassa bhagavātiādimāhaṃsu. Tattha etassāti etassa dhammikathākaraṇassa.
2-3. 「聞いた……乃至……そこで世尊は来られた」という箇所において、説かれるべきことは梵網経の註釈において説かれた通りである。ただ、この相違だけがある。あちらでは一切知智によって聞いたが、こちらでは天耳によって聞いた。あちらでは賞賛と非難についての談話が途中でなされていたが、こちらでは宿住についての談話であった。それゆえ世尊は、「これらの比丘たちは私の宿住智について徳を称賛しているが、しかし私の宿住智の成就の詳細は知らない。さあ、彼らにその成就を語り示そう」と来られ、普段から仏たちが坐して法を説くために設けられ、その時比丘たちによって埃を払って差し出された勝れた仏座に坐された。「比丘たちよ、汝らは何を話していたのか」という問いと、「大徳よ、ここでは……」などの返答の終わりに、彼らに宿住相応の法話を語ろうと欲して、「汝らは望むか」などと仰せられた。そこでの「望むか」とは、本当に望むか、ということである。そこで心が歓喜した比丘たちは懇願して、「世尊よ、そのための……」などと申し上げた。そこでの「そのための」とは、その法話を行うための、という意味である。
4. Atha bhagavā tesaṃ yācanaṃ gahetvā kathetukāmo ‘‘tena hi, bhikkhave, suṇāthā’’ti te sotāvadhāraṇasādhukamanasikāresu niyojetvā aññesaṃ asādhāraṇaṃ chinnavaṭumakānussaraṇaṃ pakāsetukāmo ito so, bhikkhavetiādimāha. Tattha yaṃ vipassīti yasmiṃ kappe vipassī. Ayañhi ‘ya’nti saddo ‘‘yaṃ me, bhante, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sammukhā sutaṃ sammukhā paṭiggahitaṃ, ārocemi taṃ, bhagavato’’tiādīsu (dī. ni. 2.203) paccattavacane dissati. ‘‘Yaṃ taṃ apucchimha akittayī no, aññaṃ taṃ pucchāma tadiṅgha brūhī’’tiādīsu (su. ni. 881) upayogavacane. ‘‘Aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso, yaṃ ekissā lokadhātuyā’’tiādīsu (a. ni. 1.277) karaṇavacane. Idha pana bhummattheti daṭṭhabbo. Tena vuttaṃ – ‘‘yasmiṃ kappe’’ti. Udapādīti dasasahassilokadhātuṃ unnādento uppajji.
4. そこで世尊は彼らの懇願を受け入れて語ろうとし、「それならば、比丘たちよ、聴きなさい」と彼らに耳を傾けて善く作意することに専念させ、他者には共通しない、輪廻の道を断ち切った者たちの追想を明かそうとして、「比丘たちよ、今より……」などと仰せられた。そこでの「ヴィパッシ(毘婆尸仏)のときに」とは、ヴィパッシ仏がおられた劫において、という意味である。この「〜の時に(yam)」という語は、「大徳よ、私が三十三天の神々の面前で聞き、面前で受け取ったことを、世尊に申し上げます」などにおいては主格に見られる。「私たちがあなたに尋ねたそのことを、あなたは告げられなかった。別のことをお尋ねします。さあ、それを語ってください」などにおいては対格に見られる。「比丘たちよ、一つの世界において……ということは、あり得ないことであり、不可能なことである」などにおいては具格に見られる。しかし、ここでは処格の意味であると見なすべきである。それゆえ「劫において」と説かれたのである。「生じた」とは、一万の諸世界を鳴り響かせながら出現した。
Bhaddakappeti pañcabuddhuppādapaṭimaṇḍitattā sundarakappe sārakappeti bhagavā imaṃ kappaṃ thomento evamāha. Yato paṭṭhāya kira amhākaṃ bhagavatā abhinīhāro kato, etasmiṃ antare ekakappepi pañca buddhā nibbattā nāma natthi. Amhākaṃ bhagavato abhinīhārassa purato pana taṇhaṅkaro, medhaṅkaro, saraṇaṅkaro, dīpaṅkaroti cattāro buddhā ekasmiṃ kappe nibbattiṃsu. Tesaṃ orabhāge ekaṃ asaṅkhyeyyaṃ buddhasuññameva ahosi.
「賢劫において」とは、五仏の出現によって飾られているがゆえに麗しい劫であり、有意義な劫であるとして、世尊はこの劫を称賛してこのように仰せられた。伝え聞くところによると、私たちの世尊が誓願を立てられて以来、その間において一つの劫に五仏がお生まれになったことなどない。しかし、私たちの世尊の誓願より以前には、タンハンカラ、メーダンカラ、サラナンカラ、ディーパンカラ(燃灯仏)という四仏が一つの劫にお生まれになった。それらの下流(後)の一阿僧祇の間は、まさに仏のいない空虚な期間であった。
Asaṅkhyeyyakappapariyosāne pana koṇḍañño nāma buddho ekova ekasmiṃ kappe uppanno. Tatopi asaṅkhyeyyaṃ buddhasuññameva ahosi. Asaṅkhyeyyakappapariyosāne maṅgalo, sumano, revato, sobhitoti cattāro buddhā ekasmiṃ kappe uppannā. Tatopi asaṅkhyeyyaṃ buddhasuññameva ahosi. Asaṅkhyeyyakappapariyosāne pana ito kappasatasahassādhikassa asaṅkhyeyyassa upari anomadassī, padumo, nāradoti tayo buddhā ekasmiṃ kappe uppannā. Tatopi asaṅkhyeyyaṃ buddhasuññameva ahosi. Asaṅkhyeyyakappapariyosāne pana ito kappasatasahassānaṃ upari padumuttaro bhagavā ekova ekasmiṃ kappe uppanno. Tassa orabhāge ito tiṃsakappasahassānaṃ upari sumedho, sujātoti dve buddhā ekasmiṃ kappe uppannā. Tato orabhāge ito aṭṭhārasannaṃ kappasahassānaṃ upari piyadassī, atthadassī, dhammadassīti tayo buddhā ekasmiṃ kappe uppannā. Atha ito catunavutikappe siddhattho nāma buddho ekova ekasmiṃ kappe uppanno. Ito dve navutikappe tisso, phussoti dve buddhā ekasmiṃ kappe uppannā. Ito ekanavutikappe vipassī bhagavā uppanno. Ito ekatiṃse kappe sikhī, vessabhūti dve buddhā uppannā. Imasmiṃ bhaddakappe kakusandho, koṇāgamano, kassapo, gotamo amhākaṃ sammāsambuddhoti cattāro buddhā uppannā, metteyyo uppajjissati. Evamayaṃ kappo pañcabuddhuppādapaṭimaṇḍitattā sundarakappo sārakappoti bhagavā imaṃ kappaṃ thomento evamāha.
一阿僧祇劫の終わりに、コンダンニャという仏がお一人だけ一つの劫に出現された。それからも一阿僧祇の間は、仏のいない空虚な期間であった。一阿僧祇劫の終わりに、マンガラ、スマナ、レーヴァタ、ソービタという四仏が一つの劫に出現された。それからも一阿僧祇の間は、仏のいない空虚な期間であった。一阿僧祇劫の終わり、今から十万劫を越えた一阿僧祇の上に、アノマダッシー、パドゥマ、ナーラダという三仏が一つの劫に出現された。それからも一阿僧祇の間は、仏のいない空虚な期間であった。一阿僧祇劫の終わり、今から十万劫の上に、パドゥムッタラ世尊がお一人だけ一つの劫に出現された。その下流、今から三万劫の上に、スメーダ、スジャータという二仏が一つの劫に出現された。その下流、今から一万八千劫の上に、ピヤダッシー、アッタダッシー、ダンマダッシーという三仏が一つの劫に出現された。そして今から九十四劫前に、シッダッタという仏がお一人だけ一つの劫に出現された。今から九十二劫前に、ティッサ、プッサという二仏が一つの劫に出現された。今から九十一劫前に、ヴィパッシー世尊が出現された。今から三十一劫前に、シキー、ヴェッサブーという二仏が出現された。この賢劫において、カクサンダ、コーナーガマナ、カッサパ、そして私たちの正等覚者ゴータマという四仏が出現され、メッテイヤ(弥勒)が出現されるであろう。このように、この劫は五仏の出現によって飾られているがゆえに麗しい劫であり、有意義な劫であるとして、世尊はこの劫を称賛してこのように仰せられた。
Kiṃ panetaṃ buddhānaṃyeva pākaṭaṃ hoti – ‘‘imasmiṃ kappe ettakā buddhā uppannā vā uppajjissantīti vā’’ti, udāhu aññesampi pākaṭaṃ hotīti? Aññesampi pākaṭaṃ hoti. Kesaṃ? Suddhāvāsabrahmānaṃ. Kappasaṇṭhānakālasmiñhi ekamasaṅkhyeyyaṃ ekaṅgaṇaṃ hutvā ṭhite lokasannivāse lokassa saṇṭhānatthāya devo vassituṃ ārabhati. Āditova antaraṭṭhake himapāto viya hoti. Tato tilamattā kaṇamattā taṇḍulamattā mugga-māsa-badara-āmalaka-eḷāluka-kumbhaṇḍa-alābumattā udakadhārā hutvā anukkamena usabhadveusabhaaḍḍhagāvutagāvutadvegāvutaaḍḍhayojanayojanadviyojana…pe… yojanasatayojanasahassayojanasatasahassamattā hutvā koṭisatasahassacakkavāḷabbhantare yāva avinaṭṭhabrahmalokā pūretvā tiṭṭhanti. Atha taṃ udakaṃ anupubbena bhassati, bhassante udake pakatidevalokaṭṭhānesu devalokā saṇṭhahanti, tesaṃ saṇṭhahanavidhānaṃ visuddhimagge pubbenivāsakathāyaṃ vuttameva.
ところで、これは仏たちにだけ「この劫にはこれだけの仏たちが出現した、あるいは出現するであろう」と明白なのであろうか、それとも他者たちにも明白なのであろうか? 他者たちにも明白である。誰に明白なのか? 浄居天の梵天たちにである。劫が成立する時には、一阿僧祇の間、一つの平原となって留まっていた世界の住処において、世界の成立のために雨雲が雨を降らせ始める。最初は節気の間の降雪のようである。それから胡麻粒大、粉米大、米粒大、緑豆・黒豆・ナツメ・アマラカ・胡瓜・冬瓜・瓢箪大の水流となって、次第に一牛歩(ウサバ)、二牛歩、半ガヴータ、一ガヴータ、二ガヴータ、半ヨージャナ、一ヨージャナ、二ヨージャナ……乃至……百ヨージャナ、千ヨージャナ、十万ヨージャナ大となって、百億の輪囲世界の内部で壊滅しなかった梵天界に達するまで満たして留まる。それからその水は次第に減水し、水が減水するにつれて、通常の神々の世界の場所に諸天界が成立する。それらの成立の順序は『清浄道論』の宿住談において説かれた通りである。
Manussalokasaṇṭhahanaṭṭhānaṃ pana patte udake dhamakaraṇamukhe pihite viya vātavasena taṃ udakaṃ santiṭṭhati, udakapiṭṭhe uppalinipaṇṇaṃ viya pathavī saṇṭhahati. Mahābodhipallaṅko vinassamāne loke pacchā vinassati, saṇṭhahamāne paṭhamaṃ saṇṭhahati. Tattha pubbanimittaṃ hutvā eko paduminigaccho uppajjati, tassa sace tasmiṃ kappe buddho nibbattissati, pupphaṃ uppajjati. No ce, nuppajjati. Uppajjamānañca sace eko buddho nibbattissati, ekaṃ uppajjati. Sace dve, tayo, cattāro, pañca buddhā nibbattissanti, pañca uppajjanti. Tāni ca kho ekasmiṃyeva nāḷe kaṇṇikābaddhāni hutvā. Suddhāvāsabrahmāno ‘‘āyāma, mayaṃ mārisā, pubbanimittaṃ passissāmā’’ti mahābodhipallaṅkaṭṭhānaṃ āgacchanti, buddhānaṃ anibbattanakappe pupphaṃ na hoti. Te pana apupphitagacchaṃ disvā – ‘‘andhakāro vata bho loko bhavissati, matā matā sattā apāye pūressanti, cha devalokā nava brahmalokā suññā bhavissantī’’ti anattamanā honti. Pupphitakāle pana pupphaṃ disvā – ‘‘sabbaññubodhisattesu mātukucchiṃ okkamantesu nikkhamantesu sambujjhantesu dhammacakkaṃ pavattentesu yamakapāṭihāriyaṃ karontesu devorohanaṃ karontesu āyusaṅkhāraṃ ossajjantesu parinibbāyantesu dasasahassacakkavāḷakampanādīni pāṭihāriyāni dakkhissāmā’’ti ca ‘‘cattāro apāyā parihāyissanti, cha devalokā nava brahmalokā paripūressantī’’ti ca attamanā udānaṃ udānentā attano attano brahmalokaṃ gacchanti. Imasmiṃ bhaddakappe pañca padumāni uppajjiṃsu. Tesaṃ nimittānaṃ ānubhāvena cattāro buddhā uppannā, pañcamo uppajjissati. Suddhāvāsabrahmānopi tāni padumāni disvā imamatthaṃ jāniṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘aññesampi pākaṭaṃ hotī’’ti.
そして水が人間の世界の成立する場所に達した時、水漉しの口が閉じられたかのように、風の力によってその水は留まり、水面の上に蓮の葉のように大地が成立する。大菩提座(金剛座)は、世界が壊滅する時には最後に壊滅し、成立する時には最初に成立する。そこに前兆となって一つの蓮の株が生じ、もしその劫に仏が出現するならば、花が生じる。そうでないなら、生じない。そして生じるにあたって、もし一仏が出現するならば一つが生じ、もし二、三、四、五仏が出現するならば五つが生じる。それらは一つの茎に花台が連なって咲く。浄居天の梵天たちは「友よ、行こう、前兆を見よう」と大菩提座の場所へやって来る。仏たちの出現しない劫には花はない。彼らは花のない株を見て、「ああ、世界は暗黒となるであろう。死んだ衆生たちは悪趣に満ち、六つの欲界天と九つの梵天界は空虚となるであろう」と落胆する。しかし花が咲いている時には、花を見て、「一切知の菩薩たちが母の胎内に宿り、出家し、成道し、初転法輪をなし、双神変を行い、天上より降下し、寿命の形成力を放棄し、パリニッバーナ(入滅)される時に、一万の世界を震動させるなどの不可思議を見るであろう」「四悪趣は減少し、六つの欲界天と九つの梵天界は満ちあふれるであろう」と歓喜して感興のことばを唱えながら、おのおのの梵天界へと帰っていく。この賢劫においては五つの蓮華が生じた。それらの前兆の威力によって四仏が出現し、五番目の仏が出現されるであろう。浄居天の梵天たちもまた、それらの蓮華を見てこの意味を知った。それゆえに「他者たちにも明白である」と説かれたのである。
Āyuparicchedavaṇṇanā
寿命限定の註釈
5-7. Iti bhagavā – ‘‘ito so, bhikkhave’’tiādinā nayena kappaparicchedavasena pubbenivāsaṃ dassetvā idāni tesaṃ buddhānaṃ jātiparicchedādivasena dassetuṃ vipassī, bhikkhavetiādimāha. Tattha āyuparicchede parittaṃ lahukanti ubhayametaṃ appakasseva vevacanaṃ. Yañhi appakaṃ, taṃ parittañceva lahukañca hoti.
5-7. このように世尊は、「比丘たちよ、今より……」などの道筋によって劫の限定に従って宿住を示し、今度はそれらの仏たちの寿命の限定などに従って示すために、「比丘たちよ、ヴィパッシは……」などと仰せられた。そこでの寿命の限定において、「わずかであり、短い」とは、この両者はともに微少であることの同義語である。少ないものは、まさにわずかであり短くもあるからである。
Appaṃ vā bhiyyoti vassasatato vā upari appaṃ, aññaṃ vassasataṃ apatvā vīsaṃ vā tiṃsaṃ vā cattālīsaṃ vā paṇṇāsaṃ vā saṭṭhi vā vassāni jīvati. Evaṃ dīghāyuko pana atidullabho, asuko kira evaṃ ciraṃ jīvatīti tattha tattha gantvā daṭṭhabbo hoti. Tattha visākhā upāsikā vīsavassasataṃ jīvati, tathā pokkharasāti brāhmaṇo, brahmāyu brāhmaṇo, selo brāhmaṇo, bāvariyabrāhmaṇo, ānandatthero, mahākassapattheroti. Anuruddhatthero pana vassasatañceva paṇṇāsañca vassāni, bākulatthero vassasatañceva saṭṭhi ca vassāni. Ayaṃ sabbadīghāyuko. Sopi dve vassasatāni na jīvati.
「あるいはそれよりわずかに多い」とは、百歳を少し超えるか、あるいはもう一回の百歳には達せず、二十年、三十年、四十年、五十年、六十年生きるということである。このように長寿な者はきわめて稀であり、「某はこれほど長く生きているそうだ」とあちこちへ行って見られるべき者である。そこにおいて、ヴィサーカー信女は百二十歳生きた。同様にポッカラサーティ婆羅門、ブラフマーユ婆羅門、セーラ婆羅門、バーヴァリー婆羅門、アーナンダ長老、マハーカッサパ長老もそうである。しかしアヌルッダ長老は百五十歳、バークラ長老は百六十歳生きた。この者が最も長寿であった。彼も二百歳は生きなかった。
Vipassīādayo pana sabbepi bodhisattā mettāpubbabhāgena somanassasahagatañāṇasampayuttaasaṅkhārikacittena mātukucchismiṃ paṭisandhiṃ gaṇhiṃsu. Tena cittena gahitāya paṭisandhiyā asaṅkhyeyyaṃ āyu, iti sabbe buddhā asaṅkhyeyyāyukā. Te kasmā asaṅkhyeyyaṃ na aṭṭhaṃsu? Utubhojanavipattiyā. Utubhojanavasena hi āyu hāyatipi vaḍḍhatipi.
しかしヴィパッシーをはじめとするすべての菩薩たちは、慈悲を先行させて、喜びに満ち、智慧と相応し、無加行の心(自発的な善心)によって母の胎内に結生した。その心によって取られた結生による寿命は無量(阿僧祇)である。このように仏たちはみな無量寿である。それなのに彼らはなぜ無量の間留まらなかったのか? 季節と食物の衰損(不調)による。実に季節と食物のあり方によって、寿命は減じもすれば増大もするのである。
Tattha yadā rājāno adhammikā honti, tadā uparājāno, senāpati, seṭṭhi, sakalanagaraṃ, sakalaraṭṭhaṃ adhammikameva hoti; atha tesaṃ ārakkhadevatā, tāsaṃ devatānaṃ mittā bhūmaṭṭhadevatā, tāsaṃ devatānaṃ mittā ākāsaṭṭhakadevatā, ākāsaṭṭhakadevatānaṃ mittā uṇhavalāhakā devatā, tāsaṃ mittā abbhavalāhakā devatā, tāsaṃ mittā sītavalāhakā devatā, tāsaṃ mittā vassavalāhakā devatā, tāsaṃ mittā cātumahārājikā devatā, tāsaṃ mittā tāvatiṃsā devatā, tāsaṃ mittā yāmā devatāti evamādi. Evaṃ yāva bhavaggā ṭhapetvā ariyasāvake sabbā devabrahmaparisāpi adhammikāva honti. Tāsaṃ adhammikatāya visamaṃ candimasūriyā pariharanti, vāto yathāmaggena na vāyati, ayathāmaggena vāyanto ākāsaṭṭhakavimānāni khobheti, vimānesu khobhitesu devatānaṃ kīḷanatthāya cittāni na namanti, devatānaṃ kīḷanatthāya cittesu anamantesu sītuṇhabhedo utu yathākālena na sampajjati, tasmiṃ asampajjante na sammā devo vassati, kadāci vassati, kadāci na vassati; katthaci vassati, katthaci na vassati, vassantopi vappakāle aṅkurakāle nāḷakāle pupphakāle khīraggahaṇādikālesu yathā yathā sassānaṃ upakāro na hoti, tathā tathā vassati ca vigacchati ca, tena sassāni visamapākāni honti, vigatagandhavaṇṇarasādisampannāni. Ekabhājane pakkhittataṇḍulesupi ekasmiṃ padese bhattaṃ uttaṇḍulaṃ hoti, ekasmiṃ atikilinnaṃ, ekasmiṃ samapākaṃ. Taṃ paribhuttaṃ kucchiyampi tīhākārehi paccati. Tena sattā bahvābādhā ceva honti, appāyukā ca. Evaṃ tāva utubhojanavasena āyu hāyati.
そこにおいて、王たちが不法(正しくない)である時、その時は副王たち、将軍、長者、全都市、全国土が不法そのものとなる。そうすると彼らの守護神たち、それらの神々の友である地居神たち、それらの神々の友である空居神たち、空居神たちの友である熱雲の神たち、それらの友である積雲の神たち、それらの友である冷雲の神たち、それらの友である雨雲の神たち、それらの友である四天王天の神たち、それらの友である三十三天の神たち、それらの友である夜摩天の神たち、というように続く。このように有頂天に至るまで、聖弟子たちを除いて、すべての神々や梵天の眷属までもが不法となる。彼らが不法であることによって、日月は不規則に運行し、風は正しい道を通って吹かず、正しくない道を通って吹いて空居神たちの宮殿を揺るがす。宮殿が揺るがされると、神々の心は遊戯へと向かわず、神々の心が遊戯に向かわないため、寒熱の区分である季節が時宜に適って生じない。それが適わないため、正しく雨が降らず、降ることもあれば降らないこともある。ある所では降り、ある所では降らない。降るとしても、種まきの時、発芽の時、茎の伸びる時、開花の時、乳汁形成などの時に、穀物の助けにならないように降ったり止んだりする。それによって穀物は不揃いに実り、香りや色や味などの良さが失われる。一つの鍋に入れられた米においてさえ、ある場所では生煮えとなり、ある場所では煮えすぎてべたつき、ある場所ではちょうどよく煮える。それが食されると、腹の中でも三通りのあり方で消化される。それによって衆生たちは病気が多くなり、短命となる。このように、まず季節と食物のあり方によって寿命は減じる。
Yadā pana rājāno dhammikā honti, tadā uparājānopi dhammikā hontīti purimanayeneva yāva brahmalokā sabbepi dhammikā honti. Tesaṃ dhammikattā samaṃ candimasūriyā pariharanti, yathāmaggena vāto vāyati, yathāmaggena vāyanto ākāsaṭṭhakavimānāni na khobheti, tesaṃ akhobhā devatānaṃ kīḷanatthāya cittāni namanti. Evaṃ kālena utu sampajjati, devo sammā vassati, vappakālato paṭṭhāya sassānaṃ upakāraṃ karonto kāle vassati, kāle vigacchati, tena sassāni samapākāni sugandhāni suvaṇṇāni surasāni ojavantāni honti, tehi sampāditaṃ bhojanaṃ paribhuttampi sammā paripākaṃ gacchati, tena sattā arogā dīghāyukā honti. Evaṃ utubhojanavasena āyu vaḍḍhati.
しかし王たちが如法(正しい)である時、その時は副王たちも如法であるというように、前述の道筋によって梵天界に至るまで皆が如法となる。彼らが如法であることによって、日月は規則正しく運行し、風は正しい道を通って吹き、正しい道を通って吹くので空居神たちの宮殿を揺るがさない。宮殿が揺るがされないため、神々の心は遊戯へと向かう。このように季節は時宜に適って生じ、雨は正しく降り、種まきの時から穀物の助けとなるように適時に降り、適時に止む。それによって穀物は均等に実り、芳香があり、色美しく、美味で滋養に富むものとなる。それらによって調えられた食物は、食されても正しく消化され、それによって衆生たちは無病で長寿となる。このように季節と食物のあり方によって寿命は増大する。
Tattha vipassī bhagavā asītivassasahassāyukakāle nibbatto, sikhī sattativassasahassāyukakāleti idaṃ anupubbena parihīnasadisaṃ kataṃ, na pana evaṃ parihīnaṃ, vaḍḍhitvā vaḍḍhitvā parihīnanti veditabbaṃ. Kathaṃ? Imasmiṃ tāva kappe kakusandho bhagavā cattālīsavassasahassāyukakāle nibbatto, āyuppamāṇaṃ pañca koṭṭhāse katvā cattāri ṭhatvā pañcame vijjamāneyeva parinibbuto. Taṃ āyu parihāyamānaṃ dasavassakālaṃ patvā puna vaḍḍhamānaṃ asaṅkhyeyyaṃ hutvā tato parihāyamānaṃ tiṃsavassasahassakāle ṭhitaṃ; tadā koṇāgamano bhagavā nibbatto. Tasmimpi tatheva parinibbute taṃ āyu dasavassakālaṃ patvā puna vaḍḍhamānaṃ asaṅkhyeyyaṃ hutvā parihāyitvā vīsativassasahassakāle ṭhitaṃ; tadā kassapo bhagavā nibbatto. Tasmimpi tatheva parinibbute taṃ āyu dasavassakālaṃ patvā puna vaḍḍhamānaṃ asaṅkhyeyyaṃ hutvā parihāyitvā vassasatakālaṃ pattaṃ, atha amhākaṃ sammāsambuddho nibbatto. Evaṃ anupubbena parihāyitvā parihāyitvā vaḍḍhitvā vaḍḍhitvā parihīnanti veditabbaṃ. Tattha yaṃ yaṃ āyuparimāṇesu manussesu buddhā nibbattanti, tesampi taṃ tadeva āyuparimāṇaṃ hotīti veditabbaṃ.
そこにおいて、ヴィパッシー世尊は八万歳の寿命の時代にお生まれになり、シキー仏は七万歳の寿命の時代に、ということは、次第に減少したかのように記されているが、しかしこのように減少したのではなく、増大しては増大し、減少しては減少したと知るべきである。どういうことか? まずこの劫において、カクサンダ世尊は四万歳の寿命の時代にお生まれになり、寿命の期間を五つに分けて、四つが過ぎて第五の分が存在しているまさにその時にパリニッバーナされた。その寿命が減少していって十歳の時代に至り、再び増大して無量となり、そこから減少して三万歳の時代に留まった。その時コーナーガマナ世尊がお生まれになった。その仏も同様にパリニッバーナされた後、その寿命は十歳の時代に至り、再び増大して無量となり、減少して二万歳の時代に留まった。その時カッサパ世尊がお生まれになった。その仏も同様にパリニッバーナされた後、その寿命は十歳の時代に至り、再び増大して無量となり、減少して百歳の時代に至った。そして私たちの正等覚者がお生まれになった。このように次第に減少しては減少し、増大しては増大して減少したと知るべきである。そこにおいて、人間たちのそれぞれの寿命の量において仏たちがお生まれになると、彼ら(仏たち)にもまさにその通りの寿命の量があるのだと知るべきである。
Āyuparicchedavaṇṇanā niṭṭhitā.
寿命限定の註釈を終わる。
Bodhiparicchedavaṇṇanā
菩提樹限定の註釈
8. Bodhiparicchede pana pāṭaliyā mūleti pāṭalirukkhassa heṭṭhā. Tassā pana pāṭaliyā khandho taṃ divasaṃ paṇṇāsaratano hutvā abbhuggato, sākhā paṇṇāsaratanāti ubbedhena ratanasataṃ ahosi. Taṃ divasañca sā pāṭali kaṇṇikābaddhehi viya pupphehi mūlato paṭṭhāya ekasañchannā ahosi, dibbagandhaṃ vāyati. Na kevalañca tadā ayameva pupphitā, dasasahassacakkavāḷe sabbapāṭaliyo pupphitā. Na kevalañca pāṭaliyo, dasasahassacakkavāḷe sabbarukkhānaṃ khandhesu khandhapadumāni, sākhāsu sākhāpadumāni, latāsu latāpadumāni, ākāse ākāsapadumāni pupphitāni, pathavitalaṃ bhinditvāpi mahāpadumāni uṭṭhitāni. Mahāsamuddopi pañcavaṇṇehi padumehi nīluppalarattuppalehi ca sañchanno ahosi. Sakaladasasahassacakkavāḷaṃ dhajamālākulaṃ tattha tattha nibaddhapupphadāmavissaṭṭhamālāguḷavippakiṇṇaṃ nānāvaṇṇakusumasamujjalaṃ nandanavanacittalatāvanamissakavanaphārusakavanasadisaṃ ahosi. Puratthimacakkavāḷamukhavaṭṭiyaṃ ussitaddhajā pacchimacakkavāḷamukhavaṭṭiṃ abhihananti. Pacchimadakkhiṇauttaracakkavāḷamukhavaṭṭiyaṃ ussitaddhajā dakkhiṇacakkavāḷamukhavaṭṭiṃ abhihananti. Evaṃ aññamaññasirīsampattāni cakkavāḷāni ahesuṃ. Abhisambuddhoti sakalaṃ buddhaguṇavibhavasiriṃ paṭivijjhamāno cattāri saccāni abhisambuddho.
8. 菩提樹の限定において、「パータリ樹の根元で」とは、パータリ樹(波吒釐樹)の下で、ということである。そのパータリ樹の幹はその日、五十ラタナ(肘)となってそびえ立ち、枝も五十ラタナであって、高さは百ラタナであった。その日、そのパータリ樹は花冠を結んだかのような花々によって根元から一面に覆われ、天上の香りを漂わせていた。そして当時、これだけが開花したのではなく、一万の輪囲世界にあるすべてのパータリ樹が開花した。パータリ樹だけでなく、一万の輪囲世界のすべての樹木の幹に幹の蓮華が、枝に枝の蓮華が、蔓に蔓の蓮華が、空間に空間の蓮華が開花し、大地を突き破っても大蓮華が立ち現れた。大海もまた五色の蓮華や青蓮華、赤蓮華によって覆われた。一万の輪囲世界全体が旗の列で満ち、あちこちに結ばれた花縄から解かれた花球が散らばり、様々な色の花々で輝き、歓喜園、雑華園、混交園、粗渋園(三十三天の四名園)のようであった。東の輪囲世界の縁に掲げられた旗は西の輪囲世界の縁に届き、西・南・北の輪囲世界の縁に掲げられた旗は南の輪囲世界の縁に届いた。このように諸世界はお互いの美しさの極みに達していた。「等正覚を成就された」とは、一切の仏の徳と威光の栄華を完全に体得しながら、四聖諦を現観(証悟)された。
‘‘Sikhī, bhikkhave, bhagavā arahaṃ sammāsambuddho puṇḍarīkassa mūle abhisambuddho’’tiādīsupi imināva nayena padavaṇṇanā veditabbā. Ettha pana puṇḍarīkoti setambarukkho. Tassāpi tadeva parimāṇaṃ. Taṃ divasañca sopi dibbagandhehi pupphehi susañchanno ahosi. Na kevalañca pupphehi, phalehipi sañchanno ahosi. Tassa ekato taruṇāni phalāni, ekato majjhimāni phalāni, ekato nātipakkāni phalāni, ekato supakkāni pakkhittadibbojāni viya surasāni olambanti. Yathā so, evaṃ sakaladasasahassacakkavāḷesu pupphūpagarukkhā pupphehi, phalūpagarukkhā phalehi paṭimaṇḍitā ahesuṃ.
「比丘たちよ、シキー世尊、応供、正等覚者はプンダリーカ樹の根元で等正覚を成就された」などにおいても、この通りの方法で語句の注釈を知るべきである。ここでプンダリーカとは白マンゴーの樹である。それもまた同じ大きさであった。その日、それもまた天上の芳香を放つ花々によって見事に覆われた。花々だけでなく、果実によっても覆われていた。その樹の片側には若い果実、片側には中くらいの果実、片側には熟しきらない果実、片側には天上の滋養が注ぎ込まれたかのような甘美に完熟した果実が垂れ下がっていた。その樹がそうであったように、一万の世界全体において、花をつける樹々は花で、実をつける樹々は果実で装飾された。
Sāloti sālarukkho. Tassāpi tadeva parimāṇaṃ, tatheva pupphasirīvibhavo veditabbo. Sirīsarukkhepi eseva nayo. Udumbararukkhe pupphāni nāhesuṃ, phalavibhūti panettha ambe vuttanayāva, tathā nigrodhe, tathā assatthe. Iti sabbabuddhānaṃ ekova pallaṅko, rukkhā pana aññepi honti. Tesu yassa yassa rukkhassa mūle catumaggañāṇasaṅkhātabodhiṃ buddhā paṭivijjhanti, so so bodhīti vuccati. Ayaṃ bodhiparicchedo nāma.
「サーラ」とは沙羅樹である。それもまた同じ大きさであり、同様の花の栄華の輝きを知るべきである。シリーサ樹(合歓木)においても同様の道筋である。ウドゥムバラ樹(優曇華)には花はなかったが、果実の豊かさはマンゴー樹で説かれた方法の通りであり、ニグローダ樹(尼拘律樹)でも、アッサッタ樹(菩提樹)でも同様である。このようにすべての仏たちの金剛宝座は一つ(共通の性質)であるが、樹木はそれぞれ異なる。それらのうち、どの樹の根元で仏たちが四道智と呼ばれる覚り(菩提)を体得されるかによって、その樹が菩提樹と呼ばれる。これを菩提樹の限定と名づける。
Sāvakayugaparicchedavaṇṇanā
声聞の対の限定の註釈
9. Sāvakayugaparicchede pana khaṇḍatissanti khaṇḍo ca tisso ca. Tesu khaṇḍo ekapitiko kaniṭṭhabhātā, tisso purohitaputto. Khaṇḍo paññāpāramiyā matthakaṃ patto, tisso samādhipāramiyā matthakaṃ patto. Agganti ṭhapetvā vipassiṃ bhagavantaṃ avasesehi saddhiṃ asadisaguṇatāya uttamaṃ. Bhaddayuganti aggattāyeva bhaddayugaṃ. Abhibhūsambhavanti abhibhū ca sambhavo ca. Tesu abhibhū paññāpāramiyā matthakaṃ patto. Sikhinā bhagavatā saddhiṃ aruṇavatito brahmalokaṃ gantvā brahmaparisāya vividhāni pāṭihāriyāni dassento dhammaṃ desetvā dasasahassilokadhātuṃ andhakārena pharitvā – ‘‘kiṃ ida’’nti sañjātasaṃvegānaṃ obhāsaṃ pharitvā – ‘‘sabbe me rūpañca passantu, saddañca suṇantū’’ti adhiṭṭhahitvā – ‘‘ārambhathā’’ti gāthādvayaṃ (saṃ. ni. 1.185) bhaṇanto saddaṃ sāvesi. Sambhavo samādhipāramiyā matthakaṃ patto ahosi.
9. 声聞の対(二大弟子)の限定において、「カンダとティッサ」とは、カンダとティッサの二人である。そのうちカンダは父を同じくする弟であり、ティッサは司祭(国師)の息子であった。カンダは智慧の完成(慧波羅蜜)の頂点に達し、ティッサは三昧の完成(定波羅蜜)の頂点に達した。「筆頭」とは、ヴィパッシー世尊を除いて、残りの者たちと比較にならない徳を持つがゆえに最高であること。「勝れた対」とは、筆頭であるがゆえに勝れた一対であること。「アビブーとサンバヴァ」とは、アビブーとサンバヴァの二人である。そのうちアビブーは智慧の完成の頂点に達した。彼はシキー世尊とともにアルナヴァティー市から梵天界へと赴き、梵天の眷属に様々な神変を示して法を説き、一万の諸世界を暗黒で満たして「これは何事か」と戦慄を生じさせた者たちに光を放ち、「皆が私の姿を見、声を聞くように」と決意して、「奮起せよ」という二つの詩偈を唱えて声を行き渡らせた。サンバヴァは三昧の完成の頂点に達した者であった。
Soṇuttaranti soṇo ca uttaro ca. Tesupi soṇo paññāpāramiṃ patto, uttaro samādhipāramiṃ patto ahosi. Vidhurasañjīvanti vidhuro ca sañjīvo ca. Tesu vidhuro paññāpāramiṃ patto ahosi, sañjīvo samādhipāramiṃ patto. Samāpajjanabahulo rattiṭṭhānadivāṭṭhānakuṭileṇamaṇḍapādīsu samāpattibalena jhāyanto ekadivasaṃ araññe nirodhaṃ samāpajji, atha naṃ vanakammikādayo ‘‘mato’’ti sallakkhetvā jhāpesuṃ. So yathāparicchedena samāpattito uṭṭhāya cīvarāni papphoṭetvā gāmaṃ piṇḍāya pāvisi. Tadupādāyeva ca naṃ ‘‘sañjīvo’’ti sañjāniṃsu. Bhiyyosuttaranti bhiyyoso ca uttaro ca. Tesu bhiyyoso paññāya uttaro, uttaro samādhinā aggo ahosi. Tissabhāradvājanti tisso ca bhāradvājo ca. Tesu tisso paññāpāramiṃ patto, bhāradvājo samādhipāramiṃ patto ahosi. Sāriputtamoggallānanti sāriputto ca moggallāno ca. Tesu sāriputto paññāvisaye, moggallāno samādhivisaye aggo ahosi. Ayaṃ sāvakayugaparicchedo nāma.
「ソーナとウッタラ」とは、ソーナとウッタラの二人である。そのうちソーナは智慧の完成に達し、ウッタラは三昧の完成に達した。「ヴィドゥラとサンジーヴァ」とは、ヴィドゥラとサンジーヴァの二人である。そのうちヴィドゥラは智慧の完成に達し、サンジーヴァは三昧の完成に達した。彼は等至(サマーパッティ)に入ることが多く、夜の場、昼の場、小屋、洞窟、東屋などで等至の力によって禅定に入っていたが、ある日森の中で滅尽定に入った。そこで木こりたちなどが「死んだ」と思って火葬した。彼は定めた時間通りに等至から立ち上がり、衣を払い落として村へ托鉢に入った。まさにそのことから、人々は彼を「サンジーヴァ(蘇生者)」と認知した。「ビッヨーサとウッタラ」とは、ビッヨーサとウッタラの二人である。そのうちビッヨーサは智慧において勝れ、ウッタラは三昧において筆頭であった。「ティッサとバーラドヴァージャ」とは、ティッサとバーラドヴァージャの二人である。そのうちティッサは智慧の完成に達し、バーラドヴァージャは三昧の完成に達した。「サーリプッタとモッガッラーナ」とは、サーリプッタ(舎利弗)とモッガッラーナ(目連)の二人である。そのうちサーリプッタは智慧の領域において、モッガッラーナは三昧(神通)の領域において筆頭であった。これを声聞の対の限定と名づける。
Sāvakasannipātaparicchedavaṇṇanā
声聞の集会の限定の註釈
10. Sāvakasannipātaparicchede vipassissa bhagavato paṭhamasannipāto caturaṅgiko ahosi, sabbe ehibhikkhū, sabbe iddhiyā nibbattapattacīvarā, sabbe anāmantitāva āgatā, iti te ca kho pannarase uposathadivase. Atha satthā bījaniṃ gahetvā nisinno uposathaṃ osāresi. Dutiyatatiyesupi eseva nayo. Tathā sesabuddhānaṃ sabbasannipātesu. Yasmā pana amhākaṃ bhagavato paṭhamabodhiyāva sannipāto ahosi, idañca suttaṃ aparabhāge vuttaṃ, tasmā ‘‘mayhaṃ, bhikkhave, etarahi eko sāvakānaṃ sannipāto’’ti aniṭṭhapetvā ‘‘ahosī’’ti vuttaṃ.
10. 声聞の集会の限定において、ヴィパッシー世尊の第一の集会は四つの要素を備えていた。すなわち、全員が「来たれ比丘(エヒ・ピック)」であり、全員が神通によって生じた鉢と衣を持ち、全員が招かれることなく集まり、そして十五日の布薩の日であった。そこで導師(仏)は扇を取って坐し、戒本(パーティモッカ)を説かれた。第二、第三の集会においても同様の道筋である。残りの仏たちのすべての集会においても同様である。しかし、私たちの世尊においては成道して間もない頃にのみ集会があり、この経は後になって説かれたので、「比丘たちよ、現在、私には一つの声聞の集会が」と現在形にせず、「あった」と説かれたのである。
Tattha aḍḍhateḷasāni bhikkhusatānīti purāṇajaṭilānaṃ sahassaṃ, dvinnaṃ aggasāvakānaṃ parivārāni aḍḍhateyyasatānīti aḍḍhateḷasāni bhikkhusatāni. Tattha dvinnaṃ aggasāvakānaṃ abhinīhārato paṭṭhāya vatthuṃ kathetvā pabbajjā dīpetabbā. Pabbajitānaṃ pana tesaṃ mahāmoggallāno sattame divase arahattaṃ patto. Dhammasenāpati pannarasame divase gijjhakūṭapabbatamajjhe sūkarakhataleṇapabbhāre bhāgineyyassa dīghanakhaparibbājakassa sajjite dhammayāge vedanāpariggahasuttante (ma. ni. 2.201) desiyamāne desanaṃ anubujjhamānaṃ ñāṇaṃ pesetvā sāvakapāramiñāṇaṃ patto. Bhagavā therassa arahattappattiṃ ñatvā vehāsaṃ abbhuggantvā veḷuvaneyeva paccuṭṭhāsi. Thero – ‘‘kuhiṃ nu kho bhagavā gato’’ti āvajjanto veḷuvane patiṭṭhitabhāvaṃ ñatvā sayampi vehāsaṃ abbhuggantvā veḷuvaneyeva paccuṭṭhāsi. Atha bhagavā pātimokkhaṃ osāresi. Taṃ sannipātaṃ sandhāya bhagavā – ‘‘aḍḍhateḷasāni bhikkhusatānī’’ti āha. Ayaṃ sāvakasannipātaparicchedo nāma.
そこにおいて「千二百五十人の比丘たち」とは、かつての結髪行者(迦葉三兄弟の弟子)千人と、二大弟子の従者二百五十人という、千二百五十人の比丘たちである。そこでは二大弟子の発願から始まる物語を語って出家を明かすべきである。出家した彼らのうち、マハーモッガッラーナは七日目に阿羅漢果に達した。法将(サーリプッタ)は十五日目に、霊鷲山の中腹にある豚掘洞窟の岩陰で、甥である長爪遊行者のために設けられた法会において『受把握経』が説かれている時、その説法を理解する智慧を送り込んで声聞の波羅蜜の智慧に達した。世尊は長老の阿羅漢果の達成を知り、虚空へ飛び上がってまさに竹林精舎に降り立たれた。長老も「世尊はどこへ行かれたのだろうか」と念じて竹林精舎におられることを知り、自らも虚空へ飛び上がって竹林精舎に降り立たれた。そこで世尊は戒本を説かれた。その集会を指して世尊は「千二百五十人の比丘たち」と仰せられたのである。これを声聞の集会の限定と名づける。
Upaṭṭhākaparicchedavaṇṇanā
給仕者の限定の註釈
11. Upaṭṭhākaparicchede pana ānandoti nibaddhupaṭṭhākabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Bhagavato hi paṭhamabodhiyaṃ anibaddhā upaṭṭhākā ahesuṃ. Ekadā nāgasamālo pattacīvaraṃ gahetvā vicari, ekadā nāgito, ekadā upavāno, ekadā sunakkhatto, ekadā cundo samaṇuddeso, ekadā sāgato, ekadā meghiyo. Tattha ekadā bhagavā nāgasamālattherena saddhiṃ addhānamaggapaṭipanno dvedhāpathaṃ patto. Thero maggā okkamma – ‘‘bhagavā, ahaṃ iminā maggena gacchāmī’’ti āha. Atha naṃ bhagavā – ‘‘ehi bhikkhu, iminā maggena gacchāmā’’ti āha. So – ‘‘handa, bhagavā, tumhākaṃ pattacīvaraṃ gaṇhatha, ahaṃ iminā maggena gacchāmī’’ti vatvā pattacīvaraṃ chamāyaṃ ṭhapetuṃ āraddho. Atha naṃ bhagavā – ‘‘āhara, bhikkhū’’ti vatvā pattacīvaraṃ gahetvā gato. Tassapi bhikkhuno itarena maggena gacchato corā pattacīvarañceva hariṃsu, sīsañca bhindiṃsu. So – ‘‘bhagavā idāni me paṭisaraṇaṃ, na añño’’ti cintetvā lohitena gaḷitena bhagavato santikaṃ agamāsi. ‘‘Kimidaṃ bhikkhū’’ti ca vutte taṃ pavattiṃ ārocesi. Atha naṃ bhagavā – ‘‘mā cintayi, bhikkhu, etaṃyeva te kāraṇaṃ sallakkhetvā nivārayimhā’’ti vatvā naṃ samassāsesi.
