Cookieを許可しますか?

Tipiṭakaではサービス提供と改善のためにCookieを使用します。 プライバシーポリシー

3. Paribbājakavaggo3. 遊行者品

1. Tevijjavacchasuttaṃ

1. 三明ヴァッチャ経

185. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāyaṃ. Tena kho pana samayena vacchagotto paribbājako ekapuṇḍarīke paribbājakārāme paṭivasati. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya vesāliṃ piṇḍāya pāvisi. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘atippago kho tāva vesāliyaṃ piṇḍāya carituṃ; yaṃnūnāhaṃ yena ekapuṇḍarīko paribbājakārāmo yena vacchagotto paribbājako tenupasaṅkameyya’’nti. Atha kho bhagavā yena ekapuṇḍarīko paribbājakārāmo yena vacchagotto paribbājako tenupasaṅkami. Addasā kho vacchagotto paribbājako bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘etu kho, bhante, bhagavā. Svāgataṃ , bhante, bhagavato. Cirassaṃ kho, bhante, bhagavā imaṃ pariyāyamakāsi yadidaṃ idhāgamanāya. Nisīdatu, bhante, bhagavā idamāsanaṃ paññatta’’nti. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Vacchagottopi kho paribbājako aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho vacchagotto paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sutaṃ metaṃ, bhante – ‘samaṇo gotamo sabbaññū sabbadassāvī, aparise+saṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānāti, carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhita’nti. Ye te, bhante, evamāhaṃsu – ‘samaṇo gotamo sabbaññū sabbadassāvī, aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānāti, carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhita’nti, kacci te, bhante, bhagavato vuttavādino, na ca bhagavantaṃ abhūtena abbhācikkhanti, dhammassa cānudhammaṃ byākaronti, na ca koci sahadhammiko vādānuvādo gārayhaṃ ṭhānaṃ āgacchatī’’ti? ‘‘Ye te, vaccha, evamāhaṃsu – ‘samaṇo gotamo sabbaññū sabbadassāvī, aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānāti, carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhita’nti, na me te vuttavādino, abbhācikkhanti ca pana maṃ asatā abhūtenā’’ti.

185. このように私は聞きました。ある時、世尊はヴェーサーリーの大林にある重閣堂に滞在しておられました。その頃、遊行者ヴァッチャゴッタは一枝の白蓮華という遊行者園に滞在していました。さて世尊は、午前中に衣をととのえ、鉢と大衣を持って托鉢のためにヴェーサーリーに入られました。そのとき世尊はこう思われました。「ヴェーサーリーで托鉢をして回るには、まだ早すぎる。私は一枝の白蓮華遊行者園へ、遊行者ヴァッチャゴッタのところへ行ってみようか」と。そこで世尊は一枝の白蓮華遊行者園へ、遊行者ヴァッチャゴッタのところへ赴かれました。遊行者ヴァッチャゴッタは、世尊が遠くから来られるのを見ました。見て、世尊にこう言いました。「どうぞお越しください、世尊。世尊の来訪を歓迎いたします。世尊、このようにここへお越しいただくのは実に久しぶりのことでございます。尊師、世尊、どうぞ用意されたこの座にお座りください」世尊は用意された座にお座りになりました。遊行者ヴァッチャゴッタもまた、ある低い座をとって一方の側に座りました。一方の側に座った遊行者ヴァッチャゴッタは世尊にこう申し上げました。「尊師、私はこのように聞きました。『沙門ゴータマは一切知者であり、一切を見通す者であり、完全無欠な智見を自認している。歩むときも、留まるときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく智見が現前している』と。尊師、『沙門ゴータマは一切知者であり、一切を見通す者であり、完全無欠な智見を自認している。歩むときも、留まるときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく智見が現前している』とこのように言った者たちは、世尊の仰せを正しく伝えている者たちであり、世尊を事実でないことによって誹謗することなく、法にかなった法を説き明かし、法に基づく正当な論難や非難を受ける余地のない者たちでしょうか」「ヴァッチャよ、『沙門ゴータマは一切知者であり、一切を見通す者であり、完全無欠な智見を自認している。歩むときも、留まるときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく智見が現前している』とこのように言う者たちは、私の説を語る者たちではなく、事実無根の虚偽によって私を誹謗しているのである」

186. ‘‘Kathaṃ byākaramānā pana mayaṃ, bhante, vuttavādino ceva bhagavato assāma, na ca bhagavantaṃ abhūtena abbhācikkheyyāma, dhammassa cānudhammaṃ byākareyyāma, na ca koci sahadhammiko vādānuvādo gārayhaṃ ṭhānaṃ āgaccheyyā’’ti?

186. 「尊師、それではどのように語るなら、私たちは世尊の仰せを正しく語る者となり、世尊を事実でないことによって誹謗することなく、法にかなった法を説き明かし、法に基づく正当な論難や非難を受ける余地のない者となることができるでしょうか」

‘‘‘Tevijjo samaṇo gotamo’ti kho, vaccha, byākaramāno vuttavādī ceva me assa, na ca maṃ abhūtena abbhācikkheyya, dhammassa cānudhammaṃ byākareyya, na ca koci sahadhammiko vādānuvādo gārayhaṃ ṭhānaṃ āgaccheyya. Ahañhi, vaccha, yāvadeva ākaṅkhāmi anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Ahañhi, vaccha, yāvadeva ākaṅkhāmi dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passāmi cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate…pe… yathākammūpage satte pajānāmi. Ahañhi, vaccha, āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmi.

「ヴァッチャよ、『沙門ゴータマは三明を具えている』と説く者こそが、私の言った通りに語る者であり、事実でないことで私を非難することなく、法にかなって法を説く者であり、法にかなったいかなる同調の議論も非難される立場に陥ることはない。 ヴァッチャよ、実に私は望むだけ、様々な過去の生存を思い起こす。すなわち、一生、二生……(中略)……このように様相とともに、詳細とともに、様々な過去の生存を思い起こす。 ヴァッチャよ、実に私は望むだけ、清浄で人間のそれを超えた天眼によって、衆生が死に、生まれ、劣り、勝り、美しく、醜く、幸運に、不運になるのを見る……(中略)……業に従って赴く衆生を如実に知る。 ヴァッチャよ、実に私は諸の漏の滅尽によって、無漏の心解脱・智慧による解脱を、現世において自ら覚知し、現証し、達成して住しているからである。

‘‘‘Tevijjo samaṇo gotamo’ti kho, vaccha, byākaramāno vuttavādī ceva me assa, na ca maṃ abhūtena abbhācikkheyya, dhammassa cānudhammaṃ byākareyya, na ca koci sahadhammiko vādānuvādo gārayhaṃ ṭhānaṃ āgaccheyyā’’ti.

『沙門ゴータマは三明を具えている』と説く者こそが、私の言った通りに語る者であり、事実でないことで私を非難することなく、法にかなって法を説く者であり、法にかなったいかなる同調の議論も非難される立場に陥ることはない」と。

Evaṃ vutte, vacchagotto paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘atthi nu kho, bho gotama, koci gihī gihisaṃyojanaṃ appahāya kāyassa bhedā dukkhassantakaro’’ti? ‘‘Natthi kho, vaccha, koci gihī gihisaṃyojanaṃ appahāya kāyassa bhedā dukkhassantakaro’’ti.

このように語られたとき、遍歴行者ヴァッチャゴッタは世尊にこう申し上げた。「尊者ゴータマよ、在家の束縛を捨てずに、身体の崩壊ののちに苦を終わらせた在家の者が、誰か存在するのでしょうか」「ヴァッチャよ、在家の束縛を捨てずに、身体の崩壊ののちに苦を終わらせた在家の者は、一人も存在しない」。

‘‘Atthi pana, bho gotama, koci gihī gihisaṃyojanaṃ appahāya kāyassa bhedā saggūpago’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova ye gihī gihisaṃyojanaṃ appahāya kāyassa bhedā saggūpagā’’ti .

「では、尊者ゴータマよ、在家の束縛を捨てずに、身体の崩壊ののちに天上に赴いた在家の者が、誰か存在するのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの者が、在家の束縛を捨てずに身体の崩壊ののちに天上に赴いたのである」。

‘‘Atthi nu kho, bho gotama, koci ājīvako kāyassa bhedā dukkhassantakaro’’ti? ‘‘Natthi kho, vaccha, koci ājīvako kāyassa bhedā dukkhassantakaro’’ti.

「尊者ゴータマよ、身体の崩壊ののちに苦を終わらせたアージーヴァカ教徒は、誰か存在するのでしょうか」「ヴァッチャよ、身体の崩壊ののちに苦を終わらせたアージーヴァカ教徒は、一人も存在しない」。

‘‘Atthi pana, bho gotama, koci ājīvako kāyassa bhedā saggūpago’’ti? ‘‘Ito kho so, vaccha, ekanavuto kappo yamahaṃ anussarāmi, nābhijānāmi kañci ājīvakaṃ saggūpagaṃ aññatra ekena; sopāsi kammavādī kiriyavādī’’ti. ‘‘Evaṃ sante, bho gotama, suññaṃ aduṃ titthāyatanaṃ antamaso saggūpagenapī’’ti? ‘‘Evaṃ, vaccha, suññaṃ aduṃ titthāyatanaṃ antamaso saggūpagenapī’’ti.

「では、尊者ゴータマよ、身体の崩壊ののちに天上に赴いたアージーヴァカ教徒は、誰か存在するのでしょうか」「ヴァッチャよ、私が思い起こすかぎり、今から九十一劫の昔から、一人の者を除いて、天上に赴いたアージーヴァカ教徒を私は知らない。その者もまた、業を説く者(業論者)、作用を説く者(作論者)であった」「尊者ゴータマよ、そうであるならば、その異端の教団は、天上に赴く者においてすら空虚なもの(無益なもの)なのですね」「ヴァッチャよ、その通りである。その異端の教団は、天上に赴く者においてすら空虚なものである」。

Idamavoca bhagavā. Attamano vacchagotto paribbājako bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.

世尊はこのように説かれた。遍歴行者ヴァッチャゴッタは心歓喜して、世尊の説法を喜んだ。

Tevijjavacchasuttaṃ niṭṭhitaṃ paṭhamaṃ.

三明ヴァッチャ経 第一 完。

2. Aggivacchasuttaṃ

2. 火ヴァッチャ経

187. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho vacchagotto paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho vacchagotto paribbājako bhagavantaṃ etadavoca –

187. このように私は聞いた。ある時、世尊はサヴァッティのジェータ林にある給孤独園におられた。そのとき、遍歴行者ヴァッチャゴッタが世尊のもとへと近づいた。近づいて、世尊と親しく挨拶を交わした。歓迎と交歓の言葉を交わし終えて、一方に座った。一方に座った遍歴行者ヴァッチャゴッタは世尊にこう申し上げた。

‘‘Kiṃ nu kho, bho gotama, ‘sassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘sassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「尊者ゴータマよ、『世界は常住である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『世界は常住である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ pana, bho gotama, ‘asassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘asassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「では、尊者ゴータマよ、『世界は無常である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『世界は無常である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ nu kho, bho gotama, ‘antavā loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘antavā loko, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「尊者ゴータマよ、『世界は有限である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『世界は有限である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ pana, bho gotama, ‘anantavā loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘anantavā loko, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「では、尊者ゴータマよ、『世界は無限である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『世界は無限である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ nu kho, bho gotama, ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「尊者ゴータマよ、『命(霊魂)と身体とは同一である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『命と身体とは同一である。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ pana, bho gotama, ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「では、尊者ゴータマよ、『命と身体とは別のものである。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『命と身体とは別のものである。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ nu kho, bho gotama, ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「尊者ゴータマよ、『如来は死後に存在する。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『如来は死後に存在する。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ pana, bho gotama, ‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「では、尊者ゴータマよ、『如来は死後に存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『如来は死後に存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ nu kho, bho gotama, ‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「尊者ゴータマよ、『如来は死後に存在し、かつ存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『如来は死後に存在し、かつ存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

‘‘Kiṃ pana, bho gotama, ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’’ti? ‘‘Na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’’’nti.

「では、尊者ゴータマよ、『如来は死後に存在するのではない、存在しないのではない。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか」「ヴァッチャよ、私は『如来は死後に存在するのではない、存在しないのではない。これのみが真実であり、他は虚妄である』という見解を持つ者ではない」。

188. ‘‘‘Kiṃ nu kho, bho gotama, sassato loko, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – sassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi . ‘Kiṃ pana, bho gotama, asassato loko, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – asassato loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, antavā loko, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – antavā loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ pana, bho gotama, anantavā loko, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – anantavā loko, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ pana, bho gotama, aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi.

188. 「尊者ゴータマよ、『世界は常住である。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「世界は常住である。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、世界は無常である。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「世界は無常である。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『尊者ゴータマよ、世界は有限である。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「世界は有限である。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、世界は無限である。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「世界は無限である。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『尊者ゴータマよ、命と身体とは同一である。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「命と身体とは同一である。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、命と身体とは別のものである。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「命と身体とは別のものである。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『尊者ゴータマよ、如来は死後に存在する。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「如来は死後に存在する。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。

‘‘‘Kiṃ pana, bho gotama, na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ nu kho, bho gotama, hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi. ‘Kiṃ pana, bho gotama, neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññanti – evaṃdiṭṭhi bhavaṃ gotamo’ti iti puṭṭho samāno ‘na kho ahaṃ, vaccha, evaṃdiṭṭhi – neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamañña’nti vadesi.

『では、尊者ゴータマよ、如来は死後に存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「如来は死後に存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『尊者ゴータマよ、如来は死後に存在し、かつ存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「如来は死後に存在し、かつ存在しない。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、如来は死後に存在するのではない、存在しないのではない。これのみが真実であり、他は虚妄であるという見解を、尊者ゴータマはお持ちでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、私は「如来は死後に存在するのではない、存在しないのではない。これのみが真実であり、他は虚妄である」という見解を持つ者ではない』と仰せられます。

‘‘Kiṃ pana bho gotamo ādīnavaṃ sampassamāno evaṃ imāni sabbaso diṭṭhigatāni anupagato’’ti?

尊者ゴータマはどのような過患(危険)を見て、このようにこれらすべての見解に近づかないのでしょうか」と。

189. ‘‘‘Sassato loko’ti kho, vaccha, diṭṭhigatametaṃ diṭṭhigahanaṃ diṭṭhikantāro diṭṭhivisūkaṃ diṭṭhivipphanditaṃ diṭṭhisaṃyojanaṃ sadukkhaṃ savighātaṃ saupāyāsaṃ sapariḷāhaṃ, na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati. ‘Asassato loko’ti kho, vaccha…pe… ‘antavā loko’ti kho, vaccha…pe… ‘anantavā loko’ti kho, vaccha…pe… ‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’nti kho, vaccha…pe… ‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’nti kho, vaccha…pe… ‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho, vaccha …pe… ‘na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho, vaccha…pe… ‘hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho, vaccha…pe… ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’ti kho, vaccha, diṭṭhigatametaṃ diṭṭhigahanaṃ diṭṭhikantāro diṭṭhivisūkaṃ diṭṭhivipphanditaṃ diṭṭhisaṃyojanaṃ sadukkhaṃ savighātaṃ saupāyāsaṃ sapariḷāhaṃ, na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati. Imaṃ kho ahaṃ, vaccha, ādīnavaṃ sampassamāno evaṃ imāni sabbaso diṭṭhigatāni anupagato’’ti.

189. 「ヴァッチャよ、『世界は常住である』ということは、見解の偏執(悪見)であり、見解の密林であり、見解の荒野であり、見解の道化であり、見解の動揺であり、見解の束縛であって、苦を伴い、害を伴い、悩みを伴い、熱悩を伴うものであり、厭離に、離貪に、滅尽に、寂静に、勝智に、等覚に、涅槃に資するものではない。 ヴァッチャよ、『世界は無常である』ということは……(中略)……『世界は有限である』ということは……(中略)……『世界は無限である』ということは……(中略)……『命と身体とは同一である』ということは……(中略)……『命と身体とは別のものである』ということは……(中略)……『如来は死後に存在する』ということは……(中略)……『如来は死後に存在しない』ということは……(中略)……『如来は死後に存在し、かつ存在しない』ということは……(中略)…… ヴァッチャよ、『如来は死後に存在するのではない、存在しないのではない』ということは、見解の偏執であり、見解の密林であり、見解の荒野であり、見解の道化であり、見解の動揺であり、見解の束縛であって、苦を伴い、害を伴い、悩みを伴い、熱悩を伴うものであり、厭離に、離貪に、滅尽に、寂静に、勝智に、等覚に、涅槃に資するものではない。ヴァッチャよ、私はこの過患を見るゆえに、このようにこれらすべての見解に全く近づかないのである」。

‘‘Atthi pana bhoto gotamassa kiñci diṭṭhigata’’nti? ‘‘Diṭṭhigatanti kho, vaccha, apanītametaṃ tathāgatassa. Diṭṭhañhetaṃ, vaccha, tathāgatena – ‘iti rūpaṃ, iti rūpassa samudayo, iti rūpassa atthaṅgamo; iti vedanā, iti vedanāya samudayo, iti vedanāya atthaṅgamo; iti saññā, iti saññāya samudayo, iti saññāya atthaṅgamo; iti saṅkhārā, iti saṅkhārānaṃ samudayo, iti saṅkhārānaṃ atthaṅgamo; iti viññāṇaṃ, iti viññāṇassa samudayo, iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Tasmā tathāgato sabbamaññitānaṃ sabbamathitānaṃ sabbaahaṃkāramamaṃkāramānānusayānaṃ khayā virāgā nirodhā cāgā paṭinissaggā anupādā vimuttoti vadāmī’’ti.

「では、尊者ゴータマには何か偏った見解(悪見)があるのでしょうか」「ヴァッチャよ、偏った見解ということは、如来によって捨て去られている。実にヴァッチャよ、如来はこのように見ている。『これが物質(色)であり、これが物質の生起であり、これが物質の消滅である。これが感受(受)であり、これが感受の生起であり、これが感受の消滅である。これが表象(想)であり、これが表象の生起であり、これが表象の消滅である。これが形成力(行)であり、これが形成力の生起であり、これが形成力の消滅である。これが識別作用(識)であり、これが識別作用の生起であり、これが識別作用の消滅である』と。それゆえに如来は、すべての妄想、すべての動揺、すべての我執・我所執・慢の潜在傾向の滅尽、離貪、止滅、捨棄、放棄により、執着なく解脱した者であると私は言う」。

190. ‘‘Evaṃ vimuttacitto pana, bho gotama, bhikkhu kuhiṃ upapajjatī’’ti? ‘‘Upapajjatīti kho, vaccha, na upeti’’. ‘‘Tena hi, bho gotama, na upapajjatī’’ti? ‘‘Na upapajjatīti kho, vaccha, na upeti’’. ‘‘Tena hi, bho gotama, upapajjati ca na ca upapajjatī’’ti? ‘‘Upapajjati ca na ca upapajjatīti kho, vaccha, na upeti’’. ‘‘Tena hi, bho gotama, neva upapajjati na na upapajjatī’’ti? ‘‘Neva upapajjati na na upapajjatīti kho, vaccha, na upeti’’.

190. 「尊者ゴータマよ、このように心が解脱した比丘は、どこに生まれる(輪廻転生する)のでしょうか」「ヴァッチャよ、『生まれる』ということは当てはまらない」「では、尊者ゴータマよ、生まれないのでしょうか」「ヴァッチャよ、『生まれない』ということも当てはまらない」「では、尊者ゴータマよ、生まれ、かつ生まれないのでしょうか」「ヴァッチャよ、『生まれ、かつ生まれない』ということも当てはまらない」「では、尊者ゴータマよ、生まれるのでもなければ、生まれないのでもないのでしょうか」「ヴァッチャよ、『生まれるのでもなければ、生まれないのでもない』ということも当てはまらない」。

‘‘‘Evaṃ vimuttacitto pana, bho gotama, bhikkhu kuhiṃ upapajjatī’ti iti puṭṭho samāno ‘upapajjatīti kho, vaccha, na upetī’ti vadesi. ‘Tena hi, bho gotama, na upapajjatī’ti iti puṭṭho samāno ‘na upapajjatīti kho, vaccha, na upetī’ti vadesi. ‘Tena hi, bho gotama, upapajjati ca na ca upapajjatī’ti iti puṭṭho samāno ‘upapajjati ca na ca upapajjatīti kho, vaccha, na upetī’ti vadesi. ‘Tena hi, bho gotama, neva upapajjati na na upapajjatī’ti iti puṭṭho samāno ‘neva upapajjati na na upapajjatīti kho, vaccha, na upetī’ti vadesi. Etthāhaṃ, bho gotama, aññāṇamāpādiṃ, ettha sammohamāpādiṃ. Yāpi me esā bhoto gotamassa purimena kathāsallāpena ahu pasādamattā sāpi me etarahi antarahitā’’ti. ‘‘Alañhi te, vaccha, aññāṇāya, alaṃ sammohāya. Gambhīro hāyaṃ, vaccha, dhammo duddaso duranubodho santo paṇīto atakkāvacaro nipuṇo paṇḍitavedanīyo. So tayā dujjāno aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrayogena aññatrācariyakena’’ .

「尊者ゴータマよ、『このように心が解脱した比丘は、どこに生まれるのでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、「生まれる」ということは当てはまらない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、生まれないのでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、「生まれない」ということも当てはまらない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、生まれ、かつ生まれないのでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、「生まれ、かつ生まれない」ということも当てはまらない』と仰せられます。『では、尊者ゴータマよ、生まれるのでもなければ、生まれないのでもないのでしょうか』と問われて、『ヴァッチャよ、「生まれるのでもなければ、生まれないのでもない」ということも当てはまらない』と仰せられます。 尊者ゴータマよ、ここで私は無知に陥り、ここで迷乱に陥りました。以前の会話によって私が尊者ゴータマに抱いていたわずかな信解までもが、今や消え去ってしまいました」 「ヴァッチャよ、あなたが無知に陥るのも当然であり、迷乱に陥るのも当然である。ヴァッチャよ、実にこの法は深遠であり、見難く、悟り難く、寂静で、優れており、思量の領域を超え、微妙で、賢者によって覚知されるべきものである。異なった見解を持ち、異なった忍耐を持ち、異なった好みを持ち、異なった修練をし、異なった師を持つあなたには、それを知ることは困難である。

191. ‘‘Tena hi, vaccha, taññevettha paṭipucchissāmi; yathā te khameyya tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, vaccha, sace te purato aggi jaleyya, jāneyyāsi tvaṃ – ‘ayaṃ me purato aggi jalatī’’’ti? ‘‘Sace me, bho gotama, purato aggi jaleyya, jāneyyāhaṃ – ‘ayaṃ me purato aggi jalatī’’’ti.

191. ヴァッチャよ、それならば、このことについてあなたに問い返そう。あなたが納得できるように答えるがよい。ヴァッチャよ、あなたはどう思うか。もしあなたの前で火が燃えているならば、あなたは『私の前でこの火が燃えている』と知るだろうか」「尊者ゴータマよ、もし私の前で火が燃えているならば、私は『私の前でこの火が燃えている』と知るでしょう」。

‘‘Sace pana taṃ, vaccha, evaṃ puccheyya – ‘yo te ayaṃ purato aggi jalati ayaṃ aggi kiṃ paṭicca jalatī’ti, evaṃ puṭṭho tvaṃ, vaccha, kinti byākareyyāsī’’ti? ‘‘Sace maṃ, bho gotama, evaṃ puccheyya – ‘yo te ayaṃ purato aggi jalati ayaṃ aggi kiṃ paṭicca jalatī’ti, evaṃ puṭṭho ahaṃ, bho gotama, evaṃ byākareyyaṃ – ‘yo me ayaṃ purato aggi jalati ayaṃ aggi tiṇakaṭṭhupādānaṃ paṭicca jalatī’’’ti.

「ヴァッチャよ、もし誰かがあなたにこう問うたなら、『あなたの前で燃えているこの火は、何に依存して燃えているのか』と。ヴァッチャよ、このように問われたら、あなたは何と答えるだろうか」「尊者ゴータマよ、もし誰かが私にこう問うたなら、『あなたの前で燃えているこの火は、何に依存して燃えているのか』と。尊者ゴータマよ、このように問われたら、私はこう答えるでしょう。『私の前で燃えているこの火は、草や薪の燃料に依存して燃えている』と」。

‘‘Sace te, vaccha, purato so aggi nibbāyeyya, jāneyyāsi tvaṃ – ‘ayaṃ me purato aggi nibbuto’’’ti? ‘‘Sace me, bho gotama, purato so aggi nibbāyeyya, jāneyyāhaṃ – ‘ayaṃ me purato aggi nibbuto’’’ti.

「ヴァッチャよ、もしあなたの前のその火が消えたならば、あなたは『私の前のこの火は消えた』と知るだろうか」「尊者ゴータマよ、もし私の前のその火が消えたならば、私は『私の前のこの火は消えた』と知るでしょう」。

‘‘Sace pana taṃ, vaccha, evaṃ puccheyya – ‘yo te ayaṃ purato aggi nibbuto so aggi ito katamaṃ disaṃ gato – puratthimaṃ vā dakkhiṇaṃ vā pacchimaṃ vā uttaraṃ vā’ti, evaṃ puṭṭho tvaṃ, vaccha, kinti byākareyyāsī’’ti? ‘‘Na upeti, bho gotama, yañhi so, bho gotama, aggi tiṇakaṭṭhupādānaṃ paṭicca ajali tassa ca pariyādānā aññassa ca anupahārā anāhāro nibbuto tveva saṅkhyaṃ gacchatī’’ti.

「ヴァッチャよ、もし誰かがあなたにこう問うたなら、『あなたの前で消えたその火は、ここからどの方角へ去ったのか。東か、南か、西か、北か』と。ヴァッチャよ、このように問われたら、あなたは何と答えるだろうか」「尊者ゴータマよ、それは当てはまりません。実に尊者ゴータマよ、その火は草や薪の燃料に依存して燃えていたのであり、それが尽き、他の燃料も供給されなくなって、燃料がなくなったために『消滅した』と数えられる(表現される)だけだからです」。

192. ‘‘Evameva kho, vaccha, yena rūpena tathāgataṃ paññāpayamāno paññāpeyya taṃ rūpaṃ tathāgatassa pahīnaṃ ucchinnamūlaṃ tālāvatthukataṃ anabhāvaṃkataṃ āyatiṃ anuppādadhammaṃ. Rūpasaṅkhayavimutto kho, vaccha, tathāgato gambhīro appameyyo duppariyogāḷho – seyyathāpi mahāsamuddo. Upapajjatīti na upeti, na upapajjatīti na upeti, upapajjati ca na ca upapajjatīti na upeti, neva upapajjati na na upapajjatīti na upeti.

192. 「ヴァッチャよ、それとまったく同様に、どのような物質(色)によって如来を表示しようとするとき、その物質は如来によって捨て去られ、根絶され、頭を切られた多羅樹のようになされ、存在しないものとされ、将来において生じない性質のものとなっている。ヴァッチャよ、物質の数(名称・概念)から解脱した如来は、大海原のように深く、計り知れず、底知れないものである。『生まれる』ということは当てはまらず、『生まれない』ということも当てはまらず、『生まれ、かつ生まれない』ということも当てはまらず、『生まれるのでもなければ、生まれないのでもない』ということも当てはまらない。

‘‘Yāya vedanāya tathāgataṃ paññāpayamāno paññāpeyya sā vedanā tathāgatassa pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Vedanāsaṅkhayavimutto kho, vaccha, tathāgato gambhīro appameyyo duppariyogāḷho – seyyathāpi mahāsamuddo. Upapajjatīti na upeti, na upapajjatīti na upeti, upapajjati ca na ca upapajjatīti na upeti, neva upapajjati na na upapajjatīti na upeti.

どのような感受(受)によって如来を表示しようとするとき、その感受は如来によって捨て去られ、根絶され、頭を切られた多羅樹のようになされ、存在しないものとされ、将来において生じない性質のものとなっている。ヴァッチャよ、感受の数(概念)から解脱した如来は、大海原のように深く、計り知れず、底知れないものである。『生まれる』ということは当てはまらず、『生まれない』ということも当てはまらず、『生まれ、かつ生まれない』ということも当てはまらず、『生まれるのでもなければ、生まれないのでもない』ということも当てはまらない。

‘‘Yāya saññāya tathāgataṃ paññāpayamāno paññāpeyya sā saññā tathāgatassa pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Saññāsaṅkhayavimutto kho, vaccha, tathāgato gambhīro appameyyo duppariyogāḷho – seyyathāpi mahāsamuddo. Upapajjatīti na upeti, na upapajjatīti na upeti, upapajjati ca na ca upapajjatīti na upeti, neva upapajjati na na upapajjatīti na upeti.

どのような表象(想)によって如来を表示しようとするとき、その表象は如来によって捨て去られ、根絶され、頭を切られた多羅樹のようになされ、存在しないものとされ、将来において生じない性質のものとなっている。ヴァッチャよ、表象の数(概念)から解脱した如来は、大海原のように深く、計り知れず、底知れないものである。『生まれる』ということは当てはまらず、『生まれない』ということも当てはまらず、『生まれ、かつ生まれない』ということも当てはまらず、『生まれるのでもなければ、生まれないのでもない』ということも当てはまらない。

‘‘Yehi saṅkhārehi tathāgataṃ paññāpayamāno paññāpeyya te saṅkhārā tathāgatassa pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Saṅkhārasaṅkhayavimutto kho, vaccha, tathāgato gambhīro appameyyo duppariyogāḷho – seyyathāpi mahāsamuddo. Upapajjatīti na upeti, na upapajjatīti na upeti, upapajjati ca na ca upapajjatīti na upeti, neva upapajjati na na upapajjatīti na upeti.

どのような形成力(行)によって如来を表示しようとするとき、それらの形成力は如来によって捨て去られ、根絶され、頭を切られた多羅樹のようになされ、存在しないものとされ、将来において生じない性質のものとなっている。ヴァッチャよ、形成力の数(概念)から解脱した如来は、大海原のように深く、計り知れず、底知れないものである。『生まれる』ということは当てはまらず、『生まれない』ということも当てはまらず、『生まれ、かつ生まれない』ということも当てはまらず、『生まれるのでもなければ、生まれないのでもない』ということも当てはまらない。

‘‘Yena viññāṇena tathāgataṃ paññāpayamāno paññāpeyya taṃ viññāṇaṃ tathāgatassa pahīnaṃ ucchinnamūlaṃ tālāvatthukataṃ anabhāvaṃkataṃ āyatiṃ anuppādadhammaṃ. Viññāṇasaṅkhayavimutto kho, vaccha, tathāgato gambhīro appameyyo duppariyogāḷho – seyyathāpi mahāsamuddo. Upapajjatīti na upeti, na upapajjatīti na upeti, upapajjati ca na ca upapajjatīti na upeti, neva upapajjati na na upapajjatīti na upeti’’.

どのような識別作用(識)によって如来を表示しようとするとき、その識別作用は如来によって捨て去られ、根絶され、頭を切られた多羅樹のようになされ、存在しないものとされ、将来において生じない性質のものとなっている。ヴァッチャよ、識別作用の数(概念)から解脱した如来は、大海原のように深く、計り知れず、底知れないものである。『生まれる』ということは当てはまらず、『生まれない』ということも当てはまらず、『生まれ、かつ生まれない』ということも当てはまらず、『生まれるのでもなければ、生まれないのでもない』ということも当てはまらない」。

Evaṃ vutte, vacchagotto paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘seyyathāpi, bho gotama, gāmassa vā nigamassa vā avidūre mahāsālarukkho. Tassa aniccatā sākhāpalāsā palujjeyyuṃ , tacapapaṭikā palujjeyyuṃ, pheggū palujjeyyuṃ ; so aparena samayena apagatasākhāpalāso apagatatacapapaṭiko apagataphegguko suddho assa, sāre patiṭṭhito; evameva bhoto gotamassa pāvacanaṃ apagatasākhāpalāsaṃ apagatatacapapaṭikaṃ apagatapheggukaṃ suddhaṃ, sāre patiṭṭhitaṃ. Abhikkantaṃ, bho gotama…pe… upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.

このように語られたとき、遍歴行者ヴァッチャゴッタは世尊にこう申し上げた。「尊者ゴータマよ、たとえば村や町の近くにある大きな沙羅の樹のようなものです。その樹の無常性ゆえに枝や葉が朽ち落ち、外皮や薄皮が朽ち落ち、軟木部(辺材)が朽ち落ち、そののちには枝葉を離れ、樹皮を離れ、軟木部を離れ、清らかで、堅固な心材のみに立つようになります。尊者ゴータマの教えもまさにその通りであり、枝葉を離れ、樹皮を離れ、軟木部を離れ、清らかで、堅固な心材のみに立っています。素晴らしいことです、尊者ゴータマよ……(中略)……尊者ゴータマよ、私を今日より命あるかぎり帰依した在俗信者(居士)として受け止めてください」。

Aggivacchasuttaṃ niṭṭhitaṃ dutiyaṃ.

火ヴァッチャ経 第二 完。

3. Mahāvacchasuttaṃ

3. 大ヴァッチャ経

193. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. Atha kho vacchagotto paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho vacchagotto paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘dīgharattāhaṃ bhotā gotamena sahakathī. Sādhu me bhavaṃ gotamo saṃkhittena kusalākusalaṃ desetū’’ti. ‘‘Saṃkhittenapi kho te ahaṃ, vaccha, kusalākusalaṃ deseyyaṃ, vitthārenapi kho te ahaṃ, vaccha, kusalākusalaṃ deseyyaṃ; api ca te ahaṃ, vaccha, saṃkhittena kusalākusalaṃ desessāmi. Taṃ suṇāhi, sādhukaṃ manasi karohi, bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho vacchagotto paribbājako bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca –

193. このように私は聞いた。ある時、世尊はラージャガハの竹林の迦蘭陀迦の餌場におられた。そのとき、遍歴行者ヴァッチャゴッタが世尊のもとへと近づいた。近づいて、世尊と親しく挨拶を交わした。歓迎と交歓の言葉を交わし終えて、一方に座った。一方に座った遍歴行者ヴァッチャゴッタは世尊にこう申し上げた。「私は長い間、尊者ゴータマと対話をしてまいりました。どうか尊者ゴータマは、私に簡潔に善と不善について説いてください」「ヴァッチャよ、私はあなたに簡潔にも善と不善を説くことができるし、詳細にも善と不善を説くことができる。しかし、ヴァッチャよ、あなたには簡潔に善と不善を説くことにしよう。それを聞き、よく心に留めなさい。私は語るであろう」「かしこまりました、尊者よ」と遍歴行者ヴァッチャゴッタは世尊に答えた。世尊はこう説かれた。

194. ‘‘Lobho kho, vaccha, akusalaṃ, alobho kusalaṃ; doso kho, vaccha, akusalaṃ, adoso kusalaṃ; moho kho, vaccha, akusalaṃ, amoho kusalaṃ. Iti kho, vaccha, ime tayo dhammā akusalā, tayo dhammā kusalā.

194. 「ヴァッチャよ、貪り(貪)は不善であり、不貪は善である。ヴァッチャよ、怒り(瞋)は不善であり、不瞋は善である。ヴァッチャよ、迷い(痴)は不善であり、不痴は善である。ヴァッチャよ、このようにこれら三つの法は不善であり、三つの法は善である。

‘‘Pāṇātipāto kho, vaccha, akusalaṃ, pāṇātipātā veramaṇī kusalaṃ; adinnādānaṃ kho, vaccha, akusalaṃ, adinnādānā veramaṇī kusalaṃ; kāmesumicchācāro kho, vaccha, akusalaṃ, kāmesumicchācārā veramaṇī kusalaṃ; musāvādo kho, vaccha, akusalaṃ, musāvādā veramaṇī kusalaṃ; pisuṇā vācā kho, vaccha, akusalaṃ, pisuṇāya vācāya veramaṇī kusalaṃ; pharusā vācā kho, vaccha, akusalaṃ, pharusāya vācāya veramaṇī kusalaṃ; samphappalāpo kho, vaccha, akusalaṃ, samphappalāpā veramaṇī kusalaṃ; abhijjhā kho, vaccha, akusalaṃ, anabhijjhā kusalaṃ; byāpādo kho, vaccha, akusalaṃ, abyāpādo kusalaṃ; micchādiṭṭhi kho, vaccha, akusalaṃ sammādiṭṭhi kusalaṃ. Iti kho, vaccha, ime dasa dhammā akusalā, dasa dhammā kusalā.

ヴァッチャよ、殺生は不善であり、殺生を離れることは善である。不与取(盗み)は不善であり、不与取を離れることは善である。邪淫は不善であり、邪淫を離れることは善である。妄語(嘘)は不善であり、妄語を離れることは善である。離間語(陰口)は不善であり、離間語を離れることは善である。悪口(粗暴な言葉)は不善であり、悪口を離れることは善である。綺語(無駄話)は不善であり、綺語を離れることは善である。貪欲は不善であり、無貪欲は善である。瞋恚(害意)は不善であり、無瞋恚は善である。邪見は不善であり、正見は善である。ヴァッチャよ、このようにこれら十の法は不善であり、十の法は善である。

‘‘Yato kho, vaccha, bhikkhuno taṇhā pahīnā hoti ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā, so hoti bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññā vimutto’’ti.

ヴァッチャよ、比丘において渇愛が捨て去られ、根絶され、頭を切られた多羅樹のようになされ、存在しないものとされ、将来において生じない性質のものとなったとき、その比丘は阿羅漢であり、諸漏が尽き、清浄行を修め終え、なすべきことをなし、重荷を下ろし、究極の利に到達し、有の束縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱した者となるのである」。

195. ‘‘Tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo. Atthi pana te bhoto gotamassa ekabhikkhupi sāvako yo āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharatī’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova ye bhikkhū mama sāvakā āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharantī’’ti.

195. 「尊者ゴータマのことは措きましょう。尊者ゴータマの弟子の中に、諸の漏の滅尽によって、無漏の心解脱・智慧による解脱を、現世において自ら覚知し、現証し、達成して住している比丘が、一人でもいるのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの比丘たち、私の弟子たちが、諸の漏の滅尽によって、無漏の心解脱・智慧による解脱を、現世において自ら覚知し、現証し、達成して住しているのである」。

‘‘Tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo, tiṭṭhantu bhikkhū. Atthi pana bhoto gotamassa ekā bhikkhunīpi sāvikā yā āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharatī’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova yā bhikkhuniyo mama sāvikā āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharantī’’ti.

「尊者ゴータマのことは措きましょう、比丘たちのことも措きましょう。尊者ゴータマの弟子の中に、諸の漏の滅尽によって、無漏の心解脱・智慧による解脱を、現世において自ら覚知し、現証し、達成して住している比丘尼が、一人でもいるのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの比丘尼たち、私の弟子たちが、諸の漏の滅尽によって、無漏の心解脱・智慧による解脱を、現世において自ら覚知し、現証し、達成して住しているのである」。

‘‘Tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo, tiṭṭhantu bhikkhū, tiṭṭhantu bhikkhuniyo. Atthi pana bhoto gotamassa ekupāsakopi sāvako gihī odātavasano brahmacārī yo pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātiko tattha parinibbāyī anāvattidhammo tasmā lokā’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova ye upāsakā mama sāvakā gihī odātavasanā brahmacārino pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyino anāvattidhammā tasmā lokā’’ti.

「尊者ゴータマのことは措きましょう、比丘たちのことも措きましょう、比丘尼たちのことも措きましょう。尊者ゴータマの弟子の中に、五つの下分結の滅尽によって化生する者となり、そこで般涅槃して、その世界から二度と戻らない性質となった、白衣を着て清浄行を修める在家の信徒(優婆塞)が、一人でもいるのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの白衣を着て清浄行を修める在家信徒たち、私の弟子たちが、五つの下分結の滅尽によって化生する者となり、そこで般涅槃して、その世界から二度と戻らない性質となったのである」。

‘‘Tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo, tiṭṭhantu bhikkhū, tiṭṭhantu bhikkhuniyo, tiṭṭhantu upāsakā gihī odātavasanā brahmacārino. Atthi pana bhoto gotamassa ekupāsakopi sāvako gihī odātavasano kāmabhogī sāsanakaro ovādappaṭikaro yo tiṇṇavicikiccho vigatakathaṃkatho vesārajjappatto aparappaccayo satthusāsane viharatī’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova ye upāsakā mama sāvakā gihī odātavasanā kāmabhogino sāsanakarā ovādappaṭikarā tiṇṇavicikicchā vigatakathaṃkathā vesārajjappattā aparappaccayā satthusāsane viharantī’’ti.

「尊者ゴータマのことは措きましょう、比丘たちのことも措きましょう、比丘尼たちのことも措きましょう、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちのことも措きましょう。尊者ゴータマの弟子の中に、教えを実行し、訓戒に従い、疑惑を乗り越え、ためらいを離れ、無畏の境地に達し、師の教えにおいて他者によらず自立して住している、白衣を着て欲望を楽しむ(妻子ある)在家の信徒が、一人でもいるのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たち、私の弟子たちが、教えを実行し、訓戒に従い、疑惑を乗り越え、ためらいを離れ、無畏の境地に達し、師の教えにおいて他者によらず自立して住しているのである」。

‘‘Tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo, tiṭṭhantu bhikkhū, tiṭṭhantu bhikkhuniyo, tiṭṭhantu upāsakā gihī odātavasanā brahmacārino, tiṭṭhantu upāsakā gihī odātavasanā kāmabhogino. Atthi pana bhoto gotamassa ekupāsikāpi sāvikā gihinī odātavasanā brahmacārinī yā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyinī anāvattidhammā tasmā lokā’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova yā upāsikā mama sāvikā gihiniyo odātavasanā brahmacāriniyo pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātikā tattha parinibbāyiniyo anāvattidhammā tasmā lokā’’ti.

「尊者ゴータマのことは措きましょう、比丘たちのことも措きましょう、比丘尼たちのことも措きましょう、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちのことも措きましょう、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちのことも措きましょう。尊者ゴータマの弟子の中に、五つの下分結の滅尽によって化生する者となり、そこで般涅槃して、その世界から二度と戻らない性質となった、白衣を着て清浄行を修める在家の女性信徒(優婆夷)が、一人でもいるのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの白衣を着て清浄行を修める在家女性信徒たち、私の弟子たちが、五つの下分結の滅尽によって化生する者となり、そこで般涅槃して、その世界から二度と戻らない性質となったのである」。

‘‘Tiṭṭhatu bhavaṃ gotamo, tiṭṭhantu bhikkhū, tiṭṭhantu bhikkhuniyo, tiṭṭhantu upāsakā gihī odātavasanā brahmacārino, tiṭṭhantu upāsakā gihī odātavasanā kāmabhogino, tiṭṭhantu upāsikā gihiniyo odātavasanā brahmacāriniyo. Atthi pana bhoto gotamassa ekupāsikāpi sāvikā gihinī odātavasanā kāmabhoginī sāsanakarā ovādappaṭikarā yā tiṇṇavicikicchā vigatakathaṃkathā vesārajjappattā aparappaccayā satthusāsane viharatī’’ti? ‘‘Na kho, vaccha, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova yā upāsikā mama sāvikā gihiniyo odātavasanā kāmabhoginiyo sāsanakarā ovādappaṭikarā tiṇṇavicchikicchā vigatakathaṃkathā vesārajjappattā aparappaccayā satthusāsane viharantī’’ti.

