Cookieを許可しますか?

Tipiṭakaではサービス提供と改善のためにCookieを使用します。 プライバシーポリシー

7. Tirokuṭṭasuttavaṇṇanā7. 壁の外の経(ティロークッタ経)の解説

Nikkhepappayojanaṃ

配置の目的

Idāni **‘‘tirokuṭṭesu tiṭṭhantī’’**tiādinā ratanasuttānantaraṃ nikkhittassa tirokuṭṭasuttassa atthavaṇṇanākkamo anuppatto, tassa idha nikkhepappayojanaṃ vatvā atthavaṇṇanaṃ karissāma.

今、「壁の外に立つ」などの言葉で宝経の直後に配置されたティロークッタ経の意味の解説の順序に至った。そのここでの配置の目的を語ってから、意味の解説を行うことにしよう。

Tattha idañhi tirokuṭṭaṃ iminā anukkamena bhagavatā avuttampi yāyaṃ ito pubbe nānappakārena kusalakammapaṭipatti dassitā, tattha pamādaṃ āpajjamāno nirayatiracchānayonīhi visiṭṭhatarepi ṭhāne uppajjamāno yasmā evarūpesu petesu uppajjati, tasmā na ettha pamādo karaṇīyoti dassanatthaṃ, yehi ca bhūtehi upaddutāya vesāliyā upaddavavūpasamanatthaṃ ratanasuttaṃ vuttaṃ, tesu ekaccāni evarūpānīti dassanatthaṃ vā vuttanti.

そこでこのティロークッタ(壁の外)について、このような順序で世尊によって説かれなかったが、これより前に様々な方法で善業の実践が示され、そこにおいて放逸に陥る者は地獄や畜生という境遇よりも優れた場所で生まれ変わるとしても、このような餓鬼の状態で生まれ変わるのであるから、ここでは放逸であってはならないことを示すため。また、ヴェーサーリが非人間たちによって見舞われた災厄を静めるために宝経が説かれたが、それらのうちのある者たちはこのような存在であることを示すために説かれた。

Idamassa idha nikkhepappayojanaṃ veditabbaṃ.

これが、ここでの配置の目的であると知るべきである。

Anumodanākathā

随喜の法話

Yasmā panassa atthavaṇṇanā –

なぜなら、その意味の解説は以下の通りだからである。

‘‘Yena yattha yadā yasmā, tirokuṭṭaṃ pakāsitaṃ;

「誰によって、どこで、いつ、何のために、ティロークッタが明らかにされたのか。」

Pakāsetvāna taṃ sabbaṃ, kayiramānā yathākkamaṃ;

「それをすべて明らかにして、順次なされることで、」

Sukatā hoti tasmāhaṃ, karissāmi tatheva taṃ’’.

「善く為されたこととなるため、私はまさしくそのようにそれを行う。」

Kena panetaṃ pakāsitaṃ, kattha kadā kasmā cāti? Vuccate – bhagavatā pakāsitaṃ, taṃ kho pana rājagahe dutiyadivase rañño māgadhassa anumodanatthaṃ. Imassa catthassa vibhāvanatthaṃ ayamettha vitthārakathā kathetabbā –

では誰によってこれは明らかにされ、どこで、いつ、何のためか。答えられる。世尊によって明らかにされた。それはラージャガハで、二日目に、マガダ王の随喜のために。このことと意味を明らかにするため、ここで詳細な話が語られるべきである。

Ito dvānavutikappe kāsi nāma nagaraṃ ahosi. Tattha jayaseno nāma rājā. Tassa sirimā nāma devī, tassā kucchiyaṃ phusso nāma bodhisatto nibbattitvā anupubbena sammāsambodhiṃ abhisambujjhi. Jayaseno rājā ‘‘mama putto abhinikkhamitvā buddho jāto, mayhameva buddho, mayhaṃ dhammo, mayhaṃ saṅgho’’ti mamattaṃ uppādetvā sabbakālaṃ sayameva upaṭṭhahati, na aññesaṃ okāsaṃ deti.

ここから九十二劫の昔、カーシという名の都市があった。そこにジャヤセーナという名の王がいた。彼の王妃はシリマーといい、彼女の胎内にプッサという名の菩薩が生まれ、順々に正等覚を悟った。ジャヤセーナ王は、「私の息子が出家して仏陀となった。私だけの仏陀、私の法、私の僧団である」と執着を起こし、いつでも自らだけが供養し、他者に機会を与えなかった。

Bhagavato kaniṭṭhabhātaro vemātikā tayo bhātaro cintesuṃ – ‘‘buddhā nāma sabbalokahitāya uppajjanti, na cekassevatthāya, amhākañca pitā aññesaṃ okāsaṃ na deti, kathaṃ nu mayaṃ labheyyāma bhagavantaṃ upaṭṭhātu’’nti. Tesaṃ etadahosi – ‘‘handa mayaṃ kiñci upāyaṃ karomā’’ti. Te paccantaṃ kupitaṃ viya kārāpesuṃ. Tato rājā ‘‘paccanto kupito’’ti sutvā tayopi putte paccantavūpasamanatthaṃ pesesi. Te vūpasametvā āgatā, rājā tuṭṭho varaṃ adāsi ‘‘yaṃ icchatha, taṃ gaṇhathā’’ti. Te ‘‘mayaṃ bhagavantaṃ upaṭṭhātuṃ icchāmā’’ti āhaṃsu. Rājā ‘‘etaṃ ṭhapetvā aññaṃ gaṇhathā’’ti āha. Te ‘‘mayaṃ aññena anatthikā’’ti āhaṃsu. Tena hi paricchedaṃ katvā gaṇhathāti. Te satta vassāni yāciṃsu, rājā na adāsi. Evaṃ cha, pañca, cattāri, tīṇi, dve, ekaṃ, satta māsāni, cha, pañca, cattārīti yāva temāsaṃ yāciṃsu. Rājā ‘‘gaṇhathā’’ti adāsi.

世尊の弟である三人の異母兄弟は考えた。「仏陀とは全世界の利益のために現れるものであり、一人だけのためのものではない。しかし私たちの父親は他者に機会を与えない。どうすれば私たちが世尊に供養する機会を得られるだろうか」と。彼らはこう考えた。「さあ、私たちは何か計略を立てよう」と。彼らは辺境が反乱を起こしたかのように見せかけた。すると王は「辺境が反乱を起こした」と聞き、その三人の息子たちを辺境の平定のために派遣した。彼らは平定して戻り、王は喜んで恩賞を与えた。「望むものを取れ」と。彼らは「私たちは世尊に供養することを望みます」と言った。王は「それは除外して、他のものを取れ」と言った。彼らは「私たちは他のものを必要としません」と言った。「それでは期限を定めて取りなさい」と。彼らは七年を求めたが、王は与えなかった。このように六年、五年、四年、三年、二年、一年、七ヶ月、六、五、四と下がり、ついに三ヶ月を求めた。王は「取りなさい」と与えた。

Te varaṃ labhitvā paramatuṭṭhā bhagavantaṃ upasaṅkamitvā vanditvā āhaṃsu – ‘‘icchāma mayaṃ, bhante, bhagavantaṃ temāsaṃ upaṭṭhātuṃ, adhivāsetu no, bhante, bhagavā imaṃ temāsaṃ vassāvāsa’’nti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena. Tato te attano janapade niyuttakapurisassa lekhaṃ pesesuṃ ‘‘imaṃ temāsaṃ amhehi bhagavā upaṭṭhātabbo, vihāraṃ ādiṃ katvā sabbaṃ bhagavato upaṭṭhānasambhāraṃ karohī’’ti. So taṃ sabbaṃ sampādetvā paṭinivedesi. Te kāsāyavatthanivatthā hutvā aḍḍhateyyehi purisasahassehi veyyāvaccakarehi bhagavantaṃ sakkaccaṃ upaṭṭhahamānā janapadaṃ netvā vihāraṃ niyyātetvā vasāpesuṃ.

彼らは恩賞を得て大いに喜び、世尊のもとへ近づき礼拝して言った。「世尊よ、私たちは世尊に三ヶ月間供養したいと望んでおります。どうか世尊よ、この三ヶ月の雨安居を私たちに承諾してください」と。世尊は沈黙によって承諾された。その後、彼らは自らの領地に任じられた役人に手紙を送った。「この三ヶ月間、私たちは世尊に供養しなければならない。寺院を始めとして、世尊への供養の準備をすべて行え」と。彼はそれをすべて準備し、報告した。彼らは黄衣をまとい、二千五百人の男たちの奉仕者と共に、世尊を恭しく供養しながら領地へ案内し、寺院を捧げて滞在させた。

Tesaṃ bhaṇḍāgāriko eko gahapatiputto sapajāpatiko saddho ahosi pasanno. So buddhappamukhassa saṅghassa dānavattaṃ sakkaccaṃ adāsi. Janapade niyuttakapuriso taṃ gahetvā jānapadehi ekādasamattehi purisasahassehi saddhiṃ sakkaccameva dānaṃ pavattāpesi. Tattha keci jānapadā paṭihatacittā ahesuṃ. Te dānassa antarāyaṃ katvā deyyadhamme attanā khādiṃsu, bhattasālañca agginā dahiṃsu. Pavārite rājaputtā bhagavato mahantaṃ sakkāraṃ katvā bhagavantaṃ purakkhatvā pituno sakāsameva agamaṃsu. Tattha gantvā eva bhagavā parinibbāyi. Rājā ca rājaputtā ca janapade niyuttakapuriso ca bhaṇḍāgāriko ca anupubbena kālaṃ katvā saddhiṃ parisāya sagge uppajjiṃsu, paṭihatacittajanā nirayesu nibbattiṃsu. Evaṃ tesaṃ dvinnaṃ gaṇānaṃ saggato saggaṃ, nirayato nirayaṃ upapajjantānaṃ dvānavutikappā vītivattā.

