8. Sakkapañhasuttavaṇṇanā8. 帝釈問経の解説
Nidānavaṇṇanā
発端(因縁)の解説
344. Evaṃ me sutanti sakkapañhasuttaṃ. Tatrāyamanuttānapadavaṇṇanā – ambasaṇḍā nāma brāhmaṇagāmoti so kira gāmo ambasaṇḍānaṃ avidūre niviṭṭho, tasmā ‘‘ambasaṇḍā’’ tveva vuccati. Vediyake pabbateti so kira pabbato pabbatapāde jātena maṇivedikāsadisena nīlavanasaṇḍena samantā parikkhitto, tasmā ‘vediyakapabbato’ tveva saṅkhyaṃ gato. Indasālaguhāyanti pubbepi sā dvinnaṃ pabbatānaṃ antare guhā, indasālarukkho cassā dvāre, tasmā ‘indasālaguhā’ti saṅkhyaṃ gatā. Atha naṃ kuṭṭehi parikkhipitvā dvāravātapānāni yojetvā supariniṭṭhitasudhākammamālākammalatākammavicittaṃ leṇaṃ katvā bhagavato adaṃsu. Purimavohāravasena pana ‘‘indasālaguhā’’ tveva naṃ sañjānanti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘indasālaguhāya’nti.
344.「このように私は聞いた」とは帝釈問経(サッカパンハスッタ)である。そこでの明瞭でない語の解説は次の通りである――「アンバサンダーという婆羅門の村」とは、その村はアンバサンダ(マンゴー林)から遠くない場所に位置しており、それゆえ「アンバサンダー」とまさに呼ばれる。「ヴェーディヤカ山において」とは、その山は山の麓に生じた宝の欄楯のような青い林の茂みによって四方を囲まれており、それゆえ「ヴェーディヤカ山」と数えられた。「インダサーラ窟において」とは、以前からその窟は二つの山の間にあり、その入口にインダサーラの木があったため、「インダサーラ窟」と数えられていた。その後、人々はそれを壁で囲み、扉や窓を取り付け、見事に仕上げられた漆喰細工、花飾り細工、蔓草細工で装飾された窟として世尊に献上した。しかし以前の呼び名に従って「インダサーラ窟」とまさに認識している。それを念頭に置いて「インダサーラ窟において」と言われたのである。
Ussukkaṃ udapādīti dhammiko ussāho uppajji. Nanu ca esa abhiṇhadassāvī bhagavato, na so devatāsannipāto nāma atthi, yatthāyaṃ na āgatapubbo, sakkena sadiso appamādavihārī devaputto nāma natthi. Atha kasmā buddhadassanaṃ anāgatapubbassa viya assa ussāho udapādīti? Maraṇabhayena santajjitattā. Tasmiṃ kirassa samaye āyu parikkhīṇo, so pañca pubbanimittāni disvā ‘‘parikkhīṇo dāni me āyū’’ti aññāsi. Yesañca devaputtānaṃ maraṇanimittāni āvi bhavanti, tesu ye parittakena puññakammena devaloke nibbattā, te ‘‘kuhiṃ nu kho idāni nibbattissāmā’’ti bhayaṃ santāsaṃ āpajjanti. Ye katabhīruttānā bahuṃ puññaṃ katvā nibbattā, te attanā dinnadānaṃ rakkhitasīlaṃ bhāvitabhāvanañca āgamma ‘‘uparidevaloke sampattiṃ anubhavissāmā’’ti na bhāyanti.
「熱意が生じた」とは、正法にかなった熱意が生じたということである。しかし彼(帝釈天)は世尊を頻繁に見ている者であり、彼がかつて来なかった神々の集会などは存在せず、帝釈天に匹敵する不放逸に住する天子は存在しないではないか。ではなぜ、かつて仏陀を見たことがない者のように彼に熱意が生じたのか。死の恐怖におびやかされたからである。実にその時、彼の寿命は尽きかけており、彼は五つの死相(前兆)を見て「今や私の寿命は尽きた」と悟った。そして天子たちに死の前兆が現れるとき、それらの中でわずかな功徳の業によって天界に生まれた者たちは、「今、私たちはどこに生まれ変わるのだろうか」と恐怖と戦慄に陥る。しかし恐怖への備えをなし、多くの功徳を積んで生まれた者たちは、自ら施した布施、守った戒、修習した瞑想によって「上の天界で栄華を享受しよう」と考えて恐れることはない。
Sakko pana devarājā pubbanimittāni disvā dasayojanasahassaṃ devanagaraṃ, yojanasahassubbedhaṃ vejayantaṃ, tiyojanasatikaṃ sudhammadevasabhaṃ, yojanasatubbedhaṃ pāricchattakaṃ, saṭṭhiyojanikaṃ paṇḍukambalasilaṃ, aḍḍhatiyā nāṭakakoṭiyo dvīsu devalokesu devaparisaṃ, nandanavanaṃ, cittalatāvanaṃ, missakavanaṃ, phārusakavananti etaṃ sabbasampattiṃ oloketvā ‘‘nassati vata bho me ayaṃ sampattī’’ti bhayābhibhūto ahosi.
しかし帝釈天王は前兆を見て、一万由旬の天の都、一千由旬の高さの最勝殿(ヴェージャヤンタ)、三百由旬の善法天堂(スダンマー)、百由旬の高さの波利質多樹(パーリッチャッタカ)、六十由旬の紅玉石(パンドゥカムバラ)の座所、二千五百万の歌舞団、二つの天界にいる神々の眷属、歓喜園(ナンダナ)、雑斑園(チッタラター)、雑林園(ミッサカ)、粗渋園(パールサカ)という、これらすべての栄華を見つめて、「ああ、私のこの栄華は滅び去るのか」と恐怖に打ちひしがれた。
Tato ‘‘atthi nu kho koci samaṇo vā brāhmaṇo vā lokapitāmaho mahābrahmā vā, yo me hadayanissitaṃ sokasallaṃ samuddharitvā imaṃ sampattiṃ thāvaraṃ kareyyā’’ti olokento kañci adisvā puna addasa ‘‘mādisānaṃ satasahassānampi uppannaṃ sokasallaṃ sammāsambuddho uddharituṃ paṭibalo’’ti. Athevaṃ parivitakkentassa tena kho pana samayena sakkassa devānamindassa ussukkaṃ udapādi bhagavantaṃ dassanāya.
そこで「私の胸にある憂いの矢を抜き去り、この栄華を永続させてくれるような沙門、婆羅門、あるいは世界の祖父たる大梵天がいるだろうか」と見渡したが誰も見当たらず、再び「私のような者が十万人生じた憂いの矢であっても、正等覚者(仏陀)なら抜くことができる」と悟った。このように思い巡らしていたまさにその時、帝釈天王に世尊にお会いしたいという熱意が生じたのである。
Kahaṃ nu kho bhagavā etarahi viharatīti katarasmiṃ janapade kataraṃ nagaraṃ upanissāya kassa paccaye paribhuñjanto kassa amataṃ dhammaṃ desayamāno viharatīti. Addasā khoti addakkhi paṭivijjhi. Mārisāti piyavacanametaṃ, devatānaṃ pāṭiyekko vohāro. Niddukkhātipi vuttaṃ hoti. Kasmā panesa deve āmantesi? Sahāyatthāya. Pubbe kiresa bhagavati saḷalaghare viharante ekakova dassanāya agamāsi. Satthā ‘‘aparipakkaṃ tāvassa ñāṇaṃ, katipāhaṃ pana atikkamitvā mayi indasālaguhāyaṃ viharante pañca pubbanimittāni disvā maraṇabhayabhīto dvīsu devalokesu devatāhi saddhiṃ upasaṅkamitvā cuddasa pañhe pucchitvā upekkhāpañhavissajjanāvasāne asītiyā devatāsahassehi saddhiṃ sotāpattiphale patiṭṭhahissatī’’ti cintetvā okāsaṃ nākāsi. So ‘‘mama pubbepi ekakassa gatattā satthārā okāso na kato, addhā me natthi maggaphalassa upanissayo, ekassa pana upanissaye sati cakkavāḷapariyantāyapi parisāya bhagavā dhammaṃ desetiyeva. Avassaṃ kho pana dvīsu devalokesu kassaci devassa upanissayo bhavissati, taṃ sandhāya satthā dhammaṃ desessati. Taṃ sutvā ahampi attano domanassaṃ vūpasamessāmī’’ti cintetvā sahāyatthāya āmantesi.
「世尊は今どこにおられるのか」とは、どの地方のどの都に身を寄せ、誰の供養を受け、誰に不死の法を説いておられるのかということ。「見た」とは見て、把握した。「友よ(マーリサ)」とは親愛の言葉であり、神々の特有の呼びかけである。「苦しみなき者よ」とも言われる。ではなぜ彼は神々に呼びかけたのか。同伴者を求めるためである。かつて彼が、世尊がサララガハに住んでおられたとき一人で拝謁に行ったことがあったという。世尊は「彼の智はまだ熟していない。しかし数日過ぎて私がインダサーラ窟に住んでいるとき、五つの死相を見て死の恐怖におびえ、二つの天界の神々とともに近づいて十四の問いを尋ね、捨(ウペッカー)についての問いの回答の終わりに八万の神々とともに預流果に定住するであろう」と考え、機会をお与えにならなかった。彼は「以前、私が一人で行ったとき世尊は機会を与えてくださらなかった。確かに私には聖道と聖果の素質(機根)がないのだ。しかし一人の素質がある者がいれば、世界を満たすほどの集まりに対しても世尊は法を説かれる。必ずや二つの天界の誰かの神に素質があるはずだ。その神を対象にして世尊は法を説かれるだろう。それを聞いて私もまた自らの憂悶を静めよう」と考え、同伴者を求めて呼びかけたのである。
Evaṃ bhaddaṃ tavāti kho devā tāvatiṃsāti evaṃ hotu mahārāja, gacchāma bhagavantaṃ dassanāya, dullabho buddhuppādo, bhaddaṃ tava, yo tvaṃ ‘‘pabbatakīḷaṃ nadīkīḷaṃ gacchāmā’’ti avatvā amhe evarūpesu ṭhānesu niyojesīti. Paccassosunti tassa vacanaṃ sirasā sampaṭicchiṃsu.
「貴方に幸いあれ、と三十三天の神々は」とは、大王よ、そのようにいたしましょう、世尊を拝謁しに行きましょう、仏陀の出現は得難いものです、貴方に幸いあれ、『山の遊戯に行こう、川の遊戯に行こう』と言わずに、私たちをこのような場所へと導いてくださるとは、と。「応諾した」とは彼の言葉を頭を下げて受け入れた。
345. Pañcasikhaṃ gandhabbadevaputtaṃ āmantesīti deve tāva āmantetu, imaṃ kasmā visuṃ āmantesi? Okāsakaraṇatthaṃ. Evaṃ kirassa ahosi ‘‘dvīsu devalokesu devatā gahetvā dhurena paharantassa viya satthāraṃ upasaṅkamituṃ na yuttaṃ, ayaṃ pana pañcasikho dasabalassa upaṭṭhāko vallabho icchiticchitakkhaṇe gantvā pañhaṃ pucchitvā dhammaṃ suṇāti, imaṃ purato pesetvā okāsaṃ kāretvā iminā katokāse upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchissāmī’’ti okāsakaraṇatthaṃ āmantesi.
345.「乾闥婆の天子パンチャシカに呼びかけた」とは、神々に呼びかけるのはよいとして、なぜこの者を別に呼びかけたのか。機会を作るためである。彼にはこのように思われたのである。「二つの天界の神々を連れて正面から押し寄せるように世尊に近づくのはふさわしくない。しかしこのパンチャシカは十力ある方の近仕であり、愛顧され、望む瞬間にいつでも行って問いを尋ね法を聞いている。彼を先に遣わして機会を作らせ、彼が機会を作ったところで近づいて問いを尋ねよう」と、機会を作らせるために呼びかけたのである。
Evaṃ bhaddaṃ tavāti so ‘‘evaṃ mahārāja, hotu, bhaddaṃ tava, yo tvaṃ maṃ ‘ehi, mārisa, uyyānakīḷādīni vā naṭasamajjādīni vā dassanāya gacchāmā’ti avatvā ‘buddhaṃ passissāma, dhammaṃ sossāmā’ti vadasī’’ti daḷhataraṃ upatthambhento devānamindassa vacanaṃ paṭissutvā anucariyaṃ sahacaraṇaṃ ekato gamanaṃ upāgami.
「貴方に幸いあれ」とは、彼は「大王よ、そのようにいたしましょう。貴方に幸いあれ、『友よ、さあ庭園の遊戯や演劇の集まりなどを見に行こう』と言わずに、『仏陀に拝謁しよう、法を聞こう』と仰ってくださるとは」と、より一層力づけられ、帝釈天王の言葉を聞き入れて、従者として同行し、共に行くこととなった。
Tattha beluvapaṇḍunti beluvapakkaṃ viya paṇḍuvaṇṇaṃ. Tassa kira sovaṇṇamayaṃ pokkharaṃ, indanīlamayo daṇḍo, rajatamayā tantiyo, pavāḷamayā veṭhakā, vīṇāpattakaṃ gāvutaṃ, tantibandhanaṭṭhānaṃ gāvutaṃ, upari daṇḍako gāvutanti tigāvutappamāṇā vīṇā. Iti so taṃ vīṇaṃ ādāya samapaññāsamucchanā mucchetvā agganakhehi paharitvā madhuraṃ gītassaraṃ nicchāretvā sesadeve sakkassa gamanakālaṃ jānāpento ekamantaṃ aṭṭhāsi. Evaṃ tassa gītavāditasaññāya sannipatite devagaṇe atha kho sakko devānamindo…pe… vediyake pabbate paccuṭṭhāsi.
そこで「熟したベルの黄色の(ベルヴァパンドゥ)」とは、熟したベルの実のように黄色い色をしていること。その琵琶の胴は黄金製、棹は青玉(インダニーラ)製、弦は銀製、糸巻きは珊瑚製で、琵琶の響板が一ガヴータ(約四分の一由旬)、弦を張る部分が一ガヴータ、上の棹が一ガヴータと、三ガヴータの大きさを持つ琵琶であるという。かくして彼はその琵琶を持ち、五十の旋律を奏で、爪の先で弾いて甘美な歌声を響かせ、他の神々に帝釈天の出発の時を知らせながら片側に立った。このように彼の歌と演奏の合図によって神々の軍勢が集まったとき、帝釈天王は……中略……ヴェーディヤカ山に降り立った。
346. Atiriva obhāsajātoti aññesu divasesu ekasseva devassa vā mārassa vā brahmuno vā obhāsena obhāsajāto hoti, taṃdivasaṃ pana dvīsu devalokesu devatānaṃ obhāsena atiriva obhāsajāto ekapajjoto sahassacandasūriyauggatakālasadiso ahosi. Parito gāmesu manussāti samantā gāmesu manussā. Pakatisāyamāsakāleyeva kira gāmamajjhe dārakesu kīḷantesu tattha sakko agamāsi, tasmā manussā passitvā evamāhaṃsu. Nanu ca majjhimayāme devatā bhagavantaṃ upasaṅkamanti, ayaṃ kasmā paṭhamayāmassāpi purimabhāgeyeva āgatoti? Maraṇabhayeneva tajjitattā. Kiṃsu nāmāti kiṃsu nāma bho etaṃ, ko nu kho ajja mahesakkho devo vā brahmā vā bhagavantaṃ pañhaṃ pucchituṃ dhammaṃ sotuṃ upasaṅkamanto, kathaṃsu nāma bho bhagavā pañhaṃ vissajjessati dhammaṃ desessati, lābhā amhākaṃ, yesaṃ no evaṃ devatānaṃ kaṅkhāvinodako satthā avidūre vihāre vasati, ye labhāma thālakabhikkhampi kaṭacchubhikkhampi dātunti saṃviggā lomahaṭṭhajātā uddhaggalomā hutvā dasanakhasamodhānasamujjalaṃ añjaliṃ sirasmiṃ patiṭṭhapetvā namassamānā aṭṭhaṃsu.
346.「きわめて大いなる光明に満たされた」とは、他の日には一人の神、あるいは魔、あるいは梵天の光明によって照らされるのであるが、その日は二つの天界の神々の光明によってきわめて大いなる光に満たされ、一つの灯火が千の月と太陽が昇ったときのようになった。「周囲の村々の人間たち」とは、周囲の村々の人々である。いつも夕食をとる時刻に村の中央で子供たちが遊んでいるまさにその時、そこに帝釈天がやって来たので、人間たちは見てこのように言った。神々は真夜中に世尊のもとに近づくはずなのに、なぜこの者は初夜の前の段階で早くもやって来たのか。死の恐怖におびやかされたからである。「いったい何事だろう」とは、いったいこれは何事だろうか、今日、いったいどの大威徳の神あるいは梵天が世尊に問いを尋ね、法を聞くために近づいているのだろうか、いったい世尊はどのように問いに答え法を説かれるのだろうか、私たちにとって大きな幸いである、このように神々の疑念を晴らす世尊が近くの精舎に住まわれ、私たちが鉢一杯のご飯や柄杓一杯のご飯を施すことができるとは、と感激して身の毛もよだち、毛穴を逆立てて、十本の指を合わせた輝かしい合掌を頭上に掲げて礼拝しながら立ち尽くした。
347. Durupasaṅkamāti dupayirupāsiyā. Ahaṃ sarāgo sadoso samoho, satthā vītarāgo vītadoso vītamoho, tasmā dupayirupāsiyā tathāgatā mādisena. Jhāyīti lakkhaṇūpanijjhānena ca ārammaṇūpanijjhānena ca jhāyī. Tasmiññeva jhāne ratāti jhānaratā. Tadantaraṃ paṭisallīnāti tadantaraṃ paṭisallīnā sampati paṭisallīnā vā. Tasmā na kevalaṃ jhāyī jhānaratāti durupasaṅkamā, idānimeva paṭisallīnātipi durupasaṅkamā. Pasādeyyāsīti ārādheyyāsi, okāsaṃ me kāretvā dadeyyāsīti vadati. Beluvapaṇḍuvīṇaṃ ādāyāti nanu pubbeva ādinnāti? Āma, ādinnā. Maggagamanavasena pana aṃsakūṭe laggitā, idāni naṃ vāmahatthe ṭhapetvā vādanasajjaṃ katvā ādiyi. Tena vuttaṃ ‘‘ādāyā’’ti.
347.「近づき難い」とは親しく参じ難いこと。私は貪欲あり、怒りあり、愚痴ありであるが、世尊は離貪、離瞋、離痴であられる。それゆえ如来は私のような者には近づき難い。「禅定にある」とは相の観察による禅定と対象の観察による禅定とによって禅定に入っておられる。「その禅定を楽しむ」とは禅定を楽しまれること。「その間、静坐しておられる」とはその間、静坐しておられ、あるいは今まさに静坐しておられること。それゆえ単に禅定に入り禅定を楽しまれているから近づき難いだけでなく、今まさに静坐しておられるから近づき難いのである。「喜ばせてほしい」とは満足させてほしい、私のために機会を作って与えてほしいと語っている。「熟したベルの黄色の琵琶を取って」とは、以前にすでに取っていたのではないか。そう、取っていた。しかし道を行く間は肩にかけており、今やそれを左手に載せて演奏の準備をして手にしたのである。それゆえ「取って」と言われた。
Pañcasikhagītagāthāvaṇṇanā
パンチャシカの歌の詩偈の解説
348. Assāvesīti sāvesi. Buddhūpasañhitāti buddhaṃ ārabbha buddhaṃ nissayaṃ katvā pavattāti attho. Sesapadesupi eseva nayo.
348.「聞かせた」とは聞くようにした。「仏陀に関する」とは仏陀を対象とし、仏陀を依処として生じた、という意味である。残りの語句においても同様の理路である。
Vande te pitaraṃ bhadde, timbaruṃ sūriyavacchaseti ettha sūriyavacchasāti sūriyasamānasarīrā. Tassā kira devadhītāya pādantato rasmi uṭṭhahitvā kesantaṃ ārohati, tasmā bālasūriyamaṇḍalasadisā khāyati, iti naṃ ‘‘sūriyavacchasā’’ti sañjānanti. Taṃ sandhāyāha – ‘‘bhadde, sūriyavacchase, tava pitaraṃ timbaruṃ gandhabbadevarājānaṃ vandāmī’’ti. Yena jātāsi kalyāṇīti yena kāraṇabhūtena yaṃ timbaruṃ devarājānaṃ nissāya tvaṃ jātā, kalyāṇī sabbaṅgasobhanā. Ānandajananī mamāti mayhaṃ pītisomanassavaḍḍhanī.
「麗しき人、スーリヤヴァッチャサーよ、私はそなたの父ティンバルーを礼拝する」について、ここで「スーリヤヴァッチャサー」とは太陽に似た身体を持つ者。その天女の足元から光線が立ち昇り髪の先へと至り、それゆえ昇り初めの太陽の輪のように見え、それによって彼女を「スーリヤヴァッチャサー」と認識している。それを念頭に置いて「麗しき人、スーリヤヴァッチャサーよ、そなたの父である乾闥婆の天王ティンバルーを礼拝する」と言った。「そなたのような麗しき人を生んでくれた」とは、原因となって、そのティンバルー天王に依拠してそなたが生まれた、すべての肢体が美しい麗しき人よ。「私の歓喜を生み出す人」とは、私の喜びと嬉しさを増大させる人よ。
Vātova sedataṃ kantoti yathā sañjātasedānaṃ sedaharaṇatthaṃ vāto iṭṭho hoti kanto manāpo, evanti attho. Pānīyaṃva pipāsatoti pātumicchantassa pipāsato pipāsābhibhūtassa. Aṅgīrasīti aṅge rasmiyo assāti aṅgīrasī, tameva ārabbha ālapanto vadati. Dhammo arahatāmivāti arahantānaṃ navalokuttaradhammo viya.
「汗を流す者にとって風が愛しいように」とは、汗をかいた者にとって汗を除くための風が望ましく、愛しく、快いように、そのようなものであるという意味。「喉の渇いた者にとっての飲み水のように」とは、飲みたいと欲する、喉が渇いた、渇きに打ちひしがれた者にとって。「光輝く肢体を持つ人よ」とは、身体に光線を持つ人よ、とまさに彼女に対して呼びかけて語っている。「阿羅漢たちにとっての法のように」とは、阿羅漢たちにとっての九つの出世間法のように。
Jighacchatoti bhuñjitukāmassa khudābhibhūtassa. Jalantamiva vārināti yathā koci jalantaṃ jātavedaṃ udakakumbhena nibbāpeyya, evaṃ tava kāraṇā uppannaṃ mama kāmarāgapariḷāhaṃ nibbāpehīti vadati.
「飢えた者にとって」とは、食べたいと欲する、飢えに打ちひしがれた者にとって。「燃え盛る火を水によって消すように」とは、誰かが燃え盛る火を水瓶で消すように、そのようにそなたのゆえに生じた私の愛欲の熱苦を消しておくれ、と語っている。
Yuttaṃ kiñjakkhareṇunāti padumakesarareṇunā yuttaṃ. Nāgo ghammābhitatto vāti ghammābhitattahatthī viya. Ogāhe te thanūdaranti yathā so nāgo pokkharaṇiṃ ogāhitvā pivitvā aggasoṇḍamattaṃ paññāyamānaṃ katvā nimuggo sukhaṃ sātaṃ vindati, evaṃ kadā nu kho te thanūdaraṃ thanavemajjhaṃ udarañca otaritvā ahaṃ sukhaṃ sātaṃ paṭilabhissāmīti vadati.
「蓮の雄しべの花粉にまみれ」とは、蓮の雄しべの花粉を帯びて。「暑さに焼かれた象のように」とは、日差しの暑さに焼かれた象のように。「そなたの胸と腹に飛び込みたい」とは、その象が蓮池に飛び込み、水を飲み、鼻の先だけが見えるようにして水に潜って快適さと心地よさを味わうように、そのようにいつになったら私はそなたの豊かな胸の間と腹へと下りて、安楽と心地よさを得られるだろうか、と語っている。
‘‘Accaṅkusova nāgova, jitaṃ me tuttatomaraṃ;
「鉤(かぎ)をものともせぬ象が、突棒(つきぼう)と槍に打ち勝ったように、
Kāraṇaṃ nappajānāmi, sammatto lakkhaṇūruyā’’ti. –
私は何が道理かも分からず、美しい腿を持つそなたに狂わされている」と。
Ettha tuttaṃ vuccati kaṇṇamūle vijjhanaayadaṇḍako. Tomaranti pādādīsu vijjhanadaṇḍatomaraṃ. Aṅkusoti matthake vijjhanakuṭilakaṇṭako. Yo ca nāgo pabhinnamatto accaṅkuso hoti, aṅkusaṃ atīto; aṅkusena vijjhiyamānopi vasaṃ na gacchati, so ‘‘jitaṃ mayā tuttatomaraṃ, yo ahaṃ aṅkusassapi vasaṃ na gacchāmī’’ti madadappena kiñci kāraṇaṃ na bujjhati. Yathā so accaṅkuso nāgo ‘‘jitaṃ me tuttatomara’’nti kiñci kāraṇaṃ nappajānāti, evaṃ ahampi lakkhaṇasampannaūrutāya lakkhaṇūruyā sammatto matto pamatto ummatto viya kiñci kāraṇaṃ nappajānāmīti vadati. Atha vā accaṅkusova nāgo ahampi sammatto lakkhaṇūruyā kiñci tato virāgakāraṇaṃ nappajānāmi. Kasmā? Yasmā tena nāgena viya jitaṃ me tuttatomaraṃ, na kassaci vadato vacanaṃ ādiyāmi.
ここで「突棒(トゥッタ)」とは耳の根元を刺す鉄の棒をいう。「槍(トマラ)」とは足などを刺す柄のついた槍。「鉤(アンクサ)」とは頭の頂を刺す曲がった鉤。そして発情して興奮した象は鉤をものともせず、鉤を超越する。鉤で刺されても屈服せず、「鉤にさえ屈しない私は、突棒と槍に打ち勝ったのだ」と驕り高ぶって何一つ道理を理解しない。その鉤をものともしない象が「私は突棒と槍に打ち勝った」と何一つ道理を理解しないように、そのように私もまた整った腿を持つ麗しい腿のそなたに狂わされ、酔いしれ、我を忘れ、狂人のようになって何一つ道理が分からなくなっている、と語っている。あるいは、鉤をものともしない象のように私も麗しい腿を持つそなたに狂わされ、そこから離れるためのいかなる道理も分からない。なぜか。その象のように私は突棒と槍に打ち勝っており、誰の忠告にも耳を貸さないからである。
Tayi gedhitacittosmīti bhadde lakkhaṇūru tayi baddhacittosmi. Gedhitacittoti vā gedhaṃ ajjhupetacitto. Cittaṃ vipariṇāmitanti pakatiṃ jahitvā ṭhitaṃ. Paṭigantuṃ na sakkomīti nivattituṃ na sakkomi. Vaṅkaghastova ambujoti baḷisaṃ gilitvā ṭhitamaccho viya. ‘‘Ghaso’’tipi pāṭho, ayamevattho.
「そなたに心を奪われている」とは、麗しい腿を持つ佳人よ、そなたに心を縛りつけられている。「心を奪われた」とは、執着に心を支配された。「心は変じ果て」とは、平常心を失ってしまっている。「引き返すことができない」とは、引き下がることができない。「釣り針を飲み込んだ魚のように」とは、釣り針を飲み込んで留まっている魚のように。「ghaso」という読みもあり、同じ意味である。
Vāmūrūti vāmākārena saṇṭhitaūru, kadalikkhandhasadisaūrūti vā attho. Sajāti āliṅga. Mandalocaneti itthiyo na tikhiṇaṃ nijjhāyanti mandaṃ ālocenti olokenti, tasmā ‘‘mandalocanā’’ti vuccanti. Palissajāti sabbatobhāgena āliṅga. Etaṃ me abhipatthitanti etaṃ mayā abhiṇhaṃ patthitaṃ.
「美しき腿を持つ人よ」とは、麗しい形をした腿を持つ人、あるいは芭蕉の幹のような腿を持つ人という意味。「抱きしめておくれ」とは抱擁しておくれ。「穏やかな眼差しを持つ人よ」とは、女性は激しく凝視せず穏やかに目を配り見つめるので、「穏やかな眼差しを持つ人」と呼ばれる。「しっかり抱きしめておくれ」とは、全身で抱きしめておくれ。「これが私の切なる願いである」とは、これが私の常に願っていることである。
Appako vata me santoti pakatiyāva mando samāno. Vellitakesiyāti kesā muñcitvā piṭṭhiyaṃ vissaṭṭhakāle sappo viya vellantā gacchantā assāti vellitakesī, tassā vellitakesiyā. Anekabhāvo samuppādīti anekavidho jāto. Anekabhāgoti vā pāṭho. Arahanteva dakkhiṇāti arahantamhi dinnadānaṃ viya nānappakārato pabhinno.
