4. Mahāyamakavaggo4. 大双品
1. Cūḷagosiṅgasuttavaṇṇanā
1. 小ゴーシンガ経釈
325. Evaṃ me sutanti cūḷagosiṅgasuttaṃ. Tattha nātike viharatīti nātikā nāma ekaṃ taḷākaṃ nissāya dvinnaṃ cūḷapitimahāpitiputtānaṃ dve gāmā, tesu ekasmiṃ gāme. Giñjakāvasatheti iṭṭhakāmaye āvasathe. Ekasmiṃ kira samaye bhagavā mahājanasaṅgahaṃ karonto vajjiraṭṭhe cārikaṃ caramāno nātikaṃ anuppatto. Nātikavāsino manussā bhagavato mahādānaṃ datvā dhammakathaṃ sutvā pasannahadayā, ‘‘satthu vasanaṭṭhānaṃ karissāmā’’ti mantetvā iṭṭhakāheva bhittisopānatthambhe vāḷarūpādīni dassento pāsādaṃ katvā sudhāya limpitvā mālākammalatākammādīni niṭṭhāpetvā bhummattharaṇamañcapīṭhādīni paññapetvā satthu niyyātesuṃ. Aparāparaṃ panettha manussā bhikkhusaṅghassa rattiṭṭhānadivāṭṭhānamaṇḍapacaṅkamādīni kārayiṃsu. Iti so vihāro mahā ahosi. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘giñjakāvasathe’’ti.
325. 「このように私は聞いた」とは、小ゴーシンガ経である。そこにおいて「ナーティカに住まわれる」とは、ナーティカとは一つの池に依拠した叔父と伯父の息子たち(従兄弟たち)の二つの村のことであり、その中の一つの村において、ということである。「煉瓦の住居(ギンジャカーヴァサタ)において」とは、煉瓦で作られた住居において、である。あるとき世尊は大衆を教導しつつ、ヴァッジ国を行脚してナーティカに到着されたと伝えられる。ナーティカの住民たちは世尊に盛大な布施をなし、法話を聞いて清らかな心となり、「師の住まいを作ろう」と相談して、煉瓦によって壁・階段・柱を作り、猛獣の図などを施した邸宅を造り、漆喰を塗り、花飾りや蔓草模様などの細工を完成させ、敷物・寝台・椅子などを整えて師に献納した。さらに人々はそこに比丘僧団のために夜の居場所、昼の居場所、天幕、経行処などを造営させた。このようにその僧院は広大なものとなった。それを指して「煉瓦の住居において」と言われたのである。
Gosiṅgasālavanadāyeti tattha ekassa jeṭṭhakarukkhassa khandhato gosiṅgasaṇṭhānaṃ hutvā viṭapaṃ uṭṭhahi, taṃ rukkhaṃ upādāya sabbampi taṃ vanaṃ gosiṅgasālavananti saṅkhaṃ gataṃ. Dāyoti avisesena araññassetaṃ nāmaṃ. Tasmā gosiṅgasālavanadāyeti gosiṅgasālavanaaraññeti attho. Viharantīti sāmaggirasaṃ anubhavamānā viharanti. Imesañhi kulaputtānaṃ uparipaṇṇāsake puthujjanakālo kathito, idha khīṇāsavakālo. Tadā hi te laddhassādā laddhapatiṭṭhā adhigatapaṭisambhidā khīṇāsavā hutvā sāmaggirasaṃ anubhavamānā tattha vihariṃsu. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ.
「牛角沙羅林(ゴーシンガサーラヴァナ)の園において」とは、そこにおいて一本の古い大木の幹から牛の角の形となって枝が生え出でており、その木に基づいてその森全体が「牛角沙羅林」という名称を得たのである。「園(ダーヤ)」とは、一般的に森林の名称である。それゆえ「牛角沙羅林の園において」とは、牛角沙羅林の森林において、という意味である。「住まわれている」とは、和合の味わいを享受しつつ住まわれているということである。これらの良家の子たちについて、後分五十経篇では凡夫の時代が説かれ、ここでは漏尽者(阿羅漢)の時代が説かれている。そのとき彼らは法悦を得、拠り所を得、無礙解に達した漏尽者となって、和合の味わいを享受しつつそこに住まわれていた。それを指してこのように言われたのである。
Yena gosiṅgasālavanadāyo tenupasaṅkamīti dhammasenāpatimahāmoggallānattheresu vā asītimahāsāvakesu vā, antamaso dhammabhaṇḍāgārikaānandattherampi kañci anāmantetvā sayameva pattacīvaraṃ ādāya anīkā nissaṭo hatthī viya, yūthā nissaṭo kāḷasīho viya, vātacchinno valāhako viya ekakova upasaṅkami. Kasmā panettha bhagavā sayaṃ agamāsīti? Tayo kulaputtā sāmaggirasaṃ anubhavantā viharanti, tesaṃ paggaṇhanato, pacchimajanataṃ anukampanato dhammagarubhāvato ca. Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘ahaṃ ime kulaputte paggaṇhitvā ukkaṃsitvā paṭisanthāraṃ katvā dhammaṃ nesaṃ desessāmī’’ti. Evaṃ tāva paggaṇhanato agamāsi. Aparampissa ahosi – ‘‘anāgate kulaputtā sammāsambuddho samaggavāsaṃ vasantānaṃ santikaṃ sayaṃ gantvā paṭisanthāraṃ katvā dhammaṃ kathetvā tayo kulaputte paggaṇhi, ko nāma samaggavāsaṃ na vaseyyāti samaggavāsaṃ vasitabbaṃ maññamānā khippameva dukkhassantaṃ karissantī’’ti. Evaṃ pacchimajanataṃ anukampanatopi agamāsi. Buddhā ca nāma dhammagaruno honti, so ca nesaṃ dhammagarubhāvo rathavinīte āvikatova. Iti imasmā dhammagarubhāvatopi dhammaṃ paggaṇhissāmīti agamāsi.
「牛角沙羅林の園のあるところへ赴かれた」とは、法将(サーリプッタ)や大モッガッラーナ長老たち、あるいは八十人の大弟子たち、果ては法蔵預かりのアーナンダ長老にすら誰にも声をかけず、自ら鉢と衣を取って、軍勢から離れた象のように、群れから離れた黒獅子のように、風にちぎられた雲のように、ただ一人で赴かれたのである。なぜここで世尊は自ら行かれたのか? 三人の良家の子たちが和合の味わいを享受して住んでいるのを、彼らを称揚するため、後世の人々を憐憫するため、そして法を尊重するためである。世尊にはこのように思われたと伝えられる――「私はこれら良家の子たちを称揚し、引き上げ、歓迎の挨拶をして彼らに法を説こう」と。このようにまず称揚するために行かれた。さらに世尊にはこのように思われた――「未来において良家の子たちが『正等覚者は和合して住まう者たちのもとへ自ら赴き、歓迎の挨拶をし、法を語って、三人の良家の子たちを称揚された。誰が和合の生活を送らずにいられようか』と和合の生活を送るべきものと考えて、速やかに苦の終極をなすであろう」と。このように後世の人々を憐憫するためにも行かれた。また諸仏とは法を尊重する方々であり、その法を尊重するあり方は『車輅経』において明かされている通りである。このようにこの法を尊重することからも「法を称揚しよう」と赴かれたのである。
Dāyapāloti araññapālo. So taṃ araññaṃ yathā icchiticchitappadesena manussā pavisitvā tattha pupphaṃ vā phalaṃ vā niyyāsaṃ vā dabbasambhāraṃ vā na haranti, evaṃ vatiyā parikkhittassa tassa araññassa yojite dvāre nisīditvā taṃ araññaṃ rakkhati, pāleti. Tasmā ‘‘dāyapālo’’ti vutto. Attakāmarūpāti attano hitaṃ kāmayamānasabhāvā hutvā viharanti. Yo hi imasmiṃ sāsane pabbajitvāpi vejjakammadūtakammapahiṇagamanādīnaṃ vasena ekavīsatianesanāhi jīvikaṃ kappeti, ayaṃ na attakāmarūpo nāma. Yo pana imasmiṃ sāsane pabbajitvā ekavīsatianesanaṃ pahāya catupārisuddhisīle patiṭṭhāya buddhavacanaṃ uggaṇhitvā sappāyadhutaṅgaṃ adhiṭṭhāya aṭṭhatiṃsāya ārammaṇesu cittaruciyaṃ kammaṭṭhānaṃ gahetvā gāmantaṃ pahāya araññaṃ pavisitvā samāpattiyo nibbattetvā vipassanāya kammaṃ kurumāno viharati, ayaṃ attakāmo nāma. Tepi tayo kulaputtā evarūpā ahesuṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘attakāmarūpā viharantī’’ti.
「園の番人(ダーヤパーラ)」とは、森林の番人である。彼はその森林に人々が思い思いの場所から入って花や果実や樹脂や木材を持ち去らないように、柵で囲まれたその森林に取り付けられた門に座って、その森林を警備し、守っている。それゆえ「園の番人」と言われる。「自らのためを望む方々」とは、自らの利益を望む性質となって住んでいる者たちである。この教えにおいて出家しながらも医術や使者や伝言などの二十一の邪命によって生計を立てる者は、自らのためを望む者とは呼ばれない。しかし、この教えにおいて出家して二十一の邪命を捨て、四種清浄戒に確立し、仏の言葉を学び、適した頭陀行を受持し、三十八の所縁の中から心に適う業処(瞑想主題)を取って、村落を離れて森林に入り、禅定を成就させてヴィパッサナーの修行を行いつつ住まう者、この者は自らのためを望む者と呼ばれる。これら三人の良家の子たちもそのような方々であった。それゆえ「自らのためを望む方々が住まわれている」と言われたのである。
Mā tesaṃ aphāsumakāsīti tesaṃ mā aphāsukaṃ akāsīti bhagavantaṃ vāresi. Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘ime kulaputtā samaggā viharanti, ekaccassa ca gataṭṭhāne bhaṇḍanakalahavivādā vattanti, tikhiṇasiṅgo caṇḍagoṇo viya ovijjhanto vicarati, athekamaggena dvinnaṃ gamanaṃ na hoti, kadāci ayampi evaṃ karonto imesaṃ kulaputtānaṃ samaggavāsaṃ bhindeyya. Pāsādiko ca panesa suvaṇṇavaṇṇo surasagiddho maññe, gatakālato paṭṭhāya paṇītadāyakānaṃ attano upaṭṭhākānañca vaṇṇakathanādīhi imesaṃ kulaputtānaṃ appamādavihāraṃ bhindeyya. Vasanaṭṭhānāni cāpi etesaṃ kulaputtānaṃ nibaddhāni paricchinnāni tisso ca paṇṇasālā tayo caṅkamā tīṇi divāṭṭhānāni tīṇi mañcapīṭhāni. Ayaṃ pana samaṇo mahākāyo vuḍḍhataro maññe bhavissati. So akāle ime kulaputte senāsanā vuṭṭhāpessati. Evaṃ sabbathāpi etesaṃ aphāsu bhavissatī’’ti. Taṃ anicchanto, ‘‘mā tesaṃ aphāsukamakāsī’’ti bhagavantaṃ vāresi.
「彼らの不快とならないようにしてください」とは、彼らに不快をなさないようにと世尊を制止したのである。彼にはこのように思われたと伝えられる――「これらの良家の子たちは和合して住んでいるが、ある者が行った場所では争いや喧嘩や論争が起こり、鋭い角を持つ凶暴な牛のように突き当たって歩き回り、一つの道を二人が進むことができなくなる。時としてこの者もそのようにして、これら良家の子たちの和合の生活を破るかもしれない。またこの者は威容があり黄金色をしており、美昧に執着していると思われる。訪れて以降、上等な食事を施す者たちや自分の給仕者たちの称賛などを語ることで、これら良家の子たちの不放逸の生活を破るかもしれない。またこれらの良家の子たちの住処は定まっており、三つの草庵、三つの経行処、三つの昼の居場所、三つの寝台と椅子と限られている。しかしこの沙門は大柄であり、より年長であると思われる。彼は不適当な時にこれら良家の子たちを宿所から立たせるであろう。このようにすべてにおいて彼らの不快となるであろう」と。それを望まないで、「彼らに不快をなさないようにしてください」と世尊を制止したのである。
Kiṃ panesa jānanto vāresi, ajānantoti? Ajānanto. Kiñcāpi hi tathāgatassa paṭisandhiggahaṇato paṭṭhāya dasasahassacakkavāḷakampanādīni pāṭihāriyāni pavattiṃsu, araññavāsino pana dubbalamanussā sakammappasutā tāni sallakkhetuṃ na sakkonti. Sammāsambuddho ca nāma yadā anekabhikkhusahassaparivāro byāmappabhāya asītianubyañjanehi dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇasiriyā ca buddhānubhāvaṃ dassento vicarati, tadā ko esoti apucchitvāva jānitabbo hoti. Tadā pana bhagavā sabbampi taṃ buddhānubhāvaṃ cīvaragabbhena paṭicchādetvā valāhakagabbhena paṭicchanno puṇṇacando viya sayameva pattacīvaramādāya aññātakavesena agamāsi. Iti naṃ ajānantova dāyapālo nivāresi.
ところでこの者は知っていて制止したのか、知らずにか? 知らずにである。実に如来の受胎の時から一万の世界が震動するなどの奇瑞が生じたとはいえ、森林に住む愚鈍な人間は自らの仕事に追われてそれらに気づくことができない。また正等覚者とは、数千の比丘たちに取り巻かれ、丈光(一丈の光明)と八十種好と三十二相の威光によって仏の威徳を示しながら歩行されるときは、「この方は誰か」と問うまでもなく知られるべき方である。しかしそのとき世尊は、それら仏の威徳のすべてを衣の内に隠し、雲に覆われた満月のように、自ら鉢と衣を取って名もなき姿で赴かれた。このように彼を知らないままに園の番人は制止したのである。
Etadavocāti thero kira mā samaṇāti dāyapālassa kathaṃ sutvāva cintesi – ‘‘mayaṃ tayo janā idha viharāma, aññe pabbajitā nāma natthi, ayañca dāyapālo pabbajitena viya saddhiṃ katheti, ko nu kho bhavissatī’’ti divāṭṭhānato vuṭṭhāya dvāre ṭhatvā maggaṃ olokento bhagavantaṃ addasa. Bhagavāpi therassa saha dassaneneva sarīrobhāsaṃ muñci, asītianubyañjanavirājitā byāmappabhā pasāritasuvaṇṇapaṭo viya virocittha. Thero, ‘‘ayaṃ dāyapālo phaṇakataṃ āsivisaṃ gīvāya gahetuṃ hatthaṃ pasārento viya loke aggapuggalena saddhiṃ kathentova na jānāti, aññatarabhikkhunā viya saddhiṃ kathetī’’ti nivārento etaṃ, ‘‘mā, āvuso dāyapālā’’tiādivacanaṃ avoca.
「これを言った」とは、長老は「沙門よ、入るな」という園の番人の言葉を聞いてすぐに考えた――「我々三人がここに住んでおり、他の出家者はいない。そしてこの園の番人は出家者と話しているかのようだ。いったい誰であろうか」と昼の居場所から立ち上がり、門に立って道を眺めて世尊を見た。世尊もまた長老が見るやいなや身体から光明を放たれ、八十種好に輝く丈光は広げられた金の布のように輝いた。長老は「この園の番人は、鎌首をもたげた猛毒の蛇の首を掴もうと手を伸ばすかのように、世の最高の人と話していながら知らず、あたかもどこかの比丘と話しているかのようだ」と制止しつつ、「友よ、園の番人よ、入るなと言ってはならない」などの言葉を述べた。
Tenupasaṅkamīti kasmā bhagavato paccuggamanaṃ akatvā upasaṅkami? Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘mayaṃ tayo janā samaggavāsaṃ vasāma, sacāhaṃ ekakova paccuggamanaṃ karissāmi, samaggavāso nāma na bhavissatī’’ti piyamitte gahetvāva paccuggamanaṃ karissāmi. Yathā ca bhagavā mayhaṃ piyo, evaṃ sahāyānampi me piyoti, tehi saddhiṃ paccuggamanaṃ kātukāmo sayaṃ akatvāva upasaṅkami. Keci pana tesaṃ therānaṃ paṇṇasāladvāre caṅkamanakoṭiyā bhagavato āgamanamaggo hoti, tasmā thero tesaṃ saññaṃ dadamānova gatoti. Abhikkamathāti ito āgacchatha. Pāde pakkhālesīti vikasitapadumasannibhehi jālahatthehi maṇivaṇṇaṃ udakaṃ gahetvā suvaṇṇavaṇṇesu piṭṭhipādesu udakamabhisiñcitvā pādena pādaṃ ghaṃsanto pakkhālesi. Buddhānaṃ kāye rajojallaṃ nāma na upalimpati, kasmā pakkhālesīti? Sarīrassa utuggahaṇatthaṃ, tesañca cittasampahaṃsanatthaṃ. Amhehi abhihaṭena udakena bhagavā pāde pakkhālesi, paribhogaṃ akāsīti tesaṃ bhikkhūnaṃ balavasomanassavasena cittaṃ pīṇitaṃ hoti, tasmā pakkhālesi. Āyasmantaṃ anuruddhaṃ bhagavā etadavocāti so kira tesaṃ vuḍḍhataro.
「そのところへ赴いた」とは、なぜ世尊を出迎えずに赴いたのか? 彼にはこのように思われたと伝えられる――「我々三人は和合して生活している。もし私が一人だけで出迎えるなら、和合の生活とはならないだろう。親しい友を連れてこそ出迎えよう。そして世尊が私にとって敬愛すべき方であるように、私の仲間たちにとっても敬愛すべき方である」と、彼らと共に出迎えたいと望んで、自らは出迎えをなさずに赴いたのである。あるいはまた、長老たちの草庵の門や経行処の端が世尊の来られる道に面していたので、長老は彼らに合図を送りながら行ったのだと言う者もいる。「進み出てください」とは、こちらへ来てくださいということである。「足を洗った」とは、開いた蓮華のような水かきのある手で宝石のような水を取り、黄金色の足の甲に水を注ぎ、足と足を擦り合わせながら洗った。諸仏の身体には塵や垢は付着しないのに、なぜ洗ったのか? 身体を適温に保つためであり、彼らの心を歓喜させるためである。「私たちが運んだ水で世尊が足を洗われ、お使いになられた」と、それらの比丘たちの心は強い喜悦によって満たされる。それゆえ洗ったのである。「世尊は具寿アヌルッダにこれを言われた」とは、彼が彼らの中で最も年長であったと伝えられる。
326. Tassa saṅgahe kate sesānaṃ katova hotīti theraññeva etaṃ kacci vo anuruddhātiādivacanaṃ avoca. Tattha kaccīti pucchanatthe nipāto. Voti sāmivacanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – kacci anuruddhā tumhākaṃ khamanīyaṃ, iriyāpatho vo khamati? Kacci yāpanīyaṃ, kacci vo jīvitaṃ yāpeti ghaṭiyati? Kacci piṇḍakena na kilamatha, kacci tumhākaṃ sulabhapiṇḍaṃ, sampatte vo disvā manussā uḷuṅkayāguṃ vā kaṭacchubhikkhaṃ vā dātabbaṃ maññantīti bhikkhācāravattaṃ pucchati. Kasmā? Paccayena akilamantena hi sakkā samaṇadhammo kātuṃ, vattameva vā etaṃ pabbajitānaṃ. Atha tena paṭivacane dinne, ‘‘anuruddhā, tumhe rājapabbajitā mahāpuññā, manussā tumhākaṃ araññe vasantānaṃ adatvā kassa aññassa dātabbaṃ maññissanti, tumhe pana etaṃ bhuñjitvā kiṃ nu kho migapotakā viya aññamaññaṃ saṅghaṭṭentā viharatha, udāhu sāmaggibhāvo vo atthī’’ti sāmaggirasaṃ pucchanto, kacci pana vo, anuruddhā, samaggātiādimāha.
326. 「彼をもてなしたとき、残りの者をもてなしたことになる」として、長老だけに「アヌルッダよ、そなたたちは耐え忍びうるか……」などの言葉を述べられた。そこにおいて「〜か(カッチ)」とは質問の義の不変化詞である。「そなたたちの(ヴォー)」とは所有格の語である。次のように言われたことになる――アヌルッダよ、そなたたちは耐え忍びうるか、諸々の威儀はそなたたちにとって耐え忍べるか。命をつなぐことができるか、そなたたちの命は滞りなく養われ、保たれているか。托鉢の食物で疲労していないか、そなたたちにとって托鉢の食物は得やすいか、やって来たそなたたちを見て人々は柄杓一杯の粥や匙一杯の施食を与えるべきものと思っているか、と乞食の行儀について尋ねられているのである。なぜか? 必需品によって疲労しないことによってこそ沙門の法を修めることができ、あるいはこれが出家者の義務であるからである。そこで彼によって返答がなされたとき、「アヌルッダよ、そなたたちは王族から出家した大福徳の者たちであり、森林に住むそなたたちに施さずに、人々は他の誰に与えるべきものと思うであろうか。ところでそなたたちはそれを食べて、子鹿のようにお互いに衝突しながら住んでいるのか、それともそなたたちには和合があるのか」と和合の味わいを尋ねつつ、「ところでアヌルッダよ、そなたたちは和合し……」等を説かれた。
Tattha khīrodakībhūtāti yathā khīrañca udakañca aññamaññaṃ saṃsandati, visuṃ na hoti, ekattaṃ viya upeti, kacci evaṃ sāmaggivasena ekattūpagatacittuppādā viharathāti pucchati. Piyacakkhūhīti mettacittaṃ paccupaṭṭhapetvā olokanacakkhūni piyacakkhūni nāma. Kacci tathārūpehi cakkhūhi aññamaññaṃ sampassantā viharathāti pucchati. Tagghāti ekaṃsatthe nipāto. Ekaṃsena mayaṃ, bhanteti vuttaṃ hoti. Yathā kathaṃ panāti ettha yathāti nipātamattaṃ. Kathanti kāraṇapucchā. Kathaṃ pana tumhe evaṃ viharatha, kena kāraṇena viharatha, taṃ me kāraṇaṃ brūthāti vuttaṃ hoti. Mettaṃ kāyakammanti mettacittavasena pavattaṃ kāyakammaṃ. Āvi ceva raho cāti sammukhā ceva parammukhā ca. Itaresupi eseva nayo.
そこにおいて「牛乳と水のように混ざり合い」とは、牛乳と水がお互いに混ざり合い、別々にならず、一体となるかのように、そのように和合によって一つの心となって住んでいるかを尋ねられている。「愛憐の眼差しで」とは、慈しみの心を現起させて眺める眼が愛憐の眼差しと呼ばれる。そのような眼でお互いを見合って住んでいるかを尋ねられている。「まことに(タッガ)」とは確信の義の不変化詞である。「確かに私たちはそうです、世尊よ」と言われたことになる。「ところでどのようにして」において、「どのように(ヤター)」とは単なる不変化詞である。「どうして(カタン)」とは理由の問いである。「ところでそなたたちはどのようにしてそのように住んでいるのか、いかなる理由によって住んでいるのか、その理由を私に語れ」と言われたことになる。「慈しみの身体の行為(身業)」とは、慈心に基づいて行われる身体の行為である。「公然と、また隠れて」とは、面前においても背後においても、である。他(口業・意業)においても同じ方法である。
Tattha sammukhā kāyavacīkammāni sahavāse labbhanti, itarāni vippavāse. Manokammaṃ sabbattha labbhati. Yañhi sahavasantesu ekena mañcapīṭhaṃ vā dārubhaṇḍaṃ vā mattikābhaṇḍaṃ vā bahi dunnikkhittaṃ hoti, taṃ disvā kenidaṃ vaḷañjitanti avaññaṃ akatvā attanā dunnikkhittaṃ viya gahetvā paṭisāmentassa paṭijaggitabbayuttaṃ vā pana ṭhānaṃ paṭijaggantassa sammukhā mettaṃ kāyakammaṃ nāma hoti. Ekasmiṃ pakkante tena dunnikkhittaṃ senāsanaparikkhāraṃ tatheva nikkhipantassa paṭijaggitabbayuttaṭṭhānaṃ vā pana paṭijaggantassa parammukhā mettaṃ kāyakammaṃ nāma hoti. Sahavasantassa pana tehi saddhiṃ madhuraṃ sammodanīyaṃ kathaṃ paṭisanthārakathaṃ sāraṇīyakathaṃ dhammīkathaṃ sarabhaññaṃ sākacchaṃ pañhapucchanaṃ pañhavissajjananti evamādikaraṇe sammukhā mettaṃ vacīkammaṃ nāma hoti. Theresu pana pakkantesu mayhaṃ piyasahāyo nandiyatthero kimilatthero evaṃ sīlasampanno, evaṃ ācārasampannotiādiguṇakathanaṃ parammukhā mettaṃ vacīkammaṃ nāma hoti. Mayhaṃ piyamitto nandiyatthero kimilatthero avero hotu, abyāpajjo sukhī hotūti evaṃ samannāharato pana sammukhāpi parammukhāpi mettaṃ manokammaṃ hotiyeva.
そこにおいて面前での身業と口業は同居において得られ、他(背後での身業と口業)は離れて暮らすときに得られる。意業はあらゆる場所で得られる。実に同居している者たちの間で、一人が寝台や椅子、木製の器や土製の器を外に不適切に置いたとき、それを見て「誰がこれを使ったのか」と軽視することなく、自分が不適切に置いたかのように受け止めて片付ける者、あるいは手入れすべき場所を手入れする者には、面前での慈しみの身業となる。一人が出かけたときに、彼が不適切に置いた宿所の必需品をそのように片付ける者、あるいは手入れすべき場所を手入れする者には、背後での慈しみの身業となる。同居している者が彼らと共に心地よく喜ばしい会話、歓迎の会話、記憶すべき会話、法の会話、節をつけての読誦、議論、問答などを行うとき、面前での慈しみの口業となる。長老たちが出かけたときに「私の親しい友であるナンディヤ長老、キミラ長老はこれほどに戒を具え、これほどに行儀を具えている」などと徳を語ることは、背後での慈しみの口業となる。「私の親しい友であるナンディヤ長老、キミラ長老が怨みなく、害心なく、幸せでありますように」とこのように念じる者には、面前においても背後においても慈しみの意業となる。
Nānā hi kho no, bhante, kāyāti kāyañhi piṭṭhaṃ viya mattikā viya ca omadditvā ekato kātuṃ na sakkā. Ekañca pana maññe cittanti cittaṃ pana no hitaṭṭhena nirantaraṭṭhena aviggahaṭṭhena samaggaṭṭhena ekamevāti dasseti. Kathaṃ panetaṃ sakaṃ cittaṃ nikkhipitvā itaresaṃ cittavasena vattiṃsūti? Ekassa patte malaṃ uṭṭhahati, ekassa cīvaraṃ kiliṭṭhaṃ hoti, ekassa paribhaṇḍakammaṃ hoti. Tattha yassa patte malaṃ uṭṭhitaṃ, tena mamāvuso, patte malaṃ uṭṭhitaṃ pacituṃ vaṭṭatīti vutte itare mayhaṃ cīvaraṃ kiliṭṭhaṃ dhovitabbaṃ, mayhaṃ paribhaṇḍaṃ kātabbanti avatvā araññaṃ pavisitvā dārūni āharitvā chinditvā pattakaṭāhe paribhaṇḍaṃ katvā tato paraṃ cīvaraṃ vā dhovanti, paribhaṇḍaṃ vā karonti. Mamāvuso, cīvaraṃ kiliṭṭhaṃ dhovituṃ vaṭṭati, mama paṇṇasālā uklāpā paribhaṇḍaṃ kātuṃ vaṭṭatīti paṭhamataraṃ ārocitepi eseva nayo.
「世尊よ、実に私たちの身体は別々ですが」とは、身体は粉や粘土のように練り合わせて一つにすることはできない。「しかし心は一つであるかのようです」とは、私たちの心は利益という点で、絶え間ないという点で、争いがないという点で、和合しているという点で、ただ一つであると示している。ではどのようにして彼らは自分の心を捨てて他者の心に従って振る舞ったのか? ある者の鉢に汚れが生じ、ある者の衣が汚れ、ある者に塗壁の作業があるとする。そこにおいて鉢に汚れが生じた者が「友よ、私の鉢に汚れが生じました。焼く必要があります」と言ったとき、他の者たちは「私の衣が汚れており洗う必要がある、私の塗壁作業を行う必要がある」とは言わず、森に入って薪を運んで切り、鉢を焼く竈で塗壁をして、それから衣を洗うか、塗壁をする。また「友よ、私の衣が汚れており洗う必要があります。私の草庵が汚れており塗壁をする必要があります」と先に告げられた場合も同様である。
327. Sādhu sādhu, anuruddhāti bhagavā heṭṭhā na ca mayaṃ, bhante, piṇḍakena kilamimhāti vutte na sādhukāramadāsi. Kasmā? Ayañhi kabaḷīkāro āhāro nāma imesaṃ sattānaṃ apāyalokepi devamanussalokepi āciṇṇasamāciṇṇova. Ayaṃ pana lokasannivāso yebhuyyena vivādapakkhando, apāyaloke devamanussalokepi ime sattā paṭiviruddhā eva, etesaṃ sāmaggikālo dullabho, kadācideva hotīti samaggavāsassa dullabhattā idha bhagavā sādhukāramadāsi. Idāni tesaṃ appamādalakkhaṇaṃ pucchanto kacci pana vo, anuruddhātiādimāha. Tattha voti nipātamattaṃ paccattavacanaṃ vā, kacci tumheti attho. Amhākanti amhesu tīsu janesu. Piṇḍāya paṭikkamatīti gāme piṇḍāya caritvā paccāgacchati. Avakkārapātinti atirekapiṇḍapātaṃ apanetvā ṭhapanatthāya ekaṃ samuggapātiṃ dhovitvā ṭhapeti.
327. 「善いかな、善いかな、アヌルッダよ」と。世尊は先立って「世尊よ、私たちは托鉢の食物で疲労していません」と言われたときには歓呼(サードゥ)を与えられなかった。なぜか? この段食と呼ばれるものは、悪趣の世界においても天界・人間の世界においてもこれらの衆生に常に慣れ親しまれたものである。しかしこの世の住まいは大部分が論争に傾いており、悪趣の世界でも天界・人間の世界でもこれらの衆生は対立し合っており、彼らの和合の時は得難く、稀にしか生じないからである。和合して住まうことの得難さゆえに、ここで世尊は歓呼を与えられたのである。今や彼らの不放逸の相を尋ねつつ、「ところでアヌルッダよ、そなたたちは……」等を説かれた。そこにおいて「そなたたちは(ヴォー)」とは単なる不変化詞、あるいは主格の語であり、「そなたたちは〜か」という意味である。「私たちの中で」とは、私たち三人の中で、である。「托鉢から戻る」とは、村で托鉢のために歩行して戻って来ることである。「残飯の器」とは、余った托鉢の食物を取り除いて置くために、一つの蓋付きの器を洗って置くことである。
Yo pacchāti te kira therā na ekatova bhikkhācāraṃ pavisanti, phalasamāpattiratā hete. Pātova sarīrappaṭijagganaṃ katvā vattappaṭipattiṃ pūretvā senāsanaṃ pavisitvā kālaparicchedaṃ katvā phalasamāpattiṃ appetvā nisīdanti. Tesu yo paṭhamataraṃ nisinno attano kālaparicchedavasena paṭhamataraṃ uṭṭhāti; so piṇḍāya caritvā paṭinivatto bhattakiccaṭṭhānaṃ āgantvā jānāti – ‘‘dve bhikkhū pacchā, ahaṃ paṭhamataraṃ āgato’’ti. Atha pattaṃ pidahitvā āsanapaññāpanādīni katvā yadi patte paṭivisamattameva hoti, nisīditvā bhuñjati. Yadi atirekaṃ hoti, avakkārapātiyaṃ pakkhipitvā pātiṃ pidhāya bhuñjati. Katabhattakicco pattaṃ dhovitvā vodakaṃ katvā thavikāya osāpetvā pattacīvaraṃ gahetvā attano vasanaṭṭhānaṃ pavisati. Dutiyopi āgantvāva jānāti – ‘‘eko paṭhamaṃ āgato, eko pacchato’’ti. So sace patte bhattaṃ pamāṇameva hoti, bhuñjati. Sace mandaṃ, avakkārapātito gahetvā bhuñjati. Sace atirekaṃ hoti, avakkārapātiyaṃ pakkhipitvā pamāṇameva bhuñjitvā purimatthero viya vasanaṭṭhānaṃ pavisati. Tatiyopi āgantvāva jānāti – ‘‘dve paṭhamaṃ āgatā, ahaṃ pacchato’’ti. Sopi dutiyatthero viya bhuñjitvā katabhattakicco pattaṃ dhovitvā vodakaṃ katvā thavikāya osāpetvā āsanāni ukkhipitvā paṭisāmeti; pānīyaghaṭe vā paribhojanīyaghaṭe vā avasesaṃ udakaṃ chaḍḍetvā ghaṭe nikujjitvā avakkārapātiyaṃ sace avasesabhattaṃ hoti, taṃ vuttanayena jahitvā pātiṃ dhovitvā paṭisāmeti; bhattaggaṃ sammajjati. Tato kacavaraṃ chaḍḍetvā sammajjaniṃ ukkhipitvā upacikāhi muttaṭṭhāne ṭhapetvā pattacīvaramādāya vasanaṭṭhānaṃ pavisati. Idaṃ therānaṃ bahivihāre araññe bhattakiccakaraṇaṭṭhāne bhojanasālāyaṃ vattaṃ. Idaṃ sandhāya, ‘‘yo pacchā’’tiādi vuttaṃ.
「後から戻る者は」とは、それらの長老たちは一緒に托鉢に入らないと伝えられる。彼らは果定を喜ぶ者たちである。朝早く身体の手入れをして義務の行儀を果たし、宿所に入って時間を定めて果定に入って座る。その中で最初に座った者が自らの定めた時間に従って最初に起き上がる。彼は托鉢に歩行して戻り、食事の場所に来て「二人の比丘は後であり、私が最初に来た」と知る。そこで鉢に蓋をし、座席の設営などを行い、もし鉢の中に自分の一食分だけがあるならば、座って食べる。もし余りがあるならば、残飯の器に入れて器に蓋をして食べる。食事を終えると鉢を洗って水を拭き取り、袋に入れて鉢と衣を取って自らの住処に入る。二人目の者も来てすぐに「一人が先に来て、一人が後である」と知る。彼はもし鉢の中に適量の食事があるならば、食べる。もし少ないならば、残飯の器から取って食べる。もし余りがあるならば、残飯の器に入れて適量だけを食べ、最初の長老のように住処に入る。三人目の者も来てすぐに「二人が先に来て、私が後である」と知る。彼も二人目の長老のように食べて食事を終えると、鉢を洗って水を拭き取り、袋に入れ、座席を持ち上げて片付ける。飲水用の水瓶や手洗い用の水瓶に残った水を捨てて水瓶を伏せ、残飯の器にもし残った食事があるならば、それを説かれた方法で処分して器を洗って片付け、食堂を掃き清める。それからゴミを捨てて箒を持ち上げ、白蟻のいない場所に置いて鉢と衣を取り、自らの住処に入る。これが僧院の外の森林における長老たちの食事の場所、食堂における行儀である。これを指して「後から戻る者は……」等と言われたのである。
Yo passatītiādi pana nesaṃ antovihāre vattanti veditabbaṃ. Tattha vaccaghaṭanti ācamanakumbhiṃ. Rittanti rittakaṃ. Tucchanti tasseva vevacanaṃ. Avisayhanti ukkhipituṃ asakkuṇeyyaṃ, atibhāriyaṃ. Hatthavikārenāti hatthasaññāya. Te kira pānīyaghaṭādīsu yaṃkiñci tucchakaṃ gahetvā pokkharaṇiṃ gantvā anto ca bahi ca dhovitvā udakaṃ parissāvetvā tīre ṭhapetvā aññaṃ bhikkhuṃ hatthavikārena āmantenti, odissa vā anodissa vā saddaṃ na karonti. Kasmā odissa saddaṃ na karonti? Taṃ bhikkhuṃ saddo bādheyyāti. Kasmā anodissa saddaṃ na karonti? Anodissa sadde dinne, ‘‘ahaṃ pure, ahaṃ pure’’ti dvepi nikkhameyyuṃ, tato dvīhi kattabbakamme tatiyassa kammacchedo bhaveyya. Saṃyatapadasaddo pana hutvā aparassa bhikkhuno divāṭṭhānasantikaṃ gantvā tena diṭṭhabhāvaṃ ñatvā hatthasaññaṃ karoti, tāya saññāya itaro āgacchati, tato dve janā hatthena hatthaṃ saṃsibbantā dvīsu hatthesu ṭhapetvā upaṭṭhapenti. Taṃ sandhāyāha – ‘‘hatthavikārena dutiyaṃ āmantetvā hatthavilaṅghakena upaṭṭhapemā’’ti.
「見る者は……」等は、彼らの僧院内部における行儀であると知るべきである。そこにおいて「便所の瓶」とは、洗浄用の瓶である。「空の」とは、空っぽの。「空虚な」とは、それと同義語である。「耐えがたい」とは、持ち上げることができない、非常に重いということである。「手振りによって」とは、手の合図によってである。彼らは飲水用の瓶などの空のものを取って池へ行き、内外を洗って水を濾し、岸に置いて他の比丘を手振りで呼ぶのであり、名指しでも名指しでなくても声を出さないと伝えられる。なぜ名指しで声を出さないのか? その比丘を声が煩わせるかもしれないからである。なぜ名指しでなく声を出さないのか? 名指しせずに声を出せば、「私が先だ、私が先だ」と二人とも出てくるかもしれず、そのとき二人でなすべき仕事によって三人目の作業が中断されることになるからである。静かな足音を立てて他の比丘の昼の居場所の近くへ行き、彼に見られたことを知って手の合図をする。その合図によってもう一人がやって来て、それから二人が手を携え、二対の手の上に置いて持ち運ぶのである。それを指して「手振りで二人目を呼び、手を取り合って運びます」と言ったのである。
Pañcāhikaṃ kho panāti cātuddase pannarase aṭṭhamiyanti idaṃ tāva pakatidhammassavanameva, taṃ akhaṇḍaṃ katvā pañcame pañcame divase dve therā nātivikāle nhāyitvā anuruddhattherassa vasanaṭṭhānaṃ gacchanti. Tattha tayopi nisīditvā tiṇṇaṃ piṭakānaṃ aññatarasmiṃ aññamaññaṃ pañhaṃ pucchanti, aññamaññaṃ vissajjenti, tesaṃ evaṃ karontānaṃyeva aruṇaṃ uggacchati. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Ettāvatā therena bhagavatā appamādalakkhaṇaṃ pucchitena pamādaṭṭhānesuyeva appamādalakkhaṇaṃ vissajjitaṃ hoti. Aññesañhi bhikkhūnaṃ bhikkhācāraṃ pavisanakālo, nikkhamanakālo, nivāsanaparivattanaṃ, cīvarapārupanaṃ, antogāme piṇḍāya caraṇaṃ dhammakathanaṃ, anumodanaṃ, gāmato nikkhamitvā bhattakiccakaraṇaṃ, pattadhovanaṃ, pattaosāpanaṃ, pattacīvarapaṭisāmananti papañcakaraṇaṭṭhānāni etāni. Tasmā thero amhākaṃ ettakaṃ ṭhānaṃ muñcitvā pamādakālo nāma natthīti dassento pamādaṭṭhānesuyeva appamādalakkhaṇaṃ vissajjesi.
「また五日ごとに」とは、十四日、十五日、八日というのは通常の聴法の日であるが、それを欠かすことなく、五日ごとに二人の長老は遅くならない時刻に入浴してアヌルッダ長老の住処へ行く。そこにおいて三人とも座り、三蔵の中のいずれかについてお互いに問いを投げかけ、お互いに答え合う。彼らがそうしているうちに夜が明ける。それを指してこのように言われたのである。これによって長老は、世尊から不放逸の相を尋ねられて、放逸の生じやすい場所においてこそ不放逸の相を答えたことになる。実に他の比丘たちにとって、托鉢に入る時、出る時、下衣を替えること、上衣を着けること、村の中で托鉢して歩くこと、法を語ること、随喜すること、村から出て食事をすること、鉢を洗うこと、鉢を片付けること、鉢と衣を納めること、これらは雑多な気晴らしの生じやすい場所である。それゆえ長老は、私たちのこれだけの場所を除いて放逸の時間などは存在しないと示すために、放逸の生じやすい場所においてこそ不放逸の相を答えたのである。
328. Athassa bhagavā sādhukāraṃ datvā paṭhamajjhānaṃ pucchanto puna atthi pana votiādimāha. Tattha uttari manussadhammāti manussadhammato uttari. Alamariyañāṇadassanavisesoti ariyabhāvakaraṇasamattho ñāṇaviseso. Kiñhi no siyā, bhanteti kasmā, bhante, nādhigato bhavissati, adhigatoyevāti. Yāva devāti yāva eva.
328. そこで世尊は彼に歓呼を与え、初禅について尋ねつつ、再び「ところでそなたたちには……があるか」等を説かれた。そこにおいて「人法を超えた」とは、人間の法を超えた。「聖なる知見の勝れた境地」とは、聖者の境地をなすことのできる勝れた知である。「世尊よ、どうして私たちにないことがありましょうか」とは、世尊よ、どうして得られていないことがありましょうか、得られているに決まっています、ということである。「まさに〜まで」とは、〜に至るまでまさに、である。
329. Evaṃ paṭhamajjhānādhigame byākate dutiyajjhānādīni pucchanto etassa pana votiādimāha. Tattha samatikkamāyāti samatikkamatthāya. Paṭippassaddhiyāti paṭippassaddhatthāya. Sesaṃ sabbattha vuttanayeneva veditabbaṃ. Pacchimapañhe pana lokuttarañāṇadassanavasena adhigataṃ nirodhasamāpattiṃ pucchanto alamariyañāṇadassanavisesoti āha. Theropi pucchānurūpeneva byākāsi. Tattha yasmā vedayitasukhato avedayitasukhaṃ santataraṃ paṇītataraṃ hoti, tasmā aññaṃ phāsuvihāraṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā na samanupassāmāti āha.
329. このように初禅の獲得が答えられたとき、第二禅などについて尋ねつつ「ところでそなたたちには、これを超克するために……」等を説かれた。そこにおいて「超克するために」とは、超越するための義である。「静まりのために」とは、安息のための義である。残りはすべての場所で説かれた通りの方法で知るべきである。最後の問いにおいて、出世間の知見に基づいて獲得された滅尽定について尋ねつつ「聖なる知見の勝れた境地」と言われた。長老もまた問いに応じて答えた。そこにおいて、感受される楽(受楽)よりも感受されない楽(不受楽・滅尽定の寂静)の方がより静寂でより勝れているがゆえに、「これより勝れた、あるいはより秀でた他の安楽な住処を私たちは見出しません」と言ったのである。
330. Dhammiyā kathāyāti sāmaggirasānisaṃsappaṭisaṃyuttāya dhammiyā kathāya. Sabbepi te catūsu saccesu pariniṭṭhitakiccā, tena tesaṃ paṭivedhatthāya kiñci kathetabbaṃ natthi. Sāmaggirasena pana ayañca ayañca ānisaṃsoti sāmaggirasānisaṃsameva nesaṃ bhagavā kathesi. Bhagavantaṃ anusaṃyāyitvāti anugantvā. Te kira bhagavato pattacīvaraṃ gahetvā thokaṃ agamaṃsu, atha bhagavā vihārassa pariveṇapariyantaṃ gatakāle, ‘‘āharatha me pattacīvaraṃ, tumhe idheva tiṭṭhathā’’ti pakkāmi. Tato paṭinivattitvāti tato ṭhitaṭṭhānato nivattitvā. Kiṃ nu kho mayaṃ āyasmatoti bhagavantaṃ nissāya pabbajjādīni adhigantvāpi attano guṇakathāya aṭṭiyamānā adhigamappicchatāya āhaṃsu. Imāsañca imāsañcāti paṭhamajjhānādīnaṃ lokiyalokuttarānaṃ. Cetasā ceto paricca viditoti ajja me āyasmanto lokiyasamāpattiyā vītināmesuṃ, ajja lokuttarāyāti evaṃ cittena cittaṃ paricchinditvā viditaṃ. Devatāpi meti, bhante anuruddha, ajja ayyo nandiyatthero, ajja ayyo kimilatthero imāya ca imāya ca samāpattiyā vītināmesīti evamārocesunti attho. Pañhābhipuṭṭhenāti tampi mayā sayaṃ viditanti vā devatāhi ārocitanti vā ettakeneva mukhaṃ me sajjanti kathaṃ samuṭṭhāpetvā apuṭṭheneva me na kathitaṃ. Bhagavatā pana pañhābhipuṭṭhena pañhaṃ abhipucchitena satā byākataṃ, tatra me kiṃ na rocathāti āha.
330. 「法話によって」とは、和合の味わいの功徳に関連した法話によって、である。彼らは全員が四諦においてなすべきことを完了した者たちであり、それゆえ彼らに覚りのために語るべきことは何もない。しかし和合の味わいによって「これこれの功徳がある」と、和合の味わいの功徳のみを世尊は彼らに語られた。「世尊の後について歩み」とは、後ろに従って行って、である。彼らは世尊の鉢と衣を受け取って少しの間ついて行ったと伝えられる。そこで世尊は僧院の囲いの端に達したとき、「私の鉢と衣を渡しなさい。そなたたちはここに留まりなさい」と言って立ち去られた。「そこから戻って」とは、その立っていた場所から戻って、である。「私たちは尊者に対して何を……」とは、世尊に依拠して出家などを獲得しながらも、自らの徳を語られることを嫌がり、獲得した徳を誇示しない少欲さゆえに言ったのである。「これこれの」とは、初禅などの世間的・出世間の諸定である。「心をもって心を推し量って知った」とは、今日、尊者たちは世間的な禅定によって時を過ごされた、今日は出世間の禅定によって、とこのように心をもって心を推し量って知ったのである。「神々もまた私に」とは、尊者アヌルッダよ、今日、尊者ナンディヤ長老は、今日、尊者キミラ長老はこれこれの禅定によって時を過ごされました、とこのように告げたという意味である。「問いを尋ねられて」とは、それを私も自ら知ったからといって、あるいは神々によって告げられたからといって、それだけで私の口が語りたがって話を始め、問われもしないのに語ったのではない。世尊から問いを尋ねられ、質問された者として答えたのである。そのことについて私に何を不服に思われるのか、と言ったのである。
331. Dīghoti ‘‘maṇi māṇivaro dīgho, atho serīsako sahā’’ti (dī. ni. 3.293) evaṃ āgato aṭṭhavīsatiyā yakkhasenāpatīnaṃ abbhantaro eko devarājā. Parajanoti tasseva yakkhassa nāmaṃ. Yena bhagavā tenupasaṅkamīti so kira vessavaṇena pesito etaṃ ṭhānaṃ gacchanto bhagavantaṃ sayaṃ pattacīvaraṃ gahetvā giñjakāvasathato gosiṅgasālavanassa antare disvā bhagavā attanā pattacīvaraṃ gahetvā gosiṅgasālavane tiṇṇaṃ kulaputtānaṃ santikaṃ gacchati. Ajja mahatī dhammadesanā bhavissati. Mayāpi tassā desanāya bhāginā bhavitabbanti adissamānena kāyena satthu padānupadiko gantvā avidūre ṭhatvā dhammaṃ sutvā satthari gacchantepi na gato, – ‘‘ime therā kiṃ karissantī’’ti dassanatthaṃ pana tattheva ṭhito. Atha te dve there anuruddhattheraṃ paliveṭhente disvā, – ‘‘ime therā bhagavantaṃ nissāya pabbajjādayo sabbaguṇe adhigantvāpi bhagavatova maccharāyanti, na sahanti, ativiya nilīyanti paṭicchādenti, na dāni tesaṃ paṭicchādetuṃ dassāmi, pathavito yāva brahmalokā etesaṃ guṇe pakāsessāmī’’ti cintetvā yena bhagavā tenupasaṅkami.
331. 「ディーガ」とは、「マニ、マニヴァラ、ディーガ、そしてセーリサカ、サハ」(長部 3.293)とこのように説かれる二十八の夜叉の将軍たちの中に含まれる一人の天王である。「パラジャナ」とは、その夜叉の名である。「世尊のあるところへ赴いた」とは、彼はヴェッサヴァナ(多聞天)に遣わされてその場所へ行く途中で、世尊が自ら鉢と衣を取って煉瓦の住居から牛角沙羅林の間を進まれるのを見て、「世尊は自ら鉢と衣を取って牛角沙羅林の三人の良家の子たちのもとへ行かれる。今日、大いなる法の説示があるだろう。私もその説示にあずかるべきだ」と見えない姿で師の足跡に従って行き、遠くない場所に立って法を聞き、師が出発されるときにも去らず、「これらの長老たちは何をするだろうか」と見るためにまさにその場に留まっていた。そこで彼ら二人の長老がアヌルッダ長老を取り囲むのを見て、「これらの長老たちは世尊に依拠して出家などの一切の功徳を獲得しながらも、世尊にすら惜しみ隠し、耐えられず、極めて身を隠し覆い隠している。もはや彼らに覆い隠させはしない。大地から梵天の世界に至るまで彼らの功徳を顕揚しよう」と考えて、世尊のあるところへ赴いたのである。
Lābhā vata, bhanteti ye, bhante, vajjiraṭṭhavāsino bhagavantañca ime ca tayo kulaputte passituṃ labhanti, vandituṃ labhanti, deyyadhammaṃ dātuṃ labhanti, dhammaṃ sotuṃ labhanti, tesaṃ lābhā, bhante, vajjīnanti attho. Saddaṃ sutvāti so kira attano yakkhānubhāvena mahantaṃ saddaṃ katvā sakalaṃ vajjiraṭṭhaṃ ajjhottharanto taṃ vācaṃ nicchāresi. Tena cassa tesu rukkhapabbatādīsu adhivatthā bhummā devatā saddaṃ assosuṃ. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘saddaṃ sutvā’’ti. Anussāvesunti mahantaṃ saddaṃ sutvā sāvesuṃ. Esa nayo sabbattha. Yāva brahmalokāti yāva akaniṭṭhabrahmalokā. Tañcepi kulanti, ‘‘amhākaṃ kulato nikkhamitvā ime kulaputtā pabbajitā evaṃ sīlavanto guṇavanto ācārasampannā kalyāṇadhammā’’ti evaṃ tañcepi kulaṃ ete tayo kulaputte pasannacittaṃ anussareyyāti evaṃ sabbattha attho daṭṭhabbo. Iti bhagavā yathānusandhināva desanaṃ niṭṭhapesīti.
「世尊よ、まことに利得です」とは、世尊よ、ヴァッジ国の住民たちの中で、世尊とこれら三人の良家の子たちにまみえることを得、拝むことを得、布施の品を与えることを得、法を聞くことを得る者たち、彼らヴァッジ国の人々にとって利得です、という意味である。「声を聞いて」とは、彼は自らの夜叉の威神力によって大いなる声をなし、ヴァッジ国全体を覆い尽くすようにその言葉を発したと伝えられる。それによってそれらの木々や山などに住む地居の神々がその声を聞いた。それを指して「声を聞いて」と言われたのである。「触れ知らせた」とは、大いなる声を聞いて知らせたのである。この方法はすべての場所において同じである。「梵天の世界に至るまで」とは、色究竟天(アッカニッタ梵天)の世界に至るまで、である。「その家をも」とは、「私たちの家から出てこれらの良家の子たちは出家し、このように戒を具え、徳を具え、行儀を具え、美しき法を持つ者となった」と、このようにその家をもこれら三人の良家の子たちを澄んだ心で念じるならば、とこのようにすべての場所で義が見られるべきである。このように世尊は文脈に従って説示を終えられたのである。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『パパンチャ・スーダニー』中部註釈書において
Cūḷagosiṅgasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
小ゴーシンガ経釈 終わり
2. Mahāgosiṅgasuttavaṇṇanā
2. 大ゴーシンガ経釈
332. Evaṃ me sutanti mahāgosiṅgasuttaṃ. Tattha gosiṅgasālavanadāyeti idaṃ vasanaṭṭhānadassanatthaṃ vuttaṃ. Aññesu hi suttesu, ‘‘sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme’’ti evaṃ paṭhamaṃ gocaragāmaṃ dassetvā pacchā vasanaṭṭhānaṃ dasseti. Imasmiṃ pana mahāgosiṅgasutte bhagavato gocaragāmo anibandho, kocideva gocaragāmo bhavissati. Tasmā vasanaṭṭhānameva paridīpitaṃ. Araññanidānakaṃ nāmetaṃ suttanti. Sambahulehīti bahukehi. Abhiññātehi abhiññātehīti sabbattha vissutehi pākaṭehi. Therehi sāvakehi saddhinti pātimokkhasaṃvarādīhi thirakārakeheva dhammehi samannāgatattā therehi, savanante jātattā sāvakehi saddhiṃ ekato. Idāni te there sarūpato dassento, āyasmatā ca sāriputtenātiādimāha. Tatthāyasmā sāriputto attano sīlādīhi guṇehi buddhasāsane abhiññāto. Cakkhumantānaṃ gaganamajjhe ṭhito sūriyo viya cando viya, samuddatīre ṭhitānaṃ sāgaro viya ca pākaṭo paññāto. Na kevalañcassa imasmiṃ sutte āgataguṇavaseneva mahantatā veditabbā, ito aññesaṃ dhammadāyādasuttaṃ anaṅgaṇasuttaṃ sammādiṭṭhisuttaṃ sīhanādasuttaṃ rathavinītaṃ mahāhatthipadopamaṃ mahāvedallaṃ cātumasuttaṃ dīghanakhaṃ anupadasuttaṃ sevitabbāsevitabbasuttaṃ saccavibhaṅgasuttaṃ piṇḍapātapārisuddhi sampasādanīyaṃ saṅgītisuttaṃ dasuttarasuttaṃ pavāraṇāsuttaṃ (saṃ. ni. 1.215 ādayo) susimasuttaṃ therapañhasuttaṃ mahāniddeso paṭisambhidāmaggo therasīhanādasuttaṃ abhinikkhamanaṃ etadagganti imesampi suttānaṃ vasena therassa mahantatā veditabbā. Etadaggasmiñhi, ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ mahāpaññānaṃ yadidaṃ sāriputto’’ti (a. ni. 1.188-189) vuttaṃ.
332. 「このように私は聞いた」とは、大ゴーシンガ経である。そこにおいて「牛角沙羅林の園において」とは、これは住処を示すために説かれた。実に他の諸経では「サーヴァッティのジェータ林給孤独園に住まわれていた」とこのようにまず托鉢の村を示して、後に住処を示す。しかしこの大ゴーシンガ経において世尊の托鉢の村は特定されておらず、何らかの托鉢の村であっただろう。それゆえ住処のみが明らかにされたのである。これは森林を舞台(因縁)とする経である。「多くの」とは、多数の。「知られた」とは、あらゆる場所で名高く周知の。「長老の弟子たちと共に」とは、別解脱律儀などの堅固ならしめる法を具えていることから「長老」であり、教えを聞くこと(声聞)から生じたことから「弟子」であり、彼らと共に一緒に、ということである。 今やそれらの長老たちを具体的に示すために「具寿サーリプッタと……」等を説かれた。そこにおいて具寿サーリプッタは自らの戒などの功徳によって仏教において著名である。眼ある者たちにとって天空の中央に位置する太陽のように、月のように、また海岸に立つ者たちにとって大海のように名高く知られている。そして彼の偉大さは、ただこの経に説かれた功徳によってのみ知られるべきではなく、これ以外の『法嗣経』『無穢経』『正見経』『師子吼経』『車輅経』『大象跡喩経』『大有明経』『チャートゥマー経』『長爪経』『不断経』『応習不応習経』『分別聖諦経』『乞食清浄経』『自歓喜経』『集誦経』『十上経』『自恣経』(相応部 1.215等)『スシーマ経』『長老問経』『大義釈』『無礙解道』『長老師子吼経』『出家』『第一経』、これら諸経によっても長老の偉大さは知られるべきである。実に『第一経』において「比丘たちよ、大いなる智慧ある我が弟子比丘たちの中で最上なる者は、すなわちサーリプッタである」(増支部 1.188-189)と説かれている。
Mahāmoggallānopi sīlādiguṇehi ceva imasmiṃ sutte āgataguṇehi ca thero viya abhiññāto pākaṭo mahā. Apicassa anumānasuttaṃ, cūḷataṇhāsaṅkhayasuttaṃ māratajjaniyasuttaṃ pāsādakampanaṃ sakalaṃ iddhipādasaṃyuttaṃ nandopanandadamanaṃ yamakapāṭihāriyakāle devalokagamanaṃ vimānavatthu petavatthu therassa abhinikkhamanaṃ etadagganti imesampi vasena mahantabhāvo veditabbo. Etadaggasmiñhi, ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ iddhimantānaṃ yadidaṃ mahāmoggallāno’’ti (a. ni. 1.190) vuttaṃ.
大モッガッラーナもまた、戒などの功徳によっても、この経に説かれた功徳によっても、長老(サーリプッタ)と同様に著名で周知の偉大な者である。さらに彼の偉大さは『比量経』『小愛尽経』『魔訶責経』『邸宅震動』『神通足相応』全体、『ナンドーパナンダ調伏』『双神変の時の天上界行き』『天宮事』『餓鬼事』『長老の出家』『第一経』によっても知られるべきである。実に『第一経』において「比丘たちよ、神通ある我が弟子比丘たちの中で最上なる者は、すなわち大モッガッラーナである」(増支部 1.190)と説かれている。
Mahākassapopi sīlādiguṇehi ceva imasmiṃ sutte āgataguṇehi ca thero viya abhiññāto pākaṭo mahā. Apicassa cīvaraparivattanasuttaṃ jiṇṇacīvarasuttaṃ (saṃ. ni. 2.154 ādayo) candopamaṃ sakalaṃ kassapasaṃyuttaṃ mahāariyavaṃsasuttaṃ therassa abhinikkhamanaṃ etadagganti imesampi vasena mahantabhāvo veditabbo. Etadaggasmiñhi, ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ dhutavādānaṃ yadidaṃ mahākassapo’’ti (a. ni. 1.191) vuttaṃ.
大カッサパもまた、戒などの功徳によっても、この経に説かれた功徳によっても、長老と同様に著名で周知の偉大な者である。さらに彼の偉大さは『衣交換経』『古衣経』(相応部 2.154等)『月喩経』『カッサパ相応』全体、『大聖種経』『長老の出家』『第一経』によっても知られるべきである。実に『第一経』において「比丘たちよ、頭陀行を説く我が弟子比丘たちの中で最上なる者は、すなわち大カッサパである」(増支部 1.191)と説かれている。
Anuruddhattheropi sīlādiguṇehi ceva imasmiṃ sutte āgataguṇehi ca thero viya abhiññāto pākaṭo mahā. Apicassa cūḷagosiṅgasuttaṃ naḷakapānasuttaṃ anuttariyasuttaṃ upakkilesasuttaṃ anuruddhasaṃyuttaṃ mahāpurisavitakkasuttaṃ therassa abhinikkhamanaṃ etadagganti imesampi vasena mahantabhāvo veditabbo. Etadaggasmiñhi, ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ dibbacakkhukānaṃ yadidaṃ anuruddho’’ti (a. ni. 1.192) vuttaṃ.
アヌルッダ長老もまた、戒などの功徳によっても、この経に説かれた功徳によっても、長老と同様に著名で周知の偉大な者である。さらに彼の偉大さは『小ゴーシンガ経』『ナラカパーナ経』『無上経』『随煩悩経』『アヌルッダ相応』『大大人尋経』『長老の出家』『第一経』によっても知られるべきである。実に『第一経』において「比丘たちよ、天眼ある我が弟子比丘たちの中で最上なる者は、すなわちアヌルッダである」(増支部 1.192)と説かれている。
Āyasmatā ca revatenāti ettha pana dve revatā khadiravaniyarevato ca kaṅkhārevato ca. Tattha khadiravaniyarevato dhammasenāpatittherassa kaniṭṭhabhātiko, na so idha adhippeto. ‘‘Akappiyo guḷo, akappiyā muggā’’ti (mahāva. 272) evaṃ kaṅkhābahulo pana thero idha revatoti adhippeto. Sopi sīlādiguṇehi ceva imasmiṃ sutte āgataguṇehi ca thero viya abhiññāto pākaṭo mahā. Apicassa abhinikkhamanenapi etadaggenapi mahantabhāvo veditabbo. Etadaggasmiñhi, ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ jhāyīnaṃ yadidaṃ kaṅkhārevato’’ti (a. ni. 1.204) vuttaṃ.
「具寿レヴァタと」において、ここに二人のレヴァタ、すなわちカディラヴァニヤ・レヴァタとカンカー・レヴァタがいる。そこにおいてカディラヴァニヤ・レヴァタは法将長老(サーリプッタ)の弟であり、彼がここで意図されているのではない。「糖蜜は不適当か、緑豆は不適当か」(大品 272)とこのように疑いの多い長老が、ここでレヴァタとして意図されているのである。彼もまた戒などの功徳によっても、この経に説かれた功徳によっても、長老と同様に著名で周知の偉大な者である。さらに彼の偉大さは『出家』によっても『第一経』によっても知られるべきである。実に『第一経』において「比丘たちよ、禅定を修める我が弟子比丘たちの中で最上なる者は、すなわちカンカー・レヴァタである」(増支部 1.204)と説かれている。
Ānandattheropi sīlādiguṇehi ceva imasmiṃ sutte āgataguṇehi ca thero viya abhiññāto pākaṭo mahā. Apicassa sekkhasuttaṃ bāhitikasuttaṃ āneñjasappāyaṃ gopakamoggallānaṃ bahudhātukaṃ cūḷasuññataṃ mahāsuññataṃ acchariyabbhutasuttaṃ bhaddekarattaṃ mahānidānaṃ mahāparinibbānaṃ subhasuttaṃ cūḷaniyalokadhātusuttaṃ abhinikkhamanaṃ etadagganti imesampi vasena mahantabhāvo veditabbo. Etadaggasmiñhi, ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ bahussutānaṃ yadidaṃ ānando’’ti (a. ni. 1.219-223) vuttaṃ.
アーナンダ長老もまた、戒などの功徳によっても、この経に説かれた功徳によっても、長老と同様に著名で周知の偉大な者である。さらに彼の偉大さは『有学経』『バーヒティカ経』『不動利益経』『ゴーパーカ・モッガッラーナ経』『多界経』『小空経』『大空経』『希有未曾有経』『一夜賢者経』『大縁経』『大般涅槃経』『須婆経』『小千世界経』『出家』『第一経』によっても知られるべきである。実に『第一経』において「比丘たちよ、多聞なる我が弟子比丘たちの中で最上なる者は、すなわちアーナンダである」(増支部 1.219-223)と説かれている。
Aññehi ca abhiññātehi abhiññātehīti na kevalañca eteheva, aññehi ca mahāguṇatāya pākaṭehi abhiññātehi bahūhi therehi sāvakehi saddhiṃ bhagavā gosiṅgasālavanadāye viharatīti attho. Āyasmā hi sāriputto sayaṃ mahāpañño aññepi bahū mahāpaññe bhikkhū gahetvā tadā dasabalaṃ parivāretvā vihāsi. Āyasmā mahāmoggallāno sayaṃ iddhimā, āyasmā mahākassapo sayaṃ dhutavādo, āyasmā anuruddho sayaṃ dibbacakkhuko, āyasmā revato sayaṃ jhānābhirato, āyasmā ānando sayaṃ bahussuto aññepi bahū bahussute bhikkhū gahetvā tadā dasabalaṃ parivāretvā vihāsi, evaṃ tadā ete ca aññe ca abhiññātā mahātherā tiṃsasahassamattā bhikkhū dasabalaṃ parivāretvā vihariṃsūti veditabbā.
「他の多くの知られた長老たちと」とは、彼らだけでなく、大いなる功徳によって周知の著名な他の多くの長老の弟子たちと共に、世尊は牛角沙羅林の園に住まわれていたという意味である。実に具寿サーリプッタは自ら大いなる智慧あり、他の多くの大智慧の比丘たちを率いてそのとき十力(世尊)を取り囲んで住まわれた。具寿大モッガッラーナは自ら神通あり、具寿大カッサパは自ら頭陀行を説き、具寿アヌルッダは自ら天眼あり、具寿レヴァタは自ら禅定を喜び、具寿アーナンダは自ら多聞であり、他の多くの多聞の比丘たちを率いてそのとき十力を取り囲んで住まわれた。このようにそのときこれらや他の著名な大長老たち、およそ三万の比丘たちが十力を取り囲んで住まわれていたと知るべきである。
Paṭisallānā vuṭṭhitoti phalasamāpattivivekato vuṭṭhito. Yenāyasmā mahākassapo tenupasaṅkamīti thero kira paṭisallānā vuṭṭhito pacchimalokadhātuṃ olokento vanante kīḷantassa mattakhattiyassa kaṇṇato patamānaṃ kuṇḍalaṃ viya, saṃharitvā samugge pakkhipamānaṃ rattakambalaṃ viya, maṇināgadantato patamānaṃ satasahassagghanikaṃ suvaṇṇapātiṃ viya ca atthaṃ gacchamānaṃ paripuṇṇapaṇṇāsayojanaṃ sūriyamaṇḍalaṃ addasa. Tadanantaraṃ pācīnalokadhātuṃ olokento nemiyaṃ gahetvā parivattayamānaṃ rajatacakkaṃ viya, rajatakūṭato nikkhamantaṃ khīradhārāmaṇḍaṃ viya, sapakkhe papphoṭetvā gaganatale pakkhandamānaṃ setahaṃsaṃ viya ca meghavaṇṇāya samuddakucchito uggantvā pācīnacakkavāḷapabbatamatthake sasalakkhaṇappaṭimaṇḍitaṃ ekūnapaṇṇāsayojanaṃ candamaṇḍalaṃ addasa. Tato sālavanaṃ olokesi. Tasmiñhi samaye sālarukkhā mūlato paṭṭhāya yāva aggā sabbapāliphullā dukūlapārutā viya, muttākalāpavinaddhā viya ca virociṃsu. Bhūmitalaṃ pupphasantharapūjāya paṭimaṇḍitaṃ viya, tattha tattha nipatantena pupphareṇunā lākhārasena siñcamānaṃ viya ca ahosi. Bhamaramadhukaragaṇā kusumareṇumadamattā upagāyamānā viya vanantaresu vicaranti. Tadā ca uposathadivasova hoti. Atha thero, ‘‘kāya nu kho ajja ratiyā vītināmessāmī’’ti cintesi, ariyasāvakā ca nāma piyadhammassavanā honti. Athassa etadahosi – ‘‘ajja mayhaṃ jeṭṭhabhātikassa dhammasenāpatittherassa santikaṃ gantvā dhammaratiyā vītināmessāmī’’ti. Gacchanto pana ekakova agantvā ‘‘mayhaṃ piyasahāyaṃ mahākassapattheraṃ gahetvā gamissāmī’’ti nisinnaṭṭhānato vuṭṭhāya cammakhaṇḍaṃ papphoṭetvā yenāyasmā mahākassapo tenupasaṅkami.
「静慮より出でて」とは、果等至の閑静より出でたことである。「尊者大マハーカッサパのところへと近づいた」について、実に長老は静慮より出でて、西の世間界(西方)を眺めると、林の中で遊ぶ酔える刹帝利の耳から落ちる耳飾りのように、あるいは畳んで小箱に入れられる赤き毛織物のように、あるいは宝玉の象牙の棚から落ちる十万の価値ある金の鉢のように、沈みゆく満つる五十由旬の太陽の円輪を見た。その直後、東の世間界(東方)を眺めると、輪縁をとって回転させられる銀の車の輪のように、あるいは銀の峰から流れ出る乳の流れの滴のように、あるいは自らの両翼を羽ばたかせて天空の空へと飛び立つ白鳥のように、雲の色の海の腹から昇り、東の輪囲山嶺の頂にあって兎の印にて飾られた四十九由旬の月の円輪を見た。それから沙羅林を眺めた。実にその時、沙羅樹は根元より梢に至るまでことごとく一斉に花開き、絹布をまとったかの如く、真珠の首飾りを連ねたかの如く輝いていた。地表は散華の供養によって飾られたかの如くであり、あちこちに散り落ちる花粉によってラック(紫鉱の液)を注がれたかの如くであった。蜂や蜜蜂の群れは花粉の酔いに酔い痴れて歌をうたうかの如く林間を飛び交っていた。そしてその時はまさに布薩の日であった。そこで長老は、「いったい今日、我はいかなる歓楽をもって過ごすべきであろうか」と考えた。実に聖弟子たちというものは法の聴聞を好むものである。そこで彼に次のような思いが生じた。「今日、我は我が兄である法将軍長老(サーリプッタ)の御許へと赴き、法の歓楽をもって過ごそう」と。しかし赴くに際して一人だけで赴くことなく、「我が親愛なる友である大マハーカッサパ長老を連れて行こう」と、座していた場所より立ち上がり、皮の敷物をはたいて、尊者大マハーカッサパのところへと近づいた。
Evamāvusoti kho āyasmā mahākassapoti theropi yasmā piyadhammassavanova ariyasāvako, tasmā tassa vacanaṃ sutvā gacchāvuso, tvaṃ, mayhaṃ sīsaṃ vā rujjati piṭṭhi vāti kiñci lesāpadesaṃ akatvā tuṭṭhahadayova, ‘‘evamāvuso’’tiādimāha. Paṭissutvā ca nisinnaṭṭhānato vuṭṭhāya cammakhaṇḍaṃ papphoṭetvā mahāmoggallānaṃ anubandhi. Tasmiṃ samaye dve mahātherā paṭipāṭiyā ṭhitāni dve candamaṇḍalāni viya, dve sūriyamaṇḍalāni viya, dve chaddantanāgarājāno viya, dve sīhā viya, dve byagghā viya ca virociṃsu. Anuruddhattheropi tasmiṃ samaye divāṭṭhāne nisinno dve mahāthere sāriputtattherassa santikaṃ gacchante disvā pacchimalokadhātuṃ olokento sūriyaṃ vanantaṃ pavisantaṃ viya, pācīnalokadhātuṃ olokento candaṃ vanantato uggacchantaṃ viya, sālavanaṃ olokento sabbapāliphullameva sālavanañca disvā ajja uposathadivaso, ime ca me jeṭṭhabhātikā dhammasenāpatissa santikaṃ gacchanti, mahantena dhammassavanena bhavitabbaṃ, ahampi dhammassavanassa bhāgī bhavissāmīti nisinnaṭṭhānato vuṭṭhāya cammakhaṇḍaṃ papphoṭetvā mahātherānaṃ padānupadiko hutvā nikkhami. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho āyasmā ca mahāmoggallāno āyasmā ca mahākassapo āyasmā ca anuruddho yenāyasmā sāriputto tenupasaṅkamiṃsū’’ti. Upasaṅkamiṃsūti. Paṭipāṭiyā ṭhitā tayo candā viya, sūriyā viya, sīhā viya ca virocamānā upasaṅkamiṃsu.
「『友よ、そのようにいたしましょう』と、まさに尊者大マハーカッサパは」について、長老もまた法の聴聞を好む聖弟子であったため、彼の言葉を聞いて、「友よ、あなたが行きなさい。私には頭痛がある、あるいは背中が痛む」などと何らの口実も設けることなく、ただ歓喜した心をもって「友よ、そのようにいたしましょう」などと言った。そして応諾して座していた場所より立ち上がり、皮の敷物をはたいて、大マハーモッガッラーナに従った。その時、二人の大長老は並び立つ二つの月の円輪の如く、二つの太陽の円輪の如く、二頭の六牙の象王の如く、二頭の獅子の如く、二頭の虎の如く輝いていた。アヌルッダ長老もまたその時、昼の滞在処に座していて、二人の大長老がサーリプッタ長老の御許へと赴くのを見、西の世間界を眺めては太陽が林の奥へ入るのを見るかの如く、東の世間界を眺めては月が林の奥より昇るのを見るかの如く、沙羅林を眺めてはことごとく一斉に花開いた沙羅林を見て、「今日は布薩の日である。そしてこれら我が兄たちは法将軍の御許へと赴いている。大いなる法の聴聞があるに違いない。我もまた法の聴聞に与ろう」と座していた場所より立ち上がり、皮の敷物をはたいて、大長老たちの足跡に従う者となって出発した。それゆえ「時に尊者大マハーモッガッラーナと尊者大マハーカッサパと尊者アヌルッダは、尊者サーリプッタのところへと近づいた」と説かれた。「近づいた」とは、並び立つ三つの月のように、太陽のように、獅子のように輝きながら近づいたということである。
333. Evaṃ upasaṅkamante pana te mahāthere āyasmā ānando attano divāṭṭhāne nisinnoyeva disvā, ‘‘ajja mahantaṃ dhammassavanaṃ bhavissati, mayāpi tassa bhāginā bhavitabbaṃ, na kho pana ekakova gamissāmi, mayhaṃ piyasahāyampi revatattheraṃ gahetvā gamissāmī’’ti sabbaṃ mahāmoggallānassa mahākassapassa anuruddhassa upasaṅkamane vuttanayeneva vitthārato veditabbaṃ. Iti te dve janā paṭipāṭiyā ṭhitā dve candā viya, sūriyā viya, sīhā viya ca virocamānā upasaṅkamiṃsu. Tena vuttaṃ – ‘‘addasā kho āyasmā sāriputto’’tiādi. Disvāna āyasmantaṃ ānandaṃ etadavocāti dūratova disvā anukkamena kathāupacāraṃ sampattametaṃ, ‘‘etu kho āyasmā’’tiādivacanaṃ avoca. Ramaṇīyaṃ, āvusoti ettha duvidhaṃ rāmaṇeyyakaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ puggalarāmaṇeyyakañca. Tattha vanaṃ nāma nāgasalaḷasālacampakādīhi sañchannaṃ hoti bahalacchāyaṃ pupphaphalūpagaṃ vividharukkhaṃ udakasampannaṃ gāmato nissaṭaṃ, idaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ nāma. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
333. しかしそのように近づいてくる大長老たちを、尊者アーナンダは自らの昼の滞在処に座したまま見て、「今日、大いなる法の聴聞があるであろう。我もまたそれに与るべきである。だが一人だけで赴くことはすまい。我が親愛なる友であるレーヴァタ長老も連れて行こう」と、大マハーモッガッラーナ、大マハーカッサパ、アヌルッダの参詣において説かれた通りの次第によってすべて詳細に知るべきである。このようにその二人は並び立つ二つの月の如く、太陽の如く、獅子の如く輝きながら近づいた。それゆえ「実に尊者サーリプッタは見た」などと説かれた。「尊者アーナンダを見てこのように言った」とは、遠くから見て次第に挨拶の言葉を交わす段階に至って、「来たりませ、尊者よ」などの言葉を語ったのである。「麗しい、友よ」において、麗しさには林の麗しさと人の麗しさの二種がある。そこにおいて林とは、ナーガ樹(竜樹)、サララ樹、沙羅樹、瞻蔔樹(チャンパカ)などに覆われ、木陰が濃く、花や実をつけ、種々の樹木があり、水が豊かで、村から離れているもの、これを林の麗しさと呼ぶ。これを指して次のように説かれた。
‘‘Ramaṇīyāni araññāni, yattha na ramatī jano;
「林野は麗しい。そこでは世俗の人は喜ばないが、
Vītarāgā ramissanti, na te kāmagavesino’’ti. (dha. pa. 99);
離貪の人々は喜ぶであろう。彼らは欲望を求める者ではないからである」(法句経99)。
Vanaṃ pana sacepi ujjaṅgale hoti nirudakaṃ viralacchāyaṃ kaṇṭakasamākiṇṇaṃ, buddhādayopettha ariyā viharanti, idaṃ puggalarāmaṇeyyakaṃ nāma. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
しかし、たとえ林が高燥地にあって水がなく、木陰が薄く、刺に満ちていても、仏陀をはじめとする聖者たちがそこに住まうならば、これを人の麗しさと呼ぶ。これを指して次のように説かれた。
‘‘Gāme vā yadi vāraññe, ninne vā yadi vā thale;
「村にあれ、あるいは林野にあれ、低地にあれ、あるいは高地にあれ、
Yattha arahanto viharanti, taṃ bhūmirāmaṇeyyaka’’nti. (dha. pa. 98);
阿羅漢たちが住まうところ、その土地は麗しい」(法句経98)。
Idha pana taṃ duvidhampi labbhati. Tadā hi gosiṅgasālavanaṃ sabbapāliphullaṃ hoti kusumagandhasugandhaṃ, sadevake cettha loke aggapuggalo sammāsambuddho tiṃsasahassamattehi abhiññātabhikkhūhi saddhiṃ viharati. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘ramaṇīyaṃ, āvuso ānanda, gosiṅgasālavana’’nti.
しかしここにおいては、その両方ともに得られている。実にその時、牛角沙羅林はことごとく一斉に花開き、花の香りが芳しく漂い、神々を含むこの世間における最勝の人たる正等覚者は、約三万の著名な比丘たちとともに住まわれていた。それを指して「麗しいかな、友アーナンダよ、牛角沙羅林は」と説かれたのである。
Dosināti dosāpagatā, abbhaṃ mahikā dhūmo rajo rāhūti imehi pañcahi upakkilesehi virahitāti vuttaṃ hoti. Sabbapāliphullāti sabbattha pāliphullā, mūlato paṭṭhāya yāva aggā apupphitaṭṭhānaṃ nāma natthi. Dibbā maññe gandhā sampavantīti dibbā mandārapupphakoviḷārapāricchattakacandanacuṇṇagandhā viya samantā pavāyanti, sakkasuyāsantusitanimmānaratiparanimmitamahābrahmānaṃ otiṇṇaṭṭhānaṃ viya vāyantīti vuttaṃ hoti.
「月夜にして(澄みわたり)」とは、過失を離れたことであり、雲、霧、煙、塵、ラーフラ(日食・月食)というこれら五つの随煩悩を離れている、と説かれたことである。「ことごとく一斉に花開き」とは、いたるところ一斉に満開となっており、根元より梢に至るまで花のない場所はないということである。「天の香りの如くに漂い」とは、天上の曼陀羅華や拘毘陀羅華(コヴィダーラ)、波利質多樹(パーリチャッタ)の花や白檀の粉末の香りの如くに四方に薫り、帝釈天・夜摩天・兜率天・化楽天・他化自在天・大梵天らが降臨した場所の如くに香っている、と説かれたことである。
Kathaṃrūpena, āvuso ānandāti ānandatthero tesaṃ pañcannaṃ therānaṃ saṅghanavakova. Kasmā thero taṃyeva paṭhamaṃ pucchatīti? Mamāyitattā. Te hi dve therā aññamaññaṃ mamāyiṃsu. Sāriputtatthero, ‘‘mayā kattabbaṃ satthu upaṭṭhānaṃ karotī’’ti ānandattheraṃ mamāyi. Ānandatthero bhagavato sāvakānaṃ aggoti sāriputtattheraṃ mamāyi, kuladārake pabbājetvā sāriputtattherassa santike upajjhaṃ gaṇhāpesi. Sāriputtattheropi tatheva akāsi. Evaṃ ekamekena attano pattacīvaraṃ datvā pabbājetvā upajjhaṃ gaṇhāpitāni pañca bhikkhusatāni ahesuṃ. Āyasmā ānando paṇītāni cīvarādīnipi labhitvā therasseva deti.
「いかなる比丘によってであろうか、友アーナンダよ」について、アーナンダ長老はこれら五人の長老たちの中で僧伽において最も新参(年少)であった。なぜ長老は彼にこそ最初に問うたのか? 愛惜(敬愛)の念ゆえである。実に彼ら二人の長老は互いに愛惜し合っていた。サーリプッタ長老は「私になされるべき師への給仕を彼がしてくれている」としてアーナンダ長老を愛惜した。アーナンダ長老は「世尊の弟子たちの中で第一の方である」としてサーリプッタ長老を愛惜し、良家の男子を出家させてはサーリプッタ長老の御許で和尚(親師)とさせた。サーリプッタ長老もまた同様にした。このようにして互いに自らの鉢と衣を与えて出家させ、和尚につかせた者は五百人の比丘たちに及んだ。尊者アーナンダは上等な衣などを得ても長老にこそ与えた。
Eko kira brāhmaṇo cintesi – ‘‘buddharatanassa ca saṅgharatanassa ca pūjā paññāyati, kathaṃ nu kho dhammaratanaṃ pūjitaṃ nāma hotī’’ti? So bhagavantaṃ upasaṅkamitvā etamatthaṃ pucchi. Bhagavā āha – ‘‘sacesi, brāhmaṇa, dhammaratanaṃ pūjitukāmo, ekaṃ bahussutaṃ pūjehī’’ti bahussutaṃ, bhante, ācikkhathāti bhikkhusaṅghaṃ pucchati. So bhikkhusaṅghaṃ upasaṅkamitvā bahussutaṃ, bhante, ācikkhathāti āha. Ānandatthero brāhmaṇāti. Brāhmaṇo theraṃ sahassagghanikena cīvarena pūjesi. Thero taṃ gahetvā bhagavato santikaṃ agamāsi. Bhagavā ‘‘kuto, ānanda, laddha’’nti āha. Ekena, bhante, brāhmaṇena dinnaṃ, idaṃ panāhaṃ āyasmato sāriputtassa dātukāmoti. Dehi, ānandāti. Cārikaṃ pakkanto, bhanteti. Āgatakāle dehīti. Sikkhāpadaṃ, bhante, paññattanti. Kadā pana sāriputto āgamissatīti? Dasāhamattena, bhanteti. ‘‘Anujānāmi, ānanda, dasāhaparamaṃ atirekacīvaraṃ nikkhipitu’’nti (pārā. 461; mahāva. 347) sikkhāpadaṃ paññapesi. Sāriputtattheropi tatheva yaṃkiñci manāpaṃ labhati, taṃ ānandattherassa deti. Evaṃ te therā aññamaññaṃ mamāyiṃsu, iti mamāyitattā paṭhamaṃ pucchi.
あるバラモンが「仏宝への供養と僧宝への供養は知られているが、いったいどのようにして法宝が供養されたことになるのだろうか」と考えたという。彼は世尊の御許へと近づきこの意味を尋ねた。世尊は「バラモンよ、もしそなたが法宝を供養したいと望むなら、一人の多聞なる者を供養せよ」と仰せられた。「尊者よ、多聞なる者をお示しください」と比丘僧伽に尋ねた。彼は比丘僧伽の御許へと近づいて「尊者よ、多聞なる者をお示しください」と言った。「バラモンよ、アーナンダ長老である」と告げられた。バラモンは長老に千の価値ある衣をもって供養した。長老はそれを受け取って世尊の御許へと赴いた。世尊は「アーナンダよ、どこで得たのか」と仰せられた。「世尊よ、あるバラモンによって施されました。しかし私はこれを尊者サーリプッタに差し上げたいと望みます」。「アーナンダよ、差し上げなさい」。「世尊よ、遊行に出発されました」。「戻られた時に差し上げなさい」。「世尊よ、学処が制定されております」。「では、サーリプッタはいつ戻るのか」。「世尊よ、十日ほどであります」と。「アーナンダよ、十日を限度として余分の衣を保管することを許す」(波羅提木叉・経分別461、大品347)と学処を制定された。サーリプッタ長老もまた同様に、何であれ意にかなうものを得たなら、それをアーナンダ長老に与えた。このように彼ら長老たちは互いに愛惜し合っていた。このように愛惜の念ゆえに最初に問うたのである。
Apica anumatipucchā nāmesā khuddakato paṭṭhāya pucchitabbā hoti. Tasmā thero cintesi – ‘‘ahaṃ paṭhamaṃ ānandaṃ pucchissāmi, ānando attano paṭibhānaṃ byākarissati. Tato revataṃ, anuruddhaṃ, mahākassapaṃ, mahāmoggallānaṃ pucchissāmi. Mahāmoggallāno attano paṭibhānaṃ byākarissati. Tato pañcapi therā maṃ pucchissanti, ahampi attano paṭibhānaṃ byākarissāmī’’ti. Ettāvatāpi ayaṃ dhammadesanā sikhāppattā vepullappattā na bhavissati, atha mayaṃ sabbepi dasabalaṃ upasaṅkamitvā pucchissāma, satthā sabbaññutaññāṇena byākarissati. Ettāvatā ayaṃ dhammadesanā sikhāppattā vepullappattā bhavissati. Yathā hi janapadamhi uppanno aṭṭo gāmabhojakaṃ pāpuṇāti, tasmiṃ nicchituṃ asakkonte janapadabhojakaṃ pāpuṇāti, tasmiṃ asakkonte mahāvinicchayaamaccaṃ, tasmiṃ asakkonte senāpatiṃ, tasmiṃ asakkonte uparājaṃ, tasmiṃ vinicchituṃ asakkonte rājānaṃ pāpuṇāti, raññā vinicchitakālato paṭṭhāya aṭṭo aparāparaṃ na sañcarati, rājavacaneneva chijjati. Evamevaṃ ahañhi paṭhamaṃ ānandaṃ pucchissāmi…pe… atha mayaṃ sabbepi dasabalaṃ upasaṅkamitvā pucchissāma, satthā sabbaññutaññāṇena byākarissati. Ettāvatā ayaṃ dhammadesanā sikhāppattā vepullappattā bhavissati. Evaṃ anumatipucchaṃ pucchanto thero paṭhamaṃ ānandattheraṃ pucchi.
さらにまた、承認を求める問いというものは年少の者から始めて問われるべきものである。それゆえ長老はこう考えた。「我はまずアーナンダに問おう。アーナンダは自らの見解(弁才)を明らかにするであろう。それからレーヴァタ、アヌルッダ、大マハーカッサパ、大マハーモッガッラーナに問おう。大マハーモッガッラーナは自らの見解を明らかにするであろう。それから五人の長老たちも我に問うであろう。我もまた自らの見解を明らかにしよう」と。「これによってもこの法の説示は頂点に達し増大することはないであろう。そこで我ら皆で十力(仏陀)の御許へと近づいて問おう。師(仏陀)は一切知智によって解き明かされるであろう。これによってこの法の説示は頂点に達し増大するであろう。あたかも地方において生じた訴訟が村の長のもとに至り、彼が裁決できなければ地方の長のもとに至り、彼ができなければ大裁判大臣のもとに、彼ができなければ将軍のもとに、彼ができなければ副王のもとに、彼が裁決できなければ国王のもとに至り、国王によって裁決された時から訴訟はあちこち移動することなく国王の言葉によってのみ決着するようなものである。それと同様に、実に我はまずアーナンダに問い……中略……そこで我ら皆で十力の御許へと近づいて問おう。師は一切知智によって解き明かされるであろう。これによってこの法の説示は頂点に達し増大するであろう」と。このように承認を求める問いを問いながら、長老は最初にアーナンダ長老に問うたのである。
Bahussuto hotīti bahu assa sutaṃ hoti, navaṅgaṃ satthusāsanaṃ pāḷianusandhipubbāparavasena uggahitaṃ hotīti attho. Sutadharoti sutassa ādhārabhūto. Yassa hi ito gahitaṃ ito palāyati, chiddaghaṭe udakaṃ viya na tiṭṭhati, parisamajjhe ekaṃ suttaṃ vā jātakaṃ vā kathetuṃ vā vācetuṃ vā na sakkoti, ayaṃ na sutadharo nāma. Yassa pana uggahitaṃ buddhavacanaṃ uggahitakālasadisameva hoti, dasapi vīsatipi vassāni sajjhāyaṃ akarontassa na nassati, ayaṃ sutadharo nāma. Sutasannicayoti sutassa sannicayabhūto. Yathā hi sutaṃ hadayamañjūsāya sannicitaṃ silāyaṃ lekhā viya, suvaṇṇaghaṭe pakkhittasīhavasā viya ca ajjhosāya tiṭṭhati, ayaṃ sutasannicayo nāma. Dhātāti ṭhitā paguṇā. Ekaccassa hi uggahitaṃ buddhavacanaṃ dhātaṃ paguṇaṃ niccalitaṃ na hoti, asukasuttaṃ vā jātakaṃ vā kathehīti vutte sajjhāyitvā saṃsanditvā samanuggāhitvā jānissāmīti vadati. Ekaccassa dhātaṃ paguṇaṃ bhavaṅgasotasadisaṃ hoti, asukasuttaṃ vā jātakaṃ vā kathehīti vutte uddharitvā tameva katheti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘dhātā’’ti.
「多聞にして」とは、彼に多く聞くことがあることであり、九分教たる師の教えが聖典の文脈の前後の脈絡に従って把握されているという意味である。「聞を保持し」とは、聞法されたものの保持者となっていることである。実にここから取ったものがここから逃げ去り、穴のあいた水瓶の水の如く留まらず、大衆の中で一つの経あるいは本生話を語ることも誦出することもできない者は、聞の保持者とは呼ばれない。しかし、把握した仏語が把握した時のままであり、十年、二十年と読誦しなくとも失われない者、この者を「聞の保持者」と呼ぶ。「聞を積み集め」とは、聞法されたものの蓄積者となっていることである。あたかも聞法されたものが心の小箱に蓄えられ、石の刻文の如く、また金の瓶に入れられた獅子の油の如くにしっかりと留まるような者、この者を「聞の蓄積者」と呼ぶ。「記憶し」とは、確立し、熟達していることである。ある者にとって把握された仏語は、記憶され熟達し揺るぎないものではなく、「かの経あるいは本生話を語れ」と言われた時に「読誦し、照合し、検討してから知りましょう」と言う。ある者にとっては記憶され熟達して有分流の如くであり、「かの経あるいは本生話を語れ」と言われた時に、ただちに取り出してそれを語る。それを指して「記憶し」と説かれた。
Vacasā paricitāti suttadasaka-vaggadasaka-paṇṇāsadasakānaṃ vasena vācāya sajjhāyitā. Manasānupekkhitāti cittena anupekkhitā, yassa vācāya sajjhāyitaṃ buddhavacanaṃ manasā cintentassa tattha tattha pākaṭaṃ hoti. Mahādīpaṃ jāletvā ṭhitassa rūpagataṃ viya paññāyati. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘vacasā paricitā manasānupekkhitā’’ti. Diṭṭhiyā suppaṭividdhāti atthato ca kāraṇato ca paññāya suppaṭividdhā. Parimaṇḍalehi padabyañjanehīti ettha padameva atthassa byañjanato padabyañjanaṃ, taṃ akkharapāripūriṃ katvā dasavidhabyañjanabuddhiyo aparihāpetvā vuttaṃ parimaṇḍalaṃ nāma hoti, evarūpehi padabyañjanehīti attho. Apica yo bhikkhu parisati dhammaṃ desento suttaṃ vā jātakaṃ vā nikkhapitvā aññaṃ upārambhakaraṃ suttaṃ āharati, tassa upamaṃ katheti, tadatthaṃ ohāreti, evamidaṃ gahetvā ettha khipanto ekapasseneva pariharanto kālaṃ ñatvā vuṭṭhahati. Nikkhittasuttaṃ pana nikkhattamattameva hoti, tassa kathā aparimaṇḍalā nāma hoti. Yo pana suttaṃ vā jātakaṃ vā nikkhipitvā bahi ekapadampi agantvā pāḷiyā anusandhiñca pubbāparañca amakkhento ācariyehi dinnanaye ṭhatvā tulikāya paricchindanto viya, gambhīramātikāya udakaṃ pesento viya, padaṃ koṭṭento sindhavājānīyo viya gacchati, tassa kathā parimaṇḍalā nāma hoti. Evarūpiṃ kathaṃ sandhāya – ‘‘parimaṇḍalehi padabyañjanehī’’ti vuttaṃ.
「言葉によって親しまれ」とは、十経篇、十品篇、五十経篇などの区分に従って口頭で読誦されていることである。「心によって観察され」とは、心によって観察されていることであり、口頭で読誦した仏語を心で思索する時に、いたるところで明瞭になる者である。大きな灯火を灯して立っている者に色像が見えるが如くである。それを指して「言葉によって親しまれ、心によって観察され」と説かれた。「見解によってよく通達され」とは、意味からも論理(理由)からも智慧によってよく通達されていることである。「完全なる句と文詞によって」において、句それ自体が意味を明らかにするものであるから句文詞(文句)であり、それを文字の充足をなし、十種の文詞の智慧を損なうことなく説かれたものが「完全なるもの」と呼ばれるのであり、そのような句と文詞によって、という意味である。さらにまた、ある比丘は大衆の中で法を説くにあたって、一つの経あるいは本生話を提示しておきながら、他の非難を生じるような経を持ち出し、その譬喩を語り、その意味を損ない、このようにしてこれを取ってはこちらへ投げ込み、一方の偏った側面のみをもって処理し、時間を見て立ち去る。しかし提示された経はただ提示されただけにとどまり、彼の説法は不完全なものと呼ばれる。これに対し、経あるいは本生話を提示して、外の一句へも逸れることなく、聖典の脈絡と前後を損なうことなく、諸師から授けられた規範にとどまり、あたかも絵筆をもって境界を定めるかの如く、深い用水路に水を導くかの如く、足取り正しく進む駿馬の如くに進む者、その説法は完全なものと呼ばれる。このような説法を指して「完全なる句と文詞によって」と説かれた。
Anuppabandhehīti ettha yo bhikkhu dhammaṃ kathento suttaṃ vā jātakaṃ vā ārabhitvā āraddhakālato paṭṭhāya turitaturito araṇiṃ manthento viya, uṇhakhādanīyaṃ khādanto viya, pāḷiyā anusandhipubbāparesu gahitaṃ gahitameva aggahitaṃ aggahitameva ca katvā purāṇapaṇṇantaresu caramānaṃ godhaṃ uṭṭhapento viya tattha tattha paharanto osāpento ohāya gacchati. Yopi dhammaṃ kathento kālena sīghaṃ kālena dandhaṃ kālena mahāsaddaṃ kālena khuddakasaddaṃ karoti. Yathā petaggi kālena jalati, kālena nibbāyati, evameva idha petaggidhammakathiko nāma hoti, parisāya uṭṭhātukāmāya punappunaṃ ārabhati. Yopi kathento tattha tattha vitthāyati, nitthunanto kandanto viya katheti, imesaṃ sabbesampi kathā appabandhā nāma hoti. Yo pana suttaṃ ārabhitvā ācariyehi dinnanaye ṭhito acchinnadhāraṃ katvā nadīsotaṃ viya pavatteti, ākāsagaṅgato bhassamānaṃ udakaṃ viya nirantaraṃ kathaṃ pavatteti, tassa kathā anuppabandhā hoti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘anuppabandhehī’’ti. Anusayasamugghātāyāti sattannaṃ anusayānaṃ samugghātatthāya. Evarūpenāti evarūpena bahussutena bhikkhunā tathārūpeneva bhikkhusatena bhikkhusahassena vā saṅghāṭikaṇṇena vā saṅghāṭikaṇṇaṃ, pallaṅkena vā pallaṅkaṃ āhacca nisinnena gosiṅgasālavanaṃ sobheyya. Iminā nayena sabbavāresu attho veditabbo.
「連続した(首尾一貫した)ものによって」において、ある比丘は法を語るにあたり、経あるいは本生話を始めて以来、急ぎに急いで火鑽り木を擦るかの如く、熱い菓子を食べるかの如く、聖典の脈絡の前後において把握したものは把握したまま、把握しなかったものは把握しなかったままにして、古い落ち葉の間を走る大蜥蜴を追い立てるかの如くに、あちこちを叩き、途切れさせ、放置して進む。またある者は法を語りながら、ある時は速く、ある時は遅く、ある時は大声で、ある時は小声にする。あたかも餓鬼の火がある時は燃え上がり、ある時は消えるが如くであり、そのようにしてここでは「餓鬼の火の如き法話者」と呼ばれる者となり、聴衆が立ち去ろうとすると何度も繰り返し始める。またある者は語りながらあちこちで話を引き延ばし、呻き叫ぶかの如くに語る。これらすべての者の説法は「不連続なもの」と呼ばれる。しかし、経を説き始めて諸師から授けられた規範にとどまり、途切れることなき流れとして河川の流れの如くに展開させ、天空のガンジス川より注ぎ落ちる水の如くに絶え間なく説法を展開する者、その説法は「連続したもの」である。それを指して「連続したものによって」と説かれた。「随眠を根絶するために」とは、七つの随眠を根絶するため、ということである。「このような比丘によって」とは、このような多聞の比丘によって、あるいは同様な百人の比丘、千人の比丘によって、僧伽梨(大衣)の角と僧伽梨の角を、あるいは結跏趺坐と結跏趺坐を触れ合わせて座していることによって、牛角沙羅林を輝かせるであろう。この方法によってすべての節において意味を知るべきである。
334. Paṭisallānaṃ assa ārāmoti paṭisallānārāmo. Paṭisallāne ratoti paṭisallānarato.
334. 「静慮が彼の園林(遊興処)である」とは、静慮を園林とする者である。「静慮を喜ぶ」とは、静慮を喜ぶ者である。
335. Sahassaṃ lokānanti sahassaṃ lokadhātūnaṃ. Ettakañhi therassa dhuvasevanaṃ āvajjanapaṭibaddhaṃ, ākaṅkhamāno pana thero anekānipi cakkavāḷasahassāni voloketiyeva. Uparipāsādavaragatoti sattabhūmakassa vā navabhūmakassa vā pāsādavarassa upari gato. Sahassaṃ nemimaṇḍalānaṃ volokeyyāti pāsādapariveṇe nābhiyā patiṭṭhitānaṃ nemivaṭṭiyā nemivaṭṭiṃ āhacca ṭhitānaṃ nemimaṇḍalānaṃ sahassaṃ vātapānaṃ vivaritvā olokeyya, tassa nābhiyopi pākaṭā honti, arāpi arantarānipi nemiyopi. Evameva kho, āvusoti, āvuso, evaṃ ayampi dibbacakkhuko bhikkhu dibbena cakkhunā atikkantamānusakena sahassaṃ lokānaṃ voloketi. Tassa pāsāde ṭhitapurisassa cakkanābhiyo viya cakkavāḷasahasse sinerusahassaṃ pākaṭaṃ hoti. Arā viya dīpā pākaṭā honti. Arantarāni viya dīpaṭṭhitamanussā pākaṭā honti. Nemiyo viya cakkavāḷapabbatā pākaṭā honti.
335. 「千の世間を」とは、千の世間界を、ということである。これほどが実に長老の常の修行(境涯)であり作意に依存するものであるが、長老が欲するならば多くの幾千の輪囲世界をも見通すのである。「高大なる宮殿の上に登りたる者が」とは、七層あるいは九層の優れた宮殿の上に登った者が、ということである。「千の車の輪縁を見渡すごとく」とは、宮殿の庭において甑(こしき・轂)の上に据えられ、輪縁の輪が輪縁の輪に接触して置かれている千の車の輪縁を、窓を開けて見下ろすかの如くであり、彼には轂も明らかであり、輻も、輻の間も、輪縁も明らかである。「友よ、まさにそのように」とは、友よ、このようにこの天眼を有する比丘も、人間のそれを超えた清浄なる天眼によって千の世間を見通すのである。その宮殿に立つ人にとっての車の轂の如くに、千の輪囲世界における千の須弥山が明らかとなる。輻の如くに諸島が明らかとなる。輻の間の如くに島に住む人間たちが明らかとなる。輪縁の如くに輪囲山が明らかとなる。
336. Āraññikoti samādiṇṇaaraññadhutaṅgo. Sesapadesupi eseva nayo.
336. 「阿蘭若住者」とは、阿蘭若住の頭陀行を受け持った者である。残りの語においてもこの通りの方法である。
337. No ca saṃsādentīti na osādenti. Sahetukañhi sakāraṇaṃ katvā pañhaṃ pucchituṃ vissajjitumpi asakkonto saṃsādeti nāma. Evaṃ na karontīti attho. Pavattinī hotīti nadīsotodakaṃ viya pavattati.
337. 「窮することなく」とは、滞らせないことである。実に根拠を伴い理由を具えて問いを問い、また答えることもできない者が「窮する」と呼ばれる。そのようにしない、という意味である。「流れるが如くである」とは、河川の流水の如くに流れることである。
338. Yāya vihārasamāpattiyāti yāya lokiyāya vihārasamāpattiyā, yāya lokuttarāya vihārasamāpattiyā.
338. 「いかなる住等至によって」とは、いかなる世間的な住等至によって、いかなる出世間的な住等至によって、ということである。
339. Sādhu sādhu sāriputtāti ayaṃ sādhukāro ānandattherassa dinno. Sāriputtattherena pana saddhiṃ bhagavā ālapati. Esa nayo sabbattha. Yathā taṃ ānandovāti yathā ānandova sammā byākaraṇamāno byākareyya, evaṃ byākataṃ ānandena attano anucchavikameva, ajjhāsayānurūpameva byākatanti attho. Ānandatthero hi attanāpi bahussuto, ajjhāsayopissa evaṃ hoti – ‘‘aho vata sāsane sabrahmacārī bahussutā bhaveyyu’’nti. Kasmā? Bahussutassa hi kappiyākappiyaṃ sāvajjānavajjaṃ, garukalahukaṃ satekicchātekicchaṃ pākaṭaṃ hoti. Bahussuto uggahitabuddhavacanaṃ āvajjitvā imasmiṃ ṭhāne sīlaṃ kathitaṃ, imasmiṃ samādhi, imasmiṃ vipassanā, imasmiṃ maggaphalanibbānānīti sīlassa āgataṭṭhāne sīlaṃ pūretvā, samādhissa āgataṭṭhāne samādhiṃ pūretvā vipassanāya āgataṭṭhāne vipassanāgabbhaṃ gaṇhāpetvā maggaṃ bhāvetvā phalaṃ sacchikaroti. Tasmā therassa evaṃ ajjhāsayo hoti – ‘‘aho vata sabrahmacārī ekaṃ vā dve vā tayo vā cattāro vā pañca vā nikāye uggahetvā āvajjantā sīlādīnaṃ āgataṭṭhānesu sīlādīni paripūretvā anukkamena maggaphalanibbānāni sacchikareyyu’’nti. Sesavāresupi eseva nayo.
339. 「善き哉、善き哉、サーリプッタよ」とは、この称賛はアーナンダ長老に与えられたものである。しかし世尊はサーリプッタ長老に対して語りかけておられる。この方法はすべての箇所において同様である。「アーナンダが正しく解き明かすならばまさにそのように解き明かすであろう」とは、アーナンダが正しく解き明かすとすればこのように解き明かすであろう、このようにアーナンダによってまさに自らにふさわしく、自らの志向(意向)にかなって解き明かされた、という意味である。実にアーナンダ長老は自らも多聞であり、その志向もまたこのようであった。「ああ、願わくは教団において同僚修行者たちが多聞であらんことを」と。なぜか? 実に多聞なる者には、適法と不適法、有罪と無罪、重罪と軽罪、治罪可能と治罪不能が明瞭となるからである。多聞なる者は把握した仏語を作意して、「この場所では戒が説かれ、この場所では定が、この場所では慧(ヴィパッサナー)が、この場所では道・果・涅槃が説かれている」と、戒の説かれた場所では戒を満たし、定の説かれた場所では定を満たし、慧の説かれた場所では慧の胎を宿らせ、道を修習して果を証得する。それゆえ長老にはこのような志向があった。「ああ、願わくは同僚修行者たちが一、二、三、四、あるいは五の阿含(ニカーヤ)を把握し、作意しつつ戒などの説かれた場所において戒などを満たし、次第に道・果・涅槃を証得せんことを」と。残りの節においてもこの通りの方法である。
340. Āyasmā hi revato jhānajjhāsayo jhānābhirato, tasmāssa evaṃ hoti – ‘‘aho vata sabrahmacārī ekikā nisīditvā kasiṇaparikammaṃ katvā aṭṭha samāpattiyo nibbattetvā jhānapadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā lokuttaradhammaṃ sacchikareyyu’’nti. Tasmā evaṃ byākāsi.
340. 実に尊者レーヴァタは禅定を志向し、禅定を喜ぶ者であった。それゆえ彼にはこのようにあった。「ああ、願わくは同僚修行者たちが独り坐し、遍処の遍作をなして八等至を生じさせ、禅定を足場とする毘鉢舎那(ヴィパッサナー)を増長させて出世間法を証得せんことを」と。それゆえこのように解き明かした。
341. Āyasmā anuruddho dibbacakkhuko, tassa evaṃ hoti – ‘‘aho vata sabrahmacārī ālokaṃ vaḍḍhetvā dibbena cakkhunā anekesu cakkavāḷasahassesu cavamāne ca upapajjamāne ca satte disvā vaṭṭabhayena cittaṃ saṃvejetvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā lokuttaradhammaṃ sacchikareyyu’’nti. Tasmā evaṃ byākāsi.
341. 尊者アヌルッダは天眼を有する者であり、彼にはこのようにあった。「ああ、願わくは同僚修行者たちが光明を増長させ、天眼によって幾千の輪囲世界において死没しつつあり再生しつつある衆生たちを見て、輪廻の恐怖によって心を悚懼させ、毘鉢舎那を増長させて出世間法を証得せんことを」と。それゆえこのように解き明かした。
342. Āyasmā mahākassapo dhutavādo, tassa evaṃ hoti – ‘‘aho vata sabrahmacārī dhutavādā hutvā dhutaṅgānubhāvena paccayataṇhaṃ milāpetvā aparepi nānappakāre kilese dhunitvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā lokuttaradhammaṃ sacchikareyyu’’nti. Tasmā evaṃ byākāsi.
342. 尊者大マハーカッサパは頭陀を説く者であり、彼にはこのようにあった。「ああ、願わくは同僚修行者たちが頭陀を説く者となって、頭陀行の威力によって資具への渇愛を萎縮させ、他の種々の煩悩をも振り払い、毘鉢舎那を増長させて出世間法を証得せんことを」と。それゆえこのように解き明かした。
343. Āyasmā mahāmoggallāno samādhipāramiyā matthakaṃ patto, sukhumaṃ pana cittantaraṃ khandhantaraṃ dhātvantaraṃ āyatanantaraṃ jhānokkantikaṃ ārammaṇokkantikaṃ aṅgavavatthānaṃ ārammaṇavavatthānaṃ aṅgasaṅkanti ārammaṇasaṅkanti ekatovaḍḍhanaṃ ubhatovaḍḍhananti ābhidhammikadhammakathikasseva pākaṭaṃ. Anābhidhammiko hi dhammaṃ kathento – ‘‘ayaṃ sakavādo ayaṃ paravādo’’ti na jānāti. Sakavādaṃ dīpessāmīti paravādaṃ dīpeti, paravādaṃ dīpessāmīti sakavādaṃ dīpeti, dhammantaraṃ visaṃvādeti. Ābhidhammiko sakavādaṃ sakavādaniyāmeneva, paravādaṃ paravādaniyāmeneva dīpeti, dhammantaraṃ na visaṃvādeti. Tasmā therassa evaṃ hoti – ‘‘aho vata sabrahmacārī ābhidhammikā hutvā sukhumesu ṭhānesu ñāṇaṃ otāretvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā lokuttaradhammaṃ sacchikareyyu’’nti. Tasmā evaṃ byākāsi.
343. 尊者大マハーモッガッラーナは三昧の波羅蜜の頂点に達した者であったが、微細な心の差別、蘊の差別、界の差別、処の差別、禅定への沈入、対象への沈入、支分の決定、対象の決定、支分の移行、対象の移行、一方の増長、双方の増長ということは、阿毘達磨の法話者にこそ明らかなことである。実に非阿毘達磨者は法を語るにあたって「これは自論であり、これは他論である」ということを知らない。自論を明らかにしようとして他論を明らかにし、他論を明らかにしようとして自論を明らかにし、法の本質を混乱させる。阿毘達磨者は自論を自論の決まりに従って、他論を他論の決まりに従って明らかにし、法の本質を混乱させない。それゆえ長老にはこのようにあった。「ああ、願わくは同僚修行者たちが阿毘達磨者となって、微細なる境地において智慧を降ろし、毘鉢舎那を増長させて出世間法を証得せんことを」と。それゆえこのように解き明かした。
344. Āyasmā sāriputto paññāpāramiyā matthakaṃ patto, paññavāyeva ca cittaṃ attano vase vattetuṃ sakkoti, na duppañño. Duppañño hi uppannassa cittassa vase vattetvā ito cito ca vipphanditvāpi katipāheneva gihibhāvaṃ patvā anayabyasanaṃ pāpuṇāti. Tasmā therassa evaṃ hoti – ‘‘aho vata sabrahmacārī acittavasikā hutvā cittaṃ attano vase vattetvā sabbānassa visevitavipphanditāni bhañjitvā īsakampi bahi nikkhamituṃ adentā vipassanaṃ vaḍḍhetvā lokuttaradhammaṃ sacchikareyyu’’nti. Tasmā evaṃ byākāsi.
344. 尊者サーリプッタは智慧の波羅蜜の頂点に達した者であった。そして智慧ある者こそが心を自らの支配下で転じさせることができるのであり、智慧なき者はそうではない。実に智慧なき者は生じた心の支配下で転じ、あちらこちらへと動揺し、わずか数日で在家者となって身を滅ぼす災難に至る。それゆえ長老にはこのようにあった。「ああ、願わくは同僚修行者たちが心に従う者となることなく、心を自らの支配下で転じさせ、そのすべての散乱と動揺を打ち砕き、少しも外へと出ることなく、毘鉢舎那を増長させて出世間法を証得せんことを」と。それゆえこのように解き明かした。
345. Sabbesaṃ vo, sāriputta, subhāsitaṃ pariyāyenāti sāriputta, yasmā saṅghārāmassa nāma bahussutabhikkhūhipi sobhanakāraṇaṃ atthi, jhānābhiratehipi, dibbacakkhukehipi, dhutavādehipi, ābhidhammikehipi, acittavasikehipi sobhanakāraṇaṃ atthi. Tasmā sabbesaṃ vo subhāsitaṃ pariyāyena, tena tena kāraṇena subhāsitameva, no dubbhāsitaṃ. Apica mamapi suṇāthāti apica mamapi vacanaṃ suṇātha. Na tāvāhaṃ imaṃ pallaṅkaṃ bhindissāmīti na tāva ahaṃ imaṃ caturaṅgavīriyaṃ adhiṭṭhāya ābhujitaṃ pallaṅkaṃ bhindissāmi, na mocessāmīti attho. Idaṃ kira bhagavā paripākagate ñāṇe rajjasiriṃ pahāya katābhinikkhamano anupubbena bodhimaṇḍaṃ āruyha caturaṅgavīriyaṃ adhiṭṭhāya aparājitapallaṅkaṃ ābhujitvā daḷhasamādāno hutvā nisinno tiṇṇaṃ mārānaṃ matthakaṃ bhinditvā paccūsasamaye dasasahassilokadhātuṃ unnādento sabbaññutaññāṇaṃ paṭivijjhi, taṃ attano mahābodhipallaṅkaṃ sandhāya evamāha. Apica pacchimaṃ janataṃ anukampamānopi paṭipattisāraṃ puthujjanakalyāṇakaṃ dassento evamāha. Passati hi bhagavā – ‘‘anāgate evaṃ ajjhāsayā kulaputtā iti paṭisañcikkhissanti, ‘bhagavā mahāgosiṅgasuttaṃ kathento idha, sāriputta, bhikkhu pacchābhattaṃ…pe… evarūpena kho, sāriputta, bhikkhunā gosiṅgasālavanaṃ sobheyyāti āha, mayaṃ bhagavato ajjhāsayaṃ gaṇhissāmā’ti pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkantā caturaṅgavīriyaṃ adhiṭṭhāya daḷhasamādānā hutvā ‘arahattaṃ appatvā imaṃ pallaṅkaṃ na bhindissāmā’ti samaṇadhammaṃ kātabbaṃ maññissanti, te evaṃ paṭipannā katipāheneva jātijarāmaraṇassa antaṃ karissantī’’ti, imaṃ pacchimaṃ janataṃ anukampamāno paṭipattisāraṃ puthujjanakalyāṇakaṃ dassento evamāha. Evarūpena kho, sāriputta, bhikkhunā gosiṅgasālavanaṃ sobheyyāti, sāriputta, evarūpena bhikkhunā nippariyāyeneva gosiṅgasālavanaṃ sobheyyāti yathānusandhināva desanaṃ niṭṭhapesīti.
345. 「サーリプッタよ、そなたたち全員の言はそれぞれの方便において善説である」とは、サーリプッタよ、実に僧伽の園林というものは多聞の比丘たちによっても輝く理由があり、禅定を喜ぶ者たちによっても、天眼を有する者たちによっても、頭陀を説く者たちによっても、阿毘達磨者たちによっても、心に従わぬ者たちによっても輝く理由があるからである。それゆえ「そなたたち全員の言はそれぞれの方便において善説である」、それぞれの理由によって善説そのものであり、悪説ではない、ということである。「さらに我が言をも聴け」とは、さらに私の言葉をも聴きなさい、ということである。「我はいまだこの結跏趺坐を解くことはすまい」とは、我はいまだこの四支の精進を決意して組まれた結跏趺坐を解くことはすまい、緩めることはすまい、という意味である。これは世尊が、智慧が円熟に達した時に王者の栄華を捨てて偉大なる出家をなし、次第に菩提樹下へと登り、四支の精進を決意して不敗の結跏趺坐を組み、堅固なる受持をなして坐し、三種の魔類の頭を砕いて払暁の時に一万の世間界を揺るがしつつ一切知智を通達された、その自らの大菩提の結跏趺坐を指してこのように仰せられたのである。さらにまた後世の人々を憐れむがゆえにも、実践を本質とする善き凡夫を示しつつこのように仰せられた。実に世尊は見ておられる。「未来においてこのような志向を持つ良家の男子たちがこのように省察するであろう。『世尊は大牛角経を説かれるにあたり、「ここに、サーリプッタよ、比丘は食後において……中略……サーリプッタよ、このような比丘によって牛角沙羅林は輝くであろう」と仰せられた。我らは世尊の御心を体得しよう』と、食後に托鉢から戻り、四支の精進を決意して堅固なる受持をなし、『阿羅漢果に達せずしてはこの結跏趺坐を解くことはすまい』と沙門法を実践すべきものと考えるであろう。彼らはこのように実践してわずか数日で生老死の終尽をなすであろう」と。この後世の人々を憐れみつつ、実践を本質とする善き凡夫を示してこのように仰せられた。「サーリプッタよ、実にこのような比丘によって牛角沙羅林は輝くであろう」とは、サーリプッタよ、このような比丘によってまさに方便(限定)なしに牛角沙羅林は輝くであろう、と脈絡に従って説教を締めくくられたのである。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『顕揚愛悦(パパンチャ・スーダニー)』中部註釈書において、
Mahāgosiṅgasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大牛角経の注釈、完結。
3. Mahāgopālakasuttavaṇṇanā
三 大牧牛者経の注釈
346. Evaṃ me sutanti mahāgopālakasuttaṃ. Tattha tisso kathā ekanāḷikā, caturassā, nisinnavattikāti. Tattha pāḷiṃ vatvā ekekapadassa atthakathanaṃ ekanāḷikā nāma. Apaṇḍitaṃ gopālakaṃ dassetvā, apaṇḍitaṃ bhikkhuṃ dassetvā, paṇḍitaṃ gopālakaṃ dassetvā, paṇḍitaṃ bhikkhuṃ dassetvāti catukkaṃ bandhitvā kathanaṃ caturassā nāma. Apaṇḍitaṃ gopālakaṃ dassetvā pariyosānagamanaṃ, apaṇḍitaṃ bhikkhuṃ dassetvā pariyosānagamanaṃ, paṇḍitaṃ gopālakaṃ dassetvā pariyosānagamanaṃ, paṇḍitaṃ bhikkhuṃ dassetvā pariyosānagamananti ayaṃ nisinnavattikā nāma. Ayaṃ idha sabbācariyānaṃ āciṇṇā.
346. 「かくのごとく我によって聞かれた」とは大牧牛者経である。そこにおいて、単管の説、四角の説、着席旋回の説という三つの説法様式がある。そこにおいて聖典の本文を説いて一語一語の意味を解釈するのを「単管の説」と呼ぶ。智慧なき牧牛者を示し、智慧なき比丘を示し、賢明なる牧牛者を示し、賢明なる比丘を示すというように四つの組み合わせを設けて語るのを「四角の説」と呼ぶ。智慧なき牧牛者を示して最後まで進み、智慧なき比丘を示して最後まで進み、賢明なる牧牛者を示して最後まで進み、賢明なる比丘を示して最後まで進む、これを「着席旋回の説」と呼ぶ。これがここにおいてすべての諸師に慣行されたものである。
Ekādasahi, bhikkhave, aṅgehīti ekādasahi aguṇakoṭṭhāsehi. Gogaṇanti gomaṇḍalaṃ. Pariharitunti pariggahetvā vicarituṃ. Phātiṃ kātunti vaḍḍhiṃ āpādetuṃ. Idhāti imasmiṃ loke. Na rūpaññū hotīti gaṇanato vā vaṇṇato vā rūpaṃ na jānāti. Gaṇanato na jānāti nāma attano gunnaṃ sataṃ vā sahassaṃ vāti saṅkhyaṃ na jānāti. So gāvīsu haṭāsu vā palātāsu vā gogaṇaṃ gaṇetvā, ajja ettikā na dissantīti dve tīṇi gāmantarāni vā aṭaviṃ vā vicaranto na pariyesati, aññesaṃ gāvīsu attano gogaṇaṃ paviṭṭhāsupi gogaṇaṃ gaṇetvā, ‘‘imā ettikā gāvo na amhāka’’nti yaṭṭhiyā pothetvā na nīharati, tassa naṭṭhā gāviyo naṭṭhāva honti. Paragāviyo gahetvā vicarantaṃ gosāmikā disvā, ‘‘ayaṃ ettakaṃ kālaṃ amhākaṃ dhenuṃ gaṇhātī’’ti tajjetvā attano gāviyo gahetvā gacchanti. Tassa gogaṇopi parihāyati, pañcagorasaparibhogatopi paribāhiro hoti. Vaṇṇato na jānāti nāma – ‘‘ettikā gāvo setā, ettikā rattā, ettikā kāḷā, ettikā kabarā ettikā nīlā’’ti na jānāti, so gāvīsu haṭāsu vā…pe… pañcagorasaparibhogatopi paribāhiro hoti.
「比丘たちよ、十一の要素によって」とは、十一の無徳の部門によって、ということである。「牛の群れを」とは、牛の集まりを。「飼育すること」とは、管理して世話すること。「増やすこと」とは、増大させること。「ここに」とは、この世において。「色(姿・容貌)を知る者ならず」とは、数量からも色彩からも色を知らないことである。数量から知らないとは、自らの牛が百頭であるか千頭であるかという計算を知らないことである。彼はいざ牝牛たちが連れ去られたり逃げ出したりした時にも牛の群れを数えて「今日これだけの数が見当たらない」と二、三の隣村や森林を探し歩くことをせず、他人の牝牛が自らの牛の群れに入り込んできても牛の群れを数えて「これだけの牛は我らのものではない」と杖で打って追い出すこともしない。彼の見失った牝牛は見失われたままである。他人の牝牛を連れて歩く彼を見て牛の所有者たちは「こいつはこれほどの間、我らの乳牛を捕らえていた」と脅して自らの牝牛を連れて行く。彼の牛の群れは減少し、五種の牛味の享受からも締め出される。色彩から知らないとは、「これだけの牛は白であり、これだけの牛は赤であり、これだけの牛は黒であり、これだけの牛は斑であり、これだけの牛は青である」と知らないことである。彼は牝牛たちが連れ去られたり……中略……五種の牛味の享受からも締め出される。
Na lakkhaṇakusalo hotīti gāvīnaṃ sarīre kataṃ dhanusattisūlādibhedaṃ lakkhaṇaṃ na jānāti, so gāvīsu haṭāsu vā palātāsu vā ajja asukalakkhaṇā ca asukalakkhaṇā ca gāvo na dissanti…pe… pañcagorasaparibhogatopi paribāhiro hoti.
「特徴に巧みならず」とは、牝牛たちの身体になされた弓、槍、刺などの印の特徴を知らないことである。彼はいざ牝牛たちが連れ去られたり逃げ出したりしても「今日、かの特徴の牛と、かの特徴の牛が見当たらない」と……中略……五種の牛味の享受からも締め出される。
Na āsāṭikaṃ hāretāti gunnaṃ khāṇukaṇṭakādīhi pahaṭaṭṭhānesu vaṇo hoti. Tattha nīlamakkhikā aṇḍakāni pātenti, tesaṃ āsāṭikāti nāma. Tāni daṇḍena apanetvā bhesajjaṃ dātabbaṃ hoti. Bālo gopālako tathā na karoti, tena vuttaṃ – ‘‘na āsāṭikaṃ hāretā hotī’’ti. Tassa gunnaṃ vaṇā vaḍḍhanti, gambhīrā honti, pāṇakā kucchiṃ pavisanti, gāvo gelaññābhibhūtā neva yāvadatthaṃ tiṇāni khādituṃ, na pānīyaṃ pātuṃ sakkonti. Tattha gunnaṃ khīraṃ chijjati, goṇānaṃ javo hāyati, ubhayesaṃ jīvitantarāyo hoti. Evamassa gogaṇopi parihāyati, pañcagorasatopi paribāhiro hoti.
「蠅の卵(蛆)を取り除く者ならず」とは、牛たちにおいて切り株や刺などによって打たれた場所に傷ができる。そこに青蠅が卵を産み落とし、それらを「蠅の卵(蛆)」と呼ぶ。それらを棒で取り除いて薬を与えるべきである。愚かな牧牛者はそのようにしない。それゆえ「蠅の卵を取り除く者ならず」と説かれた。彼の牛たちの傷は増大し、深くなり、虫が腹の中に入り込み、牛たちは病に冒されて思う存分に草を食べることも、水を飲むこともできなくなる。そこにおいて牛たちの乳は途絶え、牡牛たちの敏捷さは衰え、双方ともに命の危機に至る。このように彼の牛の群れは減少し、五種の牛味からも締め出される。
Na vaṇaṃ paṭicchādetā hotīti gunnaṃ vuttanayeneva sañjāto vaṇo bhesajjaṃ datvā vākena vā cīrakena vā bandhitvā paṭicchādetabbo hoti. Bālo gopālako tathā na karoti, athassa gunnaṃ vaṇehi yūsā paggharanti, tā aññamaññaṃ nighaṃsenti, tena aññesampi vaṇā jāyanti. Evaṃ gāvo gelaññābhibhūtā neva yāvadatthaṃ tiṇāni khādituṃ…pe… paribāhiro hoti.
「傷を覆う者ならず」とは、牛たちに説かれた通りの次第で生じた傷に薬を施し、樹皮や布切れで縛って覆うべきである。愚かな牧牛者はそのようにしない。すると彼の牛たちの傷から膿汁が流れ出し、牛たちは互いに擦り合い、それによって他の牛たちにも傷が生じる。このように牛たちは病に冒されて思う存分に草を食べることも……中略……締め出される。
Na dhūmaṃ kattā hotīti antovasse ḍaṃsamakasādīnaṃ ussannakāle gogaṇe vajaṃ paviṭṭhe tattha tattha dhūmo kātabbo hoti, apaṇḍito gopālako taṃ na karoti. Gogaṇo sabbarattiṃ ḍaṃsādīhi upadduto niddaṃ alabhitvā punadivase araññe tattha tattha rukkhamūlādīsu nipajjitvā niddāyati, neva yāvadatthaṃ tiṇāni khādituṃ…pe… pañcagorasaparibhogatopi paribāhiro hoti.
「燻煙をなす者ならず」とは、雨季の間において虻や蚊などが群がる時に、牛の群れが牛舎に入ったならあちこちで煙を立てるべきであるのに、愚かな牧牛者はそれをしない。牛の群れは夜通し虻などに苦しめられて眠りを得られず、翌日森の中のあちこちの樹の根元などに横たわって眠り、思う存分に草を食べることも……中略……五種の牛味の享受からも締め出される。
Na titthaṃ jānātīti titthaṃ samanti vā visamanti vā sagāhanti vā niggāhanti vā na jānāti, so atitthena gāviyo otāreti. Tāsaṃ visamatitthe pāsāṇādīni akkamantīnaṃ pādā bhijjanti, sagāhaṃ gambhīraṃ titthaṃ otiṇṇā kumbhīlādayo gāhā gaṇhanti. Ajja ettikā gāvo naṭṭhā, ajja ettikāti vattabbataṃ āpajjati. Evamassa gogaṇopi parihāyati, pañcagorasatopi paribāhiro hoti.
「渡し場を知らず」とは、渡し場が平坦であるか険悪であるか、水獣(鰐など)がいるかいないかを知らないことであり、彼は渡し場でないところから牝牛たちを渡らせる。それらの牛は険しい渡し場で岩などを踏んで足を折り、水獣のいる深い渡し場に入ったものは鰐などの水獣が捕らえる。「今日これだけの牛が失われ、今日これだけの牛が」と言われる状態に陥る。このように彼の牛の群れは減少し、五種の牛味からも締め出される。
Na pītaṃ jānātīti pītampi apītampi na jānāti. Gopālakena hi ‘‘imāya gāviyā pītaṃ, imāya na pītaṃ, imāya pānīyatitthe okāso laddho, imāya na laddho’’ti evaṃ pītāpītaṃ jānitabbaṃ hoti. Ayaṃ pana divasabhāgaṃ araññe gogaṇaṃ rakkhitvā pānīyaṃ pāyessāmīti nadiṃ vā taḷākaṃ vā gahetvā gacchati. Tattha mahāusabhā ca anuusabhā ca balavagāviyo ca dubbalāni ceva mahallakāni ca gorūpāni siṅgehi vā phāsukāhi vā paharitvā attano okāsaṃ katvā ūruppamāṇaṃ udakaṃ pavisitvā yathākāmaṃ pivanti. Avasesā okāsaṃ alabhamānā tīre ṭhatvā kalalamissakaṃ udakaṃ pivanti, apītā eva vā honti. Atha ne gopālako piṭṭhiyaṃ paharitvā puna araññaṃ paveseti, tattha apītagāviyo pipāsāya sukkhamānā yāvadatthaṃ tiṇāni khādituṃ na sakkonti, tattha gunnaṃ khīraṃ chijjati, goṇānaṃ javo hāyati…pe… paribāhiro hoti.
「飲んだか否かを知らず」とは、飲んだ牛も飲んでいない牛も知らないことである。実に牧牛者は「この牝牛は飲んだ、この牝牛は飲んでいない、この牝牛は水飲み場の場所を得た、この牝牛は得ていない」とこのように飲んだか飲んでいないかを知るべきである。しかし彼は一日の大半を森の中で牛の群れを守り、「水を飲ませよう」と川や池へと連れて行く。そこにおいて大きな牡牛や若い牡牛や強い牝牛たちが、弱っている牛や老いた牛たちを角や肋骨で突いて自らの場所を確保し、腿の高さまで水に入って思う存分に飲む。残りの牛は場所を得られずに岸辺に立って泥まじりの水を飲むか、あるいは飲まないままである。そこで牧牛者はそれらの背を叩いて再び森へと入らせる。そこにおいて水を飲んでいない牝牛たちは喉の渇きに苦しみ、思う存分に草を食べることができず、そこにおいて牛たちの乳は途絶え、牡牛たちの敏捷さは衰え……中略……締め出される。
Na vīthiṃ jānātīti ‘‘ayaṃ maggo samo khemo, ayaṃ visamo sāsaṅko sappaṭibhayo’’ti na jānāti. So samaṃ khemaṃ maggaṃ vajjetvā gogaṇaṃ itaraṃ maggaṃ paṭipādeti, tattha gāvo sīhabyagghādīnaṃ gandhena coraparissayena vā abhibhūtā bhantamigasappaṭibhāgā gīvaṃ ukkhipitvā tiṭṭhanti, neva yāvadatthaṃ tiṇāni khādanti, na pānīyaṃ pivanti, tattha gunnaṃ khīraṃ chijjati…pe… paribāhiro hoti.
「道を知らず」とは、「この道は平坦で安全であり、この道は険悪で危険で恐怖がある」と知らないことである。彼は平坦で安全な道を避けて牛の群れを他方の道へと進ませる。そこにおいて牛たちは獅子や虎などの気配や盗賊の危険に圧倒され、怯えた鹿のようになって首をもたげて立ち尽くし、思う存分に草を食べることもなく、水を飲むこともない。そこにおいて牛たちの乳は途絶え……中略……締め出される。
Na gocarakusalo hotīti gopālakena hi gocarakusalena bhavitabbaṃ, pañcāhikavāro vā sattāhikavāro vā jānitabbo, ekadisāya gogaṇaṃ cāretvā punadivase tattha na cāretabbo. Mahatā hi gogaṇena ciṇṇaṭṭhānaṃ bheritalaṃ viya suddhaṃ hoti nittiṇaṃ, udakampi āluḷīyati. Tasmā pañcame vā sattame vā divase puna tattha cāretuṃ vaṭṭati, ettakena hi tiṇampi paṭiviruhati, udakampi pasīdati. Ayaṃ pana imaṃ pañcāhikavāraṃ vā sattāhikavāraṃ vā na jānāti, divase divase rakkhitaṭṭhāneyeva rakkhati. Athassa gogaṇo haritatiṇaṃ na labhati, sukkhatiṇaṃ khādanto kalalamissakaṃ udakaṃ pivati, tattha gunnaṃ khīraṃ chijjati…pe… paribāhiro hoti.
「放牧地に巧みならず」とは、実に牧牛者は放牧地に巧みであるべきであり、五日周期あるいは七日周期を知るべきであって、ある方角で牛の群れを放牧したなら翌日にはそこを放牧してはならない。実に大きな牛の群れが踏み荒らした場所は太鼓の面の如くに草がなくなり、水も濁るからである。それゆえ五日目あるいは七日目に再びそこを放牧するのがふさわしい。それだけの期間で草も再び生え、水も澄むからである。しかし彼はこの五日周期あるいは七日周期を知らず、日ごとに守った(放牧した)まさにその場所で守る。すると彼の牛の群れは青草を得られず、枯草を食べつつ泥まじりの水を飲む。そこにおいて牛たちの乳は途絶え……中略……締め出される。
Anavasesadohī ca hotīti paṇḍitagopālakena yāva vacchakassa maṃsalohitaṃ saṇṭhāti, tāva ekaṃ dve thane ṭhapetvā sāvasesadohinā bhavitabbaṃ. Ayaṃ vacchakassa kiñci anavasesetvā duhati, khīrapako vaccho khīrapipāsāya sukkhati, saṇṭhātuṃ asakkonto kampamāno mātu purato patitvā kālaṅkaroti. Mātā puttakaṃ disvā, ‘‘mayhaṃ puttako attano mātukhīraṃ pātumpi na labhatī’’ti puttasokena na yāvadatthaṃ tiṇāni khādituṃ, na pānīyaṃ pātuṃ sakkoti, thanesu khīraṃ chijjati. Evamassa gogaṇopi parihāyati, pañcagorasatopi paribāhiro hoti.
「余すことなく乳を搾る者となり」とは、賢明なる牧牛者は子牛の肉と血が十分に形成されるまでは一つあるいは二つの乳房を残して搾るべきである。彼は子牛のために何一つ残すことなく搾り、乳を飲む子牛は乳への渇望によって衰弱し、立つこともできずに震えながら母牛の前で倒れて命を終える。母牛は我が子を見て「我が子は自らの母の乳を飲むことすら得られなかった」と子への悲しみによって思う存分に草を食べることも水を飲むこともできず、乳房の乳は途絶える。このように彼の牛の群れは減少し、五種の牛味からも締め出される。
Gunnaṃ pituṭṭhānaṃ karontīti gopitaro. Gāvo pariṇayanti yathāruciṃ gahetvā gacchantīti gopariṇāyakā. Na atirekapūjāyāti paṇḍito hi gopālako evarūpe usabhe atirekapūjāya pūjeti, paṇītaṃ gobhattaṃ deti, gandhapañcaṅgulikehi maṇḍeti, mālaṃ pilandheti, siṅge suvaṇṇarajatakosake ca dhāreti, rattiṃ dīpaṃ jāletvā celavitānassa heṭṭhā sayāpeti. Ayaṃ pana tato ekasakkārampi na karoti, usabhā atirekapūjaṃ alabhamānā gogaṇaṃ na rakkhanti, parissayaṃ na vārenti. Evamassa gogaṇo parihāyati, pañcagorasato paribāhiro hoti.
「牛たちの父たる地位をなす」とは牛の父たちである。「牛たちを導き、欲するままに連れて行く」とは牛の先導者たちである。「格別の供養をなさず」とは、実に賢明なる牧牛者はこのような牡牛たちを格別の供養をもって供養し、上等な牛の餌を与え、香料の五指の印をもって飾り、花輪をかけ、角には金銀の覆いをつけ、夜には灯火を灯して布の天幕の下で眠らせる。しかしこの者はその一つたる敬意すら払わない。牡牛たちは格別の供養を得られないため牛の群れを守らず、危険を防がない。このように彼の牛の群れは減少し、五種の牛味からも締め出される。
347. Idhāti imasmiṃ sāsane. Na rūpaññū hotīti, ‘‘cattāri mahābhūtāni catunnañca mahābhūtānaṃ upādāyarūpa’’nti evaṃ vuttarūpaṃ dvīhākārehi na jānāti gaṇanato vā samuṭṭhānato vā. Gaṇanato na jānāti nāma, ‘‘cakkhāyatanaṃ, sota-ghāna-jivhā-kāyāyatanaṃ, rūpa-sadda-gandha-rasa-phoṭṭhabbāyatanaṃ, itthindriyaṃ, purisindriyaṃ, jīvitindriyaṃ, kāyaviññatti, vacīviññatti, ākāsadhātu, āpodhātu, rūpassa lahutā, mudutā, kammaññatā, upacayo, santati, jaratā, rūpassa aniccatā, kabaḷīkāro āhāro’’ti evaṃ pāḷiyaṃ āgatā pañcavīsati rūpakoṭṭhāsāti na jānāti. Seyyathāpi so gopālako gaṇanato gunnaṃ rūpaṃ na jānāti, tathūpamo ayaṃ bhikkhu. So gaṇanato rūpaṃ ajānanto rūpaṃ pariggahetvā arūpaṃ vavatthapetvā rūpārūpaṃ pariggahetvā paccayaṃ sallakkhetvā lakkhaṇaṃ āropetvā kammaṭṭhānaṃ matthakaṃ pāpetuṃ na sakkoti. So yathā tassa gopālakassa gogaṇo na vaḍḍhati, evaṃ imasmiṃ sāsane sīlasamādhivipassanāmaggaphalanibbānehi na vaḍḍhati, yathā ca so gopālako pañcahi gorasehi paribāhiro hoti, evaṃ asekkhena sīlakkhandhena, asekkhena samādhi, paññā, vimutti, vimuttiñāṇadassanakkhandhenāti pañcahi dhammakkhandhehi paribāhiro hoti.
347. 「ここに」とは、この教え(仏法)において。「色を知る者ならず」とは、「四大種および四大種所造の色」とこのように説かれた色を、数量からも生起原因からも二様の仕方において知らないことである。数量から知らないとは、「眼処、耳・鼻・舌・身処、色・声・香・味・触処、女根、男根、命根、身表、語表、空界、水界、色の軽快性、柔軟性、適業性、集積、相続、老性、色の無常性、段食」とこのように聖典に説かれた二十五種の色法を知らないことである。あたかもあの牧牛者が数量から牛たちの姿を知らないのと同様に、この比丘もそれと等しい。彼は数量から色を知らないがゆえに、色を把握し、名(非色)を決定し、名色を把握して縁を観察し、相(三相)を付与して業処(瞑想の対象)を頂点に至らせることができない。彼はあたかもあの牧牛者の牛の群れが増大しないように、このようにこの教えにおいて戒・定・慧(ヴィパッサナー)・道・果・涅槃によって増大することがなく、またあたかもあの牧牛者が五種の牛味から締め出されるように、このように無学の戒蘊、無学の定・慧・解脱・解脱知見蘊という五種の法蘊から締め出されるのである。
Samuṭṭhānato na jānāti nāma, ‘‘ettakaṃ rūpaṃ ekasamuṭṭhānaṃ, ettakaṃ dvisamuṭṭhānaṃ, ettakaṃ tisamuṭṭhānaṃ, ettakaṃ catusamuṭṭhānaṃ, ettakaṃ na kutocisamuṭṭhātī’’ti na jānāti. Seyyathāpi so gopālako vaṇṇato gunnaṃ rūpaṃ na jānāti, tathūpamo ayaṃ bhikkhu. So samuṭṭhānato rūpaṃ ajānanto rūpaṃ pariggahetvā arūpaṃ vavatthapetvā…pe… paribāhiro hoti.
「生起原因から知らない」とは、「これだけの色は一因から生じ、これだけは二因から生じ、これだけは三因から生じ、これだけは四因から生じ、これだけはいかなる原因からも生じない」と知らないことである。あたかもあの牧牛者が色彩から牛たちの姿を知らないのと同様に、この比丘もそれと等しい。彼は生起原因から色を知らないがゆえに、色を把握し、名(非色)を決定し……中略……締め出される。
Na lakkhaṇakusalo hotīti kammalakkhaṇo bālo, kammalakkhaṇo paṇḍitoti evaṃ vuttaṃ kusalākusalaṃ kammaṃ paṇḍitabālalakkhaṇanti na jānāti. So evaṃ ajānanto bāle vajjetvā paṇḍite na sevati, bāle vajjetvā paṇḍite asevanto kappiyākappiyaṃ kusalākusalaṃ sāvajjānavajjaṃ garukalahukaṃ satekicchaatekicchaṃ kāraṇākāraṇaṃ na jānāti; taṃ ajānanto kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti. So yathā tassa gopālakassa gogaṇo na vaḍḍhati, evaṃ imasmiṃ sāsane yathāvuttehi sīlādīhi na vaḍḍhati, gopālako viya ca pañcahi gorasehi pañcahi dhammakkhandhehi paribāhiro hoti.
「特徴に巧みならず」とは、「行為(業)を特徴とする愚者、行為を特徴とする賢者」とこのように説かれた善悪の業が賢者と愚者の特徴であると知らないことである。彼はこのように知らないがゆえに、愚者を避けて賢者に親近することがなく、愚者を避けて賢者に親近しないがゆえに適法と不適法、善と悪、有罪と無罪、重罪と軽罪、治罪可能と治罪不能、道理と非道理を知らない。それを知らないがゆえに業処を把握して増大させることができない。彼はあたかもあの牧牛者の牛の群れが増大しないように、このようにこの教えにおいて説かれた通りの戒などによって増大することがなく、牧牛者の如くに五種の牛味から、五種の法蘊から締め出されるのである。
Na āsāṭikaṃ hāretā hotīti uppannaṃ kāmavitakkanti evaṃ vutte kāmavitakkādike na vinodeti, so imaṃ akusalavitakkaṃ āsāṭikaṃ ahāretvā vitakkavasiko hutvā vicaranto kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti, so yathā tassa gopālakassa…pe… paribāhiro hoti.
「蠅の卵(蛆)を取り除く者ならず」とは、「生じた欲尋を」とこのように説かれた欲尋などを払い除けないことである。彼はこの不善尋たる蠅の卵を取り除くことなく、尋の支配下となって過ごしつつ業処を把握して増大させることができない。彼はあたかもあの牧牛者の……中略……締め出される。
Na vaṇaṃ paṭicchādetā hotīti cakkhunā rūpaṃ disvā nimittaggāhī hotītiādinā nayena sabbārammaṇesu nimittaṃ gaṇhanto yathā so gopālako vaṇaṃ na paṭicchādeti, evaṃ saṃvaraṃ na sampādeti. So vivaṭadvāro vicaranto kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「傷を覆う者ならず」とは、「眼によって色を見て相を把持する者となる」などの次第によってすべての対象において相を把握しつつ、あたかもあの牧牛者が傷を覆わないように、このように護り(根の防護)を成就しないことである。彼は六門を開け放ったまま過ごし、業処を把握して増大させることができない……中略……締め出される。
Na dhūmaṃ kattā hotīti so gopālako dhūmaṃ viya dhammadesanādhūmaṃ na karoti, dhammakathaṃ vā sarabhaññaṃ vā upanisinnakathaṃ vā anumodanaṃ vā na karoti. Tato naṃ manussā bahussuto guṇavāti na jānanti, te guṇāguṇaṃ ajānantā catūhi paccayehi saṅgahaṃ na karonti. So paccayehi kilamamāno buddhavacanaṃ sajjhāyaṃ kātuṃ vattapaṭipattiṃ pūretuṃ kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「燻煙をなす者ならず」とは、あの牧牛者が煙を立てないように法の説示という煙を立てず、法話も、節をつけての読誦も、近坐しての談話も、随喜の法話も行わない。それゆえ人々は彼を多聞であり有徳であると知らず、彼らは徳と不徳を知らないがゆえに四つの資具をもって援助をしない。彼は資具に窮乏しつつ仏語を読誦することも、義務と実践を満たすことも、業処を把握して増大させることもできない……中略……締め出される。
Na titthaṃ jānātīti titthabhūte bahussutabhikkhū na upasaṅkamati, upasaṅkamanto, ‘‘idaṃ, bhante, byañjanaṃ kathaṃ ropetabbaṃ, imassa bhāsitassa ko attho, imasmiṃ ṭhāne pāḷi kiṃ vadeti, imasmiṃ ṭhāne attho kiṃ dīpetī’’ti evaṃ na paripucchati na paripañhati, na jānāpetīti attho. Tassa te evaṃ aparipucchato avivaṭañceva na vivaranti, bhājetvā na dassenti, anuttānīkatañca na uttānīkaronti, apākaṭaṃ na pākaṭaṃ karonti. Anekavihitesu ca kaṅkhāṭhāniyesu dhammesūti anekavidhāsu kaṅkhāsu ekaṃ kaṅkhampi na paṭivinodenti. Kaṅkhā eva hi kaṅkhāṭhāniyā dhammā nāma. Tattha ekaṃ kaṅkhampi na nīharantīti attho. So evaṃ bahussutatitthaṃ anupasaṅkamitvā sakaṅkho kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti. Yathā ca so gopālako titthaṃ na jānāti, evaṃ ayampi bhikkhu dhammatitthaṃ na jānāti, ajānanto avisaye pañhaṃ pucchati, abhidhammikaṃ upasaṅkamitvā kappiyākappiyaṃ pucchati, vinayadharaṃ upasaṅkamitvā rūpārūpaparicchedaṃ pucchati. Te avisaye puṭṭhā kathetuṃ na sakkonti, so attanā sakaṅkho kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「渡し場を知らず」とは、渡し場たる多聞の比丘たちの御許へと近づかず、近づいても「尊者よ、この文詞はどのように適用されるべきでしょうか、この説示の意味は何でしょうか、この場所において聖典は何を語り、この場所において意味は何を明らかにしているでしょうか」とこのように問い尋ねず、問い質さず、知らせてもらわないことである。彼がこのように問わないために、彼ら(多聞の比丘たち)もまた開かれていないものを開いて見せず、分析して示さず、明瞭にされていないものを明瞭にせず、不明瞭なものを明瞭にしない。「種々の疑念の処たる法において」とは、種々の疑いにおいて一つの疑いすら払い除けない。実に疑念そのものが疑念の処たる法と呼ばれる。そこにおいて一つの疑いすら取り除かない、という意味である。彼はこのように多聞という渡し場へと近づかないがゆえに、疑いを抱いたまま業処を把握して増大させることができない。そしてあたかもあの牧牛者が渡し場を知らないように、このようにこの比丘も法の渡し場を知らず、知らないがゆえに見当違いの場所で質問をし、阿毘達磨者に近づいて適法・不適法を問い、律持者に近づいて名色の分別を問う。彼らは見当違いの場所で問われて語ることができず、彼自身も疑いを抱いたまま業処を把握して増大させることができない……中略……締め出される。
Na pītaṃ jānātīti yathā so gopālako pītāpītaṃ na jānāti, evaṃ dhammūpasañhitaṃ pāmojjaṃ na jānāti na labhati, savanamayaṃ puññakiriyavatthuṃ nissāya ānisaṃsaṃ na vindati, dhammassavanaggaṃ gantvā sakkaccaṃ na suṇāti, nisinno niddāyati, kathaṃ katheti, aññavihitako hoti, so sakkaccaṃ dhammaṃ asuṇanto kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「飲んだか否かを知らない」とは、あの牛飼いが[牛たちが水を]飲んだか飲まないかを知らないように、そのように法に相応した歓喜を知らず、得ることがなく、聞法による福業事(聞法によって生じる功徳の基盤)に依拠して利益を享受することがなく、説法の場に行っても敬意を払って聞かず、座って眠り込み、雑談をし、心が他に散漫となり、彼は敬意を払って法を聞かないがゆえに、業処(瞑想の対象)を把持して増長させることができず……乃至……[教法の]外の者となる。
Na vīthiṃ jānātīti so gopālako maggāmaggaṃ viya, – ‘‘ayaṃ lokiyo ayaṃ lokuttaro’’ti ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ yathābhūtaṃ na pajānāti. Ajānanto lokiyamagge abhinivisitvā lokuttaraṃ nibbattetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「道を知らない」とは、あの牛飼いが道と非道を知らないように、「これが世間的であり、これが勝義的(出世間的)である」と、聖なる八支則(八正道)を如実に了知しない。了知しないがゆえに世間道に固執して出世間[の道]を生じさせることができず……乃至……外の者となる。
Na gocarakusalo hotīti so gopālako pañcāhikavāre sattāhikavāre viya cattāro satipaṭṭhāne, ‘‘ime lokiyā ime lokuttarā’’ti yathābhūtaṃ na pajānāti. Ajānanto sukhumaṭṭhānesu attano ñāṇaṃ carāpetvā lokiyasatipaṭṭhāne abhinivisitvā lokuttaraṃ nibbattetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「牧草地(放牧地)に巧みでない」とは、あの牛飼いが五日ごとの巡回や七日ごとの巡回において巧みでないように、四つの念処(気づきの確立)について「これらは世間的であり、これらは出世間的である」と如実に了知しない。了知しないがゆえに、微細な境地において自らの智を働かせることができず、世間的な念処に固執して出世間[の念処]を生じさせることができず……乃至……外の者となる。
Anavasesadohī ca hotīti paṭiggahaṇe mattaṃ ajānanto anavasesaṃ duhati. Niddesavāre panassa abhihaṭṭhuṃ pavārentīti abhiharitvā pavārenti. Ettha dve abhihārā vācābhihāro ca paccayābhihāro ca. Vācābhihāro nāma manussā bhikkhussa santikaṃ gantvā, ‘‘vadeyyātha, bhante, yenattho’’ti pavārenti. Paccayābhihāro nāma vatthādīni vā telaphāṇitādīni vā gahetvā bhikkhussa santikaṃ gantvā, ‘‘gaṇhatha, bhante, yāvatakena attho’’ti vadanti. Tatra bhikkhu mattaṃ na jānātīti bhikkhu tesu paccayesu pamāṇaṃ na jānāti, – ‘‘dāyakassa vaso veditabbo, deyyadhammassa vaso veditabbo, attano thāmo veditabbo’’ti rathavinīte vuttanayena pamāṇayuttaṃ aggahetvā yaṃ āharanti, taṃ sabbaṃ gaṇhātīti attho. Manussā vippaṭisārino na puna abhiharitvā pavārenti. So paccayehi kilamanto kammaṭṭhānaṃ gahetvā vaḍḍhetuṃ na sakkoti…pe… paribāhiro hoti.
「余すところなく搾乳する」とは、受け取る分量を知らずに、残らず搾り取ることをいう。詳解の段における「持参して招待する」とは、[供養の品を]運んできて招待することである。ここには言葉による申し出(言葉の持参)と資具の持参の二つがある。言葉による申し出とは、人々が比丘の許へ行き、「大徳よ、必要なものをおっしゃってください」と申し出ることである。資具の持参とは、衣服など、あるいは油や糖蜜などを携えて比丘の許へ行き、「大徳よ、必要なだけお受け取りください」と言うことである。その中で「比丘は分量を知らない」とは、比丘がそれらの資具において限度を知らず、「施主の財力を知るべきであり、施物の価値を知るべきであり、自らの適量を知るべきである」と『車輓経』に説かれた理趣に従って適量を取ることをせず、運んできたものをすべて受け取るという意味である。人々は後悔して、再び運んできて申し出ようとはしない。彼は資具[の不足や過多]によって疲弊し、業処を把持して増長させることができず……乃至……外の者となる。
Te na atirekapūjāya pūjetā hotīti so gopālako mahāusabhe viya te there bhikkhū imāya āvi ceva raho ca mettāya kāyakammādikāya atirekapūjāya na pūjeti. Tato therā, – ‘‘ime amhesu garucittīkāraṃ na karontī’’ti navake bhikkhū dvīhi saṅgahehi na saṅgaṇhanti, na āmisasaṅgahena cīvarena vā pattena vā pattapariyāpannena vā vasanaṭṭhānena vā. Kilamante milāyantepi nappaṭijagganti. Pāḷiṃ vā aṭṭhakathaṃ vā dhammakathābandhaṃ vā guyhaganthaṃ vā na sikkhāpenti. Navakā therānaṃ santikā sabbaso ime dve saṅgahe alabhamānā imasmiṃ sāsane patiṭṭhātuṃ na sakkonti. Yathā tassa gopālakassa gogaṇo na vaḍḍhati, evaṃ sīlādīni na vaḍḍhanti. Yathā ca so gopālako pañcahi gorasehi paribāhiro hoti, evaṃ pañcahi dhammakkhandhehi paribāhirā honti. Sukkapakkho kaṇhapakkhe vuttavipallāsavasena yojetvā veditabboti.
「彼らを格別の供養によって敬わない」とは、あの牛飼いが大牛(種牛)たちを敬わないように、それらの長老比丘たちを、公然と、また人目を避けて、慈愛に基づく身業などによる格別の供養をもって敬わないことである。それゆえ長老たちは、「彼らは我々に敬意を払わない」として、新参の比丘たちを二つの摂受(配慮・手助け)によって摂受せず、財の摂受である衣や鉢、あるいは鉢に属する品や住処によっても摂受しない。彼らが疲弊し衰弱していても世話をしない。パーリ(聖典の本文)や義注(注釈)、あるいは法話の構成、深遠な聖典を教え導かない。新参比丘たちは長老たちの許からこれら二つの摂受を全く得られないため、この教え(仏法)において確立することができない。あの牛飼いの牛の群れが増加しないように、そのように戒などが成長しない。また、あの牛飼いが五種の牛味(五味)から外れてしまうように、そのように[新参比丘たちも]五つの法蘊(戒・定・慧・解脱・解脱知見)から外れるのである。白品(善の側)は、黒品(悪の側)で説かれたことの逆の理趣として結びつけて理解されるべきである。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『破障(パパンチャ・スーダニー)』中部義注において
Mahāgopālakasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大放牛児経(マハーゴーパーラカ・スッタ)の解説は終了した。
4. Cūḷagopālakasuttavaṇṇanā
4. 小放牛児経(チューラゴーパーラカ・スッタ)の解説
350. Evaṃ me sutanti cūḷagopālakasuttaṃ. Tattha ukkacelāyanti evaṃnāmake nagare. Tasmiṃ kira māpiyamāne rattiṃ gaṅgāsotato maccho thalaṃ patto. Manussā celāni telapātiyaṃ temetvā ukkā katvā macchaṃ gaṇhiṃsu. Nagare niṭṭhite tassa nāmaṃ karonte amhehi nagaraṭṭhānassa gahitadivase celukkāhi maccho gahitoti ukkacelā-tvevassa nāmaṃ akaṃsu. Bhikkhū āmantesīti yasmiṃ ṭhāne nisinnassa sabbā gaṅgā pākaṭā hutvā paññāyati, tādise vālikussade gaṅgātitthe sāyanhasamaye mahābhikkhusaṅghaparivuto nisīditvā mahāgaṅgaṃ paripuṇṇaṃ sandamānaṃ olokento, – ‘‘atthi nu kho imaṃ gaṅgaṃ nissāya koci pubbe vaḍḍhiparihāniṃ patto’’ti āvajjitvā, pubbe ekaṃ bālagopālakaṃ nissāya anekasatasahassā gogaṇā imissā gaṅgāya āvaṭṭe patitvā samuddameva paviṭṭhā, aparaṃ pana paṇḍitagopālakaṃ nissāya anekasatasahassagogaṇassa sotthi jātā vaḍḍhi jātā ārogyaṃ jātanti addasa. Disvā imaṃ kāraṇaṃ nissāya bhikkhūnaṃ dhammaṃ desessāmīti cintetvā bhikkhū āmantesi.
350. 「このように私は聞いた」とは『小放牛児経』である。その中で「ウッカチェーラーにおいて」とは、その名前の都市において[という意味である]。その都市が建設されていた時、夜にガンジス川の流れから魚が陸に跳ね上がったという。人々は布を油の器に浸して松明(たいまつ)を作り、魚を捕らえた。都市が完成したとき、その名をつけるにあたって、「我々が都市の敷地を定めた日に、布の松明(ウッカチェーラー)によって魚を捕らえた」ということで、まさに「ウッカチェーラー」と名づけた。「比丘たちに呼びかけた」とは、座っている場所からガンジス川の全体がはっきりと見渡せるような、砂浜が広がるガンジス川の渡場で、夕刻に大比丘僧伽に取り囲まれて座り、満々と流れる大ガンジス川を眺めつつ、「過去にこのガンジス川に依拠して、誰かが繁栄や衰退に至ったことがあっただろうか」と省察し、過去にひとりの愚かな牛飼いに依拠したために、何十万もの牛の群れがこのガンジス川の渦に落ちて大海へと流されてしまい、一方で別の賢明な牛飼いに依拠したために、何十万の牛の群れが無事を得て、成長を得て、息災を得たことを見届けられた。これを見て、「この因縁に依拠して比丘たちに法を説こう」と考え、比丘たちに呼びかけられたのである。
Māgadhakoti magadharaṭṭhavāsī. Duppaññajātikoti nippaññasabhāvo dandho mahājaḷo. Asamavekkhitvāti asallakkhetvā anupadhāretvā. Patāresīti tāretuṃ ārabhi. Uttaraṃ tīraṃ suvidehānanti gaṅgāya orime tīre magadharaṭṭhaṃ, pārime tīre videharaṭṭhaṃ, gāvo magadharaṭṭhato videharaṭṭhaṃ netvā rakkhissāmīti uttaraṃ tīraṃ patāresi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘uttaraṃ tīraṃ suvidehāna’’nti. Āmaṇḍalikaṃ karitvāti maṇḍalikaṃ katvā. Anayabyasanaṃ āpajjiṃsūti avaḍḍhiṃ vināsaṃ pāpuṇiṃsu, mahāsamuddameva pavisiṃsu. Tena hi gopālakena gāvo otārentena gaṅgāya orimatīre samatitthañca visamatitthañca oloketabbaṃ assa, majjhe gaṅgāya gunnaṃ vissamaṭṭhānatthaṃ dve tīṇi vālikatthalāni sallakkhetabbāni assu. Tathā pārimatīre tīṇi cattāri titthāni, imasmā titthā bhaṭṭhā imaṃ titthaṃ gaṇhissanti, imasmā bhaṭṭhā imanti. Ayaṃ pana bālagopālako orimatīre gunnaṃ otaraṇatitthaṃ samaṃ vā visamaṃ vā anoloketvāva majjhe gaṅgāya gunnaṃ vissamaṭṭhānatthaṃ dve tīṇi vālikatthalānipi asallakkhetvāva paratīre cattāri pañca uttaraṇatitthāni asamavekkhitvāva atittheneva gāvo otāresi. Athassa mahāusabho javanasampannatāya ceva thāmasampannatāya ca tiriyaṃ gaṅgāya sotaṃ chetvā pārimaṃ tīraṃ patvā chinnataṭañceva kaṇṭakagumbagahanañca disvā, ‘‘dubbiniviṭṭhameta’’nti ñatvā dhuragga-patiṭṭhānokāsampi alabhitvā paṭinivatti. Gāvo mahāusabho nivatto mayampi nivattissāmāti nivattā. Mahato gogaṇassa nivattaṭṭhāne udakaṃ chijjitvā majjhe gaṅgāya āvaṭṭaṃ uṭṭhapesi. Gogaṇo āvaṭṭaṃ pavisitvā samuddameva patto. Ekopi goṇo arogo nāma nāhosi. Tenāha – ‘‘tattheva anayabyasanaṃ āpajjiṃsū’’ti.
「マガダの[牛飼い]」とは、マガダ国の住人。「生まれつき智慧なき者」とは、無智な性質であり、鈍重でひどく愚かな者。「観察することなく」とは、確かめず、思慮することなく。「渡らせ始めた」とは、渡河させようとし始めた。「スヴィデーハの北の岸へ」とは、ガンジス川のこちら側の岸がマガダ国であり、向こう側の岸がヴィデーハ国であって、「牛たちをマガダ国からヴィデーハ国へと連れて行き、養おう」と北の岸へと渡らせた。そのことを指して「スヴィデーハの北の岸へ」と説かれた。「円を描くようにして」とは、渦を巻くようにして。「破滅と災厄に陥った」とは、衰退と滅亡に至り、大海へと入ってしまった。というのも、あの牛飼いは牛たちを下流に導くにあたって、ガンジス川のこちら側の岸で平坦な渡場と険しい渡場を見極めるべきであり、ガンジス川の中央で牛たちが休息するための二、三の砂州を確かめるべきであった。同様に向こう側の岸の三、四の渡場について、「この渡場から逸れたならこの渡場に着くだろう、ここから逸れたならここに着くだろう」と見極めるべきであった。しかし、この愚かな牛飼いは、こちら側の岸で牛たちが降りる渡場が平坦か険しいかも見極めず、ガンジス川の中央で牛たちが休息するための二、三の砂州をも確かめず、対岸の四、五の上がるための渡場をも観察せず、渡場でもない場所から牛たちを降りさせた。そこで、彼の群れの大牛(種牛)は敏捷性と力強さを備えていたため、ガンジス川の流れを横切って向こう岸に達したが、切り立った崖と棘のある茂みの藪を見て、「ここは上陸できない」と知って、先頭として足場を得る場所すら得られずに引き返した。牛たちは「大牛が引き返した、我々も引き返そう」と引き返した。大きな牛の群れが引き返した場所で水が遮断され、ガンジス川の中央に渦巻が生じた。牛の群れはその渦巻に入って大海へと流されてしまった。一頭の牛も無事なものはなかった。それゆえに「まさにその場で破滅と災厄に陥った」と説かれたのである。
Akusalā imassa lokassāti idha loke khandhadhātāyatanesu akusalā achekā, paralokepi eseva nayo. Māradheyyaṃ vuccati tebhūmakadhammā. Amāradheyyaṃ nava lokuttaradhammā. Maccudheyyampi tebhūmakadhammāva. Amaccudheyyaṃ nava lokuttaradhammā. Tattha akusalā achekā. Vacanatthato pana mārassa dheyyaṃ māradheyyaṃ. Dheyyanti ṭhānaṃ vatthu nivāso gocaro. Maccudheyyepi eseva nayo. Tesanti tesaṃ evarūpānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ, iminā cha satthāro dassitāti veditabbā.
「この世において巧みでない」とは、この世において五蘊・十八界・十二処において巧みでなく、熟達していないこと。来世においてもこの理趣である。「魔王の領域」とは三界の法(欲界・色界・無色界の法)をいう。「非魔王の領域」とは九つの出世間法(四道・四果・涅槃)である。「死神の領域」もまさに三界の法である。「非死神の領域」とは九つの出世間法である。そこにおいて巧みでなく、熟達していない。語義としては、魔王の住処(dheyya)が「魔王の領域(māradheyya)」である。住処(dheyya)とは場所、基盤、住まい、境域のことである。死神の領域においても同様の理趣である。「彼らの」とは、そのような沙門・婆羅門たちのことであり、これによって六師外道が示されていると知るべきである。
351. Evaṃ kaṇhapakkhaṃ niṭṭhapetvā sukkapakkhaṃ dassento bhūtapubbaṃ, bhikkhavetiādimāha. Tattha balavagāvoti dantagoṇe ceva dhenuyo ca. Dammagāvoti dametabbagoṇe ceva avijātagāvo ca. Vacchatareti vacchabhāvaṃ taritvā ṭhite balavavacche. Vacchaketi dhenupake taruṇavacchake. Kisābalaketi appamaṃsalohite mandathāme. Tāvadeva jātakoti taṃdivase jātako. Mātugoravakena vuyhamānoti mātā purato purato huṃhunti goravaṃ katvā saññaṃ dadamānā urena udakaṃ chindamānā gacchati, vacchako tāya goravasaññāya dhenuyā vā urena chinnodakena gacchamāno ‘‘mātugoravakena vuyhamāno’’ti vuccati.
351. このように黒品を完結させて、白品を示すために「比丘たちよ、過去の世に」等と説かれた。その中で「力強い牛たち」とは、調教された牡牛たちおよび牝牛たちのこと。「調教されるべき牛たち」とは、調教されるべき牡牛たちおよび未経産の牝牛たちのこと。「雄の子牛たち」とは、幼少期を過ぎて成長した力強い子牛たちのこと。「若い子牛たち」とは、乳を飲む幼い子牛たちのこと。「痩せて弱々しい牛たち」とは、肉や血が乏しく、力の弱い牛たちのこと。「その日に生まれたばかりの」とは、その当日に生まれた者のこと。「母牛への慕情に引かれて(母牛の声に導かれて)」とは、母牛が前へ前へと「フーム、フーム」と鳴いて合図を送り、胸で水を押し分けて進み、子牛がその鳴き声の合図によって、あるいは牝牛が胸で押し分けた水を通って進むことを、「母牛への慕情に引かれて」という。
352. Mārassa sotaṃ chetvāti arahattamaggena mārassa taṇhāsotaṃ chetvā. Pāraṃ gatāti mahāusabhā nadīpāraṃ viya saṃsārapāraṃ nibbānaṃ gatā. Pāraṃ agamaṃsūti mahāusabhānaṃ pāraṅgatakkhaṇe gaṅgāya sotassa tayo koṭṭhāse atikkamma ṭhitā mahāusabhe pāraṃ patte disvā tesaṃ gatamaggaṃ paṭipajjitvā pāraṃ agamaṃsu. Pāraṃ gamissantīti catumaggavajjhānaṃ kilesānaṃ tayo koṭṭhāse khepetvā ṭhitā idāni arahattamaggena avasesaṃ taṇhāsotaṃ chetvā balavagāvo viya nadīpāraṃ saṃsārapāraṃ nibbānaṃ gamissantīti. Iminā nayena sabbavāresu attho veditabbo. Dhammānusārino, saddhānusārinoti ime dve paṭhamamaggasamaṅgino.
352. 「魔王の流れを断ち切って」とは、阿羅漢道によって魔王の渇愛の流れを断ち切って。「彼岸に至った」とは、大牛たちが川の彼岸に至ったように、輪廻の彼岸である涅槃に至ったこと。「彼岸に至った[他の者たち]」とは、大牛たちが彼岸に至った瞬間に、ガンジス川の流れの三分を越えて立っていた[牛たちが]、大牛たちが彼岸に達したのを見て、彼らの通った道に従って彼岸に至ったことをいう。「彼岸に至るであろう」とは、四つの道によって断ぜられるべき煩悩の三分を滅ぼして立っている者たちが、今や阿羅漢道によって残りの渇愛の流れを断ち切って、力強い牛たちのように川の彼岸、すなわち輪廻の彼岸である涅槃に至るであろう、ということである。この理趣によってすべての段において意味を理解すべきである。「随法行者、随信行者」とは、これら二つの初道(預流道)を備えた者たちである。
Jānatāti sabbadhamme jānantena buddhena. Suppakāsitoti sukathito. Vivaṭanti vivaritaṃ. Amatadvāranti ariyamaggo. Nibbānapattiyāti tadatthāya vivaṭaṃ. Vinaḷīkatanti vigatamānanaḷaṃ kataṃ. Khemaṃ patthethāti kattukamyatāchandena arahattaṃ patthetha, kattukāmā nibbattetukāmā hothāti attho. ‘‘Patta’tthā’’tipi pāṭho. Evarūpaṃ satthāraṃ labhitvā tumhe pattāyeva nāmāti attho. Sesaṃ sabbattha uttānameva. Bhagavā pana yathānusandhināva desanaṃ niṭṭhapesīti.
「知る者によって」とは、すべての法を知る仏陀によって。「巧みに説示された」とは、善く説かれた。「開かれた」とは、開披された。「不死の門」とは聖なる道(八正道)である。「涅槃の達成のために」とは、その目的のために開かれた。「[疑いの]葦を取り除かれた」とは、慢心という葦を取り払われた。「安穏を望め」とは、作法への希求の意欲(欲求)によって阿羅漢果を望め、達成したいと欲し、生じさせたいと欲する者であれ、という意味である。「達成した境地(pattā’tthā)」という読みもある。このような師を得たならば、そなたたちはまさに到達した者である、という意味である。残りはすべての箇所において平易である。世尊は文脈の連結の通りに説法を締めくくられた。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『破障(パパンチャ・スーダニー)』中部義注において
Cūḷagopālakasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
小放牛児経の解説は終了した。
5. Cūḷasaccakasuttavaṇṇanā
5. 小サッチャカ経(チューラサッチャカ・スッタ)の解説
353. Evaṃ me sutanti cūḷasaccakasuttaṃ. Tattha mahāvane kūṭāgārasālāyanti mahāvanaṃ nāma sayaṃjātaṃ aropimaṃ saparicchedaṃ mahantaṃ vanaṃ. Kapilavatthusāmantā pana mahāvanaṃ himavantena saha ekābaddhaṃ aparicchedaṃ hutvā mahāsamuddaṃ āhacca ṭhitaṃ. Idaṃ tādisaṃ na hoti. Saparicchedaṃ mahantaṃ vananti mahāvanaṃ. Kūṭāgārasālā pana mahāvanaṃ nissāya kate ārāme kūṭāgāraṃ antokatvā haṃsavaṭṭakacchannena katā sabbākārasampannā buddhassa bhagavato gandhakuṭi veditabbā.
353. 「このように私は聞いた」とは『小サッチャカ経』である。その中で「大林(マハーヴァナ)の重閣講堂において」とは、大林とは自生した、人為的に植えられたのではない、境界の定められた広大な森のことである。しかし、カピラヴァットゥ(迦毘羅衛)の近隣の大林はヒマラヤ山脈と一体となって連なり、境界なく大海にまで達して広がっている。この[ヴェーサーリーの森]はそのようなものではない。境界のある広大な森ゆえに大林という。重閣講堂とは、大林に依拠して作られた精舎において、楼閣を中心に設けて白鳥の丸い背の屋根で覆って作られた、すべての特徴を備えた仏陀・世尊の香室(ガンダクティ)であると知るべきである。
Saccako nigaṇṭhaputtoti pubbe kira eko nigaṇṭho ca nigaṇṭhī ca pañca pañca vādasatāni uggahetvā, vādaṃ āropessāmāti jambudīpe vicarantā vesāliyaṃ samāgatā. Licchavirājāno disvā, – ‘‘tvaṃ ko, tvaṃ kā’’ti pucchiṃsu. Nigaṇṭho – ‘‘ahaṃ vādaṃ āropessāmīti jambudīpe vicarāmī’’ti āha. Nigaṇṭhīpi tathā āha. Licchavino, ‘‘idheva aññamaññaṃ vādaṃ āropethā’’ti āhaṃsu. Nigaṇṭhī attanā uggahitāni pañcavādasatāni pucchi, nigaṇṭho kathesi. Nigaṇṭhena pucchitepi nigaṇṭhī kathesiyeva. Ekassapi na jayo, na parājayo, ubho samasamāva ahesuṃ. Licchavino, – ‘‘tumhe ubhopi samasamā āhiṇḍitvā kiṃ karissatha, idheva vasathā’’ti gehaṃ datvā baliṃ paṭṭhapesuṃ. Tesaṃ saṃvāsamanvāya catasso dhītaro jātā, – ekā saccā nāma, ekā lolā nāma, ekā paṭācārā nāma, ekā ācāravatī nāma. Tāpi paṇḍitāva ahesuṃ, mātāpitūhi uggahitāni pañca pañca vādasatāni uggahesuṃ. Tā vayapattā mātāpitaro avocuṃ – ‘‘amhākaṃ ammā kule dārikā nāma hiraññasuvaṇṇādīni datvā kulagharaṃ pesitapubbā nāma natthi. Yo pana agāriko tāsaṃ vādaṃ maddituṃ sakkoti, tassa pādaparicārikā honti. Yo pabbajito tāsaṃ maddituṃ sakkoti, tassa santike pabbajanti. Tumhe kiṃ karissathā’’ti? Mayampi evameva karissāmāti. Catassopi paribbājikavesaṃ gahetvā, ‘‘ayaṃ jambudīpo nāma jambuyā paññāyatī’’ti jambusākhaṃ gahetvā cārikaṃ pakkamiṃsu. Yaṃ gāmaṃ pāpuṇanti, tassa dvāre paṃsupuñje vā vālikapuñje vā jambudhajaṃ ṭhapetvā, – ‘‘yo vādaṃ āropetuṃ sakkoti, so imaṃ maddatū’’ti vatvā gāmaṃ pavisanti. Evaṃ gāmena gāmaṃ vicarantiyo sāvatthiṃ pāpuṇitvā tatheva gāmadvāre jambudhajaṃ ṭhapetvā sampattamanussānaṃ ārocetvā antonagaraṃ paviṭṭhā.
「ニガンタの子サッチャカ」とは、昔、あるニガンタ(裸形外道)の男とニガンタの女が、それぞれ五百の論書(学説)を学び、「論争を仕掛けよう」とジャンブー洲(インド)を巡歴してヴェーサーリーにやって来たという。リッチャヴィの王族たちは彼らを見て、「お前は誰か、そなたは誰か」と尋ねた。ニガンタの男は「私は論争を仕掛けようとジャンブー洲を巡歴している」と言った。ニガンタの女も同様に言った。リッチャヴィ族たちは「この場で互いに論争を仕掛け合え」と言った。ニガンタの女は自らが学んだ五百の学説を問い、ニガンタの男は答えた。ニガンタの男が問うた時も、ニガンタの女は答えた。いずれか一方の勝ちも負けもなく、二人は全くの互角であった。リッチャヴィ族たちは、「そなたたち二人は互角であるのに、巡歴して何になろう。ここに住むがよい」と家を与え、手当(施与)を定めた。彼らの同居に伴って四人の娘が生まれた。一人はサッチャー、一人はローラー、一人はパターチャーラー、一人はアーチャーラヴァティーという名であった。彼女たちも聡明であり、父母から学んだ五百ずつの学説を習得した。彼女たちが年頃になったとき、父母にこう言った。「お母様、私たちの家系では、金銀などを与えて婚家に送り出すような娘はいません。もし在家の者で彼女たちの論を打ち負かすことができる者がいれば、その人の足元に仕える妻となります。もし出家の者で彼女たちを打ち負かすことができる者がいれば、その人のもとで出家します。あなた方はどうしますか」と。[娘たちも]「私たちもまさにそのようにします」と言った。四人はいずれも遊行女の姿をして、「このジャンブー洲はジャンブー(閻浮樹)によって知られている」とジャンブーの枝を手にして遊行に出発した。彼女たちはある村に着くと、その村の門前の土の山、あるいは砂の山の上にジャンブーの旗を立て、「論争を仕掛けることができる者は、これを踏み倒せ」と言って村に入った。このように村から村へと巡歴してサーヴァッティーに達し、同様に村の門にジャンブーの旗を立て、集まった人々に告げて町の中に入っていった。
Tena samayena bhagavā sāvatthiṃ nissāya jetavane viharati. Athāyasmā sāriputto gilāne pucchanto ajaggitaṭṭhānaṃ jagganto attano kiccamahantatāya aññehi bhikkhūhi divātaraṃ gāmaṃ piṇḍāya pavisanto gāmadvāre jambudhajaṃ disvā, – ‘‘kimida’’nti dārake pucchi. Te tamatthaṃ ārocesuṃ. Tena hi maddathāti. Na sakkoma, bhante, bhāyāmāti. ‘‘Kumārā mā bhāyatha, ‘kena amhākaṃ jambudhajo maddāpito’ti vutte, buddhasāvakena sāriputtattherena maddāpito, vādaṃ āropetukāmā jetavane therassa santikaṃ gacchathāti vadeyyāthā’’ti āha. Te therassa vacanaṃ sutvā jambudhajaṃ madditvā chaḍḍesuṃ. Thero piṇḍāya caritvā vihāraṃ gato. Paribbājikāpi gāmato nikkhamitvā, ‘‘amhākaṃ dhajo kena maddāpito’’ti pucchiṃsu. Dārakā tamatthaṃ ārocesuṃ. Paribbājikā puna gāmaṃ pavisitvā ekekaṃ vīthiṃ gahetvā, – ‘‘buddhasāvako kira sāriputto nāma amhehi saddhiṃ vādaṃ karissati, sotukāmā nikkhamathā’’ti ārocesuṃ. Mahājano nikkhami, tena saddhiṃ paribbājikā jetavanaṃ agamiṃsu.
その時、世尊はサーヴァッティーに依拠してジェータ林(祇樹給孤独園)に滞在しておられた。そのとき尊者サーリプッタは、病者を訪ね、清掃されていない場所を清掃し、自らの務めが多大であったために、他の比丘たちよりも日が高くなってから村へ托鉢に入り、村の門にジャンブーの旗を見て、「これは何か」と子供たちに尋ねた。彼らはその仔細を告げた。「それならば踏み倒しなさい」と[尊者は言った]。「大徳よ、私たちはできません、恐ろしいです」と[子供たちが言った]。「子供たちよ、恐れるな。『誰が我らのジャンブーの旗を踏み倒させたのか』と言われたら、『仏弟子であるサーリプッタ長老が踏み倒させました。論争を仕掛けたいならジェータ林の長老の許へ行きなさい』と言いなさい」と言った。彼らは長老の言葉を聞いて、ジャンブーの旗を踏み倒して投げ捨てた。長老は托鉢をして精舎へ戻った。遊行女たちも村から出てきて、「我らの旗を誰が踏み倒したのか」と尋ねた。子供たちはその仔細を告げた。遊行女たちは再び村に入り、通りごとに「仏弟子のサーリプッタという者が我々と論争するそうです。聞きたい者は出てきなさい」と告げ知らせた。大衆が出てきて、彼女たちと共にジェータ林へと向かった。
Thero – ‘‘amhākaṃ vasanaṭṭhāne mātugāmassa āgamanaṃ nāma aphāsuka’’nti vihāramajjhe nisīdi. Paribbājikāyo gantvā theraṃ pucchiṃsu – ‘‘tumhehi amhākaṃ dhajo maddāpito’’ti? Āma, mayā maddāpitoti. Mayaṃ tumhehi saddhiṃ vādaṃ karissāmāti. Sādhu karotha, kassa pucchā kassa vissajjanaṃ hotūti? Pucchā nāma amhākaṃ pattā, tumhe pana mātugāmā nāma paṭhamaṃ pucchathāti āha. Tā catassopi catūsu disāsu ṭhatvā mātāpitūnaṃ santike uggahitaṃ vādasahassaṃ pucchiṃsu. Thero khaggena kumudanāḷaṃ chindanto viya pucchitaṃ pucchitaṃ nijjaṭaṃ niggaṇṭhiṃ katvā kathesi, kathetvā puna pucchathāti āha. Ettakameva, bhante, mayaṃ jānāmāti. Thero āha – ‘‘tumhehi vādasahassaṃ pucchitaṃ mayā kathitaṃ, ahaṃ pana ekaṃ yeva pañhaṃ pucchissāmi, taṃ tumhe kathethā’’ti. Tā therassa visayaṃ disvā, ‘‘pucchatha, bhante, byākarissāmā’’ti vattuṃ nāsakkhiṃsu. ‘‘Vada, bhante, jānamānā byākarissāmā’’ti puna āhaṃsu.
長老は「我々の住処に女性がやって来るのは都合が悪い」と、精舎の中央に座った。遊行女たちはやって来て長老に尋ねた。「あなたが我らの旗を踏み倒させたのですか」。「そうだ、私が踏み倒させた」。「私たちはあなたと論争をします」。「よろしい、しなさい。誰が問い、誰が答えることにしようか」。「問うことは私たちの役目ですが、あなた方は女性であるから先に問いなさい」と長老は言った。彼女たち四人は四方に立って、父母のもとで習得した千の学問の問いを尋ねた。長老は剣で睡蓮の茎を切り落とすかのように、問われた問いごとに縺れを解き、結び目をほどいて答え、答えた後で「さらに問いなさい」と言った。「大徳よ、私たちが知っているのはこれだけです」[と彼女たちは言った]。長老は言った。「そなたたちは千の論議を問い、私が答えた。しかし私はただ一つの問いだけを尋ねよう。それをそなたたちが答えなさい」と。彼女たちは長老の力量を見て、「大徳よ、問いなさい、答えましょう」と言うことができなかった。「大徳よ、おっしゃってください。知っているなら答えましょう」と再び言った。
Thero ayaṃ pana kulaputte pabbājetvā paṭhamaṃ sikkhāpetabbapañhoti vatvā, – ‘‘ekaṃ nāma ki’’nti pucchi. Tā neva antaṃ, na koṭiṃ addasaṃsu. Thero kathethāti āha. Na passāma, bhanteti. Tumhehi vādasahassaṃ pucchitaṃ mayā kathitaṃ, mayhaṃ tumhe ekaṃ pañhampi kathetuṃ na sakkotha, evaṃ sante kassa jayo kassa parājayoti? Tumhākaṃ, bhante, jayo, amhākaṃ parājayoti. Idāni kiṃ karissathāti? Tā mātāpitūhi vuttavacanaṃ ārocetvā, ‘‘tumhākaṃ santike pabbajissāmā’’ti āhaṃsu. Tumhe mātugāmā nāma amhākaṃ santike pabbajituṃ na vaṭṭati, amhākaṃ pana sāsanaṃ gahetvā bhikkhuniupassayaṃ gantvā pabbajathāti. Tā sādhūti therassa sāsanaṃ gahetvā bhikkhunisaṅghassa santikaṃ gantvā pabbajiṃsu. Pabbajitā ca pana appamattā ātāpiniyo hutvā nacirasseva arahattaṃ pāpuṇiṃsu.
長老は「これは良家の子を出家させて最初に教え込むべき問いである」と言って、「一とは何か」と尋ねた。彼女たちは始めも終わりも(見当すら)見出せなかった。長老は「答えなさい」と言った。「大徳よ、わかりません」。「そなたたちが千の論議を問い、私が答えた。私のたった一つの問いにすらそなたたちは答えることができない。そうであるなら、どちらの勝ちでどちらの負けであろうか」。「大徳よ、あなたの勝ちで、私たちの負けです」。「今、そなたたちはどうするのか」と。彼女たちは父母の言った言葉を告げて、「あなたの許で出家します」と言った。「そなたたちは女性であるから、我らの許で出家することは適さない。しかし我らの手紙(言伝)を持って比丘尼の住処へ行き、出家しなさい」と。彼女たちは「承知しました」と長老の指示を受けて比丘尼僧伽の許へ行き、出家した。出家した彼女たちは不放逸となり、熱心に精進して、程なくして阿羅漢果に到達した。
Ayaṃ saccako tāsaṃ catunnampi kaniṭṭhabhātiko. Tāhi catūhipi uttaritarapañño, mātāpitūnampi santikā vādasahassaṃ, tato bahutarañca bāhirasamayaṃ uggahetvā katthaci agantvā rājadārake sippaṃ sikkhāpento tattheva vesāliyaṃ vasati, paññāya atipūritattā kucchi me bhijjeyyāti bhīto ayapaṭṭena kucchiṃ parikkhipitvā carati, imaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘saccako nigaṇṭhaputto’’ti.
このサッチャカは、彼女たち四人の弟であった。彼女たち四人よりもさらに優れた智慧を持ち、父母の許から千の学説を学び、さらにそれ以上の多くの外道の教義を習得し、どこへも行かずに王族の若者たちに学芸を教えながら、まさにそのヴェーサーリーに住んでいた。「智慧が満ち溢れて腹が破裂するのではないか」と恐れて、鉄の帯をお腹に巻きつけて歩いていた。この者を指して「ニガンタの子サッチャカ」と言われたのである。
Bhassappavādakoti bhassaṃ vuccati kathāmaggo, taṃ pavadati kathetīti bhassappavādako. Paṇḍitavādoti ahaṃ paṇḍitoti evaṃ vādo. Sādhusammato bahujanassāti yaṃ yaṃ nakkhattacārena ādisati, taṃ taṃ yebhuyyena tatheva hoti, tasmā ayaṃ sādhuladdhiko bhaddakoti evaṃ sammato mahājanassa. Vādena vādaṃ samāraddhoti kathāmaggena dosaṃ āropito. Āyasmā assajīti sāriputtattherassa ācariyo assajitthero. Jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamānoti tato tato licchavirājagehato taṃ taṃ gehaṃ gamanatthāya anucaṅkamamāno. Yenāyasmā assaji tenupasaṅkamīti kasmā upasaṅkami? Samayajānanatthaṃ.
「議論に長けた論客」とは、議論とは言論の道筋のことであり、それを巧みに論じ語るゆえに議論に長けた論客という。「自らを賢者と標榜する者」とは、「私は賢者である」とこのように主張する者のこと。「多くの人々に有徳者と認められた」とは、天体の運行によって予言したことがことごとくその通りになることが多かったため、「この者は善き教説の持ち主であり、立派な人だ」と大衆から認められていたこと。「論争を仕掛けられた」とは、言論の道筋によって非難を浴びせられたこと。「尊者アッサジ」とは、サーリプッタ長老の師であるアッサジ長老のこと。「足の運動のために散策していた」とは、あちらこちらの各種のリッチャヴィ王族の家から、それぞれの家へと行くために歩き回っていたこと。「尊者アッサジの許へ近づいた」とは、なぜ近づいたのか。教義(見解)を知るためである。
Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘ahaṃ ‘samaṇassa gotamassa vādaṃ āropessāmī’ti āhiṇḍāmi, ‘samayaṃ panassa na jānāmī’ti na āropesiṃ. Parassa hi samayaṃ ñatvā āropito vādo svāropito nāma hoti. Ayaṃ pana samaṇassa gotamassa sāvako paññāyati assajitthero; so attano satthu samaye kovido, etāhaṃ pucchitvā kathaṃ patiṭṭhāpetvā samaṇassa gotamassa vādaṃ āropessāmī’’ti. Tasmā upasaṅkami. Vinetīti kathaṃ vineti, kathaṃ sikkhāpetīti pucchati. Thero pana yasmā dukkhanti vutte upārambhassa okāso hoti, maggaphalānipi pariyāyena dukkhanti āgatāni, ayañca dukkhanti vutte theraṃ puccheyya – ‘‘bho assaji, kimatthaṃ tumhe pabbajitā’’ti. Tato ‘‘maggaphalatthāyā’’ti vutte, – ‘‘nayidaṃ, bho assaji, tumhākaṃ sāsanaṃ nāma, mahāāghātanaṃ nāmetaṃ, nirayussado nāmesa, natthi tumhākaṃ sukhāsā, uṭṭhāyuṭṭhāya dukkhameva jirāpentā āhiṇḍathā’’ti dosaṃ āropeyya, tasmā paravādissa pariyāyakathaṃ kātuṃ na vaṭṭati. Yathā esa appatiṭṭho hoti, evamassa nippariyāyakathaṃ kathessāmīti cintetvā, ‘‘rūpaṃ, bhikkhave, anicca’’nti imaṃ aniccānattavaseneva kathaṃ katheti. Dussutanti sotuṃ ayuttaṃ.
彼にはこのように思われたのである。「私は『沙門ゴータマに論争を仕掛けよう』と歩き回っているが、『彼の教義を知らない』ために仕掛けていない。他者の教義を知った上で仕掛けられた論争こそが、善く仕掛けられた論争と呼ばれるのだ。この沙門ゴータマの弟子としてアッサジ長老が知られている。彼は自らの師の教義に精通している。彼に尋ねて議論の足場を固めた上で、沙門ゴータマに論争を仕掛けよう」と。それゆえに近づいたのである。「導く」とは、どのように導くのか、どのように訓育するのか、と問うているのである。しかし長老は、「苦である」と言えば論難の機会を与えてしまうと考えた。道果すらも方便(間接的な意味)においては苦として説かれているからである。もし「苦である」と言えば、彼は長老に「アッサジどの、あなた方は何のために出家したのか」と尋ねるだろう。そこで「道果のためである」と言えば、「アッサジどの、あなた方の教えとはこのようなものか。これは大いなる処刑場であり、地獄の塊である。あなた方には幸福の希望はなく、起き上がってはただ苦を味わい尽くして歩き回っているのだ」と難詰するであろう。それゆえ、他論者に対して方便による説示(比喩的・間接的な説明)をすることは適さない。「彼が足場を失うように、直接的な説示(決了説)を語ろう」と考えて、「比丘たちよ、色(物質)は無常である」というこの無常・無我の観点による教説を語ったのである。「聞くに堪えない」とは、耳にするのも不当な、という意味である。
354. Santhāgāreti rājakulānaṃ atthānusāsanasanthāgārasālāyaṃ. Yena te licchavī tenupasaṅkamīti evaṃ kirassa ahosi – ‘‘ahaṃ pubbe samayaṃ ajānanabhāvena samaṇassa gotamassa vādaṃ na āropesiṃ, idāni panassa mahāsāvakena kathitaṃ samayaṃ jānāmi, ime ca mama antevāsikā pañcasatā licchavī sannipatitā. Etehi saddhiṃ gantvā samaṇassa gotamassa vādaṃ āropessāmī’’ti tasmā upasaṅkami. Ñātaññatarenāti ñātesu abhiññātesu pañcavaggiyattheresu aññatarena. Patiṭṭhitanti yathā tena patiṭṭhitaṃ. Sace evaṃ patiṭṭhissati, atha pana aññadeva vakkhati, tatra mayā kiṃ sakkā kātunti idāneva piṭṭhiṃ parivattento āha. Ākaḍḍheyyāti attano abhimukhaṃ kaḍḍheyya. Parikaḍḍheyyāti purato paṭipaṇāmeyya. Samparikaḍḍheyyāti kālena ākaḍḍheyya, kālena parikaḍḍheyya. Soṇḍikākilañjanti surāghare piṭṭhakilañjaṃ. Soṇḍikādhuttoti surādhutto. Vālaṃ kaṇṇe gahetvāti surāparissāvanatthavikaṃ dhovitukāmo kasaṭanidhunanatthaṃ ubhosu kaṇṇesu gahetvā. Odhuneyyāti adhomukhaṃ katvā dhuneyya. Niddhuneyyāti uddhaṃmukhaṃ katvā dhuneyya. Nipphoṭeyyāti punappunaṃ papphoṭeyya. Sāṇadhovikaṃ nāmāti ettha manussā sāṇasāṭakakaraṇatthaṃ sāṇavāke gahetvā muṭṭhiṃ muṭṭhiṃ bandhitvā udake pakkhipanti. Te tatiyadivase suṭṭhu kilinnā honti. Atha manussā ambilayāgusurādīni ādāya tattha gantvā sāṇamuṭṭhiṃ gahetvā, dakkhiṇato vāmato sammukhā cāti tīsu phalakesu sakiṃ dakkhiṇaphalake, sakiṃ vāmaphalake, sakiṃ sammukhaphalake paharantā ambilayāgusurādīni bhuñjantā pivantā khādantā dhovanti. Mahantā kīḷā hoti. Rañño nāgo taṃ kīḷaṃ disvā gambhīraṃ udakaṃ anupavisitvā soṇḍāya udakaṃ gahetvā sakiṃ kumbhe sakiṃ piṭṭhiyaṃ sakiṃ ubhosu passesu sakiṃ antarasatthiyaṃ pakkhipanto kīḷittha. Tadupādāya taṃ kīḷitajātaṃ sāṇadhovikaṃ nāma vuccati, taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘sāṇadhovikaṃ nāma kīḷitajātaṃ kīḷatī’’ti. Kiṃ so bhavamāno saccako nigaṇṭhaputto, yo bhagavato vādaṃ āropessatīti yo saccako nigaṇṭhaputto bhagavato vādaṃ āropessati, so kiṃ bhavamāno kiṃ yakkho bhavamāno udāhu indo, udāhu brahmā bhavamāno bhagavato vādaṃ āropessati? Na hi sakkā pakatimanussena bhagavato vādaṃ āropetunti ayamettha adhippāyo.
354. 「集会所において」とは、王族たちの国政諮問のための集会場において。「それらのリッチャヴィたちの許へ近づいた」とは、彼にはこのように思われたのである。「私は以前、教義を知らなかったがゆえに沙門ゴータマに論争を仕掛けなかった。しかし今や彼の大弟子が語った教義を知った。そして私の弟子である五百人のリッチャヴィたちも集まっている。彼らと共に行って沙門ゴータマに論争を仕掛けよう」と。それゆえに近づいた。「周知の者の一人によって」とは、よく知られ著名な五比丘長老たちの一人によって。「据えられた(主張された)」とは、彼によって据えられた通りに。「もしこのように据えられるならば(このように答えるならよいが)、もし全く別のことを言うならば、その時私に何ができようか」と、今まさに背を向けるかのように言った。「引き寄せるであろう」とは、自分の方へ引き寄せること。「引き回すであろう」とは、前へと押しやること。「引きずり回すであろう」とは、ある時は引き寄せ、ある時は押しやること。「酒屋の簀巻き(すのこ)」とは、酒場にある粗末な敷物のこと。「大酒飲み」とは、酒乱の者のこと。「耳の角を掴んで」とは、酒を漉す袋を洗おうとして、絞りかすを振り落とすために両方の角を掴んで。「揺り動かすであろう」とは、下を向けて揺すること。「振り落とすであろう」とは、上を向けて振り落とすこと。「叩き落とすであろう」とは、何度も何度も叩きつけること。「麻洗いの戯れとは」とは、ここでは人々が麻布を作るために麻の皮を取り、束ねて水に投げ入れる。それらは三日目によく浸る。そこで人々は酸味の粥や酒などを持ってそこへ行き、麻の束を掴んで、右・左・正面の三枚の板に、一度は右の板に、一度は左の板に、一度は正面の板に打ちつけながら、酸味の粥や酒などを飲み食いしながら洗う。これは大きな遊びである。王の象がその遊びを見て、深い水に入り、鼻で水を取って、一度は頭に、一度は背中に、一度は両脇に、一度は腿の間に吹きかけながら遊んだ。それにちなんで、その遊びの様を「麻洗いの戯れ」という。それを指して「麻洗いの戯れという戯れを遊ぶ」と言われたのである。「あのサッチャカ・ニガンタの子は何者として、世尊に論争を仕掛けようというのか」とは、世尊に論争を仕掛けようとするあのサッチャカ・ニガンタの子は、いかなる存在として、夜叉となってか、あるいは帝釈天となってか、あるいは梵天となって世尊に論争を仕掛けようというのか。通常の人間には世尊に論争を仕掛けることなど不可能だからである、というのがここでの意図である。
355. Tena kho pana samayenāti yasmiṃ samaye saccako ārāmaṃ pāvisi, tasmiṃ. Kismiṃ pana samaye pāvisīti? Mahāmajjhanhikasamaye. Kasmā pana tasmiṃ samaye caṅkamantīti? Paṇītabhojanapaccayassa thinamiddhassa vinodanatthaṃ. Divāpadhānikā vā te. Tādisānañhi pacchābhattaṃ caṅkamitvā nhatvā sarīraṃ utuṃ gaṇhāpetvā nisajja samaṇadhammaṃ karontānaṃ cittaṃ ekaggaṃ hoti. Yena te bhikkhūti so kira kuhiṃ samaṇo gotamoti pariveṇato pariveṇaṃ gantvā pucchitvā pavisissāmīti vilokento araññe hatthī viya caṅkame caṅkamamāne paṃsukūlikabhikkhū disvā tesaṃ santikaṃ agamāsi. Taṃ sandhāya, ‘‘yena te bhikkhū’’tiādi vuttaṃ. Kahaṃ nu kho, bhoti katarasmiṃ āvāse vā maṇḍape vāti attho. Esa, aggivessana, bhagavāti tadā kira bhagavā paccūsakāle mahākaruṇā samāpattiṃ samāpajjitvā dasasahassacakkavāḷe sabbaññutaññāṇajālaṃ pattharitvā bodhaneyyasattaṃ olokento addasa – ‘‘sve saccako nigaṇṭhaputto mahatiṃ licchaviparisaṃ gahetvā mama vādaṃ āropetukāmo āgamissatī’’ti. Tasmā pātova sarīrapaṭijagganaṃ katvā bhikkhusaṅghaparivāro vesāliyaṃ piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto mahāparisāya nisīdituṃ sukhaṭṭhāne nisīdissāmīti gandhakuṭiṃ apavisitvā mahāvane aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisīdi. Te bhikkhū bhagavato vattaṃ dassetvā āgatā, saccakena puṭṭhā dūre nisinnaṃ bhagavantaṃ dassentā, ‘‘esa aggivessana bhagavā’’ti āhaṃsu.
355. 「そのとき」とは、サッチャカが僧園に入ったその時のこと。では、いかなる時に入ったのか。真昼の時である。なぜその時に[比丘たちは]経行(歩行瞑想)していたのか。美味な食事によって生じる昏沈と睡眠(眠気)を払うためである。あるいは彼らは昼に修行する者たちであった。そのような者たちは、食後に経行し、沐浴して身体の調子を整えて座り、沙門の法を実践するならば、心が一点に集中するからである。「それらの比丘たちの許へ」とは、彼は「沙門ゴータマはどこにいるのか」と庵から庵へと行って尋ねてから入ろうと見回し、森の中で象のように経行路で経行している糞掃衣の比丘たちを見て、彼らの許へ行った。それを指して「それらの比丘たちの許へ」等と説かれた。「どこにおられますか、御仁よ」とは、いかなる住居、あるいは東屋におられますか、という意味である。「アッギヴェッサナよ、あそこにおられるのが世尊である」とは、そのとき世尊は夜明けに大悲定に入られ、一万の世界に一切知智の網を広げて教化すべき衆生を観察され、「明日、ニガンタの子サッチャカが大勢のリッチャヴィの会衆を連れて、私に論争を仕掛けようとやって来るだろう」とご覧になった。それゆえ、朝早くに身繕いをし、比丘僧伽に取り囲まれてヴェーサーリーへ托鉢に歩き、托鉢から戻られて、「大衆が座るのに心地よい場所に座ろう」と香室には入らず、大林のある樹の根元で昼の休息のために座っておられた。それらの比丘たちは世尊への務めを果たして戻ってきたところであり、サッチャカに尋ねられて、遠くに座っておられる世尊を指し示し、「アッギヴェッサナよ、あそこにおられるのが世尊である」と言った。
Mahatiyā licchaviparisāya saddhinti heṭṭhā pañcamattehi licchavisatehi parivutoti vuttaṃ. Te etassa antevāsikāyeva, antovesāliyaṃ pana saccako pañcamattāni licchavirājasatāni gahetvā, ‘‘vādatthiko bhagavantaṃ upasaṅkamanto’’ti sutvā dvinnaṃ paṇḍitānaṃ kathāsallāpaṃ sossāmāti yebhuyyena manussā nikkhantā, evaṃ sā parisā mahatī aparicchinnagaṇanā ahosi. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Añjaliṃ paṇāmetvāti ete ubhatopakkhikā, te evaṃ cintesuṃ – ‘‘sace no micchādiṭṭhikā codessanti, ‘kasmā tumhe samaṇaṃ gotamaṃ vanditthā’ti, tesaṃ, ‘kiṃ añjalimattakaraṇenapi vanditaṃ hotī’ti vakkhāma. Sace no sammādiṭṭhikā codessanti, ‘kasmā bhagavantaṃ na vanditthā’ti, ‘kiṃ sīsena bhūmiṃ paharanteneva vanditaṃ hoti, nanu añjalikammampi vandanā evā’ti vakkhāmā’’ti. Nāma gottanti, bho gotama, ahaṃ asukassa putto datto nāma mitto nāma idha āgatoti vadantā nāmaṃ sāventi nāma. Bho gotama, ahaṃ vāsiṭṭho nāma kaccāno nāma idha āgatoti vadantā gottaṃ sāventi nāma. Ete kira daliddā jiṇṇakulaputtā parisamajjhe nāmagottavasena pākaṭā bhavissāmāti evaṃ akaṃsu. Ye pana tuṇhībhūtā nisīdiṃsu, te kerāṭikā ceva andhabālā ca. Tattha kerāṭikā, ‘‘ekaṃ dve kathāsallāpe karonto vissāsiko hoti, atha vissāse sati ekaṃ dve bhikkhā adātuṃ na yutta’’nti tato attānaṃ mocentā tuṇhī nisīdanti. Andhabālā aññāṇatāyeva avakkhittamattikāpiṇḍo viya yattha katthaci tuṇhībhūtā nisīdanti.
「大勢のリッチャヴィの会衆と共に」とは、下文では約五百人のリッチャヴィたちに取り囲まれて、と説かれている。彼らは彼の弟子たちに他ならないが、ヴェーサーリーの町中でサッチャカが約五百人のリッチャヴィ王族たちを連れて「論争を求めて世尊の許へ近づく」と聞いて、「二人の賢者の対談を聞こう」と多くの人々が出向いたため、その会衆は計り知れないほど大規模なものとなった。それを指してこのように説かれた。「合掌して」とは、彼らは双方(二股)の立場をとる者たちであり、彼らはこう考えた。「もし邪見の者たちが『なぜお前たちは沙門ゴータマを礼拝したのか』となじるなら、彼らには『ただ合掌しただけで礼拝したことになるのか』と言おう。もし正見の者たちが『なぜ世尊を礼拝しなかったのか』となじるなら、『頭を地面につけてこそ礼拝になるのか、合掌することもまた礼拝ではないか』と言おう」と。「名と家系を」とは、「ゴータマどの、私は誰それの息子でダッタという名です、ミッタという名です、ここへ来ました」と言って名を名乗ることである。「ゴータマどの、私はヴァーシッタです、カッチャーナです、ここへ来ました」と言って家系(姓)を名乗ることである。これらは貧しく没落した良家の子たちであり、会衆の中で名や家系によって知られようとしてこのようにしたのである。一方で沈黙して座った者たちは、狡猾な者たちと盲目な愚者たちである。そのうち狡猾な者たちは、「一、二言でも会話を交わせば親しくなってしまう。親しくなれば、一、二の施しをしないわけにはいかなくなる」と、そこから身を免れるために沈黙して座っていた。盲目な愚者たちは、無知ゆえに投げ捨てられた粘土の塊のように、ところかまわず沈黙して座っていた。
356. Kiñcideva desanti kañci okāsaṃ kiñci kāraṇaṃ, athassa bhagavā pañhapucchane ussāhaṃ janento āha – puccha, aggivessana, yadākaṅkhasīti. Tassattho – ‘‘puccha yadi ākaṅkhasi, na me pañhavissajjane bhāro atthi’’. Atha vā ‘‘puccha yaṃ ākaṅkhasi, sabbaṃ te vissajjessāmī’’ti sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi asādhāraṇaṃ paccekabuddhaaggasāvamahāsāvakehi. Te hi yadākaṅkhasīti na vadanti, sutvā vedissāmāti vadanti. Buddhā pana ‘‘pucchāvuso, yadākaṅkhasī’’ti (saṃ. ni. 1.237) vā, ‘‘puccha, mahārāja, yadākaṅkhasī’’ti (dī. ni. 1.162) vā,
356. 「ある機会を(質問の余地を)」とは、何らかの機会、何らかの理由を[与えるために]、そこで世尊は彼に問いを尋ねる勇気(意欲)を起こさせようとして「アッギヴェッサナよ、望むところを問うがよい」と言われた。その意味は、「問いたいなら問いなさい、私には問いに答えることについて何の重荷もない」。あるいは「望むことを何でも問いなさい、すべてあなたに答えよう」と、辟支仏や上首・大弟子たちにも共通しない一切知者の全方位の申し出(一切知の受諾)をなされたのである。彼ら(弟子たち)は「望むところを問え」とは言わず、「聞いてから答えよう」と言う。しかし諸仏は「友よ、望むところを問え」(相応部 1.237)とか、「大王よ、望むところを問え」(長部 1.162)とか、
‘‘Puccha vāsava maṃ pañhaṃ, yaṃ kiñci manasicchasi;
「ヴァーサヴァ(帝釈天)よ、私に問いを尋ねよ、何であれ心に望むところを。
Tassa tasseva pañhassa, ahaṃ antaṃ karomi te’’ iti. (dī. ni. 2.356) vā,
そのすべての問いに、私はそなたのために決着をつけよう」(長部 2.356)とか、
‘‘Tena hi tvaṃ, bhikkhu, sake āsane nisīditvā puccha yadākaṅkhasī’’ti (ma. ni. 3.85) vā,
「それならば比丘よ、自らの座に座って望むところを問え」(中部 3.85)とか、
‘‘Bāvarissa ca tuyhaṃ vā, sabbesaṃ sabbasaṃsayaṃ;
「バーヴァリの問いであれ、そなたの問いであれ、すべての者のすべての疑いを、
Katāvakāsā pucchavho, yaṃ kiñci manasicchathā’’ti. (su. ni. 1036) vā,
機会は与えられた、何であれ心に望むところを尋ねよ」(経集 1036)とか、
‘‘Puccha maṃ sabhiya pañhaṃ, yaṃ kiñci manasicchasi;
「サビヤよ、私に問いを尋ねよ、何であれ心に望むところを。
Tassa tasseva pañhassa, ahaṃ antaṃ karomi te’’ iti. (su. ni. 517) vā –
そのすべての問いに、私はそなたのために決着をつけよう」(経集 517)とか、
Tesaṃ tesaṃ yakkhanarindadevasamaṇabrāhmaṇaparibbājakānaṃ sabbaññupavāraṇaṃ pavārenti. Anacchariyañcetaṃ, yaṃ bhagavā buddhabhūmiṃ patvā etaṃ pavāraṇaṃ pavāreyya. Yo bodhisattabhūmiyaṃ padesañāṇepi ṭhito
それら種々の夜叉、王、神、沙門、婆羅門、遊行者たちに一切知の受諾を申し出られる。世尊が仏陀の境地に達してこの受諾を申し出られることは驚くべきことではない。菩薩の境地にあり、一部の智(分智)に留まっていた時ですら、
‘‘Koṇḍañña pañhāni viyākarohi,
「コンダンニャよ、問いに答えよ、
Yācanti taṃ isayo sādhurūpā;
徳高き仙人たちがあなたに乞うている。
Koṇḍañña eso manujesu dhammo,
コンダンニャよ、これこそ人々の習わしである、
Yaṃ vuddhamāgacchati esa bhāro’’ti. (jā. 2.17.60) –
年長者にこの重荷が巡ってくるということは」(本生経 2.17.60)
Evaṃ sakkādīnaṃ atthāya isīhi yācito
このように帝釈天などのために仙人たちに請われた時、
‘‘Katāvakāsā pucchantu bhonto,
「機会は与えられました、皆様方よ、お尋ねください、
Yaṃ kiñci pañhaṃ manasābhipatthitaṃ;
何であれ心に望む問いを。
Ahañhi taṃ taṃ vo viyākarissaṃ,
私はそれらをあなた方のために解説しましょう、
Ñatvā sayaṃ lokamimaṃ parañcā’’ti. (jā. 2.17.61);
自らこの世とあの世を了知した上で」(本生経 2.17.61)
Evaṃ sarabhaṅgakāle, sambhavajātake ca sakalajambudīpaṃ tikkhattuṃ vicaritvā pañhānaṃ antakaraṃ adisvā suciratena brāhmaṇena pañhaṃ puṭṭho okāse kārite, jātiyā sattavasso rathikāyaṃ paṃsuṃ kīḷanto pallaṅkaṃ ābhujitvā antaravīthiyaṃ nisinnova –
このようにサラバンガの時にも、またサンバヴァ本生(本生経515)において全ジャンブー洲を三度巡歴しても問いに決着をつける者を見出せなかった長い年月を経た婆羅門から問いを尋ねられ、機会を与えられたとき、生まれて七歳の身で小道で泥遊びをしていたが、結跏趺坐して通りの中央に座ったまま、
‘‘Taggha te ahamakkhissaṃ, yathāpi kusalo tathā;
「まことに私はあなたに説き明かしましょう、あたかも熟達した者のように。
Rājā ca kho taṃ jānāti, yadi kāhati vā na vā’’ti. (jā. 1.16.172) –
しかし王はそれを知るでしょう、実行するか否かを」(本生経 1.16.172)
Sabbaññupavāraṇaṃ pavāresi.
と、一切知の受諾を申し出られたのである。
Evaṃ bhagavatā sabbaññupavāraṇāya pavāritāya attamano pañhaṃ pucchanto, ‘‘kathaṃ pana, bho gotamā’’tiādimāha.
このように世尊によって一切知の受諾が申し出られたので、満足して問いを尋ね、「ゴータマどの、いったいどのように……」等と言った。
Athassa bhagavā, ‘‘passatha, bho, aññaṃ sāvakena kathitaṃ, aññaṃ satthā katheti, nanu mayā paṭikacceva vuttaṃ, ‘sace tathā patiṭṭhissati, yathāssa sāvakena patiṭṭhitaṃ, evāhaṃ vādaṃ āropessāmī’ti. Ayaṃ pana aññameva katheti, tattha kiṃ mayā sakkā kātu’’nti evaṃ nigaṇṭhassa vacanokāso mā hotūti heṭṭhā assajittherena kathitaniyāmeneva kathento, evaṃ kho ahaṃ, aggivessanātiādimāha. Upamā maṃ, bho gotama, paṭibhātīti, bho gotama, mayhaṃ ekā upamā upaṭṭhāti, āharāmi taṃ upamanti vadati. Paṭibhātu taṃ, aggivessanāti upaṭṭhātu te, aggivessana, āhara taṃ upamaṃ visatthoti bhagavā avoca. Balakaraṇīyāti bāhubalena kattabbā kasivāṇijjādikā kammantā. Rūpattāyaṃ purisapuggaloti rūpaṃ attā assāti rūpattā, rūpaṃ attāti gahetvā ṭhitapuggalaṃ dīpeti. Rūpe patiṭṭhāyāti tasmiṃ attāti gahitarūpe patiṭṭhahitvā. Puññaṃ vā apuññaṃ vā pasavatīti kusalaṃ vā akusalaṃ vā paṭilabhati. Vedanattādīsupi eseva nayo. Iminā kiṃ dīpeti? Ime pañcakkhandhā imesaṃ sattānaṃ pathavī viya patiṭṭhā, te imesu pañcasu khandhesu patiṭṭhāya kusalākusalakammaṃ nāma āyūhanti. Tumhe evarūpaṃ vijjamānameva attānaṃ paṭisedhento pañcakkhandhā anattāti dīpethāti ativiya sakāraṇaṃ katvā upamaṃ āhari. Iminā ca nigaṇṭhena āhaṭaopammaṃ niyatameva, sabbaññubuddhato añño tassa kathaṃ chinditvā vāde dosaṃ dātuṃ samattho nāma natthi. Duvidhā hi puggalā buddhaveneyyā ca sāvakaveneyyā ca. Sāvakaveneyye sāvakāpi vinenti buddhāpi. Buddhaveneyye pana sāvakā vinetuṃ na sakkonti, buddhāva vinenti. Ayampi nigaṇṭho buddhaveneyyo, tasmā etassa vādaṃ chinditvā añño dosaṃ dātuṃ samattho nāma natthi. Tenassa bhagavā sayameva vāde dosadassanatthaṃ nanu tvaṃ, aggivessanātiādimāha.
そこで世尊は、「見よ、弟子が語ったことと師が語ることは別である。私は前もって言っていたではないか、『もし彼の弟子が据えたように据えるなら、そのように私は論争を仕掛けよう』と。しかしこの者は全く別のことを言っている、そこで私に何ができようか」と、このようにニガンタが言い逃れをする隙を与えないために、下文でアッサジ長老が語った通りの理趣によって語り、「アッギヴェッサナよ、まさにこのように私は……」等と説かれた。「ゴータマどの、私に一つの譬えが閃きました」とは、ゴータマどの、私に一つの譬えが思い浮かびました、その譬えを提示しましょう、と言っているのである。「アッギヴェッサナよ、閃くがよい」とは、アッギヴェッサナよ、思い浮かぶがよい、心ゆくままにその譬えを提示せよ、と世尊は言われた。「力によってなされるべきこと」とは、腕力によってなされるべき農耕や商業などの事業のこと。「色を自己とするこの人(有情)」とは、色が自己である者が「色を自己とする者」であり、色を自己であると把持して留まる人を指している。「色に依拠して」とは、その自己であると把持した色に立脚して。「功徳あるいは不功徳を生み出す」とは、善あるいは不善を獲得する。「受を自己とする」等においても同様の理趣である。これによって何を示しているのか。これら五蘊はこの有情たちにとって大地のような拠り所であり、彼らはこれら五蘊に依拠して善・不善の業を積み上げる。あなた方はこのような現に存在する自己を否定して、五蘊は無我であると示しているのか、と極めて論理的であるかのように譬えを提示した。このニガンタによって提示された譬えは固定的なものであり、一切知能なる仏陀を除いて、彼の言論を論破してその主張の誤りを指摘できる者は他にはいない。実に、有情には仏陀によって教化されるべき者と、弟子によって教化されるべき者の二種類がある。弟子によって教化されるべき者は弟子たちも仏陀も導く。しかし仏陀によって教化されるべき者は弟子たちには導くことができず、仏陀だけが導く。このニガンタもまた仏陀によって教化されるべき者であり、それゆえ彼の主張を論破して誤りを指摘できる者は他にいなかった。それゆえ世尊は、自ら彼の主張の誤りを示すために、「アッギヴェッサナよ、そなたは……ではないか」等と説かれたのである。
Atha nigaṇṭho cintesi – ‘‘ativiya samaṇo gotamo mama vādaṃ patiṭṭhapeti, sace upari koci doso bhavissati, mamaṃ ekakaṃyeva niggaṇhissati. Handāhaṃ imaṃ vādaṃ mahājanassāpi matthake pakkhipāmī’’ti, tasmā evamāha – ahampi, bho gotama, evaṃ vadāmi rūpaṃ me attā…pe… viññāṇaṃ me attāti, ayañca mahatī janatāti. Bhagavā pana nigaṇṭhato sataguṇenapi sahassaguṇenapi satasahassaguṇenapi vādīvarataro, tasmā cintesi – ‘‘ayaṃ nigaṇṭho attānaṃ mocetvā mahājanassa matthake vādaṃ pakkhipati, nāssa attānaṃ mocetuṃ dassāmi, mahājanato nivattetvā ekakaṃyeva naṃ niggaṇhissāmī’’ti. Atha naṃ kiñhi te, aggivessanātiādimāha. Tassattho – nāyaṃ janatā mama vādaṃ āropetuṃ āgatā, tvaṃyeva sakalaṃ vesāliṃ saṃvaṭṭitvā mama vādaṃ āropetuṃ āgato, tasmā tvaṃ sakameva vādaṃ niveṭhehi, mā mahājanassa matthake pakkhipasīti. So paṭijānanto ahañhi, bho gotamātiādimāha.
そこでニガンタは考えた。「沙門ゴータマはひどく私の主張を固定化しようとしている。もしこの先何らかの誤りが生じたなら、私一人だけを論難するだろう。さあ、私はこの主張を大衆の頭の上にも被せてしまおう」と。それゆえこのように言った。「ゴータマどの、私もまたこのように言います。『色は私の自己である……乃至……識は私の自己である』と。そしてこの大勢の人々もまた」と。しかし世尊はニガンタよりも百倍も千倍も十万倍も優れた論客であられる。それゆえこう考えられた。「このニガンタは自らを免れさせて、大衆の頭の上に論を被せようとしている。彼を逃れさせはしない。大衆から引き離して彼一人だけを論破しよう」と。そこで彼に「アッギヴェッサナよ、そなたにとって何の関係があろうか」等と説かれた。その意味は、この人々は私に論争を仕掛けにやって来たのではない、そなた自身がヴェーサーリー全体を巻き込んで私に論争を仕掛けにやって来たのだ、それゆえそなた自身の主張を解き明かせ、大衆の頭の上に被せるな、ということである。彼は認めて「実に、ゴータマどの」等と言った。
357. Iti bhagavā nigaṇṭhassa vādaṃ patiṭṭhapetvā, tena hi, aggivessanāti pucchaṃ ārabhi. Tattha tena hīti kāraṇatthe nipāto. Yasmā tvaṃ pañcakkhandhe attato paṭijānāsi, tasmāti attho. Sakasmiṃ vijiteti attano raṭṭhe. Ghātetāyaṃ vā ghātetunti ghātārahaṃ ghātetabbayuttakaṃ ghātetuṃ. Jāpetāyaṃ vā jāpetunti dhanajānirahaṃ jāpetabbayuttaṃ jāpetuṃ jiṇṇadhanaṃ kātuṃ. Pabbājetāyaṃ vā pabbājetunti sakaraṭṭhato pabbājanārahaṃ pabbājetuṃ, nīharituṃ. Vattituñca arahatīti vattati ceva vattituñca arahati. Vattituṃ yuttoti dīpeti. Iti nigaṇṭho attano vādabhedanatthaṃ āhaṭakāraṇameva attano māraṇatthāya āvudhaṃ tikhiṇaṃ karonto viya visesetvā dīpeti, yathā taṃ bālo. Evaṃ me rūpaṃ hotūti mama rūpaṃ evaṃvidhaṃ hotu, pāsādikaṃ abhirūpaṃ alaṅkatappaṭiyattaṃ suvaṇṇatoraṇaṃ viya susajjitacittapaṭo viya ca manāpadassananti. Evaṃ me rūpaṃ mā ahosīti mama rūpaṃ evaṃvidhaṃ mā hotu, dubbaṇṇaṃ dussaṇṭhitaṃ valitapalitaṃ tilakasamākiṇṇanti.
357. このように世尊はニガンタの主張を確定させた上で、「それならば、アッギヴェッサナよ」と問いを始められた。その中で「それならば」とは理由を表す不変化詞である。「そなたは五蘊を自己であると認めているのだから、それゆえに」という意味である。「自らの領土において」とは、自分の国において。「処刑すべき者を処刑する」とは、処刑に値する者、処刑されるべき者を処刑すること。「財産没収すべき者を財産没収する」とは、財産の剥奪に値する者、没収されるべき者を没収すること、財産を奪い尽くすこと。「追放すべき者を追放する」とは、自国から追放されるに値する者を追放すること、国外へ放逐すること。「振るうことができるし、また振るうに値する」とは、権力を振るっており、また振るうに値する、行使するのが妥当であると示す。このようにニガンタは自らの主張を打ち破るために持ち出された根拠そのものを、愚か者であるがゆえに、自らを殺すための武器を研ぎ澄ますかのように、さらに詳しく説明した。「私の色はかくあれ」とは、私の色はこのようなものであれ、麗しく美しく、装飾され整えられ、黄金のアーチのようであり、美しく描かれた絵画のように見目麗しいものであれ、ということ。「私の色はかくなるなかれ」とは、私の色はこのようなものとなるな、醜く不格好で、しわや白髪があり、黒斑点だらけであるな、ということである。
Tuṇhī ahosīti nigaṇṭho imasmiṃ ṭhāne viraddhabhāvaṃ ñatvā, ‘‘samaṇo gotamo mama vādaṃ bhindanatthāya kāraṇaṃ āhari, ahaṃ bālatāya tameva visesetvā dīpesiṃ, idāni naṭṭhomhi, sace vattatīti vakkhāmi, ime rājāno uṭṭhahitvā, ‘aggivessana, tvaṃ mama rūpe vaso vattatīti vadasi, yadi te rūpe vaso vattati, kasmā tvaṃ yathā ime licchavirājāno tāvatiṃsadevasadisehi attabhāvehi virocanti abhirūpā pāsādikā, evaṃ na virocasī’ti. Sace na vattatīti vakkhāmi, samaṇo gotamo uṭṭhahitvā, ‘aggivessana, tvaṃ pubbe vattati me rūpasmiṃ vasoti vatvā idāni paṭikkhipasī’ti vādaṃ āropessati. Iti vattatīti vuttepi eko doso, na vattatīti vuttepi eko doso’’ti tuṇhī ahosi. Dutiyampi bhagavā pucchi, dutiyampi tuṇhī ahosi. Yasmā pana yāvatatiyaṃ bhagavatā pucchite abyākarontassa sattadhā muddhā phalati, buddhā ca nāma sattānaṃyeva atthāya kappasatasahassādhikāni cattāri asaṅkhyeyyāni pāramīnaṃ pūritattā sattesu balavaanuddayā honti. Tasmā yāvatatiyaṃ apucchitvā atha kho bhagavā saccakaṃ nigaṇṭhaputtaṃ etadavoca – etaṃ ‘‘byākarohī dānī’’tiādivacanaṃ avoca.
「沈黙した」とは、ニガンタはこの地点で行き詰まったことを知り、「沙門ゴータマは私の主張を打ち破るための根拠を持ち出したが、私は愚かさゆえにまさにそれを詳しく説明してしまった。今や私は破滅した。もし『[意のままに]振るうことができる』と言えば、これら王族たちが立ち上がって、『アッギヴェッサナよ、そなたは自分の色に主権が及ぶと言うが、もしそなたの色に主権が及ぶなら、なぜそなたはこれらリッチャヴィの王族たちが三十三天の神々のような容姿で美しく麗しく輝いているように、そのように輝いていないのか』と言うだろう。もし『振るうことができない』と言えば、沙門ゴータマが立ち上がって、『アッギヴェッサナよ、そなたは以前、私の色に主権が及ぶと言っておきながら、今になって否定するのか』と論難するだろう。このように『及ぶ』と言っても一つの過失となり、『及ばない』と言っても一つの過失となる」と沈黙したのである。二度目も世尊は問われたが、二度目も沈黙した。しかしながら、世尊によって三度まで問われて答えぬ者の頭は七つに裂けるのであり、諸仏というものは衆生のためにこそ十万劫に四阿僧祇を加えた間、波羅蜜を満たされたがゆえに、衆生に対して強烈な憐れみを持っておられる。それゆえ、三度目を問うことなく、そこで世尊はニガンタの子サッチャカに「今こそ答えよ」等の言葉を語られたのである。
Tattha sahadhammikanti sahetukaṃ sakāraṇaṃ. Vajiraṃ pāṇimhi assāti vajirapāṇi. Yakkhoti na yo vā so vā yakkho, sakko devarājāti veditabbo. Ādittanti aggivaṇṇaṃ. Sampajjalitanti suṭṭhu pajjalitaṃ. Sajotibhūtanti samantato jotibhūtaṃ, ekaggijālabhūtanti attho. Ṭhito hotīti mahantaṃ sīsaṃ, kandalamakulasadisā dāṭhā, bhayānakāni akkhināsādīnīti evaṃ virūparūpaṃ māpetvā ṭhito. Kasmā panesa āgatoti? Diṭṭhivissajjāpanatthaṃ. Apica, ‘‘ahañceva kho pana dhammaṃ deseyyaṃ, pare ca me na ājāneyyu’’nti evaṃ dhammadesanāya appossukkabhāvaṃ āpanne bhagavati sakko mahābrahmunā saddhiṃ āgantvā, ‘‘bhagavā dhammaṃ desetha, tumhākaṃ āṇāya avattamāne mayaṃ vattāpessāma, tumhākaṃ dhammacakkaṃ hotu, amhākaṃ āṇācakka’’nti paṭiññamakāsi. Tasmā ‘‘ajja saccakaṃ tāsetvā pañhaṃ vissajjāpessāmī’’ti āgato.
その中で「道理にかなった(法にかなった)」とは、原因があり理由があること。「手に金剛杵を持つ者」とは金剛手(ヴァジラパーニ)。「夜叉」とは、ありふれた夜叉ではなく、帝釈天王であると知るべきである。「燃え盛る」とは火のような色。「輝き燃える」とは激しく燃え盛ること。「火炎となった」とは周囲一面が光り輝き、一つの火炎の塊となったという意味である。「立っていた」とは、巨大な頭、カンダラの蕾のような牙、恐ろしい目や鼻など、このように奇怪な姿に化作して立っていた。では、なぜ彼がやって来たのか。見解(悪見)を放棄させるためである。さらにまた、「私が法を説いたとしても、他人が私を理解しないならば」と世尊が説法に消極的になられたとき、帝釈天は大梵天と共にやって来て、「世尊よ、法をお説きください。あなたの命令に従わない者たちを私たちが従わせましょう。あなたには法輪があり、私たちには威令の輪があります」と誓約した。それゆえ「今日、サッチャカを脅して問いに答えさせよう」とやって来たのである。
Bhagavā ceva passati, saccako ca nigaṇṭhaputtoti yadi hi taṃ aññepi passeyyuṃ. Taṃ kāraṇaṃ agaru assa, ‘‘samaṇo gotamo saccakaṃ attano vāde anotarantaṃ ñatvā yakkhaṃ āvāhetvā dassesi, tato saccako bhayena kathesī’’ti vadeyyuṃ. Tasmā bhagavā ceva passati saccako ca. Tassa taṃ disvāva sakalasarīrato sedā mucciṃsu, antokucchi viparivattamānā mahāravaṃ ravi. So ‘‘aññepi nu kho passantī’’ti olokento kassaci lomahaṃsamattampi na addasa. Tato – ‘‘idaṃ bhayaṃ mameva uppannaṃ. Sacāhaṃ yakkhoti vakkhāmi, ‘kiṃ tuyhameva akkhīni atthi, tvameva yakkhaṃ passasi, paṭhamaṃ yakkhaṃ adisvā samaṇena gotamena vādasaṅghāṭe khittova yakkhaṃ passasī’ti vadeyyu’’nti cintetvā – ‘‘na dāni me idha aññaṃ paṭisaraṇaṃ atthi, aññatra samaṇā gotamā’’ti maññamāno, atha kho saccako nigaṇṭhaputto…pe… bhagavantaṃ etadavoca. Tāṇaṃ gavesīti tāṇanti gavesamāno. Leṇaṃ gavesīti leṇanti gavesamāno. Saraṇaṃ gavesīti saraṇanti gavesamāno. Ettha ca tāyati rakkhatīti tāṇaṃ. Nilīyanti etthāti leṇaṃ. Saratīti saraṇaṃ, bhayaṃ hiṃsati viddhaṃsetīti attho.
「世尊だけが見られ、ニガンタの子サッチャカも見ている」とは、もし他の人々もそれを見たならば、その出来事は重みを失い、「沙門ゴータマはサッチャカが自らの主張に屈服しないのを知って、夜叉を呼び出して見せたのだ。それでサッチャカは恐怖から語ったのだ」と言うであろう。それゆえ世尊とサッチャカだけが見たのである。彼はそれを見るや否や、全身から汗が噴き出し、腹の中がひっくり返るように激しく鳴動した。彼は「他の人々もこれを見ているのだろうか」と見回したが、誰一人として身の毛をよだたせるほどの様子すら見出せなかった。そこで「この恐怖は私だけに生じたのだ。もし私が『夜叉がいる』と言えば、『お前だけに目があるのか、お前だけが夜叉を見るのか。最初は夜叉を見なかったのに、沙門ゴータマに論駁されて追い詰められてから夜叉を見るのか』と言うだろう」と考え、「もはや今、私には沙門ゴータマをおいて他に頼るべき所はない」と思い、そこでニガンタの子サッチャカは……乃至……世尊にこのように申し上げた。「保護を求めて」とは、保護(守護)を求めつつ。「避難所を求めて」とは、避難所(隠れ家)を求めつつ。「帰依処を求めて」とは、帰依処を求めつつ。ここで「守る、保護する」ゆえに保護(tāṇa)である。「ここに身を隠す」ゆえに避難所(leṇa)である。「向かう、恐怖を滅ぼす」ゆえに帰依処(saraṇa)であり、恐怖を害し打ち砕くという意味である。
358. Manasi karitvāti manamhi katvā paccavekkhitvā upadhāretvā. Evaṃ me vedanā hotūti kusalāva hotu, sukhāva hotu. Evaṃ me saññā hotūti kusalāva hotu, sukhāva hotu, somanassasampayuttāva hotūti. Saṅkhāraviññāṇesupi eseva nayo. Mā ahosīti ettha pana vuttavipariyāyena attho veditabbo. Kallaṃ nūti yuttaṃ nu. Samanupassitunti ‘‘etaṃ mama esohamasmi eso me attā’’ti evaṃ taṇhāmānadiṭṭhivasena passituṃ. No hidaṃ, bho gotamāti na yuttametaṃ, bho gotama. Iti bhagavā yathā nāma cheko ahituṇḍiko sappadaṭṭhavisaṃ teneva sappena puna ḍaṃsāpetvā ubbāheyya, evaṃ tassaṃyeva parisati saccakaṃ nigaṇṭhaputtaṃ teneva mukhena pañcakkhandhā aniccā dukkhā anattāti vadāpesi. Dukkhaṃ allīnoti imaṃ pañcakkhandhadukkhaṃ taṇhādiṭṭhīhi allīno. Upagato ajjhositotipi taṇhādiṭṭhivaseneva veditabbo. Dukkhaṃ etaṃ mamātiādīsu pañcakkhandhadukkhaṃ taṇhāmānadiṭṭhivasena samanupassatīti attho. Parijāneyyāti aniccaṃ dukkhaṃ anattāti tīraṇapariññāya parito jāneyya. Parikkhepetvāti khayaṃ vayaṃ anuppādaṃ upanetvā.
358. 「意に作して」(manasi karitvā)とは、心にとどめ、省察し、把握してのことである。「我が受はこのようであれ」(Evaṃ me vedanā hotu)とは、善であれ、楽であれということである。「我が想はこのようであれ」(Evaṃ me saññā hotu)とは、善であれ、楽であれ、喜を伴うものであれということである。行や識においても同様の理趣である。「このようであってはならない」(Mā ahosi)において、ここで述べられたことの反対の意味として知られるべきである。「適切であろうか」(Kallaṃ nu)とは、相応しいだろうかということである。「随観する」(Samanupassituṃ)とは、「これは私のものであり、これは私であり、これは私の我である」とこのように渇愛・慢・見の力によって見ることである。「尊者ゴータマよ、そのようなことはありません」(No hidaṃ, bho gotama)とは、尊者ゴータマよ、それは相応しくありませんということである。このように世尊は、巧みな蛇使いが蛇に噛まれた毒を、まさにその蛇に再び噛ませて吸い出させるように、まさにその大衆の中で、ニガンタの子サッチャカにまさにその口から「五蘊は無常であり、苦であり、無我である」と言わせたのである。「苦に執着した」(Dukkhaṃ allīno)とは、この五蘊の苦に渇愛と見によって執着したということである。「近づいた、執心した」というのも渇愛と見の力によるものと知られるべきである。「苦を『これは私のものである』などと」において、五蘊の苦を渇愛・慢・見の力によって随観するという意味である。「遍知すべし」(Parijāneyya)とは、無常・苦・無我であると度量遍知によってあまねく知るべしということである。「滅尽せしめて」(Parikkhepetvā)とは、尽滅・衰変・不生に至らしめてということである。
359. Navanti taruṇaṃ. Akukkukajātanti pupphaggahaṇakāle anto aṅguṭṭhappamāṇo eko ghanadaṇḍako nibbattati, tena virahitanti attho. Rittoti suñño antosāravirahito. Rittattāva tuccho. Aparaddhoti parājito. Bhāsitā kho pana teti idaṃ bhagavā tassa mukharabhāvaṃ pakāsetvā niggaṇhanto āha. So kira pubbe pūraṇādayo cha satthāro upasaṅkamitvā pañhaṃ pucchati. Te vissajjetuṃ na sakkonti. Atha nesaṃ parisamajjhe mahantaṃ vippakāraṃ āropetvā uṭṭhāya jayaṃ pavedento gacchati. So sammāsambuddhampi tatheva viheṭhessāmīti saññāya upasaṅkamitvā –
359. 「新しき」(Navaṃ)とは、若きということである。「芯のない」(Akukkukajātaṃ)とは、開花時に内部に親指ほどの硬い芯が生じるが、それを欠いているという意味である。「空虚な」(Ritto)とは、空であり内部の実質を欠いていることである。空虚であるからこそ「中身のない」(tuccho)という。「敗れた」(Aparaddho)とは、敗北したということである。「しかしながら、あなたによって語られた」(Bhāsitā kho pana te)とは、世尊が彼の多弁さを明らかにして論破しながら語ったことである。彼は以前、プーラナをはじめとする六師外道のもとに赴いて質問をしていたという。彼らは答えることができなかった。そこで彼らの会衆の中で大きな恥辱を負わせ、立ち上がって勝利を宣言して去っていった。彼は正等覚者にも同様に嫌がらせをしようという思いで近づいて――
‘‘Ambho ko nāma yaṃ rukkho, sinnapatto sakaṇṭako;
「友よ、その樹は何という名か、濡れた葉を持ち、棘がある。
Yattha ekappahārena, uttamaṅgaṃ vibhijjita’’nti.
そこでは一撃によって、最上の頭部が粉砕されたのだ」と。
Ayaṃ khadiraṃ āhacca asārakarukkhaparicito mudutuṇḍasakuṇo viya sabbaññutaññāṇasāraṃ āhacca ñāṇatuṇḍabhedaṃ patto sabbaññutaññāṇassa thaddhabhāvaṃ aññāsi. Tadassa parisamajjhe pakāsento bhāsitā kho pana tetiādimāha. Natthi etarahīti upādinnakasarīre sedo nāma natthīti na vattabbaṃ, etarahi pana natthīti vadati. Suvaṇṇavaṇṇaṃ kāyaṃ vivarīti na sabbaṃ kāyaṃ vivari. Buddhā nāma gaṇṭhikaṃ paṭimuñcitvā paṭicchannasarīrā parisati dhammaṃ desenti. Atha bhagavā galavāṭakasammukhaṭṭhāne cīvaraṃ gahetvā caturaṅgulamattaṃ otāresi. Otāritamatte pana tasmiṃ suvaṇṇavaṇṇā rasmiyo puñjapuñjā hutvā suvaṇṇaghaṭato rattasuvaṇṇarasadhārā viya, rattavaṇṇavalāhakato vijjulatā viya ca nikkhamitvā suvaṇṇamurajasadisaṃ mahākhandhaṃ uttamasiraṃ padakkhiṇaṃ kurumānā ākāse pakkhandiṃsu. Kasmā pana bhagavā evamakāsīti? Mahājanassa kaṅkhāvinodanatthaṃ. Mahājano hi samaṇo gotamo mayhaṃ sedo natthīti vadati, saccakassa tāva nigaṇṭhaputtassa yantāruḷhassa viya sedā paggharanti. Samaṇo pana gotamo ghanadupaṭṭacīvaraṃ pārupitvā nisinno, anto sedassa atthitā vā natthitā vā kathaṃ sakkā ñātunti kaṅkhaṃ kareyya, tassa kaṅkhāvinodanatthaṃ evamakāsi. Maṅkubhūtoti nittejabhūto. Pattakkhandhoti patitakkhandho. Appaṭibhānoti uttari appassanto. Nisīdīti pādaṅguṭṭhakena bhūmiṃ kasamāno nisīdi.
彼はアセン薬木(カディラ)に突き当たって、芯のない樹に慣れ親しんでいた柔らかい嘴の鳥が、全知の智の真髄に突き当たって智の嘴を砕かれ、全知の智の堅固さを知ったようなものである。そのことを会衆の中で明らかにしつつ、「しかしながら、あなたによって語られた」等と語ったのである。「今は存在しない」(Natthi etarahi)とは、執受された身体において汗が存在しないということはあり得ないが、今は存在しないのだと言っているのである。「黄金色の身体を顕現された」(Suvaṇṇavaṇṇaṃ kāyaṃ vivari)とは、全身を露わにしたのではない。諸仏は結び目を解いて身体を覆った状態で会衆に法を説くものである。そこで世尊は喉仏の前の位置で衣を取り、四指ほど下げられた。それを下げられるや否や、黄金色の光線が群れをなし、黄金の壺から注がれる赤金の滴の如く、また紅色の雲から放たれる稲妻の如く放たれ、黄金の太鼓に似た偉大なる肩と最上の頭部を右繞して虚空へと飛び去った。なぜ世尊はそのようになされたのか。大衆の疑念を除去するためである。大衆は「沙門ゴータマは『私には汗がない』と言うが、ニガンタの子サッチャカは搾油機に乗せられたかのように汗を流している。沙門ゴータマは厚い二重の衣をまとって座っているが、内部に汗があるのかないのか、どうして知ることができようか」と疑念を抱くかもしれないので、その疑念を晴らすためにそのようになされたのである。「恥じ入って」(Maṅkubhūto)とは、威勢を失って。「肩を落とし」(Pattakkhandho)とは、肩をうなだれて。「無言となり」(Appaṭibhāno)とは、更なる返答が見出せず。「座った」(Nisīdī)とは、足の親指で地面を引っ掻きながら座った。
360. Dummukhoti na virūpamukho, abhirūpo hi so pāsādiko. Nāmaṃ panassa etaṃ. Abhabbo taṃ pokkharaṇiṃ puna otaritunti sabbesaṃ aḷānaṃ bhaggattā pacchinnagamano otarituṃ abhabbo, tattheva kākakulalādīnaṃ bhattaṃ hotīti dasseti. Visūkāyikānīti diṭṭhivisūkāni. Visevitānīti diṭṭhisañcaritāni. Vipphanditānīti diṭṭhivipphanditāni. Yadidaṃ vādādhippāyoti ettha yadidanti nipātamattaṃ; vādādhippāyo hutvā vādaṃ āropessāmīti ajjhāsayena upasaṅkamituṃ abhabbo; dhammassavanāya pana upasaṅkameyyāti dasseti. Dummukhaṃ licchaviputtaṃ etadavocāti kasmā avoca? Dummukhassa kirassa upamāharaṇakāle sesa licchavikumārāpi cintesuṃ – ‘‘iminā nigaṇṭhena amhākaṃ sippuggahaṇaṭṭhāne ciraṃ avamāno kato, ayaṃ dāni amittassa piṭṭhiṃ passituṃ kālo. Mayampi ekekaṃ upamaṃ āharitvā pāṇippahārena patitaṃ muggarena pothento viya tathā naṃ karissāma, yathā na puna parisamajjhe sīsaṃ ukkhipituṃ sakkhissatī’’ti, te opammāni karitvā dummukhassa kathāpariyosānaṃ āgamayamānā nisīdiṃsu. Saccako tesaṃ adhippāyaṃ ñatvā, ime sabbeva gīvaṃ ukkhipitvā oṭṭhehi calamānehi ṭhitā; sace paccekā upamā harituṃ labhissanti, puna mayā parisamajjhe sīsaṃ ukkhipituṃ na sakkā bhavissati, handāhaṃ dummukhaṃ apasādetvā yathā aññassa okāso na hoti, evaṃ kathāvāraṃ pacchinditvā samaṇaṃ gotamaṃ pañhaṃ pucchissāmīti tasmā etadavoca. Tattha āgamehīti tiṭṭha, mā puna bhaṇāhīti attho.
360. 「ドゥムッカ(悪顔)」(Dummukho)とは、醜い顔ということではなく、彼は端正で美しい容姿であった。しかしこれが彼の名前であった。「その池に再び降りることができない」(Abhabbo taṃ pokkharaṇiṃ puna otarituṃ)とは、すべての関節(または脚)が折れて歩行が断たれたため降りることができず、まさにその場でカラスやトビなどの餌食となることを示している。「曲がりくねったもの」(Visūkāyikāni)とは、見解の曲がりくねったものである。「弄ばれたもの」(Visevitāni)とは、見解に迷い歩んだものである。「動揺したもの」(Vipphanditāni)とは、見解の動揺である。「論争を目的として」(Yadidaṃ vādādhippāyo)において、「yadidaṃ」は単なる不変化詞である。論争を目的として論争を仕掛けようという意図で近づくことはできないが、法を聞くためになら近づくことができるということを示している。「リッチャヴィの子ドゥムッカにこのように語った」(Dummukhaṃ licchaviputtaṃ etadavocā)とは、なぜ語ったのか。ドゥムッカが譬えを述べている時に、残りのリッチャヴィの若者たちもこう考えたという。「このニガンタは我々が技芸を学んでいた場で長年侮辱を与えてきた。今こそ仇の背を見る時である。我々も一人ひとつずつ譬えを持ち出し、平手打ちで倒れた者を木槌で打ち据えるように彼を打ちのめし、二度と会衆の中で頭を上げられないようにしてやろう」と。彼らは譬えを作って、ドゥムッカの話の終わりを待ちながら座っていた。サッチャカは彼らの意図を知り、「こいつらは皆、首をもたげて唇を動かして構えている。もし個々に譬えを出すことを許せば、再び私が会衆の中で頭を上げることはできなくなるだろう。いざ、ドゥムッカを制止して他の者に機会を与えないようにし、発言の順番を遮って沙門ゴータマに質問をしよう」と考え、それゆえにこのように言ったのである。その中で「待て」(āgamehi)とは、とどまれ、二度と語るなという意味である。
361. Tiṭṭhatesā, bho gotamāti, bho gotama, esā amhākañceva aññesañca puthusamaṇabrāhmaṇānaṃ vācā tiṭṭhatu. Vilāpaṃ vilapitaṃ maññeti etañhi vacanaṃ vilapitaṃ viya hoti, vippalapitamattaṃ hotīti attho. Atha vā tiṭṭhatesāti ettha kathāti āharitvā vattabbā. Vācāvilāpaṃ vilapitaṃ maññeti ettha panidaṃ vācānicchāraṇaṃ vilapitamattaṃ maññe hotīti attho.
361. 「尊者ゴータマよ、それは措きましょう」(Tiṭṭhatesā, bho gotama)とは、尊者ゴータマよ、我々や他の多くの沙門・バラモンたちのその言葉は措きましょう。「戯言を語ったものと思われます」(Vilāpaṃ vilapitaṃ maññe)とは、その言葉は戯言のようであり、単なるうわ言に過ぎないという意味である。あるいは「それは措きましょう」(tiṭṭhatesā)において、「語られたことは」と補って語られるべきである。「言葉の戯言を語ったものと思われます」(Vācāvilāpaṃ vilapitaṃ maññe)において、この発言は単なる戯言に過ぎないと思われるという意味である。
Idāni pañhaṃ pucchanto kittāvatātiādimāha. Tattha vesārajjapattoti ñāṇapatto. Aparappaccayoti aparappattiyo. Athassa bhagavā pañhaṃ vissajjento idha, aggivessanātiādimāha, taṃ uttānatthameva. Yasmā panettha passatīti vuttattā sekkhabhūmi dassitā. Tasmā uttari asekkhabhūmiṃ pucchanto dutiyaṃ pañhaṃ pucchi, tampissa bhagavā byākāsi. Tattha dassanānuttariyenātiādīsu dassanānuttariyanti lokiyalokuttarā paññā. Paṭipadānuttariyanti lokiyalokuttarā paṭipadā. Vimuttānuttariyanti lokiyalokuttarā vimutti. Suddhalokuttarameva vā gahetvā dassanānuttariyanti arahattamaggasammādiṭṭhi. Paṭipadānuttariyanti sesāni maggaṅgāni. Vimuttānuttariyanti aggaphalavimutti. Khīṇāsavassa vā nibbānadassanaṃ dassanānuttariyaṃ nāma. Maggaṅgāni paṭipadānuttariyaṃ. Aggaphalaṃ vimuttānuttariyanti veditabbaṃ. Buddho so bhagavāti so bhagavā sayampi cattāri saccāni buddho. Bodhāyāti paresampi catusaccabodhāya dhammaṃ deseti. Dantotiādīsu dantoti nibbisevano. Damathāyāti nibbisevanatthāya. Santoti sabbakilesavūpasamena santo. Samathāyāti kilesavūpasamāya. Tiṇṇoti caturoghatiṇṇo. Taraṇāyāti caturoghataraṇāya. Parinibbutoti kilesaparinibbānena parinibbuto. Parinibbānāyāti kilesaparinibbānatthāya.
今や質問をなすにあたり、「どれほどによって」(kittāvatā)等と言った。その中で「無畏に達した」(vesārajjapatto)とは、智に達した。「他に頼らない」(aparappaccayo)とは、他に依存しない。そこで世尊は彼の質問に答えつつ、ここで「アッギヴェッサナよ」(idha, aggivessana)等と語られたが、それは意味が明白である。ここでは「見ている」(passati)と説かれたことによって有学の位が示された。それゆえ、さらに上なる無学の位を尋ねて第二の質問をし、それをも世尊は解明された。その中で「無上の見によって」(dassanānuttariyena)等において、「無上の見」とは世間的・出世間的な智慧である。「無上の実践」とは世間的・出世間的な実践(行道)である。「無上の解脱」とは世間的・出世間的な解脱である。あるいは純粋な出世間のみを取るならば、「無上の見」とは阿羅漢道の正見である。「無上の実践」とは残りの道支である。「無上の解脱」とは最上の果の解脱である。あるいは漏尽者にとっての涅槃の覚知が無上の見と呼ばれる。道支が無上の実践である。最上の果が無上の解脱であると知られるべきである。「その世尊は目覚めた方であり」(Buddho so bhagavā)とは、その世尊は自らも四聖諦に目覚めた方である。「覚りのために」(Bodhāya)とは、他者をも四聖諦に目覚めさせるために法を説かれるということである。「調御され」(Danto)等において、「調御され」とは悪習を離れたことである。「調御のために」(Damathāya)とは、悪習を離れさせるためである。「静まり」(Santo)とは、すべての煩悩の止息によって静まったことである。「静寂のために」(Samathāya)とは、煩悩を止息させるためである。「渡り終え」(Tiṇṇo)とは、四つの暴流を渡り終えたことである。「渡らせるために」(Taraṇāya)とは、四つの暴流を渡らせるためである。「完全なる涅槃に達し」(Parinibbuto)とは、煩悩の完全な消滅によって涅槃に達したことである。「完全なる涅槃のために」(Parinibbānāya)とは、煩悩の完全な消滅のためである。
362. Dhaṃsīti guṇadhaṃsakā. Pagabbāti vācāpāgabbiyena samannāgatā. Āsādetabbanti ghaṭṭetabbaṃ. Āsajjāti ghaṭṭetvā. Natveva bhavantaṃ gotamanti bhavantaṃ gotamaṃ āsajja kassaci attano vādaṃ anupahataṃ sakalaṃ ādāya pakkamituṃ thāmo natthīti dasseti. Na hi bhagavā hatthiādayo viya kassaci jīvitantarāyaṃ karoti. Ayaṃ pana nigaṇṭho imā tisso upamā na bhagavato ukkaṃsanatthaṃ āhari, attukkaṃsanatthameva āhari. Yathā hi rājā kañci paccatthikaṃ ghātetvā evaṃ nāma sūro evaṃ thāmasampanno puriso bhavissatīti paccatthikaṃ thomentopi attānameva thometi. Evameva sopi siyā hi, bho gotama, hatthiṃ pabhinnantiādīhi bhagavantaṃ ukkaṃsentopi mayameva sūrā mayaṃ paṇḍitā mayaṃ bahussutāyeva evaṃ pabhinnahatthiṃ viya, jalitaaggikkhandhaṃ viya, phaṇakataāsīvisaṃ viya ca vādatthikā sammāsambuddhaṃ upasaṅkamimhāti attānaṃyeva ukkaṃseti. Evaṃ attānaṃ ukkaṃsetvā bhagavantaṃ nimantayamāno adhivāsetu metiādimāha. Tattha adhivāsetūti sampaṭicchatu. Svātanāyāti yaṃ me tumhesu kāraṃ karoto sve bhavissati puññañca pītipāmojjañca, tadatthāya. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvenāti bhagavā kāyaṅgaṃ vā vācaṅgaṃ vā acopetvā abbhantareyeva khantiṃ dhārento tuṇhībhāvena adhivāsesi. Saccakassa anuggahakaraṇatthaṃ manasāva sampaṭicchīti vuttaṃ hoti.
362. 「滅ぼす者」(Dhaṃsī)とは、徳を損なう者たち。「厚顔な者」(Pagabbhā)とは、言葉の無礼さを備えた者たち。「挑みかかるべき」(Āsādetabbaṃ)とは、衝突すべき。「挑みかかって」(Āsajja)とは、衝突して。「尊者ゴータマにはそうではない」(Natveva bhavantaṃ gotamaṃ)とは、尊者ゴータマに挑みかかって、誰も自らの主張を損なわれずにそのまま保って立ち去る力はない、ということを示している。世尊は象などのように誰かの命を損なうことはない。しかしこのニガンタは、これら三つの譬えを世尊を称賛するためではなく、自己を称賛するために挙げたのである。王が敵を討ち果たして「これほど勇敢で、これほど力量のある男であった」と敵を称賛しつつも自分自身を称賛するようなものである。同様に彼も、「尊者ゴータマよ、狂暴な象に」(siyā hi, bho gotama, hatthiṃ pabhinnaṃ)等と世尊を称賛しつつも、「我らこそが勇者であり、我らこそが賢者であり、我らこそが多聞の者であって、狂暴な象の如き、燃え盛る火の塊の如き、鎌首をもたげた猛毒の蛇の如き正等覚者に論争を挑むために近づいたのだ」と、自己自身を称賛しているのである。このように自己を称賛した上で、世尊を招待しつつ「私の(供養を)お受けください」(adhivāsetu me)等と言った。その中で「お受けください」(adhivāsetu)とは、受諾してください。「明日のために」(Svātanāya)とは、私があなた方にもてなしをなすことによって明日に生じる功徳と歓喜のためである。「世尊は沈黙によって受諾された」(Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena)とは、世尊は身体も言葉も動かさず、内部において忍辱を保ち、沈黙によって受諾された。サッチャカを憐れみ助けるために、心において受諾されたということである。
363. Yamassa patirūpaṃ maññeyyāthāti te kira licchavī tassa pañcathālipākasatāni niccabhattaṃ āharanti. Tadeva sandhāya esa sve tumhe yaṃ assa samaṇassa gotamassa patirūpaṃ kappiyanti maññeyyātha, taṃ āhareyyātha; samaṇassa hi gotamassa tumhe paricārakā kappiyākappiyaṃ yuttāyuttaṃ jānāthāti vadati. Bhattābhihāraṃ abhihariṃsūti abhiharitabbaṃ bhattaṃ abhihariṃsu. Paṇītenāti uttamena. Sahatthāti sahatthena. Santappetvāti suṭṭhu tappetvā, paripuṇṇaṃ suhitaṃ yāvadatthaṃ katvā. Sampavāretvāti suṭṭhu pavāretvā, alaṃ alanti hatthasaññāya paṭikkhipāpetvā. Bhuttāvinti bhuttavantaṃ. Onītapattapāṇinti pattato onītapāṇiṃ, apanītahatthanti vuttaṃ hoti. ‘‘Onittapattapāṇi’’ntipi pāṭho, tassattho, onittaṃ nānābhūtaṃ pattaṃ pāṇito assāti onittapattapāṇī. Taṃ onittapattapāṇiṃ, hatthe ca pattañca dhovitvā ekamante pattaṃ nikkhipitvā nisinnanti attho. Ekamantaṃ nisīdīti bhagavantaṃ evaṃbhūtaṃ ñatvā ekasmiṃ okāse nisīdīti attho. Puññañcāti yaṃ imasmiṃ dāne puññaṃ, āyatiṃ vipākakkhandhāti attho. Puññamahīti vipākakkhandhānaṃyeva parivāro. Taṃ dāyakānaṃ sukhāya hotūti taṃ imesaṃ licchavīnaṃ sukhatthāya hotu. Idaṃ kira so ahaṃ pabbajito nāma, pabbajitena ca na yuttaṃ attano dānaṃ niyyātetunti tesaṃ niyyātento evamāha. Atha bhagavā yasmā licchavīhi saccakassa dinnaṃ, na bhagavato. Saccakena pana bhagavato dinnaṃ, tasmā tamatthaṃ dīpento yaṃ kho, aggivessanātiādimāha. Iti bhagavā nigaṇṭhassa matena vināyeva attano dinnaṃ dakkhiṇaṃ nigaṇṭhassa niyyātesi, sā cassa anāgate vāsanā bhavissatīti.
363. 「相応しいと思われるものを」(Yamassa patirūpaṃ maññeyyātha)とは、かのリッチャヴィたちは彼に五百の鉢の常に供される食事を運んでいたという。そのことを指して彼は、「明日、あなた方がその沙門ゴータマに相応しく適法であると思うものを運んでくるがよい。あなた方は沙門ゴータマの給仕者であり、適法と不適法、相応と不相応を知っているのだから」と言っているのである。「食事の進納を届けた」(Bhattābhihāraṃ abhihariṃsu)とは、運ぶべき食事を届けた。「上等な」(Paṇītena)とは、最上の。「手ずから」(Sahatthā)とは、自らの手で。「十分に満足させ」(Santappetvā)とは、実によく満ち足らせ、満腹にして望む通りにさせて。「辞退させ」(Sampavāretvā)とは、十分に進めて「もう十分、もう十分」と手の合図で断らせて。「食し終えて」(Bhuttāviṃ)とは、食事を済ませた。「鉢から手を引いた」(Onītapattapāṇiṃ)とは、鉢から手を離した、手を引っ込めたということである。「Onittapattapāṇi」という読みもあり、その意味は、鉢と手が別々になった、鉢から手を離したということである。その手を離し、手と鉢を洗って一方に鉢を置いて座っている者を、という意味である。「一方に座った」(Ekamantaṃ nisīdi)とは、世尊がそのような状態であることを知って、一つの場所に座ったという意味である。「功徳を」(Puññañca)とは、この施しにおける功徳、将来の異熟の蘊という意味である。「功徳の大いなるものを」(Puññamahī)とは、異熟の蘊の眷属(果報の増大)である。「それが施主たちの幸福のためにあれ」(Taṃ dāyakānaṃ sukhāya hotu)とは、それがこれらリッチャヴィたちの幸福のためであれということである。彼は「私は出家者であり、出家者が自らの施しの功徳を他に回向するのは相応しくない」として、彼らに回向しつつこのように言ったのである。そこで世尊は、リッチャヴィたちによってサッチャカに与えられたのであり、世尊に与えられたのではないが、サッチャカによって世尊に与えられたのであるから、その意味を解き明かしつつ「アッギヴェッサナよ、実に」(yaṃ kho, aggivessana)等と言われた。このように世尊は、ニガンタの思惑とは関わりなく、自らに与えられた施しをニガンタに回向されたのであり、それは彼の未来世の習気(善根)となるのである。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『破滅克服(パパンチャ・スーダニー)』中部経典註釈書における
Cūḷasaccakasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
小サッチャカ経の注釈の終わり。
6. Mahāsaccakasuttavaṇṇanā
6. 大サッチャカ経の注釈
364. Evaṃ me sutanti mahāsaccakasuttaṃ. Tattha ekaṃ samayanti ca tena kho pana samayenāti ca pubbaṇhasamayanti ca tīhi padehi ekova samayo vutto. Bhikkhūnañhi vattapaṭipattiṃ katvā mukhaṃ dhovitvā pattacīvaramādāya cetiyaṃ vanditvā kataraṃ gāmaṃ pavisissāmāti vitakkamāḷake ṭhitakālo nāma hoti. Bhagavā evarūpe samaye rattadupaṭṭaṃ nivāsetvā kāyabandhanaṃ bandhitvā paṃsukūlacīvaraṃ ekaṃsaṃ pārupitvā gandhakuṭito nikkhamma bhikkhusaṅghaparivuto gandhakuṭipamukhe aṭṭhāsi. Taṃ sandhāya, – ‘‘ekaṃ samayanti ca tena kho pana samayenāti ca pubbaṇhasamaya’’nti ca vuttaṃ. Pavisitukāmoti piṇḍāya pavisissāmīti evaṃ katasanniṭṭhāno. Tenupasaṅkamīti kasmā upasaṅkamīti? Vādāropanajjhāsayena. Evaṃ kirassa ahosi – ‘‘pubbepāhaṃ apaṇḍitatāya sakalaṃ vesāliparisaṃ gahetvā samaṇassa gotamassa santikaṃ gantvā parisamajjhe maṅku jāto. Idāni tathā akatvā ekakova gantvā vādaṃ āropessāmi. Yadi samaṇaṃ gotamaṃ parājetuṃ sakkhissāmi, attano laddhiṃ dīpetvā jayaṃ karissāmi. Yadi samaṇassa gotamassa jayo bhavissati, andhakāre naccaṃ viya na koci jānissatī’’ti niddāpañhaṃ nāma gahetvā iminā vādajjhāsayena upasaṅkami.
364. 「このように私は聞いた」(Evaṃ me sutaṃ)とは大サッチャカ経である。その中で「ある時」(ekaṃ samayaṃ)、「その時」(tena kho pana samayena)、「午前中の時」(pubbaṇhasamayaṃ)という三つの語によって、同一の時が語られている。比丘たちの日課の務めを果たし、顔を洗い、鉢と衣を取り、仏塔を礼拝して「どの村に入ろうか」と思索堂に立っている時である。世尊はそのような時に赤き二重の衣を着け、帯を締め、糞掃衣を偏袒右肩にまとって香室を出て、比丘僧伽に囲まれて香室の前に立たれた。それを指して「ある時」「その時」「午前中の時」と述べられている。「入ろうとして」(Pavisitukāmo)とは、托鉢のために入ろうと決心して。「近づいた」(Tenupasaṅkami)とは、なぜ近づいたのか。論争を仕掛けようという意図によってである。彼はこう考えたという。「以前、私は浅はかにもヴェーサーリーのすべての会衆を連れて沙門ゴータマのもとへ行き、会衆の中で恥をかいた。今はそのようにはせず、一人だけで行って論争を仕掛けよう。もし沙門ゴータマを打ち破ることができれば、自らの教義を明らかにして勝利を得よう。もし沙門ゴータマの勝利となるならば、暗闇での踊りのように誰も知ることはないだろう」と、隠し持った問いを携えて、この論争の意図をもって近づいたのである。
Anukampaṃ upādāyāti saccakassa nigaṇṭhaputtassa anukampaṃ paṭicca. Therassa kirassa evaṃ ahosi – ‘‘bhagavati muhuttaṃ nisinne buddhadassanaṃ dhammassavanañca labhissati. Tadassa dīgharattaṃ hitāya sukhāya saṃvattissatī’’ti. Tasmā bhagavantaṃ yācitvā paṃsukūlacīvaraṃ catugguṇaṃ paññapetvā nisīdatu bhagavāti āha. ‘‘Kāraṇaṃ ānando vadatī’’ti sallakkhetvā nisīdi bhagavā paññatte āsane. Bhagavantaṃ etadavocāti yaṃ pana pañhaṃ ovaṭṭikasāraṃ katvā ādāya āgato taṃ ṭhapetvā passena tāva pariharanto etaṃ santi, bho gotamātiādivacanaṃ avoca.
「憐れみによって」(Anukampaṃ upādāya)とは、ニガンタの子サッチャカに対する憐れみによってである。長老(アーナンダ)はこう考えたという。「世尊がしばし座られれば、彼は仏陀のお姿を拝し、法を聞く機会を得るだろう。それは彼にとって長きにわたり利益と幸福をもたらすだろう」と。それゆえ世尊に乞うて、糞掃衣を四重に敷いて「世尊よ、お座りください」と申し上げた。「アーナンダは理由があって言っているのだ」と了解されて、世尊は用意された座に着かれた。「世尊にこのように語った」(Bhagavantaṃ etadavoca)とは、彼が懐に大切に隠し持ってきた問いをひとまず措いて、周囲を巡りつつ「尊者ゴータマよ、これらがあります」(etaṃ santi, bho gotama)等の言葉を述べたのである。
365. Phusanti hi te, bho gotamāti te samaṇabrāhmaṇā sarīre uppannaṃ sārīrikaṃ dukkhaṃ vedanaṃ phusanti labhanti, anubhavantīti attho. Ūrukkhambhoti khambhakataūrubhāvo, ūruthaddhatāti attho. Vimhayatthavasena panettha bhavissatīti anāgatavacanaṃ kataṃ. Kāyanvayaṃ hotīti kāyānugataṃ hoti kāyassa vasavatti. Kāyabhāvanāti pana vipassanā vuccati, tāya cittavikkhepaṃ pāpuṇanto nāma natthi, iti nigaṇṭho asantaṃ abhūtaṃ yaṃ natthi, tadevāha. Cittabhāvanātipi samatho vuccati, samādhiyuttassa ca puggalassa ūrukkhambhādayo nāma natthi, iti nigaṇṭho idaṃ abhūtameva āha. Aṭṭhakathāyaṃ pana vuttaṃ – ‘‘yatheva ‘bhūtapubbanti vatvā ūrukkhambhopi nāma bhavissatī’tiādīni vadato anāgatarūpaṃ na sameti, tathā atthopi na sameti, asantaṃ abhūtaṃ yaṃ natthi, taṃ kathetī’’ti.
365. 「尊者ゴータマよ、彼らは触れるからです」(Phusanti hi te, bho gotama)とは、それらの沙門・バラモンたちは身体に生じた肉体的な苦痛の受に触れる、得る、体験するという意味である。「大腿の硬直」(Ūrukkhambho)とは、柱のようになった大腿の状態、大腿の強張りの意味である。ここでは驚きの意味合いから「生じるであろう」(bhavissati)と未来形の言葉が用いられている。「身に従うものとなる」(Kāyanvayaṃ hoti)とは、身に従属するものとなる、身の支配下にあるということである。「身の修習」(Kāyabhāvanā)とはヴィパッサナー(観)のことであり、それによって心の散乱に至る者など存在しない。このようにニガンタは、存在しないこと、事実ではないことを語ったのである。「心の修習」(Cittabhāvanā)とはサマタ(止)のことであり、三昧を備えた人には大腿の硬直などは存在しない。このようにニガンタは全くの虚偽を語ったのである。註釈書にはこう述べられている。「『かつてあった』と言いながら『大腿の硬直も生じるであろう』等と語る者の言葉が未来形と一致しないように、その意味も一致せず、存在しないこと、虚偽であること、全くないことを語っているのである」と。
No kāyabhāvananti pañcātapatappanādiṃ attakilamathānuyogaṃ sandhāyāha. Ayañhi tesaṃ kāyabhāvanā nāma. Kiṃ pana so disvā evamāha? So kira divādivassa vihāraṃ āgacchati, tasmiṃ kho pana samaye bhikkhū pattacīvaraṃ paṭisāmetvā attano attano rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu paṭisallānaṃ upagacchanti. So te paṭisallīne disvā cittabhāvanāmattaṃ ete anuyuñjanti, kāyabhāvanā panetesaṃ natthīti maññamāno evamāha.
「身の修習がない」(No kāyabhāvanaṃ)とは、五火の苦行などの自己苦行の実践を指して言っている。これこそが彼らにとっての「身の修習」と呼ばれるものである。彼は何を見てこのように言ったのか。彼は真昼に精舎にやって来たが、その時、比丘たちは鉢と衣を片付けて、各自の夜の場所や昼の場所で瞑想(燕坐)に入っていた。彼はそれらの瞑想している者たちを見て、「彼らは心の修習のみに専念しており、身の修習はないのだ」と考えてこのように言ったのである。
366. Atha naṃ bhagavā anuyuñjanto kinti pana te, aggivessana, kāyabhāvanā sutāti āha. So taṃ vitthārento seyyathidaṃ, nando vacchotiādimāha. Tattha nandoti tassa nāmaṃ. Vacchoti gottaṃ. Kisoti nāmaṃ. Saṃkiccoti gottaṃ. Makkhaligosālo heṭṭhā āgatova. Eteti ete tayo janā, te kira kiliṭṭhatapānaṃ matthakapattā ahesuṃ. Uḷārāni uḷārānīti paṇītāni paṇītāni. Gāhenti nāmāti balaṃ gaṇhāpenti nāma. Brūhentīti vaḍḍhenti. Medentīti jātamedaṃ karonti. Purimaṃ pahāyāti purimaṃ dukkarakāraṃ pahāya. Pacchā upacinantīti pacchā uḷārakhādanīyādīhi santappenti, vaḍḍhenti. Ācayāpacayo hotīti vaḍḍhi ca avaḍḍhi ca hoti, iti imassa kāyassa kālena vaḍḍhi, kālena parihānīti vaḍḍhiparihānimattameva paññāyati, kāyabhāvanā pana na paññāyatīti dīpetvā cittabhāvanaṃ pucchanto, ‘‘kinti pana te, aggivessana, cittabhāvanā sutā’’ti āha. Na sampāyāsīti sampādetvā kathetuṃ nāsakkhi, yathā taṃ bālaputhujjano.
366. そこで世尊は彼に問い糾して「アッギヴェッサナよ、そなたは身の修習についてどのように聞いているのか」と言われた。彼はそれを詳しく説明して「例えば、ナンダ・ヴァッチャ」(seyyathidaṃ, nando vaccho)等と言った。その中で「ナンダ」とは彼の名である。「ヴァッチャ」とは姓である。「キサ」とは名である。「サンキッチャ」とは姓である。マッカリ・ゴーサーラは以前に出た通りである。「これら」(Ete)とはこれら三人の人々であり、彼らは汚れた苦行の極致に達した者たちであったという。「上等なものを」(Uḷārāni uḷārāni)とは、上等な食事を。「力を得させる」(Gāhenti nāmā)とは、力をつけさせる。「太らせる」(Brūhenti)とは、増大させる。「脂をつける」(Medenti)とは、脂肪を生じさせる。「以前のものを捨てて」(Purimaṃ pahāya)とは、以前の難行苦行を捨てて。「後に蓄える」(Pacchā upacinanti)とは、後に上等な食物などによって満足させ、増大させる。「増減がある」(Ācayāpacayo hoti)とは、増大と減少があるということであり、このようにこの身体には時に増大があり、時に衰退があるという増大と衰退の様子のみが知られるのであって、身の修習は知られないということを示し、心の修習について尋ねて、「アッギヴェッサナよ、そなたは心の修習についてどのように聞いているのか」と言われた。「答えることができなかった」(Na sampāyāsi)とは、愚かな凡夫であるため、筋道を立てて語ることができなかったということである。
367. Kuto pana tvanti yo tvaṃ evaṃ oḷārikaṃ dubbalaṃ kāyabhāvanaṃ na jānāsi? So tvaṃ kuto saṇhaṃ sukhumaṃ cittabhāvanaṃ jānissasīti. Imasmiṃ pana ṭhāne codanālayatthero, ‘‘abuddhavacanaṃ nāmetaṃ pada’’nti bījaniṃ ṭhapetvā pakkamituṃ ārabhi. Atha naṃ mahāsīvatthero āha – ‘‘dissati, bhikkhave, imassa cātumahābhūtikassa kāyassa ācayopi apacayopi ādānampi nikkhepanampī’’ti (saṃ. ni. 2.62). Taṃ sutvā sallakkhesi – ‘‘oḷārikaṃ kāyaṃ pariggaṇhantassa uppannavipassanā oḷārikāti vattuṃ vaṭṭatī’’ti.
367. 「ましてそなたがどうして」(Kuto pana tvaṃ)とは、そなたのように粗大で力のない身の修習すら知らない者が、どうして精妙で微細な心の修習を知ることができようか、ということである。しかしこの箇所で、チョーダナーラヤ長老は「これは仏説ではない」と言って扇を置いて立ち去ろうとした。そこで大シーヴァ長老が彼に言った。「『比丘たちよ、四大からなるこの身体には、増大も減少も、摂取も遺棄も見られるのである』(相応部 2.62)」と。それを聞いて彼は了解した。「粗大な身体を把握する者に生じるヴィパッサナーは粗大であると言って差し支えない」と。
368. Sukhasārāgīti sukhasārāgena samannāgato. Sukhāya vedanāya nirodhā uppajjati dukkhā vedanāti na anantarāva uppajjati, sukhadukkhānañhi anantarapaccayatā paṭṭhāne (paṭṭhā. 1.2.45-46) paṭisiddhā. Yasmā pana sukhe aniruddhe dukkhaṃ nuppajjati, tasmā idha evaṃ vuttaṃ. Pariyādāya tiṭṭhatīti khepetvā gaṇhitvā tiṭṭhati. Ubhatopakkhanti sukhaṃ ekaṃ pakkhaṃ dukkhaṃ ekaṃ pakkhanti evaṃ ubhatopakkhaṃ hutvā.
368. 「楽に染着した者」(Sukhasārāgī)とは、楽への愛着を備えた者。「楽の受の滅によって苦の受が生じる」(Sukhāya vedanāya nirodhā uppajjati dukkhā vedanā)とは、無間(直後)に生じるということではない。楽と苦が無間縁であることは『発趣論』において否定されているからである。しかし、楽が滅しない限り苦は生じないため、ここではこのように説かれたのである。「圧倒してとどまる」(Pariyādāya tiṭṭhati)とは、尽き果てさせて捉えてとどまることである。「双方に」(Ubhatopakkhaṃ)とは、楽が一つの側、苦が一つの側というように、双方の側となってということである。
369. Uppannāpi sukhā vedanā cittaṃ na pariyādāya tiṭṭhati, bhāvitattā kāyassa. Uppannāpi dukkhā vedanā cittaṃ na pariyādāya tiṭṭhati, bhāvitattā cittassāti ettha kāyabhāvanā vipassanā, cittabhāvanā samādhi. Vipassanā ca sukhassa paccanīkā, dukkhassa āsannā. Samādhi dukkhassa paccanīko, sukhassa āsanno. Kathaṃ? Vipassanaṃ paṭṭhapetvā nisinnassa hi addhāne gacchante gacchante tattha tattha aggiuṭṭhānaṃ viya hoti, kacchehi sedā muccanti, matthakato usumavaṭṭiuṭṭhānaṃ viya hotīti cittaṃ haññati vihaññati vipphandati. Evaṃ tāva vipassanā sukhassa paccanīkā, dukkhassa āsannā. Uppanne pana kāyike vā cetasike vā dukkhe taṃ dukkhaṃ vikkhambhetvā samāpattiṃ samāpannassa samāpattikkhaṇe dukkhaṃ dūrāpagataṃ hoti, anappakaṃ sukhaṃ okkamati. Evaṃ samādhi dukkhassa paccanīko, sukhassa āsanno. Yathā vipassanā sukhassa paccanīkā, dukkhassa āsannā, na tathā samādhi. Yathā samādhi dukkhassa paccanīko, sukhassa āsanno, na ca tathā vipassanāti. Tena vuttaṃ – ‘‘uppannāpi sukhā vedanā cittaṃ na pariyādāya tiṭṭhati, bhāvitattā kāyassa. Uppannāpi dukkhā vedanā cittaṃ na pariyādāya tiṭṭhati, bhāvitattā cittassā’’ti.
369. 「楽の受が生じても心を圧倒してとどまらないのは、身が修習されているからである。苦の受が生じても心を圧倒してとどまらないのは、心が修習されているからである」において、身の修習とはヴィパッサナーであり、心の修習とはサマディである。そしてヴィパッサナーは楽の敵対者であり、苦に近い。サマディは苦の敵対者であり、楽に近い。どういうことか。ヴィパッサナーを確立して座る者には、時間が経つにつれてあちこちで火が生じるかのようになり、脇の下から汗が流れ、頭部から熱の渦が生じるかのようになり、心は疲れ、悩まされ、動揺する。このようにまずヴィパッサナーは楽の敵対者であり、苦に近い。しかし、身体的あるいは精神的な苦が生じた時に、その苦を鎮伏して等至(三摩鉢底)に入った者には、等至の瞬間には苦は遠く去り、多大なる楽が流れ込んでくる。このようにサマディは苦の敵対者であり、楽に近い。ヴィパッサナーが楽の敵対者であり苦に近いようには、サマディはそうではない。サマディが苦の敵対者であり楽に近いようには、ヴィパッサナーはそうではない。それゆえ「楽の受が生じても心を圧倒してとどまらないのは、身が修習されているからである。苦の受が生じても心を圧倒してとどまらないのは、心が修習されているからである」と説かれたのである。
370. Āsajja upanīyāti guṇe ghaṭṭetvā ceva upanetvā ca. Taṃ vata meti taṃ vata mama cittaṃ.
370. 「挑みかかり、引き寄せて」(Āsajja upanīya)とは、徳を損ない、また近づけて。「実に私の」(Taṃ vata me)とは、実に私の心は、ということである。
371. Kiñhi no siyā, aggivessanāti, aggivessana, kiṃ na bhavissati, bhavissateva, mā evaṃ saññī hohi, uppajjiyeva me sukhāpi dukkhāpi vedanā, uppannāya panassā ahaṃ cittaṃ pariyādāya ṭhātuṃ na demi. Idānissa tamatthaṃ pakāsetuṃ upari pasādāvahaṃ dhammadesanaṃ desetukāmo mūlato paṭṭhāya mahābhinikkhamanaṃ ārabhi. Tattha idha me, aggivessana, pubbeva sambodhā…pe… tattheva nisīdiṃ, alamidaṃ padhānāyāti idaṃ sabbaṃ heṭṭhā pāsarāsisutte vuttanayeneva veditabbaṃ. Ayaṃ pana viseso, tattha bodhipallaṅke nisajjā, idha dukkarakārikā.
371. 「アッギヴェッサナよ、どうしてそうでないことがあろうか」(Kiñhi no siyā, aggivessana)とは、アッギヴェッサナよ、どうして生じないことがあろうか、必ず生じるのである、そのように思ってはならない、私にも楽の受も苦の受も生じるが、生じてもそれが心を圧倒してとどまることを私は許さない、ということである。今やその意味を明らかにするため、更なる清らかな信をもたらす説法を説こうとして、根本から始めて偉大なる出家について語り始めた。その中で「アッギヴェッサナよ、実に私は覚りの前に……中略……まさにそこに座った、『これは精進に相応しい』と」というこれらすべては、前の『聖求経』で説かれた理趣によって知られるべきである。ただし相違点は、あちらでは菩提の座(金剛座)に着くことであり、こちらでは難行苦行である。
374. Allakaṭṭhanti allaṃ udumbarakaṭṭhaṃ. Sasnehanti sakhīraṃ. Kāmehīti vatthukāmehi. Avūpakaṭṭhāti anapagatā. Kāmacchandotiādīsu kilesakāmova chandakaraṇavasena chando. Sinehakaraṇavasena sneho. Mucchākaraṇavasena mucchā. Pipāsākaraṇavasena pipāsā. Anudahanavasena pariḷāhoti veditabbo. Opakkamikāti upakkamanibbattā. Ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāyāti sabbaṃ lokuttaramaggavevacanameva.
374. 「湿った木」(Allakaṭṭhaṃ)とは、湿ったウドゥンバラの木。「樹液のある」(Sasnehaṃ)とは、乳汁のある。「諸々の欲から」(Kāmehi)とは、事象の欲(対象としての欲)から。「離れていない」(Avūpakaṭṭhā)とは、離れ去っていない。「欲の意欲」(Kāmacchando)等において、煩悩の欲そのものが欲求をなすことによって「意欲(希求)」である。愛着をなすことによって「愛着」である。眩惑をなすことによって「眩惑」である。渇望をなすことによって「渇望」である。内なる燃焼をなすことによって「熱悩」であると知られるべきである。「作為による」(Opakkamikā)とは、人為的努力によって生じた。「智と見と無上なる正等覚のために」(Ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya)とは、すべて出世間の道の同義語である。
Idaṃ panettha opammasaṃsandanaṃ – allaṃ sakhīraṃ udumbarakaṭṭhaṃ viya hi kilesakāmena vatthukāmato anissaṭapuggalā. Udake pakkhittabhāvo viya kilesakāmena tintatā; manthanenāpi aggino anabhinibbattanaṃ viya kilesakāmena vatthukāmato anissaṭānaṃ opakkamikāhi vedanāhi lokuttaramaggassa anadhigamo. Amanthanenāpi aggino anabhinibbattanaṃ viya tesaṃ puggalānaṃ vināpi opakkamikāhi vedanāhi lokuttaramaggassa anadhigamo. Dutiyaupamāpi imināva nayena veditabbā. Ayaṃ pana viseso, purimā saputtabhariyapabbajjāya upamā; pacchimā brāhmaṇadhammikapabbajjāya.
ここで譬えの対応関係は以下の通りである。樹液のある湿ったウドゥンバラの木の如きは、煩悩の欲によって対象の欲から離れていない人々である。水の中に投げ込まれた状態の如きは、煩悩の欲によって濡れていることである。摩擦によっても火が生じないことの如きは、煩悩の欲によって対象の欲から離れていない者たちが、作為による激痛によっても出世間の道に到達しないことである。摩擦しなくても火が生じないことの如きは、それらの人々が作為による激痛なしでも出世間の道に到達しないことである。第二の譬えもこの理趣によって知られるべきである。ただし相違点は、前のものは妻子を伴う出家の譬えであり、後のものはバラモン的な出家の譬えである。
376. Tatiyaupamāya koḷāpanti chinnasinehaṃ nirāpaṃ. Thale nikkhittanti pabbatathale vā bhūmithale vā nikkhittaṃ. Etthāpi idaṃ opammasaṃsandanaṃ – sukkhakoḷāpakaṭṭhaṃ viya hi kilesakāmena vatthukāmato nissaṭapuggalā, ārakā udakā thale nikkhittabhāvo viya kilesakāmena atintatā. Manthanenāpi aggino abhinibbattanaṃ viya kilesakāmena vatthukāmato nissaṭānaṃ abbhokāsikanesajjikādivasena opakkamikāhipi vedanāhi lokuttaramaggassa adhigamo. Aññassa rukkhassa sukkhasākhāya saddhiṃ ghaṃsanamatteneva aggino abhinibbattanaṃ viya vināpi opakkamikāhi vedanāhi sukhāyeva paṭipadāya lokuttaramaggassa adhigamoti. Ayaṃ upamā bhagavatā attano atthāya āhaṭā.
376. 第三の譬えにおいて、「朽ちて乾いた」(koḷāpaṃ)とは、樹液が絶たれ水気のないもの。「陸地に置かれた」(Thale nikkhittaṃ)とは、山の上や平地の陸上に置かれたもの。ここでも譬えの対応関係は以下の通りである。乾いて朽ちた木の如きは、煩悩の欲によって対象の欲から離れた人々である。水から遠く離れた陸地に置かれた状態の如きは、煩悩の欲によって濡れていないことである。摩擦によって火が生じることの如きは、煩悩の欲によって対象の欲から離れた者たちが、露地住や常坐不臥などの作為による激痛によっても出世間の道に到達することである。他の樹木の乾いた枝と擦れ合うだけで火が生じることの如きは、作為による激痛なしでも、楽なる実践によって出世間の道に到達することである。この譬えは世尊がご自身のために挙げられたものである。
377. Idāni attano dukkarakārikaṃ dassento, tassa mayhantiādimāha. Kiṃ pana bhagavā dukkaraṃ akatvā buddho bhavituṃ na samatthoti? Katvāpi akatvāpi samatthova. Atha kasmā akāsīti? Sadevakassa lokassa attano parakkamaṃ dassessāmi. So ca maṃ vīriyanimmathanaguṇo hāsessatīti. Pāsāde nisinnoyeva hi paveṇiāgataṃ rajjaṃ labhitvāpi khattiyo na tathāpamudito hoti, yathā balakāyaṃ gahetvā saṅgāme dve tayo sampahāre datvā amittamathanaṃ katvā pattarajjo. Evaṃ pattarajjassa hi rajjasiriṃ anubhavantassa parisaṃ oloketvā attano parakkamaṃ anussaritvā, ‘‘asukaṭṭhāne asukakammaṃ katvā asukañca asukañca amittaṃ evaṃ vijjhitvā evaṃ paharitvā imaṃ rajjasiriṃ pattosmī’’ti cintayato balavasomanassaṃ uppajjati. Evamevaṃ bhagavāpi sadevakassa lokassa parakkamaṃ dassessāmi, so hi maṃ parakkamo ativiya hāsessati, somanassaṃ uppādessatīti dukkaramakāsi.
377. 今や自らの難行を示しつつ、「その私に」(tassa mayhaṃ)等と言われた。では世尊は難行を行わずに仏陀となることはできなかったのか。行っても行わなくても可能であった。ではなぜ行われたのか。神々を含む世界に自らの勇猛精進を示そう、そしてその精進の奮闘の徳が私を喜ばせるだろうと考えたからである。宮殿に座ったまま世襲の王位を得ても、軍勢を率いて戦場で二度三度と交戦し敵を打ち破って王位を得た刹那ほどにはクシャトリヤは歓喜しない。このように王位を得て王の栄華を享受する者が、会衆を見渡し自らの勇猛を追想して、「あの場所であの働きをし、あの敵やこの敵をこのように射抜き、このように撃破してこの王の栄華を得たのだ」と考える時、強烈な喜びが生じる。まさにそのように世尊も、神々を含む世界に勇猛さを示そう、その勇猛さが私を大いに喜ばせ、歓喜を生じさせるだろうと考えて難行を行われたのである。
Apica pacchimaṃ janataṃ anukampamānopi akāsiyeva, pacchimā hi janatā sammāsambuddho kappasatasahassādhikāni cattāri asaṅkhyeyyāni pāramiyo pūretvāpi padhānaṃ padahitvāva sabbaññutaññāṇaṃ patto, kimaṅgaṃ pana mayanti padhānavīriyaṃ kattabbaṃ maññissati; evaṃ sante khippameva jātijarāmaraṇassa antaṃ karissatīti pacchimaṃ janataṃ anukampamāno akāsiyeva.
さらに後世の人々を憐れむがゆえにも行われたのである。後世の人々は「正等覚者は十万劫を超え、四阿僧祇のあいだ波羅蜜を満たされたにもかかわらず、なお精進に励んでこそ全知の智に達せられたのだ。まして我々のような者がどうして励まなくてよいだろうか」と精進努力をなすべきであると考えるだろう。そうであれば速やかに生老病死の終わりをなすだろうと、後世の人々を憐れんで行われたのである。
Dantebhidantamādhāyāti heṭṭhādante uparidantaṃ ṭhapetvā. Cetasā cittanti kusalacittena akusalacittaṃ. Abhiniggaṇheyyanti niggaṇheyyaṃ. Abhinippīḷeyyanti nippīḷeyyaṃ. Abhisantāpeyyanti tāpetvā vīriyanimmathanaṃ kareyyaṃ. Sāraddhoti sadaratho. Padhānābhitunnassāti padhānena abhitunnassa, viddhassa satoti attho.
「歯と歯を噛み合わせ」(Dantebhidantamādhāya)とは、下の歯の上に上の歯を置いて。「心をもって心を」(Cetasā cittaṃ)とは、善なる心をもって不善の心を。「制圧し」(Abhiniggaṇheyyaṃ)とは、屈服させ。「圧迫し」(Abhinippīḷeyyaṃ)とは、押しつぶし。「焼き尽くそう」(Abhisantāpeyyaṃ)とは、熱して精進の奮闘をなそうということである。「熱した」(Sāraddho)とは、苦悶を伴った。「精進に苦しめられた」(Padhānābhitunnassa)とは、精進によって苦しめられた、刺し貫かれた状態のことである。
378. Appāṇakanti nirassāsakaṃ. Kammāragaggariyāti kammārassa gaggaranāḷiyā. Sīsavedanā hontīti kutoci nikkhamituṃ alabhamānehi vātehi samuṭṭhāpitā balavatiyo sīsavedanā honti. Sīsaveṭhaṃ dadeyyāti sīsaveṭhanaṃ dadeyya. Devatāti bodhisattassa caṅkamanakoṭiyaṃ paṇṇasālapariveṇasāmantā ca adhivatthā devatā.
378. 「無呼吸の」(Appāṇakaṃ)とは、息の出入りを止めた。「鍛冶屋の鞴(ふいご)の如く」(Kammāragaggariyā)とは、鍛冶屋の鞴の筒の如く。「激しい頭痛が生じる」(Sīsavedanā honti)とは、どこからも出ることのできない風(気)によって引き起こされた激しい頭痛が生じることである。「頭の締め具を与える如く」(Sīsaveṭhaṃ dadeyya)とは、頭を鉢巻きで締め上げる如く。「諸天」(Devatā)とは、菩薩の経行の端や草庵の敷地周辺に住んでいた神々である。
Tadā kira bodhisattassa adhimatte kāyadāhe uppanne mucchā udapādi. So caṅkameva nisinno hutvā papati. Taṃ disvā devatā evamāhaṃsu – ‘‘vihārotveva so arahato’’ti, ‘‘arahanto nāma evarūpā honti matakasadisā’’ti laddhiyā vadanti. Tattha yā devatā ‘‘kālaṅkato’’ti āhaṃsu, tā gantvā suddhodanamahārājassa ārocesuṃ – ‘‘tumhākaṃ putto kālaṅkato’’ti. Mama putto buddho hutvā kālaṅkato, no ahutvāti? Buddho bhavituṃ nāsakkhi, padhānabhūmiyaṃyeva patitvā kālaṅkatoti. Nāhaṃ saddahāmi, mama puttassa bodhiṃ apatvā kālaṅkiriyā nāma natthīti.
その時、菩薩に過度の身体の灼熱が生じ、気絶が起こった。菩薩は経行の場で座ったまま倒れられた。それを見て神々はこう言った――「これこそが阿羅漢の境地である」と。「阿羅漢とはこのような死人のごときものである」という見解をもって語ったのである。その中で「死んでしまわれた」と言った神々は、スッドーダナ大王のもとへ行って「あなたの息子は亡くなりました」と告げた。「私の息子は仏陀となって亡くなったのか、それともならずに亡くなったのか」「仏陀となることはできず、修行の場に倒れて亡くなりました」「私は信じない。私の息子が覚りを得ずに死ぬことなど絶対にあり得ない」と答えた。
Aparabhāge sammāsambuddhassa dhammacakkaṃ pavattetvā anupubbena rājagahaṃ gantvā kapilavatthuṃ anuppattassa suddhodanamahārājā pattaṃ gahetvā pāsādaṃ āropetvā yāgukhajjakaṃ datvā antarābhattasamaye etamatthaṃ ārocesi – tumhākaṃ bhagavā padhānakaraṇakāle devatā āgantvā, ‘‘putto te, mahārāja, kālaṅkato’’ti āhaṃsūti. Kiṃ saddahasi mahārājāti? Na bhagavā saddahinti. Idāni, mahārāja, supinappaṭiggahaṇato paṭṭhāya acchariyāni passanto kiṃ saddahissasi? Ahampi buddho jāto, tvampi buddhapitā jāto, pubbe pana mayhaṃ aparipakke ñāṇe bodhicariyaṃ carantassa dhammapālakumārakālepi sippaṃ uggahetuṃ gatassa, ‘‘tumhākaṃ putto dhammapālakumāro kālaṅkato, idamassa aṭṭhī’’ti eḷakaṭṭhiṃ āharitvā dassesuṃ, tadāpi tumhe, ‘‘mama puttassa antarāmaraṇaṃ nāma natthi, nāhaṃ saddahāmī’’ti avocuttha, mahārājāti imissā aṭṭhuppattiyā bhagavā mahādhammapālajātakaṃ kathesi.
後の時に、正等覚者が初転法輪をなされ、順次に王舎城を経てカピラヴァットゥに到着された際、スッドーダナ大王は鉢を受け取って宮殿に招き入れ、粥と軽食を供養して食後の歓談の時にこのことを告げた。「世尊よ、あなたが修行しておられた時、神々がやって来て『大王よ、あなたの息子は亡くなりました』と言いました」「大王よ、それを信じましたか」「世尊よ、信じませんでした」「大王よ、今や夢の受胎から始まる数々の奇跡を見ているのに、どうして信じるでしょうか。私も仏陀となり、あなたも仏陀の父となりました。しかし以前、私の智慧がまだ熟しておらず菩薩行を実践していたダンマパーラ王子の時にも、技芸を学びに行っていた際、『あなたの息子ダンマパーラ王子は亡くなりました。これが彼の骨です』と羊の骨を持ってきて見せられた時にも、あなたは『私の息子が途中で死ぬことなど絶対にない。私は信じない』と仰いましたね、大王よ」と、この因縁について世尊は『大ダンマパーラ本生譚』を語られた。
379. Mā kho tvaṃ mārisāti sampiyāyamānā āhaṃsu. Devatānaṃ kirāyaṃ piyamanāpavohāro, yadidaṃ mārisāti. Ajajjitanti abhojanaṃ. Halanti vadāmīti alanti vadāmi, alaṃ iminā evaṃ mā karittha, yāpessāmahanti evaṃ paṭisedhemīti attho.
379. 「尊者よ、決してそのようなことをなさいますな」(Mā kho tvaṃ mārisa)とは、親愛の情を込めて言ったのである。神々の親愛なる呼びかけの言葉が、この「尊者(マーリサ)」という言葉である。「絶食の」(Ajajjitaṃ)とは、食事を取らないこと。「十分であると言う」(Halan-ti vadāmi)とは、「よろしい」と言うことであり、「これで十分だ、そのようになさるな、私は生き永らえる」とこのように制止するという意味である。
380-1. Maṅguracchavīti maṅguramacchacchavi. Etāva paramanti tāsampi vedanānametaṃyeva paramaṃ, uttamaṃ pamāṇaṃ. Pitu sakkassa kammante…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharitāti rañño kira vappamaṅgaladivaso nāma hoti, tadā anekappakāraṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādenti. Nagaravīthiyo sodhāpetvā puṇṇaghaṭe ṭhapāpetvā dhajapaṭākādayo ussāpetvā sakalanagaraṃ devavimānaṃ viya alaṅkaronti. Sabbe dāsakammakarādayo ahatavatthanivatthā gandhamālādipaṭimaṇḍitā rājakule sannipatanti. Rañño kammante naṅgalasatasahassaṃ yojīyati. Tasmiṃ pana divase ekena ūnaṃ aṭṭhasataṃ yojenti. Sabbanaṅgalāni saddhiṃ balibaddarasmiyottehi jāṇussoṇissa ratho viya rajataparikkhittāni honti. Rañño ālambananaṅgalaṃ rattasuvaṇṇaparikkhittaṃ hoti. Balibaddānaṃ siṅgānipi rasmipatodāpi suvaṇṇaparikkhittā honti. Rājā mahāparivārena nikkhamanto puttaṃ gahetvā agamāsi.
380-1. 「マングラ魚の皮のように」(Maṅguracchavī)とは、マングラ魚の皮の如く。「それらこそが極限であった」(Etāva paramaṃ)とは、それらの苦痛の中でもこれが最高であり、極限の限度であった。「父なる釈迦族の耕作の場で……中略……初禅に入って留まった」(Pitu sakkassa kammante…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharitā)とは、王の播種祭の日があり、その時、種々の食べ物や飲み物が用意された。市街の通りを清めさせ、満杯の水瓶を置かせ、旗や幟などを掲げさせ、全都市を神々の宮殿の如く飾り立てた。すべての下僕や労働者たちも新しい服を着て香や花輪などで身を飾り、王家に集まった。王の耕作地には十万の鋤が繋がれる。しかしその日には百八に一つ足りない(百七の)鋤を繋ぐ。すべての鋤は牡牛の手綱や革紐とともに、ジャーヌッソーニの車のように銀で覆われていた。王が手にとる鋤は赤金で覆われていた。牡牛の角も手綱も突き棒も金で覆われていた。王は大勢の従者を伴って出かけるにあたり、王子を連れて行った。
Kammantaṭṭhāne eko jamburukkho bahalapattapalāso sandacchāyo ahosi. Tassa heṭṭhā kumārassa sayanaṃ paññapetvā upari suvaṇṇatārakakhacitaṃ vitānaṃ bandhāpetvā sāṇipākārena parikkhipāpetvā ārakkhaṃ ṭhapetvā rājā sabbālaṅkāraṃ alaṅkaritvā amaccagaṇaparivuto naṅgalakaraṇaṭṭhānaṃ agamāsi. Tattha rājā suvaṇṇanaṅgalaṃ gaṇhāti. Amaccā ekenūnaaṭṭhasatarajatanaṅgalāni gahetvā ito cito ca kasanti. Rājā pana orato pāraṃ gacchati, pārato vā oraṃ gacchati. Etasmiṃ ṭhāne mahāsampatti hoti, bodhisattaṃ parivāretvā nisinnā dhātiyo rañño sampattiṃ passissāmāti antosāṇito bahi nikkhantā. Bodhisatto ito cito ca olokento kañci adisvā vegena uṭṭhāya pallaṅkaṃ ābhujitvā ānāpāne pariggahetvā paṭhamajjhānaṃ nibbattesi. Dhātiyo khajjabhojjantare vicaramānā thokaṃ cirāyiṃsu, sesarukkhānaṃ chāyā nivattā, tassa pana rukkhassa parimaṇḍalā hutvā aṭṭhāsi. Dhātiyo ayyaputto ekakoti vegena sāṇiṃ ukkhipitvā anto pavisamānā bodhisattaṃ sayane pallaṅkena nisinnaṃ tañca pāṭihāriyaṃ disvā gantvā rañño ārocayiṃsu – ‘‘kumāro deva, evaṃ nisinno aññesaṃ rukkhānaṃ chāyā nivattā, jamburukkhassa parimaṇḍalā ṭhitā’’ti. Rājā vegenāgantvā pāṭihāriyaṃ disvā, ‘‘idaṃ te, tāta, dutiyaṃ vandana’’nti puttaṃ vandi. Idametaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘pitu sakkassa kammante…pe… paṭhamajjhānaṃ upasampajja viharitā’’ti. Siyā nu kho eso maggo bodhāyāti bhaveyya nu kho etaṃ ānāpānassatipaṭhamajjhānaṃ bujjhanatthāya maggoti. Satānusāriviññāṇanti nayidaṃ bodhāya maggo bhavissati, ānāpānassatipaṭhamajjhānaṃ pana bhavissatīti evaṃ ekaṃ dve vāre uppannasatiyā anantaraṃ uppannaviññāṇaṃ satānusāriviññāṇaṃ nāma. Yaṃ taṃ sukhanti yaṃ taṃ ānāpānassatipaṭhamajjhānasukhaṃ.
耕作地には、葉が繁り心地よい影をなす一本のジャンブ(閻浮)の樹があった。その下に王子の寝台をしつらえ、上には金の星をちりばめた天蓋を張らせ、周囲を幕の囲いで巡らせて警護を置き、王はすべての装飾品で身を飾り、大臣たちに囲まれて耕作の場へ向かった。そこで王は金の鋤を取った。大臣たちは百七の銀の鋤を取ってあちこちを耕した。王は手前から向こうへ、向こうから手前へと進んだ。その場所には大いなる栄華があり、菩薩を取り囲んで座っていた乳母たちは「王の栄華を見よう」と幕の内部から外へ出た。菩薩はあちこちを見渡し、誰もいないのを見て素早く起き上がり、結跏趺坐して出入息を把握し、初禅を起こされた。乳母たちは様々な食べ物の間を歩き回って少し遅くなったが、他の樹々の影は移り変わっていたのに、その樹の影だけは円形にとどまっていた。乳母たちは「若君がお一人だ」と急いで幕を持ち上げて中に入ると、菩薩が寝台の上で結跏趺坐して座っておられ、その奇跡を見て王のもとへ行って告げた。「王様、王子はこのように座っておられ、他の樹々の影は移ったのに、ジャンブの樹の影は円形にとどまっております」と。王は急いでやって来て奇跡を見て、「我が子よ、これがそなたへの第二の礼拝である」と王子を礼拝した。このことを指して「父なる釈迦族の耕作の場で……中略……初禅に入って留まった」と述べられたのである。「これこそが覚りへの道であろうか」(Siyā nu kho eso maggo bodhāya)とは、この出入息念による初禅こそが覚りのための道であろうか、ということである。「念に従う識」(Satānusāriviññāṇaṃ)とは、「これは覚りへの道ではないだろう、しかし出入息念の初禅こそが道であろう」とこのように一、二度生じた念の直後に生じた識を「念に従う識」と名づける。「かの楽を」(Yaṃ taṃ sukhaṃ)とは、その出入息念の初禅の楽のことである。
382. Paccupaṭṭhitā hontīti paṇṇasālapariveṇasammajjanādivattakaraṇena upaṭṭhitā honti. Bāhullikoti paccayabāhulliko. Āvatto bāhullāyāti rasagiddho hutvā paṇītapiṇḍapātādīnaṃ atthāya āvatto. Nibbijja pakkamiṃsūti ukkaṇṭhitvā dhammaniyāmeneva pakkantā bodhisattassa sambodhiṃ pattakāle kāyavivekassa okāsadānatthaṃ dhammatāya gatā. Gacchantā ca aññaṭṭhānaṃ agantvā bārāṇasimeva agamaṃsu. Bodhisatto tesu gatesu addhamāsaṃ kāyavivekaṃ labhitvā bodhimaṇḍe aparājitapallaṅke nisīditvā sabbaññutaññāṇaṃ paṭivijjhi.
382. 「仕えていた」(Paccupaṭṭhitā honti)とは、草庵の敷地の掃除などの務めを果たすことによって給仕していたということである。「多欲となった」(Bāhulliko)とは、生活必需品(資具)を多く求める者となった。「贅沢に流れた」(Āvatto bāhullāya)とは、味に執着して上等な托鉢の食物などのために立ち戻った。「嫌気がさして去っていった」(Nibbijja pakkamiṃsu)とは、愛想を尽かして法の定則に従って去っていったのであり、菩薩が覚りに達する時に身体の遠離の機会を与えるために、法の理として去ったのである。去るにあたっても他の場所へは行かず、まさにバラナシへと向かった。菩薩は彼らが去った後、半月のあいだ身体の遠離を得て、菩提樹の下の不敗の座(金剛座)に座り、全知の智を証得されたのである。
383. Vivicceva kāmehītiādi bhayabherave vuttanayeneva veditabbaṃ.
383. 「まさに欲から離れて」(Vivicceva kāmehi)等は『恐怖経』で説かれた理趣によって知られるべきである。
387. Abhijānāmi kho panāhanti ayaṃ pāṭiyekko anusandhi. Nigaṇṭho kira cintesi – ‘‘ahaṃ samaṇaṃ gotamaṃ ekaṃ pañhaṃ pucchiṃ. Samaṇo gotamo ‘aparāpi maṃ, aggivessana, aparāpi maṃ, aggivessanā’ti pariyosānaṃ adassento kathetiyeva. Kupito nu kho’’ti? Atha bhagavā, aggivessana, tathāgate anekasatāya parisāya dhammaṃ desente kupito samaṇo gotamoti ekopi vattā natthi, paresaṃ bodhanatthāya paṭivijjhanatthāya eva tathāgato dhammaṃ desetīti dassento imaṃ dhammadesanaṃ ārabhi. Tattha ārabbhāti sandhāya. Yāvadevāti payojanavidhi paricchedaniyamanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – paresaṃ viññāpanameva tathāgatassa dhammadesanāya payojanaṃ, tasmā na ekasseva deseti, yattakā viññātāro atthi, sabbesaṃ desetīti. Tasmiṃyeva purimasminti iminā kiṃ dassetīti? Saccako kira cintesi – ‘‘samaṇo gotamo abhirūpo pāsādiko suphusitaṃ dantāvaraṇaṃ, jivhā mudukā, madhuraṃ vākkaraṇaṃ, parisaṃ rañjento maññe vicarati, anto panassa cittekaggatā natthī’’ti. Atha bhagavā, aggivessana, na tathāgato parisaṃ rañjento vicarati, cakkavāḷapariyantāyapi parisāya tathāgato dhammaṃ deseti, asallīno anupalitto ettakaṃ ekavihārī, suññataphalasamāpattiṃ anuyuttoti dassetuṃ evamāha.
387. 「実に私は知っている」(Abhijānāmi kho panāhaṃ)とは、これは個別の文脈の連結である。ニガンタはこう考えたという。「私は沙門ゴータマに一つの質問をした。沙門ゴータマは『アッギヴェッサナよ、さらに私には……アッギヴェッサナよ、さらに私には……』と終わりを示すことなく語り続けている。怒っているのだろうか」と。そこで世尊は、「アッギヴェッサナよ、如来が数百の会衆に法を説く時に『沙門ゴータマは怒っている』と言う者は一人もいない、他者を覚らし証得させるためだけに如来は法を説くのである」ということを示しつつ、この説法を始められたのである。その中で「目指して」(ārabbha)とは、指して。「ただ……のためだけに」(Yāvadeva)とは、目的の限定と範囲の規定である。これはこういう意味である――他者に理解させることこそが如来の説法の目的であり、それゆえ一人だけに説くのではなく、理解する者がいる限り、すべての人々に説くのである。「まさにその最初の(心において)」(Tasmiṃyeva purimasmiṃ)とは、これによって何を示しているのか。サッチャカはこう考えたという。「沙門ゴータマは容姿端麗で美しく、歯並びも整い、舌は柔らかく、甘美に言葉を操り、会衆を喜ばせて歩き回っているが、その内面には心の一境性などないのだろう」と。そこで世尊は、「アッギヴェッサナよ、如来は会衆を喜ばせるために歩き回っているのではない。如来は世界(輪囲山)の果てに及ぶ会衆に法を説きつつも、執着せず、染まらず、これほどまでに独座して、空無の果等至(果定)に専念しているのだ」ということを示すためにこのように語られたのである。
Ajjhattamevāti gocarajjhattameva. Sannisādemīti sannisīdāpemi, tathāgato hi yasmiṃ khaṇe parisā sādhukāraṃ deti, tasmiṃ khaṇe pubbābhogena paricchinditvā phalasamāpattiṃ samāpajjati, sādhukārasaddassa nigghose avicchinneyeva samāpattito vuṭṭhāya ṭhitaṭṭhānato paṭṭhāya dhammaṃ deseti, buddhānañhi bhavaṅgaparivāso lahuko hotīti assāsavāre passāsavāre samāpattiṃ samāpajjanti. Yena sudaṃ niccakappanti yena suññena phalasamādhinā niccakālaṃ viharāmi, tasmiṃ samādhinimitte cittaṃ saṇṭhapemi samādahāmīti dasseti.
「内面においてのみ」(Ajjhattameva)とは、所縁の内面においてのみ。「静止させる」(Sannisādemi)とは、静かに落ち着かせる。如来は実に、会衆が歓呼の声をあげる瞬間に、以前の作意によって限度を定めて果等至に入り、歓呼の声の響きが途切れないうちに等至から出定して、立っていた場所から続けて法を説かれる。諸仏の有分心の回転は軽やかであるため、息を吸う間、吐く間にも等至に入られるのである。「常に住しているそれによって」(Yena sudaṃ niccakappaṃ)とは、私が常に留まっているその空なる果の三昧において、その三昧の相に心を安定させ、統一させる、ということを示している。
Okappaniyametanti saddahaniyametaṃ. Evaṃ bhagavato ekaggacittataṃ sampaṭicchitvā idāni attano ovaṭṭikasāraṃ katvā ānītapañhaṃ pucchanto abhijānāti kho pana bhavaṃ gotamo divā supitāti āha. Yathā hi sunakho nāma asambhinnakhīrapakkapāyasaṃ sappinā yojetvā udarapūraṃ bhojitopi gūthaṃ disvā akhāditvā gantuṃ na sakkā, akhādamāno ghāyitvāpi gacchati, aghāyitvāva gatassa kirassa sīsaṃ rujjati; evamevaṃ imassapi satthā asambhinnakhīrapakkapāyasasadisaṃ abhinikkhamanato paṭṭhāya yāva āsavakkhayā pasādanīyaṃ dhammadesanaṃ deseti. Etassa pana evarūpaṃ dhammadesanaṃ sutvā satthari pasādamattampi na uppannaṃ, tasmā ovaṭṭikasāraṃ katvā ānītapañhaṃ apucchitvā gantuṃ asakkonto evamāha. Tattha yasmā thinamiddhaṃ sabbakhīṇāsavānaṃ arahattamaggeneva pahīyati, kāyadaratho pana upādinnakepi hoti anupādinnakepi. Tathā hi kamaluppalādīni ekasmiṃ kāle vikasanti, ekasmiṃ makulāni honti, sāyaṃ kesañci rukkhānampi pattāni patilīyanti, pāto vipphārikāni honti. Evaṃ upādinnakassa kāyassa darathoyeva darathavasena bhavaṅgasotañca idha niddāti adhippetaṃ, taṃ khīṇāsavānampi hoti. Taṃ sandhāya, ‘‘abhijānāmaha’’ntiādimāha. Sammohavihārasmiṃ vadantīti sammohavihāroti vadanti.
388. 「それは信ずべきことです」(Okappaniyametaṃ)とは、信ずべきことですということである。このように世尊の心の一境性を認めつつ、今や自ら懐に大切に隠し持ってきた問いを尋ねて、「尊者ゴータマは昼に眠ることを自認されますか」(abhijānāti kho pana bhavaṃ gotamo divā supitā)と言った。あたかも犬が、薄めずに濃縮して煮詰めた乳粥に精製バターを混ぜたものを腹一杯食べさせられても、糞尿を見れば食べずには通り過ぎることができず、食べないまでも嗅いでから通り過ぎるようなものであり、嗅がずに通り過ぎれば頭痛がするようなものである。まさにそのように、彼に対しても師(仏陀)は、濃厚な乳粥に似た、出家から漏尽(煩悩の消滅)に至るまでの信を呼び起こす説法を説かれた。しかし彼は、このような説法を聞いても師に対してわずかな信すら生じず、それゆえ懐に大切に持ってきた問いを問わずには立ち去ることができずにこのように言ったのである。その中で、惛沈・睡眠(無気力と眠気)はすべての漏尽者において阿羅漢道によって断じられているが、肉体の疲労は執受された(有情の)身体にも、執受されないものにも生じる。蓮華などが特定の時には開き、特定の時には蕾となり、夕方にはある種の樹木の葉が閉じ、朝には開くようなものである。このように執受された身体の疲労、まさに疲労の力による有分の流れがここでは「眠り」と意図されているのであり、それは漏尽者たちにも生じるのである。それを指して「私は自覚している」(abhijānāmahaṃ)等と言われた。「迷妄の境地において語る」(Sammohavihārasmiṃ vadanti)とは、迷妄の境地であると語る、ということである。
389. Āsajja āsajjāti ghaṭṭetvā ghaṭṭetvā. Upanītehīti upanetvā kathitehi. Vacanappathehīti vacanehi. Abhinanditvā anumoditvāti alanti cittena sampaṭicchanto abhinanditvā vācāyapi pasaṃsanto anumoditvā. Bhagavatā imassa nigaṇṭhassa dve suttāni kathitāni. Purimasuttaṃ eko bhāṇavāro, idaṃ diyaḍḍho, iti aḍḍhatiye bhāṇavāre sutvāpi ayaṃ nigaṇṭho neva abhisamayaṃ patto, na pabbajito, na saraṇesu patiṭṭhito. Kasmā etassa bhagavā dhammaṃ desesīti? Anāgate vāsanatthāya. Passati hi bhagavā, ‘‘imassa idāni upanissayo natthi, mayhaṃ pana parinibbānato samadhikānaṃ dvinnaṃ vassasatānaṃ accayena tambapaṇṇidīpe sāsanaṃ patiṭṭhahissati. Tatrāyaṃ kulaghare nibbattitvā sampatte kāle pabbajitvā tīṇi piṭakāni uggahetvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā kāḷabuddharakkhito nāma mahākhīṇāsavo bhavissatī’’ti. Idaṃ disvā anāgate vāsanatthāya dhammaṃ desesi.
389. 「挑みかかり挑みかかって」(Āsajja āsajja)とは、衝突し衝突して。「投げかけられた」(Upanītehi)とは、引き寄せて語られた。「言路(言葉)によって」(Vacanappathehi)とは、言葉によって。「歓喜し随喜して」(Abhinanditvā anumoditvā)とは、「十分である」と心で受け止めて歓喜し、言葉でも称賛して随喜して。世尊はこのニガンタのために二つの経を説かれた。前の経は一誦節であり、これは一誦節半である。このように二誦節半を聞いたにもかかわらず、このニガンタは現観(覚り)に達せず、出家もせず、三帰依にも確立しなかった。なぜ世尊は彼のために法を説かれたのか。未来の習気(善根)のためである。世尊はこう見通されたのである。「彼には今、資糧(善根の機縁)はない。しかし私の完全なる涅槃から二百年余りが過ぎた後、タンバパンニ島(スリランカ)に教えが確立するだろう。そこで彼は良家に生まれ、しかるべき年齢に達して出家し、三蔵を学び、ヴィパッサナーを増大させ、無礙解とともに阿羅漢となって、カーラブッダラクキタという名の大漏尽者(大阿羅漢)となるだろう」と。これを見て、未来の善根のために法を説かれたのである。
Sopi tattheva tambapaṇṇidīpamhi sāsane patiṭṭhite devalokato cavitvā dakkhiṇagirivihārassa bhikkhācāragāme ekasmiṃ amaccakule nibbatto pabbajjāsamatthayobbane pabbajitvā tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ uggahetvā gaṇaṃ pariharanto mahābhikkhusaṅghaparivuto upajjhāyaṃ passituṃ agamāsi. Athassa upajjhāyo saddhivihārikaṃ codessāmīti tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ uggahetvā āgatena tena saddhiṃ mukhaṃ datvā kathāmattampi na akāsi. So paccūsasamaye vuṭṭhāya therassa santikaṃ gantvā, – ‘‘tumhe, bhante, mayi ganthakammaṃ katvā tumhākaṃ santikaṃ āgate mukhaṃ datvā kathāmattampi na karittha, ko mayhaṃ doso’’ti pucchi. Thero āha – ‘‘tvaṃ, āvuso, buddharakkhita ettakeneva ‘pabbajjākiccaṃ me matthakaṃ patta’nti saññaṃ karosī’’ti. Kiṃ karomi, bhanteti? Gaṇaṃ vinodetvā tvaṃ papañcaṃ chinditvā cetiyapabbatavihāraṃ gantvā samaṇadhammaṃ karohīti. So upajjhāyassa ovāde ṭhatvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā puññavā rājapūjito hutvā mahābhikkhusaṅghaparivāro cetiyapabbatavihāre vasi.
彼もまた、まさにそのタンバパンニ島に教えが確立した時、天界から没してダッキナギリ精舎の托鉢領域の村のある大臣の家に生まれ、出家可能な青春期に出家して三蔵の仏の言葉を学び、教団を統率し、大比丘僧伽に囲まれて戒師(親教師)に拝謁しに行った。その時、彼の戒師は共住者(弟子)を訓戒しようとして、三蔵の仏の言葉を学んでやって来た彼と顔を合わせても、言葉すら交わさなかった。彼は未明に起きて長老(戒師)のもとへ行き、「尊者よ、私が経典の学問の務めを果たしてあなたのもとに参りましたのに、顔を合わせても言葉すら交わしてくださいませんでした。私にどんな過失があるのでしょうか」と尋ねた。長老は言った。「友ブッダラクキタよ、そなたはこれだけで『私の出家の務めは極致に達した』と思っているのか」と。「尊者よ、どうすればよいのでしょうか」「大衆から離れて妄想を断ち、チェーティヤパッバタ精舎へ行って沙門の法を行じなさい」と。彼は戒師の訓戒に従い、無礙解とともに阿羅漢に達し、徳高き者となり、国王から供養され、大比丘僧伽に囲まれてチェーティヤパッバタ精舎に住したのである。
Tasmiñhi kāle tissamahārājā uposathakammaṃ karonto cetiyapabbate rājaleṇe vasati. So therassa upaṭṭhākabhikkhuno saññaṃ adāsi – ‘‘yadā mayhaṃ ayyo pañhaṃ vissajjeti, dhammaṃ vā katheti, tadā me saññaṃ dadeyyāthā’’ti. Theropi ekasmiṃ dhammassavanadivase bhikkhusaṅghaparivāro kaṇṭakacetiyaṅgaṇaṃ āruyha cetiyaṃ vanditvā kāḷatimbarurukkhamūle aṭṭhāsi. Atha naṃ eko piṇḍapātikatthero kāḷakārāmasuttante pañhaṃ pucchi. Thero nanu, āvuso, ajja dhammassavanadivasoti āha. Āma, bhante, dhammassavanadivasoti. Tena hi pīṭhakaṃ ānetha, idheva nisinnā dhammassavanaṃ karissāmāti. Athassa rukkhamūle āsanaṃ paññapetvā adaṃsu. Thero pubbagāthā vatvā kāḷakārāmasuttaṃ ārabhi. Sopissa upaṭṭhākadaharo rañño saññaṃ dāpesi. Rājā pubbagāthāsu aniṭṭhitāsuyeva pāpuṇi. Patvā ca aññātakaveseneva parisante ṭhatvā tiyāmarattiṃ ṭhitakova dhammaṃ sutvā therassa, idamavoca bhagavāti vacanakāle sādhukāraṃ adāsi. Thero ñatvā, kadā āgatosi, mahārājāti pucchi. Pubbagāthā osāraṇakāleyeva, bhanteti. Dukkaraṃ te mahārāja, katanti. Nayidaṃ, bhante, dukkaraṃ, yadi pana me ayyassa dhammakathaṃ āraddhakālato paṭṭhāya ekapadepi aññavihitabhāvo ahosi, tambapaṇṇidīpassa patodayaṭṭhinitudanamattepi ṭhāne sāmibhāvo nāma me mā hotūti sapathamakāsi.
実にその時、ティッサ大王は布薩の行を修めつつ、チェティヤ山の王の石窟に住んでいた。王は長老の給仕の比丘に「わが尊師が問いに答えられたり、法を説かれたりした時には、私に合図をしてください」と合図を頼んでおいた。長老もある説法の日、比丘衆に囲まれてカンタカ・チェティヤの境内へ登り、チェティヤを礼拝して黒チンダルカ樹の根元に立った。その時、ある頭陀行の長老が彼にカーラカーラーマ経についての質問をした。長老は「友よ、今日は法を聴聞する日ではないか」と言った。「そうです、尊者よ、法を聴聞する日です」。「それならば小机を持ってきなさい。まさにここに座って法の聴聞をしよう」と。そこで人々は樹の根元に座席を設けて差し出した。長老は前置きの偈を説いてカーラカーラーマ経を説き始めた。かの給仕の少年比丘も王に合図を送らせた。王は前置きの偈が終わらないうちに到着した。そして身元を隠した姿のまま会衆の端に立ち、夜の三更(終夜)にわたって立ったままで法を聞き、長老が『世尊はこのように説かれた』と言われた時に歓呼の声を上げた。長老はこれを知って『大王よ、いつ来られたのですか』と尋ねた。『尊者よ、前置きの偈を誦されたまさにその時です』。『大王よ、そなたは成し難いことをなされた』。『尊者よ、これは成し難いことではありません。もし尊師が法話を始められた時から一語においてさえ私の心が他のことに散じることがあったならば、私はこのタムバパンニ島において牛追い棒の先で突くほどの広さの場所の主にもならないでしょう』と誓いを立てた。
Tasmiṃ pana sutte buddhaguṇā paridīpitā, tasmā rājā pucchi – ‘‘ettakāva, bhante, buddhaguṇā, udāhu aññepi atthī’’ti. Mayā kathitato, mahārāja, akathitameva bahu appamāṇanti. Upamaṃ, bhante, karothāti. Yathā, mahārāja, karīsasahassamatte sālikkhette ekasālisīsato avasesasālīyeva bahū, evaṃ mayā kathitaguṇā appā, avasesā bahūti. Aparampi, bhante, upamaṃ karothāti. Yathā, mahārāja, mahāgaṅgāya oghapuṇṇāya sūcipāsaṃ sammukhaṃ kareyya, sūcipāsena gataudakaṃ appaṃ, sesaṃ bahu, evameva mayā kathitaguṇā appā, avasesā bahūti. Aparampi, bhante, upamaṃ karothāti. Idha, mahārāja, cātakasakuṇā nāma ākāse kīḷantā vicaranti. Khuddakā sā sakuṇajāti, kiṃ nu kho tassa sakuṇassa ākāse pakkhapasāraṇaṭṭhānaṃ bahu, avaseso ākāso appoti? Kiṃ, bhante, vadatha, appo tassa pakkhapasāraṇokāso, avasesova bahūti. Evameva, mahārāja, appakā mayā buddhaguṇā kathitā, avasesā bahū anantā appameyyāti. Sukathitaṃ, bhante, anantā buddhaguṇā ananteneva ākāsena upamitā. Pasannā mayaṃ ayyassa, anucchavikaṃ pana kātuṃ na sakkoma. Ayaṃ me duggatapaṇṇākāro imasmiṃ tambapaṇṇidīpe imaṃ tiyojanasatikaṃ rajjaṃ ayyassa demāti. Tumhehi, mahārāja, attano pasannākāro kato, mayaṃ pana amhākaṃ dinnaṃ rajjaṃ tumhākaṃyeva dema, dhammena samena rajjaṃ kārehi mahārājāti.
しかし、その経において仏の徳が明らかにされたので、王は尋ねた。「尊者よ、仏の徳はこれだけでしょうか、それとも他にもあるのでしょうか」。「大王よ、私が説いたものよりも、説いていないものこそが遥かに多く、無量である」。「尊者よ、譬えを挙げてください」。「大王よ、例えば千カリーサ(面積の単位)ほどの稲田において、一握りの稲穂よりも残りの稲のほうが遥かに多いように、そのように私が説いた徳は少なく、残りのものは多いのである」。「尊者よ、さらに別の譬えを挙げてください」。「大王よ、例えば満々と流れるガンジス川に向かって針の穴を向けた時、針の穴を通った水は少なく、残りの水は多いように、そのように私が説いた徳は少なく、残りのものは多いのである」。「尊者よ、さらに別の譬えを挙げてください」。「大王よ、ここにチャータカ鳥という鳥がおり、空を戯れ飛び回っている。その鳥類は小さいが、はたしてその鳥が空で翼を広げる場所が多く、残りの空は少ないであろうか」。「尊者よ、何を仰るのですか。その鳥が翼を広げる場所は少なく、残りの空こそが遥かに広大です」。「大王よ、まったくそのように、私が説いた仏の徳は少なく、残された徳は多くして無限・無量である」。「尊者よ、よく説かれました。無辺の仏の徳を無辺の虚空に譬えられました。私たちは尊師に信服いたしましたが、それに相応しい報恩をなすことができません。この私のささやかな贈り物として、このタムバパンニ島におけるこの三百由旬の王国を尊師に献上いたします」。「大王よ、そなたは自身の清らかな信のありようを示された。しかし私たちは、私たちに与えられた王国をまさにそなたに返上いたします。大王よ、法と正義をもって国を治めなさい」と。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『パパンチャ・スーダニー』中部経典註釈において
Mahāsaccakasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大サッチャカ経の解説、終了。
7. Cūḷataṇhāsaṅkhayasuttavaṇṇanā
七 小愛尽経の解説
390. Evaṃ me sutanti cūḷataṇhāsaṅkhayasuttaṃ. Tattha pubbārāme migāramātupāsādeti pubbārāmasaṅkhāte vihāre migāramātuyā pāsāde. Tatrāyaṃ anupubbīkathāatīte satasahassakappamatthake ekā upāsikā padumuttaraṃ bhagavantaṃ nimantetvā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa satasahassaṃ dānaṃ datvā bhagavato pādamūle nipajjitvā, ‘‘anāgate tumhādisassa buddhassa aggupaṭṭhāyikā homī’’ti patthanamakāsi. Sā kappasatasahassaṃ devesu ceva manussesu ca saṃsaritvā amhākaṃ bhagavato kāle bhaddiyanagare meṇḍakaseṭṭhiputtassa dhanañjayassa seṭṭhino gahe sumanadeviyā kucchimhi paṭisandhiṃ gaṇhi. Jātakāle cassā visākhāti nāmaṃ akaṃsu. Sā yadā bhagavā bhaddiyanagaraṃ agamāsi, tadā pañcahi dārikāsatehi saddhiṃ bhagavato paccuggamanaṃ katvā paṭhamadassanamhiyeva sotāpannā ahosi. Aparabhāge sāvatthiyaṃ migāraseṭṭhiputtassa puṇṇavaḍḍhanakumārassa gehaṃ gatā, tattha naṃ migāraseṭṭhi mātiṭṭhāne ṭhapesi, tasmā migāramātāti vuccati.
390. 「このように私によって聞かれた」とは小愛尽経である。その中の「東園鹿子母講堂において」とは、東園と呼ばれる僧院にある鹿子母の講堂において、ということである。これについては次のような順序立った話がある。過去の十万劫の昔、ある優婆夷(在家信女)がパドゥムッタラ世尊を招請し、仏陀を筆頭とする比丘衆に十万の布施をなし、世尊の足元にひれ伏して「未来において、あなた様のような仏の第一の給仕の女弟子となることができますように」と願を立てた。彼女は十万劫のあいだ天上界と人間界を輪廻し、わが世尊の時代に、バッディヤ市のメンダカ長者の子であるダナンジャヤ長者の家で、スマナーデーヴィーの胎内に宿った。生れた時に彼女に「ヴィサーカー」という名がつけられた。彼女は世尊がバッディヤ市に来られた時、五百人の少女たちと共に世尊を出迎え、初対面で預流果に達した。のちに彼女はサーヴァッティー(舎衛城)のミガーラ長者の子であるプンナヴァッダナ青年の家に嫁ぎ、そこでミガーラ長者が彼女を母の地位に置いたので、「ミガーラマーター(鹿子母)」と呼ばれる。
Patikulaṃ gacchantiyā cassā pitā mahālatāpiḷandhanaṃ nāma kārāpesi. Tasmiṃ piḷandhane catasso vajiranāḷiyo upayogaṃ agamaṃsu, muttānaṃ ekādasa nāḷiyo, pavāḷānaṃ dvāvīsati nāḷiyo, maṇīnaṃ tettiṃsa nāḷiyo, iti etehi ca aññehi ca sattavaṇṇehi ratanehi niṭṭhānaṃ agamāsi. Taṃ sīse paṭimukkaṃ yāva pādapiṭṭhiyā bhassati, pañcannaṃ hatthīnaṃ balaṃ dhārayamānāva naṃ itthī dhāretuṃ sakkoti. Sā aparabhāge dasabalassa aggupaṭṭhāyikā hutvā taṃ pasādhanaṃ vissajjetvā navahi koṭīhi bhagavato vihāraṃ kārayamānā karīsamatte bhūmibhāge pāsādaṃ kāresi. Tassa uparibhūmiyaṃ pañca gabbhasatāni honti, heṭṭhābhūmiyaṃ pañcāti gabbhasahassappaṭimaṇḍito ahosi. Sā ‘‘suddhapāsādova na sobhatī’’ti taṃ parivāretvā pañca dvikūṭagehasatāni, pañca cūḷapāsādasatāni, pañca dīghasālasatāni ca kārāpesi. Vihāramaho catūhi māsehi niṭṭhānaṃ agamāsi.
夫の家へ赴く彼女のために、父は「大蔓の装飾品(マハラータパラパサ)」という装身具を作らせた。その装身具には四ナーリー(容量の単位)のダイヤモンドが用いられ、真珠が十一ナーリー、珊瑚が二十二ナーリー、宝玉が三十三ナーリー、このようにこれらや他の七種の宝によって完成した。それを頭に被ると足の甲まで垂れ下がり、象五頭分の力を持つ女だけがそれを身につけることができた。彼女はのちに十力者(仏陀)の第一の給仕の女弟子となり、その装身具を手放して九コーティ(億)の財によって世尊のために精舎を建立させ、一カリーサほどの広さの敷地に講堂を建てさせた。その上層に五百の部屋があり、下層に五百の部屋があり、千の部屋で飾られていた。彼女は「単なる講堂だけでは美しくない」として、それを取り囲むように五百の二重屋根の堂、五百の小講堂、五百の長講堂を建てさせた。精舎の建立の祝祭は四か月で完成した。
Mātugāmattabhāve ṭhitāya visākhāya viya aññissā buddhasāsane dhanapariccāgo nāma natthi, purisattabhāve ṭhitassa ca anāthapiṇḍikassa viya aññassa buddhasāsane dhanapariccāgo nāma natthi. So hi catupaññāsakoṭiyo vissajjetvā sāvatthiyā dakkhiṇabhāge anurādhapurassa mahāvihārasadise ṭhāne jetavanamahāvihāraṃ nāma kāresi. Visākhā, sāvatthiyā pācīnabhāge uttamadevīvihārasadise ṭhāne pubbārāmaṃ nāma kāresi. Bhagavā imesaṃ dvinnaṃ kulānaṃ anukampāya sāvatthiṃ nissāya viharanto imesu dvīsu vihāresu nibaddhavāsaṃ vasi. Ekaṃ antovassaṃ jetavane vasati, ekaṃ pubbārāme, etasmiṃ pana samaye bhagavā pubbārāme viharati. Tena vuttaṃ – ‘‘pubbārāme migāramātupāsāde’’ti.
女性の身にあって、ヴィサーカーのように仏教において財を喜捨した者は他にいない。また男性の身にあって、アナータピンディカ(給孤独長者)のように仏教において財を喜捨した者は他にいない。実に彼は五十四コーティを投じて、サーヴァッティーの南側にアヌラーダプラの大精舎のような場所にジェータヴァナ大精舎(祇樹給孤独園)を建立させた。ヴィサーカーはサーヴァッティーの東側にウッタマデーヴィー精舎のような場所に東園(プッバーラーマ)を建立させた。世尊はこの二つの家への憐れみにより、サーヴァッティーに依止して安住されつつ、この二つの精舎に定住された。ある雨安居にはジェータヴァナに住し、ある雨安居には東園に住された。この時には世尊は東園に住しておられた。それゆえ「東園鹿子母講堂において」と説かれたのである。
Kittāvatā nu kho, bhanteti kittakena nu kho, bhante. Saṃkhittena taṇhāsaṅkhayavimutto hotīti taṇhāsaṅkhaye nibbāne taṃ ārammaṇaṃ katvā vimuttacittatāya taṇhāsaṅkhayavimutto nāma saṃkhittena kittāvatā hoti? Yāya paṭipattiyā taṇhāsaṅkhayavimutto hoti, taṃ me khīṇāsavassa bhikkhuno pubbabhāgappaṭipadaṃ saṃkhittena desethāti pucchati. Accantaniṭṭhoti khayavayasaṅkhātaṃ antaṃ atītāti accantā. Accantā niṭṭhā assāti accantaniṭṭho, ekantaniṭṭho satataniṭṭhoti attho. Accantaṃ yogakkhemīti accantayogakkhemī, niccayogakkhemīti attho. Accantaṃ brahmacārīti accantabrahmacārī, niccabrahmacārīti attho. Accantaṃ pariyosānamassāti purimanayeneva accantapariyosāno. Seṭṭho devamanussānanti devānañca manussānañca seṭṭho uttamo. Evarūpo bhikkhu kittāvatā hoti, khippametassa saṅkhepeneva paṭipattiṃ kathethāti bhagavantaṃ yācati. Kasmā panesa evaṃ vegāyatīti? Kīḷaṃ anubhavitukāmatāya.
「いかほどによって、尊者よ」とは、どれほどの条件によって、尊者よ、ということ。「簡潔に愛尽解脱した者となるのでしょうか」とは、渇愛の尽きた境地である涅槃において、それを対象として心が解脱していることによって、簡潔にいえば、いかほどによって愛尽解脱者と呼ばれるのか。どのような実践によって愛尽解脱者となるのか、その煩悩尽きた比丘の最初の段階の行道を簡潔に私に説いてください、と尋ねているのである。「究極を完成した者」とは、滅尽と変壊という名の限界を超越していることが「究極(アッチャンタ)」である。彼には究極の完成(ニッター)があるから「究極を完成した者」であり、絶対的な完成者、恒久的な完成者という意味である。「究極の安穏者」とは絶対的な安穏者、常に安穏な者という意味である。「究極の梵行者」とは絶対的な清浄行を修める者、常に清浄行を修める者という意味である。「究極の終局を持つ者」とは前述の理趣によって究極の終局者である。「神々と人間の最勝者」とは神々と人間の中で最勝・至上である。このような比丘はどれほどによってそうなるのか、速やかにこの者のために要約してその実践を説いてください、と世尊に懇願しているのである。では、なぜ彼(帝釈天)はこのように急いでいるのか。遊楽を楽しみたいと欲しているからである。
Ayaṃ kira uyyānakīḷaṃ āṇāpetvā catūhi mahārājūhi catūsu disāsu ārakkhaṃ gāhāpetvā dvīsu devalokesu devasaṅghena parivuto aḍḍhatiyāhi nāṭakakoṭīhi saddhiṃ erāvaṇaṃ āruyha uyyānadvāre ṭhito imaṃ pañhaṃ sallakkhesi – ‘‘kittakena nu kho taṇhāsaṅkhayavimuttassa khīṇāsavassa saṅkhepato āgamaniyapubbabhāgapaṭipadā hotī’’ti. Athassa etadahosi – ‘‘ayaṃ pañho ativiya sassiriko, sacāhaṃ imaṃ pañhaṃ anuggaṇhitvāva uyyānaṃ pavisissāmi, chadvārikehi ārammaṇehi nimmathito na puna imaṃ pañhaṃ sallakkhessāmi, tiṭṭhatu tāva uyyānakīḷā, satthu santikaṃ gantvā imaṃ pañhaṃ pucchitvā uggahitapañho uyyāne kīḷissāmī’’ti hatthikkhandhe antarahito bhagavato santike pāturahosi. Tepi cattāro mahārājāno ārakkhaṃ gahetvā ṭhitaṭṭhāneyeva ṭhitā, paricārikadevasaṅghāpi nāṭakānipi erāvaṇopi nāgarājā tattheva uyyānadvāre aṭṭhāsi, evamesa kīḷaṃ anubhavitukāmatāya vegāyanto evamāha.
伝えられるところによれば、彼は庭園の遊楽を命じ、四大王天に四方を警護させ、二つの神々の世界の神々の群れに取り囲まれ、二千五百万の舞姫たちと共にエーラーヴァナ(白象)に乗って園の門に立ち、この問いを思い巡らした。「愛尽解脱した煩悩尽きた者の、要約された修めるべき最初の段階の行道とは、いかほどのものであろうか」と。その時、彼に次のような思いが生じた。「この問いは極めて尊いものである。もし私がこの問いを解決しないまま園に入れば、六つの感覚器官の対象にかき乱されて、再びこの問いを思い巡らすことはできないだろう。園での遊楽はしばらく置こう。師(世尊)の御許へ行ってこの問いを尋ね、問いを理解してから園で遊ぼう」と。そして象の背から姿を消し、世尊の御前に現れた。かの四大王天も警護を担って立ったその場所に立ったままであり、侍従の神々の群れも、舞姫たちも、象王エーラーヴァナもまさにその園の門にとどまった。このように彼は遊楽を楽しみたいがために急ぎつつ、このように言ったのである。
Sabbe dhammā nālaṃ abhinivesāyāti ettha sabbe dhammā nāma pañcakkhandhā dvādasāyatanāni aṭṭhārasa dhātuyo. Te sabbepi taṇhādiṭṭhivasena abhinivesāya nālaṃ na pariyattā na samatthā na yuttā, kasmā? Gahitākārena atiṭṭhanato. Te hi niccāti gahitāpi aniccāva sampajjanti, sukhāti gahitāpi dukkhāva sampajjanti, attāti gahitāpi anattāva sampajjanti, tasmā nālaṃ abhinivesāya. Abhijānātīti aniccaṃ dukkhaṃ anattāti ñātapariññāya abhijānāti. Parijānātīti tatheva tīraṇapariññāya parijānāti. Yaṃkiñci vedananti antamaso pañcaviññāṇasampayuttampi yaṃkiñci appamattakampi vedanaṃ anubhavati. Iminā bhagavā sakkassa devānamindassa vedanāvasena nibbattetvā arūpapariggahaṃ dasseti. Sace pana vedanākammaṭṭhānaṃ heṭṭhā na kathitaṃ bhaveyya, imasmiṃ ṭhāne kathetabbaṃ siyā. Heṭṭhā pana kathitaṃ, tasmā satipaṭṭhāne vuttanayeneva veditabbaṃ. Aniccānupassīti ettha aniccaṃ veditabbaṃ, aniccānupassanā veditabbā, aniccānupassī veditabbo. Tattha aniccanti pañcakkhandhā, te hi uppādavayaṭṭhena aniccā. Aniccānupassanāti pañcakkhandhānaṃ khayato vayato dassanañāṇaṃ. Aniccānupassīti tena ñāṇena samannāgato puggalo. Tasmā ‘‘aniccānupassī viharatī’’ti aniccato anupassanto viharatīti ayamettha attho.
「一切の法は執着するに値しない」とは、ここで一切の法とは五蘊、十二処、十八界である。それらのすべては渇愛や見解によって執着するのに値せず、十分でなく、適しておらず、妥当ではない。なぜか。把持したあり方のままにとどまらないからである。それらは実に常であると把持されても無常となり、楽であると把持されても苦となり、我であると把持されても無我となる。それゆえ執着するに値しない。「了知する」とは、無常・苦・無我であると知遍知(知るべきを遍く知ること)によって了知する。「遍知する」とは、同様に審慮遍知(詳しく考察して遍く知ること)によって遍知する。「いかなる感受であれ」とは、五識に相応するわずかな感受であれ、およそいかなる感受を経験しようとも、ということ。これによって世尊は、神々の主である帝釈天のために、受(感受)を通じて非物質の把持(名法の識別)を示される。もし受の修行主題(受念処)が前もって説かれていなかったならば、この箇所で説かれるべきであったろう。しかし前に説かれているので、念処経で説かれた理趣によって理解されるべきである。「無常を観察する」とは、ここで無常が理解されるべきであり、無常観察が理解されるべきであり、無常を観察する者が理解されるべきである。そのうち無常とは五蘊であり、それらは実に生滅の意味において無常である。無常観察とは五蘊を消滅と変壊の面から見る智慧である。無常を観察する者とはその智慧を具えた人である。それゆえ「無常を観察して住する」とは、無常として観察しつつ住する、というのがここでの意味である。
Virāgānupassīti ettha dve virāgā khayavirāgo ca accantavirāgo ca. Tattha saṅkhārānaṃ khayavayato anupassanāpi, accantavirāgaṃ nibbānaṃ virāgato dassanamaggañāṇampi virāgānupassanā. Tadubhayasamāṅgīpuggalo virāgānupassī nāma, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘virāgānupassī’’ti, virāgato anupassantoti attho. Nirodhānupassimhipi eseva nayo, nirodhopi hi khayanirodho ca accantanirodho cāti duvidhoyeva. Paṭinissaggānupassīti ettha paṭinissaggo vuccati vossaggo, so ca pariccāgavossaggo pakkhandanavossaggoti duvidho hoti. Tattha pariccāgavossaggoti vipassanā, sā hi tadaṅgavasena kilese ca khandhe ca vossajjati. Pakkhandanavossaggoti maggo, so hi nibbānaṃ ārammaṇaṃ ārammaṇato pakkhandati. Dvīhipi vā kāraṇehi vossaggoyeva, samucchedavasena khandhānaṃ kilesānañca vossajjanato, nibbānañca pakkhandanato. Tasmā kilese ca khandhe ca pariccajatīti pariccāgavossaggo, nirodhe nibbānadhātuyā cittaṃ pakkhandatīti pakkhandanavossaggoti ubhayampetaṃ magge sameti. Tadubhayasamaṅgīpuggalo imāya paṭinissaggānupassanāya samannāgatattā paṭinissaggānupassī nāma hoti. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘paṭinissaggānupassī’’ti. Na kiñci loke upādiyatīti kiñci ekampi saṅkhāragataṃ taṇhāvasena na upādiyati na gaṇhāti na parāmasati. Anupādiyaṃ na paritassatīti aggaṇhanto taṇhāparitassanāya na paritassati. Paccattaññeva parinibbāyatīti sayameva kilesaparinibbānena parinibbāyati. Khīṇā jātītiādinā panassa paccavekkhaṇāva dassitā. Iti bhagavā sakkassa devānamindassa saṃkhittena khīṇāsavassa pubbabhāgappaṭipadaṃ pucchito sallahukaṃ katvā saṃkhitteneva khippaṃ kathesi.
「離貪を観察する」とは、ここで二つの離貪、すなわち滅尽の離貪と究極の離貪(涅槃)がある。そこにおいて諸行を消滅と変壊の面から観察することも、究極の離貪である涅槃を貪りの離れたものとして見る道智も、離貪観察である。その両方を具備した人が「離貪を観察する者」であり、それを指して「離貪を観察する」と説かれた。離貪として観察する者という意味である。「滅を観察する」においてもこの理趣である。滅もまた尽滅と究極の滅の二種である。「断捨を観察する」とは、ここで断捨(捨遣)は放棄(捨遣)と言われ、それは放棄による捨遣と跳入(飛び込むこと)による捨遣の二種がある。そのうち放棄による捨遣とは毘鉢舎那(観)であり、それは実に各支分によって煩悩と蘊を放棄する。跳入による捨遣とは聖道であり、それは実に涅槃を対象としてその対象へと跳入する。あるいは二つの理由によってまさに捨遣である。断滅によって蘊と煩悩を捨遣するからであり、また涅槃へと跳入するからである。それゆえ煩悩と蘊を捨てるから放棄による捨遣であり、滅である涅槃界へと心が跳入するから跳入による捨遣であり、これら両方が聖道において一致する。その両方を具備した人はこの捨遣の観察を具備していることから「断捨を観察する者」と呼ばれる。それを指して「断捨を観察する」と説かれた。「世間において何も執着しない」とは、渇愛によっていかなる一つの形成されたもの(行法)をも執着せず、把持せず、固執しない。「執着しないので動揺しない」とは、把持しないことによって渇愛の動揺によって動揺しない。「自己においてまさに完全な涅槃に入る」とは、自ら煩悩の完全な滅尽によって涅槃に入る。「生は尽きた」などによって彼の省察(後省)が示されている。このように世尊は、神々の主である帝釈天から煩悩尽きた者の最初の段階の行道を簡潔に尋ねられ、軽快にして要約された形で速やかに説かれた。
391. Avidūre nisinno hotīti anantare kūṭāgāre nisinno hoti. Abhisameccāti ñāṇena abhisamāgantvā, jānitvāti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – kiṃ nu kho esa jānitvā anumodi, udāhu ajānitvā vāti. Kasmā panassa evamahosīti? Thero kira na bhagavato pañhavissajjanasaddaṃ assosi, sakkassa pana devarañño, ‘‘evametaṃ bhagavā evametaṃ sugatā’’ti anumodanasaddaṃ assosi. Sakko kira devarājā mahatā saddena anumodi. Atha kasmā na bhagavato saddaṃ assosīti? Yathāparisaviññāpakattā. Buddhānañhi dhammaṃ kathentānaṃ ekābaddhāya cakkavāḷapariyantāyapi parisāya saddo suyyati, pariyantaṃ pana muñcitvā aṅgulimattampi bahiddhā na niccharati. Kasmā? Evarūpā madhurakathā mā niratthakā agamāsīti. Tadā bhagavā migāramātupāsāde sattaratanamaye kūṭāgāre sirigabbhamhi nisinno hoti, tassa dakkhiṇapasse sāriputtattherassa vasanakūṭāgāraṃ, vāmapasse mahāmoggallānassa, antare chiddavivarokāso natthi, tasmā thero na bhagavato saddaṃ assosi, sakkasseva assosīti.
391. 「遠くないところに座していた」とは、隣の講堂に座していたということ。「了達して」とは、智慧によって完全に理解して、知って、という意味である。これは次のように言われているのである。はたして彼は理解して随喜したのか、それとも理解せずに随喜したのか、と。では、なぜ長老にこのような思いが生じたのか。長老には世尊の解答の声は聞こえず、天王帝釈の「世尊よ、その通りです。善逝よ、その通りです」という随喜の声だけが聞こえたからである。天王帝釈は大声で随喜したと伝えられる。では、なぜ世尊の声は聞こえなかったのか。会衆に応じた知らせ方をされるからである。実に諸仏が法を説かれる時、一つに連なる輪廻世界の果てに至る会衆にさえ声が聞こえるが、その限界を離れると指の幅ほども外へは響き出ない。なぜか。このような甘露の説法が無益なものとなってはならないからである。その時、世尊は鹿子母講堂の七宝でできた重閣の吉祥の小部屋に座しておられ、その右側にサーリプッタ長者の住む講堂があり、左側にマハーモッガッラーナの住む講堂があり、その間には隙間や穴となる空間がなかった。それゆえ長老には世尊の声は聞こえず、帝釈天の声だけが聞こえたのである。
Pañcahi tūriyasatehīti pañcaṅgikānaṃ tūriyānaṃ pañcahi satehi. Pañcaṅgikaṃ tūriyaṃ nāma ātataṃ vitataṃ ātatavitataṃ susiraṃ ghananti imehi pañcahi aṅgehi samannāgataṃ. Tattha ātataṃ nāma cammapariyonaddhesu bheriādīsu ekatalatūriyaṃ. Vitataṃ nāma ubhayatalaṃ. Ātatavitataṃ nāma tantibaddhapaṇavādi. Susiraṃ vaṃsādi. Ghanaṃ sammādi. Samappitoti upagato. Samaṅgībhūtoti tasseva vevacanaṃ. Paricāretīti taṃ sampattiṃ anubhavanto tato tato indriyāni cāreti. Idaṃ vuttaṃ hoti – parivāretvā vajjamānehi pañcahi tūriyasatehi samannāgato hutvā dibbasampattiṃ anubhavatī. Paṭipaṇāmetvāti apanetvā, nissaddāni kārāpetvāti attho. Yatheva hi idāni saddhā rājāno garubhāvaniyaṃ bhikkhuṃ disvā – ‘‘asuko nāma ayyo āgacchati, mā, tātā, gāyatha, mā vādetha, mā naccathā’’ti nāṭakāni paṭivinenti, sakkopi theraṃ disvā evamakāsi. Cirassaṃ kho, mārisa moggallāna, imaṃ pariyāyamakāsīti evarūpaṃ loke pakatiyā piyasamudāhāravacanaṃ hoti, lokiyā hi cirassaṃ āgatampi anāgatapubbampi manāpajātiyaṃ āgataṃ disvā, – ‘‘kuto bhavaṃ āgato, cirassaṃ bhavaṃ āgato, kathaṃ te idhāgamanamaggo ñāto maggamūḷhosī’’tiādīni vadanti. Ayaṃ pana āgatapubbattāyeva evamāha. Thero hi kālena kālaṃ devacārikaṃ gacchatiyeva. Tattha pariyāyamakāsīti vāramakāsi. Yadidaṃ idhāgamanāyāti yo ayaṃ idhāgamanāya vāro, taṃ, bhante, cirassamakāsīti vuttaṃ hoti. Idamāsanaṃ paññattanti yojanikaṃ maṇipallaṅkaṃ paññapāpetvā evamāha.
「五百の楽器によって」とは、五つの部分からなる楽器の五百組によって。五つの部分からなる楽器とは、一弦打楽器(アーカタ)、両面打楽器(ヴィタタ)、弦張打楽器(アーカタヴィタタ)、管楽器(スシラ)、金物打楽器(ガナ)というこれら五つの部分を具えたものである。そのうちアーカタとは革で覆われた太鼓などの片面楽器。ヴィタタとは両面楽器。アーカタヴィタタとは弦の張られた小鼓など。スシラとは笛など。ガナとはシンバルなど。「満喫し」とは、行き届き。「具備し」とは、それと同義語。「戯れる」とは、その栄華を享受しつつあちこちへ諸器官を走らせる。これは次のように言われているのである。周囲で演奏される五百の楽器を具えて天上の栄華を享受している、と。「退けて」とは、遠ざけて、音を静まらせて、という意味である。実に今でも信仰ある王たちが畏敬すべき比丘を見て「何某という尊師がお見えになる。皆の者よ、歌うな、演奏するな、踊るな」と劇人たちを静止させるように、帝釈天も長老を見てそのようにした。「友モッガッラーナよ、ここへ来られる機会を作られたのは久しいことです」とは、世間において通例となっている親愛のこもった呼びかけの言葉である。世間の人々は久しく訪れた人や、かつて来たことがないのに好ましい機会に来た人を見て、「貴方はどこから来られたのか、貴方が来られたのは久しい、どうしてここへ来る道を知ったのか、道に迷われたのか」などと言う。しかし彼は以前にも来ていたからこそこのように言ったのである。長老は時に応じて天界への巡行を行っていたからである。その中の「機会を作られた」とは、順序(機会)を作った。「ここへ来られるために」とは、ここへ来るためのこの機会を、尊者よ、久しくなされた、と言われているのである。「この座席が用意されました」とは、一由旬の宝玉の座席を用意させてこのように言ったのである。
392. Bahukiccā bahukaraṇīyāti ettha yesaṃ bahūni kiccāni, te bahukiccā. Bahukaraṇīyāti tasseva vevacanaṃ. Appeva sakena karaṇīyenāti sakaraṇīyameva appaṃ mandaṃ, na bahu, devānaṃ karaṇīyaṃ pana bahu, pathavito paṭṭhāya hi kapparukkhamātugāmādīnaṃ atthāya aṭṭā sakkassa santike chijjanti, tasmā niyamento āha – apica devānaṃyeva tāvatiṃsānaṃ karaṇīyenāti. Devānañhi dhītā ca puttā ca aṅke nibbattanti, pādaparicārikā itthiyo sayane nibbattanti, tāsaṃ maṇḍanapasādhanakārikā devadhītā sayanaṃ parivāretvā nibbattanti, veyyāvaccakarā antovimāne nibbattanti, etesaṃ atthāya aṭṭakaraṇaṃ natthi. Ye pana sīmantare nibbattanti, te ‘‘mama santakā tava santakā’’ti nicchetuṃ asakkontā aṭṭaṃ karonti, sakkaṃ devarājānaṃ pucchanti, so yassa vimānaṃ āsannataraṃ, tassa santakoti vadati. Sace dvepi samaṭṭhāne honti, yassa vimānaṃ olokento ṭhito, tassa santakoti vadati. Sace ekampi na oloketi, taṃ ubhinnaṃ kalahupacchedanatthaṃ attano santakaṃ karoti. Taṃ sandhāya, ‘‘devānaṃyeva tāvatiṃsānaṃ karaṇīyenā’’ti āha. Apicassa evarūpaṃ kīḷākiccampi karaṇīyameva.
392. 「多くの用事があり、なすべきことが多く」とは、ここで多くの用事がある者たちが「多くの用事がある者」である。「なすべきことが多い」とは、それと同義語である。「自らのなすべきことはわずかであっても」とは、自身のなすべきことこそは少なくわずかであり、多くはないが、神々に関するなすべきことは多い。大地から始まって如意樹や天女などのために訴訟が帝釈天の面前で裁定されるからである。それゆえ特定して言った。「しかし三十三天の神々のなすべきことによって」と。実に神々の娘や息子たちは膝の上に生じ、給仕の女性たちは寝台の上に生じ、それらを装飾し化粧する天女たちは寝台を取り囲んで生じ、雑務を行う者たちは宮殿の中に生じる。これらについては訴訟の発生はない。しかし境界の間に生じる者たちについて、「私のものだ、お前のものだ」と決着をつけることができずに訴訟を起こし、天王帝釈に尋ねる。彼はその宮殿がより近い者の所有であると言う。もし両方が等しい距離にあるならば、立ってその宮殿を見つめている者の所有であると言う。もしどちらをも見ていないならば、双方の争いを断つために自らの所有とする。それを指して「しかし三十三天の神々のなすべきことによって」と言ったのである。また彼にはこのような遊楽の用事さえも、なすべきことなのである。
Yaṃ no khippameva antaradhāyatīti yaṃ amhākaṃ sīghameva andhakāre rūpagataṃ viya na dissati. Iminā – ‘‘ahaṃ, bhante, taṃ pañhavissajjanaṃ na sallakkhemī’’ti dīpeti. Thero – ‘‘kasmā nu kho ayaṃ yakkho asallakkhaṇabhāvaṃ dīpeti, passena pariharatī’’ti āvajjanto – ‘‘devā nāma mahāmūḷhā honti. Chadvārikehi ārammaṇehi nimmathīyamānā attano bhuttābhuttabhāvampi pītāpītabhāvampi na jānanti, idha katamettha pamussantī’’ti aññāsi. Keci panāhu – ‘‘thero etassa garu bhāvaniyo, tasmā ‘idāneva loke aggapuggalassa santike pañhaṃ uggahetvā āgato, idāneva nāṭakānaṃ antaraṃ paviṭṭhoti evaṃ maṃ thero tajjeyyā’ti bhayena evamāhā’’ti. Etaṃ pana kohaññaṃ nāma hoti, na ariyasāvakassa evarūpaṃ kohaññaṃ nāma hoti, tasmā mūḷhabhāveneva na sallakkhesīti veditabbaṃ. Upari kasmā sallakkhesīti? Thero tassa somanassasaṃvegaṃ janayitvā tamaṃ nīhari, tasmā sallakkhesīti.
「私たちのものはたちまち消え去ってしまいます」とは、私たちの記憶は暗闇の中で姿形が見えなくなるように、速やかに見えなくなってしまう、ということ。これによって「尊者よ、私はその問いの解答を覚えておりません」ということを示している。長老は「なぜこの夜叉(天帝)は覚えていないことを示すのか、横へ逃げているのか」と思惟し、「神々とは実に大いに迷妄なものである。六つの感覚器官の対象にかき乱されて、自らが食べたか食べていないか、飲んだか飲んでいないかさえ知らない。ここでなされたことを忘れるのも当然だ」と知った。しかしある人々はこう言う。「長老は彼にとって畏敬すべき尊師である。それゆえ『たった今、世において至高の人の御許で問いを学んできたばかりなのに、もう劇人たちの間に入り込んでいるのか』と長老が自分を責めるのではないかという恐れからこのように言ったのだ」と。しかしこれは詐術と呼ばれるものである。聖なる弟子にこのような詐術があるはずがない。それゆえ迷妄のゆえに覚えていなかったと理解されるべきである。後でなぜ思い出したのか。長老が彼に歓喜と衝撃を生じさせて暗闇を取り除いたからであり、それゆえ思い出したのである。
Idāni sakko pubbe attano evaṃ bhūtakāraṇaṃ therassa ārocetuṃ bhūtapubbantiādimāha. Tattha samupabyūḷhoti sannipatito rāsibhūto. Asurā parājiniṃsūti asurā parājayaṃ pāpuṇiṃsu. Kadā panete parājitāti? Sakkassa nibbattakāle. Sakko kira anantare attabhāve magadharaṭṭhe macalagāme magho nāma māṇavo ahosi, paṇḍito byatto, bodhisattacariyā viyassa cariyā ahosi. So tettiṃsa purise gahetvā kalyāṇamakāsi. Ekadivasaṃ attanova paññāya upaparikkhitvā gāmamajjhe mahājanassa sannipatitaṭṭhāne kacavaraṃ ubhayato apabbahitvā taṃ ṭhānaṃ atiramaṇīyamakāsi, puna tattheva maṇḍapaṃ kāresi, puna gacchante kāle sālaṃ kāresi. Gāmato ca nikkhamitvā gāvutampi aḍḍhayojanampi tigāvutampi yojanampi vicaritvā tehi sahāyehi saddhiṃ visamaṃ samaṃ akāsi. Te sabbepi ekacchandā tattha tattha setuyuttaṭṭhānesu setuṃ, maṇḍapasālāpokkharaṇīmālāgaccharopanādīnaṃ yuttaṭṭhānesu maṇḍapādīni karontā bahuṃ puññamakaṃsu. Magho satta vatapadāni pūretvā kāyassa bhedā saddhiṃ sahāyehi tāvatiṃsabhavane nibbatti.
今や帝釈天は以前の自分自身のこのような因縁を長老に告げるために「かつて」などと言った。その中の「戦陣を敷き」とは、集まり、群れをなして。「阿修羅たちが敗北した」とは、阿修羅たちが敗北に至った。では、彼らはいつ敗北したのか。帝釈天が生れた時である。帝釈天は実に直前の生においてマガダ国のマチャラ村でマグハという名の青年であった。賢明で有能であり、彼の行いは菩薩の行いのようであった。彼は三十三人の男たちを率いて善行を行った。ある日、自らの智慧によって観察し、村の中央の人々が集まる場所でゴミを両側へ掃き清めてその場所を極めて快適にし、さらにまさにそこに天幕を建て、さらに時が経つと集会堂を建てさせた。そして村から出て一ガーヴタ(距離の単位)、半由旬、三ガーヴタ、一由旬と歩き回り、それらの仲間たちと共に険しい道を平坦にした。彼らは皆が一心となってあちこちに橋の架けるべき場所に橋を架け、天幕・集会堂・池・花園などの設けるべき場所に天幕などを設けて多くの功徳を積んだ。マグハは七つの誓願の箇条を満たし、身罷って仲間たちと共に三十三天に生れた。
Tasmiṃ kāle asuragaṇā tāvatiṃsadevaloke paṭivasanti. Sabbe te devānaṃ samānāyukā samānavaṇṇā ca honti, te sakkaṃ saparisaṃ disvā adhunā nibbattā navakadevaputtā āgatāti mahāpānaṃ sajjayiṃsu. Sakko devaputtānaṃ saññaṃ adāsi – ‘‘amhehi kusalaṃ karontehi na parehi saddhiṃ sādhāraṇaṃ kataṃ, tumhe gaṇḍapānaṃ mā pivittha pītamattameva karothā’’ti. Te tathā akaṃsu. Bālaasurā gaṇḍapānaṃ pivitvā mattā niddaṃ okkamiṃsu. Sakko devānaṃ saññaṃ datvā te pādesu gāhāpetvā sinerupāde khipāpesi, sinerussa heṭṭhimatale asurabhavanaṃ nāma atthi, tāvatiṃsadevalokappamāṇameva. Tattha asurā vasanti. Tesampi cittapāṭali nāma rukkho atthi. Te tassa pupphanakāle jānanti – ‘‘nāyaṃ tāvatiṃsā, sakkena vañcitā maya’’nti. Te gaṇhatha nanti vatvā sineruṃ pariharamānā deve vuṭṭhe vammikapādato vammikamakkhikā viya abhiruhiṃsu. Tattha kālena devā jinanti, kālena asurā. Yadā devānaṃ jayo hoti, asure yāva samuddapiṭṭhā anubandhanti. Yadā asurānaṃ jayo hoti, deve yāva vedikapādā anubandhanti. Tasmiṃ pana saṅgāme devānaṃ jayo ahosi, devā asure yāva samuddapiṭṭhā anubandhiṃsu. Sakko asure palāpetvā pañcasu ṭhānesu ārakkhaṃ ṭhapesi. Evaṃ ārakkhaṃ datvā vedikapāde vajirahatthā indapaṭimāyo ṭhapesi. Asurā kālena kālaṃ uṭṭhahitvā tā paṭimāyo disvā, ‘‘sakko appamatto tiṭṭhatī’’ti tatova nivattanti. Tato paṭinivattitvāti vijitaṭṭhānato nivattitvā. Paricārikāyoti mālāgandhādikammakārikāyo.
その時、阿修羅の群れが三十三天に住んでいた。彼らはすべて神々と寿命も等しく容色も等しかった。彼らは帝釈天とその眷属を見て、新たに生まれた新参の天子たちが来たと考えて、大いなる酒宴を用意した。帝釈天は天子たちに合図を送った。「私たちが善根をなすにあたって他者と共有しなかったように、そなたたちはガンダ酒(強毒酒)を飲んではならない。飲むふりだけをしなさい」と。彼らはそのようにした。愚かな阿修羅たちはガンダ酒を飲んで泥酔し、眠りに落ちた。帝釈天は神々に合図し、彼らの足を取らせてスネール(須弥山)の麓へ投げ落とさせた。須弥山の下層には阿修羅の住処という場所があり、三十三天と同じ広さである。そこに阿修羅たちが住んでいる。彼らにもまたチッタパータリという樹がある。彼らはその樹の開花する時に「ここは三十三天ではない、私たちは帝釈天に騙されたのだ」と知る。彼らは「奴らを捕えよ」と言って須弥山を取り囲み、雨の降った時の蟻塚の根元からの蟻の群れのように登ってきた。そこでは時に神々が勝ち、時に阿修羅が勝った。神々の勝利の時には阿修羅たちを大海の表面まで追撃した。阿修羅の勝利の時には神々を欄干の根元まで追撃した。しかしその戦いにおいて神々の勝利となり、神々は阿修羅たちを大海の表面まで追撃した。帝釈天は阿修羅たちを敗走させ、五か所に警護を配置した。このように警護を設けて欄干の根元に金剛杵を手にしたインダの像を配置した。阿修羅たちは時折立ち上がってそれらの像を見て「帝釈天は油断なく構えている」とそこから引き返した。「そこから引き返して」とは、勝利した場所から戻って。「侍女たち」とは、花や香などの作業を行う女たちである。
393. Vessavaṇo ca mahārājāti so kira sakkassa vallabho, balavavissāsiko, tasmā sakkena saddhiṃ agamāsi. Purakkhatvāti purato katvā. Pavisiṃsūti pavisitvā pana upaḍḍhapihitāni dvārāni katvā olokayamānā aṭṭhaṃsu. Idampi, mārisa moggallāna, passa vejayantassa pāsādassa rāmaṇeyyakanti, mārisa moggallāna, idampi vejayantassa pāsādassa rāmaṇeyyakaṃ passa, suvaṇṇatthambhe passa, rajatatthambhe maṇitthambhe pavāḷatthambhe lohitaṅgatthambhe masāragallatthambhe muttatthambhe sattaratanatthambhe, tesaṃyeva suvaṇṇādimaye ghaṭake vāḷarūpakāni ca passāti evaṃ thambhapantiyo ādiṃ katvā rāmaṇeyyakaṃ dassento evamāha. Yathā taṃ pubbekatapuññassāti yathā pubbe katapuññassa upabhogaṭṭhānena sobhitabbaṃ, evamevaṃ sobhatīti attho. Atibāḷhaṃ kho ayaṃ yakkho pamatto viharatīti attano pāsāde nāṭakaparivārena sampattiyā vasena ativiya matto.
393. 「ヴェッサヴァナ大王も」とは、彼は帝釈天の親友であり、極めて信頼されていたので、帝釈天と共に行ったのである。「先頭に立てて」とは、前にして。「入った」とは、入ってから扉を半分閉めて見つめつつ立っていた。「友モッガッラーナよ、この勝勝利殿(ヴェージャヤンタ講堂)の美しさを見よ」とは、友モッガッラーナよ、この勝勝利殿の美しさを見よ、黄金の柱を見よ、銀の柱を、宝玉の柱を、珊瑚の柱を、赤真珠の柱を、瑪瑙の柱を、真珠の柱を、七宝の柱を、それらの黄金などでできた壺や獣の彫刻を見よ、とこのように柱の列を始めとしてその美しさを示しつつこのように言ったのである。「過去になされた功徳の如くに」とは、過去になされた功徳によって享受される場所として輝くべきであるように、まったくそのように輝いている、という意味である。「この夜叉(帝釈天)は極めて放逸に過ごしている」とは、自らの宮殿において劇人たちの眷属と栄華の力によって極めて酔いしれている、ということ。
Iddhābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkhāsīti iddhimakāsi. Āpokasiṇaṃ samāpajjitvā pāsādapatiṭṭhitokāsaṃ udakaṃ hotūti iddhiṃ adhiṭṭhāya pāsādakaṇṇike pādaṅguṭṭhakena pahari. So pāsādo yathā nāma udakapiṭṭhe ṭhapitapattaṃ mukhavaṭṭiyaṃ aṅguliyā pahaṭaṃ aparāparaṃ kampati calati na santiṭṭhati. Evamevaṃ saṃkampi sampakampi sampavedhi, thambhapiṭṭhasaṅghāṭakaṇṇikagopānasiādīni karakarāti saddaṃ muñcantāni patituṃ viya āraddhāni. Tena vuttaṃ – ‘‘saṅkampesi sampakampesi sampavedhesī’’ti. Acchariyabbhutacittajātāti aho acchariyaṃ, aho abbhutanti evaṃ sañjātaacchariyaabbhutā ceva sañjātatuṭṭhino ca ahesuṃ uppannabalavasomanassā. Saṃvigganti ubbiggaṃ. Lomahaṭṭhajātanti jātalomahaṃsaṃ, kañcanabhittiyaṃ ṭhapitamaṇināgadantehi viya uddhaggehi lomehi ākiṇṇasarīranti attho. Lomahaṃso ca nāmesa somanassenapi hoti domanassenapi, idha pana somanassena jāto. Thero hi sakkassa somanassavegena saṃvejetuṃ taṃ pāṭihāriyamakāsi. Tasmā somanassavegena saṃviggalomahaṭṭhaṃ viditvāti attho.
「神変の形成を形成した」とは、神通力を現じた。水遍(アポ・カシナ)に入定して、宮殿の建っている場所が水となるようにと神通力を決意し、宮殿の隅を足の親指で蹴った。その宮殿はあたかも水の上に置かれた鉢が縁を指で突かれた時にあちこちへ揺れ動き静止しないように、そのように震動し、激しく震動し、揺れ動いた。柱や梁、桁、垂木などがミシミシと音を立てて崩れ落ちそうになった。それゆえ「震動させ、激しく震動させ、揺れ動かした」と説かれた。「驚愕し不思議に思う心を生じ」とは、ああ驚いた、ああ不思議だ、とこのように驚きと不思議を生じ、また歓喜を生じ、強い歓喜の心を生じた。「戦慄した」とは、恐れ慄いた。「身の毛をよだたせ」とは、鳥肌が立った、黄金の壁に置かれた宝玉の象牙のように毛が逆立って全身を覆った、という意味である。身の毛がよだつということは歓喜によっても憂いによっても起こるが、ここでは歓喜によって生じた。長老は実に帝釈天に歓喜の勢いによって衝撃を与えるためにその奇蹟を行ったのである。それゆえ「歓喜の勢いによって戦慄し身の毛をよだたせているのを知って」という意味である。
394. Idhāhaṃ, mārisāti idānissa yasmā therena somanassasaṃvegaṃ janayitvā tamaṃ vinoditaṃ, tasmā sallakkhetvā evamāha. Eso nu te, mārisa, so bhagavā satthāti, mārisa, tvaṃ kuhiṃ gatosīti vutte mayhaṃ satthu santikanti vadesi, imasmiṃ devaloke ekapādakena viya tiṭṭhasi, yaṃ tvaṃ evaṃ vadesi, eso nu te, mārisa, so bhagavā satthāti pucchiṃsu. Sabrahmacārī me esoti ettha kiñcāpi thero anagāriyo abhinīhārasampanno aggasāvako, sakko agāriyo, maggabrahmacariyavasena panete sabrahmacārino honti, tasmā evamāha. Aho nūna te so bhagavā satthāti sabrahmacārī tāva te evaṃmahiddhiko, so pana te bhagavā satthā aho nūna mahiddhikoti satthu iddhipāṭihāriyadassane jātābhilāpā hutvā evamāhaṃsu.
394. 「友よ、私はここに」とは、今や彼には長老によって歓喜の衝撃が生ぜしめられて暗闇が取り除かれたので、思い巡らしてこのように言ったのである。「友よ、かの世尊はそなたの師であるのか」とは、友よ、お前はどこへ行っていたのかと言われた時に「わが師の御許へ」と言い、この天界において片足で立っているかのように(すぐに戻ってきて)このように言うが、かの世尊はお前の師であるのか、と尋ねた。「彼は私の同朋の梵行者である」とは、ここで長老は出家者であり誓願を成就した第一の弟子であり、帝釈天は在家者であるが、道の清浄行(聖道)の観点からは彼らは同朋の梵行者であるので、このように言ったのである。「ああ、そなたの師であるかの世尊は」とは、そなたの同朋の梵行者でさえこれほどの大神通力があるのなら、そなたの師であるかの世尊はああどれほどの大神通力があることか、と師の神通の奇蹟を見たいと熱望するようになってこのように言ったのである。
395. Ñātaññatarassāti paññātaññatarassa, sakko hi paññātānaṃ aññataro. Sesaṃ sabbattha pākaṭameva, desanaṃ pana bhagavā yathānusandhināva niṭṭhāpesīti.
395. 「高名なある者」とは、よく知られたある者、帝釈天は実に名高い者たちの一人である。残りはすべての箇所で明白である。世尊は文脈の連結に従って教説を完成された。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『パパンチャ・スーダニー』中部経典註釈において
Cūḷataṇhāsaṅkhayasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
小愛尽経の解説、終了。
8. Mahātaṇhāsaṅkhayasuttavaṇṇanā
八 大愛尽経の解説
396. Evaṃ me sutanti mahātaṇhāsaṅkhayasuttaṃ. Tattha diṭṭhigatanti alagaddūpamasutte laddhimattaṃ diṭṭhigatanti vuttaṃ, idha sassatadiṭṭhi. So ca bhikkhu bahussuto, ayaṃ appassuto, jātakabhāṇako bhagavantaṃ jātakaṃ kathetvā, ‘‘ahaṃ, bhikkhave, tena samayena vessantaro ahosiṃ, mahosadho, vidhurapaṇḍito, senakapaṇḍito, mahājanako rājā ahosi’’nti samodhānentaṃ suṇāti. Athassa etadahosi – ‘‘ime rūpavedanāsaññāsaṅkhārā tattha tattheva nirujjhanti, viññāṇaṃ pana idhalokato paralokaṃ, paralokato imaṃ lokaṃ sandhāvati saṃsaratī’’ti sassatadassanaṃ uppannaṃ. Tenāha – ‘‘tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati anañña’’nti.
396. 「このように私によって聞かれた」とは大愛尽経である。その中の「悪見」とは、毒蛇の譬えの経(蛇喩経)では単なる見解を「悪見」と説いたが、ここでは常見(永遠不滅の持続を認める誤った見解)である。かの(サーティ)比丘は多聞ではなく少聞であり、本生譚の誦出者が世尊が本生譚を説かれて「比丘たちよ、私はその時、ヴェッサンダラであった、マホーサダであった、ヴィドゥラ賢者であった、セーナカ賢者であった、マハージャナカ王であった」と結びつけられるのを聞いた。そこで彼に次のような思いが生じた。「これら色・受・想・行(物質・感覚・知覚・形成)はそれぞれの場所で滅びるが、識(認識主体)はこの世からあの世へ、あの世からこの世へと駆け巡り輪廻する」という常見が生じた。それゆえ「まさにこの同一の識が駆け巡り輪廻し、他ではない」と言ったのである。
Sammāsambuddhena pana, ‘‘viññāṇaṃ paccayasambhavaṃ, sati paccaye uppajjati, vinā paccayaṃ natthi viññāṇassa sambhavo’’ti vuttaṃ. Tasmā ayaṃ bhikkhu buddhena akathitaṃ katheti, jinacakke pahāraṃ deti, vesārajjañāṇaṃ paṭibāhati, sotukāmaṃ janaṃ visaṃvādeti, ariyapathe tiriyaṃ nipatitvā mahājanassa ahitāya dukkhāya paṭipanno. Yathā nāma rañño rajje mahācoro uppajjamāno mahājanassa ahitāya dukkhāya uppajjati, evaṃ jinasāsane coro hutvā mahājanassa ahitāya dukkhāya uppannoti veditabbo. Sambahulā bhikkhūti janapadavāsino piṇḍapātikabhikkhū. Tenupasaṅkamiṃsūti ayaṃ parisaṃ labhitvā sāsanampi antaradhāpeyya, yāva pakkhaṃ na labhati, tāvadeva naṃ diṭṭhigatā vivecemāti sutasutaṭṭhānatoyeva aṭṭhatvā anisīditvā upasaṅkamiṃsu.
しかし正等覚者(仏陀)によっては「識は縁によって生じるものであり、縁がある時に生じ、縁がなければ識の生起はない」と説かれている。それゆえこの比丘は仏が説かれなかったことを説き、勝者の法輪に打撃を与え、四無畏の智を拒み、法を聞きたいと欲する人々を欺き、聖者の道に横たわって多くの人々の不利益と苦しみのために行動した。あたかも王の領土において大盗賊が現れると多くの人々の不利益と苦しみのために現れるように、そのように勝者の教えにおいて盗賊となって多くの人々の不利益と苦しみのために現れたと理解されるべきである。「多くの比丘たち」とは、地方に住む頭陀行の比丘たち。「近づいた」とは、彼が派閥を得てしまえば教えさえも消滅させてしまうだろう、彼が味方を得ないうちに早く彼を悪見から離れさせようと、噂を聞いたまさにその場所から立ち止まることも座ることもなく近づいた。
398. Katamaṃ taṃ sāti viññāṇanti sāti yaṃ tvaṃ viññāṇaṃ sandhāya vadesi, katamaṃ taṃ viññāṇanti? Yvāyaṃ, bhante, vado vedeyyo tatra tatra kalyāṇapāpakānaṃ kammānaṃ vipākaṃ paṭisaṃvedetīti, bhante, yo ayaṃ vadati vedayati, yo cāyaṃ tahiṃ tahiṃ kusalākusalakammānaṃ vipākaṃ paccanubhoti. Idaṃ, bhante, viññāṇaṃ, yamahaṃ sandhāya vademīti. Kassa nu kho nāmāti kassa khattiyassa vā brāhmaṇassa vā vessasuddagahaṭṭhapabbajitadevamanussānaṃ vā aññatarassa.
398. 「サーティよ、その識とはいかなるものか」とは、サーティよ、そなたが指して語っている識とはいかなる識であるのか、ということ。「尊者よ、語る者、感じる者、あちこちで善悪の業の果報を経験するまさにその者です」とは、尊者よ、語り、感じ、あちこちで善悪の業の果報を自ら受けるまさにその者です。尊者よ、これこそが私が指して語っている識です、ということ。「はたして誰に」とは、いかなるクシャトリヤ(王族)あるいはバラモン、ヴァイシャ(庶民)、シュードラ(奴隷)、在家、出家、神々や人間の誰に、ということ。
399. Atha kho bhagavā bhikkhū āmantesīti kasmā āmantesi? Sātissa kira evaṃ ahosi – ‘‘satthā maṃ ‘moghapuriso’ti vadati, na ca moghapurisoti vuttamatteneva maggaphalānaṃ upanissayo na hoti. Upasenampi hi vaṅgantaputtaṃ, ‘atilahuṃ kho tvaṃ moghapurisa bāhullāya āvatto’ti (mahāva. 75) bhagavā moghapurisavādena ovadi. Thero aparabhāge ghaṭento vāyamanto cha abhiññā sacchākāsi. Ahampi tathārūpaṃ vīriyaṃ paggaṇhitvā maggaphalāni nibbattessāmī’’ti. Athassa bhagavā chinnapaccayo ayaṃ sāsane aviruḷhadhammoti dassento bhikkhū āmantesi. Usmīkatotiādi heṭṭhā vuttādhippāyameva. Atha kho bhagavāti ayampi pāṭiyekko anusandhi. Sātissa kira etadahosi – ‘‘bhagavā mayhaṃ maggaphalānaṃ upanissayo natthīti vadati, kiṃ sakkā upanissaye asati kātuṃ? Na hi tathāgatā saupanissayasseva dhammaṃ desenti, yassa kassaci desentiyeva. Ahaṃ buddhassa santikā sugatovādaṃ labhitvā saggasampattūpagaṃ kusalaṃ karissāmī’’ti. Athassa bhagavā, ‘‘nāhaṃ, moghapurisa, tuyhaṃ ovādaṃ vā anusāsaniṃ vā demī’’ti sugatovādaṃ paṭippassambhento imaṃ desanaṃ ārabhi. Tassattho heṭṭhā vuttanayeneva veditabbo. Idāni parisāya laddhiṃ sodhento, ‘‘idhāhaṃ bhikkhū paṭipucchissāmī’’tiādimāha. Taṃ sabbampi heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ.
399. 「そこで世尊は比丘たちに告げられた」とは、なぜ告げられたのか。サーティには実に次のような思いがあった。「師は私を『愚人』と呼ぶが、愚人と説かれたからといって聖道や聖果の素質(依止)がないわけではない。ヴァンガンタの子ウパセーナに対しても世尊は『愚人よ、そなたはあまりにも軽率に多忙に走った』と愚人という言葉で訓戒された。かの長老はのちに奮励努力して六神通を現証した。私もそのような精進を起こして道果を生じさせよう」と。そこで世尊は、彼は教えにおいて因縁を断たれ成長しない者であることを示すために比丘たちに告げられた。「熱した」などは前に述べられた趣旨の通りである。「そこで世尊は」とは、これもまた別の文脈の連結である。サーティには実に次のような思いが生じた。「世尊は私には道果の素質がないと言われるが、素質がないならどうしようもない。如来たちは素質のある者にだけ法を説くのではなく、誰にでも説くのである。私は仏の御許から善逝の訓戒を得て、天界の果報に至る善根をなそう」と。そこで世尊は「愚人よ、私はそなたに訓戒も教誡も与えない」と善逝の訓戒を停止しつつこの教説を始められた。その意味は前に述べられた理趣によって理解されるべきである。今や会衆の見解を正そうとして「比丘たちよ、ここで私は尋ねよう」などと説かれた。そのすべては前に述べられた理趣によって理解されるべきである。
400. Idāni viññāṇassa sappaccayabhāvaṃ dassetuṃ yaṃ yadeva, bhikkhavetiādimāha. Tattha manañca paṭicca dhamme cāti sahāvajjanena bhavaṅgamanañca tebhūmakadhamme ca paṭicca. Kaṭṭhañca paṭiccātiādi opammanidassanatthaṃ vuttaṃ. Tena kiṃ dīpeti? Dvārasaṅkantiyā abhāvaṃ. Yathā hi kaṭṭhaṃ paṭicca jalamāno aggi upādānapaccaye satiyeva jalati, tasmiṃ asati paccayavekallena tattheva vūpasammati, na sakalikādīni saṅkamitvā sakalikaggītiādisaṅkhyaṃ gacchati, evameva cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppannaṃ viññāṇaṃ tasmiṃ dvāre cakkhurūpaālokamanasikārasaṅkhāte paccayamhi satiyeva uppajjati, tasmiṃ asati paccayavekallena tattheva nirujjhati, na sotādīni saṅkamitvā sotaviññāṇantiādisaṅkhyaṃ gacchati. Esa nayo sabbavāresu. Iti bhagavā nāhaṃ viññāṇappavatte dvārasaṅkantimattampi vadāmi, ayaṃ pana sāti moghapuriso bhavasaṅkantiṃ vadatīti sātiṃ niggahesi.
400. 今や識が有縁(条件によるもの)であることを示すために「比丘たちよ、およそ〜に依って」などと説かれた。その中の「意と諸法とに依って」とは、作意を伴う有分識の意と三界の諸法とに依って。「薪に依って」などは譬えの例示のために説かれた。それによって何が示されているのか。感覚器官の移行(門の推移)のないことである。実に薪に依って燃える火が燃料という縁がある時にのみ燃え、それがない時には縁の欠如によってまさにその場で静まるのであり、木片などに移行して木片の火などという名数を得るのではないように、まったくそのように、眼と諸々の色(形態)に依って生じた識は、その門において眼・色・光・作意と呼ばれる縁がある時にのみ生じ、それがない時には縁の欠如によってまさにその場で滅するのであり、耳などに移行して耳識などという名数を得るのではない。この理趣はすべての項目において同じである。このように世尊は「私は識の生起において感覚器官の移行さえも説かないのに、この愚人サーティは生存の移行(転生)を説いている」とサーティを論破された。
401. Evaṃ viññāṇassa sappaccayabhāvaṃ dassetvā idāni pana pañcannampi khandhānaṃ sappaccayabhāvaṃ dassento, bhūtamidantiādimāha. Tattha bhūtamidanti idaṃ khandhapañcakaṃ jātaṃ bhūtaṃ nibbattaṃ, tumhepi taṃ bhūtamidanti, bhikkhave, passathāti. Tadāhārasambhavanti taṃ panetaṃ khandhapañcakaṃ āhārasambhavaṃ paccayasambhavaṃ, sati paccaye uppajjati evaṃ passathāti pucchati. Tadāhāranirodhāti tassa paccayassa nirodhā. Bhūtamidaṃ nossūti bhūtaṃ nu kho idaṃ, na nu kho bhūtanti. Tadāhārasambhavaṃ nossūti taṃ bhūtaṃ khandhapañcakaṃ paccayasambhavaṃ nu kho, na nu khoti. Tadāhāranirodhāti tassa paccayassa nirodhā. Nirodhadhammaṃ nossūti taṃ dhammaṃ nirodhadhammaṃ nu kho, na nu khoti. Sammappaññāya passatoti idaṃ khandhapañcakaṃ jātaṃ bhūtaṃ nibbattanti yāthāvasarasalakkhaṇato vipassanāpaññāya sammā passantassa. Paññāya sudiṭṭhanti vuttanayeneva vipassanāpaññāya suṭṭhu diṭṭhaṃ. Evaṃ ye ye taṃ pucchaṃ sallakkhesuṃ, tesaṃ tesaṃ paṭiññaṃ gaṇhanto pañcannaṃ khandhānaṃ sappaccayabhāvaṃ dasseti.
401. このように識が有縁であることを示し、今や五蘊すべてが有縁であることを示しつつ「これは生じたものである」などと説かれた。その中の「これは生じたものである」とは、この五蘊は生じ、生起し、現れたものである、そなたたちもそのことを「これは生じたものである」と、比丘たちよ、見るか、ということ。「それは滋養(縁)から生じたものである」とは、この五蘊は食(滋養)から生じたもの、縁から生じたものであり、縁がある時に生じる、とそのように見るか、と尋ねているのである。「その滋養の滅により」とは、その縁の滅により。「これは生じたものであるか否か」とは、これは生じたものであるか、生じたものではないか、ということ。「それは滋養から生じたものであるか否か」とは、その生じた五蘊は縁から生じたものであるか、そうではないか、ということ。「その滋養の滅により」とは、その縁の滅により。「滅する性質のものであるか否か」とは、その法は滅する性質のものであるか、そうではないか、ということ。「正しい智慧によって見る者に」とは、この五蘊は生じ、生起し、現れたものであると、あるがままの自相の智慧によって観の智慧により正しく見る者に。「智慧によってよく見られた」とは、説かれた理趣によって観の智慧により正しく見られた、ということ。このようにその問いを理解した者たちの承認をそれぞれ得ながら、五蘊が有縁であることを示される。
Idāni yāya paññāya tehi taṃ sappaccayaṃ sanirodhaṃ khandhapañcakaṃ sudiṭṭhaṃ, tattha nittaṇhabhāvaṃ pucchanto imaṃ ce tumhetiādimāha. Tattha diṭṭhinti vipassanāsammādiṭṭhiṃ. Sabhāvadassanena parisuddhaṃ. Paccayadassanena pariyodātaṃ. Allīyethāti taṇhādiṭṭhīhi allīyitvā vihareyyātha. Kelāyethāti taṇhādiṭṭhīhi kīḷamānā vihareyyātha. Dhanāyethāti dhanaṃ viya icchantā gedhaṃ āpajjeyyātha. Mamāyethāti taṇhādiṭṭhīhi mamattaṃ uppādeyyātha. Nittharaṇatthāya no gahaṇatthāyāti yo so mayā caturoghanittharaṇatthāya kullūpamo dhammo desito, no nikantivasena gahaṇatthāya. Api nu taṃ tumhe ājāneyyāthāti. Vipariyāyena sukkapakkho veditabbo.
今や、彼らによってその有縁にして滅すべき五蘊がよく見られたその智慧において、無執着(無渇愛)であることを尋ねて「もしそなたたちがこれを」などと説かれた。その中の「見解を」とは、観の正見を。「自相を見ることによって清浄であり」。「縁を見ることによって清白である」。「執着するならば」とは、渇愛と見解によって固執して住するならば。「愛玩するならば」とは、渇愛と見解によって戯れ楽しんで住するならば。「財産とするならば」とは、財産のように欲求して貪着に陥るならば。「我がものとするならば」とは、渇愛と見解によって我所への執着を生じさせるならば。「渡るためであって執着するためではない」とは、私が四つの激流を渡るために筏に譬えて説いた法であって、愛着によって執着するためではない。「そなたたちはそれを理解しているか」と。反対の解釈によって清らかな側(正しい実践)が理解されるべきである。
402. Idāni tesaṃ khandhānaṃ paccayaṃ dassento, cattārome, bhikkhave, āhārātiādimāha, tampi vuttatthameva. Yathā pana eko imaṃ jānāsīti vutto, ‘‘na kevalaṃ imaṃ, mātarampissa jānāmi, mātu mātarampī’’ti evaṃ paveṇivasena jānanto suṭṭhu jānāti nāma. Evamevaṃ bhagavā na kevalaṃ khandhamattameva jānāti, khandhānaṃ paccayampi tesampi paccayānaṃ paccayanti evaṃ sabbapaccayaparamparaṃ jānāti. So taṃ, buddhabalaṃ dīpento idāni paccayaparamparaṃ dassetuṃ, ime ca, bhikkhave, cattāro āhārātiādimāha. Taṃ vuttatthameva. Iti kho, bhikkhave, avijjāpaccayā saṅkhārā…pe… dukkhakkhandhassa samudayo hotīti ettha pana paṭiccasamuppādakathā vitthāretabbā bhaveyya, sā visuddhimagge vitthāritāva.
402. 今やそれらの五蘊の縁を示すために「比丘たちよ、これら四つの食がある」などと説かれた。これも説かれた意味の通りである。例えばある人が「これを知っているか」と言われた時に「これだけでなく、この者の母をも知っており、母の母をも知っている」とこのように家系に従って知っているのが『よく知っている』と呼ばれる。まったくそのように世尊は単に五蘊だけを知るのではなく、五蘊の縁をも、それらの縁の縁をも、このようにすべての縁の連鎖を知っておられる。世尊はその仏力を示しつつ、今や縁の連鎖を示すために「比丘たちよ、これら四つの食は」などと説かれた。それは説かれた意味の通りである。「このように、比丘たちよ、無明を縁として行があり……(中略)……苦の集まりの生起がある」とは、ここで縁起の説法が詳しく説かれるべきであるが、それは『清浄道論』においてすでに詳述されている。
404. Imasmiṃ sati idaṃ hotīti imasmiṃ avijjādike paccaye sati idaṃ saṅkhārādikaṃ phalaṃ hoti. Imassuppādā idaṃ uppajjatīti imassa avijjādikassa paccayassa uppādā idaṃ saṅkhārādikaṃ phalaṃ uppajjati, tenevāha – ‘‘yadidaṃ avijjāpaccayā saṅkhārā…pe… samudayo hotī’’ti. Evaṃ vaṭṭaṃ dassetvā idāni vivaṭṭaṃ dassento, avijjāya tveva asesavirāganirodhātiādimāha. Tattha avijjāya tvevāti avijjāya eva tu. Asesavirāganirodhāti virāgasaṅkhātena maggena asesanirodhā anuppādanirodhā. Saṅkhāranirodhoti saṅkhārānaṃ anuppādanirodho hoti, evaṃ niruddhānaṃ pana saṅkhārānaṃ nirodhā viññāṇanirodho hoti, viññāṇādīnañca nirodhā nāmarūpādīni niruddhāniyeva hontīti dassetuṃ saṅkhāranirodhā viññāṇanirodhotiādiṃ vatvā evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa nirodho hotīti vuttaṃ. Tattha kevalassāti sakalassa, suddhassa vā, sattavirahitassāti attho. Dukkhakkhandhassāti dukkharāsissa. Nirodho hotīti anuppādo hoti.
404. 「これがある時、これがある」とは、この無明などの縁がある時、この行などの果報がある。「これの生起により、これが生じる」とは、この無明などの縁の生起により、この行などの果報が生じる。それゆえ「すなわち無明を縁として行があり……(中略)……生起がある」と説かれた。このように流転を示し、今や還滅を示しつつ「無明のまさに完全な離貪・滅により」などと説かれた。その中の「無明のまさに」とは、無明のまさにそのこと。「完全な離貪・滅により」とは、離貪と呼ばれる聖道による完全な滅、不生となる滅により。「行の滅があり」とは、行の不生の滅があり、このように滅した行の滅により識の滅があり、識などの滅により名色なども滅した状態となる、ということを示すために「行の滅により識の滅があり」などと説いて「このようにして、この純粋な苦の集まりの滅がある」と説かれた。その中の「純粋な」とは、全体の、あるいは純粋な、衆生を離れた、という意味である。「苦の集まりの」とは、苦の堆積の。「滅がある」とは、不生となる。
406. Imasmiṃ asatītiādi vuttapaṭipakkhanayena veditabbaṃ.
406. 「これがない時」などは説かれたことの反対の理趣によって理解されるべきである。
407. Evaṃ vaṭṭavivaṭṭaṃ kathetvā idāni imaṃ dvādasaṅgapaccayavaṭṭaṃ saha vipassanāya maggena jānantassa yā paṭidhāvanā pahīyati, tassā abhāvaṃ pucchanto api nu tumhe, bhikkhavetiādimāha. Tattha evaṃ jānantāti evaṃ sahavipassanāya maggena jānantā. Evaṃ passantāti tasseva vevacanaṃ. Pubbantanti purimakoṭṭhāsaṃ, atītakhandhadhātuāyatanānīti attho. Paṭidhāveyyāthāti taṇhādiṭṭhivasena paṭidhāveyyātha. Sesaṃ sabbāsavasutte vitthāritameva.
407. このように流転と還滅を説き、今やこの十二支の縁起の流転を観(ヴィパッサナー)と共に聖道によって知る者に捨て去られる追走(妄想の執着)について、その不存在を尋ねつつ「比丘たちよ、そなたたちは〜であろうか」などと説かれた。その中の「このように知る者」とは、このように観と共に聖道によって知る者。「このように見る者」とは、それと同義語である。「過去を」とは、以前の部分、過去の蘊・界・処という意味である。「追走するであろうか」とは、渇愛と見解によって追い求めるであろうか。残りは『一切漏経』で詳述された通りである。
Idāni nesaṃ tattha niccalabhāvaṃ pucchanto, api nu tumhe, bhikkhave, evaṃ jānantā evaṃ passantā evaṃ vadeyyātha, satthā no garūtiādimāha. Tattha garūti bhāriko akāmā anuvattitabbo. Samaṇoti buddhasamaṇo. Aññaṃ satthāraṃ uddiseyyāthāti ayaṃ satthā amhākaṃ kiccaṃ sādhetuṃ na sakkotīti api nu evaṃsaññino hutvā aññaṃ bāhirakaṃ satthāraṃ uddiseyyātha. Puthusamaṇabrāhmaṇānanti evaṃsaññino hutvā puthūnaṃ titthiyasamaṇānaṃ ceva brāhmaṇānañca. Vatakotūhalamaṅgalānīti vatasamādānāni ca diṭṭhikutūhalāni ca diṭṭhasutamutamaṅgalāni ca. Tāni sārato paccāgaccheyyāthāti etāni sāranti evaṃsaññino hutvā paṭiāgaccheyyātha. Evaṃ nissaṭṭhāni ca puna gaṇheyyāthāti attho. Sāmaṃ ñātanti sayaṃ ñāṇena ñātaṃ. Sāmaṃ diṭṭhanti sayaṃ paññācakkhunā diṭṭhaṃ. Sāmaṃ viditanti sayaṃ vibhāvitaṃ pākaṭaṃ kataṃ. Upanītā kho me tumheti mayā, bhikkhave, tumhe iminā sandiṭṭhikādisabhāvena dhammena nibbānaṃ upanītā, pāpitāti attho. Sandiṭṭhikotiādīnamattho visuddhimagge vitthārito. Idametaṃ paṭicca vuttanti etaṃ vacanamidaṃ tumhehi sāmaṃ ñātādibhāvaṃ paṭicca vuttaṃ.
今や彼らのそこにおける不動性を尋ねて「比丘たちよ、そなたたちはこのように知り、このように見て、このように言うであろうか。『私たちの師は重んずべき方である』と」などと説かれた。その中の「重んずべき」とは、重々しく、好むと好まざるとにかかわらず従うべき。「沙門」とは、仏陀である沙門。「他の師を立てるであろうか」とは、「この師は私たちの目的を果たすことができない」と、はたしてこのように思って他の外道の師を立てるであろうか。「多くの沙門・バラモンたちの」とは、このように思って多くの異教徒の沙門やバラモンたちの。「誓戒・好奇心・吉兆を」とは、誓戒の受持や見解の好奇心や見聞覚知の吉兆を。「それらを真実として立ち返るであろうか」とは、「これらは真実である」とこのように思って立ち返るであろうか。このように捨て去ったものを再び把持するであろうか、という意味である。「自ら知られた」とは、自らの智慧によって知られた。「自ら見られた」とは、自らの慧眼によって見られた。「自ら理解された」とは、自ら明らかにされ明白にされた。「そなたたちは私によって導かれた」とは、比丘たちよ、そなたたちは私によってこの現証されるなどの性質を持つ法により涅槃へと導かれた、到達させられた、という意味である。「現証される」などの意味は『清浄道論』において詳述されている。「これに依って説かれた」とは、この言葉はそなたたちが自ら知ったことなどの事実に基づいて説かれた、ということである。
408. Tiṇṇaṃ kho pana, bhikkhaveti kasmā ārabhi? Nanu heṭṭhā vaṭṭavivaṭṭavasena desanā matthakaṃ pāpitāti? Āma pāpitā. Ayaṃ pana pāṭiekko anusandhi, ‘‘ayañhi lokasannivāso paṭisandhisammūḷho, tassa sammohaṭṭhānaṃ viddhaṃsetvā pākaṭaṃ karissāmī’’ti imaṃ desanaṃ ārabhi. Apica vaṭṭamūlaṃ avijjā, vivaṭṭamūlaṃ buddhuppādo, iti vaṭṭamūlaṃ avijjaṃ vivaṭṭamūlañca buddhuppādaṃ dassetvāpi, ‘‘puna ekavāraṃ vaṭṭavivaṭṭavasena desanaṃ matthakaṃ pāpessāmī’’ti imaṃ desanaṃ ārabhi. Tattha sannipātāti samodhānena piṇḍabhāvena. Gabbhassāti gabbhe nibbattanakasattassa. Avakkanti hotīti nibbatti hoti. Katthaci hi gabbhoti mātukucchi vutto. Yathāha –
408. 「比丘たちよ、実に三つの〔事の集会によって〕」とは、なぜ説き始められたのか。下で輪廻と解脱(流転と還滅)の力によって説法が頂点に達したのではないのか。確かに達した。しかし、これは別の接続(説法の文脈)である。「実にこの世の住人は結生(輪廻への受胎)に惑わされている。その迷いの場を打ち破って明らかにしよう」と考え、この説法を説き始められたのである。さらに、輪廻の根本は無明であり、解脱の根本は仏の出現である。このように輪廻の根本たる無明と解脱の根本たる仏の出現を示した上でも、「もう一度、輪廻と解脱の力によって説法を頂点に導こう」と考えて、この説法を説き始められたのである。その中で、「集会によって(sannipātā)」とは、結合によって、集積状態によって、ということである。「胎児の(gabbhassa)」とは、母胎に生じる衆生の。「降誕がある(avakkanti hoti)」とは、誕生が生じるということである。ある箇所では胎(gabbha)とは母の胎内(母腹)を指して言われている。次のように言われる通りである——
‘‘Yamekarattiṃ paṭhamaṃ, gabbhe vasati māṇavo;
「若者が胎内に宿るその最初の夜より、
Abbhuṭṭhitova so yāti, sa gacchaṃ na nivattatī’’ti. (jā. 1.15.363);
彼はただ起き上がり進むのみ、進む彼は後戻りすることなし」(本生経 1.15.363)。
Katthaci gabbhe nibbattanasatto. Yathāha – ‘‘yathā kho, panānanda, aññā itthikā nava vā dasa vā māse gabbhaṃ kucchinā pariharitvā vijāyantī’’ti (ma. ni. 3.205). Idha satto adhippeto, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘gabbhassa avakkanti hotī’’ti.
ある箇所では胎内に生じる衆生を指す。次のように言われる通りである——「アーナンダよ、他の女たちが九ヶ月あるいは十ヶ月にわたり胎児を腹に宿して出産するように」(中部 3.205)。ここでは衆生が意図されており、それを指して「胎児の降誕がある」と言われたのである。
Idhāti imasmiṃ sattaloke. Mātā ca utunī hotīti idaṃ utusamayaṃ sandhāya vuttaṃ. Mātugāmassa kira yasmiṃ okāse dārako nibbattati, tattha mahatī lohitapīḷakā saṇṭhahitvā bhijjitvā paggharati, vatthu suddhaṃ hoti, suddhe vatthumhi mātāpitūsu ekavāraṃ sannipatitesu yāva satta divasāni khettameva hoti. Tasmiṃ samaye hatthaggāhaveṇiggāhādinā aṅgaparāmasanenapi dārako nibbattatiyeva. Gandhabboti tatrūpagasatto. Paccupaṭṭhito hotīti na mātāpitūnaṃ sannipātaṃ olokayamāno samīpe ṭhito paccupaṭṭhito nāma hoti. Kammayantayantito pana eko satto tasmiṃ okāse nibbattanako hotīti ayamettha adhippāyo. Saṃsayenāti ‘‘arogo nu kho bhavissāmi ahaṃ vā, putto vā me’’ti evaṃ mahantena jīvitasaṃsayena. Lohitañhetaṃ, bhikkhaveti tadā kira mātulohitaṃ taṃ ṭhānaṃ sampattaṃ puttasinehena paṇḍaraṃ hoti. Tasmā evamāha. Vaṅkakanti gāmadārakānaṃ kīḷanakaṃ khuddakanaṅgalaṃ. Ghaṭikā vuccati dīghadaṇḍena rassadaṇḍakaṃ paharaṇakīḷā. Mokkhacikanti samparivattakakīḷā, ākāse vā daṇḍakaṃ gahetvā bhūmiyaṃ vā sīsaṃ ṭhapetvā heṭṭhupariyabhāvena parivattanakīḷananti vuttaṃ hoti. Ciṅgulakaṃ vuccati tālapaṇṇādīhi kataṃ vātappahārena paribbhamanacakkaṃ. Pattāḷhakaṃ vuccati paṇṇanāḷikā, tāya vālikādīni minantā kīḷanti. Rathakanti khuddakarathaṃ. Dhanukampi khuddakadhanumeva.
「ここに(idha)」とは、この衆生界において。「母が受胎可能の時期であり(mātā ca utunī hoti)」とは、適当な時季(受胎期)を指して言われたものである。実に女性において子供が生じる部位には、大きな血の腫れ物が生じて破れて流出し、その処が清浄となる。処が清浄である時に父母が一たび交われば、七日間にわたってまさに受胎の場となる。その時には手を握ることや髪を掴むことなど、身体への接触によってさえ子供が生じるのである。「ガンダッバ(gandhabbo)」とは、そこに至る衆生(結生心・受胎する衆生)である。「現前している(paccupaṭṭhito hoti)」とは、父母の交わりを見つめながら近くに立っている者を現前していると言うのではない。業の仕掛け(業力)によって駆動された一人の衆生が、その場所に生じる状態にあること、これがここでの意味である。「危惧をもって(saṃsayena)」とは、「私、あるいは我が子は無事であろうか」という、このような大きな生命の危惧をもって。「比丘たちよ、実にこれは血である(lohitañhetaṃ, bhikkhave)」とは、その時、母の血がその場(乳房)に至り、我が子への愛情によって白くなるのである。それゆえにこのように言われた。「小鋤(vaṅkaka)」とは、村の子供たちの遊具である小さな鋤のことである。「小木打杖(ghaṭikā)」とは、長い棒で短い棒を打つ遊びのことである。「宙返り(mokkhacika)」とは、回転する遊びであり、空中で棒を掴んだり、あるいは地面に頭をつけて上下を逆さにして回転する遊びであると言われている。「風車(ciṅgulaka)」とは、多羅樹の葉などで作られ、風の打撃によって回転する車輪をいう。「小枡(pattāḷhaka)」とは、葉でできた筒であり、それによって砂などを測って遊ぶ。「小車(rathaka)」とは、小さな車。「小弓(dhanuka)」もまた、小さな弓である。
409. Sārajjatīti rāgaṃ uppādeti. Byāpajjatīti byāpādaṃ uppādeti. Anupaṭṭhitakāyasatīti kāye sati kāyasati, taṃ anupaṭṭhapetvāti attho. Parittacetasoti akusalacitto. Yatthassa te pāpakāti yassaṃ phalasamāpattiyaṃ ete nirujjhanti, taṃ na jānāti nādhigacchatīti attho. Anurodhavirodhanti rāgañceva dosañca. Abhinandatīti taṇhāvasena abhinandati, taṇhāvaseneva aho sukhantiādīni vadanto abhivadati. Ajjhosāya tiṭṭhatīti taṇhāajjhosānagahaṇena gilitvā pariniṭṭhapetvā gaṇhāti. Sukhaṃ vā adukkhamasukhaṃ vā abhinandatu, dukkhaṃ kathaṃ abhinandatīti? ‘‘Ahaṃ dukkhito mama dukkha’’nti gaṇhanto abhinandati nāma. Uppajjati nandīti taṇhā uppajjati. Tadupādānanti sāva taṇhā gahaṇaṭṭhena upādānaṃ nāma. Tassa upādānapaccayā bhavo…pe… samudayo hotīti, idañhi bhagavatā puna ekavāraṃ dvisandhi tisaṅkhepaṃ paccayākāravaṭṭaṃ dassitaṃ.
409. 「染着する(sārajjati)」とは、貪欲を生じさせること。「瞋恚する(byāpajjati)」とは、瞋恚を生じさせること。「身への気づきを現前させず(anupaṭṭhitakāyasatī)」とは、身体における気づき(念)が身念であり、それを現前させていないという意味である。「狭小な心をもって(parittacetaso)」とは、不善の心をもつ者。「それらの悪しき〔不善の法が滅する〕ところの(yatthassa te pāpakā)」とは、それらの法が滅する果等至(果定)の境地を、彼は知らず、到達しないという意味である。「随順と違背(anurodhavirodha)」とは、貪りと怒りのこと。「歓喜する(abhinandati)」とは、渇愛の力によって歓喜し、渇愛の力によって「ああ、快楽である」などと言って称賛する。「執着してとどまる(ajjhosāya tiṭṭhati)」とは、渇愛の執着の把握によって呑み込み、決定して捉える。「楽、あるいは不苦不楽を歓喜するとしても、苦をどのように歓喜するのか」と言えば、「私は苦しんでいる、私の苦しみである」と捉えることによって歓喜するというのである。「歓喜が生じる(uppajjati nandī)」とは、渇愛が生じること。「それへの取(tadupādānaṃ)」とは、その渇愛こそが把握するという意味で取(執着)と呼ばれる。「彼のその取を縁として有が生じ……乃至……生起がある」とは、実に世尊によって、二つの接続と三つの集約をもつ縁起の輪廻がもう一度示されたのである。
410-4. Idāni vivaṭṭaṃ dassetuṃ idha, bhikkhave, tathāgato loke uppajjatītiādimāha. Tattha appamāṇacetasoti appamāṇaṃ lokuttaraṃ ceto assāti appamāṇacetaso, maggacittasamaṅgīti attho. Imaṃ kho me tumhe, bhikkhave, saṃkhittena taṇhāsaṅkhayavimuttiṃ dhārethāti, bhikkhave, imaṃ saṃkhittena desitaṃ mayhaṃ, taṇhāsaṅkhayavimuttidesanaṃ tumhe niccakālaṃ dhāreyyātha mā pamajjeyyātha. Desanā hi ettha vimuttipaṭilābhahetuto vimuttīti vuttā. Mahātaṇhājālataṇhāsaṅghāṭapaṭimukkanti taṇhāva saṃsibbitaṭṭhena mahātaṇhājālaṃ, saṅghaṭitaṭṭhena saṅghāṭanti vuccati; iti imasmiṃ mahātaṇhājāle taṇhāsaṅghāṭe ca imaṃ sātiṃ bhikkhuṃ kevaṭṭaputtaṃ paṭimukkaṃ dhāretha. Anupaviṭṭho antogadhoti naṃ dhārethāti attho. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
410-4. 今や解脱を示すために、「比丘たちよ、ここに世に如来が出現し」等を説かれた。その中で、「無量の心をもつ(appamāṇacetaso)」とは、無量なる出世間の心をもつ者を無量の心をもつ者といい、道心を備えた者という意味である。「比丘たちよ、この要約された渇愛の滅尽による解脱を保持せよ」とは、比丘たちよ、私が要約して説いたこの渇愛滅尽による解脱の説法を、あなた方は常に心に保持し、怠ってはならないということである。実にここでの説法は、解脱の獲得の因であることから「解脱」と言われている。「大いなる渇愛の網、渇愛の縛りに捕らえられた(mahātaṇhājālataṇhāsaṅghāṭapaṭimukkaṃ)」とは、渇愛こそが絡み合っているという意味で「大いなる渇愛の網」と呼ばれ、結び合わされているという意味で「縛り(saṅghāṭa)」と呼ばれる。このように、この大いなる渇愛の網と渇愛の縛りに、漁師の息子であるこのサーティ比丘が捕らえられていると保持せよ、入り込み包摂されていると彼を保持せよ、という意味である。残りはすべての箇所において平易な意味である。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
破相顕実(パパンチャ・スーダニー)中部註釈における、
Mahātaṇhāsaṅkhayasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大愛尽経の解釈の終わり。
9. Mahāassapurasuttavaṇṇanā
9. 大アッサプラ経の解釈
415. Evaṃ me sutanti mahāassapurasuttaṃ. Tattha aṅgesūti aṅgā nāma jānapadino rājakumārā, tesaṃ nivāso ekopi janapado ruḷhīsaddena ‘‘aṅgā’’ti vuccati, tasmiṃ aṅgesu janapade. Assapuraṃ nāma aṅgānaṃ nigamoti assapuranti nagaranāmena laddhavohāro aṅgānaṃ janapadassa eko nigamo, taṃ gocaragāmaṃ katvā viharatīti attho. Bhagavā etadavocāti etaṃ ‘‘samaṇā samaṇāti vo, bhikkhave, jano sañjānātī’’tiādivacanamavoca.
415. 「このように私は聞いた」とは、大アッサプラ経である。その中で、「アンガ国の人々の間で(aṅgesu)」とは、アンガとは地方の王族たちのことであり、彼らの住まいである一つの地方も慣用的に「アンガ」と呼ばれ、そのアンガの地方においてという意味である。「アッサプラという名のアンガ国の町(assapuraṃ nāma aṅgānaṃ nigamo)」とは、アッサプラという都市の名で通用しているアンガ地方の一つの町であり、そこを遊行の托鉢村として住まわれていたという意味である。「世尊はこのように仰せられた」とは、「比丘たちよ、人々はあなた方を『沙門である、沙門である』と認識している」などの言葉を仰せられたのである。
Kasmā pana evaṃ avocāti. Tasmiṃ kira nigame manussā saddhā pasannā buddhamāmakā dhammamāmakā saṅghamāmakā, tadahupabbajitasāmaṇerampi vassasatikattherasadisaṃ katvā pasaṃsanti; pubbaṇhasamayaṃ bhikkhusaṅghaṃ piṇḍāya pavisantaṃ disvā bījanaṅgalādīni gahetvā khettaṃ gacchantāpi, pharasuādīni gahetvā araññaṃ pavisantāpi tāni upakaraṇāni nikkhipitvā bhikkhusaṅghassa nisīdanaṭṭhānaṃ āsanasālaṃ vā maṇḍapaṃ vā rukkhamūlaṃ vā sammajjitvā āsanāni paññapetvā arajapānīyaṃ paccupaṭṭhāpetvā bhikkhusaṅghaṃ nisīdāpetvā yāgukhajjakādīni datvā katabhattakiccaṃ bhikkhusaṅghaṃ uyyojetvā tato tāni upakaraṇāni ādāya khettaṃ vā araññaṃ vā gantvā attano kammāni karonti, kammantaṭṭhānepi nesaṃ aññā kathā nāma natthi. Cattāro maggaṭṭhā cattāro phalaṭṭhāti aṭṭha puggalā ariyasaṅgho nāma; te ‘‘evarūpena sīlena, evarūpena ācārena, evarūpāya paṭipattiyā samannāgatā lajjino pesalā uḷāraguṇā’’ti bhikkhusaṅghasseva vaṇṇaṃ kathenti. Kammantaṭṭhānato āgantvā bhuttasāyamāsā gharadvāre nisinnāpi, sayanigharaṃ pavisitvā nisinnāpi bhikkhusaṅghasseva vaṇṇaṃ kathenti. Bhagavā tesaṃ manussānaṃ nipaccakāraṃ disvā bhikkhusaṅghaṃ piṇḍapātāpacāyane niyojetvā etadavoca.
しかし、なぜこのように仰せられたのか。実にその町の人々は信仰深く、澄んだ心を持ち、仏を敬い、法を敬い、僧を敬い、その日に出家したばかりの見習い僧(沙門出家者)に対しても、百年の戒臘をもつ長老僧と同様に尊んで称賛していた。午前中に比丘僧伽が托鉢のために町に入ってくるのを見ると、種や鋤などを持って畑に行こうとしていた者も、斧などを持って森に入ろうとしていた者も、それらの農具や道具を置いて、比丘僧伽の着席する場所である集会堂や天幕や樹の根元を掃除し、座席を整え、澄んだ水を用意し、比丘僧伽を着席させ、粥や軽食などを施し、食後の作法を終えた比丘僧伽を見送ってから、それらの道具を取って畑や森へ行き、自分たちの仕事をしていた。仕事場においても彼らに他の雑談はなかった。四つの道にある者と四つの果にある者という八輩の人物が聖なる僧伽であり、彼らは「このような戒律、このような所行、このような実践を備え、恥を知り、徳を愛し、勝れた徳をもっている」と、ひたすら比丘僧伽の徳を語り合っていた。仕事場から帰って夕食を食べ終え、家の門口に座っている時も、寝室に入って座っている時も、ひたすら比丘僧伽の徳を語り合っていた。世尊はそれらの人々の恭敬の態度を御覧になり、比丘僧伽を托鉢の供養への正しい敬順に向かわせるために、このように仰せられたのである。
Ye dhammā samaṇakaraṇā ca brāhmaṇakaraṇā cāti ye dhammā samādāya paripūritā samitapāpasamaṇañca bāhitapāpabrāhmaṇañca karontīti attho. ‘‘Tīṇimāni, bhikkhave, samaṇassa samaṇiyāni samaṇakaraṇīyāni. Katamāni tīṇi? Adhisīlasikkhāsamādānaṃ, adhicittasikkhāsamādānaṃ, adhipaññāsikkhāsamādāna’’nti (a. ni. 3.82) ettha pana samaṇena kattabbadhammā vuttā. Tepi ca samaṇakaraṇā hontiyeva. Idha pana hirottappādivasena desanā vitthāritā. Evaṃ no ayaṃ amhākanti ettha noti nipātamattaṃ. Evaṃ ayaṃ amhākanti attho. Mahapphalā mahānisaṃsāti ubhayampi atthato ekameva. Avañjhāti amoghā. Saphalāti ayaṃ tasseva attho. Yassā hi phalaṃ natthi, sā vañjhā nāma hoti. Saudrayāti savaḍḍhi, idaṃ saphalatāya vevacanaṃ. Evañhi vo, bhikkhave, sikkhitabbanti, bhikkhave, evaṃ tumhehi sikkhitabbaṃ. Iti bhagavā iminā ettakena ṭhānena hirottappādīnaṃ dhammānaṃ vaṇṇaṃ kathesi. Kasmā? Vacanapathapacchindanatthaṃ. Sace hi koci acirapabbajito bālabhikkhu evaṃ vadeyya – ‘‘bhagavā hirottappādidhamme samādāya vattathāti vadati, ko nu kho tesaṃ samādāya vattane ānisaṃso’’ti? Tassa vacanapathapacchindanatthaṃ. Ayañca ānisaṃso, ime hi dhammā samādāya paripūritā samitapāpasamaṇaṃ nāma bāhitapāpabrāhmaṇaṃ nāma karonti, catupaccayalābhaṃ uppādenti, paccayadāyakānaṃ mahapphalataṃ sampādenti, pabbajjaṃ avañjhaṃ saphalaṃ saudrayaṃ karontīti vaṇṇaṃ abhāsi. Ayamettha saṅkhepo. Vitthārato pana vaṇṇakathā satipaṭṭhāne (dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 2.373) vuttanayeneva veditabbā.
「沙門たらしめる法、婆羅門たらしめる法(ye dhammā samaṇakaraṇā ca brāhmaṇakaraṇā ca)」とは、受持して完全に満たされたとき、悪を静めた沙門とし、悪を遠ざけた婆羅門とする諸法という意味である。「比丘たちよ、沙門にとって沙門としてなすべき三つの沙門の務めがある。いかなる三つか。増上戒学の受持、増上心学の受持、増上品学の受持である」(増支部 3.82)というここでは、沙門によってなされるべき法が説かれている。それらもまた確かに沙門たらしめるものである。しかしここでは慚愧等を通じて教説が詳説されている。「このように私たちのこの〔出家は〕(evaṃ no ayaṃ amhākaṃ)」において、「no」とは不変化詞(接辞)にすぎず、「このように私たちのこれは」という意味である。「大いなる果、大いなる功徳(mahapphalā mahānisaṃsā)」とは、両者ともに意味としては同一である。「無駄にならず(avañjhā)」とは、虚しくならず。「実りある(saphalā)」とは、これ(無駄にならず)の意味そのものである。実に果報のないものは無駄(不毛)と呼ばれる。「成長をもたらす(saudrayā)」とは、増大を伴うということであり、これは実りあることの同義語である。「比丘たちよ、このようにあなた方は学ぶべきである」とは、比丘たちよ、あなた方はこのように修学しなければならないということである。このように世尊はこの箇所において慚愧等の諸法の徳を讃えられた。なぜか。議論の余地を断ち切るためである。もし仮に新しく出家した愚かな比丘が「世尊は慚愧等の法を受持して生きよと言われるが、それらを受持して生きることに何の功徳があるのか」と言ったなら、その者の発言の道を断ち切るためである。「そして功徳とはこれである。これらの法を受持し満たすならば、悪を静めた沙門、悪を遠ざけた婆羅門となし、四資具の獲得を生み、資具の施主たちに大いなる果報をもたらし、出家を無駄でなく実りあり成長あるものとする」と徳を説かれたのである。これがここでの要約である。詳細な称賛の教説は、念処経註で説かれた通りの方法によって知られるべきである。
416. Hirottappenāti ‘‘yaṃ hirīyati hirīyitabbena, ottappati ottappitabbenā’’ti (dha. sa. 1331) evaṃ vitthāritāya hiriyā ceva ottappena ca. Apicettha ajjhattasamuṭṭhānā hirī, bahiddhāsamuṭṭhānaṃ ottappaṃ. Attādhipateyyā hirī, lokādhipateyyaṃ ottappaṃ. Lajjāsabhāvasaṇṭhitā hirī, bhayasabhāvasaṇṭhitaṃ ottappaṃ, vitthārakathā panettha sabbākārena visuddhimagge vuttā. Apica ime dve dhammā lokaṃ pālanato lokapāladhammā nāmāti kathitā. Yathāha – ‘‘dveme, bhikkhave, sukkā dhammā lokaṃ pālenti. Katame dve? Hirī ca ottappañca. Ime kho, bhikkhave, dve sukkā dhammā lokaṃ pālenti. Ime ca kho, bhikkhave, dve sukkā dhammā lokaṃ na pāleyyuṃ, nayidha paññāyetha, ‘mātā’ti vā, ‘mātucchā’ti vā, ‘mātulānī’ti vā, ‘ācariyabhariyā’ti vā, ‘garūnaṃ dārā’ti vā, sambhedaṃ loko agamissa, yathā ajeḷakā kukkuṭasūkarā soṇasiṅgālā’’ti (a. ni. 2.9). Imeyeva jātake ‘‘devadhammā’’ti kathitā. Yathāha –
416. 「慚と愧とによって(hirottappena)」とは、「恥じるべきことによって恥じ、恐れるべきことによって恐れる」(法集論 1331)とこのように詳説される慚と愧とによってという意味である。さらにここでは、内面的に生じるものが慚であり、外面的に生じるものが愧である。自らを主体(主権)とするのが慚であり、世間を主体とするのが愧である。羞恥を本性として成り立つのが慚であり、畏怖を本性として成り立つのが愧である。これについての詳細な説明は、『清浄道論』においてあらゆる様相で説かれている。さらに、これら二つの法は世間を守ることから「世間を守る法(世間護法)」と呼ばれると説かれた。次のように言われる通りである——「比丘たちよ、二つの白法(浄らかな法)が世間を守っている。いかなる二つか。慚と愧である。比丘たちよ、実にこれら二つの浄らかな法が世間を守っているのである。もし比丘たちよ、これら二つの浄らかな法が世間を守らなければ、ここでは『母』とか『母の姉妹』とか『叔母』とか『師の妻』とか『師匠の妻』といった区別は知られず、世間は山羊や羊、鶏や豚、犬やジャッカルのように混濁に陥ったであろう」(増支部 2.9)。これらこそが本生経において「天の法(神の法)」と説かれた。次のように言われる通りである——
‘‘Hiriottappasampannā, sukkadhammasamāhitā;
「慚と愧とを具足し、清らかな法に専念し、
Santo sappurisā loke, devadhammāti vuccare’’ti. (jā. 1.1.6);
世において静寂なる善士たちこそが、天の法をもつ者と呼ばれる」(本生経 1.1.6)。
Mahācundattherassa pana kilesasallekhanapaṭipadāti katvā dassitā. Yathāha – ‘‘pare ahirikā bhavissanti, mayamettha hirimanā bhavissāmāti sallekho karaṇīyo. Pare anottāpī bhavissanti, mayamettha ottāpī bhavissāmāti sallekho karaṇīyo’’ti (ma. ni. 1.83). Imeva mahākassapattherassa ovādūpasampadāti katvā dassitā. Vuttañhetaṃ – ‘‘tasmā tiha te, kassapa, evaṃ sikkhitabbaṃ, tibbaṃ me hirottappaṃ paccupaṭṭhitaṃ bhavissati theresu navesu majjhimesūti. Evañhi te, kassapa, sikkhitabba’’nti (saṃ. ni. 2.154). Idha panete samaṇadhammā nāmāti dassitā.
また大チュンダ長老に対しては、煩悩の損減の実践として示された。次のように言われる通りである——「他者は無慚であろうとも、私たちはここでは慚の心をもつ者となろうと、損減の実践をなすべきである。他者は無愧であろうとも、私たちはここでは愧の心をもつ者となろうと、損減の実践をなすべきである」(中部 1.83)。これらこそが大カッサパ長老に対しては訓誡による具足戒として示された。実にこのように説かれたのである——「それゆえカッサパよ、そなたはこのように学ぶべきである。『長老たち、新人たち、中堅たちの僧において、私には強い慚と愧とが現前するであろう』と。カッサパよ、そなたはこのように学ぶべきである」(相応部 2.154)。しかしここでは、これらが「沙門の法」として示されているのである。
Yasmā pana ettāvatā sāmaññattho matthakaṃ patto nāma hoti, tasmā aparepi samaṇakaraṇadhamme dassetuṃ siyā kho pana, bhikkhave, tumhākantiādimāha. Tattha sāmaññatthoti saṃyuttake tāva, ‘‘katamañca, bhikkhave, sāmaññaṃ? Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhi, idaṃ vuccati, bhikkhave, sāmaññaṃ. Katamo ca, bhikkhave, sāmaññattho? Yo, bhikkhave, rāgakkhayo dosakkhayo mohakkhayo, ayaṃ vuccati, bhikkhave, sāmaññattho’’ti (saṃ. ni. 5.36) maggo ‘‘sāmañña’’nti, phalanibbānāni ‘‘sāmaññattho’’ti vuttāni. Imasmiṃ pana ṭhāne maggampi phalampi ekato katvā sāmaññattho kathitoti veditabbo. Ārocayāmīti kathemi. Paṭivedayāmīti jānāpemi.
しかし、これだけでは沙門の目的が頂点に達したとはいえないため、さらに他の沙門たらしめる諸法を示すべく、「比丘たちよ、あるいはあなた方に……」等を説かれた。その中で、「沙門の目的(sāmaññattho)」とは、まず『相応部』においては、「比丘たちよ、沙門性とはいかなるものか。この聖なる八支聖道そのものである。すなわち、正見……乃至……正定である。比丘たちよ、これが沙門性と呼ばれる。比丘たちよ、沙門の目的とはいかなるものか。比丘たちよ、貪の滅尽、瞋の滅尽、痴の滅尽である。比丘たちよ、これが沙門の目的と呼ばれる」(相応部 5.36)と、道が「沙門性」と、果と涅槃が「沙門の目的」と説かれた。しかしこの箇所では、道も果も一つにして「沙門の目的」と説かれたものと知るべきである。「知らせる(ārocayāmi)」とは、告げること。「告知する(paṭivedayāmi)」とは、知らしめることである。
417. Parisuddho no kāyasamācāroti ettha kāyasamācāro parisuddho aparisuddhoti duvidho. Yo hi bhikkhu pāṇaṃ hanati adinnaṃ ādiyati, kāmesu micchā carati, tassa kāyasamācāro aparisuddho nāma, ayaṃ pana kammapathavaseneva vārito. Yo pana pāṇinā vā leḍḍunā vā daṇḍena vā satthena vā paraṃ potheti viheṭheti, tassa kāyasamācāro aparisuddho nāma, ayampi sikkhāpadabaddheneva paṭikkhitto. Imasmiṃ sutte ubhayampetaṃ akathetvā paramasallekho nāma kathito. Yo hi bhikkhu pānīyaghaṭe vā pānīyaṃ pivantānaṃ, patte vā bhattaṃ bhuñjantānaṃ kākānaṃ nivāraṇavasena hatthaṃ vā daṇḍaṃ vā leḍḍuṃ vā uggirati, tassa kāyasamācāro aparisuddho. Viparīto parisuddho nāma. Uttānoti uggato pākaṭo. Vivaṭoti anāvaṭo asañchanno. Ubhayenāpi parisuddhataṃyeva dīpeti. Na ca chiddavāti sadā ekasadiso antarantare chiddarahito. Saṃvutoti kilesānaṃ dvāra pidahanena pidahito, na vajjapaṭicchādanatthāya.
417. 「私たちの身体の所行は清浄である(parisuddho no kāyasamācāro)」において、身体の所行には清浄なものと不清浄なものの二種類がある。実に生き物を殺し、与えられないものを取り、諸々の欲望において邪行を行う比丘、彼の身体の所行は不清浄と呼ばれるが、これは業道の観点から禁じられたものである。また手や土塊や棒や刀によって他者を殴打し悩ます者の身体の所行も不清浄と呼ばれるが、これもまた戒条の拘束によって斥けられたものである。この経においてはその両者を説くことなく、究極の損減(極めて純粋な離欲)が説かれている。実に水瓶の水を飲んでいる、あるいは鉢の食事を食べているカラスを追い払うために、手や棒や土塊を振り上げる比丘、彼の身体の所行は不清浄である。その反対が清浄と呼ばれる。「明瞭であり(uttāno)」とは、現れ出て明白であること。「開かれ(vivaṭo)」とは、覆われず隠されていないこと。両者ともに清浄さを表している。「欠陥がなく(na ca chiddavā)」とは、常に一様であって間柄に切れ目がないこと。「制御され(saṃvuto)」とは、煩悩の門を閉ざすことによって閉ざされているのであり、過ちを隠すためのものではない。
418. Vacīsamācārepi yo bhikkhu musā vadati, pisuṇaṃ katheti, pharusaṃ bhāsati, samphaṃ palapati, tassa vacīsamācāro aparisuddho nāma. Ayaṃ pana kammapathavasena vārito. Yo pana gahapatikāti vā dāsāti vā pessāti vā ādīhi khuṃsento vadati, tassa vacīsamācāro aparisuddho nāma. Ayaṃ pana sikkhāpadabaddheneva paṭikkhitto. Imasmiṃ sutte ubhayampetaṃ akathetvā paramasallekho nāma kathito. Yo hi bhikkhu daharena vā sāmaṇerena vā, ‘‘kacci, bhante, amhākaṃ upajjhāyaṃ passathā’’ti vutte, sambahulā, āvuso, bhikkhubhikkhuniyo ekasmiṃ padese vicadiṃsu, upajjhāyo te vikkāyikasākabhaṇḍikaṃ ukkhipitvā gato bhavissatī’’tiādinā nayena hasādhippāyopi evarūpaṃ kathaṃ katheti, tassa vacīsamācāro aparisuddho. Viparīto parisuddho nāma.
418. 言語の所行においても、嘘を言い、中傷を語り、粗悪な言葉を話し、無駄口を叩く比丘、彼の言語の所行は不清浄と呼ばれる。これは業道の観点から禁じられたものである。また「家の主よ」とか「奴隷よ」とか「召使いよ」などと侮辱して語る者の言語の所行も不清浄と呼ばれる。これは戒条の拘束によって斥けられたものである。この経においてはその両者を説くことなく、究極の損減が説かれている。実に若い比丘や見習い僧から「尊者よ、私たちの和尚を見かけませんでしたか」と言われた時に、「友よ、多くの比丘や比丘尼たちがある場所を歩いていたが、お前の和尚は売物の野菜籠を担いで行ってしまったのだろう」などのように、冗談の意図であってもこのような言葉を語る比丘、彼の言語の所行は不清浄である。その反対が清浄と呼ばれる。
419. Manosamācāre yo bhikkhu abhijjhālu byāpannacitto micchādiṭṭhiko hoti, tassa manosamācāro aparisuddho nāma. Ayaṃ pana kammapathavaseneva vārito. Yo pana upanikkhittaṃ jātarūparajataṃ sādiyati, tassa manosamācāro aparisuddho nāma. Ayampi sikkhāpadabaddheneva paṭikkhitto. Imasmiṃ sutte ubhayampetaṃ akathetvā paramasallekho nāma kathito. Yo pana bhikkhu kāmavitakkaṃ vā byāpādavitakkaṃ vā vihiṃsāvitakkaṃ vā vitakketi, tassa manosamācāro aparisuddho. Viparīto parisuddho nāma.
419. 意(こころ)の所行において、貪欲であり、瞋恚の心をもち、邪見である比丘、彼の意の所行は不清浄と呼ばれる。これは業道の観点から禁じられたものである。また差し出された金銀(貨幣)を喜んで受け取る者の意の所行も不清浄と呼ばれる。これもまた戒条の拘束によって斥けられたものである。この経においてはその両者を説くことなく、究極の損減が説かれている。実に欲の思い(欲尋)や瞋恚の思い(恚尋)や害の思い(害尋)をめぐらす比丘、彼の意の所行は不清浄である。その反対が清浄と呼ばれる。
420. Ājīvasmiṃ yo bhikkhu ājīvahetu vejjakammaṃ pahiṇagamanaṃ gaṇḍaphālanaṃ karoti, arumakkhanaṃ deti, telaṃ pacatīti ekavīsatianesanāvasena jīvikaṃ kappeti. Yo vā pana viññāpetvā bhuñjati, tassa ājīvo aparisuddho nāma. Ayaṃ pana sikkhāpadabaddheneva paṭikkhitto. Imasmiṃ sutte ubhayampetaṃ akathetvā paramasallekho nāma kathito. Yo hi bhikkhu sappinavanītatelamadhuphāṇitādīni labhitvā, ‘‘sve vā punadivase vā bhavissatī’’ti sannidhikārakaṃ paribhuñjati, yo vā pana nimbaṅkurādīni disvā sāmaṇere vadati – ‘‘aṃṅkure khādathā’’ti, sāmaṇerā thero khāditukāmoti kappiyaṃ katvā denti, dahare pana sāmaṇere vā pānīyaṃ pivatha, āvusoti vadati, te thero pānīyaṃ pivitukāmoti pānīyasaṅkhaṃ dhovitvā denti, tampi paribhuñjantassa ājīvo aparisuddho nāma hoti. Viparīto parisuddho nāma.
420. 生計において、生計のために医術を行い、使者として走り、腫れ物を切開し、傷口に薬を塗り、油を調合するといった、二十一の不正な探索によって暮らしを立てる比丘、あるいは要求して飲食する者の生計は不清浄と呼ばれる。これは戒条の拘束によって斥けられたものである。この経においてはその両者を説くことなく、究極の損減が説かれている。実に澄ましバターや生バターや油や蜂蜜や糖蜜などを得て、「明日や明後日の分になるだろう」と蓄えをして用いる比丘、あるいはニームの新芽などを見て見習い僧に「新芽を食べなさい」と言い、見習い僧が「長老は食べたがっている」と理解して適法な処置をして差し出し、また若い比丘や見習い僧に「友よ、水を飲みなさい」と言い、彼らが「長老は水を飲みたがっている」と理解して水杯を洗って差し出し、それを飲食する者の生計もまた不清浄と呼ばれる。その反対が清浄と呼ばれる。
422. Mattaññūti pariyesanapaṭiggahaṇaparibhogesu mattaññū, yuttaññū, pamāṇaññū.
422. 「適量を知る(mattaññū)」とは、探し求めること、受け取ること、受用することにおいて適量を知り、適度を知り、分量をわきまえていることである。
423. Jāgariyamanuyuttāti rattindivaṃ cha koṭṭhāse katvā ekasmiṃ koṭṭhāse niddāya okāsaṃ datvā pañca koṭṭhāse jāgariyamhi yuttā payuttā. Sīhaseyyanti ettha kāmabhogiseyyā, petaseyyā, sīhaseyyā, tathāgataseyyāti catasso seyyā. Tattha ‘‘yebhuyyena, bhikkhave, kāmabhogī sattā vāmena passena sentī’’ti (a. ni. 4.246) ayaṃ kāmabhogiseyyā, tesu hi yebhuyyena dakkhiṇapassena sayāno nāma natthi.
423. 「目覚めに専念する(jāgariyamanuyuttā)」とは、昼夜を六つの部分に分け、一つの部分に睡眠の機会を与え、五つの部分において目覚めていることに努め励むことである。「獅子の臥法(sīhaseyyaṃ)」において、ここに愛欲を享受する者の臥法、餓鬼の臥法、獅子の臥法、如来の臥法という四つの臥法がある。その中で、「比丘たちよ、愛欲を享受する衆生は多くの場合、左脇を下にして横たわる」(増支部 4.246)とは、これが愛欲を享受する者の臥法であり、彼らにおいてはほとんど右脇を下にして横たわる者はいない。
‘‘Yebhuyyena, bhikkhave, petā uttānā sentī’’ti (a. ni. 4.246) ayaṃ petaseyyā, petā hi appamaṃsalohitattā aṭṭhisaṅghātajaṭitā ekena passena sayituṃ na sakkonti, uttānāva senti.
「比丘たちよ、餓鬼は多くの場合、仰向けになって横たわる」(増支部 4.246)とは、これが餓鬼の臥法であり、餓鬼は肉や血が乏しく骨の集まりが絡み合っているため、片側を下にして横たわることができず、ただ仰向けに横たわるのである。
‘‘Yebhuyyena, bhikkhave, sīho migarājā naṅguṭṭhaṃ antarasatthimhi anupakkhipitvā dakkhiṇena passena setī’’ti (a. ni. 4.246) ayaṃ sīhaseyyā. Tejussadattā hi sīho migarājā dve purimapāde ekasmiṃ ṭhāne pacchimapāde ekasmiṃ ṭhapetvā naṅguṭṭhaṃ antarasatthimhi pakkhipitvā purimapādapacchimapādanaṅguṭṭhānaṃ ṭhitokāsaṃ sallakkhetvā dvinnaṃ purimapādānaṃ matthake sīsaṃ ṭhapetvā sayati. Divasampi sayitvā pabujjhamāno na utrāsanto pabujjhati. Sīsaṃ pana ukkhipitvā purimapādānaṃ ṭhitokāsaṃ sallakkheti. Sace kiñci ṭhānaṃ vijahitvā ṭhitaṃ hoti, ‘‘nayidaṃ tuyhaṃ jātiyā, na sūrabhāvassa ca anurūpa’’nti anattamano hutvā tattheva sayati, na gocarāya pakkamati. Avijahitvā ṭhite pana ‘‘tuyhaṃ jātiyā sūrabhāvassa ca anurūpamida’’nti haṭṭhatuṭṭho uṭṭhāya sīhavijambhitaṃ vijambhitvā kesarabhāraṃ vidhunitvā tikkhattuṃ sīhanādaṃ naditvā gocarāya pakkamati. Catutthajjhānaseyyā pana tathāgataseyyāti vuccati. Tāsu idha sīhaseyyā āgatā. Ayañhi tejussadairiyāpathattā uttamaseyyā nāma. Pāde pādanti dakkhiṇapāde vāmapādaṃ. Accādhāyāti atiādhāya īsakaṃ atikkamma ṭhapetvā, gopphakena hi gopphake, jāṇunā vā jāṇumhi saṅghaṭṭiyamāne abhiṇhaṃ vedanā uppajjati, cittaṃ ekaggaṃ na hoti, seyyā aphāsukā hoti. Yathā pana na saṅghaṭṭeti, evaṃ atikkamma ṭhapite vedanā nuppajjati, cittaṃ ekaggaṃ hoti, seyyā phāsukā hoti, tasmā evamāha.
「比丘たちよ、百獣の王たる獅子は多くの場合、尾を両股の間に挟まず、右脇を下にして横たわる」(増支部 4.246)とは、これが獅子の臥法である。実に火の元素が勝れているため、百獣の王たる獅子は前足二本を一箇所に、後ろ足二本を一箇所に置き、尾を両股の間に挟み、前足・後ろ足・尾の置かれた場所を確認し、前足二本の上に頭を載せて横たわる。一日中横たわって目覚めるときも、驚き慌てて目覚めることはない。頭を上げて前足の置かれた場所を確認する。もしどこか位置がずれて離れていたなら、「これはお前の種族にも、勇敢さにも相応しくない」と不機嫌になってその場に横たわったままで、獲物を探しに行かない。ずれることなく定まっていたならば、「これこそがお前の種族と勇敢さに相応しい」と喜んで起き上がり、獅子の伸びをし、たてがみを震わせ、三度獅子吼を咆哮して獲物を探しに行くのである。また第四禅の臥法は如来の臥法と呼ばれる。それらの中でここでは獅子の臥法が説かれている。実にこれは火の元素が勝れた威儀であることから、最上の臥法と呼ばれる。「足の上に足を(pāde pādaṃ)」とは、右足の上に左足を。「重ね合わせて(accādhāya)」とは、少し超えてずらして置くことであり、踝と踝、あるいは膝と膝が接触し圧迫されると、絶えず苦痛が生じ、心が統一されず、臥所が不快になるからである。しかし接触しないようにずらして置くならば、苦痛は生じず、心は統一され、臥所は快適になる。それゆえにこのように言われた。
425. Abhijjhaṃ loketiādi cūḷahatthipade vitthāritaṃ.
425. 「世間における貪欲を〔捨てて〕」等は、『象跡喩小経』において詳説されている。
426. Yā panāyaṃ seyyathāpi, bhikkhaveti upamā vuttā. Tattha iṇaṃ ādāyāti vaḍḍhiyā dhanaṃ gahetvā. Byantī kareyyāti vigatantāni kareyya. Yathā tesaṃ kākaṇikamattopi pariyanto nāma nāvasissati, evaṃ kareyya, sabbaso paṭiniyyāteyyāti attho. Tatonidānanti āṇaṇyanidānaṃ. So hi aṇaṇomhīti āvajjanto balavapāmojjaṃ labhati, balavasomanassamadhigacchati. Tena vuttaṃ – ‘‘labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassa’’nti.
426. 「比丘たちよ、それはあたかも……」と説かれた譬喩において、「負債を負って(iṇaṃ ādāya)」とは、利子をつけて財を借りて。「清算し終え(byantī kareyya)」とは、終わりをなくすこと。彼らの負債が半銭ほども残らないようにすること、すべてを返済することという意味である。「それを原因として(tatonidānaṃ)」とは、無負債を原因として。実に彼は「私は無負債である」と思い巡らすとき、強い歓喜を得て、強い喜悦に達する。それゆえに「歓喜を得て、喜悦に達するであろう」と言われた。
Visabhāgavedanuppattiyā kakaceneva catuiriyāpathaṃ chindanto ābādhatīti ābādho, svāssa atthīti ābādhiko. Taṃsamuṭṭhānena dukkhena dukkhito. Adhimattagilānoti bāḷhagilāno. Nacchādeyyāti adhimattabyādhiparetatāya na rucceyya. Balamattāti balameva, balañcassa kāye na bhaveyyāti attho. Tatonidānanti ārogyanidānaṃ, tassa hi arogomhīti āvajjayato tadubhayaṃ hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘labhetha pāmojjaṃ, adhigaccheyya somanassa’’nti. Na cassa kiñci bhogānaṃ vayoti kākaṇikamattampi bhogānaṃ vayo na bhaveyya. Tatonidānanti bandhanāmokkhanidānaṃ, sesaṃ vuttanayeneva sabbapadesu yojetabbaṃ. Anattādhīnoti na attani adhīno, attano ruciyā kiñci kātuṃ na labhati. Parādhīnoti paresu adhīno, parasseva ruciyā pavattati. Na yena kāmaṃ gamoti yena disābhāgenassa kāmo hoti. Icchā uppajjati gamanāya, tena gantuṃ na labhati. Dāsabyāti dāsabhāvā. Bhujissoti attano santako. Tatonidānanti bhujissanidānaṃ. Kantāraddhānamagganti kantāraṃ addhānamaggaṃ, nirudakaṃ dīghamagganti attho. Tatonidānanti khemantabhūminidānaṃ.
不調和な感受の生起によって、あたかも鋸のように四威儀を損なうことから「病(ābādha)」といい、彼にそれがあるから「病者(ābādhika)」という。それによって生じた苦痛に苦しんでいること。「重病の(adhimattagilāno)」とは、深刻な病気の。「美味と感じられず(nacchādeyya)」とは、激しい病に冒されているために好ましく思えないこと。「体力(balamattā)」とは、力そのものであり、彼の身体に力がないであろうという意味である。「それを原因として」とは、無病(健康)を原因としてであり、彼が「私は病気ではない」と思い巡らすときにその両者(歓喜と喜悦)が生じる。それゆえに「歓喜を得て、喜悦に達するであろう」と言われた。「彼の財産に何の消費も生じず(na cassa kiñci bhogānaṃ vayo)」とは、半銭ほどの財産の消費もないということである。「それを原因として」とは、牢獄からの解放を原因としてであり、残りはすべての箇所において説かれた通りの方法で適用されるべきである。「自立しておらず(anattādhīno)」とは、自分に依存しておらず、自分の望み通りに何もすることができないこと。「他人に依存し(parādhīno)」とは、他人に依存しており、他人の意向によってのみ動くこと。「行きたいところへ行けない(na yena kāmaṃ gamo)」とは、彼が行きたいと思う方角、行くことへの欲求が生じる方角へ行くことができないこと。「奴隷の状態から(dāsabyā)」とは、奴隷の境遇から。「自由人(bhujisso)」とは、自分自身の主人であること。「それを原因として」とは、自由を原因として。「荒野の長い道を(kantāraddhānamaggaṃ)」とは、危険な長途の道、水のない長い道という意味である。「それを原因として」とは、安全な境地を原因として。
Ime pañca nīvaraṇe appahīneti ettha bhagavā appahīnaṃ kāmacchandanīvaraṇaṃ iṇasadisaṃ, sesāni rogādisadisāni katvā dasseti. Tatrāyaṃ sadisatā – yo hi paresaṃ iṇaṃ gahetvā vināseti. So tehi iṇaṃ dehīti vuccamānopi pharusaṃ vuccamānopi bajjhamānopi pahariyamānopi kiñci paṭibāhituṃ na sakkoti, sabbaṃ titikkhati, titikkhakāraṇañhissa taṃ iṇaṃ hoti. Evamevaṃ yo yamhi kāmacchandena rajjati, taṇhāgaṇena taṃ vatthuṃ gaṇhāti, so tena pharusaṃ vuccamānopi bajjhamānopi pahariyamānopi sabbaṃ titikkhati. Titikkhakāraṇañhissa so kāmacchando hoti gharasāmikehi vadhīyamānānaṃ itthīnaṃ viyāti. Evaṃ iṇaṃ viya kāmacchando daṭṭhabbo.
「これら五つの蓋が断ぜられていないとき(ime pañca nīvaraṇe appahīne)」において、世尊は未断の欲貪蓋を負債にたとえ、残りを病などにたとえて示されている。そこにおいてこの類似性がある——実に他人の負債を借りて使い果たした男は、彼らから「借金を返せ」と言われ、荒々しい言葉を浴びせられ、縛られ、殴打されても、何一つ防ぐことができず、すべてを耐え忍ぶ。実にその負債こそが彼が耐え忍ばねばならない原因なのである。全く同様に、ある対象に欲貪によって染着し、渇愛の把握によってその対象を掴んでいる者は、それによって荒々しい言葉を浴びせられ、縛られ、殴打されても、すべてを耐え忍ぶ。実に家の主たちに虐待される女たちのように、その欲貪こそが彼が耐え忍ばねばならない原因なのである。このように欲貪は負債のごとく見なされるべきである。
Yathā pana pittarogāturo madhusakkarādīsupi dinnesu pittarogāturatāya tesaṃ rasaṃ na vindati, tittakaṃ tittakanti uggiratiyeva. Evamevaṃ byāpannacitto hitakāmehi ācariyupajjhāyehi appamattakampi ovadīyamāno ovādaṃ na gaṇhāti, ‘‘ati viya me tumhe upaddavethā’’tiādīni vatvā vibbhamati. Pittarogāturatāya so puriso madhusakkarādirasaṃ viya, kodhāturatāya jhānasukhādibhedaṃ sāsanarasaṃ na vindatīti. Evaṃ rogo viya byāpādo daṭṭhabbo.
また、胆汁病に苦しむ病人が蜂蜜や砂糖などを与えられても、胆汁病の苦しみのためにそれらの味を味わえず、「苦い、苦い」と吐き出してしまうように。全く同様に、瞋恚の心をもつ者は、利益を願う指導者や和尚たちからほんの少し戒められただけでも教誡を受け入れず、「あなた方は私をひどく苦しめる」などと言って還俗してしまう。胆汁病に苦しむためにその男が蜂蜜や砂糖などの味を味わえないように、怒りに冒されているために禅定の楽などの仏教の味わいを味わえないのである。このように瞋恚は病のごとく見なされるべきである。
Yathā pana nakkhattadivase bandhanāgāre baddho puriso nakkhattassa neva ādiṃ, na majjhaṃ, na pariyosānaṃ passati. So dutiyadivase mutto, ‘‘aho hiyyo nakkhattaṃ manāpaṃ, aho naccaṃ, aho gīta’’ntiādīni sutvāpi paṭivacanaṃ na deti. Kiṃ kāraṇā? Nakkhattassa ananubhūtattā. Evamevaṃ thinamiddhābhibhūto bhikkhu vicittanayepi dhammassavane pavattamāne neva tassa ādiṃ, na majjhaṃ, na pariyosānaṃ jānāti. So uṭṭhite dhammassavane, ‘‘aho dhammassavanaṃ, aho kāraṇaṃ, aho upamā’’ti dhammassavanassa vaṇṇaṃ bhaṇamānānaṃ sutvāpi paṭivacanaṃ na deti. Kiṃ kāraṇā? Thinamiddhavasena dhammakathāya ananubhūtattāti. Evaṃ bandhanāgāraṃ viya thinamiddhaṃ daṭṭhabbaṃ.
また、祭りの日に牢獄に閉じ込められた男は、祭りの始まりも中間も終わりも見ることができない。彼は翌日に釈放され、「ああ、昨日の祭りは素晴らしかった、ああ、踊りや歌は素晴らしかった」などと聞いても答えることができない。なぜか。祭りを経験しなかったからである。全く同様に、惛沈・睡眠に圧倒された比丘は、多彩な方法で説法が行われていても、その始まりも中間も終わりも知らない。彼は説法が終わった後に「ああ、素晴らしい説法だった、ああ、見事な論拠と譬喩だった」と説法の徳を語る者たちの声を聞いても、答えることができない。なぜか。惛沈・睡眠のために法話を経験しなかったからである。このように惛沈・睡眠は牢獄のごとく見なされるべきである。
Yathā pana nakkhattaṃ kīḷantopi dāso, ‘‘idaṃ nāma accāyikaṃ karaṇīyaṃ atthi, sīghaṃ, tattha gaccha, no ce gacchasi, hatthapādaṃ vā te chindāmi kaṇṇanāsaṃ vā’’ti vutto sīghaṃ gacchatiyeva, nakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavituṃ na labhati. Kasmā? Parādhīnatāya. Evamevaṃ vinaye appakataññunā vivekatthāya araññaṃ paviṭṭhenāpi kismiñcideva antamaso kappiyamaṃsepi akappiyamaṃsasaññāya uppannāya vivekaṃ pahāya sīlavisodhanatthaṃ vinayadharassa santike gantabbaṃ hoti. Vivekasukhaṃ anubhavituṃ na labhati. Kasmā? Uddhaccakukkuccābhibhūtatāyāti, evaṃ dāsabyaṃ viya uddhaccakukkuccaṃ daṭṭabbaṃ.
また、祭りで遊んでいる奴隷であっても、「これこれの急ぎの用事がある。早くそこへ行け。もし行かなければ手足を切るか耳や鼻をそぎ落とすぞ」と言われると、すぐに駆け出していかねばならず、祭りの初め・中・終わりを味わうことができない。なぜか。他人に依存しているからである。全く同様に、律において未熟な者が、静寂を求めて森に入ったとしても、何らかの、極端には適法な肉においてさえ不適法な肉であるという想念が生じることによって、静寂を捨てて戒を清めるために律持(律の専門家)の長老のところへ行かねばならなくなる。静寂の楽を味わうことができない。なぜか。掉挙・悪作に圧倒されているからである。このように掉挙・悪作は奴隷の状態のごとく見なされるべきである。
Yathā pana kantāraddhānamaggapaṭipanno puriso corehi manussānaṃ viluttokāsaṃ pahatokāsañca disvā daṇḍakasaddenapi sakuṇasaddenapi corā āgatāti ussaṅkitaparisaṅkito hoti, gacchatipi, tiṭṭhatipi, nivattatipi, gataṭṭhānato āgataṭṭhānameva bahutaraṃ hoti. So kicchena kasirena khemantabhūmiṃ pāpuṇāti vā, na vā pāpuṇāti. Evamevaṃ yassa aṭṭhasu ṭhānesu vicikicchā uppannā hoti. So ‘‘buddho nu kho, na nu kho buddho’’tiādinā nayena vicikicchanto adhimuccitvā saddhāya gaṇhituṃ na sakkoti. Asakkonto maggaṃ vā phalaṃ vā na pāpuṇātīti yathā kantāraddhānamagge ‘‘corā atthi natthī’’ti punappunaṃ āsappanaparisappanaṃ apariyogāhanaṃ chambhitatta cittassa uppādento khemantapattiyā antarāyaṃ karoti, evaṃ vicikicchāpi ‘‘buddho nu kho na buddho’’tiādinā nayena punappunaṃ āsappanaparisappanaṃ apariyogāhanaṃ chambhitattaṃ cittassa uppādayamānā ariyabhūmippattiyā antarāyaṃ karotīti kantāraddhānamaggo viya daṭṭhabbā.
また、荒野の長い道を行く人が、盗賊たちによって人々が略奪され打ち倒された場所を見て、木の枝の音や鳥の声によってさえ「盗賊がやって来た」と疑い恐れ、進むこともあれば立ち止まることもあり、引き返すこともあって、進んだ場所よりも引き返した場所のほうが多くなるように。彼は非常な困難と苦労の末に安全な境地に到達するか、あるいは到達できない。全く同様に、八つの処において疑念が生じている者は、「仏陀は本当におられるのか、おられないのか」などのように疑い、信順して信仰によって受け入れることができない。できずに道や果に到達することがない。このように荒野の長い道において「盗賊がいるのかいないのか」と何度も逡巡し、踏み込めず、心の動揺を生じさせて安全な地への到達の障害となるように、疑(疑惑)もまた「仏陀は本当におられるのかおられないのか」などのように何度も逡巡し、踏み込めず、心の動揺を生じさせて聖なる境地への到達の障害となるのである。このように疑は荒野の長い道のごとく見なされるべきである。
Idāni seyyathāpi, bhikkhave, āṇaṇyanti ettha bhagavā pahīnakāmacchandanīvaraṇaṃ āṇaṇyasadisaṃ, sesāni ārogyādisadisāni katvā dasseti. Tatrāyaṃ sadisatā – yathā hi puriso iṇaṃ ādāya kammante payojetvā samiddhakammanto, ‘‘idaṃ iṇaṃ nāma palibodhamūla’’nti cintetvā savaḍḍhikaṃ iṇaṃ niyyātetvā paṇṇaṃ phālāpeyya. Athassa tato paṭṭhāya neva koci dūtaṃ peseti, na paṇṇaṃ, so iṇasāmike disvāpi sace icchati, āsanā uṭṭhahati, no ce, na uṭṭhahati. Kasmā? Tehi saddhiṃ nillepatāya alaggatāya. Evameva bhikkhu, ‘‘ayaṃ kāmacchando nāma palibodhamūla’’nti satipaṭṭhāne vuttanayeneva cha dhamme bhāvetvā kāmacchandanīvaraṇaṃ pajahati. Tassevaṃ pahīnakāmacchandassa yathā iṇamuttassa purisassa iṇasāmike disvā neva bhayaṃ na chambhitattaṃ hoti. Evameva paravatthumhi neva saṅgo na bandho hoti. Dibbānipi rūpāni passato kileso na samudācarati. Tasmā bhagavā āṇaṇyamiva kāmacchandappahānamāha.
今や「比丘たちよ、それはあたかも無負債のように」において、世尊は断ぜられた欲貪蓋を無負債にたとえ、残りを健康などにたとえて示されている。そこにおいてこの類似性がある——実に男が借金をして事業を起こし、事業が成功して「この借金こそが障害の根本である」と考え、利子をつけて借金を返済し、借用証書を破棄させたとする。それ以降、彼に対して誰も使者を送ることもなく、手紙を送ることもない。彼は債権者たちを見ても、望むならば座から立ち上がるが、望まなければ立ち上がらない。なぜか。彼らとの間に何の関わりも執着もないからである。全く同様に比丘は、「この欲貪こそが障害の根本である」と『念処経』で説かれた方法によって六つの法を修習して欲貪蓋を捨断する。このように欲貪を捨てた者は、負債から解放された人が債権者を見ても恐れも動揺もないように、全く同様に他人の持ち物に対しても執着も束縛もない。天上の妙なる色(姿)を見ても煩悩が湧き上がることがない。それゆえに世尊は欲貪の捨断を無負債のごとく説かれたのである。
Yathā pana so pittarogāturo puriso bhesajjakiriyāya taṃ rogaṃ vūpasametvā tato paṭṭhāya madhusakkarādīnaṃ rasaṃ vindati. Evamevaṃ bhikkhu, ‘‘ayaṃ byāpādo nāma anatthakārako’’ti cha dhamme bhāvetvā byāpādanīvaraṇaṃ pajahati. So evaṃ pahīnabyāpādo yathā pittarogavimutto puriso madhusakkarādīni madhurāni sampiyāyamāno paṭisevati. Evamevaṃ ācārapaṇṇattiādīni sikkhāpiyamāno sirasā sampaṭicchitvā sampiyāyamāno sikkhati. Tasmā bhagavā ārogyamiva byāpādappahānamāha.
また、かの胆汁病に苦しんでいた男が医療の処置によってその病を鎮め、それ以降は蜂蜜や砂糖などの味を味わうことができるように。全く同様に比丘は、「この瞋恚こそが無益をもたらすものである」と六つの法を修習して瞋恚蓋を捨断する。このように瞋恚を捨てた彼は、胆汁病から解放された人が甘い蜂蜜や砂糖などを喜んで味わうように、全く同様に所行の規定などを教えられたとき、頭上に押し戴いて喜んで学び受けるのである。それゆえに世尊は瞋恚の捨断を無病(健康)のごとく説かれたのである。
Yathā so nakkhattadivase bandhanāgāraṃ pavesito puriso aparasmiṃ nakkhattadivase, ‘‘pubbepi ahaṃ pamādadosena baddho taṃ nakkhattaṃ nānubhavāmi, idāni appamatto bhavissāmī’’ti yathāssa paccatthikā okāsaṃ na labhanti. Evaṃ appamatto hutvā nakkhattaṃ anubhavitvā – ‘‘aho nakkhattaṃ aho nakkhatta’’nti udānaṃ udānesi. Evameva bhikkhu, ‘‘idaṃ thinamiddhaṃ nāma mahāanatthakara’’nti cha dhamme bhāvetvā thinamiddhanīvaraṇaṃ pajahati. So evaṃ pahīnathinamiddho yathā bandhanā mutto puriso sattāhampi nakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavati. Evamevaṃ bhikkhu dhammanakkhattassa ādimajjhapariyosānaṃ anubhavanto saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇāti. Tasmā bhagavā bandhanā mokkhamiva thinamiddhappahānamāha.
また、祭りの日に牢獄に入れられたかの男が、次の祭りの日には「以前も私は怠惰の過失によって捕らえられ、その祭りを味わえなかった。今度は油断なくしていよう」と、敵対者たちが機会を得られないように油断なく過ごして祭りを味わい、「ああ祭りよ、ああ祭りよ」と感興の言葉を唱えたように。全く同様に比丘は、「この惛沈・睡眠こそが大いなる不利益をもたらすものである」と六つの法を修習して惛沈・睡眠蓋を捨断する。このように惛沈・睡眠を捨てた彼は、牢獄から解放された人が七日間にわたっても祭りの初め・中・終わりを味わうように、全く同様に比丘も法の祭りの初め・中・終わりを味わいながら、無礙解(四無礙弁)とともに阿羅漢果に到達するのである。それゆえに世尊は惛沈・睡眠の捨断を牢獄からの解放のごとく説かれたのである。
Yathā pana dāso kañcideva mittaṃ upanissāya sāmikānaṃ dhanaṃ datvā attānaṃ bhujissaṃ katvā tato paṭṭhāya yaṃ icchati, taṃ kareyya. Evameva bhikkhu, ‘‘idaṃ uddhaccakukkuccaṃ nāma mahāanatthakara’’nti cha dhamme bhāvetvā uddhaccakukkuccaṃ pajahati. So evaṃ pahīnuddhaccakukkucco yathā bhujisso puriso yaṃ icchati, taṃ karoti. Na taṃ koci balakkārena tato nivatteti. Evamevaṃ bhikkhu yathāsukhaṃ nekkhammapaṭipadaṃ paṭipajjati, na naṃ uddhaccakukkuccaṃ balakkārena tato nivatteti. Tasmā bhagavā bhujissaṃ viya uddhaccakukkuccappahānamāha.
また、ある友人に頼って主君たちに身代金を支払い、自分を自由人としてそれ以降は望むことを何でもできるようになった奴隷のように。全く同様に比丘は、「この掉挙・悪作こそが大いなる不利益をもたらすものである」と六つの法を修習して掉挙・悪作を捨断する。このように掉挙・悪作を捨てた彼は、自由人となった男が望む通りのことを行い、誰も彼を力づくでそこから引き留めることができないように、全く同様に比丘も意のままに出離の実践(出離道)を修め、掉挙・悪作が力づくで彼を引き留めることはない。それゆえに世尊は掉挙・悪作の捨断を自由人のごとく説かれたのである。
Yathā balavā puriso hatthasāraṃ gahetvā sajjāvudho saparivāro kantāraṃ paṭipajjeyya. Taṃ corā dūratova disvā palāyeyyuṃ. So sotthinā taṃ kantāraṃ nittharitvā khemantaṃ patto haṭṭhatuṭṭho assa. Evamevaṃ bhikkhu, ‘‘ayaṃ vicikicchā nāma anatthakārikā’’ti cha dhamme bhāvetvā vicikicchaṃ pajahati. So evaṃ pahīnavicikiccho yathā balavā sajjāvudho saparivāro puriso nibbhayo core tiṇaṃ viya agaṇetvā sotthinā nikkhamitvā khemantabhūmiṃ pāpuṇāti. Evamevaṃ duccaritakantāraṃ nittharitvā paramakhemantabhūmiṃ amataṃ nibbānaṃ pāpuṇāti. Tasmā bhagavā khemantabhūmiṃ viya vicikicchāpahānamāha.
また、力強い男が武器を手に取り、従者を伴って荒野を進むならば、盗賊たちは遠くから見て逃げ去り、彼は無事にその荒野を越えて安全な地に到達して喜びに満ちるように。全く同様に比丘は、「この疑こそが無益をもたらすものである」と六つの法を修習して疑を捨断する。このように疑を捨てた彼は、力強く武器を備え従者を伴った男が恐れることなく盗賊を草切れのように意に介さず無事に出立して安全な境地に到達するように、全く同様に悪行の荒野を越えて、究極の安全の境地である不死の涅槃に到達するのである。それゆえに世尊は疑の捨断を安全な境地のごとく説かれたのである。
427. Imameva kāyanti imaṃ karajakāyaṃ. Abhisandetīti temeti sneheti, sabbattha pavattapītisukhaṃ karoti. Parisandetīti samantato sandeti. Paripūretīti vāyunā bhastaṃ viya pūreti. Parippharatīti samantato phusati. Sabbāvato kāyassāti assa bhikkhuno sabbakoṭṭhāsavato kāyassa. Kiñci upādinnakasantatipavattiṭṭhāne chavimaṃsalohitānugataṃ aṇumattampi ṭhānaṃ paṭhamajjhānasukhena aphuṭṭhaṃ nāma na hoti. Dakkhoti cheko paṭibalo nhānīyacuṇṇāni kātuñceva yojetuñca sannetuñca. Kaṃsathāleti yena kenaci lohena katabhājane. Mattikabhājanaṃ pana thiraṃ na hoti, sannentassa bhijjati, tasmā taṃ na dasseti. Paripphosakaṃ paripphosakanti siñcitvā siñcitvā. Sanneyyāti vāmahatthena kaṃsathālaṃ gahetvā dakkhiṇena hatthena pamāṇayuttaṃ udakaṃ siñcitvā siñcitvā parimaddanto piṇḍaṃ kareyya. Snehānugatāti udakasinehena anugatā. Snehaparetāti udakasinehena parigatā. Santarabāhirāti saddhiṃ antopadesena ceva bahipadesena ca, sabbatthakameva udakasinehena phuṭāti attho. Na ca pagghariṇīti na bindu bindu udakaṃ paggharati, sakkā hoti hatthenapi dvīhipi tīhipi aṅgulīhi gahetuṃ ovaṭṭikampi kātunti attho.
427. 「この身体そのものを(imameva kāyaṃ)」とは、この執受身(肉体)を。「浸し(abhisandeti)」とは、潤し、湿らせ、至るところに生じる喜と楽を行き渡らせること。「満たし(parisandeti)」とは、周囲から浸透させること。「充満させ(paripūreti)」とは、風で鞴を満たすように満たすこと。「あまねく浸透させ(parippharati)」とは、四方から隈なく触れること。「全身の(sabbāvato kāyassa)」とは、この比丘のすべての部分をもつ身体の。執受された相続(身体の連続)が存続する場所において、皮膚や肉や血に沿って初禅の楽に触れられない場所は微塵もない。「熟練した(dakkho)」とは、沐浴粉を作り、調合し、練り上げることに巧みで能力のある者のこと。「青銅の鉢に(kaṃsathāle)」とは、いかなるものであれ金属で作られた器に。粘土の器は頑丈ではなく、練る時に壊れてしまうため示されていない。「水を振りかけ振りかけ(paripphosakaṃ paripphosakaṃ)」とは、注ぎ注ぎ。「練り混ぜる(sanneyya)」とは、左手で青銅の鉢を持ち、右手で適量の水を少しずつ注いでは揉み混ぜて塊にすること。「湿り気を帯び(snehānugatā)」とは、水の湿り気に満たされ。「湿り気が行き渡り(snehaparetā)」とは、水の湿り気に包まれ。「内外ともに(santarabāhirā)」とは、内部の部位も外部の部位もともに、至るところ完全に水の湿り気に満たされているという意味である。「しかも滴り落ちない(na ca pagghariṇī)」とは、水滴となってポタポタと滴り落ちることがなく、手でも二本や三本の指でも掴むことができ、帯状(紐状)にすることもできるという意味である。
428. Dutiyajjhānasukhaupamāyaṃ ubbhitodakoti ubbhinnaudako, na heṭṭhā ubbhijjitvā uggacchanaudako, antoyeva pana ubbhijjanaudakoti attho. Āyamukhanti āgamanamaggo. Devoti megho. Kālenakālanti kāle kāle, anvaddhamāsaṃ vā anudasāhaṃ vāti attho. Dhāranti vuṭṭhiṃ. Nānuppaveccheyyāti na paveseyya, na vasseyyāti attho. Sītā vāridhārā ubbhijjitvāti sītaṃ vāri taṃ udakarahadaṃ pūrayamānaṃ ubbhijjitvā. Heṭṭhā uggacchanaudakañhi uggantvā uggantvā bhijjantaṃ udakaṃ khobheti. Catūhi disāhi pavisanaudakaṃ purāṇapaṇṇatiṇakaṭṭhadaṇḍakādīhi udakaṃ khobheti. Vuṭṭhiudakaṃ dhārānipātapupphuḷakehi udakaṃ khobheti. Sannisinnameva pana hutvā iddhinimmitamiva uppajjamānaṃ udakaṃ imaṃ padesaṃ pharati, imaṃ padesaṃ na pharatīti natthi. Tena aphuṭokāso nāma na hotīti. Tattha rahado viya karajakāyo, udakaṃ viya dutiyajjhānasukhaṃ. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.
428. 第二禅の楽の譬喩において、「底から水が湧き出る(ubbhitodako)」とは、水が湧き出ているものであり、下から噴き上がって湧出する水ではなく、内部そのものから湧き出る水であるという意味である。「水が流入する口(āyamukhaṃ)」とは、水の流入口。「雨(devo)」とは、雲。「折々に(kālenakālaṃ)」とは、時々に、半月ごとあるいは十日ごとという意味である。「雨の激しい注ぎ(dhāraṃ)」とは、降雨を。「降らせない(nānuppaveccheyya)」とは、入れない、降らせないという意味である。「冷たい水流が湧き出て(sītā vāridhārā ubbhijjitvā)」とは、冷たい水がその湖を満たしながら湧き出て。実に下から湧出する水は、湧き上がり湧き上がって砕けることで水をかき乱す。四方から流入する水は、古い葉や草や木切れなどによって水をかき乱す。雨水は激しい注ぎの飛沫や泡によって水をかき乱す。しかし静まり返って湧き、あたかも神通によって生み出されたかのように生じる水は、この場所を満たしてあの場所を満たさないということがない。それによって満たされない場所はないのである。そこにおいて湖とは肉体のごとくであり、水とは第二禅の楽のごとくである。残りは前述の方法によって知られるべきである。
429. Tatiyajjhānasukhaupamāyaṃ uppalāni ettha santīti uppalinī. Sesapadadvayesupi eseva nayo. Ettha ca setarattanīlesu yaṃkiñci uppalaṃ uppalameva, ūnakasatapattaṃ puṇḍarīkaṃ, satapattaṃ padumaṃ. Pattaniyamaṃ vā vināpi setaṃ padumaṃ, rattaṃ puṇḍarīkanti ayamettha vinicchayo. Udakānuggatānīti udakato na uggatāni. Antonimuggaposīnīti udakatalassa anto nimuggāniyeva hutvā posīni, vaḍḍhīnīti attho. Sesaṃ purimanayeneva veditabbaṃ.
429. 第三禅の楽の譬喩において、「青蓮華のある(uppalinī)」とは、青蓮華(ウッパラ)がそこにある場所のこと。残りの二語(紅蓮華の池・白蓮華の池)においても同様の理路である。そしてここでは、白・赤・青のうちのいかなる青蓮華も青蓮華(ウッパラ)そのものであり、百枚未満の花弁のものが白蓮華(プンダリーカ)であり、百枚の花弁のものが紅蓮華(パドマ)である。あるいは花弁の数の規定にかかわらず、白いものが紅蓮華(パドマ)、赤いものが白蓮華(プンダリーカ)である、これがここでの決裁である。「水面から出ず(udakānuggatāni)」とは、水から抜け出ていないもの。「水中に沈んだまま養われ(antonimuggaposīni)」とは、水底の内部に沈んだまま養われ、成長しているという意味である。残りは前述の方法によって知られるべきである。
430. Catutthajjhānasukhaupamāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātenāti ettha nirupakkilesaṭṭhena parisuddhaṃ. Pabhassaraṭṭhena pariyodātaṃ veditabbaṃ. Odātena vatthenāti idaṃ utupharaṇatthaṃ vuttaṃ. Kiliṭṭhavatthena hi utupharaṇaṃ na hoti, taṅkhaṇadhotaparisuddhena utupharaṇaṃ balavaṃ hoti. Imissā hi upamāya vatthaṃ viya karajakāyo. Utupharaṇaṃ viya catutthajjhānasukhaṃ. Tasmā yathā sunhātassa purisassa parisuddhaṃ vatthaṃ sasīsaṃ pārupitvā nisinnassa sarīrato utu sabbameva vatthaṃ pharati, na koci vatthassa aphuṭokāso hoti. Evaṃ catutthajjhānasukhena bhikkhuno karajakāyassa na koci okāso aphuṭo hotīti evamettha attho daṭṭhabbo. Catutthajjhānacittameva vā vatthaṃ viya, taṃsamuṭṭhānarūpaṃ utupharaṇaṃ viya. Yathā hi katthaci odātavatthe kāyaṃ apphusantepi taṃsamuṭṭhānena utunā sabbatthakameva kāyo phuṭṭho hoti. Evaṃ catutthajjhānasamuṭṭhitena sukhumarūpena sabbatthakameva bhikkhuno karajakāyo phuṭo hotīti evamettha attho daṭṭhabbo.
430. 第四禅の楽の譬喩において、「清浄にして純白なる心によって(parisuddhena cetasā pariyodātena)」において、随煩悩がないという意味で清浄であり、輝いているという意味で純白であると知るべきである。「白い布によって(odātena vatthena)」とは、これは気温(体温・気候)の浸透の観点から説かれたものである。実に汚れた布では体温の浸透は起こらないが、洗いたての清浄な布では浸透が強い。実にこの譬喩において布とは肉体のごとくであり、体温の浸透とは第四禅の楽のごとくである。それゆえ、よく沐浴した男が清浄な布を頭から被って座っているとき、身体からの熱気(気候)が布の全体に行き渡り、布において触れられない場所が何一つないように、このように第四禅の楽によって比丘の肉体に行き渡らない場所は何一つない、とこのようにここでの意味は見なされるべきである。あるいは第四禅の心そのものが布のごとくであり、そこから生じる物質(心生色)が体温の浸透のごとくである。実に白い布において身体に直接触れていない部分があっても、そこから生じる気候によって至るところ身体に行き渡っているように、このように第四禅から生じた微細な物質(色法)によって至るところ比丘の肉体に行き渡っているのである、とこのようにここでの意味は見なされるべきである。
431. Pubbenivāsañāṇaupamāyaṃ taṃdivasaṃ katakiriyā pākaṭā hotīti taṃdivasaṃ gatagāmattayameva gahitaṃ. Tattha gāmattayaṃ gatapuriso viya pubbenivāsañāṇalābhī daṭṭhabbo. Tayo gāmā viya tayo bhavā daṭṭhabbā. Tassa purisassa tīsu gāmesu taṃdivasaṃ katakiriyāya āvibhāvo viya pubbenivāsāya cittaṃ abhinīharitvā nisinnassa bhikkhuno tīsu bhavesu katakiriyāya āvibhāvo daṭṭhabbo.
431. 宿住随念智(過去世を知る智)の譬喩において、「その日にした行為が明瞭になる(taṃdivasaṃ katakiriyā pākaṭā hoti)」とは、その日に行った三つの村そのものが挙げられている。そこにおいて、三つの村に行った男のように宿住随念智を得た者が見なされるべきである。三つの村のように三つの生存(過去の生涯)が見なされるべきである。その男にとって三つの村においてその日にした行為が明瞭になるように、宿住のために心を向け集中して座っている比丘にとって、三つの生存においてなされた行為が明瞭になることと見なされるべきである。
432. Dibbacakkhuupamāyaṃ dve agārāti dve gharā. Sadvārāti sammukhadvārā. Anucaṅkamanteti aparāparaṃ sañcarante. Anuvicaranteti ito cito ca vicarante, ito pana gehā nikkhamitvā etaṃ gehaṃ, etasmā vā nikkhamitvā imaṃ gehaṃ pavisanavasenapi daṭṭhabbā. Tattha dve agārā sadvārā viya cutipaṭisandhiyo, cakkhumā puriso viya dibbacakkhuñāṇalābhī, cakkhumato purisassa dvinnaṃ gehānaṃ antare ṭhatvā passato dve agāre pavisanakanikkhamanakapurisānaṃ pākaṭakālo viya dibbacakkhulābhino ālokaṃ vaḍḍhetvā olokentassa cavanakaupapajjanakasattānaṃ pākaṭakālo. Kiṃ pana te ñāṇassa pākaṭā, puggalassāti? Ñāṇassa. Tassa pākaṭattā pana puggalassa pākaṭāyevāti.
432. 天眼智の譬喩において、「二つの家(dve agārā)」とは、二軒の家。「扉のある(sadvārā)」とは、向かい合った扉をもつ。「行ったり来たり歩き(anucaṅkamante)」とは、あちこち行き来している。「歩き回っている(anuvicarante)」とは、あちこち歩き回っており、あるいはこの家を出てあの家へ、あの家を出てこの家へと入っていく様によっても見なされるべきである。そこにおいて、扉のある二つの家とは死(死没)と生(結生)のごとくであり、目の見える男とは天眼智を得た者のごとくであり、目の見える男が二軒の家の間に立って見るときに、二つの家に入ったり出たりする男たちが明白に見える時のように、天眼を得た者が光明を増大させて見つめるときに、死没し再生する衆生たちが明白に見える時のごときである。「ところでそれらは智にとって明白なのか、人物にとって明白なのか」と言えば、智にとってである。そしてそれが智にとって明白であることから、人物にとっても明白なのである。
433. Āsavakkhayañāṇaupamāyaṃ pabbatasaṅkhepeti pabbatamatthake. Anāviloti nikkaddamo. Sippiyo ca sambukā ca sippisambukaṃ. Sakkharā ca kathalā ca sakkharakathalaṃ. Macchānaṃ gumbā ghaṭāti macchagumbaṃ. Tiṭṭhantampi carantampīti ettha sakkharakathalaṃ tiṭṭhatiyeva, itarāni carantipi tiṭṭhantipi. Yathā pana antarantarā ṭhitāsupi nisinnāsupi vijjamānāsupi, ‘‘etā gāvo carantī’’ti carantiyo upādāya itarāpi carantīti vuccanti. Evaṃ tiṭṭhantameva sakkharakathalaṃ upādāya itarampi dvayaṃ tiṭṭhantanti vuttaṃ. Itarañca dvayaṃ carantaṃ upādāya sakkharakathalampi carantanti vuttaṃ. Tattha cakkhumato purisassa tīre ṭhatvā passato sippisambukādīnaṃ vibhūtakālo viya āsavānaṃ khayāya cittaṃ nīharitvā nisinnassa bhikkhuno catunnaṃ saccānaṃ vibhūtakālo daṭṭhabbo.
433. 漏尽智の譬喩において、「山の峡谷に(pabbatasaṅkhepe)」とは、山頂において。「澄み切った(anāvilo)」とは、泥のない。「貝殻や巻貝(sippisambukaṃ)」とは、二枚貝と巻貝。「小石や砂礫(sakkharakathalaṃ)」とは、小石と瓦礫。「魚の群れ(macchagumbaṃ)」とは、魚の群れのこと。「留まっているものも泳ぎ回るものも(tiṭṭhantampi carantampī)」において、小石や砂礫は留まっているだけであり、他のもの(貝や魚)は泳ぎ回ることもあれば留まっていることもある。しかし、間に立ち止まっている牛や座っている牛が存在していても「これらの牛は歩き回っている」と歩き回る牛を主として他も歩き回っていると言われるように、このように留まっている小石や砂礫を主として他方の二つも留まっていると言われ、他方の二つが泳ぎ回ることを主として小石や砂礫も動いている(泳ぎ回っている)と言われたのである。そこにおいて、目の見える男が岸に立って見るときに貝や巻貝などが明白に見える時のように、諸漏の滅尽のために心を向け集中して座っている比丘にとって、四聖諦が明白に見える時のごとく見なされるべきである。
434. Idāni sattahākārehi saliṅgato saguṇato khīṇāsavassa nāmaṃ gaṇhanto, ayaṃ vuccati, bhikkhave, bhikkhu samaṇo itipītiādimāha. Tattha evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu samaṇo hotītiādīsu, bhikkhave, evaṃ bhikkhu samitapāpattā samaṇo hoti. Bāhitapāpattā brāhmaṇo hoti. Nhātakilesattā nhātako hoti, dhotakilesattāti attho. Catumaggañāṇasaṅkhātehi vedehi akusaladhammānaṃ gatattā vedagū hoti, viditattāti attho. Teneva viditāssa hontītiādimāha. Kilesānaṃ sutattā sottiyo hoti, nissutattā apahatattāti attho. Kilesānaṃ ārakattā ariyo hoti, hatattāti attho. Tehi ārakattā arahaṃ hoti, dūrībhūtattāti attho. Sesaṃ sabattha pākaṭamevāti.
434. 今や七つの様相によって、その特徴(外相)から、その徳から漏尽者の名を取り上げ、「比丘たちよ、この比丘は沙門とも呼ばれる」等を説かれた。その中で、「比丘たちよ、このように比丘は沙門となる」等において、比丘たちよ、このように比丘は悪を静めた(samitapāpa)ことから沙門(samaṇa)となる。悪を遠ざけた(bāhitapāpa)ことから婆羅門(brāhmaṇa)となる。煩悩を洗い流した(nhātakilesa)ことから沐浴者(nhātaka、清浄の行者)となる、煩悩を洗い清めたという意味である。四道智と呼ばれる明知(veda)によって不善の法を尽くした(知悉した)ことからヴェーダ達人(vedagū、明知達者)となる、了知したという意味である。それゆえに「彼には了知されている」等と説かれた。煩悩を流し去った(suta)ことから聖典通暁者(sottiyo、聴聞者)となる、流し出し撃破したという意味である。煩悩から遠く離れた(āraka)ことから聖者(ariya)となる、滅ぼしたという意味である。それら(煩悩)から遠く離れたことから応供(arahaṃ、阿羅漢)となる、遠く隔たったという意味である。残りはすべての箇所において明白である。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
破相顕実(パパンチャ・スーダニー)中部註釈における、
Mahāassapurasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
大アッサプラ経の解釈の終わり。
10. Cūḷaassapurasuttavaṇṇanā
10. 小アッサプラ経の解釈
435. Evaṃ me sutanti cūḷaassapurasuttaṃ. Tassa desanākāraṇaṃ purimasadisameva. Samaṇasāmīcippaṭipadāti samaṇānaṃ anucchavikā samaṇānaṃ anulomappaṭipadā.
435. 「このように私は聞いた」とは『小アッサプラ経』である。その説法の因縁は前述のものと同様である。「沙門の正しい実践」とは、沙門に相応しい、沙門にとっての順応の実践である。
436. Samaṇamalānantiādīsu ete dhammā uppajjamānā samaṇe maline karonti malaggahite, tasmā ‘‘samaṇamalā’’ti vuccanti. Etehi samaṇā dussanti, padussanti, tasmā samaṇadosāti vuccanti. Ete uppajjitvā samaṇe kasaṭe niroje karonti milāpenti, tasmā samaṇakasaṭāti vuccanti. Āpāyikānaṃ ṭhānānanti apāye nibbattāpakānaṃ kāraṇānaṃ. Duggativedaniyānanti duggatiyaṃ vipākavedanāya paccayānaṃ. Matajaṃ nāmāti manussā tikhiṇaṃ ayaṃ ayena sughaṃsitvā taṃ ayacuṇṇaṃ maṃsena saddhiṃ madditvā koñcasakuṇe khādāpenti. Te uccāraṃ kātuṃ asakkontā maranti. No ce maranti, paharitvā mārenti. Atha tesaṃ kucchiṃ phāletvā naṃ udakena dhovitvā cuṇṇaṃ gahetvā maṃsena saddhiṃ madditvā puna khādāpentīti evaṃ satta vāre khādāpetvā gahitena ayacuṇṇena āvudhaṃ karonti. Susikkhitā ca naṃ ayakārā bahuhatthakammamūlaṃ labhitvā karonti. Taṃ matasakuṇato jātattā ‘‘mataja’’nti vuccati, atitikhiṇaṃ hoti. Pītanisitanti udakapītañceva silāya ca sunighaṃsitaṃ. Saṅghāṭiyāti kosiyā. Sampārutanti pariyonaddhaṃ. Sampaliveṭhitanti samantato veṭhitaṃ.
436. 「沙門の汚れ」などの句において、これら諸法は生起して沙門を汚れたものとし、汚れを帯びたものとするがゆえに「沙門の汚れ」と呼ばれる。これらによって沙門は傷つき、損なわれるがゆえに「沙門の瑕疵」と呼ばれる。これらは生起して沙門を屑とし、活力を奪い、衰えさせるがゆえに「沙門の屑」と呼ばれる。「悪趣の境遇」とは、悪趣に再生させる原因のことである。「苦界で感受されるべきもの」とは、苦界における異熟の感受の条件となるもののことである。「死者より生じたもの」とは、人々が鋭い鉄を鉄でよく研ぎ澄まし、その鉄粉を肉と混ぜ合わせて鶴に食べさせる。鶴たちは排泄できずに死ぬ。もし死ななければ、打ち叩いて殺す。そして彼らの腹を切り開き、それを水で洗い流して粉末を取り出し、肉と混ぜて再び食べさせる。このようにして七回食べさせて採取した鉄粉で武器を作る。熟練した刀鍛冶が多額の手間賃を得てそれを作る。それは死んだ鳥から生じたものであるがゆえに「死者より生じたもの」と呼ばれ、極めて鋭利である。「研ぎ澄まされた」とは、水を吸わせ、砥石でよく研がれたものである。「大衣を着て」とは、絹の覆いをまとって。「覆われて」とは、覆い被されて。「包まれて」とは、周囲から包み込まれて。
437. Rajojallikassāti rajojalladhārino. Udakorohakassāti divasassa tikkhattuṃ udakaṃ orohantassa. Rukkhamūlikassāti rukkhamūlavāsino. Abbhokāsikassāti abbhokāsavāsino. Ubbhaṭṭhakassāti uddhaṃ ṭhitakassa. Pariyāyabhattikassāti māsavārena vā aḍḍhamāsavārena vā bhuñjantassa. Sabbametaṃ bāhirasamayeneva kathitaṃ. Imasmiñhi sāsane cīvaradharo bhikkhu saṅghāṭikoti na vuccati. Rajojalladhāraṇādivatāni imasmiṃ sāsane natthiyeva. Buddhavacanassa buddhavacanameva nāmaṃ, na mantāti. Rukkhamūliko, abbhokāsikoti ettakaṃyeva pana labbhati. Tampi bāhirasamayeneva kathitaṃ. Jātameva nanti taṃdivase jātamattaṃyeva naṃ. Saṅghāṭikaṃ kareyyunti saṅghāṭikaṃ vatthaṃ nivāsetvā ca pārupitvā ca saṅghāṭikaṃ kareyyuṃ. Esa nayo sabbattha.
437. 「塵垢を帯びる者」とは、塵と垢を身にまとう者。「水に潜る者」とは、日に三度水に潜る者。「樹下に住する者」とは、樹の根元に住する者。「露地に住する者」とは、覆いのない露地に住する者。「起立し続ける者」とは、立ったままでいる者。「交替で食事をとる者」とは、一か月ごとや半月ごとに食事をとる者。これらすべては外道の教説として語られたものである。実にこの教え(仏教)においては、衣をまとった比丘は「大衣を着る者」とは呼ばれない。塵垢を身にまとうことなどの誓戒は、この教えには全く存在しない。仏の言葉は仏の言葉という名のみであり、「呪文」ではない。「樹下住」「露地住」というこれらのみが認められる。それも外道の教説として語られたものである。「生まれたばかりの彼を」とは、その日に生まれたばかりの彼を。「大衣を着る者とするであろう」とは、大衣の布を着せ、まとわせて大衣の持ち主とするであろう。この方法はすべてにおいて同じである。
438. Visuddhamattānaṃ samanupassatīti attānaṃ visujjhantaṃ passati. Visuddhoti pana na tāva vattabbo. Pāmojjaṃ jāyatīti tuṭṭhākāro jāyati. Pamuditassa pītīti tuṭṭhassa sakalasarīraṃ khobhayamānā pīti jāyati. Pītimanassa kāyoti pītisampayuttassa puggalassa nāmakāyo. Passambhatīti vigatadaratho hoti. Sukhaṃ vedetīti kāyikampi cetasikampi sukhaṃ vediyati. Cittaṃ samādhiyatīti iminā nekkhammasukhena sukhitassa cittaṃ samādhiyati, appanāpattaṃ viya hoti. So mettāsahagatena cetasāti heṭṭhā kilesavasena āraddhā desanā pabbate vuṭṭhavuṭṭhi viya nadiṃ yathānusandhinā brahmavihārabhāvanaṃ otiṇṇā. Tattha yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ visuddhimagge vuttameva. Seyyathāpi, bhikkhave, pokkharaṇīti mahāsīhanādasutte maggo pokkharaṇiyā upamito, idha sāsanaṃ upamitanti veditabbaṃ. Āsavānaṃ khayā samaṇo hotīti sabbakilesānaṃ samitattā paramatthasamaṇo hotīti. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.
438. 「清浄となった自己を観察する」とは、自己が清浄になっていくのを見る。しかし未だ「完全に清浄である」と語るべきではない。「歓喜が生じる」とは、喜悦の相が生じる。「歓喜した者に喜悦が」とは、喜びに満ちた者の全身を揺り動かす喜悦が生じる。「喜悦せる心を持つ者の身体は」とは、喜悦と相応した人の名身(心身の心の側面)のことである。「軽安となる」とは、熱苦しさが去ることである。「楽を感受する」とは、身体的楽も精神的楽も感受する。「心が定まる」とは、この出離の楽によって楽を得た者の心が定まり、安止に達したかのようになる。「彼は慈を伴う心をもって」とは、下位において煩悩に基づき始められた説法が、山に降った雨が川に注ぐように、文脈に沿って梵住の修習へと流れ込んだのである。そこで語られるべきことはすべて『清浄道論』においてすでに説かれている。「比丘たちよ、例えば蓮池が」とは、『大師子吼経』では道が蓮池に喩えられているが、ここでは教え(仏法)が喩えられていると知るべきである。「諸漏の滅尽によって沙門となる」とは、すべての煩悩が静まったことによって究極の沙門となることである。残りはすべての箇所において明白である。
Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya
『パパンチャ・スーダニー』中部経典註釈書
Cūḷaassapurasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
小アッサプラ経の解釈の終わり。
Catutthavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.
第四の品の解釈の終わり。