6. Mahāgovindasuttaṃ6. 大典尊経(マハーゴーヴィンダ経)
293. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati gijjhakūṭe pabbate. Atha kho pañcasikho gandhabbaputto abhikkantāya rattiyā abhikkantavaṇṇo kevalakappaṃ gijjhakūṭaṃ pabbataṃ obhāsetvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho pañcasikho gandhabbaputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘yaṃ kho me, bhante, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sammukhā sutaṃ sammukhā paṭiggahitaṃ, ārocemi taṃ bhagavato’’ti. ‘‘Ārocehi me tvaṃ, pañcasikhā’’ti bhagavā avoca.
293. このように私は聞きました。あるとき世尊は王舎城の霊鷲山におられました。そのとき、乾闥婆の子パンチャシカは夜が更けたころ、素晴らしい美しさをもって霊鷲山の全山を照らし、世尊のもとへと近づきました。近づいて世尊に敬礼し、一方に立ちました。一方に立った乾闥婆の子パンチャシカは世尊にこう申し上げました。「大徳よ、私が三十三天たちの面前で直接聞き、直接受け止めたことを、世尊にお告げいたします」と。「パンチャシカよ、私に告げるがよい」と世尊は仰せられました。
Devasabhā
神々の集会
294. ‘‘Purimāni, bhante, divasāni purimatarāni tadahuposathe pannarase pavāraṇāya puṇṇāya puṇṇamāya rattiyā kevalakappā ca devā tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnā honti sannipatitā; mahatī ca dibbaparisā samantato nisinnā honti, cattāro ca mahārājāno catuddisā nisinnā honti; puratthimāya disāya dhataraṭṭho mahārājā pacchimābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā; dakkhiṇāya disāya virūḷhako mahārājā uttarābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā; pacchimāya disāya virūpakkho mahārājā puratthābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā; uttarāya disāya vessavaṇo mahārājā dakkhiṇābhimukho nisinno hoti deve purakkhatvā. Yadā bhante, kevalakappā ca devā tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnā honti sannipatitā, mahatī ca dibbaparisā samantato nisinnā honti, cattāro ca mahārājāno catuddisā nisinnā honti, idaṃ nesaṃ hoti āsanasmiṃ; atha pacchā amhākaṃ āsanaṃ hoti.
294. 「大徳よ、過ぎ去った日々に、かつて十五日の布薩、自恣の夜、満月の夜に、三十三天の諸天がこぞって善法堂に会合し、集まっていました。周囲には大いなる神々の集会が着座し、四方位には四大王が着座していました。東方には持国天王が、諸天を前にして西を向いて着座していました。南方には増長天王が、諸天を前にして北を向いて着座していました。西方には広目天王が、諸天を前にして東を向いて着座していました。北方には毘沙門天王が、諸天を前にして南を向いて着座していました。大徳よ、三十三天の諸天がこぞって善法堂に会合して集まり、周囲に大いなる神々の集会が着座し、四方位に四大王が着座しているとき、これが彼らの座席であり、その背後に私たちの座席がありました。
‘‘Ye te, bhante, devā bhagavati brahmacariyaṃ caritvā adhunūpapannā tāvatiṃsakāyaṃ, te aññe deve atirocanti vaṇṇena ceva yasasā ca. Tena sudaṃ, bhante, devā tāvatiṃsā attamanā honti pamuditā pītisomanassajātā; ‘dibbā vata, bho, kāyā paripūrenti, hāyanti asurakāyā’ti.
「大徳よ、世尊のもとで清浄行を修めて、三十三天の群生に生まれたばかりの神々は、他の神々を美しさにおいても名声においても凌駕していました。そのため、大徳よ、三十三天たちは満足し、喜び、歓喜に満ちてこう言いました。『友よ、実に神々の仲間は満ちあふれ、阿修羅の仲間は衰退していく』と。
295. ‘‘Atha kho, bhante, sakko devānamindo devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sampasādaṃ viditvā imāhi gāthāhi anumodi –
295. 「そのとき、大徳よ、神々の主サッカは、三十三天たちの清らかな歓喜を知って、これらの詩偈をもって随喜しました――
‘Modanti vata bho devā, tāvatiṃsā sahindakā;
『実に、インダ(帝釈天)を主とする三十三天たちは歓喜している、
Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammataṃ.
如来を礼拝し、法の妙なることを礼拝しつつ。
Nave deve ca passantā, vaṇṇavante yasassine;
美しさと名声を具えた、新しき神々を見つつ、
Sugatasmiṃ brahmacariyaṃ, caritvāna idhāgate.
善逝のもとで清浄行を修めて、ここに来た者たちを。
Te aññe atirocanti, vaṇṇena yasasāyunā;
彼らは他の神々を凌駕している、美しさと名声と寿命において、
Sāvakā bhūripaññassa, visesūpagatā idha.
広大なる智慧ある方の弟子たちであり、ここに卓越して至ったのだ。
Idaṃ disvāna nandanti, tāvatiṃsā sahindakā;
これを見て、インダを主とする三十三天たちは歓喜している、
Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammata’nti.
如来を礼拝し、法の妙なることを礼拝しつつ』と。
‘‘Tena sudaṃ, bhante, devā tāvatiṃsā bhiyyoso mattāya attamanā honti pamuditā pītisomanassajātā; ‘dibbā vata, bho, kāyā paripūrenti, hāyanti asurakāyā’’’ti.
「そのため、大徳よ、三十三天たちはさらにいっそう満足し、喜び、歓喜に満ちて言いました。『友よ、実に神々の仲間は満ちあふれ、阿修羅の仲間は衰退していく』と。
Aṭṭha yathābhuccavaṇṇā
八つの真実の徳称
296. ‘‘Atha kho, bhante, sakko devānamindo devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sampasādaṃ viditvā deve tāvatiṃse āmantesi – ‘iccheyyātha no tumhe, mārisā, tassa bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe sotu’nti? ‘Icchāma mayaṃ, mārisa, tassa bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe sotu’nti. Atha kho, bhante, sakko devānamindo devānaṃ tāvatiṃsānaṃ bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe payirudāhāsi – ‘taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā? Yāvañca so bhagavā bahujanahitāya paṭipanno bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ. Evaṃ bahujanahitāya paṭipannaṃ bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
296. 「そのとき、大徳よ、神々の主サッカは、三十三天たちの清らかな歓喜を知って、三十三天たちに呼びかけました。『尊者たちよ、あなた方はあの世尊の八つの真実の徳称を聞きたいと望まれるか』と。『尊者よ、私たちはあの世尊の八つの真実の徳称を聞きたいと望みます』と。そこで、大徳よ、神々の主サッカは、三十三天たちに世尊の八つの真実の徳称を語り聞かせました――『三十三天の諸天たちよ、これをどう思うか。かの世尊は、実に多くの人々の利益のために、多くの人々の幸福のために、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福のために実践された。このように多くの人々の利益のために実践し、多くの人々の幸福のために、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福のためにあり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Svākkhāto kho pana tena bhagavatā dhammo sandiṭṭhiko akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhi. Evaṃ opaneyyikassa dhammassa desetāraṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊によって法はよく説かれ、現世に見られるものであり、時を隔てず、来たりて見るべきものであり、内に導くものであり、識者により各々知られるべきものである。このように内に導く法を説く者であり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Idaṃ kusalanti kho pana tena bhagavatā supaññattaṃ, idaṃ akusalanti supaññattaṃ. Idaṃ sāvajjaṃ idaṃ anavajjaṃ, idaṃ sevitabbaṃ idaṃ na sevitabbaṃ, idaṃ hīnaṃ idaṃ paṇītaṃ, idaṃ kaṇhasukkasappaṭibhāganti supaññattaṃ. Evaṃ kusalākusalasāvajjānavajjasevitabbāsevitabbahīna-paṇītakaṇhasukkasappaṭibhāgānaṃ dhammānaṃ paññapetāraṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊によって「これが善である」と実によく説き示され、「これが不善である」と実によく説き示された。「これが過ちあること、これが過ちなきこと、これが親しむべきこと、これが親しむべきでないこと、これが劣ったこと、これが勝れたこと、これが黒と白の対をなすことである」と実によく説き示された。このように善・不善、過ちあり・過ちなき、親しむべき・親しむべきでない、劣った・勝れた、黒と白の対をなす諸法を説き示す者であり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Supaññattā kho pana tena bhagavatā sāvakānaṃ nibbānagāminī paṭipadā, saṃsandati nibbānañca paṭipadā ca. Seyyathāpi nāma gaṅgodakaṃ yamunodakena saṃsandati sameti, evameva supaññattā tena bhagavatā sāvakānaṃ nibbānagāminī paṭipadā, saṃsandati nibbānañca paṭipadā ca. Evaṃ nibbānagāminiyā paṭipadāya paññapetāraṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊によって弟子たちのために涅槃に至る道筋が実によく説き示され、涅槃と道筋とが符合している。あたかもガンジス川の水とヤムナー川の水とが混ざり合い合致するように、そのように世尊によって弟子たちのために涅槃に至る道筋が実によく説き示され、涅槃と道筋とが符合している。このように涅槃に至る道筋を説き示す者であり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Abhinipphanno kho pana tassa bhagavato lābho abhinipphanno siloko, yāva maññe khattiyā sampiyāyamānarūpā viharanti, vigatamado kho pana so bhagavā āhāraṃ āhāreti. Evaṃ vigatamadaṃ āhāraṃ āharayamānaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊には利得が成就し、名声が成就し、刹帝利たちさえも愛敬の念をもって敬っていると思われるほどである。しかし、かの世尊は傲慢さを離れて食事をとられる。このように傲慢さを離れて食事をとられ、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Laddhasahāyo kho pana so bhagavā sekhānañceva paṭipannānaṃ khīṇāsavānañca vusitavataṃ. Te bhagavā apanujja ekārāmataṃ anuyutto viharati. Evaṃ ekārāmataṃ anuyuttaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊は、実践に励む有学の徒たちや、なすべきことを終えた漏尽の徒たちの友を得られている。しかし世尊はそれらを退けて、独座の楽しみを修めて住しておられる。このように独座の楽しみを修め、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Yathāvādī kho pana so bhagavā tathākārī, yathākārī tathāvādī, iti yathāvādī tathākārī, yathākārī tathāvādī. Evaṃ dhammānudhammappaṭipannaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊は語る通りに行い、行う通りに語られる。このように語る通りに行い、行う通りに語られる。このように法に随って法を行じ、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Tiṇṇavicikiccho kho pana so bhagavā vigatakathaṃkatho pariyositasaṅkappo ajjhāsayaṃ ādibrahmacariyaṃ. Evaṃ tiṇṇavicikicchaṃ vigatakathaṃkathaṃ pariyositasaṅkappaṃ ajjhāsayaṃ ādibrahmacariyaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā’ti.
「『また、かの世尊は疑惑を乗り越え、疑念を離れ、思惟を成就させ、清浄行の根本という意図を全うされた。このように疑惑を乗り越え、疑念を離れ、思惟を成就させ、清浄行の根本という意図を全うされ、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては』と。
297. ‘‘Ime kho, bhante, sakko devānamindo devānaṃ tāvatiṃsānaṃ bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe payirudāhāsi. Tena sudaṃ, bhante, devā tāvatiṃsā bhiyyoso mattāya attamanā honti pamuditā pītisomanassajātā bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe sutvā. Tatra, bhante, ekacce devā evamāhaṃsu – ‘aho vata, mārisā, cattāro sammāsambuddhā loke uppajjeyyuṃ dhammañca deseyyuṃ yathariva bhagavā. Tadassa bahujanahitāya bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussāna’nti. Ekacce devā evamāhaṃsu – ‘tiṭṭhantu, mārisā, cattāro sammāsambuddhā, aho vata, mārisā, tayo sammāsambuddhā loke uppajjeyyuṃ dhammañca deseyyuṃ yathariva bhagavā. Tadassa bahujanahitāya bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussāna’nti. Ekacce devā evamāhaṃsu – ‘tiṭṭhantu, mārisā, tayo sammāsambuddhā, aho vata, mārisā, dve sammāsambuddhā loke uppajjeyyuṃ dhammañca deseyyuṃ yathariva bhagavā. Tadassa bahujanahitāya bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussāna’nti.