「私のわずかな望みであったものが」とは、本来はわずかであったものが。「波打つ髪を持つ人よ」とは、髪をほどいて背中に垂らしたとき蛇のようにうねりながら流れる髪を持つ人、その波打つ髪を持つ人よ。「多様なものへと膨らんだ」とは、何倍にも大きくなった。「anekabhāgo」という読みもある。「阿羅漢に施された布施のように」とは、阿羅漢に施された施物が様々な形で広がるように。
Yaṃ me atthi kataṃ puññanti yaṃ mayā kataṃ puññamatthi. Arahantesu tādisūti tādilakkhaṇappattesu arahantesu. Tayā saddhiṃ vipaccatanti sabbaṃ tayā saddhimeva vipākaṃ detu.
「私になされた功徳があるならば」とは、私によってなされた功徳があるならば。「かのごとき阿羅漢たちにおいて」とは、そのような崇高な特質に達した阿羅漢たちにおいてなされた。「そなたとともに実を結びますように」とは、すべてがそなたとともにこそ果報をもたらしますように。
Ekodīti ekībhāvaṃ gato. Nipako satoti nepakkaṃ vuccati paññā, tāya samannāgatoti nipako. Satiyā samannāgatattā sato. Amataṃ muni jigīsānoti yathā so buddhamuni amataṃ nibbānaṃ jigīsati pariyesati, evaṃ taṃ ahaṃ sūriyavacchase jigīsāmi pariyesāmi. Yathā vā so amataṃ jigīsāno esanto gavesanto vicarati, evāhaṃ taṃ esanto gavesanto vicarāmītipi attho.
「専一にして(Ekodī)」とは、単一の状態に至ったこと。「賢明にして念ある(Nipako sato)」とは、明敏さ(nepakkaṃ)とは智慧のことであり、それを具足しているゆえに「賢明(nipako)」という。念(正念)を具足していることによって「念ある(sato)」という。「不死を求むる聖者のごとし(Amataṃ muni jigīsāno)」とは、かの仏陀なる聖者が不死なる涅槃を希求し、探し求めるように、そのように私はそなた、スーリヤヴァッチャサーを希求し、探し求める。あるいは、かの者が不死を希求し、求め探しつつ彷徨うように、そのように私もそなたを求め探しつつ彷徨う、という意味でもある。
Yathāpi muni nandeyya, patvā sambodhimuttamanti yathā buddhamuni bodhipallaṅke nisinno sabbaññutaññāṇaṃ patvā nandeyya toseyya. Evaṃ nandeyyanti evameva ahampi tayā missībhāvaṃ gato nandeyyaṃ, pītisomanassajāto bhaveyyanti vadati.
「聖者が……無上の正覚に達して歓喜するように(Yathāpi muni nandeyya, patvā sambodhimuttamaṃ)」とは、仏陀なる聖者が菩提の座処に坐し、一切知智に達して歓喜し、満足するように。「そのように私は歓喜せん(Evaṃ nandeyyaṃ)」とは、このように私自身もそなたと交わり合って歓喜し、歓喜と喜悦を生じる者となりたい、と語っているのである。
Tāhaṃ bhadde vareyyāheti aheti āmantanaṃ, ahe bhadde sūriyavacchase, sakkena devānamindena ‘‘kiṃ dvīsu devalokesu devarajjaṃ gaṇhasi, suriyavacchasa’’nti, evaṃ vare dinne devarajjaṃ pahāya ‘‘sūriyavacchasaṃ gaṇhāmī’’ti evaṃ taṃ ahaṃ vareyyaṃ iccheyyaṃ gaṇheyyanti attho.
「幸いなる人よ、私はそなたを願い求めん(Tāhaṃ bhadde vareyyaṃ)」における「アヘ(ahe)」とは呼びかけである。ああ、幸いなるスーリヤヴァッチャサーよ、神々の主である帝釈天によって『そなたは二つの神々の世界における神の王権を取るか、それともスーリヤヴァッチャサーを取るか』とこのように恩恵(選択の自由)を与えられたなら、神の王権を捨てて『スーリヤヴァッチャサーを取ります』と、このように私はそなたを願い求め、欲し、得たいと思う、という意味である。
Sālaṃva na ciraṃ phullanti tava pitu nagaradvāre naciraṃ pupphito sālo atthi. So ativiya manoharo. Taṃ naciraṃ phullasālaṃ viya. Pitaraṃ te sumedhaseti atisassirīkaṃ tava pitaraṃ vandamāno namassāmi namo karomi. Yassāsetādisī pajāti yassa āsi etādisī dhītā.
「咲き初めし沙羅の樹のように(Sālaṃva na ciraṃ phullaṃ)」とは、そなたの父の都の城門のそばに、咲いて間もない沙羅の樹がある。それはこの上なく心奪われるものである。その咲き初めし沙羅の樹のように。「賢者なるそなたの父を(Pitaraṃ te sumedhase)」とは、いと麗しいそなたの父を礼拝し、敬い、帰命します。「かくのごとき子をもつ(Yassāsetādisī pajā)」とは、かくのごとき娘を持った(その父を)、ということである。
349. Saṃsandatīti kasmā gītasaddassa ceva vīṇāsaddassa ca vaṇṇaṃ kathesi? Kiṃ tattha bhagavato sārāgo atthīti? Natthi. Chaḷaṅgupekkhāya upekkhako bhagavā etādisesu ṭhānesu, kevalaṃ iṭṭhāniṭṭhaṃ jānāti, na tattha rajjati. Vuttampi cetaṃ ‘‘saṃvijjati kho, āvuso, bhagavato cakkhu, passati bhagavā cakkhunā rūpaṃ, chandarāgo bhagavato natthi, suvimuttacitto bhagavā. Saṃvijjati kho, āvuso, bhagavato sota’’ntiādi (saṃ. ni. 4.232). Sace pana vaṇṇaṃ na katheyya, pañcasikho ‘‘okāso me kato’’ti na jāneyya. Atha sakko ‘‘bhagavatā pañcasikhassa okāso na kato’’ti devatā gahetvā tatova paṭinivatteyya, tato mahājāniyo bhaveyya. Vaṇṇe pana kathite ‘‘kato bhagavatā pañcasikhassa okāso’’ti devatāhi saddhiṃ upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchitvā vissajjanāvasāne asītiyā devatāsahassehi saddhiṃ sotāpattiphale patiṭṭhahissatīti ñatvā vaṇṇaṃ kathesi.
349. 「調和している(Saṃsandati)」について:なぜ歌声と琴の音の双方の賞賛を語られたのか? そこに世尊の貪愛があるのだろうか? それはない。世尊はこのような場面においては六支捨(六つの対象に対する平静さ)によって捨(平静)にある方であり、ただ好ましいことと好ましくないことを知るのみで、そこに愛着されることはない。また次のように説かれている。『友よ、実に世尊には眼が存在し、世尊は眼によって色を見るが、世尊に欲貪は存在せず、世尊は心よく解脱しておられる。友よ、実に世尊には耳が存在し……』(相応部4.232)などと。しかし、もし賞賛を語られなかったならば、パンチャシカは『自分に機会が作られた(受け入れられた)』と知ることができなかったであろう。そのとき帝釈天は『世尊はパンチャシカに機会を作られなかった』として、神々を連れてそこから引き返してしまい、そうなれば大きな損失が生じたであろう。しかし賞賛が語られたので、『世尊はパンチャシカに機会を作られた』として、神々とともに近づき、質問をして、その解答の終わりに八万の神々とともに預流果に確立するであろうと知って、賞賛を語られたのである。
Tattha kadā saṃyūḷhāti kadā ganthitā piṇḍitā. Tena kho panāhaṃ, bhante, samayenāti tena samayena tasmiṃ tumhākaṃ sambodhippattito paṭṭhāya aṭṭhame sattāhe. Bhaddā nāma sūriyavacchasāti nāmato bhaddā sarīrasampattiyā sūriyavacchasā. Bhaginīti vohāravacanametaṃ, devadhītāti attho. Parakāminīti paraṃ kāmeti abhikaṅkhati.
その箇所において、「いつ結ばれたのか(kadā saṃyūḷhā)」とは、いつ編み合わされ、作られたのかということ。「大徳よ、実にその時(Tena kho panāhaṃ, bhante, samayena)」とは、その時、すなわちあなた様が正覚に達せられてから八週目の時のことである。「スーリヤヴァッチャサーという名の幸いなる女性(Bhaddā nāma sūriyavacchasā)」とは、名としてはバッダー(幸いなる者)であり、身体の美しさゆえにスーリヤヴァッチャサー(太陽の輝きをもつ者)である。「妹(Bhaginī)」とは世間の呼称であり、天女という意味である。「他者を慕う者(Parakāminī)」とは、他者を愛し、切望している者のことである。
Upanaccantiyāti naccamānāya. Sā kira ekasmiṃ samaye cātumahārājikadevehi saddhiṃ sakkassa devarājassa naccaṃ dassanatthāya gatā, tasmiñca khaṇe sakko tathāgatassa aṭṭha yathābhucce guṇe payirudāhāsi. Evaṃ tasmiṃ divase gantvā naccantī assosi.
「舞い踊る時に(Upanaccantiyā)」とは、舞い踊っていた時のことである。かの女はある時、四天王の神々とともに帝釈天王の舞踊を鑑賞するために赴き、その瞬間に帝釈天は如来の八つの真実の徳を声高く語った。このようにその日、かの女は赴いて舞い踊りつつ、それを耳にしたのである。
Sakkūpasaṅkamavaṇṇanā
帝釈天の来訪の解説
350. Paṭisammodatīti ‘‘saṃsandati kho te’’tiādīni vadanto bhagavā sammodati, pañcasikho paṭisammodati. Gāthā ca bhāsanto pañcasikho sammodati, bhagavā paṭisammodati. Āmantesīti jānāpesi. Tassa kirevaṃ ahosi ‘‘ayaṃ pañcasikho mayā mama kammena pesito attano kammaṃ karoti. Evarūpassa satthu santike ṭhatvā kāmaguṇūpasañhitaṃ ananucchavikaṃ kathesi, naṭā nāma nillajjā honti, kathento vippakārampi dasseyya, handa naṃ mama kammaṃ jānāpemī’’ti cintetvā āmantesi.
350. 「歓談する(Paṭisammodati)」とは、『そなたの(琴の音と歌声は)調和している』などと語りながら世尊が歓談され、パンチャシカがそれに応えて歓談する。また偈を語りつつパンチャシカが歓談し、世尊がそれに応えて歓談される。「呼びかけた(Āmantesi)」とは、知らせたということである。彼(帝釈天)には実に次のように思われた。『このパンチャシカは、私によって私の用務のために遣わされたのに、自らの用務を行っている。このような師の御前に立ちながら、諸々の欲望に結びついた相応しくないことを語った。役者というものは破廉恥な者であり、語りながら無作法をも示すかもしれない。さあ、彼に私の用務を知らせよう』と考えて呼びかけたのである。
351. Evañca pana tathāgatāti dhammasaṅgāhakattherehi ṭhapitavacanaṃ. Abhivadantīti abhivādanasampaṭicchanena vaḍḍhitavacanena vadanti. Abhivaditoti vaḍḍhitavacanena vutto.
351. 「かくのごとく如来に(Evañca pana tathāgataṃ)」などは、結集をなした諸長老たちによって置かれた言葉である。「敬礼する(Abhivadanti)」とは、敬意をもった挨拶の返礼である増大した言葉(祝福の言葉)で語ること。「敬礼された(Abhivadito)」とは、増大した言葉によって語られた、ということである。
Urundā samapādīti mahantā vivaṭā ahosi, andhakāro guhāyaṃ antaradhāyi. Āloko udapādīti yo pakatiyā guhāyaṃ andhakāro, so antarahito, āloko jāto. Sabbametaṃ dhammasaṅgāhakānaṃ vacanaṃ.
「広大となった(Urundā samapādī)」とは、大きく開けたものとなり、洞窟の中の暗闇が消え失せた。「光明が生じた(Āloko udapādi)」とは、洞窟の中に普段あった暗闇が消え去り、光明が生じたということである。これらはすべて結集をなした者たちの言葉である。
352. Cirapaṭikāhaṃ, bhanteti cirato ahaṃ, cirato paṭṭhāyāhaṃ dassanakāmoti attho. Kehici kehici kiccakaraṇīyehīti devānaṃ dhītā ca puttā ca aṅke nibbattanti, pādaparicārikā itthiyo sayane nibbattanti, tāsaṃ maṇḍanapasādhanakārikā devatā sayanaṃ parivāretvā nibbattanti, veyyāvaccakarā antovimāne nibbattanti, etesaṃ atthāya aḍḍakaraṇaṃ nāma natthi. Ye pana sīmantare nibbattanti, te ‘‘tava santakā, mama santakā’’ti nicchetuṃ asakkontā aḍḍaṃ karonti, sakkaṃ devarājānaṃ pucchanti. So ‘‘yassa vimānaṃ āsannataraṃ, tassa santakā’’ti vadati. Sace dvepi samaṭṭhāne honti, ‘‘yassa vimānaṃ olokentī ṭhitā, tassa santakā’’ti vadati. Sace ekampi na oloketi, taṃ ubhinnaṃ kalahupacchedanatthaṃ attano santakaṃ karoti. Kīḷādīnipi kiccāni karaṇīyāneva. Evarūpāni tāni karaṇīyāni sandhāya ‘‘kehici kehici kiccakaraṇīyehī’’ti āha.
352. 「大徳よ、私は久しく(Cirapaṭikāhaṃ, bhante)」とは、久しい以前から、久しい以前より私は拝謁を望んでいた、という意味である。「様々ななすべき用務によって(Kehici kehici kiccakaraṇīyehi)」とは、神々の娘や息子たちは膝の上に生まれ、身の回りの世話をする女性たちは寝台の上に生まれ、彼女らを飾り立てる天女たちは寝台を取り囲んで生まれ、給仕をする者たちは宮殿の内部に生まれるので、これらの者たちのために裁判沙汰が起こることはない。しかし境界の間に生まれた者たちについては、『これはそなたの配下か、私の配下か』と決定することができずに裁判を起こし、帝釈天王に尋ねる。帝釈天は『宮殿がより近い者の配下である』と言う。もし両者から同じ距離の場所であるならば、『その天女が宮殿を見つめて立っている方の配下である』と言う。もしどちらの宮殿をも見つめていないならば、双方の争いを断ち切るために自分自身の配下とする。また遊戯などの用務もなすべきこととして存在する。このような諸々のなすべき用務に関連して、『様々ななすべき用務によって』と言ったのである。
Salaḷāgāraketi salaḷamayagandhakuṭiyaṃ. Aññatarena samādhināti tadā kira bhagavā sakkasseva aparipākagataṃ ñāṇaṃ viditvā okāsaṃ akāretukāmo phalasamāpattivihārena nisīdi. Taṃ esa ajānanto ‘‘aññatarena samādhinā’’ti āha. Bhūjati ca nāmāti bhūjatīti tassā nāmaṃ. Paricārikāti pādaparicārikā devadhītā. Sā kira dve phalāni pattā, tenassā devaloke abhiratiyeva natthi. Niccaṃ bhagavato upaṭṭhānaṃ āgantvā añjaliṃ sirasi ṭhapetvā bhagavantaṃ namassamānā tiṭṭhati. Nemisaddena tamhā samādhimhā vuṭṭhitoti ‘‘samāpanno saddaṃ suṇātī’’ti no vata re vattabbe, nanu bhagavā sakkassa devānamindassa ‘‘apicāhaṃ āyasmato cakkanemisaddena tamhā samādhimhā vuṭṭhito’’ti bhaṇatīti. Tiṭṭhatu nemisaddo, samāpanno nāma antosamāpattiyaṃ kaṇṇamūle dhamamānassa saṅkhayugaḷassāpi asanisannipātassāpi saddaṃ na suṇāti. Bhagavā pana ‘‘ettakaṃ kālaṃ sakkassa okāsaṃ na karissāmī’’ti paricchinditvā kālavasena phalasamāpattiṃ samāpanno. Sakko ‘‘na dāni me satthā okāsaṃ karotī’’ti gandhakuṭiṃ padakkhiṇaṃ katvā rathaṃ nivattetvā devalokābhimukhaṃ pesesi. Gandhakuṭipariveṇaṃ rathasaddena samohitaṃ pañcaṅgikatūriyaṃ viya ahosi. Bhagavato yathāparicchinnakālavasena samāpattito vuṭṭhitassa rathasaddeneva paṭhamāvajjanaṃ uppajji, tasmā evamāha.
「サララ樹の庵において(Salaḷāgārake)」とは、サララ樹で作られた香房において。「ある三昧によって(Aññatarena samādhinā)」とは、その時、世尊は帝釈天の智慧がまだ熟していないのを知り、謁見の機会を作らないことを望まれ、果等至(果三昧)に安住して坐しておられた。それを彼(帝釈天)は知らずに『ある三昧によって』と言ったのである。「ブージャティーという名の(Bhūjati ca nāmā)」とは、ブージャティーというのが彼女の名である。「給仕女(Paricārikā)」とは、身の回りの世話をする天女のことである。かの女は二つの果(一来果)に達していたとされ、それゆえかの女には天界における執着が全くなかった。常に世尊への給仕に訪れ、頭上に合掌して世尊を礼拝しつつ立っていた。「車輪の響きによってその三昧より立たれた(Nemisaddena tamhā samādhimhā vuṭṭhito)」とは、『三昧に入定している者が音を聞く』などと決して言うべきではないのに、世尊は神々の主たる帝釈天に『しかし私は、尊者の車の車輪の響きによってその三昧より立ったのである』と語っておられるではないか、と思われるかもしれない。車輪の響きどころか、入定した者はまさに等至の内部においては、耳元で吹き鳴らされる一対の法螺貝の音も、落雷の轟音すらも聞くことはない。しかし世尊は『これだけの時間、帝釈天に謁見の機会を作らないでおこう』と限定して、時間の制約のもとに果等至に入定されたのである。帝釈天は『今は師は私に機会を作ってくださらない』と香房を右回りに巡り、車を巡らせて天界の方向へと走らせた。香房の周囲は車の響きによって、五種の楽器からなる合奏のようであった。世尊があらかじめ限定された時間に従って等至から出られた時に、車の響きによって最初の作意が生じたため、このように言われたのである。
Gopakavatthuvaṇṇanā
ゴーパカの物語の解説
353. Sīlesu paripūrakārinīti pañcasu sīlesu paripūrakārinī. Itthittaṃ virājetvāti itthittaṃ nāma alaṃ, na hi itthitte ṭhatvā cakkavattisiriṃ, na sakkamārabrahmasiriyo paccanubhavituṃ, na paccekabodhiṃ, na sammāsambodhiṃ gantuṃ sakkāti evaṃ itthittaṃ virājeti nāma. Mahantamidaṃ purisattaṃ nāma seṭṭhaṃ uttamaṃ, ettha ṭhatvā sakkā etā sampattiyo pāpuṇitunti evaṃ pana purisattaṃ bhāveti nāma. Sāpi evamakāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘itthittaṃ virājetvā purisattaṃ bhāvetvā’’ti. Hīnaṃ gandhabbakāyanti hīnaṃ lāmakaṃ gandhabbanikāyaṃ. Kasmā pana te parisuddhasīlā tattha uppannāti? Pubbanikantiyā. Pubbepi kira nesaṃ etadeva vasitaṭṭhānaṃ, tasmā nikantivasena tattha uppannā. Upaṭṭhānanti upaṭṭhānasālaṃ. Pāricariyanti paricaraṇabhāvaṃ. Gītavāditehi amhe paricarissāmāti āgacchanti.
353. 「諸々の戒を満たす者(Sīlesu paripūrakārinī)」とは、五戒を満たす者のこと。「女の身を厭離して(Itthittaṃ virājetvā)」とは、女の身というものはもうたくさんであり、実に女の身にとどまったままでは転輪聖王の栄華を、また帝釈天・魔王・梵天の栄華を享受することはできず、辟支菩提にも無上正等菩提にも至ることはできない、とこのように女の身を厭離することである。この男の身というものは実に広大で優れ最高であり、ここにとどまればこれらの栄華に到達することができる、とこのように男の身を培うのである。かの女もこのようにした。それゆえ『女の身を厭離して男の身を培い』と言われたのである。「劣れる乾闥婆の身を(Hīnaṃ gandhabbakāyaṃ)」とは、劣った下賤な乾闥婆の集団を。なぜ清浄な戒をもつ彼らがそこに生まれたのか? 過去の愛着ゆえである。過去においても実に彼らにとってそこが住み慣れた場所であったため、愛着の力によってそこに生まれたのである。「給仕の座処に(Upaṭṭhānaṃ)」とは、給仕のための集会堂に。「給仕を(Pāricariyaṃ)」とは、給仕する状態を。歌と演奏をもって我らに給仕しよう、とやって来る。
Paṭicodesīti sāresi. So kira te disvā ‘‘ime devaputtā ativiya virocenti ativaṇṇavanto, kiṃ nu kho kammaṃ katvā āgatā’’ti āvajjanto ‘‘bhikkhū ahesu’’nti addasa. Tato ‘‘bhikkhū hontu, sīlesu paripūrakārino’’ti upadhārento ‘‘paripūrakārino’’ti addasa. ‘‘Paripūrakārino hontu, añño guṇo atthi natthī’’ti upadhārento ‘‘jhānalābhino’’ti addasa. ‘‘Jhānalābhino hontu, kuhiṃ vāsikā’’ti upadhārento ‘‘mayhaṃva kulūpakā’’ti addasa. Parisuddhasīlā nāma chasu devalokesu yatthicchanti, tattha nibbattanti. Ime pana uparidevaloke ca na nibbattā. Jhānalābhino nāma brahmaloke nibbattanti, ime ca brahmaloke na nibbattā. Ahaṃ pana etesaṃ ovāde ṭhatvā devalokasāmikassa sakkassa devānamindassa pallaṅke putto hutvā nibbatto, ime hīne gandhabbakāye nibbattā. Aṭṭhivedhapuggalā nāmete vaṭṭetvā vaṭṭetvā gāḷhaṃ vijjhitabbāti cintetvā kutomukhā nāmātiādīhi vacanehi paṭicodesi.
「叱責した(Paṭicodesi)」とは、思い起こさせたということである。彼(ゴーパカ天子)は実に彼らを見て、『この天子たちは非常に輝き、大いなる美貌を持っているが、いったいいかなる行為をしてここに来たのだろうか』と思念し、『比丘であった』と見た。次いで『比丘であったとしても、戒を満たす者であったのか』と吟味し、『満たす者であった』と見た。『戒を満たす者であったとしても、他の徳があったのかなかったのか』と吟味し、『禅定の獲得者であった』と見た。『禅定の獲得者であったとしても、どこの居住者であったのか』と吟味し、『まさに私の家を訪れる師たちであった』と見た。清浄な戒をもつ者は実に、六欲天の中で自らが望むまさにその場所に生まれる。しかしこの者たちは高い天界には生まれなかった。禅定の獲得者は実に梵天界に生まれるが、この者たちは梵天界にも生まれなかった。私自身は彼らの教誡にとどまり、天界の主である帝釈天王の座処において息子となって生まれたのに、彼らは劣れる乾闥婆の身に生まれた。この者たちは骨に達するほどの打撃を与え、何度も何度も強く突いて目覚めさせねばならぬ者たちである、と考えて『どこを向いていたのか』などの言葉によって叱責したのである。
Tattha kutomukhāti bhagavati abhimukhe dhammaṃ desente tumhe kutomukhā kiṃ aññā vihitā ito cito ca olokayamānā udāhu niddāyamānā? Duddiṭṭharūpanti duddiṭṭhasabhāvaṃ daṭṭhuṃ ayuttaṃ. Sahadhammiketi ekassa satthu sāsane samāciṇṇadhamme katapuññe. Tesaṃ bhanteti tesaṃ gopakena devaputtena evaṃ vatvā puna ‘‘aho tumhe nillajjā ahirikā’’tiādīhi vacanehi paṭicoditānaṃ dve devā diṭṭheva dhamme satiṃ paṭilabhiṃsu.
その箇所において、「どこを向いていたのか(kutomukhā)」とは、世尊が面と向かって法を説いておられた時に、あなた方はどこを向き、別のことに気を取られてあちこちを見回していたのか、それとも眠りこけていたのか。「見苦しい有様を(Duddiṭṭharūpaṃ)」とは、見るに耐えない見苦しい状態を。「同修の道友(Sahadhammike)」とは、同一の師の教えにおいて実践された法をもち、功徳をなした者において。「大徳よ、彼らは(Tesaṃ bhante)」とは、彼らはゴーパカ天子によってこのように言われ、さらに『ああ、あなた方は恥知らずで無恥である』などの言葉によって叱責された時、二人の神は現世において念を取り戻した。
Kāyaṃ brahmapurohitanti te kira cintayiṃsu – ‘‘naṭehi nāma naccantehi gāyantehi vādentehi āgantvā dāyo nāma labhitabbo assa, ayaṃ pana amhākaṃ diṭṭhakālato paṭṭhāya pakkhittaloṇaṃ uddhanaṃ viya taṭataṭāyateva, kiṃ nu kho ida’’nti āvajjantā attano samaṇabhāvaṃ parisuddhasīlataṃ jhānalābhitaṃ tasseva kulūpakabhāvañca disvā ‘‘parisuddhasīlā nāma chasu devalokesu yathārucite ṭhāne nibbattanti, jhānalābhino brahmaloke. Mayaṃ uparidevalokepi brahmalokepi nibbattituṃ nāsakkhimha. Amhākaṃ ovāde ṭhatvā ayaṃ itthikā upari nibbattā, mayaṃ bhikkhū samānā bhagavati brahmacariyaṃ caritvā hīne gandhabbakāye nibbattā. Tena no ayaṃ evaṃ niggaṇhātī’’ti ñatvā tassa kathaṃ suṇantāyeva tesu dve janā paṭhamajjhānasatiṃ paṭilabhitvā jhānaṃ pādakaṃ katvā saṅkhāre sammasantā anāgāmiphaleyeva patiṭṭhahiṃsu. Atha nesaṃ so paritto kāmāvacarattabhāvo dhāretuṃ nāsakkhi. Tasmā tāvadeva cavitvā brahmapurohitesu nibbattā. So ca nesaṃ kāyo tattha ṭhitānaṃyeva nibbatto. Tena vuttaṃ – ‘‘tesaṃ, bhante, gopakena devaputtena paṭicoditānaṃ dve devā diṭṭheva dhamme satiṃ paṭilabhiṃsu kāyaṃ brahmapurohita’’nti.
「梵輔天の身を(Kāyaṃ brahmapurohitaṃ)」とは、彼らは実に次のように考えた。『役者というものは、踊り、歌い、演奏してやって来て贈り物を得るべきものであるのに、この者は我々を見た時からずっと、熱した炉に塩を投げ入れたかのようにパチパチと怒鳴り散らしている。いったいこれはどういうことなのだろうか』と思念し、自分たちの出家としての状態、清浄な戒の徳、禅定の獲得、そしてまさに彼が帰依していた信徒であったことを見て、『清浄な戒をもつ者は実に、六欲天の中で望む場所に生まれ、禅定の獲得者は梵天界に生まれる。我らは上方の天界にも梵天界にも生まれることができなかった。我らの教誡にとどまったこの女性は上方の世界に生まれ、我らは比丘でありながら世尊のもとで清浄行を修めたのに、劣れる乾闥婆の身に生まれた。それゆえこの者は我らをこのように責め咎めるのだ』と知って、彼の言葉を聞きながらまさにその場で、そのうちの二人は初禅の念を取り戻し、禅定を基礎として諸行を観察し、不還果に確立した。そのとき、彼らのその小さな欲界の身体は(崇高な境地を)保持することができなかった。それゆえ即座に没して梵輔天に生まれた。そして彼らのその身体は、そこに立ったままで生じたのである。それゆえ『大徳よ、彼らはゴーパカ天子によって叱責された時、二人の神は現世において念を取り戻し、梵輔天の身となった』と言われたのである。
Tattha diṭṭheva dhammeti tasmiññeva attabhāve jhānasatiṃ paṭilabhiṃsu. Tattheva ṭhatvā cutā pana kāyaṃ brahmapurohitaṃ brahmapurohitasarīraṃ paṭilabhiṃsūti evamattho daṭṭhabbo. Eko pana devoti eko devaputto nikantiṃ chindituṃ asakkonto kāme ajjhavasi, tattheva āvāsiko ahosi.