彼らの会計係は、妻を持つ信仰深い篤信の長者の息子であった。彼は仏陀を上首とする僧団への布施の義務を恭しく行った。領地に任じられた役人はそれを受け取り、一万一千人ほどの領民と共に、恭しく布施を執り行った。そこにいた一部の領民は反抗的な心を持った。彼らは布施の妨げをし、布施されるべきものを自ら食べ、食堂を火で焼いた。雨安居を終えた王族たちは世尊に大いなる供養を行い、世尊を先頭にして父親のいる場所へと帰っていった。世尊はそこへ到着して間もなく完全な涅槃に入られた。王も王族たちも領地に任じられた役人も会計係も、順々に亡くなり、従者たちと共に天界に生まれ変わり、反抗的な心を持った人々は地獄に生まれ変わった。このように、その二つのグループが天界から天界へ、地獄から地獄へと生まれ変わる間に、九十二劫が過ぎ去った。

Atha imasmiṃ bhaddakappe kassapabuddhassa kāle te paṭihatacittajanā petesu uppannā. Tadā manussā attano ñātakānaṃ petānaṃ atthāya dānaṃ datvā uddisanti ‘‘idaṃ amhākaṃ ñātīnaṃ hotū’’ti. Te sampattiṃ labhanti. Atha imepi petā taṃ disvā bhagavantaṃ kassapaṃ upasaṅkamitvā pucchiṃsu – ‘‘kiṃ nu kho, bhante, mayampi evarūpaṃ sampattiṃ labheyyāmā’’ti? Bhagavā āha – ‘‘idāni na labhatha, apica anāgate gotamo nāma buddho bhavissati, tassa bhagavato kāle bimbisāro nāma rājā bhavissati, so tumhākaṃ ito dvānavutikappe ñāti ahosi, so buddhassa dānaṃ datvā tumhākaṃ uddisissati, tadā labhissathā’’ti. Evaṃ vutte kira tesaṃ petānaṃ taṃ vacanaṃ ‘‘sve labhissathā’’ti vuttaṃ viya ahosi.

そしてこの賢劫において、カッサパ仏の時代に、その反抗的な心を持った人々は餓鬼として生まれた。その時、人間たちは自らの親族の餓鬼たちのために布施を行い、「これが私たちの親族のものとなりますように」と回向していた。彼らは富を得た。するとこの餓鬼たちもそれを見て、世尊カッサパのもとへ近づき尋ねた。「世尊よ、私たちもあのような富を得ることができるでしょうか」と。世尊は言われた。「今は得られない。しかし未来にゴータマという名の仏陀が現れるだろう。その世尊の時代にビンビサーラという名の王が現れる。彼はここから九十二劫の昔にあなたがたの親族であった。彼が仏陀に布施を行い、あなたがたに回向するだろう。その時に得られるだろう」と。このように言われたことは、その餓鬼たちにとって「明日得られる」と言われたかのようであった。

Atha ekasmiṃ buddhantare vītivatte amhākaṃ bhagavā loke uppajji. Tepi tayo rājaputtā tehi aḍḍhateyyehi purisasahassehi saddhiṃ devalokā cavitvā magadharaṭṭhe brāhmaṇakule uppajjitvā anupubbena isipabbajjaṃ pabbajitvā gayāsīse tayo jaṭilā ahesuṃ, janapade niyuttakapuriso, rājā ahosi bimbisāro, bhaṇḍāgāriko, gahapati visākho nāma mahāseṭṭhi ahosi, tassa pajāpati dhammadinnā nāma seṭṭhidhītā ahosi. Evaṃ sabbāpi avasesā parisā rañño eva parivārā hutvā nibbattā.

そして一つの仏陀の時代が過ぎ去り、私たちの世尊が世に現れた。あの三人の王族たちも、あの二千五百人の男たちと共に天界から死んで、マガダ国のバラモンの家系に生まれ、順次仙人として出家し、ガヤーシーサで三人の結髪の行者となった。領地に任じられた役人はビンビサーラ王となり、会計係はヴィサーカという名の大長者となり、その妻はダンマディンナーという名の長者の娘となった。このように、残りのすべての人々も王の従者として生まれ変わった。

Amhākaṃ bhagavā loke uppajjitvā sattasattāhaṃ atikkamitvā anupubbena bārāṇasiṃ āgamma dhammacakkaṃ pavattetvā pañcavaggiye ādiṃ katvā yāva aḍḍhateyyasahassaparivāre tayo jaṭile vinetvā rājagahaṃ agamāsi. Tattha ca tadahupasaṅkamantaṃyeva rājānaṃ bimbisāraṃ sotāpattiphale patiṭṭhāpesi ekādasanavutehi māgadhakehi brāhmaṇagahapatikehi saddhiṃ. Atha raññā svātanāya bhattena nimantito bhagavā adhivāsetvā dutiyadivase sakkena devānamindena purato purato gacchantena –

私たちの世尊は世に現れ、七週間を過ごした後、順々にバーラーナシーへ行き、法輪を転じて、五比丘を始めとし、二千五百人の従者を持つ三人の結髪の行者に至るまで教え導き、ラージャガハへ赴かれた。そしてそこで、その日に近づいてきたビンビサーラ王を、十一那由他のマガダのバラモンや長者たちと共に預流果に定着させた。そして王から翌日の食事の招待を受け、世尊は承諾し、翌日、神々の王サッカを先頭にして歩みながら—

‘‘Danto dantehi saha purāṇajaṭilehi, vippamutto vippamuttehi;

「調御された方は、調御された古き結髪の行者たちと共に。解脱された方は、解脱された者たちと共に。」

Siṅgīnikkhasavaṇṇo, rājagahaṃ pāvisi bhagavā’’ti. (mahāva. 58) –

「黄金の装身具のような輝きを放ち、世尊はラージャガハに入られた。」(大品58)—

Evamādīhi gāthāhi abhitthaviyamāno rājagahaṃ pavisitvā rañño nivesane mahādānaṃ sampaṭicchi. Te petā ‘‘idāni rājā amhākaṃ dānaṃ uddisissati, idāni uddisissatī’’ti āsāya parivāretvā aṭṭhaṃsu.

このような偈で称賛されながらラージャガハに入り、王の宮殿で大布施を受けられた。その餓鬼たちは、「今、王は私たちのために布施を回向するだろう、今回向するだろう」と期待して周囲を取り囲んで立っていた。

Rājā dānaṃ datvā ‘‘kattha nu kho bhagavā vihareyyā’’ti bhagavato vihāraṭṭhānameva cintesi, na taṃ dānaṃ kassaci uddisi. Petā chinnāsā hutvā rattiṃ rañño nivesane ativiya bhiṃsanakaṃ vissaramakaṃsu. Rājā bhayasaṃvegasantāsamāpajji, tato pabhātāya rattiyā bhagavato ārocesi – ‘‘evarūpaṃ saddamassosiṃ, kiṃ nu kho me, bhante, bhavissatī’’ti. Bhagavā āha – ‘‘mā bhāyi, mahārāja, na te kiñci pāpakaṃ bhavissati, apica kho te purāṇañātakā petesu uppannā santi, te ekaṃ buddhantaraṃ tameva paccāsīsamānā vicaranti ‘buddhassa dānaṃ datvā amhākaṃ uddisissatī’ti, na tesaṃ tvaṃ hiyyo uddisi, te chinnāsā tathārūpaṃ vissaramakaṃsū’’ti.

