6. Ratanasuttavaṇṇanā6. 宝経の義釈
Nikkhepappayojanaṃ
配置の目的
Idāni yānīdha bhūtānītievamādinā maṅgalasuttānantaraṃ nikkhittassa ratanasuttassa atthavaṇṇanākkamo anuppatto. Tassa idha nikkhepappayojanaṃ vatvā tato paraṃ suparisuddhena titthena naditaḷākādīsu salilajjhogāhaṇamiva suparisuddhena nidānena imassa suttassa atthajjhogāhaṇaṃ dassetuṃ –
さて、「ここにいる霊(bhūta)たちは」などから始まる、吉祥経に続いて配置された宝経の義釈の順序に至った。ここでは、その配置の目的を語った上で、非常に清らかな水場から川や池の水に入るように、非常に清らかな因縁によってこの経の意義に入ることを示すために、
‘‘Yena vuttaṃ yadā yattha, yasmā cetaṃ imaṃ nayaṃ;
「誰によって語られたか、いつ、どこで、なぜ、この理を
Pakāsetvāna etassa, karissāmatthavaṇṇanaṃ’’.
明らかにしてから、その義釈を行なう」とする。
Tattha yasmā maṅgalasuttena attarakkhā akalyāṇakaraṇakalyāṇākaraṇapaccayānañca āsavānaṃ paṭighāto dassito, imañca suttaṃ parārakkhaṃ amanussādipaccayānañca āsavānaṃ paṭighātaṃ sādheti, tasmā tadanantaraṃ nikkhittaṃ siyāti.
そこで、吉祥経によって自己の守護と、不善行・善行の条件からなる漏の排除が示されたのに対し、この経は他者の守護と、非人(amanussa)などの条件からなる漏の排除を成就するため、その次に配置されたのであろう。
Idaṃ tāvassa idha nikkhepappayojanaṃ.
これが、ここにおける配置の目的である。
Vesālivatthu
ヴェーサーリーの物語
Idāni **‘‘yena vuttaṃ yadā yattha, yasmā ceta’’**nti etthāha ‘‘kena panetaṃ suttaṃ vuttaṃ, kadā kattha, kasmā ca vutta’’nti. Vuccate – idañhi bhagavatā eva vuttaṃ, na sāvakādīhi. Tañca yadā dubbhikkhādīhi upaddavehi upaddutāya vesāliyā licchavīhi rājagahato yācitvā bhagavā vesāliṃ ānīto, tadā vesāliyaṃ tesaṃ upaddavānaṃ paṭighātatthāya vuttanti. Ayaṃ tesaṃ pañhānaṃ saṅkhepavissajjanā. Vitthārato pana vesālivatthuto pabhuti porāṇehi vaṇṇīyati.
さて、「誰によって語られたか、いつ、どこで、なぜ」とあるが、「一体誰によってこの経は語られたのか、いつ、どこで、そしてなぜ語られたのか」と問う。これに答える。これは世尊によって語られたのであり、弟子などによってではない。そして、飢饉などの災害に悩まされていたヴェーサーリーのために、リッチャヴィ族が王舎城から世尊に懇願し、世尊がヴェーサーリーに導かれた時、ヴェーサーリーでそれらの災害を鎮めるために語られたのである。これがそれらの問いに対する簡潔な答えである。詳細については、ヴェーサーリーの物語から古人たちによって語られている。
Tatrāyaṃ vaṇṇanā – bārāṇasirañño kira aggamahesiyā kucchimhi gabbho saṇṭhāsi, sā taṃ ñatvā rañño nivedesi, rājā gabbhaparihāraṃ adāsi. Sā sammā parihariyamānagabbhā gabbhaparipākakāle vijāyanagharaṃ pāvisi. Puññavatīnaṃ paccūsasamaye gabbhavuṭṭhānaṃ hoti. Sā ca tāsaṃ aññatarā, tena paccūsasamaye alattakapaṭalabandhujīvakapupphasadisaṃ maṃsapesiṃ vijāyi. Tato ‘‘aññā deviyo suvaṇṇabimbasadise putte vijāyanti, aggamahesī maṃsapesinti rañño purato mama avaṇṇo uppajjeyyā’’ti cintetvā tena avaṇṇabhayena taṃ maṃsapesiṃ ekasmiṃ bhājane pakkhipitvā aññatarena paṭikujjitvā rājamuddikāya lañchitvā gaṅgāya sote pakkhipāpesi. Manussehi chaḍḍitamatte devatā ārakkhaṃ saṃvidahiṃsu. Suvaṇṇapaṭṭakañcettha jātihiṅgulakena ‘‘bārāṇasirañño aggamahesiyā pajā’’ti likhitvā bandhiṃsu. Tato taṃ bhājanaṃ ūmibhayādīhi anupaddutaṃ gaṅgāsotena pāyāsi.
その物語は次の通りである。バーラーナシーの王の第一王妃の胎内に子どもが宿った。彼女はそれを知り王に報告し、王は胎児の保護を与えた。彼女は胎児を大切に守り、臨月になって産室に入った。福徳のある女性の出産は夜明けに起こる。彼女もそのような女性の一人であり、そのため夜明けに、赤いラックやバンブジニーの花のような肉の塊を産んだ。そこで「他の妃たちは黄金の像のような息子を産むのに、第一王妃は肉の塊を産んだ」と王の前で自分の評判が落ちることを恐れ、その非難への恐れから、その肉の塊を一つの器に入れ、別の器で蓋をして王の印で封印し、ガンジス川の流れに投げ込ませた。人々に捨てられるとすぐに、神々が守護を設けた。そして金箔に赤い文字で「バーラーナシー王の第一王妃の子」と書いて結びつけた。こうしてその器は、波の危険などから守られながらガンジス川を下っていった。
Tena ca samayena aññataro tāpaso gopālakulaṃ nissāya gaṅgātīre viharati. So pātova gaṅgaṃ otaranto bhājanaṃ āgacchantaṃ disvā paṃsukūlasaññāya aggahesi. Tato tattha taṃ akkharapaṭṭakaṃ rājamuddikālañchanañca disvā muñcitvā taṃ maṃsapesiṃ addasa, disvānassa etadahosi ‘‘siyā gabbho, tathā hissa duggandhapūtibhāvo natthī’’ti. Taṃ assamaṃ netvā suddhe okāse ṭhapesi. Atha aḍḍhamāsaccayena dve maṃsapesiyo ahesuṃ. Tāpaso disvā sādhutaraṃ ṭhapesi, tato puna aḍḍhamāsaccayena ekamekissā pesiyā hatthapādasīsānamatthāya pañca pañca piḷakā uṭṭhahiṃsu. Tāpaso disvā puna sādhutaraṃ ṭhapesi. Atha aḍḍhamāsaccayena ekā maṃsapesi suvaṇṇabimbasadiso dārako, ekā dārikā ahosi. Tesu tāpasassa puttasineho uppajji. Aṅguṭṭhakato cassa khīraṃ nibbatti. Tato pabhuti ca khīrabhattaṃ labhati, so bhattaṃ bhuñjitvā khīraṃ dārakānaṃ mukhe āsiñcati. Tesaṃ yaṃ yaṃ udaraṃ paviṭṭhaṃ, taṃ sabbaṃ maṇibhājanagataṃ viya dissati. Evaṃ licchavī ahesuṃ. Apare panāhu ‘‘sibbetvā ṭhapitā viya nesaṃ aññamaññaṃ līnā chavi ahosī’’ti. Evaṃ te nicchavitāya vā līnacchavitāya vā licchavīti paññāyiṃsu.
その頃、ある苦行者が牛飼いの家族を頼ってガンジス川の岸辺に住んでいた。彼は朝早くガンジス川に降りていき、流れてくる器を見て、ぼろ布だと思って拾い上げた。そこでその文字が書かれた金箔と王の印の封印を見て、開いてその肉の塊を見た。すると彼に「これは胎児かもしれない。なぜなら、悪臭や腐敗がないからだ」という考えが浮かんだ。それを庵に持ち帰り、清浄な場所に置いた。半月が経つと、二つの肉の塊になった。苦行者はそれを見て、さらによく保管した。さらに半月が経つと、それぞれの塊に手、足、頭のための五つの突起が現れた。苦行者はそれを見て、さらによく保管した。さらに半月が経つと、一つの肉の塊は黄金の像のような男の子になり、もう一つは女の子になった。彼にそれらの子どもへの親愛の情が芽生えた。すると親指から乳が出た。それ以来、彼は乳粥をもらうようになり、食事をした後、乳を子どもたちの口に注いだ。彼らの腹に入ったものは、水晶の器に入っているかのようにすべて見えた。このようにして彼らはリッチャヴィ(透明な者)となった。また別の者たちは「縫い合わされたかのように、彼らはお互いの皮膚がくっついていた」と言った。このように、皮膚がない(透明な)ため、あるいは皮膚がくっついていたため、彼らはリッチャヴィと呼ばれるようになった。
Tāpaso dārake posento ussūre gāmaṃ piṇḍāya pavisati, atidivā paṭikkamati. Tassa taṃ byāpāraṃ ñatvā gopālakā āhaṃsu, ‘‘bhante, pabbajitānaṃ dārakaposanaṃ palibodho, amhākaṃ dārake detha, mayaṃ posessāma, tumhe attano kammaṃ karothā’’ti. Tāpaso ‘‘sādhū’’ti paṭissuṇi. Gopālakā dutiyadivase maggaṃ samaṃ katvā pupphehi okiritvā dhajapaṭākaṃ ussāpetvā tūriyehi vajjamānehi assamaṃ āgatā. Tāpaso ‘‘mahāpuññā dārakā, appamādena vaḍḍhetha, vaḍḍhetvā ca aññamaññaṃ āvāhavivāhaṃ karotha, pañcagorasena rājānaṃ tosetvā bhūmibhāgaṃ gahetvā nagaraṃ māpetha, tattha kumāraṃ abhisiñcathā’’ti vatvā dārake adāsi. Te ‘‘sādhū’’ti paṭissuṇitvā dārake netvā posesuṃ.
苦行者は子どもたちを育てていたため、日が昇ってから托鉢のために村に入り、遅くなってから戻るようになった。彼のその忙しさを知って、牛飼いたちは言った。「尊者よ、出家者にとって子どもを育てるのは妨げになります。私たちに子どもたちをください。私たちが育てますから、あなたは自分の修行をしてください」。苦行者は「よろしい」と同意した。牛飼いたちは翌日、道を平らにし、花をまき、旗やのぼりを立て、音楽を奏でながら庵にやって来た。苦行者は「この子たちは大きな福徳を持っています。怠ることなく育てなさい。成長したら、互いに結婚させなさい。五種の牛の産物で王を喜ばせ、土地をもらって町を造り、そこで王子を即位させなさい」と言って子どもたちを渡した。彼らは「よろしい」と同意して子どもたちを連れ帰り、育てた。
Dārakā vuḍḍhimanvāya kīḷantā vivādaṭṭhānesu aññe gopāladārake hatthenapi pādenapi paharanti, te rodanti. ‘‘Kissa rodathā’’ti ca mātāpitūhi vuttā ‘‘ime nimmātāpitikā tāpasapositā amhe atīva paharantī’’ti vadanti. Tato tesaṃ mātāpitaro ‘‘ime dārakā aññe dārake viheṭhenti dukkhāpenti, na ime saṅgahetabbā, vajjitabbā ime’’ti āhaṃsu. Tato pabhuti kira so padeso ‘‘vajjī’’ti vuccati, tiyojanasataṃ parimāṇena. Atha taṃ padesaṃ gopālakā rājānaṃ tosetvā aggahesuṃ. Tattheva nagaraṃ māpetvā soḷasavassuddesikaṃ kumāraṃ abhisiñcitvā rājānaṃ akaṃsu. Tāya cassa dārikāya saddhiṃ vāreyyaṃ katvā katikaṃ akaṃsu ‘‘na bāhirato dārikā ānetabbā, ito dārikā na kassaci dātabbā’’ti. Tesaṃ paṭhamasaṃvāsena dve dārakā jātā dhītā ca putto ca, evaṃ soḷasakkhattuṃ dve dve jātā. Tato tesaṃ dārakānaṃ yathākkamaṃ vaḍḍhantānaṃ ārāmuyyānanivāsaṭṭhānaparivārasampattiṃ gahetuṃ appahontaṃ taṃ nagaraṃ tikkhattuṃ gāvutantarena gāvutantarena pākārena parikkhipiṃsu, tassa punappunaṃ visālīkatattā vesālītveva nāmaṃ jātaṃ. Idaṃ vesālivatthu.
子どもたちは成長し、遊んでいる時に争いになると、他の牛飼いの子どもたちを手や足で叩き、彼らを泣かせた。「なぜ泣いているのか」と父母に聞かれると、「この親なしの、苦行者に育てられた子たちが、私たちをひどく叩くのです」と答えた。そこで彼らの父母は「この子たちは他の子どもたちをいじめて苦しめる。この子たちを養ってはならない。避けるべき(vajjitabbā)だ」と言った。それ以来、その地域は周囲三百ヨージャナにわたって「ヴァッジ(Vajjī)」と呼ばれるようになった。その後、牛飼いたちは王を喜ばせてその地域を得た。そこに町を造り、十六歳になった王子を即位させて王とした。そしてその娘と結婚させ、「外から娘を連れてきてはならない。ここから娘を誰にも与えてはならない」という協定を結んだ。彼らの最初の交わりから、男女の双子が生まれた。このようにして十六回、双子が生まれた。その後、子どもたちが順次成長し、庭園や住居や従者を抱えるのに町が手狭になったため、その町を三度、一ガーヴタ(約四キロ)間隔で城壁で囲んだ。それが何度も拡張された(visālīkatattā)ため、ヴェーサーリー(Vesālī)という名前になった。これがヴェーサーリーの物語である。
Bhagavato nimantanaṃ
世尊の招待
Ayaṃ pana vesālī bhagavato uppannakāle iddhā vepullappattā ahosi. Tattha hi rājūnaṃyeva satta sahassāni satta satāni satta ca rājāno ahesuṃ. Tathā yuvarājasenāpatibhaṇḍāgārikappabhutīnaṃ. Yathāha –
さて、このヴェーサーリーは世尊が現れた時代には豊かで繁栄していた。そこには七千七百七人の王たちがいたからである。同様に、副王、将軍、財務官なども同数いた。このように説かれている通りである。
‘‘Tena kho pana samayena vesālī iddhā ceva hoti phītā ca bahujanā ākiṇṇamanussā subhikkhā ca, satta ca pāsādasahassāni satta ca pāsādasatāni satta ca pāsādā, satta ca kūṭāgārasahassāni satta ca kūṭāgārasatāni satta ca kūṭāgārāni, satta ca ārāmasahassāni satta ca ārāmasatāni satta ca ārāmā, satta ca pokkharaṇisahassāni satta ca pokkharaṇisatāni satta ca pokkharaṇiyo’’ti (mahāva. 326).
「その当時、ヴェーサーリーは豊かで、繁栄し、人口が多く、人々で溢れ、食料が豊富であった。そこには七千七百七の宮殿があり、七千七百七の高楼があり、七千七百七の庭園があり、七千七百七の蓮池があった。」
Sā aparena samayena dubbhikkhā ahosi dubbuṭṭhikā dussassā. Paṭhamaṃ duggatamanussā maranti, te bahiddhā chaḍḍenti. Matamanussānaṃ kuṇapagandhena amanussā nagaraṃ pavisiṃsu, tato bahutarā maranti. Tāya paṭikūlatāya sattānaṃ ahivātarogo uppajji. Iti tīhi dubbhikkhaamanussarogabhayehi upaddutā vesālinagaravāsino upasaṅkamitvā rājānaṃ āhaṃsu, ‘‘mahārāja, imasmiṃ nagare tividhaṃ bhayamuppannaṃ, ito pubbe yāva sattamā rājakulaparivaṭṭā evarūpaṃ anuppannapubbaṃ, tumhākaṃ maññe adhammikattena taṃ etarahi uppanna’’nti. Rājā sabbe santhāgāre sannipātāpetvā ‘‘mayhaṃ adhammikabhāvaṃ vicinathā’’ti āha. Te sabbaṃ paveṇiṃ vicinantā na kiñci addasaṃsu.
それが後になって、飢饉となり、雨が降らず、凶作となった。最初に貧しい人々が死に、彼らは外に捨てられた。死人の死臭によって非人たちが町に入り込み、さらに多くの人々が死んだ。その不浄さにより、有情たちに悪疫(ahivātaroga)が発生した。このように、飢饉、非人、疫病の三つの恐怖に悩まされたヴェーサーリーの住民たちは、王のもとへ行って言った。「大王よ、この町に三種の恐怖が発生しました。以前、七代の王の治世に至るまで、このようなことは起きたことがありません。おそらく、あなたの不徳によって、これが今発生したのでしょう」。王は全員を集会所に集め、「私の不徳を調べなさい」と言った。彼らはすべての伝統を調べたが、何も見出せなかった。
Tato rañño dosamadisvā ‘‘idaṃ bhayaṃ amhākaṃ kathaṃ vūpasameyyā’’ti cintesuṃ. Tattha ekacce cha satthāre apadisiṃsu ‘‘etehi okkantamatte vūpasamessatī’’ti. Ekacce āhaṃsu – ‘‘buddho kira loke uppanno, so bhagavā sabbasattahitāya dhammaṃ deseti mahiddhiko mahānubhāvo, tena okkantamatte sabbabhayāni vūpasameyyu’’nti. Tena te attamanā hutvā ‘‘kahaṃ pana so bhagavā etarahi viharati, amhehi pesito na āgaccheyyā’’ti āhaṃsu. Athāpare āhaṃsu – ‘‘buddhā nāma anukampakā, kissa nāgaccheyyuṃ, so pana bhagavā etarahi rājagahe viharati, rājā bimbisāro taṃ upaṭṭhahati, so āgantuṃ na dadeyyā’’ti. ‘‘Tena hi rājānaṃ saññāpetvā āneyyāmā’’ti dve licchavirājāno mahatā balakāyena pahūtaṃ paṇṇākāraṃ datvā rañño santikaṃ pesiṃsu ‘‘bimbisāraṃ saññāpetvā bhagavantaṃ ānethā’’ti. Te gantvā rañño paṇṇākāraṃ datvā taṃ pavattiṃ nivedetvā, ‘‘mahārāja, bhagavantaṃ amhākaṃ nagaraṃ pesehī’’ti āhaṃsu. Rājā na sampaṭicchi, ‘‘tumheyeva jānāthā’’ti āha. Te bhagavantaṃ upasaṅkamitvā vanditvā evamāhaṃsu – ‘‘bhante, amhākaṃ nagare tīṇi bhayāni uppannāni, sace bhagavā āgaccheyya, sotthi no bhaveyyā’’ti. Bhagavā āvajjetvā ‘‘vesāliyaṃ ratanasutte vutte sā rakkhā koṭisatasahassaṃ cakkavāḷānaṃ pharissati, suttapariyosāne caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ dhammābhisamayo bhavissatī’’ti adhivāsesi. Atha rājā bimbisāro bhagavato adhivāsanaṃ sutvā ‘‘bhagavatā vesāligamanaṃ adhivāsita’’nti nagare ghosanaṃ kārāpetvā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā āha – ‘‘kiṃ, bhante, sampaṭicchatha vesāligamana’’nti? Āma, mahārājāti. Tena hi, bhante, tāva āgametha, yāva maggaṃ paṭiyādemīti.
そこで王に非がないことを見て、「この恐怖をどのように鎮めればよいだろうか」と考えた。ある者たちは六師外道を挙げて、「彼らが来れば鎮まるだろう」と言った。ある者たちは言った。「仏陀が世に出現したそうだ。その世尊はすべての有情の利益のために法を説き、大いなる力と威厳を持っている。彼が来ればすべての恐怖は鎮まるだろう」。これを聞いて彼らは喜び、「しかし、その世尊は今どこにおられるのか。私たちが使いを出しても来てくれないのではないか」と言った。すると他の者たちが言った。「仏陀は慈悲深い方だ。どうして来てくれないことがあろうか。だが世尊は今、王舎城におられ、ビンビサーラ王が彼に仕えている。彼は行かせてくれないだろう」。「では、王を説得して連れて来よう」。二人のリッチャヴィ王が、大軍とともに多くの贈り物を持って王のもとへ遣わされた。「ビンビサーラを説得して世尊を連れてきなさい」と。彼らは行って王に贈り物を渡し、事情を説明して、「大王よ、世尊を私たちの町に遣わしてください」と言った。王は同意せず、「あなた方自身で知りなさい(直接お願いしなさい)」と言った。彼らは世尊のもとへ行き、礼拝してこのように言った。「尊者よ、私たちの町に三つの恐怖が発生しました。もし世尊が来てくだされば、私たちに無事がもたらされるでしょう」。世尊は熟慮し、「ヴェーサーリーで宝経が語られれば、その守護は十万億の宇宙に広がり、経の終わりに八万四千の生命が法を理解するだろう」と見通して、引き受けられた。ビンビサーラ王は世尊が引き受けられたことを聞き、「世尊がヴェーサーリー行きを引き受けられた」と町に布告させ、世尊のもとへ行って言った。「尊者よ、ヴェーサーリーへの旅を承諾されたのですか?」「そうだ、大王よ」。「では尊者よ、私が道を準備するまでお待ちください」。
Atha kho rājā bimbisāro rājagahassa ca gaṅgāya ca antarā pañcayojanabhūmiṃ samaṃ katvā yojane yojane vihāraṃ māpetvā bhagavato gamanakālaṃ paṭivedesi. Bhagavā pañcahi bhikkhusatehi parivuto pāyāsi. Rājā pañcayojanaṃ maggaṃ pañcavaṇṇehi pupphehi jāṇumattaṃ okirāpetvā dhajapaṭākapuṇṇaghaṭakadaliādīni ussāpetvā bhagavato dve setacchattāni ekamekassa ca bhikkhussa ekamekaṃ ukkhipāpetvā saddhiṃ attano parivārena pupphagandhādīhi pūjaṃ karonto ekekasmiṃ vihāre bhagavantaṃ vasāpetvā mahādānāni datvā pañcahi divasehi gaṅgātīraṃ nesi. Tattha sabbālaṅkārehi nāvaṃ alaṅkaronto vesālikānaṃ sāsanaṃ pesesi ‘‘āgato bhagavā, maggaṃ paṭiyādetvā sabbe bhagavato paccuggamanaṃ karothā’’ti. Te ‘‘diguṇaṃ pūjaṃ karissāmā’’ti vesāliyā ca gaṅgāya ca antarā tiyojanabhūmiṃ samaṃ katvā bhagavato cattāri ekamekassa ca bhikkhussa dve dve setacchattāni sajjetvā pūjaṃ kurumānā gaṅgātīraṃ āgantvā aṭṭhaṃsu.