その箇所において、「現世において(diṭṭheva dhamme)」とは、まさにその個体(生涯)において禅定の念を取り戻したということである。まさにそこにとどまって没し、「梵輔天の身を(kāyaṃ brahmapurohitaṃ)」、すなわち梵輔天の身体を獲得した、とこのように意味を理解すべきである。しかし「一人の神は(Eko pana devo)」とは、一人の天子は愛着を断ち切ることができずに諸々の欲望に耽溺し、まさにその場所(乾闥婆)の住人となった。
354. Saṅghañcupaṭṭhāsinti saṅghañca upaṭṭhāsiṃ.
354. 「僧伽に給仕した(Saṅghañcupaṭṭhāsiṃ)」とは、僧伽に給仕した(saṅghañca upaṭṭhāsiṃ)ということである。
Sudhammatāyāti dhammassa sundarabhāvena. Tidivūpapannoti tidive tidasapure upapanno. Gandhabbakāyūpagate vasīneti gandhabbakāyaṃ āvāsiko hutvā upagate. Ye ca mayaṃ pubbe manussabhūtāti ye pubbe manussabhūtā mayaṃ annena pānena upaṭṭhahimhāti iminā saddhiṃ yojetvā attho veditabbo.
「善き法ゆえに(Sudhammatāya)」とは、法の素晴らしさゆえに。「三十三天に生まれた(Tidivūpapanno)」とは、三十三天、三十三神の都に生まれたということ。「乾闥婆の身に赴き住む(Gandhabbakāyūpagate vasīne)」とは、乾闥婆の集団の住人となってそこに赴いた者たちを。「かつて人間であった我らが(Ye ca mayaṃ pubbe manussabhūtā)」とは、かつて人間であった我らが食物と飲料をもって給仕した、とこれと結びつけて意味を理解すべきである。
Pādūpasaṅgayhāti pāde upasaṅgayha pādadhovanapādamakkhanānuppadānena pūjetvā ceva vanditvā ca. Sake nivesaneti attano ghare. Imassāpi padassa upaṭṭhahimhāti imināva sambandho.
「足を抱き取って(Pādūpasaṅgayha)」とは、足を抱き取り、足を洗い足に油を塗って差し出すことによって供養し、また礼拝して。「自らの住居において(Sake nivesane)」とは、自らの家において。この語もまた「給仕した」という言葉と結びつく。
Paccattaṃ veditabboti attanāva veditabbo. Ariyāna subhāsitānīti tumhehi vuccamānāni buddhānaṃ bhagavantānaṃ subhāsitāni.
「おのおの自ら知るべき(Paccattaṃ veditabbo)」とは、自ら自身で知るべきであるということ。「聖者らの善説を(Ariyāna subhāsitāni)」とは、あなた方によって語られた、諸仏なる世尊の善説の教えを。
Tumhe pana seṭṭhamupāsamānāti uttamaṃ buddhaṃ bhagavantaṃ upāsamānā anuttare buddhasāsane vā. Brahmacariyanti seṭṭhacariyaṃ. Bhavatūpapattīti bhavantānaṃ upapatti.
「されどあなた方は最高の方に仕え(Tumhe pana seṭṭhamupāsamānā)」とは、最高の仏陀なる世尊に仕え、あるいは無上の仏教において。「清浄行を(Brahmacariyaṃ)」とは、最勝の行いを。「尊者らの生まれ(Bhavatūpapatti)」とは、尊者らの再生。
Agāre vasato mayhanti gharamajjhe vasantassa mayhaṃ.
「家に住んでいた私に(Agāre vasato mayhaṃ)」とは、家の中に住んでいた私に。
Svajjāti so ajja. Gotamasāvakenāti idha gopako gotamasāvakoti vutto. Sameccāti samāgantvā.
「彼が今日(Svajjā)」とは、かの彼が今日。「ゴータマの弟子によって(Gotamasāvakena)」とは、ここではゴーパカがゴータマの弟子と呼ばれている。「巡り合って(Sameccā)」とは、相集まって。
Handa viyāyāma byāyāmāti handa uyyamāma byāyamāma. Mā no mayaṃ parapessā ahumhāti noti nipātamattaṃ, mā mayaṃ parassa pesanakārakāva ahumhāti attho. Gotamasāsanānīti idha pakatiyā paṭividdhaṃ paṭhamajjhānameva gotamasāsanānīti vuttaṃ, taṃ anussaraṃ anussaritvāti attho.
「さあ奮励せよ、精進せよ(Handa viyāyāma byāyāmā)」とは、さあ努力せよ、精進せよということ。「我らが他者に使役される者であってはならない(Mā no mayaṃ parapessā ahumhā)」における「ノー(no)」は単なる不変化詞であり、我らが他人の使い走りをする者であってはならない、という意味である。「ゴータマの諸々の教えを(Gotamasāsanāni)」とは、ここでは本来体得していた初禅そのものがゴータマの諸々の教えと呼ばれており、それを念想し、思い起こして、という意味である。
Cittāni virājayitvāti pañcakāmaguṇikacittāni virājayitvā. Kāmesu ādīnavanti vikkhambhanavasena paṭhamajjhānena kāmesu ādīnavaṃ addasaṃsu, samucchedavasena tatiyamaggena. Kāmasaṃyojanabandhanānīti kāmasaññojanāni ca kāmabandhanāni ca. Pāpimayogānīti pāpimato mārassa yogabhūtāni, bandhanabhūtānīti attho. Duraccayānīti duratikkamāni. Saindā devā sapajāpatikāti indaṃ jeṭṭhakaṃ katvā upaviṭṭhā saindā pajāpatiṃ devarājānaṃ jeṭṭhakaṃ katvā upaviṭṭhā sapajāpatikā. Sabhāyupaviṭṭhāti sabhāyaṃ upaviṭṭhā, nisinnāti attho.
「心を離貪させて(Cittāni virājayitvā)」とは、五つの欲望の対象に向かう心を離貪させて。「諸々の欲望における過患を(Kāmesu ādīnavaṃ)」とは、伏惑の力によって初禅において諸々の欲望における過患を見、断惑の力によって第三の道(不還道)によって見た。「欲望の結び目という束縛を(Kāmasaṃyojanabandhanāni)」とは、欲望の結び目(結)と欲望の束縛(縛)を。「悪魔の絆を(Pāpimayogāni)」とは、悪しき魔王の軛であるもの、束縛であるものという意味である。「越え難き(Duraccayāni)」とは、乗り越え難い。「インダを首領とする神々、パジャーパティを首領とする神々(Saindā devā sapajāpatikā)」とは、インダ(帝釈天)を長として座している者は「インダを首領とする神々」、パジャーパティ天王を長として座している者は「パジャーパティを首領とする神々」。「集会所に座していた(Sabhāyupaviṭṭhā)」とは、集会所に座していた、着席していたという意味である。
Vīrāti sūrā. Virāgāti vītarāgā. Virajaṃ karontāti virajaṃ anāgāmimaggaṃ karontā uppādentā. Nāgova sannāni guṇānīti kāmasaññojanabandhanāni chetvā deve tāvatiṃse atikkamiṃsu. Saṃvegajātassāti jātasaṃvegassa sakkassa.
「勇者らは(Vīrā)」とは、雄々しき者たちは。「離貪せる者らは(Virāgā)」とは、貪りを離れた者たちは。「塵なき境地をなして(Virajaṃ karontā)」とは、塵なき不還道をなし、生じさせて。「象が縛めを断つがごとく(Nāgova sannāni guṇāni)」とは、欲望の結び目という束縛を断ち切って、三十三天の神々を超越した。「戦慄を生じた(Saṃvegajātassa)」とは、戦慄を生じた帝釈天の。
Kāmābhibhūti duvidhānampi kāmānaṃ abhibhū. Satiyā vihīnāti jhānasativirahitā.
「諸々の欲望に打ち勝つ者(Kāmābhibhū)」とは、二種の欲望(煩悩としての欲と対象としての欲)の双方に打ち勝つ者。「正念を失い(Satiyā vihīnā)」とは、禅定の念を離れた者たち。
Tiṇṇaṃ tesanti tesu tīsu janesu. Āvasinettha ekoti tattha hīne kāye ekoyeva āvāsiko jāto. Sambodhipathānusārinoti anāgāmimaggānusārino. Devepi hīḷentīti dve devaloke hīḷentā adhokarontā upacārappanāsamādhīhi samāhitattā attano pādapaṃsuṃ devatānaṃ matthake okirantā ākāse uppatitvā gatāti.
「かの三人のうち(Tiṇṇaṃ tesaṃ)」とは、かの三人のうち。「一人はここに住し(Āvasinettha eko)」とは、そこにおいて、劣った身体(乾闥婆)に一人だけが住人となった。「正覚の道に従う者らは(Sambodhipathānusārino)」とは、不還道に従う者たち。「神々をも見下して(Devepi hīḷenti)」とは、二つの天界の神々を見下し、下に置き、近分三昧と安止三昧によって心が統一されているがゆえに、自らの足の塵を神々の頭上に振り撒きつつ、虚空に飛び立って去った、ということである。
Etādisī dhammappakāsanetthāti ettha sāsane evarūpā dhammappakāsanā, yāya sāvakā etehi guṇehi samannāgatā honti. Na tattha kiṃ kaṅkhati koci sāvakoti kiṃ tattha tesu sāvakesu koci ekasāvakopi buddhādīsu vā cātuddisabhāve vā na kaṅkhati ‘‘sabbadisāsu asajjamāno agayhamāno viharatī’’ti. Idāni bhagavato vaṇṇaṃ bhaṇanto ‘‘nitiṇṇaoghaṃ vicikicchachinnaṃ, buddhaṃ namassāma jinaṃ janinda’’nti āha. Tattha vicikicchachinnanti chinnavicikicchaṃ. Janindanti sabbalokuttamaṃ.
「ここにおけるかくのごとき法の宣揚によって(Etādisī dhammappakāsanetthā)」とは、この教えにおけるこのような法の宣揚によって、弟子たちはこれらの徳を具足する者となる。「そこに何の疑惑を誰が抱こうか(Na tattha kiṃ kaṅkhati koci sāvako)」とは、そこにおいて、それらの弟子のうち誰か一人の弟子であっても、仏陀らにおいて、あるいは四方において『すべての方向において執着することなく、捉えられることなく住する』ということに何の疑惑を抱こうか、いや抱かない。「激流を渡り、疑惑を断ち、勝利者にして人々の主たる仏陀を我らは礼拝せん(nitiṇṇaoghaṃ vicikicchachinnaṃ, buddhaṃ namassāma jinaṃ janindaṃ)」と、今や世尊の徳を語って言った。そこにおいて「疑惑を断ち(vicikicchachinnaṃ)」とは、疑惑を断ち切った方。「人々の主(Janindaṃ)」とは、全世界において最高の方。
Yaṃ te dhammanti yaṃ tava dhammaṃ. Ajjhagaṃsu teti te devaputtā adhigatā. Kāyaṃ brahmapurohitanti amhākaṃ passantānaṃyeva brahmapurohitasarīraṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – yaṃ tava dhammaṃ jānitvā tesaṃ tiṇṇaṃ janānaṃ te dve visesagū amhākaṃ passantānaṃyeva kāyaṃ brahmapurohitaṃ adhigantvā maggaphalavisesaṃ ajjhagaṃsu, mayampi tassa dhammassa pattiyā āgatamhāsi mārisāti. Āgatamhaseti sampattamha. Katāvakāsā bhagavatā, pañhaṃ pucchemu mārisāti sace no bhagavā okāsaṃ karoti, atha bhagavatā katāvakāsā hutvā pañhaṃ, mārisa, puccheyyāmāti attho.
「あなた様の法を(Yaṃ te dhammaṃ)」とは、あなた様の法を。「彼らが悟った(Ajjhagaṃsu te)」とは、かの天子たちが体得した。「梵輔天の身を(Kāyaṃ brahmapurohitaṃ)」とは、我々が見ている前でまさに梵輔天の身体を。次のように言われているのである――あなた様の法を知って、かの三人のうち二人の勝れた者たちは、我々が見ている前でまさに梵輔天の身を獲得し、道果の勝れた境地を悟りました。我らもまたその法の獲得のためにやって参りました、尊者よ。「我らは来たりました(Āgatamhase)」とは、到達しました。「世尊によって機会が与えられたなら、尊者よ、質問を問います(Katāvakāsā bhagavatā, pañhaṃ pucchemu mārisa)」とは、もし世尊が我らに機会を作ってくださるならば、そのとき世尊によって機会を与えられた者となって、尊者よ、質問を問いましょう、という意味である。
Maghamāṇavavatthu
マガ青年の物語
355. Dīgharattaṃ visuddho kho ayaṃ yakkhoti cirakālato pabhuti visuddho. Kīva cirakālato? Anuppanne buddhe magadharaṭṭhe macalagāmake maghamāṇavakālato paṭṭhāya. Tadā kiresa ekadivasaṃ kālasseva vuṭṭhāya gāmamajjhe manussānaṃ gāmakammakaraṇaṭṭhānaṃ gantvā attano ṭhitaṭṭhānaṃ pādanteneva paṃsukacavaraṃ apanetvā ramaṇīyamakāsi, añño āgantvā tattha aṭṭhāsi. So tāvatakeneva satiṃ paṭilabhitvā majjhe gāmassa khalamaṇḍalamattaṃ ṭhānaṃ sodhetvā vālukaṃ okiritvā dārūni āharitvā sītakāle aggiṃ karoti, daharā ca mahallakā ca āgantvā tattha nisīdanti.
355. 「実にこの夜叉は長き夜に清らかであった(Dīgharattaṃ visuddho kho ayaṃ yakkho)」とは、長い時以来ずっと清らかであった。どれほど長い時からか? 仏陀が出現されなかった時代、マガダ国のマチャラ村におけるマガ青年の時代からである。その時、彼(マガ青年)はある日、早くに起き、村の中央にある人々が村の仕事を行う場所へ行き、自らの足先で塵やゴミを取り除いて心地よい場所としたところ、別の者がやって来てそこに立った。彼はそれだけで念を起こし、村の中央の脱穀場ほどの広さの場所を清め、砂を撒き、薪を運んで寒い季節には火を焚いたので、若い者も年老いた者もやって来てそこに座った。
Athassa ekadivasaṃ etadahosi – ‘‘mayaṃ nagaraṃ gantvā rājarājamahāmattādayo passāma, imesupi candimasūriyesu ‘cando nāma devaputto, sūriyo nāma devaputto’ti vadanti. Kiṃ nu kho katvā ete etā sampattiyo adhigatā’’ti? Tato ‘‘nāññaṃ kiñci, puññakammameva katvā’’ti cintetvā ‘‘mayāpi evaṃvidhasampattidāyakaṃ puññakammameva kattabba’’nti cintesi.
そこで彼にある日、次のような思いが生じた。『我々は都へ行って王や大臣たちを見る。またこの月や太陽についても「月という天子、太陽という天子」と人々は言う。彼らはいったい何をなしてこれらの栄華を獲得したのだろうか』と。それから『他の何ものでもない、まさに功徳ある行為をなしたからだ』と考えて、『私自身もこのような栄華を与える功徳ある行為をなさねばならない』と考えた。
So kālasseva vuṭṭhāya yāguṃ pivitvā vāsipharasukudālamusalahattho catumahāpathaṃ gantvā musalena pāsāṇe uccāletvā pavaṭṭeti, yānānaṃ akkhapaṭighātarukkhe harati, visamaṃ samaṃ karoti, catumahāpathe sālaṃ karoti, pokkharaṇiṃ khaṇati, setuṃ bandhati, evaṃ divasaṃ kammaṃ katvā atthaṅgate sūriye gharaṃ eti. Taṃ añño pucchi – ‘‘bho, magha, tvaṃ pātova nikkhamitvā sāyaṃ araññato esi, kiṃ kammaṃ karosī’’ti? Puññakammaṃ karomi. Saggagāmimaggaṃ sodhemīti. Kimidaṃ, bho, puññaṃ nāmāti? Tvaṃ na jānāsīti? Āma, na jānāmīti. Nagaraṃ gatakāle diṭṭhapubbā te rājarājamahāmattādayoti? Āma, diṭṭhapubbāti. Puññakammaṃ katvā tehi taṃ ṭhānaṃ laddhaṃ, ahampi evaṃvidhasampattidāyakaṃ kammaṃ karomi. ‘‘Cando nāma devaputto, sūriyo nāma devaputto’’ti sutapubbaṃ tayāti? Āma sutapubbanti. Etassa saggassa gamanamaggaṃ ahaṃ sodhemīti. Idaṃ pana puññakammaṃ kiṃ taveva vaṭṭati, aññassa na vaṭṭatīti? Na kassacetaṃ vāritanti. Yadi evaṃ sve araññaṃ gamanakāle mayhampi saddaṃ dehīti. Punadivase taṃ gahetvā gato, evaṃ tasmiṃ gāme tettiṃsa manussā taruṇavayā sabbe tasseva anuvattakā ahesuṃ. Te ekacchandā hutvā puññakammāni karontā vicaranti. Yaṃ disaṃ gacchanti, maggaṃ samaṃ karontā ekadivaseneva karonti, pokkharaṇiṃ khaṇantā, sālaṃ karontā, setuṃ bandhantā ekadivaseneva niṭṭhāpenti.
彼は早くに起き、粥を飲んで、手斧、斧、鋤、大槌を手にして大十字路へ行き、大槌で石を持ち上げて転がし、車の車軸を傷つける樹木を取り除き、平坦でない場所を平らにし、大十字路に休憩堂を造り、貯水池を掘り、橋を架け、このように一日中仕事をして、日が沈むと家へと帰った。彼にある者が尋ねた。『マガ殿、そなたは朝早くに出かけて夕方に森から帰って来るが、いかなる仕事をしているのか』と。『功徳ある行為をしています。天界へ行く道を清めているのです』『殿よ、功徳とはいったい何ですか』『そなたは知らないのか』『はい、知りません』『都へ行った時、王や大臣たちを見たことがあるか』『はい、見たことがあります』『功徳ある行為をなして彼らはその地位を得たのです。私もまたこのような栄華を与える行為をしているのです。「月という天子、太陽という天子」とそなたは聞いたことがあるか』『はい、聞いたことがあります』『その天界へ行く道を私は清めているのです』『ところでこの功徳ある行為は、そなただけになすべきもので、他者にはなすべきではないものなのか』『誰に対してもこれは禁じられていません』『それならば明日、森へ行く時に私にも声をかけてください』と。翌日、彼を連れて行った。このようにしてその村の三十三人の若い年代の人々が、皆彼に従う者となった。彼らは心を一つにして功徳ある行為をなしつつ暮らした。赴く先々で、道を平らにすることを一日でなし、貯水池を掘り、休憩堂を造り、橋を架けることを一日で完成させた。
Atha nesaṃ gāmabhojako cintesi – ‘‘ahaṃ pubbe etesu suraṃ pivantesu pāṇaghātādīni karontesu ca kahāpaṇādivasena ceva daṇḍabalivasena ca dhanaṃ labhāmi. Idāni etesaṃ puññakaraṇakālato paṭṭhāya ettako āyo natthi, handa ne rājakule paribhindāmī’’ti rājānaṃ upasaṅkamitvā core, mahārāja, passāmīti. Kuhiṃ, tātāti? Mayhaṃ gāmeti. Kiṃ corā nāma, tātāti? Rājāparādhikā devāti. Kiṃ jātikāti? Gahapatijātikā devāti. Gahapatikā kiṃ karissanti, tayā jānamānena kasmā mayhaṃ na kathitanti? Bhayena, mahārāja, na kathemi, idāni mā mayhaṃ dosaṃ kareyyāthāti. Atha rājā ‘‘ayaṃ mayhaṃ mahāravaṃ ravatī’’ti saddahitvā ‘‘tena hi gaccha, tvameva ne ānehī’’ti balaṃ datvā pesesi. So gantvā divasaṃ araññe kammaṃ katvā sāyamāsaṃ bhuñjitvā gāmamajjhe nisīditvā ‘‘sve kiṃ kammaṃ karissāma, kiṃ maggaṃ samaṃ karoma, pokkharaṇiṃ khaṇāma, setuṃ bandhāmā’’ti mantayamāneyeva te parivāretvā ‘‘mā phandittha, rañño āṇā’’ti bandhitvā pāyāsi. Atha kho nesaṃ itthiyo ‘‘sāmikā kira vo ‘rājāparādhikā corā’ti bandhitvā niyyantī’’ti sutvā ‘‘aticirena kūṭā ete ‘puññakammaṃ karomā’ti divase divase araññeva acchanti, sabbakammantā parihīnā, gehe na kiñci vaḍḍhati, suṭṭhu baddhā suṭṭhu gahitā’’ti vadiṃsu.
そこで彼らの村長が考えた。『以前は彼らがお酒を飲み、殺生などを行っていた時には、貨幣などの形や罰金などの形で私は財産を得ていた。今や彼らが功徳をなし始めてからは、それほどの収入がない。さあ、彼らを王宮において仲違いさせてやろう』と。王のもとに近づいて、『大王様、盗賊たちを見かけました』と言った。『どこにか、友よ』『私の村にです』『盗賊とは何者か、友よ』『王に対する罪人たちでございます、君主よ』『いかなる生まれの者たちか』『資産家の生まれでございます、君主よ』『資産家たちが何をするというのか。そなたは知っていながら、なぜ私に告げなかったのか』『恐ろしさのあまり、大王様、告げられませんでした。今は私をとがめないでください』と。そこで王は『こいつは大げさに騒ぎ立てている』と信じ、『それならば行け、そなた自身が奴らを連れて来い』と兵力を与えて遣わした。彼は赴き、一日中森で仕事をして夕食を食べ、村の中央に座って『明日はどんな仕事をしようか。道を平らにしようか、貯水池を掘ろうか、橋を架けようか』と相談していたまさにその時に彼らを取り囲み、『動くな、王命である』と縛り上げて連行した。そのとき彼らの妻たちは『夫たちが「王に対する罪人なる盗賊」として縛られて連行されるそうだ』と聞き、『長らくの間、この偽善者たちは「功徳ある行為をする」と言って毎日森にばかりいて、すべての家業はおろそかになり、家では何も増えなかった。よくぞ縛られた、よくぞ捕らえられた』と言った。
Gāmabhojakopi te netvā rañño dassesi. Rājā anupaparikkhitvāyeva ‘‘hatthinā maddāpethā’’ti āha. Tesu nīyamānesu magho itare āha – ‘‘bho, sakkhissatha mama vacanaṃ kātu’’nti? Tava vacanaṃ karontāyevamha imaṃ bhayaṃ pattā, evaṃ santepi tava vacanaṃ karoma, bhaṇa bho, kiṃ karomāti? Ettha bho vaṭṭe carantānaṃ nāma nibaddhaṃ etaṃ, kiṃ pana tumhe corāti? Na coramhāti. Imassa lokassa saccakiriyā nāma avassayo, tasmā sabbepi ‘‘yadi amhe corā, hatthī maddatu, atha na corā, mā maddatū’’ti saccakiriyaṃ karothāti. Te tathā akaṃsu. Hatthī upagantumpi na sakkoti, viravanto palāyati, hatthiṃ tuttatomaraṅkusehi koṭṭentāpi upanetuṃ na sakkonti. ‘‘Hatthiṃ upanetuṃ na sakkomā’’ti rañño ārocesuṃ. Tena hi upari kaṭena paṭicchādetvā maddāpethāti. Upari kaṭe dinne diguṇaravaṃ viravanto palāyati.
村長も彼らを連れて行って王に見せた。王はよく吟味もせずに『象に踏み殺させよ』と言った。彼らが連れて行かれる時、マガは他の者たちに言った。『友よ、私の言葉に従うことができるか』『あなたの言葉に従っていたからこそ私たちはこの恐怖に遭ったのです。それでもなおあなたの言葉に従います。言ってください、友よ、何をすればよいのですか』『友よ、この輪廻を巡る者たちにとってこれは常に起こることです。ところであなた方は盗賊ですか』『盗賊ではありません』『この世において真実の誓い(真実誓願)こそが拠り所です。それゆえ皆で「もし私たちが盗賊であるならば象よ踏め。もし盗賊でないならば踏むな」と真実の誓いをしなさい』と。彼らはその通りにした。象は近づくことすらできず、鳴き叫んで逃げ出した。象を突き棒や槍や鉤で叩いても近づけることができなかった。『象を近づけることができません』と王に報告した。『それならば上に莚をかぶせて踏み殺させよ』と。上に莚がかぶせられると、二倍の声を上げて鳴き叫んで逃げ出した。
Rājā sutvā pesuññakārakaṃ pakkosāpetvā āha – ‘‘tāta, hatthī maddituṃ na icchatī’’ti? Āma, deva, jeṭṭhakamāṇavo mantaṃ jānāti, mantasseva ayamānubhāvoti. Rājā taṃ pakkosāpetvā ‘‘manto kira te atthī’’ti pucchi? Natthi, deva, mayhaṃ manto, saccakiriyaṃ pana mayaṃ karimha – ‘‘yadi amhe rañño corā, maddatu, atha na corā, mā maddatū’’ti, saccakiriyāya no esa ānubhāvoti. Kiṃ pana, tāta, tumhe kammaṃ karothāti? Amhe, deva, maggaṃ samaṃ karoma, catumahāpathe sālaṃ karoma, pokkharaṇiṃ khaṇāma, setuṃ bandhāma, evarūpāni puññakammāni karontā vicarimhāti.
王はこれを聞いて、密告者を呼び寄せて言った。『友よ、象は踏み殺そうとしないのか』『はい、君主よ。頭目の青年が呪文を知っているのです。呪文の力でございます』と。王は彼(マガ)を呼び寄せて『そなたは呪文を持っているのか』と尋ねた。『君主よ、私に呪文などありません。ただ私たちは真実の誓いをなしたのです。「もし私たちが王の盗賊であるならば踏め、もし盗賊でないならば踏むな」と。真実の誓いによる私たちの力でございます』『ところで、友よ、そなたたちはいかなる仕事をしているのか』『君主よ、私たちは道を平らにし、大十字路に休憩堂を造り、貯水池を掘り、橋を架け、このような功徳ある行為をなしつつ暮らしているのです』と。
Ayaṃ tumhe kimatthaṃ pisuṇesīti? Amhākaṃ pamattakāle idañcidañca labhati, appamattakāle taṃ natthi, etena kāraṇenāti. Tāta, ayaṃ hatthī nāma tiracchāno, sopi tumhākaṃ guṇe jānāti. Ahaṃ manusso hutvāpi na jānāmi, tumhākaṃ vasanagāmaṃ tumhākaṃyeva puna aharaṇīyaṃ katvā demi, ayampi hatthī tumhākaṃyeva hotu, pesuññakārakopi tumhākaṃyeva dāso hotu. Ito paṭṭhāya mayhampi puññakammaṃ karothāti dhanaṃ datvā vissajjesi. Te dhanaṃ gahetvā vārena vārena hatthiṃ āruyha gacchantā mantayanti ‘‘bho puññakammaṃ nāma anāgatabhavatthāya kariyati, amhākaṃ pana antoudake pupphitaṃ nīluppalaṃ viya imasmiññeva attabhāve vipākaṃ deti. Idāni atirekaṃ puññaṃ karissāmā’’ti, kiṃ karomāti? Catumahāpathe thāvaraṃ katvā mahājanassa vissamanasālaṃ karoma, itthīhi pana saddhiṃ apattikaṃ katvā karissāma, amhesu hi ‘‘corā’’ti gahetvā nīyamānesu itthīnaṃ ekāpi cintāmattakampi akatvā ‘‘subaddhā sugahitā’’ti uṭṭhahiṃsu, tasmā tāsaṃ pattiṃ na dassāmāti. Te attano gehāni gantvā hatthino tettiṃsapiṇḍaṃ denti, tettiṃsa tiṇamuṭṭhiyo āharanti, taṃ sabbaṃ hatthissa kucchipūraṃ jātaṃ. Te araññaṃ pavisitvā rukkhe chindanti, chinnaṃ chinnaṃ hatthī kaḍḍhitvā sakaṭapathe ṭhapesi. Te rukkhe tacchetvā sālāya kammaṃ ārabhiṃsu.
