1. Pārājikakaṇḍaṃ1. 悪事( pārājika)の章
1. Paṭhamapārājikaṃ
1. 第一の悪事( paṭhamaṃ pārājikaṃ)
Sudinnabhāṇavāravaṇṇanā
スディンナ( Sudinna)についての言葉の注釈( bhāṇavāravaṇṇanā)。
24. Ito paraṃ tena kho pana samayena vesāliyā avidūretiādi yebhuyyena uttānatthaṃ. Tasmā anupadavaṇṇanaṃ pahāya yattha yattha vattabbaṃ atthi, taṃ tadeva vaṇṇayissāma. Kalandagāmoti kalandakā vuccanti kāḷakā, tesaṃ vasena laddhanāmo gāmo. Kalandaputtoti gāmavasena laddhanāmassa rājasammatassa cattālīsakoṭivibhavassa kalandaseṭṭhino putto. Yasmā pana tasmiṃ gāme aññepi kalandanāmakā manussā atthi, tasmā kalandaputtoti vatvā puna seṭṭhiputtoti vuttaṃ. Sambahulehīti bahukehi. Sahāyakehīti sukhadukkhāni saha āyanti upagacchantīti sahāyā, sahāyā eva sahāyakā, tehi sahāyakehi. Saddhinti ekato. Kenacideva karaṇīyenāti kenacideva bhaṇḍappayojanauddhārasāraṇādinā kiccena; kattikanakkhattakīḷākiccenātipi vadanti. Bhagavā hi kattikajuṇhapakkhe vesāliṃ sampāpuṇi. Kattikanakkhattakīḷā cettha uḷārā hoti. Tadatthaṃ gatoti veditabbo.
24. ここ( ito)から( paraṃ)は、その時( tena kho pana samayena)、ヴェーサーリー( vesāliyā)の近く( avidūretiādi)であり、ほとんど( yebhuyyena)明白な意味( uttānatthaṃ)である。それゆえに、逐一の注釈( anupadavaṇṇanaṃ)を避け、述べるべきことがある箇所( yattha yattha vattabbaṃ)は、そこだけを注釈する( taṃ tadeva vaṇṇayissāma)。カランダガーム( Kalandagāmo)とは、カランダカ( kalandakā)とは、黒いもの( kāḷakā)のことである。それらの名前によって名付けられた村( laddhanāmo gāmo)。カランダプッタ( Kalandaputto)とは、村の名前によって名付けられた、王の同意を得た、四十億( cattālīsakoṭi)の財産を持つカランダセッティ( kalandaseṭṭhi)の息子( putto)。しかし、その村には、カランダという名前の他の人々もいるため、カランダプッタ( Kalandaputto)と言って、さらにセッティプッタ( seṭṭhiputto)と言われた。多くの( sambāhulehīti)人々、すなわち、多くの( bahukehi)人々。仲間( sahāyakehīti)とは、喜びや悲しみを共に( saha)経験する( āyanti upagacchantīti)人々、すなわち、仲間( sahāyā)、仲間( sahāyā)たち( sahāyakā)、それら仲間たち( tehi sahāyakehi)と共に。共に( saddhinti)一つに。何らかの用事( kenacideva karaṇīyenāti)とは、何らかの物事( bhaṇḍa)、目的( payojana)、負担( uddhāra)、助け( sāraṇa)など、その用事( kiccena);カッティカ( kattika)の祭りのための遊び( nakkhattakīḷā)の用事( kiccena)とも言う。世尊はカッティカ月の満月( juṇhapakkhe)にヴェーサーリー( vesāliṃ)に到着された。カッティカの祭りのための遊び( nakkhattakīḷā)は、ここでは盛大( uḷārā)である。その目的( tadatthaṃ)のために行かれた( gatoti)と理解すべきである。
Addasa khoti kathaṃ addasa? So kira nagarato bhuttapātarāsaṃ suddhuttarāsaṅgaṃ mālāgandhavilepanahatthaṃ buddhadassanatthaṃ dhammasavanatthañca nikkhamantaṃ mahājanaṃ disvā ‘‘kva gacchathā’’ti pucchi. ‘‘Buddhadassanatthaṃ dhammasavanatthañcā’’ti. Tena hi ‘‘ahampi gacchāmī’’ti gantvā catubbidhāya parisāya parivutaṃ brahmassarena dhammaṃ desentaṃ bhagavantaṃ addasa. Tena vuttaṃ – **‘‘addasa kho…pe… desenta’’**nti. Disvānassāti disvāna assa. Etadahosīti pubbe katapuññatāya codiyamānassa bhabbakulaputtassa etaṃ ahosi. Kiṃ ahosi? Yaṃnūnāhampi dhammaṃ suṇeyyanti. Tattha yannūnāti parivitakkadassanametaṃ. Evaṃ kirassa parivitakko uppanno ‘‘yamayaṃ parisā ekaggacittā dhammaṃ suṇāti, aho vatāhampi taṃ suṇeyya’’nti.