そこでビンビサーラ王は、王舎城とガンジス川の間の五ヨージャナの土地を平らにし、一ヨージャナごとに僧院を建てて、世尊に出発の時を知らせた。世尊は五百人の比丘に囲まれて出発された。王は五ヨージャナの道に五色の花を膝の高さまで敷き詰めさせ、旗やのぼり、水瓶、バナナの木などを立てさせ、世尊に二つの白い傘を、比丘一人一人に一つの傘をさしかけさせ、自らの従者とともに花や香などで供養を行いながら、一つの僧院ごとに世尊を滞在させ、大布施を行って、五日間でガンジス川の岸辺へ導いた。そこで、あらゆる装飾で船を飾り、ヴェーサーリーの人々に使者を送った。「世尊が来られる。道を準備し、皆で世尊を出迎えなさい」と。彼らは「二倍の供養をしよう」と考え、ヴェーサーリーとガンジス川の間の三ヨージャナの土地を平らにし、世尊に四つの、比丘一人一人に二つの白い傘を用意し、供養をしながらガンジス川の岸辺にやって来て立った。
Atha bimbisāro dve nāvāyo saṅghaṭetvā maṇḍapaṃ katvā pupphadāmādīhi alaṅkaritvā tattha sabbaratanamayaṃ buddhāsanaṃ paññapesi, bhagavā tattha nisīdi. Pañca satā bhikkhūpi nāvaṃ āruhitvā yathānurūpaṃ nisīdiṃsu. Rājā bhagavantaṃ anugacchanto galappamāṇaṃ udakaṃ ogāhetvā ‘‘yāva, bhante, bhagavā āgacchati, tāvāhaṃ idheva gaṅgātīre vasissāmī’’ti vatvā nivatto. Upari devatā yāva akaniṭṭhabhavanā pūjaṃ akaṃsu. Heṭṭhāgaṅgānivāsino kambalassatarādayo nāgarājāno pūjaṃ akaṃsu. Evaṃ mahatiyā pūjāya bhagavā yojanamattaṃ addhānaṃ gaṅgāya gantvā vesālikānaṃ sīmantaraṃ paviṭṭho.
そこでビンビサーラ王は、二艘の船を繋ぎ合わせて天蓋を作り、花綱などで飾って、そこにすべての宝で作られた仏座を設けた。世尊はそこに座られた。五百人の比丘も船に乗り込み、ふさわしい順に座った。王は世尊についていき、首の深さまで水に入って、「尊者よ、世尊が戻られるまで、私はここでガンジス川の岸辺に留まります」と言って戻った。上空では阿迦尼吒天に至るまでの神々が供養を行なった。ガンジス川の下に住むカンバラやアッサタラなどの龍王たちも供養を行なった。このような大いなる供養の中で、世尊は一ヨージャナほどの距離をガンジス川を渡って進み、ヴェーサーリーの領域に入られた。
Tato licchavirājāno bimbisārena katapūjāya diguṇaṃ karontā galappamāṇe udake bhagavantaṃ paccuggacchiṃsu. Teneva khaṇena tena muhuttena vijjuppabhāvinaddhandhakāravisaṭakūṭo gaḷagaḷāyanto catūsu disāsu mahāmegho vuṭṭhāsi. Atha bhagavatā paṭhamapāde gaṅgātīre nikkhittamatte pokkharavassaṃ vassi. Ye temetukāmā, te eva tementi, atemetukāmā na tementi. Sabbattha jāṇumattaṃ ūrumattaṃ kaṭimattaṃ galappamāṇaṃ udakaṃ vahati, sabbakuṇapāni udakena gaṅgaṃ pavesitāni, parisuddho bhūmibhāgo ahosi.
するとリッチャヴィの王たちは、ビンビサーラ王が行った供養の二倍の供養を行いながら、首の深さの水に入って世尊を出迎えた。まさにその瞬間、その時に、稲妻を放ち、闇を広げ、雷鳴を轟かせる大雲が四方から立ち上った。そして世尊がガンジス川の岸に最初の一歩を置かれた途端、蓮華の雨が降った。濡れたい者は濡れ、濡れたくない者は濡れなかった。至る所で膝の高さ、腿の高さ、腰の高さ、首の高さまで水が流れ、すべての死骸は水によってガンジス川に流され、土地は清浄になった。
Licchavirājāno bhagavantaṃ antarā yojane yojane vāsāpetvā mahādānāni datvā tīhi divasehi diguṇaṃ pūjaṃ karontā vesāliṃ nayiṃsu. Vesāliṃ sampatte bhagavati sakko devānamindo devasaṅghapurakkhato āgacchi. Mahesakkhānaṃ devatānaṃ sannipātena amanussā yebhuyyena palāyiṃsu. Bhagavā nagaradvāre ṭhatvā ānandattheraṃ āmantesi – ‘‘imaṃ, ānanda, ratanasuttaṃ uggahetvā balikammūpakaraṇāni gahetvā licchavirājakumārehi saddhiṃ vesāliyā tipākārantare vicaranto parittaṃ karohī’’ti ratanasuttaṃ abhāsi. ‘‘Evaṃ kena panetaṃ suttaṃ vuttaṃ, kadā, kattha, kasmā ca vutta’’nti etesaṃ pañhānaṃ vissajjanā vitthārena vesālivatthuto pabhuti porāṇehi vaṇṇīyati.
リッチャヴィの王たちは、一ヨージャナごとに世尊を滞在させ、大布施を行い、三日間で二倍の供養をしながらヴェーサーリーへ導いた。世尊がヴェーサーリーに到着されると、神々の王である帝釈天が神々の集団を伴ってやって来た。大いなる威厳を持つ神々が集まったため、非人たちのほとんどは逃げ出した。世尊は町の門に立ち、アーナンダ長老を呼んで言われた。「アーナンダよ、この宝経を学び、供物の道具を持って、リッチャヴィの王子たちと共にヴェーサーリーの三重の城壁の間を歩きながら、護呪を行いなさい」と、宝経を語られた。「このように、一体誰によってこの経は語られたのか、いつ、どこで、そしてなぜ語られたのか」というこれらの問いに対する答えは、ヴェーサーリーの物語から詳細に古人たちによって語られている。
Evaṃ bhagavato vesāliṃ anuppattadivaseyeva vesālinagaradvāre tesaṃ upaddavānaṃ paṭighātatthāya vuttamidaṃ ratanasuttaṃ uggahetvā āyasmā ānando parittatthāya bhāsamāno bhagavato pattena udakamādāya sabbanagaraṃ abbhukkiranto anuvicari. Yaṃ kiñcīti vuttamatte eva therena ye pubbe apalātā saṅkārakūṭabhittippadesādinissitā amanussā, te catūhi dvārehi palāyiṃsu, dvārāni anokāsāni ahesuṃ. Tato ekacce dvāresu okāsaṃ alabhamānā pākāraṃ bhinditvā palātā. Amanussesu gatamattesu manussānaṃ gattesu rogo vūpasanto. Te nikkhamitvā sabbapupphagandhādīhi theraṃ pūjesuṃ. Mahājano nagaramajjhe santhāgāraṃ sabbagandhehi limpitvā vitānaṃ katvā sabbālaṅkārehi alaṅkaritvā tattha buddhāsanaṃ paññapetvā bhagavantaṃ ānesi.
このように、世尊がヴェーサーリーに到着されたその日に、ヴェーサーリーの町の門で、それらの災害を鎮めるために語られたこの宝経を学び、尊者アーナンダは護呪のために唱えながら、世尊の鉢に水を入れて、町中に振りまきながら歩き回った。「いかなる...」と言われた途端に、長老によって、以前逃げていなかったゴミ捨て場や壁の一部などを隠れ家にしていた非人たちが、四つの門から逃げ出したが、門は場所がなかった。そこで一部の者たちは門に場所を見つけられず、城壁を壊して逃げた。非人たちが去るとすぐに、人々の体の病気は鎮まった。彼らは外に出てきて、あらゆる花や香などで長老を供養した。大衆は町の中央にある集会所をあらゆる香で塗り、天蓋を張り、あらゆる装飾で飾って、そこに仏座を設け、世尊を導いた。
Bhagavā santhāgāraṃ pavisitvā paññatte āsane nisīdi. Bhikkhusaṅghopi kho rājāno manussā ca patirūpe patirūpe āsane nisīdiṃsu. Sakkopi devānamindo dvīsu devalokesu devaparisāya saddhiṃ upanisīdi aññe ca devā, ānandattheropi sabbaṃ vesāliṃ anuvicaranto rakkhaṃ katvā vesālinagaravāsīhi saddhiṃ āgantvā ekamantaṃ nisīdi. Tattha bhagavā sabbesaṃ tadeva ratanasuttaṃ abhāsīti.
世尊は集会所に入り、設けられた座に座られた。比丘衆も、王たちや人々も、それぞれのふさわしい席に座った。神々の王である帝釈天も、二つの天界の神々の集団と共に座り、他の神々も座った。アーナンダ長老もヴェーサーリーの町全体を歩き回って守護を行い、ヴェーサーリーの住民と共にやって来て傍らに座った。そこで世尊はすべての人々に向けて、まさにこの宝経を語られたのである。
Ettāvatā ca yā **‘‘yena vuttaṃ yadā yattha, yasmā cetaṃ imaṃ nayaṃ. Pakāsetvānā’’**ti mātikā nikkhittā, sā sabbappakārena vitthāritā hoti.
ここまでで、「誰によって語られたか、いつ、どこで、なぜ、この理を明らかにしてから」と設けられた目次は、あらゆる点において詳細に説明されたことになる。
Yānīdhātigāthāvaṇṇanā
「ここにいる霊たちは」の詩偈の義釈
1. Idāni ‘‘etassa karissāmatthavaṇṇana’’nti vuttattā atthavaṇṇanā ārabbhate. Apare pana vadanti ‘‘ādito pañceva gāthā bhagavatā vuttā, sesā parittakaraṇasamaye ānandattherenā’’ti. Yathā vā tathā vā hotu, kiṃ no imāya parikkhāya, sabbathāpi etassa ratanasuttassa karissāmatthavaṇṇanaṃ.
1. さて、「その義釈を行なう」と言われたため、義釈が始められる。ある者たちは「最初の五つの詩偈だけが世尊によって語られ、残りは護呪を行なう時にアーナンダ長老によって語られた」と言う。いずれにせよ、この詮索に何の意味があろうか。いかなる形であれ、この宝経の義釈を行なう。
Yānīdha bhūtānīti paṭhamagāthā. Tattha yānīti yādisāni appesakkhāni vā mahesakkhāni vā. Idhāti imasmiṃ padese, tasmiṃ khaṇe sannipātaṭṭhānaṃ sandhāyāha. Bhūtānīti kiñcāpi bhūtasaddo ‘‘bhūtasmiṃ pācittiya’’nti evamādīsu (pāci. 69) vijjamāne. ‘‘Bhūtamidanti, bhikkhave, samanupassathā’’ti evamādīsu (ma. ni. 1.401) khandhapañcake. ‘‘Cattāro kho, bhikkhu, mahābhūtā hetū’’ti evamādīsu (ma. ni. 3.86) catubbidhe pathavīdhātvādirūpe. ‘‘Yo ca kālaghaso bhūto’’ti evamādīsu (jā. 1.2.190) khīṇāsave. ‘‘Sabbeva nikkhipissanti, bhūtā loke samussaya’’nti evamādīsu (dī. ni. 2.220) sabbasatte. ‘‘Bhūtagāmapātabyatāyā’’ti evamādīsu (pāci. 90) rukkhādike. ‘‘Bhūtaṃ bhūtato sañjānātī’’ti evamādīsu (ma. ni. 1.3) cātumahārājikānaṃ heṭṭhā sattanikāyaṃ upādāya vattati. Idha pana avisesato amanussesu daṭṭhabbo.
「ここにいる霊(bhūta)たちは」が最初の詩偈である。ここで「いかなる」とは、どのような、威力の小さなものであれ、大きなものであれ、という意味である。「ここに」とは、この場所に、その瞬間に集まった場所を指して言っている。「霊(bhūta)」とは、bhūtaという言葉が、「植物(bhūta)に対して波逸提」などの箇所において、実在するものに用いられているが、「比丘たちよ、これを生じたもの(bhūta)として観察しなさい」などの箇所では五蘊について、「比丘よ、四つの大要素(mahābhūtā)は原因である」などの箇所では地界などの四大色について、「時を食らう存在(bhūta)」などの箇所では漏尽者について、「世のすべての有情(bhūtā)は肉体を捨てるであろう」などの箇所ではすべての有情について、「草木(bhūtagāma)を破壊すること」などの箇所では木などについて、「真実(bhūta)を真実として認識する」などの箇所では四天王天の以下の七つの階層を含めて使われている。しかしここでは、区別なく非人(amanussa)について見なされるべきである。
Samāgatānīti sannipatitāni. Bhummānīti bhūmiyaṃ nibbattāni. Vā-iti vikappane. Tena yānīdha bhummāni vā bhūtāni samāgatānīti imamekaṃ vikappaṃ katvā puna dutiyavikappaṃ kātuṃ **‘‘yāni va antalikkhe’’**ti āha. Antalikkhe vā yāni bhūtāni nibbattāni, tāni sabbāni idha samāgatānīti attho. Ettha ca yāmato yāva akaniṭṭhaṃ, tāva nibbattāni bhūtāni ākāse pātubhūtavimānesu nibbattattā ‘‘antalikkhe bhūtānī’’ti veditabbāni. Tato heṭṭhā sineruto pabhuti yāva bhūmiyaṃ rukkhalatādīsu adhivatthāni pathaviyañca nibbattāni bhūtāni, tāni sabbāni bhūmiyaṃ bhūmipaṭibaddhesu ca rukkhalatāpabbatādīsu nibbattattā ‘‘bhummāni bhūtānī’’ti veditabbāni.
「集まった」とは、集合したこと。「地上の」とは、地に生まれたもの。「あるいは(vā)」は選択肢である。それによって、「ここに地上の霊たち、あるいは集まった霊たち」と一つの選択肢を作り、さらに二つ目の選択肢を作るために「あるいは空中の」と言った。空中にいる、あるいは生まれた霊たち、それらすべてがここに集まったという意味である。ここで、夜摩天から阿迦尼吒天に至るまで生まれた霊たちは、空中に現れた宮殿に生まれているため、「空中の霊たち」と理解されるべきである。それより下、須弥山から始まって地上に至るまで、木々や蔓などに宿り、地に生まれた霊たちは、地上および地上に結びついた木々や蔓や山などに生まれているため、「地上の霊たち」と理解されるべきである。
Evaṃ bhagavā sabbāneva amanussabhūtāni ‘‘bhummāni vā yāni va antalikkhe’’ti dvīhi padehi vikappetvā puna ekena padena pariggahetvā dassetuṃ **‘‘sabbeva bhūtā sumanā bhavantū’’**ti āha. Sabbeti anavasesā. Evāti avadhāraṇe, ekampi anapanetvāti adhippāyo. Bhūtāti amanussā. Sumanā bhavantūti sukhitamanā pītisomanassajātā bhavantu. Athopīti kiccantarasanniyojanatthaṃ vākyopādāne nipātadvayaṃ. Sakkacca suṇantu bhāsitanti aṭṭhiṃ katvā manasikatvā sabbaṃ cetasā samannāharitvā dibbasampattilokuttarasukhāvahaṃ mama desanaṃ suṇantu.
このように世尊は、すべての非人である霊たちを、「地上の、あるいは空中の」という二つの言葉で選択肢として示し、さらに一つの言葉でまとめて示すために、「すべての霊たちは喜ぶように」と言われた。「すべての」とは残らずすべて。「こそ(eva)」は限定であり、一つも除外しないという意図である。「霊たち」とは非人たち。「喜ぶように」とは、心が安らかになり、喜びと歓喜に満ちた状態になるように。「さて(athopi)」とは、別の行動を結びつけるための文の接続詞の二つ。「注意深く語られたことを聞きなさい」とは、心を込め、注意を払い、すべてを心で傾聴し、天の繁栄と出世間の安楽をもたらす私の説法を聞きなさい。
Evamettha bhagavā ‘‘yānīdha bhūtāni samāgatānī’’ti aniyamitavacanena bhūtāni pariggahetvā puna ‘‘bhummāni vā yāni va antalikkhe’’ti dvidhā vikappetvā tato ‘‘sabbeva bhūtā’’ti puna ekajjhaṃ katvā ‘‘sumanā bhavantū’’ti iminā vacanena āsayasampattiyaṃ niyojento ‘‘sakkacca suṇantu bhāsita’’nti payogasampattiyaṃ, tathā yonisomanasikārasampattiyaṃ paratoghosasampattiyañca, tathā attasammāpaṇidhisappurisūpanissayasampattīsu samādhipaññāhetusampattīsu ca niyojento gāthaṃ samāpesi.
ここで世尊は、「ここに集まった霊たちは」という限定されない言葉で霊たちをまとめ、次に「地上の、あるいは空中の」と二つに分けて示し、それから「すべての霊たちは」と再び一つにまとめ、「喜ぶように」というこの言葉によって意向の完全さに結びつけ、「注意深く語られたことを聞きなさい」と行動の完全さに結びつけた。同様に、理にかなった作意の完全さと他者からの声の完全さ、そして自らを正しく置くことや善人と親しむことの完全さ、定と慧の原因の完全さに結びつけながら、詩偈を終えられた。
Tasmā hītigāthāvaṇṇanā
「それゆえに」の詩偈の義釈
2. Tasmā hi bhūtāti dutiyagāthā. Tattha tasmāti kāraṇavacanaṃ. Bhūtāti āmantanavacanaṃ. Nisāmethāti suṇātha. Sabbeti anavasesā. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yasmā tumhe dibbaṭṭhānāni tattha upabhogaparibhogasampadañca pahāya dhammassavanatthaṃ idha samāgatā, na naṭanaccanādidassanatthaṃ, tasmā hi bhūtā nisāmetha sabbeti. Atha vā ‘‘sumanā bhavantu, sakkacca suṇantū’’ti vacanena tesaṃ sumanabhāvaṃ sakkaccaṃ sotukamyatañca disvā āha ‘‘yasmā tumhe sumanabhāvena attasammāpaṇidhiyonisomanasikārāsayasuddhīhi sakkaccaṃ sotukamyatāya sappurisūpanissayaparatoghosapadaṭṭhānato payogasuddhīhi ca yuttā, tasmā hi bhūtā nisāmetha sabbe’’ti. Atha vā yaṃ purimagāthāya ante ‘‘bhāsita’’nti vuttaṃ, taṃ kāraṇabhāvena apadisanto āha ‘‘yasmā mama bhāsitaṃ nāma atidullabhaṃ aṭṭhakkhaṇaparivajjitassa khaṇassa dullabhattā, anekānisaṃsañca paññākaruṇāguṇena pavattattā, tañcāhaṃ vattukāmo ‘suṇantu bhāsita’nti avocaṃ, tasmā hi bhūtā nisāmetha sabbe’’ti. Idaṃ iminā gāthāpadena vuttaṃ hoti.
2. 「それゆえに霊たちよ」が第二の詩偈である。ここで「それゆえに」とは理由を表す言葉。「霊たちよ」とは呼びかけの言葉。「聞きなさい(nisāmetha)」とは聞けということ。「すべての」とは残らずすべて。何を言っているのか?あなた方は天の住処とその楽しみを捨てて、踊りや踊り子などを見るためではなく、法を聞くためにここに集まったのであるから、それゆえに霊たちよ、すべての者たちよ聞きなさい、ということである。あるいは、「喜ぶように、注意深く聞きなさい」という言葉によって、彼らの喜ぶ心と注意深く聞きたいという欲求を見て、「あなた方は喜ぶ心によって自らを正しく置き、理にかなった作意と意向の清らかさを持って注意深く聞きたいという欲求によって、善人と親しむことや他者からの声を基盤として行動の清らかさを備えているのだから、それゆえに霊たちよ、すべての者たちよ聞きなさい」と言われた。あるいは、前の詩偈の最後で「語られたこと」と言われたものを理由として示し、「私の語ることは、八つの難所を避けた機会の得難さゆえに非常に得難く、智慧と慈悲の徳によって生じるため多くの利益がある。そして私はそれを語りたいので『語られたことを聞きなさい』と言った。それゆえに霊たちよ、すべての者たちよ聞きなさい」と言われた。これがこの詩偈の句で言われていることである。
Evametaṃ kāraṇaṃ niropento attano bhāsitanisāmane niyojetvā nisāmetabbaṃ vattumāraddho **‘‘mettaṃ karotha mānusiyā pajāyā’’**ti. Tassattho – yāyaṃ tīhi upaddavehi upaddutā mānusī pajā, tassā mānusiyā pajāya mettaṃ mittabhāvaṃ hitajjhāsayataṃ paccupaṭṭhapethāti. Keci pana ‘‘mānusikaṃ paja’’nti paṭhanti, taṃ bhummatthāsambhavā na yujjati. Yampi aññe atthaṃ vaṇṇayanti, sopi na yujjati. Adhippāyo panettha – nāhaṃ buddhoti issariyabalena vadāmi, api tu yaṃ tumhākañca imissā ca mānusiyā pajāya hitatthaṃ vadāmi ‘‘mettaṃ karotha mānusiyā pajāyā’’ti. Ettha ca –
このようにこの理由を示し、自らが語ることを聞くように結びつけて、聞くべきことを語り始めた。「人間の有情に対して慈愛を持ちなさい」と。その意味は、この三つの災害に悩まされている人間の有情に対して、人間の有情に慈愛を、友愛の心を、利益をもたらす意図を起こしなさい、ということである。ある者たちは「人間的な(mānusikaṃ)有情」と読むが、それは地所格の意味が成立しないため適切ではない。他の者たちが別の意味を説明するのも適切ではない。ここでの意図は、私は仏陀であるという権力や力で言うのではない、ただ、あなた方とこの人間の有情の利益のために言うのである、「人間の有情に対して慈愛を持ちなさい」ということである。ここでは、
‘‘Ye sattasaṇḍaṃ pathaviṃ vijetvā,
「生き物で満ちた大地を征服し、
Rājisayo yajamānānupariyagā;
王の聖仙たちが供犠を行って巡った。
Assamedhaṃ purisamedhaṃ,
馬祀祭、人祀祭、
Sammāpāsaṃ vājapeyyaṃ niraggaḷaṃ.
擲棒祭、蘇摩祭、無遮祭。
‘‘Mettassa cittassa subhāvitassa,
よく修習された慈愛の心の、
Kalampi te nānubhavanti soḷasiṃ;
十六分の一の価値にも及ばない。
Ekampi ce pāṇamaduṭṭhacitto,
もし一つの生命に対しても悪意なく、
Mettāyati kusalo tena hoti.
慈愛を修習するなら、それによって善き者となる。
‘‘Sabbe ca pāṇe manasānukampī, pahūtamariyo pakaroti puñña’’nti. (itivu. 27; a. ni. 8.1) –
すべての生命に心から同情し、聖者は大いなる功徳を積む」
Evamādīnaṃ suttānaṃ ekādasānisaṃsānañca vasena ye mettaṃ karonti, etesaṃ mettā hitāti veditabbā.
このような経典や、十一の利益の力によって、慈愛を修習する人々にとって、それらの慈愛は利益となると理解されるべきである。
‘‘Devatānukampito poso, sadā bhadrāni passatī’’ti. (udā. 76; mahāva. 286) –
「神々に同情された人は、常に幸運を見る」
Evamādīnaṃ suttānaṃ vasena yesu kayirati, tesampi hitāti veditabbā.
このような経典の力によって、慈愛を向けられる人々にとっても利益となると理解されるべきである。
Evaṃ ubhayesampi hitabhāvaṃ dassento ‘‘mettaṃ karotha mānusiyā’’ti vatvā idāni upakārampi dassento āha **‘‘divā ca ratto ca haranti ye baliṃ, tasmā hi ne rakkhatha appamattā’’**ti. Tassattho – ye manussā cittakammakaṭṭhakammādīhipi devatā katvā cetiyarukkhādīni ca upasaṅkamitvā devatā uddissa divā baliṃ karonti, kālapakkhādīsu ca rattiṃ baliṃ karonti, salākabhattādīni vā datvā ārakkhadevatā upādāya yāva brahmadevatānaṃ pattidānaniyyātanena divā baliṃ karonti, chattāropanadīpamālāya sabbarattikadhammassavanādīni kārāpetvā pattidānaniyyātanena ca rattiṃ baliṃ karonti, te kathaṃ na rakkhitabbā? Yato evaṃ divā ca ratto ca tumhe uddissa karonti ye baliṃ, tasmā hi ne rakkhatha; tasmā balikammakaraṇāpi te manusse rakkhatha gopayatha, ahitaṃ nesaṃ apanetha, hitaṃ upanetha appamattā hutvā taṃ kataññubhāvaṃ hadaye katvā niccamanussarantāti.
このように双方の利益となることを示し、「人間の有情に慈愛を」と言って、次に恩恵をも示して言われた。「昼も夜も供物をもたらす者たち、それゆえに彼らを怠ることなく守りなさい」と。その意味は、人間たちが絵を描いたり木を彫ったりして神々を作り、祠や木などに近づいて神々のために昼に供物をし、また満月や新月の日に夜に供物をし、あるいは籤引きの食事などを与えて、守護神から梵天に至るまで功徳の回向によって昼に供物をし、傘を立てたり灯明を飾ったりして一晩中法を聞かせることなどで功徳の回向によって夜に供物をする。彼らがどうして守られるべきでないだろうか。このように昼も夜もあなた方のために供物をする者たちであるから、それゆえに彼らを守りなさい。だから、供物をするこれらの人間たちを守り、保護し、彼らの不利益を取り除き、利益をもたらすよう怠ることなく行い、その恩を知る心を胸に抱いて常に思い出しなさい、ということである。
Yaṃkiñcītigāthāvaṇṇanā
「いかなる」の詩偈の義釈
3. Evaṃ devatāsu manussānaṃ upakārakabhāvaṃ dassetvā tesaṃ upaddavavūpasamanatthaṃ buddhādiguṇappakāsanena ca devamanussānaṃ dhammassavanatthaṃ **‘‘yaṃkiñci vitta’’**ntiādinā nayena saccavacanaṃ payuñjitumāraddho. Tattha yaṃkiñcīti aniyamitavasena anavasesaṃ pariyādiyati yaṃkiñci tattha tattha vohārūpagaṃ. Vittanti dhanaṃ. Tañhi vittiṃ janetīti vittaṃ. Idha vāti manussalokaṃ niddisati. Huraṃ vāti tato paraṃ avasesalokaṃ, tena ca ṭhapetvā manusse sabbalokaggahaṇe patte ‘‘saggesu vā’’ti parato vuttattā ṭhapetvā manusse ca sagge ca avasesānaṃ nāgasupaṇṇādīnaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ.
3. このように神々にとって人間たちが恩恵を与えていることを示し、彼らの災害を鎮めるために仏陀などの徳を明らかにし、神々と人間たちが法を聞くために、「いかなる財宝も」などの理屈で真実の言葉を用い始めた。ここで「いかなる」とは、限定されない形で、そこで取引されるものを残らずすべて包括する。「財宝(vitta)」とは富である。なぜならそれは歓喜(vitti)を生じさせるため、財宝と呼ばれる。「ここに」とは人間界を指す。「あるいは他の場所に」とはそれ以外の世界。それによって、人間を除いたすべての世界の包含に至り、「あるいは天界に」と後で言われているため、人間と天界を除いた残りの龍や金翅鳥などの包含であると理解されるべきである。
Evaṃ imehi dvīhi padehi yaṃ manussānaṃ vohārūpagaṃ alaṅkāraparibhogūpagañca jātarūparajatamuttāmaṇiveḷuriyapavāḷalohitaṅkamasāragallādikaṃ, yañca muttāmaṇivālukatthatāya bhūmiyā ratanamayavimānesu anekayojanasatavitthatesu bhavanesu uppannānaṃ nāgasupaṇṇādīnaṃ vittaṃ, taṃ niddiṭṭhaṃ hoti. Saggesu vāti kāmāvacararūpāvacaradevalokesu. Te hi sobhanena kammena ajīyantīti saggā. Suṭṭhu aggātipi saggā. Yanti yaṃ sasāmikaṃ vā asāmikaṃ vā. Ratananti ratiṃ nayati vahati janayati vaḍḍhetīti ratanaṃ. Yaṃkiñci cittīkataṃ mahagghaṃ atulaṃ dullabhadassanaṃ anomasattaparibhogañca, tassetaṃ adhivacanaṃ. Yathāha –
このようにこれら二つの言葉によって、人間たちが取引に使い、装飾や使用に用いる金、銀、真珠、宝石、瑠璃、珊瑚、紅玉、瑪瑙などのもの、また真珠や宝石や砂が敷き詰められた地に宝で作られた何百ヨージャナもの広さの宮殿に生まれた龍や金翅鳥などの財宝が示されている。「あるいは天界に」とは、欲界や色界の天界において。彼らは美しい業によって老いることがないため天界(sagga)と呼ばれる。非常に優れているから天界とも言われる。「いかなる」とは、所有者がいるもの、あるいは所有者がいないもの。「宝(ratana)」とは、喜び(rati)を導き、運び、生じさせ、成長させるため、宝である。いかなるものであれ、尊重され、高価で、比較するものがなく、見るのが難しく、優れた有情が用いるもの、それが宝の同義語である。このように言われている。
‘‘Cittīkataṃ mahagghañca, atulaṃ dullabhadassanaṃ;
「尊重され、高価で、比較するものがなく、見るのが難しく、
Anomasattaparibhogaṃ, ratanaṃ tena vuccatī’’ti.
優れた有情が用いるもの、それが宝と呼ばれる。」
Paṇītanti uttamaṃ seṭṭhaṃ atappakaṃ. Evaṃ iminā gāthāpadena yaṃ saggesu anekayojanasatappamāṇasabbaratanamayavimānasudhammavejayantappabhutīsu sasāmikaṃ, yañca buddhuppādavirahena apāyameva paripūrentesu sattesu suññavimānappaṭibaddhaṃ asāmikaṃ, yaṃ vā panaññampi pathavimahāsamuddahimavantādinissitamasāmikaṃ ratanaṃ, taṃ niddiṭṭhaṃ hoti.
「優れた」とは、最高のもの、最も優れたもの、満足させるもの。このようにこの詩偈の句によって、天界にある何百ヨージャナもの大きさのあらゆる宝で作られた善法堂や最勝殿などの所有者がいるもの、また仏陀が出現しない時代に悪趣を満たしている有情たちによって空になった宮殿に結びついた所有者がいないもの、あるいは大地や大海やヒマラヤなどに依存している他の所有者がいない宝が示されている。
Na no samaṃ atthi tathāgatenāti na-iti paṭisedhe. No-iti avadhāraṇe. Samanti tulyaṃ. Atthīti vijjati. Tathāgatenāti buddhena. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yaṃ etaṃ vittañca ratanañca pakāsitaṃ, ettha ekampi buddharatanena sadisaṃ ratanaṃ nevatthi. Yampi hi taṃ cittīkataṭṭhena ratanaṃ, seyyathidaṃ – rañño cakkavattissa cakkaratanaṃ maṇiratanañca, yamhi uppanne mahājano na aññattha cittīkāraṃ karoti, na koci pupphagandhādīni gahetvā yakkhaṭṭhānaṃ vā bhūtaṭṭhānaṃ vā gacchati, sabbopi jano cakkaratanamaṇiratanameva cittīkāraṃ karoti pūjeti, taṃ taṃ varaṃ pattheti, patthitapatthitañcassa ekaccaṃ samijjhati, tampi ratanaṃ buddharatanena samaṃ natthi. Yadi hi cittīkataṭṭhena ratanaṃ, tathāgatova ratanaṃ. Tathāgate hi uppanne ye keci mahesakkhā devamanussā na te aññatra cittīkāraṃ karonti, na kañci aññaṃ pūjenti. Tathā hi brahmā sahampati sinerumattena ratanadāmena tathāgataṃ pūjesi, yathābalañca aññe devā manussā ca bimbisārakosalarājaanāthapiṇḍikādayo. Parinibbutampi bhagavantaṃ uddissa channavutikoṭidhanaṃ vissajjetvā asokamahārājā sakalajambudīpe caturāsīti vihārasahassāni patiṭṭhāpesi, ko pana vādo aññesaṃ cittīkārānaṃ. Apica kassaññassa parinibbutassāpi jātibodhidhammacakkappavattanaparinibbānaṭṭhānāni paṭimācetiyādīni vā uddissa evaṃ cittīkāragarukāro pavattati yathā bhagavato. Evaṃcittīkataṭṭhenāpi tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthi.
「如来に等しいものは存在しない」とは、「存在しない(na)」は否定。「こそ(no)」は限定。「等しい」とは同等の。「存在する(atthi)」とはある。「如来と」とは仏陀と。何を言っているのか?これまでに明らかにされた財宝や宝の中で、仏陀という宝と同じ宝は一つも存在しない。なぜなら、尊重されるという意味での宝、すなわち転輪聖王の輪宝や摩尼宝が現れた時、大衆は他のものを尊重せず、誰も花や香などを持って夜叉の場所や霊の場所に行かない。すべての人々が輪宝や摩尼宝のみを尊重し、供養し、それから恩恵を願い、願われたものの一部は叶う。しかしその宝でさえ、仏陀という宝には等しくない。もし尊重されるという意味での宝があるなら、如来こそが宝である。如来が現れた時、大いなる威厳を持つ神々や人間たちは、他を尊重せず、他の誰をも供養しないからである。そのように、梵天サハンパティは須弥山ほどの大きさの宝の冠で如来を供養し、力に応じて他の神々や人間たち、ビンビサーラ王やコーサラ王や給孤独長者なども供養した。完全に涅槃に入られた世尊のために、九十六億の財宝を費やしてアショーカ大王は全ジャンブディーパに八万四千の僧院を建立したが、他の者たちの尊重については言うまでもない。また、他の完全に涅槃に入った者の誕生、悟り、初転法輪、涅槃の場所、あるいは仏像や仏塔などに対して、世尊に対するような尊重や敬意が行われることがあろうか。このように、尊重されるという意味においても如来に等しい宝は存在しない。
Tathā yampi taṃ mahagghaṭṭhena ratanaṃ. Seyyathidaṃ – kāsikaṃ vatthaṃ. Yathāha – ‘‘jiṇṇampi, bhikkhave, kāsikaṃ vatthaṃ vaṇṇavantañceva hoti sukhasamphassañca mahagghañcā’’ti (a. ni. 3.100), tampi buddharatanena samaṃ natthi. Yadi hi mahagghaṭṭhena ratanaṃ, tathāgatova ratanaṃ. Tathāgato hi yesaṃ paṃsukampi paṭiggaṇhāti, tesaṃ taṃ mahapphalaṃ hoti mahānisaṃsaṃ seyyathāpi asokarañño, idamassa mahagghatāya. Evaṃ mahagghatāvacanena cettha dosābhāvasādhakaṃ idaṃ suttapadaṃ veditabbaṃ –
また、高価であるという点において宝であるものについて。すなわち、カーシ国の布である。言われているように、「比丘たちよ、古くなったカーシ国の布であっても、色美しく、肌触り良く、高価である」(増支部3.100)といわれるが、それすらも仏宝には等しくない。もし高価であるという点において宝であるならば、如来こそが宝である。というのも、如来がいかなる者の塵芥を受けたとしても、それは彼らにとって大果となり、大いなる功徳となるからである。例えばアショーカ王のように、これはその高価さゆえである。このように、ここでの高価であるという言葉によって、この経の句が過失のなさを証明していると知るべきである。
‘‘Yesaṃ kho pana so paṭiggaṇhāti cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānapaccayabhesajjaparikkhāraṃ, tesaṃ taṃ mahapphalaṃ hoti mahānisaṃsaṃ. Idamassa mahagghatāya vadāmi. Seyyathāpi taṃ, bhikkhave, kāsikaṃ vatthaṃ mahagghaṃ, tathūpamāhaṃ, bhikkhave, imaṃ puggalaṃ vadāmī’’ti (a. ni. 3.100).
「彼が衣・鉢・臥坐具・病人のための薬の資具を受け取るならば、それは彼らにとって大果となり大功徳となる。私はこれを高価であると言う。比丘たちよ、例えばあのカーシ国の布が高価であるように、比丘たちよ、私はこの人物をその譬えとして言う」(増支部3.100)。
Evaṃ mahagghaṭṭhenapi tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthi.
このように、高価であるという点においても如来に等しい宝はないのである。
Tathā yampi taṃ atulaṭṭhena ratanaṃ. Seyyathidaṃ – rañño cakkavattissa cakkaratanaṃ uppajjati indanīlamaṇimayanābhi sattaratanamayasahassāraṃ pavāḷamayanemi rattasuvaṇṇamayasandhi, yassa dasannaṃ dasannaṃ arānamupari ekaṃ muṇḍāraṃ hoti vātaṃ gahetvā saddakaraṇatthaṃ, yena kato saddo sukusalappatāḷitapañcaṅgikatūriyasaddo viya hoti, yassa nābhiyā ubhosu passesu dve sīhamukhāni honti, abbhantaraṃ sakaṭacakkasseva susiraṃ. Tassa kattā vā kāretā vā natthi, kammapaccayena ututo samuṭṭhāti. Yaṃ rājā dasavidhaṃ cakkavattivattaṃ pūretvā tadahuposathe puṇṇamadivase sīsaṃnhāto uposathiko uparipāsādavaragato sīlāni sodhento nisinno puṇṇacandaṃ viya sūriyaṃ viya ca uṭṭhentaṃ passati, yassa dvādasayojanato saddo suyyati, yojanato vaṇṇo dissati, yaṃ mahājanena ‘‘dutiyo maññe cando sūriyo vā uṭṭhito’’ti ativiya kotūhalajātena dissamānaṃ nagarassa upari āgantvā rañño antepurassa pācīnapasse nātiuccaṃ nātinīcaṃ hutvā mahājanassa gandhapupphādīhi pūjetuṃ, yuttaṭṭhāne akkhāhataṃ viya tiṭṭhati.
また、無比であるという点において宝であるものについて。すなわち、転輪王に輪宝が生じる。それはインドラ・サファイアの宝石でできた轂(こしき)を持ち、七宝でできた千の輻(や)を持ち、珊瑚でできた網(外枠)を持ち、赤い黄金でできた継ぎ目を持つ。その十ごと、十ごとの輻の上には一つの丸い輻があり、それは風を受けて音を出すためのものであり、それによって発せられた音は、熟練者によって奏でられた五種の楽器の音のようである。その轂の両側には二つの獅子の顔があり、内側は車の車輪のように空洞である。それの製作者や作らせた者は存在せず、業を縁として季節から生じる。王が十種の転輪王の務めを満たし、その布薩の日、満月の日に、頭を洗い、布薩の戒を保ち、優れた高楼の上に昇り、戒を清めて座っていると、満月のように、太陽のように昇ってくるのを見る。その音は十二由旬(ゆじゅん)先まで聞こえ、その輝きは一由旬先まで見える。それは大衆によって「第二の月か、あるいは太陽が昇ったのか」と非常に驚きをもって見られ、都市の上空にやって来て、王の後宮の東側、高からず低からずの場所にとどまり、大衆が香や花などで供養できるように、ふさわしい場所に車軸が固定されたかのように静止する。
Tadeva anubandhamānaṃ hatthiratanaṃ uppajjati, sabbaseto rattapādo sattappatiṭṭho iddhimā vehāsaṅgamo uposathakulā vā chaddantakulā vā āgacchati, uposathakulā ca āgacchanto sabbajeṭṭho āgacchati, chaddantakulā sabbakaniṭṭho sikkhitasikkho damathūpeto, so dvādasayojanaṃ parisaṃ gahetvā sakalajambudīpaṃ anusaṃyāyitvā purepātarāsameva sakaṃ rājadhāniṃ āgacchati.
それに続いて象宝が生じる。それは全てが白く、赤い足を持ち、七つの所が地につき、神通力を持ち、虚空を行き、ウポーサタの種族あるいはチャッダンタの種族からやって来る。ウポーサタの種族からやって来る時は最も年長のものがやって来、チャッダンタの種族からは最も年少のものが、訓練を受け、調伏を終えてやって来る。それは十二由旬の眷属を伴ってジャンブディパ(閻浮提)全土を巡り、朝食の前に自身の王都へ戻って来る。
Tampi anubandhamānaṃ assaratanaṃ uppajjati, sabbaseto rattapādo kāḷasīso muñjakeso valāhakassarājakulā āgacchati. Sesamettha hatthiratanasadisameva.
それに続いて馬宝が生じる。それは全てが白く、赤い足を持ち、黒い頭、ムンジャ草のような鬣を持ち、ヴァラーハカ馬の王族からやって来る。ここでの残りの説明は象宝と同様である。
Tampi anubandhamānaṃ maṇiratanaṃ uppajjati. So hoti maṇi veḷuriyo subho jātimā aṭṭhaṃso suparikammakato āyāmato cakkanābhisadiso, vepullapabbatā āgacchati. So caturaṅgasamannāgatepi andhakāre rañño dhajaggaṃ gato yojanaṃ obhāseti, yassobhāsena manussā ‘‘divā’’ti maññamānā kammante payojenti, antamaso kunthakipillikaṃ upādāya passanti.
それに続いて珠宝が生じる。それは瑠璃の宝珠であり、美しく、素性が良く、八面をなし、よく磨かれ、長さは車輪の轂のようであり、ヴェープッラ山からやって来る。それは四軍が具わっていても、暗闇の中で王の旗の頂に置かれると一由旬を照らし出す。その光によって人々は「昼間だ」と思って仕事に励み、さらには昆虫や蟻に至るまで見ることができる。
Tampi anubandhamānaṃ itthiratanaṃ uppajjati, pakatiaggamahesī vā hoti, uttarakuruto vā āgacchati maddarājakulato vā, atidīghatādichadosavivajjitā atikkantā mānusavaṇṇaṃ appattā dibbavaṇṇaṃ, yassā rañño sītakāle uṇhāni gattāni honti, uṇhakāle sītāni, satadhā phoṭita tūlapicuno viya samphasso hoti, kāyato candanagandho vāyati, mukhato uppalagandho, pubbuṭṭhāyinitādianekaguṇasamannāgatā ca hoti.
それに続いて女宝が生じる。本来の第一王妃であるか、北クル州からやって来るか、マッダ王族からやって来る。長すぎるなどの六つの過失を離れ、人間の容姿を超え、天の容姿には達していない。その体は王にとって、寒い時には暖かく、暑い時には涼しい。その触感は百回叩かれた綿のようである。体からは栴檀の香りが放たれ、口からは青蓮華の香りがする。早く起きるなどの多くの徳を具えている。
Tampi anubandhamānaṃ gahapatiratanaṃ uppajjati rañño pakatikammakāro seṭṭhi, yassa cakkaratane uppannamatte dibbaṃ cakkhu pātubhavati, yena samantato yojanamatte nidhiṃ passati asāmikampi sasāmikampi, so rājānaṃ upasaṅkamitvā pavāreti ‘‘appossukko tvaṃ, deva, hohi, ahaṃ te dhanena dhanakaraṇīyaṃ karissāmī’’ti.
それに続いて居士宝が生じる。王の本来の仕事の管理者である長者であり、輪宝が生じるとすぐに彼に天眼が現れる。それによって周囲一由旬ほどのところにある、主のいる宝や主のいない宝を見る。彼は王に近づき、「王よ、ご安心ください。私があなたの財産を用いて、財産によるなすべきことをいたしましょう」と申し出る。
Tampi anubandhamānaṃ pariṇāyakaratanaṃ uppajjati rañño pakatijeṭṭhaputto. Cakkaratane uppannamatte atirekapaññāveyyattiyena samannāgato hoti, dvādasayojanāya parisāya cetasā cittaṃ parijānitvā niggahapaggahasamattho hoti, so rājānaṃ upasaṅkamitvā pavāreti ‘‘appossukko tvaṃ, deva, hohi, ahaṃ te rajjaṃ anusāsissāmī’’ti. Yaṃ vā panaññampi evarūpaṃ atulaṭṭhena ratanaṃ, yassa na sakkā tulayitvā tīrayitvā aggho kātuṃ ‘‘sataṃ vā sahassaṃ vā agghati koṭiṃ vā’’ti. Tattha ekaratanampi buddharatanena samaṃ natthi. Yadi hi atulaṭṭhena ratanaṃ, tathāgatova ratanaṃ. Tathāgato hi na sakkā sīlato vā samādhito vā paññādīnaṃ vā aññatarato kenaci tulayitvā tīrayitvā ‘‘ettakaguṇo vā iminā samo vā sappaṭibhāgo vā’’ti paricchindituṃ. Evaṃ atulaṭṭhenapi tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthi.
それに続いて主兵宝が生じる。王の本来の長男である。輪宝が生じるとすぐに、彼は類まれな智慧と明敏さを具える。十二由旬の眷属の心を自らの心で理解し、賞罰を適切に行うことができる。彼は王に近づき、「王よ、ご安心ください。私があなたに代わって王国を治めましょう」と申し出る。あるいは、このようなどんな無比の宝であっても、その価値を量り定めて「百の価値がある、千の価値がある、あるいは千万の価値がある」と評価することはできない。そこにある一つの宝でさえ、仏宝に等しいものはない。もし無比であるという点において宝であるならば、如来こそが宝である。というのも、如来は戒、定、あるいは慧などのいずれかによって量り定めて、「これほどの徳がある」とか「これと等しい」とか「これに似ている」と限定することはできないからである。このように、無比であるという点においても如来に等しい宝はないのである。
Tathā yampi taṃ dullabhadassanaṭṭhena ratanaṃ, seyyathidaṃ dullabhapātubhāvo rājā cakkavatti, cakkādīni ca tassa ratanāni, tampi buddharatanena samaṃ natthi. Yadi hi dullabhadassanaṭṭhena ratanaṃ, tathāgatova ratanaṃ, kuto cakkavattiādīnaṃ ratanattaṃ. Tāni hi ekasmiṃyeva kappe anekāni uppajjanti. Yasmā pana asaṅkhyeyyepi kappe tathāgatasuñño loko hoti, tasmā tathāgatova kadāci karahaci uppajjanato dullabhadassano. Vuttampi cetaṃ bhagavatā parinibbānasamaye –
また、見るのが稀であるという点において宝であるものについて。すなわち、出現することが稀な転輪王や、彼の輪宝などの宝であるが、それすらも仏宝には等しくない。もし見るのが稀であるという点において宝であるならば、如来こそが宝である。転輪王などの宝がどうしてそれに及ぼうか。それらは一つの劫の間に数多く生じる。しかし、無数の劫においても世界には如来が存在しないことがあるため、如来はいつか稀にしか出現せず、見るのが稀である。世尊も般涅槃の時にこのように言われた。
‘‘Devatā, ānanda, ujjhāyanti ‘dūrā ca vatamha āgatā tathāgataṃ dassanāya, kadāci karahaci tathāgatā loke uppajjanti arahanto sammāsambuddhā, ajjeva rattiyā pacchime yāme tathāgatassa parinibbānaṃ bhavissati, ayañca mahesakkho bhikkhu bhagavato purato ṭhito ovārento, na mayaṃ labhāma pacchime kāle tathāgataṃ dassanāyā’’’ti (dī. ni. 2.200).
「アーナンダよ、神々は不満を抱いている。『我々は如来を拝見するために遠くからやって来た。世間には阿羅漢・正等覚者たる如来がいつか稀に出現されるが、今日の夜の最後の見張りの時に如来の般涅槃があるというのに、この大威徳の比丘が世尊の前に立って遮っており、我々は最後の時に如来を拝見することができない』と」(長部2.200)。
Evaṃ dullabhadassanaṭṭhenāpi tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthi.
このように、見るのが稀であるという点においても如来に等しい宝はないのである。
Tathā yampi taṃ anomasattaparibhogaṭṭhena ratanaṃ. Seyyathidaṃ – rañño cakkavattissa cakkaratanādi tañhi koṭisatasahassadhanānampi sattabhūmikapāsādavaratale vasantānampi caṇḍālavenanesādarathakārapukkusādīnaṃ nīcakulikānaṃ omakapurisānaṃ supinantepi paribhogatthāya na nibbattati. Ubhato sujātassa pana rañño khattiyasseva paripūritadasavidhacakkavattivattassa paribhogatthāya nibbattanato anomasattaparibhogaṃyeva hoti, tampi buddharatanasamaṃ natthi. Yadi hi anomasattaparibhogaṭṭhena ratanaṃ, tathāgatova ratanaṃ. Tathāgato hi loke omakasattasammatānaṃ anupanissayasampannānaṃ viparītadassanānaṃ pūraṇakassapādīnaṃ channaṃ satthārānaṃ aññesañca evarūpānaṃ supinantepi aparibhogo. Upanissayasampannānaṃ pana catuppadāyapi gāthāya pariyosāne arahattamadhigantuṃ samatthānaṃ nibbedhikañāṇadassanānaṃ bāhiyadārucīriyappabhutīnaṃ aññesañca mahākulappasutānaṃ mahāsāvakānaṃ paribhogo, te hi taṃ dassanānuttariyasavanānuttariyapāricariyānuttariyādīni sādhentā tathāgataṃ paribhuñjanti. Evaṃ anomasattaparibhogaṭṭhenāpi tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthi.
また、優れた者が受用するという点において宝であるものについて。すなわち、転輪王の輪宝などである。それは、たとえ何十万もの富を持ち、七層の優れた高楼に住む者であっても、チャンダーラ、竹細工師、猟師、車大工、ゴミ捨て人などの身分の低い劣った人々の受用のためには、夢の中でさえ生じない。双方の家系から清らかに生まれた王、しかも十種の転輪王の務めを完全に果たした刹帝利の受用のためだけに生じるので、それはまさに優れた者が受用するものであるが、それすらも仏宝には等しくない。もし優れた者が受用するという点において宝であるならば、如来こそが宝である。というのも、如来は世間において劣った者と見なされ、前世の善根を持たず、誤った見解を持つプーラナ・カッサパなどの六師や、その他のそのような人々の受用には、夢の中でさえならないからである。しかし、前世の善根を持ち、四句の偈の終わりにおいてすら阿羅漢果に達することができるほどの洞察の智見を持つバーヒヤ・ダールチーリヤなどの者や、その他の名家に生まれた偉大な弟子たちの受用となる。彼らは、最高の見(見無上)、最高の聴聞(聞無上)、最高の奉仕(奉仕無上)などを成し遂げながら如来を受用するからである。このように、優れた者が受用するという点においても如来に等しい宝はないのである。
Yampi taṃ avisesato ratijananaṭṭhena ratanaṃ. Seyyathidaṃ – rañño cakkavattissa cakkaratanaṃ. Tañhi disvāva rājā cakkavatti attamano hoti, evampi taṃ rañño ratiṃ janeti. Puna caparaṃ rājā cakkavatti vāmena hatthena suvaṇṇabhiṅkāraṃ gahetvā dakkhiṇena hatthena cakkaratanaṃ abbhukkirati ‘‘pavattatu bhavaṃ cakkaratanaṃ, abhivijinātu bhavaṃ cakkaratana’’nti. Tato cakkaratanaṃ pañcaṅgikaṃ viya tūriyaṃ madhurassaraṃ niccharantaṃ ākāsena puratthimaṃ disaṃ gacchati, anvadeva rājā, cakkavatti cakkānubhāvena dvādasayojanavitthiṇṇāya caturaṅginiyā senāya nātiuccaṃ nātinīcaṃ uccarukkhānaṃ heṭṭhābhāgena, nīcarukkhānaṃ uparibhāgena, rukkhesu pupphaphalapallavādipaṇṇākāraṃ gahetvā āgatānaṃ hatthato paṇṇākārañca gaṇhanto ‘‘ehi kho, mahārājā’’ti evamādinā paramanipaccakārena āgate paṭirājāno ‘‘pāṇo na hantabbo’’tiādinā nayena anusāsanto gacchati. Yattha pana rājā bhuñjitukāmo vā divāseyyaṃ vā kappetukāmo hoti, tattha cakkaratanaṃ ākāsā orohitvā udakādisabbakiccakkhame same bhūmibhāge akkhāhataṃ viya tiṭṭhati. Puna rañño gamanacitte uppanne purimanayeneva saddaṃ karontaṃ gacchati, taṃ sutvā dvādasayojanikāpi parisā ākāsena gacchati. Cakkaratanaṃ anupubbena puratthimaṃ samuddaṃ ajjhogāhati, tasmiṃ ajjhogāhante udakaṃ yojanappamāṇaṃ apagantvā bhittīkataṃ viya tiṭṭhati. Mahājano yathākāmaṃ satta ratanāni gaṇhāti. Puna rājā suvaṇṇabhiṅkāraṃ gahetvā ‘‘ito paṭṭhāya mama rajja’’nti udakena abbhukkiritvā nivattati. Senā purato hoti, cakkaratanaṃ pacchato, rājā majjhe. Cakkaratanena osakkitosakkitaṭṭhānaṃ udakaṃ paripūrati. Eteneva upāyena dakkhiṇapacchimuttarepi samudde gacchati.
また、無差別に歓喜を生じさせるという点において宝であるものについて。すなわち、転輪王の輪宝である。転輪王はそれを見ただけで心から喜ぶ。このように、それは王に歓喜を生じさせる。さらに、転輪王は左手に黄金の水瓶を持ち、右手で輪宝に水を注ぎ、「尊き輪宝よ、転がれ。尊き輪宝よ、征服せよ」と言う。すると輪宝は、五種の楽器のように甘美な音を出しながら、虚空を通って東の方角へと進む。王もそれに従い、転輪王は輪宝の威力によって、幅十二由旬の四軍の兵とともに、高からず低からず、高い木の下、低い木の上を進む。木々には花、果実、若葉などの贈り物を持って来た者たちの手から贈り物を受け取り、「大王よ、よく来られました」などと最高の敬意を払ってやって来る敵王たちに対して、「生き物を殺してはならない」などの方法で教え諭しながら進む。王が食事をしたい、あるいは昼寝をしたいと思うところでは、輪宝は空から降りて、水などのすべての用を足すのに適した平らな土地に、車軸が固定されたかのように静止する。再び王に旅を続ける思いが生じると、先ほどと同じように音を立てながら進む。それを聞いて十二由旬の眷属も空を進む。輪宝は順次東の海に入っていく。それが入っていくと、水は一由旬の高さに退いて、壁のようにそそり立つ。大衆は思いのままに七宝を取る。再び王は黄金の水瓶を持ち、「ここからが私の領土である」と水で注いで引き返す。軍隊が前に、輪宝が後ろに、王が中間に位置する。輪宝が引き返したところに水が満ちる。同じ方法で南、西、北の海にも行く。
Evaṃ catuddisaṃ anusaṃyāyitvā cakkaratanaṃ tiyojanappamāṇaṃ ākāsaṃ ārohati. Tattha ṭhito rājā cakkaratanānubhāvena vijitavijayo pañcasataparittadīpapaṭimaṇḍitaṃ sattayojanasahassaparimaṇḍalaṃ pubbavidehaṃ, tathā aṭṭhayojanasahassaparimaṇḍalaṃ uttarakuruṃ, sattayojanasahassaparimaṇḍalaṃyeva aparagoyānaṃ, dasayojanasahassaparimaṇḍalaṃ jambudīpañcāti evaṃ catumahādīpadvisahassaparittadīpapaṭimaṇḍitaṃ ekaṃ cakkavāḷaṃ suphullapuṇḍarīkavanaṃ viya oloketi. Evaṃ olokayato cassa anappakā rati uppajjati. Evampi taṃ cakkaratanaṃ rañño ratiṃ janeti, tampi buddharatanasamaṃ natthi. Yadi hi ratijananaṭṭhena ratanaṃ, tathāgatova ratanaṃ, kiṃ karissati etaṃ cakkaratanaṃ? Tathāgato hi yassā dibbāya ratiyā cakkaratanādīhi sabbehipi janitā cakkavattirati saṅkhampi kalampi kalabhāgampi na upeti, tatopi ratito uttaritarañca paṇītatarañca attano ovādappaṭikarānaṃ asaṅkhyeyyānampi devamanussānaṃ paṭhamajjhānaratiṃ dutiyatatiyacatutthapañcamajjhānaratiṃ, ākāsānañcāyatanaratiṃ, viññāṇañcāyatanaākiñcaññāyatananevasaññānāsaññāyatanaratiṃ, sotāpattimaggaratiṃ, sotāpattiphalaratiṃ, sakadāgāmianāgāmiarahattamaggaphalaratiñca janeti. Evaṃ ratijananaṭṭhenāpi tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthīti.
このように四方を巡り、輪宝は三由旬の高さの空へ昇る。そこに立った王は、輪宝の威力によって征服を完了し、五百の小島に囲まれた周囲七千由旬の東ヴィデーハ、周囲八千由旬の北クル、周囲七千由旬の西ゴーヤーナ、周囲一万由旬のジャンブディパ、このように四つの大州と二千の小島に囲まれた一つの世界(輪廻)を、美しく咲き誇る白蓮の森のように見渡す。このように見渡す彼に、少なからぬ歓喜が生じる。このように、その輪宝は王に歓喜を生じさせるが、それすらも仏宝には等しくない。もし歓喜を生じさせるという点において宝であるならば、如来こそが宝である。この輪宝が一体何をするというのか。如来によって生み出される天の歓喜は、輪宝などのすべてによって生み出される転輪王の歓喜と比べても、数にも、一部にも、その一部のさらに一部にも及ばない。さらにその歓喜よりも優れた、より崇高なものであり、自らの教えに従う無数の天や人々に、初禅の歓喜、第二・第三・第四・第五禅の歓喜、空無辺処の歓喜、識無辺処・無所有処・非想非非想処の歓喜、預流道の歓喜、預流果の歓喜、一来・不還・阿羅漢の道と果の歓喜を生じさせる。このように、歓喜を生じさせるという点においても如来に等しい宝はないのである。
Apica ratanaṃ nāmetaṃ duvidhaṃ hoti saviññāṇakamaviññāṇakañca. Tattha aviññāṇakaṃ cakkaratanaṃ maṇiratanañca, yaṃ vā panaññampi anindriyabaddhasuvaṇṇarajatādi, saviññāṇakaṃ hatthiratanādipariṇāyakaratanapariyosānaṃ, yaṃ vā panaññampi evarūpaṃ indriyabaddhaṃ. Evaṃ duvidhe cettha saviññāṇakaratanaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Yasmā aviññāṇakaṃ suvaṇṇarajatamaṇimuttādiratanaṃ saviññāṇakānaṃ hatthiratanādīnaṃ alaṅkāratthāya upanīyati.
さらに、宝と呼ばれるものは、意識のあるものと意識のないものの二種類がある。その中で、意識のないものとは輪宝や珠宝、あるいはその他の感覚器官に結びついていない金銀などである。意識のあるものとは、象宝に始まり主兵宝に至るもの、あるいはその他の感覚器官に結びついているそのようなものである。このように二種類ある中で、ここでは意識のある宝が最高であると言われる。なぜか。意識のない金、銀、宝石、真珠などの宝は、意識のある象宝などの装飾のために用いられるからである。
Saviññāṇakaratanampi duvidhaṃ tiracchānagataratanaṃ, manussaratanañca. Tattha manussaratanaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Yasmā tiracchānagataratanaṃ manussaratanassa opavayhaṃ hoti. Manussaratanampi duvidhaṃ itthiratanaṃ, purisaratanañca. Tattha purisaratanaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Yasmā itthiratanaṃ purisaratanassa paricārikattaṃ āpajjati. Purisaratanampi duvidhaṃ agārikaratanaṃ, anagārikaratanañca. Tattha anagārikaratanaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Yasmā agārikaratanesu aggo cakkavattipi sīlādiguṇayuttaṃ anagārikaratanaṃ pañcapatiṭṭhitena vanditvā upaṭṭhahitvā payirupāsitvā dibbamānusikā sampattiyo pāpuṇitvā ante nibbānasampattiṃ pāpuṇāti.
意識のある宝もまた二種類あり、畜生の宝と人間の宝である。その中で、人間の宝が最高であると言われる。なぜか。畜生の宝は人間の宝の乗り物となるからである。人間の宝もまた二種類あり、女宝と男宝である。その中で、男宝が最高であると言われる。なぜか。女宝は男宝の召使いとなるからである。男宝もまた二種類あり、在家の宝と出家の宝である。その中で、出家の宝が最高であると言われる。なぜか。在家の宝の中で最高である転輪王であっても、戒などの徳を具えた出家の宝に対しては、五体投地して礼拝し、仕え、近侍し、天や人間の幸福に達し、ついには涅槃の幸福に達するからである。
Evaṃ anagārikaratanampi duvidhaṃ ariyaputhujjanavasena. Ariyaratanampi duvidhaṃ sekhāsekhavasena. Asekharatanampi duvidhaṃ sukkhavipassakasamathayānikavasena. Samathayānikaratanampi duvidhaṃ sāvakapāramippattamappattañca. Tattha sāvakapāramippattaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Guṇamahantatāya. Sāvakapāramippattaratanatopi paccekabuddharatanaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Guṇamahantatāya. Sāriputtamoggallānasadisāpi hi anekasatā sāvakā ekassa paccekabuddhassa guṇānaṃ satabhāgampi na upenti. Paccekabuddharatanatopi sammāsambuddharatanaṃ aggamakkhāyati. Kasmā? Guṇamahantatāya. Sakalampi hi jambudīpaṃ pūretvā pallaṅkena pallaṅkaṃ ghaṭentā nisinnā paccekabuddhā ekassa sammāsambuddhassa guṇānaṃ neva saṅkhaṃ na kalaṃ na kalabhāgaṃ upenti. Vuttañhetaṃ bhagavatā – ‘‘yāvatā, bhikkhave, sattā apadā vā…pe… tathāgato tesaṃ aggamakkhāyatī’’tiādi (a. ni. 4.34; 5.32; itivu. 90). Evaṃ kenaci pariyāyena tathāgatasamaṃ ratanaṃ natthi. Tenāha bhagavā – ‘‘na no samaṃ atthi **tathāgatenā’’**ti.
このように出家の宝もまた、聖者と凡夫の違いによって二種類ある。聖者の宝も有学と無学の違いによって二種類ある。無学の宝も、乾観者と止乗者の違いによって二種類ある。止乗者の宝も、声聞の波羅蜜を完成した者とそうでない者の違いによって二種類ある。その中で、声聞の波羅蜜を完成した者が最高であると言われる。なぜか。徳が偉大だからである。声聞の波羅蜜を完成した宝よりも、独覚の宝が最高であると言われる。なぜか。徳が偉大だからである。サーリプッタやモッガッラーナのような何百人もの弟子たちであっても、一人の独覚の徳の百分の一にも及ばないからである。独覚の宝よりも、正等覚者(仏陀)の宝が最高であると言われる。なぜか。徳が偉大だからである。ジャンブディパ全体を埋め尽くすように膝と膝を交えて座っている独覚たちであっても、一人の正等覚者の徳には、数にも、一部にも、その一部のさらに一部にも及ばない。これは世尊によって言われたことである。「比丘たちよ、足のないものであれ…(中略)…如来が彼らの最高であると言われる」など(増支部4.34、5.32、如是語90)。このように、いかなる観点からしても如来に等しい宝はない。それゆえ世尊は言われた。「**如来**に等しいものは我々にはない」と。
Evaṃ bhagavā buddharatanassa aññehi ratanehi asamataṃ vatvā idāni tesaṃ sattānaṃ uppannaupaddavavūpasamatthaṃ neva jātiṃ na gottaṃ na kolaputtiyaṃ na vaṇṇapokkharatādiṃ nissāya, apica kho avīcimupādāya bhavaggapariyante loke sīlasamādhikkhandhādīhi guṇehi buddharatanassa asadisabhāvaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi buddhe ratanaṃ paṇītaṃ, etena saccena suvatthi hotū’’**ti.
このように世尊は、仏宝が他の宝とは比べものにならないことを語り、今やそれらの有情に生じた災難を鎮めるために、生まれや氏族、家柄、容姿の美しさなどに依るのではなく、さらには無間地獄から有頂天に至るまでの世界において、戒、定、慧の集まりなどの徳によって仏宝が比類ないことを拠り所として真実の言葉を用いる。「**この仏における宝こそが優れたものである。この真実によって幸福があれ**」と。
Tassattho – idampi idha vā huraṃ vā saggesu vā yaṃkiñci atthi vittaṃ vā ratanaṃ vā, tena saddhiṃ tehi tehi guṇehi asamattā buddhe ratanaṃ paṇītaṃ. Yadi hi etaṃ saccaṃ, atha etena saccena imesaṃ pāṇīnaṃ suvatthi hotu, sobhanānaṃ atthitā hotu arogatā nirupaddavatāti. Ettha ca yathā ‘‘cakkhu kho, ānanda, suññaṃ attena vā attaniyena vā’’ti evamādīsu (saṃ. ni. 4.85) attabhāvena vā attaniyabhāvena vāti attho. Itarathā hi cakkhu attā vā attaniyaṃ vāti appaṭisiddhameva siyā. Evaṃ ratanaṃ paṇītanti ratanattaṃ paṇītaṃ, ratanabhāvo paṇītoti ayamattho veditabbo. Itarathā hi buddho neva ratananti sijjheyya. Na hi yattha ratanaṃ atthi, taṃ ratananti na sijjhati. Yattha pana cittīkatādiatthasaṅkhātaṃ yena vā tena vā vidhinā sambandhagataṃ ratanaṃ atthi, yasmā taṃ ratanattamupādāya ratananti paññāpīyati, tasmā tassa ratanassa atthitāya ratananti sijjhati. Atha vā idampi buddhe ratananti imināpi pakārena buddhova ratananti evamattho veditabbo. Vuttamattāya ca bhagavatā imāya gāthāya rājakulassa sotthi jātā, bhayaṃ vūpasantaṃ. Imissā gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
その意味はこうである。この世であろうと、あの世であろうと、あるいは天界であろうと、そこにあるいかなる財産や宝であっても、それらの徳において比類ないがゆえに、仏における宝が優れている。もしこれが真実であるならば、この真実によってこれらの生き物たちに幸福があれ、良い存在であり、無病であり、災難がないようにあれということである。またここでは、「アーナンダよ、眼は我あるいは我がものにおいて空である」など(相応部4.85)のように、自己としての存在、あるいは自己に属するものとしての存在という意味である。そうでなければ、眼が我であるか、我がものであるかが否定されないままであろう。このように、宝が優れている(ratanaṃ paṇītaṃ)というのは、宝の性質が優れている、宝のあり方が優れているという意味であると知るべきである。そうでなければ、仏は宝ではないということになってしまうからである。宝が存在するところに、それが宝ではないということは成り立たない。しかし、重んじられることなどの意味を持つ、何らかの方法で結びついた宝が存在するところでは、その宝の性質を拠り所にして宝であると知らされるのであるから、その宝の存在によって宝であると成り立つのである。あるいはまた、この仏における宝というのは、この方法によって仏こそが宝であるという意味であると知るべきである。世尊がこの偈を唱えられただけで、王家に平穏が生じ、恐怖が鎮まった。この偈の権威は、何十万億の世界において人間ならざる者たち(非人)に受け入れられている。
Khayaṃ virāgantigāthāvaṇṇanā
「滅尽・離貪の偈」の解説
4. Evaṃ buddhaguṇena saccaṃ vatvā idāni nibbānadhammaguṇena vattumāraddho **‘‘khayaṃ virāga’’**nti. Tattha yasmā nibbānasacchikiriyāya rāgādayo khīṇā honti parikkhīṇā, yasmā vā taṃ tesaṃ anuppādanirodhakkhayamattaṃ, yasmā ca taṃ rāgādivippayuttaṃ sampayogato ca ārammaṇato ca, yasmā vā tamhi sacchikate rāgādayo accantaṃ virattā honti vigatā viddhastā, tasmā khayanti ca virāganti ca vuccati. Yasmā panassa na uppādo paññāyati, na vayo, na ṭhitassa aññathattaṃ tasmā taṃ na jāyati na jīyati na mīyatīti katvā amatanti vuccati. Uttamatthena pana atappakaṭṭhena ca paṇītanti. Yadajjhagāti yaṃ ajjhagā vindi paṭilabhi, attano ñāṇabalena sacchākāsi. Sakyamunīti sakyakulappasutattā sakyo, moneyyadhammasamannāgatattā muni, sakyo eva muni sakyamuni. Samāhitoti ariyamaggasamādhinā samāhitacitto. Na tena dhammena samatthi kiñcīti tena khayādināmakena sakyamuninā adhigatena dhammena samaṃ kiñci dhammajātaṃ natthi. Tasmā suttantarepi vuttaṃ – ‘‘yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā vā asaṅkhatā vā, virāgo tesaṃ aggamakkhāyatī’’tiādi (a. ni. 4.34; itivu. 90).
4. このように仏の徳によって真実を語り、今度は涅槃の法の徳によって語り始めたのが「**滅尽・離貪**」である。そこでは、涅槃を証拠することによって貪りなどが尽き、完全に尽きるので、またそれがそれらの不生、滅、尽に他ならないので、またそれが貪りなどと結びついていない(対応および対象の点から)ので、あるいはまたそれが証拠された時に貪りなどが完全に離れ、去り、破壊されるので、それゆえに滅尽とも離貪とも呼ばれる。また、それには生じることが見られず、滅びることも見られず、留まっているものの変化も見られないので、それは生まれることもなく、老いることもなく、死ぬこともないとして不死と呼ばれる。最高の意味において、また満足させるものであるという意味において、優れているとされる。到達した(yadajjhagā)とは、到達し、見出し、獲得し、自らの智の力で証明したということである。釈迦牟尼(Sakyamunī)とは、釈迦族に生まれたことから釈迦であり、沈黙の法(牟尼の教え)を備えていることから牟尼であり、釈迦にして牟尼であるから釈迦牟尼である。定まった(samāhito)とは、聖なる道の定によって心を定めたということである。その法に等しいものは何もない(Na tena dhammena samatthi kiñcī)とは、滅尽などの名を持つ釈迦牟尼によって到達された法に等しいものはいかなる法も存在しないということである。それゆえ他の経典でも言われている。「比丘たちよ、いかなる法であれ有為であれ無為であれ、離貪がそれらの最高であると言われる」など(増支部4.34、如是語90)。
Evaṃ bhagavā nibbānadhammassa aññehi dhammehi asamataṃ vatvā idāni tesaṃ sattānaṃ uppannaupaddavavūpasamatthaṃ khayavirāgāmatapaṇītatāguṇehi nibbānadhammaratanassa asadisabhāvaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi dhamme ratanaṃ paṇītaṃ, etena saccena suvatthi hotū’’**ti. Tassattho purimagāthāya vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は涅槃の法が他の法と等しくないことを語り、今度はそれらの有情に生じた災難を鎮めるために、滅尽・離貪・不死・勝妙の徳によって涅槃という法宝が比類ないことを拠り所として真実の言葉を用いる。「**この法における宝こそが優れたものである。この真実によって幸福があれ**」と。その意味は前の偈で述べられた方法と同様に知るべきである。この偈の権威も、何十万億の世界において人間ならざる者たちに受け入れられている。
Yaṃ buddhaseṭṭhotigāthāvaṇṇanā
「仏陀の中で最高の者の偈」の解説
5. Evaṃ nibbānadhammaguṇena saccaṃ vatvā idāni maggadhammaguṇena vattumāraddho **‘‘yaṃ buddhaseṭṭho’’**ti. Tattha ‘‘bujjhitā saccānī’’tiādinā nayena buddho, uttamo pasaṃsanīyo cāti seṭṭho, buddho ca so seṭṭho cāti buddhaseṭṭho, anubuddhapaccekabuddhasutabuddhakhyesu vā buddhesu seṭṭhoti buddhaseṭṭho. So buddhaseṭṭho yaṃ parivaṇṇayī ‘‘aṭṭhaṅgikova maggānaṃ, khemaṃ nibbānapattiyā’’ti (ma. ni. 2.215) ca ‘‘ariyaṃ vo, bhikkhave, sammāsamādhiṃ desissāmi saupanisaṃ saparikkhāra’’nti (ma. ni. 3.136) ca evamādinā nayena tattha tattha pasaṃsi pakāsayi. Sucinti kilesamalasamucchedakaraṇato accantavodānaṃ. Samādhimānantarikaññamāhūti yañca attano pavattisamanantaraṃ niyameneva phalapadānato ‘‘ānantarikasamādhī’’ti āhu. Na hi maggasamādhimhi uppanne tassa phaluppattinisedhako koci antarāyo atthi. Yathāha –
5. このように涅槃の法の徳によって真実を語り、今度は道の法の徳によって語り始めたのが「**仏陀の中で最高の者が**」である。そこでは、「真理を悟る」などの方法によって仏陀であり、最高であり称賛されるべきであるから最勝者であり、仏陀でありその最勝者であるから仏陀の最勝者であり、あるいは随覚(声聞)、独覚、多聞覚などの仏陀たちの中で最勝であるから仏陀の最勝者である。その仏陀の最勝者が賞賛したように、「道の中では八支のものが、涅槃を得るためには平安が」(中部2.215)、また「比丘たちよ、我は汝らに、近因を備え、資具を備えた聖なる正定を説こう」(中部3.136)などの方法で、あちこちで賞賛し、明らかにした。清らかな(suciṃ)とは、煩悩の汚れを断ち切ることから、究極的に清らかであること。無間定と彼らが呼んだもの(samādhimānantarikaññamāhū)とは、自身の発生の直後に必然的に果を与えることから「無間定」と呼んだもの。道の定が生じた時に、その果の発生を妨げるいかなる障害も存在しないからである。言われているように、
‘‘Ayañca puggalo sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipanno assa, kappassa ca uḍḍayhanavelā assa, neva tāva kappo uḍḍayheyya, yāvāyaṃ puggalo na sotāpattiphalaṃ sacchikaroti, ayaṃ vuccati puggalo ṭhitakappī. Sabbepi maggasamaṅgino puggalā ṭhitakappino’’ti (pu. pa. 17).
「この人物が預流果を証するために実践しており、まさにその時に劫が燃え尽きる時が来たとしても、この人物が預流果を証するまでは、劫は燃え尽きない。この人物は『劫を止める者』と呼ばれる。すべての道にいる人々は劫を止める者である」(人施設17)。
Samādhinā tena samo na vijjatīti tena buddhaseṭṭhaparivaṇṇitena sucinā ānantarikasamādhinā samo rūpāvacarasamādhi vā arūpāvacarasamādhi vā koci na vijjati. Kasmā? Tesaṃ bhāvitattā tattha tattha brahmaloke upapannassāpi puna nirayādīsupi upapattisambhavato, imassa ca arahattasamādhissa bhāvitattā ariyapuggalassa sabbūpapattisamugghātasambhavato. Tasmā suttantarepi vuttaṃ – ‘‘yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā…pe… ariyo aṭṭhaṅgiko maggo, tesaṃ aggamakkhāyatī’’tiādi (a. ni. 4.34; itivu. 90).
その定に等しいものは存在しない(samādhinā tena samo na vijjatī)とは、仏陀の最勝者によって賞賛されたその清らかな無間定に等しい色界の定あるいは無色界の定は存在しない。なぜか。それらは修習されてあちこちの梵天界に生まれ変わったとしても、再び地獄などに生まれ変わる可能性があるが、この阿羅漢の定が修習されると、聖者はすべての生まれ変わりを根絶するからである。それゆえ他の経典でも言われている。「比丘たちよ、有為の法が…(中略)…聖なる八正道が、それらの最高であると言われる」など(増支部4.34、如是語90)。
Evaṃ bhagavā ānantarikasamādhissa aññehi samādhīhi asamataṃ vatvā idāni purimanayeneva maggadhammaratanassa asadisabhāvaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi dhamme…pe… hotū’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は無間定が他の定と等しくないことを語り、今度は前の方法と同様に道の法宝が比類ないことを拠り所として真実の言葉を用いる。「**この法における宝も…(中略)…幸福があれ**」と。その意味は前に述べられた方法と同様に知るべきである。この偈の権威も、何十万億の世界において人間ならざる者たちに受け入れられている。
Ye puggalātigāthāvaṇṇanā
「いかなる人々の偈」の解説
6. Evaṃ maggadhammaguṇenāpi saccaṃ vatvā idāni saṅghaguṇenāpi vattumāraddho **‘‘ye puggalā’’**ti. Tattha yeti aniyametvā uddeso. Puggalāti sattā. Aṭṭhāti tesaṃ gaṇanaparicchedo. Te hi cattāro ca paṭipannā cattāro ca phale ṭhitāti aṭṭha honti. Sataṃ pasatthāti sappurisehi buddhapaccekabuddhabuddhasāvakehi aññehi ca devamanussehi pasatthā. Kasmā? Sahajātasīlādiguṇayogā. Tesañhi campakavakulakusumādīnaṃ sahajātavaṇṇagandhādayo viya sahajātā sīlasamādhiādayo guṇā, tena te vaṇṇagandhādisampannāni viya pupphāni devamanussānaṃ sataṃ piyā manāpā pasaṃsanīyā ca honti. Tena vuttaṃ ‘‘ye puggalā aṭṭhasataṃ pasatthā’’ti.
6. このように道の法の徳によっても真実を語り、今度は僧宝の徳によって語り始めたのが「**いかなる人々が**」である。そこでは、いかなる(ye)とは限定しない提示である。人々(puggalā)とは有情のことである。八つ(aṭṭhā)とは彼らの数の限定である。向にある四人と果にある四人で八人となる。善き人々によって称賛された(sataṃ pasatthā)とは、仏、独覚、仏弟子、およびその他の天や人間によって称賛されたということである。なぜか。生来の戒などの徳を具えているからである。チャンパカやバクラの花などが生来の色や香りを具えているように、生来の戒、定などの徳を具えており、それによって彼らは色や香りを具えた花のように天や人間の善き人々にとって愛され、喜ばれ、称賛されるべきものとなる。それゆえ、「いかなる人々が、百(善き人々)によって称賛された八人が」と言われている。
Atha vā yeti aniyametvā uddeso. Puggalāti sattā. Aṭṭhasatanti tesaṃ gaṇanaparicchedo. Te hi ekabījī kolaṃkolo sattakkhattuparamoti tayo sotāpannā. Kāmarūpārūpabhavesu adhigataphalā tayo sakadāgāmino. Te sabbepi catunnaṃ paṭipadānaṃ vasena catuvīsati. Antarāparinibbāyī, upahaccaparinibbāyī, sasaṅkhāraparinibbāyī, asaṅkhāraparinibbāyī, uddhaṃsoto, akaniṭṭhagāmīti avihesu pañca. Tathā atappasudassasudassīsu. Akaniṭṭhesu pana uddhaṃsotavajjā cattāroti catuvīsati anāgāmino. Sukkhavipassako samathayānikoti dve arahanto. Cattāro maggaṭṭhāti catupaññāsa. Te sabbepi saddhādhurapaññādhurānaṃ vasena diguṇā hutvā aṭṭhasataṃ honti. Sesaṃ vuttanayameva.
あるいはまた、いかなる(ye)とは限定しない提示である。人々とは有情である。百と八つ(aṭṭhasataṃ)とは彼らの数の限定である。一種、家家、極七返という三人の預流者。欲界、色界、無色界において果を得た三人の一来者。彼らはすべて四つの実践方法によって二十四人となる。中般涅槃、生般涅槃、有行般涅槃、無行般涅槃、上流色究竟天に至る者の五人が無煩天にいる。同様に無熱天、善見天、善現天にもいる。色究竟天においては上流を除いて四人であり、合わせて二十四人の不還者となる。乾観者と止乗者の二人の阿羅漢。道にいる四人を合わせて五十四人となる。これらすべてが信行者と法行者の違いによって二倍となり、百八人となる。残りは述べられた通りである。
Cattāri etāni yugāni hontīti te sabbepi aṭṭha vā aṭṭhasataṃ vāti vitthāravasena uddiṭṭhapuggalā saṅkhepavasena sotāpattimaggaṭṭho phalaṭṭhoti ekaṃ yugaṃ, evaṃ yāva arahattamaggaṭṭho phalaṭṭhoti ekaṃ yuganti cattāri yugāni honti. Te dakkhiṇeyyāti ettha teti pubbe aniyametvā uddiṭṭhānaṃ niyametvā niddeso. Ye puggalā vitthāravasena aṭṭha vā, aṭṭhasataṃ vā, saṅkhepavasena cattāri yugāni hontīti vuttā, sabbepi te dakkhiṇaṃ arahantīti dakkhiṇeyyā. Dakkhiṇā nāma kammañca kammavipākañca saddahitvā ‘‘esa me idaṃ vejjakammaṃ vā jaṅghapesanikaṃ vā karissatī’’ti evamādīni anapekkhitvā diyyamāno deyyadhammo, taṃ arahanti nāma sīlādiguṇayuttā puggalā, ime ca tādisā, tena vuccanti ‘‘te dakkhiṇeyyā’’ti.
これら四つの双となる(cattāri etāni yugāni hontī)とは、これらすべての八人あるいは百八人と詳細に提示された人々が、簡略して、預流向と預流果で一つの双、そのようにして阿羅漢向と阿羅漢果で一つの双として四つの双となるということである。彼らは布施を受けるに値する(te dakkhiṇeyyā)とは、ここでの彼ら(te)は、前に限定せずに提示されたものを限定して指し示している。詳細には八人あるいは百八人、簡略には四つの双となると言われたいかなる人々も、すべて彼らは布施を受けるに値するゆえに、応供(dakkhiṇeyyā)である。布施とは、業とその業の報いを信じ、「この人は私に医療をしてくれるだろう、あるいは使いをしてくれるだろう」などの見返りを期待せずに与えられる施し物のことであり、それを受けるに値するのは戒などの徳を具えた人々であり、彼らはそのような人々であるから、「彼らは布施を受けるに値する」と言われるのである。
Sugatassa sāvakāti bhagavā sobhanena gamanena yuttattā, sobhanañca ṭhānaṃ gatattā, suṭṭhu ca gatattā, suṭṭhu eva ca gadattā sugato, tassa sugatassa. Sabbepi te vacanaṃ suṇantīti sāvakā. Kāmañca aññepi suṇanti, na pana sutvā kattabbakiccaṃ karonti, ime pana sutvā kattabbaṃ dhammānudhammappaṭipattiṃ katvā maggaphalāni pattā, tasmā ‘‘sāvakā’’ti vuccanti. Etesu dinnāni mahapphalānīti etesu sugatasāvakesu appakānipi dānāni dinnāni paṭiggāhakato dakkhiṇāvisuddhibhāvaṃ upagatattā mahapphalāni honti. Tasmā suttantarepi vuttaṃ –
善逝の弟子たち(sugatassa sāvakā)とは、世尊が美しい歩みを具えているため、また美しい境地に達したため、また善く進んだため、また善く語ったため善逝(sugato)であり、その善逝の弟子である。彼らはみな教えを聞くゆえに弟子(sāvakā)である。他の者も教えを聞くが、聞いてなすべきことをなさない。しかし彼らは聞いてなすべき法随法行を行い、道と果に達したため、「弟子」と呼ばれる。これらに施されたものは大果となる(etesu dinnāni mahapphalānī)とは、これら善逝の弟子たちに少しの布施を与えても、受け取る側の清らかさに達しているため大果となる。それゆえ他の経典でも言われている。
‘‘Yāvatā, bhikkhave, saṅghā vā gaṇā vā tathāgatasāvakasaṅgho, tesaṃ aggamakkhāyati, yadidaṃ cattāri purisayugāni aṭṭha purisapuggalā, esa bhagavato sāvakasaṅgho…pe… aggo vipāko hotī’’ti (a. ni. 4.34; 5.32; itivu. 90).
「比丘たちよ、僧伽あるいは集団が…(中略)…如来の弟子たる僧伽が、それらの最高であると言われる。すなわち四双八輩、これが世尊の弟子たる僧伽である…(中略)…最高の果報がある」(増支部4.34、5.32、如是語90)。
Evaṃ bhagavā sabbesampi maggaṭṭhaphalaṭṭhānaṃ vasena saṅgharatanassa guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、道にある者と果にある者のすべてによって僧宝の徳を語り、今度はその徳を拠り所として真実の言葉を用いる。「**この僧における宝も**」と。その意味は前に述べられた方法と同様に知るべきである。この偈の権威も、何十万億の世界において人間ならざる者たちに受け入れられている。
Ye suppayuttātigāthāvaṇṇanā
「善く専念する人々の偈」の解説
7. Evaṃ maggaṭṭhaphalaṭṭhānaṃ vasena saṅghaguṇena saccaṃ vatvā idāni tato ekaccānaṃ phalasamāpattisukhamanubhavantānaṃ khīṇāsavapuggalānaṃyeva guṇena vattumāraddho **‘‘ye suppayuttā’’**ti. Tattha yeti aniyamituddesavacanaṃ. Suppayuttāti suṭṭhu payuttā, anekavihitaṃ anesanaṃ pahāya suddhājīvitaṃ nissāya vipassanāya attānaṃ payuñjitumāraddhāti attho. Atha vā suppayuttāti suvisuddhakāyavacīpayogasamannāgatā, tena tesaṃ sīlakkhandhaṃ dasseti. Manasā daḷhenāti daḷhena manasā, thirasamādhiyuttena cetasāti attho. Tena tesaṃ samādhikkhandhaṃ dasseti. Nikkāminoti kāye ca jīvite ca anapekkhā hutvā paññādhurena vīriyena sabbakilesehi katanikkamanā. Tena tesaṃ vīriyasampannaṃ paññakkhandhaṃ dasseti.
7. このように道にある者と果にある者の僧宝の徳によって真実を語り、今度はその中のある者たち、つまり果の定の幸福を享受している漏尽者(阿羅漢)だけの徳によって語り始めたのが「**善く専念する人々が**」である。そこでは、いかなる(ye)とは限定しない提示の言葉である。善く専念する(suppayuttā)とは、しっかりと専念し、様々な不適切な生活を捨てて清らかな生活を拠り所とし、観(ヴィパッサナー)に自身を専念させ始めたということである。あるいは、善く専念するとは、極めて清らかな身体と口の行いを具えているということであり、それによって彼らの戒の集まりを示している。確固たる心で(manasā daḷhena)とは、強固な心で、揺るぎない定を具えた心でということである。それによって彼らの定の集まりを示している。欲を離れた者(nikkāmino)とは、身体と命に対する執着をなくし、智慧を伴う精進によってすべての煩悩から離れ出たということである。それによって彼らの智慧の集まりを示している。
Gotamasāsanamhīti gottato gotamassa tathāgatasseva sāsanamhi. Tena ito bahiddhā nānappakārampi amaratapaṃ karontānaṃ suppayogādiguṇābhāvato kilesehi nikkamanābhāvaṃ dasseti. Teti pubbe uddiṭṭhānaṃ niddesavacanaṃ. Pattipattāti ettha pattabbāti patti, pattabbā nāma pattuṃ arahā, yaṃ patvā accantayogakkhemino honti, arahattaphalassetaṃ adhivacanaṃ, taṃ pattiṃ pattāti pattipattā. Amatanti nibbānaṃ. Vigayhāti ārammaṇavasena vigāhitvā. Laddhāti labhitvā. Mudhāti abyayena kākaṇikamattampi byayaṃ akatvā. Nibbutinti paṭippassaddhakilesadarathaṃ phalasamāpattiṃ. Bhuñjamānāti anubhavamānā. Kiṃ vuttaṃ hoti? Ye imasmiṃ gotamasāsanamhi sīlasampannattā suppayuttā, samādhisampannattā manasā daḷhena, paññāsampannattā nikkāmino, te imāya sammāpaṭipadāya amataṃ vigayha mudhā laddhā phalasamāpattisaññitaṃ nibbutiṃ bhuñjamānā pattipattā nāma hontīti.
ゴータマの教えにおいて(gotamasāsanamhi)とは、氏族のゴータマである如来の教えにおいてということである。これにより、これ以外の外道で様々に不死の苦行を行う者たちには、善き専念などの徳がないために煩悩から離れ出ることがないことを示している。彼ら(te)とは、前に提示された者たちを指し示す言葉である。到達に達した(pattipattā)とは、到達されるべきもの(patti)が到達、到達されるべきものとは到達するに値するものであり、それに達して究極の安穏を得るものである、これは阿羅漢果の同義語であり、その到達に達したから到達に達したである。不死(amataṃ)とは涅槃のことである。没入して(vigayha)とは、対象として没入してということである。得て(laddhā)とは、獲得してということである。無料で(mudhā)とは、出費することなく、わずかなお金も使わずにということである。寂静(nibbutiṃ)とは、煩悩の苦しみが静まった果の定のことである。享受している(bhuñjamānā)とは、体験しているということである。何が言われているのか。このゴータマの教えにおいて、戒を具えているがゆえに善く専念し、定を具えているがゆえに確固たる心を持ち、智慧を具えているがゆえに欲を離れた者たち、彼らがこの正しい実践によって不死に没入し、無料で得て、果の定と呼ばれる寂静を享受している者たちが、到達に達した者であるということである。
Evaṃ bhagavā phalasamāpattisukhamanubhavantānaṃ khīṇāsavapuggalānameva vasena saṅgharatanassa guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、果の定の幸福を享受している漏尽者たちのみによって僧宝の徳を語り、今度はその徳を拠り所として真実の言葉を用いる。「**この僧における宝も**」と。その意味は前に述べられた方法と同様に知るべきである。この偈の権威も、何十万億の世界において人間ならざる者たちに受け入れられている。
Yathindakhīlotigāthāvaṇṇanā
「インダキーラ(門柱)の如くの偈」の解説
8. Evaṃ khīṇāsavapuggalānaṃ guṇena saṅghādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni bahujanapaccakkhena sotāpannasseva guṇena vattumāraddho **‘‘yathindakhīlo’’**ti. Tattha yathāti upamāvacanaṃ. Indakhīloti nagaradvāravinivāraṇatthaṃ ummārabbhantare aṭṭha vā dasa vā hatthe pathaviṃ khaṇitvā ākoṭitassa sāradārumayathambhassetaṃ adhivacanaṃ. Pathavinti bhūmiṃ. Sitoti anto pavisitvā nissito. Siyāti bhaveyya. Catubbhi vātehīti catūhi disāhi āgatehi vātehi. Asampakampiyoti kampetuṃ vā cāletuṃ vā asakkuṇeyyo. Tathūpamanti tathāvidhaṃ. Sappurisanti uttamapurisaṃ. Vadāmīti bhaṇāmi. Yo ariyasaccāni avecca passatīti yo cattāri ariyasaccāni paññāya ajjhogāhetvā passati. Tattha ariyasaccāni kumārapañhe vuttanayeneva veditabbāni.
8. このように漏尽者の徳によって僧宝に基づいた真実を語り、今度は多くの人々に明白な預流者の徳によって語り始めたのが「**インダキーラの如く**」である。そこでは、如く(yathā)とは譬えの言葉である。インダキーラ(indakhīlo)とは、都市の門を塞ぐために敷居の内に八あるいは十肘(キュビット)の深さまで地面を掘って打ち込まれた堅い木でできた柱の同義語である。地に(pathaviṃ)とは、地面にということである。依拠した(sito)とは、中に入って依拠したということである。あるであろう(siyā)とは、存在するであろうということである。四つの風によって(catubbhi vātehī)とは、四方から来る風によってということである。揺るがすことができない(asampakampiyo)とは、震わせたり動かしたりすることができないということである。そのような譬えとして(tathūpamaṃ)とは、そのような種類のということである。善き人を(sappurisaṃ)とは、優れた人をということである。私は言う(vadāmi)とは、私は語るということである。聖なる真理を深く見極める者を(yo ariyasaccāni avecca passati)とは、四つの聖なる真理を智慧によって探求して見る者のことである。そこでの聖なる真理は、クマーラ・パンハ(童子問経)で述べられた方法で知るべきである。
Ayaṃ panettha saṅkhepattho – yathā hi indakhīlo gambhīranematāya pathavissito catubbhi vātehi asampakampiyo siyā, imampi sappurisaṃ tathūpamameva vadāmi, yo ariyasaccāni avecca passati. Kasmā? Yasmā sopi indakhīlo viya catūhi vātehi sabbatitthiyavādavātehi asampakampiyo hoti, tamhā dassanā kenaci kampetuṃ vā cāletuṃ vā asakkuṇeyyo. Tasmā suttantarepi vuttaṃ –
ここでの簡略な意味はこうである。インダキーラが深い基礎を持つゆえに地に依拠し、四つの風によって揺るがすことができないように、この善き人もまたそのような譬えであると私は言う、すなわち聖なる真理を深く見極める者を。なぜか。彼もまたインダキーラのように、四つの風、つまりすべての異教徒の教えの風によって揺るがすことができず、その見解から誰も彼を震わせたり動かしたりすることができないからである。それゆえ他の経典でも言われている。
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, ayokhīlo vā indakhīlo vā gambhīranemo sunikhāto acalo asampakampī, puratthimāya cepi disāya āgaccheyya bhusā vātavuṭṭhi, neva naṃ saṅkampeyya na sampakampeyya na sampacāleyya. Pacchimāya…pe… dakkhiṇāya, uttarāyapi ce…pe… na sampacāleyya. Taṃ kissa hetu? Gambhīrattā, bhikkhave, nemassa, sunikhātattā indakhīlassa. Evameva kho, bhikkhave, ye ca kho keci samaṇā vā brāhmaṇā vā ‘idaṃ dukkhanti…pe… paṭipadā’ti yathābhūtaṃ pajānanti, te na aññassa samaṇassa vā brāhmaṇassa vā mukhaṃ olokenti ‘ayaṃ nūna bhavaṃ jānaṃ jānāti, passaṃ passatī’ti. Taṃ kissa hetu? Sudiṭṭhattā, bhikkhave, catunnaṃ ariyasaccāna’’nti (saṃ. ni. 5.1109).
「比丘たちよ、例えば鉄の柱やインダキーラが、基礎が深く、しっかりと打ち込まれ、動かず、揺るがないとしよう。もし東の方角から激しい風雨が来たとしても、それを震わせることも、揺るがすことも、動かすこともない。西の方角から…(中略)…南の方角から、北の方角からであっても…(中略)…動かすことはない。それはなぜか。比丘たちよ、基礎が深く、インダキーラがしっかりと打ち込まれているからである。まさにそのように、比丘たちよ、いかなる沙門や婆羅門であれ、『これが苦であると…(中略)…実践である』とあるがままに知る者は、他の沙門や婆羅門の顔を見て『この尊者は知っているからこそ知り、見ているからこそ見ているに違いない』とは思わない。それはなぜか。比丘たちよ、四つの聖なる真理をしっかりと見ているからである」(相応部5.1109)。
Evaṃ bhagavā bahujanapaccakkhassa sotāpannasseva vasena saṅgharatanassa guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は多くの人々に明白な預流者によって僧宝の徳を語り、今度はその徳を拠り所として真実の言葉を用いる。「**この僧における宝も**」と。その意味は前に述べられた方法と同様に知るべきである。この偈の権威も、何十万億の世界において人間ならざる者たちに受け入れられている。
Ye ariyasaccānītigāthāvaṇṇanā
「聖なる真理をの偈」の解説
9. Evaṃ avisesato sotāpannassa guṇena saṅghādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni ye te tayo sotāpannā ekabījī kolaṃkolo sattakkhattuparamoti. Yathāha –
9. このように無差別に預流者の徳によって僧宝に基づいた真実を語り、今度はそれら三人の預流者、すなわち一種、家家、極七返について語る。言われているように、
‘‘Idhekacco puggalo tiṇṇaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā sotāpanno hoti…pe… so ekaṃyeva bhavaṃ nibbattitvā dukkhassantaṃ karoti, ayaṃ ekabījī. Tathā dve vā tīṇi vā kulāni sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karoti, ayaṃ kolaṃkolo. Tathā sattakkhattuṃ devesu ca manussesu ca sandhāvitvā saṃsaritvā dukkhassantaṃ karoti, ayaṃ sattakkhattuparamo’’ti (pu. pa. 31-33).
「ここにある人物は、三つの結(束縛)が完全に尽きることで預流者となり…(中略)…彼はただ一度だけ生を受けて苦しみの終わりとする、これが一種である。あるいは二つか三つの家(生)を転生し、輪廻して苦しみの終わりとする、これが家家である。あるいは七回天や人間の中を転生し、輪廻して苦しみの終わりとする、これが極七返である」(人施設31-33)。
Tesaṃ sabbakaniṭṭhassa sattakkhattuparamassa guṇena vattumāraddho **‘‘ye ariyasaccānī’’**ti. Tattha ye ariyasaccānīti etaṃ vuttanayameva. Vibhāvayantīti paññāobhāsena saccappaṭicchādakaṃ kilesandhakāraṃ vidhamitvā attano pakāsāni pākaṭāni karonti. Gambhīrapaññenāti appameyyapaññatāya sadevakassa lokassa ñāṇena alabbhaneyyappatiṭṭhapaññena, sabbaññunāti vuttaṃ hoti. Sudesitānīti samāsabyāsasākalyavekalyādīhi tehi tehi nayehi suṭṭhu desitāni. Kiñcāpi te honti bhusaṃ pamattāti te vibhāvitaariyasaccā puggalā kiñcāpi devarajjacakkavattirajjādippamādaṭṭhānaṃ āgamma bhusaṃ pamattā honti, tathāpi sotāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhena ṭhapetvā satta bhave anamatagge saṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca, tesaṃ niruddhattā atthaṅgatattā na aṭṭhamaṃ bhavaṃ ādiyanti, sattamabhave eva pana vipassanaṃ ārabhitvā arahattaṃ pāpuṇanti.
彼らの中で最も年少である極七返の徳によって語り始めたのが「**聖なる真理を**」である。そこでの「聖なる真理を」(ye ariyasaccānī)とは、すでに述べられた通りの意味である。明らかにする(vibhāvayantī)とは、智慧の光によって真理を覆い隠す煩悩の闇を打ち払い、自身の明るみに明らかにするということである。深い智慧を持つ者によって(gambhīrapaññena)とは、計り知れない智慧を持つことによって、神々を含む世間の知識では得られない確立された智慧を持つ者によって、つまり全知者によって説かれたということである。善く説かれた(sudesitānī)とは、要約や詳細、完全性や不完全性などの様々な方法によって適切に説かれたということである。彼らはたとえ激しく怠慢になったとしても(kiñcāpi te honti bhusaṃ pamattā)とは、聖なる真理を明らかにしたそれらの人々が、たとえ天の王国や転輪王の王国などの怠慢の境地に至って激しく怠慢になったとしても、それにもかかわらず、預流道の智慧によって行を条件とする識を滅することによって、七つの生を除いて、果てしない輪廻において名前と形(名色)が生じることがあったとしても、それらが滅し、消失しているため、第八の生を受けることはなく、第七の生において観(ヴィパッサナー)を始めて阿羅漢果に達するということである。
Evaṃ bhagavā sattakkhattuparamavasena saṅgharatanassa guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は極七返の預流者によって僧宝の徳を語り、今度はその徳を拠り所として真実の言葉を用いる。「**この僧における宝も**」と。その意味は前に述べられた方法と同様に知るべきである。この偈の権威も、何十万億の世界において人間ならざる者たちに受け入れられている。
Sahāvassātigāthāvaṇṇanā
「彼とともにの偈」の解説
10. Evaṃ sattakkhattuparamassa aṭṭhamaṃ bhavaṃ anādiyanaguṇena saṅghādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni tasseva satta bhave ādiyatopi aññehi appahīnabhavādānehi puggalehi visiṭṭhena guṇena vattumāraddho **‘‘sahāvassā’’**ti. Tattha sahāvāti saddhiṃyeva. Assāti ‘‘na te bhavaṃ aṭṭhamamādiyantī’’ti vuttesu aññatarassa. Dassanasampadāyāti sotāpattimaggasampattiyā. Sotāpattimaggo hi nibbānaṃ disvā kattabbakiccasampadāya sabbapaṭhamaṃ nibbānadassanato ‘‘dassana’’nti vuccati, tassa attani pātubhāvo dassanasampadā, tāya dassanasampadāya saha eva. Tayassu dhammā jahitā bhavantīti ettha assu-iti padapūraṇamatte nipāto ‘‘idaṃ su me, sāriputta, mahāvikaṭabhojanasmiṃ hotī’’tiādīsu (ma. ni. 1.156) viya. Yato sahāvassa dassanasampadāya tayo dhammā jahitā bhavanti pahīnā hontīti ayamettha attho.
10. このように極七返の者が第八の生を受けないという徳によって僧宝に基づいた真実を語り、今度は彼自身が七つの生を受けるとしても、他の煩悩への執着を断ち切っていない人々に比べて優れているという徳によって語り始めたのが「**彼とともに**」である。そこでは、ともに(sahāvā)とは、一緒にということである。彼の(assā)とは、「彼らは第八の生を受けない」と言われた者の一人のということである。見の成就(dassanasampadāyā)とは、預流道の達成のことである。というのも、預流道は涅槃を見てなすべきことの達成をなすにおいて、最も最初に涅槃を見ることから「見」と呼ばれ、それが自身に現れることが見の成就であり、その見の成就とともにということである。三つの法が捨てられる(tayassu dhammā jahitā bhavanti)とは、ここの「assu」は単に語句を補うための不変化詞であり、「サーリプッタよ、これが私の粗食の際のものである」(中部1.156)などの「su」と同じである。見の成就とともに三つの法が捨てられ、断ち切られるというのがここでの意味である。
Idāni jahitadhammadassanatthamāha **‘‘sakkāyadiṭṭhī vicikicchitañca, sīlabbataṃ vāpi yadatthi kiñcī’’**ti. Tattha sati kāye vijjamāne upādānakkhandhapañcakākhye kāye vīsativatthukā diṭṭhi sakkāyadiṭṭhi, satī vā tattha kāye diṭṭhītipi sakkāyadiṭṭhi, yathāvuttappakāre kāye vijjamānā diṭṭhīti attho. Satiyeva vā kāye diṭṭhītipi sakkāyadiṭṭhi, yathāvuttappakāre kāye vijjamāne rūpādisaṅkhāto attāti evaṃ pavattā diṭṭhīti attho. Tassā ca pahīnattā sabbadiṭṭhigatāni pahīnāneva honti. Sā hi nesaṃ mūlaṃ. Sabbakilesabyādhivūpasamanato paññā‘‘cikicchita’’nti vuccati, taṃ paññācikicchitaṃ ito vigataṃ, tato vā paññācikicchitā idaṃ vigatanti vicikicchitaṃ. ‘‘Satthari kaṅkhatī’’tiādinā (dha. sa. 1008; vibha. 915) nayena vuttāya aṭṭhavatthukāya vimatiyā etaṃ adhivacanaṃ. Tassā pahīnattā sabbānipi vicikicchitāni pahīnāni honti. Tañhi nesaṃ mūlaṃ. ‘‘Ito bahiddhā samaṇabrāhmaṇānaṃ sīlena suddhi vatena suddhī’’ti evamādīsu (dha. sa. 1222; vibha. 938) āgataṃ gosīlakukkurasīlādikaṃ sīlaṃ govatakukkuravatādikañca vataṃ sīlabbatanti vuccati, tassa pahīnattā sabbampi naggiyamuṇḍikādiamaratapaṃ pahīnaṃ hoti. Tañhi tassa mūlaṃ, teneva sabbāvasāne vuttaṃ **‘‘yadatthi kiñcī’’**ti. Dukkhadassanasampadāya cettha sakkāyadiṭṭhi samudayadassanasampadāya vicikicchitaṃ, maggadassananibbānadassanasampadāya sīlabbataṃ pahīyatīti viññātabbaṃ.
今度は捨てられた法を示すために、「**有身見と疑、あるいは戒禁などいかなるものがあっても**」と言う。そこでは、身がある時に(sati kāye)、つまり五取蘊と呼ばれる身が存在する時に存在する二十種類の見解が有身見(sakkāyadiṭṭhi)であり、あるいは身に対する見解も有身見であり、前述の身が存在する時にある見解ということである。あるいは身がある時の見解も有身見であり、前述の身が存在する時に色などを自己であるとこのように生じる見解ということである。それが断ち切られることによって、すべての誤った見解が断ち切られたことになる。それがそれらの根本だからである。すべての煩悩の病を静めることから智慧は「治療(cikicchita)」と呼ばれ、その智慧の治療がここから去ったもの、あるいは智慧の治療からこれが去ったものが疑(vicikicchita)である。「師に対して疑う」など(法集論1008、分別論915)の方法で説かれた八つの事柄に関する疑いの同義語である。それが断ち切られることによって、すべての疑いも断ち切られることになる。それがそれらの根本だからである。「これ以外の外道における、戒による清浄、誓約による清浄」など(法集論1222、分別論938)に現れる、牛の戒や犬の戒などの戒、および牛の誓約や犬の誓約などの誓約が戒禁取(sīlabbata)と呼ばれ、それが断ち切られることによって、すべての裸行や剃髪などの不死の苦行も断ち切られることになる。それがその根本だからであり、それゆえ最後に「**いかなるものがあっても**」と言われた。ここでは、苦を見る成就によって有身見が、集を見る成就によって疑が、道を見る・涅槃を見る成就によって戒禁取が断ち切られると知るべきである。
Catūhapāyehītigāthāvaṇṇanā
「四悪趣からの偈」の解説
11. Evamassa kilesavaṭṭappahānaṃ dassetvā idāni tasmiṃ kilesavaṭṭe sati yena vipākavaṭṭena bhavitabbaṃ, tappahānā tassāpi pahānaṃ dīpento āha **‘‘catūhapāyehi ca vippamutto’’**ti. Tattha cattāro apāyā nāma nirayatiracchānapettivisayaasurakāyā. Tehi esa satta bhave ādiyantopi vippamuttoti attho.
11. このように彼の煩悩の輪廻が断ち切られたことを示し、今度はその煩悩の輪廻がある時に生じるべき結果の輪廻も、それが断ち切られることで断ち切られることを説明して、「**また四つの悪趣からも解放されている**」と言った。そこでは、四つの悪趣とは地獄、畜生、餓鬼、阿修羅のことである。彼は七つの生を受けるとしても、それらから解放されているという意味である。
Evamassa vipākavaṭṭappahānaṃ dassetvā idāni yamassa vipākavaṭṭassa mūlabhūtaṃ kammavaṭṭaṃ, tassāpi pahānaṃ dassento āha **‘‘chaccābhiṭhānāni abhabba kātu’’**nti. Tattha abhiṭhānānīti oḷārikaṭṭhānāni, tāni esa cha abhabbo kātuṃ. Tāni ca ‘‘aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo mātaraṃ jīvitā voropeyyā’’tiādinā (a. ni. 1.271; ma. ni. 3.128; vibha. 809) nayena ekakanipāte vuttāni mātughātapitughātaarahantaghātalohituppādasaṅghabhedaaññasatthāruddesakammānīti veditabbāni. Tāni hi kiñcāpi diṭṭhisampanno ariyasāvako kunthakipillikampi jīvitā na voropeti, apica kho pana puthujjanabhāvassa vigarahaṇatthaṃ vuttāni. Puthujjano hi adiṭṭhisampannattā evaṃmahāsāvajjāni abhiṭhānānipi karoti, dassanasampanno pana abhabbo tāni kātunti. Abhabbaggahaṇañcettha bhavantarepi akaraṇadassanatthaṃ. Bhavantarepi hi esa attano ariyasāvakabhāvaṃ ajānantopi dhammatāya eva etāni vā cha pakatipāṇātipātādīni vā pañca verāni aññasatthāruddesena saha cha ṭhānāni na karoti, yāni sandhāya ekacce ‘‘cha chābhiṭhānānī’’tipi paṭhanti. Matamacchaggāhādayo cettha ariyasāvakagāmadārakānaṃ nidassanaṃ.
このように異熟の輪廻を断つことを示し、今やその異熟の輪廻の根本である業の輪廻をも断つことを示して、「六つの重罪を犯すことはあり得ない」と言われた。そこで「重罪」とは粗大な罪のことであり、彼はこの六つを犯すことができない。それらは、「比丘たちよ、見に具足した者が母の命を奪うことはあり得ず、機会もない」等と増支部の一集で説かれているように、母を殺すこと、父を殺すこと、阿羅漢を殺すこと、如来の血を流すこと、僧団を分裂させること、他の師を指名することの六つの業であると知るべきである。見に具足した聖弟者は、アリや羽蟻の命すら奪わないのであるが、ここでは凡夫の状態を非難するために説かれている。凡夫は、見に具足していないため、このように大きな罪となる重罪も犯すが、見(正見)に具足した者はそれらを犯すことができないのである。また、ここで「あり得ない」と述べたのは、来世においても行わないことを示すためである。来世においても、彼は自身が聖弟子であることを知らなくても、その法の道理によって、これら六つの業、あるいは五戒である生き物の命を奪うこと等や、他の師を指名することの六つの事柄を行わないからである。これを指して、ある者たちは「六つの重罪」とも読むのである。ここで死んだ魚を捕ること等は、聖弟子の村の子供たちの例である。
Evaṃ bhagavā satta bhave ādiyatopi ariyasāvakassa aññehi appahīnabhavādānehi puggalehi visiṭṭhaguṇavasena saṅgharatanassa guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、七度の生存を執着する聖弟子について、未だ生存の執着を断っていない他の人々に対する卓越した徳により、僧宝の徳を説かれ、今度はその同じ徳に依拠して真実の言葉を、「これも僧宝における[優れた宝である]」と用いられた。その意味は前述した通りに知るべきである。この偈の威令もまた、十万億の宇宙において非人間たちによって受け入れられた。
Kiñcāpi sotigāthāvaṇṇanā
「しかれども彼は」の偈の解説
12. Evaṃ satta bhave ādiyatopi aññehi appahīnabhavādānehi puggalehi visiṭṭhaguṇena saṅghādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni na kevalaṃ dassanasampanno cha abhiṭhānāni abhabbo kātuṃ, kintu appamattakampi pāpakammaṃ katvā tassa paṭicchādanāyapi abhabboti pamādavihārinopi dassanasampannassa katappaṭicchādanābhāvaguṇena vattumāraddho **‘‘kiñcāpi so kamma karoti pāpaka’’**nti.
12. このように、七度の生存を執着する者であっても、他の未だ生存の執着を断っていない人々に対する卓越した徳によって僧団を対象とする真実を説き、今や見に具足した者は単に六つの重罪を犯すことができないだけでなく、ほんの些細な悪業をなしたとしても、それを隠すこともできないのであるとして、放逸に住む見に具足した者であっても行った悪を隠すことがないという徳により、「しかれども彼は悪業をなす」と説き始められた。
Tassattho – so dassanasampanno kiñcāpi satisammosena pamādavihāraṃ āgamma yaṃ taṃ bhagavatā lokavajjaṃ sañciccātikkamanaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘yaṃ mayā sāvakānaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ, taṃ mama sāvakā jīvitahetupi nātikkamantī’’ti (cūḷava. 385; udā. 45) taṃ ṭhapetvā aññaṃ kuṭikārasahaseyyādiṃ paṇṇattivajjavītikkamasaṅkhātaṃ buddhappatikuṭṭhaṃ kāyena pāpakammaṃ karoti, padasodhammauttarichappañcavācādhammadesanasamphappalāpapharusavacanādiṃ vā vācāya , uda cetasā vā katthaci lobhadosuppādanaṃ jātarūpādisādiyanaṃ cīvarādiparibhogesu apaccavekkhaṇādiṃ vā pāpakammaṃ karoti. Abhabbo so tassa paṭicchadāya na so taṃ ‘‘idaṃ akappiyamakaraṇīya’’nti jānitvā muhuttampi paṭicchādeti, taṃkhaṇaṃ eva pana satthari vā viññūsu vā sabrahmacārīsu āvi katvā yathādhammaṃ paṭikaroti, ‘‘na puna karissāmī’’ti evaṃ saṃvaritabbaṃ vā saṃvarati. Kasmā? Yasmā abhabbatā diṭṭhapadassa vuttā, evarūpampi pāpakammaṃ katvā tassa paṭicchādāya diṭṭhanibbānapadassa dassanasampannassa puggalassa abhabbatā vuttāti attho.
その意味はこうである。その見に具足した者は、もし念を失うことによる放逸な住まいによって、世尊が世間的過失である故意の違反を指して「私が弟子たちのために制定した学処を、私の弟子たちは命の理由があっても越えることはない」と説かれたそれを除いて、他の庵室作りや同宿等の制定上の違反とみなされる、仏陀が禁じられた身体による悪業をなしたり、足の清浄、超人法、六・五語、法施、無駄話、粗悪語などの口による悪業をなしたり、あるいは心によってどこかで貪りや怒りを起こしたり、金銀などの受容、衣などの使用において省察しないなどの悪業をなすことがある。しかし、彼はそれを隠すことができない。「これは不適切でなすべきではない」と知って一瞬でも隠すことはなく、その瞬間にただちに師の御前、あるいは識者たち、あるいは同梵行者たちの前で明らかにし、法に従って対処し、「二度としません」とこのように防護すべきことを防護するのである。なぜか。見の境地に達した者の不可能さが説かれているからである。このような悪業をなしても、それを隠すことは、涅槃の境地を見た見に具足した者には不可能であると説かれているからである。
Kathaṃ?
どのようにか。
‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, daharo kumāro mando uttānaseyyako hatthena vā pādena vā aṅgāraṃ akkamitvā khippameva paṭisaṃharati, evameva kho, bhikkhave, dhammatā esā diṭṭhisampannassa puggalassa, kiñcāpi tathārūpiṃ āpattiṃ āpajjati, yathārūpāya āpattiyā vuṭṭhānaṃ paññāyati. Atha kho naṃ khippameva satthari vā viññūsu vā sabrahmacārīsu deseti vivarati uttānīkaroti, desetvā vivaritvā uttānīkatvā āyatiṃ saṃvaraṃ āpajjatī’’ti (ma. ni. 1.496).
「比丘たちよ、たとえば、幼い少年、愚鈍で仰向けに寝る赤子が、手や足で炭を踏んでしまったら、すぐに引っ込めるようなものである。比丘たちよ、まさにこのように、見に具足した者にはこのような法の道理がある。しかるべき罪を犯したとしても、しかるべき罪からの出離が知られるのである。そこで彼はすぐに師の御前、あるいは識者たち、あるいは同梵行者たちに告白し、明かし、公にする。告白し、明かし、公にした後、将来における防護に至るのである」
Evaṃ bhagavā pamādavihārinopi dassanasampannassa katappaṭicchādanābhāvaguṇena saṅgharatanassa guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、放逸に住む見に具足した者であっても行った悪を隠すことがないという徳により僧宝の徳を説かれ、今度はその同じ徳に依拠して真実の言葉を、「これも僧宝における[優れた宝である]」と用いられた。その意味は前述した通りに知るべきである。この偈の威令もまた、十万億の宇宙において非人間たちによって受け入れられた。
Vanappagumbetigāthāvaṇṇanā
「森の茂み」の偈の解説
13. Evaṃ saṅghapariyāpannānaṃ puggalānaṃ tena tena guṇappakārena saṅghādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni yvāyaṃ bhagavatā ratanattayaguṇaṃ dīpentena idha saṅkhepena aññatra ca vitthārena pariyattidhammo desito, tampi nissāya puna buddhādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vattumāraddho **‘‘vanappagumbe yathā phussitagge’’**ti. Tattha āsannasannivesavavatthitānaṃ rukkhānaṃ samūho vanaṃ, mūlasārapheggutacasākhāpalāsehi pavuddho gumbo pagumbo, vanassa, vane vā pagumbo vanappagumbo. Svāyaṃ ‘‘vanappagumbe’’ti vutto, evampi hi vattuṃ labbhati ‘‘atthi savitakkasavicāre, atthi avitakkavicāramatte, sukhe dukkhe jīve’’tiādīsu (dī. ni. 1.174; ma. ni. 2.228) viya. Yathāti upamāvacanaṃ. Phussitāni aggāni assāti phussitaggo, sabbasākhāpasākhāsu sañjātapupphoti attho. So pubbe vuttanayeneva ‘‘phussitagge’’ti vutto. Gimhānamāse paṭhamasmiṃ gimheti ye cattāro gimhānaṃ māsā, tesaṃ catunnaṃ gimhamāsānaṃ ekasmiṃ māse. Katarasmiṃ māse iti ce? Paṭhamasmiṃ gimhe, citramāseti attho. So hi ‘‘paṭhamagimho’’ti ca ‘‘bālavasanto’’ti ca vuccati. Tato paraṃ padatthato pākaṭameva.
13. このように、僧団に属する人々のそれぞれの徳を明らかにして僧団を対象とする真実を説き、今や世尊が三宝の徳を明示されるにあたり、ここでは略して、また他の場所では詳細に説かれた教法の法があり、それに依拠して再び仏陀を対象とする真実を、「森の茂みにおける梢の花のように」と説き始められた。ここで、近接して配置された木々の集まりが森であり、根、芯、白太、樹皮、枝、葉によって成長した茂みが大いなる茂みであり、森の、あるいは森における大いなる茂みが、森の茂みである。これが「森の茂みに」と説かれたが、このように言うことも許容される。「尋・伺のあるものがあり、伺のみのものがあり、楽、苦、命」などの場合のように。のように、とは比喩の言葉である。梢が花開いている、それが梢の花、すなわちすべての枝や小枝に花が生じているという意味である。それは前述した通りに「梢の花」と説かれた。初夏の月に、初夏とは夏期の四ヶ月のことである。その四つの夏の月のうちの一つの月において。どの月においてかといえば、最初の夏、つまりチトラの月(春)という意味である。それは「初夏」とも「若き春」とも呼ばれる。それ以降の語義は明確である。
Ayaṃ panettha piṇḍattho – yathā paṭhamagimhanāmake bālavasante nānāvidharukkhagahane vane supupphitaggasākho taruṇarukkhagacchapariyāyanāmo pagumbo ativiya sassiriko hoti, evameva khandhāyatanādīhi satipaṭṭhānasammappadhānādīhi sīlasamādhikkhandhādīhi vā nānappakārehi atthappabhedapupphehi ativiya sassirikattā tathūpamaṃ nibbānagāmimaggadīpanato nibbānagāmiṃ pariyattidhammavaraṃ neva lābhahetu na sakkārādihetu, kevalantu mahākaruṇāya abbhussāhitahadayo sattānaṃ paramahitāya adesayīti. Paramaṃ hitāyāti ettha ca gāthābandhasukhatthaṃ anunāsiko. Ayaṃ panattho – paramahitāya nibbānāya adesayīti.
ここでの要約された意味は以下の通りである。初夏という名の若き春に、様々な木々が密集する森において、梢の枝が美しく花開いている若い木々や茂みの異名である大いなる茂みが非常に見事であるように、まさにそのように、蘊や処などにより、四念処や四正勤などにより、戒・定などの蘊により、あるいは様々な種類の意味の分類という花によって非常に見事であるから、それと同じように涅槃に導く道の明示であるため、涅槃に導く優れた教法の法を、利得を原因とせず、供養などを原因とせず、ただ大いなる慈悲に満ちた心によって、衆生の最高の利益のために説かれた。最高の利益のために、とここにおいて偈の構成を良くするために鼻音が用いられている。この意味は、最高の利益である涅槃のために説かれた、ということである。
Evaṃ bhagavā imaṃ supupphitaggavanappagumbasadisaṃ pariyattidhammaṃ vatvā idāni tameva nissāya buddhādhiṭṭhānaṃ saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi buddhe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Kevalaṃ pana idampi yathāvuttapakārapariyattidhammasaṅkhātaṃ buddhe ratanaṃ paṇītanti evaṃ yojetabbaṃ. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、この美しく花開いた梢を持つ森の茂みのような教法の法を説き、今やそれに依拠して仏陀を対象とする真実の言葉を、「これも仏陀における[優れた宝である]」と用いられた。その意味は前述した通りに知るべきである。ただ、「これも前述の通りの教法の法と言われる仏陀における優れた宝である」とこのように当てはめるべきである。この偈の威令もまた、十万億の宇宙において非人間たちによって受け入れられた。
Varo varaññūtigāthāvaṇṇanā
「最も勝れたる者、最も勝れたるものを知る者」の偈の解説
14. Evaṃ bhagavā pariyattidhammena buddhādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni lokuttaradhammena vattumāraddho **‘‘varo varaññū’’**ti. Tattha varoti paṇītādhimuttikehi icchito ‘‘aho vata mayampi evarūpā assāmā’’ti, varaguṇayogato vā varo uttamo seṭṭhoti attho. Varaññūti nibbānaññū. Nibbānañhi sabbadhammānaṃ uttamaṭṭhena varaṃ, tañcesa bodhimūle sayaṃ paṭivijjhitvā aññāsi. Varadoti pañcavaggiyabhaddavaggiyajaṭilādīnaṃ aññesañca devamanussānaṃ nibbedhabhāgiyavāsanābhāgiyavaradhammadāyīti attho. Varāharoti varassa maggassa āhaṭattā varāharoti vuccati. So hi bhagavā dīpaṅkarato pabhuti samatiṃsa pāramiyo pūrento pubbakehi sammāsambuddhehi anuyātaṃ purāṇamaggavaramāhari, tena ‘‘varāharo’’ti vuccati.
14. このように世尊は、教法の法によって仏陀を対象とする真実を説き、今や出世間の法によって「最も勝れたる者、最も勝れたるものを知る者」と説き始められた。ここで、最も勝れたる者とは、優れたものを志向する者たちに「ああ、我々もこのようでありたい」と望まれるから、あるいは勝れた徳を備えているから、最も勝れたる者、最高の者であるという意味である。最も勝れたるものを知る者とは、涅槃を知る者である。涅槃はすべての法の中で最高の意味で勝れたものであり、それを菩提樹の下で自ら悟り、知ったのである。最も勝れたるものを与える者とは、五比丘、跋提長老たち、結髪の行者たちをはじめとする他の神々や人間たちに対して、決択分や薫習分に属する勝れた法を与える者という意味である。最も勝れたるものをもたらす者とは、勝れた道をもたらしたゆえにそう呼ばれる。すなわち、世尊は燃灯仏の時から三十の波羅蜜を満たしながら、過去の正等覚者たちが従った古き勝れた道をもたらした。それゆえに「最も勝れたるものをもたらす者」と呼ばれる。
Apica sabbaññutaññāṇappaṭilābhena varo, nibbānasacchikiriyāya varaññū, sattānaṃ vimuttisukhadānena varado, uttamapaṭipadāharaṇena varāharo. Etehi lokuttaraguṇehi adhikassa kassaci guṇassa abhāvato anuttaro.
また、一切智智を得たことによって最も勝れたる者であり、涅槃を証拠することによって最も勝れたるものを知る者であり、衆生に解脱の楽を与えることによって最も勝れたるものを与える者であり、最高の実践をもたらすことによって最も勝れたるものをもたらす者である。これらの出世間の徳を超えるいかなる徳も存在しないため、無上である。
Aparo nayo – varo upasamādhiṭṭhānaparipūraṇena, varaññū paññādhiṭṭhānaparipūraṇena, varado cāgādhiṭṭhānaparipūraṇena, varāharo saccādhiṭṭhānaparipūraṇena, varaṃ maggasaccamāharīti. Tathā varo puññussayena, varaññū paññussayena, varado buddhabhāvatthikānaṃ tadupāyasampadānena, varāharo paccekabuddhabhāvatthikānaṃ tadupāyāharaṇena, anuttaro tattha tattha asadisatāya, attanā vā anācariyako hutvā paresaṃ ācariyabhāvena, dhammavaraṃ adesayi sāvakabhāvatthikānaṃ tadatthāya svākkhātatādiguṇayuttassa dhammavarassa desanato. Sesaṃ vuttanayamevāti.
別の解釈では、寂止の決定を円満にすることによって最も勝れたる者、慧の決定を円満にすることによって最も勝れたるものを知る者、施捨の決定を円満にすることによって最も勝れたるものを与える者、真実の決定を円満にすることによって最も勝れたるものをもたらす者であり、最も勝れたる道の実りをもたらすのである。同様に、福徳の蓄積により最も勝れたる者、智慧の蓄積により最も勝れたるものを知る者、仏となることを求める者に対してその手段の成就を与えることにより最も勝れたるものを与える者、独覚となることを求める者に対してその手段をもたらすことにより最も勝れたるものをもたらす者であり、それぞれの点で比類がないことにより、あるいは自らが無師となって他者への師となることにより無上である。勝れた法を説かれたとは、弟子となることを求める者に対して、その目的のために善く説かれたなどの徳を具える勝れた法を説かれたからである。残りは前述した通りである。
Evaṃ bhagavā navavidhena lokuttaradhammena attano guṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya buddhādhiṭṭhānaṃ saccavacanaṃ payuñjati **‘‘idampi buddhe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Kevalaṃ pana yaṃ varaṃ lokuttaradhammaṃ esa aññāsi, yañca adāsi, yañca āhari, yañca desesi, idampi buddhe ratanaṃ paṇītanti evaṃ yojetabbaṃ. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、九種の出世間の法によって自らの徳を説き、今やその同じ徳に依拠して仏陀を対象とする真実の言葉を、「これも仏陀における[優れた宝である]」と用いられた。その意味は前述した通りに知るべきである。ただ、この最も勝れた出世間の法を彼は知り、それを与え、それをもたらし、それを説いたのであるから、「これも仏陀における優れた宝である」とこのように当てはめるべきである。この偈の威令もまた、十万億の宇宙において非人間たちによって受け入れられた。
Khīṇantigāthāvaṇṇanā
「尽き果てた」の偈の解説
15. Evaṃ bhagavā pariyattidhammañca navalokuttaradhammañca nissāya dvīhi gāthāhi buddhādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vatvā idāni ye taṃ pariyattidhammaṃ assosuṃ, sutānusārena ca paṭipajjitvā navappakārampi lokuttaradhammaṃ adhigamiṃsu, tesaṃ anupādisesanibbānapattiguṇaṃ nissāya puna saṅghādhiṭṭhānaṃ saccaṃ vattumāraddho **‘‘khīṇaṃ purāṇa’’**nti. Tattha khīṇanti samucchinnaṃ. Purāṇanti purātanaṃ. Navanti sampati vattamānaṃ. Natthi sambhavanti avijjamānapātubhāvaṃ. Virattacittāti vītarāgacittā. Āyatike bhavasminti anāgatamaddhānaṃ punabbhave. Teti yesaṃ khīṇaṃ purāṇaṃ navaṃ natthi sambhavaṃ, ye ca āyatike bhavasmiṃ virattacittā, te khīṇāsavā bhikkhū. Khīṇabījāti ucchinnabījā. Avirūḷhichandāti virūḷhichandavirahitā. Nibbantīti vijjhāyanti. Dhīrāti dhitisampannā. Yathāyaṃ padīpoti ayaṃ padīpo viya.
15. このように世尊は、教法の法と九種の出世間の法に依拠して、二つの偈によって仏陀を対象とする真実を説き、今度はその教法の法を聞き、聞いた通りに実践して九種の出世間の法を悟った人々について、彼らの無余涅槃の到達という徳に依拠して再び僧団を対象とする真実を、「古きものは尽き果てた」と説き始められた。ここで、尽き果てたとは完全に断ち切られたこと。古きものとは過去のもの。新しきものとは現在進行しているもの。生じることはないとは、現れることが存在しないこと。心が離れた者とは、貪りを離れた心を持つ者。未来の生存においてとは、未来の時間における再生について。彼らとは、古きものが尽き果て、新しきものが生じることなく、未来の生存において心が離れた彼ら、すなわち漏尽の比丘たちである。種が尽きた者とは、種が断ち切られた者。意欲が増長しない者とは、増長する意欲を欠いた者。消滅するとは、火が消えるように。この灯火のようにとは、この灯火のように。
Kiṃ vuttaṃ hoti? Yaṃ taṃ sattānaṃ uppajjitvā niruddhampi purāṇaṃ atītakālikaṃ kammaṃ taṇhāsinehassa appahīnattā paṭisandhiāharaṇasamatthatāya akhīṇaṃyeva hoti, taṃ purāṇaṃ kammaṃ yesaṃ arahattamaggena taṇhāsinehassa sositattā agginā daḍḍhabījamiva āyatiṃ vipākadānāsamatthatāya khīṇaṃ. Yañca nesaṃ buddhapūjādivasena idāni pavattamānaṃ kammaṃ navanti vuccati, tañca taṇhāpahāneneva chinnamūlapādapapupphamiva āyatiṃ phaladānāsamatthatāya yesaṃ natthi sambhavaṃ, ye ca taṇhāpahāneneva āyatike bhavasmiṃ virattacittā, te khīṇāsavā bhikkhū ‘‘kammaṃ khettaṃ viññāṇaṃ bīja’’nti (a. ni. 3.77) ettha vuttassa paṭisandhiviññāṇassa kammakkhayeneva khīṇattā khīṇabījā. Yopi pubbe punabbhavasaṅkhātāya virūḷhiyā chando ahosi. Tassapi samudayappahāneneva pahīnattā pubbe viya cutikāle asambhavena avirūḷhichandā dhitisampannattā dhīrā carimaviññāṇanirodhena yathāyaṃ padīpo nibbuto, evaṃ nibbanti, puna ‘‘rūpino vā arūpino vā’’ti evamādiṃ paññattipathaṃ accentīti. Tasmiṃ kira samaye nagaradevatānaṃ pūjanatthāya jālitesu padīpesu eko padīpo vijjhāyi, taṃ dassento āha ‘‘yathāyaṃ padīpo’’ti.
何が説かれているのか。衆生に生じて滅した古き過去の業は、渇愛の執着が断たれていないため、結生をもたらす力があるため尽き果てていないが、その古き業は、阿羅漢道によって渇愛の執着が涸らされたため、火に焼かれた種のように未来に異熟を与える力がないため尽き果てている。そして、彼らが仏陀への供養などを通じて現在行っている業を新しきものと呼ぶが、それも渇愛を断ったことによって、根を切られた木の草花のように未来に果を与える力がないため、彼らには生じることがない。そして、渇愛を断ったことによって未来の生存において心が離れた彼ら、すなわち漏尽の比丘たちは、「業は畑、識は種」と言われるここでの結生識が、業の滅尽によって尽きているため、種が尽きた者である。かつて再生という名の増長に対する意欲があった者も、その原因を断ったことによって断たれたため、以前のように死の時に生じることがないため、意欲が増長しない者であり、勇気に具足しているため賢者であり、最後の識の滅尽によって、この灯火が消えたように、そのように消滅し、二度と「色がある、色がない」などの概念の道を越えるのである。その時、都市の神々を供養するために点灯された灯火のうちの一つの灯火が消え、それを示して「この灯火のように」と言われたのである。
Evaṃ bhagavā ye taṃ purimāhi dvīhi gāthāhi vuttaṃ pariyattidhammaṃ assosuṃ, sutānusārena ca paṭipajjitvā navappakārampi lokuttaradhammaṃ adhigamiṃsu, tesaṃ anupādisesanibbānapattiguṇaṃ vatvā idāni tameva guṇaṃ nissāya saṅghādhiṭṭhānaṃ saccavacanaṃ payuñjanto desanaṃ samāpesi **‘‘idampi saṅghe’’**ti. Tassattho pubbe vuttanayeneva veditabbo. Kevalaṃ pana idampi yathāvuttena pakārena khīṇāsavabhikkhūnaṃ nibbānasaṅkhātaṃ saṅghe ratanaṃ paṇītanti evaṃ yojetabbaṃ. Imissāpi gāthāya āṇā koṭisatasahassacakkavāḷesu amanussehi paṭiggahitāti.
このように世尊は、前の二つの偈で説かれた教法の法を聞き、聞いた通りに実践して九種の出世間の法を悟った人々の、その無余涅槃の到達という徳を説き、今やその同じ徳に依拠して僧団を対象とする真実の言葉を用い、教えを締めくくられた。「これも僧宝における[優れた宝である]」と。その意味は前述した通りに知るべきである。ただ、「これも前述の通り、漏尽の比丘たちの涅槃と言われる僧宝における優れた宝である」とこのように当てはめるべきである。この偈の威令もまた、十万億の宇宙において非人間たちによって受け入れられた。
Desanāpariyosāne rājakulassa sotthi ahosi, sabbūpaddavā vūpasamiṃsu, caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ dhammābhisamayo ahosi.
教えの最後に、王族に安泰があり、すべての災厄は静まり、八万四千の生命に法の現観があった。
Yānīdhātigāthāttayavaṇṇanā
「ここにある」の三つの偈の解説
16. Atha sakko devānamindo ‘‘bhagavatā ratanattayaguṇaṃ nissāya saccavacanaṃ payuñjamānena nāgarassa sotthi katā, mayāpi nāgarassa sotthitthaṃ ratanattayaguṇaṃ nissāya kiñci vattabba’’nti cintetvā avasāne gāthāttayaṃ abhāsi **‘‘yānīdha bhūtānī’’**ti tattha yasmā buddho yathā lokahitatthāya ussukkaṃ āpannehi āgantabbaṃ, tathā āgatato yathā ca tehi gantabbaṃ, tathā gatato yathā ca tehi ājānitabbaṃ, tathā ājānanato, yathā ca jānitabbaṃ, tathā jānanato, yañca tatheva hoti, tassa gadanato ca ‘‘tathāgato’’ti vuccati. Yasmā ca so devamanussehi pupphagandhādinā bahi nibbattena upakārakena, dhammānudhammapaṭipattādinā ca attani nibbattena ativiya pūjito, tasmā sakko devānamindo sabbaṃ devaparisaṃ attanā saddhiṃ sampiṇḍetvā āha **‘‘tathāgataṃ devamanussapūjitaṃ, buddhaṃ namassāma suvatthi hotū’’**ti.
16. そこで神々の王サッカは、「世尊が三宝の徳に依拠して真実の言葉を用いられ、都市の人々に安泰をもたらされた。私もまた、都市の人々の安泰のために三宝の徳に依拠して何かを語るべきである」と考え、終わりに三つの偈を唱えた。「ここにある者たちよ」と。そこで、仏陀が世間の利益のために熱心に取り組んだ者たちが到達すべきであったように到達したことから、あるいは彼らが進むべきであったように進んだことから、あるいは彼らが知るべきであったように知ったことから、あるいは知るべきであったように知ったことから、またその通りであるから、それを語ることから「如来」と呼ばれる。そして彼は、神々や人間たちによって、花や香水などの外部に生じた供養の品々や、法への随順の実践などの内に生じたものによって非常に供養されているため、神々の王サッカはすべての神々の集まりを自身と共にまとめて言ったのである。「神々や人間から供養される如来、仏陀を礼拝しよう。安泰であれ」と。
17. Yasmā pana dhamme maggadhammo yathā yuganaddhasamathavipassanābalena gantabbaṃ kilesapakkhaṃ samucchindantena, tathā gatoti tathāgato. Nibbānadhammopi yathā gato paññāya paṭividdho sabbadukkhappaṭivighātāya sampajjati, buddhādīhi tathā avagato, tasmā ‘‘tathāgato’’tveva vuccati. Yasmā ca saṅghopi yathā attahitāya paṭipannehi gantabbaṃ tena tena maggena, tathā gatoti ‘‘tathāgato’’tveva vuccati. Tasmā avasesagāthādvayepi tathāgataṃ dhammaṃ namassāma suvatthi hotu, tathāgataṃ saṅghaṃ namassāma suvatthi hotūti vuttaṃ. Sesaṃ vuttanayamevāti.
17. 法において道法は、止と観の並行という力によって進むべきであったように進み、煩悩の側を断ち切るから、そのように進んだということで如来である。涅槃法もまた、至られたように智慧によって見極められ、すべての苦しみの克服として成就し、仏陀たちによってそのように理解されたから、「如来」と呼ばれる。僧団もまた、自らの利益のために実践する者たちがその道によって進むべきであったように進んだということで、「如来」と呼ばれる。それゆえ、残りの二つの偈においても、如来である法を礼拝しよう、安泰であれ、如来である僧団を礼拝しよう、安泰であれ、と説かれたのである。残りは前述した通りである。
Evaṃ sakko devānamindo imaṃ gāthāttayaṃ bhāsitvā bhagavantaṃ padakkhiṇaṃ katvā devapurameva gato saddhiṃ devaparisāya. Bhagavā pana tadeva ratanasuttaṃ dutiyadivasepi desesi, puna caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ dhammābhisamayo ahosi, evaṃ yāva sattamadivasaṃ desesi, divase divase tatheva dhammābhisamayo ahosi. Bhagavā aḍḍhamāsameva vesāliyaṃ viharitvā rājūnaṃ ‘‘gacchāmā’’ti paṭivedesi. Tato rājāno diguṇena sakkārena puna tīhi divasehi bhagavantaṃ gaṅgātīraṃ nayiṃsu. Gaṅgāya nibbattā nāgarājāno cintesuṃ ‘‘manussā tathāgatassa sakkāraṃ karonti, mayaṃ kiṃ na karissāmā’’ti suvaṇṇarajatamaṇimayā nāvāyo māpetvā suvaṇṇarajatamaṇimaye eva pallaṅke paññapetvā pañcavaṇṇapadumasañchannaṃ udakaṃ karitvā ‘‘amhākaṃ anuggahaṃ karothā’’ti bhagavantaṃ yāciṃsu. Bhagavā adhivāsetvā ratananāvamārūḷho, pañca ca bhikkhusatāni pañcasataṃ nāvāyo abhirūḷhā. Nāgarājāno bhagavantaṃ saddhiṃ bhikkhusaṅghena nāgabhavanaṃ pavesesuṃ. Tatra sudaṃ bhagavā sabbarattiṃ nāgaparisāya dhammaṃ desesi. Dutiyadivase dibbehi khādanīyabhojanīyehi mahādānaṃ akaṃsu, bhagavā anumoditvā nāgabhavanā nikkhami.
このように神々の王サッカは、この三つの偈を唱え、世尊の周りを右繞して、神々の集まりと共に天界へ帰っていった。しかし世尊は、その同じ宝経を二日目にも説かれ、再び八万四千の生命に法の現観があった。このように七日目まで説かれ、日々同じように法の現観があった。世尊は半月の間ヴェーサーリに滞在され、王たちに「行きましょう」と告げられた。そこから王たちは、二倍の供養を伴って、再び三日間かけて世尊をガンジス川の岸へと導いた。ガンジス川に生まれた竜王たちは、「人間たちは如来に供養している。我々がどうしてしないことがあろうか」と考え、金、銀、宝石でできた船を造り出し、金、銀、宝石でできた座席を設け、五色の蓮の花で覆われた水面を用意して、「我々に恩恵をお与えください」と世尊に懇願した。世尊はそれを受け入れ、宝の船に乗り込まれ、五百人の比丘たちも五百隻の船に乗り込んだ。竜王たちは世尊を比丘僧団と共に竜の宮殿へ迎え入れた。そこで世尊は一晩中、竜の集まりのために法を説かれた。二日目には天の飲食物による大布施を行い、世尊は随喜して竜の宮殿を出発された。
Bhūmaṭṭhā devā ‘‘manussā ca nāgā ca tathāgatassa sakkāraṃ karonti, mayaṃ kiṃ na karissāmā’’ti cintetvā vanappagumbarukkhapabbatādīsu chattātichattāni ukkhipiṃsu. Eteneva upāyena yāva akaniṭṭhabrahmabhavanaṃ, tāva mahāsakkāraviseso nibbatti. Bimbisāropi licchavīhi āgatakāle katasakkārato diguṇamakāsi. Pubbe vuttanayeneva pañcahi divasehi bhagavantaṃ rājagahaṃ ānesi.
地上の神々は、「人間も竜も如来に供養している。我々がどうしてしないことがあろうか」と考え、森の茂みや木々、山々などに、幾重にも重なる傘蓋を掲げた。この方法で阿迦膩吒梵天界に至るまで、特別に大いなる供養が生じた。ビンビサーラ王も、リッチャヴィ族が来た時になされた供養の二倍の供養を行った。前述の通り、五日間かけて世尊をラージャガハへとお導きした。
Rājagahamanuppatte bhagavati pacchābhattaṃ maṇḍalamāḷe sannipatitānaṃ bhikkhūnaṃ ayamantarakathā udapādi ‘‘aho buddhassa bhagavato ānubhāvo, yaṃ uddissa gaṅgāya orato ca pārato ca aṭṭhayojano bhūmibhāgo ninnañca thalañca samaṃ katvā vālukāya okiritvā pupphehi sañchanno, yojanappamāṇaṃ gaṅgāya udakaṃ nānāvaṇṇehi padumehi sañchannaṃ, yāva akaniṭṭhabhavanaṃ, tāva chattātichattāni ussitānī’’ti. Bhagavā taṃ pavattiṃ ñatvā gandhakuṭito nikkhamitvā taṅkhaṇānurūpena pāṭihāriyena gantvā maṇḍalamāḷe paññattavarabuddhāsane nisīdi. Nisajja kho bhagavā bhikkhū āmantesi – ‘‘kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā’’ti. Bhikkhū sabbaṃ ārocesuṃ bhagavā etadavoca – ‘‘na, bhikkhave, ayaṃ pūjāviseso mayhaṃ buddhānubhāvena nibbatto, na nāgadevabrahmānubhāvena, apica kho pubbe appamattakapariccāgānubhāvena nibbatto’’ti. Bhikkhū āhaṃsu ‘‘na mayaṃ, bhante, taṃ appamattakaṃ pariccāgaṃ jānāma, sādhu no bhagavā tathā kathetu, yathā mayaṃ taṃ jāneyyāmā’’ti.
ラージャガハに到着した世尊に対し、食後に講堂に集まった比丘たちの間に次のような雑談が起こった。「ああ、仏陀、世尊の威力とは何と素晴らしいことか。世尊のためにガンジス川のこちら側と向こう側の八由旬の土地が、低地と高地を平らにされ、砂が撒かれ、花々で覆われた。一由旬の広さのガンジス川の水は様々な色の蓮の花で覆われ、阿迦膩吒梵天界に至るまで幾重にも重なる傘蓋が掲げられた」と。世尊はその話題を知り、香室を出て、その瞬間にふさわしい神変によって行き、講堂に設けられた素晴らしい仏座に座られた。座ってから世尊は比丘たちに呼びかけられた。「比丘たちよ、今、何の話し合いのために集まっているのか」と。比丘たちはすべてを報告し、世尊はこのように言われた。「比丘たちよ、この特別な供養は私の仏陀としての威力によって生じたものではない。竜や神や梵天の威力によるものでもない。そうではなく、過去のほんのわずかな布施の威力によって生じたのである」と。比丘たちは言った。「世尊よ、私たちはそのわずかな布施を知りません。どうか世尊が、私たちがそれを知ることができるようにお話しください」と。
Bhagavā āha – bhūtapubbaṃ, bhikkhave, takkasilāyaṃ saṅkho nāma brāhmaṇo ahosi. Tassa putto susīmo nāma māṇavo soḷasavassuddesiko vayena. So ekadivasaṃ pitaraṃ upasaṅkamitvā abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Atha taṃ pitā āha ‘‘kiṃ, tāta, susīmā’’ti? So āha ‘‘icchāmahaṃ, tāta, bārāṇasiṃ gantvā sippaṃ uggahetu’’nti. ‘‘Tena hi, tāta, susīma, asuko nāma brāhmaṇo mama sahāyako, tassa santikaṃ gantvā uggaṇhāhī’’ti kahāpaṇasahassaṃ adāsi. So taṃ gahetvā mātāpitaro abhivādetvā anupubbena bārāṇasiṃ gantvā upacārayuttena vidhinā ācariyaṃ upasaṅkamitvā abhivādetvā attānaṃ nivedesi. Ācariyo ‘‘mama sahāyakassa putto’’ti māṇavaṃ sampaṭicchitvā sabbaṃ pāhuneyyavattamakāsi. So addhānakilamathaṃ vinodetvā taṃ kahāpaṇasahassaṃ ācariyassa pādamūle ṭhapetvā sippaṃ uggahetuṃ okāsaṃ yāci. Ācariyo okāsaṃ katvā uggaṇhāpesi.
世尊は言われた。かつて、比丘たちよ、タッカシラーにサンカという名のバラモンがいた。彼の息子はスシーマという名の青年で、年齢は十六歳くらいであった。彼はある日、父親のもとへ近づき、礼拝して一方に立った。そして父親は彼に言った。「どうしたのだ、息子スシーマよ」と。彼は言った。「お父さん、私はバーラーナシーへ行って学問を修めたいのです」と。「それなら、息子スシーマよ、どこそこというバラモンは私の友人である。彼のところへ行って学びなさい」と、千カハーパナを与えた。彼はそれを受け取り、両親に礼拝して、順々にバーラーナシーへ行き、礼儀正しい作法で師のもとへ近づき、礼拝して自分を自己紹介した。師は「私の友人の息子だ」と青年を受け入れ、すべての客人へのもてなしを行った。彼は旅の疲れを癒し、その千カハーパナを師の足元に置き、学問を修める許可を求めた。師は許可を与え、学ばせた。
So lahuñca gaṇhanto, bahuñca gaṇhanto, gahitagahitañca suvaṇṇabhājane pakkhittatelamiva avinassamānaṃ dhārento, dvādasavassikaṃ sippaṃ katipayamāseneva pariyosāpesi. So sajjhāyaṃ karonto ādimajjhaṃyeva passati, no pariyosānaṃ. Atha ācariyaṃ upasaṅkamitvā āha ‘‘imassa sippassa ādimajjhameva passāmi, no pariyosāna’’nti. Ācariyo āha ‘‘ahampi, tāta, evamevā’’ti. Atha ko, ācariya, imassa sippassa pariyosānaṃ jānātīti? Isipatane, tāta, isayo atthi, te jāneyyunti. Te upasaṅkamitvā pucchāmi, ācariyāti? Puccha, tāta, yathāsukhanti. So isipatanaṃ gantvā paccekabuddhe upasaṅkamitvā pucchi ‘‘api, bhante, pariyosānaṃ jānāthā’’ti? Āma, āvuso, jānāmāti. Taṃ mampi sikkhāpethāti. Tena hāvuso, pabbajāhi, na sakkā apabbajitena sikkhāpetunti. Sādhu, bhante, pabbājetha vā maṃ, yaṃ vā icchatha, taṃ katvā pariyosānaṃ jānāpethāti. Te taṃ pabbājetvā kammaṭṭhāne niyojetuṃ asamatthā ‘‘evaṃ te nivāsetabbaṃ, evaṃ pārupitabba’’ntiādinā nayena ābhisamācārikaṃ sikkhāpesuṃ. So tattha sikkhanto upanissayasampannattā na cireneva paccekabodhiṃ abhisambujjhi. Sakalabārāṇasiyaṃ ‘‘susīmapaccekabuddho’’ti pākaṭo ahosi lābhaggayasaggappatto sampannaparivāro. So appāyukasaṃvattanikassa kammassa katattā na cireneva parinibbāyi. Tassa paccekabuddhā ca mahājanakāyo ca sarīrakiccaṃ katvā dhātuyo gahetvā nagaradvāre thūpaṃ patiṭṭhāpesuṃ.
彼は速やかに学び、多くを学び、学んだ端から金の器に注がれた油のようにこぼさずに記憶し、十二年かかる学問を数ヶ月で終えてしまった。彼は復習しながら初めと中間だけを見て、終わりを見なかった。そこで師のもとへ近づき、「この学問の初めと中間は見ていますが、終わりを見ていません」と言った。師は言った。「私もだ、息子よ、同じようにである」と。「それでは、師よ、誰がこの学問の終わりを知っているのでしょうか」と。「イシパタナに、息子よ、仙人たちがいる。彼らが知っているだろう」と。「彼らのところへ行って尋ねてみましょうか、師よ」と。「尋ねなさい、息子よ、好きなように」と。彼はイシパタナへ行き、独覚たちのところへ近づき尋ねた。「尊者たちよ、終わりを知っておられますか」と。「はい、友よ、知っています」と。「私にもそれを教えてください」と。「それでは友よ、出家しなさい。出家していない者には教えることができない」と。「わかりました、尊者たちよ。私を出家させるか、あるいはあなたがたが望むようにして、終わりを教えてください」と。彼らは彼を出家させ、業処(瞑想対象)に専念させることができなかったので、「このように衣を着なさい、このようにまといなさい」などの方法で基本の行儀作法を教えた。彼はそこで学びながら、素質を備えていたため、間もなく独覚の悟りを開いた。バーラーナシー全体に「スシーマ独覚」として知れ渡り、最高の利得と名声を得て、付き従う者たちに囲まれた。彼は短命となる業を積んでいたため、間もなく完全な涅槃に入った。その独覚たちと多くの人々は葬儀を行い、遺骨を取って都市の門に仏塔を建立した。
Atha kho saṅkho brāhmaṇo ‘‘putto me ciragato, na cassa pavattiṃ jānāmī’’ti puttaṃ daṭṭhukāmo takkasilāya nikkhamitvā anupubbena bārāṇasiṃ gantvā mahājanakāyaṃ sannipatitaṃ disvā ‘‘addhā bahūsu ekopi me puttassa pavattiṃ jānissatī’’ti cintento upasaṅkamitvā pucchi ‘‘susīmo nāma māṇavo idha āgato atthi, api nu tassa pavattiṃ jānāthā’’ti? Te ‘‘āma, brāhmaṇa, jānāma, imasmiṃ nagare brāhmaṇassa santike tiṇṇaṃ vedānaṃ pāragū hutvā paccekabuddhānaṃ santike pabbajitvā paccekabuddho hutvā anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyi, ayamassa thūpo patiṭṭhāpito’’ti āhaṃsu. So bhūmiṃ hatthena paharitvā roditvā ca paridevitvā ca taṃ cetiyaṅgaṇaṃ gantvā tiṇāni uddharitvā uttarasāṭakena vālukaṃ ānetvā paccekabuddhacetiyaṅgaṇe okiritvā kamaṇḍaluto udakena samantato bhūmiṃ paripphositvā vanapupphehi pūjaṃ katvā uttarasāṭakena paṭākaṃ āropetvā thūpassa upari attano chattaṃ bandhitvā pakkāmīti.
するとサンカというバラモンは、「息子が旅立ってから久しいが、彼の様子がわからない」と息子に会いたくなり、タッカシラーを出発し、順々にバーラーナシーへ行き、多くの人々が集まっているのを見て、「確かにこれだけ多ければ一人は私の息子の様子を知っているだろう」と考え、近づいて尋ねた。「スシーマという名の青年がここに来ているはずだが、彼の様子を知っているか」と。彼らは言った。「はい、バラモンよ、知っています。この都市でバラモンのもとで三つのヴェーダを極めた後、独覚たちのもとで出家し、独覚となって無余涅槃の界に入りました。これが彼の建立された仏塔です」と。彼は手で地面を叩き、泣き叫び悲しみ、その仏塔の境内へ行き、草を抜き、上衣で砂を運んで独覚の仏塔の境内に撒き、水瓶からの水で周囲の地面に水をまき、森の花々で供養し、上衣を旗として掲げ、仏塔の上に自分の傘を結びつけて去っていった。
Evaṃ atītaṃ desetvā jātakaṃ paccuppannena anusandhento bhikkhūnaṃ dhammakathaṃ kathesi. ‘‘Siyā kho pana vo, bhikkhave, evamassa ‘añño nūna tena samayena saṅkho brāhmaṇo ahosī’ti, na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ, ahaṃ tena samayena saṅkho brāhmaṇo ahosiṃ, mayā susīmassa paccekabuddhassa cetiyaṅgaṇe tiṇāni uddhaṭāni, tassa me kammassa nissandena aṭṭhayojanamaggaṃ vigatakhāṇukaṇṭakaṃ katvā samaṃ suddhamakaṃsu. Mayā tattha vālukā okiṇṇā, tassa me nissandena aṭṭhayojanamagge vālukaṃ okiriṃsu. Mayā tattha vanakusumehi pūjā katā, tassa me nissandena navayojane magge thale ca udake ca nānāpupphehi pupphasantharamakaṃsu. Mayā tattha kamaṇḍaludakena bhūmi paripphositā, tassa me nissandena vesāliyaṃ pokkharavassaṃ vassi. Mayā tasmiṃ cetiye paṭākā āropitā, chattañca baddhaṃ, tassa me nissandena yāva akaniṭṭhabhavanā paṭākā ca āropitā, chattātichattāni ca ussitāni. Iti kho, bhikkhave, ayaṃ mayhaṃ pūjāviseso neva buddhānubhāvena nibbatto, na nāgadevabrahmānubhāvena, apica kho appamattakapariccāgānubhāvena nibbatto’’ti. Dhammakathāpariyosāne imaṃ gāthamabhāsi –
このように過去の出来事を説き、本生譚を現在と結びつけながら比丘たちに法話をされた。「もしかすると、比丘たちよ、あなた方にはこのように思われるかもしれない。『その時のサンカというバラモンは他の誰かだったのではないか』と。しかしそのように見るべきではない。私はその時、サンカというバラモンであった。私によってスシーマ独覚の仏塔の境内で草が抜かれた。その私の業の報いとして、八由旬の道を切り株や棘のないものにして平らにし清められたのだ。私によってそこに砂が撒かれた。その私の報いとして、八由旬の道に砂を撒いたのだ。私によってそこで森の花々で供養がなされた。その私の報いとして、九由旬の道の陸地と水上に様々な花々で花の敷物を作ったのだ。私によってそこで水瓶の水で地面に水がまかれた。その私の報いとして、ヴェーサーリに蓮池の雨が降ったのだ。私によってその仏塔に旗が掲げられ、傘が結ばれた。その私の報いとして、阿迦膩吒梵天界に至るまで旗が掲げられ、幾重にも重なる傘蓋が立てられたのだ。このように、比丘たちよ、この私の特別な供養は仏陀としての威力によって生じたものではなく、竜や神や梵天の威力によるものでもなく、過去のほんのわずかな布施の威力によって生じたのである」と。法話の最後にこの偈を唱えられた。
‘‘Mattāsukhapariccāgā, passe ce vipulaṃ sukhaṃ;
「わずかな幸せを捨てることで、もし大いなる幸せを見るならば、」
Caje mattāsukhaṃ dhīro, sampassaṃ vipulaṃ sukha’’nti. (dha. pa. 290);
「賢者はわずかな幸せを捨てよ、大いなる幸せを見据えて」(法句経290)」
Paramatthajotikāya khuddakapāṭha-aṭṭhakathāya
パラマッタジョーティカーにおける小誦経註
Ratanasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.
宝経の解説が終わる。