『この者はなぜそなたたちを讒言したのか』『私たちが放逸であった時にはあれこれと得ていたものが、放逸でなくなってからはそれがなくなった、というこの理由からです』『友よ、この象は畜生であるが、それでもそなたたちの徳を知っている。私は人間でありながら知らなかった。そなたたちの住む村をそなたたち自身に二度と奪われないものとして与えよう。この象もまたそなたたちのものとなれ。密告者もまたそなたたちの奴隷となれ。これからは私の分としても功徳ある行為をしてくれ』と財産を与えて放免した。彼らは財産を受け取り、代わる代わる象に乗って行きながら相談した。『友よ、功徳ある行為というものは未来世のために行われるものだが、私たちにとっては水の中に咲いた青い蓮のように、まさに今生において果報を与えてくれた。これからはさらに余計に功徳をなそう』『何をなすべきか』『大十字路に頑丈な大衆のための休息堂を造ろう。しかし女たちとは功徳を共有せずに造ろう。というのも私たちが「盗賊」として捕らえられて連行された時、女たちのうち一人として心配すらしてくれず、「よくぞ縛られた、よくぞ捕らえられた」と言い放ったからだ。それゆえ彼女らには功徳の分け前を与えないでおこう』と。彼らは自らの家へ行き、象に三十三の握り飯を与え、三十三束の草を運んだので、それらすべてによって象の腹は満たされた。彼らは森に入って木を伐採し、伐採した木を次々に象が引っ張って車道に置いた。彼らは木を削って休憩堂の建設を始めた。
Maghassa gehe sujātā, sudhammā, cittā, nandāti catasso bhariyāyo ahesuṃ. Sudhammā vaḍḍhakiṃ pucchati – ‘‘tāta, ime sahāyā kālasseva gantvā sāyaṃ enti, kiṃ kammaṃ karontī’’ti? ‘‘Sālaṃ karonti, ammā’’ti. ‘‘Tāta, mayhampi sālāya pattiṃ katvā dehī’’ti. ‘‘Itthīhi apattikaṃ karomā’’ti ete vadantīti. Sā vaḍḍhakissa aṭṭha kahāpaṇe datvā ‘‘tāta, yena kenaci upāyena mayhaṃ pattikaṃ karohī’’ti āha. So ‘‘sādhu ammā’’ti vatvā puretaraṃ vāsipharasuṃ gahetvā gāmamajjhe ṭhatvā ‘‘kiṃ bho ajja imasmimpi kāle na nikkhamathā’’ti uccāsaddaṃ katvā ‘‘sabbe maggaṃ āruḷhā’’ti ñatvā ‘‘gacchatha tāva tumhe, mayhaṃ papañco atthī’’ti te purato katvā aññaṃ maggaṃ āruyha kaṇṇikūpagaṃ rukkhaṃ chinditvā tacchetvā maṭṭhaṃ katvā āharitvā sudhammāya gehe ṭhapesi – ‘‘mayā dehīti vuttadivase nīharitvā dadeyyāsī’’ti.
マガの家にはスジャーター、スダンマー、チッター、ナンダーという四人の妻がいた。スダンマーは大工に尋ねた。『親方、この仲間たちは朝早くに出かけて夕方に帰って来ますが、何の仕事をしているのですか』『休憩堂を造っているのです、奥様』『親方、私にも休憩堂に功徳の分け前を作ってくださいな』『「女たちとは功徳を共有せずに造る」と彼らは言っています』と。彼女は大工に八カハーパナを与えて、『親方、どうにかして私に分け前を作ってください』と言った。彼は『承知しました、奥様』と言って、朝早くに手斧と斧を持って村の中央に立ち、『おい、お前たち、今日というこの時間になってもまだ出かけないのか』と大声を上げ、『皆が道に出た』と知ってから、『お前たち、先に行ってくれ、私には用事がある』と彼らを先に行かせ、別の道に入って棟木(冠木)に相応しい木を伐採し、削って滑らかにし、運んでスダンマーの家に置いた。『私が「出しなさい」と言った日に取り出して渡してください』と。
Atha niṭṭhite dabbasambhārakamme bhūmikammato paṭṭhāya cayabandhanathambhussāpana saṅghāṭayojana kaṇṇikamañcabandhanesu katesu so vaḍḍhakī kaṇṇikamañce nisīditvā catūhi disāhi gopānasiyo ukkhipitvā ‘‘bho ekaṃ pamuṭṭhaṃ atthī’’ti āha. Kiṃ bho pamuṭṭhaṃ, sabbameva tvaṃ pamussasīti. Imā bho gopānasiyo kattha patiṭṭhahissantīti? Kaṇṇikā nāma laddhuṃ vaṭṭatīti. Kuhiṃ bho idāni sakkā laddhunti? Kulānaṃ gehe sakkā laddhunti. Āhiṇḍantā pucchathāti. Te antogāmaṃ pavisitvā pucchitvā sudhammāya gharadvāre ‘‘imasmiṃ ghare kaṇṇikā atthī’’ti āhaṃsu. Sā ‘‘atthī’’ti āha. Handa mūlaṃ gaṇhāhīti. Mūlaṃ na gaṇhāmi, sace mama pattiṃ karotha, dassāmīti. Etha bho mātugāmassa pattiṃ na karoma, araññaṃ gantvā rukkhaṃ chindissāmāti nikkhamiṃsu.
さて、建築材料の作業が終わり、基礎工事から始まって、壁の組み立て、柱立て、梁の架設、棟木の台座の設置などがなされた時、その大工は棟木の台座に座り、四方から垂木を引き上げて、『おい、一つ忘れたものがあるぞ』と言った。『何を忘れたというのだ、お前は何もかも忘れるな』『おい、この垂木はどこに固定されるのだ。棟木というものを手に入れる必要がある』『今どこで手に入るというのだ』『旧家の家々で手に入るかもしれない。歩き回って尋ねてみよ』と。彼らは村の中に入って尋ね回り、スダンマーの家の前で『この家に棟木はあるか』と言った。彼女は『あります』と言った。『さあ、代金を受け取りなさい』『代金は受け取りません。もし私に功徳の分け前を作ってくださるなら差し上げましょう』『さあ行こう、女に分け前など作らないぞ。森へ行って木を伐採しよう』と出て行った。
Tato vaḍḍhakī ‘‘kiṃ na laddhā, tāta, kaṇṇikā’’ti pucchi. Te tamatthaṃ ārocayiṃsu. Vaḍḍhakī kaṇṇikamañce nisinnova ākāsaṃ ulloketvā ‘‘bho ajja nakkhattaṃ sundaraṃ, idaṃ aññaṃ saṃvaccharaṃ atikkamitvā sakkā laddhuṃ, tumhehi ca dukkhena ābhatā dabbasambhārā, te sakalasaṃvaccharena imasmiññeva ṭhāne pūtikā bhavissanti. Devaloke nibbattakāle tassāpi ekasmiṃ koṇe sālā hotu, āharatha na’’nti āha. Sāpi yāva te na puna āgacchanti, tāva kaṇṇikāya heṭṭhimatale ‘‘ayaṃ sālā sudhammā nāmā’’ti akkharāni chindāpetvā ahatena vatthena veṭhetvā ṭhapesi. Kammikā āgantvā – ‘‘āhara, re kaṇṇikaṃ, yaṃ hotu taṃ hotu. Tuyhampi pattiṃ karissāmā’’ti āhaṃsu. Sā nīharitvā ‘‘tātā, yāva aṭṭha vā soḷasa vā gopānasiyo na ārohanti, tāva imaṃ vatthaṃ mā nibbeṭhayitthā’’ti vatvā adāsi. Te ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā gahetvā gopānasiyo āropetvāva vatthaṃ nibbeṭhesuṃ.
そこで大工は『棟木は手に入らなかったのか、お前たち』と尋ねた。彼らはその事情を告げた。大工は棟木の台座に座ったまま空を見上げて、『おい、今日は良き星回りだ。これを逃せばまた別の年を越さねば手に入らない。お前たちが苦労して運んだ木材も、丸一年でこの場所で腐ってしまうだろう。天界に生まれる時に、彼女のためにも一つの角に休憩堂があればよいではないか。それを持ってきなさい』と言った。彼女も彼らが再びやって来るまでの間に、棟木の下側に『この休憩堂はスダンマーという名である』と文字を刻ませ、新しい布で包んで置いておいた。作業員たちがやって来て『おい、棟木を出せ。どうなろうと構うものか。お前にも功徳の分け前を作ってやる』と言った。彼女は取り出して『皆さん、八本か十六本の垂木が組み上がるまでは、この布を解かないでください』と言って渡した。彼らは『分かった』と同意して受け取り、垂木を組み上げてから布を解いた。
Eko mahāgāmikamanusso uddhaṃ ullokento akkharāni disvā ‘‘kiṃ, bho, ida’’nti akkharaññuṃ manussaṃ pakkosāpetvā dassesi. So ‘‘sudhammā nāma ayaṃ sālā’’ti āha. ‘‘Haratha, bho, mayaṃ ādito paṭṭhāya sālaṃ katvā nāmamattampi na labhāma, esā ratanamattena kaṇṇikarukkhena sālaṃ attano nāmena kāretī’’ti viravanti. Vaḍḍhakī tesaṃ viravantānaṃyeva gopānasiyo pavesetvā āṇiṃ datvā sālākammaṃ niṭṭhāpesi.
一人の村の有力者が上を見上げ、文字を見て『おい、これは何だ』と文字の読める人を呼び寄せて見せた。その人は『「スダンマーという名のこの休憩堂」とある』と言った。『おい、持っていけ! 我らは最初から休憩堂を造りながら名声すら得られないのに、この女は一本の棟木の木だけで休憩堂を自分の名前のものにしてしまったぞ』と叫んだ。大工は彼らが叫んでいるまさにその間に垂木をはめ込み、楔を打って休憩堂の工事を完成させた。
Sālaṃ tidhā vibhajiṃsu, ekasmiṃ koṭṭhāse issarānaṃ vasanaṭṭhānaṃ akaṃsu, ekasmiṃ duggatānaṃ, ekasmiṃ gilānānaṃ. Tettiṃsa janā tettiṃsa phalakāni paññapetvā hatthissa saññaṃ adaṃsu – ‘‘āgantuko āgantvā yassa atthate phalake nisīdati, taṃ gahetvā phalakasāmikasseva gehe patiṭṭhapehi. Tassa pādaparikammapiṭṭhiparikammakhādanīyabhojanīyasayanāni sabbāni phalakasāmikasseva bhāro bhavissatī’’ti. Hatthī āgatāgataṃ gahetvā phalakasāmikassa gehaṃ neti, so tassa taṃ divasaṃ kattabbaṃ karoti.
休憩堂を三つに区分した。一つの区画には貴人たちの滞在場所を造り、一つの区画には貧しい者たちの、一つの区画には病人のための場所を造った。三十三人の人々は三十三の腰掛けを設けて、象に合図を与えた。『旅人がやって来て、誰かの設けた腰掛けに座ったなら、その者を連れてその腰掛けの持ち主の家に行かせよ。その者の足の世話、背中の世話、食べ物、飲み物、寝床のすべてが腰掛けの持ち主の責任となるであろう』と。象はやって来る客ごとに連れて腰掛けの持ち主の家へ行き、その主人はその日、その客になすべきもてなしをした。
Maghamāṇavo sālato avidūre ṭhāne koviḷārarukkhaṃ ropāpesi, mūle cassa pāsāṇaphalakaṃ atthari. Nandā nāmassa bhariyā avidūre pokkharaṇiṃ khaṇāpesi, cittā mālāvacche ropāpesi, sabbajeṭṭhikā pana ādāsaṃ gahetvā attabhāvaṃ maṇḍayamānāva vicarati. Magho taṃ āha – ‘‘bhadde, sudhammā, sālāya pattikā jātā, nandā pokkharaṇiṃ khaṇāpesi, cittā mālāvacche ropāpesi. Tava pana puññakammaṃ nāma natthi, ekaṃ puññaṃ karohi, bhadde’’ti sā ‘‘tvaṃ kassa kāraṇā karosi, nanu tayā kataṃ mayhamevā’’ti vatvā attabhāvamaṇḍanameva anuyuñjati.
マガ青年は休憩堂から遠くない場所にコヴィラーラ(紅花紫槿)の樹を植えさせ、その根元に石の腰掛けを敷いた。ナンダーという彼の妻は遠くない場所に貯水池を掘らせ、チッターは花園を造らせたが、一番上の正妻はただ鏡を手にして自らの身を着飾ってばかりいた。マガは彼女に言った。『愛しい人よ、スダンマーは休憩堂の共有者となり、ナンダーは貯水池を掘らせ、チッターは花園を造らせた。しかしそなたには功徳ある行為というものがない。一つの功徳をしなさい、愛しい人よ』と。彼女は『あなたは誰のためにしているのですか。あなたがしたことは私のものになるではありませんか』と言って、身を着飾ることばかりに励んでいた。
Magho yāvatāyukaṃ ṭhatvā tato cavitvā tāvatiṃsabhavane sakko hutvā nibbatti, tepi tettiṃsa gāmikamanussā kālaṅkatvā tettiṃsa devaputtā hutvā tasseva santike nibbattā. Sakkassa vejayanto nāma pāsādo satta yojanasatāni uggacchi, dhajo tīṇi yojanasatāni uggacchi, koviḷārarukkhassa nissandena samantā tiyojanasataparimaṇḍalo pañcadasayojanapariṇāhakkhandho pāricchattako nibbatti, pāsāṇaphalakassa nissandena pāricchattakamūle saṭṭhiyojanikā paṇḍukambalasilā nibbatti. Sudhammāya kaṇṇikarukkhassa nissandena tiyojanasatikā sudhammā devasabhā nibbatti. Nandāya pokkharaṇiyā nissandena paññāsayojanā nandā nāma pokkharaṇī nibbatti. Cittāya mālāvacchavatthunissandena saṭṭhiyojanikaṃ cittalatāvanaṃ nāma uyyānaṃ nibbatti.
マガは寿命の限り生きてそこから没し、三十三天において帝釈天となって生まれた。かの三十三人の村人たちも命を終えて三十三人の天子となって、まさに彼のそばに生まれた。帝釈天の旗城(ヴェージャヤンタ)という宮殿は七百由旬の高さにそびえ、その旗は三百由旬の高さにそびえた。コヴィラーラの樹の功徳の報いによって、周囲三百由旬、幹の周囲十五由旬の波利質多樹(パーリッチャッタカ)が生じ、石の腰掛けの功徳の報いによって、波利質多樹の根元に六十由旬の紅氈石(パンドゥカムバラシラー)が生じた。スダンマーの棟木の功徳の報いによって、三百由旬のスダンマー神会堂が生じた。ナンダーの貯水池の功徳の報いによって、五十由旬のナンダーという貯水池が生じた。チッターの花園の功徳の報いによって、六十由旬のチッタラター(雑林)という遊園が生じた。
Sakko devarājā sudhammāya devasabhāya yojanike suvaṇṇapallaṅke nisinno tiyojanike setacchatte dhāriyamāne tehi devaputtehi tāhi devakaññāhi aḍḍhatiyāhi nāṭakakoṭīhi dvīsu devalokesu devatāhi ca parivārito mahāsampattiṃ olokento tā tisso itthiyo disvā ‘‘imā tāva paññāyanti, sujātā kuhi’’nti olokento ‘‘ayaṃ mama vacanaṃ akatvā girikandarāya bakasakuṇikā hutvā nibbattā’’ti disvā devalokato otaritvā tassā santikaṃ gato. Sā disvāva sañjānitvā adhomukhā jātā. ‘‘Bāle, idāni kiṃ sīsaṃ na ukkhipasi? Tvaṃ mama vacanaṃ akatvā attabhāvameva maṇḍayamānā vītināmesi. Sudhammāya ca nandāya ca cittāya ca mahāsampatti nibbattā, ehi amhākaṃ sampattiṃ passā’’ti devalokaṃ netvā nandāya pokkharaṇiyā pakkhipitvā pallaṅke nisīdi.
帝釈天王はスダンマー神会堂において一由旬の黄金の玉座に座り、三由旬の白傘が掲げられる中、かの天子たち、かの天女たち、二千五百万の歌舞の乙女たち、二つの神々の世界の天女たちに囲まれて大いなる栄華を眺め、かの三人の妻を見て、『これらは見出せるが、スジャーターはどこにいるのか』と見渡したところ、『この女は私の言葉に従わずに山奥の谷間で白鷺の鳥となって生まれた』と見て、天界から降りて彼女のそばへ行った。彼女は見るとすぐに彼と知ってうつむいた。『愚かな者よ、今なぜ頭を上げないのか。そなたは私の言葉に従わずに自らの身を着飾ることだけで時を過ごした。スダンマーとナンダーとチッターには大いなる栄華が生じた。さあ、我らの栄華を見よ』と天界へ連れて行き、ナンダーの貯水池に投げ入れて玉座に座った。
Nāṭakitthiyo ‘‘kuhiṃ gatattha, mahārājā’’ti pucchiṃsu. So anārocetukāmopi tāhi nippīḷiyamāno ‘‘sujātāya santika’’nti āha. Kuhiṃ nibbattā, mahārājāti? Kandarapādeti. Idāni kuhinti? Nandāpokkharaṇiyaṃ me vissaṭṭhāti. Etha, bho, amhākaṃ ayyaṃ passāmāti sabbā tattha agamaṃsu. Sā pubbe sabbajeṭṭhikā hutvā tā avamaññittha. Idāni tāpi taṃ disvā – ‘‘passatha, bho amhākaṃ ayyāya mukhaṃ kakkaṭakavijjhanasūlasadisa’’ntiādīni vadantiyo keḷiṃ akaṃsu. Sā ativiya aṭṭiyamānā sakkaṃ devarājānaṃ āha – ‘‘mahārāja, imāni suvaṇṇarajatamaṇivimānāni vā nandāpokkharaṇī vā mayhaṃ kiṃ karissati, jātibhūmiyeva mahārāja sattānaṃ sukhā, maṃ tattheva kandarapāde vissajjehī’’ti. Sakko taṃ tattha vissajjetvā ‘‘mama vacanaṃ karissasī’’ti āha. Karissāmi, mahārājāti. Pañca sīlāni gahetvā akhaṇḍāni katvā rakkha, katipāhena taṃ etāsaṃ jeṭṭhikaṃ karissāmīti. Sā tathā akāsi.
歌舞の乙女たちは『大王様、どこへ行かれたのですか』と尋ねた。彼は告げたくなかったが、彼女たちに問い詰められて『スジャーターの所だ』と言った。『大王様、どこに生まれたのですか』『谷間の麓だ』『今はどこにいるのですか』『ナンダーの貯水池に放しておいた』と。『さあ皆さん、私たちの奥方を見に行きましょう』と皆がそこへ行った。彼女は以前は一番上の正妻であって彼女らを見下していた。今や彼女らも彼女を見て、『皆さん見てごらん、私たちの奥方の顔は蟹を突き刺す串のようだわ』などと言ってからかった。彼女は非常に恥じ入って帝釈天王に言った。『大王様、これらの黄金や銀や宝石の宮殿や、ナンダーの貯水池が私に何になりましょう。大王様、生国こそが生類にとって安楽です。私をもとの谷間の麓に戻してください』と。帝釈天は彼女をそこへ戻し、『私の言葉に従うか』と言った。『従います、大王様』『五戒を受けて破ることなく守りなさい。数日のうちにそなたを彼女らの長にしてやろう』と。彼女はその通りにした。
Sakko katipāhassa accayena ‘‘sakkā nu kho sīlaṃ rakkhitu’’nti gantvā maccharūpena uttānako hutvā tassā purato udakapiṭṭhe osarati, sā ‘‘matamacchako bhavissatī’’ti gantvā sīse aggahesi. Maccho naṅguṭṭhaṃ cālesi. Sā ‘‘jīvati maññe’’ti udake vissajjesi. Sakko ākāse ṭhatvā ‘‘sādhu, sādhu, rakkhasi sikkhāpadaṃ, evaṃ taṃ rakkhamānaṃ katipāheneva nāṭakānaṃ jeṭṭhikaṃ karissāmī’’ti āha. Tassāpi pañca vassasatāni āyu ahosi. Ekadivasampi udarapūraṃ nālatthaṃ, sukkhitvā parisukkhitvā milāyamānāpi sīlaṃ akhaṇḍetvā kālaṅkatvā bārāṇasiyaṃ kumbhakāragehe nibbatti.
帝釈天は数日が過ぎた後、『戒を守ることができるだろうか』と赴き、魚の姿となって仰向けになり、彼女の前に水面に浮かんだ。彼女は『死んだ魚だろう』と思って行って頭をつかんだ。魚は尾を動かした。彼女は『生きているようだ』と水の中へ放した。帝釈天は空中に立って『善い哉、善い哉、そなたは学処を守っている。このように守り続けるならば、数日のうちに歌舞の乙女たちの長にしてやろう』と言った。彼女の寿命も五百年であった。一日たりとも腹を満たすことはなく、痩せ細り萎れながらも戒を破ることなく命を終えて、ヴァーラーナシーの陶工の家に生まれた。
Sakko ‘‘kuhiṃ nibbattā’’ti olokento disvā ‘‘tato idha ānetuṃ na sakkā, jīvitavuttimassā dassāmī’’ti suvaṇṇaeḷālukānaṃ yānakaṃ pūretvā majjhe gāmassa mahallakavesena nisīditvā ‘‘eḷālukāni gaṇhathā’’ti ukkuṭṭhimakāsi. Samantā gāmavāsikā āgantvā ‘‘dehi, tātā’’ti āhaṃsu. Ahaṃ sīlarakkhakānaṃ demi, tumhe sīlaṃ rakkhathāti. Tāta mayaṃ sīlaṃ nāma kīdisantipi na jānāma, mūlena dehīti. ‘‘Sīlarakkhakānaṃyeva dammī’’ti āha. ‘‘Etha, re kosi ayaṃ eḷālukamahallako’’ti sabbe nivattiṃsu.
帝釈天は『どこに生まれたか』と見渡して見出し、『あそこからここへ連れて来ることはできない。彼女に生活の糧を与えよう』と、黄金の瓜を車いっぱいに満たし、村の中央で老人の姿となって座り、『瓜を買わんか』と声を上げた。周囲の村人たちがやって来て『親方、売ってくれ』と言った。『私は戒を守る者に与えるのだ。お前たちは戒を守っているか』『親方、私たちは戒などというものがどのようなものかも知らない。金で売ってくれ』『戒を守る者にのみ与えるのだ』と言った。『おい行こう、何者だこの瓜の爺さんは』と皆引き返した。
Sā dārikā pucchi – ‘‘amma, tumhe eḷālukatthāya gatā tucchahatthāva āgatā’’ti. Kosi, amma, eḷālukamahallako ‘‘ahaṃ sīlarakkhakānaṃ dammī’’ti vadati, nūnimassa dārikā sīlaṃ khāditvā vattanti, mayaṃ sīlameva na jānāmāti. Sā ‘‘mayhaṃ ānītaṃ bhavissatī’’ti gantvā ‘‘eḷālukaṃ, tāta, dehī’’ti āha. ‘‘Tvaṃ sīlāni rakkhasi ammā’’ti? ‘‘Āma, tāta rakkhāmī’’ti. Idaṃ mayā tuyhameva ābhatanti gehadvāre yānena saddhiṃ ṭhapetvā pakkāmi. Sāpi yāvajīvaṃ sīlaṃ rakkhitvā cavitvā vepacittiasurassa dhītā hutvā nibbatti. Sīlanissandena pāsādikā ahosi. So ‘‘dhītuvivāhamaṅgalaṃ karissāmī’’ti asure sannipātesi.
かの娘は尋ねた。『お母さん、瓜を買いに行ったのに手ぶらで帰って来られたのですか』『何者かのう、瓜の爺さんが「わしは戒を守る者に与える」と言うのだ。きっとこの爺さんの娘たちは戒を食べて暮らしているのだろう、わしたちは戒など知りもしないのに』と。彼女は『私に持って来られたものに違いない』と思って赴き、『親方、瓜をください』と言った。『お前は戒を守っているのか、娘よ』『はい、親方、守っています』『これは私がそなたのためにこそ運んできたものだ』と家の門口に車ごと置いて去った。彼女もまた生涯戒を守り、没してヴェーパチッティ阿修羅の娘となって生まれた。戒の報いによって美貌となった。彼(阿修羅王)は『娘の婿選びの儀式を行おう』と阿修羅たちを集めた。
Sakko ‘‘kuhiṃ nibbattā’’ti olokento ‘‘asurabhavane nibbattā, ajjassā vivāhamaṅgalaṃ karissantī’’ti disvā ‘‘idāni yaṃkiñci katvā ānetabbā mayā’’ti asuravaṇṇaṃ nimminitvā gantvā asurānaṃ antare aṭṭhāsi. ‘‘Tava sāmikaṃ vadehī’’ti tassā hatthe pitā pupphadāmaṃ adāsi ‘‘yaṃ icchasi, tassūpari khipāhī’’ti. Sā olokentī sakkaṃ disvā pubbasannivāsena sañjātasinehā ‘‘ayaṃ me sāmiko’’ti tassūpari dāmaṃ khipi. So taṃ bāhāya gahetvā ākāse uppati, tasmiṃ khaṇe asurā sañjāniṃsu. Te ‘‘gaṇhatha, gaṇhatha, jarasakkaṃ, veriko amhākaṃ, na mayaṃ etassa dārikaṃ dassāmā’’ti anubandhiṃsu. Vepacitti pucchi ‘‘kenāhaṭā’’ti? ‘‘Jarasakkena mahārājā’’ti. ‘‘Avasesesu ayameva seṭṭho, apethā’’ti āha. Sakko naṃ netvā aḍḍhatiyakoṭināṭakānaṃ jeṭṭhikaṭṭhāne ṭhapesi. Sā sakkaṃ varaṃ yāci – ‘‘mahārāja, mayhaṃ imasmiṃ devaloke mātā vā pitā vā bhātā vā bhaginī vā natthi, yattha yattha gacchasi, tattha tattha maṃ gahetvāva gaccha mahārājā’’ti. Sakko ‘‘sādhū’’ti paṭiññaṃ adāsi.
帝釈天は『どこに生まれたか』と見渡し、『阿修羅の宮殿に生まれた。今日彼女の婿選びの儀式を行うそうだ』と見て、『今や何としても私が連れて来ねばならぬ』と阿修羅の姿に変身して赴き、阿修羅たちの中に立った。『そなたの夫を選びなさい』と父は彼女の手へ花輪を与えた。『望む者の上に投げよ』と。彼女は見渡して帝釈天を見て、過去の同棲の縁によって愛情が生じ、『この人が私の夫です』と彼の上に花輪を投げた。彼は彼女の腕を取って虚空へ飛び立った。その瞬間に阿修羅たちは気づいた。彼らは『捕らえよ、捕らえよ、年老いた帝釈天を! 我らの敵だ、奴に娘を渡してなるものか』と追跡した。ヴェーパチッティは尋ねた。『誰に連れ去られたのか』『年老いた帝釈天でございます、大王様』『残りの者たちの中ではまさに彼こそが最高だ、追うのをやめよ』と言った。帝釈天は彼女を連れて行き、二千五百万の歌舞の乙女たちの長の地位に据えた。彼女は帝釈天に恩恵を願った。『大王様、私にはこの天界に母も父も兄弟も姉妹もいません。あなたが行くところどこへでも、そこに私を必ず連れて行ってください、大王様』と。帝釈天は『善い哉』と約束を与えた。
Evaṃ macalagāmake maghamāṇavakālato paṭṭhāya visuddhabhāvamassa sampassanto bhagavā ‘‘dīgharattaṃ visuddho kho ayaṃ yakkho’’ti āha. Atthasañhitanti atthanissitaṃ kāraṇanissitaṃ.
このようにマチャラ村におけるマガ青年の時代から始まる彼の清らかな状態を世尊はよく御覧になって、『実にこの夜叉は長き夜に清らかであった』と言われたのである。「有益な(Atthasañhitaṃ)」とは、利益に基づいた、道理に基づいた。
Pañhaveyyākaraṇavaṇṇanā
問答の解説
357. Kiṃ saṃyojanāti kiṃ bandhanā, kena bandhanena baddhā hutvā. Puthukāyāti bahujanā. Averāti appaṭighā. Adaṇḍāti āvudhadaṇḍadhanadaṇḍavinimuttā. Asapattāti apaccatthikā. Abyāpajjāti vigatadomanassā. Viharemu averinoti aho vata kenaci saddhiṃ averino vihareyyāma, katthaci kopaṃ na uppādetvā accharāya gahitakaṃ jaṅghasahassena saddhiṃ paribhuñjeyyāmāti dānaṃ datvā pūjaṃ katvā ca patthayanti. Iti ca nesaṃ hotīti evañca nesaṃ ayaṃ patthanā hoti. Atha ca panāti evaṃ patthanāya satipi.
357. 「いかなる結び目によって(Kiṃ saṃyojanā)」とは、いかなる束縛によって、いかなる束縛によって縛られて。「多くの生類は(Puthukāyā)」とは、多くの人々は。「怨みなく(Averā)」とは、敵対心なく。「暴力なく(Adaṇḍā)」とは、武器による罰や財産の没収の罰を離れて。「敵なく(Asapattā)」とは、敵対者なく。「悩みなく(Abyāpajjā)」とは、憂い(ドーマナッサ)を離れて。「怨みなく暮らしたい(Viharemu averino)」とは、ああ願わくは、誰とも怨みなく暮らしたい、どこにも怒りを生じることなく、指を鳴らすほどの短い間でも千の股(多くの人々)とともに享受したい、と施しを与え供養をなして願うのである。「このように彼らにはあり(Iti ca nesaṃ hoti)」とは、このように彼らにはこの願いがあるということ。「然るに(Atha ca pana)」とは、このような願いがあるにもかかわらず、ということである。
Issāmacchariyasaṃyojanāti parasampattikhīyanalakkhaṇā issā, attasampattiyā parehi sādhāraṇabhāvassa asahanalakkhaṇaṃ macchariyaṃ, issā ca macchariyañca saṃyojanaṃ etesanti issāmacchariyasaṃyojanā. Ayamettha saṅkhepo. Vitthārato pana issāmacchariyāni abhidhamme vuttāneva.