見た( addasa kho)とは、どのように見たのか?彼は、都から、朝食( bhuttapātarāsaṃ)を終え、清浄な上衣( suddhuttarāsaṅgaṃ)をまとい、花や香油( mālāgandhavilepana)を手にして、仏陀に会うため( buddhadassanatthaṃ)、法を聞くため( dhammasavanatthañca)に出て行く多くの人々を見て、「どこへ行くのですか?」と尋ねた。「仏陀に会うため、法を聞くためです」と。(それゆえに)「それでは私も行きます」と言って、四種類の聴衆( catubbidhāya parisāya)に囲まれて、ブラフマーの声( brahmassarena)で法を説かれている世尊を見た。それゆえに、「見た( addasa kho…中略…)説かれていた( desenta)」と述べられている。見て( disvāna)そして、彼( assa)に。こう思った( etadahosīti)とは、以前に積んだ功徳( pubbe katapuññatāya)によって促された、バッバクラプッタ( Bhabbakulaputta)が、こう思った( etaṃ ahosi)ことである。何を思ったのか?「私も法を聞きたいものだ( yaṃnūnāhampi dhammaṃ suṇeyyanti)」。そこで、「ヤンヌーナ( yannūnā)」とは、思索( parivitakka)や熟考( daddassana)のことである。このように、彼は思索した。「この聴衆が一心に法を聞いている。ああ、私がそれを聞けたらよいのに( aho vatāhampi taṃ suṇeyya)」。
Atha kho sudinno kalandaputto yena sā parisāti idha kasmā ‘‘yena bhagavā’’ti avatvā ‘‘yena sā parisā’’ti vuttanti ce. Bhagavantañhi parivāretvā uḷāruḷārajanā mahatī parisā nisinnā, tatra na sakkā iminā pacchā āgatena bhagavantaṃ upasaṅkamitvā nisīdituṃ. Parisāya pana ekasmiṃ padese sakkāti so taṃ parisaṃyeva upasaṅkamanto. Tena vuttaṃ – ‘‘atha kho sudinno kalandaputto yena sā parisā’’ti. Ekamantaṃ nisinnassa kho sudinnassa kalandaputtassa etadahosīti na nisinnamattasseva ahosi, atha kho bhagavato sittayūpasaṃhitaṃ thokaṃ dhammakathaṃ sutvā; taṃ panassa yasmā ekamantaṃ nisinnasseva ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘ekamantaṃ nisinnassa kho sudinnassa kalandaputtassa etadahosī’’ti. Kiṃ ahosīti? Yathā yathā khotiādi.
