4. Mahāsudassanasuttavaṇṇanā4. 大善見王経の注釈
Kusāvatīrājadhānīvaṇṇanā
クサーヴァティー王都の解説
241. Evaṃ me sutanti mahāsudassanasuttaṃ. Tatrāyaṃ apubbapadavaṇṇanā – sabbaratanamayoti ettha ekā iṭṭhakā sovaṇṇamayā, ekā rūpiyamayā, ekā veḷuriyamayā, ekā phalikamayā, ekā lohitaṅkamayā, ekā masāragallamayā, ekā sabbaratanamayā, ayaṃ pākāro sabbapākārānaṃ anto ubbedhena saṭṭhihattho ahosi. Eke pana therā – ‘‘nagaraṃ nāma anto ṭhatvā olokentānaṃ dassanīyaṃ vaṭṭati, tasmā sabbabāhiro saṭṭhihattho, sesā anupubbanīcā’’ti vadanti. Eke – ‘‘bahi ṭhatvā olokentānaṃ dassanīyaṃ vaṭṭati, tasmā sabbaabbhantarimo saṭṭhihattho, sesā anupubbanīcā’’ti. Eke – ‘‘anto ca bahi ca ṭhatvā olokentānaṃ dassanīyaṃ vaṭṭati, tasmā majjhe pākāro saṭṭhihattho, anto ca bahi ca tayo tayo anupubbanīcā’’ti.
241.「このように私は聞いた」とは『大善見王経』のことである。そこにおける未解説の語の注釈は次の通りである。「すべての宝玉からなる」とは、ここでは一つの煉瓦は黄金製、一つは白銀製、一つは毘琉璃製、一つは水晶製、一つはルビー製、一つは碧玉(キャッツアイ)製、一つはすべての宝玉からなるものであり、この城壁はすべての城壁の中で内側にあり、高さ六十肘(約三十メートル)であった。しかし一部の長老たちは、「都市というものは内部に立って眺める人々にとって美しくあるべきである。したがって最も外側の壁が六十肘であり、残りは順々に低くなっているのだ」と言う。またある長老たちは、「外側に立って眺める人々にとって美しくあるべきである。したがって最も内側の壁が六十肘であり、残りは順々に低くなっているのだ」と言う。またある長老たちは、「内側からも外側からも立って眺める人々にとって美しくあるべきである。したがって中央の壁が六十肘であり、内側と外側のそれぞれ三つずつが順々に低くなっているのだ」と言う。
Esikāti esikatthambho. Tiporisaṅgāti ekaṃ porisaṃ majjhimapurisassa attano hatthena pañcahatthaṃ, tena tiporisaparikkhepā pannarasahatthaparimāṇāti attho. Te pana kathaṃ ṭhitāti? Nagarassa bāhirapasse ekekaṃ mahādvārabāhaṃ nissāya ekeko, ekekaṃ khuddakadvārabāhaṃ nissāya ekeko, mahādvārakhuddakadvārānaṃ antarā tayo tayoti. Tālapantīsu sabbaratanamayānaṃ tālānaṃ ekaṃ sovaṇṇamayanti pākāre vuttalakkhaṇameva veditabbaṃ, paṇṇaphalesupi eseva nayo. Tā pana tālapantiyo asītihatthā ubbedhena, vippakiṇṇavāluke samatale bhūmibhāge pākārantare ekekā hutvā ṭhitā.
「エシカー」とは柱(門柱)のことである。「三尋(ひろ)の」とは、一尋とは中背の人物の自らの手で五肘であり、したがって三尋の周囲とは十五肘の大きさであるという意味である。それらはどのように立っていたのか? 都市の外側において、一つの大門の柱ごとに一つ、一つの小門の柱ごとに一つ、大門と小門の間にそれぞれ三つずつ立っていた。「多羅樹(ヤシ)の並木」において、あらゆる宝玉からなる多羅樹の一つが黄金製であるということは、城壁において述べた特徴と同じように理解されるべきであり、葉や果実についても同様である。それらの多羅樹の並木は高さ八十肘であり、砂の撒かれた平坦な土地において、城壁の間にそれぞれ一本ずつ立っていた。
Vaggūti cheko sundaro. Rajanīyoti rañjetuṃ samattho. Khamanīyoti divasampi suyyamāno khamateva, na bībhaccheti. Madanīyoti mānamadapurisamadajanano. Pañcaṅgikassāti ātataṃ vitataṃ ātatavitataṃ susiraṃ ghananti imehi pañcahaṅgehi samannāgatassa. Tattha ātataṃ nāma cammapariyonaddhesu bherīādīsu ekatalaṃ tūriyaṃ. Vitataṃ nāma ubhayatalaṃ. Ātatavitataṃ nāma sabbato pariyonaddhaṃ. Susiraṃ nāma vaṃsādi. Ghanaṃ nāma sammādi. Suvinītassāti ākaḍḍhanasithilakaraṇādīhi sumucchitassa. Suppaṭitāḷitassāti pamāṇe ṭhitabhāvajānanatthaṃ suṭṭhu paṭitāḷitassa. Sukusalehi samannāhatassāti ye vādituṃ chekā kusalā, tehi vāditassa. Dhuttāti akkhadhuttā,. Soṇḍāti surāsoṇḍā. Teyeva punappunaṃ pātukāmatāvasena pipāsā. Paricāresunti (dī. ni. 2.132) hatthaṃ vā pādaṃ vā cāletvā naccantā kīḷiṃsu.
「快い」とは巧みで美しいこと。「魅惑的な」とは心を奪う力があること。「耐えうる」とは一日中聞かされても耐えられ、決してうんざりしないこと。「酔わせるような」とは傲慢や誇りや男の熱狂を生じさせること。「五種の楽器による」とは、一面張り、二面張り、全張り、吹奏楽器、打楽器というこれら五つの要素を備えたもののことである。その中で「一面張り」とは、皮を張った太鼓などのうち一面だけに張られた楽器。「二面張り」とは両面に張られたもの。「全張り」とは全体に張られたもの。「吹奏楽器」とは笛など。「打楽器」とはシンバルなどである。「よく調律された」とは、弦を張ったり緩めたりして見事に音階が整えられたこと。「よく打ち鳴らされた」とは、調子が合っているか確かめるためによく叩かれたこと。「熟練した者たちによって奏でられた」とは、演奏に長け熟達した者たちによって演奏されたこと。「勝負師たち」とは賭博師たち。「大酒飲みたち」とは酒に溺れる者たち。それらが何度も飲みたいという欲求のゆえに「渇望する者たち」である。「楽しんだ」とは、手や足を動かして踊り戯れたことをいう。
Cakkaratanavaṇṇanā
輪宝(チャッカラタナ)の解説
243. Sīsaṃ nhātassāti sīsena saddhiṃ gandhodakena nahātassa. Uposathikassāti samādinnauposathaṅgassa. Uparipāsādavaragatassāti pāsādavarassa upari gatassa, subhojanaṃ bhuñjitvā pāsādavarassa uparimahātale sirigabbhaṃ pavisitvā sīlāni āvajjantassa. Tadā kira rājā pātova satasahassaṃ vissajjetvā mahādānaṃ datvā soḷasahi gandhodakaghaṭehi sīsaṃ nahāyitvā katapātarāso suddhaṃ uttarāsaṅgaṃ ekaṃsaṃ karitvā uparipāsādassa sirisayane pallaṅkaṃ ābhujitvā nisinno attano dānādimayaṃ puññasamudāyaṃ āvajjanto nisīdi. Ayaṃ sabbacakkavattīnaṃ dhammatā.
243.「頭を洗い」とは、頭とともに香水で沐浴したこと。「布薩を守り」とは、布薩の八斎戒を完全に受持したこと。「高楼の最上階に上がって」とは、壮麗な宮殿の最上階に登り、素晴らしい食事をいただいた後、宮殿の最上階の吉祥の寝室に入り、持戒を省みていた時のことである。その時、王は朝早くに十万の金銭を施して大布施を行い、十六の香水の壺で頭を沐浴し、朝食を済ませて清浄な上衣を片方の肩にかけ、高楼の最上階にある吉祥の寝台で結跏趺坐して座り、自らの布施などに満ちた功徳の集まりを省みつつ座していた。これはすべての転輪聖王の常則(決まり)である。
Tesaṃ taṃ āvajjantānaṃyeva vuttappakārapuññakammapaccayautusamuṭṭhānaṃ nīlamaṇisaṅghātasadisaṃ pācīnasamuddajalatalaṃ bhindamānaṃ viya, ākāsaṃ alaṅkurumānaṃ viya dibbaṃ cakkaratanaṃ pātubhavati. Taṃ mahāsudassanassāpi tatheva pāturahosi. Tayidaṃ dibbānubhāvayuttattā dibbanti vuttaṃ. Sahassaṃ assa arānanti sahassāraṃ. Saha nemiyā, saha nābhiyā cāti sanemikaṃ sanābhikaṃ. Sabbehi ākārehi paripuṇṇanti sabbākāraparipūraṃ.
彼らがそのように省みているまさにその時、前述のような功徳の業を原因として季節の調和から生じ、群青の宝玉の輝きに似て、東の海の海面を突き破るかの如く、天空を装飾するかの如くに神聖な輪宝が現れる。それは大善見王(マハースダッサナ王)にも同様に現れた。これは天界の霊力を備えていることから「神聖な」と言われる。「千の輻(や)を持つ」とは千本のスポークがあること。「轂(こしき)と、リム(タイヤ)を伴う」とは、外輪と中心軸を備えていること。「あらゆる相を備え完全な」とは、すべての点において完全に整っていることである。
Tattha cakkañca taṃ ratijananaṭṭhena ratanañcāti cakkaratanaṃ. Yāya pana taṃ nābhiyā ‘‘sanābhika’’nti vuttaṃ, sā indanīlamayā hoti, majjhe panassā sārarajatamayā panāḷi, yāya suddhasiniddhadantapantiyā hasamānā viya virocati, majjhe chiddena viya candamaṇḍalena, ubhosupi bāhirantesu rajatapaṭṭena kataparikkhepā hoti. Tesu panassa nābhipanāḷiparikkhepapaṭṭesu yuttayuttaṭṭhānesu paricchedalekhā suvibhattāva hutvā paññāyanti. Ayaṃ tāva assa nābhiyā sabbākāraparipūratā.
その中で、輪(チャッカ)であり、かつ喜びを生じさせる意味で宝(ラタナ)であるから「輪宝」という。それが「轂(こしき)を伴う」と説かれるその中心軸はインドラ青宝(サファイア)でできており、その中央には純粋な銀でできた筒があり、白く滑らかな歯並びで微笑んでいるかのように輝き、中央の穴は満月の円盤のようであり、両側の外縁は銀の帯で縁取られている。そしてその轂の筒を巡る帯の上には、ふさわしい場所に区切りの線が見事に整然と刻まれている。これがまず、その轂のあらゆる点における完全さである。
Yehi pana taṃ – ‘‘arehi sahassāra’’nti vuttaṃ, te sattaratanamayā sūriyarasmiyo viya pabhāsampannā honti, tesampi ghaṭakamaṇikaparicchedalekhādīni suvibhattāneva hutvā paññāyanti. Ayamassa arānaṃ sabbākāraparipūratā.
またそれが「千の輻(や)を持つ」と説かれるそれらのスポークは七宝でできており、太陽の光線のように光輝に満ち、それらにも円形や玉の装飾の区切り線が見事に整然と刻まれている。これがその輻のあらゆる点における完全さである。
Yāya pana taṃ nemiyā – ‘‘sanemika’’nti vuttaṃ, sā bālasūriyarasmikalāpasiriṃ avahasamānā viya surattasuddhasiniddhapavāḷamayā hoti. Sandhīsu panassā sañjhārāgasassirikā rattajambunadapaṭṭā vaṭṭaparicchedalekhā suvibhattā hutvā paññāyanti. Ayamassa nemiyā sabbākāraparipūratā.
またそれが「リムを伴う」と説かれるその外輪は、昇る朝日の光線の美しさを嘲笑うかのように、鮮紅色で清らかで滑らかな珊瑚でできている。その継ぎ目には夕焼けの輝きを帯びた赤金の帯による円形の区切り線が見事に整然と刻まれている。これがその外輪のあらゆる点における完全さである。
Nemimaṇḍalapiṭṭhiyaṃ panassa dasannaṃ dasannaṃ arānaṃ antare dhamanavaṃso viya anto susiro chiddamaṇḍalakhacito vātagāhī pavāḷadaṇḍo hoti, yassa vāteritassa sukusalasamannāhatassa pañcaṅgikatūriyassa viya saddo vaggu ca rajanīyo ca kamanīyo ca madanīyo ca hoti. Tassa kho pana pavāḷadaṇḍassa upari setacchattaṃ ubhosu passesu samosaritakusumadāmānaṃ dve pantiyoti evaṃ samosaritakusumadāmapantisatadvayaparivārasetacchattasatadhārinā pavāḷadaṇḍasatena samupasobhitanemiparikkhepassa dvinnampi nābhipanāḷīnaṃ anto dve sīhamukhāni honti, yehi tālakkhandhappamāṇā puṇṇacandakiraṇakalāpasassirīkā taruṇaravisamānarattakambalageṇḍukapariyantā ākāsagaṅgāgatisobhaṃ avahasamānā viya dve muttakalāpā olambanti. Yehi cakkaratanena saddhiṃ ākāse samparivattamānehi tīṇi cakkāni ekato parivattantāni viya khāyanti. Ayamassa sabbaso sabbākāraparipūratā.