「嫉妬と物惜しみの結び目によって(Issāmacchariyasaṃyojanā)」とは、他者の繁栄をそねむ特徴をもつ嫉妬と、自らの繁栄が他者と共有されることに耐えられない特徴をもつ物惜しみ(慳貪)であり、嫉妬と物惜しみが彼らの結び目(結)であるゆえに「嫉妬と物惜しみの結び目」という。これがここでの要約である。詳細については、嫉妬と物惜しみは阿毘達磨においてまさに説かれている通りである。
Āvāsamacchariyena panettha yakkho vā peto vā hutvā tasseva āvāsassa saṅkāraṃ sīsena ukkhipitvā vicarati. Kulamacchariyena tasmiṃ kule aññesaṃ dānādīni karonte disvā ‘‘bhinnaṃ vatidaṃ kulaṃ mamā’’ti cintayato lohitampi mukhato uggacchati, kucchivirecanampi hoti, antānipi khaṇḍākhaṇḍāni hutvā nikkhamanti. Lābhamacchariyena saṅghassa vā gaṇassa vā santake lābhe maccharāyitvā puggalikaparibhogena paribhuñjitvā yakkho vā peto vā mahāajagaro vā hutvā nibbattati. Sarīravaṇṇaguṇavaṇṇamacchariyena pana pariyattidhammamacchariyena ca attanova vaṇṇaṃ vaṇṇeti, na paresaṃ vaṇṇaṃ, ‘‘kiṃ vaṇṇo eso’’ti taṃ taṃ dosaṃ vadanto pariyattiñca kassaci kiñci adento dubbaṇṇo ceva eḷamūgo ca hoti.
しかし、住処の物惜しみ(住処慳)によって、夜叉や餓鬼となってその住処の塵芥を頭上に載せて歩き回る。信徒の物惜しみ(家慳)によって、その信徒家が他者に布施などをするのを見て『実にこの私の信徒家は破壊された』と考えている者には、口から血が流れ出、下痢もし、腸も断片となって排出される。利得の物惜しみ(利得慳)によって、僧伽や部派に属する利得を物惜しみし、個人的に享受して、夜叉や餓鬼、あるいは大蛇となって生まれる。身色の美しさや徳の美しさの物惜しみ(容色・徳慳)、あるいは聖典学習の物惜しみ(法慳)によって、自らの美点のみを称賛し、他者の美点を称賛せず、『彼に何の美点があるのか』とその時々の過失を言い立て、聖典学習を誰にも少しも与えない者は、醜く、しかも唖者(おし)や聾者となる。
Apica āvāsamacchariyena lohagehe paccati. Kulamacchariyena appalābho hoti. Lābhamacchariyena gūthaniraye nibbattati. Vaṇṇamacchariyena bhave nibbattassa vaṇṇo nāma na hoti. Dhammamacchariyena kukkuḷaniraye nibbattati. Idaṃ pana issāmacchariyasaṃyojanaṃ sotāpattimaggena pahīyati. Yāva taṃ nappahīyati, tāva devamanussā averatādīni patthayantāpi verādīhi na parimuccantiyeva.
さらに、住処の物惜しみによって鉄の家(鉄室地獄)で焼かれる。信徒の物惜しみによって利得が乏しくなる。利得の物惜しみによって糞尿地獄に生まれる。容色の物惜しみによって、生存に生じても容色が失われる。法の物惜しみによって煻煨(灰燼)地獄に生まれる。しかし、この嫉妬と物惜しみの結(束縛)は預流道によって捨てられる。それが捨てられない間は、神々や人間たちは怨みのないことなどを願い求めていても、怨みなどから決して解き放たれることはない。
Tiṇṇā mettha kaṅkhāti etasmiṃ pañhe mayā tumhākaṃ vacanaṃ sutvā kaṅkhā tiṇṇāti vadati, na maggavasena tiṇṇakaṅkhataṃ dīpeti. Vigatā kathaṃkathāti idaṃ kathaṃ, idaṃ kathanti ayampi kathaṃkathā vigatā.
「ここに我が疑惑は越えられたり」とは、この問いにおいて、私はあなたの言葉を聞いて疑惑を越えたと言うのであり、聖道によって疑惑を越えた状態を示しているのではない。「疑念は消え去りぬ」とは、『これは如何に、あれは如何に』というこの疑念も消え去ったということである。
358. Nidānādīni vuttatthāneva. Piyāppiyanidānanti piyasattasaṅkhāranidānaṃ macchariyaṃ, appiyasattasaṅkhāranidānā issā. Ubhayaṃ vā ubhayanidānaṃ. Pabbajitassa hi saddhivihārikādayo, gahaṭṭhassa puttādayo hatthiassādayo vā sattā piyā honti keḷāyitā mamāyitā, muhuttampi te apassanto adhivāsetuṃ na sakkoti. So aññaṃ tādisaṃ piyasattaṃ labhantaṃ disvā issaṃ karoti. ‘‘Iminā amhākaṃ kiñci kammaṃ atthi, muhuttaṃ tāva naṃ dethā’’ti tameva aññehi yācito ‘‘na sakkā dātuṃ, kilamissati vā ukkaṇṭhissati vā’’tiādīni vatvā macchariyaṃ karoti. Evaṃ tāva ubhayampi piyasattanidānaṃ hoti. Bhikkhussa pana pattacīvaraparikkhārajātaṃ, gahaṭṭhassa vā alaṅkārādiupakaraṇaṃ piyaṃ hoti manāpaṃ, so aññassa tādisaṃ uppajjamānaṃ disvā ‘‘aho vatassa evarūpaṃ na bhaveyyā’’ti issaṃ karoti, yācito vāpi ‘‘mayampetaṃ mamāyantā na paribhuñjāma, na sakkā dātu’’nti macchariyaṃ karoti. Evaṃ ubhayampi piyasaṅkhāranidānaṃ hoti. Appiye pana te vuttappakāre satte ca saṅkhāre ca labhitvā sacepissa te amanāpā honti, tathāpi kilesānaṃ viparītavuttitāya ‘‘ṭhapetvā maṃ ko añño evarūpassa lābhī’’ti issaṃ vā karoti, yācito tāvakālikampi adadamāno macchariyaṃ vā karoti. Evaṃ ubhayampi appiyasattasaṅkhāranidānaṃ hoti.
358.「因縁」などはすでに述べられた意味のとおりである。「愛憎因縁」とは、愛する有情と行(諸現象)を因縁とするのが物惜しみであり、愛さない有情と行を因縁とするのが嫉妬である。あるいは、双方が双方を因縁とする。実に、出家者には共住者などが、在家の者には子息など、あるいは象や馬などの愛着され我が物とされた愛する有情がいて、一瞬たりとも彼らを見ないでいることに耐えることができない。彼は、他者がそのような愛する有情を得るのを見て嫉妬を起こす。『これによって私たちに少しの用事があります。どうか少しの間、彼を(私たちに)お貸しください』と彼を他者から乞われたとき、『与えることはできない、疲れるだろう、あるいは嫌がるだろう』などと言って物惜しみを起こす。このように、まず双方が愛する有情を因縁とする。また、比丘にとっては鉢や衣などの諸資具が、在家の者には装飾品などの道具が愛しく気に入ったものであり、彼は他者にそのようなものが生じるのを見て『ああ、彼にこのようなものがなければよいのに』と嫉妬を起こし、あるいは乞われても『私自身もこれを大切にして使っていないのだから、与えることはできない』と物惜しみを起こす。このように双方が愛する諸行を因縁とする。一方、愛さない、先に述べたような有情や諸行を得て、たとえ彼にとってそれらが気に入らないものであっても、煩悩の倒錯した働きによって『私を除いて誰がこのようなものを得るのか』と嫉妬を起こし、あるいは乞われても一時的にも与えずに物惜しみを起こす。このように双方が愛さない有情や諸行をも因縁とするのである。
Chandanidānanti ettha pariyesanachando, paṭilābhachando, paribhogachando, sannidhichando, vissajjanachandoti pañcavidho chando.
「欲因縁」において、追求の欲、獲得の欲、享受の欲、蓄積の欲、放出(散財)の欲という五種の欲がある。
Katamo pariyesanachando? Idhekacco atitto chandajāto rūpaṃ pariyesati, saddaṃ. Gandhaṃ. Rasaṃ. Phoṭṭhabbaṃ pariyesati, dhanaṃ pariyesati. Ayaṃ pariyesanachando.
追求の欲とは何か。ここに、ある満たされぬ者が欲を起こして色(姿)を追求し、声を、香りを、味を、感触を追求し、財産を追求する。これが追求の欲である。
Katamo paṭilābhachando? Idhekacco atitto chandajāto rūpaṃ paṭilabhati, saddaṃ. Gandhaṃ. Rasaṃ. Phoṭṭhabbaṃ paṭilabhati, dhanaṃ paṭilabhati. Ayaṃ paṭilābhachando.
獲得の欲とは何か。ここに、ある満たされぬ者が欲を起こして色を獲得し、声を、香りを、味を、感触を獲得し、財産を獲得する。これが獲得の欲である。
Katamo paribhogachando? Idhekacco atitto chandajāto rūpaṃ paribhuñjati, saddaṃ. Gandhaṃ. Rasaṃ. Phoṭṭhabbaṃ paribhuñjati, dhanaṃ paribhuñjati. Ayaṃ paribhogachando.
享受の欲とは何か。ここに、ある満たされぬ者が欲を起こして色を享受し、声を、香りを、味を、感触を享受し、財産を享受する。これが享受の欲である。
Katamo sannidhichando? Idhekacco atitto chandajāto dhanasannicayaṃ karoti ‘‘āpadāsu bhavissatī’’ti. Ayaṃ sannidhichando.
蓄積の欲とは何か。ここに、ある満たされぬ者が欲を起こして『災難の時に役立つだろう』と財産の蓄積を行う。これが蓄積の欲である。
Katamo vissajjanachando? Idhekacco atitto chandajāto dhanaṃ vissajjeti, hatthārohānaṃ, assārohānaṃ, rathikānaṃ, dhanuggahānaṃ – ‘‘ime maṃ rakkhissanti gopissanti mamāyissanti samparivārayissantī’’ti. Ayaṃ vissajjanachando. Ime pañca chandā. Idha taṇhāmattameva, taṃ sandhāya idaṃ vuttaṃ.
放出の欲とは何か。ここに、ある満たされぬ者が欲を起こして、象兵、騎兵、戦車兵、弓兵たちに『彼らは私を防護し、守護し、大切にし、取り巻いてくれるだろう』と財産を分配する。これが放出の欲である。これら五つの欲がある。ここでは渇愛そのものだけであり、それを指してこれが説かれたのである。
Vitakkanidānoti ettha ‘‘lābhaṃ paṭicca vinicchayo’’ti (dī. ni. 2.110) evaṃ vutto vinicchayavitakko vitakko nāma. Vinicchayoti dve vinicchayā taṇhāvinicchayo ca, diṭṭhivinicchayo ca. Aṭṭhasataṃ taṇhāvicaritaṃ taṇhāvinicchayo nāma. Dvāsaṭṭhi diṭṭhiyo diṭṭhivinicchayo nāmāti evaṃ vuttataṇhāvinicchayavasena hi iṭṭhāniṭṭhapiyāppiyavavatthānaṃ na hoti. Tadeva hi ekaccassa iṭṭhaṃ hoti, ekaccassa aniṭṭhaṃ paccantarājamajjhimadesarājūnaṃ gaṇḍuppādamigamaṃsādīsu viya. Tasmiṃ pana taṇhāvinicchayavinicchite paṭiladdhavatthusmiṃ ‘‘ettakaṃ rūpassa bhavissati, ettakaṃ saddassa, ettakaṃ gandhassa, ettakaṃ rasassa, ettakaṃ phoṭṭhabbassa bhavissati, ettakaṃ mayhaṃ bhavissati, ettakaṃ parassa bhavissati, ettakaṃ nidahissāmi, ettakaṃ parassa dassāmī’’ti vavatthānaṃ vitakkavinicchayena hoti. Tenāha ‘‘chando kho, devānaminda, vitakkanidāno’’ti.
「尋因縁」において、「利得によって決裁(判断)がある」(長部2.110)とこのように説かれた判断の尋(考察)が、尋(vitakka)と呼ばれる。決裁(判断)とは、愛による決裁と見による決裁という二つの決裁である。百八の愛の行いが愛による決裁と呼ばれ、六十二の見解が見による決裁と呼ばれる。このように説かれた愛による決裁によっては、好ましいもの・好ましくないもの、愛するもの・愛さないものの確定はなされない。それ自体が、ある者には好ましく、ある者には好ましくないからである。辺境の王たちと中央地方の王たちにとってのミミズや鹿の肉などのように。しかし、その愛による決裁によって判断された獲得された物において、『これだけは色(視覚対象)のためになり、これだけは声のため、これだけは香りのため、これだけは味のため、これだけは感触のためになるだろう。これだけは私のものとなり、これだけは他者のものとなり、これだけは蓄え、これだけは他者に与えよう』という確定が、尋の判断によってなされる。それゆえに『帝釈天よ、欲は実に尋を因縁とする』と仰せられたのである。
Papañcasaññāsaṅkhānidānoti tayo papañcā taṇhāpapañco, mānapapañco, diṭṭhipapañcoti. Tattha aṭṭhasatataṇhāvicaritaṃ taṇhāpapañco nāma. Navavidho māno mānapapañco nāma. Dvāsaṭṭhi diṭṭhiyo diṭṭhipapañco nāma. Tesu idha taṇhāpapañco adhippeto. Kenaṭṭhena papañco? Mattapamattākārapāpanaṭṭhena papañco. Taṃsampayuttā saññā papañcasaññā. Saṅkhā vuccati koṭṭhāso ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā’’tiādīsu viya. Iti papañcasaññāsaṅkhānidānoti papañcasaññākoṭṭhāsanidāno vitakkoti attho.
「戯論想分別因縁」とは、愛の戯論、慢の戯論、見の戯論という三つの戯論がある。その中で、百八の愛の行いが愛の戯論と呼ばれる。九種の慢が慢の戯論と呼ばれる。六十二の見解が見の戯論と呼ばれる。それらの中で、ここでは愛の戯論が意図されている。どのような意味で戯論なのか。酔狂で放逸な様相をもたらすという意味で戯論である。それに相応する想が戯論想である。「想を因縁として戯論の分別が生じる」などに説かれるように、分別とは区分(部分)と言われる。このように「戯論想分別因縁」とは、戯論想の区分を因縁とする尋である、という意味である。
Papañcasaññāsaṅkhānirodhasāruppagāmininti etissā papañcasaññāsaṅkhāya khayā nirodho vūpasamo, tassa sāruppañceva tattha gāminiṃ cāti saha vipassanāya maggaṃ pucchati.
「戯論想分別の滅に適いそこへ至る」とは、この戯論想分別の滅尽による消滅・静止であり、それに適い、またそこへ至るもの、すなわちヴィパッサナーを伴う聖道を尋ねているのである。
Vedanākammaṭṭhānavaṇṇanā
受業処の解釈
359. Athassa bhagavā somanassaṃpāhanti tisso vedanā ārabhi. Kiṃ pana bhagavatā pucchitaṃ kathitaṃ, apucchitaṃ, sānusandhikaṃ, ananusandhikanti? Pucchitameva kathitaṃ, no apucchitaṃ, sānusandhikameva, no ananusandhikaṃ. Devatānañhi rūpato arūpaṃ pākaṭataraṃ, arūpepi vedanā pākaṭatarā. Kasmā? Devatānañhi karajakāyaṃ sukhumaṃ, kammajaṃ balavaṃ, karajakāyassa sukhumattā, kammajassa balavattā ekāhārampi atikkamitvā na tiṭṭhanti, uṇhapāsāṇe ṭhapitasappipiṇḍi viya vilīyantīti sabbaṃ brahmajāle vuttanayeneva veditabbaṃ. Tasmā bhagavā sakkassa tisso vedanā ārabhi. Duvidhañhi kammaṭṭhānaṃ – rūpakammaṭṭhānaṃ, arūpakammaṭṭhānañca. Rūpapariggaho, arūpapariggahotipi etadeva vuccati. Tattha bhagavā yassa rūpaṃ pākaṭaṃ, tassa saṅkhepamanasikāravasena vā vitthāramanasikāravasena vā catudhātuvavatthānaṃ vitthārento rūpakammaṭṭhānaṃ katheti. Yassa arūpaṃ pākaṭaṃ, tassa arūpakammaṭṭhānaṃ katheti. Kathento ca tassa vatthubhūtaṃ rūpakammaṭṭhānaṃ dassetvāva katheti, devānaṃ pana arūpakammaṭṭhānaṃ pākaṭanti arūpakammaṭṭhānavasena vedanā ārabhi.
359. そこで世尊は彼のために「喜をもまた私は……」と三つの受について説き始められた。ところで、世尊によって尋ねられたことが語られたのか、尋ねられていないことか、文脈に即しているのか、文脈を離れているのか。尋ねられたことそのものが語られたのであり、尋ねられていないことではなく、文脈に即してこそおり、文脈を離れてはいない。実に、神々にとっては色法よりも非色法(名法)の方が明白であり、非色法の中でも受がより明白である。なぜか。神々の身体(業報身)は微細で、業生(の力)は強力であり、身体が微細で業生が強力であるため、一食の時を過ぎてもとどまることはなく、熱い石の上に置かれたバターの塊のように溶け去るのであるから、すべては梵網経で述べられた通りの理趣によって理解されるべきである。それゆえ、世尊は帝釈天のために三つの受について説き始められた。実に業処には二種がある。色業処と非色業処である。色の把握、非色の把握ともこれが呼ばれる。その中で世尊は、色法が明白な者には、簡略な作意、あるいは詳細な作意によって四大の確定を詳細に説き明かして色業処を語られる。非色法が明白な者には、非色業処を語られる。そして語られる際にも、その基礎となる色業処を示した上で語られる。しかし神々には非色業処が明白であるため、非色業処として受について説き始められたのである。
Tividho hi arūpakammaṭṭhāne abhiniveso – phassavasena, vedanāvasena, cittavasenāti. Kathaṃ? Ekaccassa hi saṅkhittena vā vitthārena vā pariggahite rūpakammaṭṭhāne tasmiṃ ārammaṇe cittacetasikānaṃ paṭhamābhinipāto taṃ ārammaṇaṃ phusanto uppajjamāno phasso pākaṭo hoti. Ekaccassa taṃ ārammaṇaṃ anubhavantī uppajjamānā vedanā pākaṭā hoti. Ekaccassa taṃ ārammaṇaṃ pariggahetvā taṃ vijānantaṃ uppajjamānaṃ viññāṇaṃ pākaṭaṃ hoti.
実に、非色業処への投入には三種がある。触によるもの、受によるもの、心によるものである。どのようにか。ある者には、簡略にあるいは詳細に把握された色業処において、その対象への心・心所の最初の接触として、その対象に触れつつ生じる触が明白となる。ある者には、その対象を感受しつつ生じる受が明白となる。ある者には、その対象を把握してそれを了知しつつ生じる識が明白となる。
Tattha yassa phasso pākaṭo hoti, sopi na kevalaṃ phassova uppajjati, tena saddhiṃ tadeva ārammaṇaṃ anubhavamānā vedanāpi uppajjati, sañjānamānā saññāpi, cetayamānā cetanāpi, vijānamānaṃ viññāṇampi uppajjatīti phassapañcamakeyeva pariggaṇhāti. Yassa vedanā pākaṭā hoti, sopi na kevalaṃ vedanāva uppajjati, tāya saddhiṃ tadeva ārammaṇaṃ phusamāno phassopi uppajjati, sañjānamānā saññāpi, cetayamānā cetanāpi, vijānamānaṃ viññāṇampi uppajjatīti phassapañcamakeyeva pariggaṇhāti. Yassa viññāṇaṃ pākaṭaṃ hoti, sopi na kevalaṃ viññāṇameva uppajjati, tena saddhiṃ tadevārammaṇaṃ phusamāno phassopi uppajjati, anubhavamānā vedanāpi, sañjānamānā saññāpi, cetayamānā cetanāpi uppajjatīti phassapañcamakeyeva pariggaṇhāti.
その中で、触が明白となる者も、ただ触だけが生じるのではなく、それとともに同一の対象を感受する受も生じ、知覚する想も、思慮する思も、了知する識も生じるのであって、触を第五とする名法群(触・受・想・思・識)そのものを把握する。受が明白となる者も、ただ受だけが生じるのではなく、それとともに同一の対象に触れる触も生じ、知覚する想も、思慮する思も、了知する識も生じるのであって、触を第五とする名法群そのものを把握する。識が明白となる者も、ただ識だけが生じるのではなく、それとともに同一の対象に触れる触も生じ、感受する受も、知覚する想も、思慮する思も生じるのであって、触を第五とする名法群そのものを把握する。
So ‘‘ime phassapañcamakā dhammā kiṃ nissitā’’ti upadhārento ‘‘vatthunissitā’’ti pajānāti. Vatthu nāma karajakāyo, yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddha’’nti. So atthato bhūtāni ceva upādārūpāni ca. Evamettha vatthu rūpaṃ, phassapañcamakā nāmanti nāmarūpamattameva passati. Rūpañcettha rūpakkhandho, nāmaṃ cattāro arūpino khandhāti pañcakkhandhamattaṃ hoti. Nāmarūpavinimuttā hi pañcakkhandhā, pañcakkhandhavinimuttaṃ vā nāmarūpaṃ natthi. So ‘‘ime pañcakkhandhā kiṃ hetukā’’ti upaparikkhanto ‘‘avijjādihetukā’’ti passati. Tato ‘‘paccayo ceva paccayuppannañca idaṃ, añño satto vā puggalo vā natthi, suddhasaṅkhārapuñjamattamevā’’ti sappaccayanāmarūpavasena tilakkhaṇaṃ āropetvā vipassanāpaṭipāṭiyā ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’’ti sammasanto vicarati, so ajja ajjāti paṭivedhaṃ ākaṅkhamāno tathārūpe divase utusappāyaṃ, puggalasappāyaṃ, bhojanasappāyaṃ, dhammasavanasappāyaṃ vā labhitvā ekapallaṅkena nisinnova vipassanaṃ matthakaṃ pāpetvā arahatte patiṭṭhāti. Evamimesampi tiṇṇaṃ janānaṃ yāva arahattā kammaṭṭhānaṃ kathitaṃ hoti.
彼は『これら触を第五とする諸法は何に依存しているのか』と観察し、『所依(身体)に依存している』と了知する。所依とは肉体(業報身)のことであり、それを指して『また私のこの識は、ここに依存し、ここに束縛されている』と説かれた。それは実質的には四大種と所造色である。このように、ここでは所依が色法であり、触を第五とする諸法が名法であると、名色のみを見る。そして、ここでの色とは色蘊であり、名とは四つの非色の蘊であるから、五蘊にすぎない。実に、名色を離れた五蘊はなく、五蘊を離れた名色もない。彼は『これら五蘊は何を原因としているのか』と探求し、『無明などを原因としている』と見る。それから『これは縁(条件)と縁によって生じたものであり、他の有情や個我は存在せず、純粋な諸行の集まりにすぎない』と縁を伴う名色によって三相を適用し、ヴィパッサナーの順序に従って『無常・苦・無我』と観じつつ歩む。彼は『今日にも、今日にも』と通達を渇望し、相応しい日に気候の適性、人物の適性、食事の適性、あるいは法の聴聞の適性を得て、結跏趺坐したままでヴィパッサナーを頂点に到達させ、阿羅漢果に確立する。このように、これら三種の人々にも阿羅漢果に至るまでの業処が語られたのである。
Idha pana bhagavā arūpakammaṭṭhānaṃ kathento vedanāsīsena kathesi. Phassavasena hi viññāṇavasena vā kathiyamānaṃ etassa na pākaṭaṃ hoti, andhakāraṃ viya khāyati. Vedanāvasena pana pākaṭaṃ hoti. Kasmā? Vedanānaṃ uppattiyā pākaṭatāya. Sukhadukkhavedanānañhi uppatti pākaṭā. Yadā sukhaṃ uppajjati, tadā sakalaṃ sarīraṃ khobhentaṃ maddantaṃ pharamānaṃ abhisandayamānaṃ satadhotasappiṃ khādāpayantaṃ viya, satapākatelaṃ makkhayamānaṃ viya, ghaṭasahassena pariḷāhaṃ nibbāpayamānaṃ viya, ‘‘aho sukhaṃ, aho sukha’’nti vācaṃ nicchārayamānameva uppajjati. Yadā dukkhaṃ uppajjati, tadā sakalasarīraṃ khobhentaṃ maddantaṃ pharamānaṃ abhisandayamānaṃ tattaphālaṃ pavesentaṃ viya, vilīnatambalohena āsiñcantaṃ viya, sukkhatiṇavanappatimhi araññe dāruukkākalāpaṃ khipamānaṃ viya ‘‘aho dukkhaṃ, aho dukkha’’nti vippalāpayamānameva uppajjati. Iti sukhadukkhavedanānaṃ uppatti pākaṭā hoti.
しかしここでは、世尊は非色業処を説かれるにあたり、受を主題として説かれた。触によって、あるいは識によって説かれても、彼にはそれが明白とならず、暗闇のように感じられるからである。しかし受によれば明白となる。なぜか。受の生起が明白だからである。実に、苦楽の受の生起は明白である。楽が生じるときは、全身を揺るがし、圧倒し、満たし、浸潤させ、百回洗った澄ましバターを食べさせるかの如く、百回煎じた油を塗るかの如く、千の水瓶で熱苦を消し去るかの如く、『ああ、快い、ああ、快い』と言葉を発しながら生じる。苦が生じるときは、全身を揺るがし、圧倒し、満たし、浸潤させ、焼けた鋤の刃を突き刺すかの如く、溶けた銅の湯を注ぎかけるかの如く、乾燥した草木の茂る森に松明の束を投げ込むかの如く、『ああ、苦しい、ああ、苦しい』と叫び声を上げながら生じる。このように苦楽の受の生起は明白である。
Adukkhamasukhā pana duddīpanā andhakārena viya abhibhūtā. Sā sukhadukkhānaṃ apagame sātāsātapaṭikkhepavasena majjhattākārabhūtā adukkhamasukhā vedanāti nayato gaṇhantassa pākaṭā hoti. Yathā kiṃ? Yathā antarā piṭṭhipāsāṇaṃ āruhitvā palātassa migassa anupadaṃ gacchanto migaluddako piṭṭhipāsāṇassa orabhāgepi parabhāgepi padaṃ disvā majjhe apassantopi ‘‘ito āruḷho, ito oruḷho, majjhe piṭṭhipāsāṇe iminā padesena gato bhavissatī’’ti nayato jānāti. Evaṃ āruḷhaṭṭhāne padaṃ viya hi sukhavedanāya uppatti pākaṭā hoti, oruḷhaṭṭhāne padaṃ viya dukkhavedanāya uppatti pākaṭā hoti, ito āruyha, ito oruyha, majjhe evaṃ gatoti nayato gahaṇaṃ viya sukhadukkhānaṃ apagame sātāsātapaṭikkhepavasena majjhattākārabhūtā adukkhamasukhā vedanāti nayato gaṇhantassa pākaṭā hoti. Evaṃ bhagavā paṭhamaṃ rūpakammaṭṭhānaṃ kathetvā pacchā arūpakammaṭṭhānaṃ vedanāvasena nivattetvā dassesi.