さて( atha kho)、スディンナ( Sudinno)というカランダプッタ( Kalandaputto)は、その聴衆( sā parisā)のところへ行った。ここでなぜ、「世尊のところへ」と言わずに、「その聴衆のところへ」と言ったのか?世尊は、多くの人々、すなわち、多くの( uḷāruḷārajanā)人々によって、大規模な( mahatī)聴衆( parisā)に囲まれて座っていた。そこで、後から来たこの者が、世尊に近づいて座ることはできなかった。しかし、聴衆の一つの場所に(座ることは)可能であった。それゆえに、その聴衆に近づいていった。それゆえに、「さて、スディンナというカランダプッタは、その聴衆のところへ行った( yena sā parisā)」と述べられている。片隅( ekamantaṃ)に座った( nisinnassa)スディンナというカランダプッタは、こう思った( etadahosi)。ただ座った( nisinnamattasseva)だけで思ったのではなく、世尊の説かれた( sittayūpasaṃhitaṃ)わずかな法( thokaṃ dhammakathaṃ)を聞いて、(思った)のである。しかし、それは、片隅に座っていた( ekamantaṃ nisinnasseva)彼に起こったことである。それゆえに、「片隅に座っていたスディンナというカランダプッタは、こう思った」と述べられている。何を思ったのか?「どのように( yathā yathā khotiādi)」と。
Tatrāyaṃ saṅkhepakathā – ahaṃ kho yena yena ākārena bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, tena tena me upaparikkhato evaṃ hoti yadetaṃ sittayabrahmacariyaṃ ekampi divasaṃ akhaṇḍaṃ katvā carimakacittaṃ pāpetabbatāya ekantaparipuṇṇaṃ caritabbaṃ, ekadivasampi ca kilesamalena amalīnaṃ katvā carimakacittaṃ pāpetabbatāya ekantaparisuddhaṃ. Saṅkhalikhitaṃ likhitasaṅkhasadisaṃ dhotasaṅkhasappaṭibhāgaṃ caritabbaṃ. Idaṃ na sukaraṃ agāraṃ ajjhāvasatā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṃ…pe… carituṃ. Yaṃnūnāhaṃ kese ca massuñca ohāretvā kasāyarasapītatāya kāsāyāni brahmacariyaṃ carantānaṃ anucchavikāni vatthāni acchādetvā paridahitvā agārasmā nikkhamitvā anagāriyaṃ pabbajeyyanti. Ettha ca yasmā agārassa hitaṃ kasivāṇijjādikammaṃ agāriyanti vuccati, tañca pabbajjāya natthi; tasmā pabbajjā ‘‘anagāriyā’’ti ñātabbā. Taṃ anagāriyaṃ pabbajjaṃ. Pabbajeyyanti paribbajeyyaṃ.
要約すると、在家生活では、仏陀が説かれた法をどのように理解するにしても、完全な清浄な生活を送るには、一日たりとも中断することなく、最後まで清浄に過ごすことができなければならない。一日たりとも汚れに汚されることなく、最後まで清浄に過ごさなければならない。掃除された貝殻のように、きれいに洗われた貝殻のような生活を送らなければならない。在家に住みながら、在家で、完全に清浄な生活を送ることは容易ではない。…(中略)…出家すれば、髪や髭を剃り、袈裟を着て、還俗の生活から離れて出家することになる。在家生活では、農業や商業などの生計を立てることが在家生活であり、それは出家生活にはない。したがって、出家は「非在家」として知られるべきである。その非在家への出家。放浪者として放浪しよう。
25. Aciravuṭṭhitāya parisāya yena bhagavā tenupasaṅkamīti sudinno avuṭṭhitāya parisāya na bhagavantaṃ pabbajjaṃ yāci. Kasmā? Tatrassa bahū ñātisālohitā mittāmaccā santi, te ‘‘‘tvaṃ mātāpitūnaṃ ekaputtako, na labbhā tayā pabbajitu’nti bāhāyampi gahetvā ākaḍḍheyyuṃ, tato pabbajjāya antarāyo bhavissatī’’ti saheva parisāya uṭṭhahitvā thokaṃ gantvā puna kenaci sarīrakiccalesena nivattitvā bhagavantaṃ upasaṅkamma pabbajjaṃ yāci. Tena vuttaṃ – **‘‘atha kho sudinno kalandaputto aciravuṭṭhitāya parisāya…pe… pabbājetu maṃ bhagavā’’**ti.