王は布施を行い、「世尊はどこに滞在されるだろうか」と世尊の滞在場所のことばかり考え、その布施を誰にも回向しなかった。餓鬼たちは希望を断たれ、夜に王の宮殿で非常に恐ろしい絶叫を上げた。王は恐怖と戦慄を覚え、夜が明けると世尊に報告した。「このような音を聞きました。私に何が起こるのでしょうか、世尊よ」と。世尊は言われた。「恐れるな、大王よ。あなたに何か悪いことが起こるわけではない。しかし、あなたの昔の親族たちが餓鬼として生まれている。彼らは一つの仏陀の時代の間、ただ『仏陀に布施を行い、私たちに回向してくれるだろう』と期待してさまよっているのだ。あなたは昨日彼らに回向しなかったため、彼らは希望を断たれ、そのような絶叫を上げたのである」と。

So āha ‘‘idāni pana, bhante, dinne labheyyu’’nti? ‘‘Āma, mahārājā’’ti. ‘‘Tena hi me, bhante, adhivāsetu bhagavā ajjatanāya dānaṃ, tesaṃ uddisissāmī’’ti? Bhagavā adhivāsesi. Rājā nivesanaṃ gantvā mahādānaṃ paṭiyādetvā bhagavato kālaṃ ārocāpesi. Bhagavā rājantepuraṃ gantvā paññatte āsane nisīdi saddhiṃ bhikkhusaṅghena. Tepi kho petā ‘‘api nāma ajja labheyyāmā’’ti gantvā tirokuṭṭādīsu aṭṭhaṃsu. Bhagavā tathā akāsi, yathā te sabbeva rañño pākaṭā ahesuṃ. Rājā dakkhiṇodakaṃ dento ‘‘idaṃ me ñātīnaṃ hotū’’ti uddisi, taṅkhaṇaññeva tesaṃ petānaṃ padumasañchannā pokkharaṇiyo nibbattiṃsu. Te tattha nhatvā ca pivitvā ca paṭippassaddhadarathakilamathapipāsā suvaṇṇavaṇṇā ahesuṃ. Rājā yāgukhajjakabhojanāni datvā uddisi, taṅkhaṇaññeva tesaṃ dibbayāgukhajjakabhojanāni nibbattiṃsu. Te tāni paribhuñjitvā pīṇindriyā ahesuṃ. Atha vatthasenāsanāni datvā uddisi. Tesaṃ dibbavatthadibbayānadibbapāsādadibbapaccattharaṇadibbaseyyādialaṅkāravidhayo nibbattiṃsu. Sāpi tesaṃ sampatti yathā sabbāva pākaṭā hoti, tathā bhagavā adhiṭṭhāsi. Rājā ativiya attamano ahosi. Tato bhagavā bhuttāvī pavārito rañño māgadhassa anumodanatthaṃ **‘‘tirokuṭṭesu tiṭṭhantī’’**ti imā gāthā abhāsi.

彼は言った。「今、世尊よ、布施を行えば彼らは得られるでしょうか」と。「はい、大王よ」と。「それなら、世尊よ、今日の布施を承諾してください。彼らに回向します」と。世尊は承諾された。王は宮殿に帰り、大布施の準備をして世尊に時間を知らせた。世尊は王の宮殿へ行き、比丘僧団と共に設けられた座席に座られた。餓鬼たちも「もしかしたら今日は得られるかもしれない」とやって来て、壁の外などに立った。世尊は彼らが皆、王に見えるようにされた。王が布施の水を与えながら「これが私の親族たちのものとなりますように」と回向すると、その瞬間に餓鬼たちのために蓮で覆われた池が現れた。彼らはそこで水浴びをして飲み、疲れや渇きが癒され、黄金色の姿となった。王が粥や菓子や食事を与えて回向すると、その瞬間に彼らのために天の粥や菓子や食事が現れた。彼らはそれを食べ、感覚が満たされた。次に衣服や寝具を与えて回向した。彼らに天の衣服、天の乗り物、天の宮殿、天の敷物、天の寝具などの装飾品が現れた。その彼らの富も、すべて明らかになるように世尊は加持された。王は大いに喜んだ。そこで世尊は食事が終わり、満足された後、マガダ王の随喜のために「壁の外に立つ」というこれらの偈を唱えられた。

Ettāvatā ca **‘‘yena yattha yadā yasmā, tirokuṭṭaṃ pakāsitaṃ, pakāsetvāna taṃ sabba’’**nti ayaṃ mātikā saṅkhepato vitthārato ca vibhattā hoti.

ここまでで「誰によって、どこで、いつ、何のために、ティロークッタが明らかにされたのか、それをすべて明らかにして」というこの目次が、略説と広説によって分類されたことになる。

Paṭhamagāthāvaṇṇanā

第一の偈の解説

1. Idāni imassa tirokuṭṭassa yathākkamaṃ atthavaṇṇanaṃ karissāma. Seyyathidaṃ – paṭhamagāthāya tāva tirokuṭṭāti kuṭṭānaṃ parabhāgā vuccanti. Tiṭṭhantīti nisajjādippaṭikkhepato ṭhānakappanavacanametaṃ. Tena yathā pākāraparabhāgaṃ pabbataparabhāgañca gacchantaṃ ‘‘tiropākāraṃ tiropabbataṃ asajjamāno gacchatī’’ti vadanti, evamidhāpi kuṭṭassa parabhāgesu tiṭṭhante ‘‘tirokuṭṭesu tiṭṭhantī’’ti āha. Sandhisiṅghāṭakesu cāti ettha sandhiyoti catukkoṇaracchā vuccanti gharasandhibhittisandhiālokasandhiyo cāpi. Siṅghāṭakāti tikoṇaracchā vuccanti, tadekajjhaṃ katvā purimena saddhiṃ saṅghaṭento ‘‘sandhisiṅghāṭakesu cā’’ti āha. Dvārabāhāsu tiṭṭhantīti nagaradvāragharadvārānaṃ bāhā nissāya tiṭṭhanti. Āgantvāna sakaṃ gharanti ettha sakaṃ gharaṃ nāma pubbañātigharampi attanā sāmikabhāvena ajjhāvutthapubbagharampi. Tadubhayampi yasmā te sakagharasaññāya āgacchanti, tasmā ‘‘āgantvāna sakaṃ ghara’’nti āha.

1. 今、このティロークッタ(壁の外)の意味を順に解説しよう。すなわち、まず第一の偈について。壁の外とは、壁の向こう側のことを言う。立つとは、座ることなどを否定する状態の想定の言葉である。それゆえ、城壁の向こう側や山の向こう側へ行くことを「城壁を越え、山を越えて滞りなく行く」と言うように、ここでも壁の向こう側に立っていることを「壁の外に立つ」と言うのである。交差点や三叉路にとあるが、ここで交差点とは十字路のことを言い、家の隙間、壁の隙間、窓の隙間のことである。三叉路とは三叉路のことを言い、それを一つにまとめて前のものと結びつけて「交差点や三叉路に」と言っているのである。門の柱に立つとは、都市の門や家の門の柱に寄りかかって立つこと。自らの家に帰って来てとあるが、ここで自らの家とは、以前の親族の家でもあり、自らが主人としてかつて住んでいた家でもある。その両方について、彼らは自らの家であるという認識で帰って来るため、「自らの家に帰って来て」と言うのである。

Dutiyagāthāvaṇṇanā

第二の偈の解説

2. Evaṃ bhagavā pubbe anajjhāvutthapubbampi pubbañātigharaṃ bimbisāranivesanaṃ sakagharasaññāya āgantvā tirokuṭṭasandhisiṅghāṭakadvārabāhāsu ṭhite issāmacchariyaphalaṃ anubhavante, appekacce dīghamassukesavikāradhare andhakāramukhe sithilabandhanavilambamānakisapharusakāḷakaṅgapaccaṅge tattha tattha ṭhitavanadāhadaḍḍhatālarukkhasadise, appekacce jighacchāpipāsāraṇinimmathanena udarato uṭṭhāya mukhato viniccharantāya aggijālāya pariḍayhamānasarīre, appekacce sūcichiddāṇumattakaṇṭhabilatāya pabbatākārakucchitāya ca laddhampi pānabhojanaṃ yāvadatthaṃ bhuñjituṃ asamatthatāya khuppipāsāparete aññaṃ rasamavindamāne, appekacce aññamaññassa aññesaṃ vā sattānaṃ pabhinnagaṇḍapiḷakamukhā paggharitarudhirapubbalasikādiṃ laddhā amatamiva sāyamāne ativiya duddasikavirūpabhayānakasarīre bahū pete rañño nidassento –

2. このように世尊は、かつて住んだことのない以前の親族の家であるビンビサーラの宮殿に、自らの家であるという認識でやって来て、壁の外、交差点、三叉路、門の柱に立ち、嫉妬と物惜しみの報いを経験している者たち、ある者は長い髭や乱れた髪を持ち、顔が暗く、皮膚がたるみ、手足が細く荒れ果て黒ずみ、あちこちに立って山火事に焼かれたヤシの木のようであり、ある者は飢えと渇きという摩擦によって腹から生じ口から噴き出す炎に焼かれる体を持ち、ある者は針の穴ほどの喉の管と山のような腹を持ち、得た飲み物や食べ物も十分に食べることができないために飢えと渇きに苦しみ、他の味を知らず、ある者は互いの、あるいは他の衆生の破れた腫れ物や吹き出物の傷口から流れ出る血や膿などを得て、それを甘露のように味わう、非常に見苦しく醜く恐ろしい姿をした多くの餓鬼たちを王に示して、

‘‘Tirokuṭṭesu tiṭṭhanti, sandhisiṅghāṭakesu ca;

「彼らは壁の外に立ち、交差点や三叉路に立つ。」

Dvārabāhāsu tiṭṭhanti, āgantvāna sakaṃ ghara’’nti. –

「門の柱に立ち、自らの家に帰って来て。」

Vatvā puna tehi katassa kammassa dāruṇabhāvaṃ dassento **‘‘pahūte annapānamhī’’**ti dutiyagāthamāha.