11. 給仕者の限定において、「アーナンダ」とは、常任の給仕者であることを指して説かれた。世尊の成道当初には、定まった給仕者はいなかったからである。ある時はナーガサマーラが鉢と衣を持って付き従い、ある時はナーギタ、ある時はウパヴァーナ、ある時はスナッカッタ、ある時は沙弥チュンダ、ある時はサーガタ、ある時はメーギヤであった。その中で、ある時世尊はナーガサマーラ長老とともに遠路の旅に出て、二股の道に至られた。長老は道を外れて「世尊よ、私はこの道を行きます」と申し上げた。そこで世尊は「来なさい、比丘よ、この道を行こう」と仰せられた。彼は「さあ、世尊よ、あなたの鉢と衣をお受け取りください。私はこの道を行きます」と言って、鉢と衣を地面に置こうとし始めた。そこで世尊は「比丘よ、持ってきなさい」と言って鉢と衣を受け取って行かれた。その比丘が別の道を行くと、盗賊たちが鉢と衣を奪い、頭をも打ち割った。彼は「世尊こそが今の私の拠り所であり、他にはいない」と考えて、血を流しながら世尊の御許へ行った。「比丘よ、これはどうしたのか」と尋ねられると、その出来事を報告した。そこで世尊は「比丘よ、思い悩むな。まさにこの理由を察して私は汝を止めたのだ」と言って彼を慰められた。
Ekadā pana bhagavā meghiyattherena saddhiṃ pācīnavaṃsamigadāye jantugāmaṃ agamāsi. Tatrāpi meghiyo jantugāme piṇḍāya caritvā nadītīre pāsādikaṃ ambavanaṃ disvā – ‘‘bhagavā, tumhākaṃ pattacīvaraṃ gaṇhatha, ahaṃ tasmiṃ ambavane samaṇadhammaṃ karomī’’ti vatvā bhagavatā tikkhattuṃ nivāriyamānopi gantvā akusalavitakkehi upadduto anvāsatto (a. ni. 9.3; udāna paricchedo 31 daṭṭhabbo). Paccāgantvā taṃ pavattiṃ ārocesi. Tampi bhagavā – ‘‘idameva te kāraṇaṃ sallakkhetvā nivārayimhā’’ti vatvā anupubbena sāvatthiṃ agamāsi. Tattha gandhakuṭipariveṇe paññattavarabuddhāsane nisinno bhikkhusaṅghaparivuto bhikkhū āmantesi – ‘‘bhikkhave, idānimhi mahallako, ‘ekacce bhikkhū iminā maggena gacchāmā’ti vutte aññena gacchanti, ekacce mayhaṃ pattacīvaraṃ nikkhipanti, mayhaṃ nibaddhupaṭṭhākaṃ ekaṃ bhikkhuṃ jānāthā’’ti. Bhikkhūnaṃ dhammasaṃvego udapādi. Athāyasmā sāriputto uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ vanditvā – ‘‘ahaṃ, bhante, tumheyeva patthayamāno satasahassakappādhikaṃ asaṅkhyeyyaṃ pāramiyo pūrayiṃ, nanu mādiso mahāpañño upaṭṭhāko nāma vaṭṭati, ahaṃ upaṭṭhahissāmī’’ti āha. Taṃ bhagavā – ‘‘alaṃ sāriputta, yassaṃ disāyaṃ tvaṃ viharasi, asuññāyeva me sā disā, tava ovādo buddhānaṃ ovādasadiso, na me tayā upaṭṭhākakiccaṃ atthī’’ti paṭikkhipi. Etenevupāyena mahāmoggallānaṃ ādiṃ katvā asītimahāsāvakā uṭṭhahiṃsu. Te sabbepi bhagavā paṭikkhipi.
またある時、世尊はメーギヤ長老とともに東竹林の鹿野苑のジャントゥ村へ行かれた。そこでもメーギヤはジャントゥ村で托鉢をし、川のほとりの麗しいマンゴー園を見て、「世尊よ、あなたの鉢と衣をお受け取りください。私はあのマンゴー園で沙門の修行をします」と言って、世尊に三度止められたにもかかわらず赴き、不善の思惟に悩まされて執着した(増支部九集三経、自説経第四品第一経を参照せよ)。戻ってきてその出来事を報告した。世尊は彼に対しても「まさにこの理由を察して汝を止めたのだ」と言われ、順次にサーヴァッティー(舎衛城)へ行かれた。そこで香室の庭に設けられた勝れた仏座に坐され、比丘僧伽に囲まれて比丘たちに呼びかけられた。「比丘たちよ、今や私は年老いた。『ある比丘たちよ、この道を行こう』と言っても別の道を行き、ある者たちは私の鉢と衣を置き去りにする。私に一人の常任の給仕者の比丘を定めなさい」と。比丘たちに法の戦慄(危機感)が生じた。そこで尊者サーリプッタは座から立ち上がり、世尊を礼拝して、「大徳よ、私はまさにあなたを求め望んで、十万劫を越えた一阿僧祇の間、波羅蜜を満たしてきました。私のような大智慧の者が給仕者となるにふさわしいのではないでしょうか。私が給仕いたしましょう」と申し上げた。世尊は彼に、「もうよい、サーリプッタよ。汝が住む方角は、私にとって決して空虚ではない。汝の教誡は諸仏の教誡に等しい。私には汝による給仕の必要はない」と断られた。これと同じ方法で、マハーモッガッラーナをはじめとする八十名の大弟子たちが立ち上がった。世尊は彼ら全員を断られた。
Ānandatthero pana tuṇhīyeva nisīdi. Atha naṃ bhikkhū evamāhaṃsu – ‘‘āvuso, ānanda, bhikkhusaṅgho upaṭṭhākaṭṭhānaṃ yācati, tvampi yācāhī’’ti. So āha – ‘‘yācitvā laddhupaṭṭhānaṃ nāma āvuso kīdisaṃ hoti, kiṃ maṃ satthā na passati, sace rocissati, ānando maṃ upaṭṭhātūti vakkhatī’’ti. Atha bhagavā – ‘‘na, bhikkhave, ānando aññena ussāhetabbo, sayameva jānitvā maṃ upaṭṭhahissatī’’ti āha. Tato bhikkhū – ‘‘uṭṭhehi, āvuso ānanda, uṭṭhehi āvuso ānanda, dasabalaṃ upaṭṭhākaṭṭhānaṃ yācāhī’’ti āhaṃsu. Thero uṭṭhahitvā cattāro paṭikkhepe, catasso ca āyācanāti aṭṭha vare yāci.
しかしアーナンダ長老は黙って坐っていた。そこで比丘たちは彼にこのように言った。「友アーナンダよ、比丘僧伽が給仕者の地位を求めている。汝も求めなさい」と。彼は言った。「友よ、求めて得た給仕などというものがどうして良いものでありましょうか。導師は私を見ておられないのでしょうか。もし気に入られるなら、『アーナンダが私に給仕せよ』と仰せになるでしょう」と。そこで世尊は、「比丘たちよ、アーナンダは他者によって勧められるべきではない。自ら悟って私に給仕するであろう」と仰せられた。それから比丘たちは、「立ちなさい、友アーナンダよ。立ちなさい、友アーナンダよ。十力者に給仕者の地位を求めなさい」と言った。長老は立ち上がり、四つの拒絶と四つの願求という八つの恩恵を求めた。
Cattāro paṭikkhepā nāma – ‘‘sace me, bhante, bhagavā attanā laddhaṃ paṇītaṃ cīvaraṃ na dassati, piṇḍapātaṃ na dassati, ekagandhakuṭiyaṃ vasituṃ na dassati, nimantanaṃ gahetvā na gamissati, evāhaṃ bhagavantaṃ upaṭṭhahissāmī’’ti vatvā – ‘‘kiṃ panettha, ānanda, ādīnavaṃ passasī’’ti vutte – ‘‘sacāhaṃ, bhante, imāni vatthūni labhissāmi, bhavissanti vattāro – ‘ānando dasabalena laddhaṃ paṇītaṃ cīvaraṃ paribhuñjati, piṇḍapātaṃ paribhuñjati, ekagandhakuṭiyaṃ vasati, ekato nimantanaṃ gacchati, etaṃ lābhaṃ labhanto tathāgataṃ upaṭṭhāti, ko evaṃ upaṭṭhahato bhāro’ti’’ ime cattāro paṭikkhepe yāci.
四つの拒絶とは、「大徳よ、もし世尊がご自身が得られた上等な衣を私に下さらず、托鉢飯を下さらず、同じ香室に住まわせず、招待を受けて一緒に行かないでくださるなら、そのようにして私は世尊に給仕いたします」と言い、「アーナンダよ、汝はそこにどのような過失を見るのか」と尋ねられると、「大徳よ、もし私がこれらの物を受け取るなら、『アーナンダは十力が得られた上等な衣を享受し、托鉢飯を享受し、同じ香室に住み、一緒に招待へ赴いている。このような利得を得ながら如来に給仕しているのだから、このように給仕することに何の重荷があろうか』と言う者たちが現れるでしょう」と、これら四つの拒絶を求めた。
Catasso āyācanā nāma – ‘‘sace, bhante, bhagavā mayā gahitanimantanaṃ gamissati, sacāhaṃ tiroraṭṭhā tirojanapadā bhagavantaṃ daṭṭhuṃ āgataṃ parisaṃ āgatakkhaṇe eva bhagavantaṃ dassetuṃ lacchāmi, yadā me kaṅkhā uppajjati, tasmiṃyeva khaṇe bhagavantaṃ upasaṅkamituṃ lacchāmi, yaṃ bhagavā mayhaṃ parammukhā dhammaṃ deseti, taṃ āgantvā mayhaṃ kathessati, evāhaṃ bhagavantaṃ upaṭṭhahissāmī’’ti vatvā – ‘‘kaṃ panettha, ānanda, ānisaṃsaṃ passasī’’ti vutte – ‘‘idha, bhante, saddhā kulaputtā bhagavato okāsaṃ alabhantā maṃ evaṃ vadanti – ‘sve, bhante ānanda, bhagavatā saddhiṃ amhākaṃ ghare bhikkhaṃ gaṇheyyāthā’ti, sace bhante bhagavā tattha na gamissati, icchitakkhaṇeyeva parisaṃ dassetuṃ, kaṅkhañca vinodetuṃ okāsaṃ na lacchāmi, bhavissanti vattāro – ‘kiṃ ānando dasabalaṃ upaṭṭhāti, ettakampissa anuggahaṃ bhagavā na karotī’ti. Bhagavato ca parammukhā maṃ pucchissanti – ‘ayaṃ, āvuso ānanda, gāthā, idaṃ suttaṃ, idaṃ jātakaṃ, kattha desita’nti. Sacāhaṃ taṃ na sampādayissāmi, bhavissanti vattāro – ‘ettakampi, āvuso, na jānāsi, kasmā tvaṃ chāyā viya bhagavantaṃ avijahanto dīgharattaṃ vicarasī’ti. Tenāhaṃ parammukhā desitassapi dhammassa puna kathanaṃ icchāmī’’ti imā catasso āyācanā yāci. Bhagavāpissa adāsi.
四つの願求とは、「大徳よ、もし世尊が私の受けた招待に赴いてくださり、もし私が他国や他地方から世尊にお目にかかるためにやって来た人々を、到着したその瞬間に世尊にお目にかからせることができ、私に疑念が生じた時にはまさにその瞬間に世尊の御許へ参上することができ、世尊が私のいない所で説かれた法を、戻って私に語ってくださるなら、そのようにして私は世尊に給仕いたします」と言い、「アーナンダよ、汝はそこにどのような功徳を見るのか」と尋ねられると、「大徳よ、世尊にお目にかかる機会を得られない信深き良家の子らが、私にこのように言います。『大徳アーナンダよ、明日、世尊とともに私たちの家で供養をお受け取りください』と。大徳よ、もし世尊がそこへ赴いてくださらないなら、望むまさにその時に人々をお目にかからせ、疑念を晴らす機会を得られないなら、『なぜアーナンダは十力に給仕しているのか、これほどの恩恵さえ世尊は彼になさらないのか』と言う者たちが現れるでしょう。また、世尊がおられない所で人々が私に『友アーナンダよ、この詩偈、この経、このジャータカはどこで説かれたのか』と尋ねるでしょう。もし私がそれに答えられないなら、『友よ、汝はこれさえも知らないのか。なぜ汝は影のように世尊から離れずに長き夜を付き従っているのか』と言う者たちが現れるでしょう。それゆえに私は、不在の時に説かれた法も再び語られることを望みます」と、これら四つの願求を求めた。世尊も彼にそれらをお認めになった。
Evaṃ ime aṭṭha vare gahetvā nibaddhupaṭṭhāko ahosi. Tasseva ṭhānantarassatthāya kappasatasahassaṃ pūritānaṃ pāramīnaṃ phalaṃ pāpuṇīti imassa nibaddhupaṭṭhākabhāvaṃ sandhāya – ‘‘mayhaṃ, bhikkhave, etarahi ānando bhikkhu upaṭṭhāko aggupaṭṭhāko’’ti āha. Ayaṃ upaṭṭhākaparicchedo nāma.
このようにこれら八つの恩恵を受けて、彼は常任の給仕者となった。まさにその地位のために十万劫の間満たされた波羅蜜の果報に達したのであるから、この常任の給仕者であることを指して、「比丘たちよ、現在、アーナンダ比丘が私の給仕者であり、最上の給仕者である」と仰せられた。これを給仕者の限定と名づける。
12. Pitiparicchedo uttānatthoyeva.
12. 父の限定は、明白な意味そのものである。
Vihāraṃ pāvisīti kasmā vihāraṃ pāvisi? Bhagavā kira ettakaṃ kathetvā cintesi – ‘‘na tāva mayā sattannaṃ buddhānaṃ vaṃso nirantaraṃ matthakaṃ pāpetvā kathito, ajja mayi pana vihāraṃ paviṭṭhe ime bhikkhū bhiyyoso mattāya pubbenivāsañāṇaṃ ārabbha vaṇṇaṃ kathayissanti. Athāhaṃ āgantvā nirantaraṃ buddhavaṃsaṃ kathetvā matthakaṃ pāpetvā dassāmī’’ti bhikkhūnaṃ kathāvārassa okāsaṃ datvā uṭṭhāyāsanā vihāraṃ pāvisi.
「精舎に入られた」とは、なぜ精舎に入られたのか? 世尊はこれだけを語って、このように考えられたという。「私はまだ七仏の系譜を連続して最後まで語り尽くしてはいない。しかし今日、私が精舎に入れば、これらの比丘たちはさらに一層、宿住智について称賛を語り合うであろう。その後で私はやって来て、連続して仏の系譜を語り、最後まで導いて示そう」と、比丘たちの談話の機会を与えて、座から立ち上がって精舎に入られたのである。
Yañcetaṃ bhagavā tantiṃ kathesi, tattha kappaparicchedo, jātiparicchedo, gottaparicchedo, āyuparicchedo, bodhiparicchedo, sāvakayugaparicchedo, sāvakasannipātaparicchedo, upaṭṭhākaparicchedo, pitiparicchedoti navime vārā āgatā, sambahulavāro anāgato, ānetvā pana dīpetabbo.
そして世尊が語られたその教えにおいて、劫の限定、種姓の限定、氏族の限定、寿命の限定、菩提樹の限定、声聞の対の限定、声聞の集会の限定、給仕者の限定、父の限定というこれら九つの項目が説かれた。家族(息子や妻など)の項目は説かれなかったが、補って明かされるべきである。
Sambahulavārakathāvaṇṇanā
家族の項目の解説
Sabbabodhisattānañhi ekasmiṃ kulavaṃsānurūpe putte jāte nikkhamitvā pabbajitabbanti ayameva vaṃso, ayaṃ paveṇī. Kasmā? Sabbaññubodhisattānañhi mātukucchiṃ okkamanato paṭṭhāya pubbe vuttappakārāni anekāni pāṭihāriyāni honti, tatra nesaṃ yadi neva jātanagaraṃ, na pitā, na mātā, na bhariyā, na putto paññāyeyya, ‘‘imassa neva jātanagaraṃ, na pitā, na bhariyā, na putto paññāyati, devo vā sakko vā māro vā brahmā vā esa maññe, devānañca īdisaṃ pāṭihāriyaṃ anacchariya’’nti maññamāno jano neva sotabbaṃ, na saddhātabbaṃ maññeyya. Tato abhisamayo na bhaveyya, abhisamaye asati niratthakova buddhuppādo, aniyyānikaṃ sāsanaṃ hoti. Tasmā sabbabodhisattānaṃ – ‘‘ekasmiṃ kulavaṃsānurūpe putte jāte nikkhamitvā pabbajitabba’’nti ayameva vaṃso ayaṃ paveṇī. Tasmā puttādīnaṃ vasena sambahulavāro ānetvā dīpetabbo.
すべての菩薩たちには、家系にふさわしい一人の息子が生まれた時に出家得度すべしという、まさにこのような家系があり、このような伝統がある。なぜか? 一切知の菩薩たちには、母の胎内に宿る時から前述の通りの数々の不可思議がある。その際、もし彼らに生誕の都市も、父も、母も、妻も、息子も知られていなかったならば、「この者には生誕の都市も、父も、妻も、息子も知られていない。これは天人か、帝釈天か、魔羅か、梵天であろう。神々にとってこのような不可思議は驚くべきことではない」と考えて、人々は聞くべきものとも信ずべきものとも思わないであろう。そうであれば覚り(証悟)はあり得ず、覚りがなければ仏の出現は無駄となり、教えは解脱をもたらさないものとなってしまう。それゆえにすべての菩薩たちには、「家系にふさわしい一人の息子が生まれた時に出家得度すべし」という、まさにこのような家系があり、このような伝統がある。それゆえ、息子などを通じた家族の項目を補って明かすべきである。
Sambahulaparicchedavaṇṇanā
家族の限定の註釈
Tattha –
そこにおいて――
Samavattakkhandho atulo, suppabuddho ca uttaro;
「サマヴァッタッカンディ、アトゥラ、スッパブッダ、そしてウッタラ、
Satthavāho vijitaseno, rāhulo bhavati sattamoti.
サッタヴァーハ、ヴィジタセーナ、ラーフラが七番目となる。」
Ete tāva sattannampi bodhisattānaṃ anukkameneva satta puttā veditabbā.
これらはまず、七人の菩薩たちの順序通りの七人の息子たちと知るべきである。
Tattha rāhulabhadde tāva jāte paṇṇaṃ āharitvā mahāpurisassa hatthe ṭhapayiṃsu. Athassa tāvadeva sakalasarīraṃ khobhetvā puttasineho aṭṭhāsi. So cintesi – ‘‘ekasmiṃ tāva jāte evarūpo puttasineho, parosahassaṃ kira me puttā bhavissanti, tesu ekekasmiṃ jāte idaṃ sinehabandhanaṃ evaṃ vaḍḍhantaṃ dubbhejjaṃ bhavissati, rāhu jāto, bandhanaṃ jāta’’nti āha. Taṃ divasameva ca rajjaṃ pahāya nikkhanto. Esa nayo sabbesaṃ puttuppattiyanti. Ayaṃ puttaparicchedo.
その中で、まずラーフラ賢者が生まれた時、手紙を持ってきて大士(菩薩)の手に置いた。その時、たちまち全身を震わせて愛子の情が生じた。彼は考えた。「一人生まれただけでもこのような愛子の情である。私には千人以上の息子が生まれるというが、それらの子が一人生まれるごとに、この愛着の絆はこのように増大して断ちがたいものとなるであろう。『ラーフラ(障害)が生まれた、束縛が生まれた』」と言った。そしてまさにその日、王位を捨てて出家した。すべての仏たちの息子の誕生においてもこの道筋である。これを息子の限定とする。
Sutanā sabbakāmā ca, sucittā atha rocinī;
「スタナー、サッバカーマー、スチッター、そしてローチニー、
Rucaggatī sunandā ca, bimbā bhavati sattamāti.
ルチャッガティー、スナンダー、ビンバーが七番目となる。」
Etā tesaṃ sattannampi puttānaṃ mātaro ahesuṃ. Bimbādevī pana rāhulakumāre jāte rāhulamātāti paññāyittha. Ayaṃ bhariyaparicchedo.
これらはその七人の息子たちの母たち(菩薩の妃たち)であった。ビンバー王妃は、ラーフラ王子が生まれた時に「ラーフラの母」として知られるようになった。これを妻の限定とする。
Vipassī kakusandhoti ime pana dve bodhisattā payuttaājaññarathamāruyha mahābhinikkhamanaṃ nikkhamiṃsu. Sikhī koṇāgamanoti ime dve hatthikkhandhavaragatā hutvā nikkhamiṃsu. Vessabhū suvaṇṇasivikāya nisīditvā nikkhami. Kassapo uparipāsāde mahātale nisinnova ānāpānacatutthajjhānaṃ nibbattetvā jhānā uṭṭhāya taṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā – ‘‘pāsādo uggantvā bodhimaṇḍe otaratū’’ti adhiṭṭhāsi. Pāsādo ākāsena gantvā bodhimaṇḍe otari. Mahāpurisopi tato otaritvā bhūmiyaṃ ṭhatvā – ‘‘pāsādo yathāṭhāneyeva patiṭṭhātū’’ti cintesi. So yathāṭhāne patiṭṭhāsi. Mahāpurisopi satta divasāni padhānamanuyuñjitvā bodhipallaṅke nisīditvā sabbaññutaṃ paṭivijjhi. Amhākaṃ pana bodhisatto kaṇṭakaṃ assavaramāruyha nikkhantoti. Ayaṃ yānaparicchedo.
ヴィパッシーとカクサンダの二人の菩薩は、駿馬を繋いだ車に乗って大出家をなされた。シキーとコーナāガマナの二人は、優れた象の背に乗って出家された。ヴェッサブーは金の輿に座して出家された。カッサパは高楼の広間に座したまま安那般那の第四禅を起こし、禅定より立ち上がり、その禅定を基礎として「宮殿が高く昇って菩提樹の座に降り立ちますように」と決意された。宮殿は天空を通って菩提樹の座に降り立った。偉丈夫(菩薩)もそこから降りて地上に立ち、「宮殿が元の場所に正しく戻りますように」と念じられた。宮殿は元の場所に戻った。偉丈夫もまた七日間の精進に励み、金剛宝座に座して一切知見(正等覚)を悟られた。一方、我らの菩薩はカンタカという名馬に乗って出家された。これが乗り物の規定である。
Vipassissa pana bhagavato yojanappamāṇe padese vihāro patiṭṭhāsi, sikhissa tigāvute, vessabhussa aḍḍhayojane, kakusandhassa gāvute, koṇāgamanassa aḍḍhagāvute, kassapassa vīsatiusabhe. Amhākaṃ bhagavato pakatimānena soḷasakarīse, rājamānena aṭṭhakarīse padese vihāro patiṭṭhitoti. Ayaṃ vihāraparicchedo.
ヴィパッシー世尊の精舎は一由旬の広さの地に建立された。シキー世尊は三ガーヴタ、ヴェッサブー世尊は半由旬、カクサンダ世尊は一ガーヴタ、コーナāガマナ世尊は半ガーヴタ、カッサパ世尊は二十ウサバの地に建立された。我らの世尊の精舎は通常の計測で十六カリーサ、王用の計測で八カリーサの地に建立された。これが精舎の規定である。
Vipassissa pana bhagavato ekaratanāyāmā vidatthivitthārā aṭṭhaṅgulubbedhā suvaṇṇiṭṭhakā kāretvā cūḷaṃsena chādetvā vihāraṭṭhānaṃ kiṇiṃsu. Sikhissa suvaṇṇayaṭṭhiphālehi chādetvā kiṇiṃsu. Vessabhussa suvaṇṇahatthipādāni kāretvā tesaṃ cūḷaṃsena chādetvā kiṇiṃsu. Kakusandhassa vuttanayeneva suvaṇṇiṭṭhakāhi chādetvā kiṇiṃsu. Koṇāgamanassa vuttanayeneva suvaṇṇakacchapehi chādetvā kiṇiṃsu. Kassapassa suvaṇṇakaṭṭīhiyeva chādetvā kiṇiṃsu. Amhākaṃ bhagavato salakkhaṇānaṃ kahāpaṇānaṃ cūḷaṃsena chādetvā kiṇiṃsu. Ayaṃ vihārabhūmiggahaṇadhanaparicchedo.
ヴィパッシー世尊のためには、長さ一肘、幅一スパン、厚さ八指の金の煉瓦を作らせ、端を揃えて敷き詰めて精舎の土地を買い取った。シキー世尊のためには金の棒切れを敷き詰めて買い取った。ヴェッサブー世尊のためには金の象の足の形を作らせ、それらの端を揃えて敷き詰めて買い取った。カクサンダ世尊のためには述べられた方法と同じく金の煉瓦を敷き詰めて買い取った。コーナāガマナ世尊のためには述べられた方法と同じく金の亀を敷き詰めて買い取った。カッサパ世尊のためには金の棒材を敷き詰めて買い取った。我らの世尊のためには刻印入りの金貨(カハーパナ)の端を揃えて敷き詰めて買い取った。これが精舎の敷地取得費用の規定である。
Tattha vipassissa bhagavato tathā bhūmiṃ kiṇitvā vihāraṃ katvā dinnupaṭṭhāko punabbasumitto nāma ahosi, sikhissa sirivaḍḍhano nāma, vessabhussa sotthiyo nāma, kakusandhassa accuto nāma, koṇāgamanassa uggo nāma, kassapassa sumano nāma, amhākaṃ bhagavato sudatto nāma. Sabbe cete gahapatimahāsālā seṭṭhino ahesunti. Ayaṃ upaṭṭhākaparicchedo nāma.
その中で、ヴィパッシー世尊のためにそのように土地を買い取り、精舎を造営して布施した給仕者はプナッバスミッタという名であった。シキー世尊にはシリヴァッダナ、ヴェッサブー世尊にはソッティヤ、カクサンダ世尊にはアッチュタ、コーナāガマナ世尊にはウッガ、カッサパ世尊にはスマナ、我らの世尊にはスダッタという名であった。彼らは皆、大富豪の長者たちであった。これが給仕者の規定である。
Aparāni cattāri avijahitaṭṭhānāni nāma honti. Sabbabuddhānañhi bodhipallaṅko avijahito, ekasmiṃyeva ṭhāne hoti. Dhammacakkappavattanaṃ isipatane migadāye avijahitameva hoti. Devorohanakāle saṅkassanagaradvāre paṭhamapadagaṇṭhikā avijahitāva hoti. Jetavane gandhakuṭiyā cattāri mañcapādaṭṭhānāni avijahitāneva honti. Vihāro pana khuddakopi mahantopi hoti, vihāropi na vijahitoyeva, nagaraṃ pana vijahati. Yadā nagaraṃ pācīnato hoti, tadā vihāro pacchimato; yadā nagaraṃ dakkhiṇato, tadā vihāro uttarato. Yadā nagaraṃ pacchimato, tadā vihāro pācīnato; yadā nagaraṃ uttarato, tadā vihāro dakkhiṇato. Idāni pana nagaraṃ uttarato, vihāro dakkhiṇato.
その他に、不変の四つの場所がある。すべての仏陀にとって菩提の宝座は不変であり、常に同一の場所にある。鹿野苑の仙人堕処における初転法輪の場も不変である。天界からの降下の時、サンカッサの城門に最初に足を踏み降ろす場も不変である。祇樹給孤独園の香室における寝床の四つの脚の置かれる場も不変である。しかし精舎は小さくも大きくもなり、精舎自体は捨て去られないが、都市は位置を変える。都市が東にあれば精舎は西にあり、都市が南にあれば精舎は北にあり、都市が西にあれば精舎は東にあり、都市が北にあれば精舎は南にある。現在では都市が北にあり、精舎が南にある。
Sabbabuddhānañca āyuvemattaṃ, pamāṇavemattaṃ, kulavemattaṃ, padhānavemattaṃ, rasmivemattanti pañca vemattāni honti. Āyuvemattaṃ nāma keci dīghāyukā honti, keci appāyukā. Tathā hi dīpaṅkarassa vassasatasahassaṃ āyuppamāṇaṃ ahosi, amhākaṃ bhagavato vassasataṃ āyuppamāṇaṃ.
また、諸仏には寿命の相違、身長の相違、家柄の相違、修行期間の相違、光明の相違という五つの相違がある。寿命の相違とは、ある仏は長命であり、ある仏は短命であることである。実にディーパンカラ仏の寿命は十万歳であり、我らの世尊の寿命は百歳であった。
Pamāṇavemattaṃ nāma keci dīghā honti keci rassā. Tathā hi dīpaṅkaro asītihattho ahosi, sumano navutihattho, amhākaṃ bhagavā aṭṭhārasahattho.
身長の相違とは、ある仏は背が高く、ある仏は低いことである。実にディーパンカラ仏は八十肘であり、スマナ仏は九十肘であり、我らの世尊は十八肘であられた。
Kulavemattaṃ nāma keci khattiyakule nibbattanti, keci brāhmaṇakule. Padhānavemattaṃ nāma kesañci padhānaṃ ittarakālameva hoti, yathā kassapassa bhagavato. Kesañci addhaniyaṃ, yathā amhākaṃ bhagavato.
家柄の相違とは、ある仏は刹帝利(王族)の家柄に生まれ、ある仏は婆羅門(司祭)の家柄に生まれることである。修行期間の相違とは、カッサパ世尊のように修行期間が極めて短い場合もあれば、我らの世尊のように長期に及ぶ場合もあることである。
Rasmivemattaṃ nāma maṅgalassa bhagavato sarīrarasmi dasasahassilokadhātuppamāṇā ahosi. Amhākaṃ bhagavato samantā byāmamattā. Tatra rasmivemattaṃ ajjhāsayappaṭibaddhaṃ, yo yattakaṃ icchati, tassa tattakaṃ sarīrappabhā pharati. Maṅgalassa pana niccampi dasasahassilokadhātuṃ pharatūti ajjhāsayo ahosi. Paṭividdhaguṇesu pana kassaci vemattaṃ nāma natthi.
光明の相違とは、マンガラ世尊の身体の光明は一万世界に及ぶほどであった。我らの世尊のそれは周囲一尋ほどであった。そこでの光明の相違は願望に依存しており、望むだけの広さに身体の輝きが広がるのである。マンガラ仏には「常に一万世界を照らせ」という願望があった。しかし、悟り得られた徳性に関しては、誰にも何ら相違はない。
Aparaṃ amhākaṃyeva bhagavato sahajātaparicchedañca nakkhattaparicchedañca dīpesuṃ. Sabbaññubodhisattena kira saddhiṃ rāhulamātā, ānandatthero, channo, kaṇṭako, nidhikumbho, mahābodhi, kāḷudāyīti imāni satta sahajātāni. Mahāpuriso ca uttarāsāḷhanakkhatteneva mātukucchiṃ okkami, mahābhinikkhamanaṃ nikkhami, dhammacakkaṃ pavattesi, yamakapāṭihāriyaṃ akāsi. Visākhānakkhattena jāto ca abhisambuddho ca parinibbuto ca. Māghanakkhattenassa sāvakasannipāto ca ahosi, āyusaṅkhārossajjanañca, assayujanakkhattena devorohananti ettakaṃ āharitvā dīpetabbaṃ. Ayaṃ sambahulaparicchedo nāma.
さらに、我らの世尊に関してのみ、倶生(同日誕生)の規定と星座の規定が示されている。一切知の菩薩とともに生まれたのは、ラーフラの母、アーナンダ長老、チャンナ、カンタカ、宝の甕、大菩提樹、カールダーインの七つである。また偉丈夫は、ウッタラーシャーダー(亢宿に相当する星座)の星回りの時に母の胎に入り、大出家をし、法輪を転じ、双神変を行われた。ヴィサーカーの星回りの時に誕生し、成道し、完全なる涅槃に入られた。マーガの星回りの時に弟子の集会があり、寿命の行の放棄があり、アッサユジャの星回りの時に天界降下があったと、これらを引き合いに出して説明されるべきである。これが多事(雑事)の規定である。
13. Idāni atha kho tesaṃ bhikkhūnantiādīsu te bhikkhū – ‘‘āvuso, pubbenivāsassa nāma ayaṃ gati, yadidaṃ cutito paṭṭhāya paṭisandhiārohanaṃ. Yaṃ pana idaṃ paṭisandhito paṭṭhāya pacchāmukhaṃ ñāṇaṃ pesetvā cuti gantabbaṃ, idaṃ atigarukaṃ. Ākāse padaṃ dassento viya bhagavā kathesī’’ti ativimhayajātā hutvā – ‘‘acchariyaṃ, āvuso,’’tiādīni vatvā puna aparampi kāraṇaṃ dassento – ‘‘yatra hi nāma tathāgato’’tiādimāhaṃsu. Tattha yatra hi nāmāti acchariyatthe nipāto, yo nāma tathāgatoti attho. Chinnapapañceti ettha papañcā nāma taṇhā māno diṭṭhīti ime tayo kilesā. Chinnavaṭumeti ettha vaṭumanti kusalākusalakammavaṭṭaṃ vuccati. Pariyādinnavaṭṭeti tasseva vevacanaṃ, pariyādinnasabbakammavaṭṭeti attho. Sabbadukkhavītivatteti sabbaṃ vipākavaṭṭasaṅkhātaṃ dukkhaṃ vītivatte. Anussarissatīti idaṃ yatrāti nipātavasena anāgatavacanaṃ, attho panettha atītavasena veditabbo. Bhagavā hi te buddhe anussari, na idāni anussarissati. Evaṃsīlāti maggasīlena phalasīlena lokiyalokuttarasīlena evaṃsīlā. Evaṃdhammāti ettha samādhipakkhā dhammā adhippetā, maggasamādhinā phalasamādhinā lokiyalokuttarasamādhinā, evaṃsamādhayoti attho. Evaṃpaññāti maggapaññādivaseneva evaṃpaññā. Evaṃvihārīti ettha pana heṭṭhā samādhipakkhānaṃ dhammānaṃ gahitattā vihāro gahitova puna kasmā gahitameva gaṇhātīti ce; na idaṃ gahitameva, idañhi nirodhasamāpattidīpanatthaṃ vuttaṃ. Tasmā evaṃ nirodhasamāpattivihārī te bhagavanto ahesunti evamettha attho daṭṭhabbo.
13. さて、「そのとき、それらの比丘たちは」等の文において、比丘たちは「友よ、過去世の想起とは、死から始まって受胎へと遡るのが通例である。しかし受胎から智慧を過去へと向けて死に至るということは、極めて困難である。世尊はあたかも空中に足跡を示すかのようにお語りになられた」と非常に驚嘆し、「不思議なるかな、友よ」等と言って、さらに別の理由を示して「実にタターガタは」等と言った。その中で「実に……とは(yatra hi nāma)」は感嘆の意味を持つ不変化詞であり、「タターガタほどのお方が」という意味である。「戯論を断ち」の「戯論」とは、渇愛、慢心、悪見という三つの煩悩のことである。「小道を断ち」の「小道」とは、善悪の業の輪廻をいう。「輪廻を尽くし」とはそれの同義語であり、一切の業の輪廻を尽くしたという意味である。「一切の苦を超えた」とは、異熟の輪廻と名づけられる一切の苦を超えたことである。「想起されるであろう(anussarissati)」は、「yatra」という不変化詞の働きにより未来形となっているが、その意味は過去として理解されるべきである。世尊はそれらの仏たちを想起されたのであり、今から想起されるのではないからである。「このような戒を具え」とは、道戒、果戒、世間的・出世間的な戒によって、このような戒を具えていること。「このような法を具え」とは、ここでは三昧の側の諸法が意図されており、道の三昧、果の三昧、世間的・出世間的な三昧によって、このような三昧を具えているという意味である。「このような智慧を具え」とは、道の智慧などによって、このような智慧を具えていること。「このような住まいに住し」とは、前段で三昧の側の諸法が挙げられているため、住(三昧)はすでに含まれているのに、なぜ再び含まれたものを挙げるのかといえば、これはすでに挙げられたものではなく、滅尽定の境地を示すために説かれたのである。それゆえ、それらの世尊はこのような滅尽定に住しておられたと、このようにここでは意味を解釈すべきである。
Evaṃvimuttāti ettha vikkhambhanavimutti, tadaṅgavimutti, samucchedavimutti, paṭippassaddhivimutti, nissaraṇavimuttīti pañcavidhā vimutti. Tattha aṭṭha samāpattiyo sayaṃ vikkhambhitehi nīvaraṇādīhi vimuttattā vikkhambhanavimuttīti saṅkhyaṃ gacchanti. Aniccānupassanādikā sattānupassanā sayaṃ tassa tassa paccanīkaṅgavasena pariccattāhi niccasaññādīhi vimuttattā tadaṅgavimuttīti saṅkhyaṃ gacchanti. Cattāro ariyamaggā sayaṃ samucchinnehi kilesehi vimuttattā samucchedavimuttīti saṅkhyaṃ gacchanti. Cattāri sāmaññaphalāni maggānubhāvena kilesānaṃ paṭippassaddhante uppannattā paṭippassaddhivimuttīti saṅkhyaṃ gacchanti. Nibbānaṃ sabbakilesehi nissaṭattā apagatattā dūre ṭhitattā nissaraṇavimuttīti saṅkhyaṃ gacchati. Iti imāsaṃ pañcannaṃ vimuttīnaṃ vasena – ‘‘evaṃ vimuttā’’ti ettha attho daṭṭhabbo.
「このような解脱を具え」において、解脱には鎮伏解脱、一分(各別)解脱、断絶解脱、寂静解脱、出離解脱の五種がある。そのうち八等至(四禅八定)は、それ自体によって鎮伏された蓋(障害)などから解脱しているため、鎮伏解脱と呼ばれる。無常随観をはじめとする七随観は、それぞれの対治すべき要素によって放棄された常住の想いなどから解脱しているため、一分解脱と呼ばれる。四つの聖道は、それ自体によって断ち切られた煩悩から解脱しているため、断絶解脱と呼ばれる。四つの沙門果は、道の力によって煩悩が寂静した瞬間に生じるため、寂静解脱と呼ばれる。涅槃は一切の煩悩から脱し、離れ、遠く離れて存在するため、出離解脱と呼ばれる。このように、これら五種の解脱の観点から「このような解脱を具え」の意味を理解すべきである。
14. Paṭisallānā vuṭṭhitoti ekībhāvā vuṭṭhito.
14. 「閑居より立ち上がり」とは、独座の境地から立ち上がったことである。
16. **‘‘Ito so, bhikkhave’’**ti ko anusandhi? Idañhi suttaṃ – ‘‘tathāgatassevesā, bhikkhave, dhammadhātu suppaṭividdhā’’ti ca ‘‘devatāpi tathāgatassa etamatthaṃ ārocesu’’nti ca imehi dvīhi padehi ābaddhaṃ. Tattha devatārocanapadaṃ suttantapariyosāne devacārikakolāhalaṃ dassento vicāressati. Dhammadhātupadānusandhivasena pana ayaṃ desanā āraddhā. Tattha khattiyo jātiyātiādīni ekādasapadāni nidānakaṇḍe vuttanayeneva veditabbāni.
16. 「比丘たちよ、それより……」とはどのような文脈上の結びつき(関連)か。この経は「比丘たちよ、タターガタにはこの法界が善く通達されている」ということと、「諸天もまたタターガタにこのことを告げ知らせた」という二つの言葉によって結びつけられている。そのうち、諸天が告げ知らせたという句については、経の結びにおいて天界巡歴のざわめきを示す際に考察されるであろう。しかし、法界の句の関連によってこの説法が始められたのである。その中で「生まれは刹帝利」等の十一の句は、序品で述べられた通りの方法で理解されるべきである。
Bodhisattadhammatāvaṇṇanā
菩薩の法爾の解説
17. Atha kho, bhikkhave, vipassī bodhisattotiādīsu pana vipassīti tassa nāmaṃ, tañca kho vividhe atthe passanakusalatāya laddhaṃ. Bodhisattoti paṇḍitasatto bujjhanakasatto. Bodhisaṅkhātesu vā catūsu maggesu satto āsatto laggamānasoti bodhisatto. Sato sampajānoti ettha satoti satiyeva. Sampajānoti ñāṇaṃ. Satiṃ sūpaṭṭhitaṃ katvā ñāṇena paricchinditvā mātukucchiṃ okkamīti attho. Okkamīti iminā cassa okkantabhāvo pāḷiyaṃ dassito, na okkamanakkamo. So pana yasmā aṭṭhakathaṃ ārūḷho, tasmā evaṃ veditabbo –
17. 「比丘たちよ、そのとき、ヴィパッシー菩薩は」等の文において、「ヴィパッシー」とは彼の名であり、それは多様な義を見ることに巧みであったことから得られた名である。「菩薩(bodhisatta)」とは、賢明なる有情、目覚めゆく有情のことである。あるいは、菩提と呼ばれる四つの聖道に心を執着させ、心を繋ぎ止めている有情であるから菩薩という。「正念にして正知ありて」において、「正念(sato)」とは念そのものである。「正知(sampajāno)」とは智慧である。念を善く現前させ、智慧によって分別のうえで母の胎に入ったという意味である。「入った」という言葉によって、パーリ本文では胎に入った事実が示されており、胎に入る手順は示されていない。しかし、それは注釈に記されているため、次のように理解されるべきである。
Sabbabodhisattā hi samatiṃsa pāramiyo pūretvā, pañca mahāpariccāge pariccajitvā, ñātatthacariyalokatthacariyabuddhacariyānaṃ koṭiṃ patvā, vessantarasadise tatiye attabhāve ṭhatvā, satta mahādānāni datvā, sattakkhattuṃ pathaviṃ kampetvā, kālaṅkatvā, dutiyacittavāre tusitabhavane nibbattanti. Vipassī bodhisattopi tatheva katvā tusitapure nibbattitvā saṭṭhisatasahassādhikā sattapaññāsa vassakoṭiyo tattha aṭṭhāsi. Aññadā pana dīghāyukadevaloke nibbattā bodhisattā na yāvatāyukaṃ tiṭṭhanti. Kasmā? Tattha pāramīnaṃ duppūraṇīyattā. Te adhimuttikālakiriyaṃ katvā manussapatheyeva nibbattanti. Pāramīnaṃ pūrento pana yathā idāni ekena attabhāvena sabbaññutaṃ upanetuṃ sakkonti, evaṃ sabbaso pūritattā tadā vipassī bodhisatto tattha yāvatāyukaṃ aṭṭhāsi.