25. 一度雨が降ったばかりの集まりであったが、世尊のもとへ行った。スディンナは、雨が降っていない集まりには世尊に比丘への出家を求めなかった。なぜか? そこには多くの親族や友人、知人がいたので、「あなたは両親の一人っ子であり、出家することは許されない」と言って、腕を掴んで引っ張られたかもしれない。そうすれば、出家を妨げられることになるだろう」と、集まりの人々と一緒に立ち上がり、少し行ってから、再び生理的な理由で引き返して、世尊のもとへ行って出家を求めた。そのため、次のように言われた。「すると、カランダの子スディンナは、雨が一度降ったばかりの集まりで…(中略)…私を出家させてください。」
Bhagavā pana yasmā rāhulakumārassa pabbajitato pabhuti mātāpitūhi ananuññātaṃ puttaṃ na pabbājeti, tasmā naṃ pucchi – **‘‘anuññātosi pana tvaṃ sudinna mātāpitūhi…pe… pabbajjāyā’’**ti.
世尊は、ラーフラ王子が出家して以来、両親の許可なくして息子を出家させなかったため、彼に尋ねた。「スディンナよ、両親の許可は得ていますか…(中略)…出家のために。」
26. Ito paraṃ pāṭhānusāreneva gantvā taṃ karaṇīyaṃ tīretvāti ettha evamattho veditabbo – dhuranikkhepeneva taṃ karaṇīyaṃ niṭṭhāpetvāti; na hi pabbajjāya tibbacchandassa bhaṇḍappayojanauddhārasāraṇādīsu vā nakkhattakīḷāyaṃ vā cittaṃ namati. Amma tātāti ettha pana ammāti mātaraṃ ālapati; tātāti pitaraṃ. Tvaṃ khosīti tvaṃ kho asi. Ekaputtakoti ekova puttako; añño te jeṭṭho vā kaniṭṭho vā natthi. Ettha ca ‘‘ekaputto’’ti vattabbe anukampāvasena ‘‘ekaputtako’’ti vuttaṃ. Piyoti pītijananako. Manāpoti manavaḍḍhanako. Sukhedhitoti sukhena edhito; sukhasaṃvaḍḍhitoti attho. Sukhaparihatoti sukhena parihato; jātakālato pabhuti dhātīhi aṅkato aṅkaṃ haritvā dhāriyamāno assakarathakādīhi bālakīḷanakehi kīḷamāno sādurasabhojanaṃ bhojiyamāno sukhena parihato.
26. ここからは、経典の順序に従って、その任務を完了した。ここでは、次のように理解すべきである。修行の決意を固めて任務を完了した。出家への強い願望を持つ者には、財産やその他の目的を追求したり、占星術に心を奪われたりすることはない。母よ、父よ。ここでは、「母」は母親を指す。「父」は父親を指す。「あなたは…である。」あなたは一人っ子である。他に年上の子も年下の子もいない。「一人っ子」と言うべきところを、慈悲の心から「一人っ子」と言った。愛おしい。心を豊かにする。幸福に育った。幸福に育った。幸福に育まれた。生まれたときから乳母に抱かれ、世話をされ、馬の形をしたおもちゃなどで子供のおもちゃで遊び、甘い食べ物を食べさせられ、幸福に育まれた。
Na tvaṃ, tāta sudinna, kiñci dukkhassa jānāsīti tvaṃ tāta sudinna kiñci appamattakampi kalabhāgaṃ dukkhassa na jānāsi; atha vā kiñci dukkhena nānubhosīti attho. Karaṇatthe sāmivacanaṃ, anubhavanatthe ca jānanā; atha vā kiñci dukkhaṃ nassarasīti attho. Upayogatthe sāmivacanaṃ, saraṇatthe ca jānanā. Vikappadvayepi purimapadassa uttarapadena samānavibhattilopo daṭṭhabbo. Taṃ sabbaṃ saddasatthānusārena ñātabbaṃ. Maraṇenapi mayaṃ te akāmakā vinā bhavissāmāti sacepi tava amhesu jīvamānesu maraṇaṃ bhaveyya, tena te maraṇenapi mayaṃ akāmakā anicchakā na attano ruciyā, vinā bhavissāma; tayā viyogaṃ vā pāpuṇissāmāti attho. Kiṃ pana mayaṃ tanti evaṃ sante kiṃ pana kiṃ nāma taṃ kāraṇaṃ yena mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāma; atha vā kiṃ pana mayaṃ tanti kena pana kāraṇena mayaṃ taṃ jīvantaṃ anujānissāmāti evamettha attho daṭṭhabbo.