297. 「大徳よ、神々の主サッカは三十三天たちに世尊の八つの真実の徳称を語り聞かせました。そのため、大徳よ、三十三天たちは世尊の八つの真実の徳称を聞いて、さらにいっそう満足し、喜び、歓喜に満ちました。そのとき、大徳よ、ある神々はこう言いました――『尊者たちよ、ああ、四人の正等覚者が世に出現して、世尊のように法を説いてくださるならよいのに。そうであれば多くの人々の利益となり、多くの人々の幸福となり、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福となるであろう』と。ある神々はこう言いました――『尊者たちよ、四人の正等覚者はさておき、ああ、尊者たちよ、三人の正等覚者が世に出現して、世尊のように法を説いてくださるならよいのに。そうであれば多くの人々の利益となり、多くの人々の幸福となり、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福となるであろう』と。ある神々はこう言いました――『尊者たちよ、三人の正等覚者はさておき、ああ、尊者たちよ、二人の正等覚者が世に出現して、世尊のように法を説いてくださるならよいのに。そうであれば多くの人々の利益となり、多くの人々の幸福となり、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福となるであろう』と。
298. ‘‘Evaṃ vutte, bhante, sakko devānamindo deve tāvatiṃse etadavoca – ‘aṭṭhānaṃ kho etaṃ, mārisā, anavakāso, yaṃ ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddhā apubbaṃ acarimaṃ uppajjeyyuṃ, netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Aho vata, mārisā, so bhagavā appābādho appātaṅko ciraṃ dīghamaddhānaṃ tiṭṭheyya. Tadassa bahujanahitāya bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussāna’nti. Atha kho, bhante, yenatthena devā tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnā honti sannipatitā, taṃ atthaṃ cintayitvā taṃ atthaṃ mantayitvā vuttavacanāpi taṃ cattāro mahārājāno tasmiṃ atthe honti. Paccānusiṭṭhavacanāpi taṃ cattāro mahārājāno tasmiṃ atthe honti, sakesu sakesu āsanesu ṭhitā avipakkantā.
298. 「このように言われたとき、大徳よ、神々の主サッカは三十三天たちにこう言いました――『尊者たちよ、一つの世界に二人の阿羅漢・正等覚者が前後せず同時に出現するということは、あり得ないことであり、あり得ない道理である。そのようなことは存在しない。尊者たちよ、願わくは、あの世尊が無病・無患で長く久しくとどまられますように。そうであれば多くの人々の利益となり、多くの人々の幸福となり、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福となるであろう』と。そのとき、大徳よ、三十三天たちが善法堂に会合し集まったその用件について思惟し、相談し終えると、四大王もその用件について言葉を告げられ、教誨を受け、それぞれの座席にとどまって立ち去りませんでした。
Te vuttavākyā rājāno, paṭiggayhānusāsaniṃ;
王たちは言葉を告げられ、その教示を受け取り、
Vippasannamanā santā, aṭṭhaṃsu samhi āsaneti.
清らかな心となって、自らの座にとどまった。
299. ‘‘Atha kho, bhante, uttarāya disāya uḷāro āloko sañjāyi, obhāso pāturahosi atikkammeva devānaṃ devānubhāvaṃ. Atha kho, bhante, sakko devānamindo deve tāvatiṃse āmantesi – ‘yathā kho, mārisā, nimittāni dissanti, uḷāro āloko sañjāyati, obhāso pātubhavati, brahmā pātubhavissati; brahmuno hetaṃ pubbanimittaṃ pātubhāvāya, yadidaṃ āloko sañjāyati obhāso pātubhavatīti.
299. 「そのとき、大徳よ、北方において広大な光が生じ、諸天の神威を凌駕する輝きが現れました。そのとき、大徳よ、神々の主サッカは三十三天たちに呼びかけました――『尊者たちよ、前兆が見られ、広大な光が生じ、輝きが現れる様子からすると、梵天が現れるであろう。光が生じ、輝きが現れること、これこそ梵天が現れるための前兆である。
‘Yathā nimittā dissanti, brahmā pātubhavissati;
前兆が見られる通りに、梵天が現れるであろう。
Brahmuno hetaṃ nimittaṃ, obhāso vipulo mahā’ti.
梵天の兆しとは、広大にして大いなる輝きである』と。
Sanaṅkumārakathā
サナンクマーラの話
300. ‘‘Atha kho, bhante, devā tāvatiṃsā yathāsakesu āsanesu nisīdiṃsu – ‘obhāsametaṃ ñassāma, yaṃvipāko bhavissati, sacchikatvāva naṃ gamissāmā’ti. Cattāropi mahārājāno yathāsakesu āsanesu nisīdiṃsu – ‘obhāsametaṃ ñassāma, yaṃvipāko bhavissati, sacchikatvāva naṃ gamissāmā’ti. Idaṃ sutvā devā tāvatiṃsā ekaggā samāpajjiṃsu – ‘obhāsametaṃ ñassāma, yaṃvipāko bhavissati, sacchikatvāva naṃ gamissāmā’ti.
300. 「そのとき、大徳よ、三十三天たちはそれぞれの座に着座して言いました――『私たちはこの輝きを知り、それがどのような結果となるかを見届けてから立ち去ろう』と。四大王もまたそれぞれの座に着座して言いました――『私たちはこの輝きを知り、それがどのような結果となるかを見届けてから立ち去ろう』と。これを聞いて三十三天たちは心を一つにして定に入り、『私たちはこの輝きを知り、それがどのような結果となるかを見届けてから立ち去ろう』と思いました。
‘‘Yadā, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, oḷārikaṃ attabhāvaṃ abhinimminitvā pātubhavati. Yo kho pana, bhante, brahmuno pakativaṇṇo, anabhisambhavanīyo so devānaṃ tāvatiṃsānaṃ cakkhupathasmiṃ. Yadā, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, so aññe deve atirocati vaṇṇena ceva yasasā ca. Seyyathāpi, bhante, sovaṇṇo viggaho mānusaṃ viggahaṃ atirocati, evameva kho, bhante, yadā brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, so aññe deve atirocati vaṇṇena ceva yasasā ca. Yadā, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pātubhavati, na tassaṃ parisāyaṃ koci devo abhivādeti vā paccuṭṭheti vā āsanena vā nimanteti. Sabbeva tuṇhībhūtā pañjalikā pallaṅkena nisīdanti – ‘yassadāni devassa pallaṅkaṃ icchissati brahmā sanaṅkumāro, tassa devassa pallaṅke nisīdissatī’ti. Yassa kho pana, bhante, devassa brahmā sanaṅkumāro pallaṅke nisīdati, uḷāraṃ so labhati devo vedapaṭilābhaṃ, uḷāraṃ so labhati devo somanassapaṭilābhaṃ. Seyyathāpi, bhante, rājā khattiyo muddhāvasitto adhunābhisitto rajjena, uḷāraṃ so labhati vedapaṭilābhaṃ, uḷāraṃ so labhati somanassapaṭilābhaṃ, evameva kho, bhante, yassa devassa brahmā sanaṅkumāro pallaṅke nisīdati, uḷāraṃ so labhati devo vedapaṭilābhaṃ, uḷāraṃ so labhati devo somanassapaṭilābhaṃ. Atha, bhante, brahmā sanaṅkumāro devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sampasādaṃ viditvā antarahito imāhi gāthāhi anumodi –
「大徳よ、サナンクマーラ梵天が三十三天たちのもとに現れるときには、粗大な身体を化作して現れます。大徳よ、梵天の本来の姿は、三十三天たちの視界には耐えられないものだからです。大徳よ、サナンクマーラ梵天が三十三天たちのもとに現れるとき、彼は他の神々を美しさにおいても名声においても凌駕します。大徳よ、あたかも金の像が人間の身体を凌駕するように、まさにそのように、大徳よ、サナンクマーラ梵天が三十三天たちのもとに現れるとき、彼は他の神々を美しさにおいても名声においても凌駕します。大徳よ、サナンクマーラ梵天が三十三天たちのもとに現れるとき、その会衆の誰も礼拝したり、立ち上がって迎えたり、座席を勧めたりしません。皆が沈黙し、合掌して結跏趺坐して座ります。『今やサナンクマーラ梵天が望まれる神の座席に、座られるであろう』と。大徳よ、サナンクマーラ梵天がその座席に座られた神は、広大なる法悦を得て、広大なる歓喜を得ます。大徳よ、あたかも頭頂に灌頂を受け、王位に就いたばかりの刹帝利の王が、広大なる法悦を得て、広大なる歓喜を得るように、まさにそのように、大徳よ、サナンクマーラ梵天がその座席に座られた神は、広大なる法悦を得て、広大なる歓喜を得ます。そのとき、大徳よ、サナンクマーラ梵天は三十三天たちの清らかな歓喜を知って、姿を隠したまま、これらの詩偈をもって随喜しました――
‘Modanti vata bho devā, tāvatiṃsā sahindakā;
『実に、インダ(帝釈天)を主とする三十三天たちは歓喜している、
Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammataṃ.
如来を礼拝し、法の妙なることを礼拝しつつ。
‘Nave deve ca passantā, vaṇṇavante yasassine;
美しさと名声を具えた、新しき神々を見つつ、
Sugatasmiṃ brahmacariyaṃ, caritvāna idhāgate.
善逝のもとで清浄行を修めて、ここに来た者たちを。
‘Te aññe atirocanti, vaṇṇena yasasāyunā;
彼らは他の神々を凌駕している、美しさと名声と寿命において、
Sāvakā bhūripaññassa, visesūpagatā idha.
広大なる智慧ある方の弟子たちであり、ここに卓越して至ったのだ。
‘Idaṃ disvāna nandanti, tāvatiṃsā sahindakā;
これを見て、インダを主とする三十三天たちは歓喜している、
Tathāgataṃ namassantā, dhammassa ca sudhammata’nti.
如来を礼拝し、法の妙なることを礼拝しつつ』と。
301. ‘‘Imamatthaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro abhāsittha. Imamatthaṃ, bhante, brahmuno sanaṅkumārassa bhāsato aṭṭhaṅgasamannāgato saro hoti vissaṭṭho ca viññeyyo ca mañju ca savanīyo ca bindu ca avisārī ca gambhīro ca ninnādī ca. Yathāparisaṃ kho pana, bhante, brahmā sanaṅkumāro sarena viññāpeti, na cassa bahiddhā parisāya ghoso niccharati. Yassa kho pana, bhante, evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgato saro hoti, so vuccati ‘brahmassaro’ti. Atha kho, bhante, devā tāvatiṃsā brahmānaṃ sanaṅkumāraṃ etadavocuṃ – ‘sādhu, mahābrahme, etadeva mayaṃ saṅkhāya modāma; atthi ca sakkena devānamindena tassa bhagavato aṭṭha yathābhuccā vaṇṇā bhāsitā; te ca mayaṃ saṅkhāya modāmā’ti.
301. 「大徳よ、サナンクマーラ梵天はこの意味を語られました。大徳よ、サナンクマーラ梵天が語られるとき、その声は八つの徳分を具えていました。すなわち、明瞭であり、理解しやすく、甘美であり、聞き心地よく、充実し、散乱せず、深遠であり、響きわたるものでした。大徳よ、サナンクマーラ梵天はその声で会衆に理解させますが、その声は会衆の外へと漏れ出ることはありませんでした。大徳よ、このように八つの徳分を具えた声をもつ者は、『梵音(清らかな声)をもつ者』と呼ばれます。そのとき、大徳よ、三十三天たちはサナンクマーラ梵天にこう言いました――『大梵天よ、素晴らしいことです。私たちはこのことによって歓喜しております。さらに神々の主サッカによってあの世尊の八つの真実の徳称が語られましたが、私たちはそれによっても歓喜しております』と。
Aṭṭha yathābhuccavaṇṇā
八つの真実の徳称
302. ‘‘Atha, bhante, brahmā sanaṅkumāro sakkaṃ devānamindaṃ etadavoca – ‘sādhu, devānaminda, mayampi tassa bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe suṇeyyāmā’ti. ‘Evaṃ mahābrahme’ti kho, bhante, sakko devānamindo brahmuno sanaṅkumārassa bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe payirudāhāsi.