その外輪の円盤の背部には、十本のスポークごとに、吹き鳴らす竹笛のように内部が空洞で小穴の装飾が施された、風を捉える珊瑚の柄がついており、それが風に揺られると、熟練した者によって奏でられた五種の楽器のように、その音は快く、魅惑的で、愛らしく、酔わせるような響きとなる。さらにその珊瑚の柄の上には白い天蓋があり、両側には垂れ下がる花飾りの二つの列があり、このように垂れ下がる花飾りの列が二百、白い天蓋が百ついた百本の珊瑚の柄によって美しく飾られた外輪の周囲には、両方の中心軸の筒の内部に二つの獅子の顔があり、そこからは多羅樹の幹ほどの大きさで、満月の光線の束のような輝きを持ち、昇る太陽に似た赤い毛織物の玉の房で縁取られ、天の天の川の流れの美しさを嘲笑うかのような二房の真珠の垂れ飾りが垂れ下がっている。それらが輪宝とともに天空で回転するとき、三つの輪が一つになって回転しているかのように見える。これがその完全無欠なるあらゆる相の具足である。
Taṃ panetaṃ evaṃ sabbākāraparipūraṃ pakatiyā sāyamāsabhattaṃ bhuñjitvā attano attano gharadvāre paññattāsanesu nisīditvā pavattakathāsallāpesu manussesu vīthicatukkādīsu kīḷamāne dārakajane nātiuccena nātinīcena vanasaṇḍamatthakāsannena ākāsappadesena upasobhayamānaṃ viya, rukkhasākhaggāni dvādasayojanato paṭṭhāya suyyamānena madhurassarena sattānaṃ sotāni odhāpayamānaṃ yojanato paṭṭhāya nānappabhāsamudayasamujjalena vaṇṇena nayanāni samākaḍḍhantaṃ viya, rañño cakkavattissa puññānubhāvaṃ ugghosayantaṃ viya, rājadhāniyā abhimukhaṃ āgacchati.
このようにあらゆる相を備えて完全に整った輪宝は、普通の人々が夕食を終えて銘々の家の門口に設えられた座席に座って世間話に興じ、子供たちが大通りや辻などで遊んでいる夕暮れ時に、高すぎず低すぎず、森の木々の梢に近い天空の空間を美しく飾り立てるかのように、木の梢を輝かせ、十二由旬の遠方から聞こえてくる甘美な音によって生きとし生けるものの耳を傾けさせ、一由旬の遠方から様々な光の集まりで輝く姿で人々の眼を引きつけ、転輪聖王の功徳の威力を高らかに告げ知らせるかのように、王都に向かって進んで来るのである。
Athassa cakkaratanassa saddasavaneneva – ‘‘kuto nu kho, kassa nu kho ayaṃ saddo’’ti āvajjitahadayānaṃ puratthimadisaṃ ālokayamānānaṃ tesaṃ manussānaṃ aññataro aññataraṃ evamāha – ‘‘passatha, bho, acchariyaṃ, ayaṃ puṇṇacando pubbe eko uggacchati, ajjeva pana attadutiyo uggato, etañhi rājahaṃsamithunamiva puṇṇacandamithunaṃ pubbāpariyena gaganatalaṃ abhilaṅghatī’’ti. Tamañño āha – ‘‘kiṃ kathesi, samma, kuhiṃ nāma tayā dve puṇṇacandā ekato uggacchantā diṭṭhapubbā, nanu esa tapanīyaraṃsidhāro piñcharakiraṇo divākaro uggato’’ti, tamañño hasitaṃ katvā evamāha – ‘‘kiṃ ummattosi, nanu idāneva divākaro atthaṅgato, so kathaṃ imaṃ puṇṇacandaṃ anubandhamāno uggacchissati? Addhā panetaṃ anekaratanappabhāsamudayujjalaṃ ekassāpi puññavato vimānaṃ bhavissatī’’ti. Te sabbepi apasārayantā aññe evamāhaṃsu – ‘‘bho, kiṃ bahuṃ vilapatha, nevāyaṃ puṇṇacando, na sūriyo na devavimānaṃ. Na hetesaṃ evarūpā sirisampatti atthi, cakkaratanena pana etena bhavitabba’’nti.
すると、その輪宝の音を聞いただけで、「いったいどこから、誰のこの物音なのだろう」と心を動かされ、東の方角を見つめていた人々のうち、ある者が別の者にこう言った。「友よ、見よ、不思議なことだ。かつては満月は一つだけ昇ったものだが、今日に限っては二つ目の月が昇った。まるで雄と雌の白鳥の番いのように、二つの満月が前後して大空を渡っていくぞ」と。別の者が彼に言った。「友よ、何を言っているのだ。二つの満月が一緒に昇るのを今までどこで見たことがあるというのだ。あれは黄金の光を放ち、鮮やかな光線を放つ太陽が昇ったのではないか」と。また別の者が笑ってこう言った。「お前は気が狂ったのか。太陽は今まさに沈んだばかりではないか。どうしてそれがこの満月を追いかけて昇ってくるというのだ。あれは間違いなく、数々の宝玉の輝きに満ちた、ある功徳ある者の天宮(飛行宮殿)に違いない」と。それら全員の意見を否定して、別の者たちがこう言った。「皆の者よ、何をくだらないことを言い合っているのか。あれは満月でもなく、太陽でもなく、神の天宮でもない。それらにはこのような壮大な輝きなどありはしない。あれは輪宝に違いないのだ」と。
Evaṃ pavattasallāpasseva tassa janassa candamaṇḍalaṃ ohāya taṃ cakkaratanaṃ abhimukhaṃ hoti. Tato tehi – ‘‘kassa nu kho idaṃ nibbatta’’nti vutte bhavanti vattāro – ‘‘na kassaci aññassa, nanu amhākaṃ mahārājā pūritacakkavattivatto, tassetaṃ nibbatta’’nti. Atha so ca mahājano, yo ca añño passati, sabbo cakkaratanameva anugacchati. Taṃ cāpi cakkaratanaṃ raññoyeva atthāya attano āgatabhāvaṃ ñāpetukāmaṃ viya sattakkhattuṃ pākāramatthakeneva nagaraṃ anusaṃyāyitvā, atha rañño antepuraṃ padakkhiṇaṃ katvā, antepurassa ca uttarasīhapañjarasadise ṭhāne yathā gandhapupphādīhi sukhena sakkā hoti pūjetuṃ, evaṃ akkhāhataṃ viya tiṭṭhati.
このように人々が語り合っているまさにその時、その輪宝は月の円盤を離れて近づいてくる。そこで彼らが「これは誰のために現れたのだろう」と言うと、「他の誰のためでもない、私たちの王が転輪聖王の義務を果たされたからこそ、王のために現れたのだ」と答える者たちがいた。するとその群衆も、これを目撃した他の人々も、全員が輪宝の後を追っていった。そしてその輪宝もまた、王のために自らがやって来たことを知らせようとするかのように、城壁の頂に沿って七度都市を巡り、王の後宮を右回りに巡り、後宮の北側の獅子の窓に似た場所で、香や花などで容易に供養できるように、車軸に嵌め込まれたかのように静止して留まった。
Evaṃ ṭhitassa panassa vātapānachiddādīhi pavisitvā nānāvirāgaratanappabhāsamujjalaṃ antopāsādaṃ alaṅkurumānaṃ pabhāsamūhaṃ disvā dassanatthāya sañjātābhilāso rājā hoti. Parijanopissa piyavacanapābhatena āgantvā tamatthaṃ nivedeti. Atha rājā balavapītipāmojjaphuṭasarīro pallaṅkaṃ mocetvā uṭṭhāyāsanā sīhapañjarasamīpaṃ gantvā taṃ cakkaratanaṃ disvā ‘‘sutaṃ kho pana meta’’ntiādikaṃ cintanaṃ cintayati. Mahāsudassanassāpi sabbaṃ taṃ tatheva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘disvā rañño mahāsudassanassa…pe… assaṃ nu kho ahaṃ rājā cakkavattī’’ti. Tattha so hoti rājā cakkavattīti kittāvatā cakkavattī hotīti? Ekaṅguladvaṅgulamattampi cakkaratane ākāsaṃ abbhuggantvā pavatte idāni tassa pavattāpanatthaṃ yaṃ kātabbaṃ, taṃ dassento atha kho ānandātiādimāha.
このように輪宝が静止したとき、窓の隙間などから差し込む様々な色彩の宝玉の輝きが宮殿の内部を燦然と照らし出すのを見て、王はそれを拝見したいという強い願望を抱いた。近臣たちも吉報の贈り物を持ってやって来てその事実を告げた。そこで王は強い喜悦と歓喜に全身を満たされ、座を離れて立ち上がり、獅子の窓の近くに行ってその輪宝を目にし、「私にはかつてこのような言い伝えが聞こえていた……」などと考えを巡らせた。大善見王においてもすべてはその通りであった。それゆえに「大善見王はこれを見て……(中略)……私は転輪聖王となるであろうか」と説かれたのである。その箇所で「彼は転輪聖王となる」とは、どの時点をもって転輪聖王となるのか? 輪宝が一指節あるいは二指節ほどでも天空に舞い上がって回転したとき、今やそれを回転させ推進させるために何をなすべきかを示すために、「そのとき、アーナンダよ……」などと説かれたのである。
244. Tattha uṭṭhāyāsanāti nisinnāsanato uṭṭhahitvā cakkaratanasamīpaṃ āgantvā. Suvaṇṇabhiṅkāraṃ gahetvāti hatthisoṇḍasadisapanāḷiṃ suvaṇṇabhiṅkāraṃ ukkhipitvā. Anvadeva rājā mahāsudassano saddhiṃ caturaṅginiyā senāyāti sabbacakkavattīnañhi udakena abbhukkiritvā – ‘‘abhivijinātu bhavaṃ cakkaratana’’nti vacanasamanantarameva vehāsaṃ abbhuggantvā cakkaratanaṃ pavattati. Yassa pavatti samakālameva so rājā cakkavattī nāma hoti. Pavatte pana cakkaratane taṃ anubandhamānova rājā cakkavattiyānavaraṃ āruyha vehāsaṃ abbhuggacchati. Athassa chattacāmarādihattho parijano ceva antepurajano ca tato nānākārakañcukakavacādisannāhavibhūsitena vividhābharaṇappabhāsamujjalena samussitaddhajapaṭākapaṭimaṇḍitena attano attano balakāyena saddhiṃ uparājasenāpatipabhutayopi vehāsaṃ abbhuggantvā rājānameva parivārenti.
244. その箇所で、「座から立ち上がり」とは、座っていた座席から立ち上がって輪宝の近くへと進み出て、「黄金の水瓶を取り」とは、象の鼻のような注ぎ口を持つ黄金の水瓶を持ち上げて、ということである。「大善見王は四種の大軍とともに直ちに従った」とは、すべての転輪聖王は水を手で注ぎかけ、「尊き輪宝よ、征服せよ」と言った直後、輪宝は天空へと舞い上がって回転し進むのである。それが進み出たと同時に、その王は転輪聖王と呼ばれる。そして輪宝が進み出ると、王はそれに従って転輪聖王の素晴らしい乗物に乗り天空へと舞い上がる。すると天蓋や払子などを手にした近臣たちや後宮の人々、さらに様々な甲冑や鎧などの武具で身を固め、種々の装身具の輝きに煌めき、掲げられた旗や幟で美しく飾られた銘々の軍勢とともに、副王や将軍をはじめとする者たちも天空へと舞い上がり、王を取り囲むのである。
Rājayuttā pana janasaṅgahatthaṃ nagaravīthīsu bheriyo carāpenti – ‘‘tātā, amhākaṃ rañño cakkaratanaṃ nibbattaṃ, attano vibhavānurūpena maṇḍitapasādhikā sannipatathā’’ti. Mahājano pana pakatiyā cakkaratanasaddeneva sabbakiccāni pahāya gandhapupphādīni ādāya sannipatitova sopi sabbo vehāsaṃ abbhuggantvā rājānameva parivāreti. Yassa yassa hi raññā saddhiṃ gantukāmatācittaṃ uppajjati, so so ākāsagatova hoti. Evaṃ dvādasayojanāyāmavitthārā parisā hoti. Tattha ekapurisopi chinnabhinnasarīro vā kiliṭṭhavattho vā natthi. Suciparivāro hi rājā cakkavattī. Cakkavattiparisā nāma vijjādharapurisā viya ākāse gacchamānā indanīlamaṇitale vippakiṇṇaratanasadisā hoti. Mahāsudassanassāpi tatheva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘anvadeva rājā mahāsudassano saddhiṃ caturaṅginiyā senāyā’’ti.
