4. Rājavaggo4. 王品
1. Ghaṭikārasuttaṃ
1. 陶工経(ガティカーラ経)
282. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kosalesu cārikaṃ carati mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ. Atha kho bhagavā maggā okkamma aññatarasmiṃ padese sitaṃ pātvākāsi. Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi – ‘‘ko nu kho hetu, ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya? Na akāraṇena tathāgatā sitaṃ pātukarontī’’ti. Atha kho āyasmā ānando ekaṃsaṃ cīvaraṃ katvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ko nu kho, bhante, hetu, ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya? Na akāraṇena tathāgatā sitaṃ pātukarontī’’ti. ‘‘Bhūtapubbaṃ, ānanda, imasmiṃ padese vegaḷiṅgaṃ nāma gāmanigamo ahosi iddho ceva phīto ca bahujano ākiṇṇamanusso. Vegaḷiṅgaṃ kho, ānanda, gāmanigamaṃ kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho upanissāya vihāsi. Idha sudaṃ, ānanda, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa ārāmo ahosi. Idha sudaṃ, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho nisinnako bhikkhusaṅghaṃ ovadatī’’ti. Atha kho āyasmā ānando catugguṇaṃ saṅghāṭiṃ paññapetvā bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘tena hi, bhante, bhagavā nisīdatu ettha. Ayaṃ bhūmipadeso dvīhi arahantehi sammāsambuddhehi paribhutto bhavissatī’’ti. Nisīdi bhagavā paññatte āsane. Nisajja kho bhagavā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi –
282. このように私は聞きました。ある時、世尊は大比丘衆とともにコーサラ国を行脚しておられました。その時、世尊は道から外れて、ある場所で微笑まれました。その時、尊者アーナンダはこう思いました。「世尊が微笑まれたのは、いかなる原因、いかなる理由によるのだろうか。如来が無理由に微笑まれることはない」と。そこで尊者アーナンダは、上衣を片方の肩にかけ、世尊の御手に向かって合掌し、世尊にこう申し上げました。「世尊よ、世尊が微笑まれたのは、いかなる原因、いかなる理由によるのでしょうか。如来が無理由に微笑まれることはありません」「アーナンダよ、かつて昔、この場所にヴェーガリンガという名の村町があり、豊かで繁栄し、多くの人々で賑わっていた。アーナンダよ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は、ヴェーガリンガという村町に依止して滞在しておられた。アーナンダよ、実にここに、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の寺院(園林)があった。アーナンダよ、実にここで、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は座って比丘衆を教誡しておられたのだ」と。そこで尊者アーナンダは、四つ折りにした大衣を敷いて世尊にこう申し上げました。「世尊よ、そうであるなら、世尊はここにお座りください。この土地は、二人の応供・正等覚者によって使われたことになります」と。世尊は用意された座にお座りになりました。座られた世尊は、尊者アーナンダに語りかけられました。
‘‘Bhūtapubbaṃ, ānanda, imasmiṃ padese vegaḷiṅgaṃ nāma gāmanigamo ahosi iddho ceva phīto ca bahujano ākiṇṇamanusso. Vegaḷiṅgaṃ kho, ānanda, gāmanigamaṃ kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho upanissāya vihāsi. Idha sudaṃ, ānanda, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa ārāmo ahosi. Idha sudaṃ, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho nisinnako bhikkhusaṅghaṃ ovadati.
「アーナンダよ、かつて昔、この場所にヴェーガリンガという名の村町があり、豊かで繁栄し、多くの人々で賑わっていた。アーナンダよ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は、ヴェーガリンガという村町に依止して滞在しておられた。アーナンダよ、実にここに、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の寺院があった。アーナンダよ、実にここで、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は座って比丘衆を教誡しておられたのだ。
283. ‘‘Vegaḷiṅge kho, ānanda, gāmanigame ghaṭikāro nāma kumbhakāro kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa upaṭṭhāko ahosi aggupaṭṭhāko. Ghaṭikārassa kho, ānanda, kumbhakārassa jotipālo nāma māṇavo sahāyo ahosi piyasahāyo. Atha kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro jotipālaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘āyāma, samma jotipāla, kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya upasaṅkamissāma. Sādhusammatañhi me tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. Evaṃ vutte, ānanda, jotipālo māṇavo ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘alaṃ, samma ghaṭikāra. Kiṃ pana tena muṇḍakena samaṇakena diṭṭhenā’ti? Dutiyampi kho, ānanda…pe… tatiyampi kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro jotipālaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘āyāma, samma jotipāla, kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya upasaṅkamissāma. Sādhusammatañhi me tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. Tatiyampi kho, ānanda, jotipālo māṇavo ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘alaṃ, samma ghaṭikāra. Kiṃ pana tena muṇḍakena samaṇakena diṭṭhenā’ti? ‘Tena hi, samma jotipāla, sottisināniṃ ādāya nadiṃ gamissāma sināyitu’nti. ‘Evaṃ sammā’ti kho, ānanda, jotipālo māṇavo ghaṭikārassa kumbhakārassa paccassosi. Atha kho, ānanda, ghaṭikāro ca kumbhakāro jotipālo ca māṇavo sottisināniṃ ādāya nadiṃ agamaṃsu sināyituṃ’.
283. アーナンダよ、ヴェーガリンガの村町にガティカーラという名の陶工がおり、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の給仕者、第一の給仕者であった。アーナンダよ、陶工ガティカーラにはジョーティパーラという名の青年(バラモン子)の友、親友がいた。アーナンダよ、陶工ガティカーラは青年ジョーティパーラにこう呼びかけた。『友よジョーティパーラ、行こう。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるために伺おう。実に私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。このように言われたとき、アーナンダよ、青年ジョーティパーラは陶工ガティカーラにこう言った。『やめておけ、友よガティカーラ。あの頭を丸めた小僧の修行者などに会って何になるのだ』と。二度目もまた……三度目もまた、アーナンダよ、陶工ガティカーラは青年ジョーティパーラにこう言った。『友よジョーティパーラ、行こう。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるために伺おう。実に私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。三度目もまた、アーナンダよ、青年ジョーティパーラは陶工ガティカーラにこう言った。『やめておけ、友よガティカーラ。あの頭を丸めた小僧の修行者などに会って何になるのだ』と。『友よジョーティパーラ、それなら垢すりと沐浴用の粉を持って、川へ水浴びに行こう』と。『そうしよう、友よ』と、アーナンダよ、青年ジョーティパーラは陶工ガティカーラに答えた。そこで、アーナンダよ、陶工ガティカーラと青年ジョーティパーラは垢すりと沐浴用の粉を持って川へ水浴びに行った。
284. ‘‘Atha kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro jotipālaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘ayaṃ, samma jotipāla, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa avidūre ārāmo. Āyāma, samma jotipāla, kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya upasaṅkamissāma. Sādhusammatañhi me tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. Evaṃ vutte, ānanda, jotipālo māṇavo ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘alaṃ, samma ghaṭikāra. Kiṃ pana tena muṇḍakena samaṇakena diṭṭhenā’ti? Dutiyampi kho, ānanda…pe… tatiyampi kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro jotipālaṃ māṇavaṃ etadavoca – ‘ayaṃ, samma jotipāla, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa avidūre ārāmo. Āyāma, samma jotipāla, kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya upasaṅkamissāma. Sādhusammatañhi me tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. Tatiyampi kho, ānanda, jotipālo māṇavo ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘alaṃ, samma ghaṭikāra. Kiṃ pana tena muṇḍakena samaṇakena diṭṭhenā’ti? Atha kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro jotipālaṃ māṇavaṃ ovaṭṭikāyaṃ parāmasitvā etadavoca – ‘ayaṃ, samma jotipāla, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa avidūre ārāmo. Āyāma, samma jotipāla, kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya upasaṅkamissāma. Sādhusammatañhi me tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. Atha kho, ānanda, jotipālo māṇavo ovaṭṭikaṃ vinivaṭṭetvā ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘alaṃ, samma ghaṭikāra. Kiṃ pana tena muṇḍakena samaṇakena diṭṭhenā’ti? Atha kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro jotipālaṃ māṇavaṃ sīsaṃnhātaṃ kesesu parāmasitvā etadavoca – ‘ayaṃ, samma jotipāla, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa avidūre ārāmo. Āyāma, samma jotipāla, kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya upasaṅkamissāma. Sādhusammatañhi me tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. Atha kho, ānanda, jotipālassa māṇavassa etadahosi – ‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho! Yatra hi nāmāyaṃ ghaṭikāro kumbhakāro ittarajacco samāno amhākaṃ sīsaṃnhātānaṃ kesesu parāmasitabbaṃ maññissati; na vatidaṃ kira orakaṃ maññe bhavissatī’ti; ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘yāvatādohipi , samma ghaṭikārā’ti? ‘Yāvatādohipi, samma jotipāla. Tathā hi pana me sādhusammataṃ tassa bhagavato dassanaṃ arahato sammāsambuddhassā’ti. ‘Tena hi, samma ghaṭikāra, muñca; gamissāmā’ti.
284. そこで、アーナンダよ、陶工ガティカーラは青年ジョーティパーラにこう呼びかけた。『友よジョーティパーラ、ここから遠くないところに過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の寺院がある。行こう、友よジョーティパーラ。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるために伺おう。実に私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。このように言われたとき、アーナンダよ、青年ジョーティパーラは陶工ガティカーラにこう言った。『やめておけ、友よガティカーラ。あの頭を丸めた小僧の修行者などに会って何になるのだ』と。二度目もまた……三度目もまた、アーナンダよ、陶工ガティカーラは青年ジョーティパーラにこう言った。『友よジョーティパーラ、ここから遠くないところに過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の寺院がある。行こう、友よジョーティパーラ。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるために伺おう。実に私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。三度目もまた、青年ジョーティパーラは陶工ガティカーラにこう言った。『やめておけ、友よガティカーラ。あの頭を丸めた小僧の修行者などに会って何になるのだ』と。そこで、アーナンダよ、陶工ガティカーラは青年ジョーティパーラの帯をつかんでこう言った。『友よジョーティパーラ、ここから遠くないところに過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の寺院がある。行こう、友よジョーティパーラ。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるために伺おう。実に私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。そこで、アーナンダよ、青年ジョーティパーラは帯を解いて陶工ガティカーラにこう言った。『やめておけ、友よガティカーラ。あの頭を丸めた小僧の修行者などに会って何になるのだ』と。そこで、アーナンダよ、陶工ガティカーラは、頭から水を浴びて沐浴したばかりの青年ジョーティパーラの髪を掴んでこう言った。『友よジョーティパーラ、ここから遠くないところに過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の寺院がある。行こう、友よジョーティパーラ。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるために伺おう。実に私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。そこで、アーナンダよ、青年ジョーティパーラはこう思った。『実に驚くべきことだ、実に不思議なことだ! この卑しい生まれの陶工ガティカーラが、頭から沐浴した我々の髪を掴むほどまでにするとは。これは決して並大抵のことではないに違いない』と。そして陶工ガティカーラにこう言った。『友よガティカーラ、そこまでして行きたいのか』と。『友よジョーティパーラ、そこまでして行きたいのだ。それほどまでに私は、かの世尊、応供、正等覚者にお目にかかることを尊いことと考えているのだ』と。『友よガティカーラ、それなら手を放してくれ。行こう』と。
285. ‘‘Atha kho, ānanda, ghaṭikāro ca kumbhakāro jotipālo ca māṇavo yena kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā ghaṭikāro kumbhakāro kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Jotipālo pana māṇavo kassapena bhagavatā arahatā sammāsambuddhena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ etadavoca – ‘ayaṃ me, bhante, jotipālo māṇavo sahāyo piyasahāyo. Imassa bhagavā dhammaṃ desetū’ti. Atha kho, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho ghaṭikārañca kumbhakāraṃ jotipālañca māṇavaṃ dhammiyā kathāya sandassesi samādapesi samuttejesi sampahaṃsesi. Atha kho, ānanda, ghaṭikāro ca kumbhakāro jotipālo ca māṇavo kassapena bhagavatā arahatā sammāsambuddhena dhammiyā kathāya sandassitā samādapitā samuttejitā sampahaṃsitā kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkamiṃsu.
285. アーナンダよ、そこで陶工ガティカーラと青年ジョーティパーラは、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者のところへと近づいた。近づいて、陶工ガティカーラは過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者を礼拝して一方に座った。一方、青年ジョーティパーラは過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者と親しく挨拶を交わし、挨拶と記憶すべき温かい言葉を交わした後、一方に座った。一方に座った陶工ガティカーラは、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にこう申し上げた。『世尊よ、この私の友である青年ジョーティパーラは親友です。この者に世尊が法をお説きくださいますように』と。そこで、アーナンダよ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は、陶工ガティカーラと青年ジョーティパーラに法の講話を説いて示し、勧め、励まし、喜ばせた。そこで、アーナンダよ、陶工ガティカーラと青年ジョーティパーラは、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者によって法の講話をもって示され、勧められ、励まされ、喜ばされて、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の説法を歓喜し、随喜して座から立ち上がり、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者を礼拝し、右回りに巡って立ち去った。
286. ‘‘Atha kho, ānanda, jotipālo māṇavo ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ etadavoca – ‘imaṃ nu tvaṃ, samma ghaṭikāra, dhammaṃ suṇanto atha ca pana agārasmā anagāriyaṃ na pabbajissasī’ti? ‘Nanu maṃ, samma jotipāla, jānāsi, andhe jiṇṇe mātāpitaro posemī’ti? ‘Tena hi, samma ghaṭikāra, ahaṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmī’ti. Atha kho, ānanda, ghaṭikāro ca kumbhakāro jotipālo ca māṇavo yena kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinno kho, ānanda, ghaṭikāro kumbhakāro kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ etadavoca – ‘ayaṃ me, bhante, jotipālo māṇavo sahāyo piyasahāyo. Imaṃ bhagavā pabbājetū’ti. Alattha kho, ānanda, jotipālo māṇavo kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ.
286. そこで、アーナンダよ、青年ジョーティパーラは陶工ガティカーラにこう言った。『友よガティカーラ、あなたはこの法を聞きながら、どうして家を出て出家しないのか』と。『友よジョーティパーラ、私を知らないわけではないだろう。私は盲目で老いた両親を養っているのだ』と。『友よガティカーラ、それなら私は家を出て出家しよう』と。そこで、アーナンダよ、陶工ガティカーラと青年ジョーティパーラは、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者のところへと近づいた。近づいて、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者を礼拝して一方に座った。一方に座った陶工ガティカーラは、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にこう申し上げた。『世尊よ、この私の友である青年ジョーティパーラは親友です。この者を出家させてやってください』と。アーナンダよ、青年ジョーティパーラは過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者のもとで出家を得て、具足戒(受戒)を得た。
287. ‘‘Atha kho, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho acirūpasampanne jotipāle māṇave aḍḍhamāsupasampanne vegaḷiṅge yathābhirantaṃ viharitvā yena bārāṇasī tena cārikaṃ pakkāmi. Anupubbena cārikaṃ caramāno yena bārāṇasī tadavasari. Tatra sudaṃ, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho bārāṇasiyaṃ viharati isipatane migadāye. Assosi kho, ānanda, kikī kāsirājā – ‘kassapo kira bhagavā arahaṃ sammāsambuddho bārāṇasiṃ anuppatto bārāṇasiyaṃ viharati isipatane migadāye’ti. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā bhadrāni bhadrāni yānāni yojāpetvā bhadraṃ yānaṃ abhiruhitvā bhadrehi bhadrehi yānehi bārāṇasiyā niyyāsi mahaccarājānubhāvena kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ dassanāya. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova yena kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho, ānanda, kikiṃ kāsirājānaṃ kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho dhammiyā kathāya sandassesi samādapesi samuttejesi sampahaṃsesi. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā kassapena bhagavatā arahatā sammāsambuddhena dhammiyā kathāya sandassito samādapito samuttejito sampahaṃsito kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ etadavoca – ‘adhivāsetu me, bhante, bhagavā svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’ti. Adhivāsesi kho, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho tuṇhībhāvena. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā kassapassa bhagavato sammāsambuddhassa adhivāsanaṃ viditvā uṭṭhāyāsanā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā tassā rattiyā accayena sake nivesane paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā paṇḍupuṭakassa sālino vigatakāḷakaṃ anekasūpaṃ anekabyañjanaṃ, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa kālaṃ ārocāpesi – ‘kālo, bhante, niṭṭhitaṃ bhatta’nti.
287. アーナンダよ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は、青年ジョーティパーラが出家受戒して間もない、半月ほど経った頃、ヴェーガリンガの地で心ゆくまで滞在された後、バーラーナシーへ向けて行脚に出発された。順次に行脚を続け、バーラーナシーに到着された。アーナンダよ、実にその時、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者はバーラーナシーの鹿野苑(イシパタナ)に滞在しておられた。アーナンダよ、カーシー国のキキー王は、『過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者がバーラーナシーに到着され、バーラーナシーの鹿野苑におられるそうだ』と聞き及んだ。そこで、アーナンダよ、カーシー国のキキー王は、立派な車を何台も仕立てさせ、自ら立派な車に乗り、立派な車列を連ねて、大いなる王の威容をもって、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にお目にかかるためにバーラーナシーを出発した。車で行ける所まで車で行き、車から降りて徒歩で過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者のところへと近づいた。近づいて、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者を礼拝して一方に座った。一方に座ったカーシー国のキキー王に、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は法の講話を説いて示し、勧め、励まし、喜ばせた。そこで、アーナンダよ、カーシー国のキキー王は、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者によって法の講話をもって示され、勧められ、励まされ、喜ばされて、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にこう申し上げた。『世尊よ、世尊は明日の食事を比丘衆とともにお受けください』と。アーナンダよ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は沈黙によってこれを受け入れられた。そこで、アーナンダよ、カーシー国のキキー王は、過去仏カッサパ世尊、正等覚者が受諾されたのを知り、座から立ち上がり、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者を礼拝し、右回りに巡って立ち去った。そして、アーナンダよ、カーシー国のキキー王はその夜が明けると、自分の宮殿において、極上の柔らかい籾(米)のサーリ米から黒い粒を除いたものに、多くのスープや多くの副菜を添えた極上の食べ物と食事を用意させ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者に時間を告げさせた。『世尊よ、時がまいりました。食事の用意が整いました』と。
288. ‘‘Atha kho, ānanda, kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena kikissa kāsirañño nivesanaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi saddhiṃ bhikkhusaṅghena. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ bhuttāviṃ onītapattapāṇiṃ aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho, ānanda, kikī kāsirājā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ etadavoca – ‘adhivāsetu me, bhante, bhagavā bārāṇasiyaṃ vassāvāsaṃ; evarūpaṃ saṅghassa upaṭṭhānaṃ bhavissatī’ti. ‘Alaṃ, mahārāja. Adhivuttho me vassāvāso’ti. Dutiyampi kho, ānanda… tatiyampi kho, ānanda, kikī kāsirājā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ etadavoca – ‘adhivāsetu me, bhante, bhagavā bārāṇasiyaṃ vassāvāsaṃ; evarūpaṃ saṅghassa upaṭṭhānaṃ bhavissatī’ti. ‘Alaṃ, mahārāja. Adhivuttho me vassāvāso’ti. Atha kho, ānanda, kikissa kāsirañño ‘na me kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho adhivāseti bārāṇasiyaṃ vassāvāsa’nti ahudeva aññathattaṃ, ahu domanassaṃ. Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā kassapaṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddhaṃ etadavoca – ‘atthi nu kho, bhante, añño koci mayā upaṭṭhākataro’ti?
288. アーナンダよ、そこで過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は、午前中に下衣を着け、衣と鉢を持って、カーシー国のキキー王の宮殿へと向かわれた。近づいて、比丘衆とともに用意された座にお座りになった。そこで、アーナンダよ、カーシー国のキキー王は、仏陀を先頭とする比丘衆に、極上の食べ物や食事を自らの手で給仕し、満足させた。アーナンダよ、そしてカーシー国のキキー王は、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者が食事を終えて鉢から手を引かれたのを見て、ある低い座を取って一方に座った。一方に座ったカーシー国のキキー王は、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にこう申し上げた。『世尊よ、どうかバーラーナシーでの雨安居をお受けください。僧伽(サンガ)へのこのような給仕がなされるでしょう』と。『大王よ、もう十分である。私の雨安居(の場所)はすでに受諾されている』と。二度目も……三度目もまた、カーシー国のキキー王は過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にこう申し上げた。『世尊よ、どうかバーラーナシーでの雨安居をお受けください。僧伽へのこのような給仕がなされるでしょう』と。『大王よ、もう十分である。私の雨安居はすでに受諾されている』と。そこで、アーナンダよ、カーシー国のキキー王は『過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者は私のバーラーナシーでの雨安居を受け入れてくださらなかった』と思って落胆し、失望の念を抱いた。そこで、アーナンダよ、カーシー国のキキー王は過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者にこう申し上げた。『世尊よ、私以上に世尊に給仕する者が誰か他にいるのでしょうか』と。
‘‘‘Atthi, mahārāja, vegaḷiṅgaṃ nāma gāmanigamo. Tattha ghaṭikāro nāma kumbhakāro; so me upaṭṭhāko aggupaṭṭhāko. Tuyhaṃ kho pana, mahārāja, na me kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho adhivāseti bārāṇasiyaṃ vassāvāsanti attheva aññathattaṃ, atthi domanassaṃ. Tayidaṃ ghaṭikārassa kumbhakārassa natthi ca na ca bhavissati. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro buddhaṃ saraṇaṃ gato, dhammaṃ saraṇaṃ gato, saṅghaṃ saraṇaṃ gato. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro pāṇātipātā paṭivirato, adinnādānā paṭivirato, kāmesumicchācārā paṭivirato, musāvādā paṭivirato, surāmerayamajjapamādaṭṭhānā paṭivirato. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro buddhe aveccappasādena samannāgato, dhamme aveccappasādena samannāgato, saṅghe aveccappasādena samannāgato, ariyakantehi sīlehi samannāgato. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro dukkhe nikkaṅkho, dukkhasamudaye nikkaṅkho, dukkhanirodhe nikkaṅkho, dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya nikkaṅkho. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro ekabhattiko brahmacārī sīlavā kalyāṇadhammo. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro nikkhittamaṇisuvaṇṇo apetajātarūparajato. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro pannamusalo na sahatthā pathaviṃ khaṇati . Yaṃ hoti kūlapaluggaṃ vā mūsikukkaro vā taṃ kājena āharitvā bhājanaṃ karitvā evamāha – ‘‘ettha yo icchati taṇḍulapaṭibhastāni vā muggapaṭibhastāni vā kaḷāyapaṭibhastāni vā nikkhipitvā yaṃ icchati taṃ haratū’’ti. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro andhe jiṇṇe mātāpitaro poseti. Ghaṭikāro kho, mahārāja, kumbhakāro pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā opapātiko tattha parinibbāyī anāvattidhammo tasmā lokā.
『大王よ、ヴェーガリンガという名の村町がある。そこにガティカーラという名の陶工がいる。彼は私の給仕者であり、第一の給仕者である。大王よ、あなたには「過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者はバーラーナシーでの雨安居を受け入れてくださらなかった」という落胆や失望がある。しかし、陶工ガティカーラにはそのようなものはなく、生じることもないであろう。大王よ、陶工ガティカーラは仏陀に帰依し、法に帰依し、僧伽に帰依している。大王よ、陶工ガティカーラは不殺生を守り、不偸盗を守り、不邪淫を守り、不妄語を守り、不飲酒を守っている。大王よ、陶工ガティカーラは仏陀への揺るぎない清らかな信仰を備え、法への揺るぎない清らかな信仰を備え、僧伽への揺るぎない清らかな信仰を備え、聖者に愛される戒律を備えている。大王よ、陶工ガティカーラは苦しみについて疑いがなく、苦しみの原因(集)について疑いがなく、苦しみの消滅(滅)について疑いがなく、苦しみの消滅に至る道(道)について疑いがない。大王よ、陶工ガティカーラは一日に一度だけ食事をし、清浄行を修め、戒律を守り、善美な法を持つ。大王よ、陶工ガティカーラは宝石や黄金を投げ捨て、金銀から離れている。大王よ、陶工ガティカーラは杵を捨て、自らの手で大地を掘ることはしない。崖崩れによって崩れた土や、ネズミの塚の土を天秤棒で運んで器を作り、こう言うのだ。「ここで米の袋や、緑豆の袋や、エンドウ豆の袋を置いて、望む者は望む器を持ってゆくがよい」と。大王よ、陶工ガティカーラは盲目で老いた両親を養っている。大王よ、陶工ガティカーラは五つの下分結を滅ぼし尽くしたことにより、化生する者(不還者)となり、その世界で完全な涅槃に入り、その世界から二度と戻らない者となったのだ。
289. ‘‘‘Ekamidāhaṃ, mahārāja, samayaṃ vegaḷiṅge nāma gāmanigame viharāmi. Atha khvāhaṃ, mahārāja, pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena ghaṭikārassa kumbhakārassa mātāpitaro tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā ghaṭikārassa kumbhakārassa mātāpitaro etadavocaṃ – ‘‘handa, ko nu kho ayaṃ bhaggavo gato’’ti? ‘‘Nikkhanto kho te, bhante, upaṭṭhāko antokumbhiyā odanaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjā’’ti. Atha khvāhaṃ, mahārāja, kumbhiyā odanaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjitvā uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ . Atha kho, mahārāja, ghaṭikāro kumbhakāro yena mātāpitaro tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mātāpitaro etadavoca – ‘‘ko kumbhiyā odanaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjitvā uṭṭhāyāsanā pakkanto’’ti? ‘‘Kassapo, tāta, bhagavā arahaṃ sammāsambuddho kumbhiyā odanaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjitvā uṭṭhāyāsanā pakkanto’’ti? Atha kho, mahārāja, ghaṭikārassa kumbhakārassa etadahosi – ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me, yassa me kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho evaṃ abhivissattho’’ti. Atha kho, mahārāja, ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ aḍḍhamāsaṃ pītisukhaṃ na vijahati , sattāhaṃ mātāpitūnaṃ.
289. 大王よ、ある時、私はそのヴェーガリンガという村町に滞在していた。大王よ、その時、私は午前中に下衣を着け、衣と鉢を持って、陶工ガティカーラの父母のところへと近づいた。近づいて陶工ガティカーラの父母にこう言った。「さて、この陶工(バッガヴァ)はどこへ行ったのか」と。「世尊よ、あなたの給仕者は出かけました。甕(かめ)の中からご飯を取り、鍋からスープを取ってお召し上がりください」と。そこで、大王よ、私は甕からご飯を取り、鍋からスープを取って食べ、座から立ち上がって立ち去った。大王よ、その時、陶工ガティカーラが両親のところへとやって来て、両親にこう尋ねた。「誰が甕からご飯を取り、鍋からスープを取って食べて、座から立ち上がって立ち去ったのですか」と。「息子よ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者が甕からご飯を取り、鍋からスープを取って食べて、座から立ち上がって立ち去られたのだよ」と。そこで、大王よ、陶工ガティカーラはこう思った。「過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者が私に対してこれほどまでに親愛の信頼を寄せてくださるとは、私にとって実に大きな利得であり、実に幸運なことである」と。そして、大王よ、陶工ガティカーラには半月の間、喜びと幸福が離れず、両親には七日間の間(喜びと幸福が)離れなかったのだ。
290. ‘‘‘Ekamidāhaṃ, mahārāja, samayaṃ tattheva vegaḷiṅge nāma gāmanigame viharāmi. Atha khvāhaṃ, mahārāja, pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena ghaṭikārassa kumbhakārassa mātāpitaro tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā ghaṭikārassa kumbhakārassa mātāpitaro etadavocaṃ – ‘‘handa, ko nu kho ayaṃ bhaggavo gato’’ti? ‘‘Nikkhanto kho te, bhante, upaṭṭhāko anto kaḷopiyā kummāsaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjā’’ti. Atha khvāhaṃ, mahārāja, kaḷopiyā kummāsaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjitvā uṭṭhāyāsanā pakkamiṃ. Atha kho, mahārāja, ghaṭikāro kumbhakāro yena mātāpitaro tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mātāpitaro etadavoca – ‘‘ko kaḷopiyā kummāsaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjitvā uṭṭhāyāsanā pakkanto’’ti? ‘‘Kassapo, tāta, bhagavā arahaṃ sammāsambuddho kaḷopiyā kummāsaṃ gahetvā pariyogā sūpaṃ gahetvā paribhuñjitvā uṭṭhāyāsanā pakkanto’’ti. Atha kho, mahārāja, ghaṭikārassa kumbhakārassa etadahosi – ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me, yassa me kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho evaṃ abhivissattho’’ti. Atha kho, mahārāja, ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ aḍḍhamāsaṃ pītisukhaṃ na vijahati, sattāhaṃ mātāpitūnaṃ.
290. 大王よ、またある時、私はまさにそのヴェーガリンガという村町に滞在していた。大王よ、その時、私は午前中に下衣を着け、衣と鉢を持って、陶工ガティカーラの父母のところへと近づいた。近づいて陶工ガティカーラの父母にこう言った。「さて、この陶工はどこへ行ったのか」と。「世尊よ、あなたの給仕者は出かけました。鉢の中から麦飯を取り、鍋からスープを取ってお召し上がりください」と。そこで、大王よ、私は鉢から麦飯を取り、鍋からスープを取って食べ、座から立ち上がって立ち去った。大王よ、その時、陶工ガティカーラが両親のところへとやって来て、両親にこう尋ねた。「誰が鉢から麦飯を取り、鍋からスープを取って食べて、座から立ち上がって立ち去ったのですか」と。「息子よ、過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者が鉢から麦飯を取り、鍋からスープを取って食べて、座から立ち上がって立ち去られたのだよ」と。そこで、大王よ、陶工ガティカーラはこう思った。「過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者が私に対してこれほどまでに親愛の信頼を寄せてくださるとは、私にとって実に大きな利得であり、実に幸運なことである」と。そして、大王よ、陶工ガティカーラには半月の間、喜びと幸福が離れず、両親には七日間の間、離れなかったのだ。
291. ‘‘‘Ekamidāhaṃ, mahārāja, samayaṃ tattheva vegaḷiṅge nāma gāmanigame viharāmi. Tena kho pana samayena kuṭi ovassati. Atha khvāhaṃ, mahārāja, bhikkhū āmantesiṃ – ‘‘gacchatha, bhikkhave, ghaṭikārassa kumbhakārassa nivesane tiṇaṃ jānāthā’’ti. Evaṃ vutte, mahārāja, te bhikkhū maṃ etadavocuṃ – ‘‘natthi kho, bhante, ghaṭikārassa kumbhakārassa nivesane tiṇaṃ, atthi ca khvāssa āvesane tiṇacchadana’’ nti. ‘‘Gacchatha, bhikkhave, ghaṭikārassa kumbhakārassa āvesanaṃ uttiṇaṃ karothā’’ti. Atha kho te, mahārāja, bhikkhū ghaṭikārassa kumbhakārassa āvesanaṃ uttiṇamakaṃsu. Atha kho, mahārāja, ghaṭikārassa kumbhakārassa mātāpitaro te bhikkhū etadavocuṃ – ‘‘ke āvesanaṃ uttiṇaṃ karontī’’ti? ‘‘Bhikkhū, bhagini, kassapassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa kuṭi ovassatī’’ti. ‘‘Haratha, bhante, haratha, bhadramukhā’’ti. Atha kho, mahārāja, ghaṭikāro kumbhakāro yena mātāpitaro tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mātāpitaro etadavoca – ‘‘ke āvesanaṃ uttiṇamakaṃsū’’ti? ‘‘Bhikkhū, tāta, kassapassa kira bhagavato arahato sammāsambuddhassa kuṭi ovassatī’’ti. Atha kho, mahārāja, ghaṭikārassa kumbhakārassa etadahosi – ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me, yassa me kassapo bhagavā arahaṃ sammāsambuddho evaṃ abhivissattho’’ti. Atha kho, mahārāja ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ aḍḍhamāsaṃ pītisukhaṃ na vijahati, sattāhaṃ mātāpitūnaṃ. Atha kho, mahārāja, āvesanaṃ sabbantaṃ temāsaṃ ākāsacchadanaṃ aṭṭhāsi, na devotivassi . Evarūpo ca, mahārāja, ghaṭikāro kumbhakāro’ti. ‘Lābhā, bhante, ghaṭikārassa kumbhakārassa, suladdhā, bhante, ghaṭikārassa kumbhakārassa yassa bhagavā evaṃ abhivissattho’’’ti.
291. 大王よ、またある時、私はまさにそのヴェーガリンガという村町に滞在していた。その時、私の草庵に雨漏りがした。そこで、大王よ、私は比丘たちに命じた。「比丘たちよ、行って陶工ガティカーラの家にある藁(屋根草)を探してきなさい」と。このように言われたとき、大王よ、比丘たちは私にこう言った。「世尊よ、陶工ガティカーラの母屋には藁はありませんが、彼の仕事場には藁葺きの屋根があります」と。「比丘たちよ、行って陶工ガティカーラの仕事場の藁を剥ぎ取ってきなさい」と。そこで、大王よ、比丘たちは陶工ガティカーラの仕事場の藁を剥ぎ取った。その時、大王よ、陶工ガティカーラの父母は比丘たちにこう尋ねた。「誰が仕事場の藁を剥ぎ取っているのですか」と。「姉妹よ、比丘たちです。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の草庵が雨漏りしているのです」と。「尊者方、どうぞ持って行ってください。尊き方々、どうぞ持って行ってください」と。そこで、大王よ、陶工ガティカーラが両親のところへとやって来て、両親にこう尋ねた。「誰が仕事場の藁を剥ぎ取ったのですか」と。「息子よ、比丘たちだよ。過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者の草庵が雨漏りしているのだそうだ」と。そこで、大王よ、陶工ガティカーラはこう思った。「過去仏カッサパ世尊、応供、正等覚者が私に対してこれほどまでに親愛の信頼を寄せてくださるとは、私にとって実に大きな利得であり、実に幸運なことである」と。そして、大王よ、陶工ガティカーラには半月の間、喜びと幸福が離れず、両親には七日間の間、離れなかったのだ。そして、大王よ、その仕事場は三ヶ月の間ずっと屋根のない青天井のままであったが、雨が降り注ぐことはなかった。大王よ、陶工ガティカーラとはこのような人物なのだ』と。『世尊よ、世尊がこれほどまでに親愛の信頼を寄せておられるとは、陶工ガティカーラにとって実に大きな利得であり、陶工ガティカーラにとって実に幸運なことです』」
292. ‘‘Atha kho, ānanda, kikī kāsirājā ghaṭikārassa kumbhakārassa pañcamattāni taṇḍulavāhasatāni pāhesi paṇḍupuṭakassa sālino tadupiyañca sūpeyyaṃ. Atha kho te, ānanda, rājapurisā ghaṭikāraṃ kumbhakāraṃ upasaṅkamitvā etadavocuṃ – ‘imāni kho, bhante, pañcamattāni taṇḍulavāhasatāni kikinā kāsirājena pahitāni paṇḍupuṭakassa sālino tadupiyañca sūpeyyaṃ. Tāni, bhante, paṭiggaṇhathā’ti . ‘Rājā kho bahukicco bahukaraṇīyo. Alaṃ me! Raññova hotū’ti. Siyā kho pana te, ānanda, evamassa – ‘añño nūna tena samayena jotipālo māṇavo ahosī’ti. Na kho panetaṃ, ānanda, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Ahaṃ tena samayena jotipālo māṇavo ahosi’’nti.
292. 「アーナンダよ、そこでカーシー国のキキー王は、陶工ガティカーラのもとに五百台もの荷車に積んだ極上のサーリ米と、それにふさわしいスープの材料を送り届けた。そこで、アーナンダよ、王の使者たちは陶工ガティカーラのもとへ行き、こう言った。『尊者よ、これら五百台もの荷車の極上のサーリ米とそれにふさわしいスープの材料は、カーシー国のキキー王から送られたものです。尊者よ、これらをお納めください』と。『王は多忙であり、なすべきことが多くあられる。私にはこれで十分である。王のものとなれ』と。アーナンダよ、あなたにはあるいは『その時の青年ジョーティパーラとは、別の誰かであったのだろうか』という疑念が生じるかもしれない。しかし、アーナンダよ、そのように見てはならない。その時の青年ジョーティパーラとは、実に私であったのだ」と。
Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
世尊はこのように説かれました。心を高揚させた尊者アーナンダは、世尊の説法を歓喜しました。
Ghaṭikārasuttaṃ niṭṭhitaṃ paṭhamaṃ.
陶工経 第一 終わる。
2. Raṭṭhapālasuttaṃ
2. ラーシュトラパーラ経(頼吒啝羅経)
293. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā kurūsu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ yena thullakoṭṭhikaṃ nāma kurūnaṃ nigamo tadavasari. Assosuṃ kho thullakoṭṭhikā brāhmaṇagahapatikā – ‘‘samaṇo khalu, bho, gotamo sakyaputto sakyakulā pabbajito kurūsu cārikaṃ caramāno mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ thullakoṭṭhikaṃ anuppatto. Taṃ kho pana bhavantaṃ gotamaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti. So imaṃ lokaṃ sadevakaṃ samārakaṃ sabrahmakaṃ sassamaṇabrāhmaṇiṃ pajaṃ sadevamanussaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā pavedeti. So dhammaṃ deseti ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ, kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāseti. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti. Atha kho thullakoṭṭhikā brāhmaṇagahapatikā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā appekacce bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce bhagavatā saddhiṃ sammodiṃsu, sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce bhagavato santike nāmagottaṃ sāvetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu; appekacce tuṇhībhūtā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinne kho thullakoṭṭhike brāhmaṇagahapatike bhagavā dhammiyā kathāya sandassesi samādapesi samuttejesi sampahaṃsesi.
293. このように私は聞きました。ある時、世尊はクル国を行脚しておられ、大勢の比丘僧伽とともに、トゥッラコッティカというクル国の町に至られました。トゥッラコッティカのバラモンや資産家たちは聞きました。「実に、友よ、釈迦族の子であり釈迦族から出家した沙門ゴータマが、クル国を行脚して、大勢の比丘僧伽とともにトゥッラコッティカに至られた。そのゴータマ尊者には、このような素晴らしい名声が高まっている。『かの世尊は、まさに阿羅漢であり、正等覚者であり、明行具足であり、善逝であり、世間解であり、無上士・調御丈夫であり、天人師であり、仏陀であり、世尊である』と。彼は、天界、魔界、梵天界を含むこの世、沙門・バラモン、天と人を含む生きとし生けるものについて、自ら抜きんでた知識をもって現証し、それを明らかにされる。彼は初めも良く、中ほども良く、終わりも良い法を説き、義を備え、文を備え、完全に満たされた清浄な梵行を明らかにされる。そのような阿羅漢たちにお目にかかるのは実に善いことだ」と。そこで、トゥッラコッティカのバラモンや資産家たちは世尊のところへと近づきました。近づいて、ある者たちは世尊に礼拝して一方に座りました。ある者たちは世尊と歓談し、歓談すべき記憶に留めるべき言葉を交わしてから一方に座りました。ある者たちは世尊に向かって合掌して一方に座りました。ある者たちは世尊の御前で名前と家柄を告げて一方に座りました。ある者たちは沈黙したまま一方に座りました。一方に座ったトゥッラコッティカのバラモンや資産家たちに、世尊は法話によって示し、勧め、励まし、喜ばせられました。
294. Tena kho pana samayena raṭṭhapālo nāma kulaputto tasmiṃyeva thullakoṭṭhike aggakulassa putto tissaṃ parisāyaṃ nisinno hoti. Atha kho raṭṭhapālassa kulaputtassa etadahosi – ‘‘yathā yathā khvāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi , nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’’nti. Atha kho thullakoṭṭhikā brāhmaṇagahapatikā bhagavatā dhammiyā kathāya sandassitā samādapitā samuttejitā sampahaṃsitā bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkamiṃsu. Atha kho raṭṭhapālo kulaputto acirapakkantesu thullakoṭṭhikesu brāhmaṇagahapatikesu yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho raṭṭhapālo kulaputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘yathā yathāhaṃ, bhante, bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. Icchāmahaṃ, bhante, kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Labheyyāhaṃ, bhante, bhagavato santike pabbajjaṃ, labheyyaṃ upasampadaṃ. Pabbājetu maṃ bhagavā’’ti . ‘‘Anuññātosi pana tvaṃ, raṭṭhapāla, mātāpitūhi agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti? ‘‘Na khohaṃ, bhante, anuññāto mātāpitūhi agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti. ‘‘Na kho, raṭṭhapāla, tathāgatā ananuññātaṃ mātāpitūhi puttaṃ pabbājentī’’ti. ‘‘Svāhaṃ, bhante, tathā karissāmi yathā maṃ mātāpitaro anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti.
294. その時、まさにそのトゥッラコッティカの最上級の家の息子であるラッタパーラという名の良家の子が、その会衆の中に座っていました。そのとき、良家の子ラッタパーラはこう思いました。「世尊が説かれた法を私が理解する限りでは、在家に住みながらにして、完全に満たされ、極めて清浄で、磨かれた貝殻のような梵行を実践することは容易ではない。いっそのこと、私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家しようか」と。そして、トゥッラコッティカのバラモンや資産家たちは、世尊によって法話で示され、勧められ、励まされ、喜ばされ、世尊の説法を喜び受け入れ、座から立ち上がって世尊に礼拝し、右回りをして立ち去りました。トゥッラコッティカのバラモンや資産家たちが立ち去って間もなく、良家の子ラッタパーラは世尊のところへと近づきました。近づいて、世尊に礼拝して一方に座りました。一方に座った良家の子ラッタパーラは世尊にこう申し上げました。「大徳よ、私が世尊の説かれた法を理解する限りでは、在家に住みながらにして、完全に満たされ、極めて清浄で、磨かれた貝殻のような梵行を実践することは容易ではありません。大徳よ、私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家することを望みます。大徳よ、私は世尊の御もとで出家を得、具足戒を得たいと思います。世尊よ、私を出家させてください」と。「しかし、ラッタパーラよ、そなたは家から出て家なき状態へと出家することを両親から許されているのか」「大徳よ、私は家から出て家なき状態へと出家することを両親から許されてはいません」「ラッタパーラよ、如来たちは両親から許されていない息子を出家させることはない」「大徳よ、それでは私は両親が家から出て家なき状態へと出家することを許してくれるようにいたしましょう」。
295. Atha kho raṭṭhapālo kulaputto uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā yena mātāpitaro tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mātāpitaro etadavoca – ‘‘ammatātā, yathā yathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. Icchāmahaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Anujānātha maṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti. Evaṃ vutte, raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘tvaṃ khosi, tāta raṭṭhapāla, amhākaṃ ekaputtako piyo manāpo sukhedhito sukhaparibhato . Na tvaṃ, tāta raṭṭhapāla, kassaci dukkhassa jānāsi. Maraṇenapi te mayaṃ akāmakā vinā bhavissāma. Kiṃ pana mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti? Dutiyampi kho raṭṭhapālo kulaputto…pe… tatiyampi kho raṭṭhapālo kulaputto mātāpitaro etadavoca – ‘‘ammatātā, yathā yathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, nayidaṃ sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā ekantaparipuṇṇaṃ ekantaparisuddhaṃ saṅkhalikhitaṃ brahmacariyaṃ carituṃ. Icchāmahaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajituṃ. Anujānātha maṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti. Tatiyampi kho raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘tvaṃ khosi, tāta raṭṭhapāla, amhākaṃ ekaputtako piyo manāpo sukhedhito sukhaparibhato. Na tvaṃ, tāta raṭṭhapāla, kassaci dukkhassa jānāsi. Maraṇenapi te mayaṃ akāmakā vinā bhavissāma. Kiṃ pana mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti?
295. そこで良家の子ラッタパーラは座から立ち上がり、世尊に礼拝し、右回りをして、両親のところへと向かいました。近づいて、両親にこう言いました。「父上、母上、私が世尊の説かれた法を理解する限りでは、在家に住みながらにして、完全に満たされ、極めて清浄で、磨かれた貝殻のような梵行を実践することは容易ではありません。私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家することを望みます。私に家から出て家なき状態への出家をお許しください」。そう言われると、良家の子ラッタパーラの両親は良家の子ラッタパーラにこう言いました。「愛しいラッタパーラよ、そなたは私たちの愛しく喜ばしい一人息子であり、安楽に育てられ、安楽に養育されたのだ。愛しいラッタパーラよ、そなたはいかなる苦しみも知らない。死別によってさえ、私たちは望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許せようか」。二度目もまた、良家の子ラッタパーラは……三度目もまた、良家の子ラッタパーラは両親にこう言いました。「父上、母上、私が世尊の説かれた法を理解する限りでは、在家に住みながらにして、完全に満たされ、極めて清浄で、磨かれた貝殻のような梵行を実践することは容易ではありません。私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家することを望みます。私に家から出て家なき状態への出家をお許しください」。三度目もまた、良家の子ラッタパーラの両親は良家の子ラッタパーラにこう言いました。「愛しいラッタパーラよ、そなたは私たちの愛しく喜ばしい一人息子であり、安楽に育てられ、安楽に養育されたのだ。愛しいラッタパーラよ、そなたはいかなる苦しみも知らない。死別によってさえ、私たちは望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許せようか」。
296. Atha kho raṭṭhapālo kulaputto – ‘‘na maṃ mātāpitaro anujānanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti tattheva anantarahitāya bhūmiyā nipajji – ‘‘idheva me maraṇaṃ bhavissati pabbajjā vā’’ti. Atha kho raṭṭhapālo kulaputto ekampi bhattaṃ na bhuñji, dvepi bhattāni na bhuñji, tīṇipi bhattāni na bhuñji, cattāripi bhattāni na bhuñji, pañcapi bhattāni na bhuñji, chapi bhattāni na bhuñji, sattapi bhattāni na bhuñji. Atha kho raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘tvaṃ khosi, tāta raṭṭhapāla, amhākaṃ ekaputtako piyo manāpo sukhedhito sukhaparibhato. Na tvaṃ, tāta raṭṭhapāla, kassaci, dukkhassa jānāsi . Maraṇenapi te mayaṃ akāmakā vinā bhavissāma. Kiṃ pana mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Uṭṭhehi, tāta raṭṭhapāla, bhuñja ca piva ca paricārehi ca; bhuñjanto pivanto paricārento kāme paribhuñjanto puññāni karonto abhiramassu. Na taṃ mayaṃ anujānāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya . Maraṇenapi te mayaṃ akāmakā vinā bhavissāma. Kiṃ pana mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti? Evaṃ vutte, raṭṭhapālo kulaputto tuṇhī ahosi. Dutiyampi kho raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ…pe… dutiyampi kho raṭṭhapālo kulaputto tuṇhī ahosi. Tatiyampi kho raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘tvaṃ khosi, tāta raṭṭhapāla, amhākaṃ ekaputtako piyo manāpo sukhedhito sukhaparibhato. Na tvaṃ, tāta raṭṭhapāla, kassaci dukkhassa jānāsi. Maraṇenapi te mayaṃ akāmakā vinā bhavissāma, kiṃ pana mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Uṭṭhehi, tāta raṭṭhapāla, bhuñja ca piva ca paricārehi ca; bhuñjanto pivanto paricārento kāme paribhuñjanto puññāni karonto abhiramassu. Na taṃ mayaṃ anujānāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Maraṇenapi te mayaṃ akāmakā vinā bhavissāma. Kiṃ pana mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti? Tatiyampi kho raṭṭhapālo kulaputto tuṇhī ahosi.
296. そこで良家の子ラッタパーラは、「両親は私が家から出て家なき状態へと出家することを許してくれない」と思い、「ここで私に死が訪れるか、さもなくば出家か」と、敷物も敷かれていないその場の床に身を横たえました。そして良家の子ラッタパーラは、一食も食べず、二食も食べず、三食も食べず、四食も食べず、五食も食べず、六食も食べず、七食も食べませんでした。そこで良家の子ラッタパーラの両親は良家の子ラッタパーラにこう言いました。「愛しいラッタパーラよ、そなたは私たちの愛しく喜ばしい一人息子であり、安楽に育てられ、安楽に養育されたのだ。愛しいラッタパーラよ、そなたはいかなる苦しみも知らない。死別によってさえ、私たちは望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許せようか。愛しいラッタパーラよ、起き上がりなさい。食べて、飲んで、楽しみなさい。食べ、飲み、楽しみ、諸々の欲を享受し、功徳を積みながら喜び暮らしなさい。私たちはそなたに家から出て家なき状態への出家を許さない。死別によってさえ、私たちは望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許せようか」。そう言われても、良家の子ラッタパーラは沈黙していました。二度目もまた、良家の子ラッタパーラの両親は良家の子ラッタパーラにこう言いました……二度目もまた、良家の子ラッタパーラは沈黙していました。三度目もまた、良家の子ラッタパーラの両親は良家の子ラッタパーラにこう言いました。「愛しいラッタパーラよ、そなたは私たちの愛しく喜ばしい一人息子であり、安楽に育てられ、安楽に養育されたのだ。愛しいラッタパーラよ、そなたはいかなる苦しみも知らない。死別によってさえ、私たちは望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許せようか。愛しいラッタパーラよ、起き上がりなさい。食べて、飲んで、楽しみなさい。食べ、飲み、楽しみ、諸々の欲を享受し、功徳を積みながら喜び暮らしなさい。私たちはそなたに家から出て家なき状態への出家を許さない。死別によってさえ、私たちは望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許せようか」。三度目もまた、良家の子ラッタパーラは沈黙していました。
297. Atha kho raṭṭhapālassa kulaputtassa sahāyakā yena raṭṭhapālo kulaputto tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘tvaṃ khosi , samma raṭṭhapāla, mātāpitūnaṃ ekaputtako piyo manāpo sukhedhito sukhaparibhato. Na tvaṃ, samma raṭṭhapāla, kassaci dukkhassa jānāsi. Maraṇenapi te mātāpitaro akāmakā vinā bhavissanti. Kiṃ pana te taṃ jīvantaṃ anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Uṭṭhehi, samma raṭṭhapāla, bhuñja ca piva ca paricārehi ca; bhuñjanto pivanto paricārento kāme paribhuñjanto puññāni karonto abhiramassu. Na taṃ mātāpitaro anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Maraṇenapi te mātāpitaro akāmakā vinā bhavissanti. Kiṃ pana te taṃ jīvantaṃ anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti? Evaṃ vutte, raṭṭhapālo kulaputto tuṇhī ahosi. Dutiyampi kho… tatiyampi kho raṭṭhapālassa kulaputtassa sahāyakā raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘tvaṃ khosi, samma raṭṭhapāla, mātāpitūnaṃ ekaputtako piyo manāpo sukhedhito sukhaparibhato, na tvaṃ, samma raṭṭhapāla, kassaci dukkhassa jānāsi, maraṇenapi te mātāpitaro akāmakā vinā bhavissanti. Kiṃ pana te taṃ jīvantaṃ anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya? Uṭṭhehi, samma raṭṭhapāla, bhuñja ca piva ca paricārehi ca, bhuñjanto pivanto paricārento kāme paribhuñjanto puññāni karonto abhiramassu. Na taṃ mātāpitaro anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya, maraṇenapi te mātāpitaro akāmakā vinā bhavissanti. Kiṃ pana te taṃ jīvantaṃ anujānissanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti? Tatiyampi kho raṭṭhapālo kulaputto tuṇhī ahosi.