「スディンナよ、あなたは苦しみのことを何も知りません。」あなたはスディンナよ、少しの苦しみも知りません。あるいは、苦しみを経験したことがないということです。あるいは、苦しみを味わったことがないということです。「知る」は理解を意味し、「経験する」は理解を意味する。あるいは、苦しみを悟っていないということです。文法的な適用と経験的な適用は、後の言葉で前の言葉の格が一致して失われていることを理解すべきである。それはすべて、言葉の文法に従って理解されるべきである。「たとえ私たちが死んでも、私たちはあなたなしでは生きていけません。」もし、私たちが生きている間にあなたの死が訪れたとしても、その場合でも、私たちはあなたの死によって、私たちの意思に反して、あなたなしで生きていくことになります。あなたとの別れを経験することになります。ところで、私たちを生きていると認める理由は何ですか。あるいは、私たちを生きていると認める理由は何ですか。ここでは、このように理解すべきである。
27. Tatthevāti yattha naṃ ṭhitaṃ mātāpitaro nānujāniṃsu, tattheva ṭhāne. Anantarahitāyāti kenaci attharaṇena anatthatāya.
27. そこに。両親が許可しなかった場所に。中断なく。これは、何らかの敷物で敷かれていないということである。
28. Paricārehīti gandhabbanaṭanāṭakādīni paccupaṭṭhāpetvā tattha sahāyakehi saddhiṃ yathāsukhaṃ indriyāni cārehi sañcārehi; ito cito ca upanehīti vuttaṃ hoti. Atha vā paricārehīti gandhabbanaṭanāṭakādīni paccupaṭṭhāpetvā tattha sahāyakehi saddhiṃ laḷa, upalaḷa, rama, kīḷassūtipi vuttaṃ hoti. Kāme paribhuñjantoti attano puttadārehi saddhiṃ bhoge bhuñjanto. Puññāni karontoti buddhañca dhammañca saṅghañca ārabbha dānappadānādīni sugatimaggasodhakāni kusalakammāni karonto. Tuṇhī ahosīti kathānuppabandhavicchedanatthaṃ nirālāpasallāpo ahosi. Athassa mātāpitaro tikkhattuṃ vatvā paṭivacanampi alabhamānā sahāyake pakkosāpetvā ‘‘esa vo sahāyako pabbajitukāmo, nivāretha na’’nti āhaṃsu. Tepi taṃ upasaṅkamitvā tikkhattuṃ avocuṃ, tesampi tuṇhī ahosi. Tena vuttaṃ – **‘‘atha kho sudinnassa kalandaputtassa sahāyakā…pe… tuṇhī ahosī’’**ti.