「尊者ゴータマのことは措きましょう、比丘たちのことも措きましょう、比丘尼たちのことも措きましょう、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちのことも措きましょう、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちのことも措きましょう、白衣を着て清浄行を修める在家女性信徒たちのことも措きましょう。尊者ゴータマの弟子の中に、教えを実行し、訓戒に従い、疑惑を乗り越え、ためらいを離れ、無畏の境地に達し、師の教えにおいて他者によらず自立して住している、白衣を着て欲望を楽しむ在家の女性信徒が、一人でもいるのでしょうか」「ヴァッチャよ、百人だけでなく、二百人だけでなく、三百人だけでなく、四百人だけでなく、五百人だけでなく、実にそれ以上の多くの白衣を着て欲望を楽しむ在家女性信徒たち、私の弟子たちが、教えを実行し、訓戒に従い、疑惑を乗り越え、ためらいを離れ、無畏の境地に達し、師の教えにおいて他者によらず自立して住しているのである」。

196. ‘‘Sace hi, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavaṃyeva gotamo ārādhako abhavissa, no ca kho bhikkhū ārādhakā abhavissaṃsu; evamidaṃ brahmacariyaṃ aparipūraṃ abhavissa tenaṅgena. Yasmā ca kho, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako bhikkhū ca ārādhakā; evamidaṃ brahmacariyaṃ paripūraṃ tenaṅgena.

196. 「尊者ゴータマよ、もし尊者ゴータマお一人のみがこの法を成就し、比丘たちが成就しないのであれば、この清浄行(聖教)はその部分において不完全であったでしょう。しかし尊者ゴータマよ、尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちも成就しているゆえに、この清浄行はその部分において完全です。

‘‘Sace hi, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako abhavissa, bhikkhū ca ārādhakā abhavissaṃsu, no ca kho bhikkhuniyo ārādhikā abhavissaṃsu; evamidaṃ brahmacariyaṃ aparipūraṃ abhavissa tenaṅgena. Yasmā ca kho, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako, bhikkhū ca ārādhakā, bhikkhuniyo ca ārādhikā; evamidaṃ brahmacariyaṃ paripūraṃ tenaṅgena.

尊者ゴータマよ、もし尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちが成就し、比丘尼たちが成就しないのであれば、この清浄行はその部分において不完全であったでしょう。しかし尊者ゴータマよ、尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちも成就し、比丘尼たちも成就しているゆえに、この清浄行はその部分において完全です。

‘‘Sace hi, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako abhavissa, bhikkhū ca ārādhakā abhavissaṃsu, bhikkhuniyo ca ārādhikā abhavissaṃsu, no ca kho upāsakā gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā abhavissaṃsu; evamidaṃ brahmacariyaṃ aparipūraṃ abhavissa tenaṅgena. Yasmā ca kho, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako, bhikkhū ca ārādhakā, bhikkhuniyo ca ārādhikā, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā; evamidaṃ brahmacariyaṃ paripūraṃ tenaṅgena.

尊者ゴータマよ、もし尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちが成就し、比丘尼たちが成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちが成就しないのであれば、この清浄行はその部分において不完全であったでしょう。しかし尊者ゴータマよ、尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちも成就し、比丘尼たちも成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちも成就しているゆえに、この清浄行はその部分において完全です。

‘‘Sace hi, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako abhavissa, bhikkhū ca ārādhakā abhavissaṃsu, bhikkhuniyo ca ārādhikā abhavissaṃsu, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā abhavissaṃsu, no ca kho upāsakā gihī odātavasanā kāmabhogino ārādhakā abhavissaṃsu; evamidaṃ brahmacariyaṃ aparipūraṃ abhavissa tenaṅgena. Yasmā ca kho, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako, bhikkhū ca ārādhakā, bhikkhuniyo ca ārādhikā, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā, upāsakā ca gihī odātavasanā kāmabhogino ārādhakā; evamidaṃ brahmacariyaṃ paripūraṃ tenaṅgena.

尊者ゴータマよ、もし尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちが成就し、比丘尼たちが成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちが成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちが成就しないのであれば、この清浄行はその部分において不完全であったでしょう。しかし尊者ゴータマよ、尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちも成就し、比丘尼たちも成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちも成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちも成就しているゆえに、この清浄行はその部分において完全です。

‘‘Sace hi, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako abhavissa, bhikkhū ca ārādhakā abhavissaṃsu, bhikkhuniyo ca ārādhikā abhavissaṃsu, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā abhavissaṃsu, upāsakā ca gihī odātavasanā kāmabhogino ārādhakā abhavissaṃsu, no ca kho upāsikā gihiniyo odātavasanā brahmacāriniyo ārādhikā abhavissaṃsu; evamidaṃ brahmacariyaṃ aparipūraṃ abhavissa tenaṅgena. Yasmā ca kho, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako, bhikkhū ca ārādhakā, bhikkhuniyo ca ārādhikā, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā, upāsakā ca gihī odātavasanā kāmabhogino ārādhakā, upāsikā ca gihiniyo odātavasanā brahmacāriniyo ārādhikā; evamidaṃ brahmacariyaṃ paripūraṃ tenaṅgena.

尊者ゴータマよ、もし尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちが成就し、比丘尼たちが成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちが成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちが成就し、白衣を着て清浄行を修める在家女性信徒たちが成就しないのであれば、この清浄行はその部分において不完全であったでしょう。しかし尊者ゴータマよ、尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちも成就し、比丘尼たちも成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちも成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちも成就し、白衣を着て清浄行を修める在家女性信徒たちも成就しているゆえに、この清浄行はその部分において完全です。

‘‘Sace hi, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako abhavissa, bhikkhū ca ārādhakā abhavissaṃsu, bhikkhuniyo ca ārādhikā abhavissaṃsu, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā abhavissaṃsu, upāsakā ca gihī odātavasanā kāmabhogino ārādhakā abhavissaṃsu, upāsikā ca gihiniyo odātavasanā brahmacāriniyo ārādhikā abhavissaṃsu, no ca kho upāsikā gihiniyo odātavasanā kāmabhoginiyo ārādhikā abhavissaṃsu; evamidaṃ brahmacariyaṃ aparipūraṃ abhavissa tenaṅgena. Yasmā ca kho, bho gotama, imaṃ dhammaṃ bhavañceva gotamo ārādhako, bhikkhū ca ārādhakā, bhikkhuniyo ca ārādhikā, upāsakā ca gihī odātavasanā brahmacārino ārādhakā, upāsakā ca gihī odātavasanā kāmabhogino ārādhakā, upāsikā ca gihiniyo odātavasanā brahmacāriniyo ārādhikā, upāsikā ca gihiniyo odātavasanā kāmabhoginiyo ārādhikā; evamidaṃ brahmacariyaṃ paripūraṃ tenaṅgena.

尊者ゴータマよ、もし尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちが成就し、比丘尼たちが成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちが成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちが成就し、白衣を着て清浄行を修める在家女性信徒たちが成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家女性信徒たちが成就しないのであれば、この清浄行はその部分において不完全であったでしょう。しかし尊者ゴータマよ、尊者ゴータマがこの法を成就され、比丘たちも成就し、比丘尼たちも成就し、白衣を着て清浄行を修める在家信徒たちも成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家信徒たちも成就し、白衣を着て清浄行を修める在家女性信徒たちも成就し、白衣を着て欲望を楽しむ在家女性信徒たちも成就しているゆえに、この清浄行はその部分において完全です。

197. ‘‘Seyyathāpi, bho gotama, gaṅgā nadī samuddaninnā samuddapoṇā samuddapabbhārā samuddaṃ āhacca tiṭṭhati, evamevāyaṃ bhoto gotamassa parisā sagahaṭṭhapabbajitā nibbānaninnā nibbānapoṇā nibbānapabbhārā nibbānaṃ āhacca tiṭṭhati. Abhikkantaṃ, bho gotama…pe… esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Labheyyāhaṃ bhoto gotamassa santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampada’’nti. ‘‘Yo kho, vaccha, aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, so cattāro māse parivasati. Catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya; api ca mettha puggalavemattatā viditā’’ti. ‘‘Sace, bhante, aññatitthiyapubbā imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhantā pabbajjaṃ, ākaṅkhantā upasampadaṃ cattāro māse parivasanti, catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya; ahaṃ cattāri vassāni parivasissāmi. Catunnaṃ vassānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājentu upasampādentu bhikkhubhāvāyā’’ti. Alattha kho vacchagotto paribbājako bhagavato santike pabbajjaṃ alattha upasampadaṃ.

197. 尊者ゴータマよ、たとえばガンジス川が海に傾き、海に向かい、海に注ぎ、海に達して留まるように、尊者ゴータマの在家・出家からなるこの会衆もまた、涅槃に傾き、涅槃に向かい、涅槃に注ぎ、涅槃に達して留まっています。素晴らしいことです、尊者ゴータマよ……(中略)……私は尊者ゴータマと、法と、比丘サンガに帰依いたします。私は尊者ゴータマのもとで出家を得、受戒(具足戒)を得たいと願います」 「ヴァッチャよ、かつて他の異端に属していた者で、この法と規律において出家を望み、受戒を望む者は、四ヶ月間別住(試みの期間)をしなければならない。四ヶ月の経過の後、心に適った比丘たちが出家させ、比丘としての受戒を授けるのである。しかし、これについて人それぞれの違いがあることも私は認めている」 「尊者よ、もし以前に他の異端に属していた者たちが、この法と規律において出家を望み、受戒を望んで四ヶ月間別住し、四ヶ月の経過の後に、心に適った比丘たちが出家させ、比丘としての受戒を授けるのでしたら、私は四年間別住いたしましょう。四年の経過の後に、心に適った比丘たちが出家させ、比丘としての受戒を授けてくださいますように」と。遍歴行者ヴァッチャゴッタは世尊のもとで出家を得、受戒を得た。

Acirūpasampanno kho panāyasmā vacchagotto addhamāsūpasampanno yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā vacchagotto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘yāvatakaṃ, bhante, sekhena ñāṇena sekhāya vijjāya pattabbaṃ, anuppattaṃ taṃ mayā; uttari ca me bhagavā dhammaṃ desetū’’ti. ‘‘Tena hi tvaṃ, vaccha, dve dhamme uttari bhāvehi – samathañca vipassanañca. Ime kho te, vaccha, dve dhammā uttari bhāvitā – samatho ca vipassanā ca – anekadhātupaṭivedhāya saṃvattissanti.

そして受戒して間もない、受戒して半月を経た尊者ヴァッチャゴッタは、世尊のもとへと近づいた。近づいて、世尊に礼拝して一方に座った。一方に座った尊者ヴァッチャゴッタは世尊にこう申し上げた。「尊者よ、有学の知、有学の明によって達せられるべきものを、私はすべて到達いたしました。世尊よ、私にさらにそれ以上の法を説いてください」「ヴァッチャよ、それならば、あなたはさらに二つの法を修習しなさい。止(サマタ)と観(ヴィパッサナー)である。ヴァッチャよ、これら二つの法、止と観をさらに修習したならば、様々な界(要素)の通達へと資するであろう。

198. ‘‘So tvaṃ, vaccha, yāvadeva ākaṅkhissasi – ‘anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhaveyyaṃ – ekopi hutvā bahudhā assaṃ, bahudhāpi hutvā eko assaṃ; āvibhāvaṃ, tirobhāvaṃ; tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gaccheyyaṃ, seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ kareyyaṃ, seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gaccheyyaṃ, seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kameyyaṃ, seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parimaseyyaṃ, parimajjeyyaṃ; yāvabrahmalokāpi kāyena vasaṃ vatteyya’nti, tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇissasi, sati satiāyatane.

198. ヴァッチャよ、あなたが望むがままに、『私は様々な神通の力を体験したい。一つとなって多くの姿となり、多くの姿となって一つとなり、現れ、消え、壁を通り抜け、城壁を通り抜け、山を通り抜けて、空間を行くかのように遮られることなく進み、大地においても水の中を行くかのように浮き沈みし、水の上においても大地の上を行くかのように沈まずに歩み、空間においても有翼の鳥のように結跏趺坐のまま飛び、このように大きな神通力があり、このように大きな威力のある太陽や月をも手で触れ、撫で、梵天の世界にまでも身体によって力を及ぼしたい』と望むならば、その境遇(能力)が存在するごとに、それぞれのところで証知する能力を得るであろう。

‘‘So tvaṃ, vaccha, yāvadeva ākaṅkhissasi – ‘dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇeyyaṃ – dibbe ca mānuse ca, ye dūre santike cā’ti, tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇissasi, sati satiāyatane.

ヴァッチャよ、あなたが望むがままに、『清浄で人間のそれを超えた天耳界によって、天界の音と人間の音の双方を、遠くにあるものも近くにあるものも聞きたい』と望むならば、その境遇が存在するごとに、それぞれのところで証知する能力を得るであろう。

‘‘So tvaṃ, vaccha, yāvadeva ākaṅkhissasi – ‘parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajāneyyaṃ – sarāgaṃ vā cittaṃ sarāgaṃ cittanti pajāneyyaṃ, vītarāgaṃ vā cittaṃ vītarāgaṃ cittanti pajāneyyaṃ; sadosaṃ vā cittaṃ sadosaṃ cittanti pajāneyyaṃ, vītadosaṃ vā cittaṃ vītadosaṃ cittanti pajāneyyaṃ; samohaṃ vā cittaṃ samohaṃ cittanti pajāneyyaṃ, vītamohaṃ vā cittaṃ vītamohaṃ cittanti pajāneyyaṃ; saṃkhittaṃ vā cittaṃ saṃkhittaṃ cittanti pajāneyyaṃ, vikkhittaṃ vā cittaṃ vikkhittaṃ cittanti pajāneyyaṃ; mahaggataṃ vā cittaṃ mahaggataṃ cittanti pajāneyyaṃ, amahaggataṃ vā cittaṃ amahaggataṃ cittanti pajāneyyaṃ; sauttaraṃ vā cittaṃ sauttaraṃ cittanti pajāneyyaṃ, anuttaraṃ vā cittaṃ anuttaraṃ cittanti pajāneyyaṃ; samāhitaṃ vā cittaṃ samāhitaṃ cittanti pajāneyyaṃ, asamāhitaṃ vā cittaṃ asamāhitaṃ cittanti pajāneyyaṃ; vimuttaṃ vā cittaṃ vimuttaṃ cittanti pajāneyyaṃ, avimuttaṃ vā cittaṃ avimuttaṃ cittanti pajāneyya’nti, tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇissasi, sati satiāyatane.

「ヴァッチャよ、そなたが望むならいつでも――『他の有情たち、他の人物たちの心を自分の心で見通して知ろう。貪りのある心には貪りのある心と知り、貪りを離れた心には貪りを離れた心と知ろう。怒りのある心には怒りのある心と知り、怒りを離れた心には怒りを離れた心と知ろう。迷いのある心には迷いのある心と知り、迷いを離れた心には迷いを離れた心と知ろう。縮こまった心には縮こまった心と知り、散乱した心には散乱した心と知ろう。広大な心には広大な心と知り、広大でない心には広大でない心と知ろう。さらに上の段階のある心にはさらに上の段階のある心と知り、無上の心には無上の心と知ろう。定まった心には定まった心と知り、定まっていない心には定まっていない心と知ろう。解脱した心には解脱した心と知り、解脱していない心には解脱していない心と知ろう』と――その処々において、境地が存する限り、自ら証得することに適した者となるであろう。

‘‘So tvaṃ, vaccha, yāvadeva ākaṅkhissasi – ‘anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussareyyaṃ, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi; anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe – amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapannoti; iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussareyya’nti, tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇissasi, sati satiāyatane.

ヴァッチャよ、そなたが望むならいつでも――『多種多様な過去の生涯を想起しよう。すなわち、一生、二生、三生、四生、五生、十生、二十生、三十生、四十生、五十生、百生、千生、十万生、数多の壊劫、数多の成劫、数多の壊成劫において、「私はあそこにいて、このような名であり、このような氏族であり、このような身分であり、このような食物を摂り、このような苦楽を経験し、このような寿命の限度であった。そこから没して、あそこに生まれた。そこでもまたこのような名であり、このような氏族であり、このような身分であり、このような食物を摂り、このような苦楽を経験し、このような寿命の限度であった。そこから没して、ここに生まれた」と。このように形姿とともに、細部とともに、多種多様な過去の生涯を想起しよう』と――その処々において、境地が存する限り、自ら証得することに適した者となるであろう。

‘‘So tvaṃ, vaccha, yāvadeva ākaṅkhissasi – ‘dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passeyyaṃ cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajāneyyaṃ – ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā vacīduccaritena samannāgatā manoduccaritena samannāgatā ariyānaṃ upavādakā micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā; ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā vacīsucaritena samannāgatā manosucaritena samannāgatā ariyānaṃ anupavādakā sammādiṭṭhikā sammādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannāti; iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passeyyaṃ cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajāneyya’nti, tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇissasi, sati satiāyatane.

ヴァッチャよ、そなたが望むならいつでも――『清らかで人の能力を超えた天眼によって、有情たちが死に、また生まれ、卑しい者、高貴な者、美しい者、醜い者、善き境涯にある者、悪しき境涯にある者を見よう。有情たちが業のままに赴くのを知ろう。「実に、これらの有情たちは身体による悪行を具え、言葉による悪行を具え、心による悪行を具え、聖者たちを誹謗し、邪見を抱き、邪見の業を受け入れていた。彼らは身体が崩壊して死んだ後、悪趣・苦界・堕処・地獄に生まれた。しかしまた、これらの有情たちは身体による善行を具え、言葉による善行を具え、心による善行を具え、聖者たちを誹謗せず、正見を抱き、正見の業を受け入れていた。彼らは身体が崩壊して死んだ後、善趣・天界に生まれた」と。このように清らかで人の能力を超えた天眼によって、有情たちが死に、また生まれ、卑しい者、高貴な者、美しい者、醜い者、善き境涯にある者、悪しき境涯にある者を見よう。有情たちが業のままに赴くのを知ろう』と――その処々において、境地が存する限り、自ら証得することに適した者となるであろう。

‘‘So tvaṃ, vaccha, yāvadeva ākaṅkhissasi – ‘āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya’nti, tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇissasi, sati satiāyatane’’ti.

ヴァッチャよ、そなたが望むならいつでも――『煩悩の滅尽により、煩悩のない心解脱・智慧解脱を、現世において自ら高い智慧をもって証知し、成就して住しよう』と――その処々において、境地が存する限り、自ら証得することに適した者となるであろう」と。

199. Atha kho āyasmā vacchagotto bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi. Atha kho āyasmā vacchagotto eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā vacchagotto arahataṃ ahosi.

199. そこで、ヴァッチャゴッタ尊者は世尊の説法を歓喜し、随喜して、座から立ち上がり、世尊に礼拝し、右回りをして立ち去った。そして、ヴァッチャゴッタ尊者は一人離れて、怠ることなく、熱心に、精進して住し、まもなく――良家の男子たちが家から出て家なき身となって正しく出家するその目的である――無上の清浄行の完成を、現世において自ら高い智慧をもって証知し、成就して住した。「生は尽きた。清浄行は修められた。なすべきことはなされた。もはや二度とこのような存在の状態に戻ることはない」と知った。こうして、ヴァッチャゴッタ尊者は阿羅漢の一人となったのである。

200. Tena kho pana samayena sambahulā bhikkhū bhagavantaṃ dassanāya gacchanti. Addasā kho āyasmā vacchagotto te bhikkhū dūratova āgacchante. Disvāna yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te bhikkhū etadavoca – ‘‘handa! Kahaṃ pana tumhe āyasmanto gacchathā’’ti? ‘‘Bhagavantaṃ kho mayaṃ, āvuso, dassanāya gacchāmā’’ti. ‘‘Tenahāyasmanto mama vacanena bhagavato pāde sirasā vandatha, evañca vadetha – ‘vacchagotto, bhante, bhikkhu bhagavato pāde sirasā vandati, evañca vadeti – pariciṇṇo me bhagavā, pariciṇṇo me sugato’’’ti. ‘‘Evamāvuso’’ti kho te bhikkhū āyasmato vacchagottassa paccassosuṃ. Atha kho te bhikkhū yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘āyasmā, bhante, vacchagotto bhagavato pāde sirasā vandati, evañca vadeti – ‘pariciṇṇo me bhagavā, pariciṇṇo me sugato’’’ti. ‘‘Pubbeva me, bhikkhave, vacchagotto bhikkhu cetasā ceto paricca vidito – ‘tevijjo vacchagotto bhikkhu mahiddhiko mahānubhāvo’ti. Devatāpi me etamatthaṃ ārocesuṃ – ‘tevijjo, bhante, vacchagotto bhikkhu mahiddhiko mahānubhāvo’’’ti.

200. その頃、多くの比丘たちが世尊に拝謁するために赴いていた。ヴァッチャゴッタ尊者はそれらの比丘たちが遠くから来るのを見た。見て、それらの比丘たちのところへ近づいた。近づいて、比丘たちにこう言った。「さあ、尊者たちはどこへ行かれるのですか」「友よ、私たちは世尊にお目にかかるために行くのです」「では、尊者たちよ、私の言葉として世尊の両足に頭をすりつけて礼拝し、このように伝えてください。『世尊よ、比丘ヴァッチャゴッタは世尊の両足に頭をすりつけて礼拝し、このように申し上げております。「私は世尊にお仕えいたしました、私は善逝にお仕えいたしました」と』」「友よ、わかりました」と、それらの比丘たちはヴァッチャゴッタ尊者に答えた。 そこで、それらの比丘たちは世尊のところへ近づいた。近づいて、世尊に礼拝し、一方の側に座った。一方の側に座った比丘たちは、世尊にこう申し上げた。「世尊よ、ヴァッチャゴッタ尊者は世尊の両足に頭をすりつけて礼拝し、このように申し上げております。『私は世尊にお仕えいたしました、私は善逝にお仕えいたしました』と」 「比丘たちよ、私はすでに以前から自分の心で彼の心を察して、『比丘ヴァッチャゴッタは三明を得た者であり、大神通・大威力ある者である』と知っていた。諸天もまた私にこのことを知らせてくれた。『世尊よ、比丘ヴァッチャゴッタは三明を得た者であり、大神通・大威力ある者です』と」

Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.

世尊はこのように説かれた。比丘たちは心から喜び、世尊の説法を歓喜した。

Mahāvacchasuttaṃ niṭṭhitaṃ tatiyaṃ.

大ヴァッチャ経 第三 終わる。

4. Dīghanakhasuttaṃ

4. 長爪経(ディーガナカ経)

201. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati gijjhakūṭe pabbate sūkarakhatāyaṃ. Atha kho dīghanakho paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho dīghanakho paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ahañhi, bho gotama, evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – ‘sabbaṃ me nakkhamatī’’’ti. ‘‘Yāpi kho te esā, aggivessana, diṭṭhi – ‘sabbaṃ me nakkhamatī’ti, esāpi te diṭṭhi nakkhamatī’’ti? ‘‘Esā ce me, bho gotama, diṭṭhi khameyya, taṃpassa tādisameva, taṃpassa tādisamevā’’ti. ‘‘Ato kho te, aggivessana, bahū hi bahutarā lokasmiṃ ye evamāhaṃsu – ‘taṃpassa tādisameva, taṃpassa tādisamevā’ti. Te tañceva diṭṭhiṃ nappajahanti aññañca diṭṭhiṃ upādiyanti. Ato kho te, aggivessana, tanū hi tanutarā lokasmiṃ ye evamāhaṃsu – ‘taṃpassa tādisameva, taṃpassa tādisamevā’ti. Te tañceva diṭṭhiṃ pajahanti aññañca diṭṭhiṃ na upādiyanti. Santaggivessana, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘sabbaṃ me khamatī’ti; santaggivessana, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘sabbaṃ me nakkhamatī’ti; santaggivessana, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘ekaccaṃ me khamati, ekaccaṃ me nakkhamatī’ti. Tatraggivessana, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘sabbaṃ me khamatī’ti tesamayaṃ diṭṭhi sārāgāya santike, saññogāya santike, abhinandanāya santike ajjhosānāya santike upādānāya santike; tatraggivessana ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘sabbaṃ me nakkhamatī’ti tesamayaṃ diṭṭhi asārāgāya santike, asaññogāya santike, anabhinandanāya santike, anajjhosānāya santike, anupādānāya santike’’ti.

201. このように私は聞いた。ある時、世尊は王舎城の霊鷲山の猪窟におられた。そのとき、遍歴行者ディーガナカ(長爪)が世尊のところへ近づいた。近づいて、世尊と親しく挨拶を交わした。歓迎と記憶にとどめるべき会話を交わしてから、一方の側に立った。一方の側に立った遍歴行者ディーガナカは、世尊にこう言った。「尊者ゴータマよ、私はこのように主張し、このような見解を持っています。『すべてのものは私にとって容認できない』と」 「アッギヴェッサナよ、そなたの持つ『すべてのものは私にとって容認できない』というその見解すらも、そなたにとって容認できないのか」 「尊者ゴータマよ、もしこの見解が私にとって容認できるなら、それもまた同じこと、それもまた同じことです」 「アッギヴェッサナよ、世の中で『それもまた同じこと、それもまた同じことである』と言う者たちの多くは、実にさらに大多数である。彼らはその見解を捨てず、別の見解に執着している。アッギヴェッサナよ、世の中で『それもまた同じこと、それもまた同じことである』と言う者たちの中で、(実際にそれを捨てる者は)実にさらに極めて少数である。彼らはその見解を捨てて、別の見解にも執着しない。 アッギヴェッサナよ、ある修行者やバラモンたちは、『すべてのものは私にとって容認できる』と主張し、そのような見解を持っている。アッギヴェッサナよ、ある修行者やバラモンたちは、『すべてのものは私にとって容認できない』と主張し、そのような見解を持っている。アッギヴェッサナよ、ある修行者やバラモンたちは、『あるものは私にとって容認でき、あるものは私にとって容認できない』と主張し、そのような見解を持っている。 アッギヴェッサナよ、そこで、『すべてのものは私にとって容認できる』と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモンたち、彼らのこの見解は、貪りに近く、束縛に近く、歓喜に近く、執着に近く、取着に近い。 アッギヴェッサナよ、そこで、『すべてのものは私にとって容認できない』と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモンたち、彼らのこの見解は、無貪に近く、不束縛に近く、不歓喜に近く、不執着に近く、不取着に近い」

202. Evaṃ vutte, dīghanakho paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ukkaṃseti me bhavaṃ gotamo diṭṭhigataṃ, samukkaṃseti me bhavaṃ gotamo diṭṭhigata’’nti. ‘‘Tatraggivessana, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘ekaccaṃ me khamati, ekaccaṃ me nakkhamatī’ti. Yā hi tesaṃ khamati sāyaṃ diṭṭhi sārāgāya santike, saññogāya santike, abhinandanāya santike, ajjhosānāya santike, upādānāya santike; yā hi tesaṃ nakkhamati sāyaṃ diṭṭhi asārāgāya santike, asaññogāya santike, anabhinandanāya santike, anajjhosānāya santike, anupādānāya santike. Tatraggivessana, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘sabbaṃ me khamatī’ti tattha viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘yā kho me ayaṃ diṭṭhi – sabbaṃ me khamatīti, imañce ahaṃ diṭṭhiṃ thāmasā parāmāsā abhinivissa vohareyyaṃ – idameva saccaṃ moghamaññanti; dvīhi me assa viggaho – yo cāyaṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – sabbaṃ me nakkhamatīti, yo cāyaṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – ekaccaṃ me khamati, ekaccaṃ me nakkhamatīti – imehi assa dvīhi viggaho. Iti viggahe sati vivādo, vivāde sati vighāto, vighāte sati vihesā’. Iti so viggahañca vivādañca vighātañca vihesañca attani sampassamāno tañceva diṭṭhiṃ pajahati aññañca diṭṭhiṃ na upādiyati. Evametāsaṃ diṭṭhīnaṃ pahānaṃ hoti, evametāsaṃ diṭṭhīnaṃ paṭinissaggo hoti.

202. このように言われたとき、遍歴行者ディーガナカは世尊にこう言った。「尊者ゴータマは私の見解を称揚してくださる。尊者ゴータマは私の見解を讃えてくださる」 「アッギヴェッサナよ、そこで、『あるものは私にとって容認でき、あるものは私にとって容認できない』と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモンたちについて、彼らにとって容認できる見解は、貪りに近く、束縛に近く、歓喜に近く、執着に近く、取着に近い。彼らにとって容認できない見解は、無貪に近く、不束縛に近く、不歓喜に近く、不執着に近く、不取着に近い。 アッギヴェッサナよ、そこで、『すべてのものは私にとって容認できる』と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモンたちについて、賢い人はこのように熟慮する。 『私のこの「すべてのものは私にとって容認できる」という見解、もし私がこの見解を固執し、執着して、「これのみが真実であり、他は虚偽である」と主張するならば、私には二つの衝突が生じるであろう。「すべてのものは私にとって容認できない」と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモン、そして「あるものは私にとって容認でき、あるものは私にとって容認できない」と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモン、これら二者との衝突が生じるであろう。衝突があれば論争があり、論争があれば苦悩があり、苦悩があれば害意が生じる』と。このように、彼は自らに衝突と論争と苦悩と害意を見て、その見解を捨て、別の見解にも執着しない。このようにしてこれらの見解の放棄があり、このようにしてこれらの見解の離脱がある。

203. ‘‘Tatraggivessana, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘sabbaṃ me nakkhamatī’ti tattha viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘yā kho me ayaṃ diṭṭhi – sabbaṃ me nakkhamatī’ti, imañce ahaṃ diṭṭhiṃ thāmasā parāmāsā abhinivissa vohareyyaṃ – idameva saccaṃ moghamaññanti; dvīhi me assa viggaho – yo cāyaṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – sabbaṃ me khamatīti, yo cāyaṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – ekaccaṃ me khamati ekaccaṃ me nakkhamatīti – imehi assa dvīhi viggaho. Iti viggahe sati vivādo, vivāde sati vighāto, vighāte sati vihesā’. Iti so viggahañca vivādañca vighātañca vihesañca attani sampassamāno tañceva diṭṭhiṃ pajahati aññañca diṭṭhiṃ na upādiyati. Evametāsaṃ diṭṭhīnaṃ pahānaṃ hoti, evametāsaṃ diṭṭhīnaṃ paṭinissaggo hoti.

203. アッギヴェッサナよ、そこで、『すべてのものは私にとって容認できない』と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモンたちについて、賢い人はこのように熟慮する。 『私のこの「すべてのものは私にとって容認できない」という見解、もし私がこの見解を固執し、執着して、「これのみが真実であり、他は虚偽である」と主張するならば、私には二つの衝突が生じるであろう。「すべてのものは私にとって容認できる」と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモン、そして「あるものは私にとって容認でき、あるものは私にとって容認できない」と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモン、これら二者との衝突が生じるであろう。衝突があれば論争があり、論争があれば苦悩があり、苦悩があれば害意が生じる』と。このように、彼は自らに衝突と論争と苦悩と害意を見て、その見解を捨て、別の見解にも執着しない。このようにしてこれらの見解の放棄があり、このようにしてこれらの見解の離脱がある。

204. ‘‘Tatraggivessana, ye te samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino evaṃdiṭṭhino – ‘ekaccaṃ me khamati, ekaccaṃ me nakkhamatī’ti tattha viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘yā kho me ayaṃ diṭṭhi – ekaccaṃ me khamati, ekaccaṃ me nakkhamatīti, imañce ahaṃ diṭṭhiṃ thāmasā parāmāsā abhinivissa vohareyyaṃ – idameva saccaṃ moghamaññanti; dvīhi me assa viggaho – yo cāyaṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – sabbaṃ me khamatīti, yo cāyaṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – sabbaṃ me nakkhamatīti – imehi assa dvīhi viggaho. Iti viggahe sati vivādo, vivāde sati vighāto, vighāte sati vihesā’. Iti so viggahañca vivādañca vighātañca vihesañca attani sampassamāno tañceva diṭṭhiṃ pajahati aññañca diṭṭhiṃ na upādiyati. Evametāsaṃ diṭṭhīnaṃ pahānaṃ hoti, evametāsaṃ diṭṭhīnaṃ paṭinissaggo hoti.

204. アッギヴェッサナよ、そこで、『あるものは私にとって容認でき、あるものは私にとって容認できない』と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモンたちについて、賢い人はこのように熟慮する。 『私のこの「あるものは私にとって容認でき、あるものは私にとって容認できない」という見解、もし私がこの見解を固執し、執着して、「これのみが真実であり、他は虚偽である」と主張するならば、私には二つの衝突が生じるであろう。「すべてのものは私にとって容認できる」と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモン、そして「すべてのものは私にとって容認できない」と主張し、そのような見解を持つ修行者やバラモン、これら二者との衝突が生じるであろう。衝突があれば論争があり、論争があれば苦悩があり、苦悩があれば害意が生じる』と。このように、彼は自らに衝突と論争と苦悩と害意を見て、その見解を捨て、別の見解にも執着しない。このようにしてこれらの見解の放棄があり、このようにしてこれらの見解の離脱がある。

205. ‘‘Ayaṃ kho panaggivessana, kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsupacayo aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo, aniccato dukkhato rogato gaṇḍato sallato aghato ābādhato parato palokato suññato anattato samanupassitabbo. Tassimaṃ kāyaṃ aniccato dukkhato rogato gaṇḍato sallato aghato ābādhato parato palokato suññato anattato samanupassato yo kāyasmiṃ kāyachando kāyasneho kāyanvayatā sā pahīyati.

205. アッギヴェッサナよ、ところで、この身体は物質的であり、四大種から成り、父母から生まれ、飯や粥によって養われ、無常であり、香油を塗られたり、揉まれたり、破壊されたり、散乱させられたりする性質のものであり、無常なるものとして、苦なるものとして、病なるものとして、腫物なるものとして、刺なるものとして、禍いなるものとして、患いなるものとして、他なるものとして、崩壊するものとして、空なるものとして、無我なるものとして観察されるべきである。この身体を無常、苦、病、腫物、刺、禍い、患い、他、崩壊するもの、空、無我と観察する者には、身体に対する身体の欲求、身体の愛着、身体への依存心が捨てられる。

‘‘Tisso kho imā, aggivessana, vedanā – sukhā vedanā, dukkhā vedanā, adukkhamasukhā vedanā. Yasmiṃ, aggivessana, samaye sukhaṃ vedanaṃ vedeti, neva tasmiṃ samaye dukkhaṃ vedanaṃ vedeti, na adukkhamasukhaṃ vedanaṃ vedeti; sukhaṃyeva tasmiṃ samaye vedanaṃ vedeti. Yasmiṃ, aggivessana, samaye dukkhaṃ vedanaṃ vedeti, neva tasmiṃ samaye sukhaṃ vedanaṃ vedeti, na adukkhamasukhaṃ vedanaṃ vedeti; dukkhaṃyeva tasmiṃ samaye vedanaṃ vedeti. Yasmiṃ, aggivessana, samaye adukkhamasukhaṃ vedanaṃ vedeti, neva tasmiṃ samaye sukhaṃ vedanaṃ vedeti, na dukkhaṃ vedanaṃ vedeti; adukkhamasukhaṃyeva tasmiṃ samaye vedanaṃ vedeti. Sukhāpi kho, aggivessana, vedanā aniccā saṅkhatā paṭiccasamuppannā khayadhammā vayadhammā virāgadhammā nirodhadhammā; dukkhāpi kho, aggivessana, vedanā aniccā saṅkhatā paṭiccasamuppannā khayadhammā vayadhammā virāgadhammā nirodhadhammā; adukkhamasukhāpi kho, aggivessana, vedanā aniccā saṅkhatā paṭiccasamuppannā khayadhammā vayadhammā virāgadhammā nirodhadhammā. Evaṃ passaṃ, aggivessana, sutavā ariyasāvako sukhāyapi vedanāya nibbindati, dukkhāyapi vedanāya nibbindati, adukkhamasukhāyapi vedanāya nibbindati; nibbindaṃ virajjati, virāgā vimuccati. Vimuttasmiṃ, vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti. Evaṃ vimuttacitto kho, aggivessana, bhikkhu na kenaci saṃvadati, na kenaci vivadati, yañca loke vuttaṃ tena voharati, aparāmasa’’nti.

アッギヴェッサナよ、これらの三つの感受(受)がある。楽受、苦受、不苦不楽受である。アッギヴェッサナよ、ある時に楽受を感じているなら、その時には苦受を感じることはなく、不苦不楽受を感じることもない。その時にはただ楽受のみを感じている。アッギヴェッサナよ、ある時に苦受を感じているなら、その時には楽受を感じることはなく、不苦不楽受を感じることもない。その時にはただ苦受のみを感じている。アッギヴェッサナよ、ある時に不苦不楽受を感じているなら、その時には楽受を感じることはなく、苦受を感じることもない。その時にはただ不苦不楽受のみを感じている。 アッギヴェッサナよ、楽受もまた無常であり、作られたものであり、縁りて生じたものであり、滅びゆく性質、消えゆく性質、離貪の性質、止滅の性質のものである。苦受もまた無常であり、作られたものであり、縁りて生じたものであり、滅びゆく性質、消えゆく性質、離貪の性質、止滅の性質のものである。不苦不楽受もまた無常であり、作られたものであり、縁りて生じたものであり、滅びゆく性質、消えゆく性質、離貪の性質、止滅の性質のものである。 アッギヴェッサナよ、このように見る、よく学んだ聖なる弟子は、楽受に対しても厭い離れ、苦受に対しても厭い離れ、不苦不楽受に対しても厭い離れる。厭い離れるがゆえに離貪し、離貪のゆえに解脱する。解脱したとき、『解脱した』という智慧が生じる。『生は尽きた。清浄行は修められた。なすべきことはなされた。もはや二度とこのような存在の状態に戻ることはない』と知るのである。アッギヴェッサナよ、このように心が解脱した比丘は、誰とも言い争わず、誰とも論争せず、世間で用いられている言葉を使って語るが、それに執着することはない」

206. Tena kho pana samayena āyasmā sāriputto bhagavato piṭṭhito ṭhito hoti bhagavantaṃ bījayamāno . Atha kho āyasmato sāriputtassa etadahosi – ‘‘tesaṃ tesaṃ kira no bhagavā dhammānaṃ abhiññā pahānamāha, tesaṃ tesaṃ kira no sugato dhammānaṃ abhiññā paṭinissaggamāhā’’ti. Iti hidaṃ āyasmato sāriputtassa paṭisañcikkhato anupādāya āsavehi cittaṃ vimucci. Dīghanakhassa pana paribbājakassa virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādi – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti. Atha kho dīghanakho paribbājako diṭṭhadhammo pattadhammo viditadhammo pariyogāḷhadhammo tiṇṇavicikiccho vigatakathaṃkatho vesārajjappatto aparappaccayo satthusāsane bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – cakkhumanto rūpāni dakkhantīti – evameva kho bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.

206. その時、サーリプッタ尊者は世尊の背後に立ち、世尊を扇いでいた。そのとき、サーリプッタ尊者はこのように思った。「実に世尊は、それら種々の法を高い智慧によって知って断滅することを説かれた。実に善逝は、それら種々の法を高い智慧によって知って離脱することを説かれた」と。このように熟慮しているサーリプッタ尊者の心は、執着することなく煩悩から解脱した。 一方、遍歴行者ディーガナカには、「生じる性質のものはすべて、滅する性質のものである」という、塵垢のない清浄な法眼が生じた。そこで、遍歴行者ディーガナカは法を見、法に達し、法を知り、法を究め、疑惑を越え、躊躇を離れ、確信を得て、師の教えにおいて他者によらなくなり、世尊にこう申し上げた。 「素晴らしいことです、尊者ゴータマよ! 素晴らしいことです、尊者ゴータマよ! たとえば尊者ゴータマよ、倒れたものを起こすように、覆われたものを顕わにするように、道に迷った者に道を教えるように、暗闇の中に『目の澄んだ者たちが形姿を見るであろう』と灯火を掲げるように、まさにそのように尊者ゴータマによって多くの手立てをもって法が明らかにされました。私は尊者ゴータマと法と比丘僧伽に帰依いたします。尊者ゴータマよ、私を今日以降、命ある限り帰依した在俗信者(ウパーサカ)として受け止めてください」

Dīghanakhasuttaṃ niṭṭhitaṃ catutthaṃ.

長爪経 第四 終わる。

5. Māgaṇḍiyasuttaṃ

5. マーガンディヤ経

207. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kurūsu viharati kammāsadhammaṃ nāma kurūnaṃ nigamo, bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāre tiṇasanthārake . Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya kammāsadhammaṃ piṇḍāya pāvisi. Kammāsadhammaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena aññataro vanasaṇḍo tenupasaṅkami divāvihārāya. Taṃ vanasaṇḍaṃ ajjhogāhetvā aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisīdi. Atha kho māgaṇḍiyo paribbājako jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno yena bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāraṃ tenupasaṅkami. Addasā kho māgaṇḍiyo paribbājako bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāre tiṇasanthārakaṃ paññattaṃ. Disvāna bhāradvājagottaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca – ‘‘kassa nvayaṃ bhoto bhāradvājassa agyāgāre tiṇasanthārako paññatto, samaṇaseyyānurūpaṃ maññe’’ti? ‘‘Atthi, bho māgaṇḍiya, samaṇo gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. Tassesā bhoto gotamassa seyyā paññattā’’ti. ‘‘Duddiṭṭhaṃ vata, bho bhāradvāja, addasāma; duddiṭṭhaṃ vata, bho bhāradvāja, addasāma! Ye mayaṃ tassa bhoto gotamassa bhūnahuno seyyaṃ addasāmā’’ti. ‘‘Rakkhassetaṃ, māgaṇḍiya, vācaṃ; rakkhassetaṃ, māgaṇḍiya, vācaṃ. Bahū hi tassa bhoto gotamassa khattiyapaṇḍitāpi brāhmaṇapaṇḍitāpi gahapatipaṇḍitāpi samaṇapaṇḍitāpi abhippasannā vinītā ariye ñāye dhamme kusale’’ti. ‘‘Sammukhā cepi mayaṃ, bho bhāradvāja, taṃ bhavantaṃ gotamaṃ passeyyāma, sammukhāpi naṃ vadeyyāma – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī’’ti. ‘‘Sace taṃ bhoto māgaṇḍiyassa agaru āroceyyāmi taṃ samaṇassa gotamassā’’ti. ‘‘Appossukko bhavaṃ bhāradvājo vuttova naṃ vadeyyā’’ti.