すべての菩薩は三十の波羅蜜を満たし、五つの大施捨をなし、親族のための行・世界のための行・仏陀となるための行の頂点に達し、ヴェッサンタラのような第三の生涯にとどまり、七つの大布施を行い、七度大地を震動させ、命を終えて、次の心が生じる刹那に兜率天に生まれる。ヴィパッシー菩薩も同様にして兜率天に生まれ、そこに五億七千六百万年の間とどまられた。他の場合、長命の天界に生まれた菩薩たちは、寿命の尽きるまでとどまることはない。なぜなら、そこでは波羅蜜を満たすことが困難だからである。彼らは願生の死(意図的な寿命の短縮)をなして、人間界にこそ生まれるのである。しかし、今や一つの生涯によって一切知を達成することができるほどに波羅蜜をあまねく満たしていたため、その時ヴィパッシー菩薩はそこで寿命の限りとどまられたのである。
Devatānaṃ pana – ‘‘manussānaṃ gaṇanāvasena idāni sattahi divasehi cuti bhavissatī’’ti pañca pubbanimittāni uppajjanti – mālā milāyanti, vatthāni kilissanti, kacchehi sedā muccanti, kāye dubbaṇṇiyaṃ okkamati, devo devāsane na saṇṭhāti. Tattha mālāti paṭisandhiggahaṇadivase piḷandhanamālā, tā kira saṭṭhisatasahassādhikā sattapaṇṇāsa vassakoṭiyo amilāyitvā tadā milāyanti. Vatthesupi eseva nayo. Ettakaṃ pana kālaṃ devānaṃ neva sītaṃ na uṇhaṃ hoti, tasmiṃ kāle sarīrā bindubinduvasena sedā muccanti. Ettakañca kālaṃ tesaṃ sarīre khaṇḍiccapāliccādivasena vivaṇṇatā na paññāyati, devadhītā soḷasavassuddesikā viya khāyanti, devaputtā vīsativassuddesikā viya khāyanti, maraṇakāle pana tesaṃ kilantarūpo attabhāvo hoti. Ettakañca tesaṃ kālaṃ devaloke ukkaṇṭhitā nāma natthi, maraṇakāle pana nissasanti vijambhanti, sake āsane nābhiramanti.
諸天には「人間の計算で今から七日の後に死(没落)が生じる」という時に、五つの前兆が現れる。すなわち、花冠が枯れ、衣服が汚れ、脇の下から汗が流れ、身体に見苦しさが生じ、天の座に落ち着いていられなくなることである。その中で「花冠」とは受胎の日に身につけた花飾りであり、それらは五億七千六百万年の間枯れることがなかったのに、その時になって枯れるのである。衣服についても同様である。それほどの期間、諸天には寒さも暑さもなかったのに、その時には身体から汗が滴り落ちる。またそれほどの期間、彼らの身体には歯の欠落や白髪などの衰えは見られず、天女は十六歳ほどに見え、天子は二十歳ほどに見えていたが、死の時には彼らの身体は疲弊した姿となる。そしてそれほどの期間、彼らは天界において退屈することなどなかったのに、死の時にはため息をつき、体を伸ばし、自らの座に楽しむことができなくなる。
Imāni pana pubbanimittāni yathā loke mahāpuññānaṃ rājarājamahāmattādīnaṃyeva ukkāpātabhūmicālacandaggāhādīni nimittāni paññāyanti, na sabbesaṃ; evaṃ mahesakkhadevatānaṃyeva paññāyanti, na sabbesaṃ. Yathā ca manussesu pubbanimittāni nakkhattapāṭhakādayova jānanti, na sabbe; evaṃ tānipi na sabbadevatā jānanti, paṇḍitā eva pana jānanti. Tattha ye mandena kusalakammena nibbattā devaputtā, te tesu uppannesu – ‘‘idāni ko jānāti, ‘kuhiṃ nibbattessāmā’ti’’ bhāyanti. Ye mahāpuññā, te ‘‘amhehi dinnaṃ dānaṃ, rakkhitaṃ sīlaṃ, bhāvitaṃ bhāvanaṃ āgamma upari devalokesu sampattiṃ anubhavissāmā’’ti na bhāyanti. Vipassī bodhisattopi tāni pubbanimittāni disvā ‘‘idāni anantare attabhāve buddho bhavissāmī’’ti na bhāyati. Athassa tesu nimittesu pātubhūtesu dasasahassacakkavāḷadevatā sannipatitvā – ‘‘mārisa, tumhehi dasa pāramiyo pūrentehi na sakkasampattiṃ, na mārasampattiṃ, na brahmasampattiṃ, na cakkavattisampattiṃ patthentehi pūritā, lokanittharaṇatthāya pana buddhattaṃ patthayamānehi pūritā. So vo, idāni kālo, mārisa, buddhattāya, samayo, mārisa, buddhattāyā’’ti yācanti.
これらの前兆は、世間において大功徳ある国王や大臣などにのみ流星の落下、地震、月食などの前兆が見られ、すべての人に見られるわけではないように、威光ある神々にのみ現れ、すべての神々に現れるわけではない。また人間界において前兆を占星術師たちだけが知り、すべての人が知るわけではないように、それらの前兆もすべての神々が知るのではなく、賢者たちだけが知るのである。その中で、わずかな善業によって生まれた天子たちは、それらが生じた時に「今やどこに生まれるのか、誰が知ろうか」と恐れを抱く。大功徳ある者たちは「我らが施した布施、保った持戒、修めた修習によって、さらに上方の天界で栄華を享受するであろう」と恐れない。ヴィパッシー菩薩もまたそれらの前兆を見て、「今や次の生涯において仏陀となるであろう」と恐れを抱かなかった。そして彼にそれらの前兆が現れた時、一万世界の諸天が集まり、「尊者よ、あなたが十波羅蜜を満たされたのは、帝釈天の栄華を望んだからでも、魔王の栄華を望んだからでも、梵天の栄華を望んだからでも、転輪聖王の栄華を望んだからでもなく、世界を済度するために仏陀の境地を望んで満たされたのです。尊者よ、今こそ仏陀となるべき時です。尊者よ、仏陀となるべき好機です」と懇請した。
Atha mahāsatto tāsaṃ devatānaṃ paṭiññaṃ adatvāva kāladīpadesakulajanettiāyuparicchedavasena pañcamahāvilokanaṃ nāma vilokesi. Tattha ‘‘kālo nu kho, na kālo’’ti paṭhamaṃ kālaṃ vilokesi. Tattha vassasatasahassato uddhaṃ vaḍḍhitaāyukālo kālo nāma na hoti. Kasmā? Tadā hi sattānaṃ jātijarāmaraṇāni na paññāyanti, buddhānañca dhammadesanā nāma tilakkhaṇamuttā natthi. Te tesaṃ – ‘‘aniccaṃ dukkhamanattā’’ti kathentānaṃ – ‘‘kiṃ nāmetaṃ kathentī’’ti neva sotuṃ, na saddahituṃ maññanti, tato abhisamayo na hoti, tasmiṃ asati aniyyānikaṃ sāsanaṃ hoti. Tasmā so akālo. Vassasatato ūnaāyukālopi kālo na hoti. Kasmā? Tadā hi sattā ussannakilesā honti, ussannakilesānañca dinno ovādo ovādaṭṭhāne na tiṭṭhati, udake daṇḍarāji viya khippaṃ vigacchati. Tasmā sopi akālova. Vassasatasahassato paṭṭhāya heṭṭhā, vassasatato paṭṭhāya uddhaṃ āyukālo kālo nāma, tadā ca asītivassasahassāyukā manussā. Atha mahāsatto – ‘‘nibbattitabbakālo’’ti kālaṃ passi.
そこで大士(菩薩)は、それらの神々に承諾を与える前に、時、島(大陸)、地域、家柄、生母、寿命の限界という観点から五大観察を行われた。その中で「時であるか、時でないか」と、まず時を観察された。そこにおいて、十万歳を超えて伸びた寿命の時代は「時」ではない。なぜなら、その時には有情たちに生・老・死が知られず、諸仏の説法には三相(無常・苦・無我)を離れたものはないからである。彼らは「無常・苦・無我」と語る諸仏に対して「いったい何を語っているのか」と聞くことも信じることもせず、それゆえ覚知(証悟)が生じず、それがなければ教えが出離の道とならない。それゆえ、その時代は不適当な時である。百歳に満たない寿命の時代もまた時ではない。なぜなら、その時の有情は煩悩が極めて強く、煩悩の強い者たちに与えられた教戒は教戒の場にとどまらず、水の上に棒で引いた筋のように速やかに消え去るからである。それゆえ、それもまた不適当な時である。十万歳以下、百歳以上の寿命の時代こそが「時」であり、その時、人間の寿命は八万歳であった。そこで大士は「生まれるべき時である」と時を見定められた。
Tato dīpaṃ vilokento saparivāre cattāro dīpe oloketvā – ‘‘tīsu dīpesu buddhā na nibbattanti, jambudīpeyeva nibbattantī’’ti dīpaṃ passi.
次に島(大陸)を観察し、付属の島々を伴う四大洲を見渡して、「三つの大陸には仏陀は出現されない。閻浮提にのみ出現される」と大陸を見定められた。
Tato – ‘‘jambudīpo nāma mahā, dasayojanasahassaparimāṇo, katarasmiṃ nu kho padese buddhā nibbattantī’’ti desaṃ vilokento majjhimadesaṃ passi. Majjhimadeso nāma – ‘‘puratthimāya disāya gajaṅgalaṃ nāma nigamo’’tiādinā (mahāva. 259) nayena vinaye vuttova. So āyāmato tīṇi yojanasatāni, vitthārato aḍḍhateyyāni, parikkhepato navayojanasatānīti. Etasmiñhi padese buddhā paccekabuddhā aggasāvakā asīti mahāsāvakā cakkavattirājāno aññe ca mahesakkhā khattiyabrāhmaṇagahapatimahāsālā uppajjanti. Idañcettha bandhumatī nāma nagaraṃ, tattha mayā nibbattitabbanti niṭṭhaṃ agamāsi.
次に「閻浮提は広く、一万由旬の広さがある。いったいどの地域に仏陀は出現されるのか」と地域を観察し、中国(中インド)を見定められた。中国とは「東の方面にはガジャンガラという名の町があり」等の方法で律蔵に説かれている通りである。その地は長さ三百由旬、幅二百五十由旬、周囲九百由旬である。実にこの地域に仏陀、辟支仏、上首弟子、八十人の大弟子、転輪聖王、その他威光ある刹帝利・婆羅門・資産家の大富豪たちが出現する。そしてここにバンドゥマティーという都があり、「そこに私は生まれるべきである」と決断された。
Tato kulaṃ vilokento – ‘‘buddhā nāma lokasammate kule nibbattanti. Idāni ca khattiyakulaṃ lokasammataṃ, tattha nibbattissāmi, bandhumā nāma me rājā pitā bhavissatī’’ti kulaṃ passi.
次に家柄を観察し、「仏陀とは世間に尊ばれる家柄に生まれるものである。今や刹帝利の家柄が世間に尊ばれている。そこに生まれよう。バンドゥマー王が私の父となるであろう」と家柄を見定められた。
Tato mātaraṃ vilokento – ‘‘buddhamātā nāma lolā surādhuttā na hoti, kappasatasahassaṃ pūritapāramī, jātito paṭṭhāya akhaṇḍapañcasīlā hoti, ayañca bandhumatī nāma devī īdisā, ayaṃ me mātā bhavissati, ‘‘kittakaṃ panassā āyū’’ti āvajjanto ‘‘dasannaṃ māsānaṃ upari satta divasānī’’ti passi.
次に母を観察し、「仏陀の母となる人は、放蕩で酒に溺れることがなく、十万劫にわたって波羅蜜を満たし、生まれてからずっと五戒を欠かすことがない。そしてこのバンドゥマティー王妃はそのような人である。この人が私の母となるであろう」と定め、「ところで彼女の寿命はどれほどか」と思を巡らし、「十ヶ月と七日である」と見定められた。
Iti imaṃ pañcamahāvilokanaṃ viloketvā ‘‘kālo, me mārisā, buddhabhāvāyā’’ti devatānaṃ saṅgahaṃ karonto paṭiññaṃ datvā – ‘‘gacchatha, tumhe’’ti tā devatā uyyojetvā tusitadevatāhi parivuto tusitapure nandanavanaṃ pāvisi. Sabbadevalokesu hi nandanavanaṃ atthiyeva. Tatra naṃ devatā ito cuto sugatiṃ gacchāti pubbekatakusalakammokāsaṃ sārayamānā vicaranti. So evaṃ devatāhi kusalaṃ sārayamānāhi parivuto tattha vicarantoyeva cavi.
このように五大観察を行って、「尊者たちよ、私が仏陀となる時が来た」と諸天を受け入れて約束を与え、「あなた方は行きなさい」とそれらの神々を送り出し、兜率天の神々に囲まれて兜率天の歓喜園に入られた。すべての天界には歓喜園が必ず存在する。そこにおいて神々は「ここから没して善趣にお行きなさい」と、過去になされた善業の機会を思い起こさせながら巡り歩く。彼はこのように神々から善業を想起させられ、取り囲まれながら、そこを巡り歩きつつ没した。
Evaṃ cuto ca ‘cavāmī’ti jānāti, cuticittaṃ na jānāti. Paṭisandhiṃ gahetvāpi jānāti, paṭisandhicittameva na jānāti. ‘‘Imasmiṃ me ṭhāne paṭisandhiṃ gahitā’’ti evaṃ pana jānāti. Keci pana therā – ‘‘āvajjanapariyāyo nāma laddhuṃ vaṭṭati, dutiyatatiyacittavāre eva jānissatī’’ti vadanti. Tipiṭakamahāsīvatthero pana āha – ‘‘mahāsattānaṃ paṭisandhi na aññesaṃ paṭisandhisadisā, koṭippattaṃ pana tesaṃ satisampajaññaṃ. Yasmā pana teneva cittena taṃ cittaṃ ñātuṃ na sakkā, tasmā cuticittaṃ na jānāti. Cutikkhaṇepi ‘cavāmī’ti jānāti. Paṭisandhicittaṃ na jānāti. ‘Asukasmiṃ me ṭhāne paṭisandhi gahitā’ti jānāti, tasmiṃ kāle dasasahassilokadhātu kampatī’’ti. Evaṃ sato sampajāno mātukucchiṃ okkamanto pana ekūnavīsatiyā paṭisandhicittesu mettāpubbabhāgassa somanassasahagatañāṇasampayuttaasaṅkhārikakusalacittassa sadisamahāvipākacittena paṭisandhi gaṇhi. Mahāsīvatthero pana upekkhāsahagatenāti āha. Yathā ca amhākaṃ bhagavā, evaṃ sopi āsāḷhīpuṇṇamāyaṃ uttarāsāḷhanakkhatteneva paṭisandhiṃ aggahesi.
このように没する際、「没する」とは知るが、死心そのものは知覚しない。受胎を結ぶ際も知るが、結生心そのものは知覚しない。「この場所に私は受胎した」ということは知る。しかし一部の長老たちは「思惟の手順を得ることは妥当であり、第二、第三の心の生起においてこそ知るであろう」と言う。三蔵マハーシーヴァ長老はこう言った。「大士たちの受胎は他の人々の受胎とは異なり、彼らの正念と正知は極致に達している。しかし、その心自身によってその心を知ることはできないため、死心は知覚しない。死の刹那にも『没する』とは知る。結生心は知覚しない。『某の場所に私は受胎した』ということは知る。その時、一万世界が震動する」と。このように正念にして正知を保って母の胎に入る際、十九の結生心のうち、慈愛を前駆とする喜倶行智相応無行の善心に等しい大異熟心によって受胎した。しかしマハーシーヴァ長老は「捨倶行の心によってである」と述べた。そして我らの世尊と同様に、彼もまたアーサーリハ月の満月の日にウッタラーシャーダーの星回りで受胎した。
Tadā kira pure puṇṇamāya sattamadivasato paṭṭhāya vigatasurāpānaṃ mālāgandhādivibhūtisampannaṃ nakkhattakīḷaṃ anubhavamānā bodhisattamātā sattame divase pāto uṭṭhāya gandhodakena nahāyitvā sabbālaṅkāravibhūsitā varabhojanaṃ bhuñjitvā uposathaṅgāni adhiṭṭhāya sirigabbhaṃ pavisitvā sirisayane nipannā niddaṃ okkamamānā idaṃ supinaṃ addasa – ‘‘cattāro kira naṃ mahārājāno sayaneneva saddhiṃ ukkhipitvā anotattadahaṃ netvā nahāpetvā dibbavatthaṃ nivāsetvā dibbagandhehi vilimpetvā dibbapupphāni piḷandhitvā, tato avidūre rajatapabbato, tassa anto kanakavimānaṃ atthi, tasmiṃ pācīnato sīsaṃ katvā nipajjāpesuṃ. Atha bodhisatto setavaravāraṇo hutvā tato avidūre eko suvaṇṇapabbato, tattha caritvā tato oruyha rajatapabbataṃ abhiruhitvā kanakavimānaṃ pavisitvā mātaraṃ padakkhiṇaṃ katvā dakkhiṇapassaṃ phāletvā kucchiṃ paviṭṭhasadiso ahosi’’.
その頃、満月の七日前から都では飲酒を伴わない、花や香などの華やかさに満ちた星祭りが催されていた。菩薩の母は七日目の朝早くに起き、香水で沐浴し、すべての装身具で身を飾り、上等な食事を摂り、八斎戒を守ることを誓い、寝室に入って吉祥の臥所に横たわり、眠りに落ちて次のような夢を見た。「四大天王が彼女を寝床ごと持ち上げて阿耨達池へと連れて行き、沐浴させ、天の衣を着せ、天の香を塗り、天の花を飾らせた。そこから遠くないところに銀の山があり、その中に黄金の宮殿があった。そこに東を頭にして彼女を横たえさせた。すると菩薩が優れた白象となり、そこから遠くない一つの黄金の山、そこを巡り、そこから降りて銀の山に登り、黄金の宮殿に入り、母の周りを右回りに巡り、右の脇腹を割いて胎内に入ったかのようであった」と。
Atha pabuddhā devī taṃ supinaṃ rañño ārocesi. Rājā vibhātāya rattiyā catusaṭṭhimatte brāhmaṇapāmokkhe pakkosāpetvā haritūpalittāya lājādīhi katamaṅgalasakkārāya bhūmiyā mahārahāni āsanāni paññapetvā tattha nisinnānaṃ brāhmaṇānaṃ sappimadhusakkarābhisaṅkhatassa varapāyāsassa suvaṇṇarajatapātiyo pūretvā suvaṇṇarajatapātīheva paṭikujjitvā adāsi, aññehi ca ahatavatthakapilagāvīdānādīhi nesaṃ santappesi. Atha nesaṃ sabbakāmasantappitānaṃ taṃ supinaṃ ārocetvā – ‘‘kiṃ bhavissatī’’ti pucchi. Brāhmaṇā āhaṃsu – ‘‘mā cintayi, mahārāja, deviyā te kucchimhi gabbho patiṭṭhito, so ca kho purisagabbho na itthigabbho, putto te bhavissati. So sace agāraṃ ajjhāvasissati, rājā bhavissati cakkavattī. Sace agārā nikkhamma pabbajissati, buddho bhavissati loke vivaṭṭacchado’’ti. Ayaṃ tāva – ‘‘mātukucchiṃ okkamī’’ti ettha vaṇṇanākkamo.
やがて目覚めた王妃は、その夢を王に告げた。王は夜が明けると六十四人ほどの高名な婆羅門たちを召し寄せ、緑の牛糞で塗られ炒り米などでめでたい飾りつけがなされた床の上に高価な座席を設けさせ、そこに座った婆羅門たちに、ギーと蜂蜜と砂糖で調理された上等の乳粥を金銀の器に満たし、金銀の器で蓋をして与え、その他にも新品の布や黄褐色の牛などの布施によって彼らを満足させた。そしてあらゆる望みで満たされた彼らにその夢を告げて、「何が起こるであろうか」と尋ねた。婆羅門たちは言った。「大王よ、案じることはありません。王妃の胎内に子が宿りました。しかもそれは男児であって女児ではありません。あなたに息子が生まれるでしょう。彼がもし家にとどまるならば、転輪聖王となるでしょう。もし家を出て出家するならば、世の覆いを取り払う仏陀となるでしょう」と。これがまず「母の胎に入った」ということに関する解説の順序である。
Ayamettha dhammatāti ayaṃ ettha mātukucchiokkamane dhammatā, ayaṃ sabhāvo, ayaṃ niyāmoti vuttaṃ hoti. Niyāmo ca nāmesa kammaniyāmo, utuniyāmo, bījaniyāmo, cittaniyāmo, dhammaniyāmoti pañcavidho (dha. sa. aṭṭha. 498).
「ここにこのような法爾がある」とは、母の胎に入ることに関してこのような法爾(理法)があり、このような本性があり、このような必然の法則(定説)があるという意味である。そしてこの定説(必然の法則)には、業の必然、気候の必然、種子の必然、心の必然、法の必然の五種がある。
Tattha kusalassa iṭṭhavipākadānaṃ, akusalassa aniṭṭhavipākadānanti ayaṃ kammaniyāmo. Tassa dīpanatthaṃ – ‘‘na antalikkhe’’ti (khu. pā. 127) gāthāya vatthūni vattabbāni. Apica ekā kira itthī sāmikena saddhiṃ bhaṇḍitvā ubbandhitvā maritukāmā rajjupāse gīvaṃ pavesesi. Aññataro puriso vāsiṃ nisento taṃ itthikammaṃ disvā rajjuṃ chinditukāmo – ‘‘mā bhāyi, mā bhāyī’’ti taṃ samassāsento upadhāvi. Rajju āsīviso hutvā aṭṭhāsi. So bhīto palāyi. Itarā tattheva mari. Evamādīni cettha vatthūni dassetabbāni.
その中で、善業が快い異熟(果報)をもたらし、悪業が不快な異熟をもたらすこと、これが業の必然である。それを説明するためには、「虚空にあっても」(法句経127)の詩の物語が語られるべきである。また、ある女が夫と喧嘩して首を吊って死のうとし、縄の輪に首を入れた。ある男が剃刀を研いでいたが、その女の行為を見て縄を切ろうと思い、「恐れるな、恐れるな」と彼女を励ましながら駆け寄った。すると縄が毒蛇となって立ち現れた。彼は恐れて逃げ去り、女はまさにその場で死んだ。このような事例がここに示されるべきである。
Tesu tesu janapadesu tasmiṃ tasmiṃ kāle ekappahāreneva rukkhānaṃ pupphaphalagahaṇādīni, vātassa vāyanaṃ avāyanaṃ, ātapassa tikkhatā mandatā, devassa vassanaṃ avassanaṃ, padumānaṃ divā vikasanaṃ rattiṃ milāyananti evamādi utuniyāmo.
それぞれの地方において、それぞれの時期に一斉に木々が花や実をつけること、風が吹くこと吹かないこと、日差しの強弱、雨が降ること降らないこと、蓮が昼に開き夜にしぼむことなどは、気候の必然である。
Yaṃ panetaṃ sālibījato sāliphalameva, madhurato madhurasaṃyeva, tittato tittarasaṃyeva phalaṃ hoti, ayaṃ bījaniyāmo.
稲の種からは稲の実のみが、甘いものからは甘い味のみが、苦いものからは苦い味のみが生じること、これが種子の必然である。
Purimā purimā cittacetasikā dhammā pacchimānaṃ pacchimānaṃ cittacetasikānaṃ dhammānaṃ upanissayapaccayena paccayoti evaṃ yadetaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ anantarā sampaṭicchanādīnaṃ nibbattanaṃ, ayaṃ cittaniyāmo.
先行する心・心所法が、後続の心・心所法に対して強親依縁として縁となるように、眼識などの直後に受納などが生じること、これが心の必然である。
Yā panesā bodhisattānaṃ mātukucchiokkamanādīsu dasasahassilokadhātukampanādīnaṃ pavatti, ayaṃ dhammaniyāmo nāma. Tesu idha dhammaniyāmo adhippeto. Tasmā tamevatthaṃ dassento dhammatā esā bhikkhavetiādimāha.
菩薩が母の胎に入ることなどに際して、一万世界が震動するなどの事象が生じること、これが法の必然(法爾)と呼ばれる。これらのうち、ここでは法の必然が意図されている。それゆえ、その意味を示すために「比丘たちよ、これは法爾である」等と説かれたのである。
18. Tattha kucchiṃ okkamatīti ettha kucchiṃ okkanto hotīti ayamevattho. Okkante hi tasmiṃ evaṃ hoti, na okkamamāne. Appamāṇoti vuḍḍhippamāṇo, vipuloti attho. Uḷāroti tasseva vevacanaṃ. Uḷārāni uḷārāni khādanīyāni khādantītiādīsu (ma. ni. 1.399) hi madhuraṃ uḷāranti vuttaṃ. Uḷārāya khalu bhavaṃ vacchāyano samaṇaṃ gotamaṃ pasaṃsāya pasaṃsatītiādīsu (ma. ni. 1.288) seṭṭhaṃ uḷāranti vuttaṃ. Idha pana vipulaṃ adhippetaṃ. Devānaṃ devānubhāvanti ettha devānaṃ ayamānubhāvo nivatthavatthassa pabhā dvādasayojanāni pharati, tathā sarīrassa, tathā alaṅkārassa, tathā vimānassa, taṃ atikkamitvāti attho.
18. その中で「胎に入る」とは、ここでは「胎に入った状態となった」というまさにその意味である。彼が胎に入った時にこのようになるのであり、入る途中でそうなるのではないからである。「広大なる(appamāṇo)」とは増大した量、広大という意味である。「殊勝なる(uḷāro)」とはそれの同義語である。「極めて美味なる種々の固形食を食べる」等においては、甘美なものが「殊勝(uḷāra)」と説かれている。「実に尊者ヴァッチャāヤナは沙門ゴータマをこの上ない賞賛をもって称賛している」等においては、最上のものが「殊勝」と説かれている。しかしここでは広大であることが意図されている。「神々の天の威光を(超えて)」において、神々の威光とは、身につけた衣服の輝きが十二由旬を照らし、身体も同様であり、装身具も同様であり、宮殿も同様であるが、それを超えて、という意味である。
Lokantarikāti tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ cakkavāḷānaṃ antarā ekeko lokantariko hoti, tiṇṇaṃ sakaṭacakkānaṃ vā tiṇṇaṃ pattānaṃ vā aññamaññaṃ āhacca ṭhapitānaṃ majjhe okāso viya. So pana lokantarikanirayo parimāṇato aṭṭhayojanasahasso hoti. Aghāti niccavivaṭā. Asaṃvutāti heṭṭhāpi appatiṭṭhā. Andhakārāti tamabhūtā. Andhakāratimisāti cakkhuviññāṇuppattinivāraṇato andhabhāvakaraṇatimisena samannāgatā. Tattha kira cakkhuviññāṇaṃ na jāyati. Evaṃmahiddhikāti candimasūriyā kira ekappahāreneva tīsu dīpesu paññāyanti, evaṃ mahiddhikā. Ekekāya disāya nava nava yojanasatasahassāni andhakāraṃ vidhamitvā ālokaṃ dassenti, evaṃmahānubhāvā. Ābhāya nānubhontīti attano pabhāya nappahonti. Te kira cakkavāḷapabbatassa vemajjhena vicaranti, cakkavāḷapabbatañca atikkamma lokantarikanirayā. Tasmā te tattha ābhāya nappahonti.
「世界間(暗黒)地獄」とは、三つの世界(車輪世界)の間に一つずつの世界間が存在し、三つの車の車輪や三つの鉢が互いに接して置かれた時の中央の空間のようである。その世界間地獄は広さが八千由旬である。「開かれた」とは常に開け放たれていること。「覆いのない」とは下にも底がないこと。「暗黒なる」とは闇そのものであること。「暗黒の闇」とは眼識の発生を妨げることによる盲目をもたらす闇を具えていることである。そこでは実に眼識が生じない。「これほど大神通ある」とは、日月は一度に三つの大陸を照らすほどであり、それほど大神通である。「一方向ごとに九十万由旬の暗黒を打ち払って光を示す」とは、それほどの大威光である。「光明をもってしても及ばない」とは、自らの輝きをもってしても届かないことである。日月は鉄囲山の中央を運行しており、世界間地獄は鉄囲山を越えたところにある。それゆえ、日月の光はそこには届かないのである。
Yepi tattha sattāti yepi tasmiṃ lokantarikamahāniraye sattā uppannā. Kiṃ pana kammaṃ katvā tattha uppajjantīti. Bhāriyaṃ dāruṇaṃ mātāpitūnaṃ dhammikasamaṇabrāhmaṇānañca upari aparādhaṃ, aññañca divase divase pāṇavadhādisāhasikakammaṃ katvā uppajjanti, tambapaṇṇidīpe abhayacoranāgacorādayo viya. Tesaṃ attabhāvo tigāvutiko hoti, vaggulīnaṃ viya dīghanakhā honti. Te rukkhe vagguliyo viya nakhehi cakkavāḷapabbate lagganti. Yadā saṃsappantā aññamaññassa hatthapāsaṃ gatā honti, atha ‘‘bhakkho no laddho’’ti maññamānā tattha vāvaṭā viparivattitvā lokasandhārakaudake patanti, vāte paharantepi madhukaphalāni viya chijjitvā udake patanti, patitamattāva accantakhāre udake piṭṭhapiṇḍi viya vilīyanti.
「そこにいる有情たちもまた」とは、その世界間大地獄に生まれた有情たちのことである。彼らはいかなる業をなしてそこに生まれるのかといえば、父母や正しい沙門・婆羅門に対して重く残酷な過ちを犯し、その他にも日々殺生などの凶悪な業をなして生まれるのであり、スリランカ島のアバヤ盗賊やナーガ盗賊などのようである。彼らの身体は三ガーヴタあり、蝙蝠のような長い爪を持っている。彼らは木にとまる蝙蝠のように爪で鉄囲山にしがみついている。彼らが這い進んで互いの手の届く距離に来た時、「獲物を得た」と思ってそこに夢中になり、足を滑らせて世界を支える水(風水圏の水)の中に落下する。風が吹きつける時にもマドゥーカの実のようにちぎれて水中に落下する。落下するやいなや、極めて強い塩水の中で団子のように溶け去ってしまう。
Aññepi kira bho santi sattāti bho yathā mayaṃ mahādukkhaṃ anubhavāma, evaṃ aññe kira sattāpi imaṃ dukkhamanubhavanatthāya idhūpapannāti taṃ divasaṃ passanti. Ayaṃ pana obhāso ekayāgupānamattampi na tiṭṭhati, accharāsaṅghāṭamattameva vijjobhāso viya niccharitvā – ‘‘kiṃ ida’’nti bhaṇantānaṃyeva antaradhāyati. Saṅkampatīti samantato kampati. Itaradvayaṃ purimapadasseva vevacanaṃ. Puna appamāṇo cātiādi nigamanatthaṃ vuttaṃ.
「友よ、実に他の有情たちも存在するのだ」とは、「友よ、我らが大いなる苦痛を受けているように、実に他の有情たちもこの苦痛を受けるためにここに生まれているのだ」と、その日に彼らは互いを見るのである。しかしこの光明は一杯の粥を飲むほどの間もとどまらず、指を弾くほどの間に稲妻の光のように放たれて、「これは何事か」と言っている間に消え失せる。「震動した」とは四方八方に揺れ動いたことである。続く二つの言葉は前の言葉の同義語である。「また広大なる……」等の句は結論のために再び説かれたものである。
19. Cattāro naṃ devaputtā cātuddisaṃ rakkhāya upagacchantīti ettha cattāroti catunnaṃ mahārājānaṃ vasena vuttaṃ. Dasasahassacakkavāḷesu pana cattāro cattāro katvā cattālīsasahassāni honti. Tattha imasmiṃ cakkavāḷe mahārājāno khaggahatthā bodhisattassa ārakkhatthāya upagantvā sirigabbhaṃ paviṭṭhā, itare gabbhadvārato paṭṭhāya avaruddhake paṃsupisācakādiyakkhagaṇe paṭikkamāpetvā yāva cakkavāḷā ārakkhaṃ gaṇhiṃsu.
19. 「四人の天子が四方を守護するために近づく」において、「四人」とは四大天王を指して言われている。一万世界においてはそれぞれ四人ずつで四万人となる。その中で、この世界の四大天王は剣を手にして菩薩の守護のために近づいて寝室に入り、他の天王たちは寝室の扉から外にいる土神や夜叉の群れを後退させて鉄囲山に至るまで守護についた。
Kimatthāya panāyaṃ rakkhā? Nanu paṭisandhikkhaṇe kalalakālato paṭṭhāya sacepi koṭisatasahassamārā koṭisatasahassasineruṃ ukkhipitvā bodhisattassa vā bodhisattamātuyā vā antarāyakaraṇatthaṃ āgaccheyyuṃ, sabbe antarāva antaradhāyeyyuṃ. Vuttampi cetaṃ bhagavatā ruhiruppādavatthusmiṃ – ‘‘aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso, yaṃ parupakkamena tathāgataṃ jīvitā voropeyya. Anupakkamena, bhikkhave, tathāgatā parinibbāyanti. Gacchatha, tumhe bhikkhave, yathāvihāraṃ, arakkhiyā, bhikkhave tathāgatā’’ti (cūḷava. 341). Evameva, tena parupakkamena na tesaṃ jīvitantarāyo atthi, santi kho pana amanussā virūpā duddasikā bheravarūpā migapakkhino, yesaṃ rūpaṃ vā disvā saddaṃ vā sutvā bodhisattamātu bhayaṃ vā santāso vā uppajjeyya, tesaṃ nivāraṇatthāya rakkhaṃ aggahesuṃ. Apica bodhisattassa puññatejena sañjātagāravā attano gāravacoditāpi te evamakaṃsu.
しかし、何のためにこの守護があるのか。受胎の刹那、胎児の初期の段階から、たとえ百千倶胝の魔王が百千倶胝の須弥山を持ち上げて菩薩や菩薩の母に危害を加えようとやって来たとしても、すべて途中で消滅してしまうのではないか。世尊もまた出血の事因においてこう説かれたではないか。「比丘たちよ、他者の企てによってタターガタが命を奪われるということはあり得ず、起こり得ない。比丘たちよ、タターガタは他者の企てによらずして完全な涅槃に入る。比丘たちよ、あなた方はそれぞれの精舎へ行きなさい。比丘たちよ、タターガタは守護される必要がないのである」と。その通りであり、他者の企てによって彼らの生命が脅かされることはない。しかし、姿が醜く見苦しく恐ろしい姿をした非人や野獣や鳥がおり、その姿を見たり声を聞いたりして菩薩の母に恐怖や戦慄が生じるかもしれず、それらを防ぐために守護についたのである。さらに、菩薩の功徳の威光によって敬意が生じ、自らの敬意に促されて彼らはそのようになしたのである。
Kiṃ pana te antogabbhaṃ pavisitvā ṭhitā cattāro mahārājāno bodhisattassa mātuyā attānaṃ dassenti, na dassentīti? Nahānamaṇḍanabhojanādisarīrakiccakāle na dassenti, sirigabbhaṃ pavisitvā varasayane nipannakāle pana dassenti. Tattha kiñcāpi amanussadassanaṃ nāma manussānaṃ sappaṭibhayaṃ hoti, bodhisattassa mātā pana attano ceva puttassa ca puññānubhāvena te disvā na bhāyati, pakatiantepurapālakesu viya assā etesu cittaṃ uppajjati.
では、室内に立ち入った四大天王は、菩薩の母に自らの姿を見せるのか、見せないのか。沐浴、装飾、食事などの日常の身体の用を足す時には見せないが、寝室に入って上等な寝床に横たわった時には姿を見せる。そこにおいて、一般に非人の姿を見ることは人間にとって恐怖を伴うものであるが、菩薩の母は自身と息子の功徳の力によって彼らを見ても恐れず、普段の後宮の警護人に対するかのような心が彼らに対して生じる。
20. Pakatiyā sīlavatīti sabhāveneva sīlasampannā. Anuppanne kira buddhe manussā tāpasaparibbājakānaṃ santike vanditvā ukkuṭikaṃ nisīditvā sīlaṃ gaṇhanti. Bodhisattamātāpi kāladevilassa isino santike sīlaṃ gaṇhāti. Bodhisatte pana kucchigate aññassa pādamūle nisīdituṃ nāma na sakkā, samānāsane nisīditvā gahitasīlampi āvajjanakaraṇamattaṃ hoti. Tasmā sayameva sīlaṃ aggahesīti vuttaṃ hoti.
20. 「生まれつき戒を具え」とは、生まれながらにして戒を完備していることである。仏陀が出現されない時代には、人々は修行者や遊行者のもとで礼拝し、蹲踞して戒を受ける。菩薩の母もまたカーラデーヴィラ仙人のもとで戒を受けていた。しかし菩薩が胎内に宿った後は、他人の足元に座ることはできず、同じ座席に座って受けた戒もただの思惟にすぎなくなる。それゆえ、彼女は自ずから戒を保ったと説かれているのである。
21. Purisesūti bodhisattassa pitaraṃ ādiṃ katvā kesuci manussesu purisādhippāyacittaṃ nuppajjati. Bodhisattamāturūpaṃ pana kusalā sippikā potthakammādīsupi kātuṃ na sakkonti. Taṃ disvā purisassa rāgo nuppajjatīti na sakkā vattuṃ, sace pana taṃ rattacitto upasaṅkamitukāmo hoti, pādā na vahanti, dibbasaṅkhalikā viya bajjhanti. Tasmā ‘‘anatikkamanīyā’’tiādi vuttaṃ.
21. 「男性に対して」とは、菩薩の父をはじめとして、いかなる男性に対しても男性を求める情欲の心が起こらないことである。菩薩の母の容姿は、熟練の職人であっても絵画などに再現することができない。それを見て男性に情欲が起こらないとは言えないが、もし情欲を抱いた心で彼女に近づこうとすれば、足が動かなくなり、天の鎖で縛られたようになる。それゆえ「侵しがたい」等と説かれたのである。
22. Pañcannaṃ kāmaguṇānanti pubbe kāmaguṇūpasañhitanti iminā purisādhippāyavasena vatthupaṭikkhepo kato, idha ārammaṇappaṭilābho dassito. Tadā kira deviyā evarūpo putto kucchiṃ upapannoti sutvā samantato rājāno mahagghaābharaṇatūriyādivasena pañcadvārārammaṇavatthubhūtaṃ paṇṇākāraṃ pesenti. Bodhisattassa ca bodhisattamātu ca katakammassa ussannattā lābhasakkārassa pamāṇaparicchedo natthi.
22. 「五つの欲情の対象を」において、前段では「欲情を伴う」という言葉によって男性への情欲の対象の拒絶が示され、ここでは感覚器官の対象の獲得が示されている。その頃、王妃の胎内にこのような優れた息子が宿ったと聞いて、周囲の王たちは高価な装身具や楽器など、五つの感覚器官の対象となる贈り物を送ってきた。菩薩と菩薩の母のなした業の果報が広大であったため、利養と敬愛には限りがなかった。
23. Akilantakāyāti yathā aññā itthiyo gabbhabhārena kilamanti hatthapādā uddhumātatādīni pāpuṇanti, evaṃ tassā koci kilamatho nāhosi. Tirokucchigatanti antokucchigataṃ. Passatīti kalalādikālaṃ atikkamitvā sañjātaaṅgapaccaṅgaahīnindriyabhāvaṃ upagataṃyeva passati. Kimatthaṃ passati? Sukhavāsatthaṃyeva. Yatheva hi mātā puttena saddhiṃ nipannā vā nisinnā vā – ‘‘hatthaṃ vāssa pādaṃ vā olambantaṃ ukkhipitvā saṇṭhapessāmī’’ti sukhavāsatthaṃ puttaṃ oloketi, evaṃ bodhisattamātāpi yaṃ taṃ mātu uṭṭhānagamanaparivattananisajjādīsu uṇhasītaloṇikatittakakaṭukāhāraajjhoharaṇakālesu ca gabbhassa dukkhaṃ uppajjati, ‘‘atthi nu kho me taṃ puttassā’’ti sukhavāsatthaṃ olokayamānā pallaṅkaṃ ābhujitvā nisinnaṃ bodhisattaṃ passati. Yathā hi aññe antokucchigatā pakkāsayaṃ avattharitvā āmāsayaṃ ukkhipitvā udarapaṭalaṃ piṭṭhito katvā piṭṭhikaṇḍakaṃ nissāya ukkuṭikaṃ dvīsu muṭṭhīsu hanukaṃ ṭhapetvā deve vassante rukkhasusire makkaṭā viya nisīdanti, na evaṃ bodhisatto, bodhisatto pana piṭṭhikaṇḍakaṃ piṭṭhito katvā dhammāsane dhammakathiko viya pallaṅkaṃ ābhujitvā puratthābhimukho nisīdati. Pubbekatakammaṃ panassā vatthuṃ sodheti, suddhe vatthumhi sukhumacchavilakkhaṇaṃ nibbattati. Atha naṃ kucchitaco paṭicchādetuṃ na sakkoti, olokentiyā bahiṭhito viya paññāyati. Tamatthaṃ upamāya vibhāvento bhagavā seyyathāpītiādimāha. Bodhisatto pana antokucchigato mātaraṃ na passati. Na hi antokucchiyaṃ cakkhuviññāṇaṃ uppajjati.
23. 「身体が疲労することなく」とは、他の女性たちが胎児の重みで疲労し、手足の浮腫などを被るのに対し、彼女にはいかなる疲労もなかったことである。「胎内にいる(子を)」とは胎児のことである。「見る」とは、初期の胎児の段階を過ぎて手足が生じ諸器官が整った状態に至った姿をそのまま見るのである。何のために見るのかといえば、安楽に過ごしているか確認するためである。あたかも母親が息子とともに横たわったり座ったりしている時に「手や足が垂れ下がっていれば持ち上げて整えてやろう」と安楽に過ごさせるために息子を見るように、菩薩の母もまた、母親の起き上がり、歩行、寝返り、着座などの時や、熱いもの、冷たいもの、塩辛いもの、苦いもの、辛いものを飲み食いする時に胎児に生じる苦痛について、「我が子にそれがあるだろうか」と安楽を確認するために見つめると、結跏趺坐して座っている菩薩を見るのである。他の胎内の子は、大腸のあたりにうずくまり、胃袋を持ち上げ、腹膜を背にし、背骨に寄りかかってうずくまり、両の拳の上に顎を乗せて、雨が降る時に木の洞にいる猿のように座っているが、菩薩はそうではない。菩薩は背骨を背後にし、法座に座る説法者のように結跏趺坐して東を向いて座っている。そして彼女の過去の業が胎内を清め、清らかな胎内に繊細な皮膚の相が生じる。それゆえ腹の皮は彼を隠すことができず、見つめる彼女には外にいるかのように見えるのである。その意味を比喩によって明らかにするために、世尊は「あたかも……のように」等と説かれた。しかし胎内の菩薩は母を見ない。胎内では眼識が生じないからである。
24. Kālaṅkarotīti na vijātabhāvapaccayā, āyuparikkhayeneva. Bodhisattena vasitaṭṭhānañhi cetiyakuṭisadisaṃ hoti, aññesaṃ aparibhogārahaṃ, na ca sakkā bodhisattamātaraṃ apanetvā aññaṃ aggamahesiṭṭhāne ṭhapetunti tattakaṃyeva bodhisattamātu āyuppamāṇaṃ hoti, tasmā tadā kālaṅkaroti. Katarasmiṃ pana vaye kālaṃ karotīti? Majjhimavaye. Paṭhamavayasmiñhi sattānaṃ attabhāve chandarāgo balavā hoti, tena tadā sañjātagabbhā itthī gabbhaṃ anurakkhituṃ na sakkoti, gabbho bahvābādho hoti. Majjhimavayassa pana dve koṭṭhāse atikkamma tatiye koṭṭhāse vatthu visadaṃ hoti, visade vatthumhi nibbattadārakā arogā honti, tasmā bodhisattamātāpi paṭhamavaye sampattiṃ anubhavitvā majjhimavayassa tatiye koṭṭhāse vijāyitvā kālaṃ karotīti ayamettha dhammatā.