王の役人たちは人々を集合させるために市街の通りで太鼓を打ち鳴らし触れ回った。「皆の者よ、我らの王に輪宝が現れたぞ。銘々の財力に応じて着飾り身を整えて集まるがよい」と。しかし人々は常から輪宝の響きを聞いただけで、すべての仕事を放り出して香や花などを手に取り集まっていたので、彼らも皆天空へと舞い上がり、王を取り囲んだ。王とともに行きたいという思いを起こした者は誰であれ、誰もが天空へと昇ったのである。このようにして縦横十二由旬に及ぶ大軍勢となった。その中には五体不満足な者や衣服の汚れた者は一人としていなかった。転輪聖王は清浄な眷属を伴うからである。転輪聖王の眷属はあたかも天空を行くヴィディヤーダラ(呪法使いの仙人)たちのようであり、インドラ青宝の大地に散りばめられた宝石のようであった。大善見王の場合も全く同様であった。それゆえに「大善見王は四種の大軍とともに直ちに従った」と説かれたのである。
Taṃ pana cakkaratanaṃ rukkhaggānaṃ uparūpari nātiuccena nātinīcena gaganappadesena pavattati. Yathā rukkhānaṃ pupphaphalapallavehi atthikā, tāni sukhena gahetuṃ sakkonti. Yathā ca bhūmiyaṃ ṭhitā ‘‘esa rājā, esa uparājā, esa senāpatī’’ti sallakkhetuṃ sakkonti. Ṭhānādīsu ca iriyāpathesu yo yena icchati, so teneva gacchati. Cittakammādisippapasutā cettha attano attano kiccaṃ karontāyeva gacchanti. Yatheva hi bhūmiyaṃ, tathā tesaṃ sabbakiccāni ākāseva ijjhanti. Evaṃ cakkavattiparisaṃ gahetvā taṃ cakkaratanaṃ vāmapassena sineruṃ pahāya mahāsamuddassa uparibhāgena sattasahassayojanappamāṇaṃ pubbavidehaṃ gacchati.
その輪宝は木々の梢の上を高すぎず低すぎない天空の空間を通って進む。木々の花や果実や若葉を欲する人々がそれらを容易に摘み取ることができるほどであり、また地上にいる者たちが「あれが王だ、あれが副王だ、あれが将軍だ」と見分けられるほどであった。そして立つなどの動作において、望む方法で誰もが進んでいく。絵画などの技術に携わる者たちも、そこで銘々の仕事をしながら進んでいく。地上にあるのと全く同じように、彼らのすべての用務が天空において成し遂げられるのである。このように転輪聖王の軍勢を伴って、その輪宝は須弥山を左側に見送りながら大海の上空を通って、広さ七千由旬の東勝身洲(東ヴィデーハ洲)へと向かう。
Tattha yo vinibbedhena dvādasayojanāya, parikkhepato chattiṃsayojanāya parisāya sannivesakkhamo sulabhāhārūpakaraṇo chāyudakasampanno sucisamatalo ramaṇīyo bhūmibhāgo, tassa uparibhāge taṃ cakkaratanaṃ akkhāhataṃ viya tiṭṭhati. Atha tena saññāṇena so mahājano otaritvā yathāruci nahānabhojanādīni sabbakiccāni karonto vāsaṃ kappeti. Mahāsudassanassāpi sabbaṃ tatheva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘yasmiṃ kho panānanda, padese cakkaratanaṃ patiṭṭhāti, tattha so rājā mahāsudassano vāsaṃ upagacchi saddhiṃ caturaṅginiyā senāyā’’ti.
そこにおいて、直径十二由旬、周囲三十六由旬の大軍勢が宿営するのに適し、食料や必需品が得やすく、木陰と水に恵まれ、清らかで平坦な美しい土地の上空において、その輪宝は車軸に嵌め込まれたかのように静止して留まる。するとその合図によって群衆は地上に降り立ち、思い思いに沐浴や食事などのすべての用事をこなしながら宿営するのである。大善見王の場合もすべてはその通りであった。それゆえに「アーナンダよ、輪宝が留まったその地において、かの大善見王は四種の大軍とともに宿営した」と説かれたのである。
Evaṃ vāsaṃ upagate cakkavattimhi ye tattha rājāno, te ‘‘paracakkaṃ āgata’’nti sutvāpi na balakāyaṃ sannipātetvā yuddhasajjā honti. Cakkaratanassa hi uppattisamanantarameva natthi so satto nāma, yo paccatthikasaññāya taṃ rājānaṃ ārabbha āvudhaṃ ukkhipituṃ visaheyya. Ayamānubhāvo cakkaratanassa.
このように転輪聖王が宿営したとき、その地の諸王たちは「他国の軍勢がやって来た」と耳にしても、軍勢を集めて戦いの準備を整えることはない。輪宝が出現した瞬間に、敵意を抱いてその王に向かって武器を取り上げようなどと企てることができる生き物は存在しないからである。これが輪宝の霊力なのである。
Cakkānubhāvena hi tassa rañño,
輪宝の威光によって、実にその王のもとへ、
Arī asesā damathaṃ upenti;
敵たちは残らず調伏される。
Arindamaṃ nāma narādhipassa,
敵を調伏するゆえに(アリンダマ)、人々の主の、
Teneva taṃ vuccati tassa cakkanti.
それゆえに、かの王のそれは輪宝と呼ばれる。
Tasmā sabbepi te rājāno attano attano rajjasirivibhavānurūpaṃ pābhataṃ gahetvā taṃ rājānaṃ upagamma onatasirā attano moḷimaṇippabhābhisekena tassa pādapūjaṃ karontā – ‘‘ehi kho, mahārājā’’tiādīhi vacanehi tassa kiṃkārapaṭisāvitaṃ āpajjanti. Mahāsudassanassāpi tatheva akaṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘ye kho, panānanda, puratthimāya disāya…pe… anusāsa, mahārājā’’ti.
それゆえに、それらすべての諸王は、おのおの自らの王権の富の栄光に相応しい進物を持ってその王のもとに近づき、頭を垂れ、自らの冠の宝石の輝きで王の足への供養をなしつつ、「大王よ、来たりませ」などの言葉によって、王の「何をなすべきか」の命に従う者となった。大善見王に対しても同様になされた。それゆえに「アーナンダよ、東方の諸王は……中略……『大王よ、教誡したまえ』と」と説かれたのである。
Tattha svāgatanti su āgataṃ. Ekasmiñhi āgate socanti, gate nandanti. Ekasmiṃ āgate nandanti, gate socanti, tādiso tvaṃ āgamananandano, gamanasocano. Tasmā tava āgamanaṃ suāgamananti vuttaṃ hoti. Evaṃ vutte pana rājā cakkavattī nāpi – ‘‘ettakaṃ nāma me anuvassaṃ baliṃ upakappethā’’ti vadati, nāpi aññassa bhogaṃ acchinditvā aññassa deti. Attano pana dhammarājabhāvassa anurūpāya paññāya pāṇātipātādīni upaparikkhitvā pemanīyena mañjunā sarena – ‘‘passatha tātā, pāṇātipāto nāmesa āsevito bhāvito bahulīkato nirayasaṃvattaniko hotī’’tiādinā nayena dhammaṃ desetvā ‘‘pāṇo na hantabbo’’tiādikaṃ ovādaṃ deti. Mahāsudassanopi tatheva akāsi, tena vuttaṃ – ‘‘rājā mahāsudassano evamāha – ‘pāṇo na hantabbo…pe… yathābhuttañca bhuñjathā’ti’’. Kiṃ pana sabbepi rañño imaṃ ovādaṃ gaṇhantīti? Buddhassāpi tāva sabbe na gaṇhanti, rañño kiṃ gaṇhissantīti. Tasmā ye paṇḍitā vibhāvino, te gaṇhanti. Sabbe pana anuyantā bhavanti. Tasmā ye kho panānandātiādimāha.
その文脈において、「善来(スヴァーガタ)」とは、善く来られたということである。ある者が来ると悲しみ、去ると喜ぶ。またある者が来ると喜び、去ると悲しむが、あなたはそのような、来れば喜ばれ、去れば悲しまれるお方である。それゆえに「あなたの来訪は善き来訪である」と言われたのである。このように言われたとき、転輪聖王は「私に毎年これこれの貢納を納めよ」とも言わず、また他者の財を奪って他者に与えることもしない。自らの法王としてのあり方に適った智慧によって、殺生などを考察し、愛らしく甘美な声で「子らよ、見よ。殺生とは、親しみ、修習し、多くなすなら、地獄に導くものである」などの方法で法を説き、「生き物を殺してはならない」などの教誡を与える。大善見王もまた同様になされた。それゆえに「大善見王はこのように言った。『生き物を殺してはならない……中略……以前に享受したように享受せよ』と」と説かれた。では、すべての者が王のこの教誡を受け入れるのであろうか。仏陀の教えでさえ誰もが受け入れるわけではないのに、王の教えをどうして全員が受け入れようか。それゆえ、賢明で聡明な者たちがそれを受け入れる。しかし、すべての者が従う者となる。それゆえに「アーナンダよ、実に東方の……」等と言われたのである。
Atha taṃ cakkaratanaṃ evaṃ pubbavidehavāsīnaṃ ovāde dinne katapātarāse cakkavattibalena vehāsaṃ abbhuggantvā puratthimasamuddaṃ ajjhogāhati. Yathā yathā ca taṃ ajjhogāhati, tathā tathā agadagandhaṃ ghāyitvā saṅkhittaphaṇo nāgarājā viya, saṅkhittaūmivipphāraṃ hutvā ogacchamānaṃ mahāsamuddasalilaṃ yojanamattaṃ ogantvā antosamudde veḷuriyabhitti viya tiṭṭhati. Taṅkhaṇaññeva ca tassa rañño puññasiriṃ daṭṭhukāmāni viya mahāsamuddatale vippakiṇṇāni nānāratanāni tato tato āgantvā taṃ padesaṃ pūrayanti. Atha sā rājaparisā taṃ nānāratanaparipūraṃ mahāsamuddatalaṃ disvā yathāruci ucchaṅgādīhi ādiyati, yathāruci ādinnaratanāya pana parisāya taṃ cakkaratanaṃ paṭinivattati. Paṭinivattamāne ca tasmiṃ parisā aggato hoti, majjhe rājā, ante cakkaratanaṃ. Tampi jalanidhijalaṃ palobhiyamānamiva cakkaratanasiriyā, asahamānamiva ca tena viyogaṃ nemimaṇḍalapariyantaṃ abhihanantaṃ nirantarameva upagacchati. Evaṃ rājā cakkavattī puratthimamahāsamuddapariyantaṃ pubbavidehaṃ abhivijinitvā dakkhiṇasamuddapariyantaṃ jambudīpaṃ vijetukāmo cakkaratanadesitena maggena dakkhiṇasamuddābhimukho gacchati. Mahāsudassanopi tatheva agamāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho, ānanda, cakkaratanaṃ puratthimaṃ samuddaṃ ajjhogāhetvā paccuttaritvā dakkhiṇaṃ disaṃ pavattī’’ti.
その後、その輪宝は、このように東勝身洲の住人たちに教誡が与えられ、朝食が済んだ後、転輪聖王の威力によって天空へと舞い上がり、東の海へと没入する。それが没入するにつれて、妙薬の香りを嗅いで首を縮める竜王のように、波の広がりを収めて退く大海の水は一ヨージャナほど退いて、海の中に瑠璃の壁のようになって立ち現れる。その瞬間に、その王の福徳の栄光を見ようとするかのように、大海の底に散らばっていた様々な宝が、あちこちから集まってきてその場所を満たす。そこで、王に従う人々は、様々な宝で満たされたその海底を見て、意のままに懐などに収める。人々が意のままに宝を取ると、その輪宝は反転して戻る。それが戻るとき、民衆が先頭になり、中央に王が、最後尾に輪宝が位置する。その大海の水も、輪宝の栄光に魅惑されたかの如く、それとの離別を耐え難いとするかの如く、輪の円周の端を打ちながら、間断なく近づいてくる。このように転輪聖王は東の大海に至る東勝身洲を平定し、南の海に至る閻浮提を征服しようと欲し、輪宝が示す道に従って南の海へと向かう。大善見王もまた同様に進んだ。それゆえに「アーナンダよ、そこで輪宝は東の海に没入し、そこから浮上して南方へと転じた」と説かれたのである。
Evaṃ pavattamānassa pana tassa pavattanavidhānaṃ, senāsanniveso, paṭirājāgamanaṃ, tesaṃ anusāsanippadānaṃ dakkhiṇasamuddaajjhogāhanaṃ samuddasalilassa ogacchamānaṃ ratanānaṃ ādānanti sabbaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.
このように転じ進む彼の、進行の様子、軍勢の配置、対抗する諸王の来訪、彼らへの教誡の授与、南の海への没入、海水の退避、宝の採取などは、すべて前述の通りの方法で理解されるべきである。
Vijinitvā pana taṃ dasasahassayojanappamāṇaṃ jambudīpaṃ dakkhiṇasamuddatopi paccuttaritvā sattayojanasahassappamāṇaṃ aparagoyānaṃ vijetuṃ pubbe vuttanayeneva gantvā tampi samuddapariyantaṃ tatheva abhivijinitvā pacchimasamuddatopi uttaritvā aṭṭhayojanasahassappamāṇaṃ uttarakuruṃ vijetuṃ tatheva gantvā tampi samuddapariyantaṃ tatheva abhivijiya uttarasamuddato paccuttarati.