しかし不苦不楽受は解き明かすことが難しく、暗闇に覆われているかのようである。それは苦楽が去ったときに、快・不快を否定することによる中立の様相となった不苦不楽受であると、推理によって把握する者に明白となる。たとえば何のようなものか。岩山の尾根を登って逃げ去った鹿の足跡を追って行く鹿狩りの猟師が、岩山のこちら側にも向こう側にも足跡を見つけ、中間には見出せなくても、『ここから登り、ここから降りたのだから、中間の岩山の上ではこの場所を通ったに違いない』と推理によって知るようなものである。このように、登った場所の足跡のように楽受の生起は明白であり、降りた場所の足跡のように苦受の生起は明白であり、『ここから登り、ここから降りて、中間はこのように通った』と推理によって把握するように、苦楽が去ったときに快・不快を否定することによる中立の様相となった不苦不楽受であると、推理によって把握する者に明白となる。このように世尊は、まず色業処を説き、後に非色業処を受の面から方向転換して示されたのである。
Na kevalañca idheva evaṃ dassesi, mahāsatipaṭṭhāne, majjhimanikāyamhi satipaṭṭhāne, cūḷataṇhāsaṅkhaye, mahātaṇhāsaṅkhaye, cūḷavedallasutte, mahāvedallasutte, raṭṭhapālasutte, māgaṇḍiyasutte, dhātuvibhaṅge, āneñjasappāye, sakale vedanāsaṃyutteti evaṃ anekesu suttantesu paṭhamaṃ rūpakammaṭṭhānaṃ kathetvā pacchā arūpakammaṭṭhānaṃ vedanāvasena nivattetvā dassesi. Yathā ca tesu tesu, evaṃ imasmimpi sakkapañhe paṭhamaṃ rūpakammaṭṭhānaṃ kathetvā pacchā arūpakammaṭṭhānaṃ vedanāvasena nivattetvā dassesi. Rūpakammaṭṭhānaṃ panettha vedanāya ārammaṇamattakaṃyeva saṅkhittaṃ, tasmā pāḷiyaṃ nāruḷhaṃ bhavissati.
そして、ただここにおいてのみこのように示されたのではなく、大念処経、中部念処経、小愛尽経、大愛尽経、小有明経、大有明経、頼吒惒羅経、摩犍提耶経、界分別経、不動適意経、受相応全体において、このように数多くの経典で、まず色業処を説き、後に非色業処を受の面から方向転換して示された。それら随所におけるのと同様に、この帝釈所問経においても、まず色業処を説き、後に非色業処を受の面から方向転換して示されたのである。ただしここでの色業処は、受の単なる対象として簡略に示されたにすぎないため、経文には載らなかったのであろう。
360. Arūpakammaṭṭhāne yaṃ tassa pākaṭaṃ vedanāvasena abhinivesamukhaṃ, tameva dassetuṃ somanassaṃpāhaṃ, devānamindātiādimāha. Tattha duvidhenāti dvividhena, dvīhi koṭṭhāsehīti attho. Evarūpaṃ somanassaṃ na sevitabbanti evarūpaṃ gehasitasomanassaṃ na sevitabbaṃ. Gehasitasomanassaṃ nāma ‘‘tattha katamāni cha gehasitāni somanassāni? Cakkhuviññeyyānaṃ rūpānaṃ iṭṭhānaṃ kantānaṃ manāpānaṃ manoramānaṃ lokāmisapaṭisaṃyuttānaṃ paṭilābhaṃ vā paṭilābhato samanupassato, pubbe vā paṭiladdhapubbaṃ atītaṃ niruddhaṃ vipariṇataṃ samanussarato uppajjati somanassaṃ, yaṃ evarūpaṃ somanassaṃ, idaṃ vuccati gehasitaṃ somanassa’’nti evaṃ chasu dvāresu vuttakāmaguṇanissitaṃ somanassaṃ (ma. ni. 3.306).
360. 非色業処において、彼に明白である受による投入の門、それを示そうとして「帝釈天よ、喜をもまた私は……」などと仰せられた。その中で「二種において」とは、二つの分け方で、二つの部分によって、という意味である。「このような喜は親しむべきではない」とは、このような在家に依存した喜(居家喜)は親しむべきではない。「居家喜とは何か。『そこにおける六つの居家喜とは何か。眼によって認識される色(姿)であって、好ましく、快く、気に入った、魅力的な世俗の利得に関わるものを獲得し、あるいは獲得したと観察する者に、また過去に獲得したことのある、過ぎ去り、滅し、変易したものを追想する者に生じる喜、このような喜、これが居家喜と呼ばれる』と、このように六門において説かれた五欲の徳に依存した喜である」(中部3.306)。
Evarūpaṃ somanassaṃ sevitabbanti evarūpaṃ nekkhammasitaṃ somanassaṃ sevitabbaṃ. Nekkhammasitaṃ somanassaṃ nāma – ‘‘tattha katamāni cha nekkhammasitāni somanassāni? Rūpānaṃ tveva aniccataṃ viditvā vipariṇāmavirāganirodhaṃ pubbe ceva rūpā etarahi ca sabbe te rūpā aniccā, dukkhā, vipariṇāmadhammāti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passato uppajjati somanassaṃ, yaṃ evarūpaṃ somanassaṃ, idaṃ vuccati nekkhammasitaṃ somanassa’’nti (ma. ni. 3.308) evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate aniccādivasena vipassanaṃ paṭṭhapetvā ussukkāpetuṃ sakkontassa ‘‘ussukkitā me vipassanā’’ti somanassajātassa uppannaṃ somanassaṃ. Sevitabbanti idaṃ nekkhammavasena, vipassanāvasena, anussativasena, paṭhamajjhānādivasena ca uppajjanakasomanassaṃ sevitabbaṃ nāma.
「このような喜は親しむべきである」とは、このような出離に依存した喜(出離喜)は親しむべきである。「出離喜とは何か。『そこにおける六つの出離喜とは何か。色(物質)の無常性を知り、その変易・離貪・止滅を知って、過去の色も現在の色も、これらすべての色は無常であり、苦であり、変易する性質のものであると、このようにありのままに正しい智慧をもって見る者に生じる喜、このような喜、これが出離喜と呼ばれる』と(中部3.308)、このように六門において好ましい対象が感覚領域に入ったとき、無常などによってヴィパッサナーを起こして奮起させることができる者に、『私のヴィパッサナーは奮起された』と喜ばしくなった者に生じた喜である。『親しむべきである』とは、この出離により、ヴィパッサナーにより、随念により、初禅などによって生じる喜は親しむべきである、ということである。
Tattha yaṃ ce savitakkaṃ savicāranti tasmimpi nekkhammasite somanasse yaṃ nekkhammavasena, vipassanāvasena, anussativasena, paṭhamajjhānavasena ca uppannaṃ savitakkaṃ savicāraṃ somanassanti jāneyya. Yaṃ ce avitakkaṃ avicāranti yaṃ pana dutiyatatiyajjhānavasena uppannaṃ avitakkaṃ avicāraṃ somanassanti jāneyya. Ye avitakke avicāre, te paṇītatareti etesupi dvīsu yaṃ avitakkaṃ avicāraṃ, taṃ paṇītataranti attho.
その中で「有尋有伺なるもの」とは、その出離に依存した喜の中でも、出離により、ヴィパッサナーにより、随念により、初禅によって生じた有尋有伺の喜であると知るべきである。「無尋無伺なるもの」とは、第二禅・第三禅によって生じた無尋無伺の喜であると知るべきである。「無尋無伺なるものは、より勝れている」とは、これら二つの中でも無尋無伺であるものが、より勝れているという意味である。
Iminā kiṃ kathitaṃ hoti? Dvinnaṃ arahattaṃ kathitaṃ. Kathaṃ? Eko kira bhikkhu savitakkasavicāre somanasse vipassanaṃ paṭṭhapetvā ‘‘idaṃ somanassaṃ kiṃ nissita’’nti upadhārento ‘‘vatthunissita’’nti pajānātīti phassapañcamake vuttanayeneva anukkamena arahatte patiṭṭhāti. Eko avitakkaavicāre somanasse vipassanaṃ paṭṭhapetvā vuttanayeneva arahatte patiṭṭhāti. Tattha abhiniviṭṭhasomanassesupi savitakkasavicārato avitakkaavicāraṃ paṇītataraṃ. Savitakkasavicārasomanassavipassanātopi avitakkaavicāravipassanā paṇītatarā. Savitakkasavicārasomanassaphalasamāpattitopi avitakkaavicārasomanassaphalasamāpattiyeva paṇītatarā. Tenāha bhagavā ‘‘ye avitakke avicāre, te paṇītatare’’ti.
これによって何が語られたことになるのか。二種の阿羅漢果が語られたのである。どのようにか。ある比丘は、有尋有伺の喜においてヴィパッサナーを起こし、『この喜は何に依存しているのか』と観察して『所依に依存している』と了知し、触を第五とする名法群で述べられた理趣によって順次に阿羅漢果に確立する。ある者は、無尋無伺の喜においてヴィパッサナーを起こし、述べられた理趣によって阿羅漢果に確立する。そこにおいて、投入された喜の中でも有尋有伺より無尋無伺の方がより勝れている。有尋有伺の喜のヴィパッサナーよりも無尋無伺のヴィパッサナーの方がより勝れている。有尋有伺の喜の果定よりも無尋無伺の喜の果定こそがより勝れている。それゆえに世尊は「無尋無伺なるものは、より勝れている」と仰せられたのである。
361. Evarūpaṃ domanassaṃ na sevitabbanti evarūpaṃ gehasitadomanassaṃ na sevitabbaṃ. Gehasitadomanassaṃ nāma – ‘‘tattha katamāni cha gehasitāni domanassāni? Cakkhuviññeyyānaṃ rūpānaṃ iṭṭhānaṃ kantānaṃ manāpānaṃ manoramānaṃ lokāmisapaṭisaṃyuttānaṃ appaṭilābhaṃ vā appaṭilābhato samanupassato pubbe vā apaṭiladdhapubbaṃ atītaṃ niruddhaṃ vipariṇataṃ samanussarato uppajjati domanassaṃ, yaṃ evarūpaṃ domanassaṃ, idaṃ vuccati gehasitadomanassa’’nti (ma. ni. 3.307). Evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇaṃ nānubhaviṃ, nānubhavissāmi, nānubhavāmīti vitakkayato uppannaṃ kāmaguṇanissitaṃ domanassaṃ.
361.「このような憂は親しむべきではない」とは、このような在家に依存した憂(居家憂)は親しむべきではない。「居家憂とは何か。『そこにおける六つの居家憂とは何か。眼によって認識される色であって、好ましく、快く、気に入った、魅力的な世俗の利得に関わるものを獲得できず、あるいは獲得できないと観察する者に、また過去に獲得したことのない、過ぎ去り、滅し、変易したものを追想する者に生じる憂、このような憂、これが居家憂と呼ばれる』と(中部3.307)、このように六門において好ましい対象を『体験しなかった、体験しないだろう、体験していない』と思考する者に生じた、五欲の徳に依存した憂である。
Evarūpaṃ domanassaṃ sevitabbanti evarūpaṃ nekkhammasitadomanassaṃ sevitabbaṃ. Nekkhammasitadomanassaṃ nāma – ‘‘tattha katamāni cha nekkhammasitāni domanassāni? Rūpānaṃ tveva aniccataṃ viditvā vipariṇāmavirāganirodhaṃ pubbe ceva rūpā etarahi ca sabbe te rūpā aniccā, dukkhā, vipariṇāmadhammāti evametaṃ yathābhūtaṃ sampappaññāya disvā anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpeti ‘kudāssu nāmāhaṃ tadāyatanaṃ, upasampajja viharissāmi, yadariyā etarahi āyatanaṃ upasampajja viharantī’ti. Iti anuttaresu vimokkhesu pihaṃ upaṭṭhāpayato uppajjati pihapaccayā domanassaṃ, yaṃ evarūpaṃ domanassaṃ, idaṃ vuccati nekkhammasitadomanassa’’nti (ma. ni. 3.307) evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate anuttaravimokkhasaṅkhātaariyaphaladhammesu pihaṃ upaṭṭhapetvā tadadhigamāya aniccādivasena vipassanaṃ paṭṭhapetvā ussukkāpetumasakkontassa imampi pakkhaṃ, imampi māsaṃ, imampi saṃvaccharaṃ vipassanaṃ ussukkāpetvā ariyabhūmiṃ pāpuṇituṃ nāsakkhinti anusocato uppannaṃ domanassaṃ. Sevitabbanti idaṃ nekkhammavasena, vipassanāvasena, anussativasena, paṭhamajjhānādivasena ca uppajjanakadomanassaṃ sevitabbaṃ nāma.
「このような憂は親しむべきである」とは、このような出離に依存した憂(出離憂)は親しむべきである。「出離憂とは何か。『そこにおける六つの出離憂とは何か。色の無常性を知り、その変易・離貪・止滅を知って、過去の色も現在の色も、これらすべての色は無常であり、苦であり、変易する性質のものであると、このようにありのままに正しい智慧をもって見て、無上の解脱に対して憧れを起こす。「聖者たちが現に達して住しているその境地に、私はいつの日か達して住することができるだろうか」と。このように無上の解脱に対して憧れを起こす者に、憧れを条件として憂が生じる。このような憂、これが出離憂と呼ばれる』と(中部3.307)、このように六門において好ましい対象が感覚領域に入ったとき、無上の解脱と呼ばれる聖果の諸法に対して憧れを起こし、その獲得のために無常などによってヴィパッサナーを起こしても奮起させることができない者に、『この半月も、この一ヶ月も、この一年もヴィパッサナーを奮起させて聖者の境地に到達することができなかった』と追悔する者に生じた憂である。『親しむべきである』とは、この出離により、ヴィパッサナーにより、随念により、初禅などによって生じる憂は親しむべきである、ということである。
Tattha yaṃ ce savitakkasavicāranti tasmimpi duvidhe domanasse gehasitadomanassameva savitakkasavicāradomanassaṃ nāma. Nekkhammavasena, vipassanāvasena, anussativasena, paṭhamadutiyajjhānavasena ca uppannadomanassaṃ pana avitakkaavicāradomanassanti veditabbaṃ. Nippariyāyena pana avitakkaavicāradomanassaṃ nāma natthi. Domanassindriyañhi ekaṃsena akusalañceva savitakkasavicārañca, etassa pana bhikkhuno maññanavasena savitakkasavicāranti ca avitakkaavicāranti ca vuttaṃ.
その中で「有尋有伺なるもの」とは、その二種の憂の中でも、居家憂こそが有尋有伺の憂である。しかし、出離により、ヴィパッサナーにより、随念により、初禅・第二禅によって生じた憂は、無尋無伺の憂であると知るべきである。もっとも、厳密な意味(無分別・勝義)において無尋無伺の憂というものは存在しない。実に憂根は一向に不善であり、有尋有伺であるからである。しかし、この比丘の主観的思量によって『有尋有伺』とも『無尋無伺』とも説かれたのである。
Tatrāyaṃ nayo – idha bhikkhu domanassapaccayabhūte savitakkasavicāradhamme avitakkaavicāradhamme ca domanassapaccayā eva uppanne maggaphaladhamme ca aññesaṃ paṭipattidassanavasena domanassanti gahetvā ‘‘kadā nu kho me savitakkasavicāradomanasse vipassanā paṭṭhapitā bhavissati, kadā avitakkaavicāradomanasse’’ti ca ‘‘kadā nu kho me savitakkasavicāradomanassaphalasamāpatti nibbattitā bhavissati, kadā avitakkaavicāradomanassaphalasamāpattī’’ti cintetvā temāsikaṃ, chamāsikaṃ, navamāsikaṃ vā paṭipadaṃ gaṇhāti. Temāsikaṃ gahetvā paṭhamamāse ekaṃ yāmaṃ jaggati, dve yāme niddāya okāsaṃ karoti, majjhime māse dve yāme jaggati, ekaṃ yāmaṃ niddāya okāsaṃ karoti, pacchimamāse caṅkamanisajjāyeva yāpeti. Evaṃ ce arahattaṃ pāpuṇāti, iccetaṃ kusalaṃ. No ce pāpuṇāti, visesetvā chamāsikaṃ gaṇhāti. Tatrāpi dve dve māse vuttanayena paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇituṃ asakkonto visesetvā navamāsikaṃ gaṇhāti. Tatrāpi tayo tayo māse tatheva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇituṃ asakkontassa ‘‘na ladvaṃ vata me sabrahmacārīhi saddhiṃ visuddhipavāraṇaṃ pavāretu’’nti āvajjato domanassaṃ uppajjati, assudhārā pavattanti gāmantapabbhāravāsīmahāsīvattherassa viya.
そこには次のような理趣がある。ここに比丘が、憂の条件となった有尋有伺の諸法と無尋無伺の諸法、そして憂を条件としてまさに生じた聖道・聖果の諸法を、他者の行法の観察によって憂であると把握し、『いつになったら私に有尋有伺の憂におけるヴィパッサナーが起こされるのだろうか、いつ無尋無伺の憂におけるヴィパッサナーが(起こされるのだろうか)』と、また『いつになったら私に有尋有伺の憂の果定が生み出されるのだろうか、いつ無尋無伺の憂の果定が(生み出されるのだろうか)』と思念して、三ヶ月、六ヶ月、あるいは九ヶ月の修行実践を引き受ける。三ヶ月(の実践)を引き受けて、第一の月には一初夜(四時間)を目覚めて過ごし、二初夜を睡眠のために時間を作り、中間の月には二初夜を目覚めて過ごし、一初夜を睡眠のために時間を作り、最後の月には経行と坐禅のみで過ごす。もしこのようにして阿羅漢果に到達するならば、それは善きことである。もし到達しないならば、さらに一段階進めて六ヶ月(の実践)を引き受ける。そこでも二ヶ月ずつ述べられた理趣によって実践し、阿羅漢果に到達できないならば、さらに一段階進めて九ヶ月(の実践)を引き受ける。そこでも三ヶ月ずつ同様に実践して阿羅漢果に到達できない者に、『実に私は同朋の梵行者たちとともに清浄の自恣(自恣式)を行うことができなかった』と思念するうちに憂が生じ、村境の岩窟に住むマハーシーヴァ長老のように涙の筋が流れ落ちるのである。
Mahāsīvattheravatthu
マハーシーヴァ長老の物語
Thero kira aṭṭhārasa mahāgaṇe vācesi. Tassovāde ṭhatvā tiṃsasahassā bhikkhū arahattaṃ pāpuṇiṃsu. Atheko bhikkhu ‘‘mayhaṃ tāva abbhantare guṇā appamāṇā, kīdisā nu kho me ācariyassa guṇā’’ti āvajjanto puthujjanabhāvaṃ passitvā ‘‘amhākaṃ ācariyo aññesaṃ avassayo hoti, attano bhavituṃ na sakkoti, ovādamassa dassāmī’’ti ākāsena gantvā vihārasamīpe otaritvā divāṭṭhāne nisinnaṃ ācariyaṃ upasaṅkamitvā vattaṃ dassetvā ekamantaṃ nisīdi.
長老は十八の大教団を教導したと伝えられる。彼の指導のもとで三万の比丘たちが阿羅漢果に到達した。そこである比丘が『私自身の内面には無量の徳があるが、私の師の徳は一体どのようなものだろうか』と思念し、師がいまだ凡夫であるのを見て、『私たちの師は他者の拠り所となっておられるが、ご自身の拠り所となることができておられない。彼に訓戒を与えよう』と神通で虚空を飛んで精舎の近くに降り立ち、昼の休息処に坐しておられる師に近づいて礼儀を尽くし、一方に坐した。
Thero – ‘‘kiṃ kāraṇā āgatosi piṇḍapātikā’’ti āha. Ekaṃ anumodanaṃ gaṇhissāmīti āgatosmi, bhanteti. Okāso na bhavissati, āvusoti? Vitakkamāḷake ṭhitakāle pucchissāmi, bhanteti. Tasmiṃ ṭhāne aññe pucchantīti. Bhikkhācāramagge, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchantīti. Dupaṭṭanivāsanaṭṭhāne, saṅghāṭipārupanaṭṭhāne, pattanīharaṇaṭṭhāne, gāme caritvā āsanasālāyaṃ yāgupītakāle, bhanteti. Tattha aṭṭhakathātherā attano kaṅkhaṃ vinodenti, āvusoti. Antogāmato nikkhantakāle pucchissāmi, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchanti, āvusoti. Antarāmagge, bhante, bhojanasālāyaṃ bhattakiccapariyosāne, bhante, divāṭṭhāne, pādadhovanakāle, mukhadhovanakāle, bhanteti? Tadā aññe pucchantīti. Tato paṭṭhāya yāva aruṇā apare pucchanti, āvusoti. Dantakaṭṭhaṃ gahetvā mukhadhovanatthaṃ gamanakāle, bhanteti? Tadā aññe pucchantīti. Mukhaṃ dhovitvā āgamanakāle, bhanteti? Tatrāpi aññe pucchantīti. Senāsanaṃ pavisitvā nisinnakāle, bhanteti? Tatrāpi aññe pucchantīti. Bhante, nanu mukhaṃ dhovitvā senāsanaṃ pavisitvā tayo cattāro pallaṅke usumaṃ gāhāpetvā yonisomanasikāre kammaṃ karontānaṃ okāsakālena bhavitabbaṃ siyā, maraṇakhaṇampi na labhissatha, bhante, phalakasadisattha bhante parassa avassayo hotha, attano bhavituṃ na sakkotha, na me tumhākaṃ anumodanāya atthoti ākāse uppatitvā agamāsi.
長老は『托鉢者よ、何の用件で来たのか』と言った。『一つの随喜(短い法話)を授かろうと参りました、尊者よ』。『友よ、その時間はないだろう』。『思惟処(経行堂)にお立ちのときにお尋ねいたします、尊者よ』。『その場所では他の者たちが尋ねるのだ』。『托鉢の道中で、尊者よ』。『そこでも他の者たちが尋ねるのだ』。『下衣を着ける場所で、大衣をまとう場所で、鉢を取り出す場所で、村で托鉢して坐席堂で粥を飲む時はいかがでしょうか、尊者よ』。『そこでは義釈(注釈)に通じた長老たちが自らの疑問を晴らすのだ、友よ』。『村の中から退出する時にお尋ねいたします、尊者よ』。『そこでも他の者たちが尋ねるのだ、友よ』。『道中で、尊者よ。食堂で食事の作法が終わった時に、尊者よ。昼の休息処で、足を洗う時に、顔を洗う時はいかがでしょうか、尊者よ』。『その時は他の者たちが尋ねるのだ』。『それ以降、夜明けまでは他の者たちが尋ねるのだ、友よ』。『楊枝を取って洗面に行く時はいかがでしょうか、尊者よ』。『その時は他の者たちが尋ねるのだ』。『顔を洗って戻られる時はいかがでしょうか、尊者よ』。『そこでも他の者たちが尋ねるのだ』。『住坊に入って坐しておられる時はいかがでしょうか、尊者よ』。『そこでも他の者たちが尋ねるのだ』。『尊者よ、顔を洗って住坊に入り、三つ四つの結跏趺坐で温もりを得て如理作意において専念する者たちには、時間の機会があるべきではないでしょうか。尊者よ、あなたには死ぬ瞬間さえ得られないでしょう。尊者よ、板(渡し舟)に似たお方よ。他者の拠り所となりながら、ご自身の拠り所となることができておられません。私にはあなたの随喜の法話など必要ありません』と言って、虚空に飛び去って行った。
Thero – ‘‘imassa bhikkhuno pariyattiyā kammaṃ natthi, mayhaṃ pana aṅkusako bhavissāmīti āgato’’ti ñatvā ‘‘idāni okāso na bhavissati, paccūsakāle gamissāmī’’ti pattacīvaraṃ samīpe katvā sabbaṃ divasabhāgaṃ paṭhamayāmamajjhimayāmañca dhammaṃ vācetvā pacchimayāme ekasmiṃ there uddesaṃ gahetvā nikkhante pattacīvaraṃ gahetvā teneva saddhiṃ nikkhanto. Nisinnaantevāsikā ācariyo kenaci papañcena nikkhantoti maññiṃsu. Nikkhanto thero koci deva samānācariyabhikkhūti saññaṃ akāsi.
長老は『この比丘には聖典学習の用事はない。私にとって突き棒(警鐘)になろうとしてやって来たのだ』と悟り、『今は機会がない、明朝の暁に出発しよう』と、鉢と衣を手元に置き、昼間の時間と初夜・中夜のすべてに法を教え、後夜に一人の長老が教示を受けて退出したとき、鉢と衣を取ってその者とともに出立した。坐っていた弟子たちは『師は何かの用事で出かけられたのだ』と思った。出て行った長老も『誰か同門の比丘だろう』と思っていた。
Thero kira ‘‘mādisassa arahattaṃ nāma kiṃ, dvīhatīheneva pāpuṇitvā paccāgamissāmī’’ti antevāsikānaṃ anārocetvāva āsāḷhīmāsassa juṇhapakkhaterasiyā nikkhanto gāmantapabbhāraṃ gantvā caṅkamaṃ āruyha kammaṭṭhānaṃ manasikaronto taṃ divasaṃ arahattaṃ gahetuṃ nāsakkhi. Uposathadivase sampatte ‘‘dvīhatīhena arahattaṃ gaṇhissāmīti āgato, gahetuṃ pana nāsakkhiṃ. Tayo māse pana tīṇi divasāni viya yāva mahāpavāraṇā tāva jānissāmī’’ti vassaṃ upagantvāpi gahetuṃ nāsakkhi. Pavāraṇādivase cintesi – ‘‘ahaṃ dvīhatīhena arahattaṃ gaṇhissāmīti āgato, temāsenāpi nāsakkhiṃ, sabrahmacārino pana visuddhipavāraṇaṃ pavārentī’’ti. Tassevaṃ cintayato assudhārā pavattanti. Tato ‘‘na mañce mayhaṃ catūhi iriyāpathehi maggaphalaṃ uppajjissati, arahattaṃ appatvā neva mañce piṭṭhiṃ pasāressāmi, na pāde dhovissāmī’’ti mañcaṃ ussāpetvā ṭhapesi. Puna antovassaṃ pattaṃ, arahattaṃ gahetuṃ nāsakkhiyeva. Ekūnatiṃsapavāraṇāsu assudhārā pavattanti. Gāmadārakā therassa pādesu phālitaṭṭhānāni kaṇṭakehi sibbanti, davaṃ karontāpi ‘‘ayyassa mahāsīvattherassa viya pādā hontū’’ti davaṃ karonti.
長老は『私のような者にとって阿羅漢果とは何ほどのものであろうか。二、三日のうちに到達して戻ってこよう』と弟子たちに告げることもなく、アーサーリハ月の白月十三日に出立し、村境の岩窟に行って経行堂に登り、業処を作意したが、その日に阿羅漢果を得ることはできなかった。布薩の日が到来したとき、『二、三日で阿羅漢果を得ようとやって来たが、得ることができなかった。しかし三ヶ月を三日のように過ごして大自恣の日までには何とかしよう』と雨安居に入ったが、それでも得ることができなかった。自恣の日に彼は考えた。『私は二、三日で阿羅漢果を得ようとやって来たのに、三ヶ月経ってもできなかった。同朋の梵行者たちは清浄の自恣を行っているというのに』。彼がそう考えていると、涙の筋が流れ落ちた。それから『私の四威儀の寝台の上で道果が生じることはないだろう。阿羅漢果に達しない限り、寝台に背を伸ばすこともなく、足を洗うことも決してすまい』と寝台を片付けて立てかけた。再び雨安居の季節を迎えたが、阿羅漢果を得ることはどうしてもできなかった。二十九回の自恣において涙の筋が流れ落ちた。村の子供たちが長老の足のひび割れた箇所をトゲで縫い合わせ、戯れながらも『大シーヴァ長老の足のようであれ』とからかった。
Thero tiṃsasaṃvacchare mahāpavāraṇādivase ālambaṇaphalakaṃ nissāya ṭhito ‘‘idāni me tiṃsa vassāni samaṇadhammaṃ karontassa, nāsakkhiṃ arahattaṃ pāpuṇituṃ, addhā me imasmiṃ attabhāve maggo vā phalaṃ vā natthi, na me laddhaṃ sabrahmacārīhi saddhiṃ visuddhipavāraṇaṃ pavāretu’’nti cintesi. Tassevaṃ cintayatova domanassaṃ uppajji, assudhārā pavattanti. Atha avidūraṭṭhāne ekā devadhītā rodamānā aṭṭhāsi. ‘‘Ko ettha rodasī’’ti? ‘‘Ahaṃ, bhante, devadhītā’’ti. ‘‘Kasmā rodasī’’ti? ‘‘Rodamānena maggaphalaṃ nibbattitaṃ, tena ahampi ekaṃ dve maggaphalāni nibbattessāmīti rodāmi, bhante’’ti.
長老は三十年目の大自恣の日に手すりの板にすがって立ち、『今や私が沙門の務めを行って三十年になるが、阿羅漢果に到達することはできなかった。確かに私にはこの生涯で聖道も聖果もないのだ。同朋の梵行者たちとともに清浄の自恣を行うこともできなかった』と考えた。彼がそう考えるやいなや憂が生じ、涙の筋が流れ落ちた。そのとき、遠くない場所で一人の天女が泣きながら立っていた。『そこで泣いているのは誰か』。『尊者よ、私、天女です』。『なぜ泣いているのか』。『泣くことによって道果が生み出されるというので、私も一つか二つの道果を生み出そうとして泣いているのです、尊者よ』。
Tato thero – ‘‘bho mahāsīvatthera, devatāpi tayā saddhiṃ keḷiṃ karonti, anucchavikaṃ nu kho te eta’’nti vipassanaṃ vaḍḍhetvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ aggahesi. So ‘‘idāni nipajjissāmī’’ti senāsanaṃ paṭijaggitvā mañcakaṃ paññapetvā udakaṭṭhāne udakaṃ paccupaṭṭhapetvā ‘‘pāde dhovissāmī’’ti sopānaphalake nisīdi.