24. 「命を終える」とは、出産したことによる衰弱が原因ではなく、寿命が尽きることによってである。実に菩薩が住まわれた場所は仏塔の室のようなものであり、他人が使用するのにふさわしくない。また菩薩の母を退けて他の女性を第一王妃の位に就かせることもできないため、菩薩の母の寿命はその長さと定まっており、それゆえその時に命を終えるのである。では、いかなる年齢で命を終えるのかといえば、中年期においてである。実に初年期には有情の身体において情欲が強く、それゆえその時に妊娠した女性は胎児を保護することができず、胎児は病弱となる。しかし中年期の三分の二を過ぎた第三の期間には胎内が清浄となり、清浄な胎内に生まれた子供は無病息災となる。それゆえ菩薩の母もまた初年期に栄華を享受し、中年期の第三の期間に出産して命を終えるのであり、これがここでの法爾である。
25. Nava vā dasa vāti ettha vā saddassa vikappanavasena satta vā aṭṭha vā ekādasa vā dvādasa vāti evamādīnaṃ saṅgaho veditabbo. Tattha sattamāsajāto jīvati, sītuṇhakkhamo pana na hoti. Aṭṭhamāsajāto na jīvati, avasesā jīvanti.
25. 「九ヶ月または十ヶ月」において、「または」という語の選択により、七ヶ月、八ヶ月、十一ヶ月、十二ヶ月等の包含が理解されるべきである。その中で七ヶ月で生まれた子は生存するが、寒暖に耐えることができない。八ヶ月で生まれた子は生存しない。残りの期間で生まれた子は生存する。
27. Devā paṭhamaṃ paṭiggaṇhantīti khīṇāsavā suddhāvāsabrahmāno paṭiggaṇhanti. Kathaṃ paṭiggaṇhanti? ‘‘Sūtivesaṃ gaṇhitvā’’ti eke. Taṃ pana paṭikkhipitvā idaṃ vuttaṃ – ‘tadā bodhisattamātā suvaṇṇakhacitaṃ vatthaṃ nivāsetvā macchakkhisadisaṃ dukūlapaṭaṃ yāva pādantā pārupitvā aṭṭhāsi. Athassā sallahukagabbhavuṭṭhānaṃ ahosi, dhamakaraṇato udakanikkhamanasadisaṃ. Atha te pakatibrahmaveseneva upasaṅkamitvā paṭhamaṃ suvaṇṇajālena paṭiggahesuṃ. Tesaṃ hatthato cattāro mahārājāno ajinappaveṇiyā paṭiggahesuṃ. Tato manussā dukūlacumbaṭakena paṭiggahesuṃ’. Tena vuttaṃ – ‘‘devā paṭhamaṃ paṭiggaṇhanti, pacchā manussā’’ti.
27. 「諸天が最初に受け取る」とは、漏尽の浄居天の梵天たちが受け取ることである。どのように受け取るのか。「産婆の姿をとって」と言う者もいる。しかしそれを退けて次のように説かれた。「その時、菩薩の母は金糸を織り込んだ布をまとい、魚の目のようなきめ細かな白絹の布を足元までまとって立っていた。すると彼女には、水差しから水が流れ出るかのように、極めて軽やかな出産があった。その時、梵天たちは通常の梵天の姿のままで近づき、まず黄金の網で受け取った。彼らの手から四大天王が鹿革の敷物で受け取った。そこから人間たちが上等の白絹の円座で受け取った」。それゆえ「神々が最初に受け取り、その後に人間が受け取る」と説かれたのである。
28. Cattāro naṃ devaputtāti cattāro mahārājāno. Paṭiggahetvāti ajinappaveṇiyā paṭiggahetvā. Mahesakkhoti mahātejo mahāyaso lakkhaṇasampanno.
28. 「四人の天子が」とは四大天王のことである。「受け取って」とは鹿革の敷物で受け取ってのことである。「大いなる威光ある」とは、大いなる威徳、大いなる名声、諸相を具えていることである。
29. Visadova nikkhamatīti yathā aññe sattā yonimagge laggantā bhaggavibhaggā nikkhamanti, na evaṃ nikkhamati, alaggo hutvā nikkhamatīti attho udenāti udakena. Kenaci asucināti yathā aññe sattā kammajavātehi uddhaṃpādā adhosirā yonimagge pakkhittā sataporisaṃ narakapapātaṃ patantā viya, tāḷacchiddena nikkaḍḍhiyamānā hatthī viya mahādukkhaṃ anubhavantā nānāasucimakkhitāva nikkhamanti, na evaṃ bodhisatto. Bodhisattañhi kammajavātā uddhapādaṃ adhosiraṃ kātuṃ na sakkonti. So dhammāsanato otaranto dhammakathiko viya, nisseṇito otaranto puriso viya ca dve hatthe ca dve pāde ca pasāretvā ṭhitakova mātukucchisambhavena kenaci asucinā amakkhitova nikkhamati.
29. 「清浄にして現れ出る」とは、他の有情が産道に引っかかって傷つき損なわれて生まれるのとは異なり、引っかかることなく生まれるという意味である。「水によって」とは羊水などの水のことである。「いかなる不浄にも(汚されず)」とは、他の有情が業生の風によって足を上に頭を下にして産道に押し込まれ、百人分の深さの奈落の底に落ちるかの如く、あるいは鍵穴から引きずり出される象のように大いなる苦痛を受け、種々の不浄に塗れて生まれるのに対し、菩薩はそうではない。実に業生の風も菩薩を逆さにすることはできない。彼は法座から降りる説法者のように、あるいは梯子から降りる人のように、両手両足を伸ばして立ったまま、母胎から生じるいかなる不浄にも汚されずに現れ出るのである。
Udakassa dhārāti udakavaṭṭiyo. Tāsu sītā suvaṇṇakaṭāhe patati uṇhā rajatakaṭāhe. Idañca pathavitale kenaci asucinā asammissaṃ tesaṃ pānīyaparibhojanīyaudakañceva aññehi asādhāraṇaṃ kīḷāudakañca dassetuṃ vuttaṃ, aññassa pana suvaṇṇarajataghaṭehi āhariyamānaudakassa ceva haṃsavattakādipokkharaṇīgatassa ca udakassa paricchedo natthi.
「水の流れ」とは水流のことである。それらのうち冷たい水は金の桶に注ぎ、温かい水は銀の桶に注ぐ。これは地上のいかなる不浄とも混ざらない彼らの飲料水・生活用水であり、他者には得られない産湯を示すために説かれたものである。それ以外の、金銀の水瓶によって運ばれる水や、白鳥の遊ぶ池などの水には限りがない。
31. Sampatijātoti muhuttajāto. Pāḷiyaṃ pana mātukucchito nikkhantamatto viya dassito, na evaṃ daṭṭhabbaṃ. Nikkhantamattañhi naṃ paṭhamaṃ brahmāno suvaṇṇajālena paṭiggaṇhiṃsu, tesaṃ hatthato cattāro mahārājāno ajinappaveṇiyā, tesaṃ hatthato manussā dukūlacumbaṭakena. Manussānaṃ hatthato muccitvā pathaviyaṃ patiṭṭhito. Setamhi chatte anudhāriyamāneti dibbasetacchatte anudhāriyamānamhi. Ettha ca chattassa parivārāni khaggādīni pañca rājakakudhabhaṇḍānipi āgatāneva. Pāḷiyaṃ pana rājagamane rājā viya chattameva vuttaṃ. Tesu chattameva paññāyati, na chattaggāhako. Tathā khaggatālavaṇṭamorahatthakavāḷabījanīuṇhīsamattāyeva paññāyanti, na tesaṃ gāhakā. Sabbāni kira tāni adissamānarūpā devatā gaṇhiṃsu. Vuttañcetaṃ –
31. 「生まれるやいなや」とは、生まれてすぐのことである。パーリ本文では母の胎から出た瞬間に立たれたかのように示されているが、そのように解釈すべきではない。生まれた瞬間に、まず梵天たちが黄金の網で彼を受け取り、彼らの手から四大天王が鹿革の敷物で、彼らの手から人間たちが白絹の円座で受け取った。そして人間たちの手から離れて大地に立たれたのである。「白い傘蓋がかざされる時」とは、天の白傘がかざされている時のことである。そしてここでは傘蓋の従属物である剣などの五種の王権の標識(五種神器)もまた差し出されている。しかしパーリ本文では、王の巡行における王のように、傘蓋のみが説かれている。それらの中で傘蓋のみが見え、傘を持つ者は見えない。同様に、剣、団扇、孔雀の羽の払子、冠のみが見え、それらを持つ者は見えない。それらはすべて姿を見せない神々が持っていたのである。これについても次のように説かれている。
‘‘Anekasākhañca sahassamaṇḍalaṃ,
「幾多の骨組みと千の輪を持つ、
Chattaṃ marū dhārayumantalikkhe;
傘蓋を神々は空中にかざした。
Suvaṇṇadaṇḍā vipatanti cāmarā,
金の柄の払子が揺らめくが、
Na dissare cāmarachattagāhakā’’ti. (su. ni. 693);
払子や傘蓋を持つ者の姿は見えない」(スッタニパータ693)と。
Sabbā ca disāti idaṃ sattapadavītihārūpari ṭhitassa viya sabbadisānuvilokanaṃ vuttaṃ, na kho panevaṃ daṭṭhabbaṃ. Mahāsatto hi manussānaṃ hatthato muccitvā paṭhaviyaṃ patiṭṭhito puratthimaṃ disaṃ olokesi. Anekāni cakkavāḷasahassāni ekaṅgaṇāni ahesuṃ. Tattha devamanussā gandhamālādīhi pūjayamānā – ‘‘mahāpurisa, idha tumhehi sadisopi natthi, kuto uttaritaro’’ti āhaṃsu. Evaṃ catasso disā, catasso anudisā, heṭṭhā, uparīti dasa disā anuviloketvā attanā sadisaṃ adisvā – ‘‘ayaṃ uttarā disā’’ti uttarābhimukho sattapadavītihārena agamāsīti evamettha attho veditabbo. Āsabhinti uttamaṃ. Aggoti guṇehi sabbapaṭhamo. Itarāni dve padāni etasseva vevacanāni. Ayamantimā jāti, natthi dāni punabbhavoti padadvayena imasmiṃ attabhāve pattabbaṃ arahattaṃ byākāsi.
「すべての方角を」とは、七歩を歩んだ後に立ち止まってすべての方角を見渡したかのように説かれているが、そのように理解されるべきではない。大士(菩薩)は人の手から離れて大地に立ち、東の方角を見渡した。無数の千世界が一つの広場のようになった。そこで神々と人間たちは芳香や花などを供養しながら、「大人物よ、ここにはあなたに並ぶ者さえおりません。どうしてそれ以上の者がいましょうか」と言った。このように四方、四維、下方、上方の十方を見渡して、自分に等しい者を見出せず、「これが北の方角である」と北を向いて七歩を歩んだと、このようにここで意味が知られるべきである。「雄牛のごとき尊い言葉(獅子吼)」とは最上のことである。「最上の者」とは徳においてすべてに第一の者のことである。他の二つの語(最勝の者、最尊の者)はこれの同義語である。「これが最後の生であり、今や再生はない」という二句によって、この存在(今生)において得られるべき阿羅漢性を明言した。
Ettha ca samehi pādehi pathaviyā patiṭṭhānaṃ caturiddhipādapaṭilābhassa pubbanimittaṃ, uttarābhimukhabhāvo mahājanaṃ ajjhottharitvā abhibhavitvā gamanassa pubbanimittaṃ, sattapadagamanaṃ sattabojjhaṅgaratanapaṭilābhassa pubbanimittaṃ, dibbasetacchattadhāraṇaṃ vimuttivarachattapaṭilābhassa pubbanimittaṃ, pañcarājakakudhabhaṇḍānaṃ paṭilābho pañcahi vimuttīhi vimuccanassa pubbanimittaṃ, sabbadisānuvilokanaṃ anāvaraṇañāṇapaṭilābhassa pubbanimittaṃ, āsabhivācābhāsanaṃ appaṭivattiyadhammacakkappavattanassa pubbanimittaṃ, ‘‘ayamantimā jātī’’ti sīhanādo anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbānassa pubbanimittanti veditabbaṃ. Ime vārā pāḷiyaṃ āgatā, sambahulavāro pana nāgato, āharitvā dīpetabbo.
そしてここで、平らな足で大地に立つことは四神足を得る前兆であり、北を向くことは大衆を覆い尽くし凌駕して進むことの前兆であり、七歩を歩むことは七覚支の宝を得る前兆であり、天の白傘蓋をかざされることは解脱の勝れた傘蓋を得る前兆であり、五種の王の標章を得ることは五種の解脱によって解脱することの前兆であり、すべての方角を見渡すことは無礙智を得る前兆であり、雄牛のごとき尊い言葉を語ることは転ずべからざる法輪を転ずることの前兆であり、「これが最後の生である」という獅子吼は無余涅槃界による完全な涅槃(般涅槃)の前兆であると知られるべきである。これらの箇条は聖典(パーリ)に説かれているが、多くの箇条は説かれていないため、引いて明らかにされるべきである。
Mahāpurisassa hi jātadivase dasasahassilokadhātu kampi. Dasasahassilokadhātumhi devatā ekacakkavāḷe sannipatiṃsu. Paṭhamaṃ devā paṭiggaṇhiṃsu, pacchā manussā. Tantibaddhā vīṇā cammabaddhā bheriyo ca kenaci avāditā sayameva vajjiṃsu. Manussānaṃ andubandhanādīni khaṇḍākhaṇḍaṃ chijjiṃsu. Sabbarogā vūpasamiṃsu, ambilena dhotatambamalaṃ viya vigacchiṃsu. Jaccandhā rūpāni passiṃsu. Jaccabadhirā saddaṃ suṇiṃsu. Pīṭhasappī javasampannā ahesuṃ. Jātijaḷānampi eḷamūgānaṃ sati patiṭṭhāsi. Videsapakkhandā nāvā supaṭṭanaṃ pāpuṇiṃsu. Ākāsaṭṭhakabhūmaṭṭhakaratanāni sakatejobhāsitāni ahesuṃ. Verino mettacittaṃ paṭilabhiṃsu. Avīcimhi aggi nibbāyi. Lokantaresu āloko udapādi. Nadīsu jalaṃ nappavattati. Mahāsamudde madhurasaṃ udakaṃ ahosi. Vāto na vāyi. Ākāsapabbatarukkhagatā sakuṇā bhassitvā pathavigatā ahesuṃ. Cando ativiroci. Sūriyo na uṇho, na sītalo, nimmalo utusampanno ahosi. Devatā attano attano vimānadvāre ṭhatvā apphoṭanaseḷanacelukkhepādīhi mahākīḷakaṃ kīḷiṃsu. Cātuddīpikamahāmegho vassi. Mahājanaṃ neva khudā na pipāsā pīḷesi. Dvārakavāṭāni sayameva vivariṃsu. Pupphūpagaphalūpagā rukkhā pupphaphalāni gaṇhiṃsu. Dasasahassilokadhātu ekaddhajamālā ahosi.
大人物の誕生の日に、一万の世界(一万鉄囲山)が震動した。一万の世界の神々が一つの世界に集まった。最初に神々が受け取り、その後に人間が受け取った。弦を張った琵琶や皮を張った太鼓は、誰も演奏しないのに自然に鳴り響いた。人々の足枷や縛めなどは粉々に砕け散った。すべての病は鎮まり、酢で洗われた銅の汚れのように消え去った。生まれつきの盲人は姿形を見ることができた。生まれつきの聾者は音を聞くことができた。足の不自由な者は俊足となった。生まれつきの愚者や唖者にも正念が確立した。異国へ向かっていた船は良い港に到着した。空にある宝や地にある宝は自らの輝きで輝いた。敵対する者たちは慈愛の心を得た。阿鼻地獄の火は消えた。世界と世界の間の暗黒(幽冥処)に光が生じた。川の水は流れを止めた。大海の水は甘露の味となった。風は吹くのを止めた。空や山や木にいた鳥たちは降りて地に着いた。月は過度に輝いた。太陽は熱すぎず冷たすぎず、澄みきって快適な気候となった。神々はそれぞれの宮殿の門に立ち、手を打ち鳴らしたり歓声を上げたり衣を振り回したりして大いに戯れた。四大洲に大雲の雨が降った。大衆を飢えも渇きも苦しめなかった。門の扉は自然に開いた。花咲く木や実のなる木は花と実をつけた。一万の世界は一つの旗の飾りのようになった。
Tatrāpi dasasahassilokadhātukampo sabbaññutaññāṇapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Devatānaṃ ekacakkavāḷe sannipāto dhammacakkappavattanakāle ekappahāreneva sannipatitvā dhammaṃ paṭiggaṇhanassa pubbanimittaṃ. Paṭhamaṃ devatānaṃ paṭiggahaṇaṃ catunnaṃ rūpāvacarajjhānānaṃ paṭilābhassa pubbanimittaṃ. Pacchā manussānaṃ paṭiggahaṇaṃ catunnaṃ arūpāvacarajjhānānaṃ paṭilābhassa pubbanimittaṃ. Tantibaddhavīṇānaṃ sayaṃ vajjanaṃ anupubbavihārapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Cammabaddhabherīnaṃ vajjanaṃ mahatiyā dhammabheriyā anussāvanassa pubbanimittaṃ. Andubandhanādīnaṃ chedo asmimānasamucchedassa pubbanimittaṃ. Mahājanassa rogavigamo catusaccapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Jaccandhānaṃ rūpadassanaṃ dibbacakkhupaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Badhirānaṃ saddassavanaṃ dibbasotadhātupaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Pīṭhasappīnaṃ javasampadā caturiddhipādapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Jaḷānaṃ satipatiṭṭhānaṃ catusatipaṭṭhānapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Videsapakkhandanāvānaṃ supaṭṭanasampāpuṇanaṃ catupaṭisambhidādhigamassa pubbanimittaṃ. Ratanānaṃ sakatejobhāsitattaṃ yaṃ lokassa dhammobhāsaṃ dassessati, tassa pubbanimittaṃ.
そこでも、一万の世界の震動は一切知智を得る前兆である。神々が一つの世界に集まることは、初転法輪の時に一斉に集まって法を受け入れる前兆である。最初に神々が受け取ることは、四つの色界禅を得る前兆である。その後に人間が受け取ることは、四つの無色界禅を得る前兆である。弦を張った琵琶が自然に鳴ることは、九次第定(順次定)を得る前兆である。皮を張った太鼓が鳴ることは、偉大な法の太鼓を鳴り響かせる前兆である。足枷や縛めが断たれることは、我が慢(我慢)を断ち切る前兆である。大衆の病が消え去ることは、四聖諦を体得する前兆である。生まれつきの盲人が姿形を見ることは、天眼を得る前兆である。聾者が音を聞くことは、天耳界を得る前兆である。足の不自由な者の俊足は、四神足を得る前兆である。愚者に正念が確立することは、四念処を得る前兆である。異国へ向かう船が良い港に到着することは、四無礙解を達成する前兆である。宝が自らの輝きで輝くことは、世に法の光を示すことの前兆である。
Verīnaṃ mettacittapaṭilābho catubrahmavihārapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Avīcimhi agginibbāyanaṃ ekādasaagginibbāyanassa pubbanimittaṃ. Lokantarikāloko avijjandhakāraṃ vidhamitvā ñāṇālokadassanassa pubbanimittaṃ. Mahāsamuddassa madhuratā nibbānarasena ekarasabhāvassa pubbanimittaṃ. Vātassa avāyanaṃ dvāsaṭṭhidiṭṭhigatabhindanassa pubbanimittaṃ. Sakuṇānaṃ pathavigamanaṃ mahājanassa ovādaṃ sutvā pāṇehi saraṇagamanassa pubbanimittaṃ. Candassa ativirocanaṃ bahujanakantatāya pubbanimittaṃ. Sūriyassa uṇhasītavivajjanautusukhatā kāyikacetasikasukhappattiyā pubbanimittaṃ. Devatānaṃ vimānadvāresu ṭhatvā apphoṭanādīhi kīḷanaṃ buddhabhāvaṃ patvā udānaṃ udānassa pubbanimittaṃ. Cātuddīpikamahāmeghavassanaṃ mahato dhammameghavassanassa pubbanimittaṃ. Khudāpīḷanassa abhāvo kāyagatāsatiamatapaṭilābhassa pubbanimittaṃ. Pipāsāpīḷanassa abhāvo vimuttisukhena sukhitabhāvassa pubbanimittaṃ. Dvārakavāṭānaṃ sayameva vivaraṇaṃ aṭṭhaṅgikamaggadvāravivaraṇassa pubbanimittaṃ. Rukkhānaṃ pupphaphalaggahaṇaṃ vimuttipupphehi pupphitassa ca sāmaññaphalabhārabharitabhāvassa ca pubbanimittaṃ. Dasasahassilokadhātuyā ekaddhajamālitā ariyaddhajamālamālitāya pubbanimittanti veditabbaṃ. Ayaṃ sambahulavāro nāma.
敵対する者たちの慈愛の心の獲得は、四無量心(四梵住)を得る前兆である。阿鼻地獄の火が消えることは、十一の火が消える前兆である。幽冥処の光は、無明の暗黒を払って智慧の光を見る前兆である。大海の甘露の味は、涅槃の味と一味となる前兆である。風が止むことは、六十二見を打ち砕く前兆である。鳥たちが地に着くことは、大衆が教誡を聞いて命ある限り帰依することの前兆である。月が過度に輝くことは、多くの人々に愛されることの前兆である。太陽が熱さと冷たさを離れて快適な気候となることは、身心の安楽を得ることの前兆である。神々が宮殿の門に立って手を打ち鳴らすなどして戯れることは、成仏して感興のことば(感興偈)を唱える前兆である。四大洲への大雨は、偉大な法の大雨を降らせる前兆である。飢えの苦しみがないことは、身至念の不死を得る前兆である。渇きの苦しみがないことは、解脱の楽によって安楽となる前兆である。門の扉が自然に開くことは、八支聖道の門を開く前兆である。木々が花や実をつけることは、解脱の花で咲き誇り沙門果の重荷に満ちる前兆である。一万の世界が一つの旗の飾りのようになることは、聖なる旗の飾りで飾られる前兆であると知られるべきである。これを「多くの箇条」と呼ぶ。
Ettha pañhaṃ pucchanti – ‘‘yadā mahāpuriso pathaviyaṃ patiṭṭhahitvā uttarābhimukho padasā gantvā āsabhiṃ vācaṃ abhāsi, tadā kiṃ pathaviyā gato, udāhu ākāsena; dissamāno gato, udāhu adissamāno; acelako gato, udāhu alaṅkatapaṭiyatto; daharo hutvā gato, udāhu mahallako; pacchāpi kiṃ tādisova ahosi, udāhu puna bāladārako’’ti? Ayaṃ pana pañho heṭṭhālohapāsāde samuṭṭhito tipiṭakacūḷābhayattherena vissajjitova. Thero kira ettha niyatipubbekatakammaissaranimmānavādavasena taṃ taṃ bahuṃ vatvā avasāne evaṃ byākari – ‘‘mahāpuriso pathaviyā gato, mahājanassa pana ākāsena gacchanto viya ahosi. Dissamāno gato, mahājanassa pana adissamāno viya ahosi. Acelako gato, mahājanassa pana alaṅkatapaṭiyatto viya upaṭṭhāsi. Daharova gato, mahājanassa pana soḷasavassuddesiko viya ahosi. Pacchā pana bāladārakova ahosi, na tādiso’’ti. Parisā cassa – ‘‘buddhena viya hutvā bho therena pañho kathito’’ti attamanā ahosi. Lokantarikavāro vuttanayo eva.
ここで問いがなされる。「大人物が大地に立ち、北を向いて歩いて尊い言葉を語った時、その時大地を歩いたのか、それとも天空を歩いたのか。姿が見える状態で歩いたのか、それとも見えない状態で歩いたのか。衣服を着けずに歩いたのか、それとも美しく装飾されて歩いたのか。幼子として歩いたのか、それとも成長した者として歩いたのか。その後も同様であったのか、それとも再び赤子となったのか」と。この問いはヘッタローハパーサーダ(階下の銅宮殿)で生じ、三蔵チュラーバヤ長老によって答えられたものである。長老はここで決定論、宿作因論、自在神創造論などに関連して多くを語り、最後にこのように答えた。「大人物は大地を歩いたが、大衆には天空を歩いているかのように見えた。姿が見える状態で歩いたが、大衆には見えないかのようであった。衣服を着けずに歩いたが、大衆には美しく装飾されているかのように現れた。幼子として歩いたが、大衆には十六歳ほどの青年のように見えた。しかしその後は赤子となったのであり、そのような青年の姿のままではなかった」と。会衆は「長老はまるで仏陀のように問いに答えてくださった」と喜んだ。幽冥処の箇条についてはすでに述べられたとおりである。
Imā ca pana ādito paṭṭhāya kathitā sabbadhammatā sabbabodhisattānaṃ hontīti veditabbā.
そして、最初から語られたこれらすべての法則性(定法)は、すべての菩薩たちに共通するものであると知られるべきである。
Dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇavaṇṇanā
三十二大人相の解説
33. Addasa khoti dukūlacumbaṭake nipajjāpetvā ānītaṃ addasa. Mahāpurisassāti jātigottakulapadesādivasena mahantassa purisassa. Dve gatiyoti dve niṭṭhā, dve nipphattiyo. Ayañhi gatisaddo – ‘‘pañca kho imā, sāriputta, gatiyo’’ti (ma. ni. 1.153) ettha nirayādibhedāya sattehi gantabbagatiyā vattati. ‘‘Imesaṃ kho ahaṃ bhikkhūnaṃ sīlavantānaṃ kalyāṇadhammānaṃ neva jānāmi āgatiṃ vā gatiṃ vā’’ti (ma. ni. 1.508) ettha ajjhāsaye. ‘‘Nibbānaṃ arahato gatī’’ti (pari. 339) ettha paṭissaraṇe. ‘‘Api ca tyāhaṃ brahme gatiñca pajānāmi, jutiñca pajānāmi evaṃmahiddhiko bako brahmā’’ti (ma. ni. 1.503) ettha nipphattiyaṃ vattati. Svāyamidhāpi nipphattiyaṃ vattatīti veditabbo. Anaññāti aññā gati nipphatti nāma natthi.
三十三。「見た」とは、白絹の円座に寝かせて連れてこられたのを見たということである。「大人物の」とは、生まれ、家柄、家系、出自などの点において偉大な人物のことである。「二つの行方」とは、二つの結末、二つの成就のことである。この「行方(ガティ)」という言葉は、「サーリプッタよ、これら五つの行方がある」(中部経典一・一五三)という箇所では、地獄などの区別による衆生が行くべき趣(行き先)の意味で用いられている。「私はこれら戒ある善き徳を持つ比丘たちの来由も行方も知らない」(中部経典一・五〇八)という箇所では、意図・心持ちの意味で用いられている。「涅槃は阿羅漢の行方である」(パリヴァーラ三三九)という箇所では、帰依処の意味で用いられている。「梵天よ、私はそなたの行方も知っており、それほどの大神通力あるバカ梵天の輝きも知っている」(中部経典一・五〇三)という箇所では、成就の意味で用いられている。それと同じくここでも成就の意味で用いられていると知るべきである。「他の行方はない」とは、これら以外の行方や成就はないということである。
Dhammikoti dasakusaladhammasamannāgato agatigamanavirahito. Dhammarājāti idaṃ purimapadasseva vevacanaṃ. Dhammena vā laddharajjattā dhammarājā. Cāturantoti puratthimasamuddādīnaṃ catunnaṃ samuddānaṃ vasena caturantāya pathaviyā issaro. Vijitāvīti vijitasaṅgāmo. Janapado asmiṃ thāvariyaṃ thirabhāvaṃ pattoti janapadatthāvariyappatto. Caṇḍassa hi rañño balidaṇḍādīhi lokaṃ pīḷayato manussā majjhimajanapadaṃ chaḍḍetvā pabbatasamuddatīrādīni nissāya paccante vāsaṃ kappenti. Atimudukassa rañño corehi sāhasikadhanavilopapīḷitā manussā paccantaṃ pahāya janapadamajjhe vāsaṃ kappenti, iti evarūpe rājini janapado thirabhāvaṃ na pāpuṇāti. Imasmiṃ pana kumāre rajjaṃ kārayamāne etassa janapado pāsāṇapiṭṭhiyaṃ ṭhapetvā ayopaṭṭena parikkhitto viya thiro bhavissatīti dassento – ‘‘janapadatthāvariyappatto’’ti āhaṃsu.
「法に従う者」とは、十善業道を備え、悪しき道(四邪道・四偏頗)に行くことのない者のことである。「法王」とは、前述の言葉の同義語である。あるいは正法によって王位を得たゆえに法王である。「四方を治める者」とは、東の海をはじめとする四つの海によって境界づけられた大地の主のことである。「勝利者」とは、戦いに勝った者のことである。「国土の安定を得た」とは、国土がこの王において堅固さ・不動の状態に達したということである。過酷な王が租税や刑罰などで民を苦しめると、人々は中央の国土を捨てて山や海岸などを頼りにして辺境に住むようになる。あまりにも寛容すぎる王のもとでは、盗賊による乱暴な略奪に苦しめられた人々が辺境を捨てて国土の中央に住むようになる。このようにして、そのような王の国土は安定を得ることができない。しかし、この王子が統治を行うときには、その国土は岩の上に置かれ鉄の板で囲まれたかのように堅固になるであろうということを示すために、「国土の安定を得た」と言ったのである。
Sattaratanasamannāgatoti ettha ratijananaṭṭhena ratanaṃ. Apica –
「七宝を備えた」について、ここでは喜びを生じさせるという意味で宝(ラタナ)という。さらにまた、
‘‘Cittīkataṃ mahagghañca, atulaṃ dullabhadassanaṃ;
「尊重され、非常に価値が高く、比類がなく、見ることが稀であり、
Anomasattaparibhogaṃ, ratanaṃ tena vuccati’’.
高貴な衆生によって受用されるもの、それゆえに宝と呼ばれる」のである。
Cakkaratanassa ca nibbattakālato paṭṭhāya aññaṃ devaṭṭhānaṃ nāma na hoti, sabbe gandhapupphādīhi tasseva pūjañca abhivādanādīni ca karontīti cittīkataṭṭhena ratanaṃ. Cakkaratanassa ca ettakaṃ nāma dhanaṃ agghatīti aggho natthi, iti mahagghaṭṭhenāpi ratanaṃ. Cakkaratanañca aññehi loke vijjamānaratanehi asadisanti atulaṭṭhenāpi ratanaṃ. Yasmā ca pana yasmiṃ kappe buddhā uppajjanti, tasmiṃyeva cakkavattino uppajjanti, buddhā ca kadāci karahaci uppajjanti, tasmā dullabhadassanaṭṭhenāpi ratanaṃ. Tadetaṃ jātirūpakulaissariyādīhi anomassa uḷārasattasseva uppajjati, na aññassāti anomasattaparibhogaṭṭhenāpi ratanaṃ. Yathā cakkaratanaṃ, evaṃ sesānipīti. Imehi sattahi ratanehi parivārabhāvena ceva sabbabhogūpakaraṇabhāvena ca samannāgatoti sattaratanasamannāgato.
輪宝が出現した時から、他の神殿などは存在しなくなり、すべての者が香や花などでその輪宝を供養し礼拝などを行うので、「尊重される」という意味で宝である。輪宝には「これほどの財産の価値がある」というような定価がなく、「非常に価値が高い」という意味でも宝である。輪宝は世に存在する他の宝物と比べようがないので、「比類がない」という意味でも宝である。そして仏陀方が出現される劫においてのみ転輪聖王も出現し、仏陀方は滅多に出現されないので、「見ることが稀である」という意味でも宝である。それ(輪宝)は家柄や美貌、家系、主権などの点において劣ることのない高貴な衆生にのみ生じ、他の者には生じないので、「高貴な衆生によって受用される」という意味でも宝である。輪宝と同様に、他の宝もそうである。これら七つの宝を従者として、またすべての享受・用具として備えているので、「七宝を備えた」という。
Idāni tesaṃ sarūpato dassanatthaṃ tassimānītiādi vuttaṃ. Tattha cakkaratanantiādīsu ayaṃ saṅkhepādhippāyo – dvesahassadīpaparivārānaṃ catunnaṃ mahādīpānaṃ sirivibhavaṃ gahetvā dātuṃ samatthaṃ cakkaratanaṃ pātubhavati. Tathā purebhattameva sāgarapariyantaṃ pathaviṃ anusaṃyāyanasamatthaṃ vehāsaṅgamaṃ hatthiratanaṃ, tādisameva assaratanaṃ, caturaṅgasamannāgate andhakāre yojanappamāṇaṃ andhakāraṃ vidhamitvā ālokadassanasamatthaṃ maṇiratanaṃ, chabbidhadosavivajjitaṃ manāpacāri itthiratanaṃ, yojanappamāṇe antopathavigataṃ nidhiṃ dassanasamatthaṃ gahapatiratanaṃ, aggamahesiyā kucchimhi nibbattitvā sakalarajjamanusāsanasamatthaṃ jeṭṭhaputtasaṅkhātaṃ pariṇāyakaratanaṃ pātubhavati.
今やそれらを具体的に示すために「彼にはこれらの…」などが説かれた。その中で「輪宝」などの意味の要約は次の通りである。二千の小島を従えた四つの大洲の繁栄と富をもたらすことができる輪宝が出現する。同様に、午前中のうちに海に囲まれた大地を巡行することができる天空を行く象宝、同じく馬宝、四重の暗闇であっても一由旬の範囲の暗闇を払って光を示すことができる摩尼宝(珠宝)、六種の過ちを離れて意にかなった振る舞いをする女宝、一由旬の範囲の大地の地中にある財宝を見出すことができる居士宝、正妃の胎内に生まれて王国の全体を指導することができる長男である主導者宝(主蔵宝・典兵宝)が出現する。
Parosahassanti atirekasahassaṃ. Sūrāti abhīrukā. Vīraṅgarūpāti vīrānaṃ aṅgaṃ vīraṅgaṃ, vīriyassetaṃ nāmaṃ, vīraṅgaṃ rūpametesanti vīraṅgarūpā, vīriyajātikā vīriyasabhāvā vīriyamayā akilāsuno ahesuṃ. Divasampi yujjhantā na kilamantīti vuttaṃ hoti. Sāgarapariyantanti cakkavāḷapabbataṃ sīmaṃ katvā ṭhitasamuddapariyantaṃ. Adaṇḍenāti ye katāparādhe satte satampi sahassampi gaṇhanti, te dhanadaṇḍena rajjaṃ kārenti. Ye chejjabhejjaṃ anusāsanti, te satthadaṇḍena. Ayaṃ pana duvidhampi daṇḍaṃ pahāya adaṇḍena ajjhāvasati. Asatthenāti ye ekatodhārādinā satthena paraṃ vihesanti, te satthena rajjaṃ kārenti nāma. Ayaṃ pana satthena khuddamakkhikāyapi pivanamattaṃ lohitaṃ kassaci anuppādetvā dhammeneva – ‘‘ehi kho mahārājā’’ti evaṃ paṭirājūhi sampaṭicchitāgamano vuttappakāraṃ pathaviṃ abhivijinitvā ajjhāvasati, abhibhavitvā sāmī hutvā vasatīti attho.
「千を超える」とは、千人以上のことである。「勇者」とは、恐れを知らない者たちである。「逞しい体つき」とは、勇者の特質(器官)が勇身であり、これは精進の名である。精進の特質をその身体とするゆえに「逞しい体つき」であり、精進を本性とし、精進の性質を持ち、精進に満ちて怠りのない者たちであった。一日中戦っても疲れることがない、ということである。「海を境とする」とは、鉄囲山を境界として位置する海を境とすることである。「刑罰によらず」とは、罪を犯した衆生から百や千の罰金を徴収する者たちは財産の刑罰によって統治し、手足の切断などを命じる者たちは武器の刑罰によって統治する。しかしこの王は両方の刑罰を捨てて、刑罰によらずに治めるのである。「武器によらず」とは、刃物などで他者を苦しめる者たちは武器によって統治するのである。しかしこの王は、武器によって小さな蝿が吸うほどの血さえ誰にも流させることなく、法によってのみ「大王よ、ようこそ」と敵対する王たちに歓迎されて進み、前述のような大地を完全に征服して治めるのであり、凌駕して支配者となって暮らすという意味である。
Evaṃ ekaṃ nipphattiṃ kathetvā dutiyaṃ kathetuṃ sace kho panātiādi vuttaṃ. Tattha rāgadosamohamānadiṭṭhikilesataṇhāsaṅkhātaṃ chadanaṃ āvaraṇaṃ vivaṭaṃ viddhaṃsitaṃ vivaṭakaṃ etenāti vivaṭacchado. ‘‘Vivaṭṭacchadā’’tipi pāṭho, ayameva attho.
このように一つの成就(転輪聖王)を説き、第二の成就(仏陀)を説くために「しかしもし…」などが説かれた。そこにおいて、貪欲、瞋恚、愚痴、慢心、悪見、煩悩、渇愛と呼ばれる覆い(障壁)がこれによって開かれ、打ち砕かれ、取り除かれたゆえに「覆いを開いた者(除障蓋者)」という。「ヴィヴァッタッチャダー」という読みもあり、これも同じ意味である。
35. Evaṃ dutiyaṃ nipphattiṃ kathetvā tāsaṃ nimittabhūtāni lakkhaṇāni dassetuṃ ayañhi, deva, kumārotiādi vuttaṃ. Tattha suppatiṭṭhitapādoti yathā aññesaṃ bhūmiyaṃ pādaṃ ṭhapentānaṃ aggapādatalaṃ vā paṇhi vā passaṃ vā paṭhamaṃ phusati, vemajjhe vā pana chiddaṃ hoti, ukkhipantānaṃ aggatalādīsu ekakoṭṭhāsova paṭhamaṃ uṭṭhahati, na evamassa. Assa pana suvaṇṇapādukatalamiva ekappahāreneva sakalaṃ pādatalaṃ bhūmiṃ phusati, ekappahāreneva bhūmito uṭṭhahati. Tasmā ayaṃ suppatiṭṭhitapādo.
三十五。このように第二の成就を語り、その前兆となる相を示すために「実に大王よ、この王子は…」などが説かれた。その中で「足の裏が平らである(足下安平立相)」とは、他の者たちが地面に足を置く時には足先、踵、足の側面のいずれかが最初に触れ、あるいは中央に隙間ができ、足を持ち上げる時には足先などの一部が最初に上がるのに対し、この大人物はそうではない。大人物の足は黄金の靴底のように一度に足裏全体が地面に触れ、一度に地面から離れる。それゆえに「足の裏が平らである」という。
Cakkānīti dvīsu pādatalesu dve cakkāni, tesaṃ arā ca nemi ca nābhi ca pāḷiyaṃ vuttāva. Sabbākāraparipūrānīti iminā pana ayaṃ viseso veditabbo, tesaṃ kira cakkānaṃ pādatalassa majjhe nābhi dissati, nābhiparicchinnā vaṭṭalekhā dissati, nābhimukhaparikkhepapaṭṭo dissati, panāḷimukhaṃ dissati, arā dissanti, aresu vaṭṭilekhā dissanti, nemimaṇikā dissanti. Idaṃ tāva pāḷiyaṃ āgatameva. Sambahulavāro pana anāgato, so evaṃ daṭṭhabbo – satti, sirivaccho, nandi, sovattiko, vaṭaṃsako, vaḍḍhamānakaṃ, macchayugaḷaṃ, bhaddapīṭhaṃ, aṅkusako, pāsādo, toraṇaṃ, setacchattaṃ, khaggo, tālavaṇṭaṃ, morahatthako, vāḷabījanī, uṇhīsaṃ, maṇi, patto, sumanadāmaṃ, nīluppalaṃ, rattuppalaṃ, setuppalaṃ, padumaṃ, puṇḍarīkaṃ, puṇṇaghaṭo, puṇṇapāti, samuddo, cakkavāḷo, himavā, sineru, candimasūriyā, nakkhattāni, cattāro mahādīpā, dviparittadīpasahassāni, antamaso cakkavattirañño parisaṃ upādāya sabbo cakkalakkhaṇasseva parivāro.
「車輪」とは、両足の裏にある二つの車輪(千輻輪相)のことであり、それらの輻(や)、輞(リム)、轂(こしき)は聖典に説かれている通りである。「すべての形状が完全に整っている」とは、これによって以下の特徴が知られるべきである。それらの車輪の足裏の中央には轂が見え、轂を区切る円形の線が見え、轂の口を囲む帯が見え、車軸の穴が見え、輻が見え、輻には円形の線が見え、輞の装飾が見える。これは聖典に説かれていることである。しかし説かれていない多くの事項は次のように見られるべきである。すなわち、槍、吉祥の印(吉祥喜旋)、歓喜の印、卍字、耳飾り、繁栄の器、双魚、吉祥座、鉤、宮殿、楼門、白傘蓋、宝剣、棕櫚の扇、孔雀の尾の扇、払子、宝冠、宝珠、鉢、ジャスミンの花輪、青い蓮華、赤い蓮華、白い蓮華、紅蓮華、白蓮華、満杯の水瓶、満杯の皿、大海、鉄囲山、ヒマラヤ山、須弥山、月と太陽、諸々の星座、四大洲、二千の小島、さらには転輪聖王の従者たちに至るまで、すべてが車輪の相の従属物として現れている。
Āyatapaṇhīti dīghapaṇhi, paripuṇṇapaṇhīti attho. Yathā hi aññesaṃ aggapādo dīgho hoti, paṇhimatthake jaṅghā patiṭṭhāti, paṇhiṃ tacchetvā ṭhapitā viya hoti, na evaṃ mahāpurisassa. Mahāpurisassa pana catūsu koṭṭhāsesu dve koṭṭhāsā aggapādo hoti, tatiye koṭṭhāse jaṅghā patiṭṭhāti, catutthakoṭṭhāse āraggena vaṭṭetvā ṭhapitā viya rattakambalageṇḍukasadisā paṇhi hoti.
「踵が長い(踵長好相)」とは、踵が長く豊かなことである。他の人々の足先が長く、踵の上に脛が乗り、踵を削り落として置いたかのようであるのに対し、大人物はそうではない。大人物の足は四つの部分のうち二つの部分が足先であり、第三の部分に脛が乗り、第四の部分には轆轤(ろくろ)で丸く整えて置いたかのような、赤い毛織物の球のような踵がある。
Dīghaṅgulīti yathā aññesaṃ kāci aṅguliyo dīghā honti, kāci rassā, na evaṃ mahāpurisassa. Mahāpurisassa pana makkaṭasseva dīghā hatthapādaṅguliyo mūle thūlā, anupubbena gantvā agge tanukā, niyyāsatelena madditvā vaṭṭitaharitālavaṭṭisadisā honti. Tena vuttaṃ – ‘‘dīghaṅgulī’’ti.
「指が長い(指繊長相)」とは、他の人々の指には長いものや短いものがあるのに対し、大人物はそうではない。大人物の手足の指は猿の指のように長く、根元は太く、次第に先に向かって細くなり、樹脂の油で練って丸めた石黄の棒のようである。それゆえに「指が長い」と説かれた。
Mudutalunahatthapādoti sappimaṇḍe osāretvā ṭhapitaṃ satavāravihatakappāsapaṭalaṃ viya mudu. Yathā ca idāni jātamattassa, evaṃ vuḍḍhakālepi mudutalunāyeva bhavissanti, mudutalunā hatthapādā etassāti mudutalunahatthapādo.