そして、その一万ヨージャナの広さの閻浮提を征服し、南の海からも浮上して、七千ヨージャナの広さの西牛貨洲を征服するために前述の方法で進み、そこも海に至るまで同様に征服し、西の海からも浮上して、八千ヨージャナの広さの北倶盧洲を征服するために同様に進み、そこも海に至るまで同様に征服して、北の海から浮上する。
Ettāvatā raññā cakkavattinā cāturantāya pathaviyā ādhipaccaṃ adhigataṃ hoti. So evaṃ vijitavijayo attano rajjasirisampattidassanatthaṃ sapariso uddhaṃ gaganatalaṃ abhilaṅghitvā suvikasitapadumakumudapuṇḍarīkavanavicitte cattāro jātassare viya pañcasatapañcasataparittadīpaparivāre cattāro mahādīpe oloketvā cakkaratanadesiteneva maggena yathānukkamaṃ attano rājadhāniṃ paccāgacchati. Atha taṃ cakkaratanaṃ antepuradvāraṃ sobhayamānaṃ viya hutvā tiṭṭhati.
これによって、転輪聖王は四方の海に至る大地において主権を獲得したのである。このように勝利を収めた彼は、自らの王権の富の成就を見るために、従者とともに上空へと飛び立ち、見事に咲き誇る紅蓮・白蓮・青蓮華の林で彩られた四つの天然の湖の如き、五百ずつの小島に取り囲まれた四大洲を見渡し、輪宝が示す道に従って順次に自らの王都へと帰還する。そしてその輪宝は、王宮の門を輝かせるかの如くして留まる。
Evaṃ patiṭṭhite pana tasmiṃ cakkaratane rājantepure ukkāhi vā dīpikāhi vā kiñci karaṇīyaṃ na hoti, cakkaratanobhāsoyeva rattiṃ andhakāraṃ vidhamatiyeva. Ye pana andhakāratthikā honti, tesaṃ andhakārameva hoti. Mahāsudassanassāpi sabbametaṃ tatheva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘dakkhiṇaṃ samuddaṃ ajjhogāhetvā…pe… evarūpaṃ cakkaratanaṃ pāturahosī’’ti.
このようにその輪宝が安置されると、王宮においては松明や燈火による用事は一切なくなる。輪宝の光そのものが夜の暗闇を打ち払うのである。しかし、暗闇を望む者たちにとっては、暗闇そのものとなる。大善見王にとっても、これらすべては同様であった。それゆえに「南の海に没入し……中略……このような輪宝が出現した」と説かれたのである。
Hatthiratanavaṇṇanā
象宝の解説
246. Evaṃ pātubhūtacakkaratanasseva cakkavattino amaccā pakatimaṅgalahatthiṭṭhānaṃ samaṃ sucibhūmibhāgaṃ kāretvā haricandanādīhi surabhigandhehi upalimpāpetvā heṭṭhā vicittavaṇṇasurabhikusumasamokiṇṇaṃ upari suvaṇṇatārakānaṃ antarantarā samosaritamanuññakusumadāmapaṭimaṇḍitavitānaṃ devavimānaṃ viya abhisaṅkharitvā – ‘‘evarūpassa nāma deva hatthiratanassa āgamanaṃ cintethā’’ti vadanti. So pubbe vuttanayeneva mahādānaṃ datvā sīlāni ca samādāya taṃ puññasampattiṃ āvajjanto nisīdi. Athassa puññānubhāvacodito chaddantakulā vā uposathakulā vā taṃ sakkāravisesaṃ anubhavitukāmo taruṇaravimaṇḍalābhirattacaraṇagīvāmukhapaṭimaṇḍitavisuddhasetasarīro sattapatiṭṭho susaṇṭhitaaṅgapaccaṅgasanniveso vikasitarattapadumacārupokkharo iddhimā yogī viya vehāsagamanasamattho manosilācuṇṇarañjitapariyanto viya rajatapabbato hatthiseṭṭho āgantvā tasmiṃ padese tiṭṭhati. So chaddantakulā āgacchanto sabbakaniṭṭho āgacchati. Uposathakulā āgacchanto sabbajeṭṭho. Pāḷiyaṃ pana uposatho nāgarājā icceva āgataṃ. Nāgarājā nāma kassaci aparibhogo, sabbakaniṭṭho āgacchatīti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Svāyaṃ pūritacakkavattivattānaṃ cakkavattīnaṃ vuttanayeneva cintayantānaṃ āgacchati. Mahāsudassanassa pana sayameva pakatimaṅgalahatthiṭṭhānaṃ āgantvā taṃ hatthiṃ apanetvā tattha aṭṭhāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘puna caparaṃ ānanda…pe… nāgarājā’’ti.
246. このように輪宝が出現した転輪聖王のために、大臣たちは通常の吉祥象の場所を平坦で清浄な地面に整えさせ、白檀などの芳香で塗り清めさせ、下には色とりどりの芳香の花々を敷き詰め、上には金色の星々の間に垂れ下がる美しい花飾りが施された天蓋を張り、神々の宮殿のように設営して、「大王よ、このような象宝の来訪を思念してください」と申し出る。王は前述の通りの方法で大布施を行い、戒を受持して、その功徳の成就を思念しながら坐した。そのとき、彼の福徳の力に促されて、六牙象の家系か、あるいはウポーサタ象の家系から、その特別な厚遇を享受しようと欲し、昇る朝日のように赤い足・首・顔で飾られた清らかな白い身体を持ち、七つの部位で接地し、均整のとれた肢体の構造を持ち、咲き開いた赤蓮華のように美しい鼻を持ち、神通力を有する行者のように空中を行く能力を持ち、鶏冠石の粉で彩られた辺縁を持つ銀の山の如き最勝の象がやって来て、その場所に留まる。その象は、六牙象の家系から来るときは最年少のものが来る。ウポーサタ象の家系から来るときは最年長のものが来る。聖典においてはただ「ウポーサタ竜王」とだけ現れる。「竜王」とは誰の所有にもならないものであり、最年少のものがやって来ると註釈書には説かれている。この象は、転輪聖王の義務を果たした転輪聖王たちが、前述の方法で思念するときにやって来るのである。しかし大善見王の場合には、自ずから通常の吉祥象の場所に来て、その(既存の)象を立ち退かせてそこに留まった。それゆえに「さらにまた、アーナンダよ……中略……竜王」と説かれた。
Evaṃ pātubhūtaṃ pana taṃ hatthiratanaṃ disvā hatthigopakādayo haṭṭhatuṭṭhā vegena gantvā rañño ārocenti. Rājā turitaturito āgantvā taṃ disvā pasannacitto – ‘‘bhaddakaṃ vata bho hatthiyānaṃ, sace damathaṃ upeyyā’’ti cintayanto hatthaṃ pasāreti. Atha so gharadhenuvacchako viya kaṇṇe olambitvā sūratabhāvaṃ dassento rājānaṃ upasaṅkamati. Rājā taṃ ārohitukāmo hoti. Athassa parijanā adhippāyaṃ ñatvā taṃ hatthiratanaṃ suvaṇṇaddhajaṃ suvaṇṇālaṅkāraṃ hemajālapaṭicchannaṃ katvā upanenti. Rājā taṃ anisīdāpetvāva sattaratanamayāya nisseṇiyā āruyha ākāsagamananinnacitto hoti. Tassa saha cittuppādeneva so nāgarājā rājahaṃso viya indanīlamaṇippabhājālaṃ nīlagaganatalaṃ abhilaṅghati. Tato cakkacārikāya vuttanayeneva sakalarājaparisā. Iti sapariso rājā antopātarāseyeva sakalapathaviṃ anusaṃyāyitvā rājadhāniṃ paccāgacchati. Evaṃ mahiddhikaṃ cakkavattino hatthiratanaṃ hoti. Mahāsudassanassāpi tādisameva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘disvā rañño…pe… pāturahosī’’ti.
このように出現した象宝を見て、象番らは歓喜し、走って行って王に報告する。王は急いでやって来て、それを見て心清らかに澄み、「おお、実に見事な象の乗り物だ。もし調伏されるならば」と考えつつ手を差し伸べる。するとその象は、飼い牛の子牛のように耳を垂れ、柔和さを示して王に近づく。王はそれに乗りたいと欲する。そこで従者たちはその意図を知り、その象宝に金色の旗を立て、金の装飾品を付け、金の網で覆って王の前に連れてくる。王はそれを坐らせることもなく、七宝でできた梯子によって登り、空中を進もうと心を向ける。王のその心の起こりと同時に、その竜王(象宝)は王舎鳥(ハンサ)の如く、インドラ藍玉の光の網を帯びた蒼空へと舞い上がる。その後のことは、輪宝の巡行で説かれた通りに、全宮廷の人々とともに進む。このように王は従者とともに、朝食の間のうちに全地球を巡行して王都へと帰還する。このように転輪聖王の象宝は大神通力を有する。大善見王の象宝もまさに同様であった。それゆえに「王が見て……中略……出現した」と説かれたのである。
Assaratanavaṇṇanā
馬宝の解説
247. Evaṃ pātubhūtahatthiratanassa pana cakkavattino amaccā pakatimaṅgalaassaṭṭhānaṃ sucisamatalaṃ kāretvā alaṅkaritvā ca purimanayeneva rañño tassa āgamanacintanatthaṃ ussāhaṃ janenti. So purimanayeneva katadānamānanasakkāro samādinnasīlabbato pāsādatale sukhanisinno puññasampattiṃ samanussarati. Athassa puññānubhāvacodito sindhavakulato vijjulatāvinaddhasaradakālasetavalāhakarāsisassirīko rattapādo rattatuṇḍo candappabhāpuñjasadisasuddhasiniddhaghanasaṃhatasarīro kākagīvā viya indanīlamaṇi viya ca kāḷavaṇṇena sīsena samannāgatattā kāḷasīsoti suṭṭhu kappetvā ṭhapitehi viya muñjasadisehi saṇhavaṭṭaujugatehi kesehi samannāgatattā muñjakeso vehāsaṅgamo valāhako nāma assarājā āgantvā tasmiṃ ṭhāne patiṭṭhāti. Mahāsudassanassa panesa hatthiratanaṃ viya āgato. Sesaṃ sabbaṃ hatthiratane vuttanayeneva veditabbaṃ. Evarūpaṃ assaratanaṃ sandhāya bhagavā – ‘‘puna ca para’’ntiādimāha.
247. このように象宝が出現した転輪聖王のために、大臣たちは通常の吉祥馬の場所を清浄で平坦な地とし、装飾して、前述の方法で王に馬宝の来訪を思念するよう励ましを生じさせる。王は前述の方法で布施・敬意・供養をなし、戒と誓願を受持して宮殿の階上に心地よく坐し、功徳の成就を念じる。そのとき、彼の福徳の力に促されて、シンダヴァ種の家系から、稲妻の走る秋の白い雲の群れのように美しく、赤い足、赤い口先、月の光の束のように清らかで滑らかで引き締まった身体を持ち、烏の首のように、またインドラ藍玉のように黒い頭部を備えていることから「黒頭」と呼ばれ、見事に切り揃えられたかのようにムンジャ草に似て細く丸くまっすぐに伸びた毛を備えていることから「ムンジャ毛」と呼ばれる、空中を行くヴァラーハカ(雲)という名の馬王がやって来て、その場所に留まる。大善見王の場合には、この馬は象宝と同じように(自ずから)やって来た。その他のすべては象宝において説かれた方法によって理解されるべきである。このような馬宝について、世尊は「さらにまた……」等と説かれたのである。
Maṇiratanavaṇṇanā
宝珠宝の解説
248. Evaṃ pātubhūtaassaratanassa pana rañño cakkavattino catuhatthāyāmaṃ sakaṭanābhisamapariṇāhaṃ ubhosu antesu kaṇṇikapariyantato viniggatehi suparisuddhamuttākalāpehi dvīhi kañcanapadumehi alaṅkataṃ caturāsītimaṇisahassaparivāraṃ tārāgaṇaparivutassa puṇṇacandasassiriṃ pharamānaṃ viya vepullapabbatato maṇiratanaṃ āgacchati. Tassevaṃ āgatassa muttājālake ṭhapetvā veḷuparamparāya saṭṭhihatthappamāṇaṃ ākāsaṃ āropitassa rattibhāge samantā yojanappamāṇaṃ okāsaṃ ābhā pharati, yāya sabbo so okāso aruṇuggamanavelā viya sañjātāloko hoti. Tato kassakā kasikammaṃ vāṇijā āpaṇugghāṭanaṃ te te sippino taṃ taṃ kammantaṃ payojenti ‘‘divā’’ti maññamānā. Mahāsudassanassāpi sabbaṃ taṃ tatheva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘puna ca paraṃ ānanda,…pe… maṇiratanaṃ pāturahosī’’ti.
248. このように馬宝が出現した転輪聖王のもとに、長さ四肘、車輪の轂ほどの太さで、両端の端緒から抜け出た極めて清らかな真珠の房を持つ二つの金の蓮華で装飾され、八万四千の宝珠に取り囲まれ、星屑の群れに囲まれた満月の美しさを放つかのような宝珠宝が、ヴェープッラ山からやって来る。このようにやって来た宝珠を、真珠の網の上に載せ、竹を継ぎ足して六十肘の高さの空中に掲げると、夜間には四方一ヨージャナの範囲に光が放たれ、その光によってその空間全体が夜明けの時のように明るくなる。そこで農民たちは耕作を始め、商人は店を開き、それぞれの職人たちは「昼だ」と思ってそれぞれの作業に取り掛かる。大善見王にとっても、それらすべては同様であった。それゆえに「さらにまた、アーナンダよ……中略……宝珠宝が出現した」と説かれたのである。
Itthiratanavaṇṇanā
女宝の解説
249. Evaṃ pātubhūtamaṇiratanassa pana cakkavattino visayasukhavisesassa visesakāraṇaṃ itthiratanaṃ pātubhavati. Maddarājakulato vā hissa aggamahesiṃ ānenti, uttarakuruto vā puññānubhāvena sayaṃ āgacchati. Avasesā panassā sampatti – ‘‘puna ca paraṃ, ānanda, rañño mahāsudassanassa itthiratanaṃ pāturahosi, abhirūpā dassanīyā’’tiādinā nayena pāḷiyaṃyeva āgatā.
249. このように宝珠宝が出現した転輪聖王には、五欲の楽の特別な原因となる女宝が出現する。マッダ王の家系から第一妃として連れてこられるか、あるいは福徳の力によって北倶盧洲から自らやって来る。その他の彼女の特質は、「さらにまた、アーナンダよ、大善見王に女宝が出現した。端厳であり、見目麗しく……」などの方法で聖典そのものに説かれている。
Tattha saṇṭhānapāripūriyā adhikaṃ rūpaṃ assāti abhirūpā. Dissamānāva cakkhūni piṇayati, tasmā aññaṃ kiccavikkhepaṃ hitvāpi daṭṭhabbāti dassanīyā. Dissamānāva somanassavasena cittaṃ pasādetīti pāsādikā. Paramāyāti evaṃ pasādāvahattā uttamāya. Vaṇṇapokkharatāyāti vaṇṇasundaratāya. Samannāgatāti upetā. Abhirūpā vā yasmā nātidīghā nātirassā. Dassanīyā yasmā nātikisā nātithūlā. Pāsādikā yasmā nātikāḷikā nāccodātā. Paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgatā yasmā abhikkantā mānusivaṇṇaṃ appattā dibbavaṇṇaṃ. Manussānañhi vaṇṇābhā bahi na niccharati. Devānaṃ pana atidūrampi niccharati.
その文脈において、体つきの完全さにより際立った容姿を持つことから「端厳(アビルーパー)」である。見られるだけで眼を喜ばせ、それゆえ他の用事の妨げを捨ててでも見られるべきであることから「見目麗しい(ダッサニーヤー)」。見られるだけで喜びによって心を澄ませることから「愛敬ある(パーサーディカー)」。極上(パラマー)とは、このように清らかな信を生じさせるゆえに最高であること。美貌の極み(ヴァンナポッカラタ)とは、容姿の美しさである。備えている(サマンナーガター)とは、具足していること。あるいは、長すぎず短すぎないことから「端厳」、痩せすぎず太りすぎないことから「見目麗しい」、黒すぎず白すぎないことから「愛敬ある」、人間の容姿を超越して神の容姿には及ばないことから「美貌の極みを備えている」とされる。人間の身体の輝きは外に放たれないが、神々の輝きは遠くまで放たれるのである。
Tassā pana dvādasahatthappamāṇaṃ padesaṃ sarīrābhā obhāseti. Nātidīghādīsu cassā paṭhamayugaḷena ārohasampatti, dutiyayugaḷena pariṇāhasampatti, tatiyayugaḷena vaṇṇasampatti vuttā. Chahi vāpi etehi kāyavipattiyā abhāvo, atikkantā mānusivaṇṇanti iminā kāyasampatti vuttā. Tūlapicuno vā kappāsapicuno vāti sappimaṇḍe pakkhipitvā ṭhapitassa satavāravihatassa tūlapicuno vā kappāsapicuno vā. Sīteti rañño sītakāle. Uṇheti rañño uṇhakāle. Candanagandhoti niccakālameva supisitassa abhinavassa catujjātisamāyojitassa haricandanassa gandho kāyato vāyati. Uppalagandho vāyatīti hasitakathitakālesu mukhato taṅkhaṇaṃ vikasitasseva nīluppalassa atisurabhigandho vāyati.
彼女の身体の輝きは十二肘の範囲を照らす。「長すぎず」等において、最初の二対(長・短)で身長の完全さが、第二の二対(痩・肥)で体格の完全さが、第三の二対(黒・白)で肌の色の完全さが説かれている。あるいはこれら六つによって身体の欠点のないことが、「人間の容姿を超越して」によって身体の完全さが説かれている。「カポックの綿毛あるいは木綿の綿毛」とは、澄ましバターのなかに浸して置かれ、百回打ち梳かれたカポックの綿毛あるいは木綿の綿毛のことである。「冷たいときに」とは、王の身体が冷える時に。「温かいときに」とは、王の身体が温まる時に。「白檀の香り」とは、常に上質にすり潰された、四種の香料が調合された新鮮な黄白檀の香りが身体から漂うことである。「青蓮華の香りが漂う」とは、微笑み語り合う時に、その瞬間に咲き開いたばかりの青蓮華のこの上なく芳しい香りが口から漂うことである。
Evaṃ rūpasamphassagandhasampattiyuttāya panassā sarīrasampattiyā anurūpaṃ ācāraṃ dassetuṃ taṃ kho panātiādi vuttaṃ. Tattha rājānaṃ disvā nisinnāsanato aggidaḍḍhā viya paṭhamameva uṭṭhātīti pubbuṭṭhāyinī. Tasmiṃ nisinne tassa tālavaṇṭena bījanādikiccaṃ katvā pacchā nipatati nisīdatīti pacchānipātinī. Kiṃ karomi, te devāti vācāya kiṃ-kāraṃ paṭisāvetīti kiṃ kārapaṭissāvinī. Rañño manāpameva carati karotīti manāpacārinī. Yaṃ rañño piyaṃ tadeva vadatīti piyavādinī.
このように容姿・感触・香りの完全さを具えた彼女の、身体の完全さに相応しい立ち振る舞いを示すために、「かの女宝は……」等と説かれた。その文脈において、王を見て座席から火で焼かれた者のように真っ先に立ち上がることから「先に起き(プッブッタ一イニー)」である。王が座った後、王のために団扇で扇ぐなどの奉仕をしてから後に横になり後に座ることから「後に臥す(パッチャーニパーティニー)」。「大王よ、何をいたしましょうか」と声に出して命を乞うことから「命に従い(キンカーラパティッサーヴィニー)」である。王の意に叶うことだけを行い振る舞うことから「意に叶う振る舞いをし(マナーパチャーリニー)」。王が好むことだけを語ることから「愛語を語る(ピヤヴァーディニー)」である。
Idāni – ‘‘svāssā ācāro bhāvavisuddhiyāva, na sāṭheyyanā’’ti dassetuṃ taṃ kho panātiādimāha. Tattha no aticarīti na atikkamitvā cari, ṭhapetvā rājānaṃ aññaṃ purisaṃ cittenapi na patthesīti vuttaṃ hoti.
ここで、「彼女のその振る舞いは心の純粋さによるものであり、偽りによるものではない」ということを示すために、「かの女宝は……」等と言われた。その文脈において、「不貞を犯さず(ノー・アティチャリー)」とは、越えて行わなかったこと、すなわち王を除いて他の男を心においてさえ望まなかったということが説かれている。
Tattha ye tassā ādimhi ‘‘abhirūpā’’tiādayo, ante ‘‘pubbuṭṭhāyinī’’tiādayo guṇā vuttā, te pakatiguṇā eva. ‘‘Atikkantā mānusivaṇṇa’’ntiādayo pana cakkavattino puññaṃ upanissāya cakkaratanapātubhāvato paṭṭhāya purimakammānubhāvena nibbattāti veditabbā.
そこにおいて、彼女の冒頭に説かれた「端厳」などの徳や、末尾の「先に起き」などの徳は、生まれつきの徳である。しかし「人間の容姿を超越して」等は、転輪聖王の福徳に依存し、輪宝の出現以来、過去世の業の力によって生じたものと理解されるべきである。
Abhirūpatādikāpi vā cakkaratanapātubhāvato paṭṭhāya sabbākāraparipūrā jātā. Tenāha – ‘‘evarūpaṃ itthiratanaṃ pāturahosī’’ti.
あるいは端厳さなども、輪宝の出現以降、あらゆる様相において完全なものとなった。それゆえに「このような女宝が出現した」と言われたのである。
Gahapatiratanavaṇṇanā
居士宝の解説
250. Evaṃ pātubhūtaitthiratanassa pana rañño cakkavattino dhanakaraṇīyānaṃ kiccānaṃ yathāsukhaṃ pavattanatthaṃ gahapatiratanaṃ pātubhavati. So pakatiyāva mahābhogo, mahābhogakule jāto. Rañño dhanarāsivaḍḍhako seṭṭhigahapati hoti. Cakkaratanānubhāvasahitaṃ panassa kammavipākajaṃ dibbacakkhu pātubhavati, yena antopathaviyampi yojanabbhantare nidhiṃ passati, so taṃ sampattiṃ disvā tuṭṭhamānaso gantvā rājānaṃ dhanena pavāretvā sabbāni dhanakaraṇīyāni sampādeti. Mahāsudassanassāpi tatheva sampādesi. Tena vuttaṃ – ‘‘puna caparaṃ ānanda…pe… evarūpaṃ gahapatiratanaṃ pāturahosī’’ti.
250. このように女宝が出現した転輪聖王のために、財貨に関する諸々の仕事を思いのままに行うために居士宝が出現する。彼は生まれつき大富豪であり、大富豪の家に生まれた。王の財宝の山を増大させる長者・居士である。彼には、輪宝の威光を伴った、過去世の業の報いによる天眼が出現し、それによって地中一ヨージャナの間にある財宝を見る。彼はその富を見て心歓喜し、王のもとへ行って財貨で王の望みを受け止め、財貨に関するあらゆる用事を成し遂げる。大善見王に対しても同様に成し遂げた。それゆえに「さらにまた、アーナンダよ……中略……このような居士宝が出現した」と説かれたのである。
Pariṇāyakaratanavaṇṇanā
主兵臣宝(導師宝)の解説
251. Evaṃ pātubhūtagahapatiratanassa pana rañño cakkavattissa sabbakiccasaṃvidhānasamatthaṃ pariṇāyakaratanaṃ pātubhavati. So rañño jeṭṭhaputtova hoti. Pakatiyā eva so paṇḍito byatto medhāvī vibhāvī. Rañño puññānubhāvaṃ nissāya panassa attano kammānubhāvena paracittañāṇaṃ uppajjati. Yena dvādasayojanāya rājaparisāya cittācāraṃ ñatvā rañño hite ca ahite ca vavatthapetuṃ samattho hoti, sopi taṃ attano ānubhāvaṃ disvā tuṭṭhahadayo rājānaṃ sabbakiccānusāsanena pavāreti. Mahāsudassanampi tatheva pavāresi. Tena vuttaṃ – ‘‘puna caparaṃ…pe… pariṇāyakaratanaṃ pāturahosī’’ti.
251. このように居士宝が出現した転輪聖王のために、すべての業務を差配する能力を持つ主兵臣宝が出現する。彼は王の長男である。彼は生まれつき賢明で、明敏で、聡明で、識見がある。王の福徳の威光に依拠して、彼自身の業の力によって他心通が生じる。それによって十二ヨージャナの王の従者たちの心の動きを知り、王の利益と不利益とを定めることができる。彼もまた自らのその威力を知って心喜び、あらゆる職務への指示によって王を支える。大善見王に対しても同様に支えた。それゆえに「さらにまた……中略……主兵臣宝が出現した」と説かれたのである。
Tattha ṭhapetabbaṃ ṭhapetunti tasmiṃ tasmiṃ ṭhānantare ṭhapetabbaṃ ṭhapetuṃ.
その文脈において、「据えるべき者を据える(タペータッバン・タペートゥン)」とは、それぞれの官職に据えるべき者を据えるためである。
Catuiddhisamannāgatavaṇṇanā
四神徳具足の解説
252. Samavepākiniyāti samavipācaniyā. Gahaṇiyāti kammajatejodhātuyā. Tattha yassa bhuttamattova āhāro jīrati, yassa vā pana puṭabhattaṃ viya tattheva tiṭṭhati, ubhopete na samavepākiniyā samannāgatā. Yassa pana puna bhattakāle bhattachando uppajjateva, ayaṃ samavepākiniyā samannāgatoti.
252. 「均等に消化する(サマヴェーパーキニヤー)」とは、均等に消化させることである。「消化力(ガハニヤー)」とは、業から生じた熱の要素(火界)によるものである。そこにおいて、食べた途端に食べ物が消化してしまう者、あるいは包まれた飯のようにそのまま留まってしまう者、これら両者は均等に消化する力を備えていない。しかし、再び食事の時に食事の欲求が生じる者、この者が「均等に消化する力を備えた者」である。
Dhammapāsādapokkharaṇivaṇṇanā
正法宮と蓮池の解説
253. Māpesi khoti nagare bheriṃ carāpetvā janarāsiṃ kāretvā na māpesi, rañño pana saha cittuppādeneva bhūmiṃ bhinditvā caturāsīti pokkharaṇīsahassāni nibbattiṃsu. Tāni sandhāyetaṃ vuttaṃ. Dvīhi vedikāhīti ekāya iṭṭhakānaṃ pariyanteyeva parikkhittā ekāya pariveṇaparicchedapariyante. Etadahosīti kasmā ahosi? Ekadivasaṃ kira nahatvā ca pivitvā ca gacchantaṃ mahājanaṃ mahāpuriso oloketvā ime ummattakaveseneva gacchanti. Sace etesaṃ ettha piḷandhanapupphāni bhaveyyuṃ, bhaddakaṃ siyāti. Athassa etadahosi. Tattha sabbotukanti pupphaṃ nāma ekasmiṃyeva utumhi pupphati. Ahaṃ pana tathā karissāmi – ‘‘yathā sabbesu utūsu pupphissatī’’ti cintesiṃ. Ropāpesīti nānāvaṇṇauppalabījādīni tato tato āharāpetvā na ropāpesi, saha cittuppādeneva panassa sabbaṃ ijjhati. Taṃ loko raññā ropitanti maññi. Tena vuttaṃ – ‘‘ropāpesī’’ti. Tato paṭṭhāya mahājano nānappakāraṃ jalajathalajamālaṃ piḷandhitvā nakkhattaṃ kīḷamāno viya gacchati.