302. 「そのとき、大徳よ、サナンクマーラ梵天は神々の主サッカにこう言いました――『神々の主よ、素晴らしい。私たちもあの世尊の八つの真実の徳称を聞かせていただきたい』と。『大梵天よ、承知しました』と、大徳よ、神々の主サッカはサナンクマーラ梵天に世尊の八つの真実の徳称を語り聞かせました。
‘‘Taṃ kiṃ maññati, bhavaṃ mahābrahmā? Yāvañca so bhagavā bahujanahitāya paṭipanno bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ. Evaṃ bahujanahitāya paṭipannaṃ bahujanasukhāya lokānukampāya atthāya hitāya sukhāya devamanussānaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
『大梵天よ、これをどう思われるか。かの世尊は、実に多くの人々の利益のために、多くの人々の幸福のために、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福のために実践された。このように多くの人々の利益のために実践し、多くの人々の幸福のために、世を憐れみ、神々と人間たちの義と利益と幸福のためにあり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Svākkhāto kho pana tena bhagavatā dhammo sandiṭṭhiko akāliko ehipassiko opaneyyiko paccattaṃ veditabbo viññūhi. Evaṃ opaneyyikassa dhammassa desetāraṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊によって法はよく説かれ、現世に見られるものであり、時を隔てず、来たりて見るべきものであり、内に導くものであり、識者により各々知られるべきものである。このように内に導く法を説く者であり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Idaṃ kusala’nti kho pana tena bhagavatā supaññattaṃ, ‘idaṃ akusala’nti supaññattaṃ, ‘idaṃ sāvajjaṃ idaṃ anavajjaṃ, idaṃ sevitabbaṃ idaṃ na sevitabbaṃ, idaṃ hīnaṃ idaṃ paṇītaṃ, idaṃ kaṇhasukkasappaṭibhāga’nti supaññattaṃ. Evaṃ kusalākusalasāvajjānavajjasevitabbāsevitabbahīnapaṇītakaṇhasukkasappaṭibhāgānaṃ dhammānaṃ paññāpetāraṃ. Imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊によって「これが善である」と実によく説き示され、「これが不善である」と実によく説き示された。「これが過ちあること、これが過ちなきこと、これが親しむべきこと、これが親しむべきでないこと、これが劣ったこと、これが勝れたこと、これが黒と白の対をなすことである」と実によく説き示された。このように善・不善、過ちあり・過ちなき、親しむべき・親しむべきでない、劣った・勝れた、黒と白の対をなす諸法を説き示す者であり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Supaññattā kho pana tena bhagavatā sāvakānaṃ nibbānagāminī paṭipadā saṃsandati nibbānañca paṭipadā ca. Seyyathāpi nāma gaṅgodakaṃ yamunodakena saṃsandati sameti, evameva supaññattā tena bhagavatā sāvakānaṃ nibbānagāminī paṭipadā saṃsandati nibbānañca paṭipadā ca. Evaṃ nibbānagāminiyā paṭipadāya paññāpetāraṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊によって弟子たちのために涅槃に至る道筋が実によく説き示され、涅槃と道筋とが符合している。あたかもガンジス川の水とヤムナー川の水とが混ざり合い合致するように、そのように世尊によって弟子たちのために涅槃に至る道筋が実によく説き示され、涅槃と道筋とが符合している。このように涅槃に至る道筋を説き示す者であり、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Abhinipphanno kho pana tassa bhagavato lābho abhinipphanno siloko, yāva maññe khattiyā sampiyāyamānarūpā viharanti. Vigatamado kho pana so bhagavā āhāraṃ āhāreti. Evaṃ vigatamadaṃ āhāraṃ āharayamānaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊には利得が成就し、名声が成就し、刹帝利たちさえも愛敬の念をもって敬っていると思われるほどである。しかし、かの世尊は傲慢さを離れて食事をとられる。このように傲慢さを離れて食事をとられ、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Laddhasahāyo kho pana so bhagavā sekhānañceva paṭipannānaṃ khīṇāsavānañca vusitavataṃ, te bhagavā apanujja ekārāmataṃ anuyutto viharati. Evaṃ ekārāmataṃ anuyuttaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊は、実践に励む有学の徒たちや、なすべきことを終えた漏尽の徒たちの友を得られている。しかし世尊はそれらを退けて、独座の楽しみを修めて住しておられる。このように独座の楽しみを修め、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Yathāvādī kho pana so bhagavā tathākārī, yathākārī tathāvādī; iti yathāvādī tathākārī, yathākārī tathāvādī. Evaṃ dhammānudhammappaṭippannaṃ imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā.
「『また、かの世尊は語る通りに行い、行う通りに語られる。このように語る通りに行い、行う通りに語られる。このように法に随って法を行じ、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては。
‘‘Tiṇṇavicikiccho kho pana so bhagavā vigatakathaṃkatho pariyositasaṅkappo ajjhāsayaṃ ādibrahmacariyaṃ. Evaṃ tiṇṇavicikicchaṃ vigatakathaṃkathaṃ pariyositasaṅkappaṃ ajjhāsayaṃ ādibrahmacariyaṃ. Imināpaṅgena samannāgataṃ satthāraṃ neva atītaṃse samanupassāma, na panetarahi, aññatra tena bhagavatā’ti.
「『また、かの世尊は疑惑を乗り越え、疑念を離れ、思惟を成就させ、清浄行の根本という意図を全うされた。このように疑惑を乗り越え、疑念を離れ、思惟を成就させ、清浄行の根本という意図を全うされ、この徳相を具えた師を、私たちは過去の時代にも見出さず、現在にも見出さない、かの世尊を除いては』と。
303. ‘‘Ime kho, bhante, sakko devānamindo brahmuno sanaṅkumārassa bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe payirudāhāsi. Tena sudaṃ, bhante, brahmā sanaṅkumāro attamano hoti pamudito pītisomanassajāto bhagavato aṭṭha yathābhucce vaṇṇe sutvā. Atha, bhante, brahmā sanaṅkumāro oḷārikaṃ attabhāvaṃ abhinimminitvā kumāravaṇṇī hutvā pañcasikho devānaṃ tāvatiṃsānaṃ pāturahosi. So vehāsaṃ abbhuggantvā ākāse antalikkhe pallaṅkena nisīdi. Seyyathāpi, bhante, balavā puriso supaccatthate vā pallaṅke same vā bhūmibhāge pallaṅkena nisīdeyya, evameva kho, bhante, brahmā sanaṅkumāro vehāsaṃ abbhuggantvā ākāse antalikkhe pallaṅkena nisīditvā deve tāvatiṃse āmantesi –
303. 「大徳よ、神々の主サッカはサナンクマーラ梵天に世尊の八つの真実の徳称を語り聞かせました。そのため、大徳よ、サナンクマーラ梵天は世尊の八つの真実の徳称を聞いて、満足し、喜び、歓喜に満ちました。そのとき、大徳よ、サナンクマーラ梵天は粗大な身体を化作して童子の姿となり、五髻の童子となって三十三天たちの前に姿を現しました。彼は虚空に舞い上がり、空中に結跏趺坐して座りました。大徳よ、あたかも力強い男が、よく敷かれた寝床の上や平らな地面の上に結跏趺坐して座るように、まさにそのように、大徳よ、サナンクマーラ梵天は虚空に舞い上がり、空中に結跏趺坐して座り、三十三天たちに呼びかけました――
Govindabrāhmaṇavatthu
典尊婆羅門の話
304. ‘‘Taṃ kiṃ maññanti, bhonto devā tāvatiṃsā, yāva dīgharattaṃ mahāpaññova so bhagavā ahosi. Bhūtapubbaṃ, bho, rājā disampati nāma ahosi. Disampatissa rañño govindo nāma brāhmaṇo purohito ahosi. Disampatissa rañño reṇu nāma kumāro putto ahosi. Govindassa brāhmaṇassa jotipālo nāma māṇavo putto ahosi. Iti reṇu ca rājaputto jotipālo ca māṇavo aññe ca cha khattiyā iccete aṭṭha sahāyā ahesuṃ. Atha kho, bho, ahorattānaṃ accayena govindo brāhmaṇo kālamakāsi. Govinde brāhmaṇe kālaṅkate rājā disampati paridevesi – ‘‘yasmiṃ vata, bho, mayaṃ samaye govinde brāhmaṇe sabbakiccāni sammā vossajjitvā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārema, tasmiṃ no samaye govindo brāhmaṇo kālaṅkato’’ti. Evaṃ vutte bho reṇu rājaputto rājānaṃ disampatiṃ etadavoca – ‘‘mā kho tvaṃ, deva, govinde brāhmaṇe kālaṅkate atibāḷhaṃ paridevesi. Atthi, deva, govindassa brāhmaṇassa jotipālo nāma māṇavo putto paṇḍitataro ceva pitarā, alamatthadasataro ceva pitarā; yepissa pitā atthe anusāsi, tepi jotipālasseva māṇavassa anusāsaniyā’’ti. ‘‘Evaṃ kumārā’’ti? ‘‘Evaṃ devā’’ti.
304. 「『三十三天の諸天たちよ、これをどう思うか。あの世尊は実に久しい過去から大いなる智慧の持ち主であったのだ。友よ、かつてディサンパティという名の王がいた。ディサンパティ王にはゴーヴィンダ(典尊)という名の司祭婆羅門がいた。ディサンパティ王にはレーヌという名の王子がいた。ゴーヴィンダ婆羅門にはジョーティパーラという名の若者の子がいた。こうしてレーヌ王子とジョーティパーラ少年、そして他の六人の刹帝利たち、これら八人が親友であった。友よ、やがて月日が経ち、ゴーヴィンダ婆羅門は亡くなった。ゴーヴィンダ婆羅門が亡くなったとき、ディサンパティ王は嘆き悲しんだ――「実に友よ、私たちがゴーヴィンダ婆羅門にすべての政務を委ねて、五つの欲望の対象を享受し、楽しんでいたというのに、その折にゴーヴィンダ婆羅門は亡くなってしまった」と。このように言われたとき、友よ、レーヌ王子はディサンパティ王にこう申し上げた――「大王よ、ゴーヴィンダ婆羅門が亡くなったからとて、あまりにも激しく嘆き悲しまれますな。大王よ、ゴーヴィンダ婆羅門にはジョーティパーラという名の息子がおり、父よりも賢明であり、父よりも道理をわきまえております。彼の父が教示していた諸事も、実にジョーティパーラ少年こそが教示していたものなのです」と。「王子よ、まことか」「大王よ、まことでございます」と。
Mahāgovindavatthu
大典尊の話
305. ‘‘Atha kho, bho, rājā disampati aññataraṃ purisaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, ambho purisa, yena jotipālo nāma māṇavo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā jotipālaṃ māṇavaṃ evaṃ vadehi – ‘bhavamatthu bhavantaṃ jotipālaṃ, rājā disampati bhavantaṃ jotipālaṃ māṇavaṃ āmantayati, rājā disampati bhoto jotipālassa māṇavassa dassanakāmo’’’ti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho, bho, so puriso disampatissa rañño paṭissutvā yena jotipālo māṇavo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā jotipālaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘‘bhavamatthu bhavantaṃ jotipālaṃ, rājā disampati bhavantaṃ jotipālaṃ māṇavaṃ āmantayati, rājā disampati bhoto jotipālassa māṇavassa dassanakāmo’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho bho jotipālo māṇavo tassa purisassa paṭissutvā yena rājā disampati tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā disampatinā raññā saddhiṃ sammodi; sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho, bho, jotipālaṃ māṇavaṃ rājā disampati etadavoca – ‘‘anusāsatu no bhavaṃ jotipālo, mā no bhavaṃ jotipālo anusāsaniyā paccabyāhāsi. Pettike taṃ ṭhāne ṭhapessāmi, govindiye abhisiñcissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho, bho, so jotipālo māṇavo disampatissa rañño paccassosi. Atha kho, bho, rājā disampati jotipālaṃ māṇavaṃ govindiye abhisiñci, taṃ pettike ṭhāne ṭhapesi. Abhisitto jotipālo māṇavo govindiye pettike ṭhāne ṭhapito yepissa pitā atthe anusāsi tepi atthe anusāsati, yepissa pitā atthe nānusāsi, tepi atthe anusāsati; yepissa pitā kammante abhisambhosi, tepi kammante abhisambhoti, yepissa pitā kammante nābhisambhosi, tepi kammante abhisambhoti. Tamenaṃ manussā evamāhaṃsu – ‘‘govindo vata, bho, brāhmaṇo, mahāgovindo vata, bho, brāhmaṇo’’ti. Iminā kho evaṃ, bho, pariyāyena jotipālassa māṇavassa govindo mahāgovindotveva samaññā udapādi.
305. 「『そこで、友よ、ディサンパティ王はある使者に呼びかけた――「これへ来い、男よ。ジョーティパーラ少年のもとへ行け。行ってジョーティパーラ少年にこう告げよ――『ジョーティパーラ様に幸いあれ。ディサンパティ王がジョーティパーラ少年をお呼びです。ディサンパティ王はジョーティパーラ少年にお会いになることを望まれています』と」。「かしこまりました、大王よ」と、友よ、その男はディサンパティ王に答えてジョーティパーラ少年のもとへ行き、ジョーティパーラ少年にこう告げた――「ジョーティパーラ様に幸いあれ。ディサンパティ王がジョーティパーラ少年をお呼びです。ディサンパティ王はジョーティパーラ少年にお会いになることを望まれています」と。「承知した、友よ」と、友よ、ジョーティパーラ少年はその男に答えて、ディサンパティ王のもとへと向かった。近づいてディサンパティ王と挨拶を交わし、歓談し記憶すべき言葉を交わしたのち、一方に座った。一方に座ったジョーティパーラ少年に、友よ、ディサンパティ王はこう言った――「ジョーティパーラ殿、私に教示を与えてほしい。ジョーティパーラ殿、教示を惜しまないでほしい。そなたを父親の地位に就かせ、ゴーヴィンダ(典尊)の位に任命しよう」と。「かしこまりました、王よ」と、友よ、ジョーティパーラ少年はディサンパティ王に答えた。そこで、友よ、ディサンパティ王はジョーティパーラ少年をゴーヴィンダの位に任命し、父の地位に就かせた。ゴーヴィンダの位に任命され、父の地位に就いたジョーティパーラ少年は、父が教示していた諸事をも教示し、父が教示していなかった諸事までも教示するようになった。また父が成就させていた事業をも成就させ、父が成就させていなかった事業までも成就させるようになった。人々は彼についてこう言った――「友よ、実にこの婆羅門はゴーヴィンダ(典尊)である。友よ、実にこの婆羅門はマハーゴーヴィンダ(大典尊)である」と。友よ、このような次第で、ジョーティパーラ少年には「ゴーヴィンダ、マハーゴーヴィンダ」という呼び名が生じたのである。
Rajjasaṃvibhajanaṃ
王国の分割
306. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena te cha khattiyā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te cha khattiye etadavoca – ‘‘disampati kho, bho, rājā jiṇṇo vuddho mahallako addhagato vayoanuppatto, ko nu kho pana, bho, jānāti jīvitaṃ? Ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ disampatimhi raññe kālaṅkate rājakattāro reṇuṃ rājaputtaṃ rajje abhisiñceyyuṃ. Āyantu, bhonto, yena reṇu rājaputto tenupasaṅkamatha; upasaṅkamitvā reṇuṃ rājaputtaṃ evaṃ vadetha – ‘‘mayaṃ kho bhoto reṇussa sahāyā piyā manāpā appaṭikūlā, yaṃsukho bhavaṃ taṃsukhā mayaṃ, yaṃdukkho bhavaṃ taṃdukkhā mayaṃ. Disampati kho, bho, rājā jiṇṇo vuddho mahallako addhagato vayoanuppatto, ko nu kho pana, bho, jānāti jīvitaṃ? Ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ disampatimhi raññe kālaṅkate rājakattāro bhavantaṃ reṇuṃ rajje abhisiñceyyuṃ. Sace bhavaṃ reṇu rajjaṃ labhetha, saṃvibhajetha no rajjenā’’ti. ‘‘Evaṃ bho’’ti kho, bho, te cha khattiyā mahāgovindassa brāhmaṇassa paṭissutvā yena reṇu rājaputto tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā reṇuṃ rājaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘mayaṃ kho bhoto reṇussa sahāyā piyā manāpā appaṭikūlā; yaṃsukho bhavaṃ taṃsukhā mayaṃ, yaṃdukkho bhavaṃ taṃdukkhā mayaṃ. Disampati kho, bho, rājā jiṇṇo vuddho mahallako addhagato vayoanuppatto, ko nu kho pana bho jānāti jīvitaṃ? Ṭhānaṃ kho panetaṃ vijjati, yaṃ disampatimhi raññe kālaṅkate rājakattāro bhavantaṃ reṇuṃ rajje abhisiñceyyuṃ. Sace bhavaṃ reṇu rajjaṃ labhetha, saṃvibhajetha no rajjenā’’ti. ‘‘Ko nu kho, bho, añño mama vijite sukho bhavetha , aññatra bhavantebhi? Sacāhaṃ, bho, rajjaṃ labhissāmi, saṃvibhajissāmi vo rajjenā’’’ti.
306. 「『そこで、友よ、マハーゴーヴィンダ婆羅門はかの六人の刹帝利のもとへ行き、かの六人の刹帝利にこう言った――「友らよ、ディサンパティ王は老い、高齢で、年老いて人生の旅路を終えようとしており、寿命の限界に達している。友らよ、誰が人の寿命を知ることができようか。ディサンパティ王が亡くなったなら、王位擁立者たちがレーヌ王子を王位に就けるということはあり得ることである。さあ、諸友よ、レーヌ王子のもとへ行きなさい。行ってレーヌ王子にこう言うのだ――『私たちはレーヌ殿の親しく、心にかない、好もしい友であり、あなたが楽しむときは私たちも楽しみ、あなたが苦しむときは私たちも苦しみます。友よ、ディサンパティ王は老い、高齢で、年老いて人生の旅路を終えようとしており、寿命の限界に達しています。友よ、誰が人の寿命を知ることができましょうか。ディサンパティ王が亡くなったなら、王位擁立者たちがレーヌ殿を王位に就けるということはあり得ることです。もしレーヌ殿が王位を得られたなら、私たちにも国土を分け与えてください』と」。「承知した、友よ」と、友よ、六人の刹帝利はマハーゴーヴィンダ婆羅門に答えてレーヌ王子のもとへ行き、レーヌ王子にこう言った――「私たちはレーヌ殿の親しく、心にかない、好もしい友であり、あなたが楽しむときは私たちも楽しみ、あなたが苦しむときは私たちも苦しみます。友よ、ディサンパティ王は老い、高齢で、年老いて人生の旅路を終えようとしており、寿命の限界に達しています。友よ、誰が人の寿命を知ることができましょうか。ディサンパティ王が亡くなったなら、王位擁立者たちがレーヌ殿を王位に就けるということはあり得ることです。もしレーヌ殿が王位を得られたなら、私たちにも国土を分け与えてください」と。「友らよ、私の領土において、あなたたちを差し置いて他の誰が幸福を享受できようか。友らよ、もし私が王位を得たなら、あなた方に国土を分け与えよう」と。
307. ‘‘Atha kho, bho, ahorattānaṃ accayena rājā disampati kālamakāsi. Disampatimhi raññe kālaṅkate rājakattāro reṇuṃ rājaputtaṃ rajje abhisiñciṃsu. Abhisitto reṇu rajjena pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti. Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena te cha khattiyā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te cha khattiye etadavoca – ‘‘disampati kho, bho, rājā kālaṅkato. Abhisitto reṇu rajjena pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti. Ko nu kho pana, bho, jānāti, madanīyā kāmā? Āyantu, bhonto, yena reṇu rājā tenupasaṅkamatha; upasaṅkamitvā reṇuṃ rājānaṃ evaṃ vadetha – disampati kho, bho, rājā kālaṅkato, abhisitto bhavaṃ reṇu rajjena, sarati bhavaṃ taṃ vacana’’’nti?
307. 「『そこで、友よ、やがて月日が経ち、ディサンパティ王は亡くなった。ディサンパティ王が亡くなると、王位擁立者たちはレーヌ王子を王位に就けた。王位に就いたレーヌ王は、五つの欲望の対象を享受し、楽しんでいた。そこで、友よ、マハーゴーヴィンダ婆羅門はかの六人の刹帝利のもとへ行き、かの六人の刹帝利にこう言った――「友らよ、ディサンパティ王は亡くなった。王位に就いたレーヌ王は、五つの欲望の対象を享受し、楽しんでいる。友らよ、欲望とは人を酔わせるものであることを誰が知らないだろうか。さあ、諸友よ、レーヌ王のもとへ行きなさい。行ってレーヌ王にこう言うのだ――『友よ、ディサンパティ王は亡くなり、レーヌ殿は王位に就かれました。あなたはそのときの言葉を覚えておいででしょうか』と」』と。
308. ‘‘‘Evaṃ, bho’’ti kho, bho, te cha khattiyā mahāgovindassa brāhmaṇassa paṭissutvā yena reṇu rājā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā reṇuṃ rājānaṃ etadavocuṃ – ‘‘disampati kho, bho, rājā kālaṅkato, abhisitto bhavaṃ reṇu rajjena, sarati bhavaṃ taṃ vacana’’nti? ‘‘Sarāmahaṃ, bho, taṃ vacanaṃ . Ko nu kho, bho, pahoti imaṃ mahāpathaviṃ uttarena āyataṃ dakkhiṇena sakaṭamukhaṃ sattadhā samaṃ suvibhattaṃ vibhajitu’’nti? ‘‘Ko nu kho, bho, añño pahoti, aññatra mahāgovindena brāhmaṇenā’’ti? Atha kho, bho, reṇu rājā aññataraṃ purisaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, ambho purisa, yena mahāgovindo brāhmaṇo tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ evaṃ vadehi – ‘rājā taṃ, bhante, reṇu āmantetī’’’ti. ‘‘Evaṃ devā’’ti kho, bho, so puriso reṇussa rañño paṭissutvā yena mahāgovindo brāhmaṇo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca – ‘‘rājā taṃ, bhante, reṇu āmantetī’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo tassa purisassa paṭissutvā yena reṇu rājā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā reṇunā raññā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho, bho, mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ reṇu rājā etadavoca – ‘‘etu, bhavaṃ govindo, imaṃ mahāpathaviṃ uttarena āyataṃ dakkhiṇena sakaṭamukhaṃ sattadhā samaṃ suvibhattaṃ vibhajatū’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho mahāgovindo brāhmaṇo reṇussa rañño paṭissutvā imaṃ mahāpathaviṃ uttarena āyataṃ dakkhiṇena sakaṭamukhaṃ sattadhā samaṃ suvibhattaṃ vibhaji. Sabbāni sakaṭamukhāni paṭṭhapesi . Tatra sudaṃ majjhe reṇussa rañño janapado hoti.
308. 『友よ、承知しました』と、友よ、その六人の刹帝利たちは大典侍バラモンに応答し、レーヌ王のところへと赴きました。赴いて、レーヌ王にこう言いました。『友よ、ディサンパティ王は亡くなり、尊きレーヌ殿は王位に就かれました。尊き方は、あの約束の言葉を覚えておられますか』 『友よ、私はその約束の言葉を覚えています。友よ、しかし、北に広く南に牛車の前口のように狭いこの大地を、正しく等しく七つに分割することができる者が、いったい誰かいようか』 『友よ、大典侍バラモンをおいて、他に誰ができるでしょうか』 そこで、友よ、レーヌ王はある人に命じました。『おい、そなた、大典侍バラモンのところへ行け。赴いて、大典侍バラモンにこのように伝えよ。「尊き師よ、レーヌ王がお呼びです」と』 『かしこまりました、大王よ』と、その人はレーヌ王に応答して、大典侍バラモンのところへ赴きました。赴いて、大典侍バラモンにこう言いました。『尊き師よ、レーヌ王がお呼びです』 『友よ、わかりました』と、大典侍バラモンはその人に応答し、レーヌ王のところへと赴きました。赴いて、レーヌ王と親しく挨拶を交わし、歓談し記憶すべき言葉を交わした後に、一方の座に座りました。一方の座に座った大典侍バラモンに、レーヌ王はこう言いました。『尊き典侍殿よ、どうか北に広く南に牛車の前口のように狭いこの大地を、正しく等しく七つに分割してください』 『友よ、承知しました』と大典侍バラモンはレーヌ王に応答し、北に広く南に牛車の前口のように狭いこの大地を、正しく等しく七つに分割しました。すべての国境を牛車の前口のように配置しました。その中央にレーヌ王の国土がありました。
309. Dantapuraṃ kaliṅgānaṃ , assakānañca potanaṃ.
309. カリンガ国にはダンタプラを、アッサカ国にはポータナを、
Mahesayaṃ avantīnaṃ, sovīrānañca rorukaṃ.
アヴァンティ国にはマーヒッサティーを、ソーヴィーラ国にはロールカを、
Mithilā ca videhānaṃ, campā aṅgesu māpitā;
ヴィデーハ国にはミティラーを、アンガ国にはチャンパーを造営し、
Bārāṇasī ca kāsīnaṃ, ete govindamāpitāti.
カーシー国にはバーラーナシーを造営した。これらは典侍によって造営されたものである。
310. ‘‘Atha kho, bho, te cha khattiyā yathāsakena lābhena attamanā ahesuṃ paripuṇṇasaṅkappā – ‘‘yaṃ vata no ahosi icchitaṃ, yaṃ ākaṅkhitaṃ, yaṃ adhippetaṃ, yaṃ abhipatthitaṃ, taṃ no laddha’’nti.
310. 『そのとき、友よ、六人の刹帝利たちは、おのおの得た領土に満足し、望みを成就してこう言いました。「まことに、私たちが欲し、望み、意図し、願っていたものを私たちは得た」と。
‘‘Sattabhū brahmadatto ca, vessabhū bharato saha;
サッタブーとブラフマダッタ、ヴェッサブーとバラタ、
Reṇu dve dhataraṭṭhā ca, tadāsuṃ satta bhāradhā’ti.
レーヌ、そして二人のダタラッタ、当時はこれら七人の王がいた』
Paṭhamabhāṇavāro niṭṭhito.
第一の誦読章が終了した。
Kittisaddaabbhuggamanaṃ
名声の広まり
311. ‘‘Atha kho, bho, te cha khattiyā yena mahāgovindo brāhmaṇo tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ etadavocuṃ – ‘‘yathā kho bhavaṃ govindo reṇussa rañño sahāyo piyo manāpo appaṭikūlo. Evameva kho bhavaṃ govindo amhākampi sahāyo piyo manāpo appaṭikūlo, anusāsatu no bhavaṃ govindo; mā no bhavaṃ govindo anusāsaniyā paccabyāhāsī’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho mahāgovindo brāhmaṇo tesaṃ channaṃ khattiyānaṃ paccassosi. Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo satta ca rājāno khattiye muddhāvasitte rajje anusāsi, satta ca brāhmaṇamahāsāle satta ca nhātakasatāni mante vācesi.
311. 『そのとき、友よ、六人の刹帝利たちは大典侍バラモンのところへ赴きました。赴いて、大典侍バラモンにこう言いました。『尊き典侍殿がレーヌ王の親愛にして心地よく好ましい友であるのと同様に、尊き典侍殿は私たちにとっても親愛にして心地よく好ましい友であります。尊き典侍殿、どうか私たちを指導してください。尊き典侍殿、どうか私たちを指導から除外しないでください』 『友よ、承知しました』と大典侍バラモンはその六人の刹帝利たちに応答しました。そして大典侍バラモンは、灌頂を受けた七人の刹帝利の王たちに国政を指導し、七人のバラモン大居士と七百人の沐浴修学者たちに聖典のマントラを教え授けました。
312. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindassa brāhmaṇassa aparena samayena evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchi – ‘‘sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ passati, sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmunā sākaccheti sallapati mantetī’’ti. Atha kho, bho, mahāgovindassa brāhmaṇassa etadahosi – ‘‘mayhaṃ kho evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ passati, sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmunā sākaccheti sallapati mantetī’ti. Na kho panāhaṃ brahmānaṃ passāmi, na brahmunā sākacchemi, na brahmunā sallapāmi, na brahmunā mantemi. Sutaṃ kho pana metaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ‘yo vassike cattāro māse paṭisallīyati, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyati, so brahmānaṃ passati brahmunā sākaccheti brahmunā sallapati brahmunā mantetī’ti. Yaṃnūnāhaṃ vassike cattāro māse paṭisallīyeyyaṃ, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyeyya’’nti.
312. その後、大典侍バラモンについて、次のような素晴らしい名声が広まりました。『大典侍バラモンは自ら梵天を目の当たりにし、大典侍バラモンは梵天と親しく対談し、語り合い、協議する』と。そこで、大典侍バラモンはこう思いました。『私について、「大典侍バラモンは自ら梵天を目の当たりにし、大典侍バラモンは梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」という素晴らしい名声が広まっている。しかし、私は梵天を見ることもなく、梵天と親しく対談することも、語り合うことも、協議することもない。だが私は、年老いて古くからの諸師・諸師匠であるバラモンたちが語るのを聞いたことがある。「雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修める者は、梵天を目の当たりにし、梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」と。それならば、私も雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修めようではないか』と。
313. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena reṇu rājā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā reṇuṃ rājānaṃ etadavoca – ‘‘mayhaṃ kho, bho, evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ passati, sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmunā sākaccheti sallapati mantetī’ti. Na kho panāhaṃ, bho, brahmānaṃ passāmi, na brahmunā sākacchemi, na brahmunā sallapāmi, na brahmunā mantemi. Sutaṃ kho pana metaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ‘yo vassike cattāro māse paṭisallīyati, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyati, so brahmānaṃ passati, brahmunā sākaccheti brahmunā sallapati brahmunā mantetī’ti. Icchāmahaṃ, bho, vassike cattāro māse paṭisallīyituṃ, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyituṃ; namhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena bhattābhihārenā’’ti. ‘‘Yassadāni bhavaṃ govindo kālaṃ maññatī’’ti.
313. そこで、友よ、大典侍バラモンはレーヌ王のところへ赴きました。赴いて、レーヌ王にこう言いました。『大王よ、私について、「大典侍バラモンは自ら梵天を目の当たりにし、大典侍バラモンは梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」という素晴らしい名声が広まっています。しかし、大王よ、私は梵天を見ることもなく、梵天と親しく対談することも、語り合うことも、協議することもないのです。だが私は、年老いて古くからの諸師・諸師匠であるバラモンたちが語るのを聞いたことがあります。「雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修める者は、梵天を目の当たりにし、梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」と。大王よ、私は雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修めたいと望みます。食事を運ぶ一人を除いては、誰も私のところへ立ち入らないでいただきたい』 『尊き典侍殿よ、今はその時であると思われるなら、ご随意に』
314. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena te cha khattiyā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te cha khattiye etadavoca – ‘‘mayhaṃ kho, bho, evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ passati, sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmunā sākaccheti sallapati mantetī’ti. Na kho panāhaṃ, bho, brahmānaṃ passāmi, na brahmunā sākacchemi, na brahmunā sallapāmi, na brahmunā mantemi. Sutaṃ kho pana metaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ, ‘yo vassike cattāro māse paṭisallīyati, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyati, so brahmānaṃ passati brahmunā sākaccheti brahmunā sallapati brahmunā mantetī’ti. Icchāmahaṃ, bho, vassike cattāro māse paṭisallīyituṃ, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyituṃ; namhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena bhattābhihārenā’’ti. ‘‘Yassadāni bhavaṃ govindo kālaṃ maññatī’’’ti.
314. それから、友よ、大典侍バラモンはその六人の刹帝利たちのところへ赴きました。赴いて、その六人の刹帝利たちにこう言いました。『友よ、私について、「大典侍バラモンは自ら梵天を目の当たりにし、大典侍バラモンは梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」という素晴らしい名声が広まっています。しかし、友よ、私は梵天を見ることもなく、梵天と親しく対談することも、語り合うことも、協議することもないのです。だが私は、年老いて古くからの諸師・諸師匠であるバラモンたちが語るのを聞いたことがあります。「雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修める者は、梵天を目の当たりにし、梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」と。友よ、私は雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修めたいと望みます。食事を運ぶ一人を除いては、誰も私のところへ立ち入らないでいただきたい』 『尊き典侍殿よ、今はその時であると思われるなら、ご随意に』
315. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena te satta ca brāhmaṇamahāsālā satta ca nhātakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te satta ca brāhmaṇamahāsāle satta ca nhātakasatāni etadavoca – ‘‘mayhaṃ kho, bho, evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ passati, sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmunā sākaccheti sallapati mantetī’ti. Na kho panāhaṃ, bho, brahmānaṃ passāmi, na brahmunā sākacchemi, na brahmunā sallapāmi, na brahmunā mantemi. Sutaṃ kho pana metaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ‘yo vassike cattāro māse paṭisallīyati, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyati, so brahmānaṃ passati, brahmunā sākaccheti, brahmunā sallapati, brahmunā mantetī’ti. Tena hi, bho, yathāsute yathāpariyatte mante vitthārena sajjhāyaṃ karotha, aññamaññañca mante vācetha; icchāmahaṃ, bho, vassike cattāro māse paṭisallīyituṃ, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyituṃ; namhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena bhattābhihārenā’’ti. ‘‘Yassa dāni bhavaṃ govindo kālaṃ maññatī’’ti.
315. それから、友よ、大典侍バラモンは七人のバラモン大居士と七百人の沐浴修学者たちのところへ赴きました。赴いて、その七人のバラモン大居士と七百人の沐浴修学者たちにこう言いました。『友よ、私について、「大典侍バラモンは自ら梵天を目の当たりにし、大典侍バラモンは梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」という素晴らしい名声が広まっています。しかし、友よ、私は梵天を見ることもなく、梵天と親しく対談することも、語り合うことも、協議することもないのです。だが私は、年老いて古くからの諸師・諸師匠であるバラモンたちが語るのを聞いたことがあります。「雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修める者は、梵天を目の当たりにし、梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」と。それゆえ、友よ、あなた方は聞いた通りに、学んだ通りに、詳しくマントラを読誦し、互いにマントラを教え合いなさい。友よ、私は雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修めたいと望みます。食事を運ぶ一人を除いては、誰も私のところへ立ち入らないでいただきたい』 『尊き典侍殿よ、今はその時であると思われるなら、ご随意に』
316. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena cattārīsā bhariyā sādisiyo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā cattārīsā bhariyā sādisiyo etadavoca – ‘‘mayhaṃ kho, bhotī, evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ passati, sakkhi mahāgovindo brāhmaṇo brahmunā sākaccheti sallapati mantetī’ti. Na kho panāhaṃ, bhotī, brahmānaṃ passāmi, na brahmunā sākacchemi, na brahmunā sallapāmi, na brahmunā mantemi. Sutaṃ kho pana metaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ ‘yo vassike cattāro māse paṭisallīyati, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyati, so brahmānaṃ passati, brahmunā sākaccheti, brahmunā sallapati, brahmunā mantetīti, icchāmahaṃ, bhotī, vassike cattāro māse paṭisallīyituṃ, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyituṃ; namhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena bhattābhihārenā’’ti. ‘‘Yassa dāni bhavaṃ govindo kālaṃ maññatī’’’ti.
316. それから、友よ、大典侍バラモンは同等の家柄の四十人の妻たちのところへ赴きました。赴いて、四十人の妻たちにこう言いました。『妻たちよ、私について、「大典侍バラモンは自ら梵天を目の当たりにし、大典侍バラモンは梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」という素晴らしい名声が広まっている。しかし、妻たちよ、私は梵天を見ることもなく、梵天と親しく対談することも、語り合うことも、協議することもない。だが私は、年老いて古くからの諸師・諸師匠であるバラモンたちが語るのを聞いたことがある。「雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修める者は、梵天を目の当たりにし、梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」と。妻たちよ、私は雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修めたいと望む。食事を運ぶ一人を除いては、誰も私のところへ立ち入らないでほしい』 『尊き典侍殿よ、今はその時であると思われるなら、ご随意に』
317. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo puratthimena nagarassa navaṃ sandhāgāraṃ kārāpetvā vassike cattāro māse paṭisallīyi, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyi; nāssudha koci upasaṅkamati aññatra ekena bhattābhihārena. Atha kho, bho, mahāgovindassa brāhmaṇassa catunnaṃ māsānaṃ accayena ahudeva ukkaṇṭhanā ahu paritassanā – ‘‘sutaṃ kho pana metaṃ brāhmaṇānaṃ vuddhānaṃ mahallakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ‘yo vassike cattāro māse paṭisallīyati, karuṇaṃ jhānaṃ jhāyati, so brahmānaṃ passati, brahmunā sākaccheti brahmunā sallapati brahmunā mantetī’ti. Na kho panāhaṃ brahmānaṃ passāmi, na brahmunā sākacchemi na brahmunā sallapāmi na brahmunā mantemī’’’ti.
317. そこで、友よ、大典侍バラモンは都の東に新しい集会堂を建てさせ、雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修めました。食事を運ぶ一人のほかは、誰もそこへ近づきませんでした。しかし、友よ、四ヶ月が過ぎたとき、大典侍バラモンに不満と焦燥が生じました。『私は、年老いて古くからの諸師・諸師匠であるバラモンたちが語るのを聞いていた。「雨期の四ヶ月間、独座静居し、悲の禅定を修める者は、梵天を目の当たりにし、梵天と親しく対談し、語り合い、協議する」と。しかし私は梵天を見ることもなく、梵天と親しく対談することも、語り合うことも、協議することもないではないか』と。
Brahmunā sākacchā
梵天との対話
318. ‘‘Atha kho, bho, brahmā sanaṅkumāro mahāgovindassa brāhmaṇassa cetasā cetoparivitakkamaññāya seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya, evameva, brahmaloke antarahito mahāgovindassa brāhmaṇassa sammukhe pāturahosi. Atha kho, bho, mahāgovindassa brāhmaṇassa ahudeva bhayaṃ ahu chambhitattaṃ ahu lomahaṃso yathā taṃ adiṭṭhapubbaṃ rūpaṃ disvā. Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo bhīto saṃviggo lomahaṭṭhajāto brahmānaṃ sanaṅkumāraṃ gāthāya ajjhabhāsi –
318. そのとき、友よ、サナンクマーラ(常童子)梵天は、大典侍バラモンの心の中の思念を知り、あたかも力強い人が屈げた腕を伸ばし、伸ばした腕を屈げるように、梵天界から姿を消して、大典侍バラモンの眼前に姿を現しました。そのとき、友よ、大典侍バラモンは、かつて見たこともないその姿を見て、恐怖し、おののき、鳥肌を立てました。そして、大典侍バラモンは恐れ、動揺し、身の毛もよだちながら、サナンクマーラ梵天に詩偈をもってお伺いしました。
‘‘‘Vaṇṇavā yasavā sirimā, ko nu tvamasi mārisa;
『麗しい姿、栄光と威光に満ちた方よ、貴方はいったいどなたですか。私たちは知らずにお尋ねします。私たちはどのように貴方を知るべきでしょうか』
Ajānantā taṃ pucchāma, kathaṃ jānemu taṃ maya’’nti.
319.
‘‘Maṃ ve kumāraṃ jānanti, brahmaloke sanantanaṃ ;
『梵天界にあって、人々は私を童子、永遠なる者(サナンクマーラ)と知っている。すべての神々が私を知っている。典侍よ、そのように知るがよい』
Sabbe jānanti maṃ devā, evaṃ govinda jānahi’’.
320.
‘‘‘Āsanaṃ udakaṃ pajjaṃ, madhusākañca brahmuno;
『梵天よ、座席、水、足を洗う水、甘美なる蜜の供物をお受けください。尊き方にお供えします。尊き方よ、私たちの供物をお受け取りください』
Agghe bhavantaṃ pucchāma, agghaṃ kurutu no bhavaṃ’’.
321.
‘‘Paṭiggaṇhāma te agghaṃ, yaṃ tvaṃ govinda bhāsasi;
『典侍よ、そなたが差し出す供物を私は受け取ろう。現世の利益のため、来世の幸福のために、
Diṭṭhadhammahitatthāya, samparāya sukhāya ca;
322.
Katāvakāso pucchassu, yaṃ kiñci abhipatthita’’nti.
機会を与えられたのだから、何であれ望むことを尋ねるがよい』
319. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindassa brāhmaṇassa etadahosi – ‘‘katāvakāso khomhi brahmunā sanaṅkumārena. Kiṃ nu kho ahaṃ brahmānaṃ sanaṅkumāraṃ puccheyyaṃ diṭṭhadhammikaṃ vā atthaṃ samparāyikaṃ vā’ti? Atha kho, bho, mahāgovindassa brāhmaṇassa etadahosi – ‘kusalo kho ahaṃ diṭṭhadhammikānaṃ atthānaṃ, aññepi maṃ diṭṭhadhammikaṃ atthaṃ pucchanti. Yaṃnūnāhaṃ brahmānaṃ sanaṅkumāraṃ samparāyikaññeva atthaṃ puccheyya’nti. Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo brahmānaṃ sanaṅkumāraṃ gāthāya ajjhabhāsi –
319. そこで、友よ、大典侍バラモンはこう思いました。『私はサナンクマーラ梵天から問う機会を与えられた。私はサナンクマーラ梵天に、現世の利益について尋ねるべきか、それとも来世の利益について尋ねるべきか』と。そして、大典侍バラモンはさらにこう思いました。『私は現世の利益については熟知しているし、他の人々も私に現世の利益について尋ねてくる。それならば、私はサナンクマーラ梵天に来世の利益についてのみ尋ねよう』と。そこで大典侍バラモンは、サナンクマーラ梵天に詩偈をもってお尋ねしました。
‘‘Pucchāmi brahmānaṃ sanaṅkumāraṃ,
『他者に説かれる事柄に疑惑を抱く私は、
Kaṅkhī akaṅkhiṃ paravediyesu;
疑惑なきサナンクマーラ梵天にお尋ねします。
Katthaṭṭhito kimhi ca sikkhamāno,
何処に立ち、何を学ぶことによって、
Pappoti macco amataṃ brahmaloka’’nti.
死すべき人間は不死なる梵天界に達することができるのでしょうか』
‘‘Hitvā mamattaṃ manujesu brahme,
『人々の間において我執(わがものという執着)を捨て、
Ekodibhūto karuṇedhimutto ;
心を一つに統一し、慈悲の心に専念し、
Nirāmagandho virato methunasmā,
生臭き穢れなく、交わり(淫欲)を断ち、
Etthaṭṭhito ettha ca sikkhamāno;
ここに安住し、これを学ぶことによって、
Pappoti macco amataṃ brahmaloka’’nti.
死すべき人間は不死なる梵天界に達する』
320. ‘‘Hitvā mamatta’nti ahaṃ bhoto ājānāmi. Idhekacco appaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya mahantaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya appaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya mahantaṃ vā ñātiparivaṭṭaṃ pahāya kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati, ‘iti hitvā mamatta’nti ahaṃ bhoto ājānāmi. ‘Ekodibhūto’ti ahaṃ bhoto ājānāmi. Idhekacco vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ, iti ekodibhūto’ti ahaṃ bhoto ājānāmi. ‘Karuṇedhimutto’ti ahaṃ bhoto ājānāmi. Idhekacco karuṇāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā viharati, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ. Iti uddhamadhotiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ karuṇāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjena pharitvā viharati. Iti ‘karuṇedhimutto’ti ahaṃ bhoto ājānāmi. Āmagandhe ca kho ahaṃ bhoto bhāsamānassa na ājānāmi.
320. 『「我執を捨てる」とは、尊き方がおっしゃる意味を私は理解します。世の中のある人は、わずかな財産を捨て、あるいは多くの財産を捨て、わずかな親族の輪を捨て、あるいは多くの親族の輪を捨てて、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家を出て家なき生活に入ります。このように「我執を捨てる」ということを、私は尊き方の教えから理解します。「心を一つに統一する」とは、尊き方がおっしゃる意味を私は理解します。世の中のある人は、森の中、樹の下、山、峡谷、山の洞窟、墓地、密林、開けた土地、わらの山などの人里離れた静かな住居に身を寄せます。このように「心を一つに統一する」ということを、私は理解します。「慈悲の心に専念する」とは、尊き方がおっしゃる意味を私は理解します。世の中のある人は、悲しみに寄り添う心(悲心)を伴って一つの方向を満たして住し、同様に第二の方向を、第三の方向を、第四の方向を満たします。このように上へ、下へ、横へと、すべての場所において、すべての自己のために、広大で、偉大で、無量の、怨みなく害意のない悲心を伴った心によって、全世界を満たして住します。このように「慈悲の心に専念する」ということを、私は理解します。しかしながら、尊き方が語られた「生臭き穢れ」については、私は理解できません。
‘‘Ke āmagandhā manujesu brahme,
梵天よ、人々の間において生臭き穢れとは何でしょうか。
Ete avidvā idha brūhi dhīra;
それを知らない私に、賢者よ、ここで説いてください。
Kenāvaṭā vāti pajā kurutu ,
何に覆われて人々は悪臭を放ち、
Āpāyikā nivutabrahmalokā’’ti.
悪処に落ち、梵天界から遮られるのでしょうか』
‘‘Kodho mosavajjaṃ nikati ca dubbho,
『怒り、虚言、詐欺、裏切り、
Kadariyatā atimāno usūyā;
物惜しみ、過度の慢心、嫉妬、
Icchā vivicchā paraheṭhanā ca,
強欲、疑念、他者への加害、
Lobho ca doso ca mado ca moho;
貪欲、悪意、放縦(驕り)、愚痴(迷い)、
Etesu yuttā anirāmagandhā,
これらに結びついている者は生臭き穢れを放ち、
Āpāyikā nivutabrahmalokā’’ti.
悪処に落ち、梵天界から遮られる』
‘‘Yathā kho ahaṃ bhoto āmagandhe bhāsamānassa ājānāmi. Te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā. Pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. ‘‘Yassadāni bhavaṃ govindo kālaṃ maññatī’’ti.
『尊き方が生臭き穢れについて語られたことを、私は理解しました。それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。尊き方よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 『典侍殿よ、今はその時であると思われるなら、ご随意に』
Reṇurājaāmantanā
レーヌ王への暇乞い
321. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena reṇu rājā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā reṇuṃ rājānaṃ etadavoca – ‘‘aññaṃ dāni bhavaṃ purohitaṃ pariyesatu, yo bhoto rajjaṃ anusāsissati. Icchāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā. Pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti.
321. そこで、友よ、大典侍バラモンはレーヌ王のところへ赴きました。赴いて、レーヌ王にこう言いました。『大王よ、大王の国政を指導してくれる別の典侍をお探しください。大王よ、私は家を出て家なき生活へと出家したいのです。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。大王よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』
‘‘Āmantayāmi rājānaṃ, reṇuṃ bhūmipatiṃ ahaṃ;
『大地の主であるレーヌ王に申し上げます。 あなた自ら国政をお治めください。私はもはや典侍の職務を楽しみません』
Tvaṃ pajānassu rajjena, nāhaṃ porohicce rame’’.
322.
‘‘Sace te ūnaṃ kāmehi, ahaṃ paripūrayāmi te;
『もしそなたに欲望の対象が不足しているなら、私が満たしてあげよう。 そなたを害する者があれば私が防ごう。私は国土の軍の長である。 そなたは父であり、私は子である。典侍よ、私たちを見捨てないでくれ』
Yo taṃ hiṃsati vāremi, bhūmisenāpati ahaṃ;
323.
Tuvaṃ pitā ahaṃ putto, mā no govinda pājahi’’ .
324.
‘‘Namatthi ūnaṃ kāmehi, hiṃsitā me na vijjati;
『私には欲望の対象に不足はなく、私を害する者もおりません。 ただ人間ならざる方(梵天)の言葉を聞いたので、私は家に住むことを楽しまないのです』
Amanussavaco sutvā, tasmāhaṃ na gahe rame’’.
325.
‘‘Amanusso kathaṃvaṇṇo, kiṃ te atthaṃ abhāsatha;
『人間ならざる者とはどのような姿で、そなたにどのような利益ある言葉を語ったのか。 それを聞いて、そなたは私たちの家と私たちすべてを捨て去ろうとするのか』
Yañca sutvā jahāsi no, gehe amhe ca kevalī’’.
326.
‘‘Upavutthassa me pubbe, yiṭṭhukāmassa me sato;
『以前、私が祭祀を行おうとして斎戒し、 吉祥草の葉を敷き詰めて、火を燃え上がらせていたとき、
Aggi pajjalito āsi, kusapattaparitthato’’.
327.
‘‘Tato me brahmā pāturahu, brahmalokā sanantano;
永遠なる梵天が梵天界から私のもとに現れました。 あの方が私の問いに答えてくださったのです。それを聞いて、私は家に住むことを楽しまないのです』
So me pañhaṃ viyākāsi, taṃ sutvā na gahe rame’’.
328.
‘‘Saddahāmi ahaṃ bhoto, yaṃ tvaṃ govinda bhāsasi;
『典侍よ、私はそなたの語ることを信じよう。 人間ならざる方の言葉を聞いて、どうして他の道をとることができようか。
Amanussavaco sutvā, kathaṃ vattetha aññathā.
329.
‘‘Te taṃ anuvattissāma, satthā govinda no bhavaṃ;
私たちはそなたに従おう。典侍殿は私たちの師である。 傷ひとつなく汚れのない清らかで美しい青い宝玉(瑠璃)のように、
Maṇi yathā veḷuriyo, akāco vimalo subho;
330.
Evaṃ suddhā carissāma, govindassānusāsane’’ti.
そのように清らかに、私たちは典侍の教えに従って歩もう』
‘‘‘Sace bhavaṃ govindo agārasmā anagāriyaṃ pabbajissati, mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma. Atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
『もし尊き典侍殿が家を出て家なき生活へと出家されるならば、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
Cha khattiyaāmantanā
六人の刹帝利への暇乞い
322. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena te cha khattiyā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te cha khattiye etadavoca – ‘‘aññaṃ dāni bhavanto purohitaṃ pariyesantu, yo bhavantānaṃ rajje anusāsissati. Icchāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā. Pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. Atha kho, bho, te cha khattiyā ekamantaṃ apakkamma evaṃ samacintesuṃ – ‘‘ime kho brāhmaṇā nāma dhanaluddhā; yaṃnūna mayaṃ mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ dhanena sikkheyyāmā’’ti. Te mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ upasaṅkamitvā evamāhaṃsu – ‘‘saṃvijjati kho, bho, imesu sattasu rajjesu pahūtaṃ sāpateyyaṃ, tato bhoto yāvatakena attho, tāvatakaṃ āharīyata’’nti. ‘‘Alaṃ, bho, mamapidaṃ pahūtaṃ sāpateyyaṃ bhavantānaṃyeva vāhasā. Tamahaṃ sabbaṃ pahāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmi. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. Atha kho, bho, te cha khattiyā ekamantaṃ apakkamma evaṃ samacintesuṃ – ‘‘ime kho brāhmaṇā nāma itthiluddhā; yaṃnūna mayaṃ mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ itthīhi sikkheyyāmā’’ti. Te mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ upasaṅkamitvā evamāhaṃsu – ‘‘saṃvijjanti kho, bho, imesu sattasu rajjesu pahūtā itthiyo, tato bhoto yāvatikāhi attho, tāvatikā ānīyata’’nti. ‘‘Alaṃ, bho, mamapimā cattārīsā bhariyā sādisiyo. Tāpāhaṃ sabbā pahāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmi. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriyanti’’.
322. それから、友よ、大典侍バラモンはその六人の刹帝利たちのところへ赴きました。赴いて、その六人の刹帝利たちにこう言いました。『友よ、あなた方の国政を指導してくれる別の典侍をお探しください。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家したいのです。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 そこで、その六人の刹帝利たちは一方に引き下がって、このように考えました。『バラモンという者たちは財を好むものである。私たちは大典侍バラモンを財産によって引き留めようではないか』と。彼らは大典侍バラモンのもとに近づいて、こう言いました。『友よ、これら七つの王国には莫大な財産が存在します。その中から尊き方が必要とされるだけのものをお納めください』 『友よ、もう結構です。私にもあなた方のおかげで莫大な財産があります。私はそれらすべてを捨てて、家を出て家なき生活へと出家するのです。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 そこで、その六人の刹帝利たちは一方に引き下がって、このように考えました。『バラモンという者たちは女性を好むものである。私たちは大典侍バラモンを女性たちによって引き留めようではないか』と。彼らは大典侍バラモンのもとに近づいて、こう言いました。『友よ、これら七つの王国には多くの女性たちがおります。その中から尊き方が必要とされるだけの女性をお迎えください』 『友よ、もう結構です。私にも同等の家柄の妻たちが四十人おります。私は彼女らすべてをも捨てて、家を出て家なき生活へと出家するのです。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』
323. ‘‘Sace bhavaṃ govindo agārasmā anagāriyaṃ pabbajissati, mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatīti.
323. 『もし尊き典侍殿が家を出て家なき生活へと出家されるならば、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
‘‘Sace jahatha kāmāni, yattha satto puthujjano;
『凡夫が執着する諸々の欲望を捨てるならば、
Ārambhavho daḷhā hotha, khantibalasamāhitā.
勇気を出して精進し、堅固となり、忍辱の力をもって心を集中させよ。
‘‘Esa maggo ujumaggo, esa maggo anuttaro;
これこそが真っ直ぐな道であり、これこそが無上の道である。
Saddhammo sabbhi rakkhito, brahmalokūpapattiyāti.
善人たちによって守られてきた正法は、梵天界へ生まれるためのものである』
‘‘Tena hi bhavaṃ govindo satta vassāni āgametu. Sattannaṃ vassānaṃ accayena mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
『それならば、尊き典侍殿、七年間お待ちください。七年の経過の後、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
‘‘‘Aticiraṃ kho, bho, satta vassāni, nāhaṃ sakkomi, bhavante, satta vassāni āgametuṃ. Ko nu kho pana, bho, jānāti jīvitānaṃ! Gamanīyo samparāyo, mantāyaṃ boddhabbaṃ, kattabbaṃ kusalaṃ, caritabbaṃ brahmacariyaṃ, natthi jātassa amaraṇaṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’’nti. ‘‘Tena hi bhavaṃ govindo chabbassāni āgametu…pe… pañca vassāni āgametu… cattāri vassāni āgametu… tīṇi vassāni āgametu… dve vassāni āgametu… ekaṃ vassaṃ āgametu, ekassa vassassa accayena mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
『友よ、七年はあまりに長すぎます。私は七年間待つことはできません。友よ、いったい誰が生の長さを知っているでしょうか。来世へは必ず赴かねばならず、智慧をもって覚るべきであり、善行をなすべきであり、清浄行を修めるべきです。生まれた者に死なない者はいません。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 『それならば、尊き典侍殿、六年お待ちください……(中略)……五年お待ちください……四年お待ちください……三年お待ちください……二年お待ちください……一年お待ちください。一年の経過の後、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
‘‘‘Aticiraṃ kho, bho, ekaṃ vassaṃ, nāhaṃ sakkomi bhavante ekaṃ vassaṃ āgametuṃ. Ko nu kho pana, bho, jānāti jīvitānaṃ! Gamanīyo samparāyo, mantāyaṃ boddhabbaṃ, kattabbaṃ kusalaṃ, caritabbaṃ brahmacariyaṃ, natthi jātassa amaraṇaṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. ‘‘Tena hi bhavaṃ govindo satta māsāni āgametu, sattannaṃ māsānaṃ accayena mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
『友よ、一年はあまりに長すぎます。私は一年間待つことはできません。友よ、いったい誰が生の長さを知っているでしょうか。来世へは必ず赴かねばならず、智慧をもって覚るべきであり、善行をなすべきであり、清浄行を修めるべきです。生まれた者に死なない者はいません。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 『それならば、尊き典侍殿、七ヶ月お待ちください。七ヶ月の経過の後、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
‘‘‘Aticiraṃ kho, bho, satta māsāni, nāhaṃ sakkomi bhavante satta māsāni āgametuṃ. Ko nu kho pana, bho, jānāti jīvitānaṃ. Gamanīyo samparāyo, mantāyaṃ boddhabbaṃ, kattabbaṃ kusalaṃ, caritabbaṃ brahmacariyaṃ, natthi jātassa amaraṇaṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti.
『友よ、七ヶ月はあまりに長すぎます。私は七ヶ月間待つことはできません。友よ、いったい誰が生の長さを知っているでしょうか。来世へは必ず赴かねばならず、智慧をもって覚るべきであり、善行をなすべきであり、清浄行を修めるべきです。生まれた者に死なない者はいません。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』
‘‘‘Tena hi bhavaṃ govindo cha māsāni āgametu…pe… pañca māsāni āgametu… cattāri māsāni āgametu… tīṇi māsāni āgametu… dve māsāni āgametu… ekaṃ māsaṃ āgametu… addhamāsaṃ āgametu, addhamāsassa accayena mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
『それならば、尊き典侍殿、六ヶ月お待ちください……(中略)……五ヶ月お待ちください……四ヶ月お待ちください……三ヶ月お待ちください……二ヶ月お待ちください……一ヶ月お待ちください……半月お待ちください。半月の経過の後、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
‘‘‘Aticiraṃ kho, bho, addhamāso, nāhaṃ sakkomi bhavante addhamāsaṃ āgametuṃ. Ko nu kho pana, bho, jānāti jīvitānaṃ! Gamanīyo samparāyo, mantāyaṃ boddhabbaṃ, kattabbaṃ kusalaṃ, caritabbaṃ brahmacariyaṃ, natthi jātassa amaraṇaṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. ‘‘Tena hi bhavaṃ govindo sattāhaṃ āgametu, yāva mayaṃ sake puttabhātaro rajjena anusāsissāma, sattāhassa accayena mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti. ‘‘Na ciraṃ kho, bho, sattāhaṃ, āgamessāmahaṃ bhavante sattāha’’nti.