「手足が柔らかく瑞々しい(手足柔軟相)」とは、精製バター(酥)の油に浸して置かれた、百回打たれた綿布のように柔らかいことである。そして生まれたばかりの今がそうであるように、年老いた時にも手足は柔らかく瑞々しいままである。手足が柔らかく瑞々しいことから「手足が柔らかく瑞々しい」という。
Jālahatthapādoti na cammena paṭibaddhaaṅgulantaro. Ediso hi phaṇahatthako purisadosena upahato pabbajjaṃ na paṭilabhati. Mahāpurisassa pana catasso hatthaṅguliyo pañcapi pādaṅguliyo ekappamāṇā honti, tāsaṃ ekappamāṇatāya yavalakkhaṇaṃ aññamaññaṃ paṭivijjhitvā tiṭṭhati. Athassa hatthapādā kusalena vaḍḍhakinā yojitajālavātapānasadisā honti. Tena vuttaṃ – ‘‘jālahatthapādo’’ti.
「手足に網の目がある(手足指縵網相)」とは、皮によって指の間がつながっているということではない。そのような水かきのような手を持つ者は、人間の欠陥によって損なわれているため出家を得ることができない。大人物の手の四本の指と足の五本の指はすべて等しい長さであり、等しい長さであるため、麦粒のような模様が互いにかみ合って並んでいる。そしてその手足は、熟練した大工が作った格子窓のようである。それゆえに「手足に網の目がある」と説かれた。
Uddhaṃ patiṭṭhitagopphakattā ussaṅkhā pādā assāti ussaṅkhapādo. Aññesañhi piṭṭhipāde gopphakā honti, tena tesaṃ pādā āṇibaddhā viya baddhā honti, na yathāsukhaṃ parivaṭṭanti, gacchantānaṃ pādatalānipi na dissanti. Mahāpurisassa pana āruhitvā upari gopphakā patiṭṭhahanti, tenassa nābhito paṭṭhāya uparimakāyo nāvāya ṭhapitasuvaṇṇapaṭimā viya niccalo hoti, adhokāyova iñjati, sukhena pādā parivaṭṭanti, puratopi pacchatopi ubhayapassesupi ṭhatvā passantānaṃ pādatalāni paññāyanti, na hatthīnaṃ viya pacchatoyeva.
踝(くるぶし)が高い位置にあるため足が高く盛り上がっている(足趺高満相)ことから「足が高く盛り上がっている」という。他の人々の踝は足の甲の低い位置にあり、そのため足は楔(くさび)で留められたかのように固定され、意のままに回転せず、歩く時に足裏も見えない。しかし大人物の踝は高い位置にあり、そのため臍から上の身体は船の上に置かれた黄金の仏像のように微動だにせず、下半身のみが動き、足は軽やかに回転し、前方から見ても後方から見ても両側面から見ても足裏がはっきりと見え、象のように後方からだけ見えるのではない。
Eṇijaṅghoti eṇimigasadisajaṅgho maṃsussadena paripuṇṇajaṅgho, na ekato baddhapiṇḍikamaṃso, samantato samasaṇṭhitena maṃsena parikkhittāhi suvaṭṭitāhi sāligabbhayavagabbhasadisāhi jaṅghāhi samannāgatoti attho.
「鹿のような脛を持つ(伊泥延膊相)」とは、エニ鹿(黒鹿)のような脛を持ち、肉付きが豊かで満ち足りた脛であり、ふくらはぎの肉が一塊に固まっているのではなく、均等についた肉に包まれ、美しく整った稲穂や麦の穂のような脛を備えているという意味である。
Anonamantoti anamanto, etenassa akhujjaavāmanabhāvo dīpito. Avasesajanā hi khujjā vā honti vāmanā vā. Khujjānaṃ uparimakāyo aparipuṇṇo hoti, vāmanānaṃ heṭṭhimakāyo. Te aparipuṇṇakāyattā na sakkonti anonamantā jaṇṇukāni parimajjituṃ. Mahāpuriso pana paripuṇṇaubhayakāyattā sakkoti.
「身を屈めることなく(正立手摩膝相)」とは、前屈みにならずにということであり、これによって背中が曲がっていたり小人であったりしないことが示されている。他の人々は背中が曲がっているか小人である。背中が曲がっている者は上半身が不完全であり、小人は下半身が不完全である。彼らは身体が不完全であるため、身を屈めることなしに膝を撫でることができない。しかし大人物は上半身も下半身も完全に整っているため、それができるのである。
Kosohitavatthaguyhoti usabhavāraṇādīnaṃ viya suvaṇṇapadumakaṇṇikasadisehi kosehi ohitaṃ paṭicchannaṃ vatthaguyhaṃ assāti kosohitavatthaguyho. Vatthaguyhanti vatthena guhitabbaṃ aṅgajātaṃ vuccati.
「陰部が鞘に収まっている(陰馬蔵相)」とは、雄牛や象などのように、黄金の蓮の台座のような鞘によって陰部が覆い隠されているゆえに「陰部が鞘に収まっている」という。「隠されるべき場所」とは、布によって隠されるべき器官(男根)のことである。
Suvaṇṇavaṇṇoti jātihiṅgulakena majjitvā dīpidāṭhāya ghaṃsitvā gerukaparikammaṃ katvā ṭhapitaghanasuvaṇṇarūpasadisoti attho. Etenassa ghanasiniddhasaṇhasarīrataṃ dassetvā chavivaṇṇadassanatthaṃ kañcanasannibhattacoti vuttaṃ. Purimassa vā vevacanametaṃ.
「黄金の色をしている(身金色相)」とは、本物の辰砂(しんしゃ)で磨き、豹の牙で擦り、赤土の下地を施して置かれた純金の像のようであるという意味である。これによって密で滑らかできめ細やかな身体を示し、肌の色を示すために「黄金のように輝く皮膚を持つ」と説かれた。あるいは前の語の同義語である。
Rajojallanti rajo vā malaṃ vā. Na upalimpatīti na laggati padumapalāsato udakabindu viya vivaṭṭati. Hatthadhovanādīni pana utuggahaṇatthāya ceva dāyakānaṃ puññaphalatthāya ca buddhā karonti, vattasīsenāpi ca karontiyeva. Senāsanaṃ pavisantena hi bhikkhunā pāde dhovitvā pavisitabbanti vuttametaṃ.
「塵と垢(微塵垢不染相)」とは、塵または汚れのことである。「付着しない」とは、蓮の葉の上の水滴が転がり落ちるように付着しないことである。しかし仏陀方が手を洗うことなどを行うのは、気候に適応するためであり、布施をする者たちに功徳の果をもたらすためであり、また戒律の作法に従うためでもある。「宿坊に入る比丘は足を洗って入るべきである」と説かれているからである。
Uddhaggalomoti āvaṭṭapariyosāne uddhaggāni hutvā mukhasobhaṃ ullokayamānāni viya ṭhitāni lomāni assāti uddhaggalomo.
「毛が上に向かって生えている(身毛上向相)」とは、旋毛(つむじ)の終わりで上を向き、顔の美しさを仰ぎ見るかのように生えている体毛を持つゆえに「毛が上に向かって生えている」という。
Brahmujugattoti brahmā viya ujugatto, ujumeva uggatadīghasarīro bhavissati. Yebhuyyena hi sattā khandhe kaṭiyaṃ jāṇūsūti tīsu ṭhānesu namanti, te kaṭiyaṃ namantā pacchato namanti, itaresu dvīsu ṭhānesu purato. Dīghasarīrā pana eke passavaṅkā honti, eke mukhaṃ unnametvā nakkhattāni gaṇayantā viya caranti, eke appamaṃsalohitā sūlasadisā honti, eke purato pabbhārā honti, pavedhamānā gacchanti. Ayaṃ pana ujumeva uggantvā dīghappamāṇo devanagare ussitasuvaṇṇatoraṇaṃ viya bhavissatīti dīpenti. Yathā cetaṃ, evaṃ yaṃ yaṃ jātamattassa sabbaso aparipuṇṇaṃ mahāpurisalakkhaṇaṃ hoti, taṃ taṃ āyatiṃ tathābhāvitaṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ.
「身体がまっすぐである(身広長端直相)」とは、梵天のようにまっすぐな身体であり、まっすぐに伸びた長大な身体となるであろう。一般の衆生は肩、腰、膝の三箇所で曲がるものであり、腰で曲がる者は後ろに曲がり、他の二箇所では前に曲がる。背の高い者の中には横に曲がる者もいれば、顔を上げて星を数えるかのように歩く者もおり、肉や血が少なくて串のようである者もいれば、前に傾いて震えながら歩く者もいる。しかしこの大人物はまっすぐに伸びて堂々たる体格であり、天上の都に建てられた黄金の楼門のようになるであろうと示している。そしてこのように、生まれたばかりの時には完全に整っていない大人物の相のそれぞれについて、将来そのように完成されることを考慮して説かれたものと知るべきである。
Sattussadoti dve hatthapiṭṭhiyo dve pādapiṭṭhiyo dve aṃsakūṭāni khandhoti imesu sattasu ṭhānesu paripuṇṇo maṃsussado assāti sattussado. Aññesaṃ pana hatthapādapiṭṭhādīsu sirājālaṃ paññāyati, aṃsakūṭakkhandhesu aṭṭhikoṭiyo. Te manussā petā viya khāyanti, na tathā mahāpuriso, mahāpuriso pana sattasu ṭhānesu paripuṇṇamaṃsussadattā nigūḷhasirājālehi hatthapiṭṭhādīhi vaṭṭetvā suṭṭhapitasuvaṇṇāḷiṅgasadisena khandhena silārūpakaṃ viya khāyati, cittakammarūpakaṃ viya ca khāyati.
「七処が満ち足りている(七処隆満相)」とは、両手の上、両足の上、両肩、首のこれら七箇所において肉が豊かに満ちているゆえに「七処が満ち足りている」という。他の人々の手足の甲などには血管の網が見え、肩や首には骨の突起が見える。彼らは餓鬼のように見えるが、大人物はそうではない。大人物は七箇所において肉が豊かに満ちているため、血管の網が隠れた手足の甲などを持ち、美しく作られた黄金の丸太のような首によって、石像のように見え、絵画の像のように見える。
Sīhassa pubbaddhaṃ viya kāyo assāti sīhapubbaddhakāyo. Sīhassa hi puratthimakāyova paripuṇṇo hoti, pacchimakāyo aparipuṇṇo. Mahāpurisassa pana sīhassa pubbaddhakāyo viya sabbo kāyo paripuṇṇo. Sopi sīhasseva tattha tattha vinatunnatādivasena dussaṇṭhitavisaṇṭhito na hoti, dīghayuttaṭṭhāne pana dīgho, rassathūlakisaputhulaanuvaṭṭitayuttaṭṭhānesu tathāvidhova hoti. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
獅子の前半身のような身体を持つゆえに「獅子の前半身のような身体を持つ(獅子上半身相)」という。獅子は前側の身体のみが満ちており、後ろ側の身体は不完全である。しかし大人物は獅子の前身のように全身が満ち足りている。それも獅子のように所々で凹凸があって均整を欠いているのではなく、長いべき場所は長く、短いべき場所、太いべき場所、細いべき場所、広いべき場所、丸いべき場所はそれぞれその通りになっている。世尊はこのように説かれた。
‘‘Manāpiyeva kho, bhikkhave, kammavipāke paccupaṭṭhite yehi aṅgehi dīghehi sobhati, tāni aṅgāni dīghāni saṇṭhanti. Yehi aṅgehi rassehi sobhati, tāni aṅgāni rassāni saṇṭhanti. Yehi aṅgehi thūlehi sobhati, tāni aṅgāni thūlāni saṇṭhanti. Yehi aṅgehi kisehi sobhati, tāni aṅgāni kisāni saṇṭhanti. Yehi aṅgehi puthulehi sobhati, tāni aṅgāni puthulāni saṇṭhanti. Yehi aṅgehi vaṭṭehi sobhati, tāni aṅgāni vaṭṭāni saṇṭhantī’’ti.
「比丘たちよ、好ましい業の報いが現れる時、長いことによって美しくなる部位は長く整う。短いことによって美しくなる部位は短く整う。太いことによって美しくなる部位は太く整う。細いことによって美しくなる部位は細く整う。広いことによって美しくなる部位は広く整う。丸いことによって美しくなる部位は丸く整う」と。
Iti nānācittena puññacittena cittito dasahi pāramīhi sajjito mahāpurisassa attabhāvo, loke sabbasippino vā sabbaiddhimanto vā patirūpakampi kātuṃ na sakkonti.
このように、種々の善美な功徳の心によって飾られ、十波羅蜜によって調えられた大人物の身体は、世のいかなる工匠やいかなる神通力を持つ者であっても、その似姿さえ作ることができない。
Citantaraṃsoti antaraṃsaṃ vuccati dvinnaṃ koṭṭānaṃ antaraṃ, taṃ citaṃ paripuṇṇaṃ antaraṃsaṃ assāti citantaraṃso. Aññesañhi taṃ ṭhānaṃ ninnaṃ hoti, dve piṭṭhikoṭṭā pāṭiyekkā paññāyanti. Mahāpurisassa pana kaṭito paṭṭhāya maṃsapaṭalaṃ yāva khandhā uggamma samussitasuvaṇṇaphalakaṃ viya piṭṭhiṃ chādetvā patiṭṭhitaṃ.
「両肩の間が満ちている(両肩間充実相)」とは、両肩の間とは二つの肩甲骨の間をいい、その満ち足りて平らな肩間を持つゆえに「両肩の間が満ちている」という。他の人々はその場所が窪んでおり、二つの肩甲骨が際立って見える。しかし大人物は腰から肩にかけて肉の層が盛り上がり、平らな黄金の板のように背中を覆って位置している。
Nigrodhaparimaṇḍaloti nigrodho viya parimaṇḍalo. Yathā paññāsahatthatāya vā satahatthatāya vā samakkhandhasākho nigrodho dīghatopi vitthāratopi ekappamāṇova hoti, evaṃ kāyatopi byāmatopi ekappamāṇo. Yathā aññesaṃ kāyo dīgho vā hoti byāmo vā, na evaṃ visamappamāṇoti attho. Teneva yāvatakvassa kāyotiādi vuttaṃ. Tattha yāvatako assāti yāvatakvassa.
「バロータ樹のように円満である(容貌周匝相)」とは、ニグローダ樹(榕樹)のように均整が取れていることである。五十肘あるいは百肘の高さで、幹と枝が均等に広がったニグローダ樹が高さにおいても広がりにおいても同じ寸法であるように、身長と両腕を広げた長さが同じ寸法である。他の人々の身体が身長のほうが長かったり腕の広がりのほうが長かったりするように、不均等な寸法ではないという意味である。それゆえに「彼の身体の長さは…」などが説かれた。そこにおいて「彼の長さがどれほどであるか」とは「その長さの通り」ということである。
Samavaṭṭakkhandhoti samavaṭṭitakkhandho. Yathā eke koñcā viya ca bakā viya ca varāhā viya ca dīghagalā vaṅkagalā puthulagalā ca honti, kathanakāle sirājālaṃ paññāyati, mando saro nikkhamati, na evaṃ mahāpurisassa. Mahāpurisassa pana suvaṭṭitasuvaṇṇāḷiṅgasadiso khandho hoti, kathanakāle sirājālaṃ na paññāyati, meghassa viya gajjito saro mahā hoti.
「丸く整った首を持つ(頸項円満相)」とは、均等に丸く整った首のことである。ある人々は鶴や白鷺や豚のように首が長かったり曲がっていたり太かったりし、話す時に血管の網が見え、かすれた声が出るが、大人物はそうではない。大人物には美しく丸みを帯びた黄金の丸太のような首があり、話す時に血管は見えず、雷雲の轟きのような力強い声が出る。
Rasaggasaggīti ettha rasaṃ gasanti harantīti rasaggasā. Rasaharaṇīnametaṃ adhivacanaṃ, tā aggā assāti rasaggasaggī. Mahāpurisassa kira sattarasaharaṇīsahassāni uddhaggāni hutvā gīvāyameva paṭimukkāni. Tilaphalamattopi āhāro jivhagge ṭhapito sabbakāyaṃ anupharati. Teneva mahāpadhānaṃ padahantassa ekataṇḍulādīhipi kaḷāyayūsapasatamattenāpi kāyassa yāpanaṃ ahosi. Aññesaṃ pana tathā abhāvā na sakalaṃ kāyaṃ ojā pharati. Tena te bahvābādhā honti.
「最上の味覚神経を持つ(得味最上相)」について、ここで味を呑み込み運ぶゆえに「味を運ぶもの」という。これは味覚神経(味蕾の管)の別名であり、それらが最上であるゆえに「最上の味覚神経を持つ」という。大人物には実に七千の味覚神経が上を向いて首に集まっている。胡麻粒ほどの食物であっても舌先に乗せられると、全身に行き渡る。それゆえに大苦行を行っていた時、一粒の米などやスプーン一杯の豆の汁だけであっても身体を維持することができたのである。他の人々にはそのような仕組みがないため、全身に栄養(滋養)が行き渡らない。それゆえに彼らは病気が多いのである。
Sīhasseva hanu assāti sīhahanu. Tattha sīhassa heṭṭhimahanumeva paripuṇṇaṃ hoti, na uparimaṃ. Mahāpurisassa pana sīhassa heṭṭhimaṃ viya dvepi paripuṇṇāni dvādasiyā pakkhassa candasadisāni honti. Atha nemittakā hanukapariyantaṃ olokentāva imesu hanukesu heṭṭhime vīsati uparime vīsatīti cattālīsadantā samā aviraḷā patiṭṭhahissantīti sallakkhetvā ayañhi deva, kumāro cattālīsadanto hotītiādimāhaṃsu. Tatrāyamattho, aññesañhi paripuṇṇadantānampi dvattiṃsa dantā honti. Imassa pana cattālīsaṃ bhavissanti. Aññesañca keci dantā uccā, keci nīcāti visamā honti, imassa pana ayapaṭṭakena chinnasaṅkhapaṭalaṃ viya samā bhavissanti. Aññesaṃ kumbhilānaṃ viya dantā viraḷā honti, macchamaṃsāni khādantānaṃ dantantaraṃ pūrenti. Imassa pana kanakaphalakāyaṃ samussitavajirapanti viya aviraḷā tūlikāya dassitaparicchedā viya dantā bhavissanti. Aññesañca pūtidantā uṭṭhahanti. Tena kāci dāṭhā kāḷāpi vivaṇṇāpi honti. Ayaṃ pana suṭṭhu sukkadāṭho osadhitārakampi atikkamma virocamānāya pabhāya samannāgatadāṭho bhavissati.
獅子のような顎(あご)を持つゆえに「獅子の顎を持つ(獅子頷相)」という。そこにおいて、獅子は下の顎だけが満ちており、上の顎はそうではない。しかし大人物は獅子の下顎のように上下両方の顎が満ちており、十二夜の月のようである。そこで相を見る者たちは顎の端を見て、これらの顎には下に二十本、上に二十本の計四十本の歯が均等に隙間なく並ぶであろうと察知して、「実に大王よ、王子は四十本の歯を持ち…」などと言った。その意味は次の通りである。他の人々は歯が完全に揃っていても三十二本である。しかしこの王子には四十本の歯があるであろう。また他の人々の歯はあるものは高く、あるものは低く不揃いであるが、この王子の歯は鉄の板で切った貝殻の薄片のように均等であるであろう。他の人々の歯は鰐(わに)のように隙間があり、魚や肉を食べる時に歯の間に挟まる。しかしこの王子の歯は、金の板の上に嵌め込まれたダイヤモンドの列のように隙間がなく、絵筆で描かれた境界のようであるであろう。また他の人々には虫歯が生じる。そのためある歯は黒ずんだり変色したりする。しかしこの王子は極めて白い歯を持ち、明けの明星をもしのぐ輝きを備えた歯を持つであろう。
Pahūtajivhoti puthulajivho. Aññesaṃ jivhā thūlāpi honti kisāpi rassāpi thaddhāpi visamāpi, mahāpurisassa pana jivhā mudu dīghā puthulā vaṇṇasampannā hoti. So hi etaṃ lakkhaṇaṃ pariyesituṃ āgatānaṃ kaṅkhāvinodanatthaṃ mudukattā taṃ jivhaṃ kathinasūciṃ viya vaṭṭetvā ubho nāsikasotāni parāmasati, dīghattā ubho kaṇṇasotāni parāmasati, puthulattā kesantapariyosānaṃ kevalampi nalāṭaṃ paṭicchādeti. Evamassa mududīghaputhulabhāvaṃ pakāsento tesaṃ kaṅkhaṃ vinodeti. Evaṃ tilakkhaṇasampannaṃ jivhaṃ sandhāya ‘‘pahūtajivho’’ti vuttaṃ.
「広大な舌を持つ(広長舌相)」とは、幅広く長い舌のことである。他の人々の舌は厚かったり薄かったり短かったり硬かったり不揃いであったりするが、大人物の舌は柔らかく、長く、幅広く、美しい色合いをしている。彼はこの相を確かめに来た者たちの疑念を晴らすために、柔らかさゆえにその舌を細い針のように丸めて両方の鼻の穴に触れ、長さゆえに両方の耳の穴に触れ、広さゆえに髪の生え際に至る額全体を覆う。このように柔軟・長大・広大であることを示して、彼らの疑念を晴らすのである。このように三つの特徴を備えた舌を指して「広大な舌を持つ」と説かれた。
Brahmassaroti aññe chinnassarāpi bhinnassarāpi kākassarāpi honti, ayaṃ pana mahābrahmuno sarasadisena sarena samannāgato bhavissati, mahābrahmuno hi pittasemhehi apalibuddhattā saro visado hoti. Mahāpurisenāpi katakammaṃ tassa vatthuṃ sodheti. Vatthuno suddhattā nābhito paṭṭhāya samuṭṭhahanto saro visado aṭṭhaṅgasamannāgatova samuṭṭhāti. Karavīko viya bhaṇatīti karavīkabhāṇī, mattakaravīkarutamañjughosoti attho.
「梵天のような声を持つ(梵音深遠相)」とは、他の人々には途切れた声、しゃがれた声、烏のような悪声の者もいるが、この王子は大梵天の声に似た声を備えるであろう。大梵天の声は胆汁や粘液に妨げられないため澄み渡っている。大人物の過去の善業もその発声器官を清める。器官が清らかであるため、臍から立ち上る声は澄み渡り、八つの要素を備えて生じる。「迦陵頻伽(カラヴィーカ鳥)のように語る」ゆえに「カラヴィーカ鳥の声の持ち主」であり、酔ったカラヴィーカ鳥の鳴き声のように快い美声という意味である。
Abhinīlanettoti na sakalanīlanetto, nīlayuttaṭṭhāne panassa umāpupphasadisena ativisuddhena nīlavaṇṇena samannāgatāni nettāni honti, pītayuttaṭṭhāne kaṇikārapupphasadisena pītavaṇṇena, lohitayuttaṭṭhāne bandhujīvakapupphasadisena lohitavaṇṇena, setayuttaṭṭhāne osadhitārakasadisena setavaṇṇena, kāḷayuttaṭṭhāne addāriṭṭhakasadisena kāḷavaṇṇena samannāgatāni. Suvaṇṇavimāne ugghāṭitamaṇisīhapañjarasadisāni khāyanti.
「極めて青い瞳を持つ(真青眼相)」とは、眼全体が青いのではなく、青いべき場所には亜麻の花のように極めて清らかな青色を備え、黄色いべき場所にはカニカーラの花のような黄色を、赤いべき場所には勝紅木(バンドゥジーヴァカ)の花のような赤色を、白いべき場所には明けの明星のような白色を、黒いべき場所には熟したアリッタ果(無患子)のような黒色を備えている。黄金の宮殿に開けられた宝石の格子窓のように美しく見える。
Gopakhumoti ettha pakhumanti sakalacakkhubhaṇḍaṃ adhippetaṃ, taṃ kāḷavacchakassa bahaladhātukaṃ hoti, rattavacchakassa vippasannaṃ, taṃmuhuttajātataruṇarattavacchakasadisacakkhubhaṇḍoti attho. Aññesañhi cakkhubhaṇḍā aparipuṇṇā honti, hatthimūsikādīnaṃ akkhisadisehi viniggatehipi gambhīrehipi akkhīhi samannāgatā honti. Mahāpurisassa pana dhovitvā majjitvā ṭhapitamaṇiguḷikā viya mudusiniddhanīlasukhumapakhumācitāni akkhīni.
「牛のような睫毛を持つ(牛王睫相)」について、ここで睫毛(まつげ)とは眼球の周り全体を意味しており、それは黒い子牛のものは厚みがあり、赤い子牛のものは極めて澄んでいる。生まれたばかりの若い赤牛のような眼球を持つという意味である。他の人々の眼球は不完全であり、象や鼠などの眼のように飛び出ていたり落ち窪んでいたりする。しかし大人物の眼は、洗って磨いて置かれた宝石の珠のように、柔らかく滑らかで青く繊細な睫毛に囲まれている。
Uṇṇāti uṇṇalomaṃ. Bhamukantareti dvinnaṃ bhamukānaṃ vemajjhe nāsikamatthakeyeva jātā, uggantvā pana nalāṭavemajjhe jātā. Odātāti parisuddhā, osadhitārakasamānavaṇṇā. Mudūti sappimaṇḍe osāretvā ṭhapitasatavāravihatakappāsapaṭalasadisā. Tūlasannibhāti simbalitūlalatātūlasamānā, ayamassa odātatāya upamā. Sā panesā koṭiyaṃ gahetvā ākaḍḍhiyamānā upaḍḍhabāhuppamāṇā hoti, vissaṭṭhā dakkhiṇāvaṭṭavasena āvaṭṭitvā uddhaggā hutvā santiṭṭhati. Suvaṇṇaphalakamajjhe ṭhapitarajatapubbuḷakaṃ viya, suvaṇṇaghaṭato nikkhamamānā khīradhārā viya, aruṇappabhārañjite gaganappadese osadhitārakā viya ca atimanoharāya siriyā virocati.
「白毫(びゃくごう)」とは、白毫の毛のことである。「眉の間に」とは、両眉の中間の鼻の付け根に生え、伸びて額の中央に至る。「白い」とは清らかで、明けの明星と同じ色をしていることである。「柔らかい」とは、精製バターに浸して置かれた百回打たれた綿布のようであることである。「綿のようである」とは、絹綿樹の綿や蔓草の綿に等しいことであり、これはその白さの例えである。それを端を持って引き伸ばすと半腕(約二十五センチ)ほどの長さになり、手を放すと右巻きに巻いて上を向いて留まる。黄金の板の中央に置かれた銀の泡のように、黄金の瓶から注ぎ出る乳の筋のように、朝焼けに染まる大空の明けの明星のように、極めて魅惑的な美しさで輝いている。
Uṇhīsasīsoti idaṃ paripuṇṇanalāṭatañca paripuṇṇasīsataṃ cāti dve atthavase paṭicca vuttaṃ. Mahāpurisassa hi dakkhiṇakaṇṇacūḷikato paṭṭhāya maṃsapaṭalaṃ uṭṭhahitvā sakalanalāṭaṃ chādayamānaṃ pūrayamānaṃ gantvā vāmakaṇṇacūḷikāyaṃ patiṭṭhitaṃ, taṃ rañño bandhauṇhīsapaṭṭo viya virocati. Mahāpurisassa kira imaṃ lakkhaṇaṃ disvā rājūnaṃ uṇhīsapaṭṭaṃ akaṃsu. Ayaṃ tāva eko attho. Aññe pana janā aparipuṇṇasīsā honti, keci kapisīsā, keci phalasīsā, keci aṭṭhisīsā, keci hatthisīsā, keci tumbasīsā, keci pabbhārasīsā. Mahāpurisassa pana āraggena vaṭṭetvā ṭhapitaṃ viya suparipuṇṇaṃ udakapubbuḷasadisaṃ sīsaṃ hoti. Tattha purimanaye uṇhīsaveṭhitasīso viyāti uṇhīsasīso. Dutiyanaye uṇhīsaṃ viya sabbattha parimaṇḍalasīsoti uṇhīsasīso.
「頭に肉髻(にくけい)がある(頂肉髻相)」とは、完全に整った額と、完全に整った頭部という二つの意味に基づいて説かれた。大人物の右耳の上部から肉の隆起が立ち上がり、額全体を覆い満たしながら進んで左耳の上部に至る。それは王の結んだ王冠の帯のように輝く。大人物のこの相を見て、王たちの冠の帯が作られたという。これが第一の意味である。また他の人々は頭の形が不完全であり、ある者は猿のような頭、ある者は木の実のような頭、ある者は骨張った頭、ある者は象のような頭、ある者は瓢箪のような頭、ある者は傾いた頭をしている。しかし大人物には轆轤で丸く整えたかのような、水泡のように美しく円満な頭がある。そこにおいて最初の解釈では、王冠を巻いた頭のようであるゆえに肉髻相という。第二の解釈では、王冠のようにどこから見ても円満な頭であるゆえに肉髻相という。
Vipassīsamaññāvaṇṇanā
ヴィパッシー(毘婆尸)という名称の解説
37. Sabbakāmehīti idaṃ lakkhaṇāni pariggaṇhāpetvā pacchā kataṃ viya vuttaṃ, na panevaṃ daṭṭhabbaṃ. Paṭhamañhi te nemittake santappetvā pacchā lakkhaṇapariggaṇhanaṃ katanti veditabbaṃ. Tassa vitthāro gabbhokkantiyaṃ vuttoyeva. Pāyentīti thaññaṃ pāyenti. Tassa kira niddosena madhurena khīrena samannāgatā saṭṭhi dhātiyo upaṭṭhāpesi, tathā sesāpi tesu tesu kammesu kusalā saṭṭhisaṭṭhiyeva. Tāsaṃ pesanakārake saṭṭhi purise, tassa tassa katākatabhāvaṃ sallakkhaṇe saṭṭhi amacce upaṭṭhāpesi. Evaṃ cattāri saṭṭhiyo itthīnaṃ, dve saṭṭhiyo purisānanti cha saṭṭhiyo upaṭṭhakānaṃyeva ahesuṃ. Setacchattanti dibbasetacchattaṃ. Kuladattiyaṃ pana sirigabbheyeva tiṭṭhati. Mā naṃ sītaṃ vātiādīsu mā abhibhavīti attho veditabbo. Svāssudanti so assudaṃ. Aṅkeneva aṅkanti aññassa bāhunāva aññassa bāhuṃ. Aññassa ca aṃsakūṭeneva aññassa aṃsakūṭaṃ. Parihariyatīti nīyati, sampāpiyatīti attho.
三十七。「すべての欲望を満たすもので」とは、相を調べさせた後に行われたかのように説かれているが、そのように理解されるべきではない。まず相を見る者たちをもてなし満足させてから、相の鑑定が行われたと知るべきである。その詳細は受胎の箇所ですでに述べられた通りである。「飲ませる」とは、母乳を飲ませることである。欠点のない甘い母乳を持つ六十人の乳母を仕えさせ、同様に他の仕事に熟練した乳母たちもそれぞれ六十人ずつ仕えさせた。彼女たちに指図する六十人の男性を配し、それぞれの仕事の出来栄えを監督する六十人の大臣を仕えさせた。このように女性が四つの六十(二百四十人)、男性が二つの六十(百二十人)で、計六つの六十(三百六十人)の給仕者たちがいた。「白傘蓋」とは天の白傘蓋のことである。王家に伝わる傘蓋は吉慶の寝室に留まっていた。「彼を冷たさが…ないように」などの箇所は、「圧倒しないように」という意味に解釈されるべきである。「彼を…」とは、その王子のことである。「腕から腕へ」とは、ある人の腕から別の人の腕へということである。またある人の肩から別の人の肩へ。「運ばれる」とは、運ばれ、送り届けられるという意味である。
38. Mañjussaroti akharassaro. Vaggussaroti chekanipuṇassaro. Madhurassaroti sātassaro. Pemaniyassaroti pemajanakassaro. Tatridaṃ karavīkānaṃ madhurassaratāya – karavīkasakuṇe kira madhurarasaṃ ambapakkaṃ mukhatuṇḍakena paharitvā paggharitarasaṃ pivitvā pakkhena tālaṃ datvā vikūjamāne catuppadā mattā viya laḷituṃ ārabhanti. Gocarapasutāpi catuppadā mukhagatāni tiṇāni chaḍḍetvā taṃ saddaṃ suṇanti. Vāḷamigā khuddakamige anubandhamānā ukkhittaṃ pādaṃ anikkhipitvāva tiṭṭhanti. Anubaddhamigā ca maraṇabhayaṃ jahitvā tiṭṭhanti. Ākāse pakkhandā pakkhinopi pakkhe pasāretvā taṃ saddaṃ suṇamānāva tiṭṭhanti. Udake macchāpi kaṇṇapaṭalaṃ papphoṭetvā taṃ saddaṃ suṇamānāva tiṭṭhanti. Evaṃ madhurassarā karavīkā.
三十八。「美声である」とは、しゃがれていない声のことである。「明瞭な声である」とは、巧みで洗練された声のことである。「甘美な声である」とは、心地よい声のことである。「愛すべき声である」とは、愛情を生じさせる声のことである。ここでカラヴィーカ鳥の甘美な声について述べる。カラヴィーカ鳥が甘い味の熟したマンゴーを嘴で突き、流れ出る果汁を飲んで、翼で拍子を取りながら囀(さえず)ると、四足の獣たちは酔ったかのように戯れ始める。餌を食べている四足の獣も口に入れた草を吐き出してその声を聞く。猛獣は小動物を追いかけていても、上げた足を下ろさずに立ち止まる。追われていた動物も死の恐怖を忘れて立ち止まる。空を飛ぶ鳥たちも翼を広げたままその声を聞いて留まる。水の中の魚たちも耳のひれを静止させてその声を聞いて留まる。このようにカラヴィーカ鳥は甘美な声を持つ。
Asandhimittāpi dhammāsokassa devī – ‘‘atthi nu kho, bhante, buddhassarena sadiso kassaci saro’’ti saṅghaṃ pucchi. Atthi karavīkasakuṇassāti. Kuhiṃ, bhante, te sakuṇāti? Himavanteti. Sā rājānaṃ āha – ‘‘deva, ahaṃ karavīkasakuṇaṃ passitukāmāmhī’’ti. Rājā – ‘‘imasmiṃ pañjare nisīditvā karavīko āgacchatū’’ti suvaṇṇapañjaraṃ vissajjesi. Pañjaro gantvā ekassa karavīkassa purato aṭṭhāsi. So – ‘‘rājāṇāya āgato pañjaro, na sakkā na gantu’’nti tattha nisīdi. Pañjaro āgantvā rañño purato aṭṭhāsi. Na karavīkasaddaṃ kārāpetuṃ sakkonti. Atha rājā – ‘‘kathaṃ, bhaṇe, ime saddaṃ na karontī’’ti āha. Ñātake adisvā devāti. Atha naṃ rājā ādāsehi parikkhipāpesi. So attano chāyaṃ disvā – ‘‘ñātakā me āgatā’’ti maññamāno pakkhena tālaṃ datvā madhurassarena maṇivaṃsaṃ dhamamāno viya viravi. Sakalanagare manussā mattā viya laḷiṃsu. Asandhimittā cintesi – ‘‘imassa tāva tiracchānagatassa evaṃ madhuro saddo, kīdiso nu kho sabbaññutaññāṇasiripattassa bhagavato saddo ahosī’’ti pītiṃ uppādetvā taṃ pītiṃ avijahitvā sattahi jaṅghasatehi saddhiṃ sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Evaṃ madhuro kira karavīkasaddoti. Tato pana satabhāgena sahassabhāgena ca madhurataro vipassissa kumārassa saddo ahosīti veditabbo.
アソーカ王の正妃アサンディミッターも、「尊者よ、仏陀の声に似た声を持つ者が誰かいるでしょうか」と僧伽に尋ねた。「カラヴィーカ鳥がそうである」と。「尊者よ、その鳥はどこにいるのですか」「ヒマラヤ山にいる」と。彼女は王に「大王よ、私はカラヴィーカ鳥を見たいのです」と言った。王は「この籠に入ってカラヴィーカ鳥よ、来なさい」と黄金の籠を放った。籠は飛んで行って一羽のカラヴィーカ鳥の前に止まった。鳥は「王の命によって来た籠であるから、行かないわけにはいかない」とそこに入った。籠は戻って王の前に止まった。しかし人々はカラヴィーカ鳥を鳴かせることができなかった。そこで王は「おい、どうしてこいつは鳴かないのか」と尋ねた。「仲間が見えないからです、大王よ」と。そこで王は鳥の周りを鏡で囲ませた。鳥は自分の姿を鏡に見て「仲間が来た」と思い、翼で拍子を取りながら宝石の笛を吹くかのような甘美な声で鳴いた。都中の人々は酔ったかのように歓喜した。アサンディミッターは「この畜生でさえこれほど甘美な声を持つのなら、一切知智の栄光を得られた世尊の声はいかばかりであっただろうか」と歓喜の念(喜)を生じさせ、その歓喜を失うことなく、七百人の宮女たちと共に預流果に達した。カラヴィーカ鳥の声はそれほど甘美であるという。しかしヴィパッシー王子の声は、それよりも百倍も千倍も甘美であったと知るべきである。
39. Kammavipākajanti na bhāvanāmayaṃ, kammavipākavasena pana devatānaṃ cakkhusadisameva maṃsacakkhu ahosi, yena nimittaṃ katvā tilavāhe pakkhittaṃ ekatilampi ayaṃ soti uddharitvā dātuṃ sakkoti.
三十九。「業の報いによって生じた」とは、瞑想修習によるものではなく、過去の業の報いによって、神々の眼に等しい肉眼を持っていたということである。それによって、目印をつけて胡麻の荷の中に放り込まれた一粒の胡麻であっても「これである」と取り出して渡すことができた。
40. Vipassīti ettha ayaṃ vacanattho, antarantarā nimīlajanitandhakāravirahena visuddhaṃ passati, vivaṭehi ca akkhīhi passatīti vipassī; dutiyavāre viceyya viceyya passatīti vipassī; vicinitvā vicinitvā passatīti attho.
四十。「ヴィパッシー(観者・洞察者)」について、言葉の意味は次の通りである。まばたきによって生じる暗闇の隙間なく清らかに見るゆえに、また見開かれた眼で見るゆえにヴィパッシーである。第二の解釈では、よく識別し考察して見るゆえにヴィパッシーであり、よく吟味して見るという意味である。
Atthe panāyatīti atthe jānāti passati, nayati vā pavattetīti attho. Ekadivasaṃ kira vinicchayaṭṭhāne nisīditvā atthe anusāsantassa rañño alaṅkatapaṭiyattaṃ mahāpurisaṃ ānetvā hatthe ṭhapayiṃsu. Tassa taṃ aṅkekatvā upalāḷayamānasseva amaccā sāmikaṃ assāmikaṃ akaṃsu. Bodhisatto anattamanasaddaṃ nicchāresi. Rājā – ‘‘kimetaṃ, upadhārethā’’ti āha. Upadhāriyamānā aññaṃ adisvā – ‘‘aḍḍassa dubbinicchitattā evaṃ kataṃ bhavissatī’’ti puna sāmikaṃyeva sāmikaṃ katvā ‘‘ñatvā nu kho kumāro evaṃ karotī’’ti vīmaṃsantā puna sāmikaṃ assāmikaṃ akaṃsu. Punapi bodhisatto tatheva saddaṃ nicchāresi. Atha rājā – ‘‘jānāti mahāpuriso’’ti tato paṭṭhāya appamatto ahosi. Idaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘viceyya viceyya kumāro atthe panāyatī’’ti.
「事理を裁定する」とは、事理を知り、見抜き、導き、あるいは決定するという意味である。ある日、裁判の座に座って訴訟を裁決していた王のもとに、美しく装飾された大人物(王子)が連れてこられ、王の手に抱かれた。王が王子を膝の上に乗せてあやしている間に、大臣たちは正当な持ち主を権利のない者とし、権利のない者を持ち主として判決を下した。菩薩(王子)は不満の声を漏らした。王は「これは何事か、調べよ」と言った。調べてみると他に原因は見当たらず、「訴訟の裁決が誤っていたためにこのような声を出されたのだろう」と考え、再び正当な持ち主を持ち主と定めた。「王子はそれを理解してこのようにされたのだろうか」と試すために、大臣たちは再び正当な持ち主を権利のない者とした。菩薩は再び同じように声を漏らした。そこで王は「大人物は事理を知っておられる」と悟り、それ以来、裁判において怠りなく慎重になった。これを指して「王子はよく識別して事理を裁定された」と説かれたのである。
42. Vassikantiādīsu yattha sukhaṃ hoti vassakāle vasituṃ, ayaṃ vassiko. Itaresupi eseva nayo. Ayaṃ panettha vacanattho vassāvāso vassaṃ, vassaṃ arahatīti vassiko. Itaresupi eseva nayo.
四十二。「雨季の宮殿」などにおいて、雨季に快適に過ごせる場所、これが雨季の宮殿(雨季宮)である。他の二つ(冬期宮、夏期宮)についても同様である。ここでの言葉の定義として、雨季の住まいが雨季(ヴァッサ)であり、雨季に適したものが雨季の宮殿(ヴァッサ・アラーハ・ヴァッシカ)である。他の二つについても同様の理屈である。
Tattha vassiko pāsādo nātiucco hoti, nātinīco, dvāravātapānānipissa nātibahūni nātitanūni, bhūmattharaṇapaccattharaṇakhajjabhojjānipettha missakāneva vaṭṭanti. Hemantike thambhāpi bhittiyopi nīcā honti, dvāravātapānāni tanukāni sukhumacchiddāni, uṇhappavesanatthāya bhittiniyūhāni nīhariyanti. Bhūmattharaṇapaccattharaṇanivāsanapārupanāni panettha uṇhaviriyāni kambalādīni vaṭṭanti. Khajjabhojjaṃ siniddhaṃ kaṭukasannissitaṃ nirudakasannissitañca. Gimhike thambhāpi bhittiyopi uccā honti, dvāravātapānāni panettha bahūni vipulajātāni honti, bhūmattharaṇādīni dukūlamayāni vaṭṭanti. Khajjabhojjāni madhurasasannissitabharitāni. Vātapānasamīpesu cettha nava cāṭiyo ṭhapetvā udakassa pūretvā nīluppalādīhi sañchādenti. Tesu tesu padesesu udakayantāni karonti, yehi deve vassante viya udakadhārā nikkhamanti.
その中で雨季の宮殿は高すぎず低すぎず、扉や窓も多すぎず少なすぎず、敷物や掛物、食べ物も温涼を取り混ぜたものが適している。冬期の宮殿では柱も壁も低く、扉や窓は小さく細かな隙間があり、暖気を保つために壁の突出部(銃眼・小部屋)が設けられている。敷物や掛物、衣服には体を温める毛織物などが適している。食べ物は油分があり辛味があり、水分の少ないものが適している。夏期の宮殿では柱も壁も高く、扉や窓は多く広々としており、敷物などには白絹のものが適している。食べ物は甘味に富んだものが適している。窓の近くには新しい水瓶を九つ置いて水を満たし、青い蓮華などで覆う。所々に水仕掛けの装置を設け、そこから雨が降るかのように水滴が飛び散るようにする。
Nippurisehīti purisavirahitehi. Na kevalañcettha tūriyāneva nippurisāni, sabbaṭṭhānānipi nippurisāneva, dovārikāpi itthiyova, nahāpanādiparikammakarāpi itthiyova. Rājā kira – ‘‘tathārūpaṃ issariyasukhasampattiṃ anubhavamānassa purisaṃ disvā purisāsaṅkā uppajjati, sā me puttassa mā ahosī’’ti sabbakiccesu itthiyova ṭhapesīti.