28. 奉仕しなさい。ギャンダーヴァの踊りや劇などを準備し、そこで仲間と一緒に、あなたの感覚を好きなように楽しんでください。そして、ここへ持ってきてください。あるいは、奉仕しなさい。ギャンダーヴァの踊りや劇などを準備し、そこで仲間と一緒に、遊び、楽しむように。欲望を享受しなさい。あなたの子供や妻と一緒に富を享受しなさい。功徳を積みなさい。仏陀、法、僧侶を念じて、布施などの善行を積み、幸福への道を清めなさい。沈黙しなさい。会話が途切れるように、無駄話をしなかった。すると、両親は三度言ったが、返事がなかったので、仲間に声をかけて、「この者は出家したいと言っています。彼を止めてください」と言った。彼らも彼に近づき、三度言ったが、彼も沈黙した。そのため、次のように言われた。「すると、カランダの子スディンナの仲間は…(中略)…沈黙した。」
29. Athassa sahāyakānaṃ etadahosi – ‘‘sace ayaṃ pabbajjaṃ alabhamāno marissati na koci guṇo bhavissati. Pabbajitaṃ pana naṃ mātāpitaropi kālena kālaṃ passissanti. Mayampi passissāma. Pabbajjāpi ca nāmesā bhāriyā, divase divase mattikāpattaṃ gahetvā piṇḍāya caritabbaṃ. Ekaseyyaṃ ekabhattaṃ brahmacariyaṃ atidukkaraṃ. Ayañca sukhumālo nāgarikajātiyo, so taṃ carituṃ asakkonto puna idheva āgamissati. Handassa mātāpitaro anujānāpessāmā’’ti. Te tathā akaṃsu. Mātāpitaropi naṃ anujāniṃsu. Tena vuttaṃ – **‘‘atha kho sudinnassa kalandaputtassa sahāyakā yena sudinnassa kalandaputtassa mātāpitaro…pe… anuññātosi mātāpitūhi agārasmā anagāriyaṃ pabbajjāyā’’**ti.
29. すると、仲間の間で次のような考えが起こった。「もし彼が出家を許されずに死んだら、何の利益もないだろう。彼が出家すれば、両親も時々彼に会うだろう。私たちも会えるだろう。出家しても、それは妻であり、毎日托鉢をして歩かなければならない。一食一食、禁欲的な生活を送るのは非常に困難である。彼は繊細で都市的な生活に慣れているので、それをすることができず、再びここに戻ってくるだろう。それでは、両親に許可を求めましょう。」彼らはそうした。両親も彼を許した。そのため、次のように言われた。「すると、カランダの子スディンナの仲間は、カランダの子スディンナの両親のもとへ行って…(中略)…あなたは両親の許可を得て、家から家なき生活への出家をしました。」
30. Haṭṭhoti tuṭṭho. Udaggoti pītivasena abbhunnatakāyacitto. Katipāhanti katipayāni divasāni. Balaṃ gāhetvāti sappāyabhojanāni bhuñjanto, ucchādananhāpanādīhi ca kāyaṃ pariharanto, kāyabalaṃ janetvā mātāpitaro vanditvā assumukhaṃ ñātiparivaṭṭaṃ pahāya yena bhagavā tenupasaṅkami…pe… pabbājetu maṃ bhante bhagavāti. Bhagavā samīpe ṭhitaṃ aññataraṃ piṇḍacārikaṃ bhikkhuṃ āmantesi – **‘‘tena hi bhikkhu sudinnaṃ pabbājehi ceva upasampādehi cā’’**ti. ‘‘Sādhu, bhante’’ti kho so bhikkhu bhagavato paṭissuṇitvā sudinnaṃ kalandaputtaṃ jinadattiyaṃ saddhivihārikaṃ laddhā pabbājesi ceva upasampādesi ca. Tena vuttaṃ – ‘‘alattha kho **sudinno kalandaputto bhagavato santike pabbajjaṃ, alattha upasampada’’**nti.