207. このように私は聞いた。ある時、世尊はクル国のカンマーサダンマというクル族の町におられ、バラドヴァージャ姓のバラモンの火舎の草の敷物の上におられた。そのとき世尊は午前中に下衣を整え、衣と鉢を持って、カンマーサダンマへ托鉢に入られた。カンマーサダンマで托鉢の行歩を終え、食後、托鉢から戻られると、昼の休息のためにある樹林へと向かわれた。その樹林に入り、ある樹の根元で昼の休息のために座られた。 そのとき、遍歴行者マーガンディヤが散歩と歩行をしながら、バラドヴァージャ姓のバラモンの火舎へと近づいた。遍歴行者マーガンディヤは、バラドヴァージャ姓のバラモンの火舎に草の敷物が敷かれているのを見た。見て、バラドヴァージャ姓のバラモンにこう言った。「尊者バラドヴァージャの火舎に敷かれているこの草の敷物は、どなたのためのものですか。修行者の寝床にふさわしいように思われますが」「マーガンディヤさん、釈迦族の家から出家した釈迦の子である修行者ゴータマという方がおられます。その尊者ゴータマには、このような良き名声が高く響き渡っています。『かの世尊は、まさに阿羅漢であり、正自覚者であり、明行具足であり、善逝であり、世間解であり、無上の調御者であり、天人師であり、仏陀であり、世尊である』と。その尊者ゴータマのために、この寝床が敷かれたのです」 「ああ、尊者バラドヴァージャよ、私たちは実に不吉なものを見ました。尊者バラドヴァージャよ、実に不吉なものを見ました! そのような生命の成長を阻む者(胎児殺し)である尊者ゴータマの寝床を見てしまったのですから」「マーガンディヤよ、その言葉を慎みなさい。マーガンディヤよ、その言葉を慎みなさい。その尊者ゴータマには、多くの王族の賢者たち、バラモンの賢者たち、資産家の賢者たち、修行者の賢者たちも帰依し、聖なる正しい善法へと導かれているのだ」「尊者バラドヴァージャよ、たとえ私たちがその尊者ゴータマに直接会ったとしても、面と向かってこう言うでしょう。『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と。それはなぜか。私たちの経典にそのように伝えられているからです」「マーガンディヤさんが気にされないのであれば、私はそのことを修行者ゴータマにお伝えしましょう」「どうぞ尊者バラドヴァージャよ、言ったとおりにそのまま彼にお伝えください」

208. Assosi kho bhagavā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya bhāradvājagottassa brāhmaṇassa māgaṇḍiyena paribbājakena saddhiṃ imaṃ kathāsallāpaṃ. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yena bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāraṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā nisīdi bhagavā paññatte tiṇasanthārake. Atha kho bhāradvājagotto brāhmaṇo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho bhāradvājagottaṃ brāhmaṇaṃ bhagavā etadavoca – ‘‘ahu pana te, bhāradvāja, māgaṇḍiyena paribbājakena saddhiṃ imaṃyeva tiṇasanthārakaṃ ārabbha kocideva kathāsallāpo’’ti? Evaṃ vutte, bhāradvājagotto brāhmaṇo saṃviggo lomahaṭṭhajāto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘etadeva kho pana mayaṃ bhoto gotamassa ārocetukāmā. Atha ca pana bhavaṃ gotamo anakkhātaṃyeva akkhāsī’’ti. Ayañca hi bhagavato bhāradvājagottena brāhmaṇena saddhiṃ antarākathā vippakatā hoti. Atha kho māgaṇḍiyo paribbājako jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno yena bhāradvājagottassa brāhmaṇassa agyāgāraṃ yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho māgaṇḍiyaṃ paribbājakaṃ bhagavā etadavoca –

208. 世尊は清らかで人の能力を超えた天耳界によって、バラドヴァージャ姓のバラモンと遍歴行者マーガンディヤとのこの対話をお聞きになった。そこで世尊は夕刻に瞑想から立ち上がり、バラドヴァージャ姓のバラモンの火舎へと近づかれた。近づいて、敷かれた草の敷物の上に座られた。そこでバラドヴァージャ姓のバラモンが世尊のところへ近づいた。近づいて、世尊と親しく挨拶を交わした。歓迎と記憶にとどめるべき会話を交わしてから、一方の側に座った。一方の側に座ったバラドヴァージャ姓のバラモンに、世尊はこう言われた。「バラドヴァージャよ、そなたは遍歴行者マーガンディヤと、まさにこの草の敷物をめぐって何らかの対話を交わしたのではないか」 このように言われたとき、バラドヴァージャ姓のバラモンは驚き、身の毛をよだたせて世尊にこう申し上げた。「まさにそのことを私たちは尊者ゴータマにお伝えしようとしていたのです。しかし尊者ゴータマは、言われもしないのに言い当てられました」 世尊とバラドヴァージャ姓のバラモンとのこの間の対話がまだ終わらないうちに、遍歴行者マーガンディヤが散歩と歩行をしながら、バラドヴァージャ姓のバラモンの火舎へ、世尊のおられるところへと近づいてきた。近づいて、世尊と親しく挨拶を交わした。歓迎と記憶にとどめるべき会話を交わしてから、一方の側に座った。一方の側に座った遍歴行者マーガンディヤに、世尊はこう言われた。

209. ‘‘Cakkhuṃ kho, māgaṇḍiya, rūpārāmaṃ rūparataṃ rūpasammuditaṃ. Taṃ tathāgatassa dantaṃ guttaṃ rakkhitaṃ saṃvutaṃ, tassa ca saṃvarāya dhammaṃ deseti. Idaṃ nu te etaṃ, māgaṇḍiya, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’’’ti? ‘‘Etadeva kho pana me, bho gotama, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī’’ti. ‘‘Sotaṃ kho, māgaṇḍiya, saddārāmaṃ…pe… ghānaṃ kho, māgaṇḍiya gandhārāmaṃ… jivhā kho, māgaṇḍiya, rasārāmā rasaratā rasasammuditā. Sā tathāgatassa dantā guttā rakkhitā saṃvutā, tassā ca saṃvarāya dhammaṃ deseti. Idaṃ nu te etaṃ, māgaṇḍiya, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’’’ti? ‘‘Etadeva kho pana me, bho gotama, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī’’ti. ‘‘Kāyo kho, māgaṇḍiya, phoṭṭhabbārāmo phoṭṭhabbarato…pe… mano kho, māgaṇḍiya, dhammārāmo dhammarato dhammasammudito. So tathāgatassa danto gutto rakkhito saṃvuto, tassa ca saṃvarāya dhammaṃ deseti. Idaṃ nu te etaṃ, māgaṇḍiya, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’’’ti? ‘‘Etadeva kho pana me, bho gotama, sandhāya bhāsitaṃ – ‘bhūnahu samaṇo gotamo’ti. Taṃ kissa hetu? Evañhi no sutte ocaratī’’ti.

209. 「マーガンディヤよ、眼は形姿を楽しみ、形姿を喜び、形姿に歓喜するものである。それは如来によって調御され、守られ、護られ、制御されており、その制御のために如来は法を説く。マーガンディヤよ、そなたはこのことを指して『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と言ったのか」 「尊者ゴータマよ、まさにそのことを指して私は『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と言ったのです。それはなぜか。私たちの経典にそのように伝えられているからです」 「マーガンディヤよ、耳は声を楽しみ……(中略)……鼻は香りを楽しみ……舌は味を楽しみ、味を喜び、味に歓喜するものである。それは如来によって調御され、守られ、護られ、制御されており、その制御のために如来は法を説く。マーガンディヤよ、そなたはこのことを指して『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と言ったのか」 「尊者ゴータマよ、まさにそのことを指して私は『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と言ったのです。それはなぜか。私たちの経典にそのように伝えられているからです」 「マーガンディヤよ、身体は感触を楽しみ、感触を喜び……(中略)……意は対象(法)を楽しみ、法を喜び、法に歓喜するものである。それは如来によって調御され、守られ、護られ、制御されており、その制御のために如来は法を説く。マーガンディヤよ、そなたはこのことを指して『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と言ったのか」 「尊者ゴータマよ、まさにそのことを指して私は『修行者ゴータマは生命の成長を阻む者だ』と言ったのです。それはなぜか。私たちの経典にそのように伝えられているからです」

210. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya – ‘idhekacco cakkhuviññeyyehi rūpehi paricāritapubbo assa iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, so aparena samayena rūpānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā rūpataṇhaṃ pahāya rūpapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihareyya. Imassa pana te, māgaṇḍiya, kimassa vacanīya’’’nti? ‘‘Na kiñci, bho gotama’’. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya – ‘idhekacco sotaviññeyyehi saddehi…pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi paricāritapubbo assa iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, so aparena samayena phoṭṭhabbānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā phoṭṭhabbataṇhaṃ pahāya phoṭṭhabbapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihareyya. Imassa pana te, māgaṇḍiya, kimassa vacanīya’’’nti? ‘‘Na kiñci, bho gotama’’.

210. 「マーガンディヤよ、これをどう思うか。ここに、かつて眼で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける形姿によって享受していた者がいたとしよう。彼がのちに、形姿の集起と消滅と甘美さと過患と出離をありのままに知って、形姿への渇愛を捨て、形姿への熱悩を除去し、渇愛を離れて内に静まり返った心で住するようになったとする。マーガンディヤよ、この者に対してそなたは何と言うべきだろうか」「尊者ゴータマよ、何も言うことはありません」 「マーガンディヤよ、これをどう思うか。ここに、かつて耳で識られる声……(中略)……鼻で識られる香り……舌で識られる味……身体で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける感触によって享受していた者がいたとしよう。彼がのちに、感触の集起と消滅と甘美さと過患と出離をありのままに知って、感触への渇愛を捨て、感触への熱悩を除去し、渇愛を離れて内に静まり返った心で住するようになったとする。マーガンディヤよ、この者に対してそなたは何と言うべきだろうか」「尊者ゴータマよ、何も言うことはありません」

211. ‘‘Ahaṃ kho pana, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi…pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. Tassa mayhaṃ, māgaṇḍiya, tayo pāsādā ahesuṃ – eko vassiko, eko hemantiko, eko gimhiko. So kho ahaṃ, māgaṇḍiya, vassike pāsāde vassike cattāro māse nippurisehi tūriyehi paricārayamāno na heṭṭhāpāsādaṃ orohāmi. So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi. So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante. So tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi. Taṃ kissa hetu? Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati, aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi – api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati – tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi.

211. 「マーガンディヤよ、実に私もまた、かつて在家の身であった時、五つの欲望の対象(五欲徳)に満たされ、恵まれて、眼で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける形姿、耳で識られる声……(中略)……鼻で識られる香り……舌で識られる味……身体で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける感触によって享受していた。マーガンディヤよ、その私には三つの宮殿があった。一つは雨安居期用、一つは冬用、一つは夏用であった。マーガンディヤよ、私は雨安居期用の宮殿において、雨安居の四ヶ月間、女性ばかりの奏者たちによってもてなされ、宮殿の下に降りることはなかった。 私はのちに、諸々の欲望の集起と消滅と甘美さと過患と出離をありのままに知って、欲望への渇愛を捨て、欲望への熱悩を除去し、渇愛を離れて内に静まり返った心で住している。私は、欲望を離れておらず、欲望の渇愛に食われ、欲望の熱悩に焼かれながら諸々の欲望に耽溺している他の有情たちを見る。私は彼らを羨ましく思わず、そこを歓喜することもない。それはなぜか。マーガンディヤよ、諸々の欲望を離れ、不善の法を離れた喜びがあり、それは天上の楽しみをも超えるものであるが、その喜びを楽しんでいるがゆえに、私は卑しいものを羨ましく思わず、そこを歓喜することもないのである。

212. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, gahapati vā gahapatiputto vā aḍḍho mahaddhano mahābhogo pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreyya cakkhuviññeyyehi rūpehi…pe… phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. So kāyena sucaritaṃ caritvā vācāya sucaritaṃ caritvā manasā sucaritaṃ caritvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sahabyataṃ. So tattha nandane vane accharāsaṅghaparivuto dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreyya. So passeyya gahapatiṃ vā gahapatiputtaṃ vā pañcahi kāmaguṇehi samappitaṃ samaṅgībhūtaṃ paricārayamānaṃ.

212. マーガンディヤよ、たとえば、裕福で大富豪で多くの財産を持つ資産家あるいは資産家の子が、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて、眼で識られる形姿……(中略)……感触に至るまで、望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつけるものによって享受していたとしよう。彼が身体による善行を行い、言葉による善行を行い、心による善行を行って、身体が崩壊して死んだ後、善趣・天界の三十三天の神々の仲間に生まれたとする。彼はそこで歓喜園(ナンダナ林)において、天女の群れに取り囲まれ、天上の五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて享受する。そこで彼が、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて享受している地上の資産家や資産家の子を見たとしよう。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so devaputto nandane vane accharāsaṅghaparivuto dibbehi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno amussa gahapatissa vā gahapatiputtassa vā piheyya, mānusakānaṃ vā pañcannaṃ kāmaguṇānaṃ mānusakehi vā kāmehi āvaṭṭeyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. Taṃ kissa hetu? Mānusakehi, bho gotama, kāmehi dibbakāmā abhikkantatarā ca paṇītatarā cā’’ti. ‘‘Evameva kho ahaṃ, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi…pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi. So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante, so tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi. Taṃ kissa hetu? Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi – api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati – tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi.

マーガンディヤよ、これをどう思うか。歓喜園において天女の群れに取り囲まれ、天上の五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて享受しているその天子は、かの資産家や資産家の子を羨ましく思い、人間の五つの欲望の対象や人間の欲望に心を奪われるだろうか」「尊者ゴータマよ、決してそうではありません。それはなぜか。尊者ゴータマよ、人間の欲望に比べて、天上の欲望のほうがはるかに優れ、はるかに勝れているからです」 「マーガンディヤよ、まさにそのように、私もまた、かつて在家の身であった時、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて、眼で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける形姿、耳で識られる声……(中略)……鼻で識られる香り……舌で識られる味……身体で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける感触によって享受していた。私はのちに、諸々の欲望の集起と消滅と甘美さと過患と出離をありのままに知って、欲望への渇愛を捨て、欲望への熱悩を除去し、渇愛を離れて内に静まり返った心で住している。私は、欲望を離れておらず、欲望の渇愛に食われ、欲望の熱悩に焼かれながら諸々の欲望に耽溺している他の有情たちを見る。私は彼らを羨ましく思わず、そこを歓喜することもない。それはなぜか。マーガンディヤよ、諸々の欲望を離れ、不善の法を離れた喜びがあり、それは天上の楽しみをも超えるものであるが、その喜びを楽しんでいるがゆえに、私は卑しいものを羨ましく思わず、そこを歓喜することもないのである。

213. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya. So taṃ bhesajjaṃ āgamma kuṭṭhehi parimucceyya, arogo assa sukhī serī sayaṃvasī yena kāmaṃ gamo. So aññaṃ kuṭṭhiṃ purisaṃ passeyya arugattaṃ pakkagattaṃ kimīhi khajjamānaṃ nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamānaṃ aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpentaṃ.

213. マーガンディヤよ、たとえば、らい病の男がいて、全身に傷があり、爛れ、蛆虫に食われ、爪で傷口を掻きむしり、炭火の穴で身体をあぶって温めていたとしよう。彼の友人、同僚、親族、血縁者たちが医者・外科医を連れてきた。その医者・外科医が彼のために治療を施した。彼はその治療によってらい病から完全に解放され、無病となり、安楽で、自由気ままで、意のままにどこへでも行けるようになった。その彼が、全身に傷があり、爛れ、蛆虫に食われ、爪で傷口を掻きむしり、炭火の穴で身体をあぶって温めている別のらい病の男を見たとしよう。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so puriso amussa kuṭṭhissa purisassa piheyya aṅgārakāsuyā vā bhesajjaṃ paṭisevanāya vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama. Taṃ kissa hetu? Roge hi, bho gotama, sati bhesajjena karaṇīyaṃ hoti, roge asati na bhesajjena karaṇīyaṃ hotī’’ti. ‘‘Evameva kho ahaṃ, māgaṇḍiya, pubbe agāriyabhūto samāno pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresiṃ, cakkhuviññeyyehi rūpehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi, sotaviññeyyehi saddehi…pe… ghānaviññeyyehi gandhehi… jivhāviññeyyehi rasehi… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi iṭṭhehi kantehi manāpehi piyarūpehi kāmūpasaṃhitehi rajanīyehi. So aparena samayena kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto viharāmi. So aññe satte passāmi kāmesu avītarāge kāmataṇhāhi khajjamāne kāmapariḷāhena pariḍayhamāne kāme paṭisevante. So tesaṃ na pihemi, na tattha abhiramāmi. Taṃ kissa hetu? Yāhayaṃ, māgaṇḍiya, rati, aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehi – api dibbaṃ sukhaṃ samadhigayha tiṭṭhati – tāya ratiyā ramamāno hīnassa na pihemi, na tattha abhiramāmi.

マーガンディヤよ、これをどう思うか。その男は、かのらい病の男や、炭火の穴や、その治療法を羨ましく思うだろうか」「尊者ゴータマよ、決してそうではありません。それはなぜか。尊者ゴータマよ、病がある時には治療が必要ですが、病がなければ治療は必要ないからです」 「マーガンディヤよ、まさにそのように、私もまた、かつて在家の身であった時、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて、眼で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける形姿、耳で識られる声……(中略)……鼻で識られる香り……舌で識られる味……身体で識られる望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、人を惹きつける感触によって享受していた。私はのちに、諸々の欲望の集起と消滅と甘美さと過患と出離をありのままに知って、欲望への渇愛を捨て、欲望への熱悩を除去し、渇愛を離れて内に静まり返った心で住している。私は、欲望を離れておらず、欲望の渇愛に食われ、欲望の熱悩に焼かれながら諸々の欲望に耽溺している他の有情たちを見る。私は彼らを羨ましく思わず、そこを歓喜することもない。それはなぜか。マーガンディヤよ、諸々の欲望を離れ、不善の法を離れた喜びがあり、それは天上の楽しみをも超えるものであるが、その喜びを楽しんでいるがゆえに、私は卑しいものを羨ましく思わず、そこを歓喜することもないのである。

214. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya. So taṃ bhesajjaṃ āgamma kuṭṭhehi parimucceyya, arogo assa sukhī serī sayaṃvasī yena kāmaṃ gamo. Tamenaṃ dve balavanto purisā nānābāhāsu gahetvā aṅgārakāsuṃ upakaḍḍheyyuṃ.

214. マーガンディヤよ、たとえば、らい病の男がいて、全身に傷があり、爛れ、蛆虫に食われ、爪で傷口を掻きむしり、炭火の穴で身体をあぶって温めていたとしよう。彼の友人、同僚、親族、血縁者たちが医者・外科医を連れてきた。その医者・外科医が彼のために治療を施した。彼はその治療によってらい病から完全に解放され、無病となり、安楽で、自由気ままで、意のままにどこへでも行けるようになった。その彼を、二人の力強い男たちが両腕を掴んで炭火の穴へと引きずっていったとしよう。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so puriso iti citiceva kāyaṃ sannāmeyyā’’ti? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Taṃ kissa hetu’’? ‘‘Asu hi, bho gotama, aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho cā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, idāneva nu kho so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca udāhu pubbepi so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho cā’’ti? ‘‘Idāni ceva, bho gotama, so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca, pubbepi so aggi dukkhasamphasso ceva mahābhitāpo ca mahāpariḷāho ca. Asu ca , bho gotama, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno upahatindriyo dukkhasamphasseyeva aggismiṃ sukhamiti viparītasaññaṃ paccalatthā’’ti. ‘‘Evameva kho, māgaṇḍiya, atītampi addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca, anāgatampi addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca, etarahipi paccuppannaṃ addhānaṃ kāmā dukkhasamphassā ceva mahābhitāpā ca mahāpariḷāhā ca. Ime ca, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena pariḍayhamānā upahatindriyā dukkhasamphassesuyeva kāmesu sukhamiti viparītasaññaṃ paccalatthuṃ.

マーガンディヤよ、これをどう思うか。その男はあちこちへ身体をよじって逃れようとするだろうか」「尊者ゴータマよ、その通りです」「それはなぜか」「尊者ゴータマよ、かの火は実に苦痛に満ちた接触であり、激しい熱と激しい熱悩をもたらすからです」 「マーガンディヤよ、これをどう思うか。その火は今だけ苦痛に満ちた接触であり、激しい熱と激しい熱悩をもたらすのか、それとも以前もまたその火は苦痛に満ちた接触であり、激しい熱と激しい熱悩をもたらすものだったのか」「尊者ゴータマよ、今もその火は苦痛に満ちた接触であり激しい熱と激しい熱悩をもたらしますが、以前もまたその火は苦痛に満ちた接触であり激しい熱と激しい熱悩をもたらすものでした。尊者ゴータマよ、かのらい病の男は全身に傷があり、爛れ、蛆虫に食われ、爪で傷口を掻きむしり、感覚器官が損なわれていたために、苦痛に満ちた接触である火の中にこそ『楽である』という転倒した知覚(思い違い)を抱いていたのです」 「マーガンディヤよ、まさにそのように、過去の時代においても諸々の欲望は苦痛に満ちた接触であり、激しい熱と激しい熱悩をもたらすものであった。未来の時代においても諸々の欲望は苦痛に満ちた接触であり、激しい熱と激しい熱悩をもたらすものであろう。今、現在の時代においても諸々の欲望は苦痛に満ちた接触であり、激しい熱と激しい熱悩をもたらすものである。そしてマーガンディヤよ、これらの有情たちは、欲望を離れておらず、欲望の渇愛に食われ、欲望の熱悩に焼かれ、感覚器官が損なわれているために、苦痛に満ちた接触である諸々の欲望の中にこそ『楽である』という転倒した知覚を抱いているのである。

215. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeti. Yathā yathā kho, māgaṇḍiya, asu kuṭṭhī puriso arugatto pakkagatto kimīhi khajjamāno nakhehi vaṇamukhāni vippatacchamāno aṅgārakāsuyā kāyaṃ paritāpeti tathā tathā’ssa tāni vaṇamukhāni asucitarāni ceva honti duggandhatarāni ca pūtikatarāni ca, hoti ceva kāci sātamattā assādamattā – yadidaṃ vaṇamukhānaṃ kaṇḍūvanahetu; evameva kho, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena ca pariḍayhamānā kāme paṭisevanti. Yathā yathā kho, māgaṇḍiya, sattā kāmesu avītarāgā kāmataṇhāhi khajjamānā kāmapariḷāhena ca pariḍayhamānā kāme paṭisevanti tathā tathā tesaṃ tesaṃ sattānaṃ kāmataṇhā ceva pavaḍḍhati, kāmapariḷāhena ca pariḍayhanti, hoti ceva sātamattā assādamattā – yadidaṃ pañcakāmaguṇe paṭicca.

215. マーガンディヤよ、たとえば、らい病の男がいて、全身に傷があり、爛れ、蛆虫に食われ、爪で傷口を掻きむしり、炭火の穴で身体をあぶって温めているとする。マーガンディヤよ、かのらい病の男が全身に傷があり、爛れ、蛆虫に食われ、爪で傷口を掻きむしり、炭火の穴で身体をあぶればあぶるほど、彼のその傷口はいっそう不潔になり、いっそう悪臭を放ち、いっそう腐敗していくが、傷口を掻くことによって、ある種の快感やわずかな甘美さを得るのである。マーガンディヤよ、まさにそのように、有情たちは欲望を離れておらず、欲望の渇愛に食われ、欲望の熱悩に焼かれながら諸々の欲望に耽溺している。マーガンディヤよ、有情たちが欲望を離れておらず、欲望の渇愛に食われ、欲望の熱悩に焼かれながら諸々の欲望に耽溺すれば耽溺するほど、それらの有情たちの欲望への渇愛はますます増大し、欲望の熱悩によって焼かれるが、五つの欲望の対象に縁って、ある種の快感やわずかな甘美さを得るのである。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu te diṭṭho vā suto vā rājā vā rājamahāmatto vā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno kāmataṇhaṃ appahāya kāmapariḷāhaṃ appaṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihāsi vā viharati vā viharissati vā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho gotama’’. ‘‘Sādhu, māgaṇḍiya! Mayāpi kho etaṃ, māgaṇḍiya, neva diṭṭhaṃ na sutaṃ rājā vā rājamahāmatto vā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricārayamāno kāmataṇhaṃ appahāya kāmapariḷāhaṃ appaṭivinodetvā vigatapipāso ajjhattaṃ vūpasantacitto vihāsi vā viharati vā viharissati vā. Atha kho, māgaṇḍiya, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā vigatapipāsā ajjhattaṃ vūpasantacittā vihāsuṃ vā viharanti vā viharissanti vā sabbe te kāmānaṃyeva samudayañca atthaṅgamañca assādañca ādīnavañca nissaraṇañca yathābhūtaṃ viditvā kāmataṇhaṃ pahāya kāmapariḷāhaṃ paṭivinodetvā vigatapipāsā ajjhattaṃ vūpasantacittā vihāsuṃ vā viharanti vā viharissanti vā’’ti. Atha kho bhagavā tāyaṃ velāyaṃ imaṃ udānaṃ udānesi –

マーガンディヤよ、これをどう思うか。そなたは王や大臣が、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて享受しながら、欲望への渇愛を捨てることなく、欲望への熱悩を除去することなく、渇愛を離れて内に静まり返った心で住したこと、住していること、あるいは住するであろうことを見たり聞いたりしたことがあるか」「尊者ゴータマよ、決してありません」 「素晴らしい、マーガンディヤよ! 私もまた、王や大臣が五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて享受しながら、欲望への渇愛を捨てることなく、欲望への熱悩を除去することなく、渇愛を離れて内に静まり返った心で住したこと、住していること、あるいは住するであろうことを見たり聞いたりしたことはない。しかしマーガンディヤよ、およそ修行者やバラモンたちで、渇愛を離れて内に静まり返った心で住した者、住している者、あるいは住するであろう者は皆、諸々の欲望の集起と消滅と甘美さと過患と出離をありのままに知って、欲望への渇愛を捨て、欲望への熱悩を除去し、渇愛を離れて内に静まり返った心で住したのである、住しているのである、あるいは住するであろう」 そこで世尊は、その時にこの感興の言葉(ウダーナ)を唱えられた。

‘‘Ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhaṃ;

「無病は最高の利得であり、涅槃は無上の安楽である。

Aṭṭhaṅgiko ca maggānaṃ, khemaṃ amatagāmina’’nti.

諸々の道の中では八支聖道が、不死へと至る安穏な道である」と。

216. Evaṃ vutte, māgaṇḍiyo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘acchariyaṃ, bho gotama, abbhutaṃ, bho gotama! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ bhotā gotamena – ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukha’nti. Mayāpi kho etaṃ, bho gotama, sutaṃ pubbakānaṃ paribbājakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukha’nti; tayidaṃ, bho gotama, sametī’’ti. ‘‘Yaṃ pana te etaṃ, māgaṇḍiya, sutaṃ pubbakānaṃ paribbājakānaṃ ācariyapācariyānaṃ bhāsamānānaṃ – ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukha’nti, katamaṃ taṃ ārogyaṃ, katamaṃ taṃ nibbāna’’nti? Evaṃ vutte, māgaṇḍiyo paribbājako sakāneva sudaṃ gattāni pāṇinā anomajjati – ‘‘idantaṃ, bho gotama, ārogyaṃ, idantaṃ nibbānaṃ. Ahañhi, bho gotama, etarahi arogo sukhī, na maṃ kiñci ābādhatī’’ti.

216. このように言われたとき、遍歴行者マーガンディヤは世尊に次のように申し上げた。「尊者ゴータマよ、驚くべきことです。尊者ゴータマよ、奇しきことです。尊者ゴータマによって、『無病は無上の利得であり、涅槃は最上の楽である』と、実に見事に説かれました。尊者ゴータマよ、かつての遍歴行者たちの師や歴代の師たちが語っていた『無病は無上の利得であり、涅槃は最上の楽である』という教えを私も聞いておりました。尊者ゴータマよ、それはまさに一致しております」「では、マーガンディヤよ、かつての遍歴行者たちの師や歴代の師たちが語っていた『無病は無上の利得であり、涅槃は最上の楽である』という言葉をあなたが聞いたのなら、その無病とは何であり、その涅槃とは何であるのか」このように言われたとき、遍歴行者マーガンディヤは彼自身の四肢を手で撫でて言った。「尊者ゴータマよ、これこそが無病であり、これこそが涅槃です。実に、尊者ゴータマよ、現在の私は無病であり、安楽であり、何ひとつ私を苦しめる病はありません」

217. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, jaccandho puriso; so na passeyya kaṇhasukkāni rūpāni, na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakarūpāni, na passeyya candimasūriye. So suṇeyya cakkhumato bhāsamānassa – ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti! So odātapariyesanaṃ careyya. Tamenaṃ aññataro puriso telamalikatena sāhuḷicīrena vañceyya – ‘idaṃ te, ambho purisa, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti. So taṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya, pārupetvā attamano attamanavācaṃ nicchāreyya – ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti!

217. 「マーガンディヤよ、例えば、生まれつき盲目の人がいて、その人は黒や白の姿見えず、青い姿見えず、黄色い姿見えず、赤い姿見えず、茜色の姿見えず、凹凸も見えず、星々の姿も見えず、月や太陽も見えないとしよう。彼は目のある人が『おお、白い布はなんと美しく、染み一つなく清らかなことか』と語るのを聞いて、白い布を求めて歩き回るとしよう。すると、ある人が油汚れのついた汚れたボロ布で彼を騙し、『おお、人よ、これこそがあなたのための白く美しく染み一つなく清らかな布である』と言ったとする。彼はそれを受け取り、受け取って身にまとい、身にまとって満足し、『おお、白い布はなんと美しく、染み一つなく清らかなことか』と満足の言葉を漏らすとしよう。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, api nu so jaccandho puriso jānanto passanto amuṃ telamalikataṃ sāhuḷicīraṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya, pārupetvā attamano attamanavācaṃ nicchāreyya – ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti udāhu cakkhumato saddhāyā’’ti? ‘‘Ajānanto hi, bho gotama, apassanto so jaccandho puriso amuṃ telamalikataṃ sāhuḷicīraṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya, pārupetvā attamano attamanavācaṃ nicchāreyya – ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti, cakkhumato saddhāyā’’ti. ‘‘Evameva kho, māgaṇḍiya, aññatitthiyā paribbājakā andhā acakkhukā ajānantā ārogyaṃ, apassantā nibbānaṃ, atha ca panimaṃ gāthaṃ bhāsanti – ‘ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukha’nti. Pubbakehesā, māgaṇḍiya, arahantehi sammāsambuddhehi gāthā bhāsitā –

マーガンディヤよ、あなたはどう思うか。その生まれつき盲目の人は、知って見極めてその油汚れのついた汚れたボロ布を受け取り、受け取って身にまとい、身にまとって満足し、『おお、白い布はなんと美しく、染み一つなく清らかなことか』と満足の言葉を漏らしたのだろうか、それとも目のある人の言葉を信じたからであろうか」「尊者ゴータマよ、その生まれつき盲目の人は、知らず見えもせずにその油汚れのついた汚れたボロ布を受け取り、受け取って身にまとい、身にまとって満足し、『おお、白い布はなんと美しく、染み一つなく清らかなことか』と満足の言葉を漏らしたのであり、それは目のある人の言葉を信じたからであります」「マーガンディヤよ、まったく同じように、異学の遍歴行者たちは盲目であり、眼がなく、無病を知らず、涅槃を見ずして、しかも『無病は無上の利得であり、涅槃は最上の楽である』というこの詩句を唱えているのである。マーガンディヤよ、この詩句はかつての阿羅漢・正等覚者たちによって説かれたものである。

‘Ārogyaparamā lābhā, nibbānaṃ paramaṃ sukhaṃ;

『無病は無上の利得であり、涅槃は最上の楽である。

Aṭṭhaṅgiko ca maggānaṃ, khemaṃ amatagāmina’nti.

そして諸々の道の中で八支聖道は、不死へと至る安穏の道である』と。

218. ‘‘Sā etarahi anupubbena puthujjanagāthā . Ayaṃ kho pana, māgaṇḍiya, kāyo rogabhūto gaṇḍabhūto sallabhūto aghabhūto ābādhabhūto, so tvaṃ imaṃ kāyaṃ rogabhūtaṃ gaṇḍabhūtaṃ sallabhūtaṃ aghabhūtaṃ ābādhabhūtaṃ – ‘idantaṃ, bho gotama, ārogyaṃ, idantaṃ nibbāna’nti vadesi. Tañhi te, māgaṇḍiya, ariyaṃ cakkhuṃ natthi yena tvaṃ ariyena cakkhunā ārogyaṃ jāneyyāsi, nibbānaṃ passeyyāsī’’ti. ‘‘Evaṃ pasanno ahaṃ bhoto gotamassa! Pahoti me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ yathāhaṃ ārogyaṃ jāneyyaṃ, nibbānaṃ passeyya’’nti.

218. その詩句が今や次第に凡夫の言葉となってしまったのだ。しかしながら、マーガンディヤよ、この身体は病そのものであり、腫物そのものであり、刺そのものであり、禍そのものであり、疾疾そのものである。それなのにあなたは、病そのものであり、腫物そのものであり、刺そのものであり、禍そのものであり、疾疾そのものであるこの身体を指して、『尊者ゴータマよ、これこそが無病であり、これこそが涅槃です』と言っているのだ。マーガンディヤよ、あなたには、それによって無病を知り、涅槃を見るための聖なる眼がないのだ」「私は尊者ゴータマにこのように澄んだ信を抱きました。尊者ゴータマは、私が無病を知り、涅槃を見ることができるように法を説くことがおできになるはずです」

219. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, jaccandho puriso; so na passeyya kaṇhasukkāni rūpāni, na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakarūpāni, na passeyya candimasūriye. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya. So taṃ bhesajjaṃ āgamma na cakkhūni uppādeyya, na cakkhūni visodheyya. Taṃ kiṃ maññasi, māgaṇḍiya, nanu so vejjo yāvadeva kilamathassa vighātassa bhāgī assā’’ti? ‘‘Evaṃ, bho gotama’’. ‘‘Evameva kho, māgaṇḍiya, ahañce te dhammaṃ deseyyaṃ – ‘idantaṃ ārogyaṃ, idantaṃ nibbāna’nti, so tvaṃ ārogyaṃ na jāneyyāsi, nibbānaṃ na passeyyāsi. So mamassa kilamatho, sā mamassa vihesā’’ti. ‘‘Evaṃ pasanno ahaṃ bhoto gotamassa. Pahoti me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ yathāhaṃ ārogyaṃ jāneyyaṃ, nibbānaṃ passeyya’’nti.

219. 「マーガンディヤよ、例えば、生まれつき盲目の人がいて、黒や白の姿見えず、青い姿見えず、黄色い姿見えず、赤い姿見えず、茜色の姿見えず、凹凸も見えず、星々の姿も見えず、月や太陽も見えないとしよう。彼の友人・同僚・親族・血縁者たちが医師・外科医を連れてきたとする。その医師・外科医が彼のために薬を施したが、その薬によっても眼が生じることもなく、眼が清らかになることもなかったとする。マーガンディヤよ、あなたはどう思うか。その医者はただただ疲労と苦悩を味わうことになるのではないか」「その通りです、尊者ゴータマ」「マーガンディヤよ、まったく同じように、もし私があなたに『これこそが無病であり、これこそが涅槃である』と法を説いたとしても、あなたが無病を知らず、涅槃を見ないならば、それは私にとって疲労となり、私にとって苦痛となるであろう」「私は尊者ゴータマにこのように澄んだ信を抱きました。尊者ゴータマは、私が無病を知り、涅槃を見ることができるように法を説くことがおできになるはずです」

220. ‘‘Seyyathāpi, māgaṇḍiya, jaccandho puriso; so na passeyya kaṇhasukkāni rūpāni, na passeyya nīlakāni rūpāni, na passeyya pītakāni rūpāni, na passeyya lohitakāni rūpāni, na passeyya mañjiṭṭhakāni rūpāni, na passeyya samavisamaṃ, na passeyya tārakarūpāni, na passeyya candimasūriye. So suṇeyya cakkhumato bhāsamānassa – ‘chekaṃ vata, bho, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti! So odātapariyesanaṃ careyya. Tamenaṃ aññataro puriso telamalikatena sāhuḷicīrena vañceyya – ‘idaṃ te, ambho purisa, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti. So taṃ paṭiggaṇheyya, paṭiggahetvā pārupeyya. Tassa mittāmaccā ñātisālohitā bhisakkaṃ sallakattaṃ upaṭṭhāpeyyuṃ. Tassa so bhisakko sallakatto bhesajjaṃ kareyya – uddhaṃvirecanaṃ adhovirecanaṃ añjanaṃ paccañjanaṃ natthukammaṃ. So taṃ bhesajjaṃ āgamma cakkhūni uppādeyya, cakkhūni visodheyya. Tassa saha cakkhuppādā yo amusmiṃ telamalikate sāhuḷicīre chandarāgo so pahīyetha. Tañca naṃ purisaṃ amittatopi daheyya, paccatthikatopi daheyya, api ca jīvitā voropetabbaṃ maññeyya – ‘dīgharattaṃ vata, bho, ahaṃ iminā purisena telamalikatena sāhuḷicīrena nikato vañcito paluddho – idaṃ te, ambho purisa, odātaṃ vatthaṃ abhirūpaṃ nimmalaṃ sucī’ti. Evameva kho, māgaṇḍiya, ahañce te dhammaṃ deseyyaṃ – ‘idantaṃ ārogyaṃ, idantaṃ nibbāna’nti. So tvaṃ ārogyaṃ jāneyyāsi, nibbānaṃ passeyyāsi. Tassa te saha cakkhuppādā yo pañcasupādānakkhandhesu chandarāgo so pahīyetha; api ca te evamassa – ‘dīgharattaṃ vata, bho, ahaṃ iminā cittena nikato vañcito paluddho . Ahañhi rūpaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ, vedanaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ, saññaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ, saṅkhāreyeva upādiyamāno upādiyiṃ, viññāṇaṃyeva upādiyamāno upādiyiṃ. Tassa me upādānapaccayā bhavo, bhavapaccayā jāti, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā sambhavanti; evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hotī’’’ti. ‘‘Evaṃ pasanno ahaṃ bhoto gotamassa! Pahoti me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetuṃ yathāhaṃ imamhā āsanā anandho vuṭṭhaheyya’’nti.

220. 「マーガンディヤよ、例えば、生まれつき盲目の人がいて、黒や白の姿見えず、青い姿見えず、黄色い姿見えず、赤い姿見えず、茜色の姿見えず、凹凸も見えず、星々の姿も見えず、月や太陽も見えないとしよう。彼は目のある人が『おお、白い布はなんと美しく、染み一つなく清らかなことか』と語るのを聞いて、白い布を求めて歩き回るとしよう。すると、ある人が油汚れのついた汚れたボロ布で彼を騙し、『おお、人よ、これこそがあなたのための白く美しく染み一つなく清らかな布である』と言い、彼がそれを受け取って身にまとったとする。そこで彼の友人・同僚・親族・血縁者たちが医師・外科医を連れてきて、その医師・外科医が彼のために薬を処方し、吐剤・下剤・点眼薬・二次点眼薬・点鼻薬を施したとする。彼はその薬によって眼が生じ、眼が清らかになったとする。彼に眼が生じると同時に、あの油汚れのついた汚れたボロ布に対する欲愛と執着は消え去るであろう。そして、その騙した男を敵とみなし、仇敵とみなし、命を奪うべき者とさえ思うであろう。『おお、私は長きにわたり、あの男によって「おお、人よ、これこそが白く美しく染み一つなく清らかな布である」と、油汚れのついた汚れたボロ布によって欺かれ、騙され、惑わされていたのだ』と。マーガンディヤよ、まったく同じように、もし私があなたに『これこそが無病であり、これこそが涅槃である』と法を説き、あなたが無病を知り、涅槃を見たならば、あなたに眼が生じると同時に、五取蘊に対する欲愛と執着は消え去るであろう。さらにあなたはこう思うであろう。『おお、私は長きにわたり、この心によって欺かれ、騙され、惑わされていたのだ。実に私は、色に執着しては執着し、受に執着しては執着し、想に執着しては執着し、行に執着しては執着し、識に執着しては執着していたのだ。その私にとって、取を縁として有が生じ、有を縁として生が生じ、生を縁として老死、憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生起する。このようにして、このすべての苦蘊の集起があるのだ』と」「私は尊者ゴータマにこのように澄んだ信を抱きました。尊者ゴータマは、私がこの座から盲目でなく立ち上がることができるように法を説くことがおできになるはずです」

221. ‘‘Tena hi tvaṃ, māgaṇḍiya, sappurise bhajeyyāsi. Yato kho tvaṃ, māgaṇḍiya, sappurise bhajissasi tato tvaṃ, māgaṇḍiya, saddhammaṃ sossasi; yato kho tvaṃ, māgaṇḍiya, saddhammaṃ sossasi tato tvaṃ, māgaṇḍiya, dhammānudhammaṃ paṭipajjissasi; yato kho tvaṃ, māgaṇḍiya, dhammānudhammaṃ paṭipajjissasi tato tvaṃ, māgaṇḍiya, sāmaṃyeva ñassasi, sāmaṃ dakkhissasi – ime rogā gaṇḍā sallā; idha rogā gaṇḍā sallā aparisesā nirujjhanti. Tassa me upādānanirodhā bhavanirodho, bhavanirodhā jātinirodho, jātinirodhā jarāmaraṇaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā nirujjhanti; evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa nirodho hotī’’ti.

221. 「それならば、マーガンディヤよ、あなたは善友に親近しなさい。マーガンディヤよ、あなたが善友に親近するとき、あなたは正しい教え(正法)を聞くであろう。マーガンディヤよ、あなたが正法を聞くとき、あなたは法に随順する行法を実践するであろう。マーガンディヤよ、あなたが法に随順する行法を実践するとき、あなた自身で知り、あなた自身で見極めるであろう。『これらは病であり、腫物であり、刺である。ここにおいて病、腫物、刺は余すところなく滅びる。その私にとって、取の滅により有が滅し、有の滅により生が滅し、生の滅により老死、憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が滅する。このようにして、このすべての苦蘊の消滅があるのだ』と」

222. Evaṃ vutte, māgaṇḍiyo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – cakkhumanto rūpāni dakkhantīti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Labheyyāhaṃ bhoto gotamassa santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampada’’nti. ‘‘Yo kho, māgaṇḍiya, aññatitthiyapubbo imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhati pabbajjaṃ, ākaṅkhati upasampadaṃ, so cattāro māse parivasati; catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti, upasampādenti bhikkhubhāvāya. Api ca mettha puggalavemattatā viditā’’ti. ‘‘Sace, bhante, aññatitthiyapubbā imasmiṃ dhammavinaye ākaṅkhantā pabbajjaṃ, ākaṅkhantā upasampadaṃ cattāro māse parivasanti, catunnaṃ māsānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājenti upasampādenti bhikkhubhāvāya; ahaṃ cattāri vassāni parivasissāmi, catunnaṃ vassānaṃ accayena āraddhacittā bhikkhū pabbājentu, upasampādentu bhikkhubhāvāyā’’ti. Alattha kho māgaṇḍiyo paribbājako bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ. Acirūpasampanno kho panāyasmā māgaṇḍiyo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā māgaṇḍiyo arahataṃ ahosīti.

222. このように言われたとき、遍歴行者マーガンディヤは世尊に次のように申し上げた。「素晴らしいことです、尊者ゴータマよ、素晴らしいことです、尊者ゴータマよ。例えば、倒れたものを起こすように、隠されたものを覆い開くように、道に迷った者に道を教えるように、あるいは『眼ある者は姿を見るであろう』と暗闇の中に灯火を掲げるように、尊者ゴータマによって様々な方便をもって法が明らかにされました。私は尊者ゴータマと法と比丘僧伽に帰依いたします。私は尊者ゴータマの御許で出家を得、具足戒を得たいと思います」「マーガンディヤよ、かつて異学の徒であった者がこの法と規律(法律)において出家を望み、具足戒を望むなら、彼は四ヶ月間別住(試みの期間)をする。四ヶ月の経過の後、納得した比丘たちによって出家させ、比丘たるための具足戒を授けるのである。しかし、このことにおいて私は人による差異も認めている」「世尊よ、もしこの法律において、かつて異学の徒であった者たちが出家を望み、具足戒を望んで四ヶ月間別住し、四ヶ月の経過の後に納得した比丘たちが出家させ、比丘たるための具足戒を授けるのでしたら、私は四年間別住いたします。四年の経過の後に納得した比丘たちが私を出家させ、比丘たるための具足戒を授けてくださいますように」遍歴行者マーガンディヤは世尊の御許で出家を得、具足戒を得た。そして具足戒を受けて間もなく、尊者マーガンディヤは独り離れて怠ることなく、熱心に、精進して留まり、良家の男子たちが正しく家を出て家なき身となる目的である、かの無上の清浄行の極致を、現世において自ら勝れた智慧によって覚知し、証得して安住した。「生は尽きた。清浄行は成就された。なすべきことはなされた。もはや二度とこの状態に戻ることはない」と了知した。そして尊者マーガンディヤは実に阿羅漢の一人となったのである。

Māgaṇḍiyasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ.

マーガンディヤ経 第五 終了。

6. Sandakasuttaṃ

6. サンタカ経

223. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosambiyaṃ viharati ghositārāme. Tena kho pana samayena sandako paribbājako pilakkhaguhāyaṃ paṭivasati mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ pañcamattehi paribbājakasatehi. Atha kho āyasmā ānando sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito bhikkhū āmantesi – ‘‘āyāmāvuso, yena devakatasobbho tenupasaṅkamissāma guhādassanāyā’’ti. ‘‘Evamāvuso’’ti kho te bhikkhū āyasmato ānandassa paccassosuṃ. Atha kho āyasmā ānando sambahulehi bhikkhūhi saddhiṃ yena devakatasobbho tenupasaṅkami. Tena kho pana samayena sandako paribbājako mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ nisinno hoti unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā, seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā. Addasā kho sandako paribbājako āyasmantaṃ ānandaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna sakaṃ parisaṃ saṇṭhāpesi – ‘‘appasaddā bhonto hontu, mā bhonto saddamakattha; ayaṃ samaṇassa gotamassa sāvako āgacchati samaṇo ānando. Yāvatā kho pana samaṇassa gotamassa sāvakā kosambiyaṃ paṭivasanti, ayaṃ tesaṃ aññataro samaṇo ānando. Appasaddakāmā kho pana te āyasmanto appasaddavinītā appasaddassa vaṇṇavādino; appeva nāma appasaddaṃ parisaṃ viditvā upasaṅkamitabbaṃ maññeyyā’’ti. Atha kho te paribbājakā tuṇhī ahesuṃ.

223. このように私は聞きました。ある時、世尊はコーサンビーのゴーシタ園におられました。その頃、遍歴行者サンタカはおよそ五百人の遍歴行者からなる大人数の遍歴行者の会衆とともにピラッカ洞窟に滞在していました。そのとき、尊者アーナンダは夕刻に静慮から立ち上がり、比丘たちに告げました。「友らよ、さあ、洞窟を見るために神作の池のところへ行きましょう」「了解しました、友よ」と、比丘たちは尊者アーナンダに答えました。そこで尊者アーナンダは多くの比丘たちとともに神作の池のところへ向かいました。その頃、遍歴行者サンタカは、騒々しく大声で喚きたて、種々の無益な雑談(畜生論)を交わしている大人数の遍歴行者の会衆とともに座っていました。すなわち、王の話、盗賊の話、大臣の話、軍隊の話、恐怖の話、戦争の話、食べ物の話、飲み物の話、衣服の話、寝具の話、花輪の話、香料の話、親族の話、乗り物の話、村の話、町の話、都市の話、国の話、女の話、勇士の話、街路の話、水汲み場の話、先祖の亡霊の話、とりとめのない話、世間の起源の話、海洋の起源の話、有と無に関する話などです。遍歴行者サンタカは、尊者アーナンダが遠くからやって来るのを見ました。見てから、自分の会衆を静まらせました。「静かにしてください、皆さん、音を立てないでください。沙門ゴータマの弟子である沙門アーナンダがやって来ます。コーサンビーに滞在する沙門ゴータマの弟子たちの中で、この沙門アーナンダはその一人です。あの方々は静けさを好み、静けさに慣れ親しみ、静けさを称賛する方々です。会衆が静かであるのを知れば、近づく価値があると思ってくださるかもしれません」そこで遍歴行者たちは沈黙しました。

224. Atha kho āyasmā ānando yena sandako paribbājako tenupasaṅkami. Atha kho sandako paribbājako āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘etu kho bhavaṃ ānando, svāgataṃ bhoto ānandassa. Cirassaṃ kho bhavaṃ ānando imaṃ pariyāyamakāsi yadidaṃ idhāgamanāya. Nisīdatu bhavaṃ ānando, idamāsanaṃ paññatta’’nti. Nisīdi kho āyasmā ānando paññatte āsane. Sandakopi kho paribbājako aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho sandakaṃ paribbājakaṃ āyasmā ānando etadavoca – ‘‘kāyanuttha, sandaka, etarahi kathāya sannisinnā, kā ca pana vo antarākathā vippakatā’’ti? ‘‘Tiṭṭhatesā, bho ānanda, kathā yāya mayaṃ etarahi kathāya sannisinnā. Nesā bhoto ānandassa kathā dullabhā bhavissati pacchāpi savanāya. Sādhu vata bhavantaṃyeva ānandaṃ paṭibhātu sake ācariyake dhammīkathā’’ti. ‘‘Tena hi, sandaka, suṇāhi, sādhukaṃ manasi karohi, bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ bho’’ti kho sandako paribbājako āyasmato ānandassa paccassosi. Āyasmā ānando etadavoca – ‘‘cattārome, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena abrahmacariyavāsā akkhātā cattāri ca anassāsikāni brahmacariyāni akkhātāni, yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti. ‘‘Katame pana te, bho ānanda, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro abrahmacariyavāsā akkhātā, yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti?

224. そこで尊者アーナンダは遍歴行者サンタカのところへ近づきました。すると遍歴行者サンタカは尊者アーナンダにこう言いました。「尊者アーナンダよ、来てください。尊者アーナンダを歓迎いたします。尊者アーナンダがここに来られるというこの機会を作られたのは、実に久しぶりのことです。尊者アーナンダよ、お座りください。この座席が用意されています」尊者アーナンダは用意された座席に座りました。遍歴行者サンタカもある低い座席を取って一方に座りました。一方に座った遍歴行者サンタカに、尊者アーナンダはこう言いました。「サンタカよ、今あなたがたはどんな話のために集まっていたのですか。また、あなたがたの間で途中で中断された話は何ですか」「尊者アーナンダよ、私たちが今集まって語っていた話はそのままにしておきましょう。その話は尊者アーナンダにとって後で聞くことも難しくはないでしょう。願わくは、尊者アーナンダご自身の師の教えについての法話をお聞かせください」「それならば、サンタカよ、聞きなさい。よく心に留めなさい。話しましょう」「分かりました、尊者よ」と、遍歴行者サンタカは尊者アーナンダに答えました。尊者アーナンダはこう言いました。「サンタカよ、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない四つの非清浄行の生活が説かれ、また四つの慰めなき清浄行が説かれています」「尊者アーナンダよ、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない四つの非清浄行の生活とは何ですか」

225. ‘‘Idha, sandaka, ekacco satthā evaṃvādī hoti evaṃdiṭṭhi – ‘natthi dinnaṃ, natthi yiṭṭhaṃ, natthi hutaṃ, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko, natthi ayaṃ loko, natthi paroloko, natthi mātā, natthi pitā, natthi sattā opapātikā, natthi loke samaṇabrāhmaṇā sammaggatā sammāpaṭipannā ye imañca lokaṃ parañca lokaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedenti. Cātumahābhūtiko ayaṃ puriso yadā kālaṅkaroti, pathavī pathavīkāyaṃ anupeti anupagacchati, āpo āpokāyaṃ anupeti anupagacchati, tejo tejokāyaṃ anupeti anupagacchati, vāyo vāyokāyaṃ anupeti anupagacchati, ākāsaṃ indriyāni saṅkamanti. Āsandipañcamā purisā mataṃ ādāya gacchanti, yāvāḷāhanā padāni paññāyanti. Kāpotakāni aṭṭhīni bhavanti. Bhassantā āhutiyo; dattupaññattaṃ yadidaṃ dānaṃ. Tesaṃ tucchā musā vilāpo ye keci atthikavādaṃ vadanti. Bāle ca paṇḍite ca kāyassa bhedā ucchijjanti vinassanti na honti paraṃ maraṇā’ti.

225. 「サンタカよ、世の中にある師がいて、このような論・このような見解を持っています。『布施には果報がなく、供養には果報がなく、祭祀には果報がない。善悪の行為の業果・報いはない。この世はなく、あの世はない。母はなく、父はない。化生の衆生はない。この世において正しく至り正しく実践し、この世とあの世を自ら勝れた智慧によって覚知し証得して宣示する沙門・バラモンはいない。四大から構成されるこの人間は、死ぬとき、地は地の要素に帰入し、水は水の要素に帰入し、火は火の要素に帰入し、風は風の要素に帰入し、諸々の感覚器官は虚空へと移行する。男たちが遺体を担架に載せて運び、火葬場に至るまで足跡が見られる。骨は鳩色となり、供物は灰となる。布施とは愚者の説いた教えである。誰であれ実在論を説く者がいるなら、それは空しく虚偽の戯論である。愚者も智者も身体の崩壊によって断滅し消滅し、死後には存在しない』と。

‘‘Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – natthi dinnaṃ, natthi yiṭṭhaṃ, natthi hutaṃ, natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko, natthi ayaṃ loko, natthi paroloko, natthi mātā, natthi pitā, natthi sattā opapātikā, natthi loke samaṇabrāhmaṇā sammaggatā sammāpaṭipannā ye imañca lokaṃ parañca lokaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedenti. Cātumahābhūtiko ayaṃ puriso yadā kālaṅkaroti, pathavī pathavīkāyaṃ anupeti anupagacchati, āpo āpokāyaṃ anupeti anupagacchati, tejo tejokāyaṃ anupeti anupagacchati, vāyo vāyokāyaṃ anupeti anupagacchati, ākāsaṃ indriyāni saṅkamanti. Āsandipañcamā purisā mataṃ ādāya gacchanti, yāvāḷāhanā padāni paññāyanti. Kāpotakāni aṭṭhīni bhavanti. Bhassantā āhutiyo; dattupaññattaṃ yadidaṃ dānaṃ. Tesaṃ tucchā musā vilāpo ye keci atthikavādaṃ vadanti. Bāle ca paṇḍite ca kāyassa bhedā ucchijjanti vinassanti na honti paraṃ maraṇā’ti. Sace imassa bhoto satthuno saccaṃ vacanaṃ, akatena me ettha kataṃ, avusitena me ettha vusitaṃ. Ubhopi mayaṃ ettha samasamā sāmaññaṃ pattā, yo cāhaṃ na vadāmi ‘ubho kāyassa bhedā ucchijjissāma, vinassissāma, na bhavissāma paraṃ maraṇā’ti. Atirekaṃ kho panimassa bhoto satthuno naggiyaṃ muṇḍiyaṃ ukkuṭikappadhānaṃ kesamassulocanaṃ yohaṃ puttasambādhasayanaṃ ajjhāvasanto kāsikacandanaṃ paccanubhonto mālāgandhavilepanaṃ dhārento jātarūparajataṃ sādiyanto iminā bhotā satthārā samasamagatiko bhavissāmi. Abhisamparāyaṃ sohaṃ kiṃ jānanto kiṃ passanto imasmiṃ satthari brahmacariyaṃ carissāmi? ‘So abrahmacariyavāso aya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati . Ayaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena paṭhamo abrahmacariyavāso akkhāto yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

サンタカよ、そこで智者はこのように省察します。『この尊い師は、このような論・このような見解を持っている。「布施には果報がなく、供養には果報がなく、祭祀には果報がない。善悪の行為の業果・報いはない。この世はなく、あの世はない。母はなく、父はない。化生の衆生はない。この世において正しく至り正しく実践し、この世とあの世を自ら勝れた智慧によって覚知し証得して宣示する沙門・バラモンはいない。四大から構成されるこの人間は、死ぬとき、地は地の要素に帰入し、水は水の要素に帰入し、火は火の要素に帰入し、風は風の要素に帰入し、諸々の感覚器官は虚空へと移行する。男たちが遺体を担架に載せて運び、火葬場に至るまで足跡が見られる。骨は鳩色となり、供物は灰となる。布施とは愚者の説いた教えである。誰であれ実在論を説く者がいるなら、それは空しく虚偽の戯論である。愚者も智者も身体の崩壊によって断滅し消滅し、死後には存在しない」と。もしこの尊い師の言葉が真実であるならば、私は何もしなくてもなされたことになり、清浄行を修めなくても修められたことになる。身体の崩壊によって断滅し消滅し死後に存在しないと主張しない私と彼とは、ここではまったく同等であり、平等な境地に達していることになる。それなのに、この尊い師には裸形となり、剃髪し、蹲踞の苦行をし、頭髪や髭を引き抜くという余分な苦労があるのに対し、私は子どもたちで混み合う家に住み、カーシー産の白檀を楽しみ、花輪や香料や塗香を身につけ、金銀を受け取りながら暮らしていて、しかもこの尊い師と死後は同じ境遇になるのだ。私は何を知り何を見るために、この師のもとで清浄行を修めるのであろうか』と。『これは非清浄行の生活である』と知って、その清浄行に嫌気がさして去っていくのです。サンタカよ、これこそが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない第一の非清浄行の生活です。

226. ‘‘Puna caparaṃ, sandaka, idhekacco satthā evaṃvādī hoti evaṃdiṭṭhi – ‘karoto kārayato chindato chedāpayato pacato pācāpayato socayato socāpayato kilamato kilamāpayato phandato phandāpayato pāṇamatipātayato adinnaṃ ādiyato sandhiṃ chindato nillopaṃ harato ekāgārikaṃ karoto paripanthe tiṭṭhato paradāraṃ gacchato musā bhaṇato karoto na karīyati pāpaṃ. Khurapariyantena cepi cakkena yo imissā pathaviyā pāṇe ekaṃ maṃsakhalaṃ ekaṃ maṃsapuñjaṃ kareyya, natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo. Dakkhiṇañcepi gaṅgāya tīraṃ gaccheyya hananto ghātento chindanto chedāpento pacanto pacāpento, natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo. Uttarañcepi gaṅgāya tīraṃ gaccheyya dadanto dāpento yajanto yajāpento, natthi tatonidānaṃ puññaṃ, natthi puññassa āgamo. Dānena damena saṃyamena saccavajjena natthi puññaṃ, natthi puññassa āgamo’ti.

226. さらにまた、サンタカよ、世の中にある師がいて、このような論・このような見解を持っています。『自ら行い、他に行わせ、自ら切断し、他人に切断させ、自ら焼き、他人に焼かせ、自ら悲嘆させ、他人に悲嘆させ、自ら疲弊させ、他人に疲弊させ、自ら身悶えさせ、他人に身悶えさせ、生き物を殺し、与えられていないものを奪い、壁に穴を開けて盗み、強奪し、夜盗を働き、待ち伏せ強盗をし、他人の妻を犯し、嘘をついたとしても、行う者に悪はなされない。もし剃刀のように鋭い刃の輪によって、この大地の生き物を一つの肉の山、一つの肉の塊にしたとしても、それによる悪はなく、悪の報いはない。ガンジス川の南岸に行って、殺し、殺害させ、切り刻み、切り刻ませ、焼き、焼かせたとしても、それによる悪はなく、悪の報いはない。ガンジス川の北岸に行って、与え、与えさせ、供養し、供養させたとしても、それによる功徳はなく、功徳の報いはない。施与によっても、自制によっても、抑制によっても、真実を語ることによっても功徳はなく、功徳の報いはない』と。

‘‘Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – karoto kārayato chindato chedāpayato pacato pācāpayato socato socāpayato kilamato kilamāpayato phandato phandāpayato pāṇamatipātayato adinnaṃ ādiyato sandhiṃ chindato nillopaṃ harato ekāgārikaṃ karoto paripanthe tiṭṭhato paradāraṃ gacchato musā bhaṇato karoto na karīyati pāpaṃ khurapariyantena cepi cakkena yo imissā pathaviyā pāṇe ekaṃ maṃsakhalaṃ ekaṃ maṃsapuñjaṃ kareyya, natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo. Dakkhiṇañcepi gaṅgāya tīraṃ gaccheyya hananto ghātento chindanto chedāpento pacanto pacāpento, natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo. Uttarañcepi gaṅgāya tīraṃ gaccheyya dadanto dāpento yajanto yajāpento, natthi tatonidānaṃ puññaṃ, natthi puññassa āgamo. Dānena damena saṃyamena saccavajjena natthi puññaṃ, natthi puññassa āgamo’ti. Sace imassa bhoto satthuno saccaṃ vacanaṃ, akatena me ettha kataṃ, avusitena me ettha vusitaṃ. Ubhopi mayaṃ ettha samasamā sāmaññaṃ pattā, yo cāhaṃ na vadāmi ‘ubhinnaṃ kurutaṃ na karīyati pāpa’nti. Atirekaṃ kho panimassa bhoto satthuno naggiyaṃ muṇḍiyaṃ ukkuṭikappadhānaṃ kesamassulocanaṃ yohaṃ puttasambādhasayanaṃ ajjhāvasanto kāsikacandanaṃ paccanubhonto mālāgandhavilepanaṃ dhārento jātarūparajataṃ sādiyanto iminā bhotā satthārā samasamagatiko bhavissāmi. Abhisamparāyaṃ sohaṃ kiṃ jānanto kiṃ passanto imasmiṃ satthari brahmacariyaṃ carissāmi? ‘So abrahmacariyavāso aya’nti iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Ayaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena dutiyo abrahmacariyavāso akkhāto yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

サンタカよ、そこで智者はこのように省察します。『この尊い師は、このような論・このような見解を持っている。「自ら行い、他に行わせ、自ら切断し、他人に切断させ、自ら焼き、他人に焼かせ、自ら悲嘆させ、他人に悲嘆させ、自ら疲弊させ、他人に疲弊させ、自ら身悶えさせ、他人に身悶えさせ、生き物を殺し、与えられていないものを奪い、壁に穴を開けて盗み、強奪し、夜盗を働き、待ち伏せ強盗をし、他人の妻を犯し、嘘をついたとしても、行う者に悪はなされない。もし剃刀のように鋭い刃の輪によって、この大地の生き物を一つの肉の山、一つの肉の塊にしたとしても、それによる悪はなく、悪の報いはない。ガンジス川の南岸に行って、殺し、殺害させ、切り刻み、切り刻ませ、焼き、焼かせたとしても、それによる悪はなく、悪の報いはない。ガンジス川の北岸に行って、与え、与えさせ、供養し、供養させたとしても、それによる功徳はなく、功徳の報いはない。施与によっても、自制によっても、抑制によっても、真実を語ることによっても功徳はなく、功徳の報いはない」と。もしこの尊い師の言葉が真実であるならば、私は何もしなくてもなされたことになり、清浄行を修めなくても修められたことになる。「悪を行っても二人ともに悪はなされない」と主張しない私と彼とは、ここではまったく同等であり、平等な境地に達していることになる。それなのに、この尊い師には裸形となり、剃髪し、蹲踞の苦行をし、頭髪や髭を引き抜くという余分な苦労があるのに対し、私は子どもたちで混み合う家に住み、カーシー産の白檀を楽しみ、花輪や香料や塗香を身につけ、金銀を受け取りながら暮らしていて、しかもこの尊い師と死後は同じ境遇になるのだ。私は何を知り何を見るために、この師のもとで清浄行を修めるのであろうか』と。『これは非清浄行の生活である』と知って、その清浄行に嫌気がさして去っていくのです。サンタカよ、これこそが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない第二の非清浄行の生活です。

227. ‘‘Puna caparaṃ, sandaka, idhekacco satthā evaṃvādī hoti evaṃdiṭṭhi – ‘natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāya; ahetū appaccayā sattā saṃkilissanti; natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ visuddhiyā; ahetū appaccayā sattā visujjhanti; natthi balaṃ, natthi vīriyaṃ, natthi purisathāmo, natthi purisaparakkamo; sabbe sattā sabbe pāṇā sabbe bhūtā sabbe jīvā avasā abalā avīriyā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā chasvevābhijātīsu sukhadukkhaṃ paṭisaṃvedentī’ti.

227. さらにまた、サンタカよ、世の中にある師がいて、このような論・このような見解を持っています。『衆生が汚れることには原因がなく、条件がない。無因・無条件で衆生は汚れる。衆生が清まることには原因がなく、条件がない。無因・無条件で衆生は清まる。力はなく、精進はなく、人間の体力はなく、人間の奮闘努力はない。一切の衆生、一切の生類、一切の生物、一切の霊魂は、意志の力なく、無力で、精進力なく、運命・環境・本性によって決定され、まさに六つの階層において苦楽を経験する』と。

‘‘Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāya, ahetū appaccayā sattā saṃkilissanti. Natthi hetu natthi paccayo sattānaṃ visuddhiyā, ahetū appaccayā sattā visujjhanti. Natthi balaṃ, natthi vīriyaṃ, natthi purisathāmo, natthi purisaparakkamo, sabbe sattā sabbe pāṇā sabbe bhūtā sabbe jīvā avasā abalā avīriyā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā chasvevābhijātīsu sukhadukkhaṃ paṭisaṃvedentī’ti. Sace imassa bhoto satthuno saccaṃ vacanaṃ, akatena me ettha kataṃ, avusitena me ettha vusitaṃ. Ubhopi mayaṃ ettha samasamā sāmaññaṃ pattā, yo cāhaṃ na vadāmi ‘ubho ahetū appaccayā visujjhissāmā’ti. Atirekaṃ kho panimassa bhoto satthuno naggiyaṃ muṇḍiyaṃ ukkuṭikappadhānaṃ kesamassulocanaṃ yohaṃ puttasambādhasayanaṃ ajjhāvasanto kāsikacandanaṃ paccanubhonto mālāgandhavilepanaṃ dhārento jātarūparajataṃ sādiyanto iminā bhotā satthārā samasamagatiko bhavissāmi. Abhisamparāyaṃ sohaṃ kiṃ jānanto kiṃ passanto imasmiṃ satthari brahmacariyaṃ carissāmi? ‘So abrahmacariyavāso aya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Ayaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena tatiyo abrahmacariyavāso akkhāto yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

サンタカよ、そこで智者はこのように省察します。『この尊い師は、このような論・このような見解を持っている。「衆生が汚れることには原因がなく、条件がない。無因・無条件で衆生は汚れる。衆生が清まることには原因がなく、条件がない。無因・無条件で衆生は清まる。力はなく、精進はなく、人間の体力はなく、人間の奮闘努力はない。一切の衆生、一切の生類、一切の生物、一切の霊魂は、意志の力なく、無力で、精進力なく、運命・環境・本性によって決定され、まさに六つの階層において苦楽を経験する」と。もしこの尊い師の言葉が真実であるならば、私は何もしなくてもなされたことになり、清浄行を修めなくても修められたことになる。「二人とも無因・無条件で清まる」と主張しない私と彼とは、ここではまったく同等であり、平等な境地に達していることになる。それなのに、この尊い師には裸形となり、剃髪し、蹲踞の苦行をし、頭髪や髭を引き抜くという余分な苦労があるのに対し、私は子どもたちで混み合う家に住み、カーシー産の白檀を楽しみ、花輪や香料や塗香を身につけ、金銀を受け取りながら暮らしていて、しかもこの尊い師と死後は同じ境遇になるのだ。私は何を知り何を見るために、この師のもとで清浄行を修めるのであろうか』と。『これは非清浄行の生活である』と知って、その清浄行に嫌気がさして去っていくのです。サンタカよ、これこそが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない第三の非清浄行の生活です。

228. ‘‘Puna caparaṃ, sandaka, idhekacco satthā evaṃvādī hoti evaṃdiṭṭhi – ‘sattime kāyā akaṭā akaṭavidhā animmitā animmātā vañjhā kūṭaṭṭhā esikaṭṭhāyiṭṭhitā, te na iñjanti na vipariṇamanti na aññamaññaṃ byābādhenti nālaṃ aññamaññassa sukhāya vā dukkhāya vā sukhadukkhāya vā. Katame satta? Pathavīkāyo āpokāyo tejokāyo vāyokāyo sukhe dukkhe jīve sattame – ime sattakāyā akaṭā akaṭavidhā animmitā animmātā vañjhā kūṭaṭṭhā esikaṭṭhāyiṭṭhitā. Te na iñjanti na vipariṇamanti na aññamaññaṃ byābādhenti. Nālaṃ aññamaññassa sukhāya vā dukkhāya vā sukhadukkhāya vā. Tattha natthi hantā vā ghātetā vā sotā vā sāvetā vā viññātā vā viññāpetā vā. Yopi tiṇhena satthena sīsaṃ chindati, na koci kañci jīvitā voropeti. Sattannaṃtveva kāyānamantarena satthaṃ vivaramanupatati. Cuddasa kho panimāni yonipamukhasatasahassāni saṭṭhi ca satāni cha ca satāni pañca ca kammuno satāni pañca ca kammāni tīṇi ca kammāni, kamme ca aḍḍhakamme ca, dvaṭṭhipaṭipadā, dvaṭṭhantarakappā, chaḷābhijātiyo, aṭṭha purisabhūmiyo, ekūnapaññāsa ājīvakasate, ekūnapaññāsa paribbājakasate, ekūnapaññāsa nāgāvāsasate, vīse indriyasate, tiṃse nirayasate, chattiṃsa rajodhātuyo, satta saññīgabbhā, satta asaññīgabbhā, satta nigaṇṭhigabbhā, satta devā, satta mānusā, satta pesācā, satta sarā, satta pavuṭā, satta papātā, satta papātasatāni, satta supinā, satta supinasatāni, cullāsīti mahākappino satasahassāni, yāni bāle ca paṇḍite ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissanti. Tattha natthi imināhaṃ sīlena vā vatena vā tapena vā brahmacariyena vā aparipakkaṃ vā kammaṃ paripācessāmi, paripakkaṃ vā kammaṃ phussa phussa byantiṃ karissāmīti. Hevaṃ natthi doṇamite sukhadukkhe pariyantakate saṃsāre, natthi hāyanavaḍḍhane, natthi ukkaṃsāvakaṃse. Seyyathāpi nāma suttaguḷe khitte nibbeṭhiyamānameva paleti, evameva bāle ca paṇḍite ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissantī’ti.

228. さらにまた、サンタカよ、世の中にある師がいて、このような論・このような見解を持っています。『これら七つの要素は作られたものではなく、作られた類のものでもなく、創られたものではなく、創作されたものでもなく、不妊であり、山頂のように不動であり、石柱のように堅固に立っている。それらは動くこともなく、変化することもなく、互いを害することもなく、互いの楽や苦や苦楽のために十分ではない。七つとは何か。地要素、水要素、火要素、風要素、楽、苦、そして第七に命(霊魂)である。これら七つの要素は作られたものではなく、作られた類のものでもなく、創られたものではなく、創作されたものでもなく、不妊であり、山頂のように不動であり、石柱のように堅固に立っている。それらは動くこともなく、変化することもなく、互いを害することもない。互いの楽や苦や苦楽のために十分ではない。そこには殺す者も殺させる者も、聞く者も聞かせる者も、認識する者も認識させる者もいない。たとえ鋭い刃物で頭を切り落としても、誰も誰の命を奪うことにはならない。ただ七つの要素の隙間に刃物が入り込むだけである。実に百四十万六千六百の主要な胎生、五百の業、五つの業、三つの業、一つの業と半分の業、六十二の行路、六十二の中劫、六つの階層、人間の八つの階梯、四千九百のアージーヴァカ派の生活、四千九百の遍歴行者の生活、四千九百の竜の住処、二千の感覚器官、三千の地獄、三十六の塵芥界、七つの有想の胎、七つの無想の胎、七つの節生胎、七つの神々、七つの人間、七つの夜叉、七つの池、七つの結び目、七つの絶壁、七百の絶壁、七つの夢、七百の夢、そして八百四十万の大劫があり、それを愚者も智者も走り回り輪廻して苦の終極をもたらすのである。そこには「私はこの戒律や誓戒や苦行や清浄行によって、未熟な業を成熟させ、あるいはすでに成熟した業を次々に経験して滅尽させよう」ということはない。このように苦楽は升で量られたように決まっており、輪廻の限界は定められていて、減じることも増えることもなく、早めることも遅らせることもできない。ちょうど投げられた糸玉がほどけながら転がっていくように、まさにそのように愚者も智者も走り回り輪廻して苦の終極をもたらすのである』と。

‘‘Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā evaṃvādī evaṃdiṭṭhi – sattime kāyā akaṭā akaṭavidhā animmitā animmātā vañjhā kūṭaṭṭhā esikaṭṭhāyiṭṭhitā. Te na iñjanti na vipariṇamanti na aññamaññaṃ byābādhenti. Nālaṃ aññamaññassa sukhāya vā dukkhāya vā sukhadukkhāya vā. Katame satta? Pathavīkāyo āpokāyo tejokāyo vāyokāyo sukhe dukkhe jīve sattame – ime satta kāyā akaṭā akaṭavidhā animmitā animmātā vañjhā kūṭaṭṭhā esikaṭṭhāyiṭṭhitā. Te na iñjanti na vipariṇamanti na aññamaññaṃ byābādhenti. Nālaṃ aññamaññassa sukhāya vā dukkhāya vā sukhadukkhāya vā. Tattha natthi hantā vā ghātetā vā sotā vā sāvetā vā viññātā vā viññāpetā vā. Yopi tiṇhena satthena sīsaṃ chindati, na koci kañci jīvitā voropeti. Sattannaṃtveva kāyānamantarena satthaṃ vivaramanupatati. Cuddasa kho panimāni yonipamukhasatasahassāni saṭṭhi ca satāni cha ca satāni pañca ca kammuno satāni pañca ca kammāni tīṇi ca kammāni, kamme ca aḍḍhakamme ca, dvaṭṭhipaṭipadā, dvaṭṭhantarakappā, chaḷābhijātiyo, aṭṭha purisabhūmiyo, ekūnapaññāsa ājīvakasate, ekūnapaññāsa paribbājakasate, ekūnapaññāsa nāgāvāsasate, vīse indriyasate, tiṃse nirayasate, chattiṃsa rajodhātuyo, satta saññīgabbhā, satta asaññīgabbhā, satta nigaṇṭhigabbhā, satta devā, satta mānusā, satta pesācā, satta sarā, satta pavuṭā, satta papātā, satta papātasatāni, satta supinā, satta supinasatāni, cullāsīti mahākappino satasahassāni, yāni bāle ca paṇḍite ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissanti. Tattha natthi imināhaṃ sīlena vā vatena vā tapena vā brahmacariyena vā aparipakkaṃ vā kammaṃ paripācessāmi, paripakkaṃ vā kammaṃ phussa phussa byantiṃ karissāmīti, hevaṃ natthi doṇamite sukhadukkhe pariyantakate saṃsāre, natthi hāyanavaḍḍhane, natthi ukkaṃsāvakaṃse. Seyyathāpi nāma suttaguḷe khitte nibbeṭhiyamānameva paleti, evameva bāle ca paṇḍite ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissantī’ti. Sace pana imassa bhoto satthuno saccaṃ vacanaṃ, akatena me ettha kataṃ, avusitena me ettha vusitaṃ. Ubhopi mayaṃ ettha samasamā sāmaññaṃ pattā, yo cāhaṃ na vadāmi. ‘Ubho sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karissāmā’ti. Atirekaṃ kho panimassa bhoto satthuno naggiyaṃ muṇḍiyaṃ ukkuṭikappadhānaṃ kesamassulocanaṃ yohaṃ puttasambādhasayanaṃ ajjhāvasanto kāsikacandanaṃ paccanubhonto mālāgandhavilepanaṃ dhārento jātarūparajataṃ sādiyanto iminā bhotā satthārā samasamagatiko bhavissāmi. Abhisamparāyaṃ sohaṃ kiṃ jānanto kiṃ passanto imasmiṃ satthari brahmacariyaṃ carissāmi? ‘So abrahmacariyavāso aya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Ayaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena catuttho abrahmacariyavāso akkhāto yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

サンタカよ、そこで智者はこのように省察します。『この尊い師は、このような論・このような見解を持っている。「これら七つの要素は作られたものではなく、作られた類のものでもなく、創られたものではなく、創作されたものでもなく、不妊であり、山頂のように不動であり、石柱のように堅固に立っている。それらは動くこともなく、変化することもなく、互いを害することもない。互いの楽や苦や苦楽のために十分ではない。七つとは何か。地要素、水要素、火要素、風要素、楽、苦、そして第七に命である。これら七つの要素は作られたものではなく、作られた類のものでもなく、創られたものではなく、創作されたものでもなく、不妊であり、山頂のように不動であり、石柱のように堅固に立っている。それらは動くこともなく、変化することもなく、互いを害することもない。互いの楽や苦や苦楽のために十分ではない。そこには殺す者も殺させる者も、聞く者も聞かせる者も、認識する者も認識させる者もいない。たとえ鋭い刃物で頭を切り落としても、誰も誰の命を奪うことにはならない。ただ七つの要素の隙間に刃物が入り込むだけである。実に百四十万六千六百の主要な胎生、五百の業、五つの業、三つの業、一つの業と半分の業、六十二の行路、六十二の中劫、六つの階層、人間の八つの階梯、四千九百のアージーヴァカ派の生活、四千九百の遍歴行者の生活、四千九百の竜の住処、二千の感覚器官、三千の地獄、三十六の塵芥界、七つの有想の胎、七つの無想の胎、七つの節生胎、七つの神々、七つの人間、七つの夜叉、七つの池、七つの結び目、七つの絶壁、七百の絶壁、七つの夢、七百の夢、そして八百四十万の大劫があり、それを愚者も智者も走り回り輪廻して苦の終極をもたらすのである。そこには『私はこの戒律や誓戒や苦行や清浄行によって、未熟な業を成熟させ、あるいはすでに成熟した業を次々に経験して滅尽させよう』ということはなく、このように苦楽は升で量られたように決まっており、輪廻の限界は定められていて、減じることも増えることもなく、早めることも遅らせることもできない。ちょうど投げられた糸玉がほどけながら転がっていくように、まさにそのように愚者も智者も走り回り輪廻して苦の終極をもたらすのである」と。もしこの尊い師の言葉が真実であるならば、私は何もしなくてもなされたことになり、清浄行を修めなくても修められたことになる。「二人とも走り回り輪廻して苦の終極をもたらす」と主張しない私と彼とは、ここではまったく同等であり、平等な境地に達していることになる。それなのに、この尊い師には裸形となり、剃髪し、蹲踞の苦行をし、頭髪や髭を引き抜くという余分な苦労があるのに対し、私は子どもたちで混み合う家に住み、カーシー産の白檀を楽しみ、花輪や香料や塗香を身につけ、金銀を受け取りながら暮らしていて、しかもこの尊い師と死後は同じ境遇になるのだ。私は何を知り何を見るために、この師のもとで清浄行を修めるのであろうか』と。『これは非清浄行の生活である』と知って、その清浄行に嫌気がさして去っていくのです。サンタカよ、これこそが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない第四の非清浄行の生活です。

‘‘Ime kho te, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro abrahmacariyavāsā akkhātā yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti.

サンタカよ、これらが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない四つの非清浄行の生活です」

‘‘Acchariyaṃ, bho ānanda, abbhutaṃ, bho ānanda! Yāvañcidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro abrahmacariyavāsāva samānā ‘abrahmacariyavāsā’ti akkhātā yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalanti. Katamāni pana tāni, bho ānanda, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāri anassāsikāni brahmacariyāni akkhātāni yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti?

「尊者アーナンダよ、驚くべきことです。尊者アーナンダよ、奇しきことです。まさに非清浄行の生活であるものを、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって『非清浄行の生活』であると、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのないものとして説かれたことは。では、尊者アーナンダよ、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない四つの慰めなき清浄行とは何ですか」

229. ‘‘Idha, sandaka, ekacco satthā sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānāti – ‘carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhita’nti. So suññampi agāraṃ pavisati, piṇḍampi na labhati, kukkuropi ḍaṃsati, caṇḍenapi hatthinā samāgacchati, caṇḍenapi assena samāgacchati, caṇḍenapi goṇena samāgacchati, itthiyāpi purisassapi nāmampi gottampi pucchati, gāmassapi nigamassapi nāmampi maggampi pucchati. So ‘kimida’nti puṭṭho samāno ‘suññaṃ me agāraṃ pavisitabbaṃ ahosi’, tena pāvisiṃ; ‘piṇḍampi aladdhabbaṃ ahosi’, tena nālatthaṃ; ‘kukkurena ḍaṃsitabbaṃ ahosi’, tenamhi daṭṭho; ‘caṇḍena hatthinā samāgantabbaṃ ahosi’, tena samāgamiṃ; ‘caṇḍena assena samāgantabbaṃ ahosi’, tena samāgamiṃ; ‘caṇḍena goṇena samāgantabbaṃ ahosi’, tena samāgamiṃ; ‘itthiyāpi purisassapi nāmampi gottampi pucchitabbaṃ ahosi’, tena pucchiṃ; ‘gāmassapi nigamassapi nāmampi maggampi pucchitabbaṃ ahosi’, tena pucchinti. Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānāti…pe… ‘gāmassapi nigamassapi nāmampi maggampi pucchitabbaṃ ahosi, tena pucchi’nti. So ‘anassāsikaṃ idaṃ brahmacariya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Idaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena paṭhamaṃ anassāsikaṃ brahmacariyaṃ akkhātaṃ yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

229. 「サンタカよ、世の中にある師がいて、全知者であり、全見者であり、余すところなき智見を有していると公言しています。『歩むときも、留まるときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく智見が現前している』と。しかし彼は空き家に入ってしまったり、托鉢の施しを得られなかったり、犬に噛まれたり、凶暴な象に出遭ったり、凶暴な馬に出遭ったり、凶暴な牛に出遭ったり、女や男の名や家系を尋ねたり、村や町の名や道を尋ねたりします。彼は『これはどういうことか』と問われると、『空き家に入らねばならなかったので入ったのだ。托鉢の施しを得られないはずであったので得られなかったのだ。犬に噛まれるはずであったので噛まれたのだ。凶暴な象に出遭うはずであったので出遭ったのだ。凶暴な馬に出遭うはずであったので出遭ったのだ。凶暴な牛に出遭うはずであったので出遭ったのだ。女や男の名や家系を尋ねるはずであったので尋ねたのだ。村や町の名や道を尋ねるはずであったので尋ねたのだ』と答えます。サンタカよ、そこで智者はこのように省察します。『この尊い師は全知者であり、全見者であり、余すところなき智見を有していると公言しているが……中略……「村や町の名や道を尋ねるはずであったので尋ねたのだ」と答えている』と。彼は『この清浄行は慰めなきものである』と知って、その清浄行に嫌気がさして去っていくのです。サンタカよ、これこそが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない第一の慰めなき清浄行です。

230. ‘‘Puna caparaṃ, sandaka, idhekacco satthā anussaviko hoti anussavasacco. So anussavena itihitihaparamparāya piṭakasampadāya dhammaṃ deseti. Anussavikassa kho pana, sandaka, satthuno anussavasaccassa sussutampi hoti dussutampi hoti tathāpi hoti aññathāpi hoti. Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā anussaviko anussavasacco so anussavena itihitihaparamparāya piṭakasampadāya dhammaṃ deseti. Anussavikassa kho pana satthuno anussavasaccassa sussutampi hoti dussutampi hoti tathāpi hoti aññathāpi hoti’. So ‘anassāsikaṃ idaṃ brahmacariya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Idaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena dutiyaṃ anassāsikaṃ brahmacariyaṃ akkhātaṃ yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

230. さらにまた、サンタカよ、世の中にある師がいて、口伝・伝承に依拠する者であり、伝承を真実とする者です。彼は伝承により、代々の言い伝えにより、聖典の所伝により法を説きます。しかしサンタカよ、伝承に依拠し伝承を真実とする師には、正しく伝えられたこともあれば、誤って伝えられたこともあり、その通りのこともあれば、異なることもあります。サンタカよ、そこで智者はこのように省察します。『この尊い師は伝承に依拠する者であり、伝承を真実とする者であって、伝承により、代々の言い伝えにより、聖典の所伝により法を説いている。しかし伝承に依拠し伝承を真実とする師には、正しく伝えられたこともあれば、誤って伝えられたこともあり、その通りのこともあれば、異なることもある』と。彼は『この清浄行は慰めなきものである』と知って、その清浄行に嫌気がさして去っていくのです。サンタカよ、これこそが、知る者、見る者、阿羅漢・正等覚者であられる世尊によって説かれた、智者が決して清浄行を修めようとはせず、たとえ修めたとしても正道・善法を成就することのない第二の慰めなき清浄行です。

231. ‘‘Puna caparaṃ, sandaka, idhekacco satthā takkī hoti vīmaṃsī. So takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ dhammaṃ deseti. Takkissa kho pana, sandaka, satthuno vīmaṃsissa sutakkitampi hoti duttakkitampi hoti tathāpi hoti aññathāpi hoti. Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā takkī vīmaṃsī. So takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ dhammaṃ deseti. Takkissa kho pana satthuno vīmaṃsissa sutakkitampi hoti duttakkitampi hoti tathāpi hoti aññathāpi hoti’. So ‘anassāsikaṃ idaṃ brahmacariya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Idaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena tatiyaṃ anassāsikaṃ brahmacariyaṃ akkhātaṃ yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「さらにまた、サンダカよ、世間にはある師がいて、思索家であり、探究家であります。彼は思索によって組み立てられ、探究に従って巡らされ、自らの弁舌による法を説きます。しかし、サンダカよ、思索家であり探究家である師にあっては、正しく思索されたこともあれば、誤って思索されたこともあり、その通りであることもあれば、異なっていることもあります。サンダカよ、そこで知恵ある人はこのように思慮します。『この尊い師は思索家であり探究家である。彼は思索によって組み立てられ、探究に従って巡らされ、自らの弁舌による法を説く。しかし思索家であり探究家である師にあっては、正しく思索されたこともあれば、誤って思索されたこともあり、その通りであることもあれば、異なっていることもある』と。彼は『この清浄行は慰めのないものである』と知って、その清浄行に嫌気がさして立ち去ります。サンダカよ、これこそが、知り、見る方、阿羅漢であり正等覚者であられる世尊によって説かれた第三の慰めのない清浄行であり、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修めることはなく、修めたとしても正理、善法を成就することはありません。

232. ‘‘Puna caparaṃ, sandaka, idhekacco satthā mando hoti momūho. So mandattā momūhattā tattha tattha pañhaṃ puṭṭho samāno vācāvikkhepaṃ āpajjati amarāvikkhepaṃ – ‘evantipi me no, tathātipi me no, aññathātipi me no, notipi me no, no notipi me no’ti. Tatra, sandaka, viññū puriso iti paṭisañcikkhati – ‘ayaṃ kho bhavaṃ satthā mando momūho. So mandattā momūhattā tattha tattha pañhaṃ puṭṭho samāno vācāvikkhepaṃ āpajjati amarāvikkhepaṃ – evantipi me no, tathātipi me no, aññathātipi me no, notipi me no, no notipi me no’ti. So ‘anassāsikaṃ idaṃ brahmacariya’nti – iti viditvā tasmā brahmacariyā nibbijja pakkamati. Idaṃ kho, sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena catutthaṃ anassāsikaṃ brahmacariyaṃ akkhātaṃ yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「さらにまた、サンダカよ、世間にはある師がいて、愚鈍であり、蒙昧であります。彼は愚鈍であり蒙昧であるために、あちこちで質問を受けると、言葉の曖昧な乱れ、鰻のようなのらりくらりとした弁明に陥ります。『私にはこうとも思われません、私にはそのようにも思われません、私には異なるとも思われません、私には否定とも思われません、私には否定の否定とも思われません』と。サンダカよ、そこで知恵ある人はこのように思慮します。『この尊い師は愚鈍であり蒙昧である。彼は愚鈍であり蒙昧であるために、あちこちで質問を受けると、言葉の曖昧な乱れ、鰻のようなのらりくらりとした弁明に陥る。私にはこうとも思われません、私にはそのようにも思われません、私には異なるとも思われません、私には否定とも思われません、私には否定の否定とも思われません、と』と。彼は『この清浄行は慰めのないものである』と知って、その清浄行に嫌気がさして立ち去ります。サンダカよ、これこそが、知り、見る方、阿羅漢であり正等覚者であられる世尊によって説かれた第四の慰めのない清浄行であり、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修めることはなく、修めたとしても正理、善法を成就することはありません。

‘‘Imāni kho, (tāni sandaka, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāri anassāsikāni brahmacariyāni akkhātāni yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti.