「男子のいない」とは、男性を排除したということである。ここでは単に楽団が無男であるだけでなく、すべての場所が無男であり、門番も女性であり、入浴などの世話をする者も女性であった。王は「あのような主権と幸福の繁栄を享受している者が、男性を見て男への疑念(憧れや出家の動機)を生じさせることがある。そのようなことが私の息子に生じてはならない」と考え、すべての用務に女性だけを配置したのである。
Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
第一誦品(初誦分)の注釈を終わる。
Jiṇṇapurisavaṇṇanā
老人の解説
43. Dutiyabhāṇavāre gopānasivaṅkanti gopānasī viya vaṅkaṃ. Bhogganti khandhe, kaṭiyaṃ, jāṇūsūti tīsu ṭhānesu bhoggavaṅkaṃ. Daṇḍaparāyananti daṇḍagatikaṃ daṇḍapaṭisaraṇaṃ. Āturanti jarāturaṃ. Gatayobbananti atikkantayobbanaṃ pacchimavaye ṭhitaṃ. Disvāti aḍḍhayojanappamāṇena balakāyena parivuto susaṃvihitārakkhopi gacchanto yadā ratho purato hoti, pacchā balakāyo, tādise okāse suddhāvāsakhīṇāsavabrahmehi attano ānubhāvena rathassa puratova dassitaṃ, taṃ purisaṃ passitvā. Suddhāvāsā kira – ‘‘mahāpuriso paṅke gajo viya pañcasu kāmaguṇesu laggo, satimassa uppādessāmā’’ti taṃ dassesuṃ. Evaṃ dassitañca taṃ bodhisatto ceva passati sārathi ca. Brahmāno hi bodhisattassa appamādatthaṃ sārathissa ca kathāsallāpatthaṃ taṃ dassesuṃ. Kiṃ panesoti ‘‘eso jiṇṇoti kiṃ vuttaṃ hoti, nāhaṃ, bho ito pubbe evarūpaṃ addasa’’nti pucchi.
四十三、第二誦品において、「垂木のように曲がり(gopānasivaṅkaṃ)」とは、垂木の如く曲がっていることである。「屈曲し(bhoggaṃ)」とは、肩・腰・膝という三箇所において屈曲し曲がっていることである。「杖にすがり(daṇḍaparāyanaṃ)」とは、杖をついて歩き、杖に依りかかっていることである。「病み(āturaṃ)」とは、老いに病んでいることである。「若さを失い(gatayobbanaṃ)」とは、若さを過ぎ去り、晩年に立っていることである。「見て(disvā)」とは、半由旬の大きさの軍勢に取り囲まれ、しっかりと警護されて進んで行く時、車が前になり、軍勢が後ろになったそのような場所で、浄居天の漏尽(阿羅漢)の梵天たちによって自らの威力で車のまさに前方に示されたその人を見て、ということである。伝え聞くところによれば、浄居天たちは「大人は泥沼の象のように五つの欲望の徳(五欲)に執着している。彼の気づき(念)を生じさせよう」と、その人を示したのである。このように示されたその人を、菩薩も御者も見た。実に梵天たちは、菩薩の不放逸のため、また御者との対話のためにそれを示したのである。「しかし、彼は何者なのか(Kiṃ panesoti)」とは、「彼が『老いた者』とはどういう意味で言われたのか。友よ、私はこれ以前にこのような姿を見たことがない」と尋ねた。
Tena hīti yadi mayhampi evarūpehi kesehi evarūpena ca kāyena bhavitabbaṃ, tena hi samma sārathi. Alaṃ dānajja uyyānabhūmiyāti – ‘‘ajja uyyānabhūmiṃ passissāmā’’ti gacchāma, alaṃ tāya uyyānabhūmiyāti saṃviggahadayo saṃvegānurūpamāha. Antepuraṃ gatoti itthijanaṃ vissajjetvā sirigabbhe ekakova nisinno. Yatra hi nāmāti yāya jātiyā sati jarā paññāyati, sā jāti dhiratthu dhikkatā atthu, jigucchāmetaṃ jātinti, jātiyā mūlaṃ khaṇanto nisīdi, paṭhamena sallena hadaye viddho viya.
「それゆえ(Tena hīti)」とは、もし私にもこのような髪と、このような身体が生じるべきものであるなら、それゆえに、親愛なる御者よ。「今や遊園地は無用である(Alaṃ dānajja uyyānabhūmiyā)」とは、「今日、遊園地を見よう」と出かけたが、その遊園地はもうたくさんであると、戦慄した心で戦慄にふさわしく言ったのである。「後宮に入った(Antepuraṃ gato)」とは、女性たちを退出させて、吉祥の部屋にただ独り座した。「実に(Yatra hi nāmā)」とは、生があることによって老いが現れる、その生よ、恥ずべきものあれ、軽蔑されるべきものあれ、私はこの生を忌み嫌う、と生の根を掘り下げるようにして座し、第一の矢で心を射抜かれたかのようであった。
45. Sārathiṃ āmantāpetvāti rājā kira nemittakehi kathitakālato paṭṭhāya ohitasoto vicarati, so ‘‘kumāro uyyānaṃ gacchanto antarāmagge nivatto’’ti sutvā sārathiṃ āmantāpesi. Mā heva khotiādīsu rajjaṃ kāretu, mā pabbajatu, brāhmaṇānaṃ vacanaṃ mā saccaṃ hotūti evaṃ cintesīti attho.
四十五、「御者を呼び寄せて(Sārathiṃ āmantāpetvā)」とは、王は相相師(予言者)たちによって語られた時から耳を傾けて暮らしていたが、彼が「王子は遊園地へ行く途中で引き返しました」と聞いて、御者を呼び寄せたのである。「決して〜してはならない(Mā heva kho)」などの句において、国を治めるようにせよ、出家してはならない、バラモンたちの言葉が真実となってはならない、とこのように考えたという意味である。
Byādhipurisavaṇṇanā
病者の解説
47. Addasa khoti pubbe vuttanayeneva suddhāvāsehi dassitaṃ addasa. Ābādhikanti iriyāpathabhañjanakena visabhāgabādhena ābādhikaṃ. Dukkhitanti rogadukkhena dukkhitaṃ. Bāḷhagilānanti adhimattagilānaṃ. Palipannanti nimuggaṃ. Jarā paññāyissati byādhi paññāyissatīti idhāpi yāya jātiyā sati idaṃ dvayaṃ paññāyati, dhikkatā sā jāti, ajātaṃ khemanti jātiyā mūlaṃ khaṇanto nisīdi, dutiyena sallena viddho viya.
四十七、「実に見た(Addasa kho)」とは、前に述べたのと同じ方法で、浄居天たちによって示されたのを見たのである。「病める者を(ābādhikaṃ)」とは、四威儀を崩す調和を欠いた病によって病んでいる者を。「苦しんでいる者を(dukkhitaṃ)」とは、病気の苦しみによって苦しんでいる者を。「重病人(bāḷhagilānaṃ)」とは、極めて重い病人を。「沈み込んだ者を(palipannaṃ)」とは、溺れ沈んでいる者を。「老いが現れ、病が現れるであろう(Jarā paññāyissati byādhi paññāyissati)」とは、ここでも、生があることによってこの二つが現れる、その生は軽蔑されるべきである、不生こそが無事(安穏)であると、生の根を掘り下げるようにして座し、第二の矢で射抜かれたかのようであった。
Kālaṅkatapurisavaṇṇanā
死者の解説
50. Vilātanti sivikaṃ. Petanti ito paṭigataṃ. Kālaṅkatanti katakālaṃ, yattakaṃ tena kālaṃ jīvitabbaṃ, taṃ sabbaṃ katvā niṭṭhapetvā matanti attho. Imampissa purimanayeneva brahmāno dassesuṃ. Yatra hi nāmāti idhāpi yāya jātiyā sati idaṃ tayaṃ paññāyati, dhikkatā sā jāti, ajātaṃ khemanti jātiyā mūlaṃ khaṇanto nisīdi, tatiyena sallena viddho viya.
五十、「駕籠を(vilātaṃ)」とは、輿を。「死者を(petaṃ)」とは、ここから去った者を。「命終した者を(kālaṅkataṃ)」とは、時を成した者を、すなわち彼によって生きられるべき時、そのすべてを成して終えて死んだ者を、という意味である。これをも彼のために前述と同じ方法で梵天たちが示したのである。「実に(Yatra hi nāma)」とは、ここでも、生があることによってこの三つが現れる、その生は軽蔑されるべきである、不生こそが無事であると、生の根を掘り下げるようにして座し、第三の矢で射抜かれたかのようであった。
Pabbajitavaṇṇanā
出家者の解説
52. Bhaṇḍunti muṇḍaṃ. Imampissa purimanayeneva brahmāno dassesuṃ. Sādhu dhammacariyātiādīsu ayaṃ deva dhammacaraṇabhāvo sādhūti cintetvā pabbajitoti evaṃ ekamekassa padassa yojanā veditabbā. Sabbāni cetāni dasakusalakammapathavevacanāneva. Avasāne pana avihiṃsāti karuṇāya pubbabhāgo. Anukampāti mettāya pubbabhāgo. Tenahīti uyyojanatthe nipāto. Pabbajitaṃ hissa disvā cittaṃ pabbajjāya ninnaṃ jātaṃ. Atha tena saddhiṃ kathetukāmo hutvā sārathiṃ uyyojento tena hītiādimāha.
五十二、「頭を剃った者を(bhaṇḍuṃ)」とは、剃髪した者を。これをも彼のために前述と同じ方法で梵天たちが示したのである。「善き法の実践(Sādhu dhammacariyā)」などの句において、殿下よ、この法を実践する状態は善いものであると考えて出家した、とこのように一つ一つの語の結合を理解すべきである。これらはすべて十善業道の同義語に他ならない。しかし最後にある「不害(avihiṃsā)」とは悲(憐れみ)の前段階である。「慈しみ(anukampā)」とは慈(友愛)の前段階である。「それゆえ(Tenahīti)」とは、送り出す意味の小辞である。実に彼が出家者を見て、心は出家へと傾いた。そこで彼と語り合いたいと望み、御者を送り出しつつ「それゆえ」などと言ったのである。
Bodhisattapabbajjāvaṇṇanā
菩薩の出家の解説
54. Atha kho, bhikkhaveti – ‘‘pabbajitassa sādhu dhammacariyā’’tiādīni ca aññañca bahuṃ mahājanakāyena rakkhiyamānassa puttadārasambādhe ghare vasato ādīnavapaṭisaṃyuttañceva migabhūtena cetasā yathāsukhaṃ vane vasato pabbajitassa vivekānisaṃsapaṭisaṃyuttañca dhammiṃ kathaṃ sutvā pabbajitukāmo hutvā – atha kho, bhikkhave, vipassī kumāro sārathiṃ āmantesi.
五十四、「そこで実に、比丘たちよ(Atha kho, bhikkhave)」とは、「出家者の善き法の実践」などを、また他の多くの、大衆に守られながら妻子という窮屈な家で暮らす過患に関すること、そして鹿のような心で森の中に意のままに暮らす出家者の離脱の功徳に関することについての法の講話を聴いて、出家したいと欲して、そこで実に、比丘たちよ、ヴィパッシー王子は御者に呼びかけた。
Imāni cattāri disvā pabbajitaṃ nāma sabbabodhisattānaṃ vaṃsova tantiyeva paveṇīyeva. Aññepi ca bodhisattā yathā ayaṃ vipassī kumāro, evaṃ cirassaṃ cirassaṃ passanti. Amhākaṃ pana bodhisatto cattāripi ekadivasaṃyeva disvā mahābhinikkhamanaṃ nikkhamitvā anomānadītīre pabbajito. Teneva rājagahaṃ patvā tattha raññā bimbisārena – ‘‘kimatthaṃ, paṇḍita, pabbajitosīti’’ puṭṭho āha –
これら四つを見て出家することは、実にすべての菩薩たちの系統であり、規律であり、伝統である。他の菩薩たちも、このヴィパッシー王子のように、長い時を経てそれぞれを見る。しかし私たちの菩薩は、四つをまさに一日のうちに見て、偉大なる出家を果たし、アノマー川の岸辺で出家した。それゆえに王舎城に達し、そこでビンビサーラ王によって「賢者よ、あなたは何のために出家したのか」と問われて、こう言った。
‘‘Jiṇṇañca disvā dukhitañca byādhitaṃ,
「老いた者を見、苦しみ病める者を見、
Matañca disvā gatamāyusaṅkhayaṃ;
死んで寿命の尽きた者を見て、
Kāsāyavatthaṃ pabbajitañca disvā,
黄褐色の衣を着た出家者を見て、
Tasmā ahaṃ pabbajitomhi rājā’’ti.
大王よ、それゆえに私は出家したのである」と。
Mahājanakāyaanupabbajjāvaṇṇanā
大衆の追随出家の解説
55. Sutvāna tesanti tesaṃ caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ sutvā etadahosi. Orakoti ūnako lāmako. Anupabbajiṃsūti anupabbajitāni. Kasmā panettha yathā parato khaṇḍatissānaṃ anupabbajjāya – ‘‘bandhumatiyā rājadhāniyā nikkhamitvā’’ti vuttaṃ, evaṃ na vuttanti? Nikkhamitvā sutattā. Ete kira sabbepi vipassissa kumārassa upaṭṭhākaparisāva, te pātova upaṭṭhānaṃ āgantvā kumāraṃ adisvā pātarāsatthāya gantvā bhuttapātarāsā āgamma ‘‘kuhiṃ kumāro’’ti pucchitvā ‘‘uyyānabhūmiṃ gato’’ti sutvā ‘‘tattheva naṃ dakkhissāmā’’ti nikkhamantā nivattamānaṃ sārathiṃ disvā – ‘‘kumāro pabbajito’’ti cassa vacanaṃ sutvā sutaṭṭhāneyeva sabbābharaṇāni omuñcitvā antarāpaṇato kāsāvapītāni vatthāni āharāpetvā kesamassuṃ ohāretvā pabbajiṃsu. Iti nagarato nikkhamitvā bahinagare sutattā ettha – ‘‘bandhumatiyā rājadhāniyā nikkhamitvā’’ti na vuttaṃ.
五十五、「彼らは聞いて(Sutvāna tesaṃ)」とは、それらの八万四千の人々が聞いて、こう思った。「劣った(orako)」とは、より少ない、下等な。「追随して出家した(anupabbajiṃsu)」とは、後に従って出家した。しかしここで、なぜ後に出てくるカンダとティッサの追随出家のように「バンドゥマティー王都を出て」と言われず、このように言われなかったのか? 出て行ってから聞いたからである。伝え聞くところによれば、彼らは皆ヴィパッシー王子の世話をする会衆であったが、彼らは早朝に給仕にやって来て王子が見当たらないので朝食のために行き、朝食を終えて戻って来て「王子はどこか」と尋ね、「遊園地へ行かれた」と聞いて「まさにそこで彼にお会いしよう」と出て行くところで、引き返してくる御者を見て、「王子は出家された」という彼の言葉を聞いて、聞いたまさにその場所で装飾具をことごとく脱ぎ捨て、市場から黄褐色の衣を取り寄せ、髪と髭を剃り落として出家したのである。このように都市を出て都市の外で聞いたため、ここでは「バンドゥマティー王都を出て」とは言われなかったのである。
Cārikaṃ caratīti gatagataṭṭhāne mahāmaṇḍapaṃ katvā dānaṃ sajjetvā āgamma svātanāya nimantito janassa āyācitabhikkhameva paṭiggaṇhanto cattāro māse cārikaṃ cari.
「遊行した(Cārikaṃ carati)」とは、行く先々の場所で大きな天幕を建てて布施を用意し、やって来て翌日の食事に招待する人々の乞い求める施食だけを受け取りながら、四ヶ月の間、遊行した。
Ākiṇṇoti iminā gaṇena parivuto. Ayaṃ pana vitakko bodhisattassa kadā uppannoti? Sve visākhapuṇṇamā bhavissatīti cātuddasīdivase. Tadā kira so – ‘‘yatheva maṃ ime pubbe gihibhūtaṃ parivāretvā caranti, idānipi tatheva, kiṃ iminā gaṇenā’’ti gaṇasaṅgaṇikāya ukkaṇṭhitvā ‘‘ajjeva gacchāmī’’ti cintetvā puna ‘‘ajja avelā, sace idāni gamissāmi, sabbeva ime jānissanti, sveva gamissāmī’’ti cintesi. Taṃ divasañca uruvelagāmasadise gāme gāmavāsino svātanāya nimantayiṃsu. Te caturāsītisahassānampi tesaṃ pabbajitānaṃ mahāpurisassa ca pāyāsameva paṭiyādayiṃsu. Atha mahāpuriso punadivase tasmiṃyeva gāme tehi pabbajitehi saddhiṃ bhattakiccaṃ katvā vasanaṭṭhānameva agamāsi. Tattha te pabbajitā mahāpurisassa vattaṃ dassetvā attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni paviṭṭhā. Bodhisattopi paṇṇasālaṃ pavisitvā nisinno.
「取り囲まれて(Ākiṇṇo)」とは、この集団によって囲まれて。しかし菩薩にこの思惟はいつ生じたのか? 明日はヴァイシャーカ月の満月であるという十四日である。その時、彼に伝え聞くところによれば、「かつて私が在家の者であった時に彼らが私を取り囲んで歩んでいたのと全く同様に、今もまたその通りである。この集団に何の意味があろうか」と集団の混雑にうんざりし、「まさに今日立ち去ろう」と考え、さらに「今は不適切な時間だ。もし今去るならば、彼ら全員が知ってしまうだろう。明日去ることにしよう」と考えた。そしてその日、ウルヴェーラー村のような村で村人たちが翌日の食事に招待した。彼らはその八万四千の出家者たちと大人のために乳粥を用意した。そこで大人は翌日、その村でそれらの出家者たちと共に食事の用を済ませて、まさに居住する場所へと向かった。そこで出家者たちは大人に奉仕の務めを果たして、各自の夜の場所、昼の場所へと入った。菩薩もまた葉の小屋に入って座した。
‘‘Ṭhite majjhanhike kāle, sannisīvesu pakkhisu;
「正午の時となり、鳥たちが静まる時、
Saṇateva brahāraññaṃ, taṃ bhayaṃ paṭibhāti ma’’nti. (saṃ. ni. 1.15);
大いなる森は鳴り響くかのように、その恐れが私に迫る」(相応部 1.15)
Evarūpe avivekārāmānaṃ bhayakāle sabbasattānaṃ sadarathakāleyeva – ‘‘ayaṃ kālo’’ti nikkhamitvā paṇṇasālāya dvāraṃ pidahitvā bodhimaṇḍābhimukho pāyāsi. Aññadāpi ca tasmiṃ ṭhāne vicaranto bodhimaṇḍaṃ passati, nisīdituṃ panassa cittaṃ na namitapubbaṃ. Taṃ divasaṃ panassa ñāṇaṃ paripākagataṃ, tasmā alaṅkataṃ bodhimaṇḍaṃ disvā ārohanatthāya cittaṃ uppannaṃ. So dakkhiṇadisābhāgena upagamma padakkhiṇaṃ katvā puratthimadisābhāge cuddasahatthaṃ pallaṅkaṃ paññapetvā caturaṅgavīriyaṃ adhiṭṭhahitvā – ‘‘yāva buddho na homi, na tāva ito vuṭṭhahāmī’’ti paṭiññaṃ katvā nisīdi. Idamassa vūpakāsaṃ sandhāya – ‘‘ekova gaṇamhā vūpakaṭṭho vihāsī’’ti vuttaṃ.
このような、静寂を楽しまない者たちにとっては恐怖の時、一切の生き物にとっては不安の時に、「今こそ時である」と出て行き、葉の小屋の扉を閉ざして、菩提道場(菩提樹の下)に向かって進んだ。他の時にもその場所を歩みながら菩提道場を見たが、そこに座ろうと彼の心が傾いたことはかつてなかった。しかしその日、彼の智慧は円熟に達していた。それゆえに美しく整えられた菩提道場を見て、登ろうという心が生じた。彼は南の側から近づいて右回りに巡り、東の側に十四肘の座を設けて、四支の精進を決意し、「仏陀とならない限り、ここから立ち上がらない」と誓いを立てて座した。彼のこの隔離を指して「集団からただ独り離れて住した」と言われたのである。
Aññeneva tānīti te kira sāyaṃ bodhisattassa upaṭṭhānaṃ āgantvā paṇṇasālaṃ parivāretvā nisinnā ‘‘ativikālo jāto, upadhārethā’’ti vatvā paṇṇasālaṃ vivaritvā taṃ apassantāpi ‘‘kuhiṃ gato’’ti nānubandhiṃsu, ‘‘gaṇavāse nibbinno eko viharitukāmo maññe mahāpuriso, buddhabhūtaṃyeva naṃ passissāmā’’ti vatvā antojambudīpābhimukhā cārikaṃ pakkantā.
「全く別の道によって彼らは(Aññeneva tāni)」とは、彼らは夕方に菩薩の給仕にやって来て葉の小屋を取り囲んで座り、「非常に夜更けとなった、確かめなさい」と言って葉の小屋を開け、彼が見当たらないのにもかかわらず、「どこへ行かれたのか」と後を追わなかった。「集団での生活に倦み、大人は独りで住むことを欲しておられるのだろう。仏陀となられたまさにその時にお会いしよう」と言って、閻浮提(インド)の内部に向かって遊行へと出発した。
Bodhisattaabhivesavaṇṇanā
菩薩の覚悟の解説
57. Vāsūpagatassāti bodhimaṇḍe ekarattivāsaṃ upagatassa. Rahogatassāti rahasi gatassa. Paṭisallīnassāti ekībhāvavasena nilīnassa. Kicchanti dukkhaṃ. Cavati ca upapajjati cāti idaṃ dvayaṃ pana aparāparaṃ cutipaṭisandhiṃ sandhāya vuttaṃ. Jarāmaraṇassāti ettha yasmā pabbajanto jiṇṇabyādhimatteyeva disvā pabbajito, tasmāssa jarāmaraṇameva upaṭṭhāti. Tenevāha – ‘‘jarāmaraṇassā’’ti. Iti jarāmaraṇaṃ mūlaṃ katvā abhiniviṭṭhassa bhavaggato otarantassa viya – atha kho, bhikkhave, vipassissa bodhisattassa etadahosi.
五十七、「住居に入った(Vāsūpagatassa)」とは、菩提道場に一晩の滞在に入った。「独り静かな所に行った(Rahogatassa)」とは、秘密の場所へ行った。「静座した(Paṭisallīnassa)」とは、独りであることによって身を潜めた。「困難(kicchaṃ)」とは、苦しみ。「死に、また生まれる(Cavati ca upapajjati ca)」というこの二つは、順次の死と再生を指して言われたものである。「老死の(Jarāmaraṇassa)」とは、ここにおいて出家する際に老いた者、病んだ者、死んだ者だけを見て出家したため、彼には老死そのものが現前したのである。それゆえに「老死の」と言った。このように老死を根本として専念し、有頂天から降りてくるかの如くであった時、そこで実に、比丘たちよ、ヴィパッシー菩薩にこう思われた。
Yonisomanasikārāti upāyamanasikārā pathamanasikārā. Aniccādīni hi aniccāditova manasikaroto yonisomanasikāro nāma hoti. Ayañca – ‘‘kismiṃ nu kho satijātiādīni honti, kismiṃ asati na hontī’’ti udayabbayānupassanāvasena pavattattā tesaṃ aññataro. Tasmāssa ito yonisomanasikārā iminā upāyamanasikārena ahu paññāya abhisamayo, bodhisattassa paññāya yasmiṃ sati jarāmaraṇaṃ hoti, tena jarāmaraṇakāraṇena saddhiṃ samāgamo ahosi. Kiṃ pana tanti? Jāti. Tenāha – ‘‘jātiyā kho sati jarāmaraṇaṃ hotī’’ti. Yā cāyaṃ jarāmaraṇassa kāraṇapariggāhikā paññā, tāya saddhiṃ bodhisattassa samāgamo ahosīti ayamettha attho. Etenupāyena sabbapadāni veditabbāni.
「如理作意(Yonisomanasikārā)」とは、巧みな作意、正しい道の作意である。無常などを無常などとしてまさに作意する者に、如理作意と呼ばれるものが生じる。そしてこれも「何がある時に生等が生じ、何がない時に生じないのか」と生滅の観察によって生起したため、それらのうちの一つである。それゆえに彼には「この如理作意により」、この巧みな作意によって「智慧による現観が生じた」、すなわち菩薩の智慧において、何がある時に老死があるのかという、その老死の原因との合致が生じた。ではそれは何であるのか? 生である。それゆえに「生がある時に老死がある」と言った。そしてこの老死の原因を把握する智慧、それとの菩薩の合致が生じた、というのがここでの意味である。この方法によってすべての語を理解すべきである。
Nāmarūpe kho sati viññāṇanti ettha pana saṅkhāresu sati viññāṇanti ca, avijjāya sati saṅkhārāti ca vattabbaṃ bhaveyya, tadubhayampi na gahitaṃ. Kasmā? Avijjāsaṅkhārā hi atīto bhavo tehi saddhiṃ ayaṃ vipassanā na ghaṭiyati. Mahāpuriso hi paccuppannavasena abhiniviṭṭhoti. Nanu ca avijjāsaṅkhārehi adiṭṭhehi na sakkā buddhena bhavitunti. Saccaṃ na sakkā, iminā pana te bhavaupādānataṇhāvaseneva diṭṭhāti. Imasmiṃ ṭhāne vitthārato paṭiccasamuppādakathā kathetabbā. Sā panesā visuddhimagge kathitāva.
「名色がある時に識(Nāmarūpe kho sati viññāṇaṃ)」において、ここでは「行がある時に識」「無明がある時に行」と語られるべきであったが、その双方は取られなかった。なぜか? 無明と行は過去世のものであり、それらと共にこの観相(ヴィパッサナー)は結合しないからである。大人は現在世のあり方に基づいて専念したのである。「無明と行が見られなければ、仏陀になることはできないのではないか?」 それは真実であり、できない。しかしこれによってそれらは、有・取・渇愛によってまさに観られたのである。この場所において、詳細に縁起の説が語られるべきである。それは清浄道論においてすでに語られている。
58. Paccudāvattatīti paṭinivattati. Katamaṃ panettha viññāṇaṃ paccudāvattatīti? Paṭisandhiviññāṇampi vipassanāñāṇampi. Tattha paṭisandhiviññāṇaṃ paccayato paṭinivattati, vipassanāñāṇaṃ ārammaṇato. Ubhayampi nāmarūpaṃ nātikkamati, nāmarūpato paraṃ na gacchati. Ettāvatā jāyetha vātiādīsu viññāṇe nāmarūpassa paccaye honte, nāmarūpe ca viññāṇassa paccaye honte, dvīsupi aññamaññapaccayesu hontesu ettakena jāyetha vā…pe… upapajjetha vā, ito hi paraṃ kiṃ aññaṃ jāyeyya vā…pe… upapajjeyya vā. Nanu etadeva jāyati ca…pe… upapajjati cāti? Evaṃ saddhiṃ aparāparacutipaṭisandhīhi pañca padāni dassetvā puna taṃ ettāvatāti vuttamatthaṃ niyyātento – ‘‘yadidaṃ nāmarūpapaccayā viññāṇaṃ, viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti vatvā tato paraṃ anulomapaccayākāravasena viññāṇapaccayā nāmarūpamūlaṃ āyatimpi jātijarāmaraṇaṃ dassetuṃ nāmarūpapaccayā saḷāyatanantiādimāha. Tattha kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hotīti sakalassa jātijarāmaraṇasokaparidevadukkhadomanassupāyāsādibhedassa dukkharāsissa nibbatti hoti. Iti mahāpuriso sakalassa vaṭṭadukkhassa nibbattiṃ addasa.
五十八、「退転する(Paccudāvattati)」とは、引き返す。ではここで、どの識が引き返すのか? 結生識も観相識(ヴィパッサナー知)もである。そこにおいて結生識は条件から引き返し、観相識は対象から引き返す。双方とも名色を超えず、名色から先へは行かない。「これほどによって生まれ…(Ettāvatā jāyetha vā)」などの句において、識が名色の条件となり、名色が識の条件となる時、双方が互いに条件となる時、これほどによって生まれ…乃至…再生するであろう。これより先に、他の何が生まれ…乃至…再生しようか。まさにこれこそが生まれ…乃至…再生するのではないか? このように順次の死と再生と共に五つの語を示し、再びその「これほどによって」と言われた意味を明示して、「これすなわち名色の条件によって識があり、識の条件によって名色がある」と言って、それ以降は順の縁起のあり方によって、識の条件による名色を根本とし、未来における生と老死を示すために「名色の条件によって六処があり」などと言った。そこにおいて「全苦蘊の集起がある(kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hoti)」とは、生・老死・憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望などの区分をもつ一切の苦の集まりの生起がある。このように大人は、輪廻の苦の全体が生起することを観たのである。
59. Samudayo samudayoti khoti nibbatti nibbattīti kho. Pubbe ananussutesūti na anussutesu assutapubbesu. Cakkhuṃ udapādītiādīsu udayadassanapaññāvesā. Dassanaṭṭhena cakkhu, ñātakaraṇaṭṭhena ñāṇaṃ, pajānanaṭṭhena paññā, nibbijjhitvā paṭivijjhitvā uppannaṭṭhena vijjā, obhāsaṭṭhena ca ālokoti vuttā. Yathāha – ‘‘cakkhuṃ udapādīti dassanaṭṭhena. Ñāṇaṃ udapādīti ñātaṭṭhena. Paññā udapādīti pajānanaṭṭhena. Vijjā udapādīti paṭivedhaṭṭhena. Āloko udapādīti obhāsaṭṭhena. Cakkhudhammo dassanaṭṭho attho. Ñāṇadhammo ñātaṭṭho attho. Paññādhammo pajānanaṭṭho attho. Vijjādhammo paṭivedhaṭṭho attho. Āloko dhammo obhāsaṭṭho attho’’ti (paṭi. ma. 2.39). Ettakehi padehi kiṃ kathitanti? Imasmiṃ sati idaṃ hotīti paccayasañjānanamattaṃ kathitaṃ. Athavā vīthipaṭipannā taruṇavipassanā kathitāti.
五十九、「生起、生起と(Samudayo samudayoti kho)」とは、生じること、生じることと、である。「かつて聞いたことのない(Pubbe ananussutesu)」とは、伝え聞かれていない、かつて聞かれなかったことにおいて。「眼が生じた(Cakkhuṃ udapādī)」などの句において、これは生起を観る智慧である。見るという意味で眼、知らしめるという意味で智、了知するという意味で慧、貫き通して生じたという意味で明、輝かすという意味で光と言われる。次のように言われている。「『眼が生じた』とは見るという意味において。『智が生じた』とは知られたという意味において。『慧が生じた』とは了知するという意味において。『明が生じた』とは通達という意味において。『光が生じた』とは輝きという意味において。眼法は見ることの意味である。智法は知られることの意味である。慧法は了知することの意味である。明法は通達の意味である。光法は輝きの意味である」(無礙解道 2.39)。これほど多くの言葉によって何が語られたのか? 「これがある時にこれがある」という条件を認知したことだけが語られたのである。あるいは、正道に入った初期の観相が語られたのである。
61. Adhigato kho myāyanti adhigato kho me ayaṃ. Maggoti vipassanāmaggo. Bodhāyāti catusaccabujjhanatthāya, nibbānabujjhanatthāya eva vā. Api ca bujjhatīti bodhi, ariyamaggassetaṃ nāmaṃ, tadatthāyātipi vuttaṃ hoti. Vipassanāmaggamūlako hi ariyamaggoti. Idāni taṃ maggaṃ niyyātento – ‘‘yadidaṃ nāmarūpanirodhātiādimāha. Ettha ca viññāṇanirodhotiādīhi paccattapadehi nibbānameva kathitaṃ. Iti mahāpuriso sakalassa vaṭṭadukkhassa anibbattinirodhaṃ addasa.
六十一、「私が証得した(Adhigato kho myāyaṃ)」とは、私がこれ(ayaṃ)を証得した(adhigato kho me)。「道(maggo)」とは、観相の道。「覚りのために(bodhāya)」とは、四聖諦を覚るために、あるいは涅槃を覚るために。さらに、覚る(bujjhati)がゆえに菩提(覚り)であり、これは聖道の名であって、そのためにもまた言われている。聖道は観相の道を根本とするからである。今、その道を明示して「これすなわち名色の滅により」などと言った。そしてここにおいて「識の滅」などの各自の語によって涅槃そのものが語られた。このように大人は、輪廻の苦の全体が生起しない滅を観たのである。
62. Nirodho nirodhoti khoti anibbatti anibbattiti kho. Cakkhuntiādīni vuttatthāneva. Idha pana sabbeheva etehi padehi – ‘‘imasmiṃ asati idaṃ na hotī’’ti nirodhasañjānanamattameva kathitaṃ, athavā vuṭṭhānagāminī balavavipassanā kathitāti.
六十二、「滅、滅と(Nirodho nirodhoti kho)」とは、生じないこと、生じないことと、である。「眼」などの語はすでに述べられた意味である。しかしここではこれらすべての語によって、「これがない時にこれはない」という滅を認知したことだけが語られたのであり、あるいは出起に至る強力な観相が語られたのである。
63. Aparena samayenāti evaṃ paccayañca paccayanirodhañca viditvā tato aparabhāge. Upādānakkhandhesūti upādānassa paccayabhūtesu khandhesu. Udayabbayānupassīti tameva paṭhamaṃ diṭṭhaṃ udayañca vayañca anupassamāno. Vihāsīti sikhāpattaṃ vuṭṭhānagāminivipassanaṃ vahanto vihari. Idaṃ kasmā vuttaṃ? Sabbeyeva hi pūritapāramino bodhisattā pacchimabhave puttassa jātadivase mahābhinikkhamanaṃ nikkhamitvā pabbajitvā padhānamanuyuñjitvā bodhipallaṅkamāruyha mārabalaṃ vidhamitvā paṭhamayāme pubbenivāsaṃ anussaranti, dutiyayāme dibbacakkhuṃ visodhenti, tatiyayāme paccayākāraṃ sammasitvā ānāpānacatutthajjhānato uṭṭhāya pañcasu khandhesu abhinivisitvā udayabbayavasena samapaññāsa lakkhaṇāni disvā yāva gotrabhuñāṇā vipassanaṃ vaḍḍhetvā ariyamaggena sakale buddhaguṇe paṭivijjhanti. Ayampi mahāpuriso pūritapāramī. So yathāvuttaṃ sabbaṃ anukkamaṃ katvā pacchimayāme ānāpānacatutthajjhānato uṭṭhāya pañcasu khandhesu abhinivisitvā vuttappakāraṃ udayabbayavipassanaṃ ārabhi. Taṃ dassetuṃ idaṃ vuttaṃ.
六十三、「その後の時に(Aparena samayenā)」とは、このように条件と条件の滅を知り、その後の段階において。「執着の五蘊において(Upādānakkhandhesu)」とは、執着の条件となる五蘊において。「生滅を観察して(Udayabbayānupassī)」とは、まさに最初に観たその生起と消滅を観察しながら。「住した(Vihāsi)」とは、絶頂に達した出起に至る観相を保ちながら住した。これはなぜ語られたのか? すべての波羅蜜を満たした菩薩たちは、最後の生涯において、子が生まれた日に偉大なる出家を果たし、出家して精進に努め、菩提座に登って魔軍を打ち破り、初夜に宿命を通観し、中夜に天眼を浄らかにし、後夜に縁起を思惟し、安那般那(息の出入)の第四禅から立ち上がって五蘊に専念し、生滅によって五十の特徴を観て、種姓智に至るまで観相を増大させ、聖道によってすべての仏の徳に通達するからである。この大人もまた波羅蜜を満たした者であった。彼は前述のすべての順序を果たし、後夜に安那般那の第四禅から立ち上がって五蘊に専念し、述べられた通りの生滅の観相を開始した。それを示すためにこれが語られたのである。
Tattha iti rūpanti idaṃ rūpaṃ, ettakaṃ rūpaṃ, ito uddhaṃ rūpaṃ natthīti ruppanasabhāvañceva bhūtupādāyabhedañca ādiṃ katvā lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānavasena anavasesarūpapariggaho vutto. Iti rūpassa samudayoti iminā evaṃ pariggahitassa rūpassa samudayadassanaṃ vuttaṃ. Tattha itīti evaṃ samudayo hotīti attho. Tassa vitthāro – ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayo, taṇhāsamudayā rūpasamudayo, kammasamudayā rūpasamudayo, āhārasamudayā rūpasamudayoti, nibbattilakkhaṇaṃ passantopi rūpakkhandhassa udayaṃ passatī’’ti evaṃ veditabbo. Atthaṅgamepi ‘‘avijjānirodhā rūpanirodho…pe… vipariṇāmalakkhaṇaṃ passantopi rūpakkhandhassa nirodhaṃ passatī’’ti (paṭi. ma. 1.50) ayamassa vitthāro.
そこにおいて「このように物質(色)である(iti rūpaṃ)」とは、これが色であり、これほどが色であり、これ以上の色はないと、変壊する性質および四大種と所造色という区分をはじめとして、特徴・作用・現起・近因によって、余すところのない色の把握が語られている。「このように色の生起である(Iti rūpassa samudayo)」とは、このように把握された色の生起を観ることが語られている。そこにおいて「このように(iti)」とは、このように生起があるという意味である。その詳細は、「無明の生起によって色の生起がある、渇愛の生起によって色の生起がある、業の生起によって色の生起がある、食物(食)の生起によって色の生起がある、生起の特徴を観る者も色蘊の生起を観る」とこのように理解すべきである。消滅においても「無明の滅によって色の滅がある…乃至…変異の特徴を観る者も色蘊の滅を観る」(無礙解道 1.50)というのがその詳細である。
Iti vedanātiādīsupi ayaṃ vedanā, ettakā vedanā, ito uddhaṃ vedanā natthi. Ayaṃ saññā, ime saṅkhārā, idaṃ viññāṇaṃ, ettakaṃ viññāṇaṃ, ito uddhaṃ viññāṇaṃ natthīti vedayitasañjānanaabhisaṅkharaṇavijānanasabhāvañceva sukhādirūpasaññādi phassādi cakkhuviññāṇādi bhedañca ādiṃ katvā lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānavasena anavasesavedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇapariggaho vutto. Iti vedanāya samudayotiādīhi pana evaṃ pariggahitānaṃ vedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ samudayadassanaṃ vuttaṃ. Tatrāpi itīti evaṃ samudayo hotīti attho. Tesampi vitthāro – ‘‘avijjāsamudayā vedanāsamudayo’’ti (paṭi. ma. 1.50) rūpe vuttanayeneva veditabbo. Ayaṃ pana viseso – tīsu khandhesu ‘‘āhārasamudayā’’ti avatvā ‘‘phassasamudayā’’ti vattabbaṃ. Viññāṇakkhandhe ‘‘nāmarūpasamudayā’’ti atthaṅgamapadampi tesaṃyeva vasena yojetabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana udayabbayavinicchayo sabbākāraparipūro visuddhimagge vutto. Tassa pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassino viharatoti tassa vipassissa bodhisattassa imesu rūpādīsu pañcasu upādānakkhandhesu samapaññāsalakkhaṇavasena udayabbayānupassino viharato yathānukkamena vaḍḍhite vipassanāñāṇe anuppādanirodhena nirujjhamānehi āsavasaṅkhātehi kilesehi anupādāya aggahetvāva cittaṃ vimuccati, tadetaṃ maggakkhaṇe vimuccati nāma, phalakkhaṇe vimuttaṃ nāma; maggakkhaṇe vā vimuttañceva vimuccati ca, phalakkhaṇe vimuttameva.
「このように感受(受)である」などの句においても、これが受であり、これほどが受であり、これ以上の受はない。これが想であり、これらが行であり、これが識であり、これほどが識であり、これ以上の識はないと、感受・認識・形成・識別の性質、および楽などの色想など、触など、眼識などの区分をはじめとして、特徴・作用・現起・近因によって、余すところのない受・想・行・識の把握が語られている。「このように受の生起である」などの句によっては、このように把握された受・想・行・識の生起を観ることが語られている。そこでも「このように(iti)」とは、このように生起があるという意味である。それらの詳細も「無明の生起によって受の生起がある」(無礙解道 1.50)と色において述べられた方法によって理解すべきである。しかしこの差異がある。三つの蘊(受・想・行)においては「食の生起によって」と言わずに「触の生起によって」と言われるべきである。識蘊においては「名色の生起によって」と言われるべきである。消滅の語もまたそれらに応じて結合されるべきである。これがここでの要約であり、詳細な生滅の決定は、あらゆる様相を満たして清浄道論において語られている。「彼が五つの取蘊において生滅を観察して住する時(Tassa pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassino viharato)」とは、そのヴィパッシー菩薩がこれら色などの五つの取蘊において五十の特徴によって生滅を観察して住する時、順次に増大した観相智において、不生滅によって滅しつつある漏(煩悩)と呼ばれる煩悩を執着することなく、執取することなく心が解脱する。それは道の瞬間に解脱しつつある名であり、果の瞬間に解脱した名である。あるいは道の瞬間に解脱しつつ解脱するのであり、果の瞬間にまさに解脱したのである。
Ettāvatā ca mahāpuriso sabbabandhanā vippamutto sūriyarasmisamphuṭṭhamiva padumaṃ suvikasitacittasantāno cattāri maggañāṇāni, cattāri phalañāṇāni, catasso paṭisambhidā, catuyoniparicchedakañāṇaṃ, pañcagatiparicchedakañāṇaṃ, cha asādhāraṇañāṇāni, sakale ca buddhaguṇe hatthagate katvā paripuṇṇasaṅkappo bodhipallaṅke nisinnova –
そしてこれほどによって、大人はすべての束縛から完全に解脱し、太陽の光線に触れられた蓮華のように美しく開いた心の連続体となり、四つの道智、四つの果智、四無礙解、四つの生まれを区別する智、五つの趣を区別する智、六つの不共智、そしてすべての仏陀の徳を手に入れて、願望を満たし、菩提座にまさに座したままで――
‘‘Anekajātisaṃsāraṃ, sandhāvissaṃ anibbisaṃ;
「多くの生の輪廻を、見出すことなく彷徨ってきた、
Gahakāraṃ gavesanto, dukkhā jāti punappunaṃ.
家を作る者を探し求めて。再び生まれることは苦しみである。
Gahakāraka diṭṭhosi, puna gehaṃ na kāhasi;
家を作る者よ、お前は見られた。お前はもはや家を作ることはない。
Sabbā te phāsukā bhaggā, gahakūṭaṃ visaṅkhataṃ;
お前の垂木はすべて折れ、家の棟木は壊された。
Visaṅkhāragataṃ cittaṃ, taṇhānaṃ khayamajjhagā’’ti. (dha. pa. 153, 154);
心は無為に達し、渇愛の滅尽を達成した」(法句経 153-154)
‘‘Ayoghanahatasseva, jalato jātavedaso;
「鉄の槌で打たれ、燃え上がる火のように、
Anupubbūpasantassa, yathā na ñāyate gati.
次第に鎮まったものの行く先が知られないように、
Evaṃ sammāvimuttānaṃ, kāmabandhoghatārinaṃ;
正しく解脱し、愛欲の束縛の激流を渡り、
Paññāpetuṃ gati natthi, pattānaṃ acalaṃ sukha’’nti. (udā. 80);
不動の安楽に達した者たちには、指し示すべき行く先はない」(自説経 80)
Evaṃ manasi karonto sarade sūriyo viya, puṇṇacando viya ca virocitthāti.