30. 喜んだ。喜びに満ちて、心身ともに高揚した。数日後。体力をつけて。適切な食べ物を食べ、体をマッサージや入浴でケアし、体力をつけて、両親に挨拶をして、涙を流しながら親族の輪を離れて、世尊のもとへ行った…(中略)…尊師よ、私を出家させてください。世尊は近くにいた比丘に呼びかけて、「では、比丘よ、スディンナを出家させ、具足戒を受けさせなさい」と言った。その比丘は、「承知いたしました、尊師」と世尊の言葉を聞いて、カランダの子スディンナを、ジナダッタの同宿の弟子として、出家させ、具足戒を受けさせた。そのため、次のように言われた。「カランダの子スディンナは、世尊のもとで出家し、具足戒を受けた。」
Ettha pana ṭhatvā sabbaaṭṭhakathāsu pabbajjā ca upasampadā ca kathitā. Mayaṃ pana yathāṭhitapāḷivaseneva khandhake kathayissāma. Na kevalañcetaṃ, aññampi yaṃ khandhake vā parivāre vā kathetabbaṃ aṭṭhakathācariyehi vibhaṅgekathitaṃ, taṃ sabbaṃ tattha tattheva kathayissāma. Evañhi kathiyamāne pāḷikkameneva vaṇṇanā katā hoti. Tato tena tena vinicchayena atthikānaṃ pāḷikkameneva imaṃ vinayasaṃvaṇṇanaṃ oloketvā so so vinicchayo suviññeyyo bhavissatīti.
ここでは、すべての注釈書で出家と具足戒が語られている。私たちは、経典の記述に従って、区分で語ることにする。これだけでなく、区分や周囲で語られるべき注釈書で説明されていることすべてを、そこで、そこで語ることにする。このように語ることで、経典の本文の解釈がなされる。したがって、これらの決定に従って、経典の本文を調べて、その決定は理解しやすくなるだろう。
Acirūpasampannoti aciraṃ upasampanno hutvā; upasampadato nacirakāleyevāti vuttaṃ hoti. Evarūpeti evaṃvidhe evaṃjātike. Dhutaguṇeti kilesaniddhunanake guṇe. Samādāya vattatīti samādiyitvā gaṇhitvā vattati carati viharati. Āraññiko hotīti gāmantasenāsanaṃ paṭikkhipitvā āraññikadhutaṅgavasena araññavāsiko hoti. Piṇḍapātikoti atirekalābhapaṭikkhepena cuddasa bhattāni paṭikkhipitvā piṇḍapātikadhutaṅgavasena piṇḍapātiko hoti. Paṃsukūlikoti gahapaticīvaraṃ paṭikkhipitvā paṃsukūlikadhutaṅgavasena paṃsukūliko hoti. Sapadānacārikoti loluppacāraṃ paṭikkhipitvā sapadānacārikadhutaṅgavasena sapadānacāriko hoti; gharapaṭipāṭiyā bhikkhāya pavisati. Vajjigāmanti vajjīnaṃ gāmaṃ vajjīsu vā gāmaṃ.
最近具足戒を受けた。具足戒を受けてから間もない。つまり、具足戒を受けたばかりということです。このような。苦行の徳。実践する。つまり、修養を積んで、実践し、生活する。森に住む者となる。村の住居を断って、森に住む苦行の徳に従って、森に住む者となる。托鉢僧となる。余分な利益を断って、14回の食事を断って、托鉢僧の苦行の徳に従って、托鉢僧となる。汚れた布を着る者となる。在家で作られた袈裟を断って、汚れた布を着る苦行の徳に従って、汚れた布を着る者となる。施しを乞う者となる。欲深な行いを断って、施しを乞う苦行の徳に従って、施しを乞う者となる。家々を巡って托鉢する。ヴァッジ国の村。ヴァッジ族の村、あるいはヴァッジ族の中の村。
Aḍḍhā mahaddhanātiādīsu upabhogaparibhogūpakaraṇamahantatāya aḍḍhā; ye hi tesaṃ upabhogā yāni ca upabhogūpakaraṇāni, tāni mahantāni bahulāni sārakānīti vuttaṃ hoti. Nidhetvā ṭhapitadhanamahantatāya mahaddhanā. Mahābhogāti divasaparibbayasaṅkhātabhogamahantatāya mahābhogā. Aññehi upabhogehi jātarūparajatasseva pahūtatāya pahūtajātarūparajatā. Alaṅkārabhūtassa vittūpakaraṇassa pītipāmojjakaraṇassa pahūtatāya pahūtavittūpakaraṇā. Vohāravasena parivattentassa dhanadhaññassa pahūtatāya pahūtadhanadhaññāti veditabbā.