253. 「造営した(マーペーシ)」とは、市中に太鼓を鳴らして人々を集めて造営させたのではなく、王の心の起こりと同時に大地を割いて八万四千の蓮池が出現したのである。それらを指してこのことが説かれた。「二つの欄楯によって」とは、一つは煉瓦の縁を取り囲み、一つは敷地の境界の縁を取り囲む。「このことが生じた」とは、なぜ生じたのか。ある日、沐浴して酒を飲んで歩く群衆を大士が見て、「彼らは狂人のような姿で歩いている。もし彼らにここに身につける花があれば、素晴らしいことだろう」と。そこで彼にこの考えが生じたのである。その文脈において、「すべての季節の(サッボートゥカン)」とは、花というものは一つの季節にのみ咲くものであるが、「私はすべての季節に咲くようにしよう」と考えた。「植えさせた」とは、色とりどりの蓮の種などをあちこちから運ばせて植えさせたのではなく、彼の心の起こりと同時にすべてが成就したのである。世の人々はそれを王が植えたのだと考えた。それゆえに「植えさせた」と説かれた。それ以来、民衆は様々な水生・陸生の花輪を身につけ、祭りの遊びを楽しむかのように歩いた。
254. Atha rājā tato uttaripi janaṃ sukhasamappitaṃ kātukāmo – ‘‘yaṃnūnāhaṃ imāsaṃ pokkharaṇīnaṃ tīre’’tiādinā janassa sukhavidhānaṃ cintetvā sabbaṃ akāsi. Tattha nhāpesunti añño sarīraṃ ubbaṭṭesi, añño cuṇṇāni yojesi, añño tīre nahāyantassa udakaṃ āhari, añño vatthāni paṭiggahesi ceva adāsi ca.
254. そこで王は、さらに人々を幸福で満たそうと欲し、「私はこれら蓮池の岸に……」等と人々の幸福のための配慮を考えて、すべてを実行した。そこにおいて、「沐浴させた」とは、ある者は体を擦り洗い、ある者は粉香を塗り、ある者は岸で沐浴する者に水を運び、ある者は衣服を受け取ったり与えたりした。
Paṭṭhapesi khoti kathaṃ paṭṭhapesi? Itthīnañca purisānañca anucchavike alaṅkāre kāretvā itthimattameva tattha paricāravasena sesaṃ sabbaṃ pariccāgavasena ṭhapetvā rājā mahāsudassano dānaṃ deti, taṃ paribhuñjathāti bheriṃ carāpesi. Mahājano pokkharaṇītīraṃ āgantvā nahatvā vatthāni parivattetvā nānāgandhehi vilitto piḷandhanavicittamālo dānaggaṃ gantvā anekappakāresu yāgubhattakhajjakesu aṭṭhavidhapānesu ca yo yaṃ icchati, so taṃ khāditvā ca pivitvā ca nānāvaṇṇāni khomasukhumāni vatthāni nivāsetvā sampattiṃ anubhavitvā yesaṃ tādisāni atthi, te ohāya gacchanti. Yesaṃ pana natthi, te gahetvā gacchanti. Hatthiassayānādīsupi nisīditvā thokaṃ vicaritvā anatthikā ohāya, atthikā gahetvā gacchanti. Varasayanesu nipajjitvā sampattiṃ anubhavitvā anatthikā ohāya, atthikā gahetvā gacchanti. Itthīhipi saddhiṃ sampattiṃ anubhavitvā anatthikā ohāya, atthikā gahetvā gacchanti. Sattavidharatanapasādhanāni ca pasādhetvāpi sampattiṃ anubhavitvā anatthikā ohāya, atthikā gahetvā gacchanti. Tampi dānaṃ uṭṭhāya samuṭṭhāya dīyateva. Jambudīpavāsikānaṃ aññaṃ kammaṃ natthi, rañño dānaṃ paribhuñjantāva vicaranti.
「設けた(パッタペーシ)」とは、どのように設けたのか。男女に相応しい装飾具を作らせ、女に関してはただ給仕としての配置とし、他のすべては施与として配置して、「大善見王が布施を与える、それを享受せよ」と太鼓を鳴らして触れ回らせた。民衆は蓮池の岸に来て沐浴し、衣服を着替え、様々な香を塗り、色とりどりの花輪を身につけて給施所に行き、数々の種類の粥・飯・菓子や八種の飲料の中で、各自が望むものを飲み食いし、様々な色の繊細な麻布を身につけて歓楽を享受し、そのような衣服を持っている者は脱ぎ捨てて行き、持っていない者は取って行った。象や馬などの乗り物にも乗って少し歩き回り、望まない者は置いて行き、望む者は取って行った。極上の寝台に横たわって歓楽を享受し、望まない者は置いて行き、望む者は取って行った。女性たちとともに歓楽を享受し、望まない者は置いて行き、望む者は取って行った。七種の宝の装飾品を身につけて歓楽を享受し、望まない者は置いて行き、望む者は取って行った。その布施も次から次へと絶え間なく与えられた。閻浮提の住人たちには他の仕事はなく、ただ王の布施を享受しながら暮らしていた。
255. Atha brāhmaṇagahapatikā cintesuṃ – ‘‘ayaṃ rājā evarūpaṃ dānaṃ dadantopi ‘mayhaṃ taṇḍulādīni vā khīrādīni vā dethā’ti na kiñci āharāpeti, na kho pana amhākaṃ – ‘rājā āharāpetī’ti tuṇhīmāsituṃ patirūpa’’nti te bahuṃ sāpateyyaṃ saṃharitvā rañño upanāmesuṃ. Tasmā – ‘‘atha kho, ānanda, brāhmaṇagahapatikā’’tiādimāha. Evaṃ samacintesunti kasmā evaṃ cintesuṃ? Kassaci gharato appaṃ ābhataṃ, kassaci bahu. Tasmiṃ paṭisaṃhariyamāne – ‘‘kiṃ taveva gharato sundaraṃ ābhataṃ, na mayhaṃ gharato, kiṃ taveva gharato bahu, na mayha’’nti evaṃ kalahasaddopi uppajjeyya, so mā uppajjitthāti evaṃ samacintesuṃ.
255. そこでバラモンや居士たちは「この王はこのような布施を与えているのに、『私に米や乳などを与えよ』と何一つ運ばせようとしない。しかし王が運ばせないからといって、私たちが黙っているのは相応しくない」と考え、彼らは多くの財貨を集めて王に献上した。それゆえに「アーナンダよ、そこでバラモンや居士たちは……」等と説かれた。「このように考えた」とは、なぜこのように考えたのか。ある者の家からは少なく運ばれ、ある者の家からは多く運ばれた。それが返却されるときに、「なぜあなたの家から運ばれたものは素晴らしく、私の家からはそうでないのか。なぜあなたの家からは多く、私からは多くないのか」といった争いの声が生じるかもしれず、そのようなことが生じないようにと、このように考えたのである。
256. Ehi tvaṃ sammāti ehi tvaṃ vayassa. Dhammaṃ nāma pāsādanti pāsādassa nāmaṃ āropetvāva āṇāpesi. Vissakammo pana kīva mahanto deva pāsādo hotūti paṭipucchitvā dīghato yojanaṃ vitthārato aḍḍhayojanaṃ sabbaratanamayova hotūti vuttepi ‘evaṃ hotu, bhaddaṃ tava vacana’nti tassa paṭissuṇitvā dhammarājānaṃ sampaṭicchāpetvā māpesi. Tattha evaṃ bhaddaṃ tavāti kho ānandāti evaṃ bhaddaṃ tava iti kho ānanda. Paṭissutvāti sampaṭicchitvā, vatvāti attho. Tuṇhībhāvenāti samaṇadhammapaṭipattikaraṇokāso me bhavissatīti icchanto tuṇhībhāvena adhivāsesi. Sāramayoti candanasāramayo.
256. 「友よ、来たりたまえ(エーヒ・トゥヴァン・サンマ)」とは、我が友よ、来たりたまえということ。「正法(ダンマ)という名の宮殿を」とは、宮殿の名をあらかじめ定めて命じたのである。ヴィッサカンマ(毘首羯磨)は「大王よ、宮殿はどれほどの大きさにいたしましょうか」と問い返し、「長さ一ヨージャナ、広さ半ヨージャナ、すべてが宝でできたものに」と言われたときも、「そのようにいたしましょう、あなたの言葉は結構です」と答えて法王の命を受け入れ、造営した。その文脈において、「そのように結構です、アーナンダよ」とは、そのように結構です、とこのように、アーナンダよ。「承諾して(パティッスットヴァー)」とは、受け入れて、言った後で、という意味である。「沈黙によって」とは、沙門の法の修行を行う場所が私にできるだろうと望んで、沈黙によって同意した。「芯材でできた(サーラマヨー)」とは、白檀の芯材でできたもの。
257. Dvīhi vedikāhīti ettha ekā vedikā panassa uṇhīsamatthake ahosi, ekā heṭṭhā paricchedamatthake.
257. 「二つの欄楯によって」において、一つの欄楯は最上部の頭頂にあり、一つは下方の境界の頂にあった。
258. Duddikkho ahosīti duuddikkho, pabhāsampattiyā duddasoti attho. Musatīti harati phandāpeti niccalabhāvena patiṭṭhātuṃ na deti. Viddheti ubbiddhe, meghavigamena dūrībhūteti attho. Deveti ākāse.
258. 「見ることが困難であった(ドゥッディッコー・アホーシ)」とは、見難いということであり、光の輝きによって直視しがたいという意味である。「眩惑する(ムサティ)」とは、奪い、動揺させ、じっと留まらせない。「澄み渡った(ヴィッデー)」とは、高く晴れ上がり、雲が去って遠くまで見通せること。「天に(デーヴェー)」とは、空において。
259. Māpesi khoti ahaṃ imasmiṃ ṭhāne pokkharaṇiṃ māpemi, tumhākaṃ gharāni bhindathāti na evaṃ kāretvā māpesi. Cittuppādavaseneva panassa bhūmiṃ bhinditvā tathārūpā pokkharaṇī ahosi. Te sabbakāmehīti sabbehi icchiticchitavatthūhi, samaṇe samaṇaparikkhārehi, brāhmaṇe brāhmaṇaparikkhārehi santappesīti.
259. 「造営した(マーペーシ)」とは、「私はこの場所に池を造るから、お前たちの家を取り壊せ」と命じて造営させたのではない。ただ王の心の起こりによって大地が割れ、そのような蓮池が出現したのである。「それらすべての欲望の対象によって」とは、望むあらゆる品々によってであり、沙門には沙門の必需品によって、バラモンにはバラモンの必需品によって満足させたということである。
Paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā niṭṭhitā.
第一の誦品(バーナヴァーラ)の解説を終わる。
Jhānasampattivaṇṇanā
禅定成就の解説
260. Mahiddhikoti cittuppādavaseneva caturāsītipokkharaṇīsahassānaṃ nibbattisaṅkhātāya mahatiyā iddhiyā samannāgato. Mahānubhāvoti tesaṃyeva anubhavitabbānaṃ mahantatāya mahānubhāvena samannāgato. Seyyathidanti nipāto, tassa – ‘‘katamesaṃ tiṇṇa’’nti attho. Dānassāti sampattipariccāgassa. Damassāti āḷavakasutte paññā damoti āgato. Idha attānaṃ damentena kataṃ uposathakammaṃ. Saṃyamassāti sīlassa.
260. 「大神通力を有する(マヒッディコー)」とは、心の起こりだけで八万四千の蓮池を生じさせるという偉大な神通力を備えていること。「大威光を有する(マハーヌバーヴォ)」とは、それら享受されるべきものの偉大さによって、偉大な威光を備えていること。「すなわちこれらは(セッヤティダン)」とは不変化詞であり、「これら三つのうちどれか」という意味である。「布施の(ダーナッサ)」とは、富を施し捨てることの。「調伏の(ダマッサ)」とは、アーラヴァカ経において「智慧が調伏である」と説かれているが、ここでは自己を調伏することによってなされた八斎戒の実践のことである。「制御の(サンヤマッサ)」とは、持戒のことである。
Bodhisattapubbayogavaṇṇanā
菩薩の過去世の行いの解説
Idha ṭhatvā panassa pubbayogo veditabbo – rājā kira pubbe gahapatikule nibbatti. Tena ca samayena dharamānakasseva kassapabuddhassa sāsane eko thero araññe vāsaṃ vasati, bodhisatto attano kammena araññaṃ paviṭṭho theraṃ disvā upasaṅkamitvā vanditvā therassa nisajjanaṭṭhānacaṅkamanaṭṭhānāni oloketvā pucchi – ‘‘idheva, bhante, ayyo vasatī’’ti? Āma, upāsakāti sutvā – ‘‘idheva ayyassa paṇṇasālaṃ kātuṃ vaṭṭatī’’ti cintetvā attano kammaṃ pahāya dabbasambhāraṃ koṭṭetvā paṇṇasālaṃ katvā chādetvā bhittiyo mattikāya limpitvā dvāraṃ yojetvā kaṭṭhattharaṇaṃ katvā – ‘‘karissati nu kho paribhogaṃ, na karissatī’’ti ekamantaṃ nisīdi. Thero antogāmato āgantvā paṇṇasālaṃ pavisitvā kaṭṭhattharaṇe nisīdi. Upāsakopi āgantvā vanditvā samīpe nisinno ‘‘phāsukā, bhante, paṇṇasālā’’ti pucchi. Phāsukā, bhaddamukha, pabbajitasāruppāti. Vasissatha, bhante, idhāti? Āma, upāsakāti, so adhivāsanākārena vasissatīti ñatvā nibaddhaṃ mayhaṃ gharadvāraṃ āgantabbanti paṭijānāpetvā – ‘‘ekaṃ me, bhante, varaṃ dethā’’ti āha. Atikkantavarā, upāsaka, pabbajitāti. Bhante, yañca kappati, yañca anavajjanti. Vadehi upāsakāti. Bhante, nibaddhavasanaṭṭhāne nāma manussā maṅgale vā amaṅgale vā āgamanaṃ icchanti, anāgacchantassa kujjhanti. Tasmā aññaṃ nimantitaṭṭhānaṃ gantvāpi mayhaṃ gharaṃ pavisitvāva bhattakiccaṃ niṭṭhāpetabbanti. Thero adhivāsesi.
ここに留まって、彼の過去世の行い(宿縁)を知るべきである。王はかつて居士の家に生まれた。その当時、迦葉仏の教えの存続中に、一人の長老が森林に住んでいた。菩薩は自らの用事で森に入り、長老を見て近づき、礼拝して、長老の座所や経行の場所を見て尋ねた。「尊者よ、尊者はここに住まわれているのですか」。「そうだ、信者よ」と聞いて、「尊者のためにここに草庵を作るのが相応しい」と考え、自らの用事を放棄して木材を集めて割り、草庵を作り、屋根を葺き、壁に泥を塗り、扉を取り付け、木の敷物を設けて、「使ってくださるだろうか、使ってくださらないだろうか」と一方に座った。長老は村の中から戻って草庵に入り、木の敷物に座った。信者もやって来て礼拝し、近くに座って「尊者よ、草庵は快適ですか」と尋ねた。「顔立ちの清らかな者よ、快適である。出家者に相応しい」。「尊者よ、ここに住まわれますか」。「そうだ、信者よ」。彼が受諾の態度によって住むことを知って、「常に我が家の門に来てくださるべきです」と約束させ、「尊者よ、私に一つの願いを聞き届けてください」と言った。「信者よ、出家者は願いを与えることを超越している」。「尊者よ、相応しく、過ちのないことです」。「信者よ、言ってみなさい」。「尊者よ、常に住まう場所において、人々は慶事であれ凶事であれ来訪を望み、来ない者には怒りを抱きます。それゆえ、他の招待された場所に行かれたとしても、必ず我が家に入って食事の用を済ませてください」。長老は同意した。
So paṇṇasālāya kaṭasāṭakaṃ pattharitvā mañcapīṭhaṃ paññapesi, apassenaṃ nikkhipi, pādakathalikaṃ ṭhapesi, pokkharaṇiṃ khaṇi, caṅkamaṃ katvā vālikaṃ okiri, mige āgantvā bhittiṃ ghaṃsitvā mattikaṃ pātente disvā kaṇṭakavatiṃ parikkhipi. Pokkharaṇiṃ otaritvā udakaṃ āḷulikaṃ karonte disvā anto pāsāṇehi cinitvā bahi kaṇṭakavatiṃ parikkhipitvā antovatipariyante tālapantiyo ropeti, mahācaṅkame sammaṭṭhaṭṭhānaṃ āḷulente disvā caṅkamampi vatiyā parikkhipitvā antovatipariyante tālapantiṃ ropesi. Evaṃ āvāsaṃ niṭṭhapetvā therassa ticīvaraṃ, piṇḍapātaṃ, osadhaṃ, paribhogabhājanaṃ, ārakaṇṭakaṃ, pipphalikaṃ, nakhacchedanaṃ, sūciṃ, kattarayaṭṭhiṃ, upāhanaṃ, udakatumbaṃ, chattaṃ, dīpakapallakaṃ, malaharaṇiṃ. Parissāvanaṃ, dhamakaraṇaṃ, pattaṃ, thālakaṃ, yaṃ vā panaññampi pabbajitānaṃ paribhogajātaṃ, sabbaṃ adāsi. Therassa bodhisattena adinnaparikkhāro nāma nāhosi. So sīlāni rakkhanto uposathaṃ karonto yāvajīvaṃ theraṃ upaṭṭhahi. Thero tattheva vasanto arahattaṃ patvā parinibbāyi.
彼は草庵にむしろを敷き、寝台と椅子を整え、背もたれを置き、足置き台を置き、池を掘り、経行処を作って砂を撒き、鹿がやって来て壁に体を擦りつけて泥を落とすのを見て茨の垣根で囲んだ。池に入って水を濁らせるのを見て内側を石で築き、外側を茨の垣根で囲み、垣根の縁の内側に椰子の並木を植え、大経行処の掃き清められた場所を荒らすのを見て経行処も垣根で囲み、垣根の縁の内側に椰子の並木を植えた。このように住居を完成させて、長老に三衣、托鉢の食事、薬、日用品の器、千枚通し、小刀、爪切り、針、杖、履物、水瓶、傘、燈火の台、垢落とし、水漉し、水注ぎ、鉢、皿、その他出家者の日用品となるあらゆるものをすべて与えた。長老に対して菩薩によって与えられなかった必需品というものは存在しなかった。彼は戒を守り、布薩を行い、生涯にわたって長老に給仕した。長老はまさにその地に住んで阿羅漢果に達し、完全な涅槃に入った。
Bodhisattopi yāvatāyukaṃ puññaṃ katvā devaloke nibbattitvā tato cuto manussalokaṃ āgacchanto kusāvatiyā rājadhāniyā nibbattitvā mahāsudassano rājā ahosi.
菩薩もまた寿命の限り功徳をなし、天界に生まれ、そこから没して人間界に来て、クサーヴァティー王都に生まれて大善見王となったのである。
‘‘Evaṃ nātimahantampi, puññaṃ āyatane kataṃ;
「このように、決して極大ならざる功徳であっても、福田に対してなされたものは、
Mahāvipākaṃ hotīti, kattabbaṃ taṃ vibhāvinā’’.
大いなる果報をもたらす。ゆえに、聡明な者はそれをなすべきである」。
Mahāviyūhanti rajatamayaṃ mahākūṭāgāraṃ. Tattha vasitukāmo hutvā agamāsi, ettāvatā kāmavitakkāti kāmavitakka tayā ettāvatā nivattitabbaṃ, ito paraṃ tuyhaṃ abhūmi, idaṃ jhānāgāraṃ nāma, nayidaṃ tayā saddhiṃ vasanaṭṭhānanti evaṃ tayo vitakke kūṭāgāradvāreyeva nivattesi.
「大楼閣(マハーヴィユーハ)」とは、銀でできた大楼閣のことである。そこに住みたいと望んで赴いた。「ここまでにせよ、欲の思いよ」とは、「欲の思いよ、お前はここまでで引き返すべきである。これより先はお前の居場所ではない。ここは禅定の館であり、お前とともに住む場所ではない」と、このように三つの思い(尋)を楼閣の扉において引き返させた。
261. Paṭhamajjhānantiādīsu visuṃ kasiṇaparikammakiccaṃ nāma natthi. Nīlakasiṇena atthe sati nīlamaṇiṃ, pītakasiṇena atthe sati suvaṇṇaṃ, lohitakasiṇena atthe sati rattamaṇiṃ, odātakasiṇena atthe sati rajatanti olokitaolokitaṭṭhāne kasiṇameva paññāyati.
261. 「初禅」などにおいて、個別に遍処(カシナ)の準備作業をなす必要はない。青の遍処が必要なときは青い宝石が、黄の遍処が必要なときは黄金が、赤の遍処が必要なときは赤い宝石が、白の遍処が必要なときは銀が、見つめる場所ごとに遍処そのものとして立ち現れるからである。
262. Mettāsahagatenātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbampi visuddhimagge vuttameva. Iti pāḷiyaṃ cattāri jhānāni, cattāri appamaññāneva vuttāni. Mahāpuriso pana sabbāpi aṭṭha samāpattiyo, pañca abhiññāyo ca nibbattetvā anulomapaṭilomādivasena cuddasahākārehi samāpattiyo pavisanto madhupaṭalaṃ paviṭṭhabhamaro madhurasena viya samāpattisukheneva yāpeti.
262. 「慈を伴う……」等において説かれるべきことは、すべて『清浄道論』において説かれた通りである。このように聖典には四つの禅定と四つの無量心(四無量心)のみが説かれている。しかし大士は、八つの等至(八等至)のすべてと五つの神通を生じさせ、順次・逆次などの方法によって十四の様相で等至に入り、蜂の巣に入った蜂が蜜の味を楽しむように、等至の安楽そのものによって時を過ごした。
Caturāsītinagarasahassādivaṇṇanā
八万四千の都市等の解説
263. Kusāvatīrājadhānippamukhānīti kusāvatī rājadhānī tesaṃ nagarānaṃ pamukhā sabbaseṭṭhāti attho. Bhattābhihāroti abhiharitabbabhattaṃ.
263. 「クサーヴァティー王都をはじめとする」とは、クサーヴァティー王都がそれらの都市の筆頭であり、最も優れているという意味である。「運ばれる食事(バッタービハーロ)」とは、運ばれるべき食事のことである。
264. Vassasatassa vassasatassāti kasmā evaṃ cintesi? Tesaṃ saddena ukkaṇṭhitvā, ‘‘samāpannassa saddo kaṇṭako’’ti (a. ni. 10.72) hi vuttaṃ. Tasmā saddena ukkaṇṭhito mahāpuriso. Atha kasmā mā āgacchantūti na vadati? Idāni rājā na passatīti nibaddhavattaṃ na labhissanti, taṃ tesaṃ mā uppajjitthāti na vadati.
264. 「百年ごとに、百年ごとに」とは、なぜこのように考えたのか。彼らの物音に煩わされたからである。「等至に入っている者にとって音は棘である」と説かれている。それゆえに大士は物音に煩わされたのである。ではなぜ「来るな」と言わなかったのか。「今や王がお目にかからないから」と、決まった奉仕を得られなくなること、そのような思いが彼らに生じないようにするため、「来るな」とは言わなかったのである。
Subhaddādeviupasaṅkamanavaṇṇanā
スバッダー王妃の来訪の解説
265. Etadahosīti kadā etaṃ ahosi. Rañño kālaṅkiriyadivase. Tadā kira devatā cintesuṃ – ‘‘rājā anāthakālaṅkiriyaṃ mā karotu, orodhehi bahūhi dhītūhi puttehi parivāritova karotū’’ti. Atha deviṃ āvaṭṭetvā tassā evaṃ cittaṃ uppādesuṃ. Pītāni vatthānīti tāni kira pakatiyā rañño manāpāni, tasmā tāni pārupathāti āha. Ettheva devi tiṭṭhāti devi imaṃ jhānāgāraṃ nāma tumhehi saddhiṃ vasanaṭṭhānaṃ na hoti, jhānarativindanaṭṭhānaṃ mama, mā idha pāvisīti.
265. 「このことが生じた」とは、いつこれが生じたのか。王の臨終の日にである。そのとき神々は「王が孤独な死を迎えることのないように、後宮の妃たちや多くの娘や息子たちに取り囲まれて死を迎えるように」と考えた。そこで王妃の心を動かして、彼女にこのような考えを生じさせたのである。「黄色い衣服を」とは、それらが平素から王の好むものであったため、「それらをまといなさい」と言ったのである。「王妃よ、そこに留まりなさい」とは、「王妃よ、この禅定の館はあなたたちとともに住む場所ではない。私の禅定の楽しみを味わう場所である。ここに入ってはならない」ということである。
266. Etadahosīti loke sattā nāma maraṇāsannakāle ativiya virocanti, tenassa rañño vippasannaindriyabhāvaṃ disvā evaṃ ahosi, tato mā rañño kālaṅkiriyā ahosīti tassa kālaṅkiriyaṃ anicchamānā sampati guṇamassa kathayitvā tiṭṭhamānākāraṃ karissāmīti cintetvā imāni te devātiādimāha. Tattha chandaṃ janehīti pemaṃ uppādehi, ratiṃ karohi. Jīvite apekkhanti jīvite sāpekkhaṃ, ālayaṃ, taṇhaṃ karohīti attho.
266. 「このことが生じた」とは、世の生き物は死が近づいたときに極めて輝くものであり、それによって彼女は王の諸根(感覚器官)の清らかに澄んだ様子を見て、このように思い、それから「王が死ぬことのないように」と彼の死を望まず、「今、王の徳を語って留まらせるようにしよう」と考えて、「大王よ、これらは……」等と言った。その文脈において、「望みを生じさせたまえ(チャンダン・ジャネーヒ)」とは、愛着を生じさせ、喜びをなしなさいということ。「生命への執着を(ジーヴィテ・アペッカン)」とは、生命への愛執、愛着、渇愛をなしなさいという意味である。
Evaṃ kho maṃ tvaṃ devīti ‘‘mayaṃ kho, deva, itthiyo nāma pabbajitānaṃ upacārakathaṃ na jānāma, kathaṃ vadāma mahārājā’’ti rājānaṃ ‘‘pabbajito aya’’nti maññamānāya deviyā vutte – ‘‘evaṃ kho maṃ, tvaṃ devi, samudācarāhī’’tiādimāha. Garahitāti buddhehi paccekabuddhehi sāvakehi aññehi ca paṇḍitehi bahussutehi garahitā. Kiṃ kāraṇā? Sāpekkhakālakiriyā hi attanoyeva gehe yakkhakukkuraajagoṇamahiṃsamūsikakukkuṭaūkāmaṅgulādibhāvena nibbattanakāraṇaṃ hoti.
「王妃よ、まさにこのように私に」とは、「大王よ、私たち女は出家者への適切な言葉遣いを知りません。大王よ、どのように申し上げればよいのでしょうか」と、王を「この方は出家者である」と思った王妃が言ったときに、「王妃よ、私にこのように語りかけよ」等と言った。「非難される」とは、仏たち、独覚たち、声聞たち、そして他の賢者や博学な人々によって非難されるということである。なぜなら、執着を持った死は、自分自身の家において夜叉・犬・山羊・牛・水牛・鼠・鶏・虱・昆虫などとして生まれる原因となるからである。
268. Atha kho, ānanda, subhaddā devī assūni puñchitvāti devī ekamantaṃ gantvā roditvā kanditvā assūni puñchitvā etadavoca.
268. 「アーナンダよ、そこでスバッダー王妃は涙を拭いて」とは、王妃は一方へ行き、泣き叫び、涙を拭いてこれを言ったということである。
Brahmalokūpagamavaṇṇanā
梵天界への往生の解説
269. Gahapatissa vāti kasmā āha? Tesaṃ kira soṇaseṭṭhiputtādīnaṃ viya mahatī sampatti hoti, soṇassa kira seṭṭhiputtassa ekā bhattapāti dve satasahassāni agghati. Iti tesaṃ tādisaṃ bhattaṃ bhuttānaṃ muhuttaṃ bhattasammado bhattamucchā bhattakilamatho hoti.
269. 「居士の……」とはなぜ言ったのか。彼らにはソーナ長者の息子などのように広大な富がある。ソーナ長者の息子のひとつの食器は二十万(の金貨)に値した。このように彼らはそのような食事を食べた後、しばし食後の昏睡、食後の陶酔、食後の倦怠が生じるのである。
271. Yaṃ tena samayena ajjhāvasāmīti yattha vasāmi, taṃ ekaṃyeva nagaraṃ hoti, avasesesu puttadhītādayo ceva dāsamanussā ca vasiṃsu. Pāsādakūṭāgāresupi eseva nayo. Pallaṅkādīsupi ekaṃyeva pallaṅkaṃ paribhuñjati, sesā puttādīnaṃ paribhogā honti. Itthīsupi ekāva paccupaṭṭhāti, sesā parivāramattā honti, paridahāmīti ekameva dussayugaṃ nivāsemi, sesāni parivāretvā vicarantānaṃ asītisahassādhikānaṃ soḷasannaṃ purisasatasahassānaṃ honti. Bhuñjāmīti paramappamāṇena nāḷikodanamattaṃ bhuñjāmi, sesaṃ parivāretvā vicarantānaṃ cattālīsasahassādhikānaṃ aṭṭhannaṃ purisasatasahassānaṃ hotīti dasseti. Ekathālipāko hi dasannaṃ janānaṃ pahoti.
271. 「そのとき私が住んでいたところ」とは、私が住んでいたのはひとつの都市にすぎず、残りの都市には息子や娘たち、あるいは下僕たちが住んでいた。宮殿や楼閣においても同様の理屈である。寝台などにおいても、ただひとつの寝台のみを享受し、残りは息子たちの用具となった。女性たちにおいても、ただ一人のみが身辺に仕え、残りは従者たちにすぎなかった。「私が身につけていた」とは、ひと揃いの衣服のみを着用し、残りは周囲に従って歩く百六十八万の人々のものとなった。「私が食べていた」とは、最大でも一ナーリ(約一リットル)の米飯ほどしか食べず、残りは周囲に従って歩く八十四万の人々のものとなった、ということを示している。ひとつの釜で炊かれた食事は十人の人々に十分だからである。
Etāni pana caturāsīti nagarasahassāni ceva pāsādasahassāni ca kūṭāgārasahassāni ca ekissāyeva paṇṇasālāya nissandena nibbattāni. Caturāsīti pallaṅkasahassāni nipajjanatthāya dinnamañcakassa nissandena nibbattāni. Caturāsīti hatthisahassāni assasahassāni rathasahassāni nisīdanatthāya dinnapīṭhassa nissandena nibbattāni. Caturāsīti maṇisahassāni ekadīpassa nissandena nibbattāni. Caturāsīti pokkharaṇīsahassāni ekapokkharaṇiyā nissandena nibbattāni. Caturāsīti itthisahassāni puttasahassāni gahapatisahassāni paribhogabhājanapattathālaka dhamakaraṇa parissāvana ārakaṇṭaka pipphalaka nakhacchedana kuñcikakaṇṇamalaharaṇī pādakathalika upāhana chatta kattarayaṭṭhidānassa nissandena nibbattāni. Caturāsīti dhenusahassāni gorasadānassa nissandena nibbattāni. Caturāsīti vatthakoṭisahassāni nivāsanapārupanadānassa nissandena nibbattāni. Caturāsīti thālipākasahassāni bhojanadānassa nissandena nibbattānīti veditabbāni.
これらの八万四千の都市、宮殿、楼閣は、ただ一つの草庵(を施したこと)の報いによって生じたものである。八万四千の寝台は、横たわるために与えたひとつの小寝台の報いによって生じた。八万四千の象・馬・戦車は、座るために与えたひとつの椅子の報いによって生じた。八万四千の宝珠は、ひとつの燈火の報いによって生じた。八万四千の蓮池は、ひとつの池の報いによって生じた。八万四千の女性、息子たち、居士たちは、日用品の器・鉢・皿・水注ぎ・水漉し・千枚通し・小刀・爪切り・鍵・耳垢取り・足置き台・履物・傘・杖を与えた布施の報いによって生じた。八万四千の乳牛は、乳製品の布施の報いによって生じた。八万四千億の衣服は、下衣と上衣の布施の報いによって生じた。八万四千の釜の食事は、飲食物の布施の報いによって生じたものと理解されるべきである。
272. Evaṃ bhagavā mahāsudassanassa sampattiṃ ādito paṭṭhāya vitthārena kathetvā sabbaṃ taṃ dārakānaṃ paṃsvāgārakīḷanaṃ viya dassento parinibbānamañcake nipannova passānandātiādimāha. Tattha vipariṇatāti pakativijahanena nibbutapadīpo viya apaññattikabhāvaṃ gatā. Evaṃ aniccā kho, ānanda, saṅkhārāti evaṃ hutvā abhāvaṭṭhena aniccā.
272. このように世尊は、大善見王の富を初めから詳細に語り、それらすべてを子供の泥遊びの家のように示しながら、涅槃の寝台に横たわったまま「アーナンダよ、見よ……」等と説かれた。その文脈において、「変易した(ヴィパリナター)」とは、本来の性質を失うことによって、消えた燈火の如く概念のない状態に至ったということ。「アーナンダよ、諸行はこのように無常である」とは、このように存在したのちに存在しなくなるという意味において無常であるということ。
Ettāvatā bhagavā yathā nāma puriso satahatthubbedhe campakarukkhe nisseṇiṃ bandhitvā abhiruhitvā campakapupphaṃ ādāya nisseṇiṃ muñcanto otareyya, evameva nisseṇiṃ bandhanto viya anekavassakoṭisatasahassubbedhaṃ mahāsudassanasampattiṃ āruyha sampattimatthake ṭhitaṃ aniccalakkhaṇaṃ ādāya nisseṇiṃ muñcanto viya otiṇṇo. Teneva pubbe vasabharājā dīghabhāṇakattherānaṃ lohapāsādassa pācīnapasse ambalaṭṭhikāyaṃ imaṃ suttaṃ sajjhāyantānaṃ sutvā – ‘‘kiṃ, bho, mayhaṃ ayyakena ettha vuttaṃ, attano khāditapītaṭṭhāne sampattimeva kathetī’’ti cintento – ‘‘evaṃ aniccā kho, ānanda, saṅkhārā’’ti vuttakāle ‘‘imaṃ, bho, disvā pañcahi cakkhūhi cakkhumatā evaṃ vutta’’nti vāmahatthaṃ samiñjitvā dakkhiṇahatthena apphoṭetvā – ‘‘sādhu sādhū’’ti tuṭṭhahadayo sādhukāraṃ adāsi.
ここに及んで世尊は、あたかも百肘の高さのチャンパカ(金香木)の木に梯子を架けて登り、チャンパカの花を取って梯子を外しつつ降りてくる人のように、梯子を架けるかのように数億年もの長きにわたる大善見王の富に登り、その富の頂上に立つ無常の相を取って梯子を外すかのように降りてこられたのである。それゆえに昔、ヴァサバ王は、長老である長部誦者たちが銅宮殿の東側のアンバラッティカー(マンゴーの苗木)の地でこの経を読誦しているのを聞いて、「我が祖父(仏陀)はここで何を語られたのか。自らが飲食した場所の富ばかりを語っておられる」と考えていたが、「アーナンダよ、諸行はこのように無常である」と説かれた時に、「おお、五つの眼を持つ眼ある方(仏陀)は、これを見てこのように説かれたのだ」と左手を曲げ、右手で打って「善いかな、善いかな」と心歓喜して賞賛の声をあげた。
Evaṃ addhuvāti evaṃ udakapupphuḷādayo viya dhuvabhāvavirahitā. Evaṃ anassāsikāti evaṃ supinake pītapānīyaṃ viya anulittacandanaṃ viya ca assāsavirahitā.
「このように堅固でなく」とは、水泡などのように恒常性を欠いていること。「このように頼りなく」とは、夢の中で飲んだ水や、塗られた白檀の香りのように、真の慰めを欠いていること。
Sarīraṃ nikkhipeyyāti sarīraṃ chaḍḍeyya. Idāni aññassa sarīrassa nikkhepo vā paṭijagganaṃ vā natthi kilesapahīnattā, ānanda, tathāgatassāti vadati. Idaṃ pana vatvā puna theraṃ āmantesi, cakkavattino ānubhāvo nāma rañño pabbajitassa sattame divase antaradhāyati. Mahāsudassanassa pana kālaṅkiriyato sattameva divase sattaratanapākārā sattaratanatālā caturāsīti pokkharaṇīsahassāni dhammapāsādo dhammapokkharaṇī cakkaratananti sabbametaṃ antaradhāyīti. Hatthiādīsu pana ayaṃ dhammatā khīṇāyukā saheva kālaṅkaronti. Āyusese sati hatthiratanaṃ uposathakulaṃ gacchati, assaratanaṃ valāhakakulaṃ, maṇiratanaṃ vepullapabbatameva gacchati. Itthiratanassa ānubhāvo antaradhāyati. Gahapatiratanassa cakkhu pākatikameva hoti. Pariṇāyakaratanassa veyyattiyaṃ nassati.
「身体を捨てるべきである(サリーラン・ニッキペッヤ)」とは、身体を放棄すべきであるということ。「今や、他の身体の放棄や世話というものは、煩悩を断滅したゆえに、アーナンダよ、如来には存在しない」と語られる。しかしこれを語った後、再び長老に告げられた。転輪聖王の威力というものは、王が出家した七日目に消失する。しかし大善見王の場合には、死後七日目に七宝の城壁、七宝の椰子の木、八万四千の蓮池、正法宮、正法池、輪宝といったこれらすべてが消失した。象などにおいては、寿命が尽きたものは同時に死を迎えるという通則がある。余命がある場合には、象宝はウポーサタの家系へ帰り、馬宝はヴァラーハカの家系へ帰り、宝珠宝はヴェープッラ山へと戻る。女宝の威力は消失する。居士宝の眼は通常の眼となる。主兵臣宝の明敏さは失われる。
Idamavoca bhagavāti idaṃ pāḷiyaṃ āruḷhañca anāruḷhañca sabbaṃ bhagavā avoca. Sesaṃ uttānatthamevāti.
「世尊はこのように説かれた」とは、この聖典に記載されたことも記載されなかったこともすべて世尊が説かれたということである。残りは明白な意味である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
以上で、長部註釈書『善見具足(スママンガラヴィラーシニー)』における
Mahāsudassanasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大善見王経の解説を終わる。