このように心に作意しながら、秋の太陽の如く、満月の如くに輝いたのである。
Dutiyabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
第二誦品の解説を終わる。
Brahmayācanakathāvaṇṇanā
梵天勧請の解説
64. Tatiyabhāṇavāre yaṃnūnāhaṃ dhammaṃ deseyyanti yadi panāhaṃ dhammaṃ deseyyaṃ. Ayaṃ pana vitakko kadā uppannoti? Buddhabhūtassa aṭṭhame sattāhe. So kira buddho hutvā sattāhaṃ bodhipallaṅke nisīdi, sattāhaṃ bodhipallaṅkaṃ olokento aṭṭhāsi, sattāhaṃ ratanacaṅkame caṅkami, sattāhaṃ ratanagabbhe dhammaṃ vicinanto nisīdi, sattāhaṃ ajapālanigrodhe nisīdi, sattāhaṃ mucalinde nisīdi, sattāhaṃ rājāyatane nisīdi. Tato uṭṭhāya aṭṭhame sattāhe puna āgantvā ajapālanigrodhe nisinnamattasseva sabbabuddhānaṃ āciṇṇasamāciṇṇo ayañceva ito anantaro ca vitakko uppannoti.
六十四、第三誦品において、「私は法を説くべきであろうか(yaṃnūnāhaṃ dhammaṃ deseyyaṃ)」とは、もし私が法を説くならばどうだろうか、ということである。しかしこの思惟はいつ生じたのか? 仏陀となって第八週においてである。伝え聞くところによれば、彼は仏陀となって一週間を菩提座に座し、一週間を菩提座を見つめて立ち、一週間を宝の歩道(経行処)で行道し、一週間を宝の部屋で法を思惟しながら座し、一週間をアジャパーラ・ニグローダ樹(牧羊者の樹)の下で座し、一週間をムチャリンダ樹の下で座し、一週間をラージャーヤタナ樹の下で座した。そこから立ち上がって第八週に再びやって来て、アジャパーラ・ニグローダ樹の下に座したまさにその時に、すべての仏陀に慣例として行われてきたこの思惟と、これに続く思惟が生じたのである。
Tattha adhigatoti paṭividdho. Dhammoti catusaccadhammo. Gambhīroti uttānabhāvapaṭikkhepavacanametaṃ. Duddasoti gambhīrattāva duddaso dukkhena daṭṭhabbo, na sakkā sukhena daṭṭhuṃ. Duddasattāva duranubodho dukkhena avabujjhitabbo, na sakkā sukhena avabujjhituṃ. Santoti nibbuto. Paṇītoti atappako. Idaṃ dvayaṃ lokuttarameva sandhāya vuttaṃ. Atakkāvacaroti takkena avacaritabbo ogāhitabbo na hoti, ñāṇeneva avacaritabbo. Nipuṇoti saṇho. Paṇḍitavedanīyoti sammāpaṭipadaṃ paṭipannehi paṇḍitehi veditabbo. Ālayarāmāti sattā pañcasu kāmaguṇesu allīyanti, tasmā te ālayāti vuccanti. Aṭṭhasatataṇhāvicaritāni ālayanti, tasmā ālayāti vuccanti. Tehi ālayehi ramantīti ālayarāmā. Ālayesu ratāti ālayaratā. Ālayesu suṭṭhu muditāti ālayasammuditā. Yatheva hi susajjitaṃ pupphaphalabharitarukkhādisampannaṃ uyyānaṃ paviṭṭho rājā tāya tāya sampattiyā ramati, pamudito āmodito hoti, na ukkaṇṭhati, sāyaṃ nikkhamituṃ na icchati, evamimehipi kāmālayataṇhālayehi sattā ramanti, saṃsāravaṭṭe pamuditā anukkaṇṭhitā vasanti. Tena nesaṃ bhagavā duvidhampi ālayaṃ uyyānabhūmiṃ viya dassento – ‘‘ālayarāmā’’tiādimāha.
そこにおいて「証得された(adhigato)」とは、通達された。「法(dhammo)」とは、四聖諦の法。「深遠である(gambhīro)」とは、浅薄であることの否定の言葉である。「見難い(duddaso)」とは、深遠であるがゆえに見難く、苦労して見られるべきものであり、容易に見ることはできない。「見難いがゆえに覚り難い(duranubodho)」とは、苦労して覚知されるべきものであり、容易に覚知することはできない。「静寂である(santo)」とは、寂滅した。「勝妙である(paṇīto)」とは、飽き足らないことのない(最上の)。この二つは出世間のみを指して言われたものである。「思慮の領域を超えている(atakkāvacaro)」とは、論理的思考によって思慮され参入されるべきものではなく、智慧によってのみ参入されるべきである。「微細である(nipuṇo)」とは、繊細な。「賢者によって知られるべき(paṇḍitavedanīyo)」とは、正しい実践を行じた賢者たちによって知られるべきである。「執着(阿頼耶)を楽しむ(ālayārāmā)」とは、衆生は五つの欲望の徳に執着(密着)し、それゆえにそれらは執着(アーラヤ)と呼ばれる。百八の渇愛の彷徨を執着と呼び、それゆえに執着と呼ばれる。それらの執着によって楽しむゆえに執着を楽しむ者。「執着を歓ぶ(ālayaratā)」とは、執着を好むこと。「執着に大いに歓喜する(ālayasammuditā)」とは、執着において大いに歓喜すること。実に、美しく整えられ花や果実に満ちた木々などがある遊園地に入った王が、様々な富を楽しんで歓喜し喜び、退屈せず、夕方に出ることを望まないのと全く同様に、このようにこれらの欲望の執着、渇愛の執着によって衆生は楽しみ、輪廻において歓喜し、退屈することなく住する。それゆえに世尊は彼らに二種の執着をも遊園地の如くに示しつつ、「執着を楽しむ」などと言われたのである。
Yadidanti nipāto, tassa ṭhānaṃ sandhāya – ‘‘yaṃ ida’’nti, paṭiccasamuppādaṃ sandhāya – ‘‘yo aya’’nti evamattho daṭṭhabbo. Idappaccayatāpaṭiccasamuppādoti imesaṃ paccayā idappaccayā, idappaccayā eva idappaccayatā, idappaccayatā ca sā paṭiccasamuppādo cāti idappaccayatāpaṭiccasamuppādo. Saṅkhārādipaccayānaṃ avijjādīnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Sabbasaṅkhārasamathotiādi sabbaṃ nibbānameva. Yasmā hi taṃ āgamma sabbasaṅkhāravipphanditāni sammanti vūpasammanti tasmā – ‘‘sabbasaṅkhārasamatho’’ti vuccati. Yasmā ca taṃ āgamma sabbe upadhayo paṭinissaṭṭhā honti, sabbā taṇhā khīyanti, sabbe kilesarāgā virajjanti, sabbaṃ dukkhaṃ nirujjhati, tasmā ‘‘sabbūpadhipaṭinissaggo taṇhākkhayo virāgo nirodho’’ti vuccati. Sā panesā taṇhā bhavena bhavaṃ, phalena vā saddhiṃ kammaṃ vinati saṃsibbatīti katvā vānanti vuccati. Tato vānato nikkhantanti nibbānaṃ. So mamassa kilamathoti yā ajānantānaṃ desanā nāma, so mama kilamatho assa, sā mama vihesā assāti attho. Kāyakilamatho ceva kāyavihesā ca assāti vuttaṃ hoti, citte pana ubhayampetaṃ buddhānaṃ natthi.
「これすなわち(Yadidaṃ)」とは小辞であり、その場所を指して「これであるところのもの」、縁起を指して「これであるそれ」とこのように意味を理解すべきである。「此縁性・縁起(Idappaccayatāpaṭiccasamuppādo)」とは、これらの条件が此縁(これの条件)であり、此縁そのものが此縁性であり、此縁性でありかつそれが縁起であることから、此縁性・縁起と呼ばれる。行などの条件である無明などの同義語である。「一切の形成作用の静止(Sabbasaṅkhārasamatho)」などは、すべて涅槃そのものである。実にそれに依って、一切の形成作用の震動が静まり鎮まるがゆえに「一切の形成作用の静止」と呼ばれる。そしてそれに依って、すべての執着の依り代(有余)が放棄され、すべての渇愛が尽き、すべての煩悩の貪りが離れ、すべての苦が滅するがゆえに、「一切の執着の依り代の放棄、渇愛の消尽、離貪、滅尽」と呼ばれる。そしてこの渇愛は、存在と存在を、あるいは果報と共に業を編み合わせ結びつけることから「織機(結び目・ヴァーナ)」と呼ばれる。その織機から脱出したものが涅槃(ニッバーナ)である。「それは私の疲労となる(So mamassa kilamatho)」とは、理解しない者たちへの説法は、私の疲労となり、私の困惑となるであろう、という意味である。身体の疲労となり身体の困惑となるであろうと言われたのであって、仏陀たちの心にはその双方は存在しない。
65. Apissūti anubrūhanatthe nipāto. So – ‘‘na kevalaṃ etadahosi, imāpi gāthā paṭibhaṃsū’’ti dīpeti. Vipassintiādīsu vipassissa bhagavato arahato sammāsambuddhassāti attho. Anacchariyāti anuacchariyā. Paṭibhaṃsūti paṭibhānasaṅkhātassa ñāṇassa gocarā ahesuṃ, parivitakkayitabbataṃ pāpuṇiṃsu.
六十五、「さらに(Apissū)」とは、付加の意味の小辞である。それは「ただこのように考えただけでなく、これらの詩句もまた心に浮かんだ」ということを示している。「ヴィパッシーに」などの句において、ヴィパッシー世尊、応供、正等覚者に、という意味である。「驚くべき(Anacchariyā)」とは、不思議な。「心に浮かんだ(Paṭibhaṃsu)」とは、直観(応機弁才)と呼ばれる智慧の対象となり、思索されるべき状態に達した。
Kicchenāti dukkhena, na dukkhāya paṭipadāya. Buddhānañhi cattāropi maggā sukhapaṭipadāva honti. Pāramīpūraṇakāle pana sarāgasadosasamohasseva sato āgatāgatānaṃ yācakānaṃ alaṅkatapaṭiyattaṃ sīsaṃ chinditvā galalohitaṃ nīharitvā suañjitāni akkhīni uppāṭetvā kulavaṃsapadīpakaṃ puttaṃ manāpacāriniṃ bhariyanti evamādīni dentassa aññāni ca khantivādisadisesu attabhāvesu chejjabhejjādīni pāpuṇantassa āgamanīyapaṭipadaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Halanti ettha hakāro nipātamatto, alanti attho. Pakāsitunti desetuṃ; evaṃ kicchena adhigatassa dhammassa alaṃ desetuṃ; ko attho desitenāti vuttaṃ hoti. Rāgadosaparetehīti rāgadosaphuṭṭhehi rāgadosānugatehi vā.
「苦難によって(Kicchena)」とは、苦しみによってであり、苦の道によるのではない。実に仏陀たちにとっては四つの道はすべて楽な道である。しかし波羅蜜を満たす時に、貪りがあり怒りがあり迷いがある者として存在しながら、やって来る物乞いたちに装飾され整えられた首を切り落とし、喉の血を取り出し、美しく塗られた両眼をくり抜き、家柄を照らす息子や意にかなう妻などを与え、さらに忍辱者(クハンティヴァーディン)のような境涯において手足の切断などに遭いながら達した、その達成されるべき道程を指してこれが言われたのである。「やめよ(Halaṃ)」において、ハの音は単なる小辞であり、十分である(alaṃ)という意味である。「説き明かすことは(pakāsituṃ)」とは、説くことは。このように苦難によって証得された法を、説くことはもうよい、説いて何の意味があろうか、と言われたのである。「貪りと怒りに圧倒された者たちによって(Rāgadosaparetehi)」とは、貪りと怒りに触れられた者たち、あるいは貪りと怒りに従う者たちによって。
Paṭisotagāminti niccādīnaṃ paṭisotaṃ aniccaṃ dukkhamanattāsubhanti evaṃ gataṃ catusaccadhammaṃ. Rāgarattāti kāmarāgena bhavarāgena diṭṭhirāgena ca rattā. Na dakkhantīti aniccaṃ dukkhamanattā asubhanti iminā sabhāvena na passissanti, te apassante ko sakkhissati evaṃ gāhāpetuṃ? Tamokhandhena āvuṭāti avijjārāsinā ajjhotthaṭā.
「流れに逆らうものを(Paṭisotagāmiṃ)」とは、常などの流れに逆らって、無常・苦・無我・不浄へとこのように向かう四聖諦の法を。「貪りに染まった者たち(Rāgarattā)」とは、欲愛と有愛と見愛(見解への執着)によって染まった者たち。「見ることはないであろう(Na dakkhanti)」とは、無常・苦・無我・不浄であるというこの本性によって見ることはないであろう。それを見ない彼らに、誰がこのように理解させることができようか?「暗黒の塊に覆われた者たち(Tamokhandhena āvuṭā)」とは、無明の堆積によって覆い尽くされた者たち。
Appossukkatāyāti nirussukkabhāvena, adesetukāmatāyāti attho. Kasmā panassa evaṃ cittaṃ nami? Nanu esa – ‘‘mutto mocessāmī, tiṇṇo tāressāmi’’,
「無関心(消極的)へと(Appossukkatāya)」とは、努力しない状態へと、説きたくないことへと、という意味である。しかしなぜ彼の心はそのように傾いたのか? 彼はかつて「自ら解脱して他を解脱させ、自ら渡って他を渡そう」、
‘‘Kiṃ me aññātavesena, dhammaṃ sacchikatenidha;
「何のために私は無名の姿で、ここで法を現証しようか。
Sabbaññutaṃ pāpuṇitvā, santāressaṃ sadevaka’’nti.
一切智に達して、天人を含む世界を救い渡そう」と、
Patthanaṃ katvā pāramiyo pūretvā sabbaññutaṃ pattoti. Saccametaṃ, paccavekkhaṇānubhāvena panassa evaṃ cittaṃ nami. Tassa hi sabbaññutaṃ patvā sattānaṃ kilesagahanataṃ dhammassa ca gambhīrataṃ paccavekkhantassa sattānaṃ kilesagahanatā ca dhammagambhīratā ca sabbākārena pākaṭā jātā. Athassa – ‘‘ime sattā kañjikapuṇṇalābu viya takkabharitacāṭi viya vasātelapītapilotikā viya añjanamakkhitahatthā viya kilesabharitā atisaṃkiliṭṭhā rāgarattā dosaduṭṭhā mohamūḷhā, te kiṃ nāma paṭivijjhissantī’’ti cintayato kilesagahanapaccavekkhaṇānubhāvenāpi evaṃ cittaṃ nami.
誓願を立てて波羅蜜を満たし、一切智に達したのではないか? それは真実であるが、観察の力によって彼の心はそのように傾いたのである。実に彼が一切智に達して、衆生の煩悩の鬱蒼とした茂みと法の深遠さを観察する時、衆生の煩悩の鬱蒼とした状態と法の深遠さが、あらゆる様相において明白となった。そこで彼に「これらの衆生は、粥の汁で満たされたヒョウタンの如く、酪乳で満たされた甕の如く、脂油を吸ったぼろ布の如く、墨の塗られた手の如く、煩悩に満ち、極めて汚れ、貪りに染まり、怒りに損なわれ、迷いに愚かである。彼らがどうして通達できようか」と考える者に、煩悩の鬱蒼とした茂みを観察した力によっても、心はそのように傾いたのである。
‘‘Ayañca dhammo pathavīsandhārakaudakakkhandho viya gambhīro, pabbatena paṭicchādetvā ṭhapito sāsapo viya duddaso, satadhā bhinnassa vālassa koṭiyā koṭiṃ paṭipādanaṃ viya duranubodho, nanu mayā hi imaṃ dhammaṃ paṭivijjhituṃ vāyamantena adinnaṃ dānaṃ nāma natthi, arakkhitaṃ sīlaṃ nāma natthi, aparipūritā kāci pāramī nāma natthi. Tassa me nirussāhaṃ viya mārabalaṃ vidhamantassāpi pathavī na kampittha, paṭhamayāme pubbenivāsaṃ anussarantassāpi na kampittha, majjhimayāme dibbacakkhuṃ visodhentassāpi na kampittha, pacchimayāme pana paṭiccasamuppādaṃ paṭivijjhantasseva me dasasahassilokadhātu kampittha. Iti mādisenāpi tikkhañāṇena kicchenevāyaṃ dhammo paṭividdho taṃ lokiyamahājanā kathaṃ paṭivijjhissantī’’ti dhammagambhīratāpaccavekkhaṇānubhāvenāpi evaṃ cittaṃ namīti veditabbaṃ.
「そしてこの法は、大地を支える水塊のように深遠であり、山によって隠されて置かれた芥子粒のように見難く、百に裂かれた毛の先端と先端を合わせるように覚り難い。実に私においてこの法を通達しようと努めながら、与えられなかった布施というものはなく、守られなかった戒というものはなく、満たされなかった波羅蜜というものは何一つない。その私が、努力を要しないかのように魔軍を打ち破った時にも大地は揺れ動かず、初夜に宿命を通観した時にも揺れ動かず、中夜に天眼を浄らかにした時にも揺れ動かなかったが、後夜に縁起を通達したまさにその時、一万の宇宙が揺れ動いた。このように私のような鋭い智慧によっても苦難によってこそ通達されたこの法を、世俗の民衆がどうして通達できようか」と、法の深遠さを観察した力によっても、心はそのように傾いたと理解すべきである。
Apica brahmunā yācite desetukāmatāyapissa evaṃ cittaṃ nami. Jānāti hi bhagavā – ‘‘mama appossukkatāya citte namamāne maṃ mahābrahmā dhammadesanaṃ yācissati, ime ca sattā brahmagarukā, te ‘satthā kira dhammaṃ na desetukāmo ahosi, atha naṃ mahābrahmā yācitvā desāpesi, santo vata bho dhammo, paṇīto vata bho dhammo’ti maññamānā sussūsissantī’’ti. Imampissa kāraṇaṃ paṭicca appossukkatāya cittaṃ nami, no dhammadesanāyāti veditabbaṃ.
さらに、梵天に請われて説きたいと欲することによっても、彼の心はそのように傾いた。実に世尊は知っておられた。「私の心が無関心へと傾く時、大梵天が私に説法を請うであろう。そしてこれらの衆生は梵天を重んじる者たちである。彼らは『師は法を説くことを望まれなかったが、大梵天が請うて説かせた。実に法は静寂である、実に法は勝妙である』と考えて熱心に聴聞するであろう」と。この理由によっても無関心へと心が傾いたのであり、法を説かないためではない、と理解すべきである。
66. Aññatarassāti ettha kiñcāpi ‘‘aññataro’’ti vuttaṃ, atha kho imasmiṃ cakkavāḷe jeṭṭhakamahābrahmā esoti veditabbo. Nassati vata bho lokoti so kira imaṃ saddaṃ tathā nicchāresi, yathā dasasahassilokadhātubrahmāno sutvā sabbe sannipatiṃsu. Yatra hi nāmāti yasmiṃ nāma loke. Purato pāturahosīti tehi dasahi brahmasahassehi saddhiṃ pāturahosi. Apparajakkhajātikāti paññāmaye akkhimhi appaṃ parittaṃ rāgadosamoharajaṃ etesaṃ, evaṃ sabhāvāti apparajakkhajātikā. Assavanatāti assavanatāya. Bhavissantīti purimabuddhesu dasapuññakiriyavatthuvasena katādhikārā paripākagatā padumāni viya sūriyarasmisamphassaṃ, dhammadesanaṃyeva ākaṅkhamānā catuppadikagāthāvasāne ariyabhūmiṃ okkamanārahā na eko, na dve, anekasatasahassā dhammassa aññātāro bhavissantīti dasseti.
六十六、「ある(Aññatarassa)」において、ここでは「ある」と言われてはいるが、この世界(輪廻界)の長たる大梵天であると理解すべきである。「実に世界は滅びる(Nassati vata bho loko)」とは、伝え聞くところによれば、彼はこの声を、一万の宇宙の梵天たちが聞いて全員が集まるように発したのである。「実に(Yatra hi nāmā)」とは、世界と呼ばれるものにおいて。「前方に現れた(Purato pāturahosi)」とは、それらの一万の梵天たちと共に現れた。「塵の少ない性質の(Apparajakkhajātikā)」とは、智慧の眼における貪り・怒り・迷いの塵が僅かで少ない者たち、そのような性質の者たちを、塵の少ない性質の者という。「聞かないことによって(Assavanatā)」とは、聞かないことによって。「生じるであろう(Bhavissantī)」とは、過去の仏陀たちにおいて十の福業事によって功徳を積み、太陽の光線に触れられるのを待つ蓮華のように円熟に達し、説法だけを待ち望み、四句の詩の終わりに聖者の境地に入るにふさわしい、一人でもなく二人でもなく、何十万もの法の理解者たちが生じるであろう、ということを示している。
69. Ajjhesananti evaṃ tikkhattuṃ yācanaṃ. Buddhacakkhunāti indriyaparopariyattañāṇena ca āsayānusayañāṇena ca. Imesañhi dvinnaṃ ñāṇānaṃ ‘‘buddhacakkhū’’ti nāmaṃ, sabbaññutaññāṇassa ‘‘samantacakkhū’’ti, tiṇṇaṃ maggañāṇānaṃ ‘‘dhammacakkhū’’ti. Apparajakkhetiādīsu yesaṃ vuttanayeneva paññācakkhumhi rāgādirajaṃ appaṃ, te apparajakkhā. Yesaṃ taṃ mahantaṃ, te mahārajakkhā. Yesaṃ saddhādīni indriyāni tikkhāni, te tikkhindriyā. Yesaṃ tāni mudūni, te mudindriyā. Yesaṃ teyeva saddhādayo ākārā sundarā, te svākārā. Ye kathitakāraṇaṃ sallakkhenti, sukhena sakkā honti viññāpetuṃ, te suviññāpayā. Ye paralokañceva vajjañca bhayato passanti, te paralokavajjabhayadassāvino nāma.
六十九、「勧請(Ajjhesanaṃ)」とは、このように三度懇願すること。「仏眼によって(Buddhacakkhunā)」とは、根上下智(機根の優劣を知る智)と意楽随眠智(意図と潜在傾向を知る智)によって。実にこれら二つの智に「仏眼」という名があり、一切智性智には「普眼」という名があり、三つの道智には「法眼」という名がある。「塵の少ない者(Apparajakkhe)」などの句において、述べられた方法によって智慧の眼における貪りなどの塵が少ない者たち、彼らが塵の少ない者である。それが大きい者たち、彼らが塵の多い者である。信などの機能が鋭い者たち、彼らが利根の者である。それらが鈍い者たち、彼らが鈍根の者である。それら信などのあり方が美しい者たち、彼らが善き性質の者である。語られた理由を観察し、容易に理解させることができる者たち、彼らが教えやすい者である。他世と過失を恐怖として見る者たち、彼らが他世と過失に恐怖を見る者と呼ばれる。
Ayaṃ panettha pāḷi – ‘‘saddho puggalo apparajakkho, assaddho puggalo mahārajakkho.… Āraddhavīriyo…pe… kusīto… upaṭṭhitassati… muṭṭhassati… samāhito… asamāhito… paññavā… duppañño puggalo mahārajakkho. Tathā saddho puggalo tikkhindriyo…pe… paññavā puggalo paralokavajjabhayadassāvī, duppañño puggalo na paralokavajjabhayadassāvī. Lokoti khandhaloko, dhātuloko, āyatanaloko, sampattibhavaloko, vipattibhavaloko, sampattisambhavaloko, vipattisambhavaloko. Eko loko – sabbe sattā āhāraṭṭhitikā. Dve lokā – nāmañca rūpañca. Tayo lokā – tisso vedanā. Cattāro lokā – cattāro āhārā. Pañca lokā – pañcupādānakkhandhā. Cha lokā – cha ajjhattikāni āyatanāni. Satta lokā – satta viññāṇaṭṭhitiyo. Aṭṭha lokā – aṭṭha lokadhammā. Nava lokā – nava sattāvāsā. Dasa lokā – dasāyatanāni. Dvādasa lokā – dvādasāyatanāni. Aṭṭhārasa lokā – aṭṭhārasa dhātuyo. Vajjanti sabbe kilesā vajjaṃ, sabbe duccaritā vajjaṃ, sabbe abhisaṅkhārā vajjaṃ, sabbe bhavagāmikammā vajjaṃ. Iti imasmiñca loke imasmiñca vajje tibbā bhayasaññā paccupaṭṭhitā hoti, seyyathāpi ukkhittāsike vadhake. Imehi paññāsāya ākārehi imāni pañcindriyāni jānāti passati aññāti paṭivijjhati, idaṃ tathāgatassa indriyaparopariyatte ñāṇa’’nti (paṭi. ma. 1.112).
ここにおける本文(パーリ)は次の通りである。「信ある人は塵の少ない者であり、信なき人は塵の多い者である。…精進を開始した者…怠惰な者…気づきを保つ者…気づきを失った者…定に入った者…定に入らない者…智慧ある者…無智な人は塵の多い者である。同様に、信ある人は利根の者であり…智慧ある人は他世と過失に恐怖を見る者であり、無智な人は他世と過失に恐怖を見ない者である。『世界』とは、蘊の世界、界の世界、処の世界、善果の世界、悪果の世界、善因の世界、悪因の世界である。一つの世界――一切の衆生は食物によって存続する。二つの世界――名と色。三つの世界――三つの受。四つの世界――四つの食。五つの世界――五つの取蘊。六つの世界――六つの内なる処。七つの世界――七つの識住。八つの世界――八つの世間法。九つの世界――九つの衆生居。十の世界――十の処。十二の世界――十二の処。十八の世界――十八の界。『過失』とは、すべての煩悩が過失であり、すべての悪行が過失であり、すべての形成作用が過失であり、すべての存在に至る業が過失である。このようにこの世界において、またこの過失において、抜身の刀を持った殺人者に対するかのように、激しい恐怖の認識が現前する。これら五十の様相によってこれら五つの機能を知り、見、了解し、通達する。これが如来の根上下智である」(無礙解道 1.112)。
Uppaliniyanti uppalavane. Itaresupi eseva nayo. Antonimuggaposīnīti yāni aññānipi padumāni antonimuggāneva posayanti. Udakaṃ accuggamma ṭhitānīti udakaṃ atikkamitvā ṭhitāni. Tattha yāni accuggamma ṭhitāni, tāni sūriyarasmisamphassaṃ āgamayamānāni ṭhitāni ajja pupphanakāni. Yāni samodakaṃ ṭhitāni, tāni sve pupphanakāni. Yāni udakānuggatāni antoudakaposīni, tāni tatiyadivase pupphanakāni. Udakā pana anuggatāni aññānipi sarojauppalādīni nāma atthi, yāni neva pupphissanti, macchakacchapabhakkhāneva bhavissanti, tāni pāḷiṃ nārūḷhāni. Āharitvā pana dīpetabbānīti dīpitāni. Yatheva hi tāni catubbidhāni pupphāni, evameva ugghaṭitaññū, vipañcitaññū, neyyo, padaparamoti cattāro puggalā. Tattha yassa puggalassa saha udāhaṭavelāya dhammābhisamayo hoti, ayaṃ vuccati puggalo ugghaṭitaññū. Yassa puggalassa saṅkhittena bhāsitassa vitthārena atthe vibhajiyamāne dhammābhisamayo hoti, ayaṃ vuccati puggalo vipañcitaññū. Yassa puggalassa uddesato paripucchato yonisomanasikaroto kalyāṇamitte sevato bhajato payirupāsato anupubbena dhammābhisamayo hoti, ayaṃ vuccati puggalo neyyo. Yassa puggalassa bahumpi suṇato bahumpi bhaṇato bahumpi gaṇhato bahumpi dhārayato bahumpi vācayato na tāya jātiyā dhammābhisamayo hoti, ayaṃ vuccati puggalo padaparamo (pu. pa. 148, 149, 150, 151).
「青蓮華の池において(Uppaliniyaṃ)」とは、青蓮華の森において。他のものにおいてもこの方法である。「水中に沈んで育つものを(Antonimuggaposīni)」とは、他の蓮華であっても水中に沈んだままで育つものを。「水を越えて立つものを(Udakaṃ accuggamma ṭhitāni)」とは、水を抜け出て立っているものを。そこにおいて水を抜け出て立っているもの、それらは太陽の光線に触れられるのを待ちながら立っており、今日咲くものである。水面と同じ高さに立っているもの、それらは明日咲くものである。水から抜け出ず水中で育つもの、それらは三日目に咲くものである。しかし水から抜け出ない他の蓮や青蓮華などというものもあり、それらは決して咲くことはなく、魚や亀の餌にしかならないであろうが、それらは経典の本文には挙げられていない。しかし引用して明らかにされるべきであるから、明らかにされた。実にそれら四種類の花と同様に、まさにそのように、開悟者(略説を聞いて悟る者)、広演開悟者(詳説を聞いて悟る者)、所引導者(順を追って教えられて悟る者)、文句究竟者(文句を覚えるだけで今生では悟れない者)という四人の人物がいる。そこにおいて、言葉が発せられると同時に法を現観する人物、この人物を開悟者と呼ぶ。要約して語られたことの意味が詳細に分別される時に法を現観する人物、この人物を広演開悟者と呼ぶ。提示を受け、質問し、如理に作意し、善友に親しみ、交わり、仕えることによって次第に法を現観する人物、この人物を所引導者と呼ぶ。多くを聞き、多くを語り、多くを受け取り、多くを保ち、多くを読誦しても、その生においては法の現観がない人物、この人物を文句究竟者と呼ぶ(人施設論 148-151)。
Tattha bhagavā uppalavanādisadisaṃ dasasahassilokadhātuṃ olokento – ‘‘ajja pupphanakāni viya ugghaṭitaññū, sve pupphanakāni viya vipañcitaññū, tatiyadivase pupphanakāni viya neyyo, macchakacchapabhakkhāni viya padaparamo’’ti addasa. Passanto ca – ‘‘ettakā apparajakkhā, ettakā mahārajakkhā. Tatrāpi ettakā ugghaṭitaññū’’ti evaṃ sabbākārato addasa. Tattha tiṇṇaṃ puggalānaṃ imasmiṃyeva attabhāve bhagavato dhammadesanā atthaṃ sādheti, padaparamānaṃ anāgate vāsanatthāya hoti.
そこで世尊は、青蓮華の池などに似た一万の宇宙を見渡しながら、「今日咲くものの如き開悟者、明日咲くものの如き広演開悟者、三日目に咲くものの如き所引導者、魚や亀の餌となるものの如き文句究竟者」と見た。そして見るにあたって、「これほどの塵の少ない者、これほどの塵の多い者。その中でもこれほどの開悟者」と、このようにあらゆる様相から見た。そこにおいて、三人の人物にはまさにこの生涯において世尊の説法が利益をもたらし、文句究竟者たちには未来における習気(善根の薫習)のためとなる。
Atha bhagavā imesaṃ catunnaṃ puggalānaṃ atthāvahaṃ dhammadesanaṃ viditvā desetukamyataṃ uppādetvā puna te sabbesupi tīsu bhavesu sabbe satte bhabbābhabbavasena dve koṭṭhāse akāsi. Ye sandhāya vuttaṃ – ‘‘ye te sattā kammāvaraṇena samannāgatā, vipākāvaraṇena samannāgatā, kilesāvaraṇena samannāgatā, assaddhā acchandikā duppaññā abhabbā niyāmaṃ okkamituṃ kusalesu dhammesu sammattaṃ, ime te sattā abhabbā. Katame sattā bhabbā? Ye te sattā na kammāvaraṇena…pe…ime te sattā bhabbā’’ti (vibha. 827; paṭi. ma. 1.114).
そこで世尊は、これら四人の人物に利益をもたらす説法を知り、説きたいという意欲を生じさせて、さらにすべての三界における一切の衆生を、教化可能な者と教化不能な者という観点から二つの部分に分けた。彼らを指して言われた。「業の障害を具足し、異熟(果報)の障害を具足し、煩悩の障害を具足し、信がなく、意欲がなく、智慧がなく、善なる法における正性の決定(聖道)に入る能力のないそれらの衆生、これらの衆生が教化不能な者である。どのような衆生が教化可能な者であるか? 業の障害を…具足していないそれらの衆生…これらの衆生が教化可能な者である」(分別論 827、無礙解道 1.114)。
Tattha sabbepi abhabbapuggale pahāya bhabbapuggaleyeva ñāṇena pariggahetvā – ‘‘ettakā rāgacaritā, ettakā dosamohavitakkasaddhābuddhicaritā’’ti cha koṭṭhāse akāsi. Evaṃ katvā – ‘‘dhammaṃ desessāmī’’ti cintesi. Brahmā taṃ ñatvā somanassajāto bhagavantaṃ gāthāhi ajjhabhāsi. Idaṃ sandhāya – ‘‘atha kho so, bhikkhave, mahābrahmā’’tiādi vuttaṃ.
そこですべての教化不能な人物を捨て置き、まさに教化可能な人物たちだけを智慧によって把握して、「これほどが貪行者、これほどが瞋行者・痴行者・尋行者・信行者・覚行者である」と六つの区分に分けた。このようにして「法を説こう」と考えた。梵天はそれを知って歓喜し、世尊に詩句をもって語りかけた。これを指して「そこで実に、比丘たちよ、その大梵天は」などと言われたのである。
70. Tattha ajjhabhāsīti adhiabhāsi, adhikicca ārabbha abhāsīti attho.
七十、そこにおいて「語りかけた(ajjhabhāsi)」とは、向かって語った、対象として言及して語った、という意味である。
Sele yathā pabbatamuddhaniṭṭhitoti selamaye ekagghane pabbatamuddhani yathāṭhitova, na hi tattha ṭhitassa dassanatthaṃ gīvukkhipanapasāraṇādikiccaṃ atthi. Tathūpamanti tappaṭibhāgaṃ selapabbatūpamaṃ. Ayaṃ panettha saṅkhepattho, yathā selapabbatamuddhani yathāṭhitova cakkhumā puriso samantato janataṃ passeyya, tathā tvampi sumedha, sundarapaññasabbaññutaññāṇena samantacakkhu bhagavā dhammamayaṃ paññāmayaṃ pāsādamāruyha sayaṃ apetasoko sokāvatiṇṇaṃ jātijarābhibhūtaṃ janataṃ apekkhassu, upadhāraya upaparikkha.
「岩山の上に立つ人が(Sele yathā pabbatamuddhaniṭṭhito)」とは、岩でできた一塊の山の頂にまさに立ったままの人が、である。実にそこに立つ者には、見るために首を伸ばしたり伸ばしたりするような働きはない。「それと同様に(Tathūpamaṃ)」とは、それに匹敵する、岩山に似たものを。ここでの要約された意味は次の通りである。岩山の頂にまさに立ったままの眼ある人が、周囲の人々を見るように、そのようにあなたも、善慧者(優れた智慧の持ち主)よ、美しい智慧である一切智性智によって普眼(すべてを見る眼)となられた世尊よ、法でできた智慧でできた楼閣に登り、自らは憂いを離れ、憂いに沈み生と老いに圧倒された人々を見守りたまえ、心に留め観察したまえ。
Ayamettha adhippāyo – yathā hi pabbatapāde samantā mahantaṃ khettaṃ katvā tattha kedārapāḷīsu kuṭikāyo katvā rattiṃ aggiṃ jāleyyuṃ. Caturaṅgasamannāgatañca andhakāraṃ assa. Athassa pabbatassa matthake ṭhatvā cakkhumato purisassa bhūmiṃ olokayato neva khettaṃ, na kedārapāḷiyo, na kuṭiyo, na tattha sayitamanussā paññāyeyyuṃ, kuṭikāsu pana aggijālamattameva paññāyeyya. Evaṃ dhammapāsādamāruyha sattanikāyaṃ olokayato tathāgatassa ye te akatakalyāṇā sattā, te ekavihāre dakkhiṇajāṇupasse nisinnāpi buddhacakkhussa āpāthaṃ nāgacchanti, rattiṃ khittasarā viya honti. Ye pana katakalyāṇā veneyyapuggalā, te tassa dūre ṭhitāpi āpāthaṃ āgacchanti, so aggi viya himavantapabbato viya ca. Vuttampi cetaṃ –
ここでの意図は次の通りである。実に山の麓の周囲に広大な田畑を作り、そこの畦道に小屋を作って夜に火を灯したとしよう。そして四方から暗闇が取り巻いているとしよう。そこでその山の頂に立って眼ある人が地面を見下ろす時、田畑も、畦道も、小屋も、そこに寝ている人々も全く見えず、ただ小屋にある火の炎だけが見えるであろう。このように法の楼閣に登って衆生の集まりを見下ろす如来にとって、善をなさなかった衆生たちは、同じ寺院の右膝の横に座っていても仏眼の領域に入って来ず、夜に放たれた矢のようである。しかし善をなした被教化者(所化)の人物たちは、彼から遠くに立っていても領域に入って来るのであり、その火の如く、またヒマラヤ山の如くである。これについても次のように言われている。
‘‘Dūre santo pakāsenti, himavantova pabbato;
「善き人々は遠くにあっても輝く、ヒマラヤ山の如くに。
Asantettha na dissanti, rattiṃ khittā yathā sarā’’ti. (dha. pa. 304);
善からぬ人々はここにあっても見られない、夜に放たれた矢の如くに」(法句経 304)と。
Uṭṭhehīti bhagavato dhammadesanatthaṃ cārikacaraṇaṃ yācanto bhaṇati. Vīrātiādīsu bhagavā vīriyavantatāya vīro, devaputtamaccukilesamārānaṃ vijitattā vijitasaṅgāmo, jātikantarādinittharaṇatthāya veneyyasatthavāhanasamatthatāya satthavāho, kāmacchandaiṇassa abhāvato aṇaṇoti veditabbo.
「立ち上がりたまえ」とは、世尊に法を説くための遊行を乞い求めて語っているのである。「勇者よ」などの語句において、世尊は精進を具えているがゆえに「勇者」であり、天子魔・死魔・煩悩魔に勝利したゆえに「戦に勝てる者」であり、生という険路などを乗り越えさせるために導くべき者たちの隊商を率いることができるゆえに「隊商主」であり、欲愛という負債がないことから「無債の人」と知られるべきである。
71. Apārutāti vivaṭā. Amatassa dvārāti ariyamaggo. So hi amatasaṅkhātassa nibbānassa dvāraṃ. So mayā vivaritvā ṭhapitoti dasseti. Pamuñcantu saddhanti sabbe attano saddhaṃ pamuñcantu vissajjentu. Pacchimapadadvaye ayamattho, ahañhi attano paguṇaṃ suppavattitampi imaṃ paṇītaṃ uttamaṃ dhammaṃ kāyavācākilamathasaññī hutvā na bhāsiṃ, idāni pana sabbe janā saddhābhājanaṃ upanentu, pūressāmi tesaṃ saṅkappanti.
71. 「開かれたり」とは、開披されたことである。「不死の門は」とは、聖なる道のことである。それこそが不死と呼ばれる涅槃への門である。それが私によって開かれて置かれたということを示している。「信を放て」とは、皆が自らの信を放ち、投げ出すがよい。「後の二句において」とは、このような意味である。すなわち、「私は自ら熟達し、善く通達したこの深遠で最上の法を、身と口の疲労を懸念して説かなかったが、今や人々よ、信の器を差し出すがよい。私は彼らの願いを満たそう」ということである。
Aggasāvakayugavaṇṇanā
高弟双幹(二大弟子)の解釈
73. Bodhirukkhamūleti bodhirukkhassa avidūre ajapālanigrodhe antarahitoti attho. Kheme migadāyeti isipatanaṃ tena samayena khemaṃ nāma uyyānaṃ hoti, migānaṃ pana abhayavāsatthāya dinnattā migadāyoti vuccati. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘kheme migadāye’’ti. Yathā ca vipassī bhagavā, evaṃ aññepi buddhā paṭhamaṃ dhammadesanatthāya gacchantā ākāsena gantvā tattheva otaranti. Amhākaṃ pana bhagavā upakassa ājīvakassa upanissayaṃ disvā – ‘‘upako imaṃ addhānaṃ paṭipanno, so maṃ disvā sallapitvā gamissati. Atha puna nibbindanto āgamma arahattaṃ sacchikarissatī’’ti ñatvā aṭṭhārasayojanamaggaṃ padasāva agamāsi. Dāyapālaṃ āmantesīti disvāva punappunaṃ oloketvā – ‘‘ayyo no, bhante, āgato’’ti vatvā upagataṃ āmantesi.
73. 「菩提樹の根元において」とは、菩提樹から遠くないアジャパーラ・ニグローダ樹(羊飼いの榕樹)のもとで姿を消したという意味である。「安穏なる鹿野苑において」とは、当時、イシパタナは「ケーマ(安穏)」という名の遊園であったが、鹿たちに無畏の住処として与えられていたために「鹿野苑(ミガダーヤ)」と呼ばれる。それを指して「安穏なる鹿野苑において」と説かれたのである。そして毘婆尸(ヴィパッシー)世尊と同様に、他の諸仏もまた初転法輪のために赴く際には虚空を通ってその地に降り立たれる。しかし我らの世尊は、邪命外道のウパカの資質(善根)を見て、「ウパカはこの道を進んでいる。彼は私を見て語り合ってから去るだろう。そして後に厭離を起こして戻り、阿羅漢果を証得するであろう」と知って、十八由旬の道を徒歩で赴かれたのである。「苑番に語りかけた」とは、見るやいなや幾度も見つめ、「尊者よ、私たちの主がおいでになられた」と言って近づいてきた苑番に語りかけたのである。
75-6. Anupubbiṃ kathanti dānakathaṃ, dānānantaraṃ sīlaṃ, sīlānantaraṃ saggaṃ, saggānantaraṃ magganti evaṃ anupaṭipāṭikathaṃ kathesi. Tattha dānakathanti idaṃ dānaṃ nāma sukhānaṃ nidānaṃ, sampattīnaṃ mūlaṃ, bhogānaṃ patiṭṭhā, visamagatassa tāṇaṃ leṇaṃ gati parāyaṇaṃ, idhalokaparalokesu dānasadiso avassayo patiṭṭhā ārammaṇaṃ tāṇaṃ leṇaṃ gati parāyaṇaṃ natthi. Idañhi avassayaṭṭhena ratanamayasīhāsanasadisaṃ, patiṭṭhānaṭṭhena mahāpathavīsadisaṃ, ārammaṇaṭṭhena ālambanarajjusadisaṃ. Idañhi dukkhanittharaṇaṭṭhena nāvā, samassāsanaṭṭhena saṅgāmasūro, bhayaparittāṇaṭṭhena susaṅkhatanagaraṃ, maccheramalādīhi anupalittaṭṭhena padumaṃ, tesaṃ nidahanaṭṭhena aggi, durāsadaṭṭhena āsīviso, asantāsanaṭṭhena sīho, balavantaṭṭhena hatthī, abhimaṅgalasammataṭṭhena setausabho, khemantabhūmisampāpanaṭṭhena valāhakaassarājā. Dānañhi loke sakkasampattiṃ mārasampattiṃ brahmasampattiṃ cakkavattisampattiṃ sāvakapāramiñāṇaṃ paccekabodhiñāṇaṃ abhisambodhiñāṇaṃ detīti evamādidānaguṇapaṭisaṃyuttaṃ kathaṃ.