裕福で富裕。使用される物や装飾品が多いことによって裕福である。それらの使用される物や装飾品は、大きく、多く、貴重である。裕福さは、蓄えられた財産の多さによって裕福である。大きな富裕。一日で消費される富の多さによって大きな富裕。他の使用される物とは異なり、金や銀が豊富であることによって金銀が豊富である。装飾品や道具が豊富で、喜びや楽しみをもたらすことによって、道具が豊富である。取引で流通する富や穀物の豊富さによって、富や穀物が豊富であると理解すべきである。
Senāsanaṃ saṃsāmetvāti senāsanaṃ paṭisāmetvā; yathā na vinassati tathā naṃ suṭṭhu ṭhapetvāti attho. Saṭṭhimatte thālipāketi gaṇanaparicchedato saṭṭhithālipāke. Ekameko cettha thālipāko dasannaṃ bhikkhūnaṃ bhattaṃ gaṇhāti. Taṃ sabbampi channaṃ bhikkhusatānaṃ bhattaṃ hoti. Bhattābhihāraṃ abhihariṃsūti ettha abhiharīyatīti abhihāro. Kiṃ abhiharīyati? Bhattaṃ. Bhattameva abhihāro bhattābhihāro, taṃ bhattābhihāraṃ. Abhihariṃsūti abhimukhā hariṃsu. Tassa santikaṃ gahetvā āgamaṃsūti attho. Etassa kiṃ pamāṇanti? Saṭṭhi thālipākā. Tena vuttaṃ – **‘‘saṭṭhimatte thālipāke bhattābhihāraṃ abhihariṃsū’’**ti. Bhikkhūnaṃ vissajjetvāti sayaṃ ukkaṭṭhapiṇḍapātikattā sapadānacāraṃ caritukāmo bhikkhūnaṃ paribhogatthāya pariccajitvā datvā. Ayaṃ hi āyasmā ‘‘bhikkhū ca lābhaṃ lacchanti ahañca piṇḍakena na kilamissāmī’’ti etadatthameva āgato. Tasmā attano āgamanānurūpaṃ karonto bhikkhūnaṃ vissajjetvā sayaṃ piṇḍāya pāvisi.
住居を整えた。住居を整えて。つまり、それが失われないように、よく置いたということです。60の炊飯鍋。計算によると、60の炊飯鍋。ここでの各炊飯鍋は10人の比丘の食事に相当する。それらすべてで600人の比丘の食事になる。食事を運んできた。ここでは、「運ぶ」とは、「運ぶ」ことである。何を運ぶのか? 食事。食事そのものを食事の運搬と呼ぶ。運んだ。つまり、前面に運んだ。彼らのところへ持ってきて、来たということです。これの量は? 60の炊飯鍋。そのため、次のように言われた。「60の炊飯鍋の食事を運んできた。」比丘たちに分配した。自分で托鉢をしていたので、比丘たちのために分配して与えた。彼は、「比丘たちは利益を得、私も托鉢で苦労しないだろう」という目的でここに来た。そのため、自分の来訪の目的に従って、比丘たちに分配して、自分で托鉢に行った。
31. Ñātidāsīti ñātakānaṃ dāsī. Ābhidosikanti pārivāsikaṃ ekarattātikkantaṃ pūtibhūtaṃ. Tatrāyaṃ padattho – pūtibhāvadosena abhibhūtoti abhidoso, abhidosova ābhidosiko, ekarattātikkantassa vā nāmasaññā esā, yadidaṃ ābhidosikoti, taṃ ābhidosikaṃ. Kummāsanti yavakummāsaṃ. Chaḍḍetukāmā hotīti yasmā antamaso dāsakammakarānampi gorūpānampi aparibhogāraho, tasmā taṃ kacavaraṃ viya bahi chaḍḍetukāmā hoti. Sacetanti sace etaṃ. Bhaginīti ariyavohārena ñātidāsiṃ ālapati. Chaḍḍanīyadhammanti chaḍḍetabbasabhāvaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘bhagini, etaṃ sