Cookieを許可しますか?

Tipiṭakaではサービス提供と改善のためにCookieを使用します。 プライバシーポリシー

2. Anupadavaggo2. 逐法品

1. Anupadasuttavaṇṇanā

1. 逐法経の註解

93. Evaṃ me sutanti anupadasuttaṃ. Tattha etadavocāti etaṃ (paṭi. ma. 3.4) ‘‘paṇḍito’’tiādinā nayena dhammasenāpatisāriputtattherassa guṇakathaṃ avoca. Kasmā? Avasesattheresu hi mahāmoggallānattherassa iddhimāti guṇo pākaṭo, mahākassapassa dhutavādoti, anuruddhattherassa dibbacakkhukoti, upālittherassa vinayadharoti, revatattherassa jhāyī jhānābhiratoti, ānandattherassa bahussutoti. Evaṃ tesaṃ tesaṃ therānaṃ te te guṇā pākaṭā, sāriputtattherassa pana apākaṭā. Kasmā? Paññavato hi guṇā na sakkā akathitā jānituṃ. Iti bhagavā ‘‘sāriputtassa guṇe kathessāmī’’ti sabhāgaparisāya sannipātaṃ āgamesi. Visabhāgapuggalānañhi santike vaṇṇaṃ kathetuṃ na vaṭṭati, te vaṇṇe kathiyamāne avaṇṇameva kathenti. Imasmiṃ pana divase therassa sabhāgaparisā sannipati, tassā sannipatitabhāvaṃ disvā satthā vaṇṇaṃ kathento imaṃ desanaṃ ārabhi.

93. 「このように私は聞いた」とは、逐法経である。その中で「これを説かれた」とは、「賢者である」などの方法によって法将サーリプッタ長老の徳を讃える言葉を説かれた。なぜか。他の長老たちの中では、マハーモッガッラーナ長老は神通力者としての徳が知られており、マハーカッサパは頭陀行の説者として、アヌルッダ長老は天眼者として、ウパーリ長老は持律者として、レーヴァタ長老は禅定を修め禅定を喜ぶ者として、アーナンダ長老は多聞の者として知られていた。このようにそれぞれの長老たちにはそれぞれの徳が知られていたが、サーリプッタ長老の徳は知られていなかった。なぜか。智慧ある者の徳は、語られなければ知ることができないからである。そこで世尊は「サーリプッタの徳を語ろう」と相応しい会衆の集まりを待たれた。実に不相応な人々の前で称賛を語るべきではない。彼らは称賛が語られている時に非難をこそ口にするからである。しかしこの日、長老に相応しい会衆が集まり、その集まった様子を見て師は称賛を語りつつこの説法を始められた。

Tattha paṇḍitoti dhātukusalatā āyatanakusalatā paṭiccasamuppādakusalatā ṭhānāṭṭhānakusalatāti imehi catūhi kāraṇehi paṇḍito. Mahāpaññotiādīsu mahāpaññādīhi samannāgatoti attho.

その中で「賢者である」とは、界における巧みさ、処における巧みさ、縁起における巧みさ、処非処(道理と非道理)における巧みさというこれら四つの理由によって賢者である。「大いなる智慧ある者」などの箇所において、大いなる智慧などを具備しているという意味である。

Tatridaṃ mahāpaññādīnaṃ nānattaṃ – tattha katamā mahāpaññā? Mahante sīlakkhandhe pariggaṇhātīti mahāpaññā, mahante samādhikkhandhe, paññākkhandhe, vimuttikkhandhe, vimuttiñāṇadassanakkhandhe pariggaṇhātīti mahāpaññā, mahantāni ṭhānāṭṭhānāni, mahantā vihārasamāpattiyo, mahantāni ariyasaccāni, mahante satipaṭṭhāne, sammappadhāne, iddhipāde, mahantāni indriyāni, balāni, bojjhaṅgāni, mahante ariyamagge, mahantāni sāmaññaphalāni, mahantā abhiññāyo, mahantaṃ paramatthaṃ nibbānaṃ pariggaṇhātīti mahāpaññā.

ここに大いなる智慧などの差異がある。その中でいかなるものが大いなる智慧であるか。広大な戒蘊を把握するがゆえに大いなる智慧である。広大な定蘊、慧蘊、解脱蘊、解脱知見蘊を把握するがゆえに大いなる智慧である。広大な処非処、広大な住定、広大な四聖諦、広大な念処、正勤、神足、広大な根、力、覚支、広大な聖道、広大な沙門果、広大な神通、広大なる第一義たる涅槃を把握するがゆえに大いなる智慧である。

Katamā puthupaññā, puthu nānākhandhesu ñāṇaṃ pavattatīti puthupaññā. Puthu nānādhātūsu, puthu nānāāyatanesu, puthu nānāatthesu, puthu nānāpaṭiccasamuppādesu, puthu nānāsuññatamanupalabbhesu, puthu nānāatthesu, dhammesu, niruttīsu, paṭibhānesu, puthu nānāsīlakkhandhesu, puthu nānāsamādhi-paññā-vimutti-vimuttiñāṇadassanakkhandhesu, puthu nānāṭhānāṭṭhānesu, puthu nānāvihārasamāpattīsu, puthu nānāariyasaccesu, puthu nānāsatipaṭṭhānesu, sammappadhānesu, iddhipādesu, indriyesu, balesu, bojjhaṅgesu, puthu nānāariyamaggesu, sāmaññaphalesu, abhiññāsu, puthu nānājanasādhāraṇe dhamme samatikkamma paramatthe nibbāne ñāṇaṃ pavattatīti puthupaññā.

いかなるものが広汎なる智慧であるか。広汎な種々の蘊において智慧が働くがゆえに広汎なる智慧である。広汎な種々の界において、広汎な種々の処において、広汎な種々の義において、広汎な種々の縁起において、広汎な種々の空・無所獲において、広汎な種々の義、法、語、弁において、広汎な種々の戒蘊において、広汎な種々の定・慧・解脱・解脱知見蘊において、広汎な種々の処非処において、広汎な種々の住定において、広汎な種々の聖諦において、広汎な種々の念処、正勤、神足、根、力、覚支において、広汎な種々の聖道において、沙門果において、神通において、広汎な一般の人々と共通の法を超越して、第一義たる涅槃において智慧が働くがゆえに広汎なる智慧である。

Katamā hāsapaññā, idhekacco hāsabahulo vedabahulo tuṭṭhibahulo pāmojjabahulo sīlaṃ paripūreti, indriyasaṃvaraṃ paripūreti, bhojane mattaññutaṃ, jāgariyānuyogaṃ, sīlakkhandhaṃ, samādhikkhandhaṃ, paññākkhandhaṃ, vimuttikkhandhaṃ, vimuttiñāṇadassanakkhandhaṃ paripūretīti hāsapaññā. Hāsabahulo pāmojjabahulo ṭhānāṭṭhānaṃ paṭivijjhati, hāsabahulo vihārasamāpattiyo paripūretīti hāsapaññā, hāsabahulo ariyasaccāni paṭivijjhati. Satipaṭṭhāne, sammappadhāne, iddhipāde, indriyāni, balāni, bojjhaṅgāni, ariyamaggaṃ bhāvetīti hāsapaññā, hāsabahulo sāmaññaphalāni sacchikaroti, abhiññāyo paṭivijjhatīti hāsapaññā, hāsabahulo vedatuṭṭhipāmojjabahulo paramatthaṃ nibbānaṃ sacchikarotīti hāsapaññā.

いかなるものが歓喜の智慧であるか。ここに或る者は歓喜が多く、悦びが多く、満足が多く、欣喜が多くして戒を満たし、根の防護を満たし、食事の適量を知ること、目覚めの実践、戒蘊、定蘊、慧蘊、解脱蘊、解脱知見蘊を満たすがゆえに歓喜の智慧である。歓喜が多く欣喜が多くして処非処を通達し、歓喜が多くして住定を満たすがゆえに歓喜の智慧であり、歓喜が多くして聖諦を通達する。念処、正勤、神足、根、力、覚支、聖道を修習するがゆえに歓喜の智慧であり、歓喜が多くして沙門果を作証し、神通を通達するがゆえに歓喜の智慧であり、歓喜が多く悦び満足と欣喜が多くして第一義たる涅槃を作証するがゆえに歓喜の智慧である。

Katamā javanapaññā, yaṃkiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ…pe… yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ rūpaṃ aniccato khippaṃ javatīti javanapaññā. Dukkhato khippaṃ… anattato khippaṃ javatīti javanapaññā. Yā kāci vedanā…pe… yaṃkiñci viññāṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ…pe… sabbaṃ viññāṇaṃ aniccato dukkhato anattato khippaṃ javatīti javanapaññā. Cakkhu…pe… jarāmaraṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccato dukkhato anattato khippaṃ javatīti javanapaññā. Rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccaṃ khayaṭṭhena, dukkhaṃ bhayaṭṭhena, anattā asārakaṭṭhenāti tulayitvā tīrayitvā vibhāvayitvā vibhūtaṃ katvā rūpanirodhe nibbāne khippaṃ javatīti javanapaññā. Vedanā, saññā, saṅkhārā, viññāṇaṃ, cakkhu…pe… jarāmaraṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccaṃ khayaṭṭhena…pe… vibhūtaṃ katvā jarāmaraṇanirodhe nibbāne khippaṃ javatīti javanapaññā. Rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ…pe… viññāṇaṃ. Cakkhu…pe… jarāmaraṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccaṃ saṅkhataṃ paṭiccasamuppannaṃ khayadhammaṃ vayadhammaṃ virāgadhammaṃ nirodhadhammanti tulayitvā tīrayitvā vibhāvayitvā vibhūtaṃ katvā jarāmaraṇanirodhe nibbāne khippaṃ javatīti javanapaññā.

いかなるものが迅速なる智慧であるか。過去・未来・現在のいかなる色であれ……乃至……遠くにあるものであれ近くにあるものであれ、すべての色を無常であると迅速に走る(洞察する)がゆえに迅速なる智慧である。苦であると迅速に……無我であると迅速に走るがゆえに迅速なる智慧である。いかなる受であれ……乃至……過去・未来・現在のいかなる識であれ……乃至……すべての識を無常、苦、無我であると迅速に走るがゆえに迅速なる智慧である。眼……乃至……過去・未来・現在の老死を無常、苦、無我であると迅速に走るがゆえに迅速なる智慧である。過去・未来・現在の色は尽きるという意味において無常であり、恐ろしいという意味において苦であり、実体がないという意味において無我であると量り、判定し、明瞭にし、明白にして、色の滅である涅槃へと迅速に走るがゆえに迅速なる智慧である。受、想、行、識、眼……乃至……過去・未来・現在の老死を尽きるという意味において無常であり……乃至……明白にして、老死の滅である涅槃へと迅速に走るがゆえに迅速なる智慧である。過去・未来・現在の色……乃至……識、眼……乃至……過去・未来・現在の老死は無常であり、作られたものであり、縁起したものであり、尽きる性質のものであり、滅びる性質のものであり、離貪の性質のものであり、止滅の性質のものであると量り、判定し、明瞭にし、明白にして、老死の滅である涅槃へと迅速に走るがゆえに迅速なる智慧である。

Katamā tikkhapaññā, khippaṃ kilese chindatīti tikkhapaññā. Uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāseti, uppannaṃ byāpādavitakkaṃ, uppannaṃ vihiṃsāvitakkaṃ, uppannuppanne pāpake akusale dhamme, uppannaṃ rāgaṃ, dosaṃ, mohaṃ, kodhaṃ, upanāhaṃ, makkhaṃ, paḷāsaṃ, issaṃ, macchariyaṃ, māyaṃ, sāṭheyyaṃ, thambhaṃ, sārambhaṃ, mānaṃ, atimānaṃ, madaṃ, pamādaṃ, sabbe kilese, sabbe duccarite, sabbe abhisaṅkhāre, sabbe bhavagāmikamme nādhivāseti pajahati vinodeti byantīkaroti anabhāvaṃ gametīti tikkhapaññā. Ekasmiṃ āsane cattāro ariyamaggā, cattāri sāmaññaphalāni, catasso paṭisambhidāyo, cha ca abhiññāyo adhigatā honti sacchikatā passitā paññāyāti tikkhapaññā.

いかなるものが鋭敏なる智慧であるか。速やかに煩悩を断つがゆえに鋭敏なる智慧である。生じた欲の思惟を受け入れず、生じた害意の思惟、生じた加害の思惟、次々に生じる悪しき不善の諸法、生じた貪り、怒り、迷い、怒り、恨み、軽蔑、張り合い、嫉妬、物惜しみ、詐欺、不正直、強情、激昂、思い上がり、過度の慢心、慢酔、怠惰、すべての煩悩、すべての悪行、すべての形成作用、すべての生存に至る行為を受け入れず、捨て去り、払いのけ、消滅させ、存在しない状態に至らしめるがゆえに鋭敏なる智慧である。一つの座において四つの聖道、四つの沙門果、四つの無礙解、六つの神通が体得され、作証され、智慧によって見られるがゆえに鋭敏なる智慧である。

Katamā nibbedhikapaññā, idhekacco sabbasaṅkhāresu ubbegabahulo hoti uttāsabahulo ukkaṇṭhanabahulo aratibahulo anabhiratibahulo bahimukho na ramati sabbasaṅkhāresu, anibbiddhapubbaṃ appadālitapubbaṃ lobhakkhandhaṃ nibbijjhati padāletīti nibbedhikapaññā. Anibbiddhapubbaṃ appadālitapubbaṃ dosakkhandhaṃ, mohakkhandhaṃ, kodhaṃ, upanāhaṃ…pe… sabbe bhavagāmikamme nibbijjhati padāletīti nibbedhikapaññā.

いかなるものが決別(徹見)の智慧であるか。ここに或る者はすべての諸行において恐怖が多く、戦慄が多く、倦怠が多く、不快が多く、不楽が多く、外側に向いてすべての諸行を喜ばず、以前には貫かれたことのない、破られたことのない貪りの塊を貫き、打ち破るがゆえに決別の智慧である。以前には貫かれたことのない、破られたことのない怒りの塊、迷いの塊、怒り、恨み……乃至……すべての生存に至る行為を貫き、打ち破るがゆえに決別の智慧である。

Anupadadhammavipassananti samāpattivasena vā jhānaṅgavasena vā anupaṭipāṭiyā dhammavipassanaṃ vipassati, evaṃ vipassanto addhamāsena arahattaṃ patto. Mahāmoggallānatthero pana sattahi divasehi. Evaṃ santepi sāriputtatthero mahāpaññavantataro. Mahāmoggallānatthero hi sāvakānaṃ sammasanacāraṃ yaṭṭhikoṭiyā uppīḷento viya ekadesameva sammasanto satta divase vāyamitvā arahattaṃ patto. Sāriputtatthero ṭhapetvā buddhānaṃ paccekabuddhānañca sammasanacāraṃ sāvakānaṃ sammasanacāraṃ nippadesaṃ sammasi. Evaṃ sammasanto addhamāsaṃ vāyami. Arahattañca kira patvā aññāsi – ‘‘ṭhapetvā buddhe ca paccekabuddhe ca añño sāvako nāma paññāya mayā pattabbaṃ pattuṃ samattho nāma na bhavissatī’’ti. Yathā hi puriso veḷuyaṭṭhiṃ gaṇhissāmīti mahājaṭaṃ veḷuṃ disvā jaṭaṃ chindantassa papañco bhavissatīti antarena hatthaṃ pavesetvā sampattameva yaṭṭhiṃ mūle ca agge ca chinditvā ādāya pakkameyya, so kiñcāpi paṭhamataraṃ gacchati, yaṭṭhiṃ pana sāraṃ vā ujuṃ vā na labhati. Aparo ca tathārūpameva veṇuṃ disvā ‘‘sace sampattaṃ yaṭṭhiṃ gaṇhissāmi, sāraṃ vā ujuṃ vā na labhissāmī’’ti kacchaṃ bandhitvā mahantena satthena veṇujaṭaṃ chinditvā sārā ceva ujū ca yaṭṭhiyo uccinitvā ādāya pakkameyya. Ayaṃ kiñcāpi pacchā gacchati, yaṭṭhiyo pana sārā ceva ujū ca labhati. Evaṃsampadamidaṃ veditabbaṃ imesaṃ dvinnaṃ therānaṃ padhānaṃ.

「法を一つ一つ順を追って観察すること」とは、等至の観点から、あるいは禅支の観点から順序正しく法の洞察を観察し、このように観察しつつ半月で阿羅漢果に達した。しかしマハーモッガッラーナ長老は七日間で達した。そうであってもサーリプッタ長老のほうがより大いなる智慧の持ち主であった。実にマハーモッガッラーナ長老は弟子たちの観察の領野を、杖の先で突くかのように一部分だけ観察して七日間精進して阿羅漢果に達した。サーリプッタ長老は仏陀たちと独覚たちの観察の領野を除いて、弟子たちの観察の領野を残すところなく観察した。このように観察しつつ半月の間精進した。そして阿羅漢果に達して覚知した、「仏陀たちと独覚たちを除いて、他のいかなる弟子も智慧において私が達すべきものに達することができる者はいないであろう」と。たとえば、ある男が「竹の杖を取ろう」と大きな竹藪を見て、「藪を切り開いていては時間がかかる」と隙間に手を差し入れ、手近な杖を根元と先端で切り落として持ち去ったとすれば、彼は早く行くことはできるが、堅固で真っ直ぐな杖を得ることはできない。また別の男は同じような竹藪を見て、「もし手近な杖を取るなら、堅固で真っ直ぐなものは得られないであろう」と腰紐を締め、大きな刃物で竹藪を切り払い、堅固で真っ直ぐな杖を選び出して持ち去ったとすれば、この者は遅くはなるが、堅固で真っ直ぐな杖を得る。これと同じことが、これら二人の長老の精進に関して理解されるべきである。

Evaṃ pana addhamāsaṃ vāyamitvā dhammasenāpati sāriputtatthero sūkarakhataleṇadvāre bhāgineyyassa dīghanakhaparibbājakassa vedanāpariggahasuttante desiyamāne dasabalaṃ bījayamāno ṭhito desanānusārena ñāṇaṃ pesetvā pabbajitadivasato pannarasame divase sāvakapāramiñāṇassa matthakaṃ patvā sattasaṭṭhi ñāṇāni paṭivijjhitvā soḷasavidhaṃ paññaṃ anuppatto.

このように半月精進して、法将サーリプッタ長老は豚窟の入り口で甥であるディーガナカ遊行者に対して『受把握経』が説かれている時、十力(仏陀)に給仕して立ちながら、説法に従って智慧を送り、出家した日から十五日目に声聞の究極の智慧の頂点に達し、六十七の智慧を通達して十六種の智慧を体得した。

Tatridaṃ, bhikkhave, sāriputtassa anupadadhammavipassanāyāti yā anupadadhammavipassanaṃ vipassatīti anupadadhammavipassanā vuttā, tatra anupadadhammavipassanāya sāriputtassa idaṃ hoti. Idāni vattabbaṃ taṃ taṃ vipassanākoṭṭhāsaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ.

「比丘たちよ、サーリプッタの逐法観においてこれがそれである」とは、逐法観を観察するがゆえに逐法観と言われるが、その逐法観においてサーリプッタにこれが起こる。今から説かれるべきそれぞれの洞察の区分を指してこれが言われたのである。

94. Paṭhame jhāneti ye paṭhame jhāne antosamāpattiyaṃ dhammā. Tyāssāti te assa. Anupadavavatthitā hontīti anupaṭipāṭiyā vavatthitā paricchinnā ñātā viditā honti. Kathaṃ? Thero hi te dhamme olokento abhiniropanalakkhaṇo vitakko vattatīti jānāti. Tathā anumajjanalakkhaṇo vicāro, pharaṇalakkhaṇā pīti, sātalakkhaṇaṃ sukhaṃ, avikkhepalakkhaṇā cittekaggatā, phusanalakkhaṇo phasso vedayitalakkhaṇā vedanā, sañjānanalakkhaṇā saññā, cetayitalakkhaṇā cetanā, vijānanalakkhaṇaṃ viññāṇaṃ, kattukamyatālakkhaṇo chando, adhimokkhalakkhaṇo adhimokkho, paggāhalakkhaṇaṃ vīriyaṃ upaṭṭhānalakkhaṇā sati, majjhattalakkhaṇā upekkhā, anunayamanasikāralakkhaṇo manasikāro vattatīti jānāti. Evaṃ jānaṃ abhiniropanaṭṭhena vitakkaṃ sabhāvato vavatthapeti…pe… anunayamanasikāraṇaṭṭhena manasikāraṃ sabhāvabhāvato vavatthapeti. Tena vuttaṃ ‘‘tyāssa dhammā anupadavavatthitā hontī’’ti.

94. 「初禅において」とは、初禅において定の内にある諸法のことである。「彼にとってそれらは」とは、それらが彼にとって。「一つ一つ順を追って確定されている」とは、順序正しく確定され、区別され、知られ、了解されている。どのようにか。実に長老はそれらの法を観察して、対象に向ける相をもつ尋が働いていると知る。同様に対象を撫で回す相をもつ伺、充満する相をもつ喜、快味の相をもつ楽、散乱のない相をもつ心一境性、接触する相をもつ触、感受する相をもつ受、認識する相をもつ想、思惟する相をもつ思、識別する相をもつ識、為そうと欲する相をもつ欲、確信の相をもつ勝解、奮起の相をもつ精進、現前する相をもつ念、中立の相をもつ捨、注意を向ける相をもつ作意が働いていると知る。このように知りつつ、対象に向けるという意味において尋をその本性から確定し……乃至……注意を向けるという意味において作意をその本性から確定する。それゆえ「彼にとってそれらの法は一つ一つ順を追って確定されている」と言われたのである。

Viditā uppajjantīti uppajjamānā viditā pākaṭāva hutvā uppajjanti. Viditā upaṭṭhahantīti tiṭṭhamānāpi viditā pākaṭāva hutvā tiṭṭhanti. Viditā abbhatthaṃ gacchantīti nirujjhamānāpi viditā pākaṭāva hutvā nirujjhanti. Ettha pana taṃñāṇatā ceva ñāṇabahutā ca mocetabbā. Yathā hi teneva aṅgulaggena taṃ aṅgulaggaṃ na sakkā phusituṃ, evameva teneva cittena tassa cittassa uppādo vā ṭhiti vā bhaṅgo vā na sakkā jānitunti. Evaṃ tāva taṃñāṇatā mocetabbā. Yadi pana dve cittāni ekato uppajjeyyuṃ, ekena cittena ekassa uppādo vā ṭhiti vā bhaṅgo vā sakkā bhaveyya jānituṃ. Dve pana phassā vā vedanā vā saññā vā cetanā vā cittāni vā ekato uppajjanakāni nāma natthi, ekekameva uppajjati. Evaṃ ñāṇabahutā mocetabbā. Evaṃ sante kathaṃ? Mahātherassa antosamāpattiyaṃ soḷasa dhammā viditā pākaṭā hontīti. Vatthārammaṇānaṃ pariggahitatāya. Therena hi vatthu ceva ārammaṇañca pariggahitaṃ, tenassa tesaṃ dhammānaṃ uppādaṃ āvajjantassa uppādo pākaṭo hoti, ṭhānaṃ āvajjantassa ṭhānaṃ pākaṭaṃ hoti, bhedaṃ āvajjantassa bhedo pākaṭo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘viditā uppajjanti viditā upaṭṭhahanti viditā abbhatthaṃ gacchantī’’ti. Ahutvā sambhontīti iminā udayaṃ passati. Hutvā paṭiventīti iminā vayaṃ passati.

「知られて生じ」とは、生じる時にも知られ、明白になって生じる。「知られて留まり」とは、留まっている時にも知られ、明白になって留まる。「知られて滅び去る」とは、滅びる時にも知られ、明白になって滅びる。ここで、その智慧であることと智慧の多さとを解き明かすべきである。たとえばまさにその指先でその指先に触れることができないように、まさにその心でその心の生起や留まりや崩壊を知ることはできない。このようにまずその智慧であることを解き明かすべきである。もし二つの心が同時に生じるなら、一つの心によって一つの生起や留まりや崩壊を知ることができるであろう。しかし二つの触や受や想や思や心が同時に生じるということはなく、一つ一つ生じるのである。このように智慧の多さを解き明かすべきである。そうであるならば、どのようにして大長老にとって定の内に十六の法が知られ、明白になるのか。基盤と対象が把握されていることによる。長老によって基盤と対象とが把握されているので、彼がそれらの法の生起を想起する時には生起が明白となり、留まりを想起する時には留まりが明白となり、崩壊を想起する時には崩壊が明白となる。それゆえ「知られて生じ、知られて留まり、知られて滅び去る」と言われたのである。「生じていなかったものが生じる」とは、これによって生起を見る。「生じたものが消え去る」とは、これによって衰滅を見る。

Anupāyoti rāgavasena anupagamano hutvā. Anapāyoti paṭighavasena anapagato. Anissitoti taṇhādiṭṭhinissayehi anissito. Appaṭibaddhoti chandarāgena abaddho. Vippamuttoti kāmarāgato vippamutto. Visaṃyuttoti catūhi yogehi sabbakilesehi vā visaṃyutto. Vimariyādīkatenāti nimmariyādīkatena. Cetasāti evaṃvidhena cittena viharati.

「執着せず」とは、貪りの力によって執着することのない者となって。「反発せず」とは、怒りの力によって反発することのない者。「依存せず」とは、渇愛と見解の依存によって依存しない者。「縛られず」とは、欲貪によって縛られない者。「解き放たれ」とは、欲貪から解き放たれ。「離脱し」とは、四つの軛から、あるいはすべての煩悩から離脱し。「境界なきものとされた」とは、限界のないものとされた。「心をもって」とは、このような心をもって住する。

Tattha dve mariyādā kilesamariyādā ca ārammaṇamariyādā ca. Sace hissa antosamāpattiyaṃ pavatte soḷasa dhamme ārabbha rāgādayo uppajjeyyuṃ, kilesamariyādā tena katā bhaveyya, tesu panassa ekopi na uppannoti kilesamariyādā natthi. Sace panassa antosamāpattiyaṃ pavatte soḷasa dhamme āvajjantassa ekacce āpāthaṃ nāgaccheyyuṃ. Evamassa ārammaṇamariyādā bhaveyyuṃ. Te panassa soḷasa dhamme āvajjantassa āpāthaṃ anāgatadhammo nāma natthīti ārammaṇamariyādāpi natthi.

そこには煩悩の境界と対象の境界という二つの境界がある。もし彼にとって定の内に働く十六の法に関して貪りなどが生じるなら、彼によって煩悩の境界が作られたことになるであろうが、彼にはそれらの中に一つも生じなかったので、煩悩の境界はない。またもし彼にとって定の内に働く十六の法を想起する時に、一部のものが知覚範囲に入ってこないならば、彼にとって対象の境界が生じるであろう。しかし彼がそれら十六の法を想起する時に、知覚範囲に入らない法というものはないので、対象の境界もない。

Aparāpi dve mariyādā vikkhambhanamariyādā ca samucchedamariyādā ca. Tāsu samucchedamariyādā upari āgamissati, imasmiṃ pana ṭhāne vikkhambhanamariyādā adhippetā. Tassa vikkhambhitapaccanīkattā natthīti vimariyādikatena cetasā viharati.

また別に鎮伏の境界と断絶の境界という二つの境界がある。それらのうち断絶の境界は後に現れるが、この箇所では鎮伏の境界が意図されている。彼には対治すべきものが鎮伏されているがゆえにそれ(境界)がないので、「境界なきものとされた心をもって住する」という。

Uttari nissaraṇanti ito uttari nissaraṇaṃ. Aññesu ca suttesu ‘‘uttari nissaraṇa’’nti nibbānaṃ vuttaṃ, idha pana anantaro viseso adhippetoti veditabbo. Tabbahulīkārāti tassa pajānanassa bahulīkaraṇena. Atthitvevassa hotīti tassa therassa atthītiyeva daḷhataraṃ hoti. Iminā nayena sesavāresupi attho veditabbo.

「さらなる出離」とは、これ以上の出離のことである。他の経典では「さらなる出離」とは涅槃であると説かれているが、ここでは直後の優れた境地が意図されていると理解されるべきである。「それを多く実践することによって」とは、その了解を多修することによって。「あると彼に思われる」とは、その長老にとってまさにあるとより確固としたものになる。この通則によって残りの場面でも意味が理解されるべきである。

Dutiyavāre pana sampasādanaṭṭhena sampasādo. Sabhāvato vavatthapeti.

第二の場面では、清澄にするという意味において清澄である。本性から確定する。

Catutthavāre upekkhāti sukhaṭṭhāne vedanupekkhāva. Passaddhattā cetaso anābhogoti yo so ‘‘yadeva tattha sukha’’nti cetaso ābhogo, etenetaṃ oḷārikamakkhāyatīti evaṃ passaddhattā cetaso anābhogo vutto, tassa abhāvāti attho. Satipārisuddhīti parisuddhāsatiyeva. Upekkhāpi pārisuddhiupekkhā.

第四の場面での「捨」とは、楽の境地における受の捨にほかならない。「静穏であるために心の作意がない」とは、「まさにそこにある楽」という心の作意、これによってこれが粗大であると告げられるが、このように静穏であるために心の作意がないと言われ、それがないという意味である。「念の清浄」とは、清浄な念にほかならない。「捨」もまた清浄の捨である。

95. Sato vuṭṭhahatīti satiyā samannāgato ñāṇena sampajāno hutvā vuṭṭhāti. Te dhamme samanupassatīti yasmā nevasaññānāsaññāyatane buddhānaṃyeva anupadadhammavipassanā hoti, na sāvakānaṃ, tasmā ettha kalāpavipassanaṃ dassento evamāha.

95. 「正念をもって出定する」とは、正念を具備し、智慧によって正知ある者となって出定する。「それらの法を観察する」とは、非想非非想処においては仏陀たちにのみ逐法観があるのであり、弟子たちにはないがゆえに、ここでは総括的な洞察(蘊のグループごとの洞察)を示しつつこのように言ったのである。

Paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontīti maggapaññāya cattāri saccāni disvā cattāro āsavā khīṇā honti. Sāriputtattherassa samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ āharitvā arahattaṃ pattavāropi atthi, nirodhasamāpattisamāpannavāropi. Arahattaṃ pattavāro idha gahito, nirodhaṃ pana ciṇṇavasitāya aparāparaṃ samāpajjissatīti vadanti.

「智慧によって彼が見ると諸漏が尽きる」とは、道智によって四聖諦を見ると四つの漏が尽きる。サーリプッタ長老には止観を双運(一体化)させて阿羅漢果に達した場面もあり、滅尽定に入定した場面もある。阿羅漢果に達した場面がここで取られているが、滅尽定には習熟した自在さをもって度々入定するであろうと説く。

Tatthassa yasmiṃ kāle nirodhasamāpatti sīsaṃ hoti, nirodhassa vāro āgacchati, phalasamāpatti gūḷhā hoti. Yasmiṃ kāle phalasamāpatti sīsaṃ hoti, phalasamāpattiyā vāro āgacchati, nirodhasamāpatti gūḷhā hoti. Jambudīpavāsino therā pana vadanti ‘‘sāriputtatthero samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ āharitvā anāgāmiphalaṃ sacchikatvā nirodhaṃ samāpajji, nirodhā vuṭṭhāya arahattaṃ patto’’ti. Te dhammeti antosamāpattiyaṃ pavatte tisamuṭṭhānikarūpadhamme, heṭṭhā nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyaṃ pavattadhamme vā. Tepi hi imasmiṃ vāre vipassitabbadhammāva, tasmā te vā vipassatīti dassetuṃ idaṃ vuttanti veditabbaṃ.

その中で彼にとって滅尽定が中心となる時には滅尽定の順序が巡り、果定は潜伏する。果定が中心となる時には果定の順序が巡り、滅尽定は潜伏する。しかしジャンブドゥイーパ(インド)の長老たちは「サーリプッタ長老は止観を双運させて不還果を作証し、滅尽定に入定し、滅尽定から出定して阿羅漢果に達した」と説く。「それらの法を」とは、定の内に生じた三因の物質的現象(色法)、あるいは下の非想非非想処定において生じた諸法のことである。実にそれらもこの場面において観察されるべき法にほかならない。それゆえそれらを観察するのだと示すためにこれが説かれたと理解されるべきである。

97. Vasippatoti ciṇṇavasitaṃ patto. Pāramippattoti nipphattiṃ patto. Orasotiādīsu thero bhagavato ure nibbattasaddaṃ sutvā jātoti oraso, mukhena pabhāvitaṃ saddaṃ sutvā jātoti mukhato jāto, dhammena pana jātattā nimmitattā dhammajo dhammanimmito, dhammadāyassa ādiyanato dhammadāyādo, āmisadāyassa anādiyanato no āmisadāyādoti veditabbo. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

97. 「自在に達した」とは、習熟した自在さに達した。「波羅蜜に達した」とは、完成に達した。「胸から生じた」などの箇所において、長老は世尊の胸から生じた声を聞いて生まれたので胸から生じた者であり、口から発せられた声を聞いて生まれたので口から生じた者である。しかし法によって生まれ、作られたがゆえに法生であり法によって作られた者、法の相続を受け取るがゆえに法の相続者であり、物質的財産の相続を受け取らないがゆえに物質的財産の相続者ではないと理解されるべきである。残りはすべての箇所で明白である。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

マッジマ・ニカーヤの註釈書『パパンチャ・スーダニー』において

Anupadasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

逐法経の註解は終了した。

2. Chabbisodhanasuttavaṇṇanā

2. 六清浄経の註解

98. Evaṃ me sutanti chabbisodhanasuttaṃ. Tattha khīṇā jātītiādīsu ekenāpi padena aññā byākatāva hoti, dvīhipi. Idha pana catūhi padehi aññabyākaraṇaṃ āgataṃ. Diṭṭhe diṭṭhavāditātiādīsu yāya cetanāya diṭṭhe diṭṭhaṃ meti vadati, sā diṭṭhe diṭṭhavāditā nāma. Sesapadesupi eseva nayo. Ayamanudhammoti ayaṃ sabhāvo. Abhinanditabbanti na kevalaṃ abhinanditabbaṃ, parinibbutassa panassa sabbopi khīṇāsavassa sakkāro kātabbo. Uttariṃ pañhoti sace panassa veyyākaraṇena asantuṭṭhā hotha, uttarimpi ayaṃ pañho pucchitabboti dasseti. Ito paresupi tīsu vāresu ayameva nayo.

98. 「このように私は聞いた」とは『六清浄経』である。そこにおいて、「生は尽きた」などの句において、一言によっても勝智は言明されているのであり、二言によってもそうである。しかしここでは四句によって勝智の言明が説かれている。「見られたものにおいて見られたと語る」などの句において、いかなる思(意志)によって「見られたものは私によって見られた」と語るのか、それが「見られたものにおいて見られたと語ること」と呼ばれる。残りの句においてもこの方式による。「これが法に随うことである」とは、これが自性であるということである。「歓喜すべきである」とは、単に歓喜すべきであるだけでなく、完全なる涅槃に達したその漏尽者(阿羅漢)に対してすべての供養・敬意が払われるべきであるということである。「さらに問うべきである」とは、もしその者の説明に満足しないならば、さらにこの問いが問われるべきであることを示している。これに続く三つの場面においても、まさにこの方式による。

99. Abalanti dubbalaṃ. Virāgunanti vigacchanasabhāvaṃ. Anassāsikanti assāsavirahitaṃ. Upāyūpādānāti taṇhādiṭṭhīnametaṃ adhivacanaṃ. Taṇhādiṭṭhiyo hi tebhūmakadhamme upentīti upāyā, upādiyantīti upādānā. Cetaso adiṭṭhānābhinivesānusayātipi tāsaṃyeva nāmaṃ. Cittañhi taṇhādiṭṭhīhi sakkāyadhammesu tiṭṭhati adhitiṭṭhatīti taṇhādiṭṭhiyo cetaso adhiṭṭhānā, tāhi taṃ abhinivisatīti abhinivesā, tāhiyeva taṃ anusetīti anusayāti vuccanti. Khayā virāgātiādīsu khayena virāgenāti attho. Sabbāni cetāni aññamaññavevacanāneva.

99. 「力なき」とは弱いこと。「離れゆく性質」とは減退し去る自性。「息なき」とは安息(慰め)を欠いていること。「執着の手段」とは愛と見の同義語である。実に、愛と見は三界の諸法に接近するゆえに「手段」であり、執取するゆえに「執着」である。「心の固執・執着・随眠」というのも、まさにそれらの名称である。心は愛と見によって有身の諸法にとどまり、固執するゆえに、愛と見は「心の固執」であり、それらによってそこに執着するゆえに「執着」であり、それらによってまさにそこに随眠(潜在)するゆえに「随眠」と呼ばれる。「滅尽により離貪により」などの句において、滅尽によって、離貪によってという意味である。これらはすべて互いに同義語にほかならない。

100. Pathavīdhātūti patiṭṭhānadhātu. Āpodhātūti ābandhanadhātu. Tejodhātūti paripācanadhātu. Vāyodhātūti vitthambhanadhātu. Ākāsadhātūti asamphuṭṭhadhātu. Viññāṇadhātūti vijānanadhātu. Na anattato upagacchinti ahaṃ attāti attakoṭṭhāsena na upagamiṃ. Na ca pathavīdhātunissitanti pathavīdhātunissitā sesadhātuyo ca upādārūpañca arūpakkhandhā ca. Tepi hi nissitavatthurūpānaṃ pathavīdhātunissitattā ekena pariyāyena pathavīdhātunissitāva. Tasmā ‘‘na ca pathavīdhātunissita’’nti vadanto sesarūpārūpadhammepi attato na upagacchinti vadati. Ākāsadhātunissitapade pana avinibbhogavasena sabbampi bhūtupādārūpaṃ ākāsadhātunissitaṃ nāma, tathā taṃnissitarūpavatthukā arūpakkhandhā. Evaṃ idhāpi rūpārūpaṃ gahitameva hoti. Viññāṇadhātunissitapade pana sahajātā tayo khandhā cittasamuṭṭhānarūpañca viññāṇadhātunissitanti rūpārūpaṃ gahitameva hoti.

100. 「地界」とは支持する界。「水界」とは結合する界。「火界」とは熟成させる界。「風界」とは支持・伸張する界。「虚空界」とは接触されない界。「識界」とは識別する界である。「我ではないと近づかなかった」とは、「私が我である」という我の分限として近づかなかったということである。「地界に依存したものでもない」とは、地界に依存する残りの諸界、所造色、そして非色蘊(受・想・行・識)のことである。それらもまた、依存する所依の色が地界に依存しているがゆえに、ある方便(観点)においては地界に依存したものにほかならない。それゆえ「地界に依存したものでもない」と語ることで、残りの色法・非色法をも我として近づかなかったと語っているのである。しかし「虚空界に依存した」という句においては、不相離のあり方によって、すべての四大種および所造色は虚空界に依存したものと呼ばれ、同様にそれに依存する色を所依とする非色蘊もそうである。このようにここでも色・非色は捉えられているのである。「識界に依存した」という句においては、倶生する三蘊(受・想・行)と心等起の色が識界に依存したものであると、色・非色は捉えられているのである。

101. Rūpe cakkhuviññāṇe cakkhuviññāṇaviññātabbesu dhammesūti ettha yaṃ atīte cakkhudvārassa āpāthaṃ āgantvā niruddhaṃ, yañca anāgate āpāthaṃ āgantvā nirujjhissati, yampi etarahi āgantvā niruddhaṃ, taṃ sabbaṃ rūpaṃ nāma. Yaṃ pana atītepi āpāthaṃ anāgantvā niruddhaṃ, anāgatepi anāgantvā nirujjhissati, etarahipi anāgantvā niruddhaṃ, taṃ cakkhuviññāṇaviññātabbadhammesu saṅgahitanti vutte tipiṭakacūḷābhayatthero āha – ‘‘imasmiṃ ṭhāne dvidhā karotha, upari chandovāre kinti karissatha, nayidaṃ labbhatī’’ti. Tasmā tīsu kālesu āpāthaṃ āgataṃ vā anāgataṃ vā sabbampi taṃ rūpameva, cakkhuviññāṇasampayuttā pana tayo khandhā cakkhuviññāṇaviññātabbadhammāti veditabbā. Ayañhettha attho ‘‘cakkhuviññāṇena saddhiṃ viññātabbesu dhammesū’’ti. Chandoti taṇhāchando. Rāgoti sveva rajjanavasena rāgo. Nandīti sveva abhinandanavasena nandī. Taṇhāti sveva taṇhāyanavasena taṇhā. Sesadvāresupi eseva nayo.

101. 「色において、眼識において、眼識によって識知されるべき諸法において」というここにおいて、過去に眼の門(感覚器官)の通路に来て滅したもの、未来に通路に来て滅するであろうもの、現在に来て滅したもの、それらすべてが「色」と呼ばれる。しかし、過去においても通路に来ずに滅したもの、未来においても来ずに滅するであろうもの、現在においても来ずに滅したものは、「眼識によって識知されるべき諸法」に含まれると説かれたとき、三蔵小アバヤ長老は言った——「この箇所で二つに分けるならば、上の欲求の場面でどのようにするのか。これは成り立たない」と。それゆえ、三世において通路に来たものも来ないものも、そのすべては色そのものであり、眼識相応の三蘊が「眼識によって識知されるべき諸法」であると知られるべきである。実にここでの意味は「眼識とともに識知されるべき諸法において」ということである。「欲」とは愛欲。「貪」とはまさにそれに対する執着としての貪。「喜」とはまさにそれに対する歓喜としての喜。「愛」とはまさにそれに対する渇愛としての愛である。残りの諸門においてもこの方式による。

102. Ahaṅkāramamaṅkāramānānusayāti ettha ahaṅkāro māno, mamaṅkāro taṇhā, sveva mānānusayo. Āsavānaṃ khayañāṇāyāti idaṃ pubbenivāsaṃ dibbacakkhuñca avatvā kasmā vuttaṃ? Bhikkhū lokiyadhammaṃ na pucchanti, lokuttarameva pucchanti, tasmā pucchitapañhaṃyeva kathento evamāha. Ekavissajjitasuttaṃ nāmetaṃ, chabbisodhanantipissa nāmaṃ. Ettha hi cattāro vohārā pañca khandhā cha dhātuyo cha ajjhattikabāhirāni āyatanāni attano saviññāṇakakāyo paresaṃ saviññāṇakakāyoti ime cha koṭṭhāsā visuddhā, tasmā ‘‘chabbisodhaniya’’nti vuttaṃ. Parasamuddavāsittherā pana attano ca parassa ca viññāṇakakāyaṃ ekameva katvā catūhi āhārehi saddhinti cha koṭṭhāse vadanti.

102. 「我作・我所作・慢の随眠」というここにおいて、我作とは慢、我所作とは愛、慢の随眠とはまさにそれである。「諸漏の尽滅の知のために」というこれは、宿住随念智と天眼智を説かずに、なぜ説かれたのか? 比丘たちは世間的な法を問うのではなく、出世間の法のみを問うからであり、それゆえに問われた問いのみを語ってこのように言ったのである。これは「唯一の回答の経」と名づけられ、また『六清浄経』とも名づけられている。実にここには、四つの言語習慣、五蘊、六界、内・外の十二処、自らの有識身、他人の有識身という、これら六つの部分が清浄とされており、それゆえ「六清浄」と説かれたのである。しかし、海外の海を渡った長老たちは、自らの有識身と他人の有識身を一つとし、四つの食とともに六つの部分であると語っている。

Ime pana cha koṭṭhāsā ‘‘kiṃ te adhigataṃ, kinti te adhigataṃ, kadā te adhigataṃ, kattha te adhigataṃ, katame te kilesā pahīnā, katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhī’’ti (pārā. 198) evaṃ vinayaniddesapariyāyena sodhetabbā.

これら六つの部分は、「あなたによって何が証得されたのか、どのようにして証得されたのか、いつ証得されたのか、どこで証得されたのか、いかなる煩悩が断ぜられたのか、あなたはいかなる諸法を得ているのか」と、このように律の注釈の方式によって吟味されるべきである。

Ettha hi kiṃ te adhigatanti adhigamapucchā, jhānavimokkhādīsu sotāpattimaggādīsu vā kiṃ tayā adhigataṃ. Kinti te adhigatanti upāyapucchā. Ayañhi etthādhippāyo – kiṃ tayā aniccalakkhaṇaṃ dhuraṃ katvā adhigataṃ, dukkhānattalakkhaṇesu aññataraṃ vā, kiṃ vā samādhivasena abhinivisitvā, udāhu vipassanāvasena, tathā kiṃ rūpe abhinivisitvā, udāhu arūpe, kiṃ vā ajjhattaṃ abhinivisitvā, udāhu bahiddhāti. Kadā te adhigatanti kālapucchā, pubbaṇhamajjhanhikādīsu katarasmiṃ kāleti vuttaṃ hoti.

ここにおいて、「何があなたによって証得されたのか」とは証得についての問いであり、禅定や解脱などにおいて、あるいは預流道などにおいて何があなたによって証得されたのかということである。「どのようにしてあなたによって証得されたのか」とは方便(修行方法)についての問いである。実にここでの趣旨は——あなたは無常相を主導として証得したのか、あるいは苦相・無我相のいずれかによってか、あるいはサマタの力によって到達したのか、それともヴィパッサナーの力によってか、同様に色において到達したのか、それとも非色においてか、あるいは内において到達したのか、外においてか、ということである。「いつあなたによって証得されたのか」とは時間についての問いであり、午前・正午などのいずれの時においてか、と説かれたことになる。

Kattha te adhigatanti okāsapucchā, kismiṃ okāse, kiṃ rattiṭṭhāne divāṭṭhāne rukkhamūle maṇḍape katarasmiṃ vā vihāreti vuttaṃ hoti. Katame te kilesā pahīnāti pahīnakilese pucchati, kataramaggavajjhā tava kilesā pahīnāti vuttaṃ hoti.

「どこであなたによって証得されたのか」とは場所についての問いであり、いかなる場所で、夜の居所か、昼の居所か、樹下か、天幕か、あるいはどの精舎においてか、と説かれたことになる。「いかなる煩悩があなたによって断ぜられたのか」とは断ぜられた煩悩を問うのであり、いずれの道によって断ぜられるべきあなたの煩悩が断ぜられたのか、と説かれたことになる。

Katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhīti paṭiladdhadhammapucchā, paṭhamamaggādīsu katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhīti vuttaṃ hoti.

「あなたはいかなる諸法を得ているのか」とは獲得された法についての問いであり、初道(預流道)などにおいていかなる諸法をあなたは得ているのか、と説かれたことになる。

Tasmā idāni cepi koci bhikkhu uttarimanussadhammādhigamaṃ byākareyya, na so ettāvatāva sakkātabbo. Imesu pana chasu ṭhānesu sodhanatthaṃ vattabbo ‘‘kiṃ te adhigataṃ, kiṃ jhānaṃ udāhu vimokkhādīsu aññatara’’nti? Yo hi yena adhigato dhammo, so tassa pākaṭo hoti. Sace ‘‘idaṃ nāma me adhigata’’nti vadati, tato ‘‘kinti te adhigata’’nti pucchitabbo. Aniccalakkhaṇādīsu kiṃ dhuraṃ katvā, aṭṭhatiṃsāya vā ārammaṇesu rūpārūpaajjhattabahiddhādibhedesu vā dhammesu kena mukhena abhinivisitvāti? Yo hi yassābhiniveso, so tassa pākaṭo hoti.

それゆえ、今でももしある比丘が上人法(卓越した境地)の証得を言明するならば、その者はただそれだけで供養・敬意を受けるべきではない。これら六つの箇所において吟味するために、「あなたによって何が証得されたのか、禅定か、あるいは解脱などのいずれかか」と問われるべきである。実に、誰であれ何かの法を証得した者には、それが明白であるからである。もし「私によってこれこれのものが証得された」と語るならば、その後に「どのようにしてあなたによって証得されたのか」と問われるべきである。「無常相などを主導としてか、あるいは三十八の対象においてか、色・非色、内・外などの区別のある諸法において、いかなる門(観点)によって到達したのか」と。実に、誰にとっても自らの到達したあり方は明白であるからである。

Sace pana ‘‘ayaṃ nāma me abhiniveso, evaṃ mayā adhigata’’nti vadati, tato ‘‘kadā te adhigata’’nti pucchitabbo, ‘‘kiṃ pubbaṇhe, udāhu majjhanhikādīsu aññatarasmiṃ kāle’’ti? Sabbesañhi attanā adhigatakālo pākaṭo hoti. Sace ‘‘amukasmiṃ nāma me kāle adhigata’’nti vadati, tato ‘‘kattha te adhigata’’nti pucchitabbo, ‘‘kiṃ divāṭṭhāne, udāhu rattiṭṭhānādīsu aññatarasmiṃ okāse’’ti? Sabbesañhi attanā adhigatokāso pākaṭo hoti. Sace ‘‘amukasmiṃ nāma me okāse adhigata’’nti vadati, tato ‘‘katame te kilesā pahīnā’’ti pucchitabbo, ‘‘kiṃ paṭhamamaggavajjhā, udāhu dutiyādimaggavajjhā’’ti? Sabbesañhi attanā adhigatamaggena pahīnakilesā pākaṭā honti.

しかし、もし「これが私の到達であり、このように私によって証得された」と語るならば、その後に「いつあなたによって証得されたのか、午前か、あるいは正午などのいずれかの時か」と問われるべきである。実に、すべての人にとって自らの証得した時は明白であるからである。もし「これこれの時に私によって証得された」と語るならば、その後に「どこであなたによって証得されたのか、昼の居所か、あるいは夜の居所などのいずれかの場所か」と問われるべきである。実に、すべての人にとって自らの証得した場所は明白であるからである。もし「これこれの場所で私によって証得された」と語るならば、その後に「いかなる煩悩があなたによって断ぜられたのか、初道によって断ぜられるべきものか、第二(一来道)などの道によって断ぜられるべきものか」と問われるべきである。実に、すべての人にとって自らの証得した道によって断ぜられた煩悩は明白であるからである。

Sace ‘‘ime nāma me kilesā pahīnā’’ti vadati, tato ‘‘katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhī’’ti pucchitabbo, ‘‘kiṃ sotāpattimaggassa, udāhu sakadāgāmimaggādīsu aññatarassā’’ti? Sabbesañhi attanā adhigatadhammo pākaṭo hoti. Sace ‘‘imesaṃ nāmāhaṃ dhammānaṃ lābhī’’ti vadati, ettāvatāpissa vacanaṃ na saddhātabbaṃ. Bahussutā hi uggahaparipucchākusalā bhikkhū imāni cha ṭhānāni sodhetuṃ sakkonti. Imassa bhikkhuno āgamanapaṭipadā sodhetabbā, yadi āgamanapaṭipadā na sujjhati, ‘‘imāya paṭipadāya lokuttaradhammā nāma na labbhantī’’ti apanetabbo.

もし「私によってこれこれの煩悩が断ぜられた」と語るならば、その後に「あなたはいかなる諸法を得ているのか、預流道か、あるいは一来道などのいずれかか」と問われるべきである。実に、すべての人にとって自らの証得した法は明白であるからである。もし「私はこれこれの諸法を得ている」と語ったとしても、それだけではその言葉は信じられるべきではない。実に、博学で教えを学び問い尋ねることに巧みな比丘たちは、これら六つの箇所を吟味することができるからである。この比丘の至るまでの行状(修行の実践)が吟味されるべきであり、もし至るまでの行状が清浄でないならば、「このような行状によっては出世間の法は得られない」として退けられるべきである。

Yadi panassa āgamanapaṭipadā sujjhati, ‘‘dīgharattaṃ tīsu sikkhāsu appamatto jāgariyamanuyutto catūsu paccayesu alaggo ākāse pāṇisamena cetasā viharatī’’ti paññāyati, tassa bhikkhuno byākaraṇaṃ paṭipadāya saddhiṃ saṃsandati sameti. ‘‘Seyyathāpi nāma gaṅgodakaṃ yamunodakena saddhiṃ saṃsandati sameti, evameva supaññattā tena bhagavatā sāvakānaṃ nibbānagāminī paṭipadā saṃsandati sameti nibbānañca paṭipadā cā’’ti (dī. ni. 2.296) vuttasadisaṃ hoti.

しかし、もしその者の至るまでの行状が清浄であり、「長きにわたり三学において怠ることなく、覚醒に専念し、四つの資具に執着せず、大空における風のように平等な心で住している」と知られるならば、その比丘の言明は行状と一致し、符合する。「あたかもガンジス川の水がヤムナー川の水と一致し符合するように、まさにそのように、かの世尊によって弟子たちのために涅槃に至る行道がよく説示されており、涅槃と行道とは一致し符合する」と説かれたのと同じようになる。

Apica kho ettakenāpi sakkāro na kātabbo. Kasmā? Ekaccassa hi puthujjanassāpi sato khīṇāsavapaṭipattisadisā paṭipadā hoti. Tasmā so bhikkhu tehi tehi upāyehi uttāsetabbo. Khīṇāsavassa nāma asaniyāpi matthake patamānāya bhayaṃ vā chambhitattaṃ vā lomahaṃso vā na hoti, puthujjanassa appamattakenāpi hoti.

しかしながら、これだけでも供養・敬意がなされるべきではない。なぜか? ある凡夫であっても、漏尽者の行状に似た実践があるからである。それゆえ、その比丘はあれこれの手段によって脅かされる(試される)べきである。漏尽者というものは、頭上に雷が落ちてこようとも恐れや戦慄や身の毛のよだつことはないが、凡夫には些細なことによってさえそれらが生じるからである。

Tatrimāni vatthūni – dīghabhāṇakaabhayatthero kira ekaṃ piṇḍapātikaṃ pariggahetuṃ asakkonto daharassa saññaṃ adāsi. So taṃ nhāyamānaṃ kalyāṇīnadīmukhadvāre nimujjitvā pāde aggahesi. Piṇḍapātiko kumbhīloti saññāya mahāsaddamakāsi, tadā naṃ puthujjanoti sañjāniṃsu. Candamukhatissarājakāle pana mahāvihāre saṅghatthero khīṇāsavo dubbalacakkhuko vihāreyeva acchi. Rājā theraṃ pariggaṇhissāmīti bhikkhūsu bhikkhācāraṃ gatesu appasaddo upasaṅkamitvā sappo viya pāde aggahesi. Thero silāthambho viya niccalo hutvā ko etthāti āha? Ahaṃ, bhante, tissoti. Sugandhaṃ vāyasi no tissāti? Evaṃ khīṇāsavassa bhayaṃ nāma natthīti.

そこには次のような話がある——長部誦者のアバヤ長老はある托鉢僧を見極めることができず、一人の年少の者に合図をした。その者は、カリヤーニー川の河口で沐浴しているその托鉢僧のところに潜り込み、足を掴んだ。托鉢僧は「ワニだ」と思って大声をあげ、そのとき人々は彼が凡夫であることを知った。また、チャンダムカティッサ王の時代、大精舎において漏尽者で眼の不自由な長老僧侶が精舎に留まっていた。王は「長老を見極めよう」と思い、比丘たちが托鉢に出かけたとき、静かに近づいて蛇のように長老の足を掴んだ。長老は石柱のように微動だにせず、「そこにいるのは誰か」と言った。「私です、尊者よ、ティッサです」「ティッサよ、良い香りが漂っているではないか」と。このように、漏尽者には恐れというものがないのである。

Ekacco pana puthujjanopi atisūro hoti nibbhayo. So rañjanīyena ārammaṇena pariggaṇhitabbo. Vasabharājāpi hi ekaṃ theraṃ pariggaṇhamāno ghare nisīdāpetvā tassa santike badarasāḷavaṃ maddamāno nisīdi. Mahātherassa kheḷo cali, tato therassa puthujjanabhāvo āvibhūto. Khīṇāsavassa hi rasataṇhā nāma suppahīnā, dibbesupi rasesu nikanti nāma na hoti. Tasmā imehi upāyehi pariggahetvā sacassa bhayaṃ vā chambhitattaṃ vā lomahaṃso vā rasataṇhā vā uppajjati, na tvaṃ arahāti apanetabbo. Sace pana abhīrū acchambhī anutrāsī hutvā sīho viya nisīdati, dibbārammaṇepi nikantiṃ na janeti. Ayaṃ bhikkhu sampannaveyyākaraṇo samantā rājarājamahāmattādīhi pesitaṃ sakkāraṃ arahatīti.

しかし、ある凡夫であっても非常に勇敢で恐れを知らない者がいる。その者は心を惹きつける対象によって見極められるべきである。ヴァサバ王もある長老を見極めようとして、家の中に座らせ、その長老の近くで酸味のあるナツメのペーストを練りながら座った。大長老の唾液が分泌され、それによって長老が凡夫であることが明らかになった。実に漏尽者は味への渇愛が完全に断たれており、天界の味覚に対してさえ愛着というものがないからである。それゆえ、これらの手段によって見極め、もし彼に恐れや戦慄や身の毛のよだつことや味への渇愛が生じるならば、「あなたは阿羅漢ではない」として退けられるべきである。しかし、もし恐れず、戦慄せず、動じることなく獅子のように座り、天界の対象に対しても愛着を生じさせないならば、「この比丘は証得の言明を全うした者であり、周囲の王や大臣たちから送られる供養・敬意に値する」とされるのである。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

『パパンチャ・スーダニー』中部経典註釈において

Chabbisodhanasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

『六清浄経釈』は終了した。

3. Sappurisadhammasuttavaṇṇanā

3. 善士法経釈

105. Evaṃ me sutanti sappurisadhammasuttaṃ. Tattha sappurisadhammanti sappurisānaṃ dhammaṃ. Asappurisadhammanti pāpapurisānaṃ dhammaṃ. Evaṃ mātikaṃ ṭhapetvāpi puna yathā nāma maggakusalo puriso vāmaṃ muñcitvā dakkhiṇaṃ gaṇhāti. Paṭhamaṃ muñcitabbaṃ katheti, evaṃ pahātabbaṃ dhammaṃ paṭhamaṃ desento katamo ca, bhikkhave, asappurisadhammotiādimāha. Tattha uccākulāti khattiyakulā vā brāhmaṇakulā vā. Etadeva hi kuladvayaṃ ‘‘uccākula’’nti vuccati. So tattha pujjoti so bhikkhu tesu bhikkhūsu pūjāraho. Antaraṃ karitvāti abbhantaraṃ katvā.

105. 「このように私は聞いた」とは『善士法経』である。そこにおいて、「善士法」とは真の人(善士)たちの法。「不善士法」とは悪人たちの法である。このように要目を提示した上で、あたかも道に巧みな人が左を捨てて右を取るように、まず捨てるべきものを語る。そのように断ぜられるべき法をまず説き示して、「比丘たちよ、不善士法とはいかなるものか」等と言った。そこにおいて、「高貴な家柄」とは王族の家柄、またはバラモンの家柄である。実にこの二つの家柄のみが「高貴な家柄」と呼ばれる。「彼はそこにおいて敬われるべき」とは、その比丘はそれらの比丘たちの間で敬われるに値するということである。「内に抱いて」とは、心の内にとどめて。

Mahākulāti khattiyakulā vā brāhmaṇakulā vā vessakulā vā. Idameva hi kulattayaṃ ‘‘mahākula’’nti vuccati. Mahābhogakulāti mahantehi bhogehi samannāgatā kulā. Uḷārabhogakulāti uḷārehi paṇītehi bhogehi sampannakulā. Imasmiṃ padadvaye cattāripi kulāni labbhanti. Yattha katthaci kule jāto hi puññabalehi mahābhogopi uḷārabhogopi hotiyeva.

「名家」とは王族の家柄、またはバラモンの家柄、またはヴァイシャの家柄である。実にこの三つの家柄のみが「名家」と呼ばれる。「大財の家柄」とは莫大な富を具えた家柄。「高勝な財の家柄」とは高勝で優れた富を具足した家柄である。この二つの句においては四つの家柄のすべてが得られる。いかなる家柄に生まれた者であっても、福徳の力によって大財の者とも高勝な財の者ともなるからである。

106. Yasassīti parivārasampanno. Appaññātāti rattiṃ khittasarā viya saṅghamajjhādīsu na paññāyanti. Appesakkhāti appaparivārā.

106. 「名声ある」とは従者を具えた者。「無名な」とは夜に放たれた矢のように僧団の中などで知られない者。「従者の少ない」とは付き従う者が少ないこと。

107. Āraññikoti samādinnaāraññikadhutaṅgo. Sesadhutaṅgesupi eseva nayo. Imasmiñca sutte pāḷiyaṃ naveva dhutaṅgāni āgatāni, vitthārena panetāni terasa honti. Tesu yaṃ vattabbaṃ, taṃ sabbaṃ sabbākārena visuddhimagge dhutaṅganiddese vuttameva.

107. 「阿蘭若住者」とは阿蘭若住の頭陀行を受持した者。残りの頭陀行においてもこの方式による。そしてこの経の本文においては九つの頭陀行のみが説かれているが、詳細にはこれらは十三となる。それらに関して語られるべきことは、すべてあらゆる様態において『清浄道論』の「頭陀行の解説」において説かれた通りである。

108. Atammayatāti tammayatā vuccati taṇhā, nittaṇhāti attho. Atammayataññeva antaraṃ karitvāti nittaṇhataṃyeva kāraṇaṃ katvā abbhantaraṃ vā katvā, citte uppādetvāti attho.

108. 「非彼性(無愛執)」とは、彼性とは渇愛のことであり、渇愛なきことという意味である。「非彼性のみを内に抱いて」とは、渇愛なきことのみを理由として、あるいは心の内にして、心に生起させてという意味である。

Nirodhavāre yasmā anāgāmikhīṇāsavāva taṃ samāpattiṃ samāpajjanti, puthujjanassa sā natthi, tasmā asappurisavāro parihīno. Na kañci maññatīti kañci puggalaṃ tīhi maññanāhi na maññati. Na kuhiñci maññatīti kismiñci okāse na maññati. Na kenaci maññatīti kenaci vatthunāpi taṃ puggalaṃ na maññati. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

滅尽定の場面においては、不還者と漏尽者のみがその等至(定)に入るのであり、凡夫にはそれがないがゆえに、不善士の場面は省かれている。「何人をも思念しない」とは、いかなる人をも三つの思念(慢・愛・見)によって思念しないこと。「いかなる場所をも思念しない」とは、いかなる場所においても思念しないこと。「何ものによっても思念しない」とは、いかなる事物によってもその人を思念しないことである。残りはすべての箇所において明白である。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

『パパンチャ・スーダニー』中部経典註釈において

Sappurisadhammasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

『善士法経釈』は終了した。

4. Sevitabbāsevitabbasuttavaṇṇanā

4. 親近不親近経釈

109. Evaṃ me sutanti sevitabbāsevitabbasuttaṃ. Tattha tañca aññamaññaṃ kāyasamācāranti aññaṃ sevitabbaṃ kāyasamācāraṃ, aññaṃ asevitabbaṃ vadāmi, sevitabbameva kenaci pariyāyena asevitabbanti, asevitabbaṃ vā sevitabbanti ca na vadāmīti attho. Vacīsamācārādīsu eseva nayo. Iti bhagavā sattahi padehi mātikaṃ ṭhapetvā vitthārato avibhajitvāva desanaṃ niṭṭhāpesi. Kasmā? Sāriputtattherassa okāsakaraṇatthaṃ.

109. 「このように私は聞いた」とは『親近不親近経』である。そこにおいて、「あれとこれとは異なる身体の行状」とは、親近すべき身体の行状は別であり、親近すべからざるものは別であると語るのであって、ある方便によって親近すべきものが親近すべからざるものであるとか、親近すべからざるものが親近すべきものであるなどとは語らない、という意味である。言葉の行状等においてもこの方式による。このように世尊は七つの句によって要目を提示し、詳細に分別することなく説法を終えられた。なぜか? サーリプッタ長老に機会を与えるためである。

113. Manosamācāre micchādiṭṭhisammādiṭṭhiyo diṭṭhipaṭilābhavasena visuṃ aṅgaṃ hutvā ṭhitāti na gahitā.

113. 「心の行状」において、邪見と正見は見の獲得のあり方として別個の支分となって位置づけられているため、ここでは取り上げられていない。

114. Cittuppāde akammapathappattā abhijjhādayo veditabbā.

114. 「心の生起」においては、業道に至らない貪欲などが知られるべきである。

115. Saññāpaṭilābhavāre abhijjhāsahagatāya saññāyātiādīni kāmasaññādīnaṃ dassanatthaṃ vuttāni.

115. 「想の獲得の場面」において、「貪欲を伴う想によって」などは、欲想などを示すために説かれたものである。

117. Sabyābajjhanti sadukkhaṃ. Apariniṭṭhitabhāvāyāti bhavānaṃ apariniṭṭhitabhāvāya. Ettha ca sabyābajjhattabhāvā nāma cattāro honti. Puthujjanopi hi yo tenattabhāvena bhavaṃ pariniṭṭhāpetuṃ na sakkoti, tassa paṭisandhito paṭṭhāya akusalā dhammā vaḍḍhanti, kusalā dhammā ca parihāyanti, sadukkhameva attabhāvaṃ abhinibbatteti nāma. Tathā sotāpannasakadāgāmianāgāmino. Puthujjanādayo tāva hontu, anāgāmī kathaṃ sabyābajjhaṃ attabhāvaṃ abhinibbatteti, kathañcassa akusalā dhammā abhivaḍḍhanti, kusalā dhammā parihāyantīti. Anāgāmīpi hi suddhāvāse nibbatto uyyānavimānakapparukkhe oloketvā ‘‘aho sukhaṃ aho sukha’’nti udānaṃ udāneti, anāgāmino bhavalobho bhavataṇhā appahīnāva honti, tassa appahīnataṇhatāya akusalā vaḍḍhanti nāma, kusalā parihāyanti nāma, sadukkhameva attabhāvaṃ abhinibbatteti, apariniṭṭhitabhavoyeva hotīti veditabbo.

117. 「害を伴う」とは苦を伴うこと。「生存を全うしないため」とは諸々の生存を全うし終えないためである。そしてここにおいて害を伴う生存状態とは四つある。凡夫であっても、その生存(個体)によって生存を終わらせることができない者には、結生(再生)の瞬間から不善法が増大し、善法が衰退し、苦を伴う生存をまさに生じさせることになる。同様に預流者・一来者・不還者もそうである。凡夫等はさておき、不還者がいかにして害を伴う生存を生じさせ、いかにして不善法が増大し、善法が衰退するのか? 不還者であっても浄居天に生まれて園林や宮殿や如意樹を見て「ああ快適だ、ああ快適だ」と感興の言葉を発し、不還者には有愛(存在への愛着)や有貪が断たれていないのであり、その渇愛が断たれていないことによって不善が増大すると呼ばれ、善が衰退すると呼ばれ、苦を伴う生存をまさに生じさせ、生存を全うし終えていない者となる、と知られるべきである。

Abyābajjhanti adukkhaṃ. Ayampi catunnaṃ janānaṃ vasena veditabbo. Yo hi puthujjanopi tenattabhāvena bhavaṃ pariniṭṭhāpetuṃ sakkoti, puna paṭisandhiṃ na gaṇhāti, tassa paṭisandhiggahaṇato paṭṭhāya akusalā parihāyanti, kusalāyeva vaḍḍhanti, adukkhameva attabhāvaṃ nibbatteti, pariniṭṭhitabhavoyeva nāma hoti. Tathā sotāpannasakadāgāmianāgāmino. Sotāpannādayo tāva hontu, puthujjano kathaṃ abyābajjhaattabhāvaṃ nibbatteti, kathañcassa akusalaparihāniādīni hontīti. Puthujjanopi pacchimabhaviko tenattabhāvena bhavaṃ pariniṭṭhāpetuṃ samattho hoti. Tassa aṅgulimālassa viya ekenūnapāṇasahassaṃ ghātentassāpi attabhāvo abyābajjhoyeva nāma, bhavaṃ pariniṭṭhāpetiyeva nāma. Akusalameva hāyati, vipassanameva gabbhaṃ gaṇhāpeti nāma.

「害なき」とは苦なきこと。これも四種の人々の観点から知られるべきである。凡夫であってもその生存によって生存を全うし終えることができ、二度と再生を取らない者は、その結生を捉えた時から不善が衰退し、善法のみが増大し、苦なき生存を生じさせ、生存を全うし終えた者となる。同様に預流者・一来者・不還者もそうである。預流者等はさておき、凡夫がいかにして害なき生存を生じさせ、いかにして不善の衰退などがあるのか? 凡夫であっても最後の生存にある者(最後身)はその生存によって生存を全うし終えることができる。その者はアングリマーラのように千人に一人足りない人々を殺害したとしても、その生存はまさに害なきものであり、生存をまさに全うし終えるのである。不善のみが減少し、ヴィパッサナーのみを宿すことになるのである。

119. Cakkhuviññeyyantiādīsu yasmā ekaccassa tasmiṃyeva rūpe rāgādayo uppajjanti, abhinandati assādeti, abhinandanto assādento anayabyasanaṃ pāpuṇāti, ekaccassa nuppajjanti, nibbindati virajjati, nibbindanto virajjanto nibbutiṃ pāpuṇāti, tasmā ‘‘tañca aññamañña’’nti na vuttaṃ. Esa nayo sabbattha.

119. 「眼によって識知されるべき」などの句において、ある者にはまさにその色において貪り等が生じ、歓喜し味わい、歓喜し味わうことによって破滅と災厄に至るが、ある者には生じず、嫌気し離貪し、嫌気し離貪することによって寂静に至るがゆえに、「あれとこれとは異なる」とは説かれなかったのである。この方式はすべての箇所において同様である。

Evaṃ vitthārena atthaṃ ājāneyyunti ettha ke bhagavato imassa bhāsitassa atthaṃ ājānanti, ke na ājānantīti? Ye tāva imassa suttassa pāḷiñca aṭṭhakathañca uggaṇhitvā takkarā na honti, yathāvuttaṃ anulomapaṭipadaṃ na paṭipajjanti, te na ājānanti nāma. Ye pana takkarā honti, yathāvuttaṃ anulomapaṭipadaṃ paṭipajjanti, te ājānanti nāma. Evaṃ santepi sapaṭisandhikānaṃ tāva dīgharattaṃ hitāya sukhāya hotu, appaṭisandhikānaṃ kathaṃ hotīti. Appaṭisandhikā anupādānā viya jātavedā parinibbāyanti, kappasatasahassānampi accayena tesaṃ puna dukkhaṃ nāma natthi. Iti ekaṃsena tesaṃyeva dīgharattaṃ hitāya sukhāya hoti. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

「このように詳細に意味を知るであろう」というここにおいて、世尊のこの説かれた意味を誰が知り、誰が知らないのか? まずこの経の聖典本文と注釈とを学びながらもその通りに行わず、説かれた通りの順応の実践を行わない者たちは、知らない者と呼ばれる。しかし、その通りに行い、説かれた通りの順応の実践を行う者たちは、知る者と呼ばれる。そうであるとしても、再生を伴う者たちにとっては長きにわたる利益と幸福のためになるとして、再生を伴わない者たち(阿羅漢)にはどうなるのか? 再生を伴わない者たちは燃料のない火のように完全なる涅槃に入るのであり、十万劫を経過しても彼らに二度と苦というものはない。このように決定して彼らこそにとって長きにわたる利益と幸福となるのである。残りはすべての箇所において明白である。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

『パパンチャ・スーダニー』中部経典註釈において

Sevitabbāsevitabbasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

『親近不親近経釈』は終了した。

5. Bahudhātukasuttavaṇṇanā

5. 多界経釈

124. Evaṃ me sutanti bahudhātukasuttaṃ. Tattha bhayānītiādīsu bhayanti cittutrāso. Upaddavoti anekaggatākāro. Upasaggoti upasaṭṭhākāro tattha tattha lagganākāro. Tesaṃ evaṃ nānattaṃ veditabbaṃ – pabbatādivisamanissitā corā janapadavāsīnaṃ pesenti ‘‘mayaṃ asukadivase nāma tumhākaṃ gāmaṃ paharissāmā’’ti. Taṃ pavattiṃ sutakālato paṭṭhāya bhayaṃ santāsaṃ āpajjanti. Ayaṃ cittutrāso nāma. ‘‘Idha no corā kupitā anatthampi āvaheyyu’’nti hatthasāraṃ gahetvā dvipadacatuppadehi saddhiṃ araññaṃ pavisitvā tattha tattha bhūmiyaṃ nipajjanti, ḍaṃsamakasādīhi khajjamānā gumbantarāni pavisanti, khāṇukaṇṭake maddanti. Tesaṃ evaṃ vicarantānaṃ vikkhittabhāvo anekaggatākāro nāma. Tato coresu yathāvutte divase anāgacchantesu ‘‘tucchakasāsanaṃ taṃ bhavissati, gāmaṃ pavisissāmā’’ti saparikkhārā gāmaṃ pavisanti, atha tesaṃ paviṭṭhabhāvaṃ ñatvā gāmaṃ parivāretvā dvāre aggiṃ datvā manusse ghātetvā corā sabbaṃ vibhavaṃ vilumpetvā gacchanti. Tesu ghātitāvasesā aggiṃ nibbāpetvā koṭṭhacchāyabhitticchāyādīsu tattha tattha laggitvā nisīdanti naṭṭhaṃ anusocamānā. Ayaṃ upasaṭṭhākāro lagganākāro nāma.

124. 「このように私は聞いた」とは『多界経』である。そこにおいて、「諸々の恐怖」などの句において、「恐怖」とは心の恐れ。「災禍」とは心が一つに定まらない状態(動揺)。「危険」とは害を被る状態、あちこちに囚われる状態である。それらの差異は次のように知られるべきである——山などの険しい場所に潜む盗賊たちが地方の住民たちに「我々は何日にお前たちの村を襲撃する」と知らせを送る。その知らせを聞いた時から恐怖と戦慄に陥る。これが「心の恐れ」と呼ばれる。「ここで盗賊たちが怒れば災難をもたらすだろう」と手近の財産を持って二足・四足の家畜とともに森に入り、あちこちの地面に伏し、アブや蚊などに刺されながら藪の中に入り、切り株や棘を踏みつける。彼らがこのように彷徨う取り乱した状態が「心が一つに定まらない状態」と呼ばれる。その後、盗賊たちが指定された日に来ないとき、「あれは虚偽の知らせであったのだろう、村に入ろう」と道具を持って村に入る。そのとき彼らが入ったことを知って村を取り囲み、門に火を放ち、人々を殺害して盗賊たちはすべての財産を略奪して立ち去る。その中で殺害を免れた者たちは火を消し、穀倉の陰や壁の陰などにあちこち留まって座り、失われたものを悲嘆する。これが「害を被る状態、囚われる状態」と呼ばれる。

Naḷāgārāti naḷehi paricchannā agārā, sesasambhārā panettha rukkhamayā honti. Tiṇāgārepi eseva nayo. Bālato uppajjantīti bālameva nissāya uppajjanti. Bālo hi apaṇḍitapuriso rajjaṃ vā uparajjaṃ vā aññaṃ vā pana mahantaṃ ṭhānaṃ patthento katipaye attanā sadise vidhavāputte mahādhutte gahetvā ‘‘etha ahaṃ tumhe issare karissāmī’’ti pabbatagahanādīni nissāya antante gāme paharanto dāmarikabhāvaṃ jānāpetvā anupubbena nigamepi janapadepi paharati, manussā gehāni chaḍḍetvā khemantaṭṭhānaṃ patthayamānā pakkamanti, te nissāya vasantā bhikkhūpi bhikkhuniyopi attano attano vasanaṭṭhānāni pahāya pakkamanti. Gatagataṭṭhāne bhikkhāpi senāsanampi dullabhaṃ hoti. Evaṃ catunnaṃ parisānaṃ bhayaṃ āgatameva hoti. Pabbajitesupi dve bālā bhikkhū aññamaññaṃ vivādaṃ paṭṭhapetvā codanaṃ ārabhanti. Iti kosambivāsikānaṃ viya mahākalaho uppajjati, catunnaṃ parisānaṃ bhayaṃ āgatameva hotīti evaṃ yāni kānici bhayāni uppajjanti, sabbāni tāni bālato uppajjantīti veditabbāni.

「葦の小屋」とは葦で覆われた小屋であり、残りの資材は木製である。「草の小屋」においてもこの方式による。「愚者から生じる」とは、愚者に依存してまさに生じるということである。実に愚かな無知の人は、王位や副王位、あるいは他の高位を望んで、自分に似た寡婦の息子たちや大ならず者たちを何人か集め、「来なさい、私はお前たちを権力者にしてやろう」と、山や険しい森などを頼りとして辺境の村々を襲撃し、反乱の徒であることを知らしめ、次第に町や地方をも襲撃する。人々は家を捨てて安全な場所を求めて立ち去り、それらの人々に頼って暮らしていた比丘たちや比丘尼たちも自らの住居を捨てて立ち去る。行った先々の場所で托鉢の施食も住居も得難くなる。このように四部の大衆に恐怖がまさに訪れるのである。出家者たちの間でも、二人の愚かな比丘が互いに論争を起こし、告発を始める。このようにコーサンビーの住人たちのような大論争が生じ、四部の大衆に恐怖がまさに訪れる。このように生じるいかなる恐怖も、すべてそれらは愚者から生じると知られるべきである。

Etadavocāti bhagavatā dhammadesanā matthakaṃ apāpetvāva niṭṭhāpitā. Yaṃnūnāhaṃ dasabalaṃ pucchitvā sabbaññutaññāṇenevassa desanāya pāripūriṃ kareyyanti cintetvā etaṃ ‘‘kittāvatā nu kho, bhante’’tiādivacanaṃ avoca.

「このように言った」とは、世尊は説法を頂点に至らせずに終えられた。それゆえ「私は十力を具えた方に質問し、一切知智によってこの説法を完成させよう」と考えて、「尊者よ、どれほどによって」などの言葉を語ったのである。

125. Aṭṭhārasasu dhātūsu aḍḍhekādasadhātuyo rūpapariggaho, aḍḍhaṭṭhamakadhātuyo arūpapariggahoti rūpārūpapariggahova kathito. Sabbāpi khandhavasena pañcakkhandhā honti. Pañcapi khandhā dukkhasaccaṃ, tesaṃ samuṭṭhāpikā taṇhā samudayasaccaṃ, ubhinnaṃ appavatti nirodhasaccaṃ, nirodhapajānanā paṭipadā maggasaccaṃ. Iti catusaccakammaṭṭhānaṃ ekassa bhikkhuno niggamanaṃ matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti. Ayamettha saṅkhepo, vitthārato panetā dhātuyo visuddhimagge kathitāva. Jānāti passatīti saha vipassanāya maggo vutto.

125. 十八界において、十界半(眼・耳・鼻・舌・身・色・声・香・味・触と法界の一部)は色の把握であり、七界半(眼識・耳識・鼻識・舌識・身識・意識・意界と法界の一部)は非色の把握であると、色・非色の把握のみが説かれている。すべては蘊の観点からは五蘊となる。五蘊のすべては苦諦であり、それらを起こす愛は集諦であり、両者の不生起は滅諦であり、滅を知る実践は道諦である。このように四諦の業処が一人の比丘の出離の頂点に至るまで説かれたのである。これがここでの要約であり、詳細にはこれらの界は『清浄道論』においてすでに説かれている。「知る、見る」とはヴィパッサナーを伴う道が説かれている。

Pathavīdhātuādayo saviññāṇakakāyaṃ suññato nissattato dassetuṃ vuttā. Tāpi purimāhi aṭṭhārasahi dhātūhi pūretabbā. Pūrentena viññāṇadhātuto nīharitvā pūretabbā. Viññāṇadhātu hesā cakkhuviññāṇādivasena chabbidhā hoti. Tattha cakkhuviññāṇadhātuyā pariggahitāya tassā vatthu cakkhudhātu, ārammaṇaṃ rūpadhātūti dve dhātuyo pariggahitāva honti. Esa nayo sabbattha. Manoviññāṇadhātuyā pana pariggahitāya tassā purimapacchimavasena manodhātu, ārammaṇavasena dhammadhātūti dve dhātuyo pariggahitāva honti. Iti imāsu aṭṭhārasasu dhātūsu aḍḍhekādasadhātuyo rūpapariggahoti purimanayeneva idampi ekassa bhikkhuno niggamanaṃ matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti.

地界などは有識身を空であり無霊魂であると示すために説かれた。それらも先の十八界によって満たされるべきである。満たすにあたっては識界から取り出して満たすべきである。実にこの識界は眼識などの観点から六種となる。そこにおいて眼識界が把握されるとき、その所依である眼界、対象である色界という二つの界は把握されたことになる。この方式はすべての箇所において同様である。しかし意識界が把握されるとき、その先行・後続の観点から意界、対象の観点から法界という二つの界は把握されたことになる。このようにこれら十八界において十界半は色の把握であると、先の方式によってこれも一人の比丘の出離の頂点に至るまで説かれたのである。

Sukhadhātūtiādīsu sukhañca taṃ nissattasuññataṭṭhena dhātu cāti sukhadhātu. Esa nayo sabbattha. Ettha ca purimā catasso dhātuyo sappaṭipakkhavasena gahitā, pacchimā dve sarikkhakavasena. Avibhūtabhāvena hi upekkhādhātu avijjādhātuyā sarikkhā. Ettha ca sukhadukkhadhātūsu pariggahitāsu kāyaviññāṇadhātu pariggahitāva hoti, sesāsu pariggahitāsu manoviññāṇadhātu pariggahitāva hoti. Imāpi cha dhātuyo heṭṭhā aṭṭhārasahiyeva pūretabbā. Pūrentena upekkhādhātuto nīharitvā pūretabbā. Iti imāsu aṭṭhārasasu dhātūsu aḍḍhekādasadhātuyo rūpapariggahoti purimanayeneva idampi ekassa bhikkhuno niggamanaṃ matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti.

「楽界」などの句において、楽であり、かつ霊魂なき空という意味で界であるから楽界である。この方式はすべての箇所において同様である。そしてここにおいて前の四つの界(楽・苦・喜・憂)は対立関係の観点から取られ、後の二つ(捨・無明)は類似の観点から取られている。明白でない状態であることによって、捨界は無明界に類似しているからである。そしてここにおいて楽・苦界が把握されるとき身識界は把握されたことになり、残りが把握されるとき意識界は把握されたことになる。これら六界も下にある十八界によってまさに満たされるべきである。満たすにあたっては捨界から取り出して満たすべきである。このようにこれら十八界において十界半は色の把握であると、先の方式によってこれも一人の比丘の出離の頂点に至るまで説かれたのである。

Kāmadhātuādīnaṃ dvedhāvitakke (ma. ni. 1.206) kāmavitakkādīsu vuttanayeneva attho veditabbo. Abhidhammepi ‘‘tattha katamā kāmadhātu, kāmapaṭisaṃyutto takko vitakko’’tiādinā (vibha. 182) nayeneva etāsaṃ vitthāro āgatoyeva. Imāpi cha dhātuyo heṭṭhā aṭṭhārasahiyeva pūretabbā. Pūrentena kāmadhātuto nīharitvā pūretabbā. Iti imāsu aṭṭhārasasu dhātūsu aḍḍhekādasadhātuyo rūpapariggahoti purimanayeneva idampi ekassa bhikkhuno niggamanaṃ matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti.

欲界などの意味は、『二種尋経』において欲尋などについて説かれた方式によって知られるべきである。アビダンマにおいても「そこにおいていかなるものが欲界であるか。欲に関する思索・尋」などの方式によってそれらの詳細が説かれている通りである。これら六界も下にある十八界によってまさに満たされるべきである。満たすにあたっては欲界から取り出して満たすべきである。このようにこれら十八界において十界半は色の把握であると、先の方式によってこれも一人の比丘の出離の頂点に至るまで説かれたのである。

Kāmadhātuādīsu pañca kāmāvacarakkhandhā kāmadhātu nāma, pañca rūpāvacarakkhandhā rūpadhātu nāma, cattāro arūpāvacarakkhandhā arūpadhātu nāma. Abhidhamme pana ‘‘tattha katamā kāmadhātu, heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā’’tiādinā (vibha. 182) nayena etāsaṃ vitthāro āgatoyeva. Imāpi tisso dhātuyo heṭṭhā aṭṭhārasahiyeva pūretabbā. Pūrentena kāmadhātuto nīharitvā pūretabbā. Iti imāsu aṭṭhārasasu dhātūsu aḍḍhekādasadhātuyo rūpapariggahoti purimanayeneva idampi ekassa bhikkhuno niggamanaṃ matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti.

欲界などの句において、五つの欲界蘊が欲界と呼ばれ、五つの色界蘊が色界と呼ばれ、四つの無色界蘊が無色界と呼ばれる。しかしアビダンマにおいては「そこにおいていかなるものが欲界であるか。下は無間地獄を限界として」などの方式によってそれらの詳細が説かれている通りである。これら三界も下にある十八界によってまさに満たされるべきである。満たすにあたっては欲界から取り出して満たすべきである。このようにこれら十八界において十界半は色の把握であると、先の方式によってこれも一人の比丘の出離の頂点に至るまで説かれたのである。

Saṅkhatāti paccayehi samāgantvā katā, pañcannaṃ khandhānametaṃ adhivacanaṃ. Na saṅkhatā asaṅkhatā. Nibbānassetaṃ adhivacanaṃ. Imāpi dve dhātuyo heṭṭhā aṭṭhārasahiyeva pūretabbā. Pūrentena saṅkhatadhātuto nīharitvā pūretabbā. Iti imāsu aṭṭhārasasu dhātūsu aḍḍhekādasadhātuyo rūpapariggahoti purimanayeneva idampi ekassa bhikkhuno niggamanaṃ matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti.

「有為」とは諸条件が集まって作られたものであり、五蘊の同義語である。作られたものでないものが「無為」である。これは涅槃の同義語である。これら二界も下にある十八界によってまさに満たされるべきである。満たすにあたっては有為界から取り出して満たすべきである。このようにこれら十八界において十界半は色の把握であると、先の方式によってこれも一人の比丘の出離の頂点に至るまで説かれたのである。

126. Ajjhattikabāhirānīti ajjhattikāni ca bāhirāni ca. Ettha hi cakkhuādīni ajjhattikāni cha, rūpādīni bāhirāni cha. Idhāpi jānāti passatīti saha vipassanāya maggo kathito.

126. 「内と外の」とは内なるものと外なるもの。実にここにおいて眼などの内なる六処、色などの外なる六処である。ここでも「知る、見る」とはヴィパッサナーを伴う道が説かれている。

Imasmiṃ sati idantiādi mahātaṇhāsaṅkhaye vitthāritameva.

「これがあるときこれがある」などは『大愛尽滅経』においてすでに詳細に説かれている。

127. Aṭṭhānanti hetupaṭikkhepo. Anavakāsoti paccayapaṭikkhepo. Ubhayenāpi kāraṇameva paṭikkhipati. Kāraṇañhi tadāyattavuttitāya attano phalassa ṭhānanti ca avakāsoti ca vuccati. Yanti yena kāraṇena. Diṭṭhisampannoti maggadiṭṭhiyā sampanno sotāpanno ariyasāvako. Kañci saṅkhāranti catubhūmakesu saṅkhatasaṅkhāresu kañci ekasaṅkhārampi. Niccato upagaccheyyāti niccoti gaṇheyya. Netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti etaṃ kāraṇaṃ natthi na upalabbhati. Yaṃ puthujjanoti yena kāraṇena puthujjano. Ṭhānametaṃ vijjatīti etaṃ kāraṇaṃ atthi. Sassatadiṭṭhiyā hi so tebhūmakesu saṅkhatasaṅkhāresu kañci saṅkhāraṃ niccato gaṇheyyāti attho. Catutthabhūmakasaṅkhārā pana tejussadattā divasaṃ santatto ayoguḷo viya makkhikānaṃ diṭṭhiyā vā aññesaṃ vā akusalānaṃ ārammaṇaṃ na honti. Iminā nayena kañci saṅkhāraṃ sukhatotiādīsupi attho veditabbo.

127. 「あり得ないこと(不処)」とは因の否定。「あり得ないこと(無余地)」とは縁の否定である。両者によって原因そのものを否定している。実に原因はそれに依存して働くことによって自らの結果の「処」とも「余地」とも呼ばれるからである。「いかなる理由によって」とはいかなる原因によって。「見を具えた者」とは道見を具えた預流の聖弟子。「いかなる形成されたもの(諸行)」とは四界(三界および出世間)における有為の諸行の中のいかなる一つの行をも。「常として近づくであろう」とは常であると捉えるであろうということ。「この道理は存在しない」とは、この原因は存在せず、見出されないということである。「凡夫であるならば」とは凡夫という原因によって。「この道理は存在する」とは、この原因は存在するということである。実に凡夫は常見によって三界の有為の諸行の中のいかなる行をも常であると捉えるであろう、という意味である。しかし第四界(出世間)の諸行は光輝が卓越しているため、一日中熱せられた鉄球にハエが止まらないように、見や他の不善の対象とはならない。この方式によって「いかなる行をも楽として」などの句においても意味が知られるべきである。

Sukhato upagaccheyyāti ‘‘ekantasukhī attā hoti arogo paraṃ maraṇā’’ti (ma. ni. 3.21, 22) evaṃ attadiṭṭhivasena sukhato gāhaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Diṭṭhivippayuttacittena pana ariyasāvako pariḷāhābhibhūto pariḷāhavūpasamatthaṃ mattahatthiṃ parittāsito viya, cokkhabrāhmaṇo viya ca gūthaṃ kañci saṅkhāraṃ sukhato upagacchati. Attavāre kasiṇādipaṇṇattisaṅgahatthaṃ saṅkhāranti avatvā kañci dhammanti vuttaṃ. Idhāpi ariyasāvakassa catubhūmakavasena veditabbo, puthujjanassa tebhūmakavasena. Sabbavāresu ariyasāvakassāpi tebhūmakavaseneva paricchedo vaṭṭati. Yaṃ yañhi puthujjano gaṇhāti, tato tato ariyasāvako gāhaṃ viniveṭheti. Puthujjano hi yaṃ yaṃ niccaṃ sukhaṃ attāti gaṇhāti, taṃ taṃ ariyasāvako aniccaṃ dukkhaṃ anattāti gaṇhanto taṃ gāhaṃ viniveṭheti.

「楽として近づくであろう」とは、「死後、霊魂は全く安楽であり無病である」とこのように我見の力によって楽と捉えることを指して言われている。しかし見を離れた心によって、聖弟子は熱悶に圧倒されたとき、熱悶を鎮めるために狂象に脅かされた者のように、また潔癖なバラモンが糞尿に接するように、いかなる行にも楽として近づくことがある。我の場面において、遍処(カシナ)などの概念(施設)を含めるために「諸行」と言わずに「いかなる法」と説かれた。ここでも聖弟子については四界の観点から知られるべきであり、凡夫については三界の観点からである。すべての場面において聖弟子についても三界の観点による限定が妥当である。凡夫が捉えるそのものから、聖弟子はその執着を解き放つからである。実に凡夫が常・楽・我であると捉えるそのすべてを、聖弟子は無常・苦・無我であると捉えながら、その執着を解き放つのである。

128. Mātarantiādīsu janikāva mātā, janako pitā, manussabhūtova khīṇāsavo arahāti adhippeto. Kiṃ pana ariyasāvako aññaṃ jīvitā voropeyyāti? Etampi aṭṭhānaṃ. Sacepi hi bhavantaragataṃ ariyasāvakaṃ attano ariyabhāvaṃ ajānantampi koci evaṃ vadeyya ‘‘imaṃ kunthakipillikaṃ jīvitā voropetvā sakalacakkavāḷagabbhe cakkavattirajjaṃ paṭipajjāhī’’ti, neva so taṃ jīvitā voropeyya. Athāpi naṃ evaṃ vadeyya ‘‘sace imaṃ na ghātessasi, sīsaṃ te chindissāmā’’ti. Sīsamevassa chindeyya, na ca so taṃ ghāteyya. Puthujjanabhāvassa pana mahāsāvajjabhāvadassanatthaṃ ariyasāvakassa ca baladīpanatthametaṃ vuttaṃ. Ayañhettha adhippāyo – sāvajjo puthujjanabhāvo, yatra hi nāma puthujjano mātughātādīnipi ānantariyāni karissati. Mahābalo ca ariyasāvako, yo etāni kammāni na karotīti.

128. 「母を」などの句において、生みの母こそが母であり、生みの父が父であり、人間となった漏尽者のみが阿羅漢として意図されている。「それでは聖弟子は他の者を命から奪う(殺害する)だろうか?」 これもあり得ないことである。実に、たとえ他の生存に移った聖弟子であっても、自らが聖者であることを知らなくても、誰かがこのように言ったとしよう——「この小さな蟻の命を奪って、全世界(輪囲山)の内部における転輪王の位に就きなさい」と。それでも聖弟子はその命を奪うことは決してない。さらにその者に対して「もしこれを殺さないならば、お前の首を切り落とす」と言ったとしよう。首を切り落とされようとも、聖弟子はそれを殺すことはない。しかし凡夫である状態が大きな罪を伴うものであることを示すため、そして聖弟子の力を明かすためにこれが説かれたのである。実にここでの趣旨はこうである——凡夫の状態は罪深いものであり、実に凡夫は母殺しなどの無間業さえも犯すであろう。そして聖弟子は大いなる力を具えており、それらの業を決して犯さない、ということである。

Duṭṭhacittoti vadhakacittena paduṭṭhacitto. Lohitaṃ uppādeyyāti jīvamānakasarīre khuddakamakkhikāya pivanamattampi lohitaṃ uppādeyya. Saṅghaṃ bhindeyyāti samānasaṃvāsakaṃ samānasīmāya ṭhitaṃ pañcahi kāraṇehi saṅghaṃ bhindeyya. Vuttañhetaṃ ‘‘pañcahupāli ākārehi saṅgho bhijjati. Kammena uddesena voharanto anussāvanena salākaggāhenā’’ti (pari. 458).

「悪意ある心をもって」とは殺意の心によって穢れた心をもって。「血を流させる」とは生きている仏身において小さなハエが吸うほどの血であっても流させること。「僧団を破断する」とは同住であり同一結界内にある僧団を五つの原因によって破断することである。実にこれは説かれている——「ウパーリよ、五つの様態によって僧団は破断される。作法(羯磨)によって、読誦(戒本誦出)によって、宣言しつつ、告知によって、籤(投票札)を取らせることによって」と。

Tattha kammenāti apalokanādīsu catūsu kammesu aññatarena kammena. Uddesenāti pañcasu pātimokkhuddesesu aññatarena uddesena. Voharantoti kathayanto, tāhi tāhi uppattīhi adhammaṃ dhammotiādīni aṭṭhārasa bhedakaravatthūni dīpento. Anussāvanenāti nanu tumhe jānātha mayhaṃ uccākulā pabbajitabhāvaṃ bahussutabhāvañca, mādiso nāma uddhammaṃ ubbinayaṃ satthusāsanaṃ gāheyyāti cittampi uppādetuṃ tumhākaṃ yuttaṃ, kiṃ mayhaṃ avīci nīluppalavanaṃ viya sītalo, kiṃ ahaṃ apāyato na bhāyāmītiādinā nayena kaṇṇamūle vacībhedaṃ katvā anussāvanena. Salākaggāhenāti evaṃ anussāvetvā tesaṃ cittaṃ upatthambhetvā anivattidhamme katvā ‘‘gaṇhatha imaṃ salāka’’nti salākaggāhena.

そこにおいて、「作法によって」とは予告などの四つの作法のいずれかの作法によって。「読誦によって」とは五つの波羅提木叉の読誦のいずれかの読誦によって。「宣言しつつ」とは語りながら、あれこれの出来事によって非法を法であるなどと十八の破僧事を示しながら。「告知によって」とは、「あなた方は私が高貴な家柄から出家したこと、博学であることを知っているではないか。私のような者が非法・非律の師の教えを信奉させるなどという心を起こすことさえあなた方には妥当ではない。私のために阿鼻地獄が青蓮華の園のように冷たいというのか、私は悪処を恐れていないとでもいうのか」などの方式によって耳元で言葉を交わして告知することによって。「籤を取らせることによって」とは、このように告知して彼らの心を支え、後戻りしない状態にして「この籤を取りなさい」と籤を取らせることによってである。

Ettha ca kammameva uddeso vā pamāṇaṃ, vohārānussāvanasalākaggāhā pana pubbabhāgā. Aṭṭhārasavatthudīpanavasena hi voharantena tattha rucijananatthaṃ anussāvetvā salākāya gāhitāyapi abhinnova hoti saṅgho. Yadā pana evaṃ cattāro vā atirekā vā salākaṃ gāhetvā āveṇikaṃ kammaṃ vā uddesaṃ vā karonti, tadā saṅgho bhinno nāma hoti. Evaṃ diṭṭhisampanno puggalo saṅghaṃ bhindeyyāti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Ettāvatā mātughātādīni pañca ānantariyakammāni dassitāni honti, yāni puthujjano karoti, na ariyasāvako, tesaṃ āvibhāvatthaṃ –

そしてここにおいて、作法そのもの、あるいは読誦が基準であり、宣言・告知・籤取りは前段階である。実に十八の事を示すことによって宣言しながら、そこに賛同を生じさせるために告知して籤を取らせたとしても、僧団はまだ破断されていない。しかし、このように四人またはそれ以上の者が籤を取って個別の作法または読誦を行うとき、そのとき僧団は破断されたと呼ばれる。このように見を具えた人が僧団を破断するということは、この道理は存在しない。これによって、母殺しなどの五つの無間業が示されたことになる。これらは凡夫が犯すものであり、聖弟子が犯すものではない。それらを明らかにするために——

Kammato dvārato ceva, kappaṭṭhitiyato tathā;

業によって、また門によって、同様に劫の持続によって、

Pākasādhāraṇādīhi, viññātabbo vinicchayo.

異熟の共通性などによって、判定が知られるべきである。

Tattha kammato tāva – ettha hi manussabhūtasseva manussabhūtaṃ mātaraṃ vā pitaraṃ vā api parivattaliṅgaṃ jīvitā voropentassa kammaṃ ānantariyaṃ hoti, tassa vipākaṃ paṭibāhissāmīti sakalacakkavāḷaṃ mahācetiyappamāṇehi kañcanathūpehi pūretvāpi sakalacakkavāḷaṃ pūretvā nisinnabhikkhusaṅghassa mahādānaṃ datvāpi buddhassa bhagavato saṅghāṭikaṇṇaṃ amuñcanto vicaritvāpi kāyassa bhedā nirayameva upapajjati. Yo pana sayaṃ manussabhūto tiracchānabhūtaṃ mātaraṃ vā pitaraṃ vā, sayaṃ vā tiracchānabhūto manussabhūtaṃ, tiracchānoyeva vā tiracchānabhūtaṃ jīvitā voropeti, tassa kammaṃ ānantariyaṃ na hoti, bhāriyaṃ pana hoti, ānantariyaṃ āhacceva tiṭṭhati. Manussajātikānaṃ pana vasena ayaṃ pañho kathito.

そこにおいて、まず「業によって」とは——ここにおいて、人間である者が人間である母または父を、たとえ性転換した者であっても命から奪うとき、その業は無間業となる。その異熟(報い)を阻もうとして、全世界を大仏塔の大きさの黄金の仏塔で満たしても、全世界を満たして座る比丘僧団に大施与をなしても、仏陀・世尊の衣の端を離さずに付き従っても、身体の崩壊の後に地獄にまさに生まれる。しかし、自らは人間でありながら畜生である母または父を、あるいは自らは畜生でありながら人間を、あるいは畜生そのものが畜生である者を命から奪うとき、その業は無間業ではないが、重罪であり、無間業に匹敵して位置づけられる。しかし人間の種族の観点からこの問題は語られている。

Tattha eḷakacatukkaṃ saṅgāmacatukkaṃ coracatukkañca kathetabbaṃ. Eḷakaṃ māremīti abhisandhināpi hi eḷakaṭṭhāne ṭhitaṃ manusso manussabhūtaṃ mātaraṃ vā pitaraṃ vā mārento ānantariyaṃ phusati. Eḷakābhisandhinā pana mātāpitāabhisandhinā vā eḷakaṃ mārento ānantariyaṃ na phusati. Mātāpitāabhisandhinā mātāpitaro mārento phusateva. Eseva nayo itarasmimpi catukkadvaye. Yathā ca mātāpitūsu, evaṃ arahantepi etāni catukkāni veditabbāni.

そこにおいて、羊の四つ組み、戦争の四つ組み、盗賊の四つ組みが語られるべきである。実に「羊を殺そう」という意図をもってしても、羊の場所に立っている人間である母または父を人間が殺すとき、無間業に触れる。「羊である」という意図で、あるいは「父母である」という意図で羊を殺すときは無間業には触れない。「父母である」という意図で父母を殺すときはまさに触れる。残りの二つの四つ組みにおいてもこの方式による。そして父母においてと同様に、阿羅漢においてもこれらの四つ組みが知られるべきである。

Manussaarahantameva māretvā ānantariyaṃ phusati, na yakkhabhūtaṃ. Kammaṃ pana bhāriyaṃ, ānantariyasadisameva. Manussaarahantassa ca puthujjanakāleyeva satthappahāre vā vise vā dinnepi yadi so arahattaṃ patvā teneva marati, arahantaghāto hotiyeva. Yaṃ pana puthujjanakāle dinnaṃ dānaṃ arahattaṃ patvā paribhuñjati, puthujjanasseva dinnaṃ hoti. Sesaariyapuggale mārentassa ānantariyaṃ natthi. Kammaṃ pana bhāriyaṃ, ānantariyasadisameva.

人間の阿羅漢のみを殺して無間業に触れるのであり、夜叉となった者を殺してもそうではない。しかし業は重罪であり、無間業に類似している。そして人間の阿羅漢が凡夫の時代に武器による一撃や毒を与えられていたとしても、もし阿羅漢果に達してまさにそれによって死ぬならば、阿羅漢殺害とまさになる。しかし凡夫の時代に与えられた布施を阿羅漢果に達して享受するときは、凡夫に与えられたものとなる。残りの聖者たちを殺す者には無間業はない。しかし業は重罪であり、無間業に類似している。

Lohituppāde tathāgatassa abhejjakāyatāya parūpakkamena cammacchedaṃ katvā lohitapaggharaṇaṃ nāma natthi. Sarīrassa pana antoyeva ekasmiṃyeva ṭhāne lohitaṃ samosarati. Devadattena paviddhasilato bhijjitvā gatā sakalikāpi tathāgatassa pādantaṃ pahari, pharasunā pahaṭo viya pādo antolohitoyeva ahosi. Tathā karontassa ānantariyaṃ hoti. Jīvako pana tathāgatassa ruciyā satthakena cammaṃ chinditvā tamhā ṭhānā duṭṭhalohitaṃ nīharitvā phāsumakāsi, tathā karontassa puññakammameva hoti.

「血を流させること」において、如来の身体は破ることができないため、他者の加害によって皮膚を切開して血が流出するということはない。しかし身体の内部の一箇所において血が集まる。デーヴァダッタによって投げ落とされた岩から砕け散った破片が如来の足の端に当たり、斧で打たれたかのように足の内部に出血があった。そのようになす者に無間業がある。しかしジーヴァカは如来の承諾を得て小刀で皮膚を切開し、その場所から悪血を取り除いて快適にしたが、そのようになす者には功徳の業のみがある。

Atha ye ca parinibbute tathāgate cetiyaṃ bhindanti, bodhiṃ chindanti dhātumhi upakkamanti, tesaṃ kiṃ hotīti? Bhāriyaṃ kammaṃ hoti ānantariyasadisaṃ. Sadhātukaṃ pana thūpaṃ vā paṭimaṃ vā bādhamānaṃ bodhisākhaṃ chindituṃ vaṭṭati. Sacepi tattha nilīnā sakuṇā cetiye vaccaṃ pātenti, chindituṃ vaṭṭatiyeva. Paribhogacetiyato hi sarīracetiyaṃ mahantataraṃ. Cetiyavatthuṃ bhinditvā gacchantaṃ bodhimūlampi chinditvā harituṃ vaṭṭati. Yā pana bodhisākhā bodhigharaṃ bādhati, taṃ geharakkhaṇatthaṃ chindituṃ na labhati, bodhiatthañhi gehaṃ, na gehatthāya bodhi. Āsanagharepi eseva nayo. Yasmiṃ pana āsanaghare dhātu nihitā hoti, tassa rakkhaṇatthāya bodhisākhaṃ chindituṃ vaṭṭati. Bodhijagganatthaṃ ojoharaṇasākhaṃ vā pūtiṭṭhānaṃ vā chindituṃ vaṭṭatiyeva, bhagavato sarīrapaṭijaggane viya puññampi hoti.

それでは、如来が完全なる涅槃に入られた後、仏塔を壊し、菩提樹を切り、仏舎利に危害を加える者たちにはどうなるのか? 重罪であり、無間業に類似している。しかし仏舎利を伴う仏塔または仏像を圧迫している菩提樹の枝を切ることは妥当である。もしそこに潜む鳥たちが仏塔に糞を落とすならば、切ることはまさに妥当である。用具の仏塔(菩提樹など)よりも生身の仏塔(舎利塔など)の方がより偉大だからである。仏塔の敷地を壊して伸びる菩提樹の根も切り取って運ぶことが妥当である。しかし菩提樹の枝が菩提樹の建物を圧迫している場合、建物を保護するためにそれを切ることは許されない。菩提樹のために建物があるのであり、建物のために菩提樹があるのではないからである。座の建物(菩提樹の周りの堂宇)においてもこの方式による。しかしその座の建物に仏舎利が安置されている場合、それを保護するために菩提樹の枝を切ることは妥当である。菩提樹を世話するために養分を奪う枝や腐った部分を切ることはまさに妥当であり、世尊の身体を世話するのと同じように功徳にもなるのである。

Saṅghabhede sīmaṭṭhakasaṅghe asannipatite visuṃ parisaṃ gahetvā katavohārānussāvana-salākaggāhassa kammaṃ vā karontassa, uddesaṃ vā uddisantassa bhedo ca hoti ānantariyakammañca. Samaggasaññāya pana vaṭṭatīti kammaṃ karontassa bhedova hoti, na ānantariyakammaṃ, tathā navato ūnaparisāyaṃ. Sabbantimena paricchedena navannaṃ janānaṃ yo saṅghaṃ bhindati, tassa ānantariyakammaṃ hoti. Anuvattakānaṃ adhammavādīnaṃ mahāsāvajjakammaṃ. Dhammavādino pana anavajjā.

「破僧」において、結界内の僧団が集まっていないとき、別個の会衆を集めて宣言・告知・籤取りを行い、作法を行い、または読誦を読誦する者には破僧と無間業とがある。しかし和合しているという想いをもって「妥当である」として作法を行う者には破僧のみがあり、無間業はない。同様に九人未満の会衆においてもそうである。最も少ない限界として九人の人々において僧団を破断する者に無間業がある。追従する非法を語る者たちには大いなる罪の業がある。しかし如法を語る者たちは無罪である。

Tattha navannameva saṅghabhede idaṃ suttaṃ – ‘‘ekato upāli cattāro honti, ekato cattāro, navamo anussāveti, salākaṃ gāheti ‘ayaṃ dhammo ayaṃ vinayo idaṃ satthusāsanaṃ, idaṃ gaṇhatha, imaṃ rocethā’ti, evaṃ kho, upāli, saṅgharāji ceva hoti saṅghabhedo ca. Navannaṃ vā, upāli, atirekanavannaṃ vā saṅgharāji ceva hoti saṅghabhedo cā’’ti (cūḷava. 351). Etesu pana pañcasu saṅghabhedo vacīkammaṃ, sesāni kāyakammānīti. Evaṃ kammato viññātabbo vinicchayo.

そこにおいて、まさに九人による破僧についてこの経がある——「ウパーリよ、一方に四人おり、一方に四人おり、第九の者が告知し、籤を取らせる——『これが法であり、これが律であり、これが師の教えである。これを取りなさい、これを好み(選び)なさい』と。ウパーリよ、このようにして僧団の亀裂が生じ、破僧が生じる。あるいはウパーリよ、九人または九人を超える者たちにおいて僧団の亀裂が生じ、破僧が生じる」と。これら五つのうち、破僧は言葉の業(口業)であり、残りは身体の業(身業)である。このように「業によって」判定が知られるべきである。

Dvāratoti sabbāneva cetāni kāyadvāratopi vacīdvāratopi samuṭṭhahanti. Purimāni panettha cattāri āṇattikavijjāmayapayogavasena vacīdvārato samuṭṭhahitvāpi kāyadvārameva pūrenti, saṅghabhedo hatthamuddāya bhedaṃ karontassa kāyadvārato samuṭṭhahitvāpi vacīdvārameva pūretīti. Evamettha dvāratopi viññātabbo vinicchayo.

「門によって」とは、これらすべては身門からも口門からも生起する。しかしここにおいて前の四つは使嗾や呪術による手段の観点から口門から生起しても身門を満たすのであり、破僧は手印によって破断を行う者には身門から生起しても口門を満たすのである。このようにここにおいて「門によって」も判定が知られるべきである。

Kappaṭṭhitiyatoti saṅghabhedoyeva cettha kappaṭṭhitiyo. Saṇṭhahante hi kappe kappavemajjhe vā saṅghabhedaṃ katvā kappavināseyeva muccati. Sacepi hi sveva kappo vinassissatīti ajja saṅghabhedaṃ karoti, sveva muccati, ekadivasameva niraye paccati. Evaṃ karaṇaṃ pana natthi. Sesāni cattāri kammāni ānantariyāneva honti, na kappaṭṭhitiyānīti evamettha kappaṭṭhitiyatopi viññātabbo vinicchayo.

「劫に住するものから」とは、ここにおいて僧伽の破裂(破僧)のみが劫に住するものである。実に、劫が存続している間、あるいは劫の半ばにおいて破僧を行って、劫の壊滅においてのみ解脱する。実に、もし「明日まさに劫が壊滅するだろう」と今日、破僧を行うならば、明日まさに解脱し、一日だけ地獄で煮られることになる。しかしながら、このような行いは存在しない。残りの四つの業は無間業(五無間業)ではあるが、劫に住するものではない。このように、ここにおいては「劫に住するものから」という観点からも判定が知られるべきである。

Pākatoti yena ca pañcape’tāni kammāni katāni honti, tassa saṅghabhedoyeva paṭisandhivasena vipaccati, sesāni ‘‘ahosikammaṃ, nāhosi kammavipāko’’ti evamādīsu saṅkhyaṃ gacchanti. Saṅghassa bhedābhāve lohituppādo, tadabhāve arahantaghāto, tadabhāve ca sace pitā sīlavā hoti, mātā dussīlā, no vā tathā sīlavatī, pitughāto paṭisandhivasena vipaccati. Sace mātāpitughāto, dvīsupi sīlena vā dussīlena vā samānesu mātughātova paṭisandhivasena vipaccati. Mātā hi dukkarakārinī bahūpakārā ca puttānanti evamettha pākatopi viññātabbo vinicchayo.

「明確さから」とは、ある人がこれら五つの業をすべて行った場合、その者には破僧のみが結生(再生)の力によって異熟し、残りは「過去の業であり、業の異熟は生じなかった」などの数に入ることになる。僧伽の破裂が存在しない場合は出血(出仏身血)、それが存在しない場合は阿羅漢の殺害(殺阿羅漢)、それが存在せず、もし父親が具戒者で母親が破戒者あるいはそれほど具戒者でない場合は、父親の殺害(殺父)が結生の力によって異熟する。もし父母両方を殺害した場合、両者ともに戒または破戒において同等であるならば、母親の殺害(殺母)のみが結生の力によって異熟する。実に母親は成し難きことを成す者であり、子らにとって大いなる恩恵を施す者だからである。このように、ここにおいては「明確さから」という観点からも判定が知られるべきである。

Sādhāraṇādīhīti purimāni cattāri sabbesampi gahaṭṭhapabbajitānaṃ sādhāraṇāni. Saṅghabhedo pana ‘‘na kho, upāli bhikkhunī, saṅghaṃ bhindati, na sikkhamānā, na sāmaṇero, na sāmaṇerī, na upāsako, na upāsikā saṅghaṃ bhindati, bhikkhu kho, upāli, pakatatto samānasaṃvāsako samānasīmāyaṃ ṭhito saṅghaṃ bhindatī’’ti (cūḷava. 351) vacanato vuttappakārassa bhikkhunova hoti, na aññassa, tasmā asādhāraṇo. Ādisaddena sabbepi te dukkhavedanāsahagatā dosamohasampayuttā cāti evamettha sādhāraṇādīhipi viññātabbo vinicchayo.

「共通性などから」とは、前の四つはすべての在家人や出家者にとっても共通である。しかし、破僧については「ウパーリよ、比丘尼は僧伽を破らない。式叉摩那(正学女)も、沙弥も、沙弥尼も、優婆塞(男性信徒)も、優婆夷(女性信徒)も僧伽を破らない。ウパーリよ、本来の性質を保ち、同住であり、同一の界(結界)に留まる比丘こそが僧伽を破る」(小品 351)との言説があることから、説かれた通りの比丘にのみ生じるのであり、他の者には生じない。それゆえ不共通である。「など」という語によって、それらすべては苦受を伴い、瞋恚と愚痴に相応している。このように、ここにおいては「共通性などから」という観点からも判定が知られるべきである。

Aññaṃ satthāranti ‘‘ayaṃ me satthā satthukiccaṃ kātuṃ asamattho’’ti bhavantarepi aññaṃ titthakaraṃ ‘‘ayaṃ me satthā’’ti evaṃ gaṇheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti attho.

「他の師を」とは、「この我が師は師の務めを果たすことができない」と、他の生存においてさえも他の外道師を「これこそが我が師である」と、このように把握するようなことは、あり得ない道理であるという意味である。

129. Ekissā lokadhātuyāti dasasahassilokadhātuyā. Tīṇi hi khettāni jātikhettaṃ āṇākhettaṃ visayakhettaṃ. Tattha jātikhettaṃ nāma dasasahassī lokadhātu. Sā hi tathāgatassa mātukucchiokkamanakāle nikkhamanakāle sambodhikāle dhammacakkappavattane āyusaṅkhārossajjane parinibbāne ca kampati. Koṭisatasahassacakkavāḷaṃ pana āṇākhettaṃ nāma. Āṭānāṭiyamoraparittadhajaggaparittaratanaparittādīnañhi ettha āṇā vattati. Visayakhettassa pana parimāṇaṃ natthi. Buddhānañhi ‘‘yāvatakaṃ ñāṇaṃ tāvatakaṃ neyyaṃ, yāvatakaṃ neyyaṃ tāvatakaṃ ñāṇaṃ, ñāṇapariyantikaṃ neyyaṃ neyyapariyantikaṃ ñāṇa’’nti (paṭi. ma. 3.5) vacanato avisayo nāma natthi.

129. 「一の世界領域において」とは、一万の世界領域においてである。実に領分(界)には、生誕の領分(生処境界)、威光の領分(教令境界)、所知の領分(智境境界)という三つの領分がある。その中で生誕の領分とは一万の世界領域のことである。実にそれは、如来が母の胎に入られる時、胎を出られる時、正等覚の時、初転法輪の時、寿行を捨てられる時、そして般涅槃の時に震動する。百千倶胝(一兆)の輪囲山は威光の領分と呼ばれる。実に、ここでは阿吒曩胝夜経、孔雀護咒、幢頂護咒、宝経護咒などの教令が及ぶからである。所知の領分には限界がない。実に諸仏には「智の及ぶかぎり知られるべき対象があり、知られるべき対象の及ぶかぎり智がある。智は知られるべき対象を限界とし、知られるべき対象は智を限界とする」(無礙解道 3.5)との言説があることから、対象外というものは存在しないからである。

Imesu pana tīsu khettesu ṭhapetvā imaṃ cakkavāḷaṃ aññasmiṃ cakkavāḷe buddhā uppajjantīti suttaṃ natthi, na uppajjantīti pana atthi. Tīṇi piṭakāni vinayapiṭakaṃ suttantapiṭakaṃ abhidhammapiṭakaṃ, tisso saṅgītiyo mahākassapattherassa saṅgīti, yasattherassa saṅgīti, moggaliputtatissattherassa saṅgītīti. Imā tisso saṅgītiyo āruḷhe tepiṭake buddhavacane imaṃ cakkavāḷaṃ muñcitvā aññattha buddhā uppajjantīti suttaṃ natthi, na uppajjantīti pana atthi.

しかし、これら三つの領分の中で、この輪囲山を除いて他の輪囲山に諸仏が出現するという経典は存在せず、出現しないという経典は存在する。律蔵、経蔵、論蔵の三蔵と、大迦葉長老の結集、耶舎長老の結集、目犍連子帝須長老の結集という三つの結集がある。これら三つの結集に編纂された三蔵の仏語において、この輪囲山を離れて他の場所に諸仏が出現するという経典は存在せず、出現しないという経典は存在する。

Apubbaṃ acarimanti apure apacchā. Ekato na uppajjanti, pure vā pacchā vā uppajjantīti vuttaṃ hoti. Tattha hi bodhipallaṅke bodhiṃ appatvā na uṭṭhahissāmīti nisinnakālato paṭṭhāya yāva mātukucchismiṃ paṭisandhiggahaṇaṃ, tāva pubbeti na veditabbaṃ. Bodhisattassa hi paṭisandhiggahaṇena dasasahassacakkavāḷakampaneneva khettapariggaho kato, aññassa buddhassa uppatti nivāritāva hoti. Parinibbānakālato paṭṭhāya yāva sāsapamattā dhātu tiṭṭhati, tāva pacchāti na veditabbaṃ. Dhātūsu hi ṭhitāsu buddhā ṭhitāva honti. Tasmā etthantare aññassa buddhassa uppatti nivāritāva hoti. Dhātuparinibbāne pana jāte aññassa buddhassa uppatti na nivāritā.

「先んずることもなく、後れることもなく」とは、先にもなく後にもなく、ということである。同時に出現することはなく、先か後に現れるという意味で説かれている。そこにおいて、菩提の座(金剛座)にて「悟りを得ずして立ち上がることはない」と座られた時から母の胎内に結生するまでを「先」と知るべきではない。実に菩薩の結生によって一万の輪囲山が震動することによって領分の受持がなされ、他の仏の出現は阻止されるのである。般涅槃の時から芥子粒ほどの仏舎利(遺骨)が残っている間を「後」と知るべきではない。実に仏舎利が残っている間は、諸仏は現存しているのである。それゆえ、その間は他の仏の出現は阻止されるのである。しかし、仏舎利の般涅槃(舎利滅尽)が生じたときには、他の仏の出現は阻止されない。

Tīṇi hi antaradhānāni nāma pariyattiantaradhānaṃ, paṭivedhaantaradhānaṃ, paṭipattiantaradhānanti. Tattha pariyattīti tīṇi piṭakāni. Paṭivedhoti saccapaṭivedho. Paṭipattīti paṭipadā. Tattha paṭivedho ca paṭipatti ca hotipi na hotipi. Ekasmiñhi kāle paṭivedhadharā bhikkhū bahū honti, eso bhikkhu puthujjanoti aṅguliṃ pasāretvā dassetabbo hoti. Imasmiṃyeva dīpe ekavāre puthujjanabhikkhu nāma nāhosi. Paṭipattipūrikāpi kadāci bahū honti kadāci appā. Iti paṭivedho ca paṭipatti ca hotipi na hotipi, sāsanaṭṭhitiyā pana pariyatti pamāṇaṃ.

実に、隠没(滅尽)には、教説の隠没、通達の隠没、実践の隠没という三つの隠没がある。その中で「教説」とは三蔵のことである。「通達」とは聖諦の通達である。「実践」とは行道である。そこにおいて通達と実践は、存在することもあれば存在しないこともある。実に一時期には通達を保持する比丘たちが多くいて、「あの比丘は凡夫である」と指をさして示さねばならないほどであった。まさにこの島(スリランカ)において、一時期には凡夫の比丘という名が存在しなかったほどである。実践を成就する者たちも、時には多く、時には少ない。このように通達と実践は存在することもあれば存在しないこともあるが、教法(仏教)の存続のためには教説こそが基準である。

Paṇḍito hi tepiṭakaṃ sutvā dvepi pūreti. Yathā amhākaṃ bodhisatto āḷārassa santike pañcābhiññā satta ca samāpattiyo nibbattetvā nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyā parikammaṃ pucchi, so na jānāmīti āha. Tato udakassa santikaṃ gantvā adhigataṃ visesaṃ saṃsandetvā nevasaññānāsaññāyatanassa parikammaṃ pucchi, so ācikkhi, tassa vacanasamanantarameva mahāsatto taṃ sampādesi, evameva paññavā bhikkhu pariyattiṃ sutvā dvepi pūreti. Tasmā pariyattiyā ṭhitāya sāsanaṃ ṭhitaṃ hoti.

実に賢者は三蔵を聞いて、両方(通達と実践)をも満たすのである。あたかも我らの菩薩がアーラーラのもとで五神通と七等至(四禅と無所有処までの定)を生じさせ、非想非非想処定の準備(予備的修行)を尋ねたところ、彼は「私は知らない」と言った。その後、ウッダカのもとへ赴いて得られた卓越した境地を比較対照し、非想非非想処の準備を尋ねたところ、彼が説明し、その言葉の直後に大士(菩薩)がそれを成就したように、まさにそのように智慧ある比丘は教説を聞いて両方をも満たすのである。それゆえ、教説が存続している間は教法が存続しているのである。

Yadā pana sā antaradhāyati, tadā paṭhamaṃ abhidhammapiṭakaṃ nassati. Tattha paṭṭhānaṃ sabbapaṭhamaṃ antaradhāyati, anukkamena pacchā dhammasaṅgaho, tasmiṃ antarahite itaresu dvīsu piṭakesu ṭhitesu sāsanaṃ ṭhitameva hoti. Tattha suttantapiṭake antaradhāyamāne paṭhamaṃ aṅguttaranikāyo ekādasakato paṭṭhāya yāva ekakā antaradhāyati, tadanantaraṃ saṃyuttanikāyo cakkapeyyālato paṭṭhāya yāva oghataraṇā antaradhāyati, tadanantaraṃ majjhimanikāyo indriyabhāvanato paṭṭhāya yāva mūlapariyāyā antaradhāyati, tadanantaraṃ dīghanikāyo dasuttarato paṭṭhāya yāva brahmajālā antaradhāyati. Ekissāpi dvinnampi gāthānaṃ pucchā addhānaṃ gacchati, sāsanaṃ dhāretuṃ na sakkoti sabhiyapucchā (su. ni. sabhiyasuttaṃ) viya āḷavakapucchā (su. ni. āḷavakasuttaṃ; saṃ. ni. 1.246) viya ca. Etā kira kassapabuddhakālikā antarā sāsanaṃ dhāretuṃ nāsakkhiṃsu.

しかし、それが隠没するときには、まず論蔵が滅びる。そこでは発趣論(パッターナ)が最初に隠没し、順次に後は法集論(ダンマサンガニー)が隠没する。それが隠没しても、他の二つの蔵が存続している間は教法は存続しているのである。その中で経蔵が隠没するときには、まず増支部が十一集から始まって一集に至るまで隠没し、その直後に相応部が輪相応(転法輪経等)から始まって暴流渡渉(オガタラナ)に至るまで隠没し、その直後に中部が根修習(インドリヤバーヴァナー)から始まって根本法門(ムーラパリヤーヤ)に至るまで隠没し、その直後に長部が等増経(ダスッタラ)から始まって梵網経(ブラフマジャーラ)に至るまで隠没する。一編あるいは二編の偈文の問いは長い間存続するが、サビヤの問い(サビヤ経)やアーラヴァカの問い(アーラヴァカ経)のように教法を維持することはできない。それらは伝え聞くところによれば、迦葉仏の時代のものであって、中途で教法を維持することはできなかった。

Dvīsu pana piṭakesu antarahitesupi vinayapiṭake ṭhite sāsanaṃ tiṭṭhati, parivārakhandhakesu antarahitesu ubhatovibhaṅge ṭhite ṭhitameva hoti. Ubhatovibhaṅge antarahite mātikāya ṭhitāyapi ṭhitameva hoti. Mātikāya antarahitāya pātimokkhapabbajjaupasampadāsu ṭhitāsu sāsanaṃ tiṭṭhati. Liṅgamaddhānaṃ gacchati, setavatthasamaṇavaṃso pana kassapabuddhakālato paṭṭhāya sāsanaṃ dhāretuṃ nāsakkhi. Pacchimakassa pana saccapaṭivedhato pacchimakassa sīlabhedato ca paṭṭhāya sāsanaṃ osakkitaṃ nāma hoti. Tato paṭṭhāya aññassa buddhassa uppatti na vāritāti.

しかし二つの蔵が隠没しても、律蔵が存続している間は教法は存続する。附随(パリヴァーラ)と犍度(カンダカ)が隠没しても、両分別(経分別)が存続している間は存続しているのである。両分別が隠没しても、本母(マーティカー)が存続している間も存続しているのである。本母が隠没しても、波羅提木叉(戒本)、出家、受戒が存続している間は教法は存続する。記号(出家の姿)は長い間存続するが、白衣の沙門の系譜は迦葉仏の時代から教法を維持することはできなかった。しかし最後の者の聖諦の通達から、そして最後の者の破戒から、教法は後退(衰退)したと呼ばれる。それ以後、他の仏の出現は阻止されない。

Tīṇi parinibbānāni nāma kilesaparinibbānaṃ khandhaparinibbānaṃ dhātuparinibbānanti. Tattha kilesaparinibbānaṃ bodhipallaṅke ahosi, khandhaparinibbānaṃ kusinārāyaṃ, dhātuparinibbānaṃ anāgate bhavissati. Sāsanassa kira osakkanakāle imasmiṃ tambapaṇṇidīpe dhātuyo sannipatitvā mahācetiyaṃ gamissanti, mahācetiyato nāgadīpe rājāyatanacetiyaṃ, tato mahābodhipallaṅkaṃ gamissanti, nāgabhavanatopi devalokatopi brahmalokatopi dhātuyo mahābodhipallaṅkameva gamissanti. Sāsapamattāpi dhātu antarā na nassissati. Sabbā dhātuyo mahābodhipallaṅke rāsibhūtā suvaṇṇakkhandho viya ekagghanā hutvā chabbaṇṇarasmiyo vissajjessanti, tā dasasahassilokadhātuṃ pharissanti.

実に、般涅槃には煩悩の般涅槃、蘊(五蘊)の般涅槃、舎利の般涅槃という三つの般涅槃がある。その中で煩悩の般涅槃は菩提の座において生じ、蘊の般涅槃はクシナガラにおいて生じ、舎利の般涅槃は未来において生じるであろう。伝え聞くところによれば、教法が衰退するとき、この銅鍱島(スリランカ)において諸仏舎利が集まって大仏塔(マハーチェーティヤ)へと赴き、大仏塔から龍島の王処仏塔(ラージャヤタナチェーティヤ)へ、そこから大菩提の座へと赴くであろう。龍宮からも、天界からも、梵天界からも諸仏舎利は大菩提の座へと赴くであろう。芥子粒ほどの仏舎利も途中で失われることはない。すべての仏舎利は大菩提の座に集まり、黄金の塊のように一体となって六色の光を放ち、それらは一万の世界領域を満たすであろう。

Tato dasasahassacakkavāḷe devatā yo sannipatitvā ‘‘ajja satthā parinibbāyati, ajja sāsanaṃ osakkati, pacchimadassanaṃ dāni idaṃ amhāka’’nti dasabalassa parinibbutadivasato mahantataraṃ kāruññaṃ karissanti. Ṭhapetvā anāgāmikhīṇāsave avasesā sakabhāvena saṇṭhātuṃ na sakkhissanti. Dhātūsu tejodhātu uṭṭhahitvā yāva brahmalokā uggacchissati, sāsapamattāyapi dhātuyā sati ekajālāva bhavissati, dhātūsu pariyādānaṃ gatāsu pacchijjissati. Evaṃ mahantaṃ ānubhāvaṃ dassetvā dhātūsu antarahitāsu sāsanaṃ antarahitaṃ nāma hoti. Yāva evaṃ na anantaradhāyati, tāva acarimaṃ nāma hoti. Evaṃ apubbaṃ acarimaṃ uppajjeyyunti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.

そのとき一万の輪囲山の神々が集まり、「今日、師は般涅槃される。今日、教法は後退する。今やこれが我らにとって最後の拝謁である」と、十力者(仏陀)が入滅された日よりもさらに大いなる悲哀を示すであろう。不還者と漏尽者(阿羅漢)を除いて、残りの者たちは平気で留まることができないであろう。仏舎利から火界(火の要素)が立ち昇り、梵天界に至るまで燃え上がるであろう。芥子粒ほどの仏舎利が存在する間も一つの炎となるであろう。仏舎利が燃え尽きたとき、消滅するであろう。このように大いなる威力を示して諸仏舎利が隠没したとき、教法は隠没したと呼ばれるのである。このように隠没しない限りは「後」と呼ばれる。このように先んずることもなく後れることもなく同時に出現するというような、そのような道理は存在しない。

Kasmā pana apubbaṃ acarimaṃ na uppajjantīti. Anacchariyattā. Buddhā hi acchariyamanussā. Yathāha – ‘‘ekapuggalo, bhikkhave, loke uppajjamāno uppajjati acchariyamanusso, katamo ekapuggalo, tathāgato arahaṃ sammāsambuddho’’ti (a. ni. 1.171-174).

なぜ先んずることもなく後れることもなく出現しないのか。驚くべき者(希有なる者)でなくなってしまうからである。実に諸仏は驚くべき人間である。次のように仰せられた通りである。「比丘たちよ、一人の人が世に出現するとき、驚くべき人間として出現する。その一人の人とは誰か。如来・応供・正等覚者である」(増支部 1.171-174)。

Yadi ca dve vā cattāro vā aṭṭha vā soḷasa vā ekato uppajjeyyuṃ, na acchariyā bhaveyyuṃ. Ekasmiñhi vihāre dvinnaṃ cetiyānampi lābhasakkāro uḷāro na hoti bhikkhūpi bahutāya na acchariyā jātā, evaṃ buddhāpi bhaveyyuṃ. Tasmā na uppajjanti.

そして、もし二人、あるいは四人、あるいは八人、あるいは十六人が同時に出現したならば、驚くべき者たちではなくなってしまうであろう。一つの僧坊において二つの仏塔に対しても盛大な利養や敬愛が生じないように、比丘たちも多すぎることで驚くべき者ではなくなるように、諸仏もそのようになってしまうであろう。それゆえ同時に出現することはない。

Desanāya ca visesābhāvato. Yañhi satipaṭṭhānādibhedaṃ dhammaṃ eko deseti, aññena uppajjitvāpi sova desetabbo siyā. Tato na acchariyo siyā, ekasmiṃ pana dhammaṃ desente desanāpi acchariyā hoti.

また説法において差異がないからである。実に念処(四念住)などの区別のある法を一人が説くならば、他の者が出現したとしてもまさにそれと同じ法を説くはずである。そうすれば驚くべきものではなくなってしまうであろう。しかし、一人が法を説くとき、その説法もまた驚くべきものとなる。

Vivādābhāvato ca. Bahūsu ca buddhesu uppajjantesu bahūnaṃ ācariyānaṃ antevāsikā viya ‘‘amhākaṃ buddho pāsādiko, amhākaṃ buddho madhurassaro lābhī puññavā’’ti vivadeyyuṃ, tasmāpi evaṃ na uppajjanti. Apicetaṃ kāraṇaṃ milindaraññā puṭṭhena nāgasenattherena vitthāritameva. Vuttañhi (mi. pa. 5.1.1) –

また論争が生じないためである。多くの諸仏が出現したならば、多くの師の弟子たちのように「我らの仏こそが尊容端正である、我らの仏こそが美声であり、利養があり、福徳がある」と論争するであろう。それゆえにもこのように出現しないのである。さらにこの理由は、ミリンダ王に問われた那先(ナーガセーナ)長老によって詳しく説かれた通りである。実に次のように言われた(ミリンダ王の問い 5.1.1)――

‘‘Tattha, bhante nāgasena, bhāsitampetaṃ bhagavatā ‘aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso, yaṃ ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddhā apubbaṃ acarimaṃ uppajjeyyuṃ, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’ti. Desentā ca, bhante nāgasena, sabbepi tathāgatā sattatiṃsa bodhipakkhiyadhamme desenti, kathayamānā ca cattāri ariyasaccāni kathenti, sikkhāpentā ca tīsu sikkhāsu sikkhāpenti, anusāsamānā ca appamādapaṭipattiyaṃ anusāsanti. Yadi, bhante nāgasena, sabbesampi tathāgatānaṃ ekā desanā ekā kathā ekā sikkhā ekā anusiṭṭhi, kena kāraṇena dve tathāgatā ekakkhaṇe nuppajjanti? Ekenapi tāva buddhuppādena ayaṃ loko obhāsajāto. Yadi dutiyo buddho bhaveyya, dvinnaṃ pabhāya ayaṃ loko bhiyyosomattāya obhāsajāto bhaveyya. Ovadamānā ca dve tathāgatā sukhaṃ ovadeyyuṃ, anusāsamānā ca sukhaṃ anusāseyyuṃ, tattha me kāraṇaṃ brūhi, yathāhaṃ nissaṃsayo bhaveyyanti.

「尊者那先よ、世尊はこのように仰せられました。『比丘たちよ、一の世界領域において、二人の応供・正等覚者が先んずることもなく後れることもなく同時に出現するということは、あり得ないことであり、機会のないことである。そのような道理は存在しない』と。尊者那先よ、すべての如来は法を説かれるとき三十七菩提分法を説き、語られるとき四聖諦を語り、学ばせるとき三学を学ばせ、訓戒するとき不放逸の実践において訓戒します。尊者那先よ、もしすべての如来において説法が一つであり、教えが一つであり、学びが一つであり、訓戒が一つであるならば、いかなる理由によって二人の如来が同一の瞬間に同時に出現しないのでしょうか。一人の仏の出現によってさえ、この世界は光明に満ちたものとなります。もし第二の仏がおられたなら、二人の光明によってこの世界はさらにいっそう光明に満ちたものとなるでしょう。また二人の如来が教誡されるなら容易に教誡し、訓戒されるなら容易に訓戒されるでしょう。それについて私が疑いなき者となれるよう、私にその理由を語ってください」と。

Ayaṃ mahārāja dasasahassī lokadhātu ekabuddhadhāraṇī, ekasseva tathāgatassa guṇaṃ dhāreti, yadi dutiyo buddho uppajjeyya, nāyaṃ dasasahassī lokadhātu dhāreyya, caleyya kampeyya nameyya onameyya vinameyya vikireyya vidhameyya viddhaṃseyya, na ṭhānamupagaccheyya.

「大王よ、この一万の世界領域は一人の仏を支えるものであり、ただ一人の如来の徳のみを支えます。もし第二の仏が出現したならば、この一万の世界領域は支えることができず、動き、震動し、傾き、沈み、歪み、散り、吹き飛ばされ、破壊され、元の状態に留まることはできないでしょう。

Yathā, mahārāja, nāvā ekapurisasandhāraṇī bhaveyya. Ekasmiṃ purise abhirūḷhe sā nāvā samupādikā bhaveyya. Atha dutiyo puriso āgaccheyya tādiso āyunā vaṇṇena vayena pamāṇena kisathūlena sabbaṅgapaccaṅgena, so taṃ nāvaṃ abhirūheyya. Apinu sā mahārāja, nāvā dvinnampi dhāreyyāti? Na hi, bhante, caleyya kampeyya nameyya onameyya vinameyya vikireyya vidhameyya viddhaṃseyya, na ṭhānamupagaccheyya, osīdeyya udaketi. Evameva kho, mahārāja, ayaṃ dasasahassī lokadhātu ekabuddhadhāraṇī, ekasseva tathāgatassa guṇaṃ dhāreti, yadi dutiyo buddho uppajjeyya, nāyaṃ dasasahassī lokadhātu dhāreyya, caleyya…pe… na ṭhānamupagaccheyya.

大王よ、あたかも舟が一人の人間を乗せるもの(定員一人)であったとします。一人の人間が乗り込んだとき、その舟は水面と同じ高さになるでしょう。そこで第二の人間がやって来て、その者も寿命や容色や年齢や体格や痩せ肥えにおいて全身の肢節が同様であったとし、その者がその舟に乗り込んだとします。大王よ、果たしてその舟は二人を支えることができるでしょうか」「いいえ、尊者よ。動き、震動し、傾き、沈み、歪み、散り、吹き飛ばされ、破壊され、元の状態に留まることはできず、水中に沈んでしまうでしょう」「大王よ、まさにそのように、この一万の世界領域は一人の仏を支えるものであり、ただ一人の如来の徳のみを支えます。もし第二の仏が出現したならば、この一万の世界領域は支えることができず、動き……(中略)……元の状態に留まることはできないでしょう。

Yathā vā pana mahārāja puriso yāvadatthaṃ bhojanaṃ bhuñjeyya chādentaṃ yāvakaṇṭhamabhipūrayitvā, so dhāto pīṇito paripuṇṇo nirantaro tandikato anonamitadaṇḍajāto punadeva tattakaṃ bhojanaṃ bhuñjeyya, apinu kho, mahārāja, puriso sukhito bhaveyyāti? Na hi, bhante, sakiṃ bhuttova mareyyāti. Evameva kho, mahārāja, ayaṃ dasasahassī lokadhātu ekabuddhadhāraṇī …pe… na ṭhānamupagaccheyyāti.

大王よ、あるいはまた、ある人が思う存分に食事を摂り、喉元まで満たして食べ尽くし、満腹となり、満足し、余すところなく詰まり、満ち足りて、曲がらない杖のようになった状態で、再び同量の食事を摂ったとします。大王よ、果たしてその人は安楽でいられるでしょうか」「いいえ、尊者よ。一度食べただけで死んでしまうでしょう」「大王よ、まさにそのように、この一万の世界領域は一人の仏を支えるものであり……(中略)……元の状態に留まることはできないでしょう」

Kiṃ nu kho, bhante nāgasena, atidhammabhārena pathavī calatīti? Idha, mahārāja, dve sakaṭā ratanaparipūritā bhaveyyuṃ yāva mukhasamā. Ekasmā sakaṭato ratanaṃ gahetvā ekasmiṃ sakaṭe ākireyyuṃ, apinu kho taṃ, mahārāja, sakaṭaṃ dvinnampi sakaṭānaṃ ratanaṃ dhāreyyāti? Na hi, bhante, nābhipi tassa phaleyya, arāpi tassa bhijjeyyuṃ, nemipi tassa opateyya, akkhopi tassa bhijjeyyāti. Kiṃ nu kho, mahārāja, atiratanabhārena sakaṭaṃ bhijjatīti? Āma, bhanteti. Evameva kho, mahārāja, atidhammabhārena pathavī calatīti.

「尊者那先よ、法(教え)の重みが過大であることによって大地が動くのでしょうか」「大王よ、ここに二台の荷車があり、縁の高さまで宝で満ちていたとします。一台の荷車から宝を取り出して、もう一台の荷車に積み込んだとします。大王よ、果たしてその荷車は二台分の荷車の宝を支えることができるでしょうか」「いいえ、尊者よ。その轂(こしき)も割れ、輻(や)も折れ、輪も外れ、軸も折れてしまうでしょう」「大王よ、宝の重みが過大であることによって荷車が壊れるのでしょうか」「はい、尊者よ」「大王よ、まさにそのように、法の重みが過大であることによって大地が動くのです。

Apica mahārāja imaṃ kāraṇaṃ buddhabalaparidīpanāya osāritaṃ, aññampi tattha abhirūpaṃ kāraṇaṃ suṇohi, yena kāraṇena dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe nuppajjanti. Yadi, mahārāja, dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe uppajjeyyuṃ, tesaṃ parisāya vivādo uppajjeyya – ‘‘tumhākaṃ buddho amhākaṃ buddho’’ti ubhatopakkhajātā bhaveyyuṃ. Yathā, mahārāja, dvinnaṃ balavāmaccānaṃ parisāya vivādo uppajjeyya ‘tumhākaṃ amacco amhākaṃ amacco’ti ubhatopakkhajātā honti, evameva kho, mahārāja, yadi, dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe uppajjeyyuṃ, tesaṃ parisāya vivādo uppajjeyya ‘tumhākaṃ buddho amhākaṃ buddho’ti ubhatopakkhajātā bhaveyyuṃ. Idaṃ tāva, mahārāja, ekaṃ kāraṇaṃ, yena kāraṇena dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe nuppajjanti.

さらに大王よ、この理由は仏の力を明らかにするために示されたものですが、二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現しない理由について、そこにある別の適切な理由をも聞きなさい。大王よ、もし二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現したならば、彼らの会衆(門下)に『あなた方の仏、我らの仏』と論争が生じ、二つの党派に分かれてしまうでしょう。大王よ、あたかも二人の有力な大臣の会衆に『あなた方の大臣、我らの大臣』と論争が生じて二つの党派に分かれるように、大王よ、まさにそのように、もし二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現したならば、彼らの会衆に『あなた方の仏、我らの仏』と論争が生じて二つの党派に分かれてしまうでしょう。大王よ、これがまず、二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現しない一つの理由です。

Aparampi, mahārāja, uttariṃ kāraṇaṃ suṇohi, yena kāraṇena dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe nuppajjanti. Yadi, mahārāja, dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe uppajjeyyuṃ, aggo buddhoti yaṃ vacanaṃ, taṃ micchā bhaveyya. Jeṭṭho buddhoti yaṃ vacanaṃ, taṃ micchā bhaveyya. Seṭṭho buddhoti, visiṭṭho buddhoti, uttamo buddhoti, pavaro buddhoti, asamo buddhoti, asamasamo buddhoti, appaṭisamo buddhoti, appaṭibhāgo buddhoti, appaṭipuggalo buddhoti yaṃ vacanaṃ, taṃ micchā bhaveyya. Idampi kho tvaṃ, mahārāja, kāraṇaṃ atthato sampaṭiccha, yena kāraṇena dve sammāsambuddhā ekakkhaṇe nuppajjanti.

大王よ、さらに二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現しない別の優れた理由をも聞きなさい。大王よ、もし二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現したならば、『仏は最上である』という言葉は虚偽となるでしょう。『仏は最年長者(長老)である』という言葉は虚偽となるでしょう。『仏は最善である』『仏は卓越している』『仏は無上である』『仏は秀でている』『仏は無比である』『仏は無比に等しい』『仏に匹敵する者はいない』『仏に比類するものはいない』『仏は唯一無二の人である』という言葉は虚偽となるでしょう。大王よ、これをも、二人の正等覚者が同一の瞬間に同時に出現しない真の理由として受け入れなさい。

Apica kho mahārāja buddhānaṃ bhagavantānaṃ sabhāvapakati esā, yaṃ ekoyeva buddho loke uppajjati. Kasmā kāraṇā? Mahantatāya sabbaññubuddhaguṇānaṃ. Aññampi mahārāja yaṃ loke mahantaṃ, taṃ ekaṃyeva hoti. Pathavī, mahārāja, mahantī, sā ekāyeva. Sāgaro mahanto, so ekoyeva. Sineru girirājā mahanto, so ekoyeva. Ākāso mahanto, so ekoyeva. Sakko mahanto, so ekoyeva. Māro mahanto, so ekoyeva. Brahmā mahanto, so ekoyeva. Tathāgato arahaṃ sammāsambuddho mahanto, so ekoyeva lokasmiṃ. Yattha te uppajjanti, tattha aññassa okāso na hoti. Tasmā, mahārāja, tathāgato arahaṃ sammāsambuddho ekoyeva lokasmiṃ uppajjatīti. Sukathito, bhante nāgasena, pañho opammehi kāraṇehī’’ti.

さらに大王よ、世においてただ一人の仏のみが出現するということは、諸仏・世尊の固有の本性(自然の理)なのです。いかなる理由によるのでしょうか。一切知者たる仏の功徳が偉大であることによります。大王よ、他にも世において偉大なものは、ただ一つだけです。大王よ、大地は偉大であり、それは一つだけです。大海は偉大であり、それは一つだけです。山々の王たる須弥山は偉大であり、それは一つだけです。虚空は偉大であり、それは一つだけです。帝釈天は偉大であり、それは一人だけです。魔王は偉大であり、それは一人だけです。梵天は偉大であり、それは一人だけです。如来・応供・正等覚者は偉大であり、世においてただ一人だけです。彼らが出現するところには、他の者の入る余地はありません。それゆえ大王よ、如来・応供・正等覚者は世においてただ一人だけ出現するのです」「尊者那先よ、問いは譬喩と理由によって見事に説かれました」と。

Ekissā lokadhātuyāti ekasmiṃ cakkavāḷe. Heṭṭhā imināva padena dasacakkavāḷasahassāni gahitāni tānipi, ekacakkavāḷeneva paricchindituṃ vaṭṭanti. Buddhā hi uppajjamānā imasmiṃyeva cakkavāḷe uppajjanti, uppajjanaṭṭhāne pana vārite ito aññesu cakkavāḷesu nuppajjantīti vāritameva hoti.

「一の世界領域において」とは、一つの輪囲山においてである。前述においてはこの句によって一万の輪囲山が取られたが、それらもまた一つの輪囲山によって限定されるのが適切である。実に諸仏は出現するとき、まさにこの輪囲山においてのみ出現するのであり、出現の場所が否定されたならば、これ以外の他の諸輪囲山において出現しないことはすでに否定されているのである。

Apubbaṃ acarimanti ettha cakkaratanapātubhāvato pubbe pubbaṃ, tasseva antaradhānato pacchā carimaṃ. Tattha dvidhā cakkaratanassa antaradhānaṃ hoti, cakkavattino kālaṃkiriyato vā pabbajjāya vā. Antaradhāyamānañca pana taṃ kālaṃkiriyato vā pabbajjato vā sattame divase antaradhāyati, tato paraṃ cakkavattino pātubhāvo avārito.

「先んずることもなく、後れることもなく」とは、ここにおいて輪宝の出現より前が「先」であり、それ(輪宝)の隠没の後が「後」である。そこにおいて輪宝の隠没には二種類あり、転輪王の死によるか、あるいは出家によるかである。そして隠没する際には、死あるいは出家から七日目に隠没する。それ以後は転輪王の出現は阻止されない。

Kasmā pana ekacakkavāḷe dve cakkavattino nuppajjantīti. Vivādupacchedato acchariyabhāvato cakkaratanassa mahānubhāvato ca. Dvīsu hi uppajjantesu ‘‘amhākaṃ rājā mahanto amhākaṃ rājā mahanto’’ti vivādo uppajjeyya. Ekasmiṃ dīpe cakkavattīti ca ekasmiṃ dīpe cakkavattīti ca anacchariyā bhaveyyuṃ. Yo cāyaṃ cakkaratanassa dvisahassadīpaparivāresu catūsu mahādīpesu issariyānuppadānasamattho mahānubhāvo, so parihāyetha. Iti vivādupacchedato acchariyabhāvato cakkaratanassa mahānubhāvato ca na ekacakkavāḷe dve uppajjanti.

ではなぜ一つの輪囲山に二人の転輪王が出現しないのか。論争の断絶のためと、驚くべき者であることのためと、輪宝の大いなる威力のためである。実に二人が出現したならば、「我らの王こそ偉大である、我らの王こそ偉大である」と論争が生じるであろう。また「一つの洲(大陸)における転輪王」「一つの洲における転輪王」となって驚くべき者ではなくなるであろう。そして二千の小洲に取り巻かれた四大洲において支配権を授けることのできるこの輪宝の大いなる威力が損なわれてしまうであろう。このように、論争の断絶のためと、驚くべき者であることのためと、輪宝の大いなる威力のために、一つの輪囲山に二人は出現しないのである。

130. Yaṃ itthī assa arahaṃ sammāsambuddhoti ettha tiṭṭhatu tāva sabbaññuguṇe nibbattetvā lokuttāraṇasamattho buddhabhāvo, paṇidhānamattampi itthiyā na sampajjati.

130. 「女性が応供・正等覚者となるということ」とは、ここにおいて、一切知の功徳を生じさせて世間を済度することのできる仏陀たる境地(仏格)はさておき、女性には願望(誓願)の成立すら成就しない。

Manussattaṃ liṅgasampatti, hetu satthāradassanaṃ;

人間であること、男性であること、機根が熟していること、師(仏陀)に拝謁すること、

Pabbajjā guṇasampatti, adhikāro ca chandatā;

出家していること、徳を具足していること、献身的な行為、そして強い志願(意欲)――

Aṭṭhadhammasamodhānā, abhinīhāro samijjhatīti. (bu. vaṃ. 2.59) –

これら八つの法の結合によって、誓願(本願)は成就する。(仏種姓経 2.59)――

Imāni hi paṇidhānasampattikāraṇāni. Iti paṇidhānampi sampādetuṃ asamatthāya itthiyā kuto buddhabhāvoti ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ itthī assa arahaṃ sammāsambuddho’’ti vuttaṃ. Sabbākāraparipūro ca puññussayo sabbākāraparipūrameva attabhāvaṃ nibbattetīti purisova arahaṃ hoti sammāsambuddho.

実にこれらが誓願成就の諸条件である。このように誓願すら成就することのできない女性に、どうして仏陀たる境地があろうか。それゆえ「女性が応供・正等覚者となるということは、あり得ないことであり、機会のないことである」と説かれたのである。そしてすべての相を備えた福徳の蓄積こそが、すべての相を備えた身体(境遇)を生じさせるのであり、男性のみが応供・正等覚者となるのである。

Yaṃ itthī rājā assa cakkavattītiādīsupi yasmā itthiyā kosohitavatthaguyhatādīnaṃ abhāvena lakkhaṇāni na paripūrenti, itthiratanābhāvena sattaratanasamaṅgitā na sampajjati, sabbamanussehi ca adhiko attabhāvo na hoti, tasmā ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ itthī rājā assa cakkavattī’’ti vuttaṃ. Yasmā ca sakkattādīni tīṇi ṭhānāni uttamāni, itthiliṅgañca hīnaṃ, tasmā tassā sakkattādīnipi paṭisiddhāni.

「女性が転輪王となるということ」などの句においても、女性には陰処隠蔽相(馬陰蔵相)などがないために(三十二)相が満たされず、玉女宝(女性の宝)がないために七宝の具足が成就せず、またすべての人間の中で最も卓越した身体(境遇)とはならないため、「女性が転輪王となるということは、あり得ないことであり、機会のないことである」と説かれたのである。また帝釈天などの三つの地位は最上のものであり、女性という性別は劣ったものであるため、女性にとって帝釈天などの地位も否定されているのである。

Nanu ca yathā itthiliṅgaṃ, evaṃ purisaliṅgampi brahmaloke natthi? Tasmā ‘‘yaṃ puriso brahmattaṃ kareyya, ṭhānametaṃ vijjatī’’tipi na vattabbaṃ siyāti. No na vattabbaṃ. Kasmā? Idha purisassa tattha nibbattanato. Brahmattanti hi mahābrahmattaṃ adhippetaṃ. Itthī ca idha jhānaṃ bhāvetvā kālaṃ katvā brahmapārisajjānaṃ sahabyataṃ upapajjati, na mahābrahmānaṃ, puriso pana tattha na uppajjatīti na vattabbo. Samānepi cettha ubhayaliṅgābhāve purisasaṇṭhānāva brahmāno, na itthisaṇṭhānā, tasmā suvuttamevetaṃ.

「しかし、女性の性別がないのと同様に、男性の性別も梵天界には存在しないのではないか。それゆえ『男性が梵天となるということは、道理として存在する』とも言うべきではないのではないか」と言われるかもしれないが、そう言うべきではない(正しくない)。なぜか。この世の男性がそこに生まれるからである。実に「梵天たること」とは大梵天たることが意図されている。女性はこの世で禅定を修習して死後に梵衆天の眷属として生まれることはあっても、大梵天として生まれることはない。しかし男性がそこに生まれないということは言えない。またここにおいて男女両性の性別が存在しない点では同じであっても、梵天たちは男性の姿形をしているのであって、女性の姿形をしているのではない。それゆえ、これは見事に説かれたことなのである。

131. Kāyaduccaritassātiādīsu yathā nimbabījakosātakībījādīni madhuraphalaṃ na nibbattenti, asātaṃ amadhurameva nibbattenti, evaṃ kāyaduccaritādīni madhuravipākaṃ na nibbattenti, amadhurameva vipākaṃ nibbattenti. Yathā ca ucchubījasālibījādīni madhuraṃ sādurasameva phalaṃ nibbattenti, na asātaṃ kaṭukaṃ, evaṃ kāyasucaritādīni madhurameva vipākaṃ nibbattenti, na amadhuraṃ. Vuttampi cetaṃ –

131. 「身の悪行の」などの句において、あたかもニームの種やトカドヘチマの種などが甘い果実を生じさせず、不快で甘くない果実のみを生じさせるように、そのように身の悪行などは好ましい(甘い)異熟を生じさせず、好ましくない(甘くない)異熟のみを生じさせる。またあたかもサトウキビの種や稲の種などが甘く美味な果実のみを生じさせ、不快で苦い果実を生じさせないように、そのように身の善行などは好ましい(甘い)異熟のみを生じさせ、好ましくない異熟を生じさせない。次のように説かれている通りである――

‘‘Yādisaṃ vapate bījaṃ, tādisaṃ harate phalaṃ;

「どのような種を蒔くかに応じて、そのような果実を刈り取る。

Kalyāṇakārī kalyāṇaṃ, pāpakārī ca pāpaka’’nti. (saṃ. ni. 1.256);

善をなす者は善を、悪をなす者は悪を得る」(相応部 1.256)と。

Tasmā ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ kāyaduccaritassā’’tiādi vuttaṃ.

それゆえ「身の悪行の……ということは、あり得ないことであり、機会のないことである」などと説かれたのである。

Kāyaduccaritasamaṅgītiādīsu samaṅgīti pañcavidhā samaṅgitā āyūhanasamaṅgitā cetanāsamaṅgitā kammasamaṅgitā vipākasamaṅgitā, upaṭṭhānasamaṅgitāti. Tattha kusalākusalakammāyūhanakkhaṇe āyūhanasamaṅgitāti vuccati. Tathā cetanāsamaṅgitā. Yāva pana arahattaṃ na pāpuṇanti, tāva sabbepi sattā pubbe upacitaṃ vipākārahaṃ kammaṃ sandhāya ‘‘kammasamaṅgino’’ti vuccanti, esā kammasamaṅgitā. Vipākasamaṅgitā vipākakkhaṇeyeva veditabbā. Yāva pana sattā arahattaṃ na pāpuṇanti, tāva nesaṃ tato tato cavitvā niraye tāva uppajjamānānaṃ aggijālalohakumbhiādīhi upaṭṭhānākārehi nirayo, gabbhaseyyakattaṃ āpajjamānānaṃ mātukucchi, devesu uppajjamānānaṃ kapparukkhavimānādīhi upaṭṭhānākārehi devalokoti evaṃ uppattinimittaṃ upaṭṭhāti, iti nesaṃ iminā uppattinimittaupaṭṭhānena aparimuttatā upaṭṭhānasamaṅgitā nāma. Sā calati sesā niccalā. Niraye hi upaṭṭhitepi devaloko upaṭṭhāti, devaloke upaṭṭhitepi nirayo upaṭṭhāti, manussaloke upaṭṭhitepi tiracchānayoni upaṭṭhāti, tiracchānayoniyā ca upaṭṭhitāyapi manussaloko upaṭṭhātiyeva.

「身の悪行を具備した者」などの句における「具備(相応)」とは、造作の具備、思(意志)の具備、業の具備、異熟の具備、顕現の具備という五種類の具備がある。その中で善・不善の業を造作する瞬間において「造作の具備」と呼ばれる。思の具備も同様である。しかし阿羅漢果に到達しない限りは、すべての衆生は過去に積み立てられた異熟を受けるにふさわしい業に関して「業の具備者」と呼ばれる。これが業の具備である。異熟の具備は異熟の瞬間にのみ知られるべきである。また衆生が阿羅漢果に到達しない限り、彼らがそれぞれの場所から没して地獄に生まれる者たちには炎や鉄鍋などの顕現の相によって地獄が、胎生となる者たちには母の胎が、神々の中に生まれる者たちには如意樹(劫樹)や宮殿などの顕現の相によって天界が、このように再生の徴表(趣相)として現れる。このように彼らがこの再生の徴表の顕現から離れられないことを「顕現の具備」と呼ぶ。これは変動するが、残りは不変である。実に地獄が現れていても天界が現れることがあり、天界が現れていても地獄が現れることがあり、人間界が現れていても畜生界が現れることがあり、畜生界が現れていても人間界が現れることもある。

Tatridaṃ vatthu – soṇagiripāde kira acelavihāre soṇatthero nāma eko dhammakathiko, tassa pitā sunakhajīviko ahosi. Thero taṃ paṭibāhantopi saṃvare ṭhapetuṃ asakkonto ‘‘mā nassi jarako’’ti mahallakakāle akāmakaṃ pabbājesi. Tassa gilānaseyyāya nipannassa nirayo upaṭṭhāti, soṇagiripādato mahantā mahantā sunakhā āgantvā khāditukāmā viya samparivāresuṃ. So mahābhayabhīto – ‘‘vārehi, tāta soṇa, vārehi, tāta soṇā’’ti āha. Kiṃ mahātherāti. Na passasi tātāti taṃ pavattiṃ ācikkhi. Soṇatthero – ‘‘kathañhi nāma mādisassa pitā niraye nibbattissati, patiṭṭhā’ssa bhavissāmī’’ti sāmaṇerehi nānāpupphāni āharāpetvā cetiyaṅgaṇabodhiyaṅgaṇesu talasantharaṇapūjaṃ āsanapūjañca kāretvā pitaraṃ mañcena cetiyaṅgaṇaṃ āharitvā mañce nisīdāpetvā – ‘‘ayaṃ mahāthera-pūjā tumhākaṃ atthāya katā ‘ayaṃ me bhagavā duggatapaṇṇākāro’ti vatvā bhagavantaṃ vanditvā cittaṃ pasādehī’’ti āha. So mahāthero pūjaṃ disvā tathā karonto cittaṃ pasādesi, tāvadevassa devaloko upaṭṭhāsi, nandanavana-cittalatāvana-missakavana-phārusakavanavimānāni ceva nāṭakāni ca parivāretvā ṭhitāni viya ahesuṃ. So ‘‘apetha apetha soṇā’’ti āha. Kimidaṃ therāti? Etā te, tāta, mātaro āgacchantīti. Thero ‘‘saggo upaṭṭhito mahātherassā’’ti cintesi. Evaṃ upaṭṭhānasamaṅgitā calatīti veditabbā. Etāsu samaṅgitāsu idha āyūhanacetanākammasamaṅgitāvasena kāyaduccaritasamaṅgītiādi vuttaṃ.

これについて次のような話がある――伝え聞くところによれば、ソーナギリ(黄金山)の麓のアチェラ僧坊にソーナ長老という名の説法者がいたが、その父は犬を使って生計を立てていた(猟師をしていた)。長老は彼を制止しながらも自制に置くことができず、「老いぼれが滅びてはならない」と、年老いた時に本人の意志に反して出家させた。その父が病床に伏したとき、地獄が現れ、ソーナギリの麓から巨大な犬たちがやって来て食らいつこうとするかのように取り囲んだ。彼は大いなる恐怖に怯え、「ソーナよ、息子よ、追い払ってくれ。ソーナよ、息子よ、追い払ってくれ」と言った。「大長老(父君)よ、何事ですか」「息子よ、見えないのか」と、その出来事を告げた。ソーナ長老は「私のような者の父親がどうして地獄に生まれることがあろうか。私が彼の拠り所となろう」と考え、沙弥たちに様々な花を持って来させ、仏塔の庭や菩提樹の庭で床を敷く供養や座所の供養を行わせ、父を寝床ごと仏塔の庭へ運ばせ、寝床の上に座らせて、「大長老よ、この供養はあなたのために行われました。『世尊よ、これは私の貧しき者の捧げ物です』と言って世尊を礼拝し、心を澄ませなさい」と言った。その大長老は供養を見て、言われた通りにして心を澄ませた。すると即座に彼に天界が現れ、歓喜園(ナンディナ林)、斑鳩林(チッタラター林)、雑色林(ミッサカ林)、麁悪林(パールサカ林)の宮殿や踊り子たちが取り囲んで立っているかのようになった。彼は「ソーナよ、どきなさい、どきなさい」と言った。「長老よ、これは何ですか」「息子よ、お前の母たち(天女たち)がやって来るのだ」と。長老は「大長老に天界が現れたのだ」と考えた。このように顕現の具備は変動するものと知るべきである。これらの具備の中で、ここでは造作・思・業の具備の力によって「身の悪行を具備した者」などと説かれたのである。

132. Evaṃ vutte āyasmā ānandoti ‘‘evaṃ bhagavatā imasmiṃ sutte vutte thero ādito paṭṭhāya sabbasuttaṃ samannāharitvā evaṃ sassirikaṃ katvā desitasuttassa nāma bhagavatā nāmaṃ na gahitaṃ. Handassa nāmaṃ gaṇhāpessāmī’’ti cintetvā bhagavantaṃ etadavoca.

132. 「このように説かれたとき、尊者阿難は」とは、「このように世尊によってこの経が説かれたとき、長老は最初から経全体を思い起こし、このように見事に説かれた経の名称を世尊はまだ挙げられていない。『さあ、これに名称をつけていただこう』」と考えて、世尊にこのように申し上げた。

Tasmā tiha tvantiādīsu ayaṃ atthayojanā –

「それゆえに汝は」などの句において、以下のような意味の結合がある――

Ānanda, yasmā imasmiṃ dhammapariyāye ‘‘aṭṭhārasa kho imā, ānanda, dhātuyo, cha imā, ānanda, dhātuyo’’ti evaṃ bahudhātuyo vibhattā, tasmā tiha tvaṃ imaṃ dhammapariyāyaṃ bahudhātukotipi naṃ dhārehi. Yasmā panettha dhātuāyatanapaṭiccasamuppādaṭṭhānāṭṭhānavasena cattāro parivaṭṭā kathitā, tasmā catuparivaṭṭotipi naṃ dhārehi. Yasmā ca ādāsaṃ olokentassa mukhanimittaṃ viya imaṃ dhammapariyāyaṃ olokentassa ete dhātuādayo atthā pākaṭā honti, tasmā dhammādāsotipi naṃ dhārehi. Yasmā ca yathā nāma parasenamaddanā yodhā saṅgāmatūriyaṃ paggahetvā parasenaṃ pavisitvā sapatte madditvā attano jayaṃ gaṇhanti, evameva kilesasenamaddanā yogino idha vuttavasena vipassanaṃ paggahetvā kilese madditvā attano arahattajayaṃ gaṇhanti, tasmā amatadundubhītipi naṃ dhārehi. Yasmā ca yathā saṅgāmayodhā pañcāvudhaṃ gahetvā parasenaṃ viddhaṃsetvā jayaṃ gaṇhanti, evaṃ yoginopi idha vuttaṃ vipassanāvudhaṃ gahetvā kilesasenaṃ viddhaṃsetvā arahattajayaṃ gaṇhanti. Tasmā anuttaro saṅgāmavijayotipi naṃ dhārehīti.

「アーナンダよ、この法門において『アーナンダよ、実にこれら十八の界がある。アーナンダよ、これら六つの界がある』と、このように多くの界が分別されたがゆえに、それゆえに汝はこの法門を『多界経(多界)』としても保持せよ。またここにおいて、界、処、縁起、処非処(是処非処)の観点から四つの転回が語られたがゆえに、『四転経』としても保持せよ。また鏡を見る者に顔の姿(鏡像)が明瞭になるように、この法門を考察する者にこれら界などの意味が明確になるがゆえに、『法鏡経』としても保持せよ。また敵軍を打ち破る戦士たちが戦の太鼓を打ち鳴らして敵軍に突入し、敵を粉砕して自らの勝利を収めるように、まさにそのように煩悩の軍勢を打ち破る修行者(瑜伽行者)たちがここで説かれた方法によってヴィパッサナー(洞察)を高掲し、煩悩を粉砕して自らの阿羅漢果の勝利を収めるがゆえに、『不死の鼓経』としても保持せよ。また戦士たちが五種の武器を手にして敵軍を撃破し勝利を収めるように、そのように修行者たちもここで説かれたヴィパッサナーの武器を手にして煩悩の軍勢を撃破し、阿羅漢果の勝利を収めるがゆえに、『無上の戦勝経』としても保持せよ」と。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

破障(パパンチャ・スーダニー)中部註解において

Bahudhātukasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

多界経の注釈は終了した。

6. Isigilisuttavaṇṇanā

6. 仙呑経の注釈

133. Evaṃ me sutanti isigilisuttaṃ. Tattha aññāva samaññā ahosīti isigilissa isigilīti samaññāya uppannakāle vebhāro na vebhāroti paññāyittha, aññāyevassa samaññā ahosi. Aññā paññattīti idaṃ purimapadasseva vevacanaṃ. Sesesupi eseva nayo.

133. 「このように私は聞いた」とは仙呑経(イシギリ経)である。その中で「異なった呼称があった」とは、イシギリに「イシギリ(仙呑)」という名称が生じたとき、ヴェーバーラ山は「ヴェーバーラ山」とは知られておらず、それにはまったく別の名称があったということである。「異なった施設(概念規定)があった」とは、これは前の言葉の同義語である。残りの山々についても同様のやり方である。

Tadā kira bhagavā sāyanhasamaye samāpattito vuṭṭhāya gandhakuṭito nikkhamitvā yasmiṃ ṭhāne nisinnānaṃ pañca pabbatā paññāyanti, tattha bhikkhusaṅghaparivuto nisīditvā ime pañca pabbate paṭipāṭiyā ācikkhi. Tattha na bhagavato pabbatehi attho atthi, iti imesu pana pabbatesu paṭipāṭiyā kathiyamānesu isigilissa isigilibhāvo kathetabbo hoti. Tasmiṃ kathiyamāne padumavatiyā puttānaṃ pañcasatānaṃ paccekabuddhānaṃ nāmāni ceva padumavatiyā ca patthanā kathetabbā bhavissatīti bhagavā imaṃ pañca pabbatapaṭipāṭiṃ ācikkhi.

伝え聞くところによれば、そのとき世尊は夕刻に等至(瞑想)から立ち上がり、香房から出て、座っている人々に五つの山が見える場所に比丘僧伽に囲まれて座り、これら五つの山を順序正しく説明された。そこにおいて世尊にとって山々に特別な用件があるわけではないが、これらの山々が順序正しく語られる中で、イシギリの「仙呑(仙人を呑み込む山)」たる所以が語られるべきであった。それが語られる際に、パドゥマヴァティーの子たちである五百人の辟支仏(独覚)たちの名とパドゥマヴァティーの誓願が語られることになるであろうと、世尊はこの五つの山の順序を説明されたのである。

Pavisantā dissanti paviṭṭhā na dissantīti yathāphāsukaṭṭhāne piṇḍāya caritvā katabhattakiccā āgantvā cetiyagabbhe yamakamahādvāraṃ vivarantā viya taṃ pabbataṃ dvedhā katvā anto pavisitvā rattiṭṭhānadivāṭṭhānāni māpetvā tattha vasiṃsu, tasmā evamāha. Ime isīti ime paccekabuddhaisī.

「入っていくのは見えるが、入った後は見えない」とは、心地よい場所で托鉢を行って食事の務めを終えて戻り、仏塔の胎内において双子の巨大な扉を開くかのようにその山を二つに割り、内部に入って夜の居所や昼の居所を創出してそこに住まわれた。それゆえこのように仰せられたのである。「これら仙人たちは」とは、これら独覚の仙人たちのことである。

Kadā pana te tattha vasiṃsu? Atīte kira anuppanne tathāgate bārāṇasiṃ upanissāya ekasmiṃ gāmake ekā kuladhītā khettaṃ rakkhamānā ekassa paccekabuddhassa pañcahi lājāsatehi saddhiṃ ekaṃ padumapupphaṃ datvā pañca puttasatāni patthesi. Tasmiṃyeva ca khaṇe pañcasatā migaluddakā madhuramaṃsaṃ datvā ‘‘etissā puttā bhaveyyāmā’’ti patthayiṃsu. Sā yāvatāyukaṃ ṭhatvā devaloke nibbattā, tato cutā jātassare padumagabbhe nibbatti. Tameko tāpaso disvā paṭijaggi, tassā vicarantiyāva pāduddhāre pāduddhāre bhūmito padumāni uṭṭhahanti. Eko vanacarako disvā bārāṇasirañño ārocesi. Rājā naṃ āharāpetvā aggamahesiṃ akāsi, tassā gabbho saṇṭhāsi. Mahāpadumakumāro mātukucchiyaṃ vasi, sesā gabbhamalaṃ nissā nibbattā. Vayappattā uyyāne padumassare kīḷantā ekekasmiṃ padume nisīditvā khayavayaṃ paṭṭhapetvā paccekabodhiñāṇaṃ nibbattayiṃsu. Ayaṃ tesaṃ byākaraṇagāthā ahosi –

では、彼らはいつそこに住んでいたのか。過去の世、如来が出現していなかった頃、ワーラーナシーに依拠したある村で、一人の良家の娘が畑を見張りながら、一人の独覚に五百粒の炒り米とともに一本の蓮華を施して、五百人の息子を願った。まさにその瞬間、五百人の鹿の狩人たちが甘い肉を施して「この女の息子とならんことを」と願った。彼女は寿命の限り生きて天界に生まれ、そこから没して自然の池の蓮華の胎内に生まれた。ある苦行者が彼女を見て養育したが、彼女が歩くたび、足を踏み出すごとに大地から蓮華が立ち昇った。一人の野守がこれを見てワーラーナシー王に報告した。王は彼女を連れて来させて第一王妃とし、彼女は身ごもった。マハーパドゥマ王子は母の胎内に宿り、残りの者たちは胎盤の汚れに付着して生まれた。彼らは成長して庭園の蓮池で遊びながら、一つひとつの蓮華の上に座り、生滅(無常)を確立して独覚の菩提智を生じさせた。彼らの確証の偈は以下の通りであった――

‘‘Saroruhaṃ padumapalāsapattajaṃ, supupphitaṃ bhamaragaṇānuciṇṇaṃ;

「蓮華の花弁と葉より生じ、見事に咲き誇り蜂の群れが集うこの池の蓮華が、

Aniccatāyupagataṃ viditvā, eko care khaggavisāṇakappo’’ti.

無常へと至ったのを見て、犀の角のようにただ一人歩め」と。

Tasmiṃ kāle te tattha vasiṃsu, tadā cassa pabbatassa isigilīti samaññā udapādi.

その時代に彼らはそこに住んでいたのであり、そのときこの山に「イシギリ(仙呑)」という名称が生じたのである。

135. Ye sattasārāti ariṭṭho upariṭṭho tagarasikhī yasassī sudassano piyadassī gandhāro piṇḍolo upāsabho nīto tatho sutavā bhāvitattoti terasannaṃ paccekabuddhānaṃ nāmāni vatvā idāni tesañca aññesañca gāthābandhena nāmāni ācikkhanto ye sattasārātiādimāha. Tattha sattasārāti sattānaṃ sārabhūtā. Anīghāti niddukkhā. Nirāsāti nittaṇhā.

135. 「生類の本質たる者たち」とは、アリッタ、ウパリッタ、タガラシキン、ヤサッシン、スダッサナ、ピヤダッシン、ガンダハラ、ピンドーラ、ウパーサバ、ニータ、タタ、スタヴァント、バーヴィタッタという十三人の独覚の名を挙げて、今や彼らや他の者たちの名を詩節(偈頌)の構成によって示しながら「生類の本質たる者たち」などと仰せられた。そこにおいて「生類の本質たる者たち」とは、生類たちの真髄となった者たちである。「苦悩なき者たち」とは、苦しみのない者たちである。「希望(渇愛)なき者たち」とは、渇愛のない者たちである。

Dve jālinoti cūḷajāli mahājālīti dve jālināmakā. Santacittoti idampi ekassa nāmameva. Passi jahi upadhidukkhamūlanti ettha passi nāma so paccekabuddho, dukkhassa pana mūlaṃ upadhiṃ jahīti ayamassa thuti. Aparājitotipi ekassa nāmameva.

「二人のジャーリン」とは、チューラジャーリンとマハージャーリンという二人のジャーリンという名をもつ者たちのことである。「静かな心をもつ者(サンタチッタ)」とは、これも一人の名である。「依拠(煩悩)という苦の根を断じたパッシ」とは、ここで「パッシ」とはその独覚の名であり、「苦の根本である依拠(再生の因)を捨て去った」というのは彼への称賛である。「不敗の者(アパラージタ)」というのも一人の名である。

Satthā pavattā sarabhaṅgo lomahaṃso uccaṅgamāyoti ime pañca janā. Asito anāsavo manomayoti imepi tayo janā. Mānacchido ca bandhumāti bandhumā nāma eko, mānassa pana chinnattā mānacchidoti vutto. Tadādhimuttotipi nāmameva.

サッタル、パヴァッタル、サラバンガ、ローマハンサ、ウッチャンガマーヤのこれら五人。アシタ、アナーサヴァ、マノーマヤのこれら三人。「高慢を断じたバンドゥマント」とは、バンドゥマントという名の一人であり、高慢が断じられたことから「高慢を断じた者」と言われる。タダーディムッタというのも名である。

Ketumbharāgo ca mātaṅgo ariyoti ime tayo janā. Athaccutoti atha accuto. Accutagāmabyāmaṅkoti ime dve janā. Khemābhirato ca soratoti ime dveyeva.

ケートゥムバラパ、マータンガ、アリヤのこれら三人。「さてアチュタ」とは、次いでアチュタのことである。アチュタガーマビヤーマンカのこれら二人。ケーマービラタとソーラタのまさにこれら二人。

Sayho anomanikkamoti sayho nāma so buddho, anomavīriyattā pana anomanikkamoti vutto. Ānando nando upanando dvādasāti cattāro ānandā, cattāro nandā cattāro upanandāti evaṃ dvādasa. Bhāradvājo antimadehadhārīti bhāradvājo nāma so buddho. Antimadehadhārīti thuti.

「比類なき勇猛さをもつサイハ」とは、サイハはその仏の名であり、比類なき精進をもつことから「比類なき勇猛さをもつ者」と言われる。「アーナンダ、ナンダ、ウパナンダの十二人」とは、四人のアーナンダ、四人のナンダ、四人のウパナンダのこのように十二人である。「最後の肉体を保持するバーラドヴァージャ」とは、バーラドヴァージャはその仏の名である。「最後の肉体を保持する者」とは称賛である。

Taṇhacchidoti sikharissāyaṃ thuti. Vītarāgoti maṅgalassa thuti. Usabhacchidā jāliniṃ dukkhamūlanti usabho nāma so buddho dukkhamūlabhūtaṃ jāliniṃ acchidāti attho. Santaṃ padaṃ ajjhagamopanītoti upanīto nāma so buddho santaṃ padaṃ ajjhagamā. Vītarāgotipi ekassa nāmameva. Suvimuttacittoti ayaṃ kaṇhassa thuti.

「渇愛を断じた者」とはシカリンへの称賛である。「離貪の者」とはマンガラへの称賛である。「ウサバは苦の根たる網(渇愛)を断ち」とは、ウサバという名のその仏が苦の根本となった網を断ったという意味である。「寂静の境地に達したウパニータ」とは、ウパニータという名のその仏が寂静の境地に達したということである。「離貪の者(ヴィータラーガ)」というのも一人の名である。「よく解脱した心をもつ者」とはカンハへの称賛である。

Ete ca aññe cāti ete pāḷiyaṃ āgatā ca pāḷiyaṃ anāgatā aññe ca etesaṃ ekanāmakāyeva. Imesu hi pañcasu paccekabuddhasatesu dvepi tayopi dasapi dvādasapi ānandādayo viya ekanāmakā ahesuṃ. Iti pāḷiyaṃ āgatanāmeheva sabbesaṃ nāmāni vuttāni hontīti ito paraṃ visuṃ visuṃ avatvā ‘‘ete ca aññe cā’’ti āha. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

「これらおよび他の者たち」とは、これら聖典(パーリ)に説かれた者たちと、聖典に説かれていない他の者たちで彼らと同名であった者たちのことである。実にこれら五百人の独覚たちの中には、アーナンダなどのように二人、三人、十人、十二人も同名であった者たちがいた。このように聖典に説かれた名前によってすべての者たちの名前が説かれたことになるため、これ以降は別々に言わずに「これらおよび他の者たち」と言われたのである。残りはすべての箇所において平易である。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

破障(パパンチャ・スーダニー)中部註解において

Isigilisuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

仙呑経の注釈は終了した。

7. Mahācattārīsakasuttavaṇṇanā

7. 大四十経の注釈

136. Evaṃ me sutanti mahācattārīsakasuttaṃ. Tattha ariyanti niddosaṃ lokuttaraṃ, niddosañhi ‘‘ariya’’nti vuccati. Sammāsamādhinti maggasamādhiṃ. Saupanisanti sapaccayaṃ. Saparikkhāranti saparivāraṃ.

136. 「このように私は聞いた」とは大四十経である。そこにおいて「聖なる」とは、無過失の出世間(の法)のことである。実に無過失のものを「聖なる」と呼ぶからである。「正定」とは、道(聖道)の三昧のことである。「拠り所を伴う」とは、条件(助縁)を伴うということである。「資具を伴う」とは、眷属(従属するもの)を伴うということである。

Parikkhatāti parivāritā. Sammādiṭṭhi pubbaṅgamā hotīti dvidhā sammādiṭṭhi pubbaṅgamā hoti purecārikā vipassanāsammādiṭṭhi ca maggasammādiṭṭhi ca. Vipassanāsammādiṭṭhi tebhūmakasaṅkhāre aniccādivasena parivīmaṃsati; maggasammādiṭṭhi pana parivīmaṃsanapariyosāne bhūmiladdhaṃ vaṭṭaṃ samugghāṭayamānā vūpasamayamānā sītudakaghaṭasahassaṃ matthake āsiñcamānā viya uppajjati. Yathā hi khettaṃ kurumāno kassako paṭhamaṃ araññe rukkhe chindati, pacchā aggiṃ deti, so aggi paṭhamaṃ chinne rukkhe anavasese jhāpeti, evameva vipassanāsammādiṭṭhi paṭhamaṃ aniccādivasena saṅkhāre vīmaṃsati, maggasammādiṭṭhi tāya vīmaṃsanatthaṃ saṅkhāre puna appavattivasena samugghāṭayamānā uppajjati, sā duvidhāpi idha adhippetā.

「取り囲まれた」とは、囲繞されたということである。「正見が先駆となる」とは、正見が先行して先導者となることには、ヴィパッサナー(洞察)の正見と道(聖道)の正見という二種類がある。ヴィパッサナーの正見は三界の諸行(すべての形成されたもの)を無常などの観点から徹底的に考察する。一方、道の正見は徹底的な考察の終極において、領域を得ていた輪廻を根絶し寂静ならしめ、千個の冷水壺を頭上に注ぎかけるかのように生じる。実に、畑を作る農夫がまず森林の木々を伐採し、後に火をつけると、その火が先に伐採された木々を残らず焼き尽くすように、まさにそのようにヴィパッサナーの正見がまず無常などの観点から諸行を考察し、道の正見はその考察のために諸行を再び生じさせないように根絶しながら生じるのである。この二種類がここでは意図されている。

Micchādiṭṭhīti pajānātīti micchādiṭṭhiṃ aniccaṃ dukkhaṃ anattāti lakkhaṇapaṭivedhena ārammaṇato pajānāti, sammādiṭṭhiṃ kiccato asammohato pajānāti. Sāssa hoti sammādiṭṭhīti sā evaṃ pajānanā assa sammādiṭṭhi nāma hoti.

「邪見であると了知する」とは、邪見を無常・苦・無我であるという特徴の通達によって対象(所縁)の面から了知し、正見を作用(働き)と無迷妄の面から了知する。「彼にその正見がある」とは、彼のそのような了知が正見と呼ばれるのである。

Dvāyaṃ vadāmīti dvayaṃ vadāmi, duvidhakoṭṭhāsaṃ vadāmīti attho. Puññabhāgiyāti puññakoṭṭhāsabhūtā. Upadhivepakkāti upadhisaṅkhātassa vipākassa dāyikā.

「二種を説く」とは、二つのものを説く、二種類の部分を説くという意味である。「福徳の部類に属する」とは、福徳の区分となったということである。「依拠の異熟をもたらす」とは、生存の依拠と呼ばれる異熟を与えるということである。

Paññā paññindriyantiādīsu vibhajitvā vibhajitvā amatadvāraṃ paññapeti dassetīti paññā. Tasmiṃ atthe indattaṃ karotīti paññindriyaṃ. Avijjāya na kampatīti paññābalaṃ. Bojjhaṅgappattā hutvā catusaccadhamme vicinātīti dhammavicayasambojjhaṅgo. Maggasampattiyā pasaṭṭhā sobhanā diṭṭhīti sammādiṭṭhi. Ariyamaggassa aṅganti maggaṅgaṃ. Soti so bhikkhu. Pahānāyāti pajahanatthāya. Upasampadāyāti paṭilābhatthāya. Sammāvāyāmoti niyyāniko kusalavāyāmo. Satoti satiyā samannāgato hutvā. Anuparidhāvanti anuparivattantīti sahajātā ca purejātā ca hutvā parivārenti. Ettha hi sammāvāyāmo ca sammāsati ca lokuttarasammādiṭṭhiṃ sahajātā parivārenti rājānaṃ viya ekarathe ṭhitā asiggāhachattaggāhā. Vipassanāsammādiṭṭhi pana purejātā hutvā parivāreti rathassa purato pattikādayo viya. Dutiyapabbato paṭṭhāya pana sammāsaṅkappādīnaṃ tayopi sahajātaparivārāva hontīti veditabbā.

「慧、慧根」などの句において、分別して分別して不死の門を施設し(明らかにし)示すがゆえに「慧」である。その意味において支配(主導権)をなすがゆえに「慧根」である。無明によって動揺しないがゆえに「慧力」である。覚支に達して四聖諦の法を弁別・選択するがゆえに「択法覚支」である。道の成就によって賞賛され、麗しい見解であるがゆえに「正見」である。聖道の構成要素であるがゆえに「道支」である。「彼は」とは、その比丘は。「断滅のために」とは、捨断のために。「具足のために」とは、獲得のために。「正精進」とは、解脱をもたらす善なる精進である。「念を保ち」とは、正念を具足して。「伴走し随転する」とは、倶生(同時に生じるもの)となり前生(先に生じるもの)となって取り囲むということである。実にここにおいて正精進と正念は、出世間の正見を倶生として取り囲むのであり、それはあたかも同一の戦車に乗る剣持ちや傘持ちの従者のようである。一方、ヴィパッサナーの正見は前生となって取り囲むのであり、戦車の前にいる歩兵などのようである。しかし第二の支分(正思惟)以降については、正思惟などの(他の道支にとって)三者(正見・正精進・正念)はいずれも倶生の眷属となると知るべきである。

137. Micchāsaṅkappoti pajānātīti micchāsaṅkappaṃ aniccaṃ dukkhaṃ anattāti lakkhaṇapaṭivedhena ārammaṇato pajānāti sammāsaṅkappaṃ kiccato asammohato pajānāti. Ito aparesu sammāvācādīsupi evameva yojanā veditabbā. Kāmasaṅkappādayo dvedhāvitakkasutte (ma. ni. 1.206) vuttāyeva.

137. 「邪思惟であると了知する」とは、邪思惟を無常・苦・無我であるという特徴の通達によって対象の面から了知し、正思惟を作用と無迷妄の面から了知する。これ以降の正語などにおいても全く同様の解釈が知られるべきである。欲思惟などは『二種尋経』(中部第19経)においてすでに説かれている。

Takkotiādīsu takkanavasena takko. Sveva ca upasaggena padaṃ vaḍḍhetvā vitakkoti vutto, sveva saṅkappanavasena saṅkappo. Ekaggo hutvā ārammaṇe appetīti appanā. Upasaggena pana padaṃ vaḍḍhetvā byappanāti vuttaṃ. Cetaso abhiniropanāti cittassa abhiniropanā. Vitakkasmiñhi sati vitakko ārammaṇe cittaṃ abhiniropeti vitakke pana asati attanoyeva dhammatāya cittaṃ ārammaṇaṃ abhiruhati jātisampanno abhiññātapuriso viya rājagehaṃ. Anabhiññātassa hi paṭihārena vā dovārikena vā attho hoti, abhiññātaṃ jātisampannaṃ sabbe rājarājamahāmattā jānantīti attanova dhammatāya nikkhamati ceva pavisati ca, evaṃsampadamidaṃ veditabbaṃ. Vācaṃ saṅkharotīti vacīsaṅkhāro. Ettha ca lokiyavitakko vācaṃ saṅkharoti, na lokuttaro. Kiñcāpi na saṅkharoti, vacīsaṅkhārotveva ca panassa nāmaṃ hoti. Sammāsaṅkappaṃ anuparidhāvantīti lokuttarasammāsaṅkappaṃ parivārenti. Ettha ca tayopi nekkhammasaṅkappādayo pubbabhāge nānācittesu labbhanti, maggakkhaṇe pana tiṇṇampi kāmasaṅkappādīnañca padacchedaṃ samugghātaṃ karonto maggaṅgaṃ pūrayamāno ekova sammāsaṅkappo uppajjitvā nekkhammasaṅkappādivasena tīṇi nāmāni labhati. Parato sammāvācādīsupi eseva nayo.

「思考」などの句において、思考する作用の観点から「思考(タッカ)」である。まさにそれ自体の語に接頭辞を付して言葉を拡張したことで「尋(ヴィタッカ)」と言われ、まさにそれ自体の思惟する作用の観点から「思惟(サンカッパ)」である。専一となって対象(所縁)に向けるがゆえに「安立(アッパナー)」である。接頭辞によって言葉を拡張して「極安立(ヴィヤッパナー)」と言われる。「心の専注」とは、心の専注(心を対象へ押し上げること)である。実に尋があるときには、尋が心を対象へと専注させる(向けさせる)が、尋がないときには心は自らの法性(自然の働き)によって対象に登るのである。それはあたかも名門の出身で広く知られた人物が王宮に入るようなものである。実に無名な者には門衛や扉番が必要であるが、名声があり名門出身の人物はすべての王や大臣たちが知っているため、自らの法性によって自由に出入りするようなものであり、このように成就したものと知るべきである。「言葉を形成する」がゆえに「口行(語行)」である。そしてここにおいて世間の尋が言葉を形成するのであって、出世間の尋ではない。たとえ形成しないとしても、それには「語行」という名称のみがある。「正思惟に伴走する」とは、出世間の正思惟を取り囲むということである。そしてここにおいて、出離の思惟などの三者も前段階においては別々の心において得られるが、道の瞬間においては三つの欲思惟などの足場を断ち根絶し、道支を満たしながら、ただ一つの正思惟が生じて出離の思惟などの観点から三つの名称を得るのである。以降の正語などにおいてもこの方法が適用される。

138. Musāvādā veramaṇītiādīsu viratipi cetanāpi vaṭṭati. Āratītiādīsu vacīduccaritehi ārakā ramatīti ārati. Vinā tehi ramatīti virati. Tato tato paṭinivattāva hutvā tehi vinā ramatīti paṭivirati. Upasaggavasena vā padaṃ vaḍḍhitaṃ, sabbamidaṃ oramanabhāvasseva adhivacanaṃ. Veraṃ maṇati vināsetīti veramaṇi. Idampi oramanasseva vevacanaṃ.

138. 「妄語からの離止(musāvādā veramaṇī)」などの語句において、離止(virati)も意志(cetanā)も当てはまる。「離止(ārati)」などの語句において、口の悪行から遠く離れて楽しむゆえに「ārati」である。それらを離れて楽しむゆえに「virati」である。それらからそれぞれ退転して、それらを離れて楽しむゆえに「paṭivirati」である。あるいは接頭辞の力によって語が増大したものであり、これらはすべて「止めることの状態」の同義語である。「怨敵(veraṃ)を砕く(maṇati)、滅ぼす」ゆえに「veramaṇi」である。これもまた止めることの同義語にほかならない。

139. Pāṇātipātā veramaṇītiādīsupi cetanā viratīti ubhayampi vaṭṭatiyeva.

139. 「殺生からの離止(pāṇātipātā veramaṇī)」などの語句においても、意志と離止の両方がまさに当てはまる。

140. Kuhanātiādīsu tividhena kuhanavatthunā lokaṃ etāya kuhayanti vimhāpayantīti kuhanā. Lābhasakkāratthikā hutvā etāya lapantīti lapanā. Nimittaṃ sīlametesanti nemittikā, tesaṃ bhāvo nemittikatā. Nippeso sīlametesanti nippesikā, tesaṃ bhāvo nippesikatā. Lābhena lābhaṃ nijigīsanti magganti pariyesantīti lābhena lābhaṃ nijigīsanā, tesaṃ bhāvo lābhena lābhaṃ nijigīsanatā. Ayamettha saṅkhepo, vitthārena panetā kuhanādikā visuddhimagge sīlaniddeseyeva pāḷiñca aṭṭhakathañca āharitvā pakāsitā. Micchāājīvassa pahānāyāti ettha na kevalaṃ pāḷiyaṃ āgatova micchāājīvo, ājīvahetu pana pavattitā pāṇātipātādayo sattakammapathacetanāpi micchāājīvova. Tāsaṃyeva sattannaṃ cetanānaṃ padapacchedaṃ samugghātaṃ kurumānaṃ maggaṅgaṃ pūrayamānā uppannā virati sammāājīvo nāma.

140. 「詐称(kuhanā)」などの語句において、三種の詐称の事由によって世人をこれによって欺き、驚嘆させるゆえに「詐称」である。利養や敬愛を欲して、これによっておもねり語るゆえに「甘言(lapanā)」である。相(兆候)をならいとする者たちを「nemittikā」といい、彼らのあり方を「示相(nemittikatā)」という。圧迫をならいとする者たちを「nippesikā」といい、彼らのあり方を「脅迫(nippesikatā)」という。利養によって利養を熱望し、求め、探索するゆえに「利によって利を熱望すること(lābhena lābhaṃ nijigīsanā)」といい、彼らのあり方を「利によって利を求めること(lābhena lābhaṃ nijigīsanatā)」という。これがここでの要約である。しかし詳細には、これらの詐称などは清浄道論の戒釈において、経と義注を引いて明らかにされている。「邪命を捨断するために」という点において、ここではただ経文に説かれた邪命だけではなく、生活(命)のために起こされた殺生などの七つの業道たる意志もまた邪命にほかならない。まさにそれら七つの意志を断ち切り、根絶し、道支を満たしながら生じた離止を「正命」と名づける。

141. Sammādiṭṭhissāti maggasammādiṭṭhiyaṃ ṭhitassa puggalassa. Sammāsaṅkappo pahotīti maggasammāsaṅkappo pahoti, phalasammādiṭṭhissapi phalasammāsaṅkappo pahotīti evaṃ sabbapadesu attho veditabbo. Sammāñāṇassa sammāvimuttīti ettha pana maggasammāsamādhimhi ṭhitassa maggapaccavekkhaṇaṃ sammāñāṇaṃ pahoti, phalasammāsamādhimhi ṭhitassa phalapaccavekkhaṇaṃ sammāñāṇaṃ pahoti. Maggapaccavekkhaṇasammāñāṇe ca ṭhitassa maggasammāvimutti pahoti, phalapaccavekkhaṇasammāñāṇe ṭhitassa phalasammāvimutti pahotīti attho. Ettha ca ṭhapetvā aṭṭha phalaṅgāni sammāñāṇaṃ paccavekkhaṇaṃ katvā sammāvimuttiṃ phalaṃ kātuṃ vaṭṭatīti vuttaṃ.

141. 「正見のある者に」とは、道の正見に住する人に。「正思惟が生じる」とは、道の正思惟が生じるのであり、果の正見のある者にも果の正思惟が生じる、とこのようにすべての語句において意味が理解されるべきである。「正智のある者に正解脱が」という点において、道の正定に住する者には道の観察たる正智が生じ、果の正定に住する者には果の観察たる正智が生じる。そして道の観察たる正智に住する者には道の正解脱が生じ、果の観察たる正智に住する者には果の正解脱が生じる、という意味である。そしてここでは、八つの果支を置いて、正智を観察とし、正解脱を果とすることが適切である、と説かれている。

142. Sammādiṭṭhissa, bhikkhave, micchādiṭṭhi nijjiṇṇā hotītiādīsu avasesanikāyabhāṇakā phalaṃ kathitanti vadanti, majjhimabhāṇakā pana dasannaṃ nijjaravatthūnaṃ āgataṭṭhāne maggo kathitoti vadanti. Tattha dassanaṭṭhena sammādiṭṭhi veditabbā, viditakaraṇaṭṭhena sammāñāṇaṃ, tadadhimuttaṭṭhena sammāvimutti.

142. 「諸比丘よ、正見のある者には邪見が滅尽される」などの語句において、残りの部派の誦者(他誦者)たちは果が説かれたと言うが、中部誦者たちは十の滅尽の根拠が説かれた箇所において道が説かれたと言う。そこにおいて、見ることの義によって正見が理解されるべきであり、知らしめることの義によって正智が、それに傾注することの義によって正解脱が理解されるべきである。

Vīsati kusalapakkhāti sammādiṭṭhiādayo dasa, ‘‘sammādiṭṭhipaccayā ca aneke kusalā dhammā’’tiādinā nayena vuttā dasāti evaṃ vīsati kusalapakkhā honti. Vīsati akusalapakkhāti ‘‘micchādiṭṭhi nijjiṇṇā hotī’’tiādinā nayena vuttā micchādiṭṭhiādayo dasa, ‘‘ye ca micchādiṭṭhipaccayā aneke pāpakā’’tiādinā vuttā dasa cāti evaṃ vīsati akusalapakkhā veditabbā. Mahācattārīsakoti mahāvipākadānena mahantānaṃ kusalapakkhikānañceva akusalapakkhikānañca cattārīsāya dhammānaṃ pakāsitattā mahācattārīsakoti.

「二十の善の側」とは、正見などの十と、「正見を縁として多くの善の諸法が」などの方法によって説かれた十であり、このように二十の善の側となる。「二十の不善の側」とは、「邪見が滅尽される」などの方法によって説かれた邪見などの十と、「邪見を縁として生じる多くの悪しき」などによって説かれた十であり、このように二十の不善の側が理解されるべきである。「大四十(法門)」とは、大いなる異熟を与えることによって偉大である善の側の法と不善の側の法の四十の法が明らかにされていることから、「大四十」という。

Imasmiñca pana sutte pañca sammādiṭṭhiyo kathitā vipassanāsammādiṭṭhi kammassakatāsammādiṭṭhi maggasammādiṭṭhi phalasammādiṭṭhi paccavekkhaṇāsammādiṭṭhīti. Tattha ‘‘micchādiṭṭhiṃ micchādiṭṭhīti pajānātī’’tiādinā nayena vuttā vipassanāsammādiṭṭhi nāma. ‘‘Atthi dinna’’ntiādinā nayena vuttā kammassakatāsammādiṭṭhi nāma. ‘‘Sammādiṭṭhissa, bhikkhave, sammāsaṅkappo pahotī’’ti ettha pana maggasammādiṭṭhi phalasammādiṭṭhīti dvepi kathitā. ‘‘Sammāñāṇaṃ pahotī’’ti. Ettha pana paccavekkhaṇāsammādiṭṭhi kathitāti veditabbā.

そしてこの経において、毘鉢舎那の正見、業所属性の正見、道の正見、果の正見、観察の正見という五つの正見が説かれている。そこにおいて、「邪見を邪見であると知る」などの方法によって説かれたものは、毘鉢舎那の正見と名づけられる。「施しはある」などの方法によって説かれたものは、業所属性の正見と名づけられる。「諸比丘よ、正見のある者には正思惟が生じる」という点においては、道の正見と果の正見の両方が説かれている。「正智が生じる」という点においては、観察の正見が説かれていると理解されるべきである。

143. Sammādiṭṭhiṃ ce bhavaṃ garahatīti micchādiṭṭhi nāmāyaṃ sobhanāti vadantopi sammādiṭṭhi nāmāyaṃ na sobhanāti vadantopi sammādiṭṭhiṃ garahati nāma. Okkalāti okkalajanapadavāsino. Vassabhaññāti vasso ca bhañño cāti dve janā. Ahetuvādāti natthi hetu natthi paccayo sattānaṃ visuddhiyāti evamādivādino. Akiriyavādāti karoto na karīyati pāpanti evaṃ kiriyapaṭikkhepavādino. Natthikavādāti natthi dinnantiādivādino. Te imesu tīsupi dassanesu okkantaniyāmā ahesuṃ. Kathaṃ panetesu niyāmo hotīti. Yo hi evarūpaṃ laddhiṃ gahetvā rattiṭṭhānadivāṭṭhāne nisinno sajjhāyati vīmaṃsati, tassa ‘‘natthi hetu natthi paccayo karoto na karīyati pāpaṃ, natthi dinnaṃ, kāyassa bhedā ucchijjatī’’ti tasmiṃ ārammaṇe micchāsati santiṭṭhati, cittaṃ ekaggaṃ hoti, javanāni javanti. Paṭhamajavane satekiccho hoti, tathā dutiyādīsu. Sattame buddhānampi atekiccho anivattī ariṭṭhakaṇḍakasadiso hoti.

143. 「もし尊者が正見を非難するならば」とは、「邪見というこのものは麗しい」と言う者も、「正見というこのものは麗しくない」と言う者も、正見を非難することになる。「オッカラの人々」とは、オッカラ地方の住民たち。「ヴァッサとバアンニャ」とは、ヴァッサとバアンニャという二人の人物。「無因論者」とは、「生類の清浄のために因はなく、縁はない」などと説く者たち。「無作論者」とは、「為す者に悪は為されない」とこのように行為の否定を説く者たち。「虚無論者」とは、「施しはない」などと説く者たち。彼らはこれら三つの見解に決定(無条件の固執)して堕ちた者たちであった。ではどのように彼らに決定が生じるのか。実に、このような邪見を抱いて、夜の座所や昼の座所に座して読誦し、思索する者に、「因はなく縁はない。為す者に悪は為されない。施しはない。身体の崩壊によって断滅する」とその対象において邪念が確立し、心は一境となり、速行が生じる。第一の速行においては治癒可能であり、第二などの速行においても同様である。第七の速行においては諸仏にとっても治癒不能となり、退転することなく、アリッタの木の棘のようになる。

Tattha koci ekaṃ dassanaṃ okkamati, koci dve, koci tīṇipi, niyatamicchādiṭṭhikova hoti, patto saggamaggāvaraṇañceva mokkhamaggāvaraṇañca. Abhabbo tassa attabhāvassa anantaraṃ saggampi gantuṃ, pageva mokkhaṃ, vaṭṭakhāṇu nāmesa satto pathavīgopako, yebhuyyena evarūpassa bhavato vuṭṭhānaṃ natthi. Vassabhaññāpi edisā ahesuṃ. Nindābyārosaupārambhabhayāti attano nindābhayena ghaṭṭanabhayena upavādabhayena cāti attho. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

そこである者は一つの見解に決定し、ある者は二つに、ある者は三つすべてに決定し、まさに決定邪見者となり、天界への道の妨げと解脱への道の妨げの両方に至る。その個体の生涯の直後に天界へ赴くことさえできず、まして解脱など思いもよらない。この生類は輪廻の杭と名づけられ、大地を守る者であり、おおむねこのような者には輪廻からの解脱はない。ヴァッサとバアンニャもこのような者たちであった。「非難・忿怒・批難の恐れから」とは、自己の非難への恐れ、攻撃される恐れ、批難される恐れによって、という意味である。残りの箇所はすべて明白である。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

破邪顕正(パパンチャ・スーダニー)中部経典註釈において

Mahācattārīsakasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

大四十経釈を終わる。

8. Ānāpānassatisuttavaṇṇanā

8. 出入息念経釈

144. Evaṃ me sutanti ānāpānassatisuttaṃ. Tattha aññehi cāti ṭhapetvā pāḷiyaṃ āgate dasa there aññehipi abhiññātehi bahūhi sāvakehi saddhiṃ. Tadā kira mahā bhikkhusaṅgho ahosi aparicchinnagaṇano.

144. 「このように私は聞いた」とは、出入息念経である。そこにおいて「他の者たちとともに」とは、経文に現れる十人の長老を置いて、他の多くの著名な弟子たちとともに、という意味である。その当時、実に数え切れないほどの広大な比丘僧伽が存在していた。

Ovadanti anusāsantīti āmisasaṅgahena dhammasaṅgahena cāti dvīhi saṅgahehi saṅgaṇhitvā kammaṭṭhānovādānusāsanīhi ovadanti ca anusāsanti ca. Te cāti cakāro āgamasandhimattaṃ. Uḷāraṃ pubbenāparaṃ visesaṃ jānantīti sīlaparipūraṇādito pubbavisesato uḷārataraṃ aparaṃ kasiṇaparikammādivisesaṃ jānantīti attho.

「教誡し、訓戒した」とは、物質的利益の摂取と法的利益の摂取という二つの摂取によって摂取し、業処の教誡と訓戒によって教誡し、訓戒した。「彼らはまた」の「また(ca)」という語は、語調を整える接続辞にすぎない。「前より優れた殊勝な境地を知る」とは、戒の充足などの以前の殊勝さよりも、より広大で優れた、遍作などの後なる殊勝な境地を知る、という意味である。

145. Āraddhoti tuṭṭho. Appattassa pattiyāti appattassa arahattassa pāpuṇanatthaṃ. Sesapadadvayepi ayameva attho. Komudiṃ cātumāsininti pacchimakattikacātumāsapuṇṇamaṃ. Sā hi kumudānaṃ atthitāya komudī, catunnaṃ vassikānaṃ māsānaṃ pariyosānattā cātumāsinīti vuccati. Āgamessāmīti udikkhissāmi, ajja apavāretvā yāva sā āgacchati, tāva katthaci agantvā idheva vasissāmīti attho. Iti bhikkhūnaṃ pavāraṇasaṅgahaṃ anujānanto evamāha.

145. 「満足した」とは、喜んだ。「未得のものを得るために」とは、未得の阿羅漢果に到達するために。残りの二つの句においてもまさにこの意味である。「四ヶ月の満月のカッティカー月の白百合の夜」とは、最後のカッティカーの四ヶ月の満月の日である。実にそれは白百合(クムダ)が存在することからコームディー(白百合の夜)と呼ばれ、四ヶ月の雨期の終わりであることから四ヶ月の満月の日と呼ばれる。「待つであろう」とは、待望するであろう、今日自恣を行わずにそれが来るまで、どこにも行かずにまさにここに住するであろう、という意味である。このように比丘たちに自恣の延期(自恣摂受)を許諾しながら、このように語られた。

Pavāraṇasaṅgaho nāma ñattidutiyena kammena diyyati kassa panesa diyyati, kassa na diyyatīti. Akārakassa tāva bālaputhujjanassa na diyyati, tathā āraddhavipassakassa ceva ariyasāvakassa ca. Yassa pana samatho vā taruṇo hoti vipassanā vā, tassa diyyati. Bhagavāpi tadā bhikkhūnaṃ cittācāraṃ parivīmaṃsanto samathavipassanānaṃ taruṇabhāvaṃ ñatvā – ‘‘mayi ajja pavārente disāsu vassaṃvuṭṭhā bhikkhū idha osarissanti. Tato ime bhikkhū vuḍḍhatarehi bhikkhūhi senāsane gahite visesaṃ nibbattetuṃ na sakkhissanti. Sacepi cārikaṃ pakkamissāmi, imesaṃ vasanaṭṭhānaṃ dullabhameva bhavissati. Mayi pana apavārente bhikkhūpi imaṃ sāvatthiṃ na osarissanti, ahampi cārikaṃ na pakkamissāmi, evaṃ imesaṃ bhikkhūnaṃ vasanaṭṭhānaṃ apalibuddhaṃ bhavissati. Te attano attano vasanaṭṭhāne phāsu viharantā samathavipassanā thāmajātā katvā visesaṃ nibbattetuṃ sakkhissantī’’ti so taṃdivasaṃ apavāretvā kattikapuṇṇamāyaṃ pavāressāmīti bhikkhūnaṃ pavāraṇasaṅgahaṃ anujāni. Pavāraṇasaṅgahasmiñhi laddhe yassa nissayapaṭipannassa ācariyupajjhāyā pakkamanti, sopi ‘‘sace patirūpo nissayadāyako āgamissati, tassa santike nissayaṃ gaṇhissāmī’’ti yāva gimhānaṃ pacchimamāsā vasituṃ labhati. Sacepi saṭṭhivassā bhikkhū āgacchanti, tassa senāsanaṃ gahetuṃ na labhanti. Ayañca pana pavāraṇasaṅgaho ekassa dinnopi sabbesaṃ dinnoyeva hoti.

自恣の延期とは白二羯磨によって与えられる。ではこれは誰に与えられ、誰に与えられないのか。何ら実践を行わない愚かな凡夫には与えられない。同様に、熱心に毘鉢舎那を修する者にも、聖弟子にも与えられない。しかし、止または観がまだ未熟である者に与えられる。世尊もそのとき比丘たちの心のあり方を観察され、止観が未熟であることを知って、「もし私が今日自恣を行えば、四方で安居を終えた比丘たちがここに集まってくるであろう。そうすれば、これらの比丘たちはより年長の比丘たちに宿所を取られて、殊勝な境地を生じさせることができなくなるであろう。もし私が遊行に出発すれば、彼らの住処は得難いものとなるであろう。しかし私が自恣を行わなければ、比丘たちもこのサーヴァッティーに集まることはなく、私も遊行に出発しないであろう。このようにして、これらの比丘たちの住処は妨げられないものとなるであろう。彼らは自分たちの住処で心安らかに住し、止観を強化して殊勝な境地を生じさせることができるであろう」と、その日に自恣を行わず、「カッティカーの満月の日に自恣を行おう」と比丘たちに自恣の延期を許諾された。実に自恣の延期が得られたとき、依止を実践している者でその師や指導僧が出発してしまう場合でも、その者は「もし相応しい依止の与え手が来るなら、その人のもとで依止を受けよう」と、乾期の最後の月まで住む権利を得る。たとえ法臘六十年の比丘たちが来ても、その者の宿所を取ることは許されない。そしてこの自恣の延期は、一人のために与えられたとしても、すべての人に与えられたことになるのである。

Sāvatthiṃ osarantīti bhagavatā pavāraṇasaṅgaho dinnoti sutasutaṭṭhāneyeva yathāsabhāvena ekaṃ māsaṃ vasitvā kattikapuṇṇamāya uposathaṃ katvā osarante sandhāya idaṃ vuttaṃ. Pubbenāparanti idha taruṇasamathavipassanāsu kammaṃ katvā samathavipassanā thāmajātā akaṃsu, ayaṃ pubbe viseso nāma. Tato samāhitena cittena saṅkhāre sammasitvā keci sotāpattiphalaṃ…pe… keci arahattaṃ sacchikariṃsu. Ayaṃ aparo uḷāro viseso nāma.

「サーヴァッティーへと集まった」とは、世尊によって自恣の延期が与えられたと聞いたそれぞれの場所で、自然のままに一ヶ月住し、カッティカーの満月に布薩を行ってから集まってきた者たちを指して、これが説かれた。「前より後へ」とは、ここでは未熟な止観において修行をなし、止観を強化した、これが「前の殊勝さ」と呼ばれる。それから精神統一された心によって諸行を観察し、ある者は預流果を……(略)……ある者は阿羅漢果を現証した。これが「後の広大な殊勝さ」と呼ばれる。

146. Alanti yuttaṃ. Yojanagaṇanānīti ekaṃ yojanaṃ yojanameva, dasapi yojanāni yojanāneva, tato uddhaṃ yojanagaṇanānīti vuccanti. Idha pana yojanasatampi yojanasahassampi adhippetaṃ. Puṭosenāpīti puṭosaṃ vuccati pātheyyaṃ. taṃ pātheyyaṃ gahetvāpi upasaṅkamituṃ yuttamevāti attho. ‘‘Puṭaṃsenā’’tipi pāṭho, tassattho – puṭo aṃse assāti puṭaṃso, tena puṭaṃsena, aṃse pātheyyapuṭaṃ vahantenāpīti vuttaṃ hoti.

146. 「十分である」とは、相応しい。「数由旬」とは、一由旬は一由旬であり、十由旬もまた十由旬であるが、それ以上を「数由旬」という。しかしここでは百由旬も千由旬も意図されている。「旅糧袋を持ってでも」の「puṭosa」とは旅糧のことである。その旅糧を携えてでも近づくのにまさに相応しい、という意味である。「puṭaṃsena」という異読もあり、その意味は――肩(aṃsa)に袋(puṭa)を持つ者を「puṭaṃsa」といい、それによって、肩に旅糧の袋を担いででも、と説かれたことになる。

147. Idāni evarūpehi caraṇehi samannāgatā ettha bhikkhū atthīti dassetuṃ santi, bhikkhavetiādimāha. Tattha catunnaṃ satipaṭṭhānānantiādīni tesaṃ bhikkhūnaṃ abhiniviṭṭhakammaṭṭhānadassanatthaṃ vuttāni. Tattha sattatiṃsa bodhipakkhiyadhammā lokiyalokuttarā kathitā. Tatra hi ye bhikkhū tasmiṃ khaṇe maggaṃ bhāventi, tesaṃ lokuttarā honti. Āraddhavipassakānaṃ lokiyā. Aniccasaññābhāvanānuyoganti ettha saññāsīsena vipassanā kathitā. Yasmā panettha ānāpānakammaṭṭhānavasena abhiniviṭṭhāva bahū bhikkhū, tasmā sesakammaṭṭhānāni saṅkhepena kathetvā ānāpānakammaṭṭhānaṃ vitthārena kathento ānāpānassati, bhikkhavetiādimāha. Idaṃ pana ānāpānakammaṭṭhānaṃ sabbākārena visuddhimagge vitthāritaṃ, tasmā tattha vuttanayenevassa pāḷittho ca bhāvanānayo ca veditabbo.

147. 今や、このような実践を具足した比丘たちがここに存在することを示すために、「諸比丘よ、存在する」などを説かれた。そこにおいて「四念処の」などは、それらの比丘たちが専念している業処を示すために説かれた。そこにおいて三十七道品が世間的・出世間的なものとして説かれている。実にそこにおいて、その刹那に道を修習している比丘たちにとっては出世間的であり、熱心に毘鉢舎那を修する者たちにとっては世間的である。「無常の想の修習の実践」という点において、想を首長として毘鉢舎那が説かれている。しかしここでは出入息の業処によって専念している比丘たちが多かったため、残りの業処を簡潔に説き、出入息の業処を詳細に説くにあたって「諸比丘よ、出入息念は」などを語られた。この出入息の業処はあらゆる様態において清浄道論に詳述されているので、そこで説かれた方法によってその経文の意味と修習の方法が理解されるべきである。

149. Kāyaññataranti pathavīkāyādīsu catūsu kāyesu aññataraṃ vadāmi, vāyo kāyaṃ vadāmīti attho. Atha vā rūpāyatanaṃ…pe… kabaḷīkāro āhāroti pañcavīsati rūpakoṭṭhāsā rūpakāyo nāma. Tesu ānāpānaṃ phoṭṭhabbāyatane saṅgahitattā kāyaññataraṃ hoti, tasmāpi evamāha. Tasmātihāti yasmā catūsu kāyesu aññataraṃ vāyokāyaṃ, pañcavīsatirūpakoṭṭhāse vā rūpakāye aññataraṃ ānāpānaṃ anupassati, tasmā kāye kāyānupassīti attho. Evaṃ sabbattha attho veditabbo. Vedanāññataranti tīsu vedanāsu aññataraṃ, sukhavedanaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Sādhukaṃ manasikāranti pītipaṭisaṃveditādivasena uppannaṃ sundaramanasikāraṃ. Kiṃ pana manasikāro sukhavedanā hotīti. Na hoti, desanāsīsaṃ panetaṃ. Yatheva hi ‘‘aniccasaññābhāvanānuyogamanuyuttā’’ti ettha saññānāmena paññā vuttā, evamidhāpi manasikāranāmena vedanā vuttāti veditabbā. Etasmiṃ catukke paṭhamapade pītisīsena vedanā vuttā, dutiyapade sukhanti sarūpeneva vuttā. Cittasaṅkhārapadadvaye ‘‘saññā ca vedanā ca cetasikā, ete dhammā cittapaṭibaddhā cittasaṅkhārā’’ti (paṭi. ma. 1.174) vacanato ‘‘vitakkavicāre ṭhapetvā sabbepi cittasampayuttakā dhammā cittasaṅkhāre saṅgahitā’’ti vacanato cittasaṅkhāranāmena vedanā vuttā. Taṃ sabbaṃ manasikāranāmena saṅgahetvā idha ‘‘sādhukaṃ manasikāra’’nti āha.

149. 「ある一つの身体」とは、地界の身体などの四つの身体(要素)のうちのいずれかを指して言うのであり、風の身体(風界の集まり)を指して言う、という意味である。あるいは色処から……(略)……段食に至る二十五の色法の一群が色身と呼ばれる。それらのうち出入息は触処に含まれるため、ある一つの身体となるので、そのことからもこのように言われた。「それゆえに」とは、四つの身体のうちのいずれかである風身を、あるいは二十五の色法の一群である色身におけるいずれかの出入息を随観するがゆえに、「身において身を随観する者」という意味である。このようにすべての箇所で意味が理解されるべきである。「ある一つの受」とは、三つの受のうちのいずれかであり、これは楽受を指して説かれた。「よく作意することを」とは、喜を感受することなどによって生じた優れた作意を指す。「では、作意は楽受であるのか」といえば、そうではない。これは説示の主眼である。実に「無常の想の修習の実践に専念し」という点において想の名によって慧が説かれたのと同様に、ここでも作意の名によって受が説かれたと理解されるべきである。この四つの句の組において、第一の句では喜を主眼として受が説かれ、第二の句では楽とそれ自体の形で説かれた。心行の二つの句においては、「想と受という心所、これらの法は心に結びついた心行である」(無礙解道 1.174)という言葉から、「尋と伺を置いて、すべての心相応の法は心行に含まれる」という言葉から、心行の名によって受が説かれている。それらすべてを作意の名によって総括して、ここで「よく作意することを」と語られた。

Evaṃ santepi yasmā esā vedanā ārammaṇaṃ na hoti, tasmā vedanānupassanā na yujjatīti. No na yujjati, satipaṭṭhānavaṇṇanāyampi hi ‘‘taṃtaṃsukhādīnaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā vedanāva vedayati, taṃ pana vedanāpavattiṃ upādāya ‘ahaṃ vedayāmī’ti vohāramattaṃ hotī’’ti vuttaṃ. Apica pītipaṭisaṃvedītiādīnaṃ atthavaṇṇanāyametassa parihāro vuttoyeva. Vuttañhetaṃ visuddhimagge –

このようにあっても、この受は対象ではないがゆえに、受の随観は成り立たないのではないか。成り立たないということはない。実に念処の註釈においても、「それぞれの楽などの対象を対象として受がまさに感受するのであり、その受の生起に基づいて『私が感受する』という世俗の表現にすぎない」と説かれているからである。さらに、「喜を感受し」などの意味の解釈において、これに対する解決はすでに説かれている。実にこれは清浄道論に説かれている――

‘‘Dvīhākārehi pīti paṭisaṃviditā hoti ārammaṇato ca asammohato ca. Kathaṃ ārammaṇato pīti paṭisaṃviditā hoti? Sappītike dve jhāne samāpajjati, tassa samāpattikkhaṇe jhānapaṭilābhena ārammaṇato pīti paṭisaṃviditā hoti ārammaṇassa paṭisaṃviditattā. Kathaṃ asammohato (pīti paṭisaṃviditā hoti)? Sappītike dve jhāne samāpajjitvā vuṭṭhāya jhānasampayuttaṃ pītiṃ khayato vayato sammasati, tassa vipassanākkhaṇe lakkhaṇapaṭivedhā asammohato pīti paṭisaṃviditā hoti. Vuttampi cetaṃ paṭisambhidāyaṃ ‘dīghaṃ assāsavasena cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānato sati upaṭṭhitā hoti, tāya satiyā, tena ñāṇena sā pīti paṭisaṃviditā hotī’ti. Eteneva nayena avasesapadānipi atthato veditabbānī’’ti.

「二つの様態によって喜は感受される。すなわち対象からと、無癡(明瞭な知)からとである。どのように対象から喜が感受されるのか。喜を伴う二つの禅定に入定する。その入定の刹那において、禅定の獲得によって対象から喜が感受される。対象が感受されるからである。どのように無癡から(喜が感受されるのか)。喜を伴う二つの禅定に入定して出定し、禅定に相応する喜を滅尽・変壊の観点から観察する。その毘鉢舎那の刹那において、特徴の通達によって無癡から喜が感受される。無礙解道においても『長く息を吸うことによって心の集中と無散乱を知る者に念が確立し、その念によって、その智によってその喜は感受される』と説かれている。まさにこの方法によって残りの句も意味の上で理解されるべきである」と。

Iti yatheva jhānapaṭilābhena ārammaṇato pītisukhacittasaṅkhārā paṭisaṃviditā honti, evaṃ imināpi jhānasampayuttena vedanāsaṅkhātamanasikārapaṭilābhena ārammaṇato vedanā paṭisaṃviditā hoti. Tasmā suvuttametaṃ hoti ‘‘vedanāsu vedanānupassī tasmiṃ samaye bhikkhu viharatī’’ti.

このように、禅定の獲得によって対象から喜・楽・心行が感受されるのと同様に、この禅定に相応する受と呼ばれる作意の獲得によっても、対象から受が感受される。それゆえに「そのとき比丘は受において受を随観して住する」ということは善く説かれたことである。

Nāhaṃ, bhikkhave, muṭṭhassatissa asampajānassāti ettha ayamadhippāyo – yasmā cittapaṭisaṃvedī assasissāmītiādinā nayena pavatto bhikkhu kiñcāpi assāsapassāsanimittaṃ ārammaṇaṃ karoti, tassa pana cittassa ārammaṇe satiñca sampajaññañca upaṭṭhapetvā pavattanato citte cittānupassīyeva nāmesa hoti. Na hi muṭṭhassatissa asampajānassa ānāpānassatibhāvanā atthi. Tasmā ārammaṇato cittapaṭisaṃviditādivasena citte cittānupassī tasmiṃ samaye bhikkhu viharatīti. So yaṃ taṃ abhijjhādomanassānaṃ pahānaṃ, taṃ paññāya disvā sādhukaṃ ajjhupekkhitā hotīti ettha abhijjhāya kāmacchandanīvaraṇaṃ, domanassavasena byāpādanīvaraṇaṃ dassitaṃ. Idañhi catukkaṃ vipassanāvaseneva vuttaṃ, dhammānupassanā ca nīvaraṇapabbādivasena chabbidhā hoti, tassā nīvaraṇapabbaṃ ādi, tassapi idaṃ nīvaraṇadvayaṃ ādi, iti dhammānupassanāya ādiṃ dassetuṃ ‘‘abhijjhādomanassāna’’nti āha. Pahānanti aniccānupassanāya niccasaññaṃ pajahatīti evaṃ pahānakarañāṇaṃ adhippetaṃ. Taṃ paññāya disvāti taṃ aniccavirāganirodhapaṭinissaggāñāṇasaṅkhātaṃ pahānañāṇaṃ aparāya vipassanāpaññāya, tampi aparāyāti evaṃ vipassanāparamparaṃ dasseti. Ajjhupekkhitā hotīti yañca samathapaṭipannaṃ ajjhupekkhati, yañca ekato upaṭṭhānaṃ ajjhupekkhatīti dvidhā ajjhupekkhati nāma. Tattha sahajātānampi ajjhupekkhanā hoti ārammaṇassapi ajjhupekkhanā, idha ārammaṇaajjhupekkhanā adhippetā. Tasmātiha, bhikkhaveti yasmā aniccānupassī assasissāmītiādinā nayena pavatto na kevalaṃ nīvaraṇādidhamme, abhijjhādomanassasīsena pana vuttānaṃ dhammānaṃ pahānañāṇampi paññāya disvā ajjhupekkhitā hoti, tasmā ‘‘dhammesu dhammānupassī tasmiṃ samaye bhikkhu viharatī’’ti veditabbo.

「諸比丘よ、私は忘念で正知なき者には(説かない)」という点において、この趣旨は次のとおりである――「心を感受しながら息を吸おう」などの方法によって実践する比丘は、たとえ出入息の相を対象とするにしても、その心の対象において念と正知を確立して実践することから、心において心を随観する者にほかならない。実に忘念で正知なき者に出入息念の修習は存在しない。それゆえに対象から心が感受されることなどによって、そのとき比丘は心において心を随観して住するのである。「彼は、貪欲と憂いというそれらの捨断を慧によって見て、よく正しく観察する者となる」という点において、貪欲によって欲愛蓋が、憂いによって瞋恚蓋が示されている。実にこの四つの句の組は毘鉢舎那の観点からのみ説かれており、法随観は蓋の節などによって六種あり、その蓋の節が最初であり、その中でもこの二つの蓋が最初である。このように法随観の最初を示すために「貪欲と憂いの」と言われた。「捨断を」とは、無常随観によって常想を捨断する、とこのように捨断をなす智が意図されている。「それを慧によって見て」とは、無常・離貪・滅・断絶の智と呼ばれるその捨断の智を、さらに後の毘鉢舎那の慧によって、それをもまた後の(慧によって)、とこのように毘鉢舎那の連続を示している。「正しく観察する者となる」とは、止に入った状態を正しく観察することと、一境に確立した状態を正しく観察することの二通りに正しく観察すると名づけられる。そこにおいて倶生法を正しく観察することもあり、対象を正しく観察することもあるが、ここでは対象の観察が意図されている。「それゆえに、諸比丘よ」とは、「無常を随観しながら息を吸おう」などの方法によって実践する者は、ただ蓋などの法のみならず、貪欲と憂いを首長として説かれた法を捨断する智をも慧によって見て正しく観察する者となるがゆえに、「そのとき比丘は法において法を随観して住する」と理解されるべきである。

150. Pavicinatīti aniccādivasena pavicinati. Itaraṃ padadvayaṃ etasseva vevacanaṃ. Nirāmisāti nikkilesā. Passambhatīti kāyikacetasikadarathapaṭippassaddhiyā kāyopi cittampi passambhati. Samādhiyatīti sammā ṭhapiyati, appanāpattaṃ viya hoti. Ajjhupekkhitā hotīti sahajātaajjhupekkhanāya ajjhupekkhitā hoti.

150. 「思択する」とは、無常などの観点から思択する。他の二つの語句はこれの同義語である。「離肉の」とは、煩悩なき。「静まる」とは、身体的・精神的な熱悩の静まりによって、身体も心も静まる。「定まる」とは、正しく確立され、安止に達したかのようになる。「正しく観察する者となる」とは、倶生法を正しく観察することによって正しく観察する者となる。

Evaṃ cuddasavidhena kāyapariggāhakassa bhikkhuno tasmiṃ kāye sati satisambojjhaṅgo, satiyā sampayuttaṃ ñāṇaṃ dhammavicayasambojjhaṅgo, taṃsampayuttameva kāyikacetasikavīriyaṃ vīriyasambojjhaṅgo, pīti, passaddhi, cittekaggatā samādhisambojjhaṅgo, imesaṃ channaṃ sambojjhaṅgānaṃ anosakkanaanativattanasaṅkhāto majjhattākāro upekkhāsambojjhaṅgo. Yatheva hi samappavattesu assesu sārathino ‘‘ayaṃ olīyatī’’ti tudanaṃ vā, ‘‘ayaṃ atidhāvatī’’ti ākaḍḍhanaṃ vā natthi, kevalaṃ evaṃ passamānassa ṭhitākārova hoti, evameva imesaṃ channaṃ sambojjhaṅgānaṃ anosakkanaanativattanasaṅkhāto majjhattākāro upekkhāsambojjhaṅgo nāma hoti. Ettāvatā kiṃ kathitaṃ? Ekacittakkhaṇikā nānārasalakkhaṇā vipassanāsambojjhaṅgā nāma kathitā.

このように十四の様態によって身を把持する比丘の、その身体における念が念等覚支であり、念に相応する智が択法等覚支であり、それに相応する身体的・精神的な精進が精進等覚支であり、喜、軽安、心の一境性が定等覚支であり、これら六つの等覚支の後退せず行き過ぎないことと呼ばれる中立のあり方が捨等覚支である。実に、均等に走る馬たちに対して御者が「これは遅れている」と鞭打つこともなく、「これは走りすぎている」と引き戻すこともなく、ただそのように見ている者の静止したあり方であるのとまったく同様に、これら六つの等覚支の後退せず行き過ぎないことと呼ばれる中立のあり方が捨等覚支と名づけられる。ここまでに何が説かれたのか。一刹那の心において生じ、様々な機能と特徴を持つ毘鉢舎那の等覚支が説かれたのである。

152. Vivekanissitantiādīni vuttatthāneva. Ettha pana ānāpānapariggāhikā sati lokiyā hoti, lokiyā ānāpānā lokiyasatipaṭṭhānaṃ paripūrenti, lokiyā satipaṭṭhānā lokuttarabojjhaṅge paripūrenti, lokuttarā bojjhaṅgā vijjāvimuttiphalanibbānaṃ paripūrenti. Iti lokiyassa āgataṭṭhāne lokiyaṃ kathitaṃ, lokuttarassa āgataṭṭhāne lokuttaraṃ kathitanti. Thero panāha ‘‘aññattha evaṃ hoti, imasmiṃ pana sutte lokuttaraṃ upari āgataṃ, lokiyā ānāpānā lokiyasatipaṭṭhāne paripūrenti, lokiyā satipaṭṭhānā lokiye bojjhaṅge paripūrenti, lokiyā bojjhaṅgā lokuttaraṃ vijjāvimuttiphalanibbānaṃ paripūrenti, vijjāvimuttipadena hi idha vijjāvimuttiphalanibbānaṃ adhippeta’’nti.

152. 「遠離に依る」などはすでに説かれたとおりである。しかしここでは、出入息を把持する念は世間的であり、世間的な出入息は世間的な念処を満たし、世間的な念処は出世間の覚支を満たし、出世間の覚支は明と解脱という果たる涅槃を満たす。このように世間的なものが説かれるべき箇所では世間的なものが説かれ、出世間のものが説かれるべき箇所では出世間のものが説かれたのである。しかし長老は言った――「他の箇所ではそうであるが、この経においては出世間のものは後から説かれている。世間的な出入息は世間的な念処を満たし、世間的な念処は世間的な覚支を満たし、世間的な覚支は出世間たる明と解脱という果の涅槃を満たす。実に明と解脱という語によって、ここでは明と解脱という果たる涅槃が意図されているのである」と。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

破邪顕正(パパンチャ・スーダニー)中部経典註釈において

Ānāpānassatisuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

出入息念経釈を終わる。

9. Kāyagatāsatisuttavaṇṇanā

9. 身至念経釈

153-4. Evaṃ me sutanti kāyagatāsatisuttaṃ. Tattha gehasitāti pañcakāmaguṇanissitā. Sarasaṅkappāti dhāvanasaṅkappā. Sarantīti hi sarā, dhāvantīti attho. Ajjhattamevāti gocarajjhattasmiṃyeva. Kāyagatāsatinti kāyapariggāhikampi kāyārammaṇampi satiṃ. Kāyapariggāhikanti vutte samatho kathito hoti, kāyārammaṇanti vutte vipassanā. Ubhayena samathavipassanā kathitā honti.

153-4. 「このように私は聞いた」とは、身至念経である。そこにおいて「在家に依拠した」とは、五つの愛欲の徳に依拠した。「奔流の思い」とは、馳走する思いである。馳走する(sarantīti)ゆえに「奔流(sarā)」であり、駆け巡るという意味である。「内なるものにのみ」とは、境地の内なるものにのみ。「身至念を」とは、身を把持する念も、身を対象とする念も指す。「身を把持するもの」と言えば止が説かれたことになり、「身を対象とするもの」と言えば観が説かれたことになる。両方によって止観が説かれたことになる。

Puna caparaṃ…pe… evampi, bhikkhave, bhikkhu kāyagatāsatiṃ bhāvetīti satipaṭṭhāne cuddasavidhena kāyānupassanā kathitā.

「さらにまた……(略)……諸比丘よ、このようにして比丘は身至念を修習する」とは、念処において十四の様態で身随観が説かれている。

156. Antogadhāvāssāti tassa bhikkhuno bhāvanāya abbhantaragatāva honti. Vijjābhāgiyāti ettha sampayogavasena vijjaṃ bhajantīti vijjābhāgiyā. Vijjābhāge vijjākoṭṭhāse vattantītipi vijjābhāgiyā. Tattha vipassanāñāṇaṃ, manomayiddhi, cha abhiññāti aṭṭha vijjā. Purimena atthena tāhi sampayuttadhammāpi vijjābhāgiyā. Pacchimena atthena tāsu yā kāci ekā vijjā vijjā, sesā vijjābhāgiyāti evaṃ vijjāpi vijjāya sampayuttā dhammāpi vijjābhāgiyāteva veditabbā. Cetasā phuṭoti ettha duvidhaṃ pharaṇaṃ āpopharaṇañca, dibbacakkhupharaṇañca, tattha āpokasiṇaṃ samāpajjitvā āpena pharaṇaṃ āpopharaṇaṃ nāma. Evaṃ phuṭepi mahāsamudde sabbā samuddaṅgamā kunnadiyo antogadhāva honti, ālokaṃ pana vaḍḍhetvā dibbacakkhunā sakalasamuddassa dassanaṃ dibbacakkhupharaṇaṃ nāma. Evaṃ pharaṇepi mahāsamudde sabbā samuddaṅgamā kunnadiyo antogadhāva honti.

156. 「包摂される」とは、その比丘の修習の内部に含まれる。「明の分に属する」という点において、相応の観点から明に関与するゆえに「明の分に属するもの」である。明の区分、明の部類に属するゆえにも「明の分に属するもの」である。そこにおいて毘鉢舎那の智、意成の神通、六つの神通という八つの明がある。前の意味によれば、それらに相応する諸法もまた明の分に属する。後の意味によれば、それらのうちのいずれか一つの明が明であり、残りは明の分に属するものであり、このように明も明に相応する諸法も「明の分に属するもの」と理解されるべきである。「心によって遍満された」という点において、ここでは水遍の遍満と天眼の遍満という二種の遍満があり、そこにおいて水遍に入定して水によって遍満することを水遍の遍満と名づける。このように遍満されたときも大海において海に注ぐすべての小川は包摂される。光を増大させて天眼によって大海全体を見ることを天眼の遍満と名づける。このように遍満されたときも大海において海に注ぐすべての小川は包摂される。

Otāranti vivaraṃ chiddaṃ. Ārammaṇanti kilesuppattipaccayaṃ. Labhetha otāranti labheyya pavesanaṃ, vinivijjhitvā yāva pariyosānā gaccheyyāti attho. Nikkhepananti nikkhipanaṭṭhānaṃ.

「侵入の機会を」とは、隙間、割れ目を。「対象を」とは、煩悩が生じる条件を。「侵入の機会を得る」とは、侵入を得て、貫通して果てまで至るであろう、という意味である。「置くこと」とは、置く場所のことである。

157. Evaṃ abhāvitakāyagatāsatiṃ puggalaṃ allamattikapuñjādīhi upametvā idāni bhāvitakāyagatāsatiṃ sāraphalakādīhi upametuṃ seyyathāpītiādimāha. Tattha aggaḷaphalakanti kavāṭaṃ.

157. このように身至念を修習していない人を湿った粘土の塊などに例えた後、今や身至念を修習した人を堅木の一枚板などに例えるために、「譬えば」などを説かれた。そこにおいて「閂の板」とは、扉の板のことである。

158. Kākapeyyoti mukhavaṭṭiyaṃ nisīditvā kākena gīvaṃ anāmetvāva pātabbo. Abhiññāsacchikaraṇīyassāti abhiññāya sacchikātabbassa. Sakkhibhabbataṃ pāpuṇātīti paccakkhabhāvaṃ pāpuṇāti. Sati sati āyataneti satisati kāraṇe. Kiṃ panettha kāraṇanti? Abhiññāva kāraṇaṃ. Āḷibandhāti mariyādabaddhā.

158. 「烏が飲めるほどの」とは、縁に止まって烏が首を曲げずに飲めるほどである。「通知によって現証すべきことの」とは、神通によって現証されるべきことの。「証拠となる能力に達する」とは、直接体験の状態に達する。「相応しい境地があるごとに」とは、条件があるごとに。ではここでの条件とは何か。神通こそが条件である。「畦道で仕切られた」とは、堤で囲まれた。

Yānīkatāyāti yuttayānaṃ viya katāya. Vatthukatāyāti patiṭṭhākatāya. Anuṭṭhitāyāti anuppavattitāya. Paricitāyāti paricayakatāya. Susamāraddhāyāti suṭṭhu samāraddhāya susampaggahitāya. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.

「乗り物とされた」とは、準備された乗り物のようにされた。「基盤とされた」とは、基礎とされた。「確立された」とは、持続的に起こされた。「親しまれた」とは、習熟された。「よく始められた」とは、実によく始められ、よく把持された。残りの箇所はすべて明白である。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

破邪顕正(パパンチャ・スーダニー)中部経典註釈において

Kāyagatāsatisuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

身至念経釈を終わる。

10. Saṅkhārupapattisuttavaṇṇanā

10. 行生起経釈

160. Evaṃ me sutanti saṅkhārupapattisuttaṃ. Tattha saṅkhārupapattinti saṅkhārānaṃyeva upapattiṃ, na sattassa, na posassa, puññābhisaṅkhārena vā bhavūpagakkhandhānaṃ upapattiṃ.

160. 「このように私は聞いた」とは、行生起経である。そこにおいて「行の生起(saṅkhārupapatti)」とは、諸行(形成されたもの)そのものの生起であり、生類の生起ではなく、人の生起でもなく、あるいは福行による生存に赴く諸蘊の生起のことである。

161. Saddhāya samannāgatoti saddhādayo pañca dhammā lokikā vaṭṭanti. Dahatīti ṭhapeti. Adhiṭṭhātīti patiṭṭhāpeti. Saṅkhārā ca vihārā cāti saha patthanāya saddhādayova pañca dhammā. Tatrupapattiyāti tasmiṃ ṭhāne nibbattanatthāya. Ayaṃ maggo ayaṃ paṭipadāti saha patthanāya pañca dhammāva. Yassa hi pañca dhammā atthi, na patthanā, tassa gati anibaddhā. Yassa patthanā atthi, na pañca dhammā, tassapi anibaddhā. Yesaṃ ubhayaṃ atthi, tesaṃ gati nibaddhā. Yathā hi ākāse khittadaṇḍo aggena vā majjhena vā mūlena vā nipatissatīti niyamo natthi, evaṃ sattānaṃ paṭisandhiggahaṇaṃ aniyataṃ. Tasmā kusalaṃ kammaṃ katvā ekasmiṃ ṭhāne patthanaṃ kātuṃ vaṭṭati.

161. 「信を具足した」とは、信などの五つの世間的な法が当てはまる。「置く」とは、据える。「決定する」とは、確立する。「行と住」とは、誓願を伴う信などの五つの法そのものである。「そこでの生起のために」とは、その場所での再生のために。「これが道であり、これが実践である」とは、誓願を伴う五つの法そのものである。実に五つの法があり誓願がない者には、その趣先は定まらない。誓願があり五つの法がない者にも、その趣先は定まらない。両方がある者たちには、その趣先は定まっている。空中に投げられた杖が先から落ちるか、中ほどから落ちるか、根元から落ちるか定まりがないのと同様に、生類の結生を受けることは不定である。それゆえに善業をなして、一つの場所に誓願を立てることが相応しい。

165. Āmaṇḍanti āmalakaṃ. Yathā taṃ parisuddhacakkhussa purisassa sabbasova pākaṭaṃ hoti, evaṃ tassa brahmuno saddhiṃ tattha nibbattasattehi sahassī lokadhātu. Esa nayo sabbattha.

165. 「アーマンダ」とは、余甘子(アンマラカ)のことである。清浄な眼を持つ人にとってそれが全体として極めて明白であるように、その梵天にとってそこに生まれた生類たちとともに千の世界がそのようである。この方法はすべての箇所において同様である。

167. Subhoti sundaro. Jātimāti ākarasampanno. Suparikammakatoti dhovanādīhi suṭṭhukataparikammo. Paṇḍukambale nikkhittoti rattakambale ṭhapito.

167. 「美しい」とは、見事な。「素性の良い」とは、産出地が優れている。「よく研磨された」とは、洗浄などによって実によく研磨された。「赤い毛織物の上に置かれた」とは、赤い敷物の上に据えられた。

168. Satasahassoti lokadhātusatasahassamhi ālokapharaṇabrahmā. Nikkhanti nikkhena kataṃ piḷandhanaṃ, nikkhaṃ nāma pañcasuvaṇṇaṃ, ūnakanikkhena kataṃ pasādhanañhi ghaṭṭanamajjanakkhamaṃ na hoti, atirekena kataṃ ghaṭṭanamajjanaṃ khamati, vaṇṇavantaṃ pana na hoti, pharusadhātukaṃ khāyati. Nikkhena kataṃ ghaṭṭanamajjanañceva khamati, vaṇṇavantañca hoti. Jambonadanti jambunadiyaṃ nibbattaṃ. Mahājamburukkhassa hi ekekā sākhā paṇṇāsa paṇṇāsa yojanāni vaḍḍhitā, tāsu mahantā nadiyo sandanti, tāsaṃ nadīnaṃ ubhayatīresu jambupakkānaṃ patitaṭṭhāne suvaṇṇaṅkurā uṭṭhahanti, te nadījalena vuyhamānā anupubbena mahāsamuddaṃ pavisanti. Taṃ sandhāya jambonadanti vuttaṃ. Dakkhakammāraputtaukkāmukhasukusalasampahaṭṭhanti dakkhena sukusalena kammāraputtena ukkāmukhe pacitvā sampahaṭṭhaṃ. Ukkāmukheti uddhane. Sampahaṭṭhanti dhotaghaṭṭitamajjitaṃ. Vatthopame (ma. ni. 1.75-76) ca dhātuvibhaṅge (ma. ni. 3.357-360) ca piṇḍasodhanaṃ vuttaṃ. Imasmiṃ sutte katabhaṇḍasodhanaṃ vuttaṃ.

168. 「十万の」とは、十万の世界に光を遍満させる梵天のことである。「金塊」とは、金塊で作られた装身具である。金塊とは五スヴァルナ(金貨)の重さであり、満たない金塊で作られた装飾品は摩擦や研磨に耐えず、超過した金塊で作られたものは摩擦や研磨に耐えるが、美しさを欠き、粗雑な性質に見える。まさに規定の金塊で作られたものは摩擦や研磨に耐え、美しさも兼ね備えている。「閻浮の金」とは、閻浮川に生じた金である。大閻浮樹のそれぞれの枝は五十由旬ずつ伸びており、それらの枝には大河が流れており、それらの川の両岸に閻浮樹の熟した実が落ちた場所に金の芽が生じ、それらは川の水に運ばれて順次に大海へと入る。それを指して「閻浮の金」と言われた。「熟練の鍛冶の子によって炉の口で実によく鍛造された」とは、巧みで熟練した鍛冶の子によって炉の口で焼かれてよく鍛造された。「炉の口で」とは、竈において。「よく鍛造された」とは、洗われ、叩かれ、磨かれた。布喩経(中部 1.75-76)と界分別経(中部 3.357-360)においては塊の精錬が説かれた。この経においては完成品の精錬が説かれた。

Yaṃ pana sabbavāresu pharitvā adhimuccitvāti vuttaṃ, tattha pañcavidhaṃ pharaṇaṃ cetopharaṇaṃ kasiṇapharaṇaṃ dibbacakkhupharaṇaṃ ālokapharaṇaṃ sarīrapharaṇanti. Tattha cetopharaṇaṃ nāma lokadhātusahasse sattānaṃ cittajānanaṃ. Kasiṇapharaṇaṃ nāma lokadhātusahasse kasiṇapattharaṇaṃ. Dibbacakkhupharaṇaṃ nāma ālokaṃ vaḍḍhetvā dibbena cakkhunā sahassalokadhātudassanaṃ. Ālokapharaṇampi etadeva. Sarīrapharaṇaṃ nāma lokadhātusahasse sarīrapabhāya pattharaṇaṃ. Sabbattha imāni pañca pharaṇāni avināsentena kathetabbanti.

すべての段において「遍満して信解して」と説かれている点において、心遍満、遍処遍満、天眼遍満、光明遍満、身体遍満という五種の遍満がある。そこにおいて心遍満とは、千の世界における生類たちの心を知ることである。遍処遍満とは、千の世界に遍処を拡張することである。天眼遍満とは、光を増大させて天眼によって千の世界を見ることである。光明遍満もまたこれと同じである。身体遍満とは、千の世界に身体の輝きを拡張することである。すべての箇所においてこれら五つの遍満を損なうことなく語るべきである。

Tipiṭakacūḷābhayatthero panāha – ‘‘maṇiopamme kasiṇapharaṇaṃ viya nikkhopamme sarīrapharaṇaṃ viya dissatī’’ti. Tassa vādaṃ viya aṭṭhakathā nāma natthīti paṭikkhitvā sarīrapharaṇaṃ na sabbakālikaṃ, cattārimāni pharaṇāni avināsetvāva kathetabbanti vuttaṃ. Adhimuccatīti padaṃ pharaṇapadasseva vevacanaṃ, atha vā pharatīti pattharati. Adhimuccatīti jānāti.

しかし三蔵チューラーバヤ長老は言った――「宝珠の譬えにおいては遍処遍満のように見え、金塊の譬えにおいては身体遍満のように見える」と。彼の説のような義注は存在しないと斥けて、身体遍満はいつでも可能なわけではなく、これら四つの遍満を損なわずに語るべきである、と説かれた。「信解する」という語は、遍満するという語の同義語である。あるいは「遍満する」とは拡張することであり、「信解する」とは知ることである。

169. Ābhātiādīsu ābhādayo nāma pāṭiyekkā devā natthi, tayo parittābhādayo devā ābhā nāma, parittāsubhādayo ca. Subhakiṇhādayo ca subhā nāma. Vehapphalādivārā pākaṭāyeva.

169. 「光ある」などの語句において、光などの個別の天寿は存在せず、少光天などの三つの天が「光天」と名づけられ、少浄天なども同様である。遍浄天などが「浄天」と名づけられる。広果天などの段は明白である。

Ime tāva pañca dhamme bhāvetvā kāmāvacaresu nibbattatu. Brahmaloke nibbattaṃ pana āsavakkhayañca kathaṃ pāpuṇātīti? Ime pañca dhammā sīlaṃ, so imasmiṃ sīle patiṭṭhāya kasiṇaparikammaṃ katvā tā tā samāpattiyo bhāvetvā rūpībrahmaloke nibbattati, arūpajjhānāni nibbattetvā arūpībrahmaloke, samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā anāgāmiphalaṃ sacchikatvā pañcasu suddhāvāsesu nibbattati. Uparimaggaṃ bhāvetvā āsavakkhayaṃ pāpuṇātīti.

これらの五つの法を修習して、まず欲界に生まれるとしよう。しかし梵天界に生まれること、そして漏尽にはどのようにして達するのか。これら五つの法は戒であり、その者はこの戒に立脚して遍作をなし、それぞれの禅定を修習して色界の梵天界に生まれ、無色界の禅定を生じさせて無色界の梵天界に生まれ、禅定を足場とする毘鉢舎那を増大させて不還果を現証し、五つの浄居天に生まれる。上位の道を修習して漏尽に達する、ということである。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya

破邪顕正(パパンチャ・スーダニー)中部経典註釈において

Saṅkhārupapattisuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

行生起経釈を終わる。

Dutiyavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.

第二の品(類相応品)の釈を終わる。