と語り、再び彼らによってなされた業の恐ろしさを示して、「豊かな飲食があるのに」と第二の偈を語られた。

Tattha pahūteti anappake bahumhi, yāvadatthiketi vuttaṃ hoti. Bha-kārassa hi ha-kāro labbhati ‘‘pahu santo na bharatī’’tiādīsu (su. ni. 98) viya. Keci pana ‘‘bahūte’’ iti ca ‘‘bahūke’’ iti ca paṭhanti. Pamādapāṭhā ete. Anne ca pānamhi ca annapānamhi. Khajje ca bhojje ca khajjabhojje, etena asitapītakhāyitasāyitavasena catubbidhaṃ āhāraṃ dasseti. Upaṭṭhiteti upagamma ṭhite, sajjite paṭiyatte samohiteti vuttaṃ hoti. Na tesaṃ koci sarati, sattānanti tesaṃ pettivisaye uppannānaṃ sattānaṃ koci mātā vā pitā vā putto vā na sarati. Kiṃ kāraṇā? Kammapaccayā, attanā katassa adānadānappaṭisedhanādibhedassa kadariyakammassa paccayā. Tañhi tesaṃ kammaṃ ñātīnaṃ sarituṃ na deti.

そこで、「豊富な(pahūte)」とは、少なくない、多い、望むだけの(yāvadatthike)という意味である。Bhaの文字の代わりにhaの文字が用いられているからである。例えば「十分にあっても養わない(pahu santo na bharatī)」などの場合と同じである。しかし、一部の者は「bahūte」とも「bahūke」とも読んでいる。これらは誤読である。また、「anne ca pānamhi ca」は「annapānamhi(飲食に)」である。「khajje ca bhojje ca」は「khajjabhojje(噛むものと食べるものに)」であり、これによって、食べられるもの、飲まれるもの、噛まれるもの、味わわれるものの四種の食物を示している。「upaṭṭhite」とは、近づいて立つ、準備された、整えられた、集められたという意味である。「na tesaṃ koci sarati, sattānaṃ」とは、餓鬼界に生じたそれらの衆生を、母や父、あるいは息子など誰も思い出さないということである。何が原因か?業を縁としてである。すなわち、自らが行った、布施や布施の制止などの様々な物惜しみの業を縁としている。その業が、親族たちに彼らを思い出させないのである。

Tatiyagāthāvaṇṇanā

第三偈の解説

3. Evaṃ bhagavā anappakepi annapānādimhi paccupaṭṭhite ‘‘api nāma amhe uddissa kiñci dadeyyu’’nti ñātī paccāsīsantānaṃ vicarataṃ tesaṃ petānaṃ tehi katassa atikaṭukavipākakarassa kammassa paccayena kassaci ñātino anussaraṇamattābhāvaṃ dassento –

3. このように世尊は、少なくない飲食などが用意されて、「もしかすると我々のために何か施してくれるかもしれない」と親族に期待して彷徨っているそれらの餓鬼たちを、彼らが自ら作った極めて苦い果報をもたらす業を縁として、いかなる親族も思い出すことすらないのだと示しつつ、

‘‘Pahūte annapānamhi, khajjabhojje upaṭṭhite;

「豊富な飲食が、噛むものや食べるものが用意されていても、

Na tesaṃ koci sarati, sattānaṃ kammapaccayā’’ti. –

業を縁として、それらの衆生を誰も思い出さない。」

Vatvā puna rañño pettivisayūpapanne ñātake uddissa dinnaṃ dānaṃ pasaṃsanto **‘‘evaṃ dadanti ñātīna’’**nti tatiyagāthamāha.

と語り、さらに王の餓鬼界に生まれた親族に宛てて布施されたことを称賛して、「このように親族のために施す」という第三偈を語った。

Tattha evanti upamāvacanaṃ. Tassa dvidhā sambandho – tesaṃ sattānaṃ kammapaccayā asarantepi kismiñci dadanti, ñātīnaṃ, ye evaṃ anukampakā hontīti ca yathā tayā, mahārāja, dinnaṃ, evaṃ suciṃ paṇītaṃ kālena kappiyaṃ pānabhojanaṃ dadanti ñātīnaṃ, ye honti anukampakāti ca. Dadantīti denti uddisanti niyyātenti. Ñātīnanti mātito ca pitito ca sambandhānaṃ. Yeti ye keci puttā vā dhītaro vā bhātaro vā hontīti bhavanti. Anukampakāti atthakāmā hitesino. Sucinti vimalaṃ dassaneyyaṃ manoramaṃ dhammikaṃ dhammaladdhaṃ. Paṇītanti uttamaṃ seṭṭhaṃ. Kālenāti ñātipetānaṃ tirokuṭṭādīsu āgantvā ṭhitakālena. Kappiyanti anucchavikaṃ patirūpaṃ ariyānaṃ paribhogārahaṃ. Pānabhojananti pānañca bhojanañca. Idha pānabhojanamukhena sabbopi deyyadhammo adhippeto.

そこで、「このように(evaṃ)」とは比喩の言葉である。それには二通りの結びつきがある。それらの衆生が業を縁として思い出されないにもかかわらず、何かを施す、「親族に(ñātīnaṃ)」、「このように哀れむ者たちが(ye evaṃ anukampakā honti)」という結びつきと、大王よ、あなたが施したように、このように清らかで優れた、時に適った適切な飲食物を施す、「親族に」、「哀れむ者たちが」という結びつきである。「施す(dadanti)」とは、与える、宛てる、回向するという意味である。「親族に(ñātīnaṃ)」とは、母方や父方からの関係者に、ということである。「者たちが(ye)」とは、息子や娘や兄弟などの誰かということである。「哀れむ(anukampakā)」とは、利益を望む者、幸福を求める者である。「清らか(suciṃ)」とは、汚れがなく、見栄えが良く、心が喜ぶもので、法にかなった、法によって得られたものである。「優れた(paṇītaṃ)」とは、最高の、最上のという意味である。「時に適った(kālena)」とは、親族の餓鬼たちが垣の壁の外などに来て立っている時に、ということである。「適切な(kappiyaṃ)」とは、相応しい、ふさわしい、聖者たちの使用に適したものである。「飲食物(pānabhojanaṃ)」とは、飲み物と食べ物である。ここでは飲食物を代表として、すべての布施の品が意図されている。

Catutthagāthāpubbaddhavaṇṇanā

第四偈前半の解説

4. Evaṃ bhagavā raññā māgadhena petabhūtānaṃ ñātīnaṃ anukampāya dinnaṃ pānabhojanaṃ pasaṃsanto –

4. このように世尊は、マガダ王によって餓鬼となった親族の哀れみのために施された飲食物を称賛して、

‘‘Evaṃ dadanti ñātīnaṃ, ye honti anukampakā;

「このように親族に施す、哀れみ深き者たちが、

Suciṃ paṇītaṃ kālena, kappiyaṃ pānabhojana’’nti. –

清らかで優れた、時に適った、適切な飲食物を。」

Vatvā puna yena pakārena dinnaṃ tesaṃ hoti, taṃ dassento **‘‘idaṃ vo ñātīnaṃ hotū’’**ti catutthagāthāya pubbaddhamāha taṃ tatiyagāthāya pubbaddhena sambandhitabbaṃ –

と語り、さらにどのような方法で施されたものが彼らのものになるかを示すために、「これが親族のものとなりますように」という第四偈の前半を語った。それは第三偈の前半と結びつけられるべきである。

‘‘Evaṃ dadanti ñātīnaṃ, ye honti anukampakā;

「このように親族に施す、哀れみ深き者たちが、

Idaṃ vo ñātīnaṃ hotu, sukhitā hontu ñātayo’’ti.

『これが親族のものとなりますように。親族が幸せでありますように』と。」

Tena ‘‘idaṃ vo ñātīnaṃ hotūti evaṃ dadanti, no aññathā’’ti ettha ākāratthena evaṃsaddena dātabbākāranidassanaṃ kataṃ hoti.

これにより、「『これが親族のものとなりますように』とこのように施すのであり、他の方法ではない」というように、ここの状態を意味する「このように(evaṃ)」という言葉で、与えるべき状態の提示がなされている。

Tattha idanti deyyadhammanidassanaṃ. Voti ‘‘kacci pana vo anuruddhā samaggā sammodamānā’’ti ca (ma. ni. 1.326; mahāva. 466), ‘‘yehi vo ariyā’’ti ca evamādīsu viya kevalaṃ nipātamattaṃ, na sāmivacanaṃ. Ñātīnaṃ hotūti pettivisaye uppannānaṃ ñātakānaṃ hotu. Sukhitā hontu ñātayoti te pettivisayūpapannā ñātayo idaṃ paccanubhavantā sukhitā hontūti.

ここで、「これ(idaṃ)」とは、布施の品の提示である。「あなたがたの(vo)」とは、「あなたがたは親しく、和合し、喜び合っているか」や、「あなたがたが聖者となることで」などの場合と同様に、単なる不変化詞であって、所有格の言葉ではない。「親族のものとなりますように(ñātīnaṃ hotu)」とは、餓鬼界に生じた親族たちのものとなりますように、という意味である。「親族が幸せでありますように(sukhitā hontu ñātayo)」とは、それら餓鬼界に生じた親族たちが、これを受け取って幸せになりますように、という意味である。

Catutthagāthāparaddhapañcamagāthāpubbaddhavaṇṇanā

第四偈後半および第五偈前半の解説

4-5. Evaṃ bhagavā yena pakārena pettivisayūpapannānaṃ ñātīnaṃ dātabbaṃ, taṃ dassento ‘‘idaṃ vo ñātīnaṃ hotu, sukhitā hontu ñātayo’’ti vatvā puna yasmā ‘‘idaṃ vo ñātīnaṃ hotū’’ti vuttepi na aññena kataṃ kammaṃ aññassa phaladaṃ hoti, kevalantu tathā uddissa diyyamānaṃ taṃ vatthu ñātīnaṃ kusalakammassa paccayo hoti. Tasmā yathā tesaṃ tasmiṃyeva vatthusmiṃ taṅkhaṇe phalanibbattakaṃ kusalakammaṃ hoti, taṃ dassento **‘‘te ca tatthā’’**ti catutthagāthāya pacchimaddhaṃ **‘‘pahūte annapānamhī’’**ti pañcamagāthāya pubbaddhañca āha.

4-5. このように世尊は、どのような方法で餓鬼界に生じた親族に与えられるべきかを示して、「これが親族のものとなりますように。親族が幸せでありますように」と語った後、さらに、「これが親族のものとなりますように」と言われたからといって、他者が行った業が他者に果報を与えるわけではなく、もっぱらそのように宛てて与えられるその物品が、親族の善行の縁となるからである。したがって、どのようにして彼らにまさにその物品において、その瞬間に果報を生み出す善行が生じるのかを示すために、「彼らもそこに」という第四偈の後半と、「豊富な飲食が」という第五偈の前半を語った。

Tesaṃ attho – te ñātipetā yattha taṃ dānaṃ dīyati, tattha samantato āgantvā samāgantvā, samodhāya vā ekajjhaṃ hutvāti vuttaṃ hoti, sammā āgatā samāgatā ‘‘ime no ñātayo amhākaṃ atthāya dānaṃ uddisissantī’’ti etadatthaṃ sammā āgatā hutvāti vuttaṃ hoti. Pahūte annapānamhīti tasmiṃ attano uddissamāne pahūte annapānamhi. Sakkaccaṃ anumodareti abhisaddahantā kammaphalaṃ avijahantā cittīkāraṃ avikkhittacittā hutvā ‘‘idaṃ no dānaṃ hitāya sukhāya hotū’’ti modanti anumodanti, pītisomanassajātā hontīti.

これらの意味は以下の通りである。それらの親族の餓鬼たちが、その布施が与えられるその場所に、四方から来て、集まって、あるいは集合して一堂に会して、と説かれている。正しく来て、集まって、「これらの私たちの親族は、私たちの利益のために布施を宛ててくれるだろう」と、そのために正しく来た者となって、と説かれている。「豊富な飲食が(pahūte annapānamhi)」とは、自分たちに宛てて施される、その豊富な飲食物において。「恭しく随喜する(sakkaccaṃ anumodare)」とは、業の果報を信じ、それを手放さず、敬意を払い、心を散乱させることなく、「この私たちのための布施が、利益と幸福のためになりますように」と喜び、随喜し、喜悦と満足を生じた者となる、ということである。

Pañcamagāthāparaddhachaṭṭhagāthāpubbaddhavaṇṇanā

第五偈後半および第六偈前半の解説

5-6. Evaṃ bhagavā yathā pettivisayūpapannānaṃ taṅkhaṇe phalanibbattakaṃ kusalaṃ kammaṃ hoti, taṃ dassento –

5-6. このように世尊は、餓鬼界に生じた者たちにその瞬間に果報を生み出す善行がどのように生じるかを示して、

‘‘Te ca tattha samāgantvā, ñātipetā samāgatā;

「彼ら親族の餓鬼たちも、そこに集まり来て、

Pahūte annapānamhi, sakkaccaṃ anumodare’’ti. –

豊富な飲食が施されるのを、恭しく随喜する。」

Vatvā puna ñātake nissāya nibbattakusalakammaphalaṃ paccanubhontānaṃ tesaṃ ñātī ārabbha thomanākāraṃ dassento **‘‘ciraṃ jīvantū’’**ti pañcamagāthāya pacchimaddhaṃ **‘‘amhākañca katā pūjā’’**ti chaṭṭhagāthāya pubbaddhañca āha.

と語り、さらに親族を依り所として生じた善行の果報を享受する彼らが、親族を対象として称賛する様子を示すために、「長く生きられますように」という第五偈の後半と、「私たちにも供養がなされ」という第六偈の前半を語った。

Tesaṃ attho – ciraṃ jīvantūti cirajīvino dīghāyukā hontu. No ñātīti amhākaṃ ñātakā. Yesaṃ hetūti ye nissāya yesaṃ kāraṇā. Labhāmaseti labhāma. Attanā taṅkhaṇaṃ paṭiladdhasampattiṃ apadisantā bhaṇanti. Petānañhi attano anumodanena, dāyakānaṃ uddesena, dakkhiṇeyyasampadāya cāti tīhi aṅgehi dakkhiṇā samijjhati, taṅkhaṇe phalanibbattikā hoti. Tattha dāyakā visesahetu. Tenāhaṃsu ‘‘yesaṃ hetu labhāmase’’ti. Amhākañca katā pūjāti ‘‘idaṃ vo ñātīnaṃ hotū’’ti evaṃ imaṃ dānaṃ uddisantehi amhākañca pūjā katā. Dāyakā ca anipphalāti yamhi santāne pariccāgamayaṃ kammaṃ kataṃ, tassa tattheva phaladānato dāyakā ca anipphalāti.

これらの意味は以下の通りである。「長く生きられますように(ciraṃ jīvantu)」とは、長命であり、長寿でありますように。「私たちの親族が(no ñātī)」とは、私たちの関係者が。「その人たちのおかげで(yesaṃ hetu)」とは、その人たちを依り所として、その人たちを理由として。「私たちは得るのだから(labhāmase)」とは、私たちは得る。自らがその瞬間に得た繁栄を指し示して言っているのである。餓鬼たちへの布施は、自らの随喜、施主の回向、そして受け手(福田)の具足という三つの要素によって成就し、その瞬間に果報を生み出すものとなる。その中で施主は特別な理由である。それゆえに「その人たちのおかげで私たちは得るのだから」と言ったのである。「私たちにも供養がなされ(amhākañca katā pūjā)」とは、「これが親族のものとなりますように」と、このようにこの布施を回向する者たちによって、私たちにも供養がなされた。「そして施主たちも無果ではない(dāyakā ca anipphalā)」とは、いかなる心相続において施与の業がなされたとしても、そのまさにそこに果報が与えられるため、施主たちも無果(報いがないこと)ではないのである。

Etthāha – ‘‘kiṃ pana pettivisayūpapannā eva ñātayo labhanti, udāhu aññepi labhantī’’ti? Vuccate – bhagavatā evetaṃ byākataṃ jāṇussoṇinā brāhmaṇena puṭṭhena, kimettha amhehi vattabbaṃ atthi. Vuttaṃ hetaṃ –

ここで、「では、餓鬼界に生じた親族のみが得るのか、それとも他の者も得るのか」という問いがあるかもしれない。それに答えると、このことは世尊によって、ジャヌッソーニ・バラモンに問われた際にすでに解説されており、私たちがここで言うべきことは何もない。なぜなら次のように説かれているからである。

‘‘Mayamassu, bho gotama, brāhmaṇā nāma dānāni dema, saddhāni karoma ‘idaṃ dānaṃ petānaṃ ñātisālohitānaṃ upakappatu, idaṃ dānaṃ petā ñātisālohitā paribhuñjantū’ti, kacci taṃ, bho gotama, dānaṃ petānaṃ ñātisālohitānaṃ upakappati, kacci te petā ñātisālohitā taṃ dānaṃ paribhuñjantīti. Ṭhāne kho, brāhmaṇa, upakappati, no aṭṭhāneti.

「ゴータマ殿、私たちバラモンは布施を行い、信の行いをします。『この布施が、餓鬼となった親族や血縁者に役立ちますように。この布施を、餓鬼となった親族や血縁者が享受しますように』と。ゴータマ殿、その布施は餓鬼となった親族や血縁者に役立つのでしょうか。餓鬼となった親族や血縁者はその布施を享受するのでしょうか。」「バラモンよ、ふさわしい場所(境涯)においては役立つが、ふさわしくない場所においては役立たない。」

‘‘Katamaṃ pana taṃ, bho gotama, ṭhānaṃ, katamaṃ aṭṭhānanti? Idha, brāhmaṇa, ekacco pāṇātipātī hoti…pe… micchādiṭṭhiko hoti, so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā nirayaṃ upapajjati. Yo nerayikānaṃ sattānaṃ āhāro, tena so tattha yāpeti, tena so tattha tiṭṭhati. Idaṃ kho, brāhmaṇa, aṭṭhānaṃ, yattha ṭhitassa taṃ dānaṃ na upakappati.

「ゴータマ殿、それでは、ふさわしい場所とは何であり、ふさわしくない場所とは何でしょうか。」「バラモンよ、ここに、ある者は殺生をし…(中略)…邪見を持つ者であるとする。彼は身壊れて死後、地獄に生じる。地獄の衆生の食物が何であれ、彼はそれによってそこで生きながらえ、それによってそこに留まる。バラモンよ、これがふさわしくない場所であり、そこにいる者にはその布施は役立たない。

‘‘Idha pana, brāhmaṇa, ekacco pāṇātipātī hoti…pe… micchādiṭṭhiko hoti, so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā tiracchānayoniṃ upapajjati. Yo tiracchānayonikānaṃ sattānaṃ āhāro, tena so tattha yāpeti, tena so tattha tiṭṭhati. Idampi kho, brāhmaṇa, aṭṭhānaṃ, yattha ṭhitassa taṃ dānaṃ na upakappati.

また、バラモンよ、ここに、ある者は殺生をし…(中略)…邪見を持つ者であるとする。彼は身壊れて死後、畜生の胎に生じる。畜生の衆生の食物が何であれ、彼はそれによってそこで生きながらえ、それによってそこに留まる。バラモンよ、これもまたふさわしくない場所であり、そこにいる者にはその布施は役立たない。

‘‘Idha pana, brāhmaṇa, ekacco pāṇātipātā paṭivirato hoti…pe… sammādiṭṭhiko hoti, so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā manussānaṃ sahabyataṃ upapajjati…pe… devānaṃ sahabyataṃ upapajjati. Yo devānaṃ āhāro, tena so tattha yāpeti, tena so tattha tiṭṭhati. Idampi kho, brāhmaṇa, aṭṭhānaṃ, yattha ṭhitassa taṃ dānaṃ na upakappati.

しかし、バラモンよ、ここに、ある者は殺生を離れ…(中略)…正見を持つ者であるとする。彼は身壊れて死後、人間たちの仲間として生じる…(中略)…あるいは神々の仲間として生じる。神々の食物が何であれ、彼はそれによってそこで生きながらえ、それによってそこに留まる。バラモンよ、これもまたふさわしくない場所であり、そこにいる者にはその布施は役立たない。

‘‘Idha pana, brāhmaṇa, ekacco pāṇātipātī hoti…pe… micchādiṭṭhiko hoti, so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā pettivisayaṃ upapajjati. Yo pettivesayikānaṃ sattānaṃ āhāro, tena so tattha yāpeti, tena so tattha tiṭṭhati. Yaṃ vā panassa ito anupavecchanti mittāmaccā vā ñātisālohitā vā, tena so tattha yāpeti, tena so tattha tiṭṭhati. Idaṃ kho, brāhmaṇa, ṭhānaṃ, yattha ṭhitassa taṃ dānaṃ upakappatīti.

しかし、バラモンよ、ここに、ある者は殺生をし…(中略)…邪見を持つ者であるとする。彼は身壊れて死後、餓鬼界に生じる。餓鬼界の衆生の食物が何であれ、彼はそれによってそこで生きながらえ、それによってそこに留まる。あるいは、この世から友人や仲間、親族や血縁者が彼のために施すものがあれば、彼はそれによってそこで生きながらえ、それによってそこに留まる。バラモンよ、これこそがふさわしい場所であり、そこにいる者にはその布施は役立つのである。」

‘‘Sace pana, bho gotama, so peto ñātisālohito taṃ ṭhānaṃ anupapanno hoti, ko taṃ dānaṃ paribhuñjatīti? Aññepissa, brāhmaṇa, petā ñātisālohitā taṃ ṭhānaṃ upapannā honti, te taṃ dānaṃ paribhuñjantīti.

「しかし、ゴータマ殿、もしその餓鬼となった親族や血縁者が、その場所に生じていなかった場合、誰がその布施を享受するのでしょうか。」「バラモンよ、彼の他の餓鬼となった親族や血縁者で、その場所に生じている者たちがおり、彼らがその布施を享受するのだ。」

‘‘Sace pana, bho gotama, so ceva peto ñātisālohito taṃ ṭhānaṃ anupapanno hoti, aññepissa petā ñātisālohitā taṃ ṭhānaṃ anupapannā honti, ko taṃ dānaṃ paribhuñjatīti? Aṭṭhānaṃ kho etaṃ brāhmaṇa anavakāso, yaṃ taṃ ṭhānaṃ vivittaṃ assa iminā dīghena addhunā yadidaṃ petehi ñātisālohitehi. Apica brāhmaṇa dāyakopi anipphalo’’ti (a. ni. 10.177).

「しかし、ゴータマ殿、もしその餓鬼となった親族や血縁者もその場所に生じておらず、彼の他の餓鬼となった親族や血縁者たちもその場所に生じていない場合、誰がその布施を享受するのでしょうか。」「バラモンよ、それはあり得ないことであり、機会のないことである。すなわち、これほど長い期間において、餓鬼となった親族や血縁者がその場所に全くいないということはあり得ない。さらに、バラモンよ、施主もまた無果ではないのだ。」

Chaṭṭhagāthāparaddhasattamagāthāvaṇṇanā

第六偈後半および第七偈の解説

6-7. Evaṃ bhagavā rañño māgadhassa pettivisayūpapannānaṃ pubbañātīnaṃ sampattiṃ nissāya thomento ‘‘ete te, mahārāja, ñātī imāya dānasampadāya attamanā evaṃ thomentī’’ti dassento –

6-7. このように世尊は、マガダ王の餓鬼界に生じたかつての親族たちの繁栄を依り所として称賛し、「大王よ、これらのあなたの親族は、この布施の成就によって喜び、このように称賛しています」と示しつつ、

‘‘Ciraṃ jīvantu no ñātī, yesaṃ hetu labhāmase;

「私たちの親族が長く生きられますように、彼らのおかげで私たちは得るのだから。

Amhākañca katā pūjā, dāyakā ca anipphalā’’ti. –

私たちにも供養がなされ、施主たちもまた無果ではない。」

Vatvā puna tesaṃ pettivisayūpapannānaṃ aññassa kasigorakkhādino sampattipaṭilābhakāraṇassa abhāvaṃ ito dinnena yāpanabhāvañca dassento ‘‘na hi tattha kasī atthī’’ti chaṭṭhagāthāya pacchimaddhaṃ **‘‘vaṇijjā tādisī’’**ti imaṃ sattamagāthañca āha.

と語り、さらに彼ら餓鬼界に生じた者たちには、農耕や牧畜などの繁栄を得るための他の原因が存在せず、この世から施されたものによって生きながらえるという状態を示すために、「そこには農耕が存在しないから」という第六偈の後半と、「そのような商業もない」というこの第七偈を語った。

Tatrāyaṃ atthavaṇṇanā – na hi, mahārāja, tattha pettivisaye kasi atthi, yaṃ nissāya te petā sampattiṃ paṭilabheyyuṃ. Gorakkhettha na vijjatīti na kevalaṃ kasi eva, gorakkhāpi ettha pettivisaye na vijjati, yaṃ nissāya te sampattiṃ paṭilabheyyuṃ. Vaṇijjā tādisī natthīti vāṇijjāpi tādisī natthi, yā tesaṃ sampattipaṭilābhahetu bhaveyya. Hiraññena kayākayanti hiraññena kayavikkayampi tattha tādisaṃ natthi, yaṃ tesaṃ sampattipaṭilābhahetu bhaveyya. Ito dinnena yāpenti, petā kālagatā tahinti kevalaṃ pana ito ñātīhi vā mittāmaccehi vā dinnena yāpenti, attabhāvaṃ gamenti. Petāti pettivisayūpapannā sattā. Kālagatāti attano maraṇakālena gatā, ‘‘kālakatā’’ti vā pāṭho, katakālā katamaraṇāti attho. Tahinti tasmiṃ pettivisaye.

ここでの意味の解説は以下の通りである。大王よ、そこ、すなわち餓鬼界には農耕が存在せず、それを依り所としてそれら餓鬼たちが繁栄を得ることはない。「ここで牧畜は見られない(gorakkhettha na vijjati)」とは、単に農耕だけではなく、ここ餓鬼界では牧畜も見られず、それを依り所として彼らが繁栄を得ることもない。「そのような商業はない(vaṇijjā tādisī natthi)」とは、彼らが繁栄を得る原因となるような、そのような商業も存在しない。「金銭による売買も(hiraññena kayākayanti)」とは、金銭による売買もまたそこには存在せず、それが彼らの繁栄を得る原因となることはない。「この世から施されたもので生きながらえる、死してそこに赴いた餓鬼たちは(ito dinnena yāpenti, petā kālagatā tahiṃ)」とは、もっぱらこの世から親族や友人、仲間たちによって施されたものによって生きながらえ、存在を維持するということである。「餓鬼たち(petā)」とは、餓鬼界に生じた衆生である。「死して赴いた(kālagatā)」とは、自らの死の時を迎えて赴いたということであり、あるいは「kālakatā」という読本もあり、時を終えた、死を迎えたという意味である。「そこに(tahiṃ)」とは、その餓鬼界に、ということである。

Aṭṭhamanavamagāthādvayavaṇṇanā

第八偈および第九偈の解説

8-9. Evaṃ ‘‘ito dinnena yāpenti, petā kālagatā tahi’’nti vatvā idāni upamāhi tamatthaṃ pakāsento ‘‘unname udakaṃ vuṭṭha’’nti idaṃ gāthādvayamāha.

8-9. このように「この世から施されたもので生きながらえる、死してそこに赴いた餓鬼たちは」と語り、今や比喩を用いてその意味を明らかにするために、「高地に降った水が」というこれら二つの偈を語った。

Tassattho – yathā unnate thale ussāde bhūmibhāge meghehi abhivuṭṭhaṃ udakaṃ ninnaṃ pavattati, yo yo bhūmibhāgo ninno oṇato, taṃ taṃ pavattati gacchati pāpuṇāti, evameva ito dinnaṃ dānaṃ petānaṃ upakappati nibbattati, pātubhavatīti attho. Ninnamiva hi udakappavattiyā ṭhānaṃ petaloko dānupakappanāya. Yathāha – ‘‘idaṃ kho, brāhmaṇa, ṭhānaṃ, yattha ṭhitassa taṃ dānaṃ upakappatī’’ti (a. ni. 10.177). Yathā ca kandarapadarasākhāpasākhakusobbhamahāsobbhasannipātehi vārivahā mahānajjo pūrā hutvā sāgaraṃ paripūrenti, evampi ito dinnadānaṃ pubbe vuttanayeneva petānaṃ upakappatīti.

その意味は以下の通りである。高く隆起した高地の地面に雨雲によって降った水が、低地へと流れるように、低くくぼんだ地面へと流れ、進み、到達するように、まさにそのように、この世から施された布施が餓鬼たちに役立ち、生じ、現れるという意味である。水の流れにとっての低地と同じように、布施が役立つ場所が餓鬼界なのである。次のように説かれている通りである。「バラモンよ、これこそがふさわしい場所であり、そこにいる者にはその布施は役立つのである。」また、沢、割れ目、支流、小さな水たまり、大きな水たまりが集まることで、水を運ぶ大河が満ち溢れて海を満たすように、このようにこの世から施された布施も、前述の道理の通りに餓鬼たちに役立つのである。

Dasamagāthāvaṇṇanā

第十偈の解説

10. Evaṃ bhagavā ‘‘ito dinnena yāpenti, petā kālagatā tahi’’nti imaṃ atthaṃ upamāhi pakāsetvā puna yasmā te petā ‘‘ito kiñci lacchāmā’’ti āsābhibhūtā ñātigharaṃ āgantvāpi ‘‘idaṃ nāma no dethā’’ti yācituṃ asamatthā, tasmā tesaṃ imāni anussaraṇavatthūni anussaranto kulaputto dakkhiṇaṃ dajjāti dassento **‘‘adāsi me’’**ti imaṃ gāthamāha.

10. このように世尊は「この世から施されたもので生きながらえる、死してそこに赴いた餓鬼たちは」というこの意味を比喩によって明らかにした後、さらに、それら餓鬼たちが「この世から何かを得られるだろう」という期待に打ちひしがれて親族の家に来たとしても、「どうか私たちにこれを与えてほしい」と乞うことができないため、それゆえに良家の者は、彼らについてのこれらの追憶の対象を思い出しながら布施を与えるべきであると示すために、「私に与えてくれた」というこの偈を語った。

Tassattho – ‘‘idaṃ nāma me dhanaṃ vā dhaññaṃ vā adāsī’’ti ca, ‘‘idaṃ nāma me kiccaṃ attanā uyyogamāpajjanto akāsī’’ti ca, ‘‘amu me mātito vā pitito vā sambandhattā ñātī’’ti ca sinehavasena tāṇasamatthatāya ‘‘mittā’’ti ca, ‘‘asuko me saha paṃsukīḷako sakhā’’ti ca evaṃ sabbamanussaranto petānaṃ dakkhiṇaṃ dajjā, dānaṃ niyyāteyyāti. Aparo pāṭho **‘‘petānaṃ dakkhiṇā dajjā’’**ti. Tassattho – dātabbāti dajjā. Kā sā? Petānaṃ dakkhiṇā, teneva ‘‘adāsi me’’tiādinā nayena pubbe katamanussaraṃ anussaratāti vuttaṃ hoti. Karaṇavacanappasaṅge paccattavacanaṃ veditabbaṃ.

その意味は以下の通りである。「この財産や穀物を私に与えてくれた」と、また「自ら奮闘して私のためにこの用事を行ってくれた」と、そして「あの人は母方あるいは父方の関係から私の親族である」と、また愛情により保護する能力があることから「友人」と、また「あの人は私と共に泥んこ遊びをした仲間である」と、このようにすべてを思い出しながら、餓鬼たちに布施を与え、布施を回向すべきである。別の読本では「餓鬼たちに布施を与えよ(petānaṃ dakkhiṇā dajjā)」となっている。その意味は、与えられるべき(dātabbā)ということである。何が?餓鬼たちへの布施が。それゆえに、「私に与えてくれた」などの道理によって、過去に行われたことを思い出す者によって(与えられるべきである)、と説かれているのである。具格が用いられるべき箇所に主格が用いられていると理解すべきである。

Ekādasamagāthāvaṇṇanā

第十一偈の解説

11. Evaṃ bhagavā petānaṃ dakkhiṇāniyyātane kāraṇabhūtāni anussaraṇavatthūni dassento –

11. このように世尊は、餓鬼たちへの布施の回向の原因となる追憶の対象を示して、

‘‘Adāsi me akāsi me, ñātimittā sakhā ca me;

「『私に与えてくれた、私のために行ってくれた、私の親族、友人、仲間である』と、

Petānaṃ dakkhiṇaṃ dajjā, pubbe katamanussara’’nti. –

過去に行われたことを思い出し、餓鬼たちに布施を与えるべきである。」

Vatvā puna ye ñātimaraṇena ruṇṇasokādiparā eva hutvā tiṭṭhanti, na tesaṃ atthāya kiñci denti, tesaṃ taṃ ruṇṇasokādi kevalaṃ attaparitāpanameva hoti, na petānaṃ kiñci atthaṃ nipphādetīti dassento **‘‘na hi ruṇṇaṃ vā’’**ti imaṃ gāthamāha.

と語り、さらに親族の死によってただ涙や悲しみに暮れているだけで、彼らの利益のために何も与えない者たちについて、それらの涙や悲しみなどはただ自身を苦しめるだけであり、餓鬼たちのために何の利益も生み出さないのだと示すために、「涙を流すことや」というこの偈を語った。

Tattha ruṇṇanti rodanā roditattaṃ assupātanaṃ, etena kāyaparissamaṃ dasseti. Sokoti socanā socitattaṃ, etena cittaparissamaṃ dasseti. Yā caññāti yā ca ruṇṇasokehi aññā. Paridevanāti ñātibyasanena phuṭṭhassa lālappanā, ‘‘kahaṃ ekaputtaka piya manāpā’’ti evamādinā nayena guṇasaṃvaṇṇanā, etena vacīparissamaṃ dasseti.

ここで「涙を流すこと(ruṇṇaṃ)」とは、泣くこと、泣いている状態、涙を流すことであり、これによって身体の疲労を示している。「悲しみ(soko)」とは、悲しむこと、悲しんでいる状態であり、これによって心の疲労を示している。「またその他の嘆き(yā caññā paridevanā)」とは、涙や悲しみ以外の嘆きであり、親族の不幸に触れた者の悲嘆や、「私の一人息子で、愛らしく好ましい子はどこにいるのか」などの道理による美徳の称賛であり、これによって言葉の疲労を示している。

Dvādasamagāthāvaṇṇanā

第十二偈の解説

12. Evaṃ bhagavā ‘‘ruṇṇaṃ vā soko vā yā caññā paridevanā, sabbampi taṃ petānaṃ atthāya na hoti, kevalantu attānaṃ paritāpanamattameva, evaṃ tiṭṭhanti ñātayo’’ti ruṇṇādīnaṃ niratthakabhāvaṃ dassetvā puna māgadharājena yā dakkhiṇā dinnā, tassā sātthakabhāvaṃ dassento **‘‘ayañca kho dakkhiṇā’’**ti imaṃ gāthamāha.