そこで長老は『おい、大シーヴァ長老よ、神々までもがお前を嘲笑しているぞ。お前にとってそれは相応しいことなのか』とヴィパッサナーを増大させ、無礙解とともに阿羅漢果を把握した。彼は『今こそ横になろう』と住坊を整え、小寝台を敷き、水場で水を用意して『足を洗おう』と階段の踏み板に坐した。
Antevāsikāpissa ‘‘amhākaṃ ācariyassa samaṇadhammaṃ kātuṃ gacchantassa tiṃsa vassāni, sakkhi nu kho visesaṃ nibbattetuṃ, nāsakkhī’’ti āvajjayamānā ‘‘arahattaṃ patvā pādadhovanatthaṃ nisinno’’ti disvā ‘‘amhākaṃ ācariyo amhādisesu antevāsikesu tiṭṭhantesu ‘attanāva pāde dhovissatī’ti aṭṭhānametaṃ, ahaṃ dhovissāmi ahaṃ dhovissāmī’’ti tiṃsasahassānipi ākāsena gantvā vanditvā ‘‘pāde dhovissāma, bhante’’ti āhaṃsu. Āvuso, idāni tiṃsa vassāni honti mama pādānaṃ adhotānaṃ, tiṭṭhatha, tumhe, ahameva dhovissāmīti.
彼の弟子たちも『私たちの師が沙門の務めをしに行かれて三十年になるが、卓越した境地を生み出すことがおできになっただろうか、できなかったのだろうか』と思念し、『阿羅漢果に達して足を洗うために坐しておられる』と見て、『私たちの師が、私たちのような弟子たちが控えているのに「ご自身で足を洗われる」などということはあり得ない。私が洗おう、私が洗おう』と三万の者たちすべてが虚空を飛んで行き、礼拝して『尊者よ、私たちが足を洗います』と言った。『友たちよ、私の足が洗われなくなってから今や三十年になる。お前たちは下がっていなさい。私自身が洗おう』。
Sakkopi āvajjanto – ‘‘mayhaṃ ayyo mahāsīvatthero arahattaṃ patto tiṃsasahassānaṃ antevāsikānaṃ ‘pāde dhovissāmā’ti āgatānaṃ pāde dhovituṃ na deti. Mādise pana upaṭṭhāke tiṭṭhante ‘mayhaṃ ayyo sayaṃ pāde dhovissatī’ti aṭṭhānametaṃ, ahaṃ dhovissāmī’’ti sanniṭṭhānaṃ katvā sujātāya deviyā saddhiṃ bhikkhusaṅghassa santike pāturahosi. So sujaṃ asurakaññaṃ purato katvā ‘‘apetha, bhante, mātugāmo’’ti okāsaṃ kāretvā theraṃ upasaṅkamitvā vanditvā purato ukkuṭiko nisīditvā ‘‘pāde dhovissāmi, bhante’’ti āha. Kosiya, idāni me tiṃsa vassāni pādānaṃ adhotānaṃ, devatānañca pakatiyāpi manussasarīragandho nāma jeguccho, yojanasate ṭhitānampi kaṇṭhe āsattakuṇapaṃ viya hoti, ahameva dhovissāmīti. Bhante, ayaṃ gandho nāma na paññāyati, tumhākaṃ pana sīlagandho cha devaloke atikkamitvā upari bhavaggaṃ patvā ṭhito. Sīlagandhato añño uttaritaro gandho nāma natthi, bhante, tumhākaṃ sīlagandhenamhi āgatoti vāmahatthena gopphakasandhiyaṃ gahetvā dakkhiṇahatthena pādatalaṃ parimajji. Daharakumārasseva pādā ahesuṃ. Sakko pāde dhovitvā vanditvā devalokameva gato.
帝釈天も思念して、『わが尊者マハーシーヴァ長老は阿羅漢果に達した。「足を洗おう」とやって来た三万の弟子たちに足を洗わせない。私のような給仕者が控えているのに「わが尊者が自ら足を洗われる」などということはあり得ない。私が洗おう』と決意し、スジャーター天女とともに比丘僧伽の御許に現れた。彼は阿修羅の娘であるスジャーターを前に立たせ、『尊者方、お退きください、女人です』と道を開けさせ、長老に近づいて礼拝し、御前にうずくまって坐り、『尊者よ、私が足を洗います』と言った。『拘尸迦(帝釈天)よ、私の足が洗われなくなってから今や三十年になる。そして神々にとって本来、人間の身体の臭いというものは忌まわしいものであり、百由旬離れたところに立っていても首に死骸をぶら下げられたかのようである。私自身が洗おう』。『尊者よ、そのような臭いなど感じられません。あなたの戒の香りは六つの欲界天を越えて上の有頂天にまで達して留まっております。尊者よ、戒の香りよりもさらに優れた香りというものは存在しません。あなたの戒の香りに引かれて私は参りました』と、左手でくるぶしの関節を取り、右手で足の裏を撫でた。(長老の足は)幼い子供の足のようになった。帝釈天は足を洗い、礼拝して天界へと帰って行った。
Evaṃ ‘‘na labhāmi sabrahmacārīhi saddhiṃ visuddhipavāraṇaṃ pavāretu’’nti āvajjantassa uppannaṃ domanassaṃ nissāya bhikkhuno maññanavasena vipassanāya ārammaṇampi vipassanāpi maggopi phalampi savitakkasavicāradomanassanti ca avitakkāvicāradomanassanti ca vuttanti veditabbaṃ.
このように『私は同朋の梵行者たちとともに清浄の自恣を行うことができない』と思念する者に生じた憂に基づいて、比丘の主観的思量によってヴィパッサナーの対象も、ヴィパッサナーも、聖道も、聖果も、『有尋有伺の憂』とも『無尋無伺の憂』とも説かれたのであると知るべきである。
Tattha eko bhikkhu savitakkasavicāradomanasse vipassanaṃ paṭṭhapetvā idaṃ domanassaṃ kiṃ nissitanti upadhārento vatthunissitanti pajānātīti phassapañcamake vuttanayeneva anukkamena arahatte patiṭṭhāti. Eko avitakkāvicāre domanasse vipassanaṃ paṭṭhapetvā vuttanayeneva arahatte patiṭṭhāti. Tattha abhiniviṭṭhadomanassesupi savitakkasavicārato avitakkaavicāraṃ paṇītataraṃ. Savitakkasavicāradomanassavipassanātopi avitakkāvicāradomanassavipassanā paṇītatarā. Savitakkasavicāradomanassaphalasamāpattitopi avitakkāvicāradomanassaphalasamāpattiyeva paṇītatarā. Tenāha bhagavā – ‘‘ye avitakkaavicāre te paṇītatare’’ti.
その中で、ある比丘は有尋有伺の憂においてヴィパッサナーを起こし、『この憂は何に依存しているのか』と観察して『所依に依存している』と了知し、触を第五とする名法群で述べられた理趣によって順次に阿羅漢果に確立する。ある者は無尋無伺の憂においてヴィパッサナーを起こし、述べられた理趣によって阿羅漢果に確立する。そこにおいて、投入された憂の中でも有尋有伺より無尋無伺の方がより勝れている。有尋有伺の憂のヴィパッサナーよりも無尋無伺の憂のヴィパッサナーの方がより勝れている。有尋有伺の憂の果定よりも無尋無伺の憂の果定こそがより勝れている。それゆえに世尊は「無尋無伺なるものは、より勝れている」と仰せられたのである。
362. Evarūpā upekkhā na sevitabbāti evarūpā gehasitaupekkhā na sevitabbā. Gehasitaupekkhā nāma ‘‘tattha katamā cha gehasitaupekkhā. Cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati upekkhā bālassa mūḷhassa puthujjanassa anodhijinassa avipākajinassa anādīnavadassāvino assutavato puthujjanassa, yā evarūpā upekkhā, rūpaṃ sā nātivattati, tasmā sā upekkhā gehasitāti vuccatī’’ti evaṃ chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe āpāthagate guḷapiṇḍike nilīnamakkhikā viya rūpādīni anativattamānā tattheva laggā laggitā hutvā uppannā kāmaguṇanissitā upekkhā na sevitabbā.
362.「このような捨は親しむべきではない」とは、このような在家に依存した捨(居家捨)は親しむべきではない。「居家捨とは何か。『そこにおける六つの居家捨とは何か。眼によって色を見て、愚かで、迷妄で、凡夫であり、限界を克服せず、業報を克服せず、過患を見ず、教えを聞いていない凡夫に捨が生じる。このような捨、それは色を超越しない。それゆえにその捨は居家捨と呼ばれる』と、このように六門において好ましい対象が感覚領域に入ったとき、糖蜜の塊に止まったハエのように色などを超越することなく、まさにそこに執着し、固着して生じた、五欲の徳に依存した捨は親しむべきではない。
Evarūpā upekkhā sevitabbāti evarūpā nekkhammasitā upekkhā sevitabbā. Nekkhammasitā upekkhā nāma – ‘‘tattha katamā cha nekkhammasitā upekkhā? Rūpānaṃ tveva aniccataṃ viditvā vipariṇāmavirāganirodhaṃ ‘pubbe ceva rūpā etarahi ca, sabbe te rūpā aniccā, dukkhā, vipariṇāmadhammā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passato uppajjati upekkhā, yā evarūpā upekkhā, rūpaṃ sā ativattati, tasmā sā upekkhā nekkhammasitāti vuccatī’’ti (ma. ni. 3.308). Evaṃ chasu dvāresu iṭṭhāniṭṭhaārammaṇe āpāthagate iṭṭhe arajjantassa, aniṭṭhe adussantassa, asamapekkhanena asammuyhantassa uppannā vipassanā ñāṇasampayuttā upekkhā. Apica vedanāsabhāgā tatra majjhattupekkhāpi ettha upekkhāva. Tasmā sevitabbāti ayaṃ nekkhammavasena vipassanāvasena anussatiṭṭhānavasena paṭhamadutiyatatiyacatutthajjhānavasena ca uppajjanakaupekkhā sevitabbā nāma.
「このような捨は親しむべきである」とは、このような出離に依存した捨(出離捨)は親しむべきである。「出離捨とは何か。『そこにおける六つの出離捨とは何か。色の無常性を知り、その変易・離貪・止滅を知って、「過去の色も現在の色も、これらすべての色は無常であり、苦であり、変易する性質のものである」と、このようにありのままに正しい智慧をもって見る者に生じる捨、このような捨、それは色を超越する。それゆえにその捨は出離捨と呼ばれる』と(中部3.308)、このように六門において好ましい対象や好ましくない対象が感覚領域に入ったとき、好ましいものに執着せず、好ましくないものに嫌悪せず、等しく観察することによって迷妄に陥らない者に生じた、智慧に相応するヴィパッサナーの捨である。さらに受と同類である中捨(行捨)も、ここでは捨である。それゆえ『親しむべきである』とは、この出離により、ヴィパッサナーにより、随念の境地により、初禅・第二禅・第三禅・第四禅によって生じる捨は親しむべきである、ということである。
Ettha yaṃ ce savitakkaṃ savicāranti tāyapi nekkhammasitaupekkhāya yaṃ nekkhammavasena vipassanāvasena anussatiṭṭhānavasena paṭhamajjhānavasena ca uppannaṃ savitakkasavicāraṃ upekkhanti jāneyya. Yaṃ ce avitakkaṃ avicāranti yaṃ pana dutiyajjhānādivasena uppannaṃ avitakkāvicāraṃ upekkhanti jāneyya. Ye avitakke avicāre te paṇītatareti etāsu dvīsu yā avitakkaavicārā, sā paṇītatarāti attho. Iminā kiṃ kathitaṃ hoti? Dvinnaṃ arahattaṃ kathitaṃ. Eko hi bhikkhu savitakkasavicāraupekkhāya vipassanaṃ paṭṭhapetvā ayaṃ upekkhā kiṃ nissitāti upadhārento vatthunissitāti pajānātīti phassapañcamake vuttanayeneva anukkamena arahatte patiṭṭhāti. Eko avitakkāvicārāya upekkhāya vipassanaṃ paṭṭhapetvā vuttanayeneva arahatte patiṭṭhāti. Tattha abhiniviṭṭhaupekkhāsupi savitakkasavicārato avitakkāvicārā paṇītatarā. Savitakkasavicāraupekkhāvipassanātopi avitakkāvicāraupekkhāvipassanāpaṇītatarā. Savitakkasavicāraupekkhāphalasamāpattitopi avitakkāvicārupekkhāphalasamāpattiyeva paṇītatarā. Tenāha bhagavā ‘‘ye avitakke avicāre te paṇītatare’’ti.
ここで「有尋有伺なるもの」とは、その出離に依存した捨の中でも、出離により、ヴィパッサナーにより、随念の境地により、初禅によって生じた有尋有伺の捨であると知るべきである。「無尋無伺なるもの」とは、第二禅などによって生じた無尋無伺の捨であると知るべきである。「無尋無伺なるものは、より勝れている」とは、これら二つの中でも無尋無伺であるものが、より勝れているという意味である。これによって何が語られたことになるのか。二種の阿羅漢果が語られたのである。実に、ある比丘は有尋有伺の捨においてヴィパッサナーを起こし、『この捨は何に依存しているのか』と観察して『所依に依存している』と了知し、触を第五とする名法群で述べられた理趣によって順次に阿羅漢果に確立する。ある者は無尋無伺の捨においてヴィパッサナーを起こし、述べられた理趣によって阿羅漢果に確立する。そこにおいて、投入された捨の中でも有尋有伺より無尋無伺の方がより勝れている。有尋有伺の捨のヴィパッサナーよりも無尋無伺の捨のヴィパッサナーの方がより勝れている。有尋有伺の捨の果定よりも無尋無伺の捨の果定こそがより勝れている。それゆえに世尊は「無尋無伺なるものは、より勝れている」と仰せられたのである。
363. Evaṃ paṭipanno kho, devānaminda, bhikkhu papañcasaññāsaṅkhānirodhasāruppagāminiṃ paṭipadaṃ paṭipanno hotīti bhagavā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhapesi. Sakko pana sotāpattiphalaṃ patto. Buddhānañhi ajjhāsayo hīno na hoti, ukkaṭṭhova hoti. Ekassapi bahūnampi dhammaṃ desentā arahatteneva kūṭaṃ gaṇhanti. Sattā pana attano anurūpe upanissaye ṭhitā keci sotāpannā honti, keci sakadāgāmī, keci anāgāmī, keci arahanto. Rājā viya hi bhagavā, rājakumārā viya veneyyā. Yathā hi rājā bhojanakāle attano pamāṇena piṇḍaṃ uddharitvā rājakumārānaṃ upaneti, te tato attano mukhappamāṇeneva kabaḷaṃ karonti, evaṃ bhagavā attajjhāsayānurūpāya desanāya arahatteneva kūṭaṃ gaṇhāti. Veneyyā attano upanissayappamāṇena tato sotāpattiphalamattaṃ vā sakadāgāmianāgāmiarahattaphalameva vā gaṇhanti. Sakko pana sotāpanno jāto. Sotāpanno ca hutvā bhagavato puratoyeva cavitvā taruṇasakko hutvā nibbatti, devatānañhi cavamānānaṃ attabhāvassa gatāgataṭṭhānaṃ nāma na paññāyati, dīpasikhāgamanaṃ viya hoti. Tasmā sesadevatā na jāniṃsu. Sakko pana sayaṃ cutattā bhagavā ca appaṭihatañāṇattā dveva janā jāniṃsu. Atha sakko cintesi ‘‘mayhañhi bhagavatā tīsu ṭhānesu nibbattitaphalameva kathitaṃ, ayañca pana maggo vā phalaṃ vā sakuṇikāya viya uppatitvā gahetuṃ na sakkā, āgamanīyapubbabhāgapaṭipadāya assa bhavitabbaṃ. Handāhaṃ upari khīṇāsavassa pubbabhāgapaṭipadaṃ pucchāmī’’ti.
363.「帝釈天よ、このように実践した比丘は、戯論想分別の滅に適いそこへ至る実践道に入った者となる」と、世尊は阿羅漢果を頂点として教示を締めくくられた。一方、帝釈天は預流果に到達した。実に諸仏の意図(教導の趣旨)は低いものではなく、常に最高の境地にある。一人のためであれ多くの者のためであれ、法を説かれるときは阿羅漢果をもって頂点とされる。しかし有情たちは自らに応じた過去世の資糧(善根)に従って、ある者は預流者となり、ある者は一来者となり、ある者は不還者となり、ある者は阿羅漢となる。実に世尊は王のようであり、教化される者たちは王子たちのようである。王が食事の時に自らの量に合わせた食物をすくい取って王子たちに差し出すと、彼らはそこから自分自身の口の大きさに応じた一口の量を取るように、このように世尊は自らの意図に適った教示によって阿羅漢果そのものを頂点とされる。教化される者たちは自らの資糧の分量に応じて、そこから預流果のみを、あるいは一来果・不還果・阿羅漢果そのものを把握するのである。そして帝釈天は預流者となった。預流者となると同時に、彼はまさに世尊の面前で死没し、若々しい帝釈天となって転生した。実に死没していく神々の身体の去来の場所というものは知られず、灯火の炎の消え去るようなものである。それゆえ他の神々は気づかなかった。しかし帝釈天自身は自ら死没したことによって、世尊は妨げのない智慧によって、これら二人だけが知ったのである。そこで帝釈天は考えた。『私に対して世尊は三つの箇所において生じる果のみを語られた。しかしこの聖道や聖果というものは、小鳥のように飛び上がって直ちに把握できるものではない。そこに至るべき前段階の実践道があるはずである。さあ、私は漏尽者(阿羅漢)の更なる前段階の実践道について尋ねよう』と。
Pātimokkhasaṃvaravaṇṇanā
別解脱律儀の解釈
364. Tato taṃ pucchanto kathaṃ paṭipanno pana, mārisātiādimāha. Tattha pātimokkhasaṃvarāyāti uttamajeṭṭhakasīlasaṃvarāya. Kāyasamācārampītiādi sevitabbakāyasamācārādivasena pātimokkhasaṃvaradassanatthaṃ vuttaṃ. Sīlakathā ca nāmesā kammapathavasena vā paṇṇattivasena vā kathetabbā hoti.
364. そこでそれを尋ねようとして「では、尊者よ、どのように実践した者が……」などと問いかけた。その中で「別解脱の律儀のために」とは、最高にして最勝の戒の律儀(防護)のために、という意味である。「身体の行いをもまた」などは、親しむべき身体の行いなどによって別解脱の律儀を示すために説かれた。そしてこの戒に関する教説は、業道(十善業道・十悪業道)の面から、あるいは制戒(戒律の規定)の面から語られるべきものである。
Tattha kammapathavasena kathentena asevitabbakāyasamācāro tāva pāṇātipātaadinnādānamicchācārehi kathetabbo. Paṇṇattivasena kathentena kāyadvāre paññattasikkhāpadavītikkamavasena kathetabbo. Sevitabbakāyasamācāro pāṇātipātādiveramaṇīhi ceva kāyadvāre paññattasikkhāpadaavītikkamena ca kathetabbo. Asevitabbavacīsamācāro musāvādādivacīduccaritena ceva vacīdvāre paññattasikkhāpadavītikkamena ca kathetabbo. Sevitabbavacīsamācāro musāvādādiveramaṇīhi ceva vacīdvāre paññattasikkhāpadaavītikkamena ca kathetabbo.
その中で、業道の面から語るならば、まず親しむべきでない身体の行いは、殺生・不与取・邪淫によって語られるべきである。制戒の面から語るならば、身門において制定された学処の違犯によって語られるべきである。親しむべき身体の行いは、殺生などを離れることによって、また身門において制定された学処を違犯しないことによって語られるべきである。親しむべきでない言葉の行いは、妄語などの口の悪行によって、また語門において制定された学処の違犯によって語られるべきである。親しむべき言葉の行いは、妄語などを離れることによって、また語門において制定された学処を違犯しないことによって語られるべきである。
Pariyesanā pana kāyavācāhi pariyesanāyeva. Sā kāyavacīsamācāragahaṇena gahitāpi samānā yasmā ājīvaṭṭhamakasīlaṃ nāma etasmiññeva dvāradvaye uppajjati, na ākāse, tasmā ājīvaṭṭhamakasīladassanatthaṃ visuṃ vuttā. Tattha nasevitabbapariyesanā anariyapariyesanāya kathetabbā. Sevitabbapariyesanā ariyapariyesanāya. Vuttañhetaṃ –
「探索(求)」とは、身と口による探索にほかならない。それは身口の行儀(身口行)の把握によってすでに含まれているものの、いわゆる「活命を第八とする戒(八戒・活命第八戒)」はこの二つの門において生じるのであり、虚空に生じるのではないゆえに、活命第八戒を示すために別個に説かれたのである。そのうちで、親しむべきでない探索は「非聖なる探索(非聖求)」によって語られるべきである。親しむべき探索は「聖なる探索(聖求)」による。実に次のように説かれているのである――
‘‘Dvemā, bhikkhave, pariyesanā anariyā ca pariyesanā, ariyā ca pariyesanā. Katamā ca, bhikkhave, anariyā pariyesanā? Idha, bhikkhave, ekacco attanā jātidhammo samāno jātidhammaṃyeva pariyesati, attanā jarādhammo, byādhidhammo, maraṇadhammo, sokadhammo, saṃkilesadhammo samāno saṃkilesadhammaṃyeva pariyesati.
「比丘たちよ、これら二つの探索がある。非聖なる探索と、聖なる探索である。比丘たちよ、では、いかなるものが非聖なる探索であるのか。比丘たちよ、世にここに、ある者は自らが生滅の法(生ずべき性質)であるのに、まさに生滅の法を探索し、自らが老いる法、病む法、死ぬ法、憂える法、汚穢の法であるのに、まさに汚穢の法を探索する。
Kiñca, bhikkhave, jātidhammaṃ vadetha? Puttabhariyaṃ, bhikkhave, jātidhammaṃ, dāsidāsaṃ jātidhammaṃ ajeḷakaṃ jātidhammaṃ, kukkuṭasūkaraṃ jātidhammaṃ, hatthigavāssavaḷavaṃ jātidhammaṃ, jātarūparajataṃ jātidhammaṃ. Jātidhammā hete, bhikkhave, upadhayo, etthāyaṃ gathito mucchito ajjhāpanno attanā jātidhammo samāno jātidhammaṃyeva pariyesati.
比丘たちよ、何を生滅の法と呼ぶのか。比丘たちよ、妻子は生滅の法である。男女の奴婢は生滅の法である。山羊や羊は生滅の法である。鶏や豚は生滅の法である。象・牛・馬・牝馬は生滅の法である。金銀は生滅の法である。比丘たちよ、これらの執着の対象(所依)は生滅の法である。これに縛られ、眩惑され、陥って、自らが生滅の法であるのに、まさに生滅の法を探索する。
Kiñca, bhikkhave, jarādhammaṃ vadetha? Puttabhariyaṃ, bhikkhave, jarādhammaṃ…pe… jarādhammaṃyeva pariyesati.
比丘たちよ、何を老いる法と呼ぶのか。比丘たちよ、妻子は老いる法である……(中略)……まさに老いる法を探索する。
Kiñca, bhikkhave, byādhidhammaṃ vadetha? Puttabhariyaṃ, bhikkhave, byādhidhammaṃ, dāsidāsaṃ byādhidhammaṃ, ajeḷakaṃ, kukkuṭasūkaraṃ, hatthigavāssavaḷavaṃ byādhidhammaṃ. Byādhidhammā hete, bhikkhave, upadhayo, etthāyaṃ gathito mucchito ajjhāpanno attanā byādhidhammo samāno byādhidhammaṃyeva pariyesati.
比丘たちよ、何を病む法と呼ぶのか。比丘たちよ、妻子は病む法である。男女の奴婢は病む法である。山羊・羊、鶏・豚、象・牛・馬・牝馬は病む法である。比丘たちよ、これらの執着の対象は病む法である。これに縛られ、眩惑され、陥って、自らが病む法であるのに、まさに病む法を探索する。
Kiñca, bhikkhave, maraṇadhammaṃ vadetha? Puttabhariyaṃ, bhikkhave, maraṇadhammaṃ…pe… maraṇadhammaṃyeva pariyesati.
比丘たちよ、何を死ぬ法と呼ぶのか。比丘たちよ、妻子は死ぬ法である……(中略)……まさに死ぬ法を探索する。
Kiñca, bhikkhave, sokadhammaṃ vadetha? Puttabhariyaṃ…pe… sokadhammaṃyeva pariyesati.
比丘たちよ、何を憂える法と呼ぶのか。妻子は……(中略)……まさに憂える法を探索する。
Kiñca, bhikkhave, saṃkilesadhammaṃ vadetha…pe… jātarūparajataṃ saṃkilesadhammaṃ. Saṃkilesadhammā, hete, bhikkhave, upadhayo, etthāyaṃ gathito mucchito ajjhāpanno attanā saṃkilesadhammo samāno saṃkilesadhammaṃyeva pariyesati. Ayaṃ, bhikkhave, anariyā pariyesanāti (ma. ni. 1.274).
比丘たちよ、何を汚穢の法と呼ぶのか……(中略)……金銀は汚穢の法である。比丘たちよ、これらの執着の対象は汚穢の法である。これに縛られ、眩惑され、陥って、自らが汚穢の法であるのに、まさに汚穢の法を探索する。比丘たちよ、これが非聖なる探索である」(中部1.274)。
Apica kuhanādivasena pañcavidhā, agocaravasena chabbidhā vejjakammādivasena ekavīsatividhā, evaṃ pavattā sabbāpi anesanā anariyapariyesanāyevāti veditabbā.
さらに、偽詐などによる五種、不相応な境域(行処)による六種、医業などによる二十一種、このように行われるすべての邪命(正しくない探索)は、まさに非聖なる探索であると知るべきである。
‘‘Katamā ca, bhikkhave, ariyā pariyesanā? Idha, bhikkhave, ekacco attanā jātidhammo samāno jātidhamme ādīnavaṃ viditvā ajātaṃ anuttaraṃ yogakkhemaṃ nibbānaṃ pariyesati, attanā jarādhammo, byādhi, maraṇa, soka, saṃkilesadhammo samāno saṃkilesadhamme ādīnavaṃ viditvā asaṃkiliṭṭhaṃ anuttaraṃ yogakkhemaṃ nibbānaṃ pariyesati. Ayaṃ ariyā pariyesanāti (ma. ni. 1.275).
「比丘たちよ、では、いかなるものが聖なる探索であるのか。比丘たちよ、世にここに、ある者は自らが生滅の法であるのに、生滅の法において過患を見て、不生にして無上なる平安(ヨーガからの解脱)である涅槃を探索する。自らが老いる法、病む法、死ぬ法、憂える法、汚穢の法であるのに、汚穢の法において過患を見て、無汚穢にして無上なる平安である涅槃を探索する。これが聖なる探索である」(中部1.275)。
Apica pañca kuhanādīni cha agocare ekavīsatividhañca anesanaṃ vajjetvā bhikkhācariyāya dhammena samena pariyesanāpi ariyapariyesanāyevāti veditabbā.
さらに、五種の偽詐など、六種の非行処、二十一種の邪命を離れて、托鉢行において法により正しく行う探索もまた、聖なる探索であると知るべきである。
Ettha ca yo yo ‘‘na sevitabbo’’ti vutto, so so pubbabhāge pāṇātipātādīnaṃ sambhārapariyesanāpayogakaraṇagamanakālato paṭṭhāya na sevitabbova. Itaro ādito paṭṭhāya sevitabbo, asakkontena cittampi uppādetabbaṃ. Apica saṅghabhedādīnaṃ atthāya parakkamantānaṃ devadattādīnaṃ viya kāyasamācāro na sevitabbo, divasassa dvattikkhattuṃ tiṇṇaṃ ratanānaṃ upaṭṭhānagamanādivasena pavatto dhammasenāpatimahāmoggallānattherādīnaṃ viya kāyasamācāro sevitabbo. Dhanuggahapesanādivasena vācaṃ bhindantānaṃ devadattādīnaṃ viya vacīsamācāro na sevitabbo, tiṇṇaṃ ratanānaṃ guṇakittanādivasena pavatto dhammasenāpatimahāmoggallānattherādīnaṃ viya vacīsamācāro sevitabbo. Anariyapariyesanaṃ pariyesantānaṃ devadattādīnaṃ viya pariyesanā na sevitabbā, ariyapariyesanameva pariyesantānaṃ dhammasenāpatimahāmoggallānattherādīnaṃ viya pariyesanā sevitabbā.