297. そこで良家の子ラッタパーラの友人たちが良家の子ラッタパーラのところへ近づきました。近づいて、良家の子ラッタパーラにこう言いました。「友ラッタパーラよ、そなたは両親の愛しく喜ばしい一人息子であり、安楽に育てられ、安楽に養育されたのだ。友ラッタパーラよ、そなたはいかなる苦しみも知らない。死別によってさえ、そなたの両親は望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許すだろうか。友ラッタパーラよ、起き上がりなさい。食べて、飲んで、楽しみなさい。食べ、飲み、楽しみ、諸々の欲を享受し、功徳を積みながら喜び暮らしなさい。両親はそなたに家から出て家なき状態への出家を許さないだろう。死別によってさえ、そなたの両親は望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許すだろうか」。そう言われても、良家の子ラッタパーラは沈黙していました。二度目も……三度目もまた、良家の子ラッタパーラの友人たちは良家の子ラッタパーラにこう言いました。「友ラッタパーラよ、そなたは両親の愛しく喜ばしい一人息子であり、安楽に育てられ、安楽に養育されたのだ。友ラッタパーラよ、そなたはいかなる苦しみも知らない。死別によってさえ、そなたの両親は望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許すだろうか。友ラッタパーラよ、起き上がりなさい。食べて、飲んで、楽しみなさい。食べ、飲み、楽しみ、諸々の欲を享受し、功徳を積みながら喜び暮らしなさい。両親はそなたに家から出て家なき状態への出家を許さないだろう。死別によってさえ、そなたの両親は望まぬままそなたと離れ離れになるというのに、生きているそなたをどうして家から出て家なき状態へと出家することを許すだろうか」。三度目もまた、良家の子ラッタパーラは沈黙していました。
298. Atha kho raṭṭhapālassa kulaputtassa sahāyakā yena raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā raṭṭhapālassa kulaputtassa mātāpitaro etadavocuṃ – ‘‘ammatātā, eso raṭṭhapālo kulaputto tattheva anantarahitāya bhūmiyā nipanno – ‘idheva me maraṇaṃ bhavissati pabbajjā vā’ti. Sace tumhe raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ nānujānissatha agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya, tattheva maraṇaṃ āgamissati. Sace pana tumhe raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ anujānissatha agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya, pabbajitampi naṃ dakkhissatha. Sace raṭṭhapālo kulaputto nābhiramissati agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya, kā tassa aññā gati bhavissati? Idheva paccāgamissati. Anujānātha raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’ti. ‘‘Anujānāma, tātā, raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Pabbajitena ca pana mātāpitaro uddassetabbā’’ti. Atha kho raṭṭhapālassa kulaputtassa sahāyakā yena raṭṭhapālo kulaputto tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā raṭṭhapālaṃ kulaputtaṃ etadavocuṃ – ‘‘uṭṭhehi, samma raṭṭhapāla , anuññātosi mātāpitūhi agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Pabbajitena ca pana te mātāpitaro uddassetabbā’’ti.
298. そこで良家の子ラッタパーラの友人たちは、良家の子ラッタパーラの両親のところへと近づきました。近づいて、良家の子ラッタパーラの両親にこう言いました。「父上、母上、あの良家の子ラッタパーラは『ここで私に死が訪れるか、さもなくば出家か』と、敷物も敷かれていないその場の床に横たわっています。もしあなた方が良家の子ラッタパーラに家から出て家なき状態への出家を許さないなら、彼はそこで死に至るでしょう。しかし、もしあなた方が良家の子ラッタパーラに家から出て家なき状態への出家を許すなら、出家した彼に会うこともできるでしょう。もし良家の子ラッタパーラが家から出て家なき状態への出家を好まなくなったら、彼に他にどんな道があるでしょうか。まさにここへ戻ってくるでしょう。どうか良家の子ラッタパーラに家から出て家なき状態への出家をお許しください」。「息子たちよ、私たちは良家の子ラッタパーラが家から出て家なき状態へと出家することを許そう。ただし、出家したならば、両親に姿を見せに来なければならない」。そこで良家の子ラッタパーラの友人たちは、良家の子ラッタパーラのところへ近づきました。近づいて、良家の子ラッタパーラにこう言いました。「友ラッタパーラよ、起き上がりなさい。両親はそなたが家から出て家なき状態へと出家することを許した。ただし、出家したならば、両親に姿を見せに来なければならない」。
299. Atha kho raṭṭhapālo kulaputto uṭṭhahitvā balaṃ gāhetvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho raṭṭhapālo kulaputto bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘anuññāto ahaṃ, bhante, mātāpitūhi agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Pabbājetu maṃ bhagavā’’ti. Alattha kho raṭṭhapālo kulaputto bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampadaṃ. Atha kho bhagavā acirūpasampanne āyasmante raṭṭhapāle aḍḍhamāsūpasampanne thullakoṭṭhike yathābhirantaṃ viharitvā yena sāvatthi tena cārikaṃ pakkāmi. Anupubbena cārikaṃ caramāno yena sāvatthi tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā raṭṭhapālo arahataṃ ahosi.
299. そこで良家の子ラッタパーラは立ち上がり、体力を回復して世尊のところへと近づきました。近づいて、世尊に礼拝して一方に座りました。一方に座った良家の子ラッタパーラは世尊にこう申し上げました。「大徳よ、私は両親から家を出て家なき状態へと出家することを許されました。世尊よ、私を出家させてください」。こうして良家の子ラッタパーラは世尊の御もとで出家を得、具足戒を得ました。世尊は、具足戒を受けて間もない、具足戒を受けて半月ばかりの尊者ラッタパーラとともに、トゥッラコッティカで心の趣くままに滞在された後、サーヴァッティーのほうへと旅立たれました。順次に行脚してサーヴァッティーに至られました。そこで世尊はサーヴァッティーのジェータ林にある給孤独園に滞在されました。そのとき、尊者ラッタパーラは、独り離れて怠ることなく、熱心に精進し、専心して過ごし、まもなくして、良家の子たちが正しく家から出て家なき状態へと出家する目的である、その無上の梵行の完成を、現世において自ら抜きんでた知識をもって現証し、具足して住しました。「生は尽きた。梵行は全うされた。なすべきことはなされた。もはやこのような生存状態に戻ることはない」と了知しました。尊者ラッタパーラは阿羅漢の一人となったのです。
Atha kho āyasmā raṭṭhapālo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā raṭṭhapālo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘icchāmahaṃ, bhante, mātāpitaro uddassetuṃ, sace maṃ bhagavā anujānātī’’ti. Atha kho bhagavā āyasmato raṭṭhapālassa cetasā ceto paricca manasākāsi. Yathā bhagavā aññāsi – ‘‘abhabbo kho raṭṭhapālo kulaputto sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattitu’’nti, atha kho bhagavā āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ etadavoca – ‘‘yassadāni tvaṃ, raṭṭhapāla, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā senāsanaṃ saṃsāmetvā pattacīvaramādāya yena thullakoṭṭhikaṃ tena cārikaṃ pakkāmi. Anupubbena cārikaṃ caramāno yena thullakoṭṭhiko tadavasari. Tatra sudaṃ āyasmā raṭṭhapālo thullakoṭṭhike viharati rañño korabyassa migacīre. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya thullakoṭṭhikaṃ piṇḍāya pāvisi. Thullakoṭṭhike sapadānaṃ piṇḍāya caramāno yena sakapitu nivesanaṃ tenupasaṅkami. Tena kho pana samayena āyasmato raṭṭhapālassa pitā majjhimāya dvārasālāya ullikhāpeti. Addasā kho āyasmato raṭṭhapālassa pitā āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna etadavoca – ‘‘imehi muṇḍakehi samaṇakehi amhākaṃ ekaputtako piyo manāpo pabbājito’’ti. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo sakapitu nivesane neva dānaṃ alattha na paccakkhānaṃ; aññadatthu akkosameva alattha. Tena kho pana samayena āyasmato raṭṭhapālassa ñātidāsī ābhidosikaṃ kummāsaṃ chaḍḍetukāmā hoti. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo taṃ ñātidāsiṃ etadavoca – ‘‘sacetaṃ, bhagini, chaḍḍanīyadhammaṃ, idha me patte ākirā’’ti. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa ñātidāsī taṃ ābhidosikaṃ kummāsaṃ āyasmato raṭṭhapālassa patte ākirantī hatthānañca pādānañca sarassa ca nimittaṃ aggahesi.
そして尊者ラッタパーラは世尊のところへと近づきました。近づいて、世尊に礼拝して一方に座りました。一方に座った尊者ラッタパーラは世尊にこう申し上げました。「大徳よ、世尊がお許しくださるなら、私は両親に姿を見せに行きたいと思います」。そこで世尊は、尊者ラッタパーラの心を自らの心で読み取って思い巡らされました。世尊が「良家の子ラッタパーラは、戒を捨てて低劣な生活に戻るようなことは決してない」とお知りになると、世尊は尊者ラッタパーラにこう言われました。「ラッタパーラよ、そなたが今その時だと思うようにしなさい」。そこで尊者ラッタパーラは座から立ち上がり、世尊に礼拝し、右回りをして、居処を片付け、鉢と衣を取ってトゥッラコッティカのほうへと旅立ちました。順次に行脚してトゥッラコッティカに至りました。そこで尊者ラッタパーラは、トゥッラコッティカのコウラヴィヤ王の鹿苑に滞在しました。そして尊者ラッタパーラは朝のうちに下衣をととのえ、鉢と衣を持って、トゥッラコッティカへ托鉢に入りました。トゥッラコッティカで一軒ずつ順に托鉢して歩きながら、実父の屋敷のところへと近づきました。その時、尊者ラッタパーラの父は、中門の広間で髪を梳かせていました。尊者ラッタパーラの父は、遠くからやって来る尊者ラッタパーラを見ました。見て、こう言いました。「この坊主頭の沙門どもによって、私たちの愛しく喜ばしい一人息子は出家させられてしまったのだ」と。そこで尊者ラッタパーラは、実父の屋敷で施しを得ることもなく、断りの言葉さえ得られず、ただ罵倒されただけでした。その時、尊者ラッタパーラの親族の女奴隷が、前の晩の古くなった麦粉団子を捨てようとしていました。そこで尊者ラッタパーラはその親族の女奴隷にこう言いました。「姉妹よ、もしそれが捨てるべきものであるなら、ここに、私の鉢に注ぎなさい」。そこで尊者ラッタパーラの親族の女奴隷は、その前の晩の麦粉団子を尊者ラッタパーラの鉢に注ぎながら、手と足と声の特徴に気づきました。
300. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa ñātidāsī yenāyasmato raṭṭhapālassa mātā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmato raṭṭhapālassa mātaraṃ etadavoca – ‘‘yaggheyye, jāneyyāsi – ‘ayyaputto raṭṭhapālo anuppatto’’’ti. ‘‘Sace, je, saccaṃ bhaṇasi, adāsiṃ taṃ karomī’’ti . Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa mātā yenāyasmato raṭṭhapālassa pitā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmato raṭṭhapālassa pitaraṃ etadavoca – ‘‘yagghe, gahapati, jāneyyāsi – ‘raṭṭhapālo kira kulaputto anuppatto’’’ti? Tena kho pana samayena āyasmā raṭṭhapālo taṃ ābhidosikaṃ kummāsaṃ aññataraṃ kuṭṭamūlaṃ nissāya paribhuñjati. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa pitā yenāyasmā raṭṭhapālo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ etadavoca – ‘‘atthi nāma, tāta raṭṭhapāla, ābhidosikaṃ kummāsaṃ paribhuñjissasi? Nanu, tāta raṭṭhapāla, sakaṃ gehaṃ gantabba’’nti? ‘‘Kuto no, gahapati, amhākaṃ gehaṃ agārasmā anagāriyaṃ pabbajitānaṃ? Anagārā mayaṃ, gahapati. Agamamha kho te, gahapati, gehaṃ, tattha neva dānaṃ alatthamha na paccakkhānaṃ; aññadatthu akkosameva alatthamhā’’ti. ‘‘Ehi, tāta raṭṭhapāla, gharaṃ gamissāmā’’ti. ‘‘Alaṃ, gahapati, kataṃ me ajja bhattakiccaṃ’’. ‘‘Tena hi, tāta raṭṭhapāla, adhivāsehi svātanāya bhatta’’nti. Adhivāsesi kho āyasmā raṭṭhapālo tuṇhībhāvena. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa pitā āyasmato raṭṭhapālassa adhivāsanaṃ viditvā yena sakaṃ nivesanaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā mahantaṃ hiraññasuvaṇṇassa puñjaṃ kārāpetvā kilañjehi paṭicchādetvā āyasmato raṭṭhapālassa purāṇadutiyikā āmantesi – ‘‘etha tumhe, vadhuyo, yena alaṅkārena alaṅkatā pubbe raṭṭhapālassa kulaputtassa piyā hotha manāpā tena alaṅkārena alaṅkarothā’’ti.
300. そこで尊者ラッタパーラの親族の女奴隷は、尊者ラッタパーラの母のところへと駆け寄りました。近づいて、尊者ラッタパーラの母にこう言いました。「奥様、ご存知でしょうか。若様ラッタパーラがお戻りになりました」。「もしお前が本当のことを言っているなら、お前を奴隷から解放してやろう」。そこで尊者ラッタパーラの母は、尊者ラッタパーラの父のところへと近づきました。近づいて、尊者ラッタパーラの父にこう言いました。「旦那様、ご存知ですか。なんと良家の子ラッタパーラが戻ってきたそうなのです」。その時、尊者ラッタパーラはある壁の根元に寄りかかって、その前の晩の麦粉団子を召し上がっていました。そこで尊者ラッタパーラの父は、尊者ラッタパーラのところへと近づきました。近づいて、尊者ラッタパーラにこう言いました。「愛しいラッタパーラよ、前夜の古くなった麦粉団子を食べるなどということがあってよいものか。愛しいラッタパーラよ、自分の家に来るべきではないか」。「資産家よ、家を出て家なき状態へと出家した私たちに、どうして家がありましょうか。資産家よ、私たちは家なき者です。資産家よ、私たちはあなたの家へ行きましたが、そこでは施しを得ることもなく、断りさえ得られず、ただ罵倒されただけでした」。「愛しいラッタパーラよ、さあ、家へ行こう」。「いや、資産家よ、十分です。私の今日の食事の務めは終わりました」。「それなら、愛しいラッタパーラよ、明日の食事を受け入れておくれ」。尊者ラッタパーラは沈黙によってこれを受け入れました。そこで尊者ラッタパーラの父は、尊者ラッタパーラの受諾を知って自分の屋敷へと戻りました。戻って、莫大な金銀の山を築かせ、それを筵で覆い隠させ、尊者ラッタパーラの元の妻たちに告げました。「お前たち嫁たちよ、さあ、以前、良家の子ラッタパーラに愛され好まれていた装いで身を飾りなさい」。
301. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa pitā tassā rattiyā accayena sake nivesane paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā āyasmato raṭṭhapālassa kālaṃ ārocesi – ‘‘kālo, tāta raṭṭhapāla, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena sakapitu nivesanaṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa pitā taṃ hiraññasuvaṇṇassa puñjaṃ vivarāpetvā āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ etadavoca – ‘‘idaṃ te, tāta raṭṭhapāla, mātu mattikaṃ dhanaṃ, aññaṃ pettikaṃ, aññaṃ pitāmahaṃ. Sakkā, tāta raṭṭhapāla, bhoge ca bhuñjituṃ puññāni ca kātuṃ. Ehi tvaṃ, tāta raṭṭhapāla , hīnāyāvattitvā bhoge ca bhuñjassu puññāni ca karohī’’ti. ‘‘Sace me tvaṃ, gahapati, vacanaṃ kareyyāsi, imaṃ hiraññasuvaṇṇassa puñjaṃ sakaṭe āropetvā nibbāhāpetvā majjhegaṅgāya nadiyā sote opilāpeyyāsi. Taṃ kissa hetu? Ye uppajjissanti hi te, gahapati, tatonidānaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa purāṇadutiyikā paccekaṃ pādesu gahetvā āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ etadavocuṃ – ‘‘kīdisā nāma tā, ayyaputta, accharāyo yāsaṃ tvaṃ hetu brahmacariyaṃ carasī’’ti? ‘‘Na kho mayaṃ, bhaginī, accharānaṃ hetu brahmacariyaṃ carāmā’’ti. ‘‘Bhaginivādena no ayyaputto raṭṭhapālo samudācaratī’’ti tā tattheva mucchitā papatiṃsu. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo pitaraṃ etadavoca – ‘‘sace, gahapati, bhojanaṃ dātabbaṃ, detha; mā no viheṭhethā’’ti. ‘‘Bhuñja, tāta raṭṭhapāla, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti. Atha kho āyasmato raṭṭhapālassa pitā āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi.
301. そして尊者ラッタパーラの父は、その夜が明けると、自分の屋敷で上等の食べ物と飲み物を用意させ、尊者ラッタパーラに時を告げさせました。「愛しいラッタパーラよ、時が来ました。食事の支度が整いました」。そこで尊者ラッタパーラは朝のうちに下衣をととのえ、鉢と衣を持って実父の屋敷のところへと近づきました。近づいて、用意された座席に座りました。そこで尊者ラッタパーラの父はその金銀の山の覆いを取らせて、尊者ラッタパーラにこう言いました。「愛しいラッタパーラよ、これはそなたの母方の財産であり、別には父方のもの、さらに別には祖父方のものもある。愛しいラッタパーラよ、財産を享受し、功徳を積むこともできるのだ。愛しいラッタパーラよ、さあ、戒を捨てて低劣な生活に戻り、財産を享受し、功徳を積みたまえ」。「資産家よ、もしあなたが私の言葉を聞き入れてくださるなら、この金銀の山を車に積み込んで運び出し、ガンジス川の激流の真ん中に沈めてしまわれよ。それはなぜか。資産家よ、実にそれを原因として、あなたに悲しみ、嘆き、苦しみ、憂い、絶望が生じるからです」。そのとき、尊者ラッタパーラの元の妻たちは、それぞれ彼の足元に取りすがって、尊者ラッタパーラにこう言いました。「若様、あなたがそのために梵行を修めておられる天女たちとは、いったいどのようなお方なのですか」「姉妹たちよ、私たちは天女たちのために梵行を修めているのではない」「若様ラッタパーラは私たちのことを姉妹という言葉でお呼びになった」と、彼女たちはその場で気を失って倒れました。そこで尊者ラッタパーラは父にこう言いました。「資産家よ、もし食事を供してくださるなら、供してください。私たちを困らせないでください」。「愛しいラッタパーラよ、召し上がりなさい。食事の支度はできています」。そこで尊者ラッタパーラの父は、上等の食べ物と飲み物で自らの手で尊者ラッタパーラを満足させ、十分に勧めました。
302. Atha kho āyasmā raṭṭhapālo bhuttāvī onītapattapāṇī ṭhitakova imā gāthā abhāsi –
302. そして尊者ラッタパーラは食事を終え、鉢から手を離して、立ったままこれらの詩を唱えました。
‘‘Passa cittīkataṃ bimbaṃ, arukāyaṃ samussitaṃ;
「美しく飾られた人形を見よ、傷だらけの集まりであり、 病みやすく、多くの妄想に満ちており、恒久の安定はない。
Āturaṃ bahusaṅkappaṃ, yassa natthi dhuvaṃ ṭhiti.
宝石や耳飾りで美しく飾られた姿を見よ、 骨は皮で覆われ、衣服とともに輝いている。
‘‘Passa cittīkataṃ rūpaṃ, maṇinā kuṇḍalena ca;
足は赤く染められ、顔には白粉が塗られている、 愚者を迷わせるには十分だが、彼岸を求める者を惑わすことはできない。
Aṭṭhi tacena onaddhaṃ, saha vatthebhi sobhati.
髪は編み込まれ、目には黒墨が塗られている、 愚者を迷わせるには十分だが、彼岸を求める者を惑わすことはできない。
‘‘Alattakakatā pādā, mukhaṃ cuṇṇakamakkhitaṃ;
新しく塗られた化粧の小箱のように飾られた、汚れに満ちた肉体、 愚者を迷わせるには十分だが、彼岸を求める者を惑わすことはできない。
Alaṃ bālassa mohāya, no ca pāragavesino.
猟師は罠を仕掛けたが、鹿は罠にかからなかった。 餌を食べて、鹿の捕獲者が嘆き悲しむあいだに、私たちは立ち去るのだ」と。
‘‘Aṭṭhāpadakatā kesā, nettā añjanamakkhitā;
303. そして尊者ラッタパーラは立ったままこれらの詩を唱えてから、コウラヴィヤ王の鹿苑へと向かいました。近づいて、ある樹の根元で昼の休息のために座りました。
Alaṃ bālassa mohāya, no ca pāragavesino.
そのとき、コウラヴィヤ王は狩人に告げました。「友なる狩人よ、鹿苑の庭園を掃除せよ。美しい地を見に行こう」。「かしこまりました、大王よ」と狩人はコウラヴィヤ王に応えて鹿苑を清掃していると、ある樹の根元で昼の休息のために座っている尊者ラッタパーラを見かけました。見て、コウラヴィヤ王のところへと駆け寄りました。近づいて、コウラヴィヤ王にこう言いました。「大王よ、鹿苑は清掃されました。そして、まさにこのトゥッラコッティカの最上級の家の息子で、大王が常々褒め称えておられたラッタパーラという名の良家の子が、ある樹の根元で昼の休息のために座っております」。「それなら、友なる狩人よ、今日の庭園遊びはやめよう。まさにそのラッタパーラ尊者を私たちは訪問することにしよう」。そこでコウラヴィヤ王は「そこに用意された食べ物と飲み物はすべて配ってしまえ」と言い、立派な車を用意させて立派な車に乗り、多くの立派な車を従えて、尊者ラッタパーラにお目にかかるために、王たる大いなる威光をもってトゥッラコッティカから出立しました。車で行けるところまで車で行き、車から降りて、大勢の供の者たちとともに徒歩で尊者ラッタパーラのところへと近づきました。近づいて、尊者ラッタパーラと歓談しました。歓談すべき記憶に留めるべき言葉を交わしてから一方に立ちました。一方に立ったコウラヴィヤ王は尊者ラッタパーラにこう言いました。「ラッタパーラ尊者よ、こちらの象の敷物にお座りください」「十分です、大王よ、あなたが座りなさい。私は自分の座席に座っています」。コウラヴィヤ王は用意された座席に座りました。座ってから、コウラヴィヤ王は尊者ラッタパーラにこう言いました。
‘‘Añjanīva navā cittā, pūtikāyo alaṅkato;
304. 「ラッタパーラ尊者よ、この世には、人々がそれに直面して髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家から出て家なき状態へと出家することになる四つの衰退があります。四つとは何か。老いによる衰退、病による衰退、財産による衰退、親族による衰退です。ラッタパーラ尊者よ、老いによる衰退とは何でしょうか。ラッタパーラ尊者よ、ここに、ある人が年老い、高齢となり、年長となり、盛りを過ぎ、老齢に達しています。彼はこう思量します。『私は今や年老い、高齢となり、年長となり、盛りを過ぎ、老齢に達してしまった。いまだ得ていない財産を得ることも、すでに得た財産を増やすことも容易ではない。いっそのこと、私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家しようか』と。彼はその老いによる衰退に直面して、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家から出て家なき状態へと出家します。ラッタパーラ尊者よ、これが老いによる衰退と呼ばれます。しかし、ラッタパーラ尊者は現在、若く、青壮年であり、黒々とした髪を持ち、素晴らしい若さに満ちた第一の壮年期におられます。尊者ラッタパーラには、その老いによる衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家から出て家なき状態へと出家されたのですか。
Alaṃ bālassa mohāya, no ca pāragavesino.
「ラッタパーラ尊者よ、病による衰退とは何でしょうか。ラッタパーラ尊者よ、ここに、ある人が病気になり、苦しみ、重病にかかっています。彼はこう思量します。『私は今や病気になり、苦しみ、重病にかかってしまった。いまだ得ていない財産を得ることも、すでに得た財産を増やすことも容易ではない。いっそのこと、私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家しようか』と。彼はその病による衰退に直面して、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家から出て家なき状態へと出家します。ラッタパーラ尊者よ、これが病による衰退と呼ばれます。しかし、尊者ラッタパーラは現在、病気もなく、疾患もなく、冷たすぎず熱すぎず均等に消化する胃腸を備えておられます。尊者ラッタパーラには、その病による衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家から出て家なき状態へと出家されたのですか。
‘‘Odahi migavo pāsaṃ, nāsadā vākaraṃ migo;
「ラッタパーラ尊者よ、財産による衰退とは何でしょうか。ラッタパーラ尊者よ、ここに、ある人が富裕であり、大いなる富を持ち、大いなる財産を持っています。彼のそれらの財産が次第に尽きていきます。彼はこう思量します。『私は以前は富裕であり、大いなる富を持ち、大いなる財産を持っていた。それなのに私の財産は次第に尽きてしまった。いまだ得ていない財産を得ることも、すでに得た財産を増やすことも容易ではない。いっそのこと、私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家しようか』と。彼はその財産による衰退に直面して、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家から出て家なき状態へと出家します。ラッタパーラ尊者よ、これが財産による衰退と呼ばれます。しかし、尊者ラッタパーラはこのトゥッラコッティカの最上級の家の息子であられます。尊者ラッタパーラには、その財産による衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家から出て家なき状態へと出家されたのですか。
Bhutvā nivāpaṃ gacchāma , kandante migabandhake’’ti.
「ラッタパーラ尊者よ、親族による衰退とは何でしょうか。ラッタパーラ尊者よ、ここに、ある人に多くの友人、同僚、親族、血縁者がいます。彼のそれらの親族が次第に尽きていきます。彼はこう思量します。『私には以前、多くの友人、同僚、親族、血縁者がいた。それなのに私の親族たちは次第に尽きてしまった。いまだ得ていない財産を得ることも、すでに得た財産を増やすことも容易ではない。いっそのこと、私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって、家から出て家なき状態へと出家しようか』と。彼はその親族による衰退に直面して、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家から出て家なき状態へと出家します。ラッタパーラ尊者よ、これが親族による衰退と呼ばれます。しかし、尊者ラッタパーラにはこのトゥッラコッティカに多くの友人、同僚、親族、血縁者がおられます。尊者ラッタパーラには、その親族による衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家から出て家なき状態へと出家されたのですか。
Atha kho āyasmā raṭṭhapālo ṭhitakova imā gāthā bhāsitvā yena rañño korabyassa migacīraṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisīdi.
「ラッタパーラ尊者よ、これら四つの衰退があり、それらの衰退に直面して、ある人々は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家から出て家なき状態へと出家するのです。それらは尊者ラッタパーラにはありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家から出て家なき状態へと出家されたのですか」と。
303. Atha kho rājā korabyo migavaṃ āmantesi – ‘‘sodhehi, samma migava, migacīraṃ uyyānabhūmiṃ; gacchāma subhūmiṃ dassanāyā’’ti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho migavo rañño korabyassa paṭissutvā migacīraṃ sodhento addasa āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisinnaṃ. Disvāna yena rājā korabyo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā rājānaṃ korabyaṃ etadavoca – ‘‘suddhaṃ kho te, deva, migacīraṃ. Atthi cettha raṭṭhapālo nāma kulaputto imasmiṃyeva thullakoṭṭhike aggakulassa putto yassa tvaṃ abhiṇhaṃ kittayamāno ahosi, so aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisinno’’ti. ‘‘Tena hi, samma migava, alaṃ dānajja uyyānabhūmiyā. Tameva dāni mayaṃ bhavantaṃ raṭṭhapālaṃ payirupāsissāmā’’ti. Atha kho rājā korabyo ‘‘yaṃ tattha khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyattaṃ taṃ sabbaṃ vissajjethā’’ti vatvā bhadrāni bhadrāni yānāni yojāpetvā bhadraṃ yānaṃ abhiruhitvā bhadrehi bhadrehi yānehi thullakoṭṭhikamhā niyyāsi mahaccarājānubhāvena āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ dassanāya. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova ussaṭāya ussaṭāya parisāya yenāyasmā raṭṭhapālo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā raṭṭhapālena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho rājā korabyo āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ etadavoca – ‘‘idha bhavaṃ raṭṭhapāla hatthatthare nisīdatū’’ti. ‘‘Alaṃ, mahārāja, nisīda tvaṃ; nisinno ahaṃ sake āsane’’ti. Nisīdi rājā korabyo paññatte āsane. Nisajja kho rājā korabyo āyasmantaṃ raṭṭhapālaṃ etadavoca –
305. 「大王よ、知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって説かれた四つの法の教説があり、それらを私が知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家したのです。四つとは何か。『世間は衰えゆくものであり、無常である』というのが、大王よ、知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって説かれた第一の法の教説であり、それを私は知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家しました。『世間は保護者がなく、主人がいない』というのが、大王よ、知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって説かれた第二の法の教説であり、それを私は知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家しました。『世間は自己のものではなく、すべてを捨てて去らねばならない』というのが、大王よ、知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって説かれた第三の法の教説であり、それを私は知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家しました。『世間は欠乏しており、満足することなく、渇愛の奴隷である』というのが、大王よ、知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって説かれた第四の法の教説であり、それを私は知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家しました。大王よ、これら知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって説かれた四つの法の教説があり、それらを私が知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家したのです」。
304. ‘‘Cattārimāni, bho raṭṭhapāla, pārijuññāni yehi pārijuññehi samannāgatā idhekacce kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti. Katamāni cattāri? Jarāpārijuññaṃ, byādhipārijuññaṃ, bhogapārijuññaṃ, ñātipārijuññaṃ. Katamañca, bho raṭṭhapāla, jarāpārijuññaṃ? Idha, bho raṭṭhapāla, ekacco jiṇṇo hoti vuḍḍho mahallako addhagato vayoanuppatto. So iti paṭisañcikkhati – ‘ahaṃ khomhi etarahi jiṇṇo vuḍḍho mahallako addhagato vayoanuppatto. Na kho pana mayā sukaraṃ anadhigataṃ vā bhogaṃ adhigantuṃ adhigataṃ vā bhogaṃ phātiṃ kātuṃ . Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti. So tena jarāpārijuññena samannāgato kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Idaṃ vuccati, bho raṭṭhapāla, jarāpārijuññaṃ. Bhavaṃ kho pana raṭṭhapālo etarahi daharo yuvā susukāḷakeso bhadrena yobbanena samannāgato paṭhamena vayasā. Taṃ bhoto raṭṭhapālassa jarāpārijuññaṃ natthi. Kiṃ bhavaṃ raṭṭhapālo ñatvā vā disvā vā sutvā vā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito?
306. 「『世間は衰えゆくものであり、無常である』とラッタパーラ尊者は言われました。ラッタパーラ尊者よ、この言葉の意味はどのように理解されるべきでしょうか」「大王よ、これをどう思われますか。あなたは二十歳の頃、あるいは二十五歳の頃、象の扱いにも熟達し、馬の扱いにも熟達し、戦車の扱いにも熟達し、弓の扱いにも熟達し、剣の扱いにも熟達し、太ももにも力があり、腕にも力があり、十分に強健で、戦場を駆け巡ることができたのではありませんか」「ラッタパーラ尊者よ、私は二十歳の頃、あるいは二十五歳の頃、象の扱いにも熟達し、馬の扱いにも熟達し、戦車の扱いにも熟達し、弓の扱いにも熟達し、剣の扱いにも熟達し、太ももにも力があり、腕にも力があり、十分に強健で、戦場を駆け巡ることができました。ラッタパーラ尊者よ、ある時には、まるで神通力を持つ者のように思え、自分自身の力と並ぶ者を見出せないほどでした」「大王よ、これをどう思われますか。今でもあなたはそのように太ももに力があり、腕に力があり、十分に強健で、戦場を駆け巡ることができますか」「ラッタパーラ尊者よ、決してそうではありません。今や私は年老い、高齢となり、年長となり、盛りを過ぎ、老齢に達し、私の齢は八十になっています。ラッタパーラ尊者よ、ある時には『ここに足を置こう』と思いながら、まったく別の場所に足を置いてしまうほどです」「大王よ、これこそが、知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊が意図して『世間は衰えゆくものであり、無常である』と説かれたことであり、それを私が知り、見、聞いて、家から出て家なき状態へと出家したのです」「驚くべきことです、ラッタパーラ尊者よ、不可思議なことです、ラッタパーラ尊者よ! 知る者であり、見る者であり、阿羅漢であり、正等覚者であるかの世尊によって『世間は衰えゆくものであり、無常である』と実に見事に説かれました。実に、ラッタパーラ尊者よ、世間は衰えゆくものであり、無常です。
‘‘Katamañca, bho raṭṭhapāla, byādhipārijuññaṃ? Idha, bho raṭṭhapāla, ekacco ābādhiko hoti dukkhito bāḷhagilāno. So iti paṭisañcikkhati – ‘ahaṃ khomhi etarahi ābādhiko dukkhito bāḷhagilāno. Na kho pana mayā sukaraṃ anadhigataṃ vā bhogaṃ adhigantuṃ adhigataṃ vā bhogaṃ phātiṃ kātuṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti. So tena byādhipārijuññena samannāgato kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Idaṃ vuccati, bho raṭṭhapāla, byādhipārijuññaṃ. Bhavaṃ kho pana raṭṭhapālo etarahi appābādho appātaṅko samavepākiniyā gahaṇiyā samannāgato nātisītāya nāccuṇhāya. Taṃ bhoto raṭṭhapālassa byādhipārijuññaṃ natthi. Kiṃ bhavaṃ raṭṭhapālo ñatvā vā disvā vā sutvā vā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito?
「尊者ラッタパーラよ、病による衰退とはどのようなものでしょうか。尊者ラッタパーラよ、世の中には、病に冒され、苦しみ、重病である人がいます。その人はこのように考えます。『私は今や病に冒され、苦しみ、重病である。まだ得ていない財を得ることも、すでに得た財を増やすことも容易ではない。いっそのこと、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をしようではないか』と。その人は、その病による衰退によって、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をするのです。尊者ラッタパーラよ、これを病による衰退と呼びます。しかし尊者ラッタパーラは、今や病もなく、患いもなく、冷たすぎず熱すぎず均等に消化する胃腸を具えています。尊者ラッタパーラには、その病による衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家を出て家なき出家をされたのですか」
‘‘Katamañca, bho raṭṭhapāla, bhogapārijuññaṃ? Idha, bho raṭṭhapāla, ekacco aḍḍho hoti mahaddhano mahābhogo. Tassa te bhogā anupubbena parikkhayaṃ gacchanti. So iti paṭisañcikkhati – ‘ahaṃ kho pubbe aḍḍho ahosiṃ mahaddhano mahābhogo. Tassa me te bhogā anupubbena parikkhayaṃ gatā. Na kho pana mayā sukaraṃ anadhigataṃ vā bhogaṃ adhigantuṃ adhigataṃ vā bhogaṃ phātiṃ kātuṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti. So tena bhogapārijuññena samannāgato kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Idaṃ vuccati, bho raṭṭhapāla, bhogapārijuññaṃ. Bhavaṃ kho pana raṭṭhapālo imasmiṃyeva thullakoṭṭhike aggakulassa putto. Taṃ bhoto raṭṭhapālassa bhogapārijuññaṃ natthi. Kiṃ bhavaṃ raṭṭhapālo ñatvā vā disvā vā sutvā vā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito?
「尊者ラッタパーラよ、財産による衰退とはどのようなものでしょうか。尊者ラッタパーラよ、世の中には、富裕で、多くの財産と多くの資力を持つ人がいます。その人のそれらの財産が次第に滅びていきます。その人はこのように考えます。『私はかつて富裕で、多くの財産と多くの資力を持っていた。その私のそれらの財産は次第に滅びてしまった。まだ得ていない財を得ることも、すでに得た財を増やすことも容易ではない。いっそのこと、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をしようではないか』と。その人は、その財産による衰退によって、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をするのです。尊者ラッタパーラよ、これを財産による衰退と呼びます。しかし尊者ラッタパーラは、まさにこのトゥッラコッティカにおける最上階層の家の息子です。尊者ラッタパーラには、その財産による衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家を出て家なき出家をされたのですか」
‘‘Katamañca, bho raṭṭhapāla, ñātipārijuññaṃ? Idha, bho raṭṭhapāla, ekaccassa bahū honti mittāmaccā ñātisālohitā. Tassa te ñātakā anupubbena parikkhayaṃ gacchanti. So iti paṭisañcikkhati – ‘mamaṃ kho pubbe bahū ahesuṃ mittāmaccā ñātisālohitā. Tassa me te anupubbena parikkhayaṃ gatā. Na kho pana mayā sukaraṃ anadhigataṃ vā bhogaṃ adhigantuṃ adhigataṃ vā bhogaṃ phātiṃ kātuṃ. Yaṃnūnāhaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyya’nti. So tena ñātipārijuññena samannāgato kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajati. Idaṃ vuccati, bho raṭṭhapāla, ñātipārijuññaṃ. Bhoto kho pana raṭṭhapālassa imasmiṃyeva thullakoṭṭhike bahū mittāmaccā ñātisālohitā. Taṃ bhoto raṭṭhapālassa ñātipārijuññaṃ natthi. Kiṃ bhavaṃ raṭṭhapālo ñatvā vā disvā vā sutvā vā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito?
「尊者ラッタパーラよ、親族による衰退とはどのようなものでしょうか。尊者ラッタパーラよ、世の中には、多くの友や同僚、血縁の親族を持つ人がいます。その人のそれらの親族が次第に滅びていきます。その人はこのように考えます。『私にはかつて多くの友や同僚、血縁の親族がいた。その私のそれらの親族は次第に滅びてしまった。まだ得ていない財を得ることも、すでに得た財を増やすことも容易ではない。いっそのこと、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をしようではないか』と。その人は、その親族による衰退によって、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をするのです。尊者ラッタパーラよ、これを親族による衰退と呼びます。しかし尊者ラッタパーラには、まさにこのトゥッラコッティカに多くの友や同僚、血縁の親族がいます。尊者ラッタパーラには、その親族による衰退はありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家を出て家なき出家をされたのですか」
‘‘Imāni kho, bho raṭṭhapāla, cattāri pārijuññāni, yehi pārijuññehi samannāgatā idhekacce kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti. Tāni bhoto raṭṭhapālassa natthi. Kiṃ bhavaṃ raṭṭhapālo ñatvā vā disvā vā sutvā vā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito’’ti?
「尊者ラッタパーラよ、これら四つの衰退があり、世の中のある人々はそれらの衰退によって、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家を出て家なき出家をするのです。尊者ラッタパーラには、それらがありません。尊者ラッタパーラは何を知り、何を見、あるいは何を聞いて、家を出て家なき出家をされたのですか」
305. ‘‘Atthi kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro dhammuddesā uddiṭṭhā, ye ahaṃ ñatvā ca disvā ca sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. Katame cattāro? ‘Upaniyyati loko addhuvo’ti kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena paṭhamo dhammuddeso uddiṭṭho, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. ‘Atāṇo loko anabhissaro’ti kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena dutiyo dhammuddeso uddiṭṭho, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. ‘Assako loko, sabbaṃ pahāya gamanīya’nti kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena tatiyo dhammuddeso uddiṭṭho, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. ‘Ūno loko atitto taṇhādāso’ti kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena catuttho dhammuddeso uddiṭṭho, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito. Ime kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro dhammuddesā uddiṭṭhā, ye ahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito’’ti.
305. 「大王よ、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって説かれた四つの法の教示があり、私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです。その四つとは何でしょうか。『世間は引き流され、無常である』というのが、大王よ、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって説かれた第一の法の教示であり、私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです。『世間には庇護者がなく、主導者がいない』というのが、大王よ、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって説かれた第二の法の教示であり、私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです。『世間には私有するものがなく、すべてを捨てて去るべきである』というのが、大王よ、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって説かれた第三の法の教示であり、私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです。『世間は欠乏し、飽くことを知らず、渇愛の奴隷である』というのが、大王よ、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって説かれた第四の法の教示であり、私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです。大王よ、これらが、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって説かれた四つの法の教示であり、私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです」
306. ‘‘‘Upaniyyati loko addhuvo’ti – bhavaṃ raṭṭhapālo āha. Imassa, bho raṭṭhapāla, bhāsitassa kathaṃ attho daṭṭhabbo’’ti? ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, tvaṃ vīsativassuddesikopi paṇṇavīsativassuddesikopi hatthismimpi katāvī assasmimpi katāvī rathasmimpi katāvī dhanusmimpi katāvī tharusmimpi katāvī ūrubalī bāhubalī alamatto saṅgāmāvacaro’’ti? ‘‘Ahosiṃ ahaṃ, bho raṭṭhapāla, vīsativassuddesikopi paṇṇavīsativassuddesikopi hatthismimpi katāvī assasmimpi katāvī rathasmimpi katāvī dhanusmimpi katāvī tharusmimpi katāvī ūrubalī bāhubalī alamatto saṅgāmāvacaro. Appekadāhaṃ, bho raṭṭhapāla, iddhimāva maññe na attano balena samasamaṃ samanupassāmī’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, evameva tvaṃ etarahi ūrubalī bāhubalī alamatto saṅgāmāvacaro’’ti? ‘‘No hidaṃ, bho raṭṭhapāla. Etarahi jiṇṇo vuḍḍho mahallako addhagato vayoanuppatto āsītiko me vayo vattati. Appekadāhaṃ, bho raṭṭhapāla, ‘idha pādaṃ karissāmī’ti aññeneva pādaṃ karomī’’ti. ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘upaniyyati loko addhuvo’ti, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito’’ti. ‘‘Acchariyaṃ, bho raṭṭhapāla, abbhutaṃ, bho raṭṭhapāla! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena – ‘upaniyyati loko addhuvo’ti. Upaniyyati hi, bho raṭṭhapāla, loko addhuvo.
306. 「『世間は引き流され、無常である』と尊者ラッタパーラは言われました。尊者ラッタパーラよ、この言葉の意味をどのように理解すべきでしょうか」「大王よ、どう思われますか。あなたは二十歳の頃や二十五歳の頃、象術に長け、馬術に長け、戦車術に長け、弓術に長け、剣術に長け、太ももの力があり、腕の力があり、戦場を駆け巡るに十分な能力を備えていましたか」「尊者ラッタパーラよ、私は二十歳の頃や二十五歳の頃、象術に長け、馬術に長け、戦車術に長け、弓術に長け、剣術に長け、太ももの力があり、腕の力があり、戦場を駆け巡るに十分な能力を備えていました。尊者ラッタパーラよ、ある時には私には神通力さえあるかのように思われ、自分自身の力と同等の者を見出すことができないほどでした」「大王よ、どう思われますか。今も同様に、あなたには太ももの力があり、腕の力があり、戦場を駆け巡るに十分な能力がありますか」「いいえ、尊者ラッタパーラよ、そうではありません。今や私は衰え、老い、年長となり、高齢に達し、八十歳という年齢になりました。尊者ラッタパーラよ、ある時には『ここに足を置こう』と思いながら、まったく別のところに足を置いてしまうほどです」「大王よ、知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊が、『世間は引き流され、無常である』と説かれたのは、まさにこのことを指してのことなのです。私はそれを知り、見、聞いて、家を出て家なき出家をしたのです」「驚くべきことです、尊者ラッタパーラよ! まことに素晴らしいことです、尊者ラッタパーラよ! 知り、見る方、阿羅漢であり、正等覚者であられる世尊によって、『世間は引き流され、無常である』と実に見事に説かれました。尊者ラッタパーラよ、まことに世間は引き流され、無常なものなのです」
‘‘Saṃvijjante kho, bho raṭṭhapāla, imasmiṃ rājakule hatthikāyāpi assakāyāpi rathakāyāpi pattikāyāpi, amhākaṃ āpadāsu pariyodhāya vattissanti. ‘Atāṇo loko anabhissaro’ti – bhavaṃ raṭṭhapālo āha. Imassa pana, bho raṭṭhapāla, bhāsitassa kathaṃ attho daṭṭhabbo’’ti? ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, atthi te koci anusāyiko ābādho’’ti? ‘‘Atthi me, bho raṭṭhapāla, anusāyiko ābādho. Appekadā maṃ, bho raṭṭhapāla, mittāmaccā ñātisālohitā parivāretvā ṭhitā honti – ‘idāni rājā korabyo kālaṃ karissati, idāni rājā korabyo kālaṃ karissatī’’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, labhasi tvaṃ te mittāmacce ñātisālohite – ‘āyantu me bhonto mittāmaccā ñātisālohitā, sabbeva santā imaṃ vedanaṃ saṃvibhajatha, yathāhaṃ lahukatarikaṃ vedanaṃ vediyeyya’nti – udāhu tvaṃyeva taṃ vedanaṃ vediyasī’’ti? ‘‘Nāhaṃ, bho raṭṭhapāla, labhāmi te mittāmacce ñātisālohite – ‘āyantu me bhonto mittāmaccā ñātisālohitā, sabbeva santā imaṃ vedanaṃ saṃvibhajatha, yathāhaṃ lahukatarikaṃ vedanaṃ vediyeyya’nti. Atha kho ahameva taṃ vedanaṃ vediyāmī’’ti. ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘atāṇo loko anabhissaro’ti, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito’’ti. ‘‘Acchariyaṃ, bho raṭṭhapāla, abbhutaṃ, bho raṭṭhapāla! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena – ‘atāṇo loko anabhissaro’ti. Atāṇo hi, bho raṭṭhapāla, loko anabhissaro.
「尊者ラッタパーラよ、この王家には象軍、馬軍、戦車軍、歩兵軍が存在し、それらは私たちの危難の際には防護となるでしょう。尊者ラッタパーラは『世間は無庇護であり、主宰者がいない』と言われました。尊者ラッタパーラよ、この言葉の意味はどのように理解されるべきでしょうか」「大王よ、あなたはどう思われますか。あなたには長年患っている持病がありますか」「尊者ラッタパーラよ、私には長年患っている持病があります。尊者ラッタパーラよ、時には友人、大臣、親族、血縁者たちが私を取り囲んで立ち、『いまやコオラヴィヤ王は命を終えるだろう、いまやコオラヴィヤ王は命を終えるだろう』と言うことがあります」「大王よ、あなたはどう思われますか。あなたはそれらの友人、大臣、親族、血縁者たちに対して『友よ、友人、大臣、親族、血縁者たちよ、皆がいてこの苦痛を分かち合ってくれ、私がより軽い苦痛を受けるように』と頼むことができますか。それとも、あなた自身がその苦痛を受けるのですか」「尊者ラッタパーラよ、私はそれらの友人、大臣、親族、血縁者たちに対して『友よ、友人、大臣、親族、血縁者たちよ、皆がいてこの苦痛を分かち合ってくれ、私がより軽い苦痛を受けるように』と頼むことはできません。むしろ私自身がその苦痛を受けるのです」「大王よ、これこそが、知り、見られる方、阿羅漢であり、正自覚者である世尊によって『世間は無庇護であり、主宰者がいない』と説かれた理由です。私はこれを知り、見て、聞いて、家から出て出家したのです」「尊者ラッタパーラよ、驚くべきことです、尊者ラッタパーラよ、未曾有のことです! 知り、見られる方、阿羅漢であり、正自覚者である世尊によって『世間は無庇護であり、主宰者がいない』と、まことによく説かれました。尊者ラッタパーラよ、実に世間は無庇護であり、主宰者がいません」
‘‘Saṃvijjati kho, bho raṭṭhapāla, imasmiṃ rājakule pahūtaṃ hiraññasuvaṇṇaṃ bhūmigatañca vehāsagatañca. ‘Assako loko, sabbaṃ pahāya gamanīya’nti – bhavaṃ raṭṭhapālo āha. Imassa pana, bho raṭṭhapāla, bhāsitassa kathaṃ attho daṭṭhabbo’’ti? ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yathā tvaṃ etarahi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāresi, lacchasi tvaṃ paratthāpi – ‘evamevāhaṃ imeheva pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāremī’ti, udāhu aññe imaṃ bhogaṃ paṭipajjissanti, tvaṃ pana yathākammaṃ gamissasī’’ti? ‘‘Yathāhaṃ, bho raṭṭhapāla, etarahi pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāremi, nāhaṃ lacchāmi paratthāpi – ‘evameva imeheva pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāremī’ti. Atha kho aññe imaṃ bhogaṃ paṭipajjissanti; ahaṃ pana yathākammaṃ gamissāmī’’ti. ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘assako loko, sabbaṃ pahāya gamanīya’nti, yamahaṃ ñatvā ca disvā ca sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito’’ti. ‘‘Acchariyaṃ, bho raṭṭhapāla, abbhutaṃ, bho raṭṭhapāla! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena – ‘assako loko, sabbaṃ pahāya gamanīya’nti. Assako hi, bho raṭṭhapāla, loko sabbaṃ pahāya gamanīyaṃ.
「尊者ラッタパーラよ、この王家には地下にあるものも、地表にあるものも、豊かな金銀財宝が存在します。尊者ラッタパーラは『世間は無所有であり、すべてを捨てて去らねばならない』と言われました。尊者ラッタパーラよ、この言葉の意味はどのように理解されるべきでしょうか」「大王よ、あなたはどう思われますか。あなたが現在、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて楽しんでいるように、来世でも『このように私自身がこれら五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて楽しもう』と得ることができるでしょうか。それとも、他の者たちがこの財産を相続し、あなたは自らの業に従って去るのでしょうか」「尊者ラッタパーラよ、私が現在、五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて楽しんでいるように、来世でも『このようにこれら五つの欲望の対象に満たされ、恵まれて楽しもう』と得ることはできません。むしろ、他の者たちがこの財産を相続し、私は自らの業に従って去るのです」「大王よ、これこそが、知り、見られる方、阿羅漢であり、正自覚者である世尊によって『世間は無所有であり、すべてを捨てて去らねばならない』と説かれた理由です。私はこれを知り、見て、聞いて、家から出て出家したのです」「尊者ラッタパーラよ、驚くべきことです、尊者ラッタパーラよ、未曾有のことです! 知り、見られる方、阿羅漢であり、正自覚者である世尊によって『世間は無所有であり、すべてを捨てて去らねばならない』と、まことによく説かれました。尊者ラッタパーラよ、実に世間は無所有であり、すべてを捨てて去らねばならないものです」
‘‘‘Ūno loko atitto taṇhādāso’ti – bhavaṃ raṭṭhapālo āha. Imassa, bho raṭṭhapāla, bhāsitassa kathaṃ attho daṭṭhabbo’’ti? ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, phītaṃ kuruṃ ajjhāvasasī’’ti? ‘‘Evaṃ, bho raṭṭhapāla, phītaṃ kuruṃ ajjhāvasāmī’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha puriso āgaccheyya puratthimāya disāya saddhāyiko paccayiko. So taṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadeyya – ‘yagghe, mahārāja, jāneyyāsi, ahaṃ āgacchāmi puratthimāya disāya? Tatthaddasaṃ mahantaṃ janapadaṃ iddhañceva phītañca bahujanaṃ ākiṇṇamanussaṃ. Bahū tattha hatthikāyā assakāyā rathakāyā pattikāyā; bahu tattha dhanadhaññaṃ ; bahu tattha hiraññasuvaṇṇaṃ akatañceva katañca; bahu tattha itthipariggaho. Sakkā ca tāvatakeneva balamattena abhivijinituṃ. Abhivijina, mahārājā’ti, kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Tampi mayaṃ, bho raṭṭhapāla, abhivijiya ajjhāvaseyyāmā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha puriso āgaccheyya pacchimāya disāya… uttarāya disāya… dakkhiṇāya disāya… parasamuddato saddhāyiko paccayiko. So taṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadeyya – ‘yagghe, mahārāja, jāneyyāsi, ahaṃ āgacchāmi parasamuddato? Tatthaddasaṃ mahantaṃ janapadaṃ iddhañceva phītañca bahujanaṃ ākiṇṇamanussaṃ. Bahū tattha hatthikāyā assakāyā rathakāyā pattikāyā; bahu tattha dhanadhaññaṃ; bahu tattha hiraññasuvaṇṇaṃ akatañceva katañca; bahu tattha itthipariggaho. Sakkā ca tāvatakeneva balamattena abhivijinituṃ. Abhivijina, mahārājā’ti, kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Tampi mayaṃ, bho raṭṭhapāla, abhivijiya ajjhāvaseyyāmā’’ti. ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘ūno loko atitto taṇhādāso’ti, yamahaṃ ñatvā ca disvā sutvā ca agārasmā anagāriyaṃ pabbajito’’ti. ‘‘Acchariyaṃ, bho raṭṭhapāla, abbhutaṃ, bho raṭṭhapāla! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena – ‘ūno loko atitto taṇhādāso’ti. Ūno hi, bho raṭṭhapāla, loko atitto taṇhādāso’’ti.
「『世間は不満であり、飽くことなく、渇愛の奴隷である』と尊者ラッタパーラは言われました。尊者ラッタパーラよ、この言葉の意味はどのように理解されるべきでしょうか」「大王よ、あなたはどう思われますか。あなたは繁栄したクル国を治めておられますか」「尊者ラッタパーラよ、その通りです。私は繁栄したクル国を治めています」「大王よ、あなたはどう思われますか。ここに、東の方角から信頼できる確かな人物がやって来たとします。彼があなたに近づいてこのように言ったとします。『大王よ、お知りおきください。私は東の方角から参りました。そこには栄え、豊かで、多くの人々が群がり住む広大な地方を見ました。そこには多くの象軍、馬軍、戦車軍、歩兵軍があり、多くの財宝と穀物があり、多くの加工された金銀や未加工の金銀があり、多くの女性たちがいます。そして、これだけの軍勢だけで征服することが可能です。大王よ、征服なさいませ』と。あなたはそのとき、どうされるでしょうか」「尊者ラッタパーラよ、私たちもそこを征服して治めるでしょう」「大王よ、あなたはどう思われますか。ここに西の方角から……北の方角から……南の方角から……海の向こうから、信頼できる確かな人物がやって来たとします。彼があなたに近づいてこのように言ったとします。『大王よ、お知りおきください。私は海の向こうから参りました。そこには栄え、豊かで、多くの人々が群がり住む広大な地方を見ました。そこには多くの象軍、馬軍、戦車軍、歩兵軍があり、多くの財宝と穀物があり、多くの加工された金銀や未加工の金銀があり、多くの女性たちがいます。そして、これだけの軍勢だけで征服することが可能です。大王よ、征服なさいませ』と。あなたはそのとき、どうされるでしょうか」「尊者ラッタパーラよ、私たちもそこを征服して治めるでしょう」「大王よ、これこそが、知り、見られる方、阿羅漢であり、正自覚者である世尊によって『世間は不満であり、飽くことなく、渇愛の奴隷である』と説かれた理由です。私はこれを知り、見て、聞いて、家から出て出家したのです」「尊者ラッタパーラよ、驚くべきことです、尊者ラッタパーラよ、未曾有のことです! 知り、見られる方、阿羅漢であり、正自覚者である世尊によって『世間は不満であり、飽くことなく、渇愛の奴隷である』と、まことによく説かれました。尊者ラッタパーラよ、実に世間は不満であり、飽くことなく、渇愛の奴隷です」
Idamavoca āyasmā raṭṭhapālo. Idaṃ vatvā athāparaṃ etadavoca –
尊者ラッタパーラはこのように語った。これを語った後、さらに次のように語った。
307. ‘‘Passāmi loke sadhane manusse,
307. 「私は世間に富裕な人々を見ますが、
Laddhāna vittaṃ na dadanti mohā;
財を得ても迷妄のゆえに施しをせず、
Luddhā dhanaṃ sannicayaṃ karonti,
貪欲にして富を蓄積し、
Bhiyyova kāme abhipatthayanti.
さらに多くの欲望を求めます。
‘‘Rājā pasayhā pathaviṃ vijitvā,
王は力ずくで大地を征服し、
Sasāgarantaṃ mahimāvasanto ;
海を限界とする大地を治めつつも、
Oraṃ samuddassa atittarūpo,
海のこちら側に飽き足らず、
Pāraṃ samuddassapi patthayetha.
海の向こう側をも求めるでしょう。
‘‘Rājā ca aññe ca bahū manussā,
王も他の多くの人々も、
Avītataṇhā maraṇaṃ upenti;
渇愛が尽きぬままに死に至り、
Ūnāva hutvāna jahanti dehaṃ,
満たされぬまま肉体を捨て去ります。
Kāmehi lokamhi na hatthi titti.
世の諸々の欲望に満足することはありません。
‘‘Kandanti naṃ ñātī pakiriya kese,
親族は髪を振り乱して嘆き悲しみ、
Ahovatā no amarāti cāhu;
『ああ、私たちの愛する者が死なないでほしい』と言い、
Vatthena naṃ pārutaṃ nīharitvā,
布で覆って運び出し、
Citaṃ samādāya tatoḍahanti.
薪を積み上げて火葬します。
‘‘So ḍayhati sūlehi tujjamāno,
彼は一枚の布だけをまとい、財産を捨てて、
Ekena vatthena pahāya bhoge;
火の串で突かれながら焼かれます。
Na mīyamānassa bhavanti tāṇā,
死にゆく者には、この世の親族も、
Ñātīdha mittā atha vā sahāyā.
友人や仲間も避難所とはなりません。
‘‘Dāyādakā tassa dhanaṃ haranti,
相続人たちが彼の富を持ち去り、
Satto pana gacchati yena kammaṃ;
有情は自らの業の赴くところへと旅立ちます。
Na mīyamānaṃ dhanamanveti kiñci,
死にゆく者に富は一切ついていかず、
Puttā ca dārā ca dhanañca raṭṭhaṃ.
子どもたちも妻も富も国土もついていきません。
‘‘Na dīghamāyuṃ labhate dhanena, na cāpi vittena jaraṃ vihanti;
富によって長寿を得ることはできず、財産によって老いを滅ぼすこともできません。
Appaṃ hidaṃ jīvitamāhu dhīrā, asassataṃ vippariṇāmadhammaṃ.
賢者たちは、この命は短く、常ならず、変壊する性質のものだと言います。
‘‘Aḍḍhā daliddā ca phusanti phassaṃ,
富める者も貧しき者も触れに触れられ、
Bālo ca dhīro ca tatheva phuṭṭho;
愚者も賢者も同様に触れられます。
Bālo ca bālyā vadhitova seti,
しかし愚者は愚かさのゆえに打ちのめされて横たわり、
Dhīro ca na vedhati phassaphuṭṭho.
賢者は触れに触れられても動揺しません。
‘‘Tasmā hi paññāva dhanena seyyo,
それゆえに智慧こそが財産よりも優れており、
Yāya vosānamidhādhigacchati;
それによってこの世で究極の境地に達するのです。
Abyositattā hi bhavābhavesu,
輪廻の存在において究極を成し遂げていない人々は、
Pāpāni kammāni karonti mohā.
迷妄のゆえに悪業をなします。
‘‘Upeti gabbhañca parañca lokaṃ,
母胎に入り、他の世界へと行き、
Saṃsāramāpajja paramparāya;
次々と輪廻に陥ります。
Tassappapañño abhisaddahanto,
智慧の乏しい者は妄執に囚われて信じ込み、
Upeti gabbhañca parañca lokaṃ.
母胎に入り、他の世界へと行くのです。
‘‘Coro yathā sandhimukhe gahito,
あたかも、忍び込んだ穴で捕らえられた盗人が、
Sakammunā haññati pāpadhammo;
自らの悪業によって害されるように、
Evaṃ pajā pecca paramhi loke,
このように人々も来世において、
Sakammunā haññati pāpadhammo.
自らの悪業によって害されるのです。
‘‘Kāmāhi citrā madhurā manoramā,
欲望は多彩で甘美で魅惑的であり、
Virūparūpena mathenti cittaṃ;
さまざまな姿で心を掻き乱します。
Ādīnavaṃ kāmaguṇesu disvā,
欲望の対象における患難を見て、
Tasmā ahaṃ pabbajitomhi rāja.
王よ、それゆえに私は出家したのです。
‘‘Dumapphalāneva patanti māṇavā,
木の実が落ちるように人々は落ちていき、
Daharā ca vuḍḍhā ca sarīrabhedā;
若者も老人も身体の崩壊を迎えます。
Etampi disvā pabbajitomhi rāja,
これをも見て、王よ、私は出家しました。
Apaṇṇakaṃ sāmaññameva seyyo’’ti.
誤りのない沙門の道こそが優れているのです」
Raṭṭhapālasuttaṃ niṭṭhitaṃ dutiyaṃ.
第二のラッタパーラ経が終了した。
3. Maghadevasuttaṃ
3. マカデーヴァ経
308. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā mithilāyaṃ viharati maghadevaambavane . Atha kho bhagavā aññatarasmiṃ padese sitaṃ pātvākāsi. Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi – ‘‘ko nu kho hetu, ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya? Na akāraṇena tathāgatā sitaṃ pātukarontī’’ti. Atha kho āyasmā ānando ekaṃsaṃ cīvaraṃ katvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ko nu kho, bhante, hetu, ko paccayo bhagavato sitassa pātukammāya? Na akāraṇena tathāgatā sitaṃ pātukarontī’’ti. ‘‘Bhūtapubbaṃ, ānanda, imissāyeva mithilāyaṃ rājā ahosi maghadevo nāma dhammiko dhammarājā dhamme ṭhito mahārājā; dhammaṃ carati brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca; uposathañca upavasati cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassa. Atha kho, ānanda, rājā maghadevo bahūnaṃ vassānaṃ bahūnaṃ vassasatānaṃ bahūnaṃ vassasahassānaṃ accayena kappakaṃ āmantesi – ‘yadā me, samma kappaka, passeyyāsi sirasmiṃ palitāni jātāni, atha me āroceyyāsī’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho, ānanda, kappako rañño maghadevassa paccassosi. Addasā kho, ānanda, kappako bahūnaṃ vassānaṃ bahūnaṃ vassasatānaṃ bahūnaṃ vassasahassānaṃ accayena rañño maghadevassa sirasmiṃ palitāni jātāni. Disvāna rājānaṃ maghadevaṃ etadavoca – ‘pātubhūtā kho devassa devadūtā, dissanti sirasmiṃ palitāni jātānī’ti. ‘Tena hi, samma kappaka, tāni palitāni sādhukaṃ saṇḍāsena uddharitvā mama añjalismiṃ patiṭṭhāpehī’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho, ānanda, kappako rañño maghadevassa paṭissutvā tāni palitāni sādhukaṃ saṇḍāsena uddharitvā rañño maghadevassa añjalismiṃ patiṭṭhāpesi.
308. このように私は聞いた。ある時、世尊はミティラーのマカデーヴァのマンゴー園におられた。その時、世尊はある場所で微笑みを浮かべられた。そこで尊者アーナンダはこう思った。「世尊が微笑みを浮かべられた原因は何であり、縁は何であろうか。如来たちが理由なく微笑まれることはない」と。そこで尊者アーナンダは衣を片方の肩にかけ、世尊のいらっしゃる方角に合掌して世尊にこう申し上げた。「尊者よ、世尊が微笑みを浮かべられた原因は何であり、縁は何でしょうか。如来たちが理由なく微笑まれることはありません」「アーナンダよ、昔、このミティラーにマカデーヴァという名の王がいた。法に従う法王であり、法に立つ大王であった。彼はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守っていた。アーナンダよ、やがてマカデーヴァ王は、多くの年、多くの百年、多くの千年の後、理髪師に命じた。『親愛なる理髪師よ、私の頭に白髪が生えているのを見たら、その時に私に告げてくれ』。『かしこまりました、王よ』と、アーナンダよ、理髪師はマカデーヴァ王に答えた。アーナンダよ、理髪師は多くの年、多くの百年、多くの千年の後、マカデーヴァ王の頭に白髪が生えているのを見た。見て、マカデーヴァ王にこう申し上げた。『王よ、天の使いが現れました。頭に白髪が生えているのが見えます』。『それならば、親愛なる理髪師よ、その白髪を毛抜きで丁寧に抜き取って、私の手のひらに載せてくれ』。『かしこまりました、王よ』と、アーナンダよ、理髪師はマカデーヴァ王に答えて、その白髪を毛抜きで丁寧に抜き取り、マカデーヴァ王の手のひらに載せた。
309. ‘‘Atha kho, ānanda, rājā maghadevo kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ āmantāpetvā etadavoca – ‘pātubhūtā kho me, tāta kumāra, devadūtā; dissanti sirasmiṃ palitāni jātāni; bhuttā kho pana me mānusakā kāmā; samayo dibbe kāme pariyesituṃ. Ehi tvaṃ, tāta kumāra, imaṃ rajjaṃ paṭipajja. Ahaṃ pana kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmi. Tena hi, tāta kumāra, yadā tvampi passeyyāsi sirasmiṃ palitāni jātāni, atha kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ sādhukaṃ rajje samanusāsitvā kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyyāsi. Yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyāsi, mā kho me tvaṃ antimapuriso ahosi. Yasmiṃ kho, tāta kumāra, purisayuge vattamāne evarūpassa kalyāṇassa vattassa samucchedo hoti so tesaṃ antimapuriso hoti. Taṃ tāhaṃ, tāta kumāra, evaṃ vadāmi – yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyāsi, mā kho me tvaṃ antimapuriso ahosī’ti. Atha kho, ānanda, rājā maghadevo kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ sādhukaṃ rajje samanusāsitvā imasmiṃyeva maghadevaambavane kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbaji. So mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihāsi. Karuṇāsahagatena cetasā… muditāsahagatena cetasā… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihāsi.
309. アーナンダよ、そこでマカデーヴァ王は理髪師に最上の村を与え、長男の王子を呼び寄せてこう言った。『我が子たる王子よ、私に天の使いが現れた。頭に白髪が生えているのが見える。私は人間の諸々の欲望を享受した。いまや天の諸々の欲望を求める時である。さあ、我が子たる王子よ、この王国を受け継ぎなさい。私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家から出て出家する。それゆえ、我が子たる王子よ、お前もまた頭に白髪が生えているのを見たら、その時は理髪師に最上の村を与え、長男の王子に王国をよく教え導いた後、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家しなさい。私が設けたこの善き伝統を継承し、お前が私の最後の者となってはならない。我が子たる王子よ、ある人物の世代においてこのような善き伝統の断絶が生じるなら、その者が彼らの最後の者となるのである。我が子たる王子よ、それゆえに私はお前にこう言うのだ。「私が設けたこの善き伝統を継承し、お前が私の最後の者となってはならない」と』。アーナンダよ、そこでマカデーヴァ王は理髪師に最上の村を与え、長男の王子に王国をよく教え導いた後、このまさにマカデーヴァのマンゴー園において髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家した。彼は慈愛を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない慈愛を伴う心をもって、全世間を満たして住した。悲しみを伴う心をもって……喜悦を伴う心をもって……平静を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない平静を伴う心をもって、全世間を満たして住した。
‘‘Rājā kho panānanda, maghadevo caturāsītivassasahassāni kumārakīḷitaṃ kīḷi, caturāsītivassasahassāni oparajjaṃ kāresi, caturāsītivassasahassāni rajjaṃ kāresi, caturāsītivassasahassāni imasmiṃyeva maghadevaambavane agārasmā anagāriyaṃ pabbajito brahmacariyamacari. So cattāro brahmavihāre bhāvetvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmalokūpago ahosi.
アーナンダよ、実にマカデーヴァ王は八万四千年のあいだ王子の遊びを楽しみ、八万四千年のあいだ副王として統治し、八万四千年のあいだ王として君臨し、八万四千年のあいだこのまさにマカデーヴァのマンゴー園において家から出て出家して清浄行を修めた。彼は四つの崇高なる住まい(梵住)を修習して、身体が崩壊して死を迎えた後、梵天の世界に生まれた。
310. ‘‘Atha kho rañño, ānanda, maghadevassa putto bahūnaṃ vassānaṃ bahūnaṃ vassasatānaṃ bahūnaṃ vassasahassānaṃ accayena kappakaṃ āmantesi – ‘yadā me, samma kappaka, passeyyāsi sirasmiṃ palitāni jātāni, atha kho āroceyyāsī’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho, ānanda, kappako rañño maghadevassa puttassa paccassosi. Addasā kho, ānanda, kappako bahūnaṃ vassānaṃ bahūnaṃ vassasatānaṃ bahūnaṃ vassasahassānaṃ accayena rañño maghadevassa puttassa sirasmiṃ palitāni jātāni. Disvāna rañño maghadevassa puttaṃ etadavoca – ‘pātubhūtā kho devassa devadūtā; dissanti sirasmiṃ palitāni jātānī’ti. ‘Tena hi, samma kappaka, tāni palitāni sādhukaṃ saṇḍāsena uddharitvā mama añjalismiṃ patiṭṭhāpehī’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho, ānanda, kappako rañño maghadevassa puttassa paṭissutvā tāni palitāni sādhukaṃ saṇḍāsena uddharitvā rañño maghadevassa puttassa añjalismiṃ patiṭṭhāpesi.
310. アーナンダよ、そこでマカデーヴァ王の息子もまた、多くの年、多くの百年、多くの千年の後、理髪師に命じた。『親愛なる理髪師よ、私の頭に白髪が生えているのを見たら、その時に私に告げてくれ』。『かしこまりました、王よ』と、アーナンダよ、理髪師はマカデーヴァ王の息子に答えた。アーナンダよ、理髪師は多くの年、多くの百年、多くの千年の後、マカデーヴァ王の息子の頭に白髪が生えているのを見た。見て、マカデーヴァ王の息子にこう申し上げた。『王よ、天の使いが現れました。頭に白髪が生えているのが見えます』。『それならば、親愛なる理髪師よ、その白髪を毛抜きで丁寧に抜き取って、私の手のひらに載せてくれ』。『かしこまりました、王よ』と、アーナンダよ、理髪師はマカデーヴァ王の息子に答えて、その白髪を毛抜きで丁寧に抜き取り、マカデーヴァ王の息子の手のひらに載せた。
‘‘Atha kho, ānanda, rañño maghadevassa putto kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ āmantāpetvā etadavoca – ‘pātubhūtā kho, me, tāta kumāra, devadūtā; dissanti sirasmiṃ palitāni jātāni; bhuttā kho pana me mānusakā kāmā; samayo dibbe kāme pariyesituṃ. Ehi tvaṃ, tāta kumāra, imaṃ rajjaṃ paṭipajja. Ahaṃ pana kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmi. Tena hi, tāta kumāra, yadā tvampi passeyyāsi sirasmiṃ palitāni jātāni, atha kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ sādhukaṃ rajje samanusāsitvā kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyyāsi. Yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyāsi, mā kho me tvaṃ antimapuriso ahosi. Yasmiṃ kho, tāta kumāra, purisayuge vattamāne evarūpassa kalyāṇassa vattassa samucchedo hoti so tesaṃ antimapuriso hoti. Taṃ tāhaṃ, tāta kumāra, evaṃ vadāmi – yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyāsi, mā kho me tvaṃ antimapuriso ahosī’ti. Atha kho, ānanda, rañño maghadevassa putto kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ sādhukaṃ rajje samanusāsitvā imasmiṃyeva maghadevaambavane kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbaji. So mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihāsi. Karuṇāsahagatena cetasā… muditāsahagatena cetasā… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihāsi. Rañño kho panānanda, maghadevassa putto caturāsītivassasahassāni kumārakīḷitaṃ kīḷi, caturāsītivassasahassāni oparajjaṃ kāresi, caturāsītivassasahassāni rajjaṃ kāresi, caturāsītivassasahassāni imasmiṃyeva maghadevaambavane agārasmā anagāriyaṃ pabbajito brahmacariyamacari. So cattāro brahmavihāre bhāvetvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmalokūpago ahosi.
アーナンダよ、そこでマカデーヴァ王の息子は理髪師に最上の村を与え、長男の王子を呼び寄せてこう言った。『我が子たる王子よ、私に天の使いが現れた。頭に白髪が生えているのが見える。私は人間の諸々の欲望を享受した。いまや天の諸々の欲望を求める時である。さあ、我が子たる王子よ、この王国を受け継ぎなさい。私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家から出て出家する。それゆえ、我が子たる王子よ、お前もまた頭に白髪が生えているのを見たら、その時は理髪師に最上の村を与え、長男の王子に王国をよく教え導いた後、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家しなさい。私が設けたこの善き伝統を継承し、お前が私の最後の者となってはならない。我が子たる王子よ、ある人物の世代においてこのような善き伝統の断絶が生じるなら、その者が彼らの最後の者となるのである。我が子たる王子よ、それゆえに私はお前にこう言うのだ。「私が設けたこの善き伝統を継承し、お前が私の最後の者となってはならない」と』。アーナンダよ、そこでマカデーヴァ王の息子は理髪師に最上の村を与え、長男の王子に王国をよく教え導いた後、このまさにマカデーヴァのマンゴー園において髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家した。彼は慈愛を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない慈愛を伴う心をもって、全世間を満たして住した。悲しみを伴う心をもって……喜悦を伴う心をもって……平静を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない平静を伴う心をもって、全世間を満たして住した。アーナンダよ、実にマカデーヴァ王の息子も八万四千年のあいだ王子の遊びを楽しみ、八万四千年のあいだ副王として統治し、八万四千年のあいだ王として君臨し、八万四千年のあいだこのまさにマカデーヴァのマンゴー園において家から出て出家して清浄行を修めた。彼は四つの崇高なる住まいを修習して、身体が崩壊して死を迎えた後、梵天の世界に生まれた。
311. ‘‘Rañño kho panānanda, maghadevassa puttapaputtakā tassa paramparā caturāsītirājasahassāni imasmiṃyeva maghadevaambavane kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajiṃsu. Te mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihariṃsu, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihariṃsu. Karuṇāsahagatena cetasā… muditāsahagatena cetasā… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihariṃsu, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihariṃsu. Caturāsītivassasahassāni kumārakīḷitaṃ kīḷiṃsu, caturāsītivassasahassāni oparajjaṃ kāresuṃ, caturāsītivassasahassāni rajjaṃ kāresuṃ, caturāsītivassasahassāni imasmiṃyeva maghadevaambavane agārasmā anagāriyaṃ pabbajitā brahmacariyamacariṃsu. Te cattāro brahmavihāre bhāvetvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmalokūpagā ahesuṃ. Nimi tesaṃ rājā pacchimako ahosi dhammiko dhammarājā dhamme ṭhito mahārājā; dhammaṃ carati brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca; uposathañca upavasati cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassa.
311. アーナンダよ、実にマカデーヴァ王の子孫たち、その血統の八万四千の王たちも、このまさにマカデーヴァのマンゴー園において髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家した。彼らは慈愛を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない慈愛を伴う心をもって、全世間を満たして住した。悲しみを伴う心をもって……喜悦を伴う心をもって……平静を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない平静を伴う心をもって、全世間を満たして住した。彼らは八万四千年のあいだ王子の遊びを楽しみ、八万四千年のあいだ副王として統治し、八万四千年のあいだ王として君臨し、八万四千年のあいだこのまさにマカデーヴァのマンゴー園において家から出て出家して清浄行を修めた。彼らは四つの崇高なる住まいを修習して、身体が崩壊して死を迎えた後、梵天の世界に生まれた。ニミはその王たちの最後の者であり、法に従う法王であり、法に立つ大王であった。彼はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守っていた。
312. ‘‘Bhūtapubbaṃ, ānanda, devānaṃ tāvatiṃsānaṃ sudhammāyaṃ sabhāyaṃ sannisinnānaṃ sannipatitānaṃ ayamantarākathā udapādi – ‘lābhā vata, bho, videhānaṃ, suladdhaṃ vata, bho, videhānaṃ, yesaṃ nimi rājā dhammiko dhammarājā dhamme ṭhito mahārājā; dhammaṃ carati brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca; uposathañca upavasati cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassā’ti. Atha kho, ānanda, sakko devānamindo deve tāvatiṃse āmantesi – ‘iccheyyātha no tumhe, mārisā, nimiṃ rājānaṃ daṭṭhu’nti? ‘Icchāma mayaṃ, mārisa, nimiṃ rājānaṃ daṭṭhu’nti. Tena kho pana, ānanda, samayena nimi rājā tadahuposathe pannarase sīsaṃnhāto uposathiko uparipāsādavaragato nisinno hoti. Atha kho, ānanda, sakko devānamindo – seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya, evameva – devesu tāvatiṃsesu antarahito nimissa rañño pamukhe pāturahosi. Atha kho, ānanda, sakko devānamindo nimiṃ rājānaṃ etadavoca – ‘lābhā te, mahārāja, suladdhaṃ te, mahārāja. Devā, mahārāja, tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ kittayamānarūpā sannisinnā – ‘‘lābhā vata, bho, videhānaṃ, suladdhaṃ vata, bho, videhānaṃ, yesaṃ nimi rājā dhammiko dhammarājā dhamme ṭhito mahārājā; dhammaṃ carati brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca; uposathañca upavasati cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassā’’ti. Devā te, mahārāja, tāvatiṃsā dassanakāmā. Tassa te ahaṃ, mahārāja, sahassayuttaṃ ājaññarathaṃ pahiṇissāmi; abhiruheyyāsi, mahārāja, dibbaṃ yānaṃ avikampamāno’ti. Adhivāsesi kho, ānanda, nimi rājā tuṇhībhāvena.
312. アーナンダよ、昔、三十三天の神々がスダンマーの集会場に集まり着席していたとき、このような会話が起こった。『友よ、ヴィデーハの人々は実に幸いである、友よ、ヴィデーハの人々は実によいものを得ている。彼らには、法に従う法王であり法に立つ大王であるニミ王がおり、彼はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守っている』と。アーナンダよ、そこで帝釈天は三十三天の神々に呼びかけた。『友よ、あなた方はニミ王を見たいと望むか』。『友よ、私たちはニミ王を見たいと望みます』。アーナンダよ、その時、ニミ王はその日の十五日の布薩の日に頭を洗い、布薩を守り、宮殿の最上階に昇って座っていた。アーナンダよ、そこで帝釈天は、あたかも力強い男が曲げた腕を伸ばし、あるいは伸ばした腕を曲げるかのように、三十三天から消え去り、ニミ王の面前に現れた。アーナンダよ、そこで帝釈天はニミ王にこう言った。『大王よ、あなたにとって利益であり、大王よ、あなたにとって幸いである。大王よ、三十三天の神々はスダンマーの集会場に集まり、「友よ、ヴィデーハの人々は実に幸いである、友よ、ヴィデーハの人々は実によいものを得ている。彼らには、法に従う法王であり法に立つ大王であるニミ王がおり、彼はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守っている」と称賛して座っている。大王よ、三十三天の神々はあなたに会うことを望んでいる。大王よ、私はあなたに千頭立ての名馬の戦車を送ろう。大王よ、恐れることなく天の車にお乗りなさい』。アーナンダよ、ニミ王は沈黙によって承諾した。
313. ‘‘Atha kho, ānanda, sakko devānamindo nimissa rañño adhivāsanaṃ viditvā – seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya, evameva – nimissa rañño pamukhe antarahito devesu tāvatiṃsesu pāturahosi. Atha kho, ānanda, sakko devānamindo mātaliṃ saṅgāhakaṃ āmantesi – ‘ehi tvaṃ, samma mātali, sahassayuttaṃ ājaññarathaṃ yojetvā nimiṃ rājānaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadehi – ayaṃ te, mahārāja, sahassayutto ājaññaratho sakkena devānamindena pesito; abhiruheyyāsi, mahārāja, dibbaṃ yānaṃ avikampamāno’ti. ‘Evaṃ, bhaddantavā’ti kho, ānanda, mātali saṅgāhako sakkassa devānamindassa paṭissutvā sahassayuttaṃ ājaññarathaṃ yojetvā nimiṃ rājānaṃ upasaṅkamitvā etadavoca – ‘ayaṃ te, mahārāja, sahassayutto ājaññaratho sakkena devānamindena pesito; abhiruha, mahārāja, dibbaṃ yānaṃ avikampamāno. Api ca, mahārāja, katamena taṃ nemi, yena vā pāpakammā pāpakānaṃ kammānaṃ vipākaṃ paṭisaṃvedenti, yena vā kalyāṇakammā kalyāṇakammānaṃ vipākaṃ paṭisaṃvedentī’ti? ‘Ubhayeneva maṃ, mātali, nehī’ti. Sampavesesi kho, ānanda, mātali, saṅgāhako nimiṃ rājānaṃ sudhammaṃ sabhaṃ. Addasā kho, ānanda, sakko devānamindo nimiṃ rājānaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna nimiṃ rājānaṃ etadavoca – ‘ehi kho, mahārāja. Svāgataṃ, mahārāja. Devā te dassanakāmā, mahārāja, tāvatiṃsā sudhammāyaṃ sabhāyaṃ kittayamānarūpā sannisinnā – ‘‘lābhā vata, bho, videhānaṃ, suladdhaṃ vata, bho, videhānaṃ, yesaṃ nimi rājā dhammiko dhammarājā dhamme ṭhito mahārājā; dhammaṃ carati brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca; uposathañca upavasati cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassā’’ti. Devā te, mahārāja, tāvatiṃsā dassanakāmā. Abhirama, mahārāja, devesu devānubhāvenā’ti. ‘Alaṃ, mārisa, tattheva maṃ mithilaṃ paṭinetu. Tathāhaṃ dhammaṃ carissāmi brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca; uposathañca upavasāmi cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassā’ti.
313. アーナンダよ、そこで帝釈天はニミ王の承諾を知り、あたかも力強い男が曲げた腕を伸ばし、あるいは伸ばした腕を曲げるかのように、ニミ王の面前から消え去り、三十三天の神々の間に現れた。アーナンダよ、そこで帝釈天は御者のマータリに命じた。『さあ、親愛なるマータリよ、千頭立ての名馬の戦車を用意してニミ王のもとへ行き、このように言いなさい。「大王よ、この千頭立ての名馬の戦車は帝釈天によって送られたものです。大王よ、恐れることなく天の車にお乗りください」と』。『かしこまりました、主よ』と、アーナンダよ、御者のマータリは帝釈天に答えて千頭立ての名馬の戦車を用意し、ニミ王のもとへ行ってこう申し上げた。『大王よ、この千頭立ての名馬の戦車は帝釈天によって送られたものです。大王よ、恐れることなく天の車にお乗りください。ところで大王よ、どちらの道でお連れしましょうか。悪業をなした者たちが悪業の報いを受ける道でしょうか、それとも善業をなした者たちが善業の報いを受ける道でしょうか』。『マータリよ、私を両方の道を通してお連れせよ』。アーナンダよ、御者のマータリはニミ王をスダンマーの集会場へと案内した。アーナンダよ、帝釈天は遠くからやって来るニミ王を見た。見て、ニミ王にこう言った。『大王よ、ようこそ。大王よ、歓迎いたします。大王よ、三十三天の神々はあなたに会うことを望み、スダンマーの集会場に集まり、「友よ、ヴィデーハの人々は実に幸いである、友よ、ヴィデーハの人々は実によいものを得ている。彼らには、法に従う法王であり法に立つ大王であるニミ王がおり、彼はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守っている」と称賛して座っています。大王よ、三十三天の神々はあなたに会うことを望んでいます。大王よ、神々の中で神々の力によって楽しんでください』。『友よ、結構です。私をそのままミティラーへ連れ戻してください。そこで私はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守りましょう』。
314. ‘‘Atha kho, ānanda, sakko devānamindo mātaliṃ saṅgāhakaṃ āmantesi – ‘ehi tvaṃ, samma mātali, sahassayuttaṃ ājaññarathaṃ yojetvā nimiṃ rājānaṃ tattheva mithilaṃ paṭinehī’ti. ‘Evaṃ, bhaddantavā’ti kho, ānanda, mātali saṅgāhako sakkassa devānamindassa paṭissutvā sahassayuttaṃ ājaññarathaṃ yojetvā nimiṃ rājānaṃ tattheva mithilaṃ paṭinesi. Tatra sudaṃ, ānanda, nimi rājā dhammaṃ carati brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca, uposathañca upavasati cātuddasiṃ pañcadasiṃ aṭṭhamiñca pakkhassāti. Atha kho, ānanda, nimi rājā bahūnaṃ vassānaṃ bahūnaṃ vassasatānaṃ bahūnaṃ vassasahassānaṃ accayena kappakaṃ āmantesi – ‘yadā me, samma kappaka, passeyyāsi sirasmiṃ palitāni jātāni, atha me āroceyyāsī’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho, ānanda, kappako nimissa rañño paccassosi. Addasā kho, ānanda, kappako bahūnaṃ vassānaṃ bahūnaṃ vassasatānaṃ bahūnaṃ vassasahassānaṃ accayena nimissa rañño sirasmiṃ palitāni jātāni. Disvāna nimiṃ rājānaṃ etadavoca – ‘pātubhūtā kho devassa devadūtā; dissanti sirasmiṃ palitāni jātānī’ti. ‘Tena hi, samma kappaka, tāni palitāni sādhukaṃ saṇḍāsena uddharitvā mama añjalismiṃ patiṭṭhāpehī’ti. ‘Evaṃ, devā’ti kho, ānanda, kappako nimissa rañño paṭissutvā tāni palitāni sādhukaṃ saṇḍāsena uddharitvā nimissa rañño añjalismiṃ patiṭṭhāpesi. Atha kho, ānanda, nimi rājā kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ āmantāpetvā etadavoca – ‘pātubhūtā kho me, tāta kumāra, devadūtā; dissanti sirasmiṃ palitāni jātāni; bhuttā kho pana me mānusakā kāmā; samayo dibbe kāme pariyesituṃ. Ehi tvaṃ, tāta kumāra, imaṃ rajjaṃ paṭipajja. Ahaṃ pana kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajissāmi. Tena hi, tāta kumāra, yadā tvampi passeyyāsi sirasmiṃ palitāni jātāni, atha kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ sādhukaṃ rajje samanusāsitvā kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajeyyāsi. Yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyāsi, mā kho me tvaṃ antimapuriso ahosi. Yasmiṃ kho, tāta kumāra, purisayuge vattamāne evarūpassa kalyāṇassa vattassa samucchedo hoti so tesaṃ antimapuriso hoti. Taṃ tāhaṃ, tāta kumāra, evaṃ vadāmi – ‘yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyāsi, mā kho me tvaṃ antimapuriso ahosī’ti.
314. アーナンダよ、そこで帝釈天は御者のマータリに命じた。『さあ、親愛なるマータリよ、千頭立ての名馬の戦車を用意して、ニミ王をそのままミティラーへ連れ戻しなさい』。『かしこまりました、主よ』と、アーナンダよ、御者のマータリは帝釈天に答えて千頭立ての名馬の戦車を用意し、ニミ王をそのままミティラーへ連れ戻した。アーナンダよ、そこでニミ王はバラモンや資産家たち、町の人々や地方の人々に法を実践し、半月の十四日、十五日、八日に布薩を守った。アーナンダよ、やがてニミ王は多くの年、多くの百年、多くの千年の後、理髪師に命じた。『親愛なる理髪師よ、私の頭に白髪が生えているのを見たら、その時に私に告げてくれ』。『かしこまりました、王よ』と、アーナンダよ、理髪師はニミ王に答えた。アーナンダよ、理髪師は多くの年、多くの百年、多くの千年の後、ニミ王の頭に白髪が生えているのを見た。見て、ニミ王にこう申し上げた。『王よ、天の使いが現れました。頭に白髪が生えているのが見えます』。『それならば、親愛なる理髪師よ、その白髪を毛抜きで丁寧に抜き取って、私の手のひらに載せてくれ』。『かしこまりました、王よ』と、アーナンダよ、理髪師はニミ王に答えて、その白髪を毛抜きで丁寧に抜き取り、ニミ王の手のひらに載せた。アーナンダよ、そこでニミ王は理髪師に最上の村を与え、長男の王子を呼び寄せてこう言った。『我が子たる王子よ、私に天の使いが現れた。頭に白髪が生えているのが見える。私は人間の諸々の欲望を享受した。いまや天の諸々の欲望を求める時である。さあ、我が子たる王子よ、この王国を受け継ぎなさい。私は髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって、家から出て出家する。それゆえ、我が子たる王子よ、お前もまた頭に白髪が生えているのを見たら、その時は理髪師に最上の村を与え、長男の王子に王国をよく教え導いた後、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家しなさい。私が設けたこの善き伝統を継承し、お前が私の最後の者となってはならない。我が子たる王子よ、ある人物の世代においてこのような善き伝統の断絶が生じるなら、その者が彼らの最後の者となるのである。我が子たる王子よ、それゆえに私はお前にこう言うのだ。「私が設けたこの善き伝統を継承し、お前が私の最後の者となってはならない」と』。
315. ‘‘Atha kho, ānanda, nimi rājā kappakassa gāmavaraṃ datvā jeṭṭhaputtaṃ kumāraṃ sādhukaṃ rajje samanusāsitvā imasmiṃyeva maghadevaambavane kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbaji. So mettāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ mettāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihāsi. Karuṇāsahagatena cetasā… muditāsahagatena cetasā… upekkhāsahagatena cetasā ekaṃ disaṃ pharitvā vihāsi, tathā dutiyaṃ, tathā tatiyaṃ, tathā catutthaṃ; iti uddhamadho tiriyaṃ sabbadhi sabbattatāya sabbāvantaṃ lokaṃ upekkhāsahagatena cetasā vipulena mahaggatena appamāṇena averena abyābajjhena pharitvā vihāsi. Nimi kho, panānanda, rājā caturāsītivassasahassāni kumārakīḷitaṃ kīḷi, caturāsītivassasahassāni oparajjaṃ kāresi, caturāsītivassasahassāni rajjaṃ kāresi, caturāsītivassasahassāni imasmiṃyeva maghadevaambavane agārasmā anagāriyaṃ pabbajito brahmacariyamacari. So cattāro brahmavihāre bhāvetvā kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahmalokūpago ahosi. Nimissa kho panānananda, rañño kaḷārajanako nāma putto ahosi. Na so agārasmā anagāriyaṃ pabbaji. So taṃ kalyāṇaṃ vattaṃ samucchindi. So tesaṃ antimapuriso ahosi.
315. アーナンダよ、そこでニミ王は理髪師に最上の村を与え、長男の王子に王国をよく教え導いた後、このまさにマカデーヴァのマンゴー園において髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣を身にまとって家から出て出家した。彼は慈愛を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない慈愛を伴う心をもって、全世間を満たして住した。悲しみを伴う心をもって……喜悦を伴う心をもって……平静を伴う心をもって一方向を満たして住し、同様に第二の方向を、同様に第三の方向を、同様に第四の方向を満たして住した。このように上へ、下へ、横へ、すべての場所を、すべての生きとし生けるものに対して、広大で、無量で、怨みなく、害意のない平静を伴う心をもって、全世間を満たして住した。アーナンダよ、実にニミ王は八万四千年のあいだ王子の遊びを楽しみ、八万四千年のあいだ副王として統治し、八万四千年のあいだ王として君臨し、八万四千年のあいだこのまさにマカデーヴァのマンゴー園において家から出て出家して清浄行を修めた。彼は四つの崇高なる住まいを修習して、身体が崩壊して死を迎えた後、梵天の世界に生まれた。しかしアーナンダよ、ニミ王にはカラアラジャナカという名の息子がいた。彼は家から出て出家しなかった。彼はその善き伝統を断絶させた。彼が彼らの最後の者となった。
316. ‘‘Siyā kho pana te, ānanda, evamassa – ‘añño nūna tena samayena rājā maghadevo ahosi, yena taṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihita’nti . Na kho panetaṃ, ānanda, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Ahaṃ tena samayena rājā maghadevo ahosiṃ. (Ahaṃ taṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihiniṃ,) mayā taṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ; pacchimā janatā anuppavattesi. Taṃ kho panānanda, kalyāṇaṃ vattaṃ na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, yāvadeva brahmalokūpapattiyā. Idaṃ kho panānanda, etarahi mayā kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati. Katamañcānanda, etarahi mayā kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati? Ayameva ariyo aṭṭhaṅgiko maggo, seyyathidaṃ – sammādiṭṭhi, sammāsaṅkappo, sammāvācā, sammākammanto, sammāājīvo, sammāvāyāmo, sammāsati, sammāsamādhi. Idaṃ kho, ānanda, etarahi mayā kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati. Taṃ vo ahaṃ, ānanda, evaṃ vadāmi – ‘yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyātha, mā kho me tumhe antimapurisā ahuvattha’. Yasmiṃ kho, ānanda, purisayuge vattamāne evarūpassa kalyāṇassa vattassa samucchedo hoti so tesaṃ antimapuriso hoti. Taṃ vo ahaṃ, ānanda, evaṃ vadāmi – ‘yena me idaṃ kalyāṇaṃ vattaṃ nihitaṃ anuppavatteyyātha, mā kho me tumhe antimapurisā ahuvatthā’’’ti.
316. アーナンダよ、あなたにはこのように思われるかもしれない。『その時、その善き伝統を設けたマカデーヴァ王とは、きっと他の者であったのだろう』と。しかしアーナンダよ、そのように見るべきではない。私がその時、マカデーヴァ王であったのだ。私がその善き伝統を設けたのであり、後の世代の人々がそれを継承したのである。しかしアーナンダよ、その善き伝統は完全な離欲のためにも、貪りの消滅のためにも、滅尽のためにも、静寂のためにも、直観のためにも、正自覚のためにも、涅槃のためにも資するものではなく、ただ梵天の世界への転生に資するだけのものであった。しかしアーナンダよ、今、私によって設けられた善き伝統は、完全な離欲、貪りの消滅、滅尽、静寂、直観、正自覚、涅槃へと決定的に資するものである。アーナンダよ、では、今、私によって設けられた、完全な離欲、貪りの消滅、滅尽、静寂、直観、正自覚、涅槃へと決定的に資する善き伝統とは何か。それはまさにこの高貴な八支の道(八正道)であり、すなわち、正見、正思惟、正語、正業、正命、正精進、正念、正定である。アーナンダよ、これこそが、今、私によって設けられた、完全な離欲、貪りの消滅、滅尽、静寂、直観、正自覚、涅槃へと決定的に資する善き伝統である。アーナンダよ、それゆえに私はあなた方にこう言うのだ。『私が設けたこの善き伝統をあなた方は継承せよ。あなた方が私の最後の者となってはならない』と。アーナンダよ、ある人物の世代においてこのような善き伝統の断絶が生じるなら、その者が彼らの最後の者となるのである。アーナンダよ、それゆえに私はあなた方にこう言うのだ。『私が設けたこの善き伝統をあなた方は継承せよ。あなた方が私の最後の者となってはならない』と」
Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
世尊はこのように説かれた。尊者アーナンダは心から喜び、世尊の説法を歓喜して受け入れた。
Maghadevasuttaṃ niṭṭhitaṃ tatiyaṃ.
第三のマカデーヴァ経が終了した。
4. Madhurasuttaṃ
4. マドゥラー経
317. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ āyasmā mahākaccāno madhurāyaṃ viharati gundāvane. Assosi kho rājā mādhuro avantiputto – ‘‘samaṇo khalu, bho, kaccāno madhurāyaṃ viharati gundāvane. Taṃ kho pana bhavantaṃ kaccānaṃ evaṃ kalyāṇo kittisaddo abbhuggato – ‘paṇḍito viyatto medhāvī bahussuto cittakathī kalyāṇapaṭibhāno vuddho ceva arahā ca’. Sādhu kho pana tathārūpānaṃ arahataṃ dassanaṃ hotī’’ti. Atha kho rājā mādhuro avantiputto bhadrāni bhadrāni yānāni yojāpetvā bhadraṃ yānaṃ abhiruhitvā bhadrehi bhadrehi yānehi madhurāya niyyāsi mahaccarājānubhāvena āyasmantaṃ mahākaccānaṃ dassanāya. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova yenāyasmā mahākaccāno tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmatā mahākaccānena saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rājā mādhuro avantiputto āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etadavoca – ‘‘brāhmaṇā, bho kaccāna, evamāhaṃsu – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo; brāhmaṇova sukko vaṇṇo, kaṇho añño vaṇṇo; brāhmaṇāva sujjhanti, no abrāhmaṇā; brāhmaṇāva brahmuno puttā orasā mukhato jātā brahmajā brahmanimmitā brahmadāyādā’ti. Idha bhavaṃ kaccāno kimakkhāyī’’ti? ‘‘Ghosoyeva kho eso, mahārāja, lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo; brāhmaṇova sukko vaṇṇo, kaṇho añño vaṇṇo; brāhmaṇāva sujjhanti, no abrāhmaṇā; brāhmaṇāva brahmuno puttā orasā mukhato jātā brahmajā brahmanimmitā brahmadāyādā’ti. Tadamināpetaṃ, mahārāja, pariyāyena veditabbaṃ yathā ghosoyeveso lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo…pe… brahmadāyādā’’’ti.
317. このように私は聞いた。ある時、尊者大カッチャーナはマドゥラーのグンダーの森におられた。マドゥラーのアヴァンティ王の子は聞いた。「沙門カッチャーナがマドゥラーのグンダーの森におられるという。その尊者カッチャーナにはこのような善き名声が高まっている。『賢明であり、聡明であり、智慧あり、博識であり、巧みな弁舌をなし、優れた機知をもち、年長であり、阿羅漢である』と。そのような阿羅漢にお目にかかるのはまことに喜ばしいことである」と。そこでマドゥラーのアヴァンティ王の子は、次々と素晴らしい乗り物を用意させ、素晴らしい乗り物に乗り、素晴らしい乗り物の列とともに大いなる王の威容をととのえて、尊者大カッチャーナに会うためにマドゥラーを出発した。乗り物で行けるところまで乗り物で行き、乗り物から降りて、徒歩で尊者大カッチャーナのところへ近づいた。近づいて、尊者大カッチャーナと挨拶を交わした。歓迎と記憶に残る語らいを終えて、一方に座った。一方に座ったマドゥラーのアヴァンティ王の子は、尊者大カッチャーナにこう申し上げた。「尊者カッチャーナよ、バラモンたちはこのように言っています。『バラモンこそが最上の階級であり、他の階級は卑しい。バラモンこそが清らかな階級であり、他の階級は黒い。バラモンのみが清まり、バラモン以外の者は清まらない。バラモンこそが梵天の真実の息子であり、口から生まれ、梵天から生まれ、梵天によって造られ、梵天の相続人である』と。これについて尊者カッチャーナはどのようにおっしゃいますか」「大王よ、世間において『バラモンこそが最上の階級であり、他の階級は卑しい。バラモンこそが清らかな階級であり、他の階級は黒い。バラモンのみが清まり、バラモン以外の者は清まらない。バラモンこそが梵天の真実の息子であり、口から生まれ、梵天から生まれ、梵天によって造られ、梵天の相続人である』と言われているのは、ただの噂(世間の言説)にすぎません。大王よ、それが世間において『バラモンこそが最上の階級であり、他の階級は卑しい……乃至……梵天の相続人である』という単なる噂にすぎないことは、このような筋道からも知られるべきです」
318. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, khattiyassa cepi ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā khattiyopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… brāhmaṇopissāssa… vessopissāssa… suddopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti? ‘‘Khattiyassa cepi, bho kaccāna, ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā khattiyopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… brāhmaṇopissāssa… vessopissāssa… suddopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti.
318. 「大王よ、あなたはどう思われますか。王族に財産や穀物や銀や金が豊かにあるなら、王族であっても彼のために早く起き、遅く寝て、言われた通りに動き、好ましく振る舞い、快い言葉を語るでしょうか。……バラモンであっても……庶民であっても……奴隷(隷属民)であっても、彼のために早く起き、遅く寝て、言われた通りに動き、好ましく振る舞い、快い言葉を語るでしょうか」「尊者カッチャーナよ、王族に財産や穀物や銀や金が豊かにあるなら、王族であっても彼のために早く起き、遅く寝て、言われた通りに動き、好ましく振る舞い、快い言葉を語るでしょう。……バラモンであっても……庶民であっても……奴隷であっても、彼のために早く起き、遅く寝て、言われた通りに動き、好ましく振る舞い、快い言葉を語るでしょう」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, brāhmaṇassa cepi ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā brāhmaṇopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… vessopissāssa… suddopissāssa … khattiyopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti? ‘‘Brāhmaṇassa cepi, bho kaccāna, ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā brāhmaṇopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… vessopissāssa… suddopissāssa … khattiyopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。もしバラモンが財産や穀物、銀や金によって豊かになったなら、バラモンもまた彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょうか。また、ヴァイシャも……シュードラも……クシャトリヤもまた、彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、もしバラモンが財産や穀物、銀や金によって豊かになったなら、バラモンもまた彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょう。また、ヴァイシャも……シュードラも……クシャトリヤもまた、彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょう」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, vessassa cepi ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā vessopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… suddopissāssa… khattiyopissāssa… brāhmaṇopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti? ‘‘Vessassa cepi, bho kaccāna, ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā vessopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… suddopissāssa… khattiyopissāssa… brāhmaṇopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。もしヴァイシャが財産や穀物、銀や金によって豊かになったなら、ヴァイシャもまた彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょうか。また、シュードラも……クシャトリヤも……バラモンもまた、彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、もしヴァイシャが財産や穀物、銀や金によって豊かになったなら、ヴァイシャもまた彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょう。また、シュードラも……クシャトリヤも……バラモンもまた、彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょう」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, suddassa cepi ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā suddopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī… khattiyopissāssa… brāhmaṇopissāssa… vessopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti? ‘‘Suddassa cepi, bho kaccāna, ijjheyya dhanena vā dhaññena vā rajatena vā jātarūpena vā suddopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādīti… khattiyopissāssa… brāhmaṇopissāssa… vessopissāssa pubbuṭṭhāyī pacchānipātī kiṃkārapaṭissāvī manāpacārī piyavādī’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。もしシュードラが財産や穀物、銀や金によって豊かになったなら、シュードラもまた彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょうか。また、クシャトリヤも……バラモンも……ヴァイシャもまた、彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、もしシュードラが財産や穀物、銀や金によって豊かになったなら、シュードラもまた彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょう。また、クシャトリヤも……バラモンも……ヴァイシャもまた、彼のために早起きして仕え、遅く臥し、言いつけに従い、意に適う振る舞いをし、愛語を語る者となるでしょう」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yadi evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho kaccāna, evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti. Nesaṃ ettha kiñci nānākaraṇaṃ samanupassāmī’’ti. ‘‘Imināpi kho etaṃ, mahārāja, pariyāyena veditabbaṃ yathā ghoso yeveso lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo…pe… brahmadāyādā’’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。このような場合、これら四つの階級は同等でしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、実にこのような場合、これら四つの階級は同等です。私にはこの点に関して彼らに何の違いも認められません」「大王よ、この理由によっても、世間において『バラモンのみが最上の階級であり、他の階級は劣っている……梵天の相続人である』と言われているのは、ただの噂にすぎないことが知られるべきです」
319. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idhassa khattiyo pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavāco pharusavāco samphappalāpī abhijjhālu byāpannacitto micchādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyya no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Khattiyopi hi, bho kaccāna, pāṇātipātī adinnādāyī kāmesumicchācārī musāvādī pisuṇavāco pharusavāco samphappalāpī abhijjhālu byāpannacitto micchādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyya. Evaṃ me ettha hoti, evañca pana me etaṃ arahataṃ suta’’nti.
319. 「大王よ、これをどう思いますか。ここにクシャトリヤがいて、生き物を殺し、与えられていないものを奪い、不倫を行い、嘘をつき、悪口を言い、荒々しい言葉を語り、無益なおしゃべりをし、貪欲であり、悪意を抱き、誤った見解を持っているとすれば、彼は身体の崩壊後、死後に、悪趣、苦界、堕落処、地獄へと生まれるでしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、クシャトリヤであっても、生き物を殺し、与えられていないものを奪い、不倫を行い、嘘をつき、悪口を言い、荒々しい言葉を語り、無益なおしゃべりをし、貪欲であり、悪意を抱き、誤った見解を持っているなら、身体の崩壊後、死後に、悪趣、苦界、堕落処、地獄へと生まれるでしょう。私にはこのように思われますし、また私は阿羅漢たちからもそのように聞いております」
‘‘Sādhu sādhu, mahārāja! Sādhu kho te etaṃ, mahārāja, evaṃ hoti, sādhu ca pana te etaṃ arahataṃ sutaṃ. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idhassa brāhmaṇo…pe… idhassa vesso…pe… idhassa suddo pāṇātipātī adinnādāyī…pe… micchādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyya no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Suddopi hi, bho kaccāna, pāṇātipātī adinnādāyī…pe… micchādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjeyya. Evaṃ me ettha hoti, evañca pana me etaṃ arahataṃ suta’’nti.
「善いかな、善いかな、大王よ。大王よ、あなたがそのように思われるのは善いことであり、またあなたが阿羅漢たちからそのように聞かれたのも善いことです。大王よ、これをどう思いますか。ここにバラモンが……ヴァイシャが……シュードラがいて、生き物を殺し、与えられていないものを奪い……誤った見解を持っているとすれば、彼は身体の崩壊後、死後に、悪趣、苦界、堕落処、地獄へと生まれるでしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、シュードラであっても、生き物を殺し、与えられていないものを奪い……誤った見解を持っているなら、身体の崩壊後、死後に、悪趣、苦界、堕落処、地獄へと生まれるでしょう。私にはこのように思われますし、また私は阿羅漢たちからもそのように聞いております」
‘‘Sādhu sādhu, mahārāja! Sādhu kho te etaṃ, mahārāja, evaṃ hoti, sādhu ca pana te etaṃ arahataṃ sutaṃ. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yadi evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho kaccāna, evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti. Nesaṃ ettha kiñci nānākaraṇaṃ samanupassāmī’’ti. ‘‘Imināpi kho etaṃ, mahārāja, pariyāyena veditabbaṃ yathā ghoso yeveso lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo…pe… brahmadāyādā’’’ti.
「善いかな、善いかな、大王よ。大王よ、あなたがそのように思われるのは善いことであり、またあなたが阿羅漢たちからそのように聞かれたのも善いことです。大王よ、これをどう思いますか。このような場合、これら四つの階級は同等でしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、実にこのような場合、これら四つの階級は同等です。私にはこの点に関して彼らに何の違いも認められません」「大王よ、この理由によっても、世間において『バラモンのみが最上の階級であり、他の階級は劣っている……梵天の相続人である』と言われているのは、ただの噂にすぎないことが知られるべきです」
320. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idhassa khattiyo pāṇātipātā paṭivirato, adinnādānā paṭivirato, kāmesumicchācārā paṭivirato, musāvādā paṭivirato, pisuṇāya vācāya paṭivirato, pharusāya vācāya paṭivirato, samphappalāpā paṭivirato, anabhijjhālu abyāpannacitto sammādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Khattiyopi hi, bho kaccāna, pāṇātipātā paṭivirato, adinnādānā paṭivirato, kāmesumicchācārā paṭivirato, musāvādā paṭivirato, pisuṇāya vācāya paṭivirato, pharusāya vācāya paṭivirato, samphappalāpā paṭivirato, anabhijjhālu abyāpannacitto sammādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya. Evaṃ me ettha hoti, evañca pana me etaṃ arahataṃ suta’’nti.
320. 「大王よ、これをどう思いますか。ここにクシャトリヤがいて、生き物を殺すことを離れ、与えられていないものを奪うことを離れ、不倫を離れ、嘘をつくことを離れ、悪口を離れ、荒々しい言葉を離れ、無益なおしゃべりを離れ、貪欲でなく、悪意を抱かず、正しい見解を持っているとすれば、彼は身体の崩壊後、死後に、善趣、天界に生まれるでしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、クシャトリヤであっても、生き物を殺すことを離れ、与えられていないものを奪うことを離れ、不倫を離れ、嘘をつくことを離れ、悪口を離れ、荒々しい言葉を離れ、無益なおしゃべりを離れ、貪欲でなく、悪意を抱かず、正しい見解を持っているなら、身体の崩壊後、死後に、善趣、天界に生まれるでしょう。私にはこのように思われますし、また私は阿羅漢たちからもそのように聞いております」
‘‘Sādhu sādhu, mahārāja! Sādhu kho te etaṃ, mahārāja, evaṃ hoti, sādhu ca pana te etaṃ arahataṃ sutaṃ. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idhassa brāhmaṇo, idhassa vesso, idhassa suddo pāṇātipātā paṭivirato adinnādānā paṭivirato…pe… sammādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Suddopi hi, bho kaccāna, pāṇātipātā paṭivirato, adinnādānā paṭivirato…pe… sammādiṭṭhi kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapajjeyya. Evaṃ me ettha hoti, evañca pana me etaṃ arahataṃ suta’’nti.
「善いかな、善いかな、大王よ。大王よ、あなたがそのように思われるのは善いことであり、またあなたが阿羅漢たちからそのように聞かれたのも善いことです。大王よ、これをどう思いますか。ここにバラモンが、ヴァイシャが、シュードラがいて、生き物を殺すことを離れ、与えられていないものを奪うことを離れ……正しい見解を持っているとすれば、彼は身体の崩壊後、死後に、善趣、天界に生まれるでしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、シュードラであっても、生き物を殺すことを離れ、与えられていないものを奪うことを離れ……正しい見解を持っているなら、身体の崩壊後、死後に、善趣、天界に生まれるでしょう。私にはこのように思われますし、また私は阿羅漢たちからもそのように聞いております」
‘‘Sādhu sādhu, mahārāja! Sādhu kho te etaṃ, mahārāja, evaṃ hoti, sādhu ca pana te etaṃ arahataṃ sutaṃ. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yadi evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho kaccāna, evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti. Nesaṃ ettha kiñci nānākaraṇaṃ samanupassāmī’’ti. ‘‘Imināpi kho etaṃ, mahārāja, pariyāyena veditabbaṃ yathā ghoso yeveso lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo…pe… brahmadāyādā’’’ti.
「善いかな、善いかな、大王よ。大王よ、あなたがそのように思われるのは善いことであり、またあなたが阿羅漢たちからそのように聞かれたのも善いことです。大王よ、これをどう思いますか。このような場合、これら四つの階級は同等でしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、実にこのような場合、これら四つの階級は同等です。私にはこの点に関して彼らに何の違いも認められません」「大王よ、この理由によっても、世間において『バラモンのみが最上の階級であり、他の階級は劣っている……梵天の相続人である』と言われているのは、ただの噂にすぎないことが知られるべきです」
321. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha khattiyo sandhiṃ vā chindeyya, nillopaṃ vā hareyya, ekāgārikaṃ vā kareyya, paripanthe vā tiṭṭheyya, paradāraṃ vā gaccheyya, tañce te purisā gahetvā dasseyyuṃ – ‘ayaṃ te, deva, coro āgucārī. Imassa yaṃ icchasi taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Ghāteyyāma vā, bho kaccāna, jāpeyyāma vā pabbājeyyāma vā yathāpaccayaṃ vā kareyyāma. Taṃ kissa hetu? Yā hissa, bho kaccāna, pubbe ‘khattiyo’ti samaññā sāssa antarahitā; corotveva saṅkhyaṃ gacchatī’’ti.
321. 「大王よ、これをどう思いますか。ここにクシャトリヤがいて、城壁を破り、略奪を行い、強盗をし、待ち伏せをし、他人の妻に通じ、人々が彼を捕らえてあなたに差し出し、『王よ、この者は罪を犯した盗賊です。この者に望むだけの罰をお与えください』と言ったなら、あなたはその者に対してどうされるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、私たちは彼を死刑にするか、投獄するか、追放するか、あるいは相応の処罰を行うでしょう。それはなぜでしょうか。尊者カッチャーナよ、彼が以前持っていた『クシャトリヤ』という呼称は失われ、ただ『盗賊』とみなされるからです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha brāhmaṇo, idha vesso, idha suddo sandhiṃ vā chindeyya, nillopaṃ vā hareyya, ekāgārikaṃ vā kareyya, paripanthe vā tiṭṭheyya, paradāraṃ vā gaccheyya, tañce te purisā gahetvā dasseyyuṃ – ‘ayaṃ te, deva, coro āgucārī. Imassa yaṃ icchasi taṃ daṇḍaṃ paṇehī’ti. Kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Ghāteyyāma vā, bho kaccāna, jāpeyyāma vā pabbājeyyāma vā yathāpaccayaṃ vā kareyyāma. Taṃ kissa hetu? Yā hissa, bho kaccāna, pubbe ‘suddo’ti samaññā sāssa antarahitā; corotveva saṅkhyaṃ gacchatī’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。ここにバラモンが、ヴァイシャが、シュードラがいて、城壁を破り、略奪を行い、強盗をし、待ち伏せをし、他人の妻に通じ、人々が彼を捕らえてあなたに差し出し、『王よ、この者は罪を犯した盗賊です。この者に望むだけの罰をお与えください』と言ったなら、あなたはその者に対してどうされるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、私たちは彼を死刑にするか、投獄するか、追放するか、あるいは相応の処罰を行うでしょう。それはなぜでしょうか。尊者カッチャーナよ、彼が以前持っていた『シュードラ』という呼称は失われ、ただ『盗賊』とみなされるからです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yadi evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho kaccāna, evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti. Nesaṃ ettha kiñci nānākaraṇaṃ samanupassāmī’’ti. ‘‘Imināpi kho etaṃ, mahārāja, pariyāyena veditabbaṃ yathā ghoso yeveso lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo…pe… brahmadāyādā’’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。このような場合、これら四つの階級は同等でしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、実にこのような場合、これら四つの階級は同等です。私にはこの点に関して彼らに何の違いも認められません」「大王よ、この理由によっても、世間において『バラモンのみが最上の階級であり、他の階級は劣っている……梵天の相続人である』と言われているのは、ただの噂にすぎないことが知られるべきです」
322. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha khattiyo kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito assa virato pāṇātipātā, virato adinnādānā, virato musāvādā, rattūparato, ekabhattiko, brahmacārī, sīlavā, kalyāṇadhammo? Kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Abhivādeyyāma vā , bho kaccāna, paccuṭṭheyyāma vā āsanena vā nimanteyyāma abhinimanteyyāma vā naṃ cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārehi dhammikaṃ vā assa rakkhāvaraṇaguttiṃ saṃvidaheyyāma. Taṃ kissa hetu? Yā hissa, bho kaccāna, pubbe ‘khattiyo’ti samaññā sāssa antarahitā; samaṇotveva saṅkhyaṃ gacchatī’’ti.
322. 「大王よ、これをどう思いますか。ここにクシャトリヤがいて、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとい、家から出て出家し、生き物を殺すことを離れ、与えられていないものを奪うことを離れ、嘘をつくことを離れ、夜の食事を断ち、一日に一度だけ食事をし、清らかな行いを保ち、徳高く、善き法を具えているとすれば、あなたはその者に対してどうされるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、私たちは彼に礼拝し、あるいは立ち上がって迎え、あるいは席を設けて勧め、あるいは衣・托鉢の食・住居・病の備えとしての医薬品といった必需品で供養し、あるいは彼のために法にかなった保護・防衛・警備を手配するでしょう。それはなぜでしょうか。尊者カッチャーナよ、彼が以前持っていた『クシャトリヤ』という呼称は失われ、ただ『出家者』とみなされるからです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, idha brāhmaṇo, idha vesso, idha suddo kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajito assa virato pāṇātipātā, virato adinnādānā virato musāvādā, rattūparato, ekabhattiko, brahmacārī, sīlavā, kalyāṇadhammo? Kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Abhivādeyyāma vā, bho kaccāna, paccuṭṭheyyāma vā āsanena vā nimanteyyāma abhinimanteyyāma vā naṃ cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārehi dhammikaṃ vā assa rakkhāvaraṇaguttiṃ saṃvidaheyyāma. Taṃ kissa hetu? Yā hissa, bho kaccāna, pubbe ‘suddo’ti samaññā sāssa antarahitā; samaṇotveva saṅkhyaṃ gacchatī’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。ここにバラモンが、ヴァイシャが、シュードラがいて、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとい、家から出て出家し、生き物を殺すことを離れ、与えられていないものを奪うことを離れ、嘘をつくことを離れ、夜の食事を断ち、一日に一度だけ食事をし、清らかな行いを保ち、徳高く、善き法を具えているとすれば、あなたはその者に対してどうされるでしょうか」「尊者カッチャーナよ、私たちは彼に礼拝し、あるいは立ち上がって迎え、あるいは席を設けて勧め、あるいは衣・托鉢の食・住居・病の備えとしての医薬品といった必需品で供養し、あるいは彼のために法にかなった保護・防衛・警備を手配するでしょう。それはなぜでしょうか。尊者カッチャーナよ、彼が以前持っていた『シュードラ』という呼称は失われ、ただ『出家者』とみなされるからです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, yadi evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti no vā? Kathaṃ vā te ettha hotī’’ti? ‘‘Addhā kho, bho kaccāna, evaṃ sante, ime cattāro vaṇṇā samasamā honti. Nesaṃ ettha kiñci nānākaraṇaṃ samanupassāmī’’ti. ‘‘Imināpi kho etaṃ, mahārāja, pariyāyena veditabbaṃ yathā ghoso yeveso lokasmiṃ – ‘brāhmaṇova seṭṭho vaṇṇo, hīno añño vaṇṇo; brāhmaṇova sukko vaṇṇo, kaṇho añño vaṇṇo; brāhmaṇāva sujjhanti, no abrāhmaṇā; brāhmaṇāva brahmuno puttā orasā mukhato jātā brahmajā brahmanimmitā brahmadāyādā’’’ti.
「大王よ、これをどう思いますか。このような場合、これら四つの階級は同等でしょうか、それともそうではないでしょうか。これについてあなたはどう思われますか」「尊者カッチャーナよ、実にこのような場合、これら四つの階級は同等です。私にはこの点に関して彼らに何の違いも認められません」「大王よ、この理由によっても、世間において『バラモンのみが最上の階級であり、他の階級は劣っている。バラモンのみが白い階級であり、他の階級は黒い。バラモンのみが清まり、バラモン以外の者は清まらない。バラモンこそが梵天の真の息子であり、その口から生まれ、梵天から生じ、梵天によって作られ、梵天の相続人である』と言われているのは、ただの噂にすぎないことが知られるべきです」
323. Evaṃ vutte, rājā mādhuro avantiputto āyasmantaṃ mahākaccānaṃ etadavoca – ‘‘abhikkantaṃ, bho kaccāna, abhikkantaṃ, bho kaccāna! Seyyathāpi, bho kaccāna, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya – ‘cakkhumanto rūpāni dakkhantī’ti; evamevaṃ bhotā kaccānena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ kaccānaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ kaccāno dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti. ‘‘Mā kho maṃ tvaṃ, mahārāja, saraṇaṃ agamāsi. Tameva tvaṃ bhagavantaṃ saraṇaṃ gaccha yamahaṃ saraṇaṃ gato’’ti. ‘‘Kahaṃ pana, bho kaccāna, etarahi so bhagavā viharati arahaṃ sammāsambuddho’’ti? ‘‘Parinibbuto kho, mahārāja, etarahi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’ti. ‘‘Sacepi mayaṃ, bho kaccāna, suṇeyyāma taṃ bhagavantaṃ dasasu yojanesu, dasapi mayaṃ yojanāni gaccheyyāma taṃ bhagavantaṃ dassanāya arahantaṃ sammāsambuddhaṃ. Sacepi mayaṃ, bho kaccāna, suṇeyyāma taṃ bhagavantaṃ vīsatiyā yojanesu, tiṃsāya yojanesu, cattārīsāya yojanesu, paññāsāya yojanesu, paññāsampi mayaṃ yojanāni gaccheyyāma taṃ bhagavantaṃ dassanāya arahantaṃ sammāsambuddhaṃ. Yojanasate cepi mayaṃ bho kaccāna, suṇeyyāma taṃ bhagavantaṃ, yojanasatampi mayaṃ gaccheyyāma taṃ bhagavantaṃ dassanāya arahantaṃ sammāsambuddhaṃ. Yato ca, bho kaccāna, parinibbuto so bhagavā, parinibbutampi mayaṃ bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāma dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ kaccāno dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.
323. このように説かれたとき、マドゥラーのアヴァンティプッタ王は尊者マハーカッチャーナにこう申し上げた。「素晴らしいことです、尊者カッチャーナよ! 素晴らしいことです、尊者カッチャーナよ! 例えば、倒れたものを起こすように、覆われたものを顕にするように、道に迷った者に道を教えるように、あるいは暗闇の中で『目の見える者たちに姿形が見えるように』と灯火を掲げるように、そのように尊者カッチャーナによって、さまざまな方法で教えが明らかにされました。私は尊者カッチャーナに、教えに、そして比丘サンガに帰依いたします。尊者カッチャーナは、私を今日より命ある限り帰依した在俗信者として受け入れてください」「大王よ、私に帰依してはなりません。私が帰依したその世尊にこそ、あなたも帰依しなさい」「尊者カッチャーナよ、では今、その世尊、阿羅漢にして正等覚者はどこにおられるのですか」「大王よ、いま、その世尊、阿羅漢にして正等覚者は入滅されました」「尊者カッチャーナよ、もし私たちがその世尊が十ヨージャナのところにおられると聞いたなら、私たちはその世尊、阿羅漢にして正等覚者にお目にかかるために十ヨージャナを行くでしょう。尊者カッチャーナよ、もし私たちがその世尊が二十ヨージャナ、三十ヨージャナ、四十ヨージャナ、五十ヨージャナのところにおられると聞いたなら、私たちはその世尊、阿羅漢にして正等覚者にお目にかかるために五十ヨージャナを行くでしょう。尊者カッチャーナよ、もし私たちがその世尊が百ヨージャナのところにおられると聞いたなら、私たちはその世尊、阿羅漢にして正等覚者にお目にかかるために百ヨージャナを行くでしょう。しかし尊者カッチャーナよ、その世尊が入滅されたからには、私たちは入滅されたその世尊に、教えに、そして比丘サンガに帰依いたします。尊者カッチャーナは、私を今日より命ある限り帰依した在俗信者として受け入れてください」
Madhurasuttaṃ niṭṭhitaṃ catutthaṃ.
第四 マドゥラー経 終わり
5. Bodhirājakumārasuttaṃ
五 ボーディ王子経
324. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā bhaggesu viharati susumāragire bhesakaḷāvane migadāye. Tena kho pana samayena bodhissa rājakumārassa kokanado nāma pāsādo acirakārito hoti anajjhāvuṭṭho samaṇena vā brāhmaṇena vā kenaci vā manussabhūtena. Atha kho bodhi rājakumāro sañjikāputtaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, samma sañjikāputta, yena bhagavā tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā mama vacanena bhagavato pāde sirasā vanda, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – ‘bodhi, bhante, rājakumāro bhagavato pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’ti. Evañca vadehi – ‘adhivāsetu kira, bhante, bhagavā bodhissa rājakumārassa svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’’ti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho sañjikāputto māṇavo bodhissa rājakumārassa paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho sañjikāputto māṇavo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘bodhi kho rājakumāro bhoto gotamassa pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati. Evañca vadeti – ‘adhivāsetu kira bhavaṃ gotamo bodhissa rājakumārassa svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’’’ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena. Atha kho sañjikāputto māṇavo bhagavato adhivāsanaṃ viditvā uṭṭhāyāsanā yena bodhi rājakumāro tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bodhiṃ rājakumāraṃ etadavoca – ‘‘avocumha bhoto vacanena taṃ bhavantaṃ gotamaṃ – ‘bodhi kho rājakumāro bhoto gotamassa pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati. Evañca vadeti – adhivāsetu kira bhavaṃ gotamo bodhissa rājakumārassa svātanāya bhattaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghenā’ti. Adhivuṭṭhañca pana samaṇena gotamenā’’ti.
324. このように私は聞きました。ある時、世尊はバッガ国のスンスマーラギラにあるベーサカラー林の鹿野苑におられました。その頃、ボーディ王子のコカナダという名の宮殿が新築されたばかりで、いかなる沙門もバラモンも、いかなる人間もまだ誰も住んだことがありませんでした。そこでボーディ王子はサンジカープッタ青年に告げました。「友よ、サンジカープッタよ、さあ世尊のところへ行きなさい。行って私の言葉として世尊の足元に頭を下げて拝礼し、病気なく、患いなく、身軽に動け、力に満ち、心安らかに過ごされているかを尋ねて、『世尊よ、ボーディ王子が世尊の足元に頭を下げて拝礼し、病気なく、患いなく、身軽に動け、力に満ち、心安らかに過ごされているかを尋ねております』と言いなさい。そしてこのように申し上げなさい。『世尊よ、どうか世尊は比丘サンガと共に、明日のボーディ王子の食事の招待をお受け入れください』と」。サンジカープッタ青年は「承知いたしました」とボーディ王子に応えて世尊のところへ赴きました。赴いて世尊と親しく挨拶を交わしました。歓談し記憶に留めるべき言葉を交わした後、一方に座りました。一方に座ったサンジカープッタ青年は世尊にこう申し上げました。「ゴータマ尊者よ、ボーディ王子がゴータマ尊者の足元に頭を下げて拝礼し、病気なく、患いなく、身軽に動け、力に満ち、心安らかに過ごされているかを尋ねております。そしてこのように申し上げております。『どうかゴータマ尊者は比丘サンガと共に、明日のボーディ王子の食事の招待をお受け入れください』と」。世尊は沈黙によってこれを受け入れられました。そこでサンジカープッタ青年は世尊の受け入れを知り、座から立ち上がってボーディ王子のところへ赴きました。赴いてボーディ王子にこう告げました。「王子の言葉通り、かの尊者ゴータマにお伝えいたしました。『ボーディ王子がゴータマ尊者の足元に頭を下げて拝礼し、病気なく、患いなく、身軽に動け、力に満ち、心安らかに過ごされているかを尋ねております。そして、どうかゴータマ尊者は比丘サンガと共に、明日のボーディ王子の食事の招待をお受け入れくださいと申し上げております』と。そして沙門ゴータマはこれを受け入れられました」
325. Atha kho bodhi rājakumāro tassā rattiyā accayena sake nivesane paṇītaṃ khādanīyaṃ bhojanīyaṃ paṭiyādāpetvā, kokanadañca pāsādaṃ odātehi dussehi santharāpetvā yāva pacchimasopānakaḷevarā , sañjikāputtaṃ māṇavaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, samma sañjikāputta, yena bhagavā tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā bhagavato kālaṃ ārocehi – ‘kālo, bhante, niṭṭhitaṃ bhatta’’’nti. ‘‘Evaṃ, bho’’ti kho sañjikāputto māṇavo bodhissa rājakumārassa paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavato kālaṃ ārocesi – ‘‘kālo, bho gotama, niṭṭhitaṃ bhatta’’nti. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya yena bodhissa rājakumārassa nivesanaṃ tenupasaṅkami. Tena kho pana samayena bodhi rājakumāro bahidvārakoṭṭhake ṭhito hoti bhagavantaṃ āgamayamāno. Addasā kho bodhi rājakumāro bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna paccuggantvā bhagavantaṃ abhivādetvā purakkhatvā yena kokanado pāsādo tenupasaṅkami. Atha kho bhagavā pacchimaṃ sopānakaḷevaraṃ nissāya aṭṭhāsi. Atha kho bodhi rājakumāro bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhiruhatu , bhante, bhagavā dussāni, abhiruhatu sugato dussāni; yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’ti. Evaṃ vutte, bhagavā tuṇhī ahosi. Dutiyampi kho…pe… tatiyampi kho bodhi rājakumāro bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘abhiruhatu, bhante, bhagavā. Dussāni, abhiruhatu sugato dussāni; yaṃ mama assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’ti.
325. そしてボーディ王子はその夜が明けると、自身の屋敷で上等な咀嚼食物と嚥下食物を用意させ、コカナダ宮殿に最後の階段の段に至るまで白い布を敷き詰めさせて、サンジカープッタ青年に告げました。「友よ、サンジカープッタよ、さあ世尊のところへ行きなさい。行って世尊に時が来たことを告げて、『世尊よ、時となりました。食事の用意が整いました』と言いなさい」。サンジカープッタ青年は「承知いたしました」とボーディ王子に応えて世尊のところへ赴きました。赴いて世尊に時が来たことを告げました。「ゴータマ尊者よ、時となりました。食事の用意が整いました」と。そこで世尊は午前中に衣をまとい、鉢と大衣を持ってボーディ王子の屋敷へと赴かれました。その時、ボーディ王子は外門の門楼に立って世尊をお待ちしていました。ボーディ王子は世尊が遠くから来られるのを見ました。見ると出迎え、世尊に拝礼し、先導してコカナダ宮殿へと向かいました。そして世尊は最後の階段の段のそばに立ち止まられました。そこでボーディ王子は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、どうか布の上にお上がりください。善逝よ、どうか布の上にお上がりください。それが私の長きにわたる利益と幸福のためになりますように」。このように言われたとき、世尊は沈黙されました。二度目も……三度目もボーディ王子は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、どうか布の上にお上がりください。善逝よ、どうか布の上にお上がりください。それが私の長きにわたる利益と幸福のためになりますように」と。
326. Atha kho bhagavā āyasmantaṃ ānandaṃ apalokesi. Atha kho āyasmā ānando bodhiṃ rājakumāraṃ etadavoca – ‘‘saṃharatu, rājakumāra, dussāni; na bhagavā celapaṭikaṃ akkamissati. Pacchimaṃ janataṃ tathāgato anukampatī’’ti . Atha kho bodhi rājakumāro dussāni saṃharāpetvā uparikokanadapāsāde āsanāni paññapesi. Atha kho bhagavā kokanadaṃ pāsādaṃ abhiruhitvā paññatte āsane nisīdi saddhiṃ bhikkhusaṅghena. Atha kho bodhi rājakumāro buddhappamukhaṃ bhikkhusaṅghaṃ paṇītena khādanīyena bhojanīyena sahatthā santappesi sampavāresi. Atha kho bodhi rājakumāro bhagavantaṃ bhuttāviṃ onītapattapāṇiṃ aññataraṃ nīcaṃ āsanaṃ gahetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho bodhi rājakumāro bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘mayhaṃ kho, bhante, evaṃ hoti – ‘na kho sukhena sukhaṃ adhigantabbaṃ, dukkhena kho sukhaṃ adhigantabba’’’nti.
326. そこで世尊は尊者アーナンダを顧みられました。すると尊者アーナンダがボーディ王子にこう言いました。「王子よ、布を片付けなさい。世尊は布片をお踏みになりません。如来は後世の人々を憐れんでおられるのです」。そこでボーディ王子は布を取り除かせ、コカナダ宮殿の上に座席を用意させました。そして世尊はコカナダ宮殿に上がられ、比丘サンガと共に用意された席に着かれました。そこでボーディ王子は仏陀をはじめとする比丘サンガに、上等な咀嚼食物と嚥下食物を自らの手で十分に施し、満足させました。そしてボーディ王子は、世尊が食事を終えて鉢から手を離されたのを見て、一つの低い席を取って一方に座りました。一方に座ったボーディ王子は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、私にはこのように思われます。『楽によって楽が得られるのではなく、実に苦によって楽が得られるのだ』と」
327. ‘‘Mayhampi kho, rājakumāra, pubbeva sambodhā anabhisambuddhassa bodhisattasseva sato etadahosi – ‘na kho sukhena sukhaṃ adhigantabbaṃ, dukkhena kho sukhaṃ adhigantabba’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, aparena samayena daharova samāno susukāḷakeso bhadrena yobbanena samannāgato paṭhamena vayasā akāmakānaṃ mātāpitūnaṃ assumukhānaṃ rudantānaṃ kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajiṃ. So evaṃ pabbajito samāno kiṃkusalagavesī anuttaraṃ santivarapadaṃ pariyesamāno yena āḷāro kālāmo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā āḷāraṃ kālāmaṃ etadavocaṃ – ‘icchāmahaṃ, āvuso kālāma, imasmiṃ dhammavinaye brahmacariyaṃ caritu’nti. Evaṃ vutte, rājakumāra, āḷāro kālāmo maṃ etadavoca – ‘viharatāyasmā, tādiso ayaṃ dhammo yattha viññū puriso nacirasseva sakaṃ ācariyakaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyyā’ti. So kho ahaṃ, rājakumāra, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ pariyāpuṇiṃ. So kho ahaṃ, rājakumāra, tāvatakeneva oṭṭhapahatamattena lapitalāpanamattena ñāṇavādañca vadāmi, theravādañca jānāmi passāmīti ca paṭijānāmi, ahañceva aññe ca. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘na kho āḷāro kālāmo imaṃ dhammaṃ kevalaṃ saddhāmattakena sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedeti; addhā āḷāro kālāmo imaṃ dhammaṃ jānaṃ passaṃ viharatī’ti.
327. 「王子よ、私自身もまた正覚を開く前、まだ覚りを開いていない菩薩であった頃に、こう思っていた。『楽によって楽が得られるのではなく、実に苦によって楽が得られるのだ』と。王子よ、その私はその後、まだ若く、黒髪に恵まれ、麗しい青春の盛りである第一の年頃に、両親が望まず顔に涙を浮かべて泣き叫ぶ中、髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとって家を出て出家した。そのように出家した私は、何が善であるかを求め、無上の優れた寂静の境地を探索して、アーラーラ・カーラーマのもとへ赴いた。赴いてアーラーラ・カーラーマにこう言った。『友カーラーマよ、私はこの法と規律において清浄な行いを修めたいと望みます』と。王子よ、このように言われたとき、アーラーラ・カーラーマは私にこう言った。『尊者よ、留まりなさい。この法は、知者であれば、ほどなくして自ら自身の師の教えを高次の智慧によって悟り、体得して安住できるようなものです』と。王子よ、その私はほどなくして、速やかにその法を習得した。王子よ、私は唇を動かすだけ、ただ言葉を復唱するだけで、『智の教えを語る』と言い、長老たちの説くところを知り見ていると言明し、私だけでなく他の者たちもそうした。王子よ、その私にこう思われた。『アーラーラ・カーラーマは、ただ単なる信仰のみによって、自らこの法を高次の智慧によって悟り、体得して安住していると宣しているのではない。確かにアーラーラ・カーラーマはこの法を知り、見ながら安住しているのだ』と」
‘‘Atha khvāhaṃ, rājakumāra, yena āḷāro kālāmo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā āḷāraṃ kālāmaṃ etadavocaṃ – ‘kittāvatā no, āvuso kālāma, imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesī’ti ? Evaṃ vutte, rājakumāra, āḷāro kālāmo ākiñcaññāyatanaṃ pavedesi. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘na kho āḷārasseva kālāmassa atthi saddhā, mayhaṃpatthi saddhā; na kho āḷārasseva kālāmassa atthi vīriyaṃ…pe… sati… samādhi… paññā, mayhaṃpatthi paññā. Yaṃnūnāhaṃ yaṃ dhammaṃ āḷāro kālāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedeti tassa dhammassa sacchikiriyāya padaheyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsiṃ. Atha khvāhaṃ, rājakumāra, yena āḷāro kālāmo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā āḷāraṃ kālāmaṃ etadavocaṃ – ‘ettāvatā no, āvuso kālāma, imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesī’ti? ‘Ettāvatā kho ahaṃ, āvuso, imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedemī’ti. ‘Ahampi kho, āvuso, ettāvatā imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmī’ti. ‘Lābhā no, āvuso, suladdhaṃ no, āvuso, ye mayaṃ āyasmantaṃ tādisaṃ sabrahmacāriṃ passāma. Iti yāhaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedemi, taṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi. Yaṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi, tamahaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedemi. Iti yāhaṃ dhammaṃ jānāmi taṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi; yaṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi tamahaṃ dhammaṃ jānāmi. Iti yādiso ahaṃ, tādiso tuvaṃ; yādiso tuvaṃ tādiso ahaṃ. Ehi dāni, āvuso, ubhova santā imaṃ gaṇaṃ pariharāmā’ti. Iti kho, rājakumāra, āḷāro kālāmo ācariyo me samāno (attano) antevāsiṃ maṃ samānaṃ attanā samasamaṃ ṭhapesi, uḷārāya ca maṃ pūjāya pūjesi. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘nāyaṃ dhammo nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, yāvadeva ākiñcaññāyatanūpapattiyā’ti. So kho ahaṃ, rājakumāra, taṃ dhammaṃ analaṅkaritvā tasmā dhammā nibbijja apakkamiṃ.
「そこで王子よ、私はアーラーラ・カーラーマのもとへ赴いた。赴いてアーラーラ・カーラーマにこう言った。『友カーラーマよ、あなたはこの法をどれだけのものとして自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えているのですか』と。王子よ、このように言われたとき、アーラーラ・カーラーマは無所有処を宣べ伝えた。王子よ、その私にこう思われた。『アーラーラ・カーラーマにのみ信があるのではなく、私にも信がある。アーラーラ・カーラーマにのみ精進が……念が……三昧が……智慧があるのではなく、私にも智慧がある。アーラーラ・カーラーマが自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住していると宣べているその法を、体得するために精進してみてはどうだろうか』と。王子よ、その私はほどなくして、速やかにその法を自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住した。そこで王子よ、私はアーラーラ・カーラーマのもとへ赴いた。赴いてアーラーラ・カーラーマにこう言った。『友カーラーマよ、あなたが自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えたのは、これだけのものですか』と。『友よ、私はまさにこれだけのものとして、この法を自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えている』。『友よ、私もまたこれだけのものとして、この法を自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住しています』。『友よ、私たちにとって利益であり、私たちにとって得難い幸運です。私たちが尊者のような同僚の修行者に出会えたということは。このように、私が自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝える法を、あなたは自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住している。あなたが自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住している法を、私は自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えている。このように、私が知る法をあなたが知り、あなたが知る法を私が知っている。このように、私がそうであるようにあなたもそうであり、あなたがそうであるように私もそうである。友よ、さあ今こそ、私たち二人が共にこの集団を導きましょう』と。王子よ、このように師であるアーラーラ・カーラーマは、弟子である私を自分と同等に位置づけ、大いなる供養をもって私を供養した。王子よ、その私にこう思われた。『この法は嫌悪のためにならず、離欲のためにならず、滅尽のためにならず、寂静のためにならず、高次の智慧のためにならず、正覚のためにならず、涅槃のためにならず、ただ無所有処への再生に至るだけである』と。王子よ、その私はその法を十分なものとせず、その法に愛想を尽かして立ち去った」
328. ‘‘So kho ahaṃ, rājakumāra, kiṃkusalagavesī anuttaraṃ santivarapadaṃ pariyesamāno yena udako rāmaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā udakaṃ rāmaputtaṃ etadavocaṃ – ‘icchāmahaṃ, āvuso , imasmiṃ dhammavinaye brahmacariyaṃ caritu’nti. Evaṃ vutte, rājakumāra, udako rāmaputto maṃ etadavoca – ‘viharatāyasmā, tādiso ayaṃ dhammo yattha viññū puriso nacirasseva sakaṃ ācariyakaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyyā’ti. So kho ahaṃ, rājakumāra, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ pariyāpuṇiṃ. So kho ahaṃ, rājakumāra, tāvatakeneva oṭṭhapahatamattena lapitalāpanamattena ñāṇavādañca vadāmi, theravādañca jānāmi passāmīti ca paṭijānāmi, ahañceva aññe ca. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘na kho rāmo imaṃ dhammaṃ kevalaṃ saddhāmattakena sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesi; addhā rāmo imaṃ dhammaṃ jānaṃ passaṃ vihāsī’ti. Atha khvāhaṃ, rājakumāra, yena udako rāmaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā udakaṃ rāmaputtaṃ etadavocaṃ – ‘kittāvatā no, āvuso, rāmo imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedesī’ti? Evaṃ vutte, rājakumāra, udako rāmaputto nevasaññānāsaññāyatanaṃ pavedesi. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘na kho rāmasseva ahosi saddhā, mayhaṃpatthi saddhā; na kho rāmasseva ahosi vīriyaṃ…pe… sati… samādhi… paññā, mayhaṃpatthi paññā. Yaṃnūnāhaṃ yaṃ dhammaṃ rāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmīti pavedeti tassa dhammassa sacchikiriyāya padaheyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, nacirasseva khippameva taṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsiṃ.
328. 「王子よ、その私は何が善であるかを求め、無上の優れた寂静の境地を探索して、ウッダカ・ラーマプッタのもとへ赴いた。赴いてウッダカ・ラーマプッタにこう言った。『友よ、私はこの法と規律において清浄な行いを修めたいと望みます』と。王子よ、このように言われたとき、ウッダカ・ラーマプッタは私にこう言った。『尊者よ、留まりなさい。この法は、知者であれば、ほどなくして自ら自身の師の教えを高次の智慧によって悟り、体得して安住できるようなものです』と。王子よ、その私はほどなくして、速やかにその法を習得した。王子よ、私は唇を動かすだけ、ただ言葉を復唱するだけで、『智の教えを語る』と言い、長老たちの説くところを知り見ていると言明し、私だけでなく他の者たちもそうした。王子よ、その私にこう思われた。『ラーマは、ただ単なる信仰のみによって、自らこの法を高次の智慧によって悟り、体得して安住していると宣したのではない。確かにラーマはこの法を知り、見ながら安住していたのだ』と。そこで王子よ、私はウッダカ・ラーマプッタのもとへ赴いた。赴いてウッダカ・ラーマプッタにこう言った。『友よ、ラーマはこの法をどれだけのものとして自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住していると宣べ伝えたのですか』と。王子よ、このように言われたとき、ウッダカ・ラーマプッタは非想非非想処を宣べ伝えた。王子よ、その私にこう思われた。『ラーマにのみ信があったのではなく、私にも信がある。ラーマにのみ精進が……念が……三昧が……智慧があったのではなく、私にも智慧がある。ラーマが自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住していると宣べ伝えたその法を、体得するために精進してみてはどうだろうか』と。王子よ、その私はほどなくして、速やかにその法を自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住した」
‘‘Atha khvāhaṃ, rājakumāra, yena udako rāmaputto tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā udakaṃ rāmaputtaṃ etadavocaṃ – ‘ettāvatā no, āvuso, rāmo imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesī’ti? ‘Ettāvatā kho, āvuso, rāmo imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesī’ti. ‘Ahampi kho, āvuso, ettāvatā imaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharāmī’ti. ‘Lābhā no, āvuso, suladdhaṃ no, āvuso, ye mayaṃ āyasmantaṃ tādisaṃ sabrahmacāriṃ passāma. Iti yaṃ dhammaṃ rāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesi taṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi. Yaṃ tvaṃ dhammaṃ sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharasi taṃ dhammaṃ rāmo sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja pavedesi. Iti yaṃ dhammaṃ rāmo abhiññāsi taṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi; yaṃ tvaṃ dhammaṃ jānāsi taṃ dhammaṃ rāmo abhiññāsi. Iti yādiso rāmo ahosi tādiso tuvaṃ, yādiso tuvaṃ tādiso rāmo ahosi. Ehi dāni, āvuso, tuvaṃ imaṃ gaṇaṃ pariharā’ti. Iti kho, rājakumāra, udako rāmaputto sabrahmacārī me samāno ācariyaṭṭhāne maṃ ṭhapesi, uḷārāya ca maṃ pūjāya pūjesi. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘nāyaṃ dhammo nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, yāvadeva nevasaññānāsaññāyatanūpapattiyā’ti. So kho ahaṃ, rājakumāra, taṃ dhammaṃ analaṅkaritvā tasmā dhammā nibbijja apakkamiṃ.
「そこで王子よ、私はウッダカ・ラーマプッタのもとへ赴いた。赴いてウッダカ・ラーマプッタにこう言った。『友よ、ラーマが自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えたのは、これだけのものですか』と。『友よ、実にラーマはこの法を自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えた』。『友よ、私もまたこれだけのものとして、この法を自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住しています』。『友よ、私たちにとって利益であり、私たちにとって得難い幸運です。私たちが尊者のような同僚の修行者に出会えたということは。このように、ラーマが自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えた法を、あなたは自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住している。あなたが自ら高次の智慧によって悟り、体得して安住している法を、ラーマは自ら高次の智慧によって悟り、体得して宣べ伝えた。このように、ラーマが悟った法をあなたが知り、あなたが知る法をラーマが悟った。このように、ラーマがそうであったようにあなたもそうであり、あなたがそうであるようにラーマもそうであった。友よ、さあ今こそ、あなたがこの集団を導いてください』と。王子よ、このように同僚の修行者であったウッダカ・ラーマプッタは、私を師の地位に就かせ、大いなる供養をもって私を供養した。王子よ、その私にこう思われた。『この法は嫌悪のためにならず、離欲のためにならず、滅尽のためにならず、寂静のためにならず、高次の智慧のためにならず、正覚のためにならず、涅槃のためにならず、ただ非想非非想処への再生に至るだけである』と。王子よ、その私はその法を十分なものとせず、その法に愛想を尽かして立ち去った」
329. ‘‘So kho ahaṃ, rājakumāra, kiṃkusalagavesī anuttaraṃ santivarapadaṃ pariyesamāno, magadhesu anupubbena cārikaṃ caramāno, yena uruvelā senānigamo tadavasariṃ. Tatthaddasaṃ ramaṇīyaṃ bhūmibhāgaṃ, pāsādikañca vanasaṇḍaṃ, nadīñca sandantiṃ setakaṃ supatitthaṃ, ramaṇīyaṃ samantā ca gocaragāmaṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘ramaṇīyo vata, bho, bhūmibhāgo, pāsādiko ca vanasaṇḍo, nadiñca sandantiṃ setakā supatitthā, ramaṇīyā samantā ca gocaragāmo. Alaṃ vatidaṃ kulaputtassa padhānatthikassa padhānāyā’ti. So kho ahaṃ, rājakumāra, tattheva nisīdiṃ – ‘alamidaṃ padhānāyā’ti. Apissu maṃ, rājakumāra, tisso upamā paṭibhaṃsu anacchariyā pubbe assutapubbā.
329. 「王子よ、その私は何が善であるかを求め、無上の優れた寂静の境地を探索して、マガダ国を順次に遊行し、ウルヴェーラーのセーナーニ村へと至った。そこで私は、心惹かれる土地の区画、清々しい樹林、清らかな水が流れ渡りやすい河、そして周囲にある心惹かれる托鉢の村を見た。王子よ、その私にこう思われた。『実にこの土地の区画は心惹かれ、樹林は清々しく、河は清らかに流れて渡りやすく、周囲の托鉢の村も心惹かれる。実にこれは、精進を求める良家の男子の修行のためにふさわしい』と。王子よ、その私は『ここは修行にふさわしい』と、まさにそこに座した。さらに王子よ、私に、かつて聞いたこともない素晴らしい三つの例えが心に浮かんだ」
‘‘Seyyathāpi, rājakumāra, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ udake nikkhittaṃ. Atha puriso āgaccheyya uttarāraṇiṃ ādāya – ‘aggiṃ abhinibbattessāmi, tejo pātukarissāmī’ti. Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, api nu so puriso amuṃ allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ udake nikkhittaṃ uttarāraṇiṃ ādāya abhimanthento aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bhante. Taṃ kissa hetu? Aduñhi, bhante, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ tañca pana udake nikkhittaṃ, yāvadeva ca pana so puriso kilamathassa vighātassa bhāgī assā’’ti. ‘‘Evameva kho, rājakumāra, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyena ceva cittena ca kāmehi avūpakaṭṭhā viharanti, yo ca nesaṃ kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmamucchā kāmapipāsā kāmapariḷāho so ca ajjhattaṃ na suppahīno hoti, na suppaṭippassaddho. Opakkamikā cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. No cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. Ayaṃ kho maṃ, rājakumāra, paṭhamā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā.
「王子よ、例えば、水の中に置かれた生乾きの樹液を含んだ木があるとする。そこに一人の男が上の擦り木を持ってやって来て、『火を起こそう、熱を生じさせよう』と思ったとする。王子よ、これをどう思いますか。その男が水の中に置かれたその生乾きの樹液を含んだ木を、上の擦り木を持って擦り合わせたなら、火を起こし、熱を生じさせることができるでしょうか」「いいえ、世尊よ。それはなぜでしょうか。世尊よ、その木は生乾きで樹液を含んでおり、しかも水の中に置かれているからです。その男はただ疲労と苦労を得るだけになるでしょう」「王子よ、それとまったく同様に、いかなる沙門やバラモンであっても、身体においても心においても諸々の欲望から離れずに過ごしており、欲望に対する欲情、愛着、執着、渇望、熱苦しさが内面において十分に断たれておらず、十分に静まっていないならば、たとえそれらの沙門・バラモンたちが苦痛に満ちた激しく鋭く過酷な痛烈な感覚を味わおうとも、彼らは知恵のため、覚りのため、無上の正覚のためにふさわしくありません。また、たとえそれらの沙門・バラモンたちが苦痛に満ちた激しく鋭く過酷な痛烈な感覚を味わわなくとも、彼らは知恵のため、覚りのため、無上の正覚のためにふさわしくありません。王子よ、これが私に浮かんだ、かつて聞いたこともない第一の素晴らしい例えである」
330. ‘‘Aparāpi kho maṃ, rājakumāra, dutiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā. Seyyathāpi, rājakumāra, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ. Atha puriso āgaccheyya uttarāraṇiṃ ādāya – ‘aggiṃ abhinibbattessāmi, tejo pātukarissāmī’ti. Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, api nu so puriso amuṃ allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ uttarāraṇiṃ ādāya abhimanthento aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyyā’’ti? ‘‘No hidaṃ, bhante. Taṃ kissa hetu? Aduñhi, bhante, allaṃ kaṭṭhaṃ sasnehaṃ kiñcāpi ārakā udakā thale nikkhittaṃ, yāvadeva ca pana so puriso kilamathassa vighātassa bhāgī assā’’ti. ‘‘Evameva kho, rājakumāra, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyena ceva cittena ca kāmehi vūpakaṭṭhā viharanti, yo ca nesaṃ kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmamucchā kāmapipāsā kāmapariḷāho so ca ajjhattaṃ na suppahīno hoti, na suppaṭippassaddho. Opakkamikā cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. No cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, abhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. Ayaṃ kho maṃ, rājakumāra, dutiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā.
330. 「さらに王子よ、私に第二の、かつて聞いたこともない素晴らしい例えが心に浮かんだ。王子よ、例えば、水から離れた陸地に置かれた生乾きの樹液を含んだ木があるとする。そこに一人の男が上の擦り木を持ってやって来て、『火を起こそう、熱を生じさせよう』と思ったとする。王子よ、これをどう思いますか。その男が水から離れた陸地に置かれたその生乾きの樹液を含んだ木を、上の擦り木を持って擦り合わせたなら、火を起こし、熱を生じさせることができるでしょうか」「いいえ、世尊よ。それはなぜでしょうか。世尊よ、その木は水から離れた陸地に置かれているとはいえ、生乾きで樹液を含んでいるからです。その男はただ疲労と苦労を得るだけになるでしょう」「王子よ、それとまったく同様に、いかなる沙門やバラモンであっても、身体においても心においても諸々の欲望から離れて過ごしていても、欲望に対する欲情、愛着、執着、渇望、熱苦しさが内面において十分に断たれておらず、十分に静まっていないならば、たとえそれらの沙門・バラモンたちが苦痛に満ちた激しく鋭く過酷な痛烈な感覚を味わおうとも、彼らは知恵のため、覚りのため、無上の正覚のためにふさわしくありません。また、たとえそれらの沙門・バラモンたちが苦痛に満ちた激しく鋭く過酷な痛烈な感覚を味わわなくとも、彼らは知恵のため、覚りのため、無上の正覚のためにふさわしくありません。王子よ、これが私に浮かんだ、かつて聞いたこともない第二の素晴らしい例えである」
331. ‘‘Aparāpi kho maṃ, rājakumāra, tatiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā. Seyyathāpi, rājakumāra, sukkhaṃ kaṭṭhaṃ koḷāpaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ. Atha puriso āgaccheyya uttarāraṇiṃ ādāya – ‘aggiṃ abhinibbattessāmi, tejo pātukarissāmī’ti. Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, api nu so puriso amuṃ sukkhaṃ kaṭṭhaṃ koḷāpaṃ ārakā udakā thale nikkhittaṃ uttarāraṇiṃ ādāya abhimanthento aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyyā’’ti? ‘‘Evaṃ, bhante’’. Taṃ kissa hetu? Aduñhi, bhante, sukkhaṃ kaṭṭhaṃ koḷāpaṃ, tañca pana ārakā udakā thale nikkhitta’’nti. ‘‘Evameva kho, rājakumāra, ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā kāyena ceva cittena ca kāmehi vūpakaṭṭhā viharanti, yo ca nesaṃ kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmamucchā kāmapipāsā kāmapariḷāho so ca ajjhattaṃ suppahīno hoti suppaṭippassaddho. Opakkamikā cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, bhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. No cepi te bhonto samaṇabrāhmaṇā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, bhabbāva te ñāṇāya dassanāya anuttarāya sambodhāya. Ayaṃ kho maṃ, rājakumāra, tatiyā upamā paṭibhāsi anacchariyā pubbe assutapubbā. Imā kho maṃ, rājakumāra, tisso upamā paṭibhaṃsu anacchariyā pubbe assutapubbā.
331. 「さらに王子よ、私に第三の、かつて聞いたこともない素晴らしい例えが心に浮かんだ。王子よ、例えば、水から離れた陸地に置かれた乾いた枯れ木があるとする。そこに一人の男が上の擦り木を持ってやって来て、『火を起こそう、熱を生じさせよう』と思ったとする。王子よ、これをどう思いますか。その男が水から離れた陸地に置かれたその乾いた枯れ木を、上の擦り木を持って擦り合わせたなら、火を起こし、熱を生じさせることができるでしょうか」「その通りです、世尊よ。それはなぜでしょうか。世尊よ、その木は乾いた枯れ木であり、しかも水から離れた陸地に置かれているからです」「王子よ、それとまったく同様に、いかなる沙門やバラモンであっても、身体においても心においても諸々の欲望から離れて過ごしており、欲望に対する欲情、愛着、執着、渇望、熱苦しさが内面において十分に断たれており、十分に静まっているならば、たとえそれらの沙門・バラモンたちが苦痛に満ちた激しく鋭く過酷な痛烈な感覚を味わおうとも、彼らは知恵のため、覚りのため、無上の正覚のためにふさわしいのです。また、たとえそれらの沙門・バラモンたちが苦痛に満ちた激しく鋭く過酷な痛烈な感覚を味わわなくとも、彼らは知恵のため、覚りのため、無上の正覚のためにふさわしいのです。王子よ、これが私に浮かんだ、かつて聞いたこともない第三の素晴らしい例えである。王子よ、これらのかつて聞いたこともない素晴らしい三つの例えが私に浮かんだ」
332. ‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ dantebhidantamādhāya , jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇheyyaṃ abhinippīḷeyyaṃ abhisantāpeyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇhāmi abhinippīḷemi abhisantāpemi. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato kacchehi sedā muccanti. Seyyathāpi, rājakumāra, balavā puriso dubbalataraṃ purisaṃ sīse vā gahetvā khandhe vā gahetvā abhiniggaṇheyya abhinippīḷeyya abhisantāpeyya; evameva kho me, rājakumāra, dantebhidantamādhāya, jivhāya tāluṃ āhacca, cetasā cittaṃ abhiniggaṇhato abhinippīḷayato abhisantāpayato kacchehi sedā muccanti. Āraddhaṃ kho pana me, rājakumāra, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
332. 「王子よ、その私にこう思われた。『私は歯と歯を噛み合わせ、舌を上あごに押し当て、心によって心を抑え込み、押し潰し、焼き尽くしてみようではないか』と。王子よ、その私は歯と歯を噛み合わせ、舌を上あごに押し当て、心によって心を抑え込み、押し潰し、焼き尽くした。王子よ、そのように歯と歯を噛み合わせ、舌を上あごに押し当て、心によって心を抑え込み、押し潰し、焼き尽くしている私の両脇から汗が流れ出た。王子よ、例えば、力強い男がより力の弱い男の頭や肩を掴んで抑え込み、押し潰し、痛めつけるように、王子よ、まったく同様に、歯と歯を噛み合わせ、舌を上あごに押し当て、心によって心を抑え込み、押し潰し、焼き尽くしている私の両脇から汗が流れ出た。しかし王子よ、私の精進は奮い立って緩むことがなく、念(気づき)は確立して乱れることがなかった。けれども、まさにその苦痛に満ちた励みによって精進に打ちのめされたため、私の身体は激しく昂ぶり、静まることがなかった」
333. ‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca assāsapassāse uparundhiṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca assāsapassāsesu uparuddhesu kaṇṇasotehi vātānaṃ nikkhamantānaṃ adhimatto saddo hoti. Seyyathāpi nāma kammāragaggariyā dhamamānāya adhimatto saddo hoti, evameva kho me, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca assāsapassāsesu uparuddhesu kaṇṇasotehi vātānaṃ nikkhamantānaṃ adhimatto saddo hoti. Āraddhaṃ kho pana me, rājakumāra, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
333. 「王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は無息の禅定を修めてみようではないか』と。王子よ、そこで私は、口と鼻からの入息と出息を止めました。王子よ、口と鼻からの入息と出息を止めた私には、耳の穴から抜け出る風の激しい轟音が生じました。あたかも、鍛冶屋のふいごが吹き鳴らされるときに激しい轟音が生じるように、王子よ、まさにそのように、口と鼻からの入息と出息を止めた私には、耳の穴から抜け出る風の激しい轟音が生じたのです。王子よ、私の精進は奮い起こされて弛むことなく、正念は現前して忘失することはありませんでしたが、苦痛に満ちた精励によって圧倒されていたため、私の身体は激昂し、静まることがありませんでした。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā muddhani ūhananti . Seyyathāpi, rājakumāra, balavā puriso tiṇhena sikharena muddhani abhimattheyya , evameva kho me, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā muddhani ūhananti. Āraddhaṃ kho pana me, rājakumāra, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は無息の禅定を修めてみようではないか』と。王子よ、そこで私は、口と鼻と耳からの入息と出息を止めました。王子よ、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、激しい風が頭頂を突き刺すように吹き荒れました。王子よ、あたかも力強い男が鋭い錐で頭頂を抉るかのように、王子よ、まさにそのように、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、激しい風が頭頂を突き刺したのです。王子よ、私の精進は奮い起こされて弛むことなく、正念は現前して忘失することはありませんでしたが、苦痛に満ちた精励によって圧倒されていたため、私の身体は激昂し、静まることがありませんでした。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā sīse sīsavedanā honti. Seyyathāpi, rājakumāra, balavā puriso daḷhena varattakkhaṇḍena sīse sīsaveṭhaṃ dadeyya; evameva kho me, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā sīse sīsavedanā honti. Āraddhaṃ kho pana me, rājakumāra, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は無息の禅定を修めてみようではないか』と。王子よ、そこで私は、口と鼻と耳からの入息と出息を止めました。王子よ、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、頭部に激しい頭痛が生じました。王子よ、あたかも力強い男が頑丈な革紐で頭をきつく締め上げるかのように、王子よ、まさにそのように、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、頭部に激しい頭痛が生じたのです。王子よ、私の精進は奮い起こされて弛むことなく、正念は現前して忘失することはありませんでしたが、苦痛に満ちた精励によって圧倒されていたため、私の身体は激昂し、静まることがありませんでした。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā vātā kucchiṃ parikantanti. Seyyathāpi, rājakumāra, dakkho goghātako vā goghātakantevāsī vā tiṇhena govikantanena kucchiṃ parikanteyya, evameva kho me, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimattā, vātā kucchiṃ parikantanti. Āraddhaṃ kho pana me, rājakumāra, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は無息の禅定を修めてみようではないか』と。王子よ、そこで私は、口と鼻と耳からの入息と出息を止めました。王子よ、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、激しい風が腹を切り裂くかのようでした。王子よ、あたかも熟練した屠牛者あるいはその弟子が、鋭い牛刀で腹を切り裂くかのように、王子よ、まさにそのように、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、激しい風が腹を切り裂いたのです。王子よ、私の精進は奮い起こされて弛むことなく、正念は現前して忘失することはありませんでしたが、苦痛に満ちた精励によって圧倒されていたため、私の身体は激昂し、静まることがありませんでした。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ appāṇakaṃyeva jhānaṃ jhāyeyya’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāse uparundhiṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimatto kāyasmiṃ ḍāho hoti. Seyyathāpi, rājakumāra, dve balavanto purisā dubbalataraṃ purisaṃ nānābāhāsu gahetvā aṅgārakāsuyā santāpeyyuṃ samparitāpeyyuṃ, evameva kho me, rājakumāra, mukhato ca nāsato ca kaṇṇato ca assāsapassāsesu uparuddhesu adhimatto kāyasmiṃ ḍāho hoti. Āraddhaṃ kho pana me, rājakumāra, vīriyaṃ hoti asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, sāraddho ca pana me kāyo hoti appaṭippassaddho, teneva dukkhappadhānena padhānābhitunnassa sato.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は無息の禅定を修めてみようではないか』と。王子よ、そこで私は、口と鼻と耳からの入息と出息を止めました。王子よ、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、身体に激しい熱が生じました。王子よ、あたかも二人の力強い男が、より弱い男の両腕を捕らえて炭火の穴で熱し、焼き苦しめるかのように、王子よ、まさにそのように、口と鼻と耳からの入息と出息を止めた私には、身体に激しい熱が生じたのです。王子よ、私の精進は奮い起こされて弛むことなく、正念は現前して忘失することはありませんでしたが、苦痛に満ちた精励によって圧倒されていたため、私の身体は激昂し、静まることがありませんでした。
‘‘Apissu maṃ, rājakumāra, devatā disvā evamāhaṃsu – ‘kālaṅkato samaṇo gotamo’ti. Ekaccā devatā evamāhaṃsu – ‘na kālaṅkato samaṇo gotamo, api ca kālaṅkarotī’ti. Ekaccā devatā evamāhaṃsu – ‘na kālaṅkato samaṇo gotamo, nāpi kālaṅkaroti. Arahaṃ samaṇo gotamo. Vihārotveva so arahato evarūpo hotī’ti .
『王子よ、実に諸々の神々が私を見てこのように言いました。『沙門ゴータマは命を終えた』と。ある神々は『沙門ゴータマは命を終えたのではない。しかし、まさに命を終えようとしている』と言いました。ある神々は『沙門ゴータマは命を終えたのでもなく、命を終えようとしているのでもない。沙門ゴータマは阿羅漢である。阿羅漢のあり方とはこのようなものだ』と言いました。
334. ‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ sabbaso āhārupacchedāya paṭipajjeyya’nti. Atha kho maṃ, rājakumāra, devatā upasaṅkamitvā etadavocuṃ – ‘mā kho tvaṃ, mārisa, sabbaso āhārupacchedāya paṭipajji. Sace kho tvaṃ, mārisa, sabbaso āhārupacchedāya paṭipajjissasi, tassa te mayaṃ dibbaṃ ojaṃ lomakūpehi ajjhohāressāma , tāya tvaṃ yāpessasī’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘ahañceva kho pana sabbaso ajajjitaṃ paṭijāneyyaṃ. Imā ca me devatā dibbaṃ ojaṃ lomakūpehi ajjhohāreyyuṃ , tāya cāhaṃ yāpeyyaṃ, taṃ mamassa musā’ti. So kho ahaṃ, rājakumāra, tā devatā paccācikkhāmi. ‘Hala’nti vadāmi.
334. 『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は一切の食物を断つ修練をしようではないか』と。王子よ、すると諸々の神々が私に近づいて、このように言いました。『尊者よ、一切の食物を断つ修練をなさいますな。尊者よ、もしあなたが一切の食物を断つ修練をなさるなら、私たちは毛穴から天上の精気を注入しましょう。それによってあなたは命を保ってください』と。王子よ、そこで私に次のような考えが生じました。『私は一切の断食を宣言しておきながら、これらの神々が私の毛穴から天上の精気を注入し、それによって私が生きながらえるならば、それは私にとって偽りとなるであろう』と。王子よ、そこで私はそれらの神々に断りを入れ、『その必要はない』と言いました。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘yaṃnūnāhaṃ thokaṃ thokaṃ āhāraṃ āhāreyyaṃ pasataṃ pasataṃ, yadi vā muggayūsaṃ yadi vā kulatthayūsaṃ yadi vā kaḷāyayūsaṃ yadi vā hareṇukayūsa’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, thokaṃ thokaṃ āhāraṃ āhāresiṃ pasataṃ pasataṃ, yadi vā muggayūsaṃ yadi vā kulatthayūsaṃ yadi vā kaḷāyayūsaṃ yadi vā hareṇukayūsaṃ. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, thokaṃ thokaṃ āhāraṃ āhārayato pasataṃ pasataṃ, yadi vā muggayūsaṃ yadi vā kulatthayūsaṃ yadi vā kaḷāyayūsaṃ yadi vā hareṇukayūsaṃ, adhimattakasimānaṃ patto kāyo hoti. Seyyathāpi nāma āsītikapabbāni vā kāḷapabbāni vā, evamevassu me aṅgapaccaṅgāni bhavanti tāyevappāhāratāya. Seyyathāpi nāma oṭṭhapadaṃ, evamevassu me ānisadaṃ hoti tāyevappāhāratāya. Seyyathāpi nāma vaṭṭanāvaḷī, evamevassu me piṭṭhikaṇṭako uṇṇatāvanato hoti tāyevappāhāratāya. Seyyathāpi nāma jarasālāya gopānasiyo oluggaviluggā bhavanti, evamevassu me phāsuḷiyo oluggaviluggā bhavanti tāyevappāhāratāya. Seyyathāpi nāma gambhīre udapāne udakatārakā gambhīragatā okkhāyikā dissanti, evamevassu me akkhikūpesu akkhitārakā gambhīragatā okkhāyikā dissanti tāyevappāhāratāya. Seyyathāpi nāma tittakālābu āmakacchinno vātātapena saṃphuṭito hoti sammilāto, evamevassu me sīsacchavi saṃphuṭitā hoti sammilātā tāyevappāhāratāya. So kho ahaṃ, rājakumāra, ‘udaracchaviṃ parimasissāmī’ti piṭṭhikaṇṭakaṃyeva pariggaṇhāmi, ‘piṭṭhikaṇṭakaṃ parimasissāmī’ti udaracchaviṃyeva pariggaṇhāmi. Yāvassu me, rājakumāra, udaracchavi piṭṭhikaṇṭakaṃ allīnā hoti tāyevappāhāratāya. So kho ahaṃ, rājakumāra, ‘vaccaṃ vā muttaṃ vā karissāmī’ti tattheva avakujjo papatāmi tāyevappāhāratāya. So kho ahaṃ, rājakumāra, imameva kāyaṃ assāsento pāṇinā gattāni anumajjāmi. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, pāṇinā gattāni anumajjato pūtimūlāni lomāni kāyasmā papatanti tāyevappāhāratāya. Apissu maṃ, rājakumāra, manussā disvā evamāhaṃsu – ‘kāḷo samaṇo gotamo’ti, ekacce manussā evamāhaṃsu – ‘na kāḷo samaṇo gotamo, sāmo samaṇo gotamo’ti. Ekacce manussā evamāhaṃsu – ‘na kāḷo samaṇo gotamo, napi sāmo, maṅguracchavi samaṇo gotamo’ti. Yāvassu me, rājakumāra, tāva parisuddho chavivaṇṇo pariyodāto upahato hoti tāyevappāhāratāya.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は、緑豆の汁であれ、トゲアズキの汁であれ、エンドウ豆の汁であれ、キマメの汁であれ、掌に一杯ずつのわずかな食物を少しずつ摂ることにしようではないか』と。王子よ、そこで私は、緑豆の汁であれ、トゲアズキの汁であれ、エンドウ豆の汁であれ、キマメの汁であれ、掌に一杯ずつのわずかな食物を少しずつ摂りました。王子よ、私が掌に一杯ずつのわずかな食物を少しずつ摂っていたため、私の身体は極度の衰弱に至りました。その極度の少食のために、私の手足の節々は、あたかもアシや竹の節々のようになりました。その極度の少食のために、私の尻は、あたかもラクダの足のようになりました。その極度の少食のために、私の背骨は、あたかも数珠の連なりのように凹凸をなしました。その極度の少食のために、私の肋骨は、あたかも朽ちた小屋の垂木が崩れ落ちたようになりました。その極度の少食のために、深い井戸の底に水滴が奥深く沈んで見えるように、私の眼窩の奥深くに瞳が沈んで見えました。その極度の少食のために、生のうちに切り取られた苦瓜が風や日光に晒されて縮み萎れるように、私の頭の皮は縮み萎れました。王子よ、私が『腹の皮を撫でよう』とすると、背骨を掴んでしまい、『背骨を撫でよう』とすると、腹の皮を掴んでしまいました。王子よ、その極度の少食のために、私の腹の皮はそれほどまでに背骨にくっついていたのです。王子よ、私が『大便や小便をしよう』とすると、その極度の少食のために、その場にうつ伏せに倒れてしまいました。王子よ、私がこの身体をいたわろうとして手で四肢を撫でると、その極度の少食のために、根の腐った体毛が身体から抜け落ちました。王子よ、人々は私を見てこのように言いました。『沙門ゴータマは黒い』と。ある人々は『沙門ゴータマは黒くはない、褐色の肌をしている』と言いました。ある人々は『沙門ゴータマは黒くも褐色の肌でもない、黄褐色の肌をしている』と言いました。王子よ、その極度の少食のために、かつてはあれほど清らかで白く輝いていた肌の色が損なわれてしまったのです。
335. ‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘ye kho keci atītamaddhānaṃ samaṇā vā brāhmaṇā vā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayiṃsu, etāvaparamaṃ nayito bhiyyo. Yepi hi keci anāgatamaddhānaṃ samaṇā vā brāhmaṇā vā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayissanti, etāvaparamaṃ nayito bhiyyo. Yepi hi keci etarahi samaṇā vā brāhmaṇā vā opakkamikā dukkhā tibbā kharā kaṭukā vedanā vedayanti, etāvaparamaṃ nayito bhiyyo. Na kho panāhaṃ imāya kaṭukāya dukkarakārikāya adhigacchāmi uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ; siyā nu kho añño maggo bodhāyā’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘abhijānāmi kho panāhaṃ pitu sakkassa kammante sītāya jambucchāyāya nisinno vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharitā; siyā nu kho eso maggo bodhāyā’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, satānusāri viññāṇaṃ ahosi – ‘eseva maggo bodhāyā’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘kiṃ nu kho ahaṃ tassa sukhassa bhāyāmi yaṃ taṃ sukhaṃ aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehī’ti? Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘na kho ahaṃ tassa sukhassa bhāyāmi yaṃ taṃ sukhaṃ aññatreva kāmehi aññatra akusalehi dhammehī’ti.
335. 『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『過去の時代において、どのような沙門や婆羅門であれ、自己の苦行による激しく鋭く過酷な激痛を体験したとしても、これに過ぎるものはなく、これ以上のものではなかった。未来の時代において、どのような沙門や婆羅門であれ、自己の苦行による激しく鋭く過酷な激痛を体験するとしても、これに過ぎるものはなく、これ以上のものではあるまい。現在の時代において、どのような沙門や婆羅門であれ、自己の苦行による激しく鋭く過酷な激痛を体験しているとしても、これに過ぎるものはなく、これ以上のものではない。しかし、私はこの過酷な苦行によっても、人骨を越えた聖なる殊勝な智見に達することはなかった。悟りのための他の道があるのではないだろうか』と。王子よ、その私に次のような考えが生じました。『私は、父である釈迦族の王の農耕祭の際、涼しいジャンブの樹の木陰に座り、諸々の欲望を離れ、不善の諸法を離れて、尋と伺を伴い、遠離から生じた喜と楽のある初禅に入って留まっていたことを思い起こす。あるいは、それこそが悟りの道ではないだろうか』と。王子よ、私に念に従う認識が生じました。『これこそが悟りの道である』と。王子よ、その私に次のような考えが生じました。『私は、欲望を離れ、不善の諸法を離れたその安楽を恐れる必要があるだろうか』と。王子よ、その私に次のような考えが生じました。『私は、欲望を離れ、不善の諸法を離れたその安楽を恐れることはない』と。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘na kho taṃ sukaraṃ sukhaṃ adhigantuṃ evaṃ adhimattakasimānaṃ pattakāyena. Yaṃnūnāhaṃ oḷārikaṃ āhāraṃ āhāreyyaṃ odanakummāsa’nti. So kho ahaṃ, rājakumāra, oḷārikaṃ āhāraṃ āhāresiṃ odanakummāsaṃ. Tena kho pana maṃ, rājakumāra, samayena pañcavaggiyā bhikkhū paccupaṭṭhitā honti – ‘yaṃ kho samaṇo gotamo dhammaṃ adhigamissati taṃ no ārocessatī’ti. Yato kho ahaṃ, rājakumāra, oḷārikaṃ āhāraṃ āhāresiṃ odanakummāsaṃ, atha me te pañcavaggiyā bhikkhū nibbijja pakkamiṃsu – ‘bāhulliko samaṇo gotamo padhānavibbhanto, āvatto bāhullāyā’ti.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『このように極度に衰弱した身体で、その安楽に達することは容易ではない。私は粗雑な食物、すなわち米飯や麦湯を摂ることにしようではないか』と。王子よ、そこで私は粗雑な食物である米飯や麦湯を摂りました。王子よ、その時、五比丘が私に仕えており、『沙門ゴータマが法を悟ったなら、それを私たちに説いてくれるだろう』と思っていました。王子よ、私が粗雑な食物である米飯や麦湯を摂ったとき、その五比丘は嫌気がさして立ち去りました。『沙門ゴータマは贅沢になり、修行を放棄し、安楽な生活に逆戻りした』と。
336. ‘‘So kho ahaṃ, rājakumāra, oḷārikaṃ āhāraṃ āhāretvā balaṃ gahetvā vivicceva kāmehi…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja vihāsiṃ. Vitakkavicārānaṃ vūpasamā… dutiyaṃ jhānaṃ… tatiyaṃ jhānaṃ… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja vihāsiṃ. So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhininnāmesiṃ. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi, seyyathidaṃ – ekampi jātiṃ dvepi jātiyo…pe… iti sākāraṃ sauddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi. Ayaṃ kho me, rājakumāra, rattiyā paṭhame yāme paṭhamā vijjā adhigatā, avijjā vihatā, vijjā uppannā; tamo vihato, āloko uppanno – yathā taṃ appamattassa ātāpino pahitattassa viharato.
336. 『王子よ、そこで私は粗雑な食物を摂って体力を回復し、諸々の欲望を離れ……(中略)……初禅に入って留まりました。尋と伺が静まったことにより……第二禅……第三禅……第四禅に入って留まりました。このように心が定まり、清浄で、純白で、汚れなく、煩悩を離れ、柔軟で、適応し、不動となって確立したとき、私は宿住随念智(過去世を思い出す智慧)へと心を向けました。私は多種多様な過去の生存を思い起こしました。すなわち、一生、二生……(中略)……このように、様相とともに、具体的な境遇とともに、多種多様な過去世を思い起こしたのです。王子よ、夜の初更において、私にこの第一の明知が得られました。無明は滅び、明知が生じました。闇は滅び、光が生じました。不放逸にして、熱心に、身を捧げて修行する者にあるがごとくです。
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhininnāmesiṃ. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passāmi cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe sugate duggate yathākammūpage satte pajānāmi …pe… ayaṃ kho me, rājakumāra, rattiyā majjhime yāme dutiyā vijjā adhigatā, avijjā vihatā, vijjā uppannā; tamo vihato, āloko uppanno – yathā taṃ appamattassa ātāpino pahitattassa viharato.
『このように心が定まり、清浄で、純白で、汚れなく、煩悩を離れ、柔軟で、適応し、不動となって確立したとき、私は衆生の死生の智へと心を向けました。私は清浄で人間を超越した天眼によって、衆生が死に、生まれ、卑しく、尊く、美しく、醜く、幸運であり、不運であるのを見、業にしたがって赴く衆生を如実に知りました……(中略)……王子よ、夜の中更において、私にこの第二の明知が得られました。無明は滅び、明知が生じました。闇は滅び、光が生じました。不放逸にして、熱心に、身を捧げて修行する者にあるがごとくです。
‘‘So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhininnāmesiṃ. So ‘idaṃ dukkha’nti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ…pe… ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ; ‘ime āsavā’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ…pe… ‘ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ. Tassa me evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccittha, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccittha, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccittha. Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ ahosi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsiṃ. Ayaṃ kho me, rājakumāra, rattiyā pacchime yāme tatiyā vijjā adhigatā, avijjā vihatā, vijjā uppannā; tamo vihato, āloko uppanno – yathā taṃ appamattassa ātāpino pahitattassa viharato.
『このように心が定まり、清浄で、純白で、汚れなく、煩悩を離れ、柔軟で、適応し、不動となって確立したとき、私は諸々の漏の滅尽の智へと心を向けました。私は「これが苦である」と如実に知り……(中略)……「これが苦の滅に至る道である」と如実に知りました。「これらが漏である」と如実に知り……(中略)……「これが漏の滅に至る道である」と如実に知りました。そのように知り、そのように見る私の心は、欲漏からも解脱し、有漏からも解脱し、無明漏からも解脱しました。解脱したとき、「解脱した」という智が生じました。「生は尽きた。清浄行は修められた。なすべきことはなされた。もはや二度とこの生存の状態に戻ることはない」と如実に知ったのです。王子よ、夜の後更において、私にこの第三の明知が得られました。無明は滅び、明知が生じました。闇は滅び、光が生じました。不放逸にして、熱心に、身を捧げて修行する者にあるがごとくです。
337. ‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘adhigato kho myāyaṃ dhammo gambhīro duddaso duranubodho santo paṇīto atakkāvacaro nipuṇo paṇḍitavedanīyo. Ālayarāmā kho panāyaṃ pajā ālayaratā ālayasammuditā. Ālayarāmāya kho pana pajāya ālayaratāya ālayasammuditāya duddasaṃ idaṃ ṭhānaṃ yadidaṃ – idappaccayatāpaṭiccasamuppādo. Idampi kho ṭhānaṃ duddasaṃ – yadidaṃ sabbasaṅkhārasamatho sabbūpadhipaṭinissaggo taṇhākkhayo virāgo nirodho nibbānaṃ. Ahañceva kho pana dhammaṃ deseyyaṃ, pare ca me na ājāneyyuṃ, so mamassa kilamatho, sā mamassa vihesā’ti. Apissu maṃ, rājakumāra, imā anacchariyā gāthāyo paṭibhaṃsu pubbe assutapubbā –
337. 『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私が覚知したこの法は、深遠で、見がたく、悟りがたく、静寂で、尊く、思惟の領域を超え、微妙で、賢者によって知られるべきものである。しかし、この世の人々は執着を喜び、執着を好み、執着に歓喜している。執着を喜び、執着を好み、執着に歓喜している人々にとって、縁起というこの理法は見がたい。また、一切の諸行の止息、一切の執着の放棄、渇愛の尽滅、離貪、止滅、涅槃というこの境地も見がたい。もし私が法を説いたとしても、他人が私の教えを理解しなければ、それは私にとって疲労となり、私にとって苦痛となるであろう』と。王子よ、実に、かつて聞いたこともない素晴らしい詩句が私に浮かびました。
‘Kicchena me adhigataṃ, halaṃ dāni pakāsituṃ;
『私が苦労して覚知したものを、今、説き明かす必要があろうか。 貪りと怒りに圧倒された者たちには、この法をよく悟ることはできない。
Rāgadosaparetehi, nāyaṃ dhammo susambudho.
世の流れに逆らい、微妙で、深遠で、見がたく、微細なものを、 貪りに染まった者たち、無明の闇に覆われた者たちには見ることはできない』と。
‘Paṭisotagāmiṃ nipuṇaṃ, gambhīraṃ duddasaṃ aṇuṃ;
『世の流れに逆らい、微妙で、深遠で、見がたく、微細なものを、
Rāgarattā na dakkhanti, tamokhandhena āvuṭā’ ti.
貪りに染まった者たち、無明の闇に覆われた者たちには見ることはできない』と。
‘‘Itiha me, rājakumāra, paṭisañcikkhato appossukkatāya cittaṃ namati no dhammadesanāya.
王子よ、このように熟慮する私の心は、法を説くことではなく、無為の静寂へと傾いたのです。
338. ‘‘Atha kho, rājakumāra, brahmuno sahampatissa mama cetasā cetoparivitakkamaññāya etadahosi – ‘nassati vata, bho, loko; vinassati vata, bho, loko. Yatra hi nāma tathāgatassa arahato sammāsambuddhassa appossukkatāya cittaṃ namati no dhammadesanāyā’ti. Atha kho, rājakumāra, brahmā sahampati – seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya, evameva – brahmaloke antarahito mama purato pāturahosi. Atha kho, rājakumāra, brahmā sahampati ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā yenāhaṃ tenañjaliṃ paṇāmetvā maṃ etadavoca – ‘desetu, bhante, bhagavā dhammaṃ, desetu sugato dhammaṃ. Santi sattā apparajakkhajātikā assavanatāya dhammassa parihāyanti; bhavissanti dhammassa aññātāro’ti. Idamavoca, rājakumāra, brahmā sahampati; idaṃ vatvā athāparaṃ etadavoca –
338. 『王子よ、そのとき、サハンパティ梵天は私の心の中の思惟を察して、このように考えました。『ああ、世界は滅びる。ああ、世界は消滅する。如来・応供・正等覚者の心が法を説くことではなく、無為の静寂へと傾いているとは』と。王子よ、そこでサハンパティ梵天は、あたかも力強い男が屈げた腕を伸ばし、伸ばした腕を屈げるかのように、梵天界から姿を消して私の前に現れました。王子よ、そしてサハンパティ梵天は片方の肩に衣を掛け、私に向かって合掌し、このように言いました。『世尊よ、法をお説きください。善逝よ、法をお説きください。塵の少ない生まれつきの衆生もおりますが、法を聞かなければ衰退してしまいます。法を理解する者たちが現れるでしょう』と。王子よ、サハンパティ梵天はこのように語り、さらに重ねてこう言いました。
‘Pāturahosi magadhesu pubbe,
『かつてマガダ国には、汚れに満ちた者たちの考えた、清らかでない法が現れていました。 不死の門を開いてください。汚れなき方が覚知された法を人々が聞くように。
Dhammo asuddho samalehi cintito;
かつてマガダ国には、汚れに満ちた者たちの考えた、清らかでない法が現れていました。
Apāpuretaṃ amatassa dvāraṃ,
不死の門を開いてください。
Suṇantu dhammaṃ vimalenānubuddhaṃ.
汚れなき方が覚知された法を人々が聞くように。
‘Sele yathā pabbatamuddhaniṭṭhito,
山頂の岩の上に立つ人が、
Yathāpi passe janataṃ samantato;
周囲のすべての人々を見下ろすことができるように、
Tathūpamaṃ dhammamayaṃ sumedha,
智慧ある方よ、遍く見る眼を持つ方よ、法でできた楼閣に登ってください。
Pāsādamāruyha samantacakkhu.
智慧ある方よ、遍く見る眼を持つ方よ、法でできた楼閣に登ってください。
‘Sokāvatiṇṇaṃ janatamapetasoko,
憂いを離れた方よ、生と老いに圧倒され、
Avekkhassu jātijarābhibhūtaṃ;
憂いに沈む人々を見渡してください。 立ち上がってください、英雄よ、戦いに勝った方よ、
Uṭṭhehi vīra, vijitasaṅgāma,
立ち上がってください、英雄よ、戦いに勝った方よ、
Satthavāha aṇaṇa , vicara loke;
導師よ、負い目のない方よ、世の中を巡り歩いてください。
Desassu bhagavā dhammaṃ,
世尊よ、法をお説きください。
Aññātāro bhavissantī’ti.
法を理解する者たちが現れるでしょう』と。
339. ‘‘Atha khvāhaṃ, rājakumāra, brahmuno ca ajjhesanaṃ viditvā sattesu ca kāruññataṃ paṭicca buddhacakkhunā lokaṃ volokesiṃ. Addasaṃ kho ahaṃ, rājakumāra, buddhacakkhunā lokaṃ volokento satte apparajakkhe mahārajakkhe tikkhindriye mudindriye svākāre dvākāre suviññāpaye duviññāpaye appekacce paralokavajjabhayadassāvine viharante, appekacce na paralokavajjabhayadassāvine viharante. Seyyathāpi nāma uppaliniyaṃ vā paduminiyaṃ vā puṇḍarīkiniyaṃ vā appekaccāni uppalāni vā padumāni vā puṇḍarīkāni vā udake jātāni udake saṃvaḍḍhāni udakānuggatāni antonimuggaposīni, appekaccāni uppalāni vā padumāni vā puṇḍarīkāni vā udake jātāni udake saṃvaḍḍhāni udakānuggatāni samodakaṃ ṭhitāni, appekaccāni uppalāni vā padumāni vā puṇḍarīkāni vā udake jātāni udake saṃvaḍḍhāni udakā accuggamma ṭhitāni anupalittāni udakena, evameva kho ahaṃ, rājakumāra, buddhacakkhunā lokaṃ volokento addasaṃ satte apparajakkhe mahārajakkhe tikkhindriye mudindriye svākāre dvākāre suviññāpaye duviññāpaye, appekacce paralokavajjabhayadassāvine viharante, appekacce na paralokavajjabhayadassāvine viharante. Atha khvāhaṃ, rājakumāra, brahmānaṃ sahampatiṃ gāthāya paccabhāsiṃ –
339. 『王子よ、そこで私は梵天の懇請を知り、衆生への憐れみによって、仏の眼をもって世界を観察しました。王子よ、私は仏の眼をもって世界を観察し、塵の少ない者、塵の多い者、利根の者、鈍根の者、素質が良い者、素質が悪い者、教えやすい者、教えにくい者、来世の過ちと恐れを見抜いて生きる者、来世の過ちと恐れを見抜かずに生きる諸々の衆生を見ました。あたかも、青蓮華の池、紅蓮華の池、白蓮華の池において、ある青蓮華、紅蓮華、白蓮華は、水中に生まれ、水中で育ち、水面に出ることなく水底に沈んだまま育ち、ある青蓮華、紅蓮華、白蓮華は、水中に生まれ、水中で育ち、水面と等しく立っており、ある青蓮華、紅蓮華、白蓮華は、水中に生まれ、水中で育ち、水面から高く突き出て水に濡れることなく立っているように、王子よ、まさにそのように、私は仏の眼をもって世界を観察し、塵の少ない者、塵の多い者、利根の者、鈍根の者、素質が良い者、素質が悪い者、教えやすい者、教えにくい者、来世の過ちと恐れを見抜いて生きる者、来世の過ちと恐れを見抜かずに生きる諸々の衆生を見たのです。王子よ、そこで私はサハンパティ梵天に詩偈をもって答えました。 『彼らに不死の門は開かれた。 耳ある者たちは信を放て。 梵天よ、疲労を予見して、私は人々に 尊く優れた妙法を説かなかったのだ』と。
‘Apārutā tesaṃ amatassa dvārā,
『彼らに不死の門は開かれた、
Ye sotavanto pamuñcantu saddhaṃ;
耳ある者たちは信を放て。
Vihiṃsasaññī paguṇaṃ na bhāsiṃ,
梵天よ、疲労を予見して、私は人々に
Dhammaṃ paṇītaṃ manujesu brahme’ti.
尊く優れた妙法を説かなかったのだ』と。
340. ‘‘Atha kho, rājakumāra, brahmā sahampati ‘katāvakāso khomhi bhagavatā dhammadesanāyā’ti maṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā tatthevantaradhāyi.
340. 『王子よ、そこでサハンパティ梵天は「世尊は法を説くことを承諾してくださった」と知り、私に礼拝し、右回りに巡って、その場で姿を消しました。
‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘kassa nu kho ahaṃ paṭhamaṃ dhammaṃ deseyyaṃ? Ko imaṃ dhammaṃ khippameva ājānissatī’ti? Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘ayaṃ kho āḷāro kālāmo paṇḍito viyatto medhāvī dīgharattaṃ apparajakkhajātiko. Yaṃnūnāhaṃ āḷārassa kālāmassa paṭhamaṃ dhammaṃ deseyyaṃ; so imaṃ dhammaṃ khippameva ājānissatī’ti. Atha kho maṃ, rājakumāra, devatā upasaṅkamitvā etadavoca – ‘sattāhakālaṅkato, bhante, āḷāro kālāmo’ti. Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi – ‘sattāhakālaṅkato āḷāro kālāmo’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘mahājāniyo kho āḷāro kālāmo. Sace hi so imaṃ dhammaṃ suṇeyya, khippameva ājāneyyā’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘kassa nu kho ahaṃ paṭhamaṃ dhammaṃ deseyyaṃ? Ko imaṃ dhammaṃ khippameva ājānissatī’ti? Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘ayaṃ kho udako rāmaputto paṇḍito viyatto medhāvī dīgharattaṃ apparajakkhajātiko. Yaṃnūnāhaṃ udakassa rāmaputtassa paṭhamaṃ dhammaṃ deseyyaṃ; so imaṃ dhammaṃ khippameva ājānissatī’ti. Atha kho maṃ, rājakumāra, devatā upasaṅkamitvā etadavoca – ‘abhidosakālaṅkato, bhante, udako rāmaputto’ti. Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi – ‘abhidosakālaṅkato udako rāmaputto’ti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘mahājāniyo kho udako rāmaputto. Sace hi so imaṃ dhammaṃ suṇeyya, khippameva ājāneyyā’ti.
『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は誰に最初に法を説くべきだろうか。誰がこの法を速やかに理解するだろうか』と。王子よ、その私に次のような考えが生じました。『このアーラーラ・カーラーマは賢明で、聡明で、智慧があり、久しい以前から心の塵が少ない。私はアーラーラ・カーラーマに最初に法を説くことにしようではないか。彼はこの法を速やかに理解するだろう』と。王子よ、すると神が私に近づいて、このように言いました。『尊者よ、アーラーラ・カーラーマは七日前に命を終えました』と。私にも『アーラーラ・カーラーマは七日前に命を終えた』という智見が生じました。王子よ、そこで私に次のような考えが生じました。『アーラーラ・カーラーマは偉大な損失を被った。もし彼がこの法を聞いたなら、速やかに理解したであろうに』と。王子よ、さらに私に次のような考えが生じました。『私は誰に最初に法を説くべきだろうか。誰がこの法を速やかに理解するだろうか』と。王子よ、その私に次のような考えが生じました。『このウッダカ・ラーマプッタは賢明で、聡明で、智慧があり、久しい以前から心の塵が少ない。私はウッダカ・ラーマプッタに最初に法を説くことにしようではないか。彼はこの法を速やかに理解するだろう』と。王子よ、すると神が私に近づいて、このように言いました。『尊者よ、ウッダカ・ラーマプッタは昨晩命を終えました』と。私にも『ウッダカ・ラーマプッタは昨晩命を終えた』という智見が生じました。王子よ、そこで私に次のような考えが生じました。『ウッダカ・ラーマプッタは偉大な損失を被った。もし彼がこの法を聞いたなら、速やかに理解したであろうに』と。
341. ‘‘Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘kassa nu kho ahaṃ paṭhamaṃ dhammaṃ deseyyaṃ? Ko imaṃ dhammaṃ khippameva ājānissatī’ti? Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘bahukārā kho me pañcavaggiyā bhikkhū ye maṃ padhānapahitattaṃ upaṭṭhahiṃsu. Yaṃnūnāhaṃ pañcavaggiyānaṃ bhikkhūnaṃ paṭhamaṃ dhammaṃ deseyya’nti. Tassa mayhaṃ, rājakumāra, etadahosi – ‘kahaṃ nu kho etarahi pañcavaggiyā bhikkhū viharantī’ti. Addasaṃ khvāhaṃ, rājakumāra, dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena pañcavaggiye bhikkhū bārāṇasiyaṃ viharante isipatane migadāye. Atha khvāhaṃ, rājakumāra, uruvelāyaṃ yathābhirantaṃ viharitvā yena bārāṇasī tena cārikaṃ pakkamiṃ.
341. 『王子よ、その私に次のような考えが生じた。『私は誰に最初に法を説くべきだろうか。誰がこの法を速やかに理解するだろうか』と。王子よ、その私に次のような考えが生じました。『あの五比丘は、私が専心して修行していたときに仕えてくれて、大いに恩恵を施してくれた。私は五比丘に最初に法を説くことにしようではないか』と。王子よ、そこで私に次のような考えが生じました。『五比丘はいまどこに住んでいるのだろうか』と。王子よ、私は清浄で人間を超越した天眼によって、五比丘がバーラーナシーの鹿野苑(イシパタナ)に住んでいるのを見ました。王子よ、そこで私はウルヴェーラーで心ゆくまで滞在した後、バーラーナシーへと旅立ちました。
‘‘Addasā kho maṃ, rājakumāra, upako ājīvako antarā ca gayaṃ antarā ca bodhiṃ addhānamaggappaṭipannaṃ. Disvāna maṃ etadavoca – ‘vippasannāni kho te, āvuso, indriyāni, parisuddho chavivaṇṇo pariyodāto. Kaṃsi tvaṃ, āvuso, uddissa pabbajito? Ko vā te satthā? Kassa vā tvaṃ dhammaṃ rocesī’ti? Evaṃ vutte, ahaṃ, rājakumāra, upakaṃ ājīvakaṃ gāthāhi ajjhabhāsiṃ –
『王子よ、邪命外道のウパカが、ガヤーと菩提樹の間の街道を歩いている私を見かけました。見かけて、私にこう言いました。『友よ、あなたの諸根は澄み渡り、肌の色は清らかで白く輝いています。友よ、あなたは誰を師として出家したのですか。あなたの師は誰ですか。あなたは誰の法を好むのですか』と。王子よ、このように言われたので、私は邪命外道のウパカに詩偈をもって語りかけました。
‘Sabbābhibhū sabbavidūhamasmi,
『私は一切に打ち勝ち、一切を知る者である。 一切の法において汚されることがない。
Sabbesu dhammesu anūpalitto;
一切の法において汚されることがない。
Sabbañjaho taṇhākkhaye vimutto,
一切を捨て、渇愛の尽滅において解脱した。 自ら覚知したのに、誰を師として指し示せようか。
Sayaṃ abhiññāya kamuddiseyyaṃ.
自ら覚知したのに、誰を師として指し示せようか。
‘Na me ācariyo atthi, sadiso me na vijjati;
私に師匠はなく、私に等しい者も存在しない。 神々を含む世界において、私に対抗できる者はいない。
Sadevakasmiṃ lokasmiṃ, natthi me paṭipuggalo.
神々を含む世界において、私に対抗できる者はいない。
‘Ahañhi arahā loke, ahaṃ satthā anuttaro;
実に私は世における阿羅漢であり、無上の導師である。 私一人が正等覚者であり、清涼となり、涅槃に達した者である。
Ekomhi sammāsambuddho, sītibhūtosmi nibbuto.
私一人が正等覚者であり、清涼となり、涅槃に達した者である。
‘Dhammacakkaṃ pavattetuṃ, gacchāmi kāsinaṃ puraṃ;
法輪を転じるために、私はカーシーの都へと行く。 盲目となった世界において、不死の太鼓を打ち鳴らすために』と。
Andhībhūtasmiṃ lokasmiṃ, āhañchaṃ amatadundubhi’nti.
盲目となった世界において、不死の太鼓を打ち鳴らすために』と。
‘Yathā kho tvaṃ, āvuso, paṭijānāsi arahasi anantajino’ti.
『友よ、あなたが公言する通りなら、あなたは無限の勝者であるにふさわしい』と。
‘Mādisā ve jinā honti, ye pattā āsavakkhayaṃ;
『諸々の漏の尽滅に達した者たちこそ、私のような勝者である。 私は悪しき不善の諸法に打ち勝った。それゆえにウパカよ、私は勝者である』と。
Jitā me pāpakā dhammā, tasmāhamupaka jino’ti.
私は悪しき不善の諸法に打ち勝った。それゆえにウパカよ、私は勝者である』と。
‘‘Evaṃ vutte, rājakumāra, upako ājīvako ‘hupeyyapāvuso’ti vatvā sīsaṃ okampetvā ummaggaṃ gahetvā pakkāmi.
王子よ、このように言われたとき、邪命外道のウパカは『友よ、そうであればよいが』と言い、頭を振って、脇道をとって立ち去りました。
342. ‘‘Atha khvāhaṃ, rājakumāra, anupubbena cārikaṃ caramāno yena bārāṇasī isipatanaṃ migadāyo yena pañcavaggiyā bhikkhū tenupasaṅkamiṃ. Addasaṃsu kho maṃ, rājakumāra, pañcavaggiyā bhikkhū dūratova āgacchantaṃ. Disvāna aññamaññaṃ saṇṭhapesuṃ – ‘ayaṃ kho, āvuso, samaṇo gotamo āgacchati bāhulliko padhānavibbhanto āvatto bāhullāya. So neva abhivādetabbo, na paccuṭṭhātabbo, nāssa pattacīvaraṃ paṭiggahetabbaṃ; api ca kho āsanaṃ ṭhapetabbaṃ – sace so ākaṅkhissati nisīdissatī’ti. Yathā yathā kho ahaṃ, rājakumāra, pañcavaggiye bhikkhū upasaṅkamiṃ , tathā tathā pañcavaggiyā bhikkhū nāsakkhiṃsu sakāya katikāya saṇṭhātuṃ. Appekacce maṃ paccuggantvā pattacīvaraṃ paṭiggahesuṃ. Appekacce āsanaṃ paññapesuṃ. Appekacce pādodakaṃ upaṭṭhapesuṃ. Api ca kho maṃ nāmena ca āvusovādena ca samudācaranti. Evaṃ vutte, ahaṃ, rājakumāra, pañcavaggiye bhikkhū etadavocaṃ – ‘mā, bhikkhave, tathāgataṃ nāmena ca āvusovādena ca samudācaratha ; arahaṃ, bhikkhave, tathāgato sammāsambuddho. Odahatha, bhikkhave, sotaṃ. Amatamadhigataṃ. Ahamanusāsāmi, ahaṃ dhammaṃ desemi. Yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamānā nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti. Evaṃ vutte, rājakumāra, pañcavaggiyā bhikkhū maṃ etadavocuṃ – ‘tāyapi kho tvaṃ, āvuso gotama, iriyāya tāya paṭipadāya tāya dukkarakārikāya nājjhagamā uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ; kiṃ pana tvaṃ etarahi bāhulliko padhānavibbhanto āvatto bāhullāya adhigamissasi uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesa’nti? Evaṃ vutte, ahaṃ, rājakumāra, pañcavaggiye bhikkhū etadavocaṃ – ‘na, bhikkhave, tathāgato bāhulliko na padhānavibbhanto na āvatto bāhullāya. Arahaṃ, bhikkhave, tathāgato sammāsambuddho. Odahatha, bhikkhave, sotaṃ. Amatamadhigataṃ. Ahamanusāsāmi, ahaṃ dhammaṃ desemi. Yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamānā nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti. Dutiyampi kho, rājakumāra, pañcavaggiyā bhikkhū maṃ etadavocuṃ – ‘tāyapi kho tvaṃ, āvuso gotama, iriyāya tāya paṭipadāya tāya dukkarakārikāya nājjhagamā uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ; kiṃ pana tvaṃ etarahi bāhulliko padhānavibbhanto āvatto bāhullāya adhigamissasi uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesa’nti? Dutiyampi kho ahaṃ, rājakumāra, pañcavaggiye bhikkhū etadavocaṃ – ‘na, bhikkhave, tathāgato bāhulliko na padhānavibbhanto na āvatto bāhullāya. Arahaṃ, bhikkhave, tathāgato sammāsambuddho. Odahatha, bhikkhave, sotaṃ. Amatamadhigataṃ. Ahamanusāsāmi, ahaṃ dhammaṃ desemi. Yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamānā nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti. Tatiyampi kho, rājakumāra, pañcavaggiyā bhikkhū maṃ etadavocuṃ – ‘tāyapi kho tvaṃ, āvuso gotama, iriyāya tāya paṭipadāya tāya dukkarakārikāya nājjhagamā uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesaṃ; kiṃ pana tvaṃ etarahi bāhulliko padhānavibbhanto āvatto bāhullāya adhigamissasi uttarimanussadhammā alamariyañāṇadassanavisesa’nti? Evaṃ vutte, ahaṃ, rājakumāra, pañcavaggiye bhikkhū etadavocaṃ – ‘abhijānātha me no tumhe, bhikkhave, ito pubbe evarūpaṃ pabhāvitameta’nti ? ‘No hetaṃ, bhante’. ‘Arahaṃ, bhikkhave, tathāgato sammāsambuddho. Odahatha, bhikkhave, sotaṃ. Amatamadhigataṃ. Ahamanusāsāmi, ahaṃ dhammaṃ desemi. Yathānusiṭṭhaṃ tathā paṭipajjamānā nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharissathā’ti.
342. 『王子よ、そこで私は順次に遊行を続け、バーラーナシーの鹿野苑、五比丘のいるところへと近づきました。王子よ、五比丘は私が遠くから来るのを見ました。見ると、互いに示し合わせました。『友らよ、あの贅沢になり、修行を放棄し、安楽な生活に逆戻りした沙門ゴータマがやって来る。彼は礼拝されるべきではなく、立ち上がって迎えられるべきでもなく、鉢や衣を受け取られるべきでもない。ただ座席だけを用意しておこう。もし彼が座りたければ座るだろう』と。王子よ、私が五比丘に近づくにつれて、五比丘は自らの取り決めを守ることができなくなりました。ある者は私を出迎えて鉢や衣を受け取り、ある者は座席を整え、ある者は足洗いの水を用意しました。しかし、彼らは私の名を呼び、「友よ」と親しげな言葉で呼びかけました。そうされたとき、王子よ、私は五比丘にこう言いました。『比丘たちよ、如来を名で呼んだり、「友よ」と親しげに呼んではならない。比丘たちよ、如来は応供であり、正等覚者である。比丘たちよ、耳を傾けよ。不死は得られた。私は教示し、私は法を説く。教示された通りに実践するならば、良家の男子たちが出家して家から出て正しく出家生活に入る目的であるその無上の清浄行の究極を、遠からず現世において自ら覚知し、現証して、達成して留まるであろう』と。王子よ、このように言われたとき、五比丘は私にこう言いました。『友ゴータマよ、あなたはその威儀、その実践、その過酷な苦行によってさえ、人骨を越えた聖なる殊勝な智見に達しなかった。ましてや今、贅沢になり、修行を放棄し、安楽な生活に逆戻りしたあなたが、どうして人骨を越えた聖なる殊勝な智見に達することができようか』と。そう言われたとき、王子よ、私は五比丘にこう言いました。『比丘たちよ、如来は贅沢になったのではない。修行を放棄したのではない。安楽な生活に逆戻りしたのではない。比丘たちよ、如来は応供であり、正等覚者である。比丘たちよ、耳を傾けよ。不死は得られた。私は教示し、私は法を説く。教示された通りに実践するならば、良家の男子たちが出家して家から出て正しく出家生活に入る目的であるその無上の清浄行の究極を、遠からず現世において自ら覚知し、現証して、達成して留まるであろう』と。王子よ、二度目も五比丘は私に同じことを言いました。二度目も私は五比丘に同じように答えました。王子よ、三度目も五比丘は私に同じことを言いました。そう言われたとき、王子よ、私は五比丘にこう言いました。『比丘たちよ、あなたがたは、私がこれまでにこのような言葉を語ったのを覚えているだろうか』と。『いいえ、世尊よ、そのようなことはありませんでした』。『比丘たちよ、如来は応供であり、正等覚者である。比丘たちよ、耳を傾けよ。不死は得られた。私は教示し、私は法を説く。教示された通りに実践するならば、良家の男子たちが出家して家から出て正しく出家生活に入る目的であるその無上の清浄行の究極を、遠からず現世において自ら覚知し、現証して、達成して留まるであろう』と。
‘‘Asakkhiṃ kho ahaṃ, rājakumāra, pañcavaggiye bhikkhū saññāpetuṃ. Dvepi sudaṃ, rājakumāra, bhikkhū ovadāmi. Tayo bhikkhū piṇḍāya caranti. Yaṃ tayo bhikkhū piṇḍāya caritvā āharanti, tena chabbaggiyā yāpema. Tayopi sudaṃ, rājakumāra, bhikkhū ovadāmi, dve bhikkhū piṇḍāya caranti. Yaṃ dve bhikkhū piṇḍāya caritvā āharanti tena chabbaggiyā yāpema.
『王子よ、私は五比丘を納得させることができました。王子よ、私は二人の比丘を教誡し、三人の比丘が托鉢に出かけました。三人の比丘が托鉢して持ち帰ったものによって、私たち六人は命を保ちました。王子よ、私が三人の比丘を教誡し、二人の比丘が托鉢に出かけました。二人の比丘が托鉢して持ち帰ったものによって、私たち六人は命を保ちました。
343. ‘‘Atha kho, rājakumāra, pañcavaggiyā bhikkhū mayā evaṃ ovadiyamānā evaṃ anusāsiyamānā nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihariṃsū’’ti. Evaṃ vutte, bodhi rājakumāro bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘kīva cirena nu kho, bhante, bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyyā’’ti? ‘‘Tena hi, rājakumāra, taṃyevettha paṭipucchissāmi. Yathā te khameyya, tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, kusalo tvaṃ hatthārūḷhe aṅkusagayhe sippe’’ti? ‘‘Evaṃ, bhante, kusalo ahaṃ hatthārūḷhe aṅkusagayhe sippe’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, idha puriso āgaccheyya – ‘bodhi rājakumāro hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ jānāti; tassāhaṃ santike hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ sikkhissāmī’ti. So cassa assaddho; yāvatakaṃ saddhena pattabbaṃ taṃ na sampāpuṇeyya. So cassa bahvābādho; yāvatakaṃ appābādhena pattabbaṃ taṃ na sampāpuṇeyya. So cassa saṭho māyāvī; yāvatakaṃ asaṭhena amāyāvinā pattabbaṃ taṃ na sampāpuṇeyya. So cassa kusīto; yāvatakaṃ āraddhavīriyena pattabbaṃ taṃ na sampāpuṇeyya. So cassa duppañño; yāvatakaṃ paññavatā pattabbaṃ taṃ na sampāpuṇeyya. Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, api nu so puriso tava santike hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ sikkheyyā’’ti? ‘‘Ekamekenāpi, bhante, aṅgena samannāgato so puriso na mama santike hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ sikkheyya, ko pana vādo pañcahaṅgehī’’ti!
343. 『王子よ、五比丘は私によってこのように教誡され、このように指導されて、良家の男子たちが出家して家から出て正しく出家生活に入る目的であるその無上の清浄行の究極を、遠からず現世において自ら覚知し、現証して、達成して留まりました」と。 このように説かれたとき、ボディ王子は世尊にこのように申し上げた。「世尊よ、比丘が如来という指導者を得たなら、どれほどの期間で、良家の男子たちが出家して家から出て正しく出家生活に入る目的であるその無上の清浄行の究極を、現世において自ら覚知し、現証して、達成して留まることができるのでしょうか」「それでは王子よ、このことについてあなたに問い返そう。あなたの好むように答えるがよい。王子よ、あなたはどう思うか。あなたは象の調教と鈎の扱いの技芸に熟達しているだろうか」「はい、世尊よ。私は象の調教と鈎の扱いの技芸に熟達しています」「王子よ、あなたはどう思うか。ここに一人の男がやって来て、『ボディ王子は象の調教と鈎の扱いの技芸を知っている。私はそのもとで象の調教と鈎の扱いの技芸を学ぼう』と言ったとしよう。しかし、彼には信仰心がなく、信仰心のある者が達成すべきことを達成しない。彼には病が多く、病の少ない者が達成すべきことを達成しない。彼は不誠実で欺瞞に満ちており、誠実で欺瞞のない者が達成すべきことを達成しない。彼は怠惰であり、精進を奮い起こす者が達成すべきことを達成しない。彼は愚鈍であり、智慧ある者が達成すべきことを達成しない。王子よ、あなたはどう思うか。その男はあなたのもとで象の調教と鈎の扱いの技芸を習得できるだろうか」「世尊よ、その要素の一つだけでも備えている男は、私のもとで象の調教と鈎の扱いの技芸を習得することはできません。五つの要素をすべて備えているなら、言うまでもありません」
344. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, idha puriso āgaccheyya – ‘bodhi rājakumāro hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ jānāti; tassāhaṃ santike hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ sikkhissāmī’ti. So cassa saddho; yāvatakaṃ saddhena pattabbaṃ taṃ sampāpuṇeyya. So cassa appābādho; yāvatakaṃ appābādhena pattabbaṃ taṃ sampāpuṇeyya. So cassa asaṭho amāyāvī; yāvatakaṃ asaṭhena amāyāvinā pattabbaṃ taṃ sampāpuṇeyya. So cassa āraddhavīriyo; yāvatakaṃ āraddhavīriyena pattabbaṃ taṃ sampāpuṇeyya. So cassa paññavā; yāvatakaṃ paññavatā pattabbaṃ taṃ sampāpuṇeyya. Taṃ kiṃ maññasi, rājakumāra, api nu so puriso tava santike hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ sikkheyyā’’ti? ‘‘Ekamekenāpi, bhante, aṅgena samannāgato so puriso mama santike hatthārūḷhaṃ aṅkusagayhaṃ sippaṃ sikkheyya, ko pana vādo pañcahaṅgehī’’ti! ‘‘Evameva kho, rājakumāra, pañcimāni padhāniyaṅgāni. Katamāni pañca? Idha, rājakumāra, bhikkhu saddho hoti; saddahati tathāgatassa bodhiṃ – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti; appābādho hoti appātaṅko samavepākiniyā gahaṇiyā samannāgato nātisītāya nāccuṇhāya majjhimāya padhānakkhamāya; asaṭho hoti amāyāvī yathābhūtaṃ attānaṃ āvikattā satthari vā viññūsu vā sabrahmacārīsu; āraddhavīriyo viharati akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya kusalānaṃ dhammānaṃ upasampadāya, thāmavā daḷhaparakkamo anikkhittadhuro kusalesu dhammesu; paññavā hoti udayatthagāminiyā paññāya samannāgato ariyāya nibbedhikāya sammādukkhakkhayagāminiyā. Imāni kho, rājakumāra, pañca padhāniyaṅgāni.
344. 「王子よ、あなたはどう思うか。ここに一人の男がやって来て、『ボディ王子は象の調教と鈎の扱いの技芸を知っている。私はそのもとで象の調教と鈎の扱いの技芸を学ぼう』と言ったとしよう。そして彼には信仰心があり、信仰心のある者が達成すべきことを達成する。彼には病が少なく、病の少ない者が達成すべきことを達成する。彼は誠実で欺瞞がなく、誠実で欺瞞のない者が達成すべきことを達成する。彼は精進を奮い起こし、精進を奮い起こす者が達成すべきことを達成する。彼は智慧があり、智慧ある者が達成すべきことを達成する。王子よ、あなたはどう思うか。その男はあなたのもとで象の調教と鈎の扱いの技芸を習得できるだろうか」「世尊よ、その要素の一つでも備えている男は、私のもとで象の調教と鈎の扱いの技芸を習得することができます。五つの要素をすべて備えているなら、言うまでもありません」「王子よ、まさにそのように、この五つの修行の徳目(勤修支)がある。どのような五つか。王子よ、ここに比丘がいて、信仰心があり、如来の悟りを信じる。『実に世尊は、応供、正等覚者、明行足、善逝、世間解、無上士・調御丈夫、天人師、仏、世尊である』と。病が少なく、悩みが少なく、過度に冷えず、過度に熱せず、中庸で、修行に耐えうる調和のとれた消化力を備えている。不誠実でなく、欺瞞がなく、師や智慧ある同僚の修行者たちに対して、自らをありのままに開示する。不善の諸法を断じ、善の諸法を成就するために、精進を奮い起こして留まり、堅固で、勇猛であり、善の諸法において重責を投げ出さない。智慧があり、生滅へと向かう聖なる洞察力を備え、完全な苦の滅尽へと導く智慧を具えている。王子よ、これらが五つの修行の徳目である。
345. ‘‘Imehi, rājakumāra, pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya satta vassāni. Tiṭṭhantu, rājakumāra, satta vassāni. Imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya chabbassāni… pañca vassāni… cattāri vassāni… tīṇi vassāni… dve vassāni… ekaṃ vassaṃ. Tiṭṭhatu, rājakumāra, ekaṃ vassaṃ. Imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya satta māsāni. Tiṭṭhantu, rājakumāra, satta māsāni. Imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya cha māsāni… pañca māsāni… cattāri māsāni… tīṇi māsāni… dve māsāni… ekaṃ māsaṃ… aḍḍhamāsaṃ. Tiṭṭhatu, rājakumāra, aḍḍhamāso. Imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya satta rattindivāni. Tiṭṭhantu, rājakumāra, satta rattindivāni. Imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihareyya cha rattindivāni… pañca rattindivāni… cattāri rattindivāni… tīṇi rattindivāni… dve rattindivāni… ekaṃ rattindivaṃ. Tiṭṭhatu, rājakumāra, eko rattindivo. Imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgato bhikkhu tathāgataṃ vināyakaṃ labhamāno sāyamanusiṭṭho pāto visesaṃ adhigamissati, pātamanusiṭṭho sāyaṃ visesaṃ adhigamissatī’’ti. Evaṃ vutte, bodhi rājakumāro bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘aho buddho, aho dhammo, aho dhammassa svākkhātatā! Yatra hi nāma sāyamanusiṭṭho pāto visesaṃ adhigamissati, pātamanusiṭṭho sāyaṃ visesaṃ adhigamissatī’’ti!
345. 「王子よ、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば――良家の男子たちが正しく家を出て非家に入って出家する目的である、その無上の梵行の究極を――現法において自ら通達して証得し、達して住するのに、七年あれば足ります。王子よ、七年は置くとしても、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば、六年……五年……四年……三年……二年……一年あれば足ります。王子よ、一年は置くとしても、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば、七ヶ月あれば足ります。王子よ、七ヶ月は置くとしても、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば、六ヶ月……五ヶ月……四ヶ月……三ヶ月……二ヶ月……一ヶ月……半月あれば足ります。王子よ、半月は置くとしても、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば、七日七夜あれば足ります。王子よ、七日七夜は置くとしても、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば、六日六夜……五日五夜……四日四夜……三日三夜……二日二夜……一日一夜あれば足ります。王子よ、一日一夜は置くとしても、これら五つの勤修の支分を具足した比丘が、指導者たる如来を得るならば、夕方に教示を受ければ朝に卓越した境地に達し、朝に教示を受ければ夕方に卓越した境地に達するでしょう」 このように説かれたとき、菩提王子は世尊にこう申し上げた。「おお、仏よ! おお、法よ! おお、法の善く説かれたことよ! 実に、夕方に教示を受ければ朝に卓越した境地に達し、朝に教示を受ければ夕方に卓越した境地に達するとは!」
346. Evaṃ vutte, sañjikāputto māṇavo bodhiṃ rājakumāraṃ etadavoca – ‘‘evameva panāyaṃ bhavaṃ bodhi – ‘aho buddho, aho dhammo, aho dhammassa svākkhātatā’ti ca vadeti ; atha ca pana na taṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchati dhammañca bhikkhusaṅghañcā’’ti. ‘‘Mā hevaṃ, samma sañjikāputta, avaca; mā hevaṃ, samma sañjikāputta, avaca. Sammukhā metaṃ, samma sañjikāputta, ayyāya sutaṃ, sammukhā paṭiggahitaṃ’’. ‘‘Ekamidaṃ, samma sañjikāputta, samayaṃ bhagavā kosambiyaṃ viharati ghositārāme. Atha kho me ayyā kucchimatī yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnā kho me ayyā bhagavantaṃ etadavoca – ‘yo me ayaṃ, bhante, kucchigato kumārako vā kumārikā vā so bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchati dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ taṃ bhagavā dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’nti. Ekamidaṃ, samma sañjikāputta, samayaṃ bhagavā idheva bhaggesu viharati susumāragire bhesakaḷāvane migadāye. Atha kho maṃ dhāti aṅkena haritvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhitā kho maṃ dhāti bhagavantaṃ etadavoca – ‘ayaṃ, bhante, bodhi rājakumāro bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchati dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ taṃ bhagavā dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’nti. Esāhaṃ, samma sañjikāputta, tatiyakampi bhagavantaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhagavā dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gata’’nti.
346. このように言われたとき、サンジカーの息子である青年は菩提王子にこう言った。「尊き菩提さまは、そのように『おお、仏よ! おお、法よ! おお、法の善く説かれたことよ!』とおっしゃりながら、なぜあの尊きゴータマに、そして法と比丘僧伽に帰依なさらないのですか」「友サンジカーの息子よ、そのように言ってはならない。友サンジカーの息子よ、そのように言ってはならない。友サンジカーの息子よ、私は母上から直に聞き、直に受け止めたのだ。『友サンジカーの息子よ、かつて世尊がコーサンビーのゴーシタ園におられたときのこと。そのとき身重であった私の母上は世尊のところへ赴き、拝礼して一方に坐した。一方に坐した母上は世尊にこう申し上げた。「世尊よ、私の胎内にいるこの男の子、あるいは女の子は、世尊に、そして法と比丘僧伽に帰依いたします。世尊は彼(彼女)を、今日より命ある限り帰依した在家信者として受け入れてくださいますように」と。友サンジカーの息子よ、またある時、世尊はこのバッガ国のススムマーラギラのベサカラー森の鹿野苑におられた。そのとき私の乳母は私を抱いて世尊のところへ赴き、拝礼して一方に立った。一方に立った乳母は世尊にこう申し上げた。「世尊よ、この菩提王子は世尊に、そして法と比丘僧伽に帰依いたします。世尊は彼を、今日より命ある限り帰依した在家信者として受け入れてくださいますように」と』。 友サンジカーの息子よ、そこで私自身もまた、三度、世尊に、そして法と比丘僧伽に帰依いたします。世尊は私を、今日より命ある限り帰依した在家信者として受け入れてくださいますように」
Bodhirājakumārasuttaṃ niṭṭhitaṃ pañcamaṃ.
菩提王子経 第五 終了
6. Aṅgulimālasuttaṃ
6. アングリマーラ経
347. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena rañño pasenadissa kosalassa vijite coro aṅgulimālo nāma hoti luddo lohitapāṇi hatapahate niviṭṭho adayāpanno pāṇabhūtesu. Tena gāmāpi agāmā katā, nigamāpi anigamā katā, janapadāpi ajanapadā katā. So manusse vadhitvā vadhitvā aṅgulīnaṃ mālaṃ dhāreti. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi. Sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto senāsanaṃ saṃsāmetvā pattacīvaramādāya yena coro aṅgulimālo tenaddhānamaggaṃ paṭipajji. Addasāsuṃ kho gopālakā pasupālakā kassakā pathāvino bhagavantaṃ yena coro aṅgulimālo tenaddhānamaggapaṭipannaṃ. Disvāna bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘mā, samaṇa, etaṃ maggaṃ paṭipajji. Etasmiṃ, samaṇa, magge coro aṅgulimālo nāma luddo lohitapāṇi hatapahate niviṭṭho adayāpanno pāṇabhūtesu. Tena gāmāpi agāmā katā, nigamāpi anigamā katā, janapadāpi ajanapadā katā. So manusse vadhitvā vadhitvā aṅgulīnaṃ mālaṃ dhāreti. Etañhi, samaṇa, maggaṃ dasapi purisā vīsampi purisā tiṃsampi purisā cattārīsampi purisā paññāsampi purisā saṅkaritvā saṅkaritvā paṭipajjanti. Tepi corassa aṅgulimālassa hatthatthaṃ gacchantī’’ti. Evaṃ vutte, bhagavā tuṇhībhūto agamāsi. Dutiyampi kho gopālakā…pe… tatiyampi kho gopālakā pasupālakā kassakā pathāvino bhagavantaṃ etadavocuṃ – ‘‘mā, samaṇa, etaṃ maggaṃ paṭipajji, etasmiṃ samaṇa magge coro aṅgulimālo nāma luddo lohitapāṇi hatapahate niviṭṭho adayāpanno pāṇabhūtesu, tena gāmāpi agāmā katā, nigamāpi anigamā katā, janapadāpi ajanapadā katā. So manusse vadhitvā vadhitvā aṅgulīnaṃ mālaṃ dhāreti. Etañhi samaṇa maggaṃ dasapi purisā vīsampi purisā tiṃsampi purisā cattārīsampi purisā paññāsampi purisā saṅkaritvā saṅkaritvā paṭipajjanti. Tepi corassa aṅgulimālassa hatthatthaṃ gacchantī’’ti.
347. このように私は聞きました。ある時、世尊はサヴァッティのジェータ林にある給孤独園におられました。その頃、コーサラ国のパセーナディ王の領土に、アングリマーラという名の盗賊がいました。彼は残忍で、その手は血に染まり、殺傷に専心し、生きとし生けるものへの慈悲がありませんでした。彼によって村は村でなくなり、町は町でなくなり、地方は地方でなくなりました。彼は人々を次々と殺害しては、その指の首飾りを身につけていました。 さて、世尊は朝、衣をととのえ、鉢と衣を持ってサーヴァッティへ托鉢に入られました。サーヴァッティで托鉢して巡り、食後に托鉢から戻られると、寝所を片づけ、鉢と衣を取って、盗賊アングリマーラのいる街道へと向かわれました。牛飼いたち、羊飼いたち、農夫たち、旅人たちは、世尊が盗賊アングリマーラのいる街道を進んでおられるのを見ました。見て、世尊にこう申し上げました。「沙門よ、その道を行ってはいけません。沙門よ、その道にはアングリマーラという名の盗賊がいて、残忍で血に染まり、殺傷に専心し、生きとし生けるものへの慈悲がありません。彼によって村は村でなくなり、町は町でなくなり、地方は地方でなくなりました。彼は人々を次々と殺害しては、その指の首飾りを身につけています。沙門よ、この道は、十人、二十人、三十人、四十人、五十人と人々が集まり、隊を組んで進む道です。それでも彼らは盗賊アングリマーラの手に落ちてしまうのです」 このように言われても、世尊は沈黙したまま進まれました。牛飼いたちは二度目も……三度目も、牛飼いたち、羊飼いたち、農夫たち、旅人たちは世尊にこう申し上げました。「沙門よ、その道を行ってはいけません。沙門よ、その道にはアングリマーラという名の盗賊がいて、残忍で血に染まり、殺傷に専心し、生きとし生けるものへの慈悲がありません。彼によって村は村でなくなり、町は町でなくなり、地方は地方でなくなりました。彼は人々を次々と殺害しては、その指の首飾りを身につけています。沙門よ、この道は、十人、二十人、三十人、四十人、五十人と人々が集まり、隊を組んで進む道です。それでも彼らは盗賊アングリマーラの手に落ちてしまうのです」と。
348. Atha kho bhagavā tuṇhībhūto agamāsi. Addasā kho coro aṅgulimālo bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvānassa etadahosi – ‘‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho! Imañhi maggaṃ dasapi purisā vīsampi purisā tiṃsampi purisā cattārīsampi purisā paññāsampi purisā saṅkaritvā saṅkaritvā paṭipajjanti. Tepi mama hatthatthaṃ gacchanti. Atha ca panāyaṃ samaṇo eko adutiyo pasayha maññe āgacchati. Yaṃnūnāhaṃ imaṃ samaṇaṃ jīvitā voropeyya’’nti. Atha kho coro aṅgulimālo asicammaṃ gahetvā dhanukalāpaṃ sannayhitvā bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhi. Atha kho bhagavā tathārūpaṃ iddhābhisaṅkhāraṃ abhisaṅkhāsi yathā coro aṅgulimālo bhagavantaṃ pakatiyā gacchantaṃ sabbathāmena gacchanto na sakkoti sampāpuṇituṃ. Atha kho corassa aṅgulimālassa etadahosi – ‘‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho! Ahañhi pubbe hatthimpi dhāvantaṃ anupatitvā gaṇhāmi, assampi dhāvantaṃ anupatitvā gaṇhāmi, rathampi dhāvantaṃ anupatitvā gaṇhāmi, migampi dhāvantaṃ anupatitvā gaṇhāmi; atha ca panāhaṃ imaṃ samaṇaṃ pakatiyā gacchantaṃ sabbathāmena gacchanto na sakkomi sampāpuṇitu’’nti! Ṭhitova bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘tiṭṭha, tiṭṭha, samaṇā’’ti. ‘‘Ṭhito ahaṃ, aṅgulimāla, tvañca tiṭṭhā’’ti. Atha kho corassa aṅgulimālassa etadahosi – ‘‘ime kho samaṇā sakyaputtiyā saccavādino saccapaṭiññā. Atha panāyaṃ samaṇo gacchaṃ yevāha – ‘ṭhito ahaṃ, aṅgulimāla, tvañca tiṭṭhā’ti. Yaṃnūnāhaṃ imaṃ samaṇaṃ puccheyya’’nti.
348. しかし世尊は沈黙したまま進まれました。盗賊アングリマーラは、世尊が遠くから来られるのを見ました。見て、彼にこのような思いが生じました。「これは実に驚くべきことだ、まことに不思議なことだ! この道は、十人、二十人、三十人、四十人、五十人と人々が集まり、隊を組んで進む道であるのに、彼らでさえ私の手に落ちる。それなのに、この沙門はただ一人、連れもなく、圧倒するように向かって来る。私はこの沙門の命を奪ってやろう」 そこで盗賊アングリマーラは剣と盾を取り、弓と矢筒を身につけて、世尊の背後を追いました。そのとき世尊は、盗賊アングリマーラが全速力で走っても、普段どおり歩いておられる世尊に追いつけないような神通力を現じられました。そこで盗賊アングリマーラにこのような思いが生じました。「これは実に驚くべきことだ、まことに不思議なことだ! 私はかつて、疾走する象をも追いかけて捕らえ、疾走する馬をも追いかけて捕らえ、疾走する戦車をも追いかけて捕らえ、疾走する鹿をも追いかけて捕らえた。それなのに、私は普段どおり歩いているこの沙門に、全速力で走っても追いつくことができない!」 彼は立ち止まったまま、世尊にこう言いました。「止まれ、止まれ、沙門よ!」「アングリマーラよ、私は止まっている。そなたこそ止まるがよい」 そこで盗賊アングリマーラにこのような思いが生じました。「これら釈迦族の沙門たちは真実を語る者であり、真実を誓う者である。それなのに、この沙門は歩きながら『アングリマーラよ、私は止まっている。そなたこそ止まるがよい』と言った。私はこの沙門に尋ねてみるべきではないか」と。
349. Atha kho coro aṅgulimālo bhagavantaṃ gāthāya ajjhabhāsi –
349. そこで盗賊アングリマーラは世尊に詩偈をもって語りかけました。
‘‘Gacchaṃ vadesi samaṇa ṭhitomhi,
「沙門よ、歩みながら『私は止まっている』と言い、 立ち止まっている私を『止まっていない』と言う。 沙門よ、私はその意味を尋ねたい。 どのようにあなたが止まっており、私が止まっていないのか」
Mamañca brūsi ṭhitamaṭṭhitoti;
Pucchāmi taṃ samaṇa etamatthaṃ,
Kathaṃ ṭhito tvaṃ ahamaṭṭhitomhī’’ti.
‘‘Ṭhito ahaṃ aṅgulimāla sabbadā,
「アングリマーラよ、私は常に止まっている。 すべての生きものに対して暴力(杖)を捨てているからだ。 しかしそなたは生きものに対して自制がない。 それゆえに私は止まっており、そなたは止まっていないのだ」
Sabbesu bhūtesu nidhāya daṇḍaṃ;
Tuvañca pāṇesu asaññatosi,
Tasmā ṭhitohaṃ tuvamaṭṭhitosī’’ti.
‘‘Cirassaṃ vata me mahito mahesī,
「まことに久しぶりに、大いなる仙人、 真実を語る者が私を敬うためこの大樹林に来られた。 私はそなたの法に適った詩偈を聞いて、 悪を捨てて行を修めよう」
Mahāvanaṃ pāpuṇi saccavādī ;
Sohaṃ carissāmi pahāya pāpaṃ ,
Sutvāna gāthaṃ tava dhammayuttaṃ’’.
Itveva coro asimāvudhañca,
このように言って、盗賊は剣と武器を、 深淵、崖、穴の中に投げ捨てた。 盗賊は善逝(仏陀)の両足に礼拝し、 その場で出家を乞うた。
Sobbhe papāte narake akiri;
Avandi coro sugatassa pāde,
Tattheva naṃ pabbajjaṃ ayāci.
Buddho ca kho kāruṇiko mahesi,
大悲深き仏陀、大仙人は、 神々を含む世界全体の師であられる。 その時「来たれ、比丘よ」と言われた。 それこそが彼の比丘となることであった。
Yo satthā lokassa sadevakassa;
‘Tamehi bhikkhū’ti tadā avoca,
Eseva tassa ahu bhikkhubhāvoti.
350. Atha kho bhagavā āyasmatā aṅgulimālena pacchāsamaṇena yena sāvatthi tena cārikaṃ pakkāmi. Anupubbena cārikaṃ caramāno yena sāvatthi tadavasari. Tatra sudaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena rañño pasenadissa kosalassa antepuradvāre mahājanakāyo sannipatitvā uccāsaddo mahāsaddo hoti – ‘‘coro te, deva, vijite aṅgulimālo nāma luddo lohitapāṇi hatapahate niviṭṭho adayāpanno pāṇabhūtesu. Tena gāmāpi agāmā katā, nigamāpi anigamā katā, janapadāpi ajanapadā katā. So manusse vadhitvā vadhitvā aṅgulīnaṃ mālaṃ dhāreti. Taṃ devo paṭisedhetū’’ti.
350. そして世尊は、尊者アングリマーラを随伴の沙門としてサーヴァッティへと旅立たれました。順次に遊行してサーヴァッティに到着されました。そこで世尊はサーヴァッティのジェータ林にある給孤独園におられました。その頃、コーサラ国のパセーナディ王の後宮の門前に大群衆が集まり、大声をあげて騒ぎ立てていました。「大王さま、あなたの領土にアングリマーラという名の盗賊がいて、残忍で血に染まり、殺傷に専心し、生きとし生けるものへの慈悲がありません。彼によって村は村でなくなり、町は町でなくなり、地方は地方でなくなりました。彼は人々を次々と殺害しては、その指の首飾りを身につけています。大王さま、彼を討伐してください」と。
Atha kho rājā pasenadi kosalo pañcamattehi assasatehi sāvatthiyā nikkhami divā divassa. Yena ārāmo tena pāvisi. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ bhagavā etadavoca – ‘‘kiṃ nu te, mahārāja, rājā vā māgadho seniyo bimbisāro kupito vesālikā vā licchavī aññe vā paṭirājāno’’ti? ‘‘Na kho me, bhante, rājā māgadho seniyo bimbisāro kupito, nāpi vesālikā licchavī, nāpi aññe paṭirājāno. Coro me, bhante, vijite aṅgulimālo nāma luddo lohitapāṇi hatapahate niviṭṭho adayāpanno pāṇabhūtesu. Tena gāmāpi agāmā katā, nigamāpi anigamā katā, janapadāpi ajanapadā katā. So manusse vadhitvā vadhitvā aṅgulīnaṃ mālaṃ dhāreti. Tāhaṃ, bhante, paṭisedhissāmī’’ti. ‘‘Sace pana tvaṃ, mahārāja, aṅgulimālaṃ passeyyāsi kesamassuṃ ohāretvā kāsāyāni vatthāni acchādetvā agārasmā anagāriyaṃ pabbajitaṃ, virataṃ pāṇātipātā, virataṃ adinnādānā, virataṃ musāvādā, ekabhattikaṃ, brahmacāriṃ, sīlavantaṃ, kalyāṇadhammaṃ, kinti naṃ kareyyāsī’’ti? ‘‘Abhivādeyyāma vā, bhante, paccuṭṭheyyāma vā āsanena vā nimanteyyāma, abhinimanteyyāma vā naṃ cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārehi, dhammikaṃ vā assa rakkhāvaraṇaguttiṃ saṃvidaheyyāma. Kuto panassa, bhante, dussīlassa pāpadhammassa evarūpo sīlasaṃyamo bhavissatī’’ti?
そこでコーサラ国のパセーナディ王は、約五百騎の騎兵とともに白昼サーヴァッティを出立しました。そして精舎へと入りました。車で行けるところまで車で行き、車から降りて徒歩で世尊のところへ赴きました。赴いて世尊に拝礼し、一方に坐しました。一方に坐したコーサラ国のパセーナディ王に、世尊はこう言われました。「大王よ、どうしたのですか。マガダ国のセーニヤ・ビンビサーラ王が怒っているのですか、あるいはヴェーサーリーのリッチャヴィ族が、あるいは他の敵対する王たちが怒っているのですか」「世尊よ、マガダ国のセーニヤ・ビンビサーラ王が怒っているのでも、ヴェーサーリーのリッチャヴィ族が怒っているのでも、他の敵対する王たちが怒っているのでもありません。世尊よ、私の領土にアングリマーラという名の盗賊がいて、残忍で血に染まり、殺傷に専心し、生きとし生けるものへの慈悲がありません。彼によって村は村でなくなり、町は町でなくなり、地方は地方でなくなりました。彼は人々を次々と殺害しては、その指の首飾りを身につけています。世尊よ、私は彼を討伐しに行くのです」「大王よ、もしあなたが、アングリマーラが髪と髭を剃り落とし、黄褐色の衣をまとい、家を出て非家に入って出家し、殺生を離れ、不与取を離れ、虚言を離れ、一日の食事を一度とし、梵行を守り、戒徳を具え、善法を修めているのを見たなら、彼をどのように遇しますか」「世尊よ、私たちは敬礼し、立ち迎えて座を勧め、衣、托鉢の食物、寝所、病の供養薬の必需品を施し、あるいは彼のために法に適った保護・防護・警護を手配するでしょう。しかし世尊よ、破戒で悪しき性質の者に、どうしてそのような戒の自制があり得ましょうか」
Tena kho pana samayena āyasmā aṅgulimālo bhagavato avidūre nisinno hoti. Atha kho bhagavā dakkhiṇaṃ bāhuṃ paggahetvā rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ etadavoca – ‘‘eso, mahārāja, aṅgulimālo’’ti. Atha kho rañño pasenadissa kosalassa ahudeva bhayaṃ, ahu chambhitattaṃ, ahu lomahaṃso. Atha kho bhagavā rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ bhītaṃ saṃviggaṃ lomahaṭṭhajātaṃ viditvā rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ etadavoca – ‘‘mā bhāyi, mahārāja, natthi te ito bhaya’’nti. Atha kho rañño pasenadissa kosalassa yaṃ ahosi bhayaṃ vā chambhitattaṃ vā lomahaṃso vā so paṭippassambhi. Atha kho rājā pasenadi kosalo yenāyasmā aṅgulimālo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ aṅgulimālaṃ etadavoca – ‘‘ayyo no, bhante, aṅgulimālo’’ti? ‘‘Evaṃ, mahārājā’’ti. ‘‘Kathaṃgotto ayyassa pitā, kathaṃgottā mātā’’ti? ‘‘Gaggo kho, mahārāja, pitā, mantāṇī mātā’’ti. ‘‘Abhiramatu, bhante, ayyo gaggo mantāṇiputto. Ahamayyassa gaggassa mantāṇiputtassa ussukkaṃ karissāmi cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānappaccayabhesajjaparikkhārāna’’nti.
そのとき、尊者アングリマーラは世尊の近くに坐っていました。そこで世尊は右腕を伸ばして、コーサラ国のパセーナディ王にこう言われました。「大王よ、あれがアングリマーラです」 そのとき、コーサラ国のパセーナディ王には恐れが生じ、震えが生じ、身の毛がよだちました。そこで世尊は、コーサラ国のパセーナディ王が恐れ、戦慄し、身の毛をよだたせているのを知って、コーサラ国のパセーナディ王にこう言われました。「大王よ、恐れることはありません。彼からあなたへの害意はありません」 すると、コーサラ国のパセーナディ王にあった恐れや震え、身の毛のよだちは鎮まりました。そこでコーサラ国のパセーナディ王は尊者アングリマーラのところへ赴きました。赴いて尊者アングリマーラにこう言いました。「尊者さま、あなたは本当にアングリマーラさまでいらっしゃいますか」「その通りです、大王よ」「尊者さまのお父上の姓は何といい、お母上の姓は何というのですか」「大王よ、父はガッガ、母はマンターニーと申します」「尊者ガッガ・マンターニープッタさま、どうか安らかにお過ごしください。私がお父上ガッガ、お母上マンターニーの息子であられる尊者のために、衣、托鉢の食物、寝所、病の供養薬の必需品をお世話いたします」
351. Tena kho pana samayena āyasmā aṅgulimālo āraññiko hoti piṇḍapātiko paṃsukūliko tecīvariko. Atha kho āyasmā aṅgulimālo rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ etadavoca – ‘‘alaṃ, mahārāja, paripuṇṇaṃ me cīvara’’nti. Atha kho rājā pasenadi kosalo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante! Yāvañcidaṃ, bhante, bhagavā adantānaṃ dametā, asantānaṃ sametā, aparinibbutānaṃ parinibbāpetā. Yañhi mayaṃ, bhante, nāsakkhimhā daṇḍenapi satthenapi dametuṃ so bhagavatā adaṇḍena asattheneva danto. Handa ca dāni mayaṃ, bhante, gacchāma; bahukiccā mayaṃ bahukaraṇīyā’’ti. ‘‘Yassadāni, mahārāja, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi.
その頃、尊者アングリマーラは森林に住み(阿蘭若住)、托鉢して食し(常乞食)、糞掃衣を着て(糞掃衣)、三衣を保つ者(但三衣)となっていました。そこで尊者アングリマーラはコーサラ国のパセーナディ王にこう言いました。「大王よ、結構です。私の三衣は揃っております」 そこでコーサラ国のパセーナディ王は世尊のところへ赴き、拝礼して一方に坐しました。一方に坐したコーサラ国のパセーナディ王は世尊にこう申し上げました。「驚くべきことです、世尊よ、まことに不思議なことです、世尊よ! 実に世尊は調伏されていない者を調伏し、寂静でない者を寂静にし、完全な平安に達していない者を完全な平安に導かれます。世尊よ、私たちが杖を用いても剣を用いても調伏できなかった者を、世尊は杖も使わず剣も使わずに調伏されました。世尊よ、それでは私たちはこれで失礼いたします。私たちは多忙で、なすべきことが多くあります」「大王よ、今こそあなたの望むようにしなさい」 そこでコーサラ国のパセーナディ王は座から立ち上がり、世尊に拝礼し、右回りに巡って立ち去りました。
Atha kho āyasmā aṅgulimālo pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiyaṃ piṇḍāya pāvisi. Addasā kho āyasmā aṅgulimālo sāvatthiyaṃ sapadānaṃ piṇḍāya caramāno aññataraṃ itthiṃ mūḷhagabbhaṃ vighātagabbhaṃ . Disvānassa etadahosi – ‘‘kilissanti vata, bho, sattā; kilissanti vata, bho, sattā’’ti! Atha kho āyasmā aṅgulimālo sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā aṅgulimālo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘idhāhaṃ, bhante, pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisiṃ. Addasaṃ kho ahaṃ, bhante, sāvatthiyaṃ sapadānaṃ piṇḍāya caramāno aññataraṃ itthiṃ mūḷhagabbhaṃ vighātagabbhaṃ’’. Disvāna mayhaṃ etadahosi – ‘‘kilissanti vata, bho, sattā; kilissanti vata, bho, sattā’’ti!
さて、尊者アングリマーラは朝、衣をととのえ、鉢と衣を持ってサーヴァッティへ托鉢に入りました。尊者アングリマーラはサーヴァッティで順次に托鉢して巡るうちに、ある難産で苦しんでいる女を見ました。見て、彼にこのような思いが生じました。「まことに生きとし生けるものは苦しんでいる。まことに生きとし生けるものは苦しんでいる!」 尊者アングリマーラはサーヴァッティで托鉢して巡り、食後に托鉢から戻ると、世尊のところへ赴き、拝礼して一方に坐しました。一方に坐した尊者アングリマーラは世尊にこう申し上げました。「世尊よ、私は朝、衣をととのえ、鉢と衣を持ってサーヴァッティへ托鉢に入りました。世尊よ、私はサーヴァッティで順次に托鉢して巡るうちに、ある難産で苦しんでいる女を見ました。見て、私にこのような思いが生じました。『まことに生きとし生けるものは苦しんでいる。まことに生きとし生けるものは苦しんでいる!』と」
‘‘Tena hi tvaṃ, aṅgulimāla, yena sā itthī tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā taṃ itthiṃ evaṃ vadehi – ‘yatohaṃ, bhagini, jāto nābhijānāmi sañcicca pāṇaṃ jīvitā voropetā, tena saccena sotthi te hotu, sotthi gabbhassā’’’ti.
「それならばアングリマーラよ、その女のところへ赴きなさい。赴いてその女にこのように言いなさい。『姉妹よ、私が生まれてこのかた、故意に生きものの命を奪った覚えはありません。その真実によって、あなたに安寧あれ、胎児に安寧あれ』と」
‘‘So hi nūna me, bhante, sampajānamusāvādo bhavissati. Mayā hi, bhante, bahū sañcicca pāṇā jīvitā voropitā’’ti. ‘‘Tena hi tvaṃ, aṅgulimāla, yena sā itthī tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā taṃ itthiṃ evaṃ vadehi – ‘yatohaṃ, bhagini, ariyāya jātiyā jāto, nābhijānāmi sañcicca pāṇaṃ jīvitā voropetā, tena saccena sotthi te hotu, sotthi gabbhassā’’’ti.
「世尊よ、それでは私は故意の虚言を語ることになってしまいます。世尊よ、私はこれまでに故意に多くの生きものの命を奪ってきたからです」「それならばアングリマーラよ、その女のところへ赴きなさい。赴いてその女にこのように言いなさい。『姉妹よ、私が聖なる生まれによって生まれてこのかた、故意に生きものの命を奪った覚えはありません。その真実によって、あなたに安寧あれ、胎児に安寧あれ』と」
‘‘Evaṃ, bhante’’ti kho āyasmā aṅgulimālo bhagavato paṭissutvā yena sā itthī tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā taṃ itthiṃ etadavoca – ‘‘yatohaṃ, bhagini, ariyāya jātiyā jāto, nābhijānāmi sañcicca pāṇaṃ jīvitā voropetā, tena saccena sotthi te hotu, sotthi gabbhassā’’ti. Atha khvāssā itthiyā sotthi ahosi, sotthi gabbhassa.
「かしこまりました、世尊よ」と尊者アングリマーラは世尊に応諾し、その女のところへ赴きました。赴いてその女にこう言いました。「姉妹よ、私が聖なる生まれによって生まれてこのかた、故意に生きものの命を奪った覚えはありません。その真実によって、あなたに安寧あれ、胎児に安寧あれ」と。すると、その女は無事になり、胎児も無事になりました。
Atha kho āyasmā aṅgulimālo eko vūpakaṭṭho appamatto ātāpī pahitatto viharanto nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja vihāsi. ‘Khīṇā jāti vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsi. Aññataro kho panāyasmā aṅgulimālo arahataṃ ahosi.
その後、尊者アングリマーラは独り離れて住み、怠ることなく、熱心に、専心して過ごすうちに、ほどなくして――良家の男子たちが正しく家を出て非家に入って出家する目的である、その無上の梵行の究極を――現法において自ら通達して証得し、達して住しました。「生は尽きた。梵行は成就した。なされるべきことはなされた。もはや再びこの状態に戻ることはない」と了知しました。こうして尊者アングリマーラは阿羅漢の一人となったのです。
352. Atha kho āyasmā aṅgulimālo pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi. Tena kho pana samayena aññenapi leḍḍu khitto āyasmato aṅgulimālassa kāye nipatati, aññenapi daṇḍo khitto āyasmato aṅgulimālassa kāye nipatati, aññenapi sakkharā khittā āyasmato aṅgulimālassa kāye nipatati. Atha kho āyasmā aṅgulimālo bhinnena sīsena, lohitena gaḷantena, bhinnena pattena, vipphālitāya saṅghāṭiyā yena bhagavā tenupasaṅkami. Addasā kho bhagavā āyasmantaṃ aṅgulimālaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna āyasmantaṃ aṅgulimālaṃ etadavoca – ‘‘adhivāsehi tvaṃ, brāhmaṇa, adhivāsehi tvaṃ, brāhmaṇa. Yassa kho tvaṃ, brāhmaṇa, kammassa vipākena bahūni vassāni bahūni vassasatāni bahūni vassasahassāni niraye pacceyyāsi tassa tvaṃ, brāhmaṇa, kammassa vipākaṃ diṭṭheva dhamme paṭisaṃvedesī’’ti. Atha kho āyasmā aṅgulimālo rahogato paṭisallīno vimuttisukhaṃ paṭisaṃvedi; tāyaṃ velāyaṃ imaṃ udānaṃ udānesi –
352. さて、尊者アングリマーラは朝、衣をととのえ、鉢と衣を持ってサーヴァッティへ托鉢に入りました。そのとき、ある人が投げた土塊が尊者アングリマーラの体に当たり、またある人が投げた棒切れが尊者アングリマーラの体に当たり、またある人が投げた小石が尊者アングリマーラの体に当たりました。そこで尊者アングリマーラは、頭を割られ、血を流し、鉢を割られ、上衣を引き裂かれた姿で、世尊のところへ赴きました。世尊は尊者アングリマーラが遠くから来られるのを見ました。見て、尊者アングリマーラにこう言われました。「耐え忍びなさい、バラモンよ、耐え忍びなさい、バラモンよ! あなたが多くの年、数百の年、数千の年にわたって地獄で受けるはずであった業の報いを、バラモンよ、あなたはこの現世において受けているのだ」 そこで尊者アングリマーラは、独り静かな場所で解脱の境地の楽を味わい、その時にこの感興の言葉(ウドゥアーナ)を唱えました。
‘‘Yo pubbeva pamajjitvā, pacchā so nappamajjati;
「以前には放逸であったが、後に放逸でない者、 その者は雲を離れた月のように、この世を照らす。
Somaṃ lokaṃ pabhāseti, abbhā muttova candimā.
‘‘Yassa pāpaṃ kataṃ kammaṃ, kusalena pidhīyati ;
なされた悪しき業を、善によって覆い隠す者、 その者は雲を離れた月のように、この世を照らす。
Somaṃ lokaṃ pabhāseti, abbhā muttova candimā.
‘‘Yo have daharo bhikkhu, yuñjati buddhasāsane;
実に若い比丘であっても、仏陀の教えに励む者、 その者は雲を離れた月のように、この世を照らす。
Somaṃ lokaṃ pabhāseti, abbhā muttova candimā.
‘‘Disā hi me dhammakathaṃ suṇantu,
わが敵たちよ、法の説話を聞くがよい。 わが敵たちよ、仏陀の教えに励むがよい。 わが敵たちよ、法を受持させる静かなる 善き人々に親しむがよい。
Disā hi me yuñjantu buddhasāsane;
Disā hi me te manujā bhajantu,
Ye dhammamevādapayanti santo.
‘‘Disā hi me khantivādānaṃ, avirodhappasaṃsīnaṃ;
わが敵たちよ、忍辱を説き、 争いのなさを称賛する人々の教えを時に応じて聞き、 それに従うがよい。
Suṇantu dhammaṃ kālena, tañca anuvidhīyantu.
‘‘Na hi jātu so mamaṃ hiṃse, aññaṃ vā pana kiñci naṃ ;
実にその人は私を害することなく、他のいかなる者をも害さず、 最高の平安に達して、動くもの動かないもの(すべての生きもの)を保護するであろう。
Pappuyya paramaṃ santiṃ, rakkheyya tasathāvare.
‘‘Udakañhi nayanti nettikā, usukārā namayanti tejanaṃ;
溝を掘る者は水を導き、矢を作る者は矢を真っ直ぐにし、 大工は木を矯め、賢者は自らを調伏する。
Dāruṃ namayanti tacchakā, attānaṃ damayanti paṇḍitā.
‘‘Daṇḍeneke damayanti, aṅkusehi kasāhi ca;
ある者は杖や鉤や鞭によって調伏されるが、 私は杖も使わず剣も使わない如来によって調伏された。
Adaṇḍena asatthena, ahaṃ dantomhi tādinā.
‘‘Ahiṃsakoti me nāmaṃ, hiṃsakassa pure sato;
以前は人を害する者であったが、私の名は『不害(アヒンサカ)』という。 今日、私は名実ともに真実であり、何者をも害することはない。
Ajjāhaṃ saccanāmomhi, na naṃ hiṃsāmi kiñci naṃ .
‘‘Coro ahaṃ pure āsiṃ, aṅgulimāloti vissuto;
私はかつてアングリマーラとして知られた盗賊であった。 大いなる激流に押し流されながらも、私は仏陀に帰依した。
Vuyhamāno mahoghena, buddhaṃ saraṇamāgamaṃ.
‘‘Lohitapāṇi pure āsiṃ, aṅgulimāloti vissuto;
かつて私は血にまみれた手をして、アングリマーラとして知られていた。 この帰依を見よ。生存への執着(有愛)は根絶された。
Saraṇagamanaṃ passa, bhavanetti samūhatā.
‘‘Tādisaṃ kammaṃ katvāna, bahuṃ duggatigāminaṃ;
悪趣へと赴くような多くの業をなしたが、 業の報いを受けて、今や借金のない者として施しを受ける。
Phuṭṭho kammavipākena, aṇaṇo bhuñjāmi bhojanaṃ.
‘‘Pamādamanuyuñjanti, bālā dummedhino janā;
愚かで智慧なき人々は放逸にふける。 しかし賢明な者は最上の財産を守るように不放逸を守る。
Appamādañca medhāvī, dhanaṃ seṭṭhaṃva rakkhati.
‘‘Mā pamādamanuyuñjetha, mā kāmarati santhavaṃ;
放逸にふけるな。欲楽の親しみに耽るな。 実に不放逸にして禅定を修める者は、広大なる楽に達する。
Appamatto hi jhāyanto, pappoti vipulaṃ sukhaṃ.
‘‘Svāgataṃ nāpagataṃ , nayidaṃ dummantitaṃ mama;
善き到来であって、去ることはなく、私の思慮は誤りではなかった。 分別された諸法の中で、最上のものに私は到達した。
Saṃvibhattesu dhammesu, yaṃ seṭṭhaṃ tadupāgamaṃ.
‘‘Svāgataṃ nāpagataṃ, nayidaṃ dummantitaṃ mama;
善き到来であって、去ることはなく、私の思慮は誤りではなかった。 三明は達成され、仏陀の教えはなし遂げられた」
Tisso vijjā anuppattā, kataṃ buddhassa sāsana’’nti.
Aṅgulimālasuttaṃ niṭṭhitaṃ chaṭṭhaṃ.
アングリマーラ経 第六 終了
7. Piyajātikasuttaṃ
7. 愛執起因経
353. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Tena kho pana samayena aññatarassa gahapatissa ekaputtako piyo manāpo kālaṅkato hoti. Tassa kālaṃkiriyāya neva kammantā paṭibhanti na bhattaṃ paṭibhāti. So āḷāhanaṃ gantvā kandati – ‘‘kahaṃ, ekaputtaka, kahaṃ, ekaputtakā’’ti! Atha kho so gahapati yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho taṃ gahapatiṃ bhagavā etadavoca – ‘‘na kho te, gahapati, sake citte ṭhitassa indriyāni, atthi te indriyānaṃ aññathatta’’nti. ‘‘Kiñhi me, bhante, indriyānaṃ nāññathattaṃ bhavissati; mayhañhi, bhante, ekaputto piyo manāpo kālaṅkato. Tassa kālaṃkiriyāya neva kammantā paṭibhanti, na bhattaṃ paṭibhāti. Sohaṃ āḷāhanaṃ gantvā kandāmi – ‘kahaṃ, ekaputtaka, kahaṃ, ekaputtakā’’’ti! ‘‘Evametaṃ, gahapati, evametaṃ, gahapati ! Piyajātikā hi, gahapati, sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’’ti. ‘‘Kassa kho nāmetaṃ, bhante, evaṃ bhavissati – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti? Piyajātikā hi kho, bhante, ānandasomanassā piyappabhavikā’’ti. Atha kho so gahapati bhagavato bhāsitaṃ anabhinanditvā paṭikkositvā uṭṭhāyāsanā pakkāmi.
353. このように私は聞きました。ある時、世尊はサーヴァッティのジェータ林にある給孤独園におられました。その頃、ある資産家の一人息子で愛らしく心にかなう者が亡くなりました。その死のために、彼は仕事を手につける気にもならず、食事をとる気にもなりませんでした。彼は墓場に行っては「どこへ行ったのか、一人息子よ、どこへ行ったのか、一人息子よ!」と泣き叫んでいました。 さて、その資産家は世尊のところへ赴き、拝礼して一方に坐しました。一方に坐したその資産家に、世尊はこう言われました。「資産家よ、あなたの諸根(表情や心身)は平常心を保っていません。あなたの諸根には動揺が見られます」「世尊よ、どうして私の諸根に動揺がないことがありましょうか。世尊よ、私の一人息子で愛らしく心にかなう者が亡くなったのです。その死のために、私は仕事を手につける気にもならず、食事をとる気にもなりません。私は墓場に行っては『どこへ行ったのか、一人息子よ、どこへ行ったのか、一人息子よ!』と泣き叫んでいるのです」「資産家よ、その通りです。資産家よ、その通りです。実に、資産家よ、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因するのです」「世尊よ、どうして『憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する』などということがあり得ましょうか。世尊よ、歓喜と悦びこそが愛しいものから生じ、愛しいものに起因するのです」 そこでその資産家は世尊の説かれたことを喜ばず、非難して座から立ち上がり、立ち去りました。
354. Tena kho pana samayena sambahulā akkhadhuttā bhagavato avidūre akkhehi dibbanti. Atha kho so gahapati yena te akkhadhuttā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā akkhadhutte etadavoca – ‘‘idhāhaṃ, bhonto, yena samaṇo gotamo tenupasaṅkamiṃ; upasaṅkamitvā samaṇaṃ gotamaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃ. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho maṃ, bhonto, samaṇo gotamo etadavoca – ‘na kho te, gahapati, sake citte ṭhitassa indriyāni, atthi te indriyānaṃ aññathatta’nti. Evaṃ vutte, ahaṃ, bhonto, samaṇaṃ gotamaṃ etadavocaṃ – ‘kiñhi me, bhante, indriyānaṃ nāññathattaṃ bhavissati; mayhañhi, bhante, ekaputtako piyo manāpo kālaṅkato. Tassa kālaṃkiriyāya neva kammantā paṭibhanti, na bhattaṃ paṭibhāti. Sohaṃ āḷāhanaṃ gantvā kandāmi – kahaṃ, ekaputtaka, kahaṃ, ekaputtakā’ti! ‘Evametaṃ, gahapati, evametaṃ, gahapati! Piyajātikā hi, gahapati, sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti. ‘Kassa kho nāmetaṃ, bhante, evaṃ bhavissati – piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā? Piyajātikā hi kho, bhante, ānandasomanassā piyappabhavikā’ti. Atha khvāhaṃ, bhonto, samaṇassa gotamassa bhāsitaṃ anabhinanditvā paṭikkositvā uṭṭhāyāsanā pakkami’’nti. ‘‘Evametaṃ, gahapati, evametaṃ, gahapati! Piyajātikā hi, gahapati, ānandasomanassā piyappabhavikā’’ti. Atha kho so gahapati ‘‘sameti me akkhadhuttehī’’ti pakkāmi. Atha kho idaṃ kathāvatthu anupubbena rājantepuraṃ pāvisi.
354. そのとき、多くの賭博師たちが世尊から遠くないところでさいころ博打をしていました。そこでその資産家は賭博師たちのところへ赴きました。赴いて賭博師たちにこう言いました。「皆さん、私は沙門ゴータマのところへ赴き、拝礼して一方に坐しました。一方に坐した私に、皆さん、沙門ゴータマはこう言いました。『資産家よ、あなたの諸根は平常心を保っていません。あなたの諸根には動揺が見られます』と。このように言われて、私は沙門ゴータマにこう言いました。『世尊よ、どうして私の諸根に動揺がないことがありましょうか。私の一人息子で愛らしく心にかなう者が亡くなったのです。その死のために、私は仕事を手につける気にもならず、食事をとる気にもなりません。私は墓場に行っては「どこへ行ったのか、一人息子よ、どこへ行ったのか、一人息子よ!」と泣き叫んでいるのです』と。すると『資産家よ、その通りです。資産家よ、その通りです。実に、資産家よ、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因するのです』と言われました。そこで『世尊よ、どうして憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する、などということがあり得ましょうか。歓喜と悦びこそが愛しいものから生じ、愛しいものに起因するのです』と言いました。そして私は、皆さん、沙門ゴータマの説かれたことを喜ばず、非難して座から立ち去ったのです」 賭博師たちは「資産家よ、その通りです。資産家よ、その通りです。実に、資産家よ、歓喜と悦びこそが愛しいものから生じ、愛しいものに起因するのです」と言いました。そこでその資産家は「賭博師たちの意見と私の意見は一致している」と思って立ち去りました。やがてこの話は王宮に伝わりました。
355. Atha kho rājā pasenadi kosalo mallikaṃ deviṃ āmantesi – ‘‘idaṃ te, mallike, samaṇena gotamena bhāsitaṃ – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’’’ti. ‘‘Sacetaṃ, mahārāja, bhagavatā bhāsitaṃ, evameta’’nti. ‘‘Evameva panāyaṃ mallikā yaññadeva samaṇo gotamo bhāsati taṃ tadevassa abbhanumodati’’. ‘‘Sacetaṃ, mahārāja, bhagavatā bhāsitaṃ evametanti. Seyyathāpi nāma, yaññadeva ācariyo antevāsissa bhāsati taṃ tadevassa antevāsī abbhanumodati – ‘evametaṃ, ācariya, evametaṃ, ācariyā’’’ti. ‘‘Evameva kho tvaṃ, mallike, yaññadeva samaṇo gotamo bhāsati taṃ tadevassa abbhanumodasi’’. ‘‘Sacetaṃ, mahārāja, bhagavatā bhāsitaṃ evameta’’nti. ‘‘Carapi, re mallike, vinassā’’ti. Atha kho mallikā devī nāḷijaṅghaṃ brāhmaṇaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, brāhmaṇa, yena bhagavā tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā mama vacanena bhagavato pāde sirasā vandāhi, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – ‘mallikā, bhante, devī bhagavato pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’ti. Evañca vadehi – ‘bhāsitā nu kho, bhante, bhagavatā esā vācā – piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti. Yathā te bhagavā byākaroti taṃ sādhukaṃ uggahetvā mama āroceyyāsi. Na hi tathāgatā vitathaṃ bhaṇantī’’ti. ‘‘Evaṃ, bhotī’’ti kho nāḷijaṅgho brāhmaṇo mallikāya deviyā paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho nāḷijaṅgho brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘mallikā, bho gotama, devī bhoto gotamassa pāde sirasā vandati; appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati; evañca vadeti – ‘bhāsitā nu kho, bhante, bhagavatā esā vācā – piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’’’ti.
355. そこでコーサラ国のパセーナディ王はマッリカー王妃にこう言いました。「マッリカーよ、あなたの沙門ゴータマは『憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する』と語ったそうだ」「大王さま、もし世尊がそう説かれたのでしたら、その通りでございます」「実にこのマッリカーは、沙門ゴータマが語ることであれば何でもそのまま同意する。『大王さま、もし世尊がそう説かれたのでしたら、その通りでございます』と。あたかも師が弟子に語ることを、弟子が『先生、その通りです。先生、その通りです』と何でもそのまま同意するように、マッリカーよ、そなたもまた沙門ゴータマが語ることであれば何でもそのまま同意するのだな」「大王さま、もし世尊がそう説かれたのでしたら、その通りでございます」「これ、マッリカー、どこかへ行ってしまえ!」 そこでマッリカー王妃はナーリジャンガ・バラモンを呼んでこう言いました。「バラモンよ、世尊のところへ赴いてください。赴いて私の言葉として世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病、息災、身の軽快さ、体力、安穏な生活についてお尋ねしなさい。『世尊よ、マッリカー王妃が世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病、息災、身の軽快さ、体力、安穏な生活をお尋ねしております』と。そしてこう申し上げなさい。『世尊よ、世尊は「憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する」という言葉を語られたのでしょうか』と。世尊があなたにお答えになったことをよく覚えて、私に報告してください。実に如来たちは偽りを語ることはないのですから」「承知いたしました、王妃さま」とナーリジャンガ・バラモンはマッリカー王妃に応諾し、世尊のところへ赴きました。赴いて世尊と挨拶を交わし、歓談と記憶すべき挨拶を終えて一方に坐しました。一方に坐したナーリジャンガ・バラモンは世尊にこう申し上げました。「尊きゴータマよ、マッリカー王妃が尊きゴータマの両足に頭を下げて礼拝し、無病、息災、身の軽快さ、体力、安穏な生活をお尋ねしております。そしてこう言っています。『世尊よ、世尊は「憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する」という言葉を語られたのでしょうか』と」
356. ‘‘Evametaṃ, brāhmaṇa, evametaṃ, brāhmaṇa! Piyajātikā hi, brāhmaṇa, sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikāti. Tadamināpetaṃ, brāhmaṇa, pariyāyena veditabbaṃ yathā piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā. Bhūtapubbaṃ, brāhmaṇa, imissāyeva sāvatthiyā aññatarissā itthiyā mātā kālamakāsi. Sā tassā kālakiriyāya ummattikā khittacittā rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ upasaṅkamitvā evamāha – ‘api me mātaraṃ addassatha , api me mātaraṃ addassathā’ti? Imināpi kho etaṃ, brāhmaṇa, pariyāyena veditabbaṃ yathā piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikāti.
356. 「バラモンよ、その通りです。バラモンよ、その通りです。実に、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因するのです。バラモンよ、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が愛しいものから生じ、愛しいものに起因するということは、このような理由からも知られるべきです。 バラモンよ、昔、まさにこのサーヴァッティである女の母が亡くなりました。彼女はその死のために発狂して正気を失い、小道から小道へ、辻から辻へと歩き回ってはこう言いました。『だれか私の母を見ませんでしたか。だれか私の母を見ませんでしたか』と。バラモンよ、これによってもまた、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が愛しいものから生じ、愛しいものに起因するということが知られるべきです。
‘‘Bhūtapubbaṃ, brāhmaṇa, imissāyeva sāvatthiyā aññatarissā itthiyā pitā kālamakāsi… bhātā kālamakāsi… bhaginī kālamakāsi… putto kālamakāsi… dhītā kālamakāsi… sāmiko kālamakāsi. Sā tassa kālakiriyāya ummattikā khittacittā rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ upasaṅkamitvā evamāha – ‘api me sāmikaṃ addassatha, api me sāmikaṃ addassathā’ti? Imināpi kho etaṃ, brāhmaṇa, pariyāyena veditabbaṃ yathā piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikāti.
バラモンよ、昔、まさにこのサーヴァッティである女の父が亡くなりました……兄弟が亡くなりました……姉妹が亡くなりました……息子が亡くなりました……娘が亡くなりました……夫が亡くなりました。彼女はその死のために発狂して正気を失い、小道から小道へ、辻から辻へと歩き回ってはこう言いました。『だれか私の夫を見ませんでしたか。だれか私の夫を見ませんでしたか』と。バラモンよ、これによってもまた、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が愛しいものから生じ、愛しいものに起因するということが知られるべきです。
‘‘Bhūtapubbaṃ, brāhmaṇa, imissāyeva sāvatthiyā aññatarassa purisassa mātā kālamakāsi. So tassā kālakiriyāya ummattako khittacitto rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ upasaṅkamitvā evamāha – ‘api me mātaraṃ addassatha, api me mātaraṃ addassathā’ti? Imināpi kho etaṃ, brāhmaṇa, pariyāyena veditabbaṃ yathā piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikāti.
バラモンよ、昔、まさにこのサーヴァッティである男の母が亡くなりました。彼はその死のために発狂して正気を失い、小道から小道へ、辻から辻へと歩き回ってはこう言いました。『だれか私の母を見ませんでしたか。だれか私の母を見ませんでしたか』と。バラモンよ、これによってもまた、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が愛しいものから生じ、愛しいものに起因するということが知られるべきです。
‘‘Bhūtapubbaṃ, brāhmaṇa, imissāyeva sāvatthiyā aññatarassa purisassa pitā kālamakāsi… bhātā kālamakāsi… bhaginī kālamakāsi… putto kālamakāsi… dhītā kālamakāsi… pajāpati kālamakāsi. So tassā kālakiriyāya ummattako khittacitto rathikāya rathikaṃ siṅghāṭakena siṅghāṭakaṃ upasaṅkamitvā evamāha – ‘api me pajāpatiṃ addassatha, api me pajāpatiṃ addassathā’ti? Imināpi kho etaṃ, brāhmaṇa, pariyāyena veditabbaṃ yathā piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikāti.
バラモンよ、昔、まさにこのサーヴァッティである男の父が亡くなりました……兄弟が亡くなりました……姉妹が亡くなりました……息子が亡くなりました……娘が亡くなりました……妻が亡くなりました。彼はその死のために発狂して正気を失い、小道から小道へ、辻から辻へと歩き回ってはこう言いました。『だれか私の妻を見ませんでしたか。だれか私の妻を見ませんでしたか』と。バラモンよ、これによってもまた、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が愛しいものから生じ、愛しいものに起因するということが知られるべきです。
‘‘Bhūtapubbaṃ, brāhmaṇa, imissāyeva sāvatthiyā aññatarā itthī ñātikulaṃ agamāsi. Tassā te ñātakā sāmikaṃ acchinditvā aññassa dātukāmā. Sā ca taṃ na icchati. Atha kho sā itthī sāmikaṃ etadavoca – ‘ime, maṃ , ayyaputta, ñātakā tvaṃ acchinditvā aññassa dātukāmā. Ahañca taṃ na icchāmī’ti. Atha kho so puriso taṃ itthiṃ dvidhā chetvā attānaṃ upphālesi – ‘ubho pecca bhavissāmā’ti. Imināpi kho etaṃ, brāhmaṇa, pariyāyena veditabbaṃ yathā piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’’ti.
バラモンよ、昔、まさにこのサーヴァッティである女が親族の家へ行きました。彼女の親族たちは夫から引き離して他の男に嫁がせようとしました。しかし彼女はそれを望みませんでした。そこでその女は夫にこう言いました。『旦那さま、私の親族たちはあなたから私を引き離して、他の男に嫁がせようとしています。しかし私はそれを望みません』と。そこでその男はその女を真っ二つに切り、自らの腹も裂いて『二人で死後も一緒にいよう』と言いました。バラモンよ、これによってもまた、憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が愛しいものから生じ、愛しいものに起因するということが知られるべきです」
357. Atha kho nāḷijaṅgho brāhmaṇo bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā yena mallikā devī tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā yāvatako ahosi bhagavatā saddhiṃ kathāsallāpo taṃ sabbaṃ mallikāya deviyā ārocesi. Atha kho mallikā devī yena rājā pasenadi kosalo tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ etadavoca – ‘‘taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, piyā te vajirī kumārī’’ti? ‘‘Evaṃ, mallike, piyā me vajirī kumārī’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, vajiriyā te kumāriyā vipariṇāmaññathābhāvā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Vajiriyā me, mallike, kumāriyā vipariṇāmaññathābhāvā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me na uppajjissanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti.
357. そこでナーリジャンガ・バラモンは世尊の説かれたことを歓喜し、随喜して座から立ち上がり、マッリカー王妃のところへ赴きました。赴いて世尊との対話のすべてをマッリカー王妃に報告しました。 そこでマッリカー王妃はコーサラ国のパセーナディ王のところへ赴きました。赴いてコーサラ国のパセーナディ王にこう言いました。「大王さま、どう思われますか。ヴァジリー王女はあなたにとって愛しい存在でしょうか」「そうだ、マッリカーよ、ヴァジリー王女は私にとって愛しい存在だ」「大王さま、どう思われますか。もしヴァジリー王女に異変や変容が生じたなら、あなたに憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が生じるでしょうか」「マッリカーよ、ヴァジリー王女に異変や変容が生じたなら、私の命さえ危うくなるかもしれない。どうして私に憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が生じないことがあろうか」「大王さま、知る者、見る者、応供(阿羅漢)、正等覚者たる世尊が『憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する』と語られたのは、実にこのことを指してのことなのです。
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, piyā te vāsabhā khattiyā’’ti? ‘‘Evaṃ, mallike, piyā me vāsabhā khattiyā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, vāsabhāya te khattiyāya vipariṇāmaññathābhāvā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Vāsabhāya me, mallike, khattiyāya vipariṇāmaññathābhāvā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me na uppajjissanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti.
大王さま、どう思われますか。王妃ヴァーサバーはあなたにとって愛しい存在でしょうか」「そうだ、マッリカーよ、王妃ヴァーサバーは私にとって愛しい存在だ」「大王さま、どう思われますか。もし王妃ヴァーサバーに異変や変容が生じたなら、あなたに憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が生じるでしょうか」「マッリカーよ、王妃ヴァーサバーに異変や変容が生じたなら、私の命さえ危うくなるかもしれない。どうして私に憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望が生じないことがあろうか」「大王さま、知る者、見る者、応供、正等覚者たる世尊が『憂い、悲しみ、苦しみ、嘆き、絶望は愛しいものから生じ、愛しいものに起因する』と語られたのは、実にこのことを指してのことなのです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, piyo te viṭaṭūbho senāpatī’’ti? ‘‘Evaṃ, mallike, piyo me viṭaṭūbho senāpatī’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, viṭaṭūbhassa te senāpatissa vipariṇāmaññathābhāvā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Viṭaṭūbhassa me, mallike, senāpatissa vipariṇāmaññathābhāvā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me na uppajjissanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti.
「大王よ、どう思われますか。将軍ヴィドゥーダバはあなたにとって愛しい者でしょうか」「マリカーよ、その通りです。将軍ヴィドゥーダバは私にとって愛しい者です」「大王よ、どう思われますか。将軍ヴィドゥーダバの変易や別離によって、あなたに憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生じるでしょうか」「マリカーよ、将軍ヴィドゥーダバの変易や別離によって、私の命さえ変わり果てる(危機に瀕する)かもしれないのです。どうして私に憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生じないことがあるでしょうか」「大王よ、まさにこのことを指して、かの知る者、見る者、阿羅漢、正自覚者たる世尊は『憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望は、愛するものから生まれ、愛するものから生じる』と説かれたのです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, piyā te aha’’nti? ‘‘Evaṃ, mallike, piyā mesi tva’’nti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, mayhaṃ te vipariṇāmaññathābhāvā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Tuyhañhi me, mallike, vipariṇāmaññathābhāvā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me na uppajjissanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’ti.
「大王よ、どう思われますか。私はあなたにとって愛しい者でしょうか」「マリカーよ、その通りです。あなたは私にとって愛しい者です」「大王よ、どう思われますか。私の変易や別離によって、あなたに憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生じるでしょうか」「マリカーよ、あなたの変易や別離によって、私の命さえ変わり果てるかもしれないのです。どうして私に憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生じないことがあるでしょうか」「大王よ、まさにこのことを指して、かの知る者、見る者、阿羅漢、正自覚者たる世尊は『憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望は、愛するものから生まれ、愛するものから生じる』と説かれたのです」
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, piyā te kāsikosalā’’ti? ‘‘Evaṃ, mallike, piyā me kāsikosalā. Kāsikosalānaṃ, mallike, ānubhāvena kāsikacandanaṃ paccanubhoma, mālāgandhavilepanaṃ dhāremā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, kāsikosalānaṃ te vipariṇāmaññathābhāvā uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Kāsikosalānañhi, mallike, vipariṇāmaññathābhāvā jīvitassapi siyā aññathattaṃ, kiṃ pana me na uppajjissanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti? ‘‘Idaṃ kho taṃ, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena sandhāya bhāsitaṃ – ‘piyajātikā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā piyappabhavikā’’’ti.
「大王よ、どう思われますか。カーシーとコーサラの国土・民衆はあなたにとって愛しいものでしょうか」「マリカーよ、その通りです。カーシーとコーサラは私にとって愛しいものです。マリカーよ、カーシーとコーサラの威光によって、私たちはカーシー産の白檀を享受し、花輪や香料・塗料を身につけているのです」「大王よ、どう思われますか。カーシーとコーサラの変易や損壊によって、あなたに憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生じるでしょうか」「マリカーよ、カーシーとコーサラの変易や損壊によって、私の命さえ変わり果てるかもしれないのです。どうして私に憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望が生じないことがあるでしょうか」「大王よ、まさにこのことを指して、かの知る者、見る者、阿羅漢、正自覚者たる世尊は『憂い・嘆き・苦しみ・悲しみ・絶望は、愛するものから生まれ、愛するものから生じる』と説かれたのです」
‘‘Acchariyaṃ, mallike, abbhutaṃ, mallike! Yāvañca so bhagavā paññāya ativijjha maññe passati. Ehi, mallike, ācamehī’’ti . Atha kho rājā pasenadi kosalo uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā tikkhattuṃ udānaṃ udānesi – ‘‘namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa, namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa, namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassā’’ti.
「驚くべきことです、マリカーよ。未曾有のことです、マリカーよ。かの世尊はなんと智慧によって見通し、見抜いておられることでしょう。さあマリカーよ、清めの水を持ってきなさい」そこでコーサラ国のパセーナディ王は座から立ち上がり、上衣を片方の肩にかけ、世尊のおられる方角に向かって合掌し、三度感興の言葉(感興偈)を唱えた。「かの世尊、阿羅漢、正自覚者に礼拝したてまつる。かの世尊、阿羅漢、正自覚者に礼拝したてまつる。かの世尊、阿羅漢、正自覚者に礼拝したてまつる」と。
Piyajātikasuttaṃ niṭṭhitaṃ sattamaṃ.
愛生経(第七)が終了した。
8. Bāhitikasuttaṃ
8.バーヒティカ経(外衣経)
358. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho āyasmā ānando pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiyaṃ piṇḍāya pāvisi. Sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena pubbārāmo migāramātupāsādo tenupasaṅkami divāvihārāya. Tena kho pana samayena rājā pasenadi kosalo ekapuṇḍarīkaṃ nāgaṃ abhiruhitvā sāvatthiyā niyyāti divā divassa. Addasā kho rājā pasenadi kosalo āyasmantaṃ ānandaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna sirivaḍḍhaṃ mahāmattaṃ āmantesi – ‘‘āyasmā no eso, samma sirivaḍḍha, ānando’’ti. ‘‘Evaṃ, mahārāja, āyasmā eso ānando’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo aññataraṃ purisaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, ambho purisa, yenāyasmā ānando tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā mama vacanena āyasmato ānandassa pāde sirasā vandāhi – ‘rājā, bhante, pasenadi kosalo āyasmato ānandassa pāde sirasā vandatī’ti. Evañca vadehi – ‘sace kira, bhante, āyasmato ānandassa na kiñci accāyikaṃ karaṇīyaṃ, āgametu kira, bhante, āyasmā ānando muhuttaṃ anukampaṃ upādāyā’’’ti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho so puriso rañño pasenadissa kosalassa paṭissutvā yenāyasmā ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ ānandaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho so puriso āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘rājā, bhante, pasenadi kosalo āyasmato ānandassa pāde sirasā vandati; evañca vadeti – ‘sace kira, bhante, āyasmato ānandassa na kiñci accāyikaṃ karaṇīyaṃ, āgametu kira, bhante, āyasmā ānando muhuttaṃ anukampaṃ upādāyā’’’ti. Adhivāsesi kho āyasmā ānando tuṇhībhāvena. Atha kho rājā pasenadi kosalo yāvatikā nāgassa bhūmi nāgena gantvā nāgā paccorohitvā pattikova yenāyasmā ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ ānandaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho rājā pasenadi kosalo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘sace, bhante, āyasmato ānandassa na kiñci accāyikaṃ karaṇīyaṃ, sādhu, bhante, āyasmā ānando yena aciravatiyā nadiyā tīraṃ tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā’’ti. Adhivāsesi kho āyasmā ānando tuṇhībhāvena.
358. このように私は聞きました。ある時、世尊はサーヴァッティーのジェータ林にある給孤独園に滞在しておられました。その時、尊者アーナンダは午前のうちに下衣を整え、鉢と衣を持ってサーヴァッティーへ托鉢に入りました。サーヴァッティーで托鉢して巡り、食後に托鉢から戻ると、昼の休息のために東園鹿母講堂へと赴きました。その時ちょうど、コーサラ国のパセーナディ王はエーカプンダリーカという象に乗って、真昼時にサーヴァッティーを出発するところでした。パセーナディ王は尊者アーナンダが遠くからやって来るのを見ました。見ると、大臣シリヴァッダに声をかけました。「親愛なるシリヴァッダよ、あれは尊者アーナンダではないか」「大王よ、その通りです。あの方は尊者アーナンダです」そこでパセーナディ王はある男に言いました。「おい、男よ、尊者アーナンダのところへ行きなさい。行って私の言葉として、尊者アーナンダの足元に頭を下げて挨拶しなさい。『尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王が尊者アーナンダの足元に頭を下げて礼拝しております』と。そしてこのように言いなさい。『もし尊者アーナンダに何も差し迫った用事がないのでしたら、尊者アーナンダよ、慈悲の心からどうか少しの間お待ちいただけないでしょうか』と」「かしこまりました、大王よ」と、その男はコーサラ国のパセーナディ王に返答して尊者アーナンダのところへ行きました。行って尊者アーナンダに挨拶し、一方に立ちました。一方に立ったその男は尊者アーナンダにこう言いました。「尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王が尊者アーナンダの足元に頭を下げて礼拝しております。そしてこのように申しております。『もし尊者アーナンダに何も差し迫った用事がないのでしたら、尊者アーナンダよ、慈悲の心からどうか少しの間お待ちいただけないでしょうか』と」尊者アーナンダは沈黙によって同意しました。そこでコーサラ国のパセーナディ王は、象で行けるところまで象で行き、象から降りて徒歩で尊者アーナンダのところへ行きました。行って尊者アーナンダに挨拶し、一方に立ちました。一方に立ったコーサラ国のパセーナディ王は尊者アーナンダにこう言いました。「尊者よ、もし尊者アーナンダに何も差し迫った用事がないのでしたら、尊者アーナンダよ、慈悲の心からアチラヴァティー川の岸辺へお越しいただけないでしょうか」尊者アーナンダは沈黙によって同意しました。
359. Atha kho āyasmā ānando yena aciravatiyā nadiyā tīraṃ tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā aññatarasmiṃ rukkhamūle paññatte āsane nisīdi. Atha kho rājā pasenadi kosalo yāvatikā nāgassa bhūmi nāgena gantvā nāgā paccorohitvā pattikova yenāyasmā ānando tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā āyasmantaṃ ānandaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhito kho rājā pasenadi kosalo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘idha, bhante, āyasmā ānando hatthatthare nisīdatū’’ti. ‘‘Alaṃ, mahārāja. Nisīda tvaṃ; nisinno ahaṃ sake āsane’’ti. Nisīdi kho rājā pasenadi kosalo paññatte āsane. Nisajja kho rājā pasenadi kosalo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘kiṃ nu kho, bhante ānanda, so bhagavā tathārūpaṃ kāyasamācāraṃ samācareyya, yvāssa kāyasamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehī’’ti ? ‘‘Na kho, mahārāja, so bhagavā tathārūpaṃ kāyasamācāraṃ samācareyya, yvāssa kāyasamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti.
359. そこで尊者アーナンダはアチラヴァティー川の岸辺へと赴きました。赴いて、ある樹の根元に用意された座に着きました。そこでコーサラ国のパセーナディ王は、象で行けるところまで象で行き、象から降りて徒歩で尊者アーナンダのところへ赴きました。赴いて尊者アーナンダに挨拶し、一方に立ちました。一方に立ったコーサラ国のパセーナディ王は尊者アーナンダにこう言いました。「尊者よ、尊者アーナンダはこちらの象の敷物にお座りください」「大王よ、結構です。あなたがお座りください。私は自分の座に着いております」そこでコーサラ国のパセーナディ王は用意された座に着きました。座に着いたコーサラ国のパセーナディ王は尊者アーナンダにこう言いました。「尊者アーナンダよ、世尊は、智者である沙門や婆羅門たちから非難されるような身体の行い(身行)を行われることがあるでしょうか」「大王よ、世尊が、智者である沙門や婆羅門たちから非難されるような身体の行いを行われることは決してありません」
‘‘Kiṃ pana, bhante ānanda, so bhagavā tathārūpaṃ vacīsamācāraṃ…pe… manosamācāraṃ samācareyya, yvāssa manosamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehī’’ti ? ‘‘Na kho, mahārāja, so bhagavā tathārūpaṃ manosamācāraṃ samācareyya, yvāssa manosamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti.
「尊者アーナンダよ、では世尊は、智者である沙門や婆羅門たちから非難されるような言葉の行い(口行)を……(中略)……心の行い(意行)を行われることがあるでしょうか」「大王よ、世尊が、智者である沙門や婆羅門たちから非難されるような心の行いを行われることは決してありません」
‘‘Acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante! Yañhi mayaṃ, bhante, nāsakkhimhā pañhena paripūretuṃ taṃ, bhante, āyasmatā ānandena pañhassa veyyākaraṇena paripūritaṃ. Ye te, bhante, bālā abyattā ananuvicca apariyogāhetvā paresaṃ vaṇṇaṃ vā avaṇṇaṃ vā bhāsanti, na mayaṃ taṃ sārato paccāgacchāma; ye pana te, bhante, paṇḍitā viyattā medhāvino anuvicca pariyogāhetvā paresaṃ vaṇṇaṃ vā avaṇṇaṃ vā bhāsanti, mayaṃ taṃ sārato paccāgacchāma’’.
「尊者よ、驚くべきことです。尊者よ、未曾有のことです。私たちが問いによって満たすことができなかったことを、尊者アーナンダが問いの解説によって満たしてくださいました。尊者よ、愚かで無知な者たちが、よく調べもせず究明もせずに他者の賞賛や誹謗を口にしても、私たちはそれを真実とは受け取りません。しかし、尊者よ、賢明で聡明で智慧ある者たちが、よく調べ究明した上で他者の賞賛や誹謗を口にするならば、私たちはそれを真実として受け取ります」
360. ‘‘Katamo pana, bhante ānanda, kāyasamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro akusalo’’.
360. 「尊者アーナンダよ、では、智者である沙門や婆羅門たちから非難される身体の行いとは、いかなるものでしょうか」「大王よ、不善なる身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro akusalo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro sāvajjo’’.
「尊者よ、では、不善なる身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、過ちを伴う(有罪の)身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro sāvajjo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro sabyābajjho’’ .
「尊者よ、では、過ちを伴う身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、害意を伴う身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro sabyābajjho’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro dukkhavipāko’’.
「尊者よ、では、害意を伴う身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、苦の果報をもたらす身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro dukkhavipāko’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati tassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti; evarūpo kho, mahārāja, kāyasamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti.
「尊者よ、では、苦の果報をもたらす身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、自分自身を苦しめることになり、他者を苦しめることになり、両者を苦しめることになり、その結果、不善の法(悪徳)が増大し、善の法(美徳)が衰退するような身体の行いです。大王よ、このような身体の行いが、智者である沙門や婆羅門たちから非難されるものなのです」
‘‘Katamo pana, bhante ānanda, vacīsamācāro…pe… manosamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro akusalo’’.
「尊者アーナンダよ、では、智者である沙門や婆羅門たちから非難される言葉の行いは……(中略)……心の行いとは、いかなるものでしょうか」「大王よ、不善なる心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro akusalo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro sāvajjo’’.
「尊者よ、では、不善なる心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、過ちを伴う心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro sāvajjo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro sabyābajjho’’.
「尊者よ、では、過ちを伴う心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、害意を伴う心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro sabyābajjho’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro dukkhavipāko’’.
「尊者よ、では、害意を伴う心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、苦の果報をもたらす心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro dukkhavipāko’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro attabyābādhāyapi saṃvattati, parabyābādhāyapi saṃvattati, ubhayabyābādhāyapi saṃvattati tassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyanti; evarūpo kho, mahārāja, manosamācāro opārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti.
「尊者よ、では、苦の果報をもたらす心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、自分自身を苦しめることになり、他者を苦しめることになり、両者を苦しめることになり、その結果、不善の法が増大し、善の法が衰退するような心の行いです。大王よ、このような心の行いが、智者である沙門や婆羅門たちから非難されるものなのです」
‘‘Kiṃ nu kho, bhante ānanda, so bhagavā sabbesaṃyeva akusalānaṃ dhammānaṃ pahānaṃ vaṇṇetī’’ti? ‘‘Sabbākusaladhammapahīno kho, mahārāja, tathāgato kusaladhammasamannāgato’’ti.
「尊者アーナンダよ、世尊はすべての不善の法を捨てることを賞賛されるのでしょうか」「大王よ、如来はすべての不善の法を捨て去り、善の法を具足しておられます」
361. ‘‘Katamo pana, bhante ānanda, kāyasamācāro anopārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro kusalo’’.
361. 「尊者アーナンダよ、では、智者である沙門や婆羅門たちから非難されない身体の行いとは、いかなるものでしょうか」「大王よ、善なる身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro kusalo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro anavajjo’’.
「尊者よ、では、善なる身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、過ちのない(無罪の)身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro anavajjo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro abyābajjho’’.
「尊者よ、では、過ちのない身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、害意のない身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro abyābajjho’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro sukhavipāko’’.
「尊者よ、では、害意のない身体の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、楽の果報をもたらす身体の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro sukhavipāko’’?
「尊者よ、では、楽の果報をもたらす身体の行いとはいかなるものでしょうか」
‘‘Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati tassa akusalā dhammā parihāyanti, kusalā dhammā abhivaḍḍhanti; evarūpo kho, mahārāja, kāyasamācāro anopārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti.
「大王よ、自分自身を苦しめることもなく、他者を苦しめることもなく、両者を苦しめることもなく、その結果、不善の法が衰退し、善の法が増大するような身体の行いです。大王よ、このような身体の行いが、智者である沙門や婆羅門たちから非難されないものなのです」
‘‘Katamo pana, bhante ānanda, vacīsamācāro…pe… manosamācāro anopārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro kusalo’’.
「尊者アーナンダよ、では、智者である沙門や婆羅門たちから非難されない言葉の行いは……(中略)……心の行いとは、いかなるものでしょうか」「大王よ、善なる心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro kusalo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro anavajjo’’.
「尊者よ、では、善なる心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、過ちのない心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro anavajjo’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro abyābajjho’’.
「尊者よ、では、過ちのない心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、害意のない心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro abyābajjho’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro sukhavipāko’’.
「尊者よ、では、害意のない心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、楽の果報をもたらす心の行いです」
‘‘Katamo pana, bhante, manosamācāro sukhavipāko’’? ‘‘Yo kho, mahārāja, manosamācāro nevattabyābādhāyapi saṃvattati, na parabyābādhāyapi saṃvattati, na ubhayabyābādhāyapi saṃvattati. Tassa akusalā dhammā parihāyanti, kusalā dhammā abhivaḍḍhanti. Evarūpo kho, mahārāja, manosamācāro anopārambho samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti.
「尊者よ、では、楽の果報をもたらす心の行いとはいかなるものでしょうか」「大王よ、自分自身を苦しめることもなく、他者を苦しめることもなく、両者を苦しめることもなく、その結果、不善の法が衰退し、善の法が増大するような心の行いです。大王よ、このような心の行いが、智者である沙門や婆羅門たちから非難されないものなのです」
‘‘Kiṃ pana, bhante ānanda, so bhagavā sabbesaṃyeva kusalānaṃ dhammānaṃ upasampadaṃ vaṇṇetī’’ti? ‘‘Sabbākusaladhammapahīno kho, mahārāja, tathāgato kusaladhammasamannāgato’’ti.
「尊者アーナンダよ、世尊はすべての善の法を具足することを賞賛されるのでしょうか」「大王よ、如来はすべての不善の法を捨て去り、善の法を具足しておられます」
362. ‘‘Acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante! Yāva subhāsitaṃ cidaṃ , bhante, āyasmatā ānandena. Iminā ca mayaṃ, bhante, āyasmato ānandassa subhāsitena attamanābhiraddhā. Evaṃ attamanābhiraddhā ca mayaṃ, bhante, āyasmato ānandassa subhāsitena. Sace, bhante, āyasmato ānandassa hatthiratanaṃ kappeyya, hatthiratanampi mayaṃ āyasmato ānandassa dadeyyāma. Sace, bhante, āyasmato ānandassa assaratanaṃ kappeyya, assaratanampi mayaṃ āyasmato ānandassa dadeyyāma. Sace, bhante, āyasmato ānandassa gāmavaraṃ kappeyya, gāmavarampi mayaṃ āyasmato ānandassa dadeyyāma. Api ca, bhante, mayampetaṃ jānāma – ‘netaṃ āyasmato ānandassa kappatī’ti. Ayaṃ me, bhante, bāhitikā raññā māgadhena ajātasattunā vedehiputtena vatthanāḷiyā pakkhipitvā pahitā soḷasasamā āyāmena, aṭṭhasamā vitthārena. Taṃ, bhante, āyasmā ānando paṭiggaṇhātu anukampaṃ upādāyā’’ti. ‘‘Alaṃ, mahārāja, paripuṇṇaṃ me ticīvara’’nti.
362. 「尊者よ、驚くべきことです。尊者よ、未曾有のことです。なんと見事に説かれたことでしょう、尊者アーナンダよ。私たちは尊者アーナンダの見事な説示によって歓喜し満足いたしました。尊者よ、尊者アーナンダの見事な説示によってこのように歓喜し満足いたしましたので、もし尊者アーナンダに象宝を受け取ることが許されるならば、私たちは尊者アーナンダに象宝をも差し上げるでしょう。もし尊者アーナンダに馬宝を受け取ることが許されるならば、私たちは尊者アーナンダに馬宝をも差し上げるでしょう。もし尊者アーナンダに優れた村を受け取ることが許されるならば、私たちは尊者アーナンダに優れた村をも差し上げるでしょう。しかし尊者よ、私たちも『これは尊者アーナンダにとって相応しくない(許されない)』と知っております。尊者よ、この外衣(バーヒティカー)は、マガダ王のヴァイデーヒーの子アジャータサットゥから布筒(あるいは傘筒)に入れられて私に贈られたもので、長さ十六肘、幅八肘あります。尊者アーナンダよ、慈悲の心からどうかこれをお納めください」「大王よ、結構です。私には三衣が満ち足りております」
‘‘Ayaṃ, bhante, aciravatī nadī diṭṭhā āyasmatā ceva ānandena amhehi ca. Yadā uparipabbate mahāmegho abhippavuṭṭho hoti, athāyaṃ aciravatī nadī ubhato kūlāni saṃvissandantī gacchati; evameva kho, bhante, āyasmā ānando imāya bāhitikāya attano ticīvaraṃ karissati. Yaṃ panāyasmato ānandassa purāṇaṃ ticīvaraṃ taṃ sabrahmacārīhi saṃvibhajissati. Evāyaṃ amhākaṃ dakkhiṇā saṃvissandantī maññe gamissati. Paṭiggaṇhātu, bhante, āyasmā ānando bāhitika’’nti. Paṭiggahesi kho āyasmā ānando bāhitikaṃ.
「尊者よ、このアチラヴァティー川は尊者アーナンダも私たちも見たことがあります。上の山に大雨が降ると、このアチラヴァティー川は両岸を越えて溢れ流れていきます。同様に尊者よ、尊者アーナンダはこの外衣でご自身の三衣をお作りになり、尊者アーナンダの古い三衣は他の修行仲間(同朋)たちに分け与えられるでしょう。このようにして私たちの布施は溢れ広がり流れていくことでしょう。尊者よ、尊者アーナンダよ、どうかこの外衣をお納めください」尊者アーナンダはその外衣を受け取りました。
Atha kho rājā pasenadi kosalo āyasmantaṃ ānandaṃ etadavoca – ‘‘handa ca dāni mayaṃ, bhante ānanda, gacchāma; bahukiccā mayaṃ bahukaraṇīyā’’ti. ‘‘Yassadāni tvaṃ, mahārāja, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo āyasmato ānandassa bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā āyasmantaṃ ānandaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi.
そこでコーサラ国のパセーナディ王は尊者アーナンダにこう言いました。「尊者アーナンダよ、それでは私たちはもう失礼いたします。私たちは多忙であり、多くのなすべき仕事があります」「大王よ、今あなたの適当と思う時になさい」そこでコーサラ国のパセーナディ王は尊者アーナンダの言葉を歓喜し随喜して、座から立ち上がり、尊者アーナンダに挨拶し、右回りをして立ち去りました。
363. Atha kho āyasmā ānando acirapakkantassa rañño pasenadissa kosalassa yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho āyasmā ānando yāvatako ahosi raññā pasenadinā kosalena saddhiṃ kathāsallāpo taṃ sabbaṃ bhagavato ārocesi. Tañca bāhitikaṃ bhagavato pādāsi. Atha kho bhagavā bhikkhū āmantesi – ‘‘lābhā, bhikkhave, rañño pasenadissa kosalassa, suladdhalābhā, bhikkhave, rañño pasenadissa kosalassa; yaṃ rājā pasenadi kosalo labhati ānandaṃ dassanāya, labhati payirupāsanāyā’’ti.
363. その後まもなく、尊者アーナンダはコーサラ国のパセーナディ王が立ち去ると、世尊のところへ赴きました。赴いて世尊に挨拶し、一方に座りました。一方に座った尊者アーナンダは、コーサラ国のパセーナディ王との対話のすべてを世尊に報告しました。そしてその外衣を世尊に献上しました。そこで世尊は比丘たちに呼びかけられました。「比丘たちよ、コーサラ国のパセーナディ王にとって利得である。比丘たちよ、コーサラ国のパセーナディ王にとって素晴らしい利得である。パセーナディ王がアーナンダを見ることができ、親近することができるということは」
Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.
世尊はこのように説かれました。それらの比丘たちは心歓喜して、世尊の説法を喜悦しました。
Bāhitikasuttaṃ niṭṭhitaṃ aṭṭhamaṃ.
バーヒティカ経(第八)が終了した。
9. Dhammacetiyasuttaṃ
9.法霊廟経(法荘厳経)
364. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā sakkesu viharati medāḷupaṃ nāma sakyānaṃ nigamo. Tena kho pana samayena rājā pasenadi kosalo nagarakaṃ anuppatto hoti kenacideva karaṇīyena. Atha kho rājā pasenadi kosalo dīghaṃ kārāyanaṃ āmantesi – ‘‘yojehi, samma kārāyana, bhadrāni bhadrāni yānāni, uyyānabhūmiṃ gacchāma subhūmiṃ dassanāyā’’ti . ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho dīgho kārāyano rañño pasenadissa kosalassa paṭissutvā bhadrāni bhadrāni yānāni yojāpetvā rañño pasenadissa kosalassa paṭivedesi – ‘‘yuttāni kho te, deva, bhadrāni bhadrāni yānāni. Yassadāni kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo bhadraṃ yānaṃ abhiruhitvā bhadrehi bhadrehi yānehi nagarakamhā niyyāsi mahaccā rājānubhāvena. Yena ārāmo tena pāyāsi. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova ārāmaṃ pāvisi. Addasā kho rājā pasenadi kosalo ārāme jaṅghāvihāraṃ anucaṅkamamāno anuvicaramāno rukkhamūlāni pāsādikāni pasādanīyāni appasaddāni appanigghosāni vijanavātāni manussarāhasseyyakāni paṭisallānasāruppāni. Disvāna bhagavantaṃyeva ārabbha sati udapādi – ‘‘imāni kho tāni rukkhamūlāni pāsādikāni pasādanīyāni appasaddāni appanigghosāni vijanavātāni manussarāhasseyyakāni paṭisallānasāruppāni, yattha sudaṃ mayaṃ taṃ bhagavantaṃ payirupāsāma arahantaṃ sammāsambuddha’’nti.
364. このように私は聞きました。ある時、世尊は釈迦族の地にあるメーダールパという名の釈迦族の町に滞在しておられました。その時ちょうど、コーサラ国のパセーナディ王はある用件のためにナガラカ(の町)に到着していました。そこでコーサラ国のパセーナディ王はディーガ・カーラーヤナに声をかけました。「親愛なるカーラーヤナよ、立派な車を用意しなさい。美しい園林の景観を見るために園地へ行こう」「かしこまりました、大王よ」と、ディーガ・カーラーヤナはコーサラ国のパセーナディ王に返答し、立派な車を用意させてコーサラ国のパセーナディ王に報告しました。「大王よ、立派な車の用意ができました。今あなたの適当と思う時になさい」そこでコーサラ国のパセーナディ王は立派な車に乗り、立派な車の一隊とともにナガラカから盛大な王の威光をもって出発しました。そして園林のある方へと向かいました。車で行けるところまで車で行き、車から降りて徒歩で園林に入りました。コーサラ国のパセーナディ王は園林の中を歩き回り逍遙しているうちに、心清らかになり清信を起こさせる、声も騒音も少なく、人なき風が吹き、人目を避けて独座するにふさわしく、瞑想に適した木々の根元を見ました。それを見て、世尊のことを思い起こす念が生じました。「これこそまさに、心清らかになり清信を起こさせる、声も騒音も少なく、人なき風が吹き、人目を避けて独座するにふさわしく、瞑想に適した木々の根元である。かつて私たちがかの世尊、阿羅漢、正自覚者に親しくお仕えした場所のような木々である」と。
365. Atha kho rājā pasenadi kosalo dīghaṃ kārāyanaṃ āmantesi – ‘‘imāni kho, samma kārāyana, tāni rukkhamūlāni pāsādikāni pasādanīyāni appasaddāni appanigghosāni vijanavātāni manussarāhasseyyakāni paṭisallānasāruppāni, yattha sudaṃ mayaṃ taṃ bhagavantaṃ payirupāsāma arahantaṃ sammāsambuddhaṃ. Kahaṃ nu kho, samma kārāyana, etarahi so bhagavā viharati arahaṃ sammāsambuddho’’ti? ‘‘Atthi, mahārāja, medāḷupaṃ nāma sakyānaṃ nigamo. Tattha so bhagavā etarahi viharati arahaṃ sammāsambuddho’’ti. ‘‘Kīvadūre pana, samma kārāyana, nagarakamhā medāḷupaṃ nāma sakyānaṃ nigamo hotī’’ti? ‘‘Na dūre, mahārāja; tīṇi yojanāni; sakkā divasāvasesena gantu’’nti. ‘‘Tena hi, samma kārāyana, yojehi bhadrāni bhadrāni yānāni, gamissāma mayaṃ taṃ bhagavantaṃ dassanāya arahantaṃ sammāsambuddha’’nti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho dīgho kārāyano rañño pasenadissa kosalassa paṭissutvā bhadrāni bhadrāni yānāni yojāpetvā rañño pasenadissa kosalassa paṭivedesi – ‘‘yuttāni kho te, deva, bhadrāni bhadrāni yānāni. Yassadāni kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo bhadraṃ yānaṃ abhiruhitvā bhadrehi bhadrehi yānehi nagarakamhā yena medāḷupaṃ nāma sakyānaṃ nigamo tena pāyāsi. Teneva divasāvasesena medāḷupaṃ nāma sakyānaṃ nigamaṃ sampāpuṇi. Yena ārāmo tena pāyāsi. Yāvatikā yānassa bhūmi yānena gantvā yānā paccorohitvā pattikova ārāmaṃ pāvisi.
365. そこでコーサラ国のパセーナディ王はディーガ・カーラーヤナに言いました。「親愛なるカーラーヤナよ、これらこそまさに、心清らかになり清信を起こさせる、声も騒音も少なく、人なき風が吹き、人目を避けて独座するにふさわしく、瞑想に適した木々の根元である。かつて私たちがかの世尊、阿羅漢、正自覚者に親しくお仕えした場所のようだ。親愛なるカーラーヤナよ、今かの世尊、阿羅漢、正自覚者はどこに滞在しておられるのだろうか」「大王よ、メーダールパという釈迦族の町があります。そこに今、世尊、阿羅漢、正自覚者が滞在しておられます」「親愛なるカーラーヤナよ、ナガラカからメーダールパという釈迦族の町まではどれほどの距離があるのか」「大王よ、遠くはありません。三ヨージャナ(由旬)です。日の残りの時間で行くことができます」「それならば、親愛なるカーラーヤナよ、立派な車を用意しなさい。私たちはかの世尊、阿羅漢、正自覚者にお目にかかるために行こう」「かしこまりました、大王よ」と、ディーガ・カーラーヤナはコーサラ国のパセーナディ王に返答し、立派な車を用意させてコーサラ国のパセーナディ王に報告しました。「大王よ、立派な車の用意ができました。今あなたの適当と思う時になさい」そこでコーサラ国のパセーナディ王は立派な車に乗り、立派な車の一隊とともにナガラカからメーダールパという釈迦族の町へと出発しました。そしてその日の残りの時間のうちにメーダールパという釈迦族の町に到着しました。そして精舎のある方へと向かいました。車で行けるところまで車で行き、車から降りて徒歩で精舎に入りました。
366. Tena kho pana samayena sambahulā bhikkhū abbhokāse caṅkamanti. Atha kho rājā pasenadi kosalo yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā te bhikkhū etadavoca – ‘‘kahaṃ nu kho, bhante, etarahi so bhagavā viharati arahaṃ sammāsambuddho? Dassanakāmā hi mayaṃ taṃ bhagavantaṃ arahantaṃ sammāsambuddha’’nti. ‘‘Eso, mahārāja, vihāro saṃvutadvāro. Tena appasaddo upasaṅkamitvā ataramāno āḷindaṃ pavisitvā ukkāsitvā aggaḷaṃ ākoṭehi. Vivarissati bhagavā te dvāra’’nti. Atha kho rājā pasenadi kosalo tattheva khaggañca uṇhīsañca dīghassa kārāyanassa pādāsi. Atha kho dīghassa kārāyanassa etadahosi – ‘‘rahāyati kho dāni rājā , idheva dāni mayā ṭhātabba’’nti. Atha kho rājā pasenadi kosalo yena so vihāro saṃvutadvāro tena appasaddo upasaṅkamitvā ataramāno āḷindaṃ pavisitvā ukkāsitvā aggaḷaṃ ākoṭesi. Vivari bhagavā dvāraṃ. Atha kho rājā pasenadi kosalo vihāraṃ pavisitvā bhagavato pādesu sirasā nipatitvā bhagavato pādāni mukhena ca paricumbati, pāṇīhi ca parisambāhati, nāmañca sāveti – ‘‘rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo; rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo’’ti.
366. その時、多くの比丘たちが露地を経行(歩行瞑想)していました。そこでコーサラ国のパセーナディ王は比丘たちのところへ行き、挨拶してこう言いました。「尊者たちよ、今かの世尊、阿羅漢、正自覚者はどこにおられるのでしょうか。私たちはかの世尊、阿羅漢、正自覚者にお目にかかりたいのです」「大王よ、扉が閉じられているあの精舎です。物音を立てずに近づき、急がずにポーチに入り、咳払いをして閂(かんぬき)を叩きなさい。世尊があなたのために扉をお開けになるでしょう」そこでコーサラ国のパセーナディ王はその場で剣と宝冠(王冠)をディーガ・カーラーヤナに預けました。その時、ディーガ・カーラーヤナはこう思いました。「大王は今、密談をなさるのだ。私はここに留まっていなければならない」そこでコーサラ国のパセーナディ王は、扉が閉じられているあの精舎へと物音を立てずに近づき、急がずにポーチに入り、咳払いをして閂を叩きました。世尊は扉をお開けになりました。そこでコーサラ国のパセーナディ王は精舎に入り、世尊の両足に頭をすり寄せてひれ伏し、世尊の両足に口づけし、両手で撫でさすり、名乗りを上げました。「尊者よ、私はコーサラ国の王パセーナディです。尊者よ、私はコーサラ国の王パセーナディです」と。
367. ‘‘Kiṃ pana tvaṃ, mahārāja, atthavasaṃ sampassamāno imasmiṃ sarīre evarūpaṃ paramanipaccakāraṃ karosi, mittūpahāraṃ upadaṃsesī’’ti? ‘‘Atthi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo – ‘hoti sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti. Idhāhaṃ, bhante, passāmi eke samaṇabrāhmaṇe pariyantakataṃ brahmacariyaṃ carante dasapi vassāni, vīsampi vassāni, tiṃsampi vassāni, cattārīsampi vassāni. Te aparena samayena sunhātā suvilittā kappitakesamassū pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricārenti. Idha panāhaṃ, bhante, bhikkhū passāmi yāvajīvaṃ āpāṇakoṭikaṃ paripuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ carante. Na kho panāhaṃ, bhante, ito bahiddhā aññaṃ evaṃ paripuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ samanupassāmi. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’’ti.
367. 「大王よ、あなたはいかなる理由を見て、この身体に対してこのようなこの上ない敬意を払い、親愛の情を示すのですか」「尊者よ、私には世尊に対する法に基づく確信があります。『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。尊者よ、私はここで、ある沙門や婆羅門たちが十年、二十年、三十年、四十年と期限付きの清浄行(梵行)を修めているのを見ます。彼らはのちの時には、よく入浴し、よく香油を塗り、髪や髭を整え、五つの欲望(五欲)の対象をほしいままにして楽しんでいます。しかし尊者よ、ここで比丘たちが命ある限り生涯にわたって、円満で完全に清浄な清浄行を修めているのを私は見ます。尊者よ、私はこの教えの外に、このように円満で清浄な清浄行を修める者を他に見出すことができません。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
368. ‘‘Puna caparaṃ, bhante, rājānopi rājūhi vivadanti, khattiyāpi khattiyehi vivadanti, brāhmaṇāpi brāhmaṇehi vivadanti, gahapatayopi gahapatīhi vivadanti, mātāpi puttena vivadati, puttopi mātarā vivadati, pitāpi puttena vivadati, puttopi pitarā vivadati, bhātāpi bhaginiyā vivadati, bhaginīpi bhātarā vivadati, sahāyopi sahāyena vivadati. Idha panāhaṃ, bhante, bhikkhū passāmi samagge sammodamāne avivadamāne khīrodakībhūte aññamaññaṃ piyacakkhūhi sampassante viharante. Na kho panāhaṃ, bhante, ito bahiddhā aññaṃ evaṃ samaggaṃ parisaṃ samanupassāmi. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti.