「サンダカよ、これらこそが、知り、見る方、阿羅漢であり正等覚者であられる世尊によって説かれた四つの慰めのない清浄行であり、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修めることはなく、修めたとしても正理、善法を成就することはありません」

‘‘Acchariyaṃ, bho ānanda, abbhutaṃ, bho ānanda! Yāvañcidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāri anassāsikāneva brahmacariyāni anassāsikāni brahmacariyānīti akkhātāni yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ na vaseyya, vasanto ca nārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ. So pana, bho ānanda, satthā kiṃ vādī kiṃ akkhāyī yattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti.

「尊者アーナンダよ、驚くべきことです、尊者アーナンダよ、未曾有のことです! 実に、知り、見る方、阿羅漢であり正等覚者であられる世尊によって、まさに慰めのない四つの清浄行が慰めのない清浄行であると説かれ、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修めることはなく、修めたとしても正理、善法を成就することはないとされました。ところで、尊者アーナンダよ、知恵ある人が確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するような、その師とは何を説く人であり、何を宣言する人なのでしょうか」

233. ‘‘Idha, sandaka, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā…pe… so ime pañca nīvaraṇe pahāya cetaso upakkilese paññāya dubbalīkaraṇe vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yasmiṃ kho , sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「サンダカよ、ここに如来が世に出現します。阿羅漢であり、正等覚者であり、明行具足であり、善逝であり、世間解であり、無上士・調御丈夫であり、天人師であり、仏陀であり、世尊であります……中略……彼はこれら心の穢れであり智慧を弱める五つの蓋を捨て去り、諸々の欲望から離れ、不善の諸法から離れて、尋があり、伺があり、遠離から生じた喜と楽のある初禅を具足して住します。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう。

‘‘Puna caparaṃ, sandaka, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā…pe... dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yasmiṃ kho, sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「さらにまた、サンダカよ、比丘は尋と伺の静止によって……中略……第二禅を具足して住します。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう。

‘‘Puna caparaṃ, sandaka, bhikkhu pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharati…pe… tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yasmiṃ kho, sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「さらにまた、サンダカよ、比丘は喜への執着を離れることによって、捨にして住し……中略……第三禅を具足して住します。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう。

‘‘Puna caparaṃ, sandaka, bhikkhu sukhassa ca pahānā…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Yasmiṃ kho, sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「さらにまた、サンダカよ、比丘は楽を捨てることによって……中略……第四禅を具足して住します。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう。

‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhininnāmeti. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Yasmiṃ kho, sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「彼はこのように心が定まり、清浄で、純白で、汚れがなく、随煩悩が去り、柔軟となり、適応性を持ち、不動に至ったとき、宿命通の智へと心を傾けます。彼は多様な前世のありさまを想起します。すなわち、一生、二生……中略……このように形相とともに、詳細とともに、多様な前世のありさまを想起します。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう。

‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate…pe… yathākammūpage satte pajānāti. Yasmiṃ kho, sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusalaṃ.

「彼はこのように心が定まり、清浄で、純白で、汚れがなく、随煩悩が去り、柔軟となり、適応性を持ち、不動に至ったとき、衆生の死生に関する智へと心を傾けます。彼は清浄にして人を超えた天眼によって、死にゆき、生まれ変わる衆生を見ます。劣ったもの、勝れたもの、美しいもの、醜いもの、善趣にあるもの、悪趣にあるもの……中略……業に従って赴く衆生を如実に知ります。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう。

‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti. So ‘idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti; ‘ime āsavā’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavasamudayo’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavanirodho’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati. Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti. Yasmiṃ kho, sandaka, satthari sāvako evarūpaṃ uḷāravisesaṃ adhigacchati tattha viññū puriso sasakkaṃ brahmacariyaṃ vaseyya, vasanto ca ārādheyya ñāyaṃ dhammaṃ kusala’’nti.

「彼はこのように心が定まり、清浄で、純白で、汚れがなく、随煩悩が去り、柔軟となり、適応性を持ち、不動に至ったとき、漏尽の智へと心を傾けます。彼は『これこそが苦である』と如実に知ります。『これこそが苦の集起である』と如実に知ります。『これこそが苦の滅尽である』と如実に知ります。『これこそが苦の滅尽に至る道である』と如実に知ります。『これらは諸々の漏(煩悩)である』と如実に知ります。『これこそが漏の集起である』と如実に知ります。『これこそが漏の滅尽である』と如実に知ります。『これこそが漏の滅尽に至る道である』と如実に知ります。このように知り、このように見る彼の心は、欲漏からも解脱し、有漏からも解脱し、無明漏からも解脱します。解脱したとき、『解脱した』という智が生じます。『生は尽きた。梵行はすでに全うされた。なすべきことはなされた。もはや二度とこの状態に戻ることはない』と如実に知るのです。サンダカよ、弟子が師のもとでこのような勝れた境地を体得するなら、そこでは知恵ある人は確実に清浄行を修め、修めて正理、善法を成就するでしょう」

234. ‘‘Yo pana so, bho ānanda, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññā vimutto paribhuñjeyya so kāme’’ti? ‘‘Yo so, sandaka, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññā vimutto abhabbo so pañcaṭṭhānāni ajjhācarituṃ. Abhabbo khīṇāsavo bhikkhu sañcicca pāṇaṃ jīvitā voropetuṃ, abhabbo khīṇāsavo bhikkhu adinnaṃ theyyasaṅkhātaṃ ādātuṃ, abhabbo khīṇāsavo bhikkhu methunaṃ dhammaṃ paṭisevetuṃ, abhabbo khīṇāsavo bhikkhu sampajānamusā bhāsituṃ, abhabbo khīṇāsavo bhikkhu sannidhikārakaṃ kāme paribhuñjituṃ, seyyathāpi pubbe agāriyabhūto. Yo so, sandaka, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññā vimutto abhabbo so imāni pañcaṭṭhānāni ajjhācaritu’’nti.

「ところで、尊者アーナンダよ、阿羅漢であり、漏尽者であり、生きるべきを生き、なすべきことをなし、重荷を下ろし、真の目的を達し、生存の結縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱したその比丘は、諸々の欲望を享受することがあるのでしょうか」「サンダカよ、阿羅漢であり、漏尽者であり、生きるべきを生き、なすべきことをなし、重荷を下ろし、真の目的を達し、生存の結縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱したその比丘は、五つの事柄を犯すことは不可能です。漏尽の比丘は、故意に生き物の命を奪うことは不可能です。漏尽の比丘は、盗みと見なされる与えられていない物を取ることは不可能です。漏尽の比丘は、淫行を行うことは不可能です。漏尽の比丘は、知りながら嘘をつくことは不可能です。漏尽の比丘は、以前の在家の者のように、蓄えて諸々の欲望を享受することは不可能です。サンダカよ、阿羅漢であり、漏尽者であり、生きるべきを生き、なすべきことをなし、重荷を下ろし、真の目的を達し、生存の結縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱したその比丘は、これら五つの事柄を犯すことは不可能なのです」

235. ‘‘Yo pana so, bho ānanda, bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññā vimutto tassa carato ceva tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhitaṃ – ‘khīṇā me āsavā’’’ti? ‘‘Tena hi, sandaka, upamaṃ te karissāmi; upamāyapidhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Seyyathāpi, sandaka, purisassa hatthapādā chinnā; tassa carato ceva tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ (jānāti – ‘chinnā me hatthapādā’ti, udāhu paccavekkhamāno jānāti – ‘chinnā me hatthapādā’’’ti? ‘‘Na kho, bho ānanda, so puriso satataṃ samitaṃ jānāti – ‘chinnā me hatthapādā’ ti.) Api ca kho pana naṃ paccavekkhamāno jānāti – ‘chinnā me hatthapādā’’’ti. ‘‘Evameva kho, sandaka, yo so bhikkhu arahaṃ khīṇāsavo vusitavā katakaraṇīyo ohitabhāro anuppattasadattho parikkhīṇabhavasaṃyojano sammadaññā vimutto tassa carato ceva tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ (ñāṇadassanaṃ na paccupaṭṭhitaṃ – ‘khīṇā me āsavā’ti;) api ca kho pana naṃ paccavekkhamāno jānāti – ‘khīṇā me āsavā’’’ti.

「ところで、尊者アーナンダよ、阿羅漢であり、漏尽者であり、生きるべきを生き、なすべきことをなし、重荷を下ろし、真の目的を達し、生存の結縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱したその比丘には、歩んでいるときも、立っているときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく『私の漏は尽きた』という智見が現前しているのでしょうか」「それならば、サンダカよ、そなたに譬えを示しましょう。譬えによっても、この世のある知恵ある人びとは語られたことの意味を理解するからです。サンダカよ、たとえば手足を切断された人がいたとします。彼は歩んでいるときも、立っているときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく『私の手足は切断された』と知っているでしょうか。それとも、観察するときに『私の手足は切断された』と知るのでしょうか」「尊者アーナンダよ、その人は常に絶え間なく『私の手足は切断された』と知っているわけではありません。むしろ、観察するときにこそ『私の手足は切断された』と知るのです」「サンダカよ、それとまったく同様に、阿羅漢であり、漏尽者であり、生きるべきを生き、なすべきことをなし、重荷を下ろし、真の目的を達し、生存の結縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱したその比丘には、歩んでいるときも、立っているときも、眠っているときも、目覚めているときも、常に絶え間なく『私の漏は尽きた』という智見が現前しているわけではありません。むしろ、観察するときにこそ『私の漏は尽きた』と知るのです」

236. ‘‘Kīvabahukā pana, bho ānanda, imasmiṃ dhammavinaye niyyātāro’’ti? ‘‘Na kho, sandaka, ekaṃyeva sataṃ na dve satāni na tīṇi satāni na cattāri satāni na pañca satāni, atha kho bhiyyova ye imasmiṃ dhammavinaye niyyātāro’’ti. ‘‘Acchariyaṃ, bho ānanda, abbhutaṃ, bho ānanda! Na ca nāma sadhammokkaṃsanā bhavissati, na paradhammavambhanā, āyatane ca dhammadesanā tāva bahukā ca niyyātāro paññāyissanti. Ime panājīvakā puttamatāya puttā attānañceva ukkaṃsenti, pare ca vambhenti tayo ceva niyyātāro paññapenti, seyyathidaṃ – nandaṃ vacchaṃ, kisaṃ saṃkiccaṃ, makkhaliṃ gosāla’’nti. Atha kho sandako paribbājako sakaṃ parisaṃ āmantesi – ‘‘carantu bhonto samaṇe gotame brahmacariyavāso. Na dāni sukaraṃ amhehi lābhasakkārasiloke pariccajitu’’nti. Iti hidaṃ sandako paribbājako sakaṃ parisaṃ uyyojesi bhagavati brahmacariyeti.

「ところで、尊者アーナンダよ、この法と律において出離した者(解脱者)はどれほど多くいるのでしょうか」「サンダカよ、百人にとどまらず、二百人にとどまらず、三百人にとどまらず、四百人にとどまらず、五百人にとどまりません。実に、この法と律において出離した者は、それよりもはるかに多いのです」「尊者アーナンダよ、驚くべきことです、尊者アーナンダよ、未曾有のことです! 自らの教えを高めることもなく、他人の教えを貶めることもなく、ただ真理において法が説かれ、これほど多くの出離した者が知られるとは。しかるに、これらのアージーヴィカ教徒たちは、子の死んだ母の子供たちのように、自らを高め、他人を貶め、わずか三人の出離者しか立てていません。すなわち、ナンダ・ヴァッチャ、キサ・サンキッチャ、マッカリ・ゴーサーラであります」 そこで遍歴行者サンダカは、自らの会衆に呼びかけました。「皆さん、沙門ゴータマのもとで清浄行を修めなさい。もはや私たちには、利得と名声と賛辞を捨てることは容易ではありません」と。このようにして、遍歴行者サンダカは自らの会衆を、世尊のもとでの清浄行へと送り出したのであった。

Sandakasuttaṃ niṭṭhitaṃ chaṭṭhaṃ.

サンダカ経 第六 終わる。

7. Mahāsakuludāyisuttaṃ

7. 大サクルダーユ経

237. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. Tena kho pana samayena sambahulā abhiññātā abhiññātā paribbājakā moranivāpe paribbājakārāme paṭivasanti, seyyathidaṃ – annabhāro varadharo sakuludāyī ca paribbājako aññe ca abhiññātā abhiññātā paribbājakā. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya rājagahaṃ piṇḍāya pāvisi. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘atippago kho tāva rājagahe piṇḍāya carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ yena moranivāpo paribbājakārāmo yena sakuludāyī paribbājako tenupasaṅkameyya’’nti. Atha kho bhagavā yena moranivāpo paribbājakārāmo tenupasaṅkami. Tena kho pana samayena sakuludāyī paribbājako mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ nisinno hoti unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā, seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā. Addasā kho sakuludāyī paribbājako bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna sakaṃ parisaṃ saṇṭhāpeti – ‘‘appasaddā bhonto hontu; mā bhonto saddamakattha. Ayaṃ samaṇo gotamo āgacchati; appasaddakāmo kho pana so āyasmā appasaddassa vaṇṇavādī. Appeva nāma appasaddaṃ parisaṃ viditvā upasaṅkamitabbaṃ maññeyyā’’ti. Atha kho te paribbājakā tuṇhī ahesuṃ. Atha kho bhagavā yena sakuludāyī paribbājako tenupasaṅkami. Atha kho sakuludāyī paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘etu kho, bhante, bhagavā. Svāgataṃ, bhante, bhagavato. Cirassaṃ kho, bhante, bhagavā imaṃ pariyāyamakāsi yadidaṃ idhāgamanāya. Nisīdatu, bhante, bhagavā; idamāsanaṃ paññatta’’nti. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Sakuludāyīpi kho paribbājako aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho sakuludāyiṃ paribbājakaṃ bhagavā etadavoca –

このように私は聞きました。ある時、世尊は王舎城の竹林の栗鼠飼養処にお住まいでした。その頃、多くの名高い遍歴行者たちが、孔雀飼養処の遍歴行者園に住んでいました。すなわち、アンナバーラ、ヴァラダラ、サクルダーユ遍歴行者、そして他の名高い遍歴行者たちであります。さて、世尊は午前の時間に衣服を整え、鉢と衣を持って、托鉢のために王舎城に入られました。そのとき、世尊は次のように思われました。「王舎城で托鉢して巡るには、まだあまりに早すぎる。私は孔雀飼養処の遍歴行者園へ、サクルダーユ遍歴行者のところへ赴くのがよいだろう」と。そこで世尊は、孔雀飼養処の遍歴行者園へと向かわれました。 そのとき、サクルダーユ遍歴行者は、騒々しく大声で叫び立て、多種多様な無益な世間話(畜生論)を語り合っている大勢の遍歴行者の会衆とともに座っていました。すなわち、王の話、盗賊の話、大臣の話、軍隊の話、恐怖の話、戦争の話、食べ物の話、飲み物の話、衣服の話、寝具の話、花飾りの話、香料の話、親族の話、乗り物の話、村の話、町の話、都市の話、地方の話、女の話、勇士の話、路地の話、水汲み場の話、先祖の霊の話、とりとめのない雑多な話、世界についての話、海洋についての話、有や無についての話などです。 サクルダーユ遍歴行者は、世尊が遠くから来られるのを見ました。見てから、自らの会衆を静めました。「皆さん、静かにしてください。声を出さないでください。この沙門ゴータマがやって来られます。その尊者は静寂を好み、静寂を称賛される方です。静かな会衆であると知れば、近づいて来ようと思われるかもしれません」と。そこで、それらの遍歴行者たちは沈黙しました。そして世尊は、サクルダーユ遍歴行者のところへ近づかれました。サクルダーユ遍歴行者は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、どうぞお越しください。世尊よ、世尊のお越しを心から歓迎いたします。世尊よ、ここにお越しいただく機会を作られたのは、久しぶりのことであります。世尊よ、どうぞお座りください。この座席が用意されております」と。世尊は用意された座席に座られました。サクルダーユ遍歴行者もまた、一つの低い座を取って、一方に座りました。一方に座ったサクルダーユ遍歴行者に、世尊はこう言われました。

238. ‘‘Kāyanuttha, udāyi, etarahi kathāya sannisinnā, kā ca pana vo antarākathā vippakatā’’ti? ‘‘Tiṭṭhatesā, bhante, kathā yāya mayaṃ etarahi kathāya sannisinnā. Nesā, bhante, kathā bhagavato dullabhā bhavissati pacchāpi savanāya. Purimāni, bhante, divasāni purimatarāni nānātitthiyānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ kutūhalasālāyaṃ sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ ayamantarākathā udapādi – ‘lābhā vata, bho, aṅgamagadhānaṃ, suladdhalābhā vata, bho, aṅgamagadhānaṃ! Tatrime samaṇabrāhmaṇā saṅghino gaṇino gaṇācariyā ñātā yasassino titthakarā sādhusammatā bahujanassa rājagahaṃ vassāvāsaṃ osaṭā. Ayampi kho pūraṇo kassapo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa; sopi rājagahaṃ vassāvāsaṃ osaṭo. Ayampi kho makkhali gosālo…pe… ajito kesakambalo… pakudho kaccāyano… sañjayo belaṭṭhaputto… nigaṇṭho nāṭaputto saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa; sopi rājagahaṃ vassāvāsaṃ osaṭo. Ayampi kho samaṇo gotamo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa; sopi rājagahaṃ vassāvāsaṃ osaṭo. Ko nu kho imesaṃ bhavataṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ saṅghīnaṃ gaṇīnaṃ gaṇācariyānaṃ ñātānaṃ yasassīnaṃ titthakarānaṃ sādhusammatānaṃ bahujanassa sāvakānaṃ sakkato garukato mānito pūjito, kañca pana sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharantī’’’ti?

「ウダーユよ、今、あなた方はどのような話のために集まっていたのですか。また、あなた方の途中で中断された話とは何だったのですか」「世尊よ、私たちが今集まっていたその話は、そのままにしておきましょう。世尊よ、その話は後から聞くことも容易でありますから。世尊よ、数日前のこと、様々な異教の沙門やバラモンたちが好奇心の講堂(雑論堂)に集い、集会していたときに、このような話が持ち上がりました。『友よ、実にアンガ国やマガダ国の人々にとって大きな利益である、実にアンガ国やマガダ国の人々にとって善き利益である! ここには僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれているこれら沙門やバラモンたちが、雨安居のために王舎城にやって来ている。このプーラナ・カッサパもまた、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれており、彼もまた雨安居のために王舎城にやって来ている。このマッカリ・ゴーサーラも……中略……アジタ・ケーサカンバラも……パクダ・カッチャーヤナも……サンジャヤ・ベーラッティプッタも……ニガンタ・ナータプッタも、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれており、彼もまた雨安居のために王舎城にやって来ている。この沙門ゴータマもまた、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれており、彼もまた雨安居のために王舎城にやって来ている。では、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれているこれら尊い沙門やバラモンのうち、誰が弟子たちから敬われ、重んじられ、尊ばれ、供養され、また弟子たちは誰を敬い、重んじて頼りとして暮らしているのだろうか』と。

239. ‘‘Tatrekacce evamāhaṃsu – ‘ayaṃ kho pūraṇo kassapo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa; so ca kho sāvakānaṃ na sakkato na garukato na mānito na pūjito, na ca pana pūraṇaṃ kassapaṃ sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Bhūtapubbaṃ pūraṇo kassapo anekasatāya parisāya dhammaṃ deseti. Tatraññataro pūraṇassa kassapassa sāvako saddamakāsi – ‘‘mā bhonto pūraṇaṃ kassapaṃ etamatthaṃ pucchittha; neso etaṃ jānāti; mayametaṃ jānāma, amhe etamatthaṃ pucchatha; mayametaṃ bhavantānaṃ byākarissāmā’’ti. Bhūtapubbaṃ pūraṇo kassapo bāhā paggayha kandanto na labhati – ‘‘appasaddā bhonto hontu, mā bhonto saddamakattha. Nete, bhavante, pucchanti, amhe ete pucchanti; mayametesaṃ byākarissāmā’’ti. Bahū kho pana pūraṇassa kassapassa sāvakā vādaṃ āropetvā apakkantā – ‘‘na tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāsi, ahaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāmi, kiṃ tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānissasi? Micchāpaṭipanno tvamasi, ahamasmi sammāpaṭipanno, sahitaṃ me, asahitaṃ te, purevacanīyaṃ pacchā avaca, pacchāvacanīyaṃ pure avaca, adhiciṇṇaṃ te viparāvattaṃ, āropito te vādo, niggahitosi, cara vādappamokkhāya, nibbeṭhehi vā sace pahosī’’ti. Iti pūraṇo kassapo sāvakānaṃ na sakkato na garukato na mānito na pūjito, na ca pana pūraṇaṃ kassapaṃ sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Akkuṭṭho ca pana pūraṇo kassapo dhammakkosenā’’’ti.

「その場にいたある者たちはこのように言いました。『このプーラナ・カッサパは、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれているが、彼は弟子たちから敬われてもおらず、重んじられてもおらず、尊ばれてもおらず、供養されてもいない。また、弟子たちもプーラナ・カッサパを敬い、重んじて頼りとして暮らしてはいない。かつてプーラナ・カッサパが数百人の会衆に法を説いていたときのこと、プーラナ・カッサパのある弟子が声を上げた。「皆さん、プーラナ・カッサパにその意味を尋ねてはなりません。彼はそれを知りません。私たちがそれを知っています。私たちにその意味をお尋ねください。私たちが尊者方に説明いたしましょう」と。かつてプーラナ・カッサパは両腕を振り上げて叫んでも、聞き入れられなかった。「皆さん、静かにしてください。声を出さないでください。尊者方、彼らはあなた方に尋ねているのではなく、私たちに尋ねているのです。私たちが彼らに説明いたしましょう」と。さらに、プーラナ・カッサパの多くの弟子たちは、論争を吹きかけて立ち去ってしまった。「お前はこの法と律を知らない。私はこの法と律を知っている。お前にこの法と律の何がわかるというのか? お前は間違った実践をしている。私は正しい実践をしている。私の言葉は筋が通っているが、お前の言葉は筋が通っていない。先に言うべきことを後に言い、後に言うべきことを先に言った。お前の積年の主張は覆された。お前の論理は論破された。お前はやり込められたのだ。論難を晴らすために行け、できるものなら解決してみろ」と。このように、プーラナ・カッサパは弟子たちから敬われてもおらず、重んじられてもおらず、尊ばれてもおらず、供養されてもいない。また、弟子たちもプーラナ・カッサパを敬い、重んじて頼りとして暮らしてはいない。しかも、プーラナ・カッサパは教えを罵倒されているのである』と。

‘‘Ekacce evamāhaṃsu – ‘ayampi kho makkhali gosālo…pe… ajito kesakambalo… pakudho kaccāyano… sañjayo belaṭṭhaputto… nigaṇṭho nāṭaputto saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa; so ca kho sāvakānaṃ na sakkato na garukato na mānito na pūjito, na ca pana nigaṇṭhaṃ nāṭaputtaṃ sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Bhūtapubbaṃ nigaṇṭho nāṭaputto anekasatāya parisāya dhammaṃ deseti. Tatraññataro nigaṇṭhassa nāṭaputtassa sāvako saddamakāsi – mā bhonto nigaṇṭhaṃ nāṭaputtaṃ etamatthaṃ pucchittha; neso etaṃ jānāti; mayametaṃ jānāma, amhe etamatthaṃ pucchatha; mayametaṃ bhavantānaṃ byākarissāmāti. Bhūtapubbaṃ nigaṇṭho nāṭaputto bāhā paggayha kandanto na labhati – ‘‘appasaddā bhonto hontu, mā bhonto saddamakattha. Nete bhavante pucchanti, amhe ete pucchanti; mayametesaṃ byākarissāmā’’ti. Bahū kho pana nigaṇṭhassa nāṭaputtassa sāvakā vādaṃ āropetvā apakkantā – ‘‘na tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāsi, ahaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāmi. Kiṃ tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānissasi? Micchāpaṭipanno tvamasi. Ahamasmi sammāpaṭipanno. Sahitaṃ me asahitaṃ te, purevacanīyaṃ pacchā avaca, pacchāvacanīyaṃ pure avaca, adhiciṇṇaṃ te viparāvattaṃ, āropito te vādo, niggahitosi, cara vādappamokkhāya, nibbeṭhehi vā sace pahosī’’ti. Iti nigaṇṭho nāṭaputto sāvakānaṃ na sakkato na garukato na mānito na pūjito, na ca pana nigaṇṭhaṃ nāṭaputtaṃ sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Akkuṭṭho ca pana nigaṇṭho nāṭaputto dhammakkosenā’’’ti.

「ある者たちはこのように言いました。『このマッカリ・ゴーサーラも……中略……アジタ・ケーサカンバラも……パクダ・カッチャーヤナも……サンジャヤ・ベーラッティプッタも……ニガンタ・ナータプッタも、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれているが、彼は弟子たちから敬われてもおらず、重んじられてもおらず、尊ばれてもおらず、供養されてもいない。また、弟子たちもニガンタ・ナータプッタを敬い、重んじて頼りとして暮らしてはいない。かつてニガンタ・ナータプッタが数百人の会衆に法を説いていたときのこと、ニガンタ・ナータプッタのある弟子が声を上げた。「皆さん、ニガンタ・ナータプッタにその意味を尋ねてはなりません。彼はそれを知りません。私たちがそれを知っています。私たちにその意味をお尋ねください。私たちが尊者方に説明いたしましょう」と。かつてニガンタ・ナータプッタは両腕を振り上げて叫んでも、聞き入れられなかった。「皆さん、静かにしてください。声を出さないでください。尊者方、彼らはあなた方に尋ねているのではなく、私たちに尋ねているのです。私たちが彼らに説明いたしましょう」と。さらに、ニガンタ・ナータプッタの多くの弟子たちは、論争を吹きかけて立ち去ってしまった。「お前はこの法と律を知らない。私はこの法と律を知っている。お前にこの法と律の何がわかるというのか? お前は間違った実践をしている。私は正しい実践をしている。私の言葉は筋が通っているが、お前の言葉は筋が通っていない。先に言うべきことを後に言い、後に言うべきことを先に言った。お前の積年の主張は覆された。お前の論理は論破された。お前はやり込められたのだ。論難を晴らすために行け、できるものなら解決してみろ」と。このように、ニガンタ・ナータプッタは弟子たちから敬われてもおらず、重んじられてもおらず、尊ばれてもおらず、供養されてもいない。また、弟子たちもニガンタ・ナータプッタを敬い、重んじて頼りとして暮らしてはいない。しかも、ニガンタ・ナータプッタは教えを罵倒されているのである』と。

240. ‘‘Ekacce evamāhaṃsu – ‘ayampi kho samaṇo gotamo saṅghī ceva gaṇī ca gaṇācariyo ca ñāto yasassī titthakaro sādhusammato bahujanassa; so ca kho sāvakānaṃ sakkato garukato mānito pūjito, samaṇañca pana gotamaṃ sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Bhūtapubbaṃ samaṇo gotamo anekasatāya parisāya dhammaṃ desesi. Tatraññataro samaṇassa gotamassa sāvako ukkāsi. Tamenāññataro sabrahmacārī jaṇṇukena ghaṭṭesi – ‘‘appasaddo āyasmā hotu, māyasmā saddamakāsi, satthā no bhagavā dhammaṃ desesī’’ti. Yasmiṃ samaye samaṇo gotamo anekasatāya parisāya dhammaṃ deseti, neva tasmiṃ samaye samaṇassa gotamassa sāvakānaṃ khipitasaddo vā hoti ukkāsitasaddo vā. Tamenaṃ mahājanakāyo paccāsīsamānarūpo paccupaṭṭhito hoti – ‘‘yaṃ no bhagavā dhammaṃ bhāsissati taṃ no sossāmā’’ti. Seyyathāpi nāma puriso cātummahāpathe khuddamadhuṃ anelakaṃ pīḷeyya . Tamenaṃ mahājanakāyo paccāsīsamānarūpo paccupaṭṭhito assa. Evameva yasmiṃ samaye samaṇo gotamo anekasatāya parisāya dhammaṃ deseti, neva tasmiṃ samaye samaṇassa gotamassa sāvakānaṃ khipitasaddo vā hoti ukkāsitasaddo vā. Tamenaṃ mahājanakāyo paccāsīsamānarūpo paccupaṭṭhito hoti – ‘‘yaṃ no bhagavā dhammaṃ bhāsissati taṃ no sossāmā’’ti. Yepi samaṇassa gotamassa sāvakā sabrahmacārīhi sampayojetvā sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattanti tepi satthu ceva vaṇṇavādino honti, dhammassa ca vaṇṇavādino honti, saṅghassa ca vaṇṇavādino honti, attagarahinoyeva honti anaññagarahino, ‘‘mayamevamhā alakkhikā mayaṃ appapuññā te mayaṃ evaṃ svākkhāte dhammavinaye pabbajitvā nāsakkhimhā yāvajīvaṃ paripuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ caritu’’nti. Te ārāmikabhūtā vā upāsakabhūtā vā pañcasikkhāpade samādāya vattanti. Iti samaṇo gotamo sāvakānaṃ sakkato garukato mānito pūjito, samaṇañca pana gotamaṃ sāvakā sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharantī’’’ti.

「ある者たちはこのように言いました。『この沙門ゴータマもまた、僧団を率い、会衆を率い、教団の師であり、名高く、名声があり、宗派を開き、多くの人々に尊ばれている。そして実に、彼は弟子たちから敬われ、重んじられ、尊ばれ、供養されており、弟子たちも沙門ゴータマを敬い、重んじて頼りとして暮らしている。かつて沙門ゴータマが数百人の会衆に法を説いていたときのこと、沙門ゴータマのある弟子が咳払いをしました。すると、別の同朋の修行者が膝でその人を突いて言いました。「尊者よ、静かにしてください。尊者よ、音を立てないでください。私たちの師であられる世尊が法を説いておられます」と。沙門ゴータマが数百人の会衆に法を説かれる時には、沙門ゴータマの弟子たちからくしゃみの音すらも、咳払いの音すらも起こりません。多くの人々の群れは、「世尊が私たちに説いてくださる法を、私たちは聞こう」と切望して待ち受けています。それはあたかも、四辻で人が不純物のない純粋な蜂蜜を絞り出しているときに、多くの人々の群れが切望して待ち受けているようなものです。それと同様に、沙門ゴータマが数百人の会衆に法を説かれる時には、沙門ゴータマの弟子たちからくしゃみの音すらも、咳払いの音すらも起こりません。多くの人々の群れは、「世尊が私たちに説いてくださる法を、私たちは聞こう」と切望して待ち受けています。また、沙門ゴータマの弟子たちの中で、同朋の修行者たちと衝突して学処を捨てて俗世に戻った者たちであっても、彼らは師を称賛し、法を称賛し、僧伽を称賛します。彼らは自らを責めるだけで、他人を責めることはありません。「私たちは不運であり、私たちは功徳が少なかったのだ。このように正しく説かれた法と律に出家しながら、生涯を通じて完全に円満で清浄な梵行を修めることができなかったのだから」と。彼らは寺男となったり、在家信者となったりして、五戒を保って暮らします。このように、沙門ゴータマは弟子たちから敬われ、重んじられ、尊ばれ、供養されており、弟子たちも沙門ゴータマを敬い、重んじて頼りとして暮らしているのである』と。

241. ‘‘Kati pana tvaṃ, udāyi, mayi dhamme samanupassasi, yehi mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharantī’’ti? ‘‘Pañca kho ahaṃ, bhante, bhagavati dhamme samanupassāmi yehi bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Katame pañca? Bhagavā hi, bhante, appāhāro, appāhāratāya ca vaṇṇavādī. Yampi, bhante, bhagavā appāhāro, appāhāratāya ca vaṇṇavādī imaṃ kho ahaṃ, bhante, bhagavati paṭhamaṃ dhammaṃ samanupassāmi yena bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「ところで、ウダーユよ、あなたは私にどのような特質(法)を見出しているからこそ、弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしていると考えるのですか」「世尊よ、私は世尊に五つの法を見出しており、それによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしていると考えます。その五つとは何でしょうか。世尊は少食であられ、少食であることを称賛されます。世尊が少食であられ、少食であることを称賛されるということ、世尊よ、これこそが私が世尊に見出す第一の法であり、これによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, bhante, bhagavā santuṭṭho itarītarena cīvarena, itarītaracīvarasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī. Yampi, bhante, bhagavā santuṭṭho itarītarena cīvarena, itarītaracīvarasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī, imaṃ kho ahaṃ, bhante, bhagavati dutiyaṃ dhammaṃ samanupassāmi yena bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、世尊よ、世尊はいかなる衣であれ得られたものに満足され、得られた衣に満足することを称賛されます。世尊がいかなる衣であれ得られたものに満足され、得られた衣に満足することを称賛されるということ、世尊よ、これこそが私が世尊に見出す第二の法であり、これによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, bhante, bhagavā santuṭṭho itarītarena piṇḍapātena, itarītarapiṇḍapātasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī. Yampi, bhante, bhagavā santuṭṭho itarītarena piṇḍapātena, itarītarapiṇḍapātasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī, imaṃ kho ahaṃ, bhante, bhagavati tatiyaṃ dhammaṃ samanupassāmi yena bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、世尊よ、世尊はいかなる托鉢食であれ得られたものに満足され、得られた托鉢食に満足することを称賛されます。世尊がいかなる托鉢食であれ得られたものに満足され、得られた托鉢食に満足することを称賛されるということ、世尊よ、これこそが私が世尊に見出す第三の法であり、これによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, bhante, bhagavā santuṭṭho itarītarena senāsanena, itarītarasenāsanasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī. Yampi, bhante, bhagavā santuṭṭho itarītarena senāsanena, itarītarasenāsanasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī, imaṃ kho ahaṃ, bhante, bhagavati catutthaṃ dhammaṃ samanupassāmi yena bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、世尊よ、世尊はいかなる住居であれ得られたものに満足され、得られた住居に満足することを称賛されます。世尊がいかなる住居であれ得られたものに満足され、得られた住居に満足することを称賛されるということ、世尊よ、これこそが私が世尊に見出す第四の法であり、これによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, bhante, bhagavā pavivitto, pavivekassa ca vaṇṇavādī. Yampi, bhante, bhagavā pavivitto, pavivekassa ca vaṇṇavādī, imaṃ kho ahaṃ, bhante, bhagavati pañcamaṃ dhammaṃ samanupassāmi yena bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、世尊よ、世尊は遠離(閑静)におられ、遠離を称賛されます。世尊が遠離におられ、遠離を称賛されるということ、世尊よ、これこそが私が世尊に見出す第五の法であり、これによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしています。

‘‘Ime kho ahaṃ, bhante, bhagavati pañca dhamme samanupassāmi yehi bhagavantaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharantī’’ti.

「世尊よ、私は世尊にこれら五つの法を見出しており、それによって弟子たちが世尊を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしていると考えます」

242. ‘‘‘Appāhāro samaṇo gotamo, appāhāratāya ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, santi kho pana me, udāyi, sāvakā kosakāhārāpi aḍḍhakosakāhārāpi beluvāhārāpi aḍḍhabeluvāhārāpi. Ahaṃ kho pana, udāyi, appekadā iminā pattena samatittikampi bhuñjāmi bhiyyopi bhuñjāmi. ‘Appāhāro samaṇo gotamo, appāhāratāya ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, ye te, udāyi, mama sāvakā kosakāhārāpi aḍḍhakosakāhārāpi beluvāhārāpi aḍḍhabeluvāhārāpi na maṃ te iminā dhammena sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ.

「ウダーユよ、『沙門ゴータマは少食であり、少食であることを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、ウダーユよ、私の弟子たちの中には、一椀の食事を食べる者、半椀の食事を食べる者、ベルの実ほどの食事を食べる者、半ベルの実ほどの食事を食べる者たちがいます。しかし、ウダーユよ、私は時として、この鉢にいっぱいの食事を食べ、さらにそれ以上食べることもあります。ウダーユよ、『沙門ゴータマは少食であり、少食であることを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、私の弟子たちで一椀の食事を食べ、半椀の食事を食べ、ベルの実ほどの食事を食べ、半ベルの実ほどの食事を食べる者たちは、この法によって私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らすことはないはずです。

‘‘‘Santuṭṭho samaṇo gotamo itarītarena cīvarena, itarītaracīvarasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, santi kho pana me, udāyi, sāvakā paṃsukūlikā lūkhacīvaradharā te susānā vā saṅkārakūṭā vā pāpaṇikā vā nantakāni uccinitvā saṅghāṭiṃ karitvā dhārenti. Ahaṃ kho panudāyi, appekadā gahapaticīvarāni dhāremi daḷhāni satthalūkhāni alābulomasāni. ‘Santuṭṭho samaṇo gotamo itarītarena cīvarena, itarītaracīvarasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, ye te, udāyi, mama sāvakā paṃsukūlikā lūkhacīvaradharā te susānā vā saṅkārakūṭā vā pāpaṇikā vā nantakāni uccinitvā saṅghāṭiṃ karitvā dhārenti, na maṃ te iminā dhammena sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ.

「ウダーユよ、『沙門ゴータマはいかなる衣であれ得られたものに満足し、得られた衣に満足することを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、ウダーユよ、私の弟子たちの中には、糞掃衣を着る者、粗末な衣を身につける者たちがいて、彼らは墓場やゴミ捨て場や店舗から布切れを拾い集め、それを縫い合わせて僧伽梨(大衣)を作って着ています。しかし、ウダーユよ、私は時として、頑丈で、刃で整えられた、ひょうたんの産毛のような上質な長者の衣を着ることもあります。ウダーユよ、『沙門ゴータマはいかなる衣であれ得られたものに満足し、得られた衣に満足することを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、私の弟子たちで糞掃衣を着、粗末な衣を身につけ、墓場やゴミ捨て場や店舗から布切れを拾い集めて僧伽梨を作って着ている者たちは、この法によって私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らすことはないはずです。

‘‘‘Santuṭṭho samaṇo gotamo itarītarena piṇḍapātena, itarītarapiṇḍapātasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, santi kho pana me, udāyi, sāvakā piṇḍapātikā sapadānacārino uñchāsake vate ratā, te antaragharaṃ paviṭṭhā samānā āsanenapi nimantiyamānā na sādiyanti. Ahaṃ kho panudāyi, appekadā nimantanepi bhuñjāmi sālīnaṃ odanaṃ vicitakāḷakaṃ anekasūpaṃ anekabyañjanaṃ. ‘Santuṭṭho samaṇo gotamo itarītarena piṇḍapātena, itarītarapiṇḍapātasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, ye te, udāyi, mama sāvakā piṇḍapātikā sapadānacārino uñchāsake vate ratā te antaragharaṃ paviṭṭhā samānā āsanenapi nimantiyamānā na sādiyanti, na maṃ te iminā dhammena sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ.

「ウダーユよ、『沙門ゴータマはいかなる托鉢食であれ得られたものに満足し、得られた托鉢食に満足することを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、ウダーユよ、私の弟子たちの中には、常に托鉢し、家々を順に巡り、残飯を拾い集める誓戒を好む者たちがいて、彼らは家に入っても、座るよう招かれても応じません。しかし、ウダーユよ、私は時として、招きに応じて、黒粒を取り除いた上等の米飯や、多くのスープや多くの副菜を食べることもあります。ウダーユよ、『沙門ゴータマはいかなる托鉢食であれ得られたものに満足し、得られた托鉢食に満足することを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、私の弟子たちで常に托鉢し、家々を順に巡り、残飯を拾い集める誓戒を好んで、家に入っても座るよう招かれても応じない者たちは、この法によって私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らすことはないはずです。

‘‘‘Santuṭṭho samaṇo gotamo itarītarena senāsanena, itarītarasenāsanasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, santi kho pana me, udāyi, sāvakā rukkhamūlikā abbhokāsikā, te aṭṭhamāse channaṃ na upenti. Ahaṃ kho panudāyi, appekadā kūṭāgāresupi viharāmi ullittāvalittesu nivātesu phusitaggaḷesu pihitavātapānesu. ‘Santuṭṭho samaṇo gotamo itarītarena senāsanena, itarītarasenāsanasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, ye te, udāyi, mama sāvakā rukkhamūlikā abbhokāsikā te aṭṭhamāse channaṃ na upenti, na maṃ te iminā dhammena sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ.

「ウダーユよ、『沙門ゴータマはいかなる住居であれ得られたものに満足し、得られた住居に満足することを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、ウダーユよ、私の弟子たちの中には、樹下住の者、露地住の者たちがいて、彼らは八ヶ月間、屋根の下に入りません。しかし、ウダーユよ、私は時として、漆喰が塗られ、風が入らず、閂がかかり、窓が閉ざされた重閣屋根の建物に住むこともあります。ウダーユよ、『沙門ゴータマはいかなる住居であれ得られたものに満足し、得られた住居に満足することを称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、私の弟子たちで樹下住であり露地住であって、八ヶ月間屋根の下に入らない者たちは、この法によって私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らすことはないはずです。

‘‘‘Pavivitto samaṇo gotamo, pavivekassa ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, santi kho pana me, udāyi, sāvakā āraññikā pantasenāsanā araññavanapatthāni pantāni senāsanāni ajjhogāhetvā viharanti, te anvaddhamāsaṃ saṅghamajjhe osaranti pātimokkhuddesāya. Ahaṃ kho panudāyi, appekadā ākiṇṇo viharāmi bhikkhūhi bhikkhunīhi upāsakehi upāsikāhi raññā rājamahāmattehi titthiyehi titthiyasāvakehi. ‘Pavivitto samaṇo gotamo, pavivekassa ca vaṇṇavādī’ti, iti ce maṃ, udāyi, sāvakā sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ, ye te, udāyi, mama sāvakā āraññakā pantasenāsanā araññavanapatthāni pantāni senāsanāni ajjhogāhetvā viharanti te anvaddhamāsaṃ saṅghamajjhe osaranti pātimokkhuddesāya, na maṃ te iminā dhammena sakkareyyuṃ garuṃ kareyyuṃ māneyyuṃ pūjeyyuṃ, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya vihareyyuṃ.

「ウダーユよ、『沙門ゴータマは遠離におり、遠離を称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、ウダーユよ、私の弟子たちの中には、森林住の者、人里離れた住居に住む者たちがいて、森や樹林の奥深く、人里離れた住居に入り込んで住み、彼らは半月ごとに戒本(波羅提木叉)の読誦のために僧伽の中に降りてきます。しかし、ウダーユよ、私は時として、比丘たち、比丘尼たち、在家信男たち、在家信女たち、国王、大臣たち、異教徒たち、異教の弟子たちに取り囲まれて住むこともあります。ウダーユよ、『沙門ゴータマは遠離におり、遠離を称賛する』ということで、もし弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのだとしたら、私の弟子たちで森林住であり人里離れた住居に住み、森や樹林の奥深く、人里離れた住居に入り込んで住んで、半月ごとに戒本の読誦のために僧伽の中に降りてくる者たちは、この法によって私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らすことはないはずです。

‘‘Iti kho, udāyi, na mamaṃ sāvakā imehi pañcahi dhammehi sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「このように、ウダーユよ、弟子たちがこれら五つの法によって私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているわけではないのです。

243. ‘‘Atthi kho, udāyi, aññe ca pañca dhammā yehi pañcahi dhammehi mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti. Katame pañca? Idhudāyi, mamaṃ sāvakā adhisīle sambhāventi – ‘sīlavā samaṇo gotamo paramena sīlakkhandhena samannāgato’ti. Yampudāyi , mamaṃ sāvakā adhisīle sambhāventi – ‘sīlavā samaṇo gotamo paramena sīlakkhandhena samannāgato’ti, ayaṃ kho, udāyi, paṭhamo dhammo yena mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「ウダーユよ、弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしているのには、他に五つの法があります。その五つとは何でしょうか。ウダーユよ、ここに私の弟子たちは、増上戒について私を高く評価します。『沙門ゴータマは持戒の人であり、最高の戒蘊を具足している』と。ウダーユよ、私の弟子たちが増上戒について『沙門ゴータマは持戒の人であり、最高の戒蘊を具足している』と高く評価するということ、ウダーユよ、これこそが弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしている第一の法であります。

244. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, mamaṃ sāvakā abhikkante ñāṇadassane sambhāventi – ‘jānaṃyevāha samaṇo gotamo – jānāmīti, passaṃyevāha samaṇo gotamo – passāmīti; abhiññāya samaṇo gotamo dhammaṃ deseti no anabhiññāya; sanidānaṃ samaṇo gotamo dhammaṃ deseti no anidānaṃ; sappāṭihāriyaṃ samaṇo gotamo dhammaṃ deseti no appāṭihāriya’nti. Yampudāyi, mamaṃ sāvakā abhikkante ñāṇadassane sambhāventi – ‘jānaṃyevāha samaṇo gotamo – jānāmīti, passaṃyevāha samaṇo gotamo – passāmīti; abhiññāya samaṇo gotamo dhammaṃ deseti no anabhiññāya; sanidānaṃ samaṇo gotamo dhammaṃ deseti no anidānaṃ; sappāṭihāriyaṃ samaṇo gotamo dhammaṃ deseti no appāṭihāriya’nti, ayaṃ kho, udāyi, dutiyo dhammo yena mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、ウダーユよ、私の弟子たちは優れた智見について私を高く評価します。『沙門ゴータマは知りつつ「知っている」と語り、見つつ「見ている」と語る。沙門ゴータマは直観知(証知)によって法を説くのであって、直観知なくして説くのではない。沙門ゴータマは根拠をもって法を説くのであって、根拠なくして説くのではない。沙門ゴータマは不可思議な導きをもって法を説くのであって、不可思議な導きなくして説くのではない』と。ウダーユよ、私の弟子たちが優れた智見について『沙門ゴータマは知りつつ「知っている」と語り、見つつ「見ている」と語る。沙門ゴータマは直観知によって法を説くのであって、直観知なくして説くのではない。沙門ゴータマは根拠をもって法を説くのであって、根拠なくして説くのではない。沙門ゴータマは不可思議な導きをもって法を説くのであって、不可思議な導きなくして説くのではない』と高く評価するということ、ウダーユよ、これこそが弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしている第二の法であります。

245. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, mamaṃ sāvakā adhipaññāya sambhāventi – ‘paññavā samaṇo gotamo paramena paññākkhandhena samannāgato; taṃ vata anāgataṃ vādapathaṃ na dakkhati, uppannaṃ vā parappavādaṃ na sahadhammena suniggahitaṃ niggaṇhissatīti – netaṃ ṭhānaṃ vijjati’. Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, api nu me sāvakā evaṃ jānantā evaṃ passantā antarantarā kathaṃ opāteyyu’’nti?

「さらにまた、ウダーユよ、私の弟子たちは増上慧について私を高く評価します。『沙門ゴータマは智慧ある人であり、最高の慧蘊を具足している。彼がこれから現れる論争の筋道を見抜けないとか、生じた他者の論難を法にかなって見事に論破できないなどということは、決してありえない』と。ウダーユよ、どう思いますか。私の弟子たちがこのように知り、このように見ているのに、話の途中で口を挟んだりするでしょうか」

‘‘No hetaṃ, bhante’’.

「世尊よ、決してそのようなことはありません」

‘‘Na kho panāhaṃ, udāyi, sāvakesu anusāsaniṃ paccāsīsāmi ; aññadatthu mamayeva sāvakā anusāsaniṃ paccāsīsanti.

「また、ウダーユよ、私は弟子たちに指図を求めることはありません。むしろ、弟子たちこそが私に指図を求めるのです。

‘‘Yampudāyi, mamaṃ sāvakā adhipaññāya sambhāventi – ‘paññavā samaṇo gotamo paramena paññākkhandhena samannāgato; taṃ vata anāgataṃ vādapathaṃ na dakkhati, uppannaṃ vā parappavādaṃ na sahadhammena niggahitaṃ niggaṇhissatīti – netaṃ ṭhānaṃ vijjati’. Ayaṃ kho, udāyi, tatiyo dhammo yena mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「ウダーユよ、私の弟子たちが増上慧について『沙門ゴータマは智慧ある人であり、最高の慧蘊を具足している。彼がこれから現れる論争の筋道を見抜けないとか、生じた他者の論難を法にかなって見事に論破できないなどということは、決してありえない』と高く評価するということ、ウダーユよ、これこそが弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らしている第三の法であります。

246. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, mama sāvakā yena dukkhena dukkhotiṇṇā dukkhaparetā te maṃ upasaṅkamitvā dukkhaṃ ariyasaccaṃ pucchanti, tesāhaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ puṭṭho byākaromi, tesāhaṃ cittaṃ ārādhemi pañhassa veyyākaraṇena; te maṃ dukkhasamudayaṃ… dukkhanirodhaṃ… dukkhanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ ariyasaccaṃ pucchanti, tesāhaṃ dukkhanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ ariyasaccaṃ puṭṭho byākaromi, tesāhaṃ cittaṃ ārādhemi pañhassa veyyākaraṇena. Yampudāyi, mama sāvakā yena dukkhena dukkhotiṇṇā dukkhaparetā te maṃ upasaṅkamitvā dukkhaṃ ariyasaccaṃ pucchanti, tesāhaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ puṭṭho byākaromi, tesāhaṃ cittaṃ ārādhemi pañhassa veyyākaraṇena. Te maṃ dukkhasamudayaṃ … dukkhanirodhaṃ… dukkhanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ ariyasaccaṃ pucchanti. Tesāhaṃ dukkhanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ ariyasaccaṃ puṭṭho byākaromi. Tesāhaṃ cittaṃ ārādhemi pañhassa veyyākaraṇena. Ayaṃ kho, udāyi, catuttho dhammo yena mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私の弟子たちは、苦に沈み苦に圧倒されているとき、私のところへやって来て苦聖諦について尋ねます。私は苦聖諦について問われてそれに答え、質問に対する解明によって彼らの心を満足させます。彼らは私に苦集聖諦について尋ね……苦滅聖諦について尋ね……苦滅に至る道聖諦について尋ねます。私は苦滅に至る道聖諦について問われてそれに答え、質問に対する解明によって彼らの心を満足させます。ウダーインよ、私の弟子たちが、苦に沈み苦に圧倒されているとき、私のところへやって来て苦聖諦について尋ね、私が苦聖諦について問われてそれに答え、質問に対する解明によって彼らの心を満足させ、また彼らが私に苦集聖諦について……苦滅聖諦について……苦滅に至る道聖諦について尋ね、私が苦滅に至る道聖諦について問われてそれに答え、質問に対する解明によって彼らの心を満足させるということ、ウダーインよ、これこそが、私の弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らす第四の法なのです。

247. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā cattāro satipaṭṭhāne bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu kāye kāyānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā vineyya loke abhijjhādomanassaṃ; vedanāsu vedanānupassī viharati… citte cittānupassī viharati… dhammesu dhammānupassī viharati ātāpī sampajāno satimā vineyya loke abhijjhādomanassaṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは四念処を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、身体において身体を観察しながら住し、熱心に、正知にして、正念を保ち、世間における貪欲と憂いを除きます。感受において感受を観察しながら住し……心において心を観察しながら住し……諸法において諸法を観察しながら住し、熱心に、正知にして、正念を保ち、世間における貪欲と憂いを除きます。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā cattāro sammappadhāne bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti, vāyamati, vīriyaṃ ārabhati, cittaṃ paggaṇhāti, padahati; uppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya chandaṃ janeti, vāyamati, vīriyaṃ ārabhati, cittaṃ paggaṇhāti, padahati; anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya chandaṃ janeti, vāyamati, vīriyaṃ ārabhati, cittaṃ paggaṇhāti, padahati; uppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ ṭhitiyā asammosāya bhiyyobhāvāya vepullāya bhāvanāya pāripūriyā chandaṃ janeti, vāyamati, vīriyaṃ ārabhati, cittaṃ paggaṇhāti, padahati. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは四正勤を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、未だ生じていない悪しく不善なる諸法を生じさせないために、意欲を生じさせ、努力し、精進を起こし、心を奮い立たせ、励みます。すでに生じた悪しく不善なる諸法を捨断するために、意欲を生じさせ、努力し、精進を起こし、心を奮い立たせ、励みます。未だ生じていない善なる諸法を生じさせるために、意欲を生じさせ、努力し、精進を起こし、心を奮い立たせ、励みます。すでに生じた善なる諸法を維持し、忘失させず、倍増させ、広大にし、修習を円満にするために、意欲を生じさせ、努力し、精進を起こし、心を奮い立たせ、励みます。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā cattāro iddhipāde bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu chandasamādhipadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti, vīriyasamādhipadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti, cittasamādhipadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti, vīmaṃsāsamādhipadhānasaṅkhārasamannāgataṃ iddhipādaṃ bhāveti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは四神足を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、欲三摩地断行を具えた神足を修習し、勤三摩地断行を具えた神足を修習し、心三摩地断行を具えた神足を修習し、観三摩地断行を具えた神足を修習します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā pañcindriyāni bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu saddhindriyaṃ bhāveti upasamagāmiṃ sambodhagāmiṃ; vīriyindriyaṃ bhāveti…pe… satindriyaṃ bhāveti… samādhindriyaṃ bhāveti… paññindriyaṃ bhāveti upasamagāmiṃ sambodhagāmiṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは五根を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、寂静に趣き正覚に趣く信根を修習します。精進根を修習し……念根を修習し……定根を修習し……寂静に趣き正覚に趣く慧根を修習します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā pañca balāni bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu saddhābalaṃ bhāveti upasamagāmiṃ sambodhagāmiṃ; vīriyabalaṃ bhāveti…pe… satibalaṃ bhāveti… samādhibalaṃ bhāveti… paññābalaṃ bhāveti upasamagāmiṃ sambodhagāmiṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは五力を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、寂静に趣き正覚に趣く信力を修習します。精進力を修習し……念力を修習し……定力を修習し……寂静に趣き正覚に趣く慧力を修習します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā sattabojjhaṅge bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu satisambojjhaṅgaṃ bhāveti vivekanissitaṃ virāganissitaṃ nirodhanissitaṃ vossaggapariṇāmiṃ; dhammavicayasambojjhaṅgaṃ bhāveti…pe… vīriyasambojjhaṅgaṃ bhāveti… pītisambojjhaṅgaṃ bhāveti… passaddhisambojjhaṅgaṃ bhāveti… samādhisambojjhaṅgaṃ bhāveti… upekkhāsambojjhaṅgaṃ bhāveti vivekanissitaṃ virāganissitaṃ nirodhanissitaṃ vossaggapariṇāmiṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは七覚支を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、遠離に依り、離貪に依り、滅尽に依り、捨遣に傾く念等覚支を修習します。択法等覚支を修習し……精進等覚支を修習し……喜等覚支を修習し……軽安等覚支を修習し……定等覚支を修習し……遠離に依り、離貪に依り、滅尽に依り、捨遣に傾く捨等覚支を修習します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu sammādiṭṭhiṃ bhāveti, sammāsaṅkappaṃ bhāveti, sammāvācaṃ bhāveti, sammākammantaṃ bhāveti, sammāājīvaṃ bhāveti, sammāvāyāmaṃ bhāveti, sammāsatiṃ bhāveti, sammāsamādhiṃ bhāveti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは聖八支道を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、正見を修習し、正思惟を修習し、正語を修習し、正業を修習し、正命を修習し、正精進を修習し、正念を修習し、正定を修習します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

248. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā aṭṭha vimokkhe bhāventi. Rūpī rūpāni passati, ayaṃ paṭhamo vimokkho; ajjhattaṃ arūpasaññī bahiddhā rūpāni passati, ayaṃ dutiyo vimokkho; subhanteva adhimutto hoti, ayaṃ tatiyo vimokkho; sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā paṭighasaññānaṃ atthaṅgamā nānattasaññānaṃ amanasikārā ‘ananto ākāso’ti ākāsānañcāyatanaṃ upasampajja viharati, ayaṃ catuttho vimokkho; sabbaso ākāsānañcāyatanaṃ samatikkamma ‘anantaṃ viññāṇa’nti viññāṇañcāyatanaṃ upasampajja viharati, ayaṃ pañcamo vimokkho; sabbaso viññāṇañcāyatanaṃ samatikkamma ‘natthi kiñcī’ti ākiñcaññāyatanaṃ upasampajja viharati, ayaṃ chaṭṭho vimokkho; sabbaso ākiñcaññāyatanaṃ samatikkamma nevasaññānāsaññāyatanaṃ upasampajja viharati, ayaṃ sattamo vimokkho; sabbaso nevasaññānāsaññāyatanaṃ samatikkamma saññāvedayitanirodhaṃ upasampajja viharati, ayaṃ aṭṭhamo vimokkho. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは八解脱を修習します。物質の想いを持つ者が物質を見る、これが第一の解脱です。内において無色の想いを持つ者が外の物質を見る、これが第二の解脱です。ただ清浄であると信解する、これが第三の解脱です。すべての色想を超え、有対想を消滅させ、種々想を作意しないことから、『空は無辺である』と空無辺処を達成して住する、これが第四の解脱です。すべての空無辺処を超えて、『識は無辺である』と識無辺処を達成して住する、これが第五の解脱です。すべての識無辺処を超えて、『何ものも存在しない』と無所有処を達成して住する、これが第六の解脱です。すべての無所有処を超えて非想非非想処を達成して住する、これが第七の解脱です。すべての非想非非想処を超えて想受滅を達成して住する、これが第八の解脱です。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

249. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā aṭṭha abhibhāyatanāni bhāventi. Ajjhattaṃ rūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ paṭhamaṃ abhibhāyatanaṃ.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは八勝処を修習します。内において色想を持つある者が、外に微小な美色・醜色の諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第一の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ rūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ dutiyaṃ abhibhāyatanaṃ.

「内において色想を持つある者が、外に無量の美色・醜色の諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第二の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ tatiyaṃ abhibhāyatanaṃ.

「内において無色想を持つある者が、外に微小な美色・醜色の諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第三の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ catutthaṃ abhibhāyatanaṃ.

「内において無色想を持つある者が、外に無量の美色・醜色の諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第四の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati nīlāni nīlavaṇṇāni nīlanidassanāni nīlanibhāsāni. Seyyathāpi nāma umāpupphaṃ nīlaṃ nīlavaṇṇaṃ nīlanidassanaṃ nīlanibhāsaṃ, seyyathāpi vā pana taṃ vatthaṃ bārāṇaseyyakaṃ ubhatobhāgavimaṭṭhaṃ nīlaṃ nīlavaṇṇaṃ nīlanidassanaṃ nīlanibhāsaṃ; evameva ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati nīlāni nīlavaṇṇāni nīlanidassanāni nīlanibhāsāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ pañcamaṃ abhibhāyatanaṃ.

「内において無色想を持つある者が、外に青く、青色で、青い姿を示し、青く輝く諸々の物質を見ます。例えば、亜麻の花が青く、青色で、青い姿を示し、青く輝くように、あるいはまた、両面が磨かれたバーラーナシー産の織物が青く、青色で、青い姿を示し、青く輝くように、まさにそのように、内において無色想を持つある者が、外に青く、青色で、青い姿を示し、青く輝く諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第五の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati pītāni pītavaṇṇāni pītanidassanāni pītanibhāsāni. Seyyathāpi nāma kaṇikārapupphaṃ pītaṃ pītavaṇṇaṃ pītanidassanaṃ pītanibhāsaṃ, seyyathāpi vā pana taṃ vatthaṃ bārāṇaseyyakaṃ ubhatobhāgavimaṭṭhaṃ pītaṃ pītavaṇṇaṃ pītanidassanaṃ pītanibhāsaṃ; evameva ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati pītāni pītavaṇṇāni pītanidassanāni pītanibhāsāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ chaṭṭhaṃ abhibhāyatanaṃ.

「内において無色想を持つある者が、外に黄色く、黄色で、黄色い姿を示し、黄色く輝く諸々の物質を見ます。例えば、カニカーラの花が黄色く、黄色で、黄色い姿を示し、黄色く輝くように、あるいはまた、両面が磨かれたバーラーナシー産の織物が黄色く、黄色で、黄色い姿を示し、黄色く輝くように、まさにそのように、内において無色想を持つある者が、外に黄色く、黄色で、黄色い姿を示し、黄色く輝く諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第六の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati lohitakāni lohitakavaṇṇāni lohitakanidassanāni lohitakanibhāsāni. Seyyathāpi nāma bandhujīvakapupphaṃ lohitakaṃ lohitakavaṇṇaṃ lohitakanidassanaṃ lohitakanibhāsaṃ, seyyathāpi vā pana taṃ vatthaṃ bārāṇaseyyakaṃ ubhatobhāgavimaṭṭhaṃ lohitakaṃ lohitakavaṇṇaṃ lohitakanidassanaṃ lohitakanibhāsaṃ; evameva ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati lohitakāni lohitakavaṇṇāni lohitakanidassanāni lohitakanibhāsāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃ saññī hoti. Idaṃ sattamaṃ abhibhāyatanaṃ.

「内において無色想を持つある者が、外に赤く、赤色で、赤い姿を示し、赤く輝く諸々の物質を見ます。例えば、バンドゥジーヴァカの花が赤く、赤色で、赤い姿を示し、赤く輝くように、あるいはまた、両面が磨かれたバーラーナシー産の織物が赤く、赤色で、赤い姿を示し、赤く輝くように、まさにそのように、内において無色想を持つある者が、外に赤く、赤色で、赤い姿を示し、赤く輝く諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第七の勝処です。

‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati odātāni odātavaṇṇāni odātanidassanāni odātanibhāsāni. Seyyathāpi nāma osadhitārakā odātā odātavaṇṇā odātanidassanā odātanibhāsā, seyyathāpi vā pana taṃ vatthaṃ bārāṇaseyyakaṃ ubhatobhāgavimaṭṭhaṃ odātaṃ odātavaṇṇaṃ odātanidassanaṃ odātanibhāsaṃ; evameva ajjhattaṃ arūpasaññī eko bahiddhā rūpāni passati odātāni odātavaṇṇāni odātanidassanāni odātanibhāsāni. ‘Tāni abhibhuyya jānāmi, passāmī’ti evaṃsaññī hoti. Idaṃ aṭṭhamaṃ abhibhāyatanaṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「内において無色想を持つある者が、外に白く、白色で、白い姿を示し、白く輝く諸々の物質を見ます。例えば、金星が白く、白色で、白い姿を示し、白く輝くように、あるいはまた、両面が磨かれたバーラーナシー産の織物が白く、白色で、白い姿を示し、白く輝くように、まさにそのように、内において無色想を持つある者が、外に白く、白色で、白い姿を示し、白く輝く諸々の物質を見ます。『それらを圧倒して私は知り、私は見る』と、このように想うのです。これが第八の勝処です。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

250. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā dasa kasiṇāyatanāni bhāventi. Pathavīkasiṇameko sañjānāti uddhamadho tiriyaṃ advayaṃ appamāṇaṃ; āpokasiṇameko sañjānāti…pe… tejokasiṇameko sañjānāti… vāyokasiṇameko sañjānāti… nīlakasiṇameko sañjānāti… pītakasiṇameko sañjānāti… lohitakasiṇameko sañjānāti… odātakasiṇameko sañjānāti… ākāsakasiṇameko sañjānāti … viññāṇakasiṇameko sañjānāti uddhamadho tiriyaṃ advayaṃ appamāṇaṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは十遍処を修習します。ある者は地遍を、上下・横・不二・無量であると了知します。ある者は水遍を了知し……火遍を了知し……風遍を了知し……青遍を了知し……黄遍を了知し……赤遍を了知し……白遍を了知し……空遍を了知し……識遍を、上下・横・不二・無量であると了知します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

251. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā cattāri jhānāni bhāventi. Idhudāyi, bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Seyyathāpi, udāyi, dakkho nhāpako vā nhāpakantevāsī vā kaṃsathāle nhānīyacuṇṇāni ākiritvā udakena paripphosakaṃ paripphosakaṃ sanneyya, sāyaṃ nhānīyapiṇḍi snehānugatā snehapareto santarabāhirā phuṭā snehena na ca pagghariṇī; evameva kho, udāyi, bhikkhu imameva kāyaṃ vivekajena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa vivekajena pītisukhena apphuṭaṃ hoti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは四禅を修習します。ウダーインよ、ここに比丘は、諸々の欲望から離れ、不善の諸法から離れて、尋があり、伺があり、遠離から生じた喜と楽のある初禅を達成して住します。彼はまさにこの身体を、遠離から生じた喜と楽によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させます。彼の全身体の中で、遠離から生じた喜と楽によって満たされない部分は微塵もありません。ウダーインよ、例えば、熟練した沐浴師または沐浴師の弟子が、青銅の盥に沐浴用の粉を撒き入れ、水を少しずつ振りかけながら練り混ぜ、その沐浴用の粉団子が油気を含み、油気に包まれ、内外ともに油気が行き渡って崩れ落ちないようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、比丘はまさにこの身体を、遠離から生じた喜と楽によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させます。彼の全身体の中で、遠離から生じた喜と楽によって満たされない部分は微塵もありません。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ…pe… dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ samādhijena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa samādhijena pītisukhena apphuṭaṃ hoti. Seyyathāpi, udāyi, udakarahado gambhīro ubbhidodako . Tassa nevassa puratthimāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na pacchimāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na uttarāya disāya udakassa āyamukhaṃ, na dakkhiṇāya disāya udakassa āyamukhaṃ, devo ca na kālena kālaṃ sammā dhāraṃ anuppaveccheyya; atha kho tamhāva udakarahadā sītā vāridhārā ubbhijjitvā tameva udakarahadaṃ sītena vārinā abhisandeyya parisandeyya paripūreyya paripphareyya, nāssa kiñci sabbāvato udakarahadassa sītena vārinā apphuṭaṃ assa. Evameva kho, udāyi, bhikkhu imameva kāyaṃ samādhijena pītisukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa samādhijena pītisukhena apphuṭaṃ hoti.

「さらにまた、ウダーインよ、比丘は尋と伺の静止により、内なる清浄……第二禅を達成して住します。彼はまさにこの身体を、三摩地から生じた喜と楽によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させます。彼の全身体の中で、三摩地から生じた喜と楽によって満たされない部分は微塵もありません。ウダーインよ、例えば、水底から水が湧き出る深い池があり、その池には東の方角からも水の流入口がなく、西の方角からも水の流入口がなく、北の方角からも水の流入口がなく、南の方角からも水の流入口がなく、雨雲も時に応じて十分な雨を降らせないとしても、その池自体の底から冷たい水流が湧き出て、まさにその池を冷たい水によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させ、その池全体のいかなる部分も冷たい水によって満たされないことがないようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、比丘はまさにこの身体を、三摩地から生じた喜と楽によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させます。彼の全身体の中で、三摩地から生じた喜と楽によって満たされない部分は微塵もありません。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, bhikkhu pītiyā ca virāgā…pe… tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ nippītikena sukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa nippītikena sukhena apphuṭaṃ hoti. Seyyathāpi, udāyi, uppaliniyaṃ vā paduminiyaṃ vā puṇḍarīkiniyaṃ vā appekaccāni uppalāni vā padumāni vā puṇḍarīkāni vā udake jātāni udake saṃvaḍḍhāni udakānuggatāni anto nimuggaposīni, tāni yāva caggā yāva ca mūlā sītena vārinā abhisannāni parisannāni paripūrāni paripphuṭāni, nāssa kiñci sabbāvataṃ, uppalānaṃ vā padumānaṃ vā puṇḍarīkānaṃ vā sītena vārinā apphuṭaṃ assa; evameva kho, udāyi, bhikkhu imameva kāyaṃ nippītikena sukhena abhisandeti parisandeti paripūreti parippharati, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa nippītikena sukhena apphuṭaṃ hoti.

「さらにまた、ウダーインよ、比丘は喜から離れることにより……第三禅を達成して住します。彼はまさにこの身体を、喜を離れた楽によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させます。彼の全身体の中で、喜を離れた楽によって満たされない部分は微塵もありません。ウダーインよ、例えば、青蓮華池や紅蓮華池や白蓮華池において、ある青蓮華や紅蓮華や白蓮華が、水の中に生じ、水の中で育ち、水面に出ることなく、水中に沈んだまま養われ、それらが先端から根に至るまで冷たい水に潤され、満たされ、充足され、あまねく浸透され、それらの蓮華全体のいかなる部分も冷たい水によって満たされないことがないようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、比丘はまさにこの身体を、喜を離れた楽によって潤し、満たし、充足させ、あまねく浸透させます。彼の全身体の中で、喜を離れた楽によって満たされない部分は微塵もありません。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, bhikkhu sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So imameva kāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātena pharitvā nisinno hoti, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa parisuddhena cetasā pariyodātena apphuṭaṃ hoti. Seyyathāpi, udāyi, puriso odātena vatthena sasīsaṃ pārupitvā nisinno assa, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa odātena vatthena apphuṭaṃ assa; evameva kho, udāyi, bhikkhu imameva kāyaṃ parisuddhena cetasā pariyodātena pharitvā nisinno hoti, nāssa kiñci sabbāvato kāyassa parisuddhena cetasā pariyodātena apphuṭaṃ hoti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、比丘は楽の捨断と苦の捨断により、かつて喜悦と憂いが消滅したことから、不苦不楽にして捨と念の清浄なる第四禅を達成して住します。彼はまさにこの身体を、極めて清浄で純白な心で満たして座り、彼の全身体の中で、極めて清浄で純白な心によって満たされない部分は微塵もありません。ウダーインよ、例えば、人が白い布を頭からかぶって座っており、彼の身体全体のいかなる部分も白い布で覆われないことがないようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、比丘はまさにこの身体を、極めて清浄で純白な心で満たして座り、彼の全身体の中で、極めて清浄で純白な心によって満たされない部分は微塵もありません。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

252. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā evaṃ pajānanti – ‘ayaṃ kho me kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo; idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddhaṃ’. Seyyathāpi, udāyi, maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato accho vippasanno sabbākārasampanno; tatridaṃ suttaṃ āvutaṃ nīlaṃ vā pītaṃ vā lohitaṃ vā odātaṃ vā paṇḍusuttaṃ vā. Tamenaṃ cakkhumā puriso hatthe karitvā paccavekkheyya – ‘ayaṃ kho maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato accho vippasanno sabbākārasampanno; tatridaṃ suttaṃ āvutaṃ nīlaṃ vā pītaṃ vā lohitaṃ vā odātaṃ vā paṇḍusuttaṃ vā’ti. Evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā evaṃ pajānanti – ‘ayaṃ kho me kāyo rūpī cātumahābhūtiko mātāpettikasambhavo odanakummāsūpacayo aniccucchādanaparimaddanabhedanaviddhaṃsanadhammo; idañca pana me viññāṇaṃ ettha sitaṃ ettha paṭibaddha’nti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちはこのように如実に知ります。『まさに私のこの身体は、色形を持ち、四大から成り、父母から生まれ、飯と粥によって養われ、無常にして、塗油、擦過、破壊、破滅を被る性質のものである。そして、私のこの意識はここに依拠し、ここに繋ぎ止められている』と。ウダーインよ、例えば、美しく、素質が良く、八面を持ち、巧みに研磨され、透明で澄み渡り、あらゆる優れた特徴を備えた瑠璃の宝珠があり、そこに青、黄、赤、白、あるいは淡黄色の糸が通されているようなものです。目の見える人がそれを手に取って観察し、『これは美しく、素質が良く、八面を持ち、巧みに研磨され、透明で澄み渡り、あらゆる優れた特徴を備えた瑠璃の宝珠であり、ここに青、黄、赤、白、あるいは淡黄色の糸が通されている』と知るでしょう。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちはこのように如実に知ります。『まさに私のこの身体は、色形を持ち、四大から成り、父母から生まれ、飯と粥によって養われ、無常にして、塗油、擦過、破壊、破滅を被る性質のものである。そして、私のこの意識はここに依拠し、ここに繋ぎ止められている』と。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

253. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimminanti rūpiṃ manomayaṃ sabbaṅgapaccaṅgiṃ ahīnindriyaṃ. Seyyathāpi, udāyi, puriso muñjamhā īsikaṃ pabbāheyya; tassa evamassa – ‘ayaṃ muñjo, ayaṃ īsikā; añño muñjo, aññā īsikā; muñjamhātveva īsikā pabbāḷhā’ti. Seyyathā vā panudāyi, puriso asiṃ kosiyā pabbāheyya; tassa evamassa – ‘ayaṃ asi, ayaṃ kosi; añño asi aññā kosi; kosiyātveva asi pabbāḷho’ti. Seyyathā vā, panudāyi, puriso ahiṃ karaṇḍā uddhareyya; tassa evamassa – ‘ayaṃ ahi, ayaṃ karaṇḍo; añño ahi, añño karaṇḍo; karaṇḍātveva ahi ubbhato’ti. Evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimminanti rūpiṃ manomayaṃ sabbaṅgapaccaṅgiṃ ahīnindriyaṃ. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、この身体から色形を持つ意で作られた、手足や諸器官を完全に備え、感覚器官の欠けていない別の身体を化作します。ウダーインよ、例えば、人がムンジャ草から葦の髄を引き抜くようなものです。彼には『これがムンジャ草であり、これが葦の髄である。ムンジャ草と葦の髄とは別のものであるが、ムンジャ草からこそ葦の髄が引き抜かれたのだ』という思いが生じるでしょう。あるいはまた、ウダーインよ、人が鞘から剣を抜くようなものです。彼には『これが剣であり、これが鞘である。剣と鞘とは別のものであるが、鞘からこそ剣が抜かれたのだ』という思いが生じるでしょう。あるいはまた、ウダーインよ、人が籠から蛇を取り出すようなものです。彼には『これが蛇であり、これが籠である。蛇と籠とは別のものであるが、籠からこそ蛇が取り出されたのだ』という思いが生じるでしょう。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、この身体から色形を持つ意で作られた、手足や諸器官を完全に備え、感覚器官の欠けていない別の身体を化作します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

254. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhonti – ekopi hutvā bahudhā honti, bahudhāpi hutvā eko hoti; āvibhāvaṃ, tirobhāvaṃ; tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamānā gacchanti, seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karonti, seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gacchanti, seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamanti, seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parimasanti parimajjanti, yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattenti. Seyyathāpi, udāyi, dakkho kumbhakāro vā kumbhakārantevāsī vā suparikammakatāya mattikāya yaṃ yadeva bhājanavikatiṃ ākaṅkheyya taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya; seyyathā vā panudāyi, dakkho dantakāro vā dantakārantevāsī vā suparikammakatasmiṃ dantasmiṃ yaṃ yadeva dantavikatiṃ ākaṅkheyya taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya; seyyathā vā panudāyi, dakkho suvaṇṇakāro vā suvaṇṇakārantevāsī vā suparikammakatasmiṃ suvaṇṇasmiṃ yaṃ yadeva suvaṇṇavikatiṃ ākaṅkheyya taṃ tadeva kareyya abhinipphādeyya. Evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā anekavihitaṃ iddhividhaṃ paccanubhonti – ekopi hutvā bahudhā honti, bahudhāpi hutvā eko hoti; āvibhāvaṃ, tirobhāvaṃ; tirokuṭṭaṃ tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamānā gacchanti, seyyathāpi ākāse; pathaviyāpi ummujjanimujjaṃ karonti, seyyathāpi udake; udakepi abhijjamāne gacchanti, seyyathāpi pathaviyaṃ; ākāsepi pallaṅkena kamanti, seyyathāpi pakkhī sakuṇo; imepi candimasūriye evaṃmahiddhike evaṃmahānubhāve pāṇinā parimasanti parimajjanti, yāva brahmalokāpi kāyena vasaṃ vattenti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは種々なる神変の力を体験します。一人であっても多くとなり、多くであっても一人となります。姿を現し、姿を隠します。壁を通り抜け、塀を通り抜け、山を通り抜けて、空間を行くように妨げられることなく進みます。大地にあっても、水の中であるかのように浮没します。水上にあっても、大地の上であるかのように破れることなく歩きます。空中でも、有翼の鳥のように結跏趺坐して飛びます。このように大神通・大威力のある日月をも手で触り、撫で摩り、遠く梵天の世界にまで身体によって力を及ぼします。ウダーインよ、例えば、熟練した陶工あるいは陶工の弟子が、よく練られた粘土によって、望む通りのあらゆる種類の器物を作り出すようなものです。あるいはまた、ウダーインよ、熟練した象牙細工師あるいは象牙細工師の弟子が、よく加工された象牙によって、望む通りのあらゆる種類の象牙細工を作り出すようなものです。あるいはまた、ウダーインよ、熟練した金細工師あるいは金細工師の弟子が、よく加工された金によって、望む通りのあらゆる種類の金細工を作り出すようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは種々なる神変の力を体験します。一人であっても多くとなり、多くであっても一人となります。姿を現し、姿を隠します。壁を通り抜け、塀を通り抜け、山を通り抜けて、空間を行くように妨げられることなく進みます。大地にあっても、水の中であるかのように浮没します。水上にあっても、大地の上であるかのように破れることなく歩きます。空中でも、有翼の鳥のように結跏趺坐して飛びます。このように大神通・大威力のある日月をも手で触り、撫で摩り、遠く梵天の世界にまで身体によって力を及ぼします。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

255. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇanti – dibbe ca mānuse ca, ye dūre santike ca. Seyyathāpi, udāyi, balavā saṅkhadhamo appakasireneva cātuddisā viññāpeyya; evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā dibbāya sotadhātuyā visuddhāya atikkantamānusikāya ubho sadde suṇanti – dibbe ca mānuse ca, ye dūre santike ca. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、清浄で人間のそれを超えた天耳界によって、天界のものと人間界のもの、遠くにあるものと近くにあるものの両方の音を聞きます。ウダーインよ、例えば、力強い法螺貝吹きが、わずかな苦もなく四方に知らせるようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、清浄で人間のそれを超えた天耳界によって、天界のものと人間界のもの、遠くにあるものと近くにあるものの両方の音を聞きます。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

256. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānanti – sarāgaṃ vā cittaṃ ‘sarāgaṃ citta’nti pajānanti, vītarāgaṃ vā cittaṃ ‘vītarāgaṃ citta’nti pajānanti; sadosaṃ vā cittaṃ ‘sadosaṃ citta’nti pajānanti, vītadosaṃ vā cittaṃ ‘vītadosaṃ citta’nti pajānanti; samohaṃ vā cittaṃ ‘samohaṃ citta’nti pajānanti, vītamohaṃ vā cittaṃ ‘vītamohaṃ citta’nti pajānanti; saṃkhittaṃ vā cittaṃ ‘saṅkhittaṃ citta’nti pajānanti, vikkhittaṃ vā cittaṃ ‘vikkhittaṃ citta’nti pajānanti; mahaggataṃ vā cittaṃ ‘mahaggataṃ citta’nti pajānanti, amahaggataṃ vā cittaṃ ‘amahaggataṃ citta’nti pajānanti; sauttaraṃ vā cittaṃ ‘sauttaraṃ citta’nti pajānanti, anuttaraṃ vā cittaṃ ‘anuttaraṃ citta’nti pajānanti; samāhitaṃ vā cittaṃ ‘samāhitaṃ citta’nti pajānanti, asamāhitaṃ vā cittaṃ ‘asamāhitaṃ citta’nti pajānanti; vimuttaṃ vā cittaṃ ‘vimuttaṃ citta’nti pajānanti, avimuttaṃ vā cittaṃ ‘avimuttaṃ citta’nti pajānanti. Seyyathāpi, udāyi, itthī vā puriso vā daharo yuvā maṇḍanakajātiko ādāse vā parisuddhe pariyodāte acche vā udakapatte sakaṃ mukhanimittaṃ paccavekkhamāno sakaṇikaṃ vā ‘sakaṇika’nti jāneyya, akaṇikaṃ vā ‘akaṇika’nti jāneyya; evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā parasattānaṃ parapuggalānaṃ cetasā ceto paricca pajānanti – sarāgaṃ vā cittaṃ ‘sarāgaṃ citta’nti pajānanti, vītarāgaṃ vā cittaṃ…pe… sadosaṃ vā cittaṃ… vītadosaṃ vā cittaṃ… samohaṃ vā cittaṃ… vītamohaṃ vā cittaṃ… saṅkhittaṃ vā cittaṃ… vikkhittaṃ vā cittaṃ… mahaggataṃ vā cittaṃ… amahaggataṃ vā cittaṃ… sauttaraṃ vā cittaṃ… anuttaraṃ vā cittaṃ… samāhitaṃ vā cittaṃ… asamāhitaṃ vā cittaṃ… vimuttaṃ vā cittaṃ… avimuttaṃ vā cittaṃ ‘avimuttaṃ citta’nti pajānanti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、他の衆生、他の個人の心を、自らの心によって見通して如実に知ります。貪りのある心を『貪りのある心である』と知ります。離貪の心を『離貪の心である』と知ります。怒りのある心を『怒りのある心である』と知ります。離怒の心を『離怒の心である』と知ります。迷いのある心を『迷いのある心である』と知ります。離迷の心を『離迷の心である』と知ります。縮こまった心を『縮こまった心である』と知ります。散乱した心を『散乱した心である』と知ります。広大な心を『広大な心である』と知ります。広大でない心を『広大でない心である』と知ります。有上なる心を『有上なる心である』と知ります。無上なる心を『無上なる心である』と知ります。安定した心を『安定した心である』と知ります。安定していない心を『安定していない心である』と知ります。解脱した心を『解脱した心である』と知ります。解脱していない心を『解脱していない心である』と知ります。ウダーインよ、例えば、身だしなみを好む若い娘や青年男子が、清らかで澄み切った鏡あるいは澄んだ水鉢に自分の顔の姿を観察し、あざがあれば『あざがある』と知り、あざがなければ『あざがない』と知るようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、他の衆生、他の個人の心を、自らの心によって見通して如実に知ります。貪りのある心を『貪りのある心である』と知ります。離貪の心を……怒りのある心を……離怒の心を……迷いのある心を……離迷の心を……縮こまった心を……散乱した心を……広大な心を……広大でない心を……有上なる心を……無上なる心を……安定した心を……安定していない心を……解脱した心を……解脱していない心を『解脱していない心である』と知ります。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

257. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussaranti, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi, anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe – ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto, so tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Seyyathāpi, udāyi, puriso sakamhā gāmā aññaṃ gāmaṃ gaccheyya, tamhāpi gāmā aññaṃ gāmaṃ gaccheyya; so tamhā gāmā sakaṃyeva gāmaṃ paccāgaccheyya; tassa evamassa – ‘ahaṃ kho sakamhā gāmā aññaṃ gāmaṃ agacchiṃ, tatra evaṃ aṭṭhāsiṃ evaṃ nisīdiṃ evaṃ abhāsiṃ evaṃ tuṇhī ahosiṃ; tamhāpi gāmā amuṃ gāmaṃ agacchiṃ, tatrāpi evaṃ aṭṭhāsiṃ evaṃ nisīdiṃ evaṃ abhāsiṃ evaṃ tuṇhī ahosiṃ, somhi tamhā gāmā sakaṃyeva gāmaṃ paccāgato’ti. Evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussaranti, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussaranti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、種々なる前世の宿命を想起します。すなわち、一生、二生、三生、四生、五生、十生、二十生、三十生、四十生、五十生、百生、千生、十万生、多くの壊劫、多くの成劫、多くの壊成劫を、『私はあそこにおいて、このような名、このような氏族、このような階級、このような食物を摂り、このような苦楽を経験し、このような寿命の限度であった。私はそこから死没してあそこに生じた。そこでもこのような名、このような氏族、このような階級、このような食物を摂り、このような苦楽を経験し、このような寿命の限度であった。私はそこから死没してここに生まれた』と。このように、様相とともに、具体的な内容とともに、種々なる前世の宿命を想起します。ウダーインよ、例えば、人が自分の村から別の村へ行き、その村からもさらに別の村へ行き、その村から再び自分の村へと帰って来て、彼に『私は自分の村から別の村へ行き、そこではこのように立ち、このように座り、このように語り、このように沈黙していた。その村からもかの村へ行き、そこでもこのように立ち、このように座り、このように語り、このように沈黙していた。そして私はかの村から自分の村へ帰って来たのだ』という思いが生じるようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、種々なる前世の宿命を想起します。すなわち、一生……このように、様相とともに、具体的な内容とともに、種々なる前世の宿命を想起します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

258. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passanti cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajānanti – ‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā vacīduccaritena samannāgatā manoduccaritena samannāgatā ariyānaṃ upavādakā micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannā; ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā vacīsucaritena samannāgatā manosucaritena samannāgatā ariyānaṃ anupavādakā sammādiṭṭhikā sammādiṭṭhikammasamādānā, te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti. Iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passanti cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajānanti. Seyyathāpi, udāyi, dve agārā sadvārā . Tatra cakkhumā puriso majjhe ṭhito passeyya manusse gehaṃ pavisantepi nikkhamantepi anucaṅkamantepi anuvicarantepi; evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passanti cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajānanti…pe… tatra ca pa me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、清浄で人間のそれを超えた天眼によって、死没し再生する衆生を見ます。劣った者、勝れた者、美しい姿の者、醜い姿の者、善趣にある者、悪趣にある者、それら業に従って赴く衆生を如実に知ります。『ああ、これらの尊い衆生たちは、身の悪行を備え、口の悪行を備え、意の悪行を備え、聖者たちを誹謗し、邪見を持ち、邪見の業を受け継いだ。彼らは身体の崩壊後、死後において、悪趣、苦趣、堕処、地獄に生まれ変わった。一方、これらの尊い衆生たちは、身の善行を備え、口の善行を備え、意の善行を備え、聖者たちを誹謗せず、正見を持ち、正見の業を受け継いだ。彼らは身体の崩壊後、死後において、善趣、天の世界に生まれ変わった』と。このように、清浄で人間のそれを超えた天眼によって、死没し再生する衆生を見、劣った者、勝れた者、美しい姿の者、醜い姿の者、善趣にある者、悪趣にある者、業に従って赴く衆生を如実に知ります。ウダーインよ、例えば、扉のある二つの家があり、目の見える人がその中央に立って、人々が家に入り、出、歩き回り、行き交うのを見るようなものです。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、清浄で人間のそれを超えた天眼によって、死没し再生する衆生を見、劣った者、勝れた者、美しい姿の者、醜い姿の者、善趣にある者、悪趣にある者、業に従って赴く衆生を如実に知ります……そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。

259. ‘‘Puna caparaṃ, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharanti. Seyyathāpi, udāyi, pabbatasaṅkhepe udakarahado accho vippasanno anāvilo, tattha cakkhumā puriso tīre ṭhito passeyya sippisambukampi sakkharakaṭhalampi macchagumbampi carantampi tiṭṭhantampi. Tassa evamassa – ‘ayaṃ kho udakarahado accho vippasanno anāvilo, tatrime sippisambukāpi sakkharakaṭhalāpi macchagumbāpi carantipi tiṭṭhantipī’ti. Evameva kho, udāyi, akkhātā mayā sāvakānaṃ paṭipadā, yathāpaṭipannā me sāvakā āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharanti. Tatra ca pana me sāvakā bahū abhiññāvosānapāramippattā viharanti. Ayaṃ kho, udāyi, pañcamo dhammo yena mama sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharanti.