12. このように世尊は、「涙を流すことや悲しみ、その他の嘆きのどれも、餓鬼たちの利益にはならず、ただ自身を苦しめるだけである。親族はそのように留まっている」と、涙などの無益さを示した後、マガダ王によって与えられた布施が有益であることを示すために、「そしてこの布施が」というこの偈を語った。

Tassattho – ayañca kho, mahārāja, dakkhiṇā tayā ajja attano ñātigaṇaṃ uddissa dinnā, sā yasmā saṅgho anuttaraṃ puññakkhettaṃ lokassa, tasmā saṅghamhi suppatiṭṭhitā assa petajanassa dīgharattaṃ hitāya upakappati sampajjati phalatīti vuttaṃ hoti. Upakappatīti ca ṭhānaso upakappati, taṃkhaṇaṃyeva upakappati, na cirena. Yathā hi taṃkhaṇaññeva paṭibhantaṃ ‘‘ṭhānasovetaṃ tathāgataṃ paṭibhātī’’ti vuccati, evamidhāpi taṃkhaṇaṃyeva upakappantā ‘‘ṭhānaso upakappatī’’ti vuttā. Yaṃ vā taṃ ‘‘idaṃ kho, brāhmaṇa, ṭhānaṃ, yattha ṭhitassa taṃ dānaṃ upakappatī’’ti (a. ni. 10.177) vuttaṃ, tattha khuppipāsikavantāsaparadattūpajīvinijjhāmataṇhikādibhedabhinne ṭhāne upakappatīti vuttaṃ yathā kahāpaṇaṃ dento ‘‘kahāpaṇaso detī’’ti loke vuccati. Imasmiñca atthavikappe upakappatīti pātubhavati, nibbattatīti vuttaṃ hoti.

その意味は以下の通りである。大王よ、今日あなたが自身の親族たちのために与えたこの布施は、僧伽が世間の無上の福田であるため、僧伽に正しく確立されたものであり、それが餓鬼たちのために長い間、利益となって役立ち、成就し、実を結ぶ、と説かれているのである。「役立つ(upakappati)」とは、直ちに役立つ、まさにその瞬間に役立つのであり、遅れてではない。例えば、その瞬間にひらめいたことを「直ちに如来にひらめいた(ṭhānasovetaṃ tathāgataṃ paṭibhāti)」と言うように、ここでもその瞬間に役立つことを「直ちに役立つ(ṭhānaso upakappati)」と述べている。あるいは、「バラモンよ、これこそがふさわしい場所であり、そこにいる者にはその布施は役立つのである」と説かれているように、飢え渇く者、嘔吐物を食べる者、他者から与えられたもので生きる者、焼かれる渇愛を持つ者などに分かれるその場所において役立つ、という意味である。世間で金貨を与える際に「金貨によって与える(kahāpaṇaso deti)」と言うのと同じである。またこの意味の解釈において、役立つとは、現れる、生じるという意味である。

Terasamagāthāvaṇṇanā

第十三偈の解説

13. Evaṃ bhagavā raññā dinnāya dakkhiṇāya sātthakabhāvaṃ dassento –

13. このように世尊は、王によって与えられた布施の有益さを示して、

‘‘Ayañca kho dakkhiṇā dinnā, saṅghamhi suppatiṭṭhitā;

「そしてこの布施が与えられ、僧伽に正しく確立され、

Dīgharattaṃ hitāyassa, ṭhānaso upakappatī’’ti. –

彼らの利益のために長い間、直ちに役立つのである。」

Vatvā puna yasmā imaṃ dakkhiṇaṃ dentena ñātīnaṃ ñātīhi kattabbakiccakaraṇavasena ñātidhammo nidassito, bahujanassa pākaṭīkato, nidassanaṃ vā kato, tumhehipi ñātīnaṃ evameva ñātīhi kattabbakiccakaraṇavasena ñātidhammo paripūretabbo, na niratthakehi ruṇṇādīhi attā paritāpetabboti ca pete dibbasampattiṃ adhigamentena petānaṃ pūjā katā uḷārā, buddhappamukhañca bhikkhusaṅghaṃ annapānādīhi santappentena bhikkhūnaṃ balaṃ anupadinnaṃ, anukampādiguṇaparivārañca cāgacetanaṃ nibbattentena anappakaṃ puññaṃ pasutaṃ, tasmā bhagavā imehi yathābhuccaguṇehi rājānaṃ sampahaṃsento –

と語り、さらにこの布施を与えることによって、親族が親族に対してなすべき義務を果たすことによる親族の義務が示され、多くの人々に明らかにされ、あるいは手本とされたこと、またあなた方によっても親族に対する親族の義務は同じように満たされるべきであり、無益な涙などによって自身を苦しめるべきではないこと、餓鬼たちを天の繁栄に至らせることで餓鬼たちへの広大な供養がなされたこと、仏陀を上首とする僧伽を飲食物などで満足させることで比丘たちに力が与えられたこと、そして哀れみなどの美徳を伴う施捨の意思を生じさせることで少なくない福徳が積まれたことを示し、これらの真実の美徳によって世尊は王を歓喜させ、

‘‘So ñātidhammo ca ayaṃ nidassito,

「この親族の義務が示され、

Petāna pūjā ca katā uḷārā;

餓鬼への供養も広大になされ、

Balañca bhikkhūnamanuppadinnaṃ,

比丘たちにも力が与えられ、

Tumhehi puññaṃ pasutaṃ anappaka’’nti. –

あなた方によって少なくない福徳が積まれた。」

Imāya gāthāya desanaṃ pariyosāpeti.

というこの偈によって教えを締めくくった。

Atha vā **‘‘so ñātidhammo ca ayaṃ nidassito’’**ti iminā gāthāpadena bhagavā rājānaṃ dhammiyā kathāya sandasseti. Ñātidhammanidassanameva hi ettha sandassanaṃ petāna pūjā ca katā uḷārāti iminā samādapeti. Uḷārāti pasaṃsanameva hi ettha punappunaṃ pūjākaraṇe samādapanaṃ. Balañca bhikkhūnamanuppadinnanti iminā samuttejeti. Balānuppadānameva hi ettha evaṃ dānaṃ, balānuppadānatāti tassa ussāhavaḍḍhanena samuttejanaṃ. Tumhehi puññaṃ pasutaṃ anappakanti iminā sampahaṃseti. Puññappasutakittanameva hi ettha tassa yathābhuccaguṇasaṃvaṇṇanabhāvena sampahaṃsanajananato sampahaṃsananti veditabbaṃ.

あるいは、「この親族の義務が示され(so ñātidhammo ca ayaṃ nidassito)」というこの偈の句によって、世尊は王に法話を示し教え導いた(sandasseti)。ここで親族の義務を示すことこそが示教(sandassana)である。「餓鬼への供養も広大になされ(petāna pūjā ca katā uḷārā)」によって、王を鼓舞した(samādapeti)。供養を繰り返し行うことを称賛することこそがここでの鼓舞(samādapana)である。「比丘たちにも力が与えられ(balañca bhikkhūnamanuppadinnaṃ)」によって、王を奮い立たせた(samuttejeti)。ここで力を与えることこそがそのような布施であり、力を与えることであるという意欲の増進によって奮い立たせること(samuttejana)である。「あなた方によって少なくない福徳が積まれた(tumhehi puññaṃ pasutaṃ anappakaṃ)」によって、王を歓喜させた(sampahaṃseti)。ここで福徳を積んだことを讃えることは、彼の真実の美徳を称賛することによって歓喜を生じさせるため、歓喜させること(sampahaṃsana)であると理解すべきである。

Desanāpariyosāne ca pettivisayūpapattiādīnavasaṃvaṇṇanena saṃviggānaṃ yoniso padahataṃ caturāsītiyā pāṇasahassānaṃ dhammābhisamayo ahosi. Dutiyadivasepi bhagavā devamanussānaṃ idameva tirokuṭṭaṃ desesi, evaṃ yāva sattamadivasā tādiso eva dhammābhisamayo ahosīti.

説法の終わりに、餓鬼界への生まれ変わりの過患が説かれたことにより、恐れを抱き理にかなった努力をした八万四千の衆生に法の悟りがあった。二日目にも世尊は神々と人間たちのためにこの垣外経を説き、このように七日目まで同様の法の悟りがあった。

Paramatthajotikāya khuddakapāṭha-aṭṭhakathāya

勝義注(小誦の注釈)における

Tirokuṭṭasuttavaṇṇanā niṭṭhitā.

垣外経の解説が完了した。