368. さらにまた、尊者よ、王たちも王たちと争い、クシャトリヤたちもクシャトリヤたちと争い、婆羅門たちも婆羅門たちと争い、資産家たちも資産家たちと争い、母も子と争い、子も母と争い、父も子と争い、子も父と争い、兄も妹(弟も姉)と争い、妹も兄と争い、友も友と争っています。しかし尊者よ、ここで比丘たちが和合し、歓喜し合い、争うことなく、水と乳のように混じり合い、互いに愛の眼差しで見合って暮らしているのを私は見ます。尊者よ、私はこの教えの外に、このように和合した集いを他に見出すことができません。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
369. ‘‘Puna caparāhaṃ, bhante, ārāmena ārāmaṃ, uyyānena uyyānaṃ anucaṅkamāmi anuvicarāmi. Sohaṃ tattha passāmi eke samaṇabrāhmaṇe kise lūkhe dubbaṇṇe uppaṇḍuppaṇḍukajāte dhamanisanthatagatte, na viya maññe cakkhuṃ bandhante janassa dassanāya. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘addhā ime āyasmanto anabhiratā vā brahmacariyaṃ caranti, atthi vā tesaṃ kiñci pāpaṃ kammaṃ kataṃ paṭicchannaṃ; tathā hi ime āyasmanto kisā lūkhā dubbaṇṇā uppaṇḍuppaṇḍukajātā dhamanisanthatagattā, na viya maññe cakkhuṃ bandhanti janassa dassanāyā’ti. Tyāhaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadāmi – ‘kiṃ nu kho tumhe āyasmanto kisā lūkhā dubbaṇṇā uppaṇḍuppaṇḍukajātā dhamanisanthatagattā, na viya maññe cakkhuṃ bandhatha janassa dassanāyā’ti? Te evamāhaṃsu – ‘bandhukarogo no , mahārājā’ti. Idha panāhaṃ, bhante, bhikkhū passāmi haṭṭhapahaṭṭhe udaggudagge abhiratarūpe pīṇindriye appossukke pannalome paradattavutte migabhūtena cetasā viharante. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘addhā ime āyasmanto tassa bhagavato sāsane uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ jānanti; tathā hi ime āyasmanto haṭṭhapahaṭṭhā udaggudaggā abhiratarūpā pīṇindriyā appossukkā pannalomā paradattavuttā migabhūtena cetasā viharantī’ti. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti.
369. さらにまた、尊者よ、私は園林から園林へ、庭園から庭園へと歩き回り逍遙します。そこで私はある沙門や婆羅門たちが痩せこけ、みすぼらしく、顔色が悪く、青白くなり、血管が浮き出た身体で、人々の目を惹きつけることもないような姿でいるのを見ます。尊者よ、私にはこう思われました。『確かにこの尊者たちは、清浄行に喜びを感じていないのか、あるいは何か隠された悪業があるのだろう。だからこそこの尊者たちは痩せこけ、みすぼらしく、顔色が悪く、青白くなり、血管が浮き出た身体で、人々の目を惹きつけないのだ』と。私は彼らに近づいてこう尋ねます。『尊者たちよ、なぜあなた方は痩せこけ、みすぼらしく、顔色が悪く、青白くなり、血管が浮き出た身体で、人々の目を惹きつけないのですか』と。彼らはこう答えました。『大王よ、私たちは遺伝の病(あるいは黄疸)にかかっているのです』と。しかし尊者よ、ここで比丘たちが歓喜に満ち溢れ、心が高揚し、晴れやかで、諸根(感覚器官)が満ち足り、安らかで、毛穴が落ち着き、他者からの施しによって暮らし、鹿のような無執着の心で暮らしているのを私は見ます。尊者よ、私にはこう思われました。『確かにこの尊者たちは、かの世尊の教えにおいて、前々から後々へと優れた特別な境地を知っているのだ。だからこそこの尊者たちは歓喜に満ち溢れ、心が高揚し、晴れやかで、諸根が満ち足り、安らかで、毛穴が落ち着き、他者からの施しによって暮らし、鹿のような心で暮らしているのだ』と。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
370. ‘‘Puna caparāhaṃ, bhante, rājā khattiyo muddhāvasitto; pahomi ghātetāyaṃ vā ghātetuṃ, jāpetāyaṃ vā jāpetuṃ, pabbājetāyaṃ vā pabbājetuṃ. Tassa mayhaṃ, bhante, aḍḍakaraṇe nisinnassa antarantarā kathaṃ opātenti. Sohaṃ na labhāmi – ‘mā me bhonto aḍḍakaraṇe nisinnassa antarantarā kathaṃ opātetha , kathāpariyosānaṃ me bhonto āgamentū’ti. Tassa mayhaṃ, bhante, antarantarā kathaṃ opātenti. Idha panāhaṃ, bhante, bhikkhū passāmi; yasmiṃ samaye bhagavā anekasatāya parisāya dhammaṃ deseti, neva tasmiṃ samaye bhagavato sāvakānaṃ khipitasaddo vā hoti ukkāsitasaddo vā. Bhūtapubbaṃ, bhante, bhagavā anekasatāya parisāya dhammaṃ deseti. Tatraññataro bhagavato sāvako ukkāsi. Tamenaṃ aññataro sabrahmacārī jaṇṇukena ghaṭṭesi – ‘appasaddo āyasmā hotu, māyasmā saddamakāsi; satthā no bhagavā dhammaṃ desetī’ti. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho! Adaṇḍena vata kira, bho, asatthena evaṃ suvinītā parisā bhavissatī’ti! Na kho panāhaṃ, bhante, ito bahiddhā aññaṃ evaṃ suvinītaṃ parisaṃ samanupassāmi. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti.
370. さらにまた、尊者よ、私は頭頂に水を注がれたクシャトリヤの王であり、処刑すべき者を処刑し、財産没収すべき者の財産を没収し、追放すべき者を追放する力を持っています。その私が、裁判の座に着いているときに、人々が話を遮って口を挟むことがあります。私は『皆さん、私が裁判の座に着いているときは話を遮らないでください。私の話が終わるのを待ってください』と言うことさえできません。尊者よ、人々は私の話を途中で遮るのです。しかし尊者よ、ここで比丘たちを見ますと、世尊が数百人の集いに対して法を説いておられるとき、そのとき世尊の弟子たちからはくしゃみの音も咳払いの音さえも聞こえません。かつて、尊者よ、世尊が数百人の集いに対して法を説いておられたときのことです。そこで世尊のある弟子が咳払いをしました。すると別の修行仲間が膝で彼を突いて『尊者よ、静かにしなさい。音を立ててはならない。私たちの師たる世尊が法を説いておられるのだ』と注意しました。尊者よ、私にはこう思われました。『ああ、実に驚くべきことだ、未曾有のことだ! まさに棒(刑罰)もなく、剣(武器)もないのに、このように見事に訓練された集いがあるとは!』と。尊者よ、私はこの教えの外に、このように見事に訓練された集いを他に見出すことができません。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
371. ‘‘Puna caparāhaṃ, bhante, passāmi idhekacce khattiyapaṇḍite nipuṇe kataparappavāde vālavedhirūpe. Te bhindantā maññe caranti paññāgatena diṭṭhigatāni. Te suṇanti – ‘samaṇo khalu, bho, gotamo amukaṃ nāma gāmaṃ vā nigamaṃ vā osarissatī’ti. Te pañhaṃ abhisaṅkharonti – ‘imaṃ mayaṃ pañhaṃ samaṇaṃ gotamaṃ upasaṅkamitvā pucchissāma. Evaṃ ce no puṭṭho evaṃ byākarissati, evamassa mayaṃ vādaṃ āropessāma; evaṃ cepi no puṭṭho evaṃ byākarissati, evampissa mayaṃ vādaṃ āropessāmā’ti. Te suṇanti – ‘samaṇo khalu, bho, gotamo amukaṃ nāma gāmaṃ vā nigamaṃ vā osaṭo’ti. Te yena bhagavā tenupasaṅkamanti. Te bhagavā dhammiyā kathāya sandasseti samādapeti samuttejeti sampahaṃseti. Te bhagavatā dhammiyā kathāya sandassitā samādapitā samuttejitā sampahaṃsitā na ceva bhagavantaṃ pañhaṃ pucchanti, kuto vādaṃ āropessanti? Aññadatthu bhagavato sāvakā sampajjanti. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti.
371. さらにまた、尊者よ、私はここに、聡明で、他人の教説を論破し、毛髪を射抜く(弓の名手のように微細な論点を突く)ほどのクシャトリヤの賢者たちを見ます。彼らは智慧をもって、他人の見解を打ち砕くかのように活動しています。彼らは『かの沙門ゴータマが何某という村や町に来るそうだ』と聞きます。彼らは問いを用意します。『私たちは沙門ゴータマのところへ行ってこの問いを尋ねよう。もし私たちが尋ねて彼がこのように答えたら、私たちはこのように彼の議論を論破しよう。もし彼がこのように答えたら、私たちはこのように彼の議論を論破しよう』と。彼らは『かの沙門ゴータマが何某という村や町に来られた』と聞きます。彼らは世尊のところへ行きます。世尊は法についての教えによって彼らに示し、導き、励まし、歓喜させます。彼らは世尊によって法についての教えで示され、導かれ、励まされ、歓喜させられると、世尊に問いを尋ねることすらなく、どうして議論を論破することなどできるでしょうか。それどころか、世尊の弟子となるのです。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
372. ‘‘Puna caparāhaṃ, bhante, passāmi idhekacce brāhmaṇapaṇḍite…pe… gahapatipaṇḍite…pe… samaṇapaṇḍite nipuṇe kataparappavāde vālavedhirūpe. Te bhindantā maññe caranti paññāgatena diṭṭhigatāni. Te suṇanti – ‘samaṇo khalu, bho, gotamo amukaṃ nāma gāmaṃ vā nigamaṃ vā osarissatī’ti. Te pañhaṃ abhisaṅkharonti – ‘imaṃ mayaṃ pañhaṃ samaṇaṃ gotamaṃ upasaṅkamitvā pucchissāma. Evaṃ ce no puṭṭho evaṃ byākarissati, evamassa mayaṃ vādaṃ āropessāma; evaṃ cepi no puṭṭho evaṃ byākarissati, evampissa mayaṃ vādaṃ āropessāmā’ti. Te suṇanti – ‘samaṇo khalu, bho, gotamo amukaṃ nāma gāmaṃ vā nigamaṃ vā osaṭo’ti. Te yena bhagavā tenupasaṅkamanti. Te bhagavā dhammiyā kathāya sandasseti samādapeti samuttejeti sampahaṃseti. Te bhagavatā dhammiyā kathāya sandassitā samādapitā samuttejitā sampahaṃsitā na ceva bhagavantaṃ pañhaṃ pucchanti, kuto vādaṃ āropessanti? Aññadatthu bhagavantaṃyeva okāsaṃ yācanti agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāya. Te bhagavā pabbājeti. Te tathāpabbajitā samānā ekā vūpakaṭṭhā appamattā ātāpino pahitattā viharantā nacirasseva – yassatthāya kulaputtā sammadeva agārasmā anagāriyaṃ pabbajanti tadanuttaraṃ – brahmacariyapariyosānaṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharanti. Te evamāhaṃsu – ‘manaṃ vata, bho, anassāma; manaṃ vata, bho, panassāma’. Mayañhi pubbe assamaṇāva samānā samaṇāmhāti paṭijānimhā, abrāhmaṇāva samānā brāhmaṇāmhāti paṭijānimhā, anarahantova samānā arahantāmhāti paṭijānimhā. ‘Idāni khomha samaṇā, idāni khomha brāhmaṇā, idāni khomha arahanto’ti. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti.
372. さらにまた、尊者よ、私はここに、聡明で、他人の教説を論破し、毛髪を射抜くほどの婆羅門の賢者たちを……(中略)……資産家の賢者たちを……(中略)……沙門の賢者たちを見ます。彼らは智慧をもって、他人の見解を打ち砕くかのように活動しています。彼らは『かの沙門ゴータマが何某という村や町に来るそうだ』と聞きます。彼らは問いを用意します。『私たちは沙門ゴータマのところへ行ってこの問いを尋ねよう。もし私たちが尋ねて彼がこのように答えたら、私たちはこのように彼の議論を論破しよう。もし彼がこのように答えたら、私たちはこのように彼の議論を論破しよう』と。彼らは『かの沙門ゴータマが何某という村や町に来られた』と聞きます。彼らは世尊のところへ行きます。世尊は法についての教えによって彼らに示し、導き、励まし、歓喜させます。彼らは世尊によって法についての教えで示され、導かれ、励まされ、歓喜させられると、世尊に問いを尋ねることすらなく、どうして議論を論破することなどできるでしょうか。それどころか、世尊に出家して家なき身となる機会を願うのです。世尊は彼らを出家させます。彼らはそのように出家して、独り離れて怠ることなく、熱心に、精進して暮らすうちに、まもなく――良家の男子たちが正しく家から出て家なき身へと出家する目的である――かの無上の清浄行の完成を、現世において自ら覚知し、証得して達成し暮らすのです。彼らはこう言いました。『ああ、実に私たちは危うく滅びるところであった。ああ、実に私たちは危うく失われるところであった。私たちは以前、沙門でもないのに「私たちは沙門である」と公言し、婆羅門でもないのに「私たちは婆羅門である」と公言し、阿羅漢でもないのに「私たちは阿羅漢である」と公言していた。今や私たちは真の沙門であり、真の婆羅門であり、真の阿羅漢である』と。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
373. ‘‘Puna caparāhaṃ, bhante, ime isidattapurāṇā thapatayo mamabhattā mamayānā, ahaṃ nesaṃ jīvikāya dātā, yasassa āhattā; atha ca pana no tathā mayi nipaccakāraṃ karonti yathā bhagavati. Bhūtapubbāhaṃ, bhante, senaṃ abbhuyyāto samāno ime ca isidattapurāṇā thapatayo vīmaṃsamāno aññatarasmiṃ sambādhe āvasathe vāsaṃ upagacchiṃ. Atha kho, bhante, ime isidattapurāṇā thapatayo bahudeva rattiṃ dhammiyā kathāya vītināmetvā, yato ahosi bhagavā tato sīsaṃ katvā maṃ pādato karitvā nipajjiṃsu. Tassa mayhaṃ, bhante, etadahosi – ‘acchariyaṃ vata, bho, abbhutaṃ vata, bho! Ime isidattapurāṇā thapatayo mamabhattā mamayānā, ahaṃ nesaṃ jīvikāya dātā, yasassa āhattā; atha ca pana no tathā mayi nipaccakāraṃ karonti yathā bhagavati. Addhā ime āyasmanto tassa bhagavato sāsane uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ jānantī’ti. Ayampi kho me, bhante, bhagavati dhammanvayo hoti – ‘sammāsambuddho bhagavā, svākkhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho’ti.
373. さらにまた、尊者よ、このイシダッタとプラーナという大工(棟梁)たちは、私の食を受け、私の乗り物を使い、私が彼らに生計を与え、名誉をもたらした者たちです。それにもかかわらず、彼らは私に対するほどには世尊に対して示すような敬意を私には払いません。かつて、尊者よ、私が軍を率いて出陣したとき、このイシダッタとプラーナという大工たちを試そうとして、ある狭い宿舎で夜を過ごしたことがありました。その時、尊者よ、このイシダッタとプラーナという大工たちは夜の多くの時間を法についての語らいで過ごし、世尊がおられる方角に頭を向け、私の方に足を向けて横たわったのです。尊者よ、私にはこう思われました。『ああ、実に驚くべきことだ、未曾有のことだ! このイシダッタとプラーナという大工たちは、私の食を受け、私の乗り物を使い、私が彼らに生計を与え、名誉をもたらした者たちである。それにもかかわらず、彼らは私に対するほどには世尊に対して示すような敬意を私には払わない。確かにこの尊者たちは、かの世尊の教えにおいて、前々から後々へと優れた特別な境地を知っているのだ』と。尊者よ、これもまた、私が世尊に抱く法に基づく確信であります――『世尊は正自覚者であり、世尊によって法はよく説かれ、世尊の弟子僧伽は正しく実践している』と。
374. ‘‘Puna caparaṃ, bhante, bhagavāpi khattiyo, ahampi khattiyo; bhagavāpi kosalo, ahampi kosalo; bhagavāpi āsītiko, ahampi āsītiko. Yampi, bhante, bhagavāpi khattiyo ahampi khattiyo, bhagavāpi kosalo ahampi kosalo, bhagavāpi āsītiko ahampi āsītiko; imināvārahāmevāhaṃ , bhante, bhagavati paramanipaccakāraṃ kātuṃ, mittūpahāraṃ upadaṃsetuṃ. Handa, ca dāni mayaṃ, bhante, gacchāma; bahukiccā mayaṃ bahukaraṇīyā’’ti. ‘‘Yassadāni tvaṃ, mahārāja, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmi. Atha kho bhagavā acirapakkantassa rañño pasenadissa kosalassa bhikkhū āmantesi – ‘‘eso, bhikkhave, rājā pasenadi kosalo dhammacetiyāni bhāsitvā uṭṭhāyāsanā pakkanto. Uggaṇhatha, bhikkhave, dhammacetiyāni; pariyāpuṇātha, bhikkhave, dhammacetiyāni; dhāretha, bhikkhave, dhammacetiyāni. Atthasaṃhitāni, bhikkhave, dhammacetiyāni ādibrahmacariyakānī’’ti.
374. さらにまた、尊者よ、世尊もクシャトリヤであり、私もクシャトリヤです。世尊もコーサラ人であり、私もコーサラ人です。世尊も八十歳であり、私も八十歳です。尊者よ、世尊もクシャトリヤで私もクシャトリヤであり、世尊もコーサラ人で私もコーサラ人であり、世尊も八十歳で私も八十歳であるということによっても、尊者よ、私は世尊に対してこの上ない敬意を払い、親愛の情を示すにふさわしいのです。尊者よ、それでは私たちはもう失礼いたします。私たちは多忙であり、多くのなすべき仕事があります」「大王よ、今あなたの適当と思う時になさい」そこでコーサラ国のパセーナディ王は座から立ち上がり、世尊に挨拶し、右回りをして立ち去りました。そこで世尊は、コーサラ国のパセーナディ王が立ち去ってまもなく、比丘たちに呼びかけられました。「比丘たちよ、このコーサラ国のパセーナディ王は法の霊廟(法の記念碑・法への賛辞)を語って、座から立ち去った。比丘たちよ、法の霊廟を学びなさい。比丘たちよ、法の霊廟を習得しなさい。比丘たちよ、法の霊廟を心に保ちなさい。比丘たちよ、法の霊廟は利益を伴い、清浄行の根本となるものである」と。
Idamavoca bhagavā. Attamanā te bhikkhū bhagavato bhāsitaṃ abhinandunti.
世尊はこのように説かれました。それらの比丘たちは心歓喜して、世尊の説法を喜悦しました。
Dhammacetiyasuttaṃ niṭṭhitaṃ navamaṃ.
法霊廟経(第九)が終了した。
10. Kaṇṇakatthalasuttaṃ
10. カンナカッタラ経
375. Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā uruññāyaṃ viharati kaṇṇakatthale migadāye. Tena kho pana samayena rājā pasenadi kosalo uruññaṃ anuppatto hoti kenacideva karaṇīyena. Atha kho rājā pasenadi kosalo aññataraṃ purisaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, ambho purisa, yena bhagavā tenupasaṅkama; upasaṅkamitvā mama vacanena bhagavato pāde sirasā vandāhi, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – ‘rājā, bhante, pasenadi kosalo bhagavato pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’ti. Evañca vadehi – ‘ajja kira, bhante, rājā pasenadi kosalo pacchābhattaṃ bhuttapātarāso bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’’ti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho so puriso rañño pasenadissa kosalassa paṭissutvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho so puriso bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘rājā, bhante, pasenadi kosalo bhagavato pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchati; evañca vadeti – ‘ajja kira bhante, rājā pasenadi kosalo pacchābhattaṃ bhuttapātarāso bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’’ti. Assosuṃ kho somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī – ‘‘ajja kira rājā pasenadi kosalo pacchābhattaṃ bhuttapātarāso bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’’ti. Atha kho somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ bhattābhihāre upasaṅkamitvā etadavocuṃ – ‘‘tena hi, mahārāja, amhākampi vacanena bhagavato pāde sirasā vandāhi, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – ‘somā ca, bhante, bhaginī sakulā ca bhaginī bhagavato pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’’’ti.
375. このように私は聞きました。ある時、世尊はウルンニャーのカンナカッタラにある鹿野苑に滞在しておられました。その頃、コーサラ国のパセーナディ王は何かの用件でウルンニャーにやって来ていました。そこで、コーサラ国のパセーナディ王はある男に命じました。「男よ、世尊のおられるところへ行きなさい。行って、私の言葉として世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを問いなさい。『世尊よ、コーサラ国のパセーナディ王が世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを伺っております』と。そしてこのように申し上げなさい。『世尊よ、今日、コーサラ国のパセーナディ王は朝食を終えた後、世尊にお目にかかるために伺います』と」。その男は「かしこまりました、王よ」とコーサラ国のパセーナディ王に応答し、世尊のおられるところへ行きました。行って、世尊に礼拝して一方に座りました。一方に座ったその男は、世尊にこう申し上げました。「世尊よ、コーサラ国のパセーナディ王が世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを伺っております。そしてこのように申し上げております。『世尊よ、今日、コーサラ国のパセーナディ王は朝食を終えた後、世尊にお目にかかるために伺います』と」。ソーマー姉妹とサクラー姉妹は「今日、コーサラ国のパセーナディ王は朝食を終えた後、世尊にお目にかかるために伺うそうだ」と聞きました。そこでソーマー姉妹とサクラー姉妹は、食事の供された席にいたコーサラ国のパセーナディ王のもとへ行き、こう申し上げました。「それでは大王様、私たちの言葉としても世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを問うてください。『世尊よ、ソーマー姉妹とサクラー姉妹が世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを伺っております』と」。
376. Atha kho rājā pasenadi kosalo pacchābhattaṃ bhuttapātarāso yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘somā ca, bhante, bhaginī sakulā ca bhaginī bhagavato pāde sirasā vandati , appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’’ti . ‘‘Kiṃ pana, mahārāja, somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī aññaṃ dūtaṃ nālatthu’’nti? ‘‘Assosuṃ kho, bhante, somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī – ‘ajja kira rājā pasenadi kosalo pacchābhattaṃ bhuttapātarāso bhagavantaṃ dassanāya upasaṅkamissatī’ti. Atha kho, bhante, somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī maṃ bhattābhihāre upasaṅkamitvā etadavocuṃ – ‘tena hi, mahārāja, amhākampi vacanena bhagavato pāde sirasā vandāhi, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ puccha – somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī bhagavato pāde sirasā vandati, appābādhaṃ appātaṅkaṃ lahuṭṭhānaṃ balaṃ phāsuvihāraṃ pucchatī’’’ti. ‘‘Sukhiniyo hontu tā, mahārāja, somā ca bhaginī sakulā ca bhaginī’’ti.
376. そこでコーサラ国のパセーナディ王は朝食を終えた後、世尊のおられるところへ行きました。行って、世尊に礼拝して一方に座りました。一方に座ったコーサラ国のパセーナディ王は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、ソーマー姉妹とサクラー姉妹が世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを伺っております」。「大王よ、ソーマー姉妹とサクラー姉妹には他の使者が見つからなかったのですか」。「世尊よ、ソーマー姉妹とサクラー姉妹は『今日、コーサラ国のパセーナディ王は朝食を終えた後、世尊にお目にかかるために伺うそうだ』と聞きました。そこで世尊よ、ソーマー姉妹とサクラー姉妹は食事の供された席にいた私のところに来て、こう言ったのです。『それでは大王様、私たちの言葉としても世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを問うてください。ソーマー姉妹とサクラー姉妹が世尊の両足に頭を下げて礼拝し、無病で病気もなく、身軽で力があり、健やかにお暮らしであるかを伺っておりますと』」。「大王よ、そのソーマー姉妹とサクラー姉妹が幸せでありますように」。
377. Atha kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sutaṃ metaṃ, bhante, samaṇo gotamo evamāha – ‘natthi so samaṇo vā brāhmaṇo vā yo sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānissati, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’ti. Ye te, bhante, evamāhaṃsu – ‘samaṇo gotamo evamāha – natthi so samaṇo vā brāhmaṇo vā yo sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānissati, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’ti; kacci te, bhante, bhagavato vuttavādino, na ca bhagavantaṃ abhūtena abbhācikkhanti, dhammassa cānudhammaṃ byākaronti, na ca koci sahadhammiko vādānuvādo gārayhaṃ ṭhānaṃ āgacchatī’’ti? ‘‘Ye te, mahārāja, evamāhaṃsu – ‘samaṇo gotamo evamāha – natthi so samaṇo vā brāhmaṇo vā yo sabbaññū sabbadassāvī aparisesaṃ ñāṇadassanaṃ paṭijānissati, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’ti; na me te vuttavādino, abbhācikkhanti ca pana maṃ te asatā abhūtenā’’ti.
377. そこでコーサラ国のパセーナディ王は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、私は『沙門ゴータマはこのように言った。「一切を知り、一切を見る者であり、余すところのない智見を公言するような、そのような沙門や婆羅門は存在しない。そのようなことはあり得ない」と』ということを聞きました。世尊よ、そのように言った者たちは、『沙門ゴータマはこのように言った。一切を知り、一切を見る者であり、余すところのない智見を公言するような、そのような沙門や婆羅門は存在しない。そのようなことはあり得ない』と述べた者たちは、世尊の言葉を正しく伝えており、世尊を事実でないことで誹謗することなく、法にかなった法を説明しており、いかなる同法者からの非難されるべき詰問の理由にもならないのでしょうか」。「大王よ、『沙門ゴータマはこのように言った。一切を知り、一切を見る者であり、余すところのない智見を公言するような、そのような沙門や婆羅門は存在しない。そのようなことはあり得ない』と述べた者たちは、私の言葉を正しく伝えておらず、事実でないこと、虚偽をもって私を誹謗しているのです」。
378. Atha kho rājā pasenadi kosalo viṭaṭūbhaṃ senāpatiṃ āmantesi – ‘‘ko nu kho, senāpati, imaṃ kathāvatthuṃ rājantepure abbhudāhāsī’’ti? ‘‘Sañjayo, mahārāja, brāhmaṇo ākāsagotto’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo aññataraṃ purisaṃ āmantesi – ‘‘ehi tvaṃ, ambho purisa, mama vacanena sañjayaṃ brāhmaṇaṃ ākāsagottaṃ āmantehi – ‘rājā taṃ, bhante, pasenadi kosalo āmantetī’’’ti. ‘‘Evaṃ, devā’’ti kho so puriso rañño pasenadissa kosalassa paṭissutvā yena sañjayo brāhmaṇo ākāsagotto tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā sañjayaṃ brāhmaṇaṃ ākāsagottaṃ etadavoca – ‘‘rājā taṃ, bhante, pasenadi kosalo āmantetī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘siyā nu kho, bhante, bhagavatā aññadeva kiñci sandhāya bhāsitaṃ, tañca jano aññathāpi paccāgaccheyya . Yathā kathaṃ pana, bhante, bhagavā abhijānāti vācaṃ bhāsitā’’ti? ‘‘Evaṃ kho ahaṃ, mahārāja, abhijānāmi vācaṃ bhāsitā – ‘natthi so samaṇo vā brāhmaṇo vā yo sakideva sabbaṃ ñassati, sabbaṃ dakkhiti, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’’ti. ‘‘Heturūpaṃ, bhante, bhagavā āha; saheturūpaṃ, bhante, bhagavā āha – ‘natthi so samaṇo vā brāhmaṇo vā yo sakideva sabbaṃ ñassati, sabbaṃ dakkhiti, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’’ti. ‘‘Cattārome, bhante, vaṇṇā – khattiyā, brāhmaṇā, vessā, suddā. Imesaṃ nu kho, bhante, catunnaṃ vaṇṇānaṃ siyā viseso siyā nānākaraṇa’’nti? ‘‘Cattārome, mahārāja, vaṇṇā – khattiyā, brāhmaṇā, vessā, suddā. Imesaṃ kho, mahārāja, catunnaṃ vaṇṇānaṃ dve vaṇṇā aggamakkhāyanti – khattiyā ca brāhmaṇā ca – yadidaṃ abhivādanapaccuṭṭhānaañjalikammasāmīcikammānī’’ti . ‘‘Nāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ diṭṭhadhammikaṃ pucchāmi; samparāyikāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ pucchāmi. Cattārome, bhante, vaṇṇā – khattiyā, brāhmaṇā, vessā, suddā. Imesaṃ nu kho, bhante, catunnaṃ vaṇṇānaṃ siyā viseso siyā nānākaraṇa’’nti?
378. そこでコーサラ国のパセーナディ王は、ヴィトゥーダバ将軍に尋ねました。「将軍よ、一体誰がこの話題を後宮で言い出したのか」。「大王様、アーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門です」。そこでコーサラ国のパセーナディ王はある男に命じました。「男よ、私の言葉としてアーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門を呼びなさい。『尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王があなたをお呼びです』と」。その男は「かしこまりました、王よ」とコーサラ国のパセーナディ王に応答し、アーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門のもとへ行きました。行って、アーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門にこう言いました。「尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王があなたをお呼びです」。そこでコーサラ国のパセーナディ王は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、世尊が何か別のことを意図して語られたのを、人々が別の意味に受け取ったということはあり得るでしょうか。世尊はどのように語られたと自覚しておられますか」。「大王よ、私はこのように語ったと自覚しています。『一度にすべてを知り、すべてを見るような、そのような沙門や婆羅門は存在しない。そのようなことはあり得ない』と」。「世尊よ、世尊は理にかなったことを仰いました。世尊よ、世尊は理由のあることを仰いました。『一度にすべてを知り、すべてを見るような、そのような沙門や婆羅門は存在しない。そのようなことはあり得ない』と。世尊よ、四つの階級があります。刹帝利(王族)、婆羅門(司祭)、吠舎(庶民)、首陀(奴隷)です。世尊よ、これら四つの階級の間に差別や相違があるのでしょうか」。「大王よ、四つの階級があります。刹帝利、婆羅門、吠舎、首陀です。大王よ、これら四つの階級のうち、刹帝利と婆羅門の二つの階級が優れていると宣言されています。すなわち、礼拝、立ち上がり、合掌、恭敬の行為においてです」。「世尊よ、私は現世のことについて世尊にお尋ねしているのではありません。世尊よ、私は来世のことについて世尊にお尋ねしているのです。世尊よ、四つの階級があります。刹帝利、婆羅門、吠舎、首陀です。世尊よ、これら四つの階級の間に差別や相違があるのでしょうか」。
379. ‘‘Pañcimāni, mahārāja, padhāniyaṅgāni. Katamāni pañca? Idha, mahārāja, bhikkhu saddho hoti, saddahati tathāgatassa bodhiṃ – ‘itipi so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā’ti; appābādho hoti appātaṅko samavepākiniyā gahaṇiyā samannāgato nātisītāya nāccuṇhāya majjhimāya padhānakkhamāya; asaṭho hoti amāyāvī yathābhūtaṃ attānaṃ āvikattā satthari vā viññūsu vā sabrahmacārīsu; āraddhavīriyo viharati akusalānaṃ dhammānaṃ pahānāya, kusalānaṃ dhammānaṃ upasampadāya, thāmavā daḷhaparakkamo anikkhittadhuro kusalesu dhammesu; paññavā hoti udayatthagāminiyā paññāya samannāgato ariyāya nibbedhikāya sammādukkhakkhayagāminiyā – imāni kho, mahārāja, pañca padhāniyaṅgāni. Cattārome, mahārāja, vaṇṇā – khattiyā, brāhmaṇā, vessā, suddā. Te cassu imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgatā; ettha pana nesaṃ assa dīgharattaṃ hitāya sukhāyā’’ti. ‘‘Cattārome, bhante, vaṇṇā – khattiyā, brāhmaṇā, vessā, suddā. Te cassu imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgatā; ettha pana nesaṃ, bhante, siyā viseso siyā nānākaraṇa’’nti? ‘‘Ettha kho nesāhaṃ, mahārāja, padhānavemattataṃ vadāmi. Seyyathāpissu, mahārāja, dve hatthidammā vā assadammā vā godammā vā sudantā suvinītā, dve hatthidammā vā assadammā vā godammā vā adantā avinītā. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, ye te dve hatthidammā vā assadammā vā godammā vā sudantā suvinītā, api nu te dantāva dantakāraṇaṃ gaccheyyuṃ, dantāva dantabhūmiṃ sampāpuṇeyyu’’nti? ‘‘Evaṃ, bhante’’. ‘‘Ye pana te dve hatthidammā vā assadammā vā godammā vā adantā avinītā, api nu te adantāva dantakāraṇaṃ gaccheyyuṃ, adantāva dantabhūmiṃ sampāpuṇeyyuṃ, seyyathāpi te dve hatthidammā vā assadammā vā godammā vā sudantā suvinītā’’ti? ‘‘No hetaṃ, bhante’’. ‘‘Evameva kho, mahārāja, yaṃ taṃ saddhena pattabbaṃ appābādhena asaṭhena amāyāvinā āraddhavīriyena paññavatā taṃ vata assaddho bahvābādho saṭho māyāvī kusīto duppañño pāpuṇissatīti – netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti.
379. 「大王よ、五つの精進の要因があります。どのようなものが五つでしょうか。大王よ、ここに比丘がいて信心深く、如来の覚りを信じます。『かの世尊は、実に阿羅漢であり、正等覚者であり、明行足であり、逝去者であり、世間解であり、無上士・調御丈夫であり、天人師であり、仏陀であり、世尊である』と。無病で病気もなく、消化力が過度に冷たくなく過度に熱くなく中庸で精進に耐えうる優れた消化の機能を備えています。詐術がなく偽りがなく、師や賢明な同朋たちに対してありのままの自己を明らかにします。不善の諸法を断じ、善なる諸法を具足するために精進を起こして暮らし、善なる諸法に対して堅固で強靭な勇猛さを持ち、重責を放棄しません。生滅の観察に至る智慧を備え、聖なる、洞察力ある、正しく苦の滅尽へと導く智慧を持っています。大王よ、これらが五つの精進の要因です。大王よ、四つの階級があります。刹帝利、婆羅門、吠舎、首陀です。もし彼らがこれら五つの精進の要因を備えているならば、それは彼らにとって長きにわたり利益と幸福となるでしょう」。「世尊よ、四つの階級があります。刹帝利、婆羅門、吠舎、首陀です。もし彼らがこれら五つの精進の要因を備えているならば、世尊よ、そこに彼らの間で差別や相違があるのでしょうか」。「大王よ、それについては精進の差異を私は説きます。大王よ、例えば、よく調教され、よく訓練された二頭の調教されるべき象、馬、または牛がおり、また調教されず、訓練されていない二頭の象、馬、または牛がいるとします。大王よ、どう思いますか。よく調教され、よく訓練された二頭の象、馬、または牛は、調教されたものとして調教の働きをなし、調教された境地に至るでしょうか」。「その通りです、世尊よ」。「では、調教されず、訓練されていない二頭の象、馬、または牛は、よく調教され訓練された二頭の象、馬、牛と同じように、調教されていないままで調教の働きをなし、調教された境地に至るでしょうか」。「いいえ、世尊よ、そうではありません」。「大王よ、それとまったく同様に、信があり、無病で、偽りがなく、欺くことなく、精進を起こし、智慧のある者によって達せられるべき境地に、信がなく、病気がちで、偽りがあり、欺き、怠惰で、智慧のない者が到達するということはあり得ません」。
380. ‘‘Heturūpaṃ, bhante, bhagavā āha; saheturūpaṃ, bhante, bhagavā āha. Cattārome, bhante, vaṇṇā – khattiyā, brāhmaṇā, vessā, suddā. Te cassu imehi pañcahi padhāniyaṅgehi samannāgatā te cassu sammappadhānā; ettha pana nesaṃ, bhante, siyā viseso siyā nānākaraṇa’’nti? ‘‘Ettha kho nesāhaṃ, mahārāja, na kiñci nānākaraṇaṃ vadāmi – yadidaṃ vimuttiyā vimuttiṃ. Seyyathāpi, mahārāja, puriso sukkhaṃ sākakaṭṭhaṃ ādāya aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyya; athāparo puriso sukkhaṃ sālakaṭṭhaṃ ādāya aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyya; athāparo puriso sukkhaṃ ambakaṭṭhaṃ ādāya aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyya; athāparo puriso sukkhaṃ udumbarakaṭṭhaṃ ādāya aggiṃ abhinibbatteyya, tejo pātukareyya. Taṃ kiṃ maññasi, mahārāja, siyā nu kho tesaṃ aggīnaṃ nānādāruto abhinibbattānaṃ kiñci nānākaraṇaṃ acciyā vā acciṃ, vaṇṇena vā vaṇṇaṃ, ābhāya vā ābha’’nti? ‘‘No hetaṃ, bhante’’. ‘‘Evameva kho, mahārāja, yaṃ taṃ tejaṃ vīriyā nimmathitaṃ padhānābhinibbattaṃ , nāhaṃ tattha kiñci nānākaraṇaṃ vadāmi – yadidaṃ vimuttiyā vimutti’’nti. ‘‘Heturūpaṃ, bhante, bhagavā āha; saheturūpaṃ, bhante, bhagavā āha. Kiṃ pana, bhante, atthi devā’’ti? ‘‘Kiṃ pana tvaṃ, mahārāja, evaṃ vadesi – ‘kiṃ pana, bhante, atthi devā’’’ti? ‘‘Yadi vā te, bhante, devā āgantāro itthattaṃ yadi vā anāgantāro itthattaṃ’’? ‘‘Ye te, mahārāja, devā sabyābajjhā te devā āgantāro itthattaṃ, ye te devā abyābajjhā te devā anāgantāro itthatta’’nti.
380. 「世尊よ、世尊は理にかなったことを仰いました。世尊よ、世尊は理由のあることを仰いました。世尊よ、四つの階級があります。刹帝利、婆羅門、吠舎、首陀です。もし彼らがこれら五つの精進の要因を備え、正しく精進しているならば、世尊よ、そこに彼らの間で差別や相違があるのでしょうか」。「大王よ、それについて私は何らの相違も説きません。すなわち、解脱と解脱に関してです。大王よ、例えば、ある人が乾燥したチークの木を取って火を起こし、火炎を現じさせるとします。また別の人が乾燥したサール樹の木を取って火を起こし、火炎を現じさせるとします。また別の人が乾燥したマンゴーの木を取って火を起こし、火炎を現じさせるとします。また別の人が乾燥したウドンバラ樹の木を取って火を起こし、火炎を現じさせるとします。大王よ、どう思いますか。異なる木から生じたそれらの火の間に、炎において炎に、色彩において色彩に、輝きにおいて輝きに何らかの相違があるでしょうか」。「いいえ、世尊よ、そうではありません」。「大王よ、それとまったく同様に、精進によって生み出され、励みによって生起したその輝きについては、何らの相違も私は説きません。すなわち、解脱と解脱に関してです」。「世尊よ、世尊は理にかなったことを仰いました。世尊よ、世尊は理由のあることを仰いました。ところで世尊よ、神々は存在するのでしょうか」。「大王よ、なぜあなたはそのように『ところで世尊よ、神々は存在するのでしょうか』と言うのですか」。「世尊よ、それらの神々は人間界へ再生して来る者たちでしょうか、それとも人間界へ再生して来ない者たちでしょうか」。「大王よ、瞋恚(害意)のある神々は人間界へ再生して来る神々であり、瞋恚のない神々は人間界へ再生して来ない神々です」。
381. Evaṃ vutte, viṭṭūbho senāpati bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘ye te, bhante, devā sabyābajjhā āgantāro itthattaṃ te devā, ye te devā abyābajjhā anāgantāro itthattaṃ te deve tamhā ṭhānā cāvessanti vā pabbājessanti vā’’ti?
381. このように語られた時、ヴィトゥーダバ将軍は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、瞋恚があって人間界へ再生して来る神々が、瞋恚がなく人間界へ再生して来ない神々をその場所から退去させたり、追放したりすることができるでしょうか」。
Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi – ‘‘ayaṃ kho viṭaṭūbho senāpati rañño pasenadissa kosalassa putto; ahaṃ bhagavato putto. Ayaṃ kho kālo yaṃ putto puttena manteyyā’’ti. Atha kho āyasmā ānando viṭaṭūbhaṃ senāpatiṃ āmantesi – ‘‘tena hi, senāpati, taṃ yevettha paṭipucchissāmi; yathā te khameyya tathā naṃ byākareyyāsi. Taṃ kiṃ maññasi, senāpati, yāvatā rañño pasenadissa kosalassa vijitaṃ yattha ca rājā pasenadi kosalo issariyādhipaccaṃ rajjaṃ kāreti, pahoti tattha rājā pasenadi kosalo samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā puññavantaṃ vā apuññavantaṃ vā brahmacariyavantaṃ vā abrahmacariyavantaṃ vā tamhā ṭhānā cāvetuṃ vā pabbājetuṃ vā’’ti? ‘‘Yāvatā, bho, rañño pasenadissa kosalassa vijitaṃ yattha ca rājā pasenadi kosalo issariyādhipaccaṃ rajjaṃ kāreti, pahoti tattha rājā pasenadi kosalo samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā puññavantaṃ vā apuññavantaṃ vā brahmacariyavantaṃ vā abrahmacariyavantaṃ vā tamhā ṭhānā cāvetuṃ vā pabbājetuṃ vā’’ti.
そのとき、尊者アーナンダはこう思いました。「このヴィトゥーダバ将軍はコーサラ国のパセーナディ王の息子であり、私は世尊の息子である。今はまさに息子と息子が話し合うべき時である」。そこで尊者アーナンダはヴィトゥーダバ将軍に呼びかけました。「それでは将軍よ、そのことについてあなたに問い返しましょう。あなたの納得のいくように答えてください。将軍よ、どう思いますか。コーサラ国のパセーナディ王の支配領域であり、コーサラ国のパセーナディ王が主権者として統治を行っている範囲において、コーサラ国のパセーナディ王は沙門や婆羅門で、功徳のある者であれ功徳のない者であれ、清浄行を修める者であれ清浄行を修めない者であれ、その場所から退去させたり追放したりすることができるでしょうか」。「尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王の支配領域であり、コーサラ国のパセーナディ王が主権者として統治を行っている範囲においては、コーサラ国のパセーナディ王は沙門や婆羅門で、功徳のある者であれ功徳のない者であれ、清浄行を修める者であれ清浄行を修めない者であれ、その場所から退去させたり追放したりすることができます」。
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, senāpati, yāvatā rañño pasenadissa kosalassa avijitaṃ yattha ca rājā pasenadi kosalo na issariyādhipaccaṃ rajjaṃ kāreti, tattha pahoti rājā pasenadi kosalo samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā puññavantaṃ vā apuññavantaṃ vā brahmacariyavantaṃ vā abrahmacariyavantaṃ vā tamhā ṭhānā cāvetuṃ vā pabbājetuṃ vā’’ti? ‘‘Yāvatā, bho, rañño pasenadissa kosalassa avijitaṃ yattha ca rājā pasenadi kosalo na issariyādhipaccaṃ rajjaṃ kāreti, na tattha pahoti rājā pasenadi kosalo samaṇaṃ vā brāhmaṇaṃ vā puññavantaṃ vā apuññavantaṃ vā brahmacariyavantaṃ vā abrahmacariyavantaṃ vā tamhā ṭhānā cāvetuṃ vā pabbājetuṃ vā’’ti.
「将軍よ、どう思いますか。コーサラ国のパセーナディ王の支配領域外であり、コーサラ国のパセーナディ王が主権者として統治を行っていない範囲において、コーサラ国のパセーナディ王は沙門や婆羅門で、功徳のある者であれ功徳のない者であれ、清浄行を修める者であれ清浄行を修めない者であれ、その場所から退去させたり追放したりすることができるでしょうか」。「尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王の支配領域外であり、コーサラ国のパセーナディ王が主権者として統治を行っていない範囲においては、コーサラ国のパセーナディ王は沙門や婆羅門で、功徳のある者であれ功徳のない者であれ、清浄行を修める者であれ清浄行を修めない者であれ、その場所から退去させたり追放したりすることはできません」。
‘‘Taṃ kiṃ maññasi, senāpati, sutā te devā tāvatiṃsā’’ti? ‘‘Evaṃ, bho. Sutā me devā tāvatiṃsā. Idhāpi bhotā raññā pasenadinā kosalena sutā devā tāvatiṃsā’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññasi, senāpati, pahoti rājā pasenadi kosalo deve tāvatiṃse tamhā ṭhānā cāvetuṃ vā pabbājetuṃ vā’’ti? ‘‘Dassanampi, bho, rājā pasenadi kosalo deve tāvatiṃse nappahoti, kuto pana tamhā ṭhānā cāvessati vā pabbājessati vā’’ti? ‘‘Evameva kho, senāpati, ye te devā sabyābajjhā āgantāro itthattaṃ te devā, ye te devā abyābajjhā anāgantāro itthattaṃ te deve dassanāyapi nappahonti; kuto pana tamhā ṭhānā cāvessanti vā pabbājessanti vā’’ti?
「将軍よ、どう思いますか。あなたは三十三天の神々について聞いたことがありますか」。「はい、尊者よ。私は三十三天の神々について聞いたことがあります。こちらの尊いコーサラ国のパセーナディ王も三十三天の神々について聞いておられます」。「将軍よ、どう思いますか。コーサラ国のパセーナディ王は、三十三天の神々をその場所から退去させたり追放したりすることができるでしょうか」。「尊者よ、コーサラ国のパセーナディ王は三十三天の神々を見ることもできないのに、どうしてその場所から退去させたり追放したりすることができるでしょうか」。「将軍よ、それとまったく同様に、瞋恚があって人間界へ再生して来る神々は、瞋恚がなく人間界へ再生して来ない神々を見ることもできません。どうしてその場所から退去させたり追放したりすることができるでしょうか」。
382. Atha kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘konāmo ayaṃ, bhante, bhikkhū’’ti? ‘‘Ānando nāma, mahārājā’’ti. ‘‘Ānando vata, bho, ānandarūpo vata, bho! Heturūpaṃ, bhante, āyasmā ānando āha; saheturūpaṃ, bhante, āyasmā ānando āha. Kiṃ pana, bhante, atthi brahmā’’ti? ‘‘Kiṃ pana tvaṃ, mahārāja, evaṃ vadesi – ‘kiṃ pana, bhante, atthi brahmā’’’ti? ‘‘Yadi vā so, bhante, brahmā āgantā itthattaṃ, yadi vā anāgantā itthatta’’nti? ‘‘Yo so, mahārāja, brahmā sabyābajjho so brahmā āgantā itthattaṃ, yo so brahmā abyābajjho so brahmā anāgantā itthatta’’nti. Atha kho aññataro puriso rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ etadavoca – ‘‘sañjayo, mahārāja, brāhmaṇo ākāsagotto āgato’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo sañjayaṃ brāhmaṇaṃ ākāsagottaṃ etadavoca – ‘‘ko nu kho, brāhmaṇa, imaṃ kathāvatthuṃ rājantepure abbhudāhāsī’’ti? ‘‘Viṭaṭūbho, mahārāja, senāpatī’’ti. Viṭaṭūbho senāpati evamāha – ‘‘sañjayo, mahārāja, brāhmaṇo ākāsagotto’’ti. Atha kho aññataro puriso rājānaṃ pasenadiṃ kosalaṃ etadavoca – ‘‘yānakālo, mahārājā’’ti.
382. そこでコーサラ国のパセーナディ王は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、この比丘のお名前は何とおっしゃるのですか」。「大王よ、アーナンダ(歓喜)という名前です」。「実にアーナンダであり、真に喜びそのものの姿であります! 世尊よ、尊者アーナンダは理にかなったことを仰いました。世尊よ、尊者アーナンダは理由のあることを仰いました。ところで世尊よ、梵天は存在するのでしょうか」。「大王よ、なぜあなたはそのように『ところで世尊よ、梵天は存在するのでしょうか』と言うのですか」。「世尊よ、その梵天は人間界へ再生して来る者でしょうか、それとも人間界へ再生して来ない者でしょうか」。「大王よ、瞋恚のある梵天は人間界へ再生して来る梵天であり、瞋恚のない梵天は人間界へ再生して来ない梵天です」。そのとき、ある男がコーサラ国のパセーナディ王にこう申し上げました。「大王様、アーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門が参りました」。そこでコーサラ国のパセーナディ王はアーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門に尋ねました。「婆羅門よ、一体誰がこの話題を後宮で言い出したのか」。「大王様、ヴィトゥーダバ将軍です」。するとヴィトゥーダバ将軍はこう言いました。「大王様、アーカーサゴッタ姓のサンジャヤ婆羅門です」。そのとき、ある男がコーサラ国のパセーナディ王にこう申し上げました。「大王様、ご出発のお時間です」。
Atha kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca – ‘‘sabbaññutaṃ mayaṃ, bhante, bhagavantaṃ apucchimhā, sabbaññutaṃ bhagavā byākāsi; tañca panamhākaṃ ruccati ceva khamati ca, tena camhā attamanā. Cātuvaṇṇisuddhiṃ mayaṃ, bhante, bhagavantaṃ apucchimhā, cātuvaṇṇisuddhiṃ bhagavā byākāsi; tañca panamhākaṃ ruccati ceva khamati ca, tena camhā attamanā. Adhideve mayaṃ, bhante, bhagavantaṃ apucchimhā, adhideve bhagavā byākāsi; tañca panamhākaṃ ruccati ceva khamati ca, tena camhā attamanā. Adhibrahmānaṃ mayaṃ, bhante, bhagavantaṃ apucchimhā, adhibrahmānaṃ bhagavā byākāsi; tañca panamhākaṃ ruccati ceva khamati ca, tena camhā attamanā. Yaṃ yadeva ca mayaṃ bhagavantaṃ apucchimhā taṃ tadeva bhagavā byākāsi; tañca panamhākaṃ ruccati ceva khamati ca, tena camhā attamanā. Handa, ca dāni mayaṃ, bhante, gacchāma; bahukiccā mayaṃ bahukaraṇīyā’’ti. ‘‘Yassadāni tvaṃ, mahārāja, kālaṃ maññasī’’ti. Atha kho rājā pasenadi kosalo bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uṭṭhāyāsanā bhagavantaṃ abhivādetvā padakkhiṇaṃ katvā pakkāmīti.
そこでコーサラ国のパセーナディ王は世尊にこう申し上げました。「世尊よ、私たちは世尊に一切知性についてお尋ねし、世尊は一切知性について答えてくださいました。そしてそれは私たちの心にかない、納得のいくものであり、私たちは満足いたしました。世尊よ、私たちは世尊に四階級の清浄についてお尋ねし、世尊は四階級の清浄について答えてくださいました。そしてそれは私たちの心にかない、納得のいくものであり、私たちは満足いたしました。世尊よ、私たちは世尊に神々についてお尋ねし、世尊は神々について答えてくださいました。そしてそれは私たちの心にかない、納得のいくものであり、私たちは満足いたしました。世尊よ、私たちは世尊に梵天についてお尋ねし、世尊は梵天について答えてくださいました。そしてそれは私たちの心にかない、納得のいくものであり、私たちは満足いたしました。私たちが世尊にお尋ねしたことのすべてを、世尊は解き明かしてくださいました。そしてそれは私たちの心にかない、納得のいくものであり、私たちは満足いたしました。さあ、世尊よ、私たちはもう失礼いたします。私たちは多忙であり、なすべきことが多くあります」。「大王よ、今やあなたの適当と思う時になさい」。そこでコーサラ国のパセーナディ王は世尊の説法を喜び称え、座から立ち上がり、世尊に礼拝し、右回りをして去って行きました。
Kaṇṇakatthalasuttaṃ niṭṭhitaṃ dasamaṃ.
第十のカンナカッタラ経が終了しました。
Rājavaggo niṭṭhito catuttho.
第四の王品が終了しました。
Tassuddānaṃ –
その目録――
Ghaṭikāro raṭṭhapālo, maghadevo madhuriyaṃ;
ガティカーラ、ラッタパーラ、マガーデーヴァ、マドゥラー、
Bodhi aṅgulimālo ca, piyajātaṃ bāhitikaṃ;
菩提王子、アングリマーラ、愛生、バーヒティカ、
Dhammacetiyasuttañca, dasamaṃ kaṇṇakatthalaṃ.
法荘厳経、そして第十のカンナカッタラです。