75-6. 「順次の説法を」とは、施論、施論の次に戒論、戒論の次に生天論、生天論の次に道論というように、順を追った説法を語られた。そのうち「施論」とは、この布施というものは諸々の楽の因であり、富の根源であり、財宝の拠り所であり、苦境に陥った者の庇護であり、隠れ家であり、帰趨であり、究極の拠り所である。現世と来世において、布施に匹敵する頼み、拠り所、対象、庇護、隠れ家、帰趨、究極の拠り所はない。これは頼りとなるという意味で宝の獅子座に似ており、支持するという意味で大地に似ており、つかまる対象という意味で命綱に似ている。これは苦を渡るという意味で舟であり、慰めとなるという意味で戦場の勇士であり、恐怖から護るという意味で堅固に築かれた城塞であり、慳貪の垢などに染まらないという意味で蓮華であり、それらを焼き尽くすという意味で火であり、近づき難いという意味で毒蛇であり、恐れないという意味で獅子であり、強力であるという意味で象であり、吉祥と称されるという意味で白牡牛であり、安全な境地に至らせるという意味で雲馬王である。実に布施は世において帝釈天の富、魔王の富、梵天の富、転輪聖王の富、声聞波羅蜜の智、辟支仏の智、無上正等覚の智を与える、といった布施の功徳にまつわる説法である。
Yasmā pana dānaṃ dadanto sīlaṃ samādātuṃ sakkoti, tasmā tadanantaraṃ sīlakathaṃ kathesi. Sīlakathanti sīlaṃ nāmetaṃ avassayo patiṭṭhā ārammaṇaṃ tāṇaṃ leṇaṃ gati parāyaṇaṃ. Idhalokaparalokasampattīnañhi sīlasadiso avassayo patiṭṭhā ārammaṇaṃ tāṇaṃ leṇaṃ gati parāyaṇaṃ natthi, sīlasadiso alaṅkāro natthi, sīlapupphasadisaṃ pupphaṃ natthi, sīlagandhasadiso gandho natthi, sīlālaṅkārena hi alaṅkataṃ sīlakusumapiḷandhanaṃ sīlagandhānulittaṃ sadevakopi loko olokento tittiṃ na gacchatīti evamādisīlaguṇapaṭisaṃyuttaṃ kathaṃ.
しかし、布施をなす者は戒を受持することができるがゆえに、その次に「戒論」を説かれた。「戒論」とは、戒とは頼みであり、拠り所であり、対象であり、庇護であり、隠れ家であり、帰趨であり、究極の拠り所である。現世と来世の富にとって、戒に匹敵する頼み、拠り所、対象、庇護、隠れ家、帰趨、究極の拠り所はなく、戒に匹敵する装飾はなく、戒の花に匹敵する花はなく、戒の香りに匹敵する香りはない。戒の装飾で飾られ、戒の花冠を戴き、戒の香油を塗られた者を見るならば、神々を含む世界も飽くことがない、といった戒の功徳にまつわる説法である。
Idaṃ pana sīlaṃ nissāya ayaṃ saggo labbhatīti dassetuṃ sīlānantaraṃ saggakathaṃ kathesi. Saggakathanti ayaṃ saggo nāma iṭṭho kanto manāpo, niccamettha kīḷā, niccaṃ sampattiyo labbhanti, cātumahārājikā devā navutivassasatasahassāni dibbasukhaṃ dibbasampattiṃ paṭilabhanti, tāvatiṃsā tisso ca vassakoṭiyo saṭṭhi ca vassasatasahassānīti evamādisaggaguṇapaṭisaṃyuttaṃ kathaṃ. Saggasampattiṃ kathayantānañhi buddhānaṃ mukhaṃ nappahoti. Vuttampi cetaṃ – ‘‘anekapariyāyena kho ahaṃ, bhikkhave, saggakathaṃ katheyya’’ntiādi.
さらに、この戒に依ってこの天界が得られることを示すために、戒の次に「生天論」を説かれた。「生天論」とは、この天界というものは望ましく、愛らしく、心に適うものであり、常にそこには歓楽があり、常に諸々の富が得られ、四天王天の神々は九百万年にわたって天上の楽と天上の富を享受し、三十三天の神々は三億六千万年にわたって享受する、といった天界の功徳にまつわる説法である。天界の富を説く諸仏には、言葉が尽きることはない。「比丘たちよ、私は実に多くの方法で生天論を説くことができるであろう」等と説かれている通りである。
Evaṃ saggakathāya palobhetvā puna hatthiṃ alaṅkaritvā tassa soṇḍaṃ chindanto viya – ‘‘ayampi saggo anicco addhuvo, na ettha chandarāgo kātabbo’’ti dassanatthaṃ – ‘‘appassādā kāmā bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo’’tiādinā (ma. ni. 1.235; 2.42) nayena kāmānaṃ ādīnavaṃ okāraṃ saṃkilesaṃ kathesi. Tattha ādīnavoti doso. Okāroti avakāro lāmakabhāvo. Saṃkilesoti tehi sattānaṃ saṃsāre saṃkilissanaṃ. Yathāha – ‘‘kilissanti vata bho sattā’’ti (ma. ni. 2.351). Evaṃ kāmādīnavena tejjatvā nekkhamme ānisaṃsaṃ pakāsesi, pabbajjāya guṇaṃ pakāsesīti attho. Sesaṃ ambaṭṭhasuttavaṇṇanāyaṃ vuttanayañceva uttānatthañca.
このように生天論によって惹きつけておいて、再び象を飾り立てておきながらその鼻を切り落とすかのように、「この天界もまた無常であり、不変ではなく、ここに愛着を抱くべきではない」と示すために、「諸々の欲望は快味が少なく、多くの苦と多くの苦悩があり、ここには過患が多い」(中部1.235; 2.42)などの方法によって、諸々の欲望の過患・卑賤・染汚を説かれた。そのうち「過患」とは過失である。「卑賤」とは下劣さ、浅ましさである。「染汚」とは、それらによって衆生が輪廻において汚れることである。「実に、友よ、衆生は汚される」(中部2.351)と説かれている通りである。このように欲望の過患によって厭離させ、出離の功徳を明かし、出家の美徳を明らかにされたという意味である。残りは『阿摩昼経』の解釈で説かれた方法であり、意味も明白である。
77. Alatthunti kathaṃ alatthuṃ? Ehibhikkhubhāvena. Bhagavā kira tesaṃ iddhimayapattacīvarassūpanissayaṃ olokento anekāsu jātīsu cīvaradānādīni disvā etha bhikkhavotiādimāha. Te tāvadeva bhaṇḍū kāsāyavasanā aṭṭhahi bhikkhuparikkhārehi sarīrapaṭimukkeheva vassasatikattherā viya bhagavantaṃ namassamānāva nisīdiṃsu.
77. 「得た」とは、どのように得たのか。「善来比丘(エヒ・ビック)」となることによってである。世尊は彼らの神通による鉢と衣の資質をご覧になり、幾多の生涯における衣の施与などを見て、「比丘たちよ、来たれ」などと仰せられた。彼らは直ちに剃髪され、黄褐色の衣をまとい、八つの比丘の資具を身体に具えた、あたかも百歳の長老たちのようになって、世尊を礼拝しながら座した。
Sandassesītiādīsu idhalokatthaṃ sandassesi, paralokatthaṃ sandassesi. Idhalokatthaṃ dassento aniccanti dassesi, dukkhanti dassesi, anattāti dassesi, khandhe dassesi, dhātuyo dassesi, āyatanāni dassesi, paṭiccasamuppādaṃ dassesi, rūpakkhandhassa udayaṃ dassento pañca lakkhaṇāni dassesi, tathā vedanākkhandhādīnaṃ, tathā vayaṃ dassentopi udayabbayavasena paññāsalakkhaṇāni dassesi, paralokatthaṃ dassento nirayaṃ dassesi, tiracchānayoniṃ, pettivisayaṃ, asurakāyaṃ, tiṇṇaṃ kusalānaṃ vipākaṃ, channaṃ devalokānaṃ, navannaṃ brahmalokānaṃ sampattiṃ dassesi.
「示した」などの語句において、現世の義を示し、来世の義を示した。現世の義を示すにあたり、無常であることを示し、苦であることを示し、無我であることを示し、五蘊を示し、十八界を示し、十二処を示し、縁起を示し、色蘊の生起を示すにあたって五つの相を示し、受蘊などについても同様であり、また滅尽を示すにあたっても生起と滅尽の観点から五十の相を示した。来世の義を示すにあたり、地獄を示し、畜生界、餓鬼界、阿修羅の群れ、三つの善業の異熟、六つの欲界天、九つの梵天界の富を示した。
Samādapesīti catupārisuddhisīlaterasadhutaṅgadasakathāvatthuādike kalyāṇadhamme gaṇhāpesi.
「勧め」とは、四種清浄戒、十三の頭陀行、十の論事などの善法を受持させた。
Samuttejesīti suṭṭhu uttejesi, abbhussāhesi. Idhalokatthañceva paralokatthañca tāsetvā tāsetvā adhigataṃ viya katvā kathesi. Dvattiṃsakammakāraṇapañcavīsatimahābhayappabhedañhi idhalokatthaṃ buddhe bhagavati tāsetvā tāsetvā kathayante pacchābāhaṃ, gāḷhabandhanaṃ bandhitvā cātumahāpathe pahārasatena tāḷetvā dakkhiṇadvārena niyyamāno viya āghātanabhaṇḍikāya ṭhapitasīso viya sūle uttāsito viya mattahatthinā maddiyamāno viya ca saṃviggo hoti. Paralokatthañca kathayante nirayādīsu nibbatto viya devalokasampattiṃ anubhavamāno viya ca hoti.
「励まし」とは、善く励まし、奮起させた。現世の義と来世の義を恐れさせ恐れさせて、あたかも証得したかのようにして語られた。実に三十二の刑罰と二十五の大いなる恐怖の分別という現世の義を、仏陀世尊が恐れさせ恐れさせて語られるとき、後ろ手にきつく縛られ、大十字路で百の打擲を受け、南門から引き出されるかのごとく、処刑台に首を置かれたかのごとく、串刺しにされたかのごとく、狂象に踏みつけられるかのごとく戦慄するのである。また来世の義を語られるとき、地獄などに生まれたかのごとく、天界の富を享受しているかのごとくになるのである。
Sampahaṃsesīti paṭiladdhaguṇena codesi, mahānisaṃsaṃ katvā kathesīti attho.
「喜ばせ」とは、得られた功徳によって歓喜させ、大いなる利益として語られたという意味である。
Saṅkhārānaṃ ādīnavanti heṭṭhā paṭhamamaggādhigamatthaṃ kāmānaṃ ādīnavaṃ kathesi, idha pana uparimaggādhigamatthaṃ – ‘‘aniccā, bhikkhave, saṅkhārā addhuvā anassāsikā, yāvañcidaṃ, bhikkhave, alameva sabbasaṅkhāresu nibbindituṃ alaṃ virajjituṃ alaṃ vimuccitu’’ntiādinā (a. ni. 7.66; saṃ. ni. 2.134) nayena saṅkhārānaṃ ādīnavañca lāmakabhāvañca tappaccayañca kilamathaṃ pakāsesi. Yathā ca tattha nekkhamme, evamidha – ‘‘santamidaṃ, bhikkhave, nibbānaṃ nāma paṇītaṃ tāṇaṃ leṇa’’ntiādinā nayena nibbāne ānisaṃsaṃ pakāsesi.
「諸行の過患を」とは、下においては初道(預流道)を得るために諸々の欲望の過患を説かれたが、ここではさらに上なる道を得るために、「比丘たちよ、諸行は無常であり、不変ではなく、安息ならざるものである。比丘たちよ、実にこれらすべての諸行を厭離し、離貪し、解脱するに十分である」(増支部7.66; 相応部2.134)などの方法によって、諸行の過患と卑賤さとそれに起因する疲労を明らかにされた。そしてかの箇所で出離について説かれたように、ここでは「比丘たちよ、この涅槃というものは寂静であり、勝妙であり、庇護であり、隠れ家である」などの方法によって、涅槃における功徳を明らかにされた。
Mahājanakāyapabbajjāvaṇṇanā
大衆の出家の解釈
78. Mahājanakāyoti tesaṃyeva dvinnaṃ kumārānaṃ upaṭṭhākajanakāyoti.
78. 「大衆」とは、かの二人の王子の従者たちの集まりのことである。
80. Bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāma, dhammañcāti saṅghassa aparipuṇṇattā dvevācikameva saraṇamagamaṃsu.
80. 「世尊に帰依したてまつる、法に帰依したてまつる」とは、僧伽がまだ満たされていなかった(具足していなかった)ため、二語による帰依(二帰依)のみをなしたのである。
81. Alatthunti pubbe vuttanayeneva ehibhikkhubhāveneva alatthuṃ. Ito anantare pabbajitavārepi eseva nayo.
81. 「得た」とは、先に説いた方法と同様に「善来比丘」となることによって得たのである。これ以降の出家の場面においても、すべて同様の解釈である。
Cārikāanujānanavaṇṇanā
遊行の允許の解釈
85. Parivitakko udapādīti kadā udapādi? Sambodhito satta saṃvaccharāni satta māse satta divase atikkamitvā udapādi. Bhagavā kira pitusaṅgahaṃ karonto vihāsi. Rājāpi cintesi – ‘‘mayhaṃ jeṭṭhaputto nikkhamitvā buddho jāto, dutiyaputto me nikkhamitvā aggasāvako jāto, purohitaputto dutiyaaggasāvako, ime ca avasesā bhikkhū gihikālepi mayhaṃ puttameva parivāretvā vicariṃsu. Ime sabbe idānipi mayhaṃyeva bhāro, ahameva ca ne catūhi paccayehi upaṭṭhahissāmi, aññesaṃ okāsaṃ na dassāmī’’ti vihāradvārakoṭṭhakato paṭṭhāya yāva rājagehadvārā ubhayato khadirapākāraṃ kārāpetvā kilañjehi chādāpetvā vatthehi paṭicchādāpetvā upari ca chādāpetvā suvaṇṇatārakavicittaṃ samolambitatālakkhandhamattaṃ vividhapupphadāmavitānaṃ kārāpetvā heṭṭhā bhūmiyaṃ cittattharaṇehi santharāpetvā anto ubhosu passesu mālāvacchake puṇṇaghaṭe, sakalamaggavāsatthāya ca gandhantare pupphāni pupphantare gandhe ca ṭhapāpetvā bhagavato kālaṃ ārocāpesi.
85. 「思惟が生じた」とは、いつ生じたのか。成道から七年七ヶ月七日を過ぎて生じた。世尊は父王への配慮をなされつつ留まっておられた。王もまたこう考えた。「私の長男は出家して仏陀となった。私の次男は出家して第一の高弟(上首弟子)となった。大臣の子は第二の高弟となった。そしてこれら残りの比丘たちも、在家の頃から我が子を取り巻いて歩んでいた者たちである。これら全員は今もなお私の扶養すべき者たちであり、私自身が彼らを四つの資具(衣・食・住・薬)をもって供養しよう。他の者たちには機会を与えまい」と。そして寺院の門楼から王宮の門に至るまで、両側にアカシアの木で柵を作らせ、すだれで覆わせ、布で覆わせ、上部も覆わせ、黄金の星で飾られ椰子の幹の大きさほどに垂れ下がる様々な花の網の天幕を作らせ、下の地面には彩り豊かな敷物を敷かせ、内部の両側には花瓶や満水の花瓶を置かせ、道全体を香らせるために香の間に花を、花の間に香を配させて、世尊に時が来たことを告げさせた。
Bhagavā bhikkhusaṅghaparivuto antosāṇiyāva rājagehaṃgantvā bhattakiccaṃ katvā vihāraṃ paccāgacchati. Añño koci daṭṭhumpi na labhati, kuto pana bhikkhaṃ vā dātuṃ, pūjaṃ vā kātuṃ, dhammaṃ vā sotuṃ. Nāgarā cintesuṃ – ‘‘ajja satthu loke uppannassa sattamāsādhikāni sattasaṃvaccharāni, mayañca daṭṭhumpi na labhāma, pageva bhikkhaṃ vā dātuṃ, pūjaṃ vā kātuṃ, dhammaṃ vā sotuṃ. Rājā – ‘mayhameva buddho, mayhameva dhammo, mayhameva saṅgho’ti mamāyitvā sayameva upaṭṭhahi. Satthā ca uppajjamāno sadevakassa lokassa atthāya hitāya uppanno. Na hi raññoyeva nirayo uṇho assa, aññesaṃ nīluppalavanasadiso. Tasmā rājānaṃ vadāma. Sace no satthāraṃ deti, iccetaṃ kusalaṃ. No ce deti, raññā saddhiṃ yujjhitvāpi saṅghaṃ gahetvā dānādīni puññāni karoma. Na sakkā kho pana suddhanāgareheva evaṃ kātuṃ, ekaṃ jeṭṭhapurisampi gaṇhāmā’’ti.
世尊は比丘僧伽に取り囲まれ、幕の内側を通って王宮へ赴き、食事の務めを終えて寺院へと戻られた。他の誰も見ることさえできず、ましてや托鉢の食物を施したり、供養をしたり、法を聞いたりすることなどどうしてできようか。町の人々は考えた。「今日、師が世に出現されてから七年と七ヶ月が過ぎたというのに、私たちは拝謁することさえできず、ましてや托鉢の食物を施したり、供養をしたり、法を聞いたりすることなど思いもよらない。王は『私だけの仏陀、私だけの法、私だけの僧伽である』と独占して、自らのみで供養している。しかし師が出現されたのは、神々を含む世界全体の利益と幸福のためである。王にとってのみ地獄が熱く、他の者たちにとっては青蓮華の園のようであるはずがない。それゆえ王に直訴しよう。もし私たちに師を(拝謁・供養する機会として)与えてくれるなら、それは善いことだ。もし与えないなら、王と戦ってでも僧伽を得て、布施などの功徳を積もう。しかし、純粋な町人たちだけでそれを行うことはできないから、一人の有力な指導者(軍司令官)を味方に引き入れよう」と。
Te senāpatiṃ upasaṅkamitvā tassetamatthaṃ ārocetvā – ‘‘sāmi, kiṃ amhākaṃ pakkho hosi, udāhu rañño’’ti āhaṃsu. So – ‘‘ahaṃ tumhākaṃ pakkho homi, api ca kho pana paṭhamadivaso mayhaṃ dātabbo’’ti. Te sampaṭicchiṃsu. So rājānaṃ upasaṅkamitvā – ‘‘nāgarā, deva, tumhākaṃ kupitā’’ti āha. Kimatthaṃ tātāti? Satthāraṃ kira tumheyeva upaṭṭhahatha, amhe na labhāmāti. Sace idānipi labhanti, na kuppanti, alabhantā tumhehi saddhiṃ yujjhitukāmā devāti. Yujjhāmi, tāta, nāhaṃ bhikkhusaṅghaṃ demīti. Deva tumhākaṃ dāsā tumhehi saddhiṃ yujjhāmāti vadanti, tumhe kaṃ gaṇhitvā yujjhissathāti? Nanu tvaṃ senāpatīti? Nāgarehi vinā na samattho ahaṃ devāti. Tato rājā – ‘‘balavanto nāgarā, senāpatipi tesaññeva pakkho’’ti ñatvā ‘‘aññānipi sattamāsādhikāni sattasaṃvaccharāni mayhaṃ bhikkhusaṅghaṃ dadantū’’ti āha. Nāgarā na sampaṭicchiṃsu. Rājā – ‘‘cha vassāni, pañca, cattāri, tīṇi, dve, ekavassa’’nti hāpesi. Evaṃ hāpentepi na sampaṭicchiṃsu. Aññe satta divase yāci. Nāgarā – ‘‘atikakkhaḷaṃ dāni raññā saddhiṃ kātuṃ na vaṭṭatī’’ti anujāniṃsu.
彼らは将軍のもとへ赴き、その事情を告げて、「閣下、私たちの味方になってくださいますか、それとも王の味方ですか」と言った。将軍は「私はそなたたちの味方になろう。しかしながら、最初の一日は私に譲られなければならない」と言った。彼らは承諾した。将軍は王のもとに赴き、「大王よ、町人たちがあなたに対して怒っております」と言った。「我が子よ、何のためにか」「師をあなた様だけが供養され、私たちはその機会を得られないからです。今からでも得られるなら怒りませんが、得られないならあなた様と戦うことを望んでおります、大王よ」「我が子よ、私は戦おう。比丘僧伽を譲ることはしない」「大王よ、あなたの僕たる者たちが『あなたと戦う』と言っているのです。あなたは誰を引き連れて戦われるのですか」「お前は将軍ではないか」「町人たちなしでは、私には力がございません、大王よ」と。そこで王は「町人たちは強力であり、将軍もまた彼らの味方である」と知って、「さらに七年と七ヶ月の間、私に比丘僧伽を供養させてくれ」と言った。町人たちは承諾しなかった。王は「六年、五年、四年、三年、二年、一年」と減らしていった。このように減らしても彼らは承諾しなかった。王はさらに七日間を願い求めた。町人たちは「今や王に対してあまりに過酷にするのはふさわしくない」として允許した。
Rājā sattamāsādhikānaṃ sattannaṃ saṃvaccharānaṃ sajjitaṃ dānamukhaṃ sattannameva divasānaṃ vissajjetvā cha divase kesañci apassantānaṃyeva dānaṃ datvā sattame divase nāgare pakkosāpetvā – ‘‘sakkhissatha, tāta, evarūpaṃ dānaṃ dātu’’nti āha. Tepi – ‘‘nanu amheyeva nissāya taṃ devassa uppanna’’nti vatvā – ‘‘sakkhissāmā’’ti āhaṃsu. Rājā piṭṭhihatthena assūni puñchamāno bhagavantaṃ vanditvā – ‘‘bhante, ahaṃ aṭṭhasaṭṭhibhikkhusatasahassaṃ aññassa vāraṃ akatvā yāvajīvaṃ catūhi paccayehi upaṭṭhahissāmīti cintesiṃ. Nāgarā na dāni me anuññātā, nāgarā hi ‘mayaṃ dānaṃ dātuṃ na labhāmā’ti kuppanti. Bhagavā sve paṭṭhāya tesaṃ anuggahaṃ karothā’’ti āha.
王は七年と七ヶ月の間に用意していた布施の品々をわずか七日間のうちに放ち施し、六日間は誰にも見せないように布施を行い、七日目に町人たちを呼び寄せて、「我が子らよ、そなたたちはこのような布施を行うことができるか」と言った。彼らも「それらは私たちに依存してこそ大王に生じたものではありませんか」と言って、「行うことができます」と答えた。王は手の甲で涙を拭いながら世尊を礼拝し、「世尊よ、私は六百八十万の比丘たちに他の者の番を作ることなく、生涯にわたり四つの資具をもってお仕えしようと考えておりました。しかし町人たちが今や私に許してくれません。町人たちは『私たちは布施をする機会を得られない』と怒っております。世尊よ、明日からは彼らに慈悲をおかけください」と申し上げた。
Atha dutiyadivase senāpati mahādānaṃ sajjetvā – ‘‘ajja yathā añño koci ekabhikkhampi na deti, evaṃ rakkhathā’’ti samantā purise ṭhapesi. Taṃ divasaṃ seṭṭhibhariyā rodamānā dhītaraṃ āha – ‘‘sace, amma, tava pitā jīveyya, ajjāhaṃ paṭhamaṃ dasabalaṃ bhojeyya’’nti. Sā taṃ āha – ‘‘amma, mā cintayi, ahaṃ tathā karissāmi yathā buddhappamukho bhikkhusaṅgho paṭhamaṃ amhākaṃ bhikkhaṃ paribhuñjissatī’’ti. Tato satasahassagghanikāya suvaṇṇapātiyā nirudakapāyāsassa pūretvā sappimadhusakkarādīhi abhisaṅkharitvā aññāya pātiyā paṭikujjitvā taṃ sumanamālāguḷehi parikkhipitvā mālāguḷasadisaṃ katvā bhagavato gāmaṃ pavisanavelāya sayameva ukkhipitvā dāsigaṇaparivutā nagarā nikkhami. Antarāmagge senāpatiupaṭṭhākā – ‘‘amma, mā ito agamā’’ti vadanti. Mahāpuññā nāma manāpakathā honti, na ca tesaṃ punappunaṃ bhaṇantānaṃ kathā paṭikkhipituṃ sakkā hoti. Sā – ‘‘cūḷapitā mahāpitā mātulā kissa tumhe gantuṃ na dethā’’ti āha. Senāpatinā – ‘‘aññassa kassaci khādanīyabhojanīyaṃ dātuṃ mā dethā’’ti ṭhapitamha ammāti. Kiṃ pana me hatthe khādanīyaṃ bhojanīyaṃ passathāti? Mālāguḷaṃ passāmāti. Kiṃ tumhākaṃ senāpati mālāguḷapūjampi kātuṃ na detīti? Deti, ammāti. Tena hi, apetha, apethāti bhagavantaṃ upasaṅkamitvā mālāguḷaṃ gaṇhāpetha bhagavāti āha. Bhagavā ekaṃ senāpatissupaṭṭhākaṃ oloketvā mālāguḷaṃ gaṇhāpesi. Sā bhagavantaṃ vanditvā – ‘‘bhagavā, bhavābhave nibbattiyaṃ me sati paritassanajīvitaṃ nāma mā hotu, ayaṃ sumanamālā viya nibbattanibbattaṭṭhāne piyāva homi, nāmena ca sumanā yevā’’ti patthanaṃ katvā satthārā – ‘‘sukhinī hohī’’ti vuttā vanditvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi.
そして翌日、将軍は大いなる布施を準備し、「今日、他の誰も一人の比丘にも施しを与えることができないように、そのように警護せよ」と周囲に男たちを配置した。その日、長者の妻が泣きながら娘に言った。「娘よ、もしお前の父親が生きていたなら、今日、私が最初に十力尊(仏陀)にお食事を供養したであろうに」と。娘は母に言った。「母上、心配なさらないでください。仏陀を先頭とする比丘僧伽が、最初に私たちの托鉢の食物を召し上がるように私がいたしましょう」と。そして十万の価値のある金の鉢に水を入れない乳粥を満たし、ギーや蜂蜜や砂糖などで調え、別の鉢で蓋をして、それをジャスミンの花玉で覆って花玉のように見せかけ、世尊が村に入られる時刻に自らそれを持ち上げ、下女たちを引き連れて町を出た。道中で将軍の従者たちが「お嬢さん、ここから先へ行ってはならない」と言った。大いなる功徳ある者たちの言葉には心惹かれるものがあり、繰り返し語る彼らの言葉を拒むことはできなかった。彼女は「小父様方、伯父様方、叔父様方、なぜ私を行かせてくださらないのですか」と言った。「将軍から『他の誰にも飲食の施しをさせてはならない』と命じられているからだよ、お嬢さん」「では、私の手に飲食の品が見えますか」「花玉が見えるよ」「あなた方の将軍は、花玉を供養することさえ許さないのですか」「許しているよ、お嬢さん」「それなら、退いてください、退いてください」と言って世尊に近づき、「世尊よ、花玉をお受け取りください」と言った。世尊は将軍の従者の一人をご覧になり、花玉を受け取らせた。彼女は世尊を礼拝し、「世尊よ、私が様々な生存に生まれるにあたり、恐れおののく生活というものがありませんように。このジャスミンの花(スマナー)のように、生まれる先々で愛される者となり、名もまたスマナーでありますように」と誓願を立て、師から「幸せであれ」と言われて礼拝し、右遶して去った。
Bhagavā senāpatissa gehaṃ gantvā paññattāsane nisīdi. Senāpati yāguṃ gahetvā upagañchi, satthā pattaṃ pidahi. Nisinno, bhante, bhikkhusaṅghoti. Atthi no eko antarā piṇḍapāto laddhoti. So mālaṃ apanetvā piṇḍapātaṃ addasa. Cūḷupaṭṭhāko āha – ‘‘sāmi, mālāti maṃ vatvā mātugāmo vañcesī’’ti. Pāyāso bhagavantaṃ ādiṃ katvā sabbesaṃ bhikkhūnaṃ pahoti. Senāpatipi attano deyyadhammaṃ adāsi. Satthā bhattakiccaṃ katvā maṅgalaṃ vatvā pakkāmi. Senāpati – ‘‘kā nāma sā piṇḍapātamadāsī’’ti pucchi. Seṭṭhidhītā, sāmīti. Sappaññā sā itthī, evarūpāya ghare vasantiyā purisassa saggasampatti nāma na dullabhāti taṃ ānetvā jeṭṭhikaṭṭhāne ṭhapesi.
世尊は将軍の家へ赴き、用意された座席に座られた。将軍が粥を持って近づくと、師は鉢を覆われた。「世尊よ、比丘僧伽は着席しております」「私たちは途中で一つの托鉢の食物を得たのだ」と。将軍が花を取り除くと、托鉢の食物を見た。若い従者が「旦那様、『花です』と私に言って、女が騙したのです」と言った。その乳粥は世尊をはじめとするすべての比丘たちに行き渡るほどであった。将軍も自らの施物を供養した。師は食事の務めを終え、祝福を述べて去られた。将軍は「あの托鉢の食物を施したのは誰か」と尋ねた。「長者の娘です、旦那様」と。将軍は「賢明な女である。このような女が家に住むなら、男にとって天界の富など得難いものではない」と言って、彼女を娶り正妻の座に据えた。
Punadivase nāgarā dānamadaṃsu, punadivase rājāti ekantarikāya dānaṃ dātuṃ ārabhiṃsu. Rājāpi carapurise ṭhapetvā nāgarehi dinnadānato atirekataraṃ deti, nāgarāpi tatheva katvā raññā dinnadānato atirekataraṃ. Rājagehe nāṭakitthiyo daharasāmaṇere vadanti – ‘‘gaṇhatha, tātā, na gahapatikānaṃ gattavatthādīsu puñchitvā bāḷadārakānaṃ kheḷasiṅghāṇikādidhovanahatthehi kataṃ, suciṃ paṇītaṃ kata’’nti. Punadivase nāgarāpi dadamānā vadanti – ‘‘gaṇhatha, tātā, na nagaragāmanigamādīsu saṅkaḍḍhitataṇḍulakhīradadhisappiādīhi, na aññesaṃ jaṅghasīsapiṭṭhiādīni bhañjitvā āharāpitehi kataṃ, jātisappikhīrādīhiyeva kata’’nti. Evaṃ sattasu saṃvaccharesu sattasu māsesu sattasu divasesu ca atikkantesu atha bhagavato ayaṃ vitakko udapādi. Tena vuttaṃ – ‘‘sambodhito satta saṃvaccharāni satta māsāni satta divasāni atikkamitvā udapādī’’ti.
翌日は町人たちが布施を行い、その翌日は王というように、一日交代で布施を行い始めた。王もまた密偵を配置して、町人たちが施した布施よりも勝るものを施し、町人たちも同様にして、王が施した布施よりも勝るものを施した。王宮の踊り子たちは若い沙弥たちに語った。「お受け取りください、愛しい方々。資産家たちの体や着物などで拭われ、幼子の唾や鼻水などを洗った手で作られたものではなく、清浄で勝妙に作られたものです」と。翌日、町人たちも施しながら語った。「お受け取りください、愛しい方々。町や村や市場などでかき集められた米・乳・凝乳・ギーなどによるものではなく、他人の脛や頭や背中などを折って運ばせたものでもなく、最上のギーや乳などから作られたものです」と。このようにして七年と七ヶ月と七日が過ぎたとき、世尊にこの思惟が生じた。それゆえ「成道から七年七ヶ月七日を過ぎて生じた」と説かれたのである。
87. Aññataro mahābrahmāti dhammadesanaṃ āyācitabrahmāva.
87. 「ある大梵天が」とは、かつて説法を勧請した梵天その人である。
89. Caturāsīti āvāsasahassānīti caturāsīti vihārasahassāni. Te sabbepi dvādasasahassabhikkhugaṇhanakā mahāvihārā abhayagiricetiyapabbatacittalapabbatamahāvihārasadisāva ahesuṃ.
89. 「八万四千の住居」とは、八万四千の寺院のことである。それらはいずれも一万二千の比丘を収容できる大寺院であり、アバヤギリ寺、チェーティヤパッバタ寺、チッタラパッバタ大寺院に匹敵するものであった。
90. Khantī paramaṃ tapoti adhivāsanakhanti nāma paramaṃ tapo. Titikkhāti khantiyā eva vevacanaṃ. Titikkhā saṅkhātā adhivāsanakhanti uttamaṃ tapoti attho. Nibbānaṃ paramanti sabbākārena pana nibbānaṃ paramanti vadanti buddhā. Na hi pabbajito parūpaghātīti yo adhivāsanakhantivirahitattā paraṃ upaghāteti bādheti hiṃsati, so pabbajito nāma na hoti. Catutthapādo pana tasseva vevacanaṃ. ‘‘Na hi pabbajito’’ti etassa hi na samaṇo hotīti vevacanaṃ. Parūpaghātīti etassa paraṃ viheṭhayantoti vevacanaṃ. Atha vā parūpaghātīti sīlūpaghātī. Sīlañhi uttamaṭṭhena paranti vuccati. Yo ca samaṇo paraṃ yaṃ kañci sattaṃ viheṭhayanto parūpaghātī hoti, attano sīlaṃ vināsako, so pabbajito nāma na hotīti attho. Athavā yo adhivāsanakhantiyā abhāvato parūpaghātī hoti, paraṃ antamaso ḍaṃsamakasampi sañcicca jīvitā voropeti, so na hi pabbajito. Kiṃ kāraṇā? Malassa apabbājitattā. ‘‘Pabbājayamattano malaṃ, tasmā pabbajitoti vuccatī’’ti (dha. pa. 388) idañhi pabbajitalakkhaṇaṃ. Yopi na heva kho upaghāteti, na māreti, api ca daṇḍādīhi viheṭheti, so paraṃ viheṭhayanto samaṇo na hoti. Kiṃ kāraṇā? Vihesāya asamitattā. ‘‘Samitattā hi pāpānaṃ, samaṇoti pavuccatī’’ti (dha. pa. 265) idañhi samaṇalakkhaṇaṃ.
90. 「忍辱は最上の苦行である」とは、堪忍の忍辱こそが最上の苦行であるということ。「堪能(耐え忍ぶこと)」とは忍辱の同義語である。耐え忍ぶことと呼ばれる堪忍の忍辱が最上の苦行であるという意味である。「涅槃は最上である」とは、あらゆる点において涅槃こそが最上であると諸仏は説かれる。「他を害する者は出家者ではない」とは、堪忍の忍辱がないがゆえに他を害し、苦しめ、傷つける者は、出家者とは呼ばれない。第四句はまさにそれと同じ意味の言い換えである。「実に、出家者ではない」に対する同義語が「沙門ではない」である。「他を害する者」に対する同義語が「他を悩ます者」である。あるいは「他を害する者(パルーパガーティー)」とは「戒を害する者(シールーパガーティー)」である。戒は最上(パラ)という意味で「パラ」と呼ばれるからである。いかなる生き物であれ他を悩ませて害をなす沙門は、自らの戒を破滅させる者であり、出家者とは呼ばれないという意味である。あるいは、堪忍の忍辱がないがゆえに他を害する者となり、極微な虻や蚊でさえ故意に命を奪う者は、実に出家者ではない。なぜなら垢(汚れ)を追放していないからである。「自らの垢を追放する(パッバージャヤム・アッタノー・マラム)、それゆえに出家者(パッバジタ)と呼ばれる」(法句経388)とあるように、これが出家者の特徴である。また、決して害しはせず殺しもせぬが、杖などで悩ます者は、他を悩ます者であり沙門ではない。なぜなら害意を静めていないからである。「諸々の悪を静める(サミタッター・ヒ・パーパーナム)がゆえに、沙門(サマナ)と呼ばれる」(法句経265)とあるように、これが沙門の特徴である。
Dutiyagāthāya sabbapāpassāti sabbākusalassa. Akaraṇanti anuppādanaṃ. Kusalassāti catubhūmikakusalassa. Upasampadāti paṭilābho. Sacittapariyodapananti attano cittajotanaṃ, taṃ pana arahattena hoti. Iti sīlasaṃvarena sabbapāpaṃ pahāya samathavipassanāhi kusalaṃ sampādetvā arahattaphalena cittaṃ pariyodāpetabbanti etaṃ buddhānaṃ sāsanaṃ ovādo anusiṭṭhī ti.
第二の詩において、「一切の悪の」とは、すべての不善の。「なすことなきは」とは、生じさせないこと。「善の」とは、四地(欲界・色界・無色界・出世間)に属する善の。「具足」とは、獲得すること。「自らの心を清めること」とは、自らの心を輝かせることであり、それは阿羅漢果によってなされる。このように戒の抑制によって一切の悪を捨て、止と観によって善を成就し、阿羅漢果によって心を清めるべきである、これが諸仏の教えであり、訓戒であり、教誨である、ということである。
Tatiyagāthāya anūpavādoti vācāya kassaci anupavadanaṃ. Anūpaghātoti kāyena upaghātassa akaraṇaṃ. Pātimokkheti yaṃ taṃ paatimokkhaṃ, atipamokkhaṃ, uttamasīlaṃ, pāti vā agativisesehi mokkheti duggatibhayehi, yo vā naṃ pāti, taṃ mokkhetīti ‘‘pātimokkha’’nti vuccati. Tasmiṃ pātimokkhe ca saṃvaro. Mattaññutāti paṭiggahaṇaparibhogavasena pamāṇaññutā. Pantañca sayanāsananti sayanāsanañca saṅghaṭṭanavirahitanti attho. Tattha dvīhiyeva paccayehi catupaccayasantoso dīpito hotīti veditabbo. Etaṃ buddhāna sāsananti etaṃ parassa anupavadanaṃ anupaghātanaṃ pātimokkhasaṃvaro paṭiggahaṇaparibhogesu mattaññutā aṭṭhasamāpattivasibhāvāya vivittasenāsanasevanañca buddhānaṃ sāsanaṃ ovādo anusiṭṭhīti. Imā pana sabbabuddhānaṃ pātimokkhuddesagāthā hontīti veditabbā.
第三の詩において、「誹謗せず」とは、言葉によって誰も非難しないこと。「害せず」とは、身体によって加害を行わないこと。「波羅提木叉において」とは、かの波羅提木叉、すなわち極めて優れたもの、最上の戒においてであり、あるいは悪趣の種々から護り(パーティ)、悪趣の恐怖から解脱させる(モッケティ)ゆえに、あるいはそれを護る者を解脱させるがゆえに「波羅提木叉(パーティモッカ)」と呼ばれる。その波羅提木叉において護ることである。「節度を知ること」とは、受納と享受において適量を知ること。「人里離れた床座」とは、人混みのない床座という意味である。そこでは二つの資具(飲食と床座)によって四つの資具に対する知足が示されていると知るべきである。「これが諸仏の教えである」とは、この他者を誹謗しないこと、害しないこと、波羅提木叉の抑制、受納と享受における節度、八等至(八定)の自在を得るための閑静な床座に親しむことが諸仏の教えであり、訓戒であり、教誨であるということである。これらはすべての仏たちの波羅提木叉の教誡の詩であると知るべきである。
Devatārocanavaṇṇanā
天人たちの報告の解釈
91. Ettāvatā ca iminā vipassissa bhagavato apadānānusārena vitthārakathanena – ‘‘tathāgatassevesā, bhikkhave, dhammadhātu suppaṭividdhā’’ti evaṃ vuttāya dhammadhātuyā suppaṭividdhabhāvaṃ pakāsetvā idāni – ‘‘devatāpi tathāgatassa etamatthaṃ ārocesu’’nti vuttaṃ devatārocanaṃ pakāsetuṃ ekamidāhantiādimāha.
91. ここに至るまで、この毘婆尸(ヴィパッシー)世尊の本生伝に従った詳細な説示によって、「比丘たちよ、実に如来はその法界を善く通達した」とこのように説かれた法界の善通達性を明らかにし、今や「天人たちもまた如来にそのことを告げた」と説かれた天人たちの報告を明らかにするために、「あるとき私は」などと仰せられた。
Tattha subhagavaneti evaṃnāmake vane. Sālarājamūleti vanappatijeṭṭhakassa mūle. Kāmacchandaṃ virājetvāti anāgāmimaggena mūlasamugghātavasena virājetvā. Yathā ca vipassissa, evaṃ sesabuddhānampi sāsane vutthabrahmacariyā devatā ārocayiṃsu, pāḷi pana vipassissa ceva amhākañca bhagavato vasena āgatā.
そのうち「スバガの森において」とは、そのような名の森においてである。「沙羅樹王の根元において」とは、木々の主の根元においてである。「欲愛を離れて」とは、不還道(阿那含道)によって根本から根絶することによって離れて、という意味である。そして毘婆尸仏のときと同様に、他の諸仏の教えにおいて清浄行を修めた天人たちも報告したが、パーリ語の本文は毘婆尸仏と我らの世尊の観点からのみ説かれている。
Tattha attano sampattiyā na hāyanti, na vihāyantīti avihā. Na kañci sattaṃ tapantīti atappā. Sundaradassanā abhirūpā pāsādikāti sudassā. Suṭṭhu passanti, sundarametesaṃ vā dassananti sudassī. Sabbeheva ca saguṇehi bhavasampattiyā ca jeṭṭhā, natthettha kaniṭṭhāti akaniṭṭhā.
そのうち、自らの境遇から退くことがなく、衰退することがないゆえに「無煩天(アヴィハー)」である。いかなる衆生をも苦しめないゆえに「無熱天(アタッパー)」である。麗しい姿で美しく清らかであるゆえに「善現天(スダッサー)」である。善く観察し、あるいは彼らの観察が優れているゆえに「善見天(スダッシー)」である。あらゆる徳性と存在の境遇において最上であり、ここに劣る者はいないゆえに「色究竟天(アカニッター)」である。
Idha ṭhatvā bhāṇavārā samodhānetabbā. Imasmiñhi sutte vipassissa bhagavato apadānavasena tayo bhāṇavārā vuttā. Yathā ca vipassissa, evaṃ sikhīādīnampi apadānavasena vuttāva. Pāḷi pana saṅkhittā. Iti sattannaṃ buddhānaṃ vasena amhākaṃ bhagavatā ekavīsati bhāṇavārā kathitā. Tathā avihehi. Tathā atappehi. Tathā sudassehi. Tathā sudassīhi. Tathā akaniṭṭhehīti sabbampi chabbīsatibhāṇavārasataṃ hoti. Tepiṭake buddhavacane aññaṃ suttaṃ chabbīsatibhāṇavārasataparimāṇaṃ nāma natthi, suttantarājā nāma ayaṃ suttantoti veditabbo. Ito paraṃ anusandhidvayampi niyyātento iti kho bhikkhavetiādimāha. Taṃ sabbaṃ uttānamevāti.
ここで立ち止まって、誦品(読誦の区分)を総括すべきである。実にこの経においては、毘婆尸世尊の本生伝の観点から三つの誦品が説かれた。そして毘婆尸仏と同様に、尸棄(シキー)仏などの本生伝の観点からも説かれたのである。しかし本文は簡略化されている。このように七仏の観点から我らの世尊によって二十一の誦品が語られた。同様に無煩天の神々によって、同様に無熱天の神々によって、同様に善現天の神々によって、同様に善見天の神々によって、同様に色究竟天の神々によって語られ、すべて合わせると百二十六の誦品となる。三蔵の仏典の中に、百二十六誦品に及ぶ他の経典は存在せず、この経典は経典の王であると知るべきである。これ以降、二つの脈絡を結びつけつつ、「このように比丘たちよ」などと仰せられた。そのすべては意味が明白である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
スマンガラ・ヴィラーシニー(吉祥の歓喜)長部註解において、
Mahāpadānasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
『大本経』の註釈を終わる。