「さらにまた、ウダーインよ、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、諸々の漏尽によって、無漏の心解脱・慧解脱を、現世において自ら勝智をもって証得し、達成して住します。ウダーインよ、例えば、山あいの水池が澄み、清らかで、濁りがなく、目の見える人が岸辺に立って、貝殻や砂利や魚の群れが泳ぎ、止まっているのを見るようなものです。彼には『この水池は澄み、清らかで、濁りがなく、そこには貝殻や砂利や魚の群れが泳ぎ、止まっている』という思いが生じるでしょう。ウダーインよ、まさにそのように、私によって弟子たちに行道が説き示されており、その通りに実践して私の弟子たちは、諸々の漏尽によって、無漏の心解脱・慧解脱を、現世において自ら勝智をもって証得し、達成して住します。そしてそこにおいて、私の弟子たちの多くは、究竟の智の究極に達して暮らしています。ウダーインよ、これこそが、私の弟子たちが私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らす第五の法なのです。

‘‘Ime kho, udāyi, pañca dhammā yehi mamaṃ sāvakā sakkaronti garuṃ karonti mānenti pūjenti, sakkatvā garuṃ katvā upanissāya viharantī’’ti.

「ウダーインよ、これら五つの法によってこそ、私の弟子たちは私を敬い、重んじ、尊び、供養し、敬い重んじて頼りとして暮らすのです」と。

Idamavoca bhagavā. Attamano sakuludāyī paribbājako bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.

世尊はこのように説かれた。遊行者サクルダーインは歓喜し、世尊の説法を喜んだ。

Mahāsakuludāyisuttaṃ niṭṭhitaṃ sattamaṃ.

大サクルダーイン経 第七 終わる。

8. Samaṇamuṇḍikasuttaṃ

8. 沙門ムンディカ経

260. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto samayappavādake tindukācīre ekasālake mallikāya ārāme paṭivasati mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ pañcamattehi paribbājakasatehi. Atha kho pañcakaṅgo thapati sāvatthiyā nikkhami divā divassa bhagavantaṃ dassanāya. Atha kho pañcakaṅgassa thapatissa etadahosi – ‘‘akālo kho tāva bhagavantaṃ dassanāya; paṭisallīno bhagavā. Manobhāvaniyānampi bhikkhūnaṃ asamayo dassanāya; paṭisallīnā manobhāvaniyā bhikkhū. Yaṃnūnāhaṃ yena samayappavādako tindukācīro ekasālako mallikāya ārāmo yena uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto tenupasaṅkameyya’’nti. Atha kho pañcakaṅgo thapati yena samayappavādako tindukācīro ekasālako mallikāya ārāmo yena uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto tenupasaṅkami.

このように私は聞いた。ある時、世尊はサーヴァッティーのジェータ林にある給孤独園に住しておられた。その頃、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナは、様々な説論の交わされるティンドゥカ樹の囲いのある一堂園、マッリカー夫人の園において、およそ五百人の遊行者からなる大遊行者衆とともに滞在していた。その時、棟梁パンチャカンガが昼下がりに世尊を拝謁するためにサーヴァッティーから出発した。その時、棟梁パンチャカンガにこのような考えが浮かんだ。「今は世尊を拝謁する時ではない。世尊は静座しておられる。思修すべき比丘たちを拝謁する時でもない。思修すべき比丘たちも静座しておられる。それならば、私は様々な説論の交わされるティンドゥカ樹の囲いのある一堂園、マッリカー夫人の園へ、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナのところへ行ってみようか」と。そこで、棟梁パンチャカンガは、様々な説論の交わされるティンドゥカ樹の囲いのある一堂園、マッリカー夫人の園へ、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナのところへと向かった。

Tena kho pana samayena uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ nisinno hoti unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā, seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā.

その頃、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナは、大声を出し、高い声や騒がしい声で、種々なる無益な世間話を語り合っている大遊行者衆とともに座っていた。すなわち、王の話、盗賊の話、大臣の話、軍隊の話、恐怖の話、戦争の話、食物の話、飲料の話、衣服の話、寝具の話、花飾りの話、香料の話、親族の話、乗り物の話、村の話、町の話、都市の話、地方の話、女の話、勇者の話、街路の話、井戸端の話、昔の死者の話、雑多な話、世間の起源についての話、海の起源についての話、あるいは存在と非存在についての話などである。

Addasā kho uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto pañcakaṅgaṃ thapatiṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna sakaṃ parisaṃ saṇṭhāpesi – ‘‘appasaddā bhonto hontu, mā bhonto saddamakattha; ayaṃ samaṇassa gotamassa sāvako āgacchati pañcakaṅgo thapati. Yāvatā kho pana samaṇassa gotamassa sāvakā gihī odātavasanā sāvatthiyaṃ paṭivasanti ayaṃ tesaṃ aññataro pañcakaṅgo thapati. Appasaddakāmā kho pana te āyasmanto appasaddavinītā appasaddassa vaṇṇavādino; appeva nāma appasaddaṃ parisaṃ viditvā upasaṅkamitabbaṃ maññeyyā’’ti. Atha kho te paribbājakā tuṇhī ahesuṃ.

沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナは、棟梁パンチャカンガが遠くからやって来るのを見た。見て、自らの会衆を静まらせた。「皆さん、静かにしてください。皆さん、音を立てないでください。あそこに沙門ゴータマの弟子である棟梁パンチャカンガがやって来ます。サーヴァッティーに住む沙門ゴータマの白衣の在家弟子たちの中で、この棟梁パンチャカンガはその一人です。彼ら尊者は静寂を好み、静寂の訓練を受け、静寂を称賛する人々です。おそらく会衆が静かであるのを見て、近づくべきだと思うことでしょう」と。そこで、それらの遊行者たちは沈黙した。

261. Atha kho pañcakaṅgo thapati yena uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā uggāhamānena paribbājakena samaṇamuṇḍikāputtena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho pañcakaṅgaṃ thapatiṃ uggāhamāno paribbājako samaṇamuṇḍikāputto etadavoca – ‘‘catūhi kho ahaṃ, gahapati, dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi sampannakusalaṃ paramakusalaṃ uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjhaṃ. Katamehi catūhi? Idha, gahapati, na kāyena pāpakammaṃ karoti, na pāpakaṃ vācaṃ bhāsati, na pāpakaṃ saṅkappaṃ saṅkappeti, na pāpakaṃ ājīvaṃ ājīvati – imehi kho ahaṃ, gahapati, catūhi dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi sampannakusalaṃ paramakusalaṃ uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjha’’nti.

そこで、棟梁パンチャカンガは沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナのところへ近づいた。近づいて、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナと歓談した。友好的で心に留めるべき挨拶を交わした後、一方に座った。一方に座った棟梁パンチャカンガに、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナはこう言った。「家主よ、私は四つの法を具えた人を、善を成就した者、最上の善を持つ者、最高達するべき境地に達した者、不敗の沙門であると規定します。どのような四つでしょうか。家主よ、ここに身体によって悪業を行わず、悪しき言葉を語らず、悪しき思惟を思わず、悪しき生計によって生活しないことです。家主よ、これら四つの法を具えた人を、私は善を成就した者、最上の善を持つ者、最高達するべき境地に達した者、不敗の沙門であると規定します」と。

Atha kho pañcakaṅgo thapati uggāhamānassa paribbājakassa samaṇamuṇḍikāputtassa bhāsitaṃ neva abhinandi nappaṭikkosi. Anabhinanditvā appaṭikkositvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi – ‘‘bhagavato santike etassa bhāsitassa atthaṃ ājānissāmī’’ti. Atha kho pañcakaṅgo thapati yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho pañcakaṅgo thapati yāvatako ahosi uggāhamānena paribbājakena samaṇamuṇḍikāputtena saddhiṃ kathāsallāpo taṃ sabbaṃ bhagavato ārocesi.

その時、棟梁パンチャカンガは、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナの言葉を喜ぶこともせず、非難することもしなかった。喜ぶことも非難することもなく、座から立ち上がって立ち去った。「世尊のみもとでこの言葉の意味を理解しよう」と。そこで、棟梁パンチャカンガは世尊のみもとへと向かった。近づいて、世尊を礼拝し、一方に座った。一方に座った棟梁パンチャカンガは、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナとの会話のすべてを世尊に報告した。

262. Evaṃ vutte, bhagavā pañcakaṅgaṃ thapatiṃ etadavoca – ‘‘evaṃ sante kho, thapati, daharo kumāro mando uttānaseyyako sampannakusalo bhavissati paramakusalo uttamapattipatto samaṇo ayojjho, yathā uggāhamānassa paribbājakassa samaṇamuṇḍikāputtassa vacanaṃ. Daharassa hi, thapati, kumārassa mandassa uttānaseyyakassa kāyotipi na hoti, kuto pana kāyena pāpakammaṃ karissati, aññatra phanditamattā! Daharassa hi, thapati, kumārassa mandassa uttānaseyyakassa vācātipi na hoti, kuto pana pāpakaṃ vācaṃ bhāsissati, aññatra roditamattā! Daharassa hi, thapati, kumārassa mandassa uttānaseyyakassa saṅkappotipi na hoti, kuto pana pāpakaṃ saṅkappaṃ saṅkappissati, aññatra vikūjitamattā ! Daharassa hi, thapati, kumārassa mandassa uttānaseyyakassa ājīvotipi na hoti, kuto pana pāpakaṃ ājīvaṃ ājīvissati, aññatra mātuthaññā! Evaṃ sante kho, thapati, daharo kumāro mando uttānaseyyako sampannakusalo bhavissati paramakusalo uttamapattipatto samaṇo ayojjho, yathā uggāhamānassa paribbājakassa samaṇamuṇḍikāputtassa vacanaṃ.

このように言われたとき、世尊は棟梁パンチャカンガにこう仰せられた。「棟梁よ、もしそうであるならば、無知で仰向けに寝ている幼子もまた、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナの言葉に従えば、善を成就した者、最上の善を持つ者、最高達するべき境地に達した者、不敗の沙門ということになるであろう。なぜなら棟梁よ、無知で仰向けに寝ている幼子には、身体という観念すらないのだ。手足を動かすこと以外に、どうして身体によって悪業を行うだろうか。なぜなら棟梁よ、無知で仰向けに寝ている幼子には、言葉という観念すらないのだ。泣き叫ぶこと以外に、どうして悪しき言葉を語るだろうか。なぜなら棟梁よ、無知で仰向けに寝ている幼子には、思惟という観念すらないのだ。ぐずること以外に、どうして悪しき思惟を思うだろうか。なぜなら棟梁よ、無知で仰向けに寝ている幼子には、生計という観念すらないのだ。母の乳を飲むこと以外に、どうして悪しき生計によって生活するだろうか。棟梁よ、もしそうであるならば、無知で仰向けに寝ている幼子もまた、沙門ムンディカの子である遊行者ウッガーハマナの言葉に従えば、善を成就した者、最上の善を持つ者、最高達するべき境地に達した者、不敗の沙門ということになるであろう。

263. ‘‘Catūhi kho ahaṃ, thapati, dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi na ceva sampannakusalaṃ na paramakusalaṃ na uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjhaṃ, api cimaṃ daharaṃ kumāraṃ mandaṃ uttānaseyyakaṃ samadhigayha tiṭṭhati. Katamehi catūhi? Idha, thapati, na kāyena pāpakammaṃ karoti, na pāpakaṃ vācaṃ bhāsati, na pāpakaṃ saṅkappaṃ saṅkappeti, na pāpakaṃ ājīvaṃ ājīvati – imehi kho ahaṃ, thapati, catūhi dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi na ceva sampannakusalaṃ na paramakusalaṃ na uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjhaṃ, api cimaṃ daharaṃ kumāraṃ mandaṃ uttānaseyyakaṃ samadhigayha tiṭṭhati.

263. 「棟梁よ、わたしは四つの法を具足した人を、善を成就した者でもなく、至上の善を備えた者でもなく、無上の境地に達した無敵の沙門でもないと施設(規定)する。むしろ、この幼く愚かな仰向けに寝ているだけの赤子と同じ境遇にあるとする。いかなる四つか。棟梁よ、ここに、身によって悪業をなさず、悪しき言葉を語らず、悪しき思いをめぐらさず、悪しき生業によって生活しない。棟梁よ、わたしはこれら四つの法を具足した人を、善を成就した者でもなく、至上の善を備えた者でもなく、無上の境地に達した無敵の沙門でもないと規定する。むしろ、この幼く愚かな仰向けに寝ているだけの赤子と同じ境遇にあるとする。

‘‘Dasahi kho ahaṃ, thapati, dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi sampannakusalaṃ paramakusalaṃ uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjhaṃ. Ime akusalā sīlā; tamahaṃ , thapati, veditabbanti vadāmi. Itosamuṭṭhānā akusalā sīlā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Idha akusalā sīlā aparisesā nirujjhanti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Evaṃ paṭipanno akusalānaṃ sīlānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi.

棟梁よ、わたしは十の法を具足した人を、善を成就した者、至上の善を備えた者、無上の境地に達した無敵の沙門であると施設する。『これらは不善の戒である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『不善の戒はこれより生起する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『ここに不善の戒は余すところなく滅する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『このように実践する者は不善の戒の滅のために実践している者である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。

‘‘Ime kusalā sīlā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Itosamuṭṭhānā kusalā sīlā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Idha kusalā sīlā aparisesā nirujjhanti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Evaṃ paṭipanno kusalānaṃ sīlānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi.

『これらは善の戒である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『善の戒はこれより生起する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『ここに善の戒は余すところなく滅する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『このように実践する者は善の戒の滅のために実践している者である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。

‘‘Ime akusalā saṅkappā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Itosamuṭṭhānā akusalā saṅkappā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Idha akusalā saṅkappā aparisesā nirujjhanti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Evaṃ paṭipanno akusalānaṃ saṅkappānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi.

『これらは不善の思惟(思考)である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『不善の思惟はこれより生起する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『ここに不善の思惟は余すところなく滅する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『このように実践する者は不善の思惟の滅のために実践している者である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。

‘‘Ime kusalā saṅkappā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Itosamuṭṭhānā kusalā saṅkappā; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Idha kusalā saṅkappā aparisesā nirujjhanti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi. Evaṃ paṭipanno kusalānaṃ saṅkappānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti; tamahaṃ, thapati, veditabbanti vadāmi.

『これらは善の思惟である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『善の思惟はこれより生起する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『ここに善の思惟は余すところなく滅する』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。『このように実践する者は善の思惟の滅のために実践している者である』と、棟梁よ、それを知るべきであるとわたしは説く。

264. ‘‘Katame ca, thapati, akusalā sīlā? Akusalaṃ kāyakammaṃ, akusalaṃ vacīkammaṃ, pāpako ājīvo – ime vuccanti, thapati, akusalā sīlā.

264. 棟梁よ、では、いかなるものが不善の戒であるのか。不善の身業、不善の口業、悪しき生業(邪命)――棟梁よ、これらが不善の戒と呼ばれる。

‘‘Ime ca, thapati, akusalā sīlā kiṃsamuṭṭhānā? Samuṭṭhānampi nesaṃ vuttaṃ. ‘Cittasamuṭṭhānā’tissa vacanīyaṃ. Katamaṃ cittaṃ? Cittampi hi bahuṃ anekavidhaṃ nānappakārakaṃ. Yaṃ cittaṃ sarāgaṃ sadosaṃ samohaṃ, itosamuṭṭhānā akusalā sīlā.

棟梁よ、では、これら不善の戒は何から生起するのか。それらの生起についても説かれた。『心から生起する』と言われるべきである。いかなる心か。心も実に多く、種々様々で種々のありようがある。貪りを伴う心、怒りを伴う心、迷いを伴う心、これより不善の戒は生起する。

‘‘Ime ca, thapati, akusalā sīlā kuhiṃ aparisesā nirujjhanti? Nirodhopi nesaṃ vutto. Idha, thapati, bhikkhu kāyaduccaritaṃ pahāya kāyasucaritaṃ bhāveti, vacīduccaritaṃ pahāya vacīsucaritaṃ bhāveti, manoduccaritaṃ pahāya manosucaritaṃ bhāveti, micchājīvaṃ pahāya sammājīvena jīvitaṃ kappeti – etthete akusalā sīlā aparisesā nirujjhanti.

棟梁よ、では、これら不善の戒はどこで余すところなく滅するのか。それらの滅についても説かれた。棟梁よ、ここに比丘が身の悪行を捨てて身の善行を修め、口の悪行を捨てて口の善行を修め、意の悪行を捨てて意の善行を修め、邪命を捨てて正命によって生活を営む――ここでこれら不善の戒は余すところなく滅する。

‘‘Kathaṃ paṭipanno, thapati, akusalānaṃ sīlānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti? Idha, thapati, bhikkhu anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ ṭhitiyā asammosāya bhiyyobhāvāya vepullāya bhāvanāya pāripūriyā chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati. Evaṃ paṭipanno kho, thapati, akusalānaṃ sīlānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti.

棟梁よ、どのように実践する者が、不善の戒の滅のために実践している者であるのか。棟梁よ、ここに比丘が、いまだ生じていない悪しき不善の法を生じさせないために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。すでに生じた悪しき不善の法を断ずるために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。いまだ生じていない善の法を生じさせるために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。すでに生じた善の法を持続させ、失わせず、増大させ、充実させ、修習し、円満にするために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。棟梁よ、このように実践する者こそが、不善の戒の滅のために実践している者である。

265. ‘‘Katame ca, thapati, kusalā sīlā? Kusalaṃ kāyakammaṃ, kusalaṃ vacīkammaṃ, ājīvaparisuddhampi kho ahaṃ, thapati, sīlasmiṃ vadāmi. Ime vuccanti, thapati, kusalā sīlā.

265. 棟梁よ、では、いかなるものが善の戒であるのか。善の身業、善の口業、そして生業の清浄(正命)もまた、棟梁よ、戒の中にあるとわたしは説く。棟梁よ、これらが善の戒と呼ばれる。

‘‘Ime ca, thapati, kusalā sīlā kiṃsamuṭṭhānā? Samuṭṭhānampi nesaṃ vuttaṃ. ‘Cittasamuṭṭhānā’tissa vacanīyaṃ. Katamaṃ cittaṃ? Cittampi hi bahuṃ anekavidhaṃ nānappakārakaṃ. Yaṃ cittaṃ vītarāgaṃ vītadosaṃ vītamohaṃ, itosamuṭṭhānā kusalā sīlā.

棟梁よ、では、これら善の戒は何から生起するのか。それらの生起についても説かれた。『心から生起する』と言われるべきである。いかなる心か。心も実に多く、種々様々で種々のありようがある。貪りを離れた心、怒りを離れた心、迷いを離れた心、これより善の戒は生起する。

‘‘Ime ca, thapati, kusalā sīlā kuhiṃ aparisesā nirujjhanti? Nirodhopi nesaṃ vutto. Idha, thapati, bhikkhu sīlavā hoti no ca sīlamayo, tañca cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ yathābhūtaṃ pajānāti; yatthassa te kusalā sīlā aparisesā nirujjhanti.

棟梁よ、では、これら善の戒はどこで余すところなく滅するのか。それらの滅についても説かれた。棟梁よ、ここに比丘が戒ある者となるが、戒に固執(束縛)されることなく、心解脱と慧解脱とをありのままに了知する。そこにおいて彼の善の戒は余すところなく滅する。

‘‘Kathaṃ paṭipanno ca, thapati, kusalānaṃ sīlānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti? Idha, thapati, bhikkhu anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya…pe… anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya…pe… uppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ ṭhitiyā asammosāya bhiyyobhāvāya vepullāya bhāvanāya pāripūriyā chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati. Evaṃ paṭipanno kho, thapati, kusalānaṃ sīlānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti.

棟梁よ、では、どのように実践する者が、善の戒の滅のために実践している者であるのか。棟梁よ、ここに比丘が、いまだ生じていない悪しき不善の法を生じさせないために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。すでに生じた悪しき不善の法を断ずるために……〔中略〕……いまだ生じていない善の法を生じさせるために……〔中略〕……すでに生じた善の法を持続させ、失わせず、増大させ、充実させ、修習し、円満にするために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。棟梁よ、このように実践する者こそが、善の戒の滅のために実践している者である。

266. ‘‘Katame ca, thapati, akusalā saṅkappā? Kāmasaṅkappo, byāpādasaṅkappo, vihiṃsāsaṅkappo – ime vuccanti, thapati, akusalā saṅkappā.

266. 棟梁よ、では、いかなるものが不善の思惟であるのか。欲の思惟(欲尋)、害意の思惟(瞋尋)、加害の思惟(害尋)――棟梁よ、これらが不善の思惟と呼ばれる。

‘‘Ime ca, thapati, akusalā saṅkappā kiṃsamuṭṭhānā? Samuṭṭhānampi nesaṃ vuttaṃ. ‘Saññāsamuṭṭhānā’tissa vacanīyaṃ. Katamā saññā? Saññāpi hi bahū anekavidhā nānappakārakā. Kāmasaññā, byāpādasaññā, vihiṃsāsaññā – itosamuṭṭhānā akusalā saṅkappā.

棟梁よ、では、これら不善の思惟は何から生起するのか。それらの生起についても説かれた。『想(知覚)から生起する』と言われるべきである。いかなる想か。想も実に多く、種々様々で種々のありようがある。欲の想、害意の想、加害の想、これより不善の思惟は生起する。

‘‘Ime ca, thapati, akusalā saṅkappā kuhiṃ aparisesā nirujjhanti? Nirodhopi nesaṃ vutto. Idha, thapati, bhikkhu vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati; etthete akusalā saṅkappā aparisesā nirujjhanti.

棟梁よ、では、これら不善の思惟はどこで余すところなく滅するのか。それらの滅についても説かれた。棟梁よ、ここに比丘が諸々の欲望を離れ……〔中略〕……初禅を具足して住する。ここでこれら不善の思惟は余すところなく滅する。

‘‘Kathaṃ paṭipanno ca, thapati, akusalānaṃ saṅkappānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti? Idha, thapati, bhikkhu anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya…pe… anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya…pe… uppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ ṭhitiyā asammosāya bhiyyobhāvāya vepullāya bhāvanāya pāripūriyā chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati. Evaṃ paṭipanno kho, thapati, akusalānaṃ saṅkappānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti.

棟梁よ、では、どのように実践する者が、不善の思惟の滅のために実践している者であるのか。棟梁よ、ここに比丘が、いまだ生じていない悪しき不善の法を生じさせないために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。すでに生じた悪しき不善の法を断ずるために……〔中略〕……いまだ生じていない善の法を生じさせるために……〔中略〕……すでに生じた善の法を持続させ、失わせず、増大させ、充実させ、修習し、円満にするために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。棟梁よ、このように実践する者こそが、不善の思惟の滅のために実践している者である。

267. ‘‘Katame ca, thapati, kusalā saṅkappā? Nekkhammasaṅkappo, abyāpādasaṅkappo, avihiṃsāsaṅkappo – ime vuccanti, thapati, kusalā saṅkappā.

267. 棟梁よ、では、いかなるものが善の思惟であるのか。出離の思惟、無害意の思惟、非加害の思惟――棟梁よ、これらが善の思惟と呼ばれる。

‘‘Ime ca, thapati, kusalā saṅkappā kiṃsamuṭṭhānā? Samuṭṭhānampi nesaṃ vuttaṃ. ‘Saññāsamuṭṭhānā’tissa vacanīyaṃ. Katamā saññā? Saññāpi hi bahū anekavidhā nānappakārakā. Nekkhammasaññā, abyāpādasaññā, avihiṃsāsaññā – itosamuṭṭhānā kusalā saṅkappā.

棟梁よ、では、これら善の思惟は何から生起するのか。それらの生起についても説かれた。『想から生起する』と言われるべきである。いかなる想か。想も実に多く、種々様々で種々のありようがある。出離の想、無害意の想、非加害の想、これより善の思惟は生起する。

‘‘Ime ca, thapati, kusalā saṅkappā kuhiṃ aparisesā nirujjhanti? Nirodhopi nesaṃ vutto. Idha, thapati, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā…pe… dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati; etthete kusalā saṅkappā aparisesā nirujjhanti.

棟梁よ、では、これら善の思惟はどこで余すところなく滅するのか。それらの滅についても説かれた。棟梁よ、ここに比丘が尋と伺の静止により……〔中略〕……第二禅を具足して住する。ここでこれら善の思惟は余すところなく滅する。

‘‘Kathaṃ paṭipanno ca, thapati, kusalānaṃ saṅkappānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti? Idha, thapati, bhikkhu anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati; uppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya…pe… anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ uppādāya…pe… uppannānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ ṭhitiyā asammosāya bhiyyobhāvāya vepullāya bhāvanāya pāripūriyā chandaṃ janeti vāyamati vīriyaṃ ārabhati cittaṃ paggaṇhāti padahati. Evaṃ paṭipanno kho, thapati, kusalānaṃ saṅkappānaṃ nirodhāya paṭipanno hoti.

棟梁よ、では、どのように実践する者が、善の思惟の滅のために実践している者であるのか。棟梁よ、ここに比丘が、いまだ生じていない悪しき不善の法を生じさせないために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。すでに生じた悪しき不善の法を断ずるために……〔中略〕……いまだ生じていない善の法を生じさせるために……〔中略〕……すでに生じた善の法を持続させ、失わせず、増大させ、充実させ、修習し、円満にするために、意欲を生じ、精進し、勇猛心を起こし、心を奮い立たせ、励む。棟梁よ、このように実践する者こそが、善の思惟の滅のために実践している者である。

268. ‘‘Katamehi cāhaṃ, thapati, dasahi dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi sampannakusalaṃ paramakusalaṃ uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjhaṃ? Idha, thapati, bhikkhu asekhāya sammādiṭṭhiyā samannāgato hoti, asekhena sammāsaṅkappena samannāgato hoti, asekhāya sammāvācāya samannāgato hoti, asekhena sammākammantena samannāgato hoti, asekhena sammāājīvena samannāgato hoti, asekhena sammāvāyāmena samannāgato hoti, asekhāya sammāsatiyā samannāgato hoti, asekhena sammāsamādhinā samannāgato hoti, asekhena sammāñāṇena samannāgato hoti, asekhāya sammāvimuttiyā samannāgato hoti – imehi kho ahaṃ, thapati, dasahi dhammehi samannāgataṃ purisapuggalaṃ paññapemi sampannakusalaṃ paramakusalaṃ uttamapattipattaṃ samaṇaṃ ayojjha’’nti.

268. 棟梁よ、では、いかなる十の法を具足した人を、わたしは善を成就した者、至上の善を備えた者、無上の境地に達した無敵の沙門であると施設するのか。棟梁よ、ここに比丘が無学の正見を具足し、無学の正思惟を具足し、無学の正語を具足し、無学の正業を具足し、無学の正命を具足し、無学の正精進を具足し、無学の正念を具足し、無学の正定を具足し、無学の正智を具足し、無学の正解脱を具足している。棟梁よ、これら十の法を具足した人を、わたしは善を成就した者、至上の善を備えた者、無上の境地に達した無敵の沙門であると規定するのである」と。

Idamavoca bhagavā. Attamano pañcakaṅgo thapati bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.

世尊はこのように説かれた。意気揚々となった建築棟梁パンチャカンガは、世尊の説法を歓喜して受け入れた。

Samaṇamuṇḍikasuttaṃ niṭṭhitaṃ aṭṭhamaṃ.

沙門文茶経(第八)が終了した。

9. Cūḷasakuludāyisuttaṃ

9. 小サクルダーイン経(小飛禽経)

269. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati veḷuvane kalandakanivāpe. Tena kho pana samayena sakuludāyī paribbājako moranivāpe paribbājakārāme paṭivasati mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya rājagahaṃ piṇḍāya pāvisi. Atha kho bhagavato etadahosi – ‘‘atippago kho tāva rājagahe piṇḍāya carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ yena moranivāpo paribbājakārāmo yena sakuludāyī paribbājako tenupasaṅkameyya’’nti. Atha kho bhagavā yena moranivāpo paribbājakārāmo tenupasaṅkami.

269. このようにわたしは聞いた――あるとき、世尊は王舎城の竹林、栗鼠飼養処におられた。そのころ、遊行者サクルダーインは、孔雀飼養処の遊行者園にて、大勢の遊行者会衆とともに住していた。そのとき世尊は、午前中に下衣を整え、鉢と衣を携えて、托鉢のために王舎城へと入られた。そのとき世尊はこう思われた。「王舎城で托鉢して歩くにはまだ早すぎる。孔雀飼養処の遊行者園へ、遊行者サクルダーインのところへと近づいてみようか」と。そこで世尊は、孔雀飼養処の遊行者園へと向かわれた。

Tena kho pana samayena sakuludāyī paribbājako mahatiyā paribbājakaparisāya saddhiṃ nisinno hoti unnādiniyā uccāsaddamahāsaddāya anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentiyā, seyyathidaṃ – rājakathaṃ corakathaṃ mahāmattakathaṃ senākathaṃ bhayakathaṃ yuddhakathaṃ annakathaṃ pānakathaṃ vatthakathaṃ sayanakathaṃ mālākathaṃ gandhakathaṃ ñātikathaṃ yānakathaṃ gāmakathaṃ nigamakathaṃ nagarakathaṃ janapadakathaṃ itthikathaṃ sūrakathaṃ visikhākathaṃ kumbhaṭṭhānakathaṃ pubbapetakathaṃ nānattakathaṃ lokakkhāyikaṃ samuddakkhāyikaṃ itibhavābhavakathaṃ iti vā. Addasā kho sakuludāyī paribbājako bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna sakaṃ parisaṃ saṇṭhāpesi – ‘‘appasaddā bhonto hontu, mā bhonto saddamakattha. Ayaṃ samaṇo gotamo āgacchati; appasaddakāmo kho pana so āyasmā appasaddassa vaṇṇavādī. Appeva nāma appasaddaṃ parisaṃ viditvā upasaṅkamitabbaṃ maññeyyā’’ti. Atha kho te paribbājakā tuṇhī ahesuṃ.

そのとき、遊行者サクルダーインは大勢の遊行者会衆とともに座り、騒々しく大声で叫びながら、種々の無益な世間話(畜生論)を語り合っていた。すなわち、王の話、盗賊の話、大臣の話、軍隊の話、恐れの話、戦争の話、食べ物の話、飲み物の話、衣服の話、寝具の話、花輪の話、香料の話、親族の話、乗物の話、村の話、町の話、都市の話、地方の話、女の話、勇士の話、街路の話、水汲み場の話、先祖の亡霊の話、雑多な話、世界の起源に関する話、海の起源に関する話、栄華と衰退に関する話などである。遊行者サクルダーインは、世尊が遠くから来られるのを見た。見ると、自らの会衆を静まらせた。「静かにしてください、皆さん、音を立てないでください。かの沙門ゴータマがやって来られます。あの尊者は静寂を好み、静寂を称賛される方です。会衆が静かであるのを知れば、近づいてくださると思うかもしれません」と。そこで、それらの遊行者たちは沈黙した。

270. Atha kho bhagavā yena sakuludāyī paribbājako tenupasaṅkami. Atha kho sakuludāyī paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘etu kho, bhante, bhagavā. Svāgataṃ, bhante, bhagavato. Cirassaṃ kho, bhante, bhagavā imaṃ pariyāyamakāsi yadidaṃ idhāgamanāya. Nisīdatu, bhante, bhagavā; idamāsanaṃ paññatta’’nti. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Sakuludāyīpi kho paribbājako aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho sakuludāyiṃ paribbājakaṃ bhagavā etadavoca – ‘‘kāya nuttha, udāyi, etarahi kathāya sannisinnā, kā ca pana vo antarākathā vippakatā’’ti? ‘‘Tiṭṭhatesā, bhante, kathā yāya mayaṃ etarahi kathāya sannisinnā. Nesā, bhante, kathā bhagavato dullabhā bhavissati pacchāpi savanāya. Yadāhaṃ, bhante, imaṃ parisaṃ anupasaṅkanto homi athāyaṃ parisā anekavihitaṃ tiracchānakathaṃ kathentī nisinnā hoti; yadā ca kho ahaṃ, bhante, imaṃ parisaṃ upasaṅkanto homi athāyaṃ parisā mamaññeva mukhaṃ ullokentī nisinnā hoti – ‘yaṃ no samaṇo udāyī dhammaṃ bhāsissati taṃ sossāmā’ti; yadā pana, bhante, bhagavā imaṃ parisaṃ upasaṅkanto hoti athāhañceva ayañca parisā bhagavato mukhaṃ ullokentā nisinnā homa – ‘yaṃ no bhagavā dhammaṃ bhāsissati taṃ sossāmā’’’ti.

270. そこで世尊は、遊行者サクルダーインのところへ近づかれた。すると遊行者サクルダーインは世尊にこう申し上げた。「世尊よ、よくぞお越しくださいました。世尊のお越しを歓迎いたします。世尊よ、ここにお出でいただく機会は久しくありませんでした。世尊よ、どうぞお座りください。この座席が用意されています」と。世尊は用意された座席に座られた。遊行者サクルダーインもまた、ある低い座席を取って一方に座った。一方に座った遊行者サクルダーインに、世尊はこう言われた。「ウダーインよ、そなたたちは今、何の話のために集まっていたのか。また、中断されたそなたたちの途中の話とは何であったのか」「世尊よ、私たちが今集まって話していたその話はさておきましょう。世尊よ、その話は後からでもお聞きになるのに難しくはありません。世尊よ、私がこの会衆に近づいていないときは、この会衆は種々の無益な世間話を語り合って座っております。しかし世尊よ、私がこの会衆に近づくときは、この会衆は私の顔を見つめて座り、『沙門ウダーインが私たちに語ってくれる法を、それを私たちは聞こう』とするのです。しかし世尊よ、世尊がこの会衆に近づかれるときは、私もこの会衆も世尊の顔を見つめて座り、『世尊が私たちに語ってくださる法を、それを私たちは聞こう』とするのです」。

271. ‘‘Tenahudāyi, taṃyevettha paṭibhātu yathā maṃ paṭibhāseyyā’’si. ‘‘Purimāni, bhante, divasāni purimatarāni sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānamāno ‘carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhita’nti. So mayā pubbantaṃ ārabbha pañhaṃ puṭṭho samāno aññenaññaṃ paṭicari, bahiddhā kathaṃ apanāmesi, kopañca dosañca appaccayañca pātvākāsi. Tassa mayhaṃ, bhante, bhagavantaṃyeva ārabbha sati udapādi – ‘aho nūna bhagavā, aho nūna sugato! Yo imesaṃ dhammānaṃ sukusalo’’’ti. ‘‘Ko pana so, udāyi, sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānamāno ‘carato ca me tiṭṭhato ca suttassa ca jāgarassa ca satataṃ samitaṃ ñāṇadassanaṃ paccupaṭṭhita’nti, yo tayā pubbantaṃ ārabbha pañhaṃ puṭṭho samāno aññenaññaṃ paṭicari, bahiddhā kathaṃ apanāmesi kopañca dosañca appaccayañca pātvākāsī’’ti? ‘Nigaṇṭho, bhante, nāṭaputto’ti.

271. 「それならウダーインよ、そなたがわたしに応対するにあたり、思い浮かぶことそのものを語るがよい」「世尊よ、先頃、数日前のことですが、ある者が一切智・一切見者であり、余すところのない智見を公言して、『歩むときも、立つときも、眠るときも、目覚めているときも、常に絶え間なく智見が現前している』と主張していました。彼に私が過去世についての質問をしたところ、彼は問いをはぐらかし、話を外へ逸らし、怒りと敵意と不興をあらわにしました。そのとき私に、世尊のことを念頭に置いた思いが生じました。『おお、実に世尊は素晴らしい、善逝は素晴らしい! これら諸法に熟達しておられるのだから』と」「ではウダーインよ、一切智・一切見者であり、余すところのない智見を公言して『歩むときも、立つときも、眠るときも、目覚めているときも、常に絶え間なく智見が現前している』と主張し、そなたに過去世についての質問をされて問いをはぐらかし、話を外へ逸らし、怒りと敵意と不興をあらわにした者とは誰なのか」「世尊よ、ニガンタ・ナータプッタ(ジャイナ教の開祖)です」。

‘‘Yo kho, udāyi, anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussareyya, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussareyya, so vā maṃ pubbantaṃ ārabbha pañhaṃ puccheyya, taṃ vāhaṃ pubbantaṃ ārabbha pañhaṃ puccheyyaṃ; so vā me pubbantaṃ ārabbha pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādheyya, tassa vāhaṃ pubbantaṃ ārabbha pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādheyyaṃ.

「ウダーインよ、種々様々の過去の住処(過去世)を想起できる者、すなわち、一生、二生……〔中略〕……このように形態とともに、詳細とともに種々様々の過去世を想起できる者、そのような者なら、わたしに過去世についての質問をするがよいし、わたしもその者に過去世についての質問をしよう。彼が過去世についての問いの解明によってわたしの心を満足させるか、あるいはわたしが過去世についての問いの解明によって彼の心を満足させよう。

‘‘Yo kho, udāyi, dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passeyya cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajāneyya, so vā maṃ aparantaṃ ārabbha pañhaṃ puccheyya, taṃ vāhaṃ aparantaṃ ārabbha pañhaṃ puccheyyaṃ; so vā me aparantaṃ ārabbha pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādheyya, tassa vāhaṃ aparantaṃ ārabbha pañhassa veyyākaraṇena cittaṃ ārādheyyaṃ.

ウダーインよ、清浄にして人間を超えた天眼によって、衆生が死に、生まれ、卑しく、尊く、美しく、醜く、善趣にあり、悪趣にあり、業にしたがって赴く衆生を了知できる者、そのような者なら、わたしに未来世についての質問をするがよいし、わたしもその者に未来世についての質問をしよう。彼が未来世についての問いの解明によってわたしの心を満足させるか、あるいはわたしが未来世についての問いの解明によって彼の心を満足させよう。

‘‘Api ca, udāyi, tiṭṭhatu pubbanto, tiṭṭhatu aparanto. Dhammaṃ te desessāmi – imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjati; imasmiṃ asati idaṃ na hoti, imassa nirodhā idaṃ nirujjhatī’’ti.

しかしながら、ウダーインよ、過去世のことはさておけ、未来世のこともさておけ。わたしはそなたに法を説こう――『これがあるとき、これがある。これの生起により、これが生起する。これがないとき、これがない。これの滅により、これが滅する』と」。

‘‘Ahañhi, bhante, yāvatakampi me iminā attabhāvena paccanubhūtaṃ tampi nappahomi sākāraṃ sauddesaṃ anussarituṃ, kuto panāhaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarissāmi, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarissāmi, seyyathāpi bhagavā? Ahañhi, bhante, etarahi paṃsupisācakampi na passāmi, kuto panāhaṃ dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passissāmi cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajānissāmi, seyyathāpi bhagavā? Yaṃ pana maṃ, bhante, bhagavā evamāha – ‘api ca, udāyi, tiṭṭhatu pubbanto, tiṭṭhatu aparanto; dhammaṃ te desessāmi – imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjati; imasmiṃ asati idaṃ na hoti, imassa nirodhā idaṃ nirujjhatī’ti tañca pana me bhiyyosomattāya na pakkhāyati. Appeva nāmāhaṃ, bhante, sake ācariyake bhagavato cittaṃ ārādheyyaṃ pañhassa veyyākaraṇenā’’ti.

「世尊よ、私にはこの生涯で経験したことでさえ、形態とともに詳細とともに想起することができません。いわんや世尊のように、一生、二生……〔中略〕……このように形態とともに詳細とともに種々様々の過去世を想起することなど、どうしてできましょうか。世尊よ、私は今、土の小悪鬼(精霊)さえ見ることができません。いわんや世尊のように、清浄にして人間を超えた天眼によって、衆生が死に、生まれ、卑しく、尊く、美しく、醜く、善趣にあり、悪趣にあり、業にしたがって赴く衆生を了知することなど、どうしてできましょうか。また、世尊が私に『しかしながら、ウダーインよ、過去世のことはさておけ、未来世のこともさておけ。わたしはそなたに法を説こう――これがあるとき、これがある。これの生起により、これが生起する。これがないとき、これがない。これの滅により、これが滅する』と言われたことについても、私にはいよいよ明らかになりません。世尊よ、せめて私自身の師の教義について、問いの解明によって世尊の心を満足させることができれば幸いです」。

272. ‘‘Kinti pana te, udāyi, sake ācariyake hotī’’ti? ‘‘Amhākaṃ, bhante, sake ācariyake evaṃ hoti – ‘ayaṃ paramo vaṇṇo, ayaṃ paramo vaṇṇo’’’ti.

272. 「ではウダーインよ、そなた自身の師の教義においてはどうあるのか」「世尊よ、私たちの師の教義においては、このようにあります。『これこそが最高の輝き(色・光彩)である、これこそが最高の輝きである』と」。

‘‘Yaṃ pana te etaṃ, udāyi, sake ācariyake evaṃ hoti – ‘ayaṃ paramo vaṇṇo, ayaṃ paramo vaṇṇo’ti, katamo so paramo vaṇṇo’’ti? ‘‘Yasmā, bhante, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’’ti.

「ウダーインよ、そなた自身の師の教義において『これこそが最高の輝きである、これこそが最高の輝きである』とあるその最高の輝きとは、いかなるものなのか」「世尊よ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝妙な輝きが存在しないもの、それこそが最高の輝きです」。

‘‘Katamo pana so paramo vaṇṇo yasmā vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthī’’ti? ‘‘Yasmā, bhante, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’’ti.

「では、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝妙な輝きが存在しないその最高の輝きとは、いかなるものなのか」「世尊よ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝妙な輝きが存在しないもの、それこそが最高の輝きです」。

‘‘Dīghāpi kho te esā, udāyi, phareyya – ‘yasmā, bhante, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’ti vadesi, tañca vaṇṇaṃ na paññapesi. Seyyathāpi, udāyi, puriso evaṃ vadeyya – ‘ahaṃ yā imasmiṃ janapade janapadakalyāṇī taṃ icchāmi, taṃ kāmemī’ti. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ – khattiyī vā brāhmaṇī vā vessī vā suddī vā’’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ – evaṃnāmā evaṃgottāti vāti…pe… dīghā vā rassā vā majjhimā vā kāḷī vā sāmā vā maṅguracchavī vāti… amukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi na passasi, taṃ tvaṃ icchasi kāmesī’’’ti? Iti puṭṭho ‘āmā’ti vadeyya.

「ウダーインよ、そなたの話は果てしなく続くだろう。『世尊よ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝妙な輝きが存在しないもの、それこそが最高の輝きです』とそなたは言うが、その輝きを明示していない。ウダーインよ、たとえば男がこう言ったとしよう。『わたしはこの地方の最高の美女を望む、彼女に恋焦がれている』と。人々が彼にこう尋ねる。『もしもし男の人よ、そなたが望み、恋焦がれている地方の美女について知っているのか――王族の女か、バラモンの女か、商人の女か、奴隷の女か』と。このように問われて、彼は『知らない』と答える。人々は彼にこう尋ねる。『もしもし男の人よ、そなたが望み、恋焦がれている地方の美女について知っているのか――名は何といい、姓は何というか……背が高いのか、低いのか、中くらいなのか、色黒なのか、褐色なのか、黄褐色の肌なのか……どこの村か、町か、都市にいるのか』と。このように問われて、彼は『知らない』と答える。人々は彼にこう尋ねる。『もしもし男の人よ、そなたは知りもせず、見もしないものを、望み、恋焦がれているのか』と。このように問われて、彼は『そうだ』と答える。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi – nanu evaṃ sante, tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bhante, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti.

ウダーインよ、どう思うか――そうであるなら、その男の語ったことは根拠のない無駄話にならないだろうか」「世尊よ、確かにそうであるなら、その男の語ったことは根拠のない無駄話になります」。

‘‘Evameva kho tvaṃ, udāyi, ‘yasmā, bhante, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’ti vadesi, tañca vaṇṇaṃ na paññapesī’’ti.

「ウダーインよ、そなたもまさに同様である。『世尊よ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝妙な輝きが存在しないもの、それこそが最高の輝きです』とそなたは言うが、その輝きを明示していない」。

‘‘Seyyathāpi, bhante, maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato paṇḍukambale nikkhitto bhāsate ca tapate ca virocati ca, evaṃ vaṇṇo attā hoti arogo paraṃ maraṇā’’ti.

「世尊よ、たとえば美しく良質で八面を持ち、よく磨かれた瑠璃の宝玉が、黄色い敷物の上に置かれて輝き、光を放ち、燦然と輝くように、死後に病なき我(アートマン)の輝きはそのようなものです」。

273. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yo vā maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato paṇḍukambale nikkhitto bhāsate ca tapate ca virocati ca, yo vā rattandhakāratimisāya kimi khajjopanako – imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bhante, rattandhakāratimisāya kimi khajjopanako – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

273. 「ウダーインよ、どう思うか。美しく良質で八面を持ち、よく磨かれた瑠璃の宝玉が、黄色い敷物の上に置かれて輝き、光を放ち、燦然と輝くものと、夜の暗闇における蛍の虫と、これら二つの輝きのうち、どちらがより優れ、より勝妙であるか」「世尊よ、夜の暗闇における蛍の虫のほうです。これがこれら二つの輝きのうち、より優れ、より勝妙です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yo vā rattandhakāratimisāya kimi khajjopanako, yo vā rattandhakāratimisāya telappadīpo – imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bhante, rattandhakāratimisāya telappadīpo – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「ウダーインよ、どう思うか。夜の暗闇における蛍の虫と、夜の暗闇における灯火と、これら二つの輝きのうち、どちらがより優れ、より勝妙であるか」「世尊よ、夜の暗闇における灯火のほうです。これがこれら二つの輝きのうち、より優れ、より勝妙です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yo vā rattandhakāratimisāya telappadīpo, yo vā rattandhakāratimisāya mahāaggikkhandho – imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bhante, rattandhakāratimisāya mahāaggikkhandho – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「ウダーインよ、どう思うか。夜の暗闇における灯火と、夜の暗闇における大きな焚火と、これら二つの輝きのうち、どちらがより優れ、より勝妙であるか」「世尊よ、夜の暗闇における大きな焚火のほうです。これがこれら二つの輝きのうち、より優れ、より勝妙です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yo vā rattandhakāratimisāya mahāaggikkhandho, yā vā rattiyā paccūsasamayaṃ viddhe vigatavalāhake deve osadhitārakā – imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bhante, rattiyā paccūsasamayaṃ viddhe vigatavalāhake deve osadhitārakā – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「ウダーインよ、どう思うか。夜の暗闇における大きな焚火と、夜の払暁の時に雲一つなく晴れわたった空にある明けの明星(金星)と、これら二つの輝きのうち、どちらがより優れ、より勝妙であるか」「世尊よ、夜の払暁の時に雲一つなく晴れわたった空にある明けの明星のほうです。これがこれら二つの輝きのうち、より優れ、より勝妙です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yā vā rattiyā paccūsasamayaṃ viddhe vigatavalāhake deve osadhitārakā, yo vā tadahuposathe pannarase viddhe vigatavalāhake deve abhido aḍḍharattasamayaṃ cando – imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bhante, tadahuposathe pannarase viddhe vigatavalāhake deve abhido aḍḍharattasamayaṃ cando – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「ウダーインよ、どう思うか。夜の払暁の時に雲一つなく晴れわたった空にある明けの明星と、十五日の布薩の日の夜、雲一つなく晴れわたった空の真夜中の月と、これら二つの輝きのうち、どちらがより優れ、より勝妙であるか」「世尊よ、十五日の布薩の日の夜、雲一つなく晴れわたった空の真夜中の月のほうです。これがこれら二つの輝きのうち、より優れ、より勝妙です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yo vā tadahuposathe pannarase viddhe vigatavalāhake deve abhido aḍḍharattasamayaṃ cando, yo vā vassānaṃ pacchime māse saradasamaye viddhe vigatavalāhake deve abhido majjhanhikasamayaṃ sūriyo – imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bhante, vassānaṃ pacchime māse saradasamaye viddhe vigatavalāhake deve abhido majjhanhikasamayaṃ sūriyo – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「ウダーインよ、どう思うか。十五日の布薩の日の夜、雲一つなく晴れわたった空の真夜中の月と、雨安居の最後の月(秋)の、雲一つなく晴れわたった空の真昼の太陽と、これら二つの輝きのうち、どちらがより優れ、より勝妙であるか」「世尊よ、雨安居の最後の月の、雲一つなく晴れわたった空の真昼の太陽のほうです。これがこれら二つの輝きのうち、より優れ、より勝妙です」。

‘‘Ato kho te, udāyi, bahū hi bahutarā devā ye imesaṃ candimasūriyānaṃ ābhā nānubhonti, tyāhaṃ pajānāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘yasmā vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthī’ti. Atha ca pana tvaṃ, udāyi, ‘yvāyaṃ vaṇṇo kiminā khajjopanakena nihīnataro ca patikiṭṭhataro ca so paramo vaṇṇo’ti vadesi, tañca vaṇṇaṃ na paññapesī’’ti. ‘‘Acchidaṃ bhagavā kathaṃ, acchidaṃ sugato katha’’nti!

「ウダーインよ、これら月や太陽の輝きさえ及ばない、それよりはるかに多くの神々が存在するのをわたしは知っている。それにもかかわらず、わたしは『それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝妙な輝きは存在しない』とは言わない。それなのにウダーインよ、そなたは蛍の虫よりも劣り、卑しい輝きを『最高の輝きである』と言い、しかもその輝きを明示していない」「世尊は議論を断ち切られました、善逝は議論を断ち切られました!」。

‘‘Kiṃ pana tvaṃ, udāyi, evaṃ vadesi – ‘acchidaṃ bhagavā kathaṃ, acchidaṃ sugato kathaṃ’’’ti? ‘‘Amhākaṃ, bhante, sake ācariyake evaṃ hoti – ‘ayaṃ paramo vaṇṇo, ayaṃ paramo vaṇṇo’ti. Te mayaṃ, bhante, bhagavatā sake ācariyake samanuyuñjiyamānā samanuggāhiyamānā samanubhāsiyamānā rittā tucchā aparaddhā’’ti.

「ウダーインよ、そなたはどうして『世尊は議論を断ち切られました、善逝は議論を断ち切られました』と言うのか」「世尊よ、私たちの師の教義においては『これこそが最高の輝きである、これこそが最高の輝きである』とありました。その私たちが、世尊によって師の教義について追及され、詰問され、論難されると、空虚で無意味で誤りであったとわかりました」。

274. ‘‘Kiṃ panudāyi, atthi ekantasukho loko, atthi ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti? ‘‘Amhākaṃ, bhante, sake ācariyake evaṃ hoti – ‘atthi ekantasukho loko, atthi ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’’ti.

274. 「ところでウダーインよ、純粋に楽のみの世界はあるのか。純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道はあるのか」「世尊よ、私たちの師の教義においては、このようにあります。『純粋に楽のみの世界があり、純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道がある』と」。

‘‘Katamā pana sā, udāyi, ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti? ‘‘Idha, bhante, ekacco pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti, adinnādānaṃ pahāya adinnādānā paṭivirato hoti, kāmesumicchācāraṃ pahāya kāmesumicchācārā paṭivirato hoti, musāvādaṃ pahāya musāvādā paṭivirato hoti, aññataraṃ vā pana tapoguṇaṃ samādāya vattati. Ayaṃ kho sā, bhante, ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti.

「ウダーインよ、では、純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道とはいかなるものか」「世尊よ、ここにある者が生き物を殺すことを捨てて殺生を離れ、与えられていないものを取ることを捨てて不与取を離れ、邪淫を捨てて不邪淫を離れ、嘘をつくことを捨てて虚偽を離れ、あるいは他のある苦行の徳目を引き受けて実践します。世尊よ、これこそが純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yasmiṃ samaye pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato hoti, ekantasukhī vā tasmiṃ samaye attā hoti sukhadukkhī vā’’ti? ‘‘Sukhadukkhī, bhante’’.

「ウダーインよ、どう思うか。生き物を殺すことを捨てて殺生を離れているその時、彼自身は純粋に楽のみであるか、それとも苦楽交々であるか」「世尊よ、苦楽交々です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yasmiṃ samaye adinnādānaṃ pahāya adinnādānā paṭivirato hoti, ekantasukhī vā tasmiṃ samaye attā hoti sukhadukkhī vā’’ti? ‘‘Sukhadukkhī, bhante’’.

「ウダーインよ、どう思うか。与えられていないものを取ることを捨てて不与取を離れているその時、彼自身は純粋に楽のみであるか、それとも苦楽交々であるか」「世尊よ、苦楽交々です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yasmiṃ samaye kāmesumicchācāraṃ pahāya kāmesumicchācārā paṭivirato hoti, ekantasukhī vā tasmiṃ samaye attā hoti sukhadukkhī vā’’ti? ‘‘Sukhadukkhī, bhante’’.

「ウダーインよ、どう思うか。邪淫を捨てて不邪淫を離れているその時、彼自身は純粋に楽のみであるか、それとも苦楽交々であるか」「世尊よ、苦楽交々です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yasmiṃ samaye musāvādaṃ pahāya musāvādā paṭivirato hoti, ekantasukhī vā tasmiṃ samaye attā hoti sukhadukkhī vā’’ti? ‘‘Sukhadukkhī, bhante’’.

「ウダーインよ、どう思うか。嘘をつくことを捨てて虚偽を離れているその時、彼自身は純粋に楽のみであるか、それとも苦楽交々であるか」「世尊よ、苦楽交々です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, yasmiṃ samaye aññataraṃ tapoguṇaṃ samādāya vattati, ekantasukhī vā tasmiṃ samaye attā hoti sukhadukkhī vā’’ti? ‘‘Sukhadukkhī, bhante’’.

「ウダーインよ、どう思うか。他のある苦行の徳目を引き受けて実践しているその時、彼自身は純粋に楽のみであるか、それとも苦楽交々であるか」「世尊よ、苦楽交々です」。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, udāyi, api nu kho vokiṇṇasukhadukkhaṃ paṭipadaṃ āgamma ekantasukhassa lokassa sacchikiriyā hotī’’ti ? ‘‘Acchidaṃ bhagavā kathaṃ, acchidaṃ sugato katha’’nti!

「ウダーインよ、どう思うか。苦楽の入り混じった行道によって、純粋に楽のみの世界が現証されるということがあるだろうか」「世尊は議論を断ち切られました、善逝は議論を断ち切られました!」。

‘‘Kiṃ pana tvaṃ, udāyi, vadesi – ‘acchidaṃ bhagavā kathaṃ, acchidaṃ sugato kathaṃ’’’ti? ‘‘Amhākaṃ, bhante, sake ācariyake evaṃ hoti – ‘atthi ekantasukho loko, atthi ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’ti. Te mayaṃ, bhante, bhagavatā sake ācariyake samanuyuñjiyamānā samanuggāhiyamānā samanubhāsiyamānā rittā tucchā aparaddhā’’ti .

「ウダーインよ、そなたはどうして『世尊は議論を断ち切られました、善逝は議論を断ち切られました』と言うのか」「世尊よ、私たちの師の教義においては『純粋に楽のみの世界があり、純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道がある』とありました。その私たちが、世尊によって師の教義について追及され、詰問され、論難されると、空虚で無意味で誤りであったとわかりました」。

275. ‘‘Kiṃ pana, bhante, atthi ekantasukho loko, atthi ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti? ‘‘Atthi kho, udāyi, ekantasukho loko, atthi ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti.

275. 「世尊よ、では、純粋に楽のみの世界はあり、純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道はあるのでしょうか」「ウダーインよ、純粋に楽のみの世界はあり、純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道はある」。

‘‘Katamā pana sā, bhante, ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti? ‘‘Idhudāyi, bhikkhu vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati; vitakkavicārānaṃ vūpasamā… dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati; pītiyā ca virāgā… tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharati – ayaṃ kho sā, udāyi, ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti.

「世尊よ、では、純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道とはいかなるものでしょうか」「ウダーインよ、ここに比丘が諸々の欲望を離れ……〔中略〕……初禅を具足して住する。尋と伺の静止により……第二禅を具足して住する。喜の離れることにより……第三禅を具足して住する――ウダーインよ、これこそが純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道である」。

‘‘Na kho sā, bhante, ākāravatī paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāya, sacchikato hissa, bhante, ettāvatā ekantasukho loko hotī’’ti. ‘‘Na khvāssa, udāyi, ettāvatā ekantasukho loko sacchikato hoti; ākāravatītveva sā paṭipadā ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāyā’’ti.

「世尊よ、それは純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道などではありません。彼によって、それだけでもう純粋に楽のみの世界が現証されたのではありませんか」「ウダーインよ、それだけで彼によって純粋に楽のみの世界が現証されたのではない。それは純粋に楽のみの世界を現証するための確固たる行道にすぎない」。

Evaṃ vutte, sakuludāyissa paribbājakassa parisā unnādinī uccāsaddamahāsaddā ahosi – ‘‘ettha mayaṃ anassāma sācariyakā, ettha mayaṃ anassāma sācariyakā! Na mayaṃ ito bhiyyo uttaritaraṃ pajānāmā’’ti.

このように言われたとき、遊行者サクルダーインの会衆は、騒々しく大声をあげて騒ぎ立てた。「ここで私たちは師とともに滅びた、ここで私たちは師とともに破滅した! 私たちはこれよりさらに優れたものを知らない」と。

Atha kho sakuludāyī paribbājako te paribbājake appasadde katvā bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘kittāvatā panāssa, bhante, ekantasukho loko sacchikato hotī’’ti? ‘‘Idhudāyi, bhikkhu sukhassa ca pahānā…pe… catutthaṃ jhānaṃ… upasampajja viharati. Yā tā devatā ekantasukhaṃ lokaṃ upapannā tāhi devatāhi saddhiṃ santiṭṭhati sallapati sākacchaṃ samāpajjati. Ettāvatā khvāssa, udāyi, ekantasukho loko sacchikato hotī’’ti.

そこで遊行者サクルダーインはそれらの遊行者たちを静かにさせてから、世尊にこう申し上げた。「世尊よ、では、どこまで達すれば彼によって純粋に楽のみの世界が現証されたことになるのでしょうか」「ウダーインよ、ここに比丘が楽を捨てることにより……〔中略〕……第四禅を具足して住する。そして純粋に楽のみの世界に生まれた神々と共に留まり、語らい、対話する。ウダーインよ、これによって彼に純粋に楽のみの世界が現証されたのである」。

276. ‘‘Etassa nūna, bhante, ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāhetu bhikkhū bhagavati brahmacariyaṃ carantī’’ti? ‘‘Na kho, udāyi, ekantasukhassa lokassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti. Atthi kho, udāyi, aññeva dhammā uttaritarā ca paṇītatarā ca yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ carantī’’ti.

276. 「世尊よ、まさにこの純粋に楽のみの世界を現証するために、比丘たちは世尊のもとで清浄行(梵行)を修めているのでしょうか」「ウダーインよ、純粋に楽のみの世界を現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修めているのではない。ウダーインよ、それらを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修めるような、さらに優れ、さらに勝妙な他の法が存在する」。

‘‘Katame pana te, bhante, dhammā uttaritarā ca paṇītatarā ca yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū bhagavati brahmacariyaṃ carantī’’ti? ‘‘Idhudāyi, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā…pe… so ime pañca nīvaraṇe pahāya cetaso upakkilese paññāya dubbalīkaraṇe vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Ayampi kho, udāyi, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti’’.

「世尊よ、では、それらを現証するために比丘たちが世尊のもとで梵行を修めるような、さらに優れ、さらに勝妙な法とはいかなるものでしょうか」「ウダーインよ、ここに世尊、応供、正等覚者、明行足、善逝、世間解、無上士・調御丈夫、天人師、仏、世尊が世に出現する……〔中略〕……彼はこれら心の汚れであり智慧を弱くする五蓋を捨てて、諸々の欲望を離れ……〔中略〕……初禅を具足して住する。ウダーインよ、これもまた、それを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修める、さらに優れ、さらに勝妙な法である。

‘‘Puna caparaṃ, udāyi, bhikkhu vitakkavicārānaṃ vūpasamā…pe… dutiyaṃ jhānaṃ… tatiyaṃ jhānaṃ… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Ayampi kho, udāyi, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti.

さらにまた、ウダーインよ、比丘が尋と伺の静止により……〔中略〕……第二禅……第三禅……第四禅を具足して住する。ウダーインよ、これもまた、それを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修める、さらに優れ、さらに勝妙な法である。

‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhininnāmeti. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarati. Ayampi kho, udāyi, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti.

彼はこのように心が集中し、清浄で、純白で、汚れなく、煩悩を離れ、柔軟で、適応し、不動にして動揺なき境地に至ったとき、宿住随念智(過去世を想起する智慧)へと心を傾ける。彼は種々様々の過去世を想起する。すなわち、一生、二生……〔中略〕……このように形態とともに、詳細とともに種々様々の過去世を想起する。ウダーインよ、これもまた、それを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修める、さらに優れ、さらに勝妙な法である。

‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passati cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate…pe… yathākammūpage satte pajānāti. Ayampi kho, udāyi, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti.

彼はこのように心が集中し、清浄で、純白で、汚れなく、煩悩を離れ、柔軟で、適応し、不動にして動揺なき境地に至ったとき、衆生の死生智(天眼智)へと心を傾ける。彼は清浄にして人間を超えた天眼によって衆生を見る。死に、生まれ、卑しく、尊く、美しく、醜く、善趣にあり、悪趣にあり……〔中略〕……業にしたがって赴く衆生を了知する。ウダーインよ、これもまた、それを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修める、さらに優れ、さらに勝妙な法である。

‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhininnāmeti. So ‘idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ dukkhasamudayo’ti…pe… ‘ayaṃ dukkhanirodho’ti… ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti… ‘ime āsavā’ti yathābhūtaṃ pajānāti, ‘ayaṃ āsavasamudayo’ti… ‘ayaṃ āsavanirodho’ti… ‘ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānāti. Tassa evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccati, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccati, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccati. Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānāti. Ayampi kho, udāyi, dhammo uttaritaro ca paṇītataro ca yassa sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ caranti. Ime kho, udāyi, dhammā uttaritarā ca paṇītatarā ca yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ carantī’’ti.

彼はこのように心が集中し、清浄で、純白で、汚れなく、煩悩を離れ、柔軟で、適応し、不動にして動揺なき境地に至ったとき、諸漏尽智(煩悩を滅尽する智慧)へと心を傾ける。彼は『これは苦である』とありのままに了知し、『これは苦の集(原因)である』と……〔中略〕……『これは苦の滅である』と……『これは苦の滅に至る道である』と……『これらは漏(煩悩)である』とありのままに了知し、『これは漏の集である』と……『これは漏の滅である』と……『これは漏の滅に至る道である』とありのままに了知する。このように知り、このように見る彼の心は、欲漏からも解脱し、有漏からも解脱し、無明漏からも解脱する。解脱したとき、『解脱した』という智が生じる。『生は尽きた、梵行は完成した、なされるべきことはなされた、もはや二度とこのような生存に戻ることはない』と了知する。ウダーインよ、これもまた、それを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修める、さらに優れ、さらに勝妙な法である。ウダーインよ、これらこそが、それを現証するために比丘たちがわたしのもとで梵行を修める、さらに優れ、さらに勝妙な諸法である」。

277. Evaṃ vutte, sakuludāyī paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bhante, abhikkantaṃ, bhante! Seyyathāpi, bhante, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhagavatā anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Labheyyāhaṃ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampada’’nti.

277. このように説かれたとき、遊行者サクルダーインは世尊にこう申し上げた。「素晴らしいことです、世尊よ! 素晴らしいことです、世尊よ! 世尊よ、たとえば倒れたものを起こすように、覆われたものを顕わにするように、道に迷った者に道を教えるように、あるいは暗闇の中に『目の澄んだ者たちが色を見るように』と油灯を掲げるように、世尊によって種々の仕方で法が照らし示されました。世尊よ、私は世尊に帰依し、法に帰依し、比丘僧伽に帰依いたします。世尊よ、願わくは私に世尊の御許での出家を得させ給え、受戒(具足戒)を得させ給え」と。

Evaṃ vutte, sakuludāyissa paribbājakassa parisā sakuludāyiṃ paribbājakaṃ etadavocuṃ – ‘‘mā bhavaṃ, udāyi, samaṇe gotame brahmacariyaṃ cari; mā bhavaṃ, udāyi, ācariyo hutvā antevāsīvāsaṃ vasi. Seyyathāpi nāma udakamaṇiko hutvā udañcaniko assa, evaṃ sampadamidaṃ bhoto udāyissa bhavissati. Mā bhavaṃ, udāyi, samaṇe gotame brahmacariyaṃ cari; mā bhavaṃ, udāyi, ācariyo hutvā antevāsīvāsaṃ vasī’’ti. Iti hidaṃ sakuludāyissa paribbājakassa parisā sakuludāyiṃ paribbājakaṃ antarāyamakāsi bhagavati brahmacariyeti.

このように言われたとき、遊行者サクルダーインの会衆は、遊行者サクルダーインにこう言った。「尊者ウダーインよ、沙門ゴータマのもとで梵行を修めてはなりません。尊者ウダーインよ、師でありながら弟子となって暮らしてはなりません。たとえば大きな水瓶であったものが、小さな水汲み杓子になるようなものです。尊者ウダーインにとってまさにそのような境遇になることでしょう。尊者ウダーインよ、沙門ゴータマのもとで梵行を修めてはなりません。師でありながら弟子となって暮らしてはなりません」と。このようにして遊行者サクルダーインの会衆は、遊行者サクルダーインが世尊のもとで梵行を修めることを妨害したのである。

Cūḷasakuludāyisuttaṃ niṭṭhitaṃ navamaṃ.

小サクルダーイン経(第九)が終了した。

10. Vekhanasasuttaṃ

10. ヴェーカナサ経

278. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho vekhanaso paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho vekhanaso paribbājako bhagavato santike udānaṃ udānesi – ‘‘ayaṃ paramo vaṇṇo, ayaṃ paramo vaṇṇo’’ti.

278. このように私は聞きました。ある時、世尊はサーヴァッティーのジェータ林にある給孤独園に滞在しておられました。その時、遍歴行者ヴェカナサが世尊のところへと近づきました。近づいてから、世尊と親しく挨拶を交わしました。挨拶と記憶すべき温かい言葉を交わした後、一方に立ちました。一方に立った遍歴行者ヴェカナサは、世尊の御前で感興の言葉を唱えました。「これこそが最高の美色である、これこそが最高の美色である」と。

‘‘Kiṃ pana tvaṃ, kaccāna, evaṃ vadesi – ‘ayaṃ paramo vaṇṇo, ayaṃ paramo vaṇṇo’ti? Katamo, kaccāna, so paramo vaṇṇo’’ti?

「しかしカッチャーナよ、あなたはどうして『これこそが最高の美色である、これこそが最高の美色である』と言うのか。カッチャーナよ、その最高の美色とは何であるのか」

‘‘Yasmā, bho gotama, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’’ti.

「尊者ゴータマよ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝れた色(輝き)が存在しないような色こそが、最高の美色です」

‘‘Katamo pana so, kaccāna, vaṇṇo yasmā vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthī’’ti?

「ではカッチャーナよ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝れた色が存在しないような色とは、いかなるものであるのか」

‘‘Yasmā, bho gotama, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’’ti.

「尊者ゴータマよ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝れた色が存在しないような色こそが、最高の美色です」

‘‘Dīghāpi kho te esā, kaccāna, phareyya – ‘yasmā, bho gotama, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’ti vadesi, tañca vaṇṇaṃ na paññapesi. Seyyathāpi, kaccāna, puriso evaṃ vadeyya – ‘ahaṃ yā imasmiṃ janapade janapadakalyāṇī, taṃ icchāmi taṃ kāmemī’ti. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ – khattiyī vā brāhmaṇī vā vessī vā suddī vā’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ janapadakalyāṇiṃ icchasi kāmesi, jānāsi taṃ janapadakalyāṇiṃ ‘evaṃnāmā evaṃgottāti vāti…pe… dīghā vā rassā vā majjhimā vā kāḷī vā sāmā vā maṅguracchavī vāti… amukasmiṃ gāme vā nigame vā nagare vā’ti? Iti puṭṭho ‘no’ti vadeyya. Tamenaṃ evaṃ vadeyyuṃ – ‘ambho purisa, yaṃ tvaṃ na jānāsi na passasi, taṃ tvaṃ icchasi kāmesī’’’ti? Iti puṭṭho ‘āmā’ti vadeyya.

「カッチャーナよ、あなたが『尊者ゴータマよ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝れた色が存在しないような色こそが最高の美色です』と言いながら、その色を指示できないならば、それはあなたにとって長々と空転するばかりであろう。カッチャーナよ、それはあたかも、ある男が『私はこの地方の絶世の美女を望み、愛している』と言ったようなものである。人々が彼にこう尋ねるだろう。『男よ、お前が望み愛しているその絶世の美女とは、クシャトリヤの女なのか、バラモンの女なのか、ヴァイシャの女なのか、シュードラの女なのか知っているのか』と。問われて、彼は『知らない』と答える。人々は彼にこう尋ねるだろう。『男よ、お前が望み愛しているその絶世の美女は、どのような名前で、何という家系なのか、あるいは背が高いのか、低いのか、中くらいなのか、色黒なのか、色白なのか、小麦色なのか、どこの村や町や都市にいるのか知っているのか』と。問われて、彼は『知らない』と答える。人々は彼にこう尋ねるだろう。『男よ、お前は知りもせず見もしたことがないものを、望み愛しているのか』と。問われて、彼は『そうだ』と答える。

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, nanu evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho gotama, evaṃ sante tassa purisassa appāṭihīrakataṃ bhāsitaṃ sampajjatī’’ti. ‘‘Evameva kho tvaṃ, kaccāna, ‘yasmā, bho gotama, vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro vā paṇītataro vā natthi so paramo vaṇṇo’ti vadesi; tañca vaṇṇaṃ na paññapesī’’ti. ‘‘Seyyathāpi, bho gotama, maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato paṇḍukambale nikkhitto bhāsate ca tapate ca virocati ca, evaṃ vaṇṇo attā hoti arogo paraṃ maraṇā’’ti.

カッチャーナよ、これをどう思うか。そうであるなら、その男の言葉は根拠のないものとなるのではないか」「尊者ゴータマよ、確かにそうであるなら、その男の言葉は根拠のないものとなります」「カッチャーナよ、それと同様に、あなたは『尊者ゴータマよ、それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝れた色が存在しないような色こそが最高の美色です』と言いながら、その色を指示していないのだ」「尊者ゴータマよ、それはあたかも、白く美しい八面体の上等の瑠璃宝珠が、よく研磨されて白い毛織布の上に置かれたとき、光り輝き、照り輝き、煌めくようなものです。そのように、死後において病なき我(アートマン)は輝かしい色をしているのです」

279. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, yo vā maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato paṇḍukambale nikkhitto bhāsate ca tapate ca virocati ca, yo vā rattandhakāratimisāya kimi khajjopanako imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bho gotama, rattandhakāratimisāya kimi khajjopanako, ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

279. 「カッチャーナよ、これをどう思うか。白く美しい八面体の上等の瑠璃宝珠が、よく研磨されて白い毛織布の上に置かれて光り輝き照り輝くものと、夜の漆黒の闇の中の蛍の虫とでは、これら二つの光のうち、どちらがより優れ、より勝れているか」「尊者ゴータマよ、夜の漆黒の闇の中の蛍の虫のほうが、これら二つの光のうちでより優れ、より勝れています」

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, yo vā rattandhakāratimisāya kimi khajjopanako, yo vā rattandhakāratimisāya telappadīpo, imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bho gotama, rattandhakāratimisāya telappadīpo, ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「カッチャーナよ、これをどう思うか。夜の漆黒の闇の中の蛍の虫と、夜の漆黒の闇の中の油灯とでは、これら二つの光のうち、どちらがより優れ、より勝れているか」「尊者ゴータマよ、夜の漆黒の闇の中の油灯のほうが、これら二つの光のうちでより優れ、より勝れています」

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, yo vā rattandhakāratimisāya telappadīpo, yo vā rattandhakāratimisāya mahāaggikkhandho, imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bho gotama, rattandhakāratimisāya mahāaggikkhandho, ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti.

「カッチャーナよ、これをどう思うか。夜の漆黒の闇の中の油灯と、夜の漆黒の闇の中の大きな篝火(かがりび)とでは、これら二つの光のうち、どちらがより優れ、より勝れているか」「尊者ゴータマよ、夜の漆黒の闇の中の大きな篝火のほうが、これら二つの光のうちでより優れ、より勝れています」

‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, yo vā rattandhakāratimisāya mahāaggikkhandho, yā vā rattiyā paccūsasamayaṃ viddhe vigatavalāhake deve osadhitārakā, imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bho gotama, rattiyā paccūsasamayaṃ viddhe vigatavalāhake deve osadhitārakā, ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, yā vā rattiyā paccūsasamayaṃ viddhe vigatavalāhake deve osadhitārakā, yo vā tadahuposathe pannarase viddhe vigatavalāhake deve abhido aḍḍharattasamayaṃ cando, imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bho gotama, tadahuposathe pannarase viddhe vigatavalāhake deve abhido aḍḍharattasamayaṃ cando, ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, kaccāna, yo vā tadahuposathe pannarase viddhe vigatavalāhake deve abhido aḍḍharattasamayaṃ cando, yo vā vassānaṃ pacchime māse saradasamaye viddhe vigatavalāhake deve abhido majjhanhikasamayaṃ sūriyo, imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ katamo vaṇṇo abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti? ‘‘Yvāyaṃ, bho gotama, vassānaṃ pacchime māse saradasamaye viddhe vigatavalāhake deve abhido majjhanhikasamayaṃ sūriyo – ayaṃ imesaṃ ubhinnaṃ vaṇṇānaṃ abhikkantataro ca paṇītataro cā’’ti. ‘‘Ato kho te, kaccāna, bahū hi bahutarā devā ye imesaṃ candimasūriyānaṃ ābhā nānubhonti, tyāhaṃ pajānāmi. Atha ca panāhaṃ na vadāmi – ‘yasmā vaṇṇā añño vaṇṇo uttaritaro ca paṇītataro ca natthī’ti. Atha ca pana tvaṃ, kaccāna, ‘yvāyaṃ vaṇṇo kiminā khajjopanakena nihīnataro ca patikiṭṭhataro ca so paramo vaṇṇo’ti vadesi; tañca vaṇṇaṃ na paññapesi’’.

「カッチャーナよ、これをどう思うか。夜の漆黒の闇の中の大きな篝火と、夜明けの時に雲ひとつなく晴れ渡った空の明星(金星)とでは、これら二つの光のうち、どちらがより優れ、より勝れているか」「尊者ゴータマよ、夜明けの時に雲ひとつなく晴れ渡った空の明星のほうが、これら二つの光のうちでより優れ、より勝れています」「カッチャーナよ、これをどう思うか。夜明けの時に雲ひとつなく晴れ渡った空の明星と、十五夜の布薩の日に雲ひとつなく晴れ渡った空の真夜中の月とでは、これら二つの光のうち、どちらがより優れ、より勝れているか」「尊者ゴータマよ、十五夜の布薩の日に雲ひとつなく晴れ渡った空の真夜中の月のほうが、これら二つの光のうちでより優れ、より勝れています」「カッチャーナよ、これをどう思うか。十五夜の布薩の日に雲ひとつなく晴れ渡った空の真夜中の月と、雨季の最後の月である秋の時期に、雲ひとつなく晴れ渡った空の真昼の太陽とでは、これら二つの光のうち、どちらがより優れ、より勝れているか」「尊者ゴータマよ、雨季の最後の月である秋の時期に、雲ひとつなく晴れ渡った空の真昼の太陽のほうが、これら二つの光のうちでより優れ、より勝れています」「カッチャーナよ、これらの月や太陽の光が及ばないような、はるかに多くの神々が存在することを、私は知っている。それにもかかわらず、私は『それより他にさらに優れた、あるいはさらに勝れた色が存在しない』とは言わない。それなのにカッチャーナよ、あなたは蛍の虫よりも劣り下等な光を『最高の美色である』と言いながら、その色を指示できないのだ」

280. ‘‘Pañca kho ime, kaccāna, kāmaguṇā. Katame pañca? Cakkhuviññeyyā rūpā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā, sotaviññeyyā saddā…pe… ghānaviññeyyā gandhā… jivhāviññeyyā rasā… kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā – ime kho, kaccāna, pañca kāmaguṇā. Yaṃ kho, kaccāna, ime pañca kāmaguṇe paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ idaṃ vuccati kāmasukhaṃ. Iti kāmehi kāmasukhaṃ, kāmasukhā kāmaggasukhaṃ tattha aggamakkhāyatī’’ti.

280. 「カッチャーナよ、これら五つの欲望の対象(五欲功徳)がある。いかなるものが五つか。眼によって認識される形色であって、望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、欲情をそそるもの。耳によって認識される音声……鼻によって認識される芳香……舌によって認識される味わい……身によって認識される感触であって、望ましく、好ましく、快く、愛らしく、欲望を伴い、欲情をそそるもの。カッチャーナよ、これらが五つの欲望の対象である。カッチャーナよ、これら五つの欲望の対象に縁って生じる楽や喜悦、これを欲望の楽(欲楽)と呼ぶ。このように欲望によって生じる欲楽があり、欲楽から生じる至上の欲楽があり、そこにおいて至高であると説かれる」

Evaṃ vutte, vekhanaso paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘acchariyaṃ, bho gotama, abbhutaṃ, bho gotama! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ bhotā gotamena – ‘kāmehi kāmasukhaṃ, kāmasukhā kāmaggasukhaṃ tattha aggamakkhāyatī’ti. (‘Kāmehi, bho gotama, kāmasukhaṃ, kāmasukhā kāmaggasukhaṃ, tattha aggamakkhāyatī’ti) – ‘‘dujjānaṃ kho etaṃ, kaccāna, tayā aññadiṭṭhikena aññakhantikena aññarucikena aññatrayogena aññatrācariyakena – kāmā vā kāmasukhaṃ vā kāmaggasukhaṃ vā. Ye kho te, kaccāna, bhikkhū arahanto khīṇāsavā vusitavanto katakaraṇīyā ohitabhārā anuppattasadatthā parikkhīṇabhavasaṃyojanā sammadaññā vimuttā te kho etaṃ jāneyyuṃ – kāmā vā kāmasukhaṃ vā kāmaggasukhaṃ vā’’ti.

このように説かれたとき、遍歴行者ヴェカナサは世尊にこう言いました。「素晴らしいことです、尊者ゴータマよ、驚くべきことです、尊者ゴータマよ! 尊者ゴータマによって実に見事に説かれました。『欲望によって生じる欲楽があり、欲楽から生じる至上の欲楽があり、そこにおいて至高であると説かれる』と」「カッチャーナよ、異なる見解を持ち、異なる忍容を持ち、異なる好みを持ち、異なる修練に従い、異なる師を持つあなたにとって、欲望とは何か、欲楽とは何か、至上の欲楽とは何かを知ることは困難である。カッチャーナよ、煩悩を滅ぼし尽くし、清浄行を修め終え、なすべきことをなし、重荷を下ろし、最高の利益を達成し、生存の束縛を滅ぼし尽くし、正しい覚知によって解脱した阿羅漢たる比丘たちこそが、欲望とは何か、欲楽とは何か、至上の欲楽とは何かを知るであろう」

281. Evaṃ vutte, vekhanaso paribbājako kupito anattamano bhagavantaṃyeva khuṃsento bhagavantaṃyeva vambhento bhagavantaṃyeva vadamāno ‘‘samaṇo gotamo pāpito bhavissatī’’ti bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘evameva panidhekacce samaṇabrāhmaṇā ajānantā pubbantaṃ, apassantā aparantaṃ atha ca pana ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyāti – pajānāmā’ti – paṭijānanti . Tesamidaṃ bhāsitaṃ hassakaṃyeva sampajjati, nāmakaṃyeva sampajjati, rittakaṃyeva sampajjati, tucchakaṃyeva sampajjatī’’ti. ‘‘Ye kho te, kaccāna, samaṇabrāhmaṇā ajānantā pubbantaṃ, apassantā aparantaṃ, ‘khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyāti – pajānāmā’ti – paṭijānanti; tesaṃ soyeva sahadhammiko niggaho hoti. Api ca, kaccāna, tiṭṭhatu pubbanto, tiṭṭhatu aparanto. Etu viññū puriso asaṭho amāyāvī ujujātiko, ahamanusāsāmi ahaṃ dhammaṃ desemi. Yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamāno nacirasseva sāmaññeva ñassati sāmaṃ dakkhiti – evaṃ kira sammā bandhanā vippamokkho hoti, yadidaṃ avijjā bandhanā. Seyyathāpi, kaccāna, daharo kumāro mando uttānaseyyako kaṇṭhapañcamehi bandhanehi baddho assa suttabandhanehi; tassa vuddhimanvāya indriyānaṃ paripākamanvāya tāni bandhanāni mucceyyuṃ; so mokkhomhīti kho jāneyya no ca bandhanaṃ. Evameva kho, kaccāna, etu viññū puriso asaṭho amāyāvī ujujātiko, ahamanusāsāmi, ahaṃ dhammaṃ desemi; yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamāno nacirasseva sāmaññe ñassati, sāmaṃ dakkhiti – ‘evaṃ kira sammā bandhanā vippamokkho hoti, yadidaṃ avijjā bandhanā’’’ti.

281. このように説かれたとき、遍歴行者ヴェカナサは怒り、不快となり、世尊を侮辱し、世尊を嘲笑し、世尊を非難して、『修行者ゴータマをやり込めてやろう』と思い、世尊にこう言いました。「まさにそのように、この世の一部の修行者やバラモンたちは、過去を知らず、未来も見ないのに、『生まれは尽きた、清浄行は修められた、なすべきことはなされた、もはや二度とこの状態には戻らない、と知っている』と公言しています。彼らのこの言説は、笑い話となり、単なる名目にすぎず、空虚であり、中身のないものとなります」「カッチャーナよ、過去を知らず、未来も見ないのに『生まれは尽きた、清浄行は修められた、なすべきことはなされた、もはや二度とこの状態には戻らない、と知っている』と公言する修行者やバラモンたちがいるならば、彼らは法にかなった叱責を受けるであろう。しかしカッチャーナよ、過去のことは措くがよい、未来のことも措くがよい。賢明で、へつらわず、偽りがなく、実直な人間が来るがよい。私が教え諭し、私が法を説こう。教え諭された通りに実践するならば、遠からず自ら知り、自ら見るであろう。『実にこのようにして、無明という束縛から正しく解脱するのである』と。カッチャーナよ、それはあたかも、幼く無力で仰向けに寝ている赤子が、喉と手足の五か所を紐で縛られているようなものである。その子が成長し、諸器官が成熟するにつれて、それらの紐の束縛から解放される。その子は『私は解脱した』と知るが、束縛はもはやない。カッチャーナよ、それと同様に、賢明で、へつらわず、偽りがなく、実直な人間が来るがよい。私が教え諭し、私が法を説こう。教え諭された通りに実践するならば、遠からず自ら知り、自ら見るであろう。『実にこのようにして、無明という束縛から正しく解脱するのである』と」

Evaṃ vutte, vekhanaso paribbājako bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bho gotama…pe… upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.

このように説かれたとき、遍歴行者ヴェカナサは世尊にこう申し上げました。「素晴らしいことです、尊者ゴータマよ……世尊は私を、今日より命の続く限り帰依した在俗信者(優婆塞)としてお認めください」と。

Vekhanasasuttaṃ niṭṭhitaṃ dasamaṃ.

ヴェカナサ経 第十 終わる。

Paribbājakavaggo niṭṭhito tatiyo.

遍歴行者品 第三 終わる。

Tassuddānaṃ –

その概要頌(摂頌)――

Puṇḍarī-aggisaha-kathināmo, dīghanakho puna bhāradvājagotto;

白蓮、火、剛毅なる者、長爪、そしてバーラドヴァージャの姓の者、

Sandakaudāyimuṇḍikaputto, maṇiko tathākaccāno varavaggo.

サンダカ、ウダーイン、ムンディカの息子、宝珠(スーチムカ)、そしてカッチャーナ(ヴェカナサ)であり、勝れた章である。