『友よ、半月はあまりに長すぎます。私は半月待つことはできません。友よ、いったい誰が生の長さを知っているでしょうか。来世へは必ず赴かねばならず、智慧をもって覚るべきであり、善行をなすべきであり、清浄行を修めるべきです。生まれた者に死なない者はいません。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 『それならば、尊き典侍殿、七日間お待ちください。私たちが自分たちの子や兄弟たちに国政を任せるまでの間です。七日間の経過の後、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』 『友よ、七日間なら長すぎはしません。私は七日間お待ちいたしましょう』
Brāhmaṇamahāsālādīnaṃ āmantanā
バラモン大居士らへの暇乞い
324. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena te satta ca brāhmaṇamahāsālā satta ca nhātakasatāni tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te satta ca brāhmaṇamahāsāle satta ca nhātakasatāni etadavoca – ‘‘aññaṃ dāni bhavanto ācariyaṃ pariyesantu, yo bhavantānaṃ mante vācessati. Icchāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa. Te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā, pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. ‘‘Mā bhavaṃ govindo agārasmā anagāriyaṃ pabbaji. Pabbajjā, bho, appesakkhā ca appalābhā ca; brahmaññaṃ mahesakkhañca mahālābhañcā’’ti. ‘‘Mā bhavanto evaṃ avacuttha – ‘‘pabbajjā appesakkhā ca appalābhā ca, brahmaññaṃ mahesakkhañca mahālābhañcā’’ti. Ko nu kho, bho, aññatra mayā mahesakkhataro vā mahālābhataro vā! Ahañhi, bho, etarahi rājāva raññaṃ brahmāva brāhmaṇānaṃ devatāva gahapatikānaṃ. Tamahaṃ sabbaṃ pahāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmi. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā. Pabbajissāmahaṃ, bho, agārasmā anagāriya’’nti. ‘‘Sace bhavaṃ govindo agārasmā anagāriyaṃ pabbajissati, mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
324. それから、友よ、大典侍バラモンは七人のバラモン大居士と七百人の沐浴修学者たちのところへ赴きました。赴いて、その七人のバラモン大居士と七百人の沐浴修学者たちにこう言いました。『友よ、あなた方にマントラを教えてくれる別の師をお探しください。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家したいのです。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 『尊き典侍殿よ、家を出て家なき生活へ出家してはなりません。友よ、出家とは名誉も利得も乏しいものです。バラモンの生活こそ威光があり、大いなる利得があるのです』 『友よ、「出家は名誉も利得も乏しく、バラモンこそ威光があり大いなる利得がある」などと言ってはなりません。友よ、この私をおいて他に誰がより威光があり、より大いなる利得を得ているでしょうか。実に私は今や、王たちにとっての王のごとく、バラモンたちにとっての梵天のごとく、家長たちにとっての神のごとき存在です。私はそれらすべてを捨てて、家を出て家なき生活へと出家するのです。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。友よ、私は家を出て家なき生活へと出家いたします』 『もし尊き典侍殿が家を出て家なき生活へと出家されるならば、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
Bhariyānaṃ āmantanā
妻たちへの暇乞い
325. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo yena cattārīsā bhariyā sādisiyo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā cattārīsā bhariyā sādisiyo etadavoca – ‘‘yā bhotīnaṃ icchati, sakāni vā ñātikulāni gacchatu aññaṃ vā bhattāraṃ pariyesatu. Icchāmahaṃ, bhotī, agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Yathā kho pana me sutaṃ brahmuno āmagandhe bhāsamānassa, te na sunimmadayā agāraṃ ajjhāvasatā. Pabbajissāmahaṃ, bhotī, agārasmā anagāriya’’nti. ‘‘Tvaññeva no ñāti ñātikāmānaṃ, tvaṃ pana bhattā bhattukāmānaṃ. Sace bhavaṃ govindo agārasmā anagāriyaṃ pabbajissati, mayampi agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāma, atha yā te gati, sā no gati bhavissatī’’ti.
325. それから、友よ、大典侍バラモンは同等の家柄の四十人の妻たちのところへ赴きました。赴いて、四十人の妻たちにこう言いました。『妻たちよ、望む者は自分の親族の家へ帰るがよい、あるいは他の夫を求めるがよい。妻たちよ、私は家を出て家なき生活へと出家したいのだ。梵天が生臭き穢れについて語られるのを聞いた通り、それらは家に住む生活にとどまっていては、容易に除き去ることはできません。妻たちよ、私は家を出て家なき生活へと出家する』 『あなた様こそ親族を求める私たちにとっての親族であり、夫を求める私たちにとっての夫であります。もし尊き典侍殿が家を出て家なき生活へと出家されるならば、私たちもまた家を出て家なき生活へと出家いたしましょう。そして、そなたの行く所が、私たちの行く所となるでしょう』
Mahāgovindapabbajjā
大典侍の出家
326. ‘‘Atha kho, bho, mahāgovindo brāhmaṇo tassa sattāhassa accayena kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbaji. Pabbajitaṃ pana mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ satta ca rājāno khattiyā muddhāvasittā satta ca brāhmaṇamahāsālā satta ca nhātakasatāni cattārīsā ca bhariyā sādisiyo anekāni ca khattiyasahassāni anekāni ca brāhmaṇasahassāni anekāni ca gahapatisahassāni anekehi ca itthāgārehi itthiyo kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā mahāgovindaṃ brāhmaṇaṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajitaṃ anupabbajiṃsu. Tāya sudaṃ, bho, parisāya parivuto mahāgovindo brāhmaṇo gāmanigamarājadhānīsu cārikaṃ carati. Yaṃ kho pana, bho, tena samayena mahāgovindo brāhmaṇo gāmaṃ vā nigamaṃ vā upasaṅkamati, tattha rājāva hoti raññaṃ, brahmāva brāhmaṇānaṃ, devatāva gahapatikānaṃ. Tena kho pana samayena manussā khipanti vā upakkhalanti vā te evamāhaṃsu – ‘‘namatthu mahāgovindassa brāhmaṇassa, namatthu satta purohitassā’’’ti.
326. そして、友よ、大典侍バラモンはその七日の経過の後、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家を出て家なき生活へと出家しました。大典侍バラモンが出家すると、灌頂を受けた七人の刹帝利の王たち、七人のバラモン大居士、七百人の沐浴修学者たち、同等の家柄の四十人の妻たち、何千人もの刹帝利たち、何千人ものバラモンたち、何千人もの家長たち、そして多くの後宮の女性たちが髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家を出て家なき生活へと出家した大典侍バラモンに従って共に出家しました。友よ、大典侍バラモンはその信徒団に囲まれて、村々、町々、王都を行脚しました。友よ、その当時、大典侍バラモンがある村や町を訪れると、そこでは王たちにとっての王、バラモンたちにとっての梵天、家長たちにとっての神のようでした。その当時、人々はくしゃみをしたり、つまずいたりしたとき、『大典侍バラモンに礼拝あれ、七人の王の典侍に礼拝あれ』と言ったほどでした。
327. ‘‘Mahāgovindo, bho, brāhmaṇo mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ. Iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyāpajjena pharitvā vihāsi. Karuṇāsahagatena cetasā…pe… muditāsahagatena cetasā…pe… upekkhāsahagatena cetasā…pe… abyāpajjena pharitvā vihāsi sāvakānañca brahmalokasahabyatāya maggaṃ desesi.
327. 友よ、大典侍バラモンは、慈しみを伴った心によって一つの方向を満たして住し、同様に第二の方向を、第三の方向を、第四の方向を満たしました。このように上へ、下へ、横へと、すべての場所において、すべての自己のために、広大で、偉大で、無量の、怨みなく害意のない慈しみを伴った心によって全世界を満たして住しました。悲しみを伴った心によって……喜悦を伴った心によって……平等を伴った心によって……怨みなく害意のない心によって満たして住し、弟子たちに梵天界に至る道を説き示しました。
328. ‘‘Ye kho pana, bho, tena samayena mahāgovindassa brāhmaṇassa sāvakā sabbena sabbaṃ sāsanaṃ ājāniṃsu. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ brahmalokaṃ upapajjiṃsu. Ye na sabbena sabbaṃ sāsanaṃ ājāniṃsu, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā appekacce paranimmitavasavattīnaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjiṃsu; appekacce nimmānaratīnaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjiṃsu; appekacce tusitānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjiṃsu; appekacce yāmānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjiṃsu; appekacce tāvatiṃsānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjiṃsu; appekacce cātumahārājikānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjiṃsu; ye sabbanihīnaṃ kāyaṃ paripūresuṃ te gandhabbakāyaṃ paripūresuṃ. Iti kho, bho , sabbesaṃyeva tesaṃ kulaputtānaṃ amoghā pabbajjā ahosi avañjhā saphalā saudrayā’’’ti.
328. 友よ、その当時、大典侍バラモンの弟子たちの中で、教えを完全に理解した者たちは、身が壊れ死んだ後、善趣である梵天界に生まれ変わりました。完全にまでは教えを理解しなかった者たちは、身が壊れ死んだ後、ある者は他化自在天の神々と同伴となり、ある者は化楽天の神々と同伴となり、ある者は兜率天の神々と同伴となり、ある者は夜摩天の神々と同伴となり、ある者は三十三天の神々と同伴となり、ある者は四大王衆天の神々と同伴となりました。最も劣った境遇を満たした者たちでさえ、乾闥婆(ガンダッバ)の仲間を満たしました。このようにして、友よ、それらすべての良家の子らの出家は、無駄ではなく、空しくなく、実り豊かで、大きな果報をもたらすものとなったのです』
329. ‘‘Sarati taṃ bhagavā’’ti? ‘‘Sarāmahaṃ, pañcasikha. Ahaṃ tena samayena mahāgovindo brāhmaṇo ahosiṃ. Ahaṃ tesaṃ sāvakānaṃ brahmalokasahabyatāya maggaṃ desesiṃ. Taṃ kho pana me, pañcasikha, brahmacariyaṃ na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, yāvadeva brahmalokūpapattiyā.
329. 『世尊よ、そのことを覚えておられますか』 『パンチャシカよ、私はそれを覚えている。その当時、私が大典侍バラモンであった。私は弟子たちに梵天界に至る道を説き示した。しかし、パンチャシカよ、その清浄行は、嫌悪(厭離)のためにならず、離欲のためにならず、滅尽のためにならず、寂静のためにならず、勝通のためにならず、等正覚のためにならず、涅槃のためにならず、ただ梵天界への再生に至るだけであった。
Idaṃ kho pana me, pañcasikha, brahmacariyaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati. Katamañca taṃ, pañcasikha, brahmacariyaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati? Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ – sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo sammāvācā sammākammanto sammāājīvo sammāvāyāmo sammāsati sammāsamādhi. Idaṃ kho taṃ, pañcasikha, brahmacariyaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati.
しかし、パンチャシカよ、私のこの清浄行は、究極の嫌悪(厭離)のためになり、離欲のためになり、滅尽のためになり、寂静のためになり、勝通のためになり、等正覚のためになり、涅槃のために役立つ。パンチャシカよ、では、究極の厭離、離欲、滅尽、寂静、勝通、等正覚、涅槃に至る清浄行とは何か。それこそが、この貴なる八支聖道(八正道)である。すなわち、正見、正思惟、正語、正業、正命、正精進、正念、正定である。パンチャシカよ、これこそが、究極の厭離、離欲、滅尽、寂静、勝通、等正覚、涅槃に至る清浄行である。
330. ‘‘Ye kho pana me, pañcasikha, sāvakā sabbena sabbaṃ sāsanaṃ ājānanti, te āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharanti; ye na sabbena sabbaṃ sāsanaṃ ājānanti, te pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā honti tattha parinibbāyino anāvattidhammā tasmā lokā. Ye na sabbena sabbaṃ sāsanaṃ ājānanti, appekacce tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā rāgadosamohānaṃ tanuttā sakadāgāmino honti sakideva imaṃ lokaṃ āgantvā dukkhassantaṃ karissanti . Ye na sabbena sabbaṃ sāsanaṃ ājānanti, appekacce tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpannā honti avinipātadhammā niyatā sambodhiparāyaṇā. Iti kho, pañcasikha, sabbesaṃyeva imesaṃ kulaputtānaṃ amoghā pabbajjā avañjhā saphalā saudrayā’’ti.
330. パンチャシカよ、私の弟子たちの中で、教えを完全に理解した者たちは、諸々の漏(煩悩)が尽きることによって、漏のない心の解脱・智慧の解脱を、現世において自ら勝通によって現証し、体得して住している。教えを完全には理解しなかった者たちも、五下分結(五つの低級な束縛)の完全な消滅によって、化生する者(不還者)となり、そこで完全な涅槃に入り、その世界から戻ることのない者となる。教えを完全には理解しなかったある者たちは、三結の消滅により、貪・瞋・癡の希薄化によって、一度だけ帰る者(一動画/一還者)となり、一度だけこの世に戻って苦しみの終わりを告げるであろう。教えを完全には理解しなかったある者たちは、三結の消滅により、預流者となり、悪趣に堕ちることのない法を有し、必ず等正覚に至る者となる。このように、パンチャシカよ、これらすべての良家の子らの出家は、無駄ではなく、空しくなく、実り豊かで、大きな果報をもたらすものなのである』
Idamavoca bhagavā. Attamano pañcasikho gandhabbaputto bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā tatthevantaradhāyīti.
世尊はこのように説かれました。喜んだ乾闥婆の子パンチャシカは、世尊の説法を歓喜し、随喜して、世尊を礼拝し、右回りに巡って、その場で姿を消しました。
Mahāgovindasuttaṃ niṭṭhitaṃ chaṭṭhaṃ.
大典侍経 第六 終了