そしてここで、「親しむべきでない」と説かれたものはすべて、初めの段階において殺生などの準備・探索・企図を行って出かける時から親しむべきではない。他方のものは初めから親しむべきであり、親しむことができない者でも(せめて)心を生起すべきである。また、破僧などのために尽力する提婆達多らのごとき身体の振る舞いは親しむべきではなく、一日に二度三度と三宝に給仕し参詣するなどによって行われる法将軍(舎利弗)や大目犍連長老らのごとき身体の振る舞いは親しむべきである。弓射の使いを放つことなどによって言葉を損なう提婆達多らのごとき言語の振る舞いは親しむべきではなく、三宝の徳を讃嘆することなどによって行われる法将軍や大目犍連長老らのごとき言語の振る舞いは親しむべきである。非聖なる探索を探索する提婆達多らのごとき探索は親しむべきではなく、ただ聖なる探索のみを探索する法将軍や大目犍連長老らのごとき探索は親しむべきである。
Evaṃ paṭipanno khoti evaṃ asevitabbaṃ kāyavacīsamācāraṃ pariyesanañca pahāya sevitabbānaṃ pāripūriyā paṭipanno, devānaminda, bhikkhu pātimokkhasaṃvarāya uttamajeṭṭhakasīlasaṃvaratthāya paṭipanno nāma hotīti bhagavā khīṇāsavassa āgamanīyapubbabhāgapaṭipadaṃ kathesi.
「このように行じている〔比丘〕」とは、このように親しむべきでない身口の行儀と探索とを捨てて、親しむべきものの成就のために行じている、神々の主よ、比丘は波羅提木叉の防護のために、最上にして長たる戒の防護のために行じている者と呼ばれる、と世尊は漏尽者(阿羅漢)に至るべき前段階の実践を説かれた。
Indriyasaṃvaravaṇṇanā
根の防護の解説
365. Dutiyapucchāyaṃ indriyasaṃvarāyāti indriyānaṃ pidhānāya, guttadvāratāya saṃvutadvāratāyāti attho. Vissajjane panassa cakkhuviññeyyaṃ rūpampītiādi sevitabbarūpādivasena indriyasaṃvaradassanatthaṃ vuttaṃ. Tattha evaṃ vutteti heṭṭhā somanassādipañhāvissajjanānaṃ sutattā imināpi evarūpena bhavitabbanti sañjātapaṭibhāno bhagavatā evaṃ vutte sakko devānamindo bhagavantaṃ etadavoca, etaṃ imassa kho ahaṃ, bhanteti ādikaṃ vacanaṃ avoca. Bhagavāpissa okāsaṃ datvā tuṇhī ahosi. Kathetukāmopi hi yo atthaṃ sampādetuṃ na sakkoti, atthaṃ sampādetuṃ sakkonto vā na kathetukāmo hoti, na tassa bhagavā okāsaṃ karoti. Ayaṃ pana yasmā kathetukāmo ceva, sakkoti ca atthaṃ sampādetuṃ tenassa bhagavā okāsamakāsi.
365. 第二の問いにおいて、「根の防護のために」とは、諸根を閉ざすため、防護された門の境地のため、制御された門の境地のため、という意味である。その解答における「眼によって認識される色であっても」等は、親しむべき色等による根の防護を示すために説かれた。その中で、「このように説かれたとき」とは、下で喜悦等の問いへの解答を聞いていたため、「これによってもこのようなものであろう」と弁才を生じた帝釈天王が、世尊によってこのように説かれたとき、世尊に「世尊よ、私はこれの……」という初めの言葉を申し上げた。世尊も彼に機会を与えて沈黙された。実に、語ることを望んでいても意味を成就することができない者、あるいは意味を成就することができても語ることを望んでいない者には、世尊は機会を与えられない。しかしこの帝釈天王は、語ることを望んでいる上に意味を成就することもできるがゆえに、世尊は彼に機会を与えられたのである。
Tattha evarūpaṃ na sevitabbanti ādīsu ayaṃ saṅkhepo – yaṃ rūpaṃ passato rāgādayo uppajjanti, taṃ na sevitabbaṃ na daṭṭhabbaṃ na oloketabbanti attho. Yaṃ pana passato asubhasaññā vā saṇṭhāti, pasādo vā uppajjati, aniccasaññāpaṭilābho vā hoti, taṃ sevitabbaṃ.
その中で、「このようなものは親しむべきでない」等において、その要約は以下の通りである。それを見る者に貪り等が生じるような色(物質・姿相)、それは親しむべきでなく、見るべきでなく、眺めるべきではない、という意味である。しかし、それを見る者に不浄の想いが確立するか、あるいは清らかな信仰が生じるか、あるいは無常の想いの獲得があるようなもの、それは親しむべきである。
Yaṃ cittakkharaṃ cittabyañjanampi saddaṃ suṇato rāgādayo uppajjanti, evarūpo saddo na sevitabbo. Yaṃ pana atthanissitaṃ dhammanissitaṃ kumbhadāsigītampi suṇantassa pasādo vā uppajjati, nibbidā vā saṇṭhāti, evarūpo saddo sevitabbo.
それをつぶさに聴く者に貪り等が生じるような、美しい文字や美しい語句の音(声)であっても、そのような音は親しむべきではない。しかし、水汲み女の歌であっても、それを聴く者に義に依り法に依る清らかな信仰が生じるか、あるいは嫌悪(厭離)が確立するようなもの、そのような音は親しむべきである。
Yaṃ gandhaṃ ghāyato rāgādayo uppajjanti, evarūpo gandho na sevitabbo. Yaṃ pana gandhaṃ ghāyato asubhasaññādipaṭilābho hoti, evarūpo gandho sevitabbo.
それを嗅ぐ者に貪り等が生じるような香り、そのような香りは親しむべきではない。しかし、それを嗅ぐ者に不浄の想い等の獲得があるような香り、そのような香りは親しむべきである。
Yaṃ rasaṃ sāyato rāgādayo uppajjanti, evarūpo raso na sevitabbo. Yaṃ pana rasaṃ sāyato āhāre paṭikūlasaññā ceva uppajjati, sāyitapaccayā ca kāyabalaṃ nissāya ariyabhūmiṃ okkamituṃ sakkoti, mahāsīvattherabhāgineyyasīvasāmaṇerassa viya paribhuñjantasseva kilesakkhayo vā hoti, evarūpo raso sevitabbo.
それを味わう者に貪り等が生じるような味、そのような味は親しむべきではない。しかし、それを味わう者に食に対する嫌悪の想いが生じ、味わったことを機縁として身体の力に依拠して聖者の境地に達することができるか、あるいは大シーヴァ長老の甥であるシーヴァ沙弥のように受用しつつまさに諸々の煩悩の滅尽があるような味、そのような味は親しむべきである。
Yaṃ phoṭṭhabbaṃ phusato rāgādayo uppajjanti, evarūpaṃ phoṭṭhabbaṃ na sevitabbaṃ. Yaṃ pana phusato sāriputtattherādīnaṃ viya āsavakkhayo ceva, vīriyañca supaggahitaṃ, pacchimā ca janatā diṭṭhānugatiṃ āpādanena anuggahitā hoti, evarūpaṃ phoṭṭhabbaṃ sevitabbaṃ. Sāriputtatthero kira tiṃsa vassāni mañce piṭṭhiṃ na pasāresi. Tathā mahāmoggallānatthero. Mahākassapatthero vīsavassasataṃ mañce piṭṭhiṃ na pasāresi. Anuruddhatthero paññāsa vassāni. Bhaddiyatthero tiṃsa vassāni. Soṇatthero aṭṭhārasa vassāni. Raṭṭhapālatthero dvādasa. Ānandatthero pannarasa. Rāhulatthero dvādasa. Bākulatthero asīti vassāni. Nāḷakatthero yāvaparinibbānā mañce piṭṭhiṃ na pasāresīti.
それに触れる者に貪り等が生じるような感触(触)、そのような感触は親しむべきではない。しかし、それに触れる者に舎利弗長老らのようにまさに諸漏の滅尽があり、精進が善く励起され、後の人々に見習うべき手本を示すことによって資益となるような感触、そのような感触は親しむべきである。実に、舎利弗長老は三十年もの間、寝床に背を伸ばさなかった(横にならなかった)。大目犍連長老も同様である。大迦葉長老は百二十年の間、寝床に背を伸ばさなかった。阿那律長老は五十年。跋提長老は三十年。ソーナ長老は十八年。羅吒和羅長老は十二年。阿難長老は十五年。羅睺羅長老は十二年。薄拘羅長老は八十年。ナーラカ長老は入滅に至るまで寝床に背を伸ばさなかった、とのことである。
Ye manoviññeyye dhamme samannāharantassa rāgādayo uppajjanti, ‘‘aho, vata yaṃ paresaṃ paravittūpakaraṇaṃ taṃ mamassā’’tiādinā nayena vā abhijjhādīni āpāthamāgacchanti evarūpā dhammā na sevitabbā. ‘‘Sabbe sattā averā hontū’’ti evaṃ mettādivasena, ye vā pana tiṇṇaṃ therānaṃ dhammā, evarūpā sevitabbā. Tayo kira therā vassūpanāyikadivase kāmavitakkādayo akusalavitakkā na vitakketabbāti katikaṃ akaṃsu. Atha pavāraṇadivase saṅghatthero saṅghanavakaṃ pucchi – ‘‘āvuso, imasmiṃ temāse kittake ṭhāne cittassa dhāvituṃ dinna’’nti? Na, bhante, pariveṇaparicchedato bahi dhāvituṃ adāsinti. Dutiyaṃ pucchi – ‘‘tava āvuso’’ti? Nivāsagehato, bhante, bahi dhāvituṃ na adāsinti. Atha dvepi theraṃ pucchiṃsu ‘‘tumhākaṃ pana, bhante’’ti? Niyakajjhattakhandhapañcakato, āvuso, bahi dhāvituṃ na adāsinti. Tumhehi, bhante, dukkaraṃ katanti. Evarūpo manoviññeyyo dhammo sevitabbo.
意によって認識される諸法(想念・法)であって、それを思念する者に貪り等が生じるか、あるいは「ああ、他人の財物や道具が私のものとなればよいのに」などの方法によって貪欲などが領域に現れるような法、そのような法は親しむべきではない。「すべての生きとし生けるものが怨み無からんことを」という慈悲などによるもの、あるいはまた三人の長老の法のごときもの、そのようなものは親しむべきである。伝えられるところでは、三人の長老は雨安居に入る日に「欲の思いなどの不善の思いを思念すべからず」と約束を交わした。やがて自恣(安居終了の儀式)の日に、僧団の上座長老が年少の比丘に尋ねた。「友よ、この三ヶ月間、心がいかなる場所に走ることを許したか」。「大徳よ、部屋の境界の外へ走ることを許しませんでした」と。第二の者に尋ねた。「友よ、そなたはどうか」。「大徳よ、住まいである建物の外へ走ることを許しませんでした」と。そこで二人は上座長老に尋ねた。「ところで、大徳はどうか」。「友よ、私自身の内なる五蘊の外へ走ることを許さなかった」と。「大徳よ、あなた様は難行をなされました」と。このような意によって認識される法は親しむべきである。
366. Ekantavādāti ekoyeva anto vādassa etesaṃ, na dvedhā gatavādāti ekantavādā, ekaññeva vadantīti pucchati. Ekantasīlāti ekācārā. Ekantachandāti ekaladdhikā. Ekantaajjhosānāti ekantapariyosānā.
366. 「一途な主張をなす(決定説)」とは、彼らの主張の一つの極端(帰結)のみであって、二つに分かれた主張ではないゆえに一途な主張をなす者たちである。「ただ一つのことのみを語るのか」と尋ねているのである。「一途な戒(同一の戒)」とは同一の振る舞い。「一途な意欲(同一の志向)」とは同一の見解(教義)。「一途な執着(同一の終極)」とは同一の究極の目的である。
Anekadhātu nānādhātu kho, devānaminda, lokoti devānaminda, ayaṃ loko anekajjhāsayo nānajjhāsayo. Ekasmiṃ gantukāme eko ṭhātukāmo hoti. Ekasmiṃ ṭhātukāme eko sayitukāmo hoti. Dve sattā ekajjhāsayā nāma dullabhā. Tasmiṃ anekadhātunānādhātusmiṃ loke yaṃ yadeva dhātuṃ yaṃ yadeva ajjhāsayaṃ sattā abhinivisanti gaṇhanti, taṃ tadeva. Thāmasā parāmāsāti thāmena ca parāmāsena ca. Abhinivissa voharantīti suṭṭhu gaṇhitvā voharanti, kathenti dīpenti kittenti. Idameva saccaṃ moghamaññanti idaṃ amhākameva vacanaṃ saccaṃ, aññesaṃ vacanaṃ moghaṃ tucchaṃ niratthakanti.
「神々の主よ、実に世界は種々多様な界(勝解・性質)である」とは、神々の主よ、この世界は種々の意向、様々な意向をもつ、ということである。一人が行こうと望むときに、一人は留まろうと望む。一人が留まろうと望むときに、一人は横たわろうと望む。同じ意向をもつ二人の衆生というのは得難いものである。その種々多様な界の世界において、衆生はまさにその時々の界、その時々の意向に執着し、固執する。「確信と執着によって」とは、確信によっても、執着によっても。「固執して語る」とは、しっかりと捉えて語り、説き、明示し、讃揚する。「これのみが真実であり、他は虚妄である」とは、この我々の言葉のみが真実であり、他人の言葉は虚妄で、空しく、無益である、ということである。
Accantaniṭṭhāti anto vuccati vināso, antaṃ atītā niṭṭhā etesanti accantaniṭṭhā. Yā etesaṃ niṭṭhā, yo paramassāso nibbānaṃ, taṃ sabbesaṃ vināsātikkantaṃ niccanti vuccati. Yogakkhemoti nibbānasseva nāmaṃ, accanto yogakkhemo etesanti accantayogakkhemī. Seṭṭhaṭṭhena brahmaṃ ariyamaggaṃ carantīti brahmacārī. Accantatthāya brahmacārī accantabrahmacārī. Pariyosānantipi nibbānassa nāmaṃ. Accantaṃ pariyosānaṃ etesanti accantapariyosānā.
「究極の終局(絶対の帰結)」とは、「終局」とは滅び(終極)のことであり、滅びを超越した究極を彼らがもつがゆえに「究極の終局」である。彼らの究極、最上の安息である涅槃、それはすべての滅びを超越した常住であると説かれる。「平安(瑜伽安穏)」とは涅槃の名称であり、絶対の平安をもつ彼らであるから「絶対の平安ある者」である。最勝なる義によって清浄な聖道を行ずるゆえに「梵行者」である。絶対の目的のための梵行者ゆえに「絶対の梵行者」である。「終極」もまた涅槃の名称である。絶対の終極をもつ彼らであるから「絶対の終極ある者」である。
Taṇhāsaṅkhayavimuttāti taṇhāsaṅkhayoti maggopi nibbānampi. Maggo taṇhaṃ saṅkhiṇāti vināsetīti taṇhāsaṅkhayo. Nibbānaṃ yasmā taṃ āgamma taṇhā saṅkhiyati vinassati, tasmā taṇhāsaṅkhayo. Taṇhāsaṅkhayena maggena vimuttā, taṇhāsaṅkhaye nibbāne vimuttā adhimuttāti taṇhāsaṅkhayavimuttā.
「愛尽による解脱」とは、「愛の滅尽」とは道(聖道)でもあり涅槃でもある。道は愛(渇愛)を減尽させ滅ぼすがゆえに「愛の滅尽」である。涅槃はそれに依って愛が減尽され滅びるがゆえに「愛の滅尽」である。愛尽である道によって解脱した、愛尽である涅槃において解脱し勝解した者たちであるゆえに「愛尽による解脱」である。
Ettāvatā ca bhagavatā cuddasapi mahāpañhā byākatā honti. Cuddasa mahāpañhā nāma issāmacchariyaṃ eko pañho, piyāppiyaṃ eko, chando eko, vitakko eko, papañco eko, somanassaṃ eko, domanassaṃ eko, upekkhā eko, kāyasamācāro eko, vacīsamācāro eko, pariyesanā eko, indriyasaṃvaro eko, anekadhātu eko, accantaniṭṭhā ekoti.
そして、ここまでに至って世尊によって十四の大いなる問いが解明されたことになる。十四の大いなる問いとは、嫉妬と物惜しみに関する一つの問い、愛好と非愛好に関する一つ、意欲に関する一つ、思惟に関する一つ、戯論に関する一つ、喜悦に関する一つ、憂愁に関する一つ、捨(平静)に関する一つ、身体の行儀に関する一つ、言語の行儀に関する一つ、探索に関する一つ、根の防護に関する一つ、種々の界に関する一つ、究極の終局に関する一つ、である。
367. Ejāti calanaṭṭhena taṇhā vuccati. Sā pīḷanaṭṭhena rogo, anto padussanaṭṭhena gaṇḍo, anuppaviṭṭhaṭṭhena sallaṃ. Tasmā ayaṃ purisoti yasmā ejā attanā katakammānurūpena purisaṃ tattha tattha abhinibbattatthāya kaḍḍhati, tasmā ayaṃ puriso tesaṃ tesaṃ bhavānaṃ vasena uccāvacaṃ āpajjati. Brahmaloke ucco hoti, devaloke avaco. Devaloke ucco, manussaloke avaco. Manussaloke ucco, apāye avaco. Yesāhaṃ, bhanteti yesaṃ ahaṃ bhante. Sandhivasena panettha ‘‘yesāha’’nti hoti. Yathāsutaṃ yathāpariyattanti yathā mayā suto ceva uggahito ca, evaṃ. Dhammaṃ desemīti sattavatapadaṃ dhammaṃ desemi. Na cāhaṃ tesanti ahaṃ pana tesaṃ sāvako na sampajjāmi. Ahaṃ kho pana, bhantetiādinā attano sotāpannabhāvaṃ jānāpeti.
367. 「動揺(翳)」とは、動くという意味によって渇愛が説かれる。それは苦しめるという意味で「病」であり、内部を損なうという意味で「腫物」であり、入り込んでいるという意味で「矢」である。「それゆえにこの人は」とは、動揺(渇愛)が自ら為した業に応じて人を其処此処に再生させるために引っ張るがゆえに、この人はそれら種々の生存(有)によって高低の状態に陥る。梵天界では高く、天界では低い。天界では高く、人間界では低い。人間界では高く、悪趣では低い。「世尊よ、私がその人々の」とは、「世尊よ、私が彼らの」ということである。連声(サンディ)の都合により、ここでは「イェーサーハン」となっている。「聞いた通りに、学んだ通りに」とは、私が聞き、また習得した通りに、そのように。「法を説く」とは、七つの誓戒の句という法を説く。「私は彼らの〔弟子〕にはならない」とは、私はしかし彼らの弟子とはならない、ということである。「世尊よ、実に私は……」等によって、自身の預流者(預流果)である状態を知らせるのである。
Somanassapaṭilābhakathāvaṇṇanā
喜悦獲得の説示の解説
368. Vedapaṭilābhanti tuṭṭhipaṭilābhaṃ. Devāsurasaṅgāmoti devānañca asurānañca saṅgāmo. Samupabyūḷhoti samāpanno nalāṭena nalāṭaṃ paharaṇākārappatto viya. Etesaṃ kira kadāci mahāsamuddapiṭṭhe saṅgāmo hoti tattha pana chedanavijjhanādīhi aññamaññaṃ ghāto nāma natthi, dārumeṇḍakayuddhaṃ viya jayaparājayamattameva hoti. Kadāci devā jinanti, kadāci asurā. Tattha yasmiṃ saṅgāme devā puna apaccāgamanāya asure jiniṃsu, taṃ sandhāya tasmiṃ kho pana bhantetiādimāha. Ubhayametanti ubhayaṃ etaṃ. Duvidhampi ojaṃ ettha devaloke devāyeva paribhuñjissantīti evamassa āvajjantassa balavapītisomanassaṃ uppajji. Sadaṇḍāvacaroti sadaṇḍāvacarako, daṇḍaggahaṇena satthaggahaṇena saddhiṃ ahosi, na nikkhittadaṇḍasatthoti dasseti. Ekantanibbidāyāti ekanteneva vaṭṭe nibbindanatthāyāti sabbaṃ mahāgovindasutte vuttameva.
368. 「歓喜の獲得」とは、満足の獲得。「神々と阿修羅の戦い」とは、神々と阿修羅の戦闘。「激しく衝突した」とは、額と額を打ち合わせるような有様になったことである。彼らは時として大海の表面で戦闘を行うが、そこでは切断や刺傷などによる相互の殺害というものはなく、木羊の戦い(雄羊の角突き合わせ)のように勝敗があるだけである。ある時は神々が勝ち、ある時は阿修羅が勝つ。その中で、神々が再び戻って来られないように阿修羅に打ち勝った戦い、それに関して「世尊よ、実にその時……」等を語ったのである。「これら両方」とは、その二つのことである。「ここ天界において、まさに神々のみが二種の精気を享受するであろう」と、このように思念する彼に強い歓喜と喜悦が生じた。「杖を携えた者」とは杖を携えて行動する者であり、杖を取り武器を取ることと共にあって、杖と武器を捨てた状態ではないことを示す。「一途な嫌悪(厭離)のために」とは、完全に輪廻を嫌悪するため、ということであり、すべては『大典尊経(マハーゴーヴィンダ経)』において説かれた通りである。
369. Pavedesīti kathesi dīpesi. Idhevāti imasmiññeva okāse. Devabhūtassa me satoti devassa me sato. Punarāyu ca me laddhoti puna aññena kammavipākena me jīvitaṃ laddhanti, iminā attano cutabhāvaṃ ceva upapannabhāvañca āvikaroti.
369. 「告げ知らせた」とは、語り、明示した。「まさにここに」とは、まさにこの場所で。「私が神であったときに」とは、私が神の身であったときに。「私は再び寿命を得た」とは、私に再び別の業の報いによって生命(寿命)が得られた、ということであり、これによって自身の死没した状態と再生した状態を明らかにする。
Diviyā kāyāti dibbā attabhāvā. Āyuṃ hitvā amānusanti dibbaṃ āyuṃ jahitvā. Amūḷho gabbhamessāmīti niyatagatikattā amūḷho hutvā. Yattha me ramatī manoti yattha me mano ramissati, tattheva khattiyakulādīsu gabbhaṃ upagacchissāmīti sattakkhattuṃ deve ca mānuse cāti imamatthaṃ dīpeti.
「天の身体(天身)から」とは、天上の個体(身)から。「天の寿命を捨てて」とは、天上の寿命を捨て去って。「迷うことなく母胎に入るであろう」とは、行く末が定まっている(決定正性)がゆえに迷うことなく。「私の心が楽しむ処に」とは、私の心が楽しむであろう、まさにその刹帝利の家などの母胎に入るであろう、ということであり、七度天界と人間界を往復するという意味を明らかにしている。
Ñāyena viharissāmīti manussesu upapannopi mātaraṃ jīvitā voropanādīnaṃ abhabbattā ñāyena kāraṇena samena viharissāmīti attho.
「正理によって住するであろう」とは、人間に生まれたとしても母の生命を奪うことなどを為し得ない者であるゆえに、正理によって、道理によって、正しく住するであろう、という意味である。
Sambodhi ce bhavissatīti idaṃ sakadāgāmimaggaṃ sandhāya vadati, sace sakadāgāmī bhavissāmīti dīpeti. Aññātā viharissāmīti aññātā ājānitukāmo hutvā viharissāmi. Sveva anto bhavissatīti so eva me manussaloke anto bhavissatīti.
「もし等正覚(覚り)があるならば」とは、これは一来道に関して語っており、もし私が一来者となるならば、ということを示している。「知る者として住するであろう」とは、知る者となり、知ることを欲する者となって住するであろう。「まさに明日が終局となるであろう」とは、それが人間界における私の最後となるであろう、ということである。
Puna devo bhavissāmi, devalokasmiṃ uttamoti puna devalokasmiṃ uttamo sakko devānamindo bhavissāmīti vadati.
「再び神となるであろう、天界において最上の」とは、再び天界において最上である帝釈天王となるであろう、と語る。
Antime vattamānamhīti antime bhave vattamāne. So nivāso bhavissatīti ye te āyunā ca paññāya ca akaniṭṭhā jeṭṭhakā sabbadevehi paṇītatarā devā, avasāne me so nivāso bhavissati. Ayaṃ kira tato sakkattabhāvato cuto tasmiṃ attabhāve anāgāmimaggassa paṭiladdhattā uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmī hutvā avihādīsu nibbattanto avasāne akaniṭṭhe nibbattissati. Taṃ sandhāya evamāha. Esa kira avihesu kappasahassaṃ vasissati, atappesu dve kappasahassāni, sudassesu cattāri kappasahassāni, sudassīsu aṭṭha, akaniṭṭhesu soḷasāti ekatiṃsa kappasahassāni brahmaāyuṃ anubhavissati. Sakko devarājā anāthapiṇḍiko gahapati visākhā mahāupāsikāti tayopi hi ime ekappamāṇaāyukā eva, vaṭṭābhiratasattā nāma etehi sadisā sukhabhāgino nāma natthi.
「最後の生存において」とは、最後の生存が生起しているときに。「そこが住処となるであろう」とは、寿命においても智慧においても阿迦膩吒(色究竟天)の者、長老であり、あらゆる神々よりも勝れている神々、最後にそこが私の住処となるであろう。実にこの帝釈は、その帝釈天の身から死没してその個体において不還道を獲得しているため、上流(上行者)となって色究竟天に至る者(上流色究竟天行)となり、無煩天などに生じて最後に色究竟天に生じるであろう。それを指してこのように語ったのである。実に彼は無煩天に一千劫住し、無熱天に二千劫、善現天に四千劫、善見天に八千劫、色究竟天に一万六千劫、合わせて三万一千劫の間、梵天の寿命を享受するであろう。帝釈天王、給孤独(アナータピンディカ)長者、毘舎佉(ヴィサーカー)大信女のこれら三人も、同一の長さの寿命を持つ者たちであり、輪廻を歓喜する衆生たちの中で、彼らのような安楽を享受する者は他に存在しない。
370. Apariyositasaṅkappoti aniṭṭhitamanoratho. Yassu maññāmi samaṇeti ye ca samaṇe pavivittavihārinoti maññāmi.
370. 「思いを遂げぬ者」とは、望んだ願いが成就しなかった者。「沙門であると私が思いなす者」とは、静寂に独住する者たちであると私が思っていた沙門たち、ということである。
Ārādhanāti sampādanā. Virādhanāti asampādanā. Na sampāyantīti sampādetvā kathetuṃ na sakkonti.
「成就」とは、成し遂げること。「不成就」とは、成し遂げないこと。「成就することができない」とは、成就して語ることができない、ということである。
Ādiccabandhunanti ādiccopi gotamagotto, bhagavāpi gotamagotto, tasmā evamāha. Yaṃ karomasīti yaṃ pubbe brahmuno namakkāraṃ karoma. Samaṃ devehīti devehi saddhiṃ, ito paṭṭhāya idāni amhākaṃ brahmuno namakkārakaraṇaṃ natthīti dasseti. Sāmaṃ karomāti namakkāraṃ karoma.
「日輪の親族(日種)に」とは、太陽(日)もまた瞿曇(ゴータマ)の姓であり、世尊もまた瞿曇の姓である、それゆえにこのように語った。「我々がなすところ」とは、我々が以前に梵天になした礼拝を。「神々と共に」とは、諸々の神々と共に、今後はもはや我々が梵天に礼拝をなすことはない、ということを示している。「我ら自ら敬礼をなす」とは、礼拝をなす、ということである。
371. Parāmasitvāti tuṭṭhacitto sahāyaṃ hatthena hatthamhi paharanto viya pathaviṃ paharitvā, sakkhibhāvatthāya vā paharitvā ‘‘yathā tvaṃ niccalo, evamahaṃ bhagavatī’’ti. Ajjhiṭṭhapañhāti ajjhesitapañhā patthitapañhā. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.
371. 「撫でて」とは、歓喜した心で、友人の手を自らの手で叩くかのように大地を叩いて、あるいは証拠とするために「あなたが微動だにしないように、私も世尊においてその通りであります」と大地を叩いて。「問われた問い」とは、懇請された問い、望まれた問いである。残りはすべての箇所において明瞭である。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāyaṃ
以上をもって、スマンガラ・ヴィラーシニー(吉祥の開示)と名づけられた長部経典の註釈において、
Sakkapañhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
帝釈所問経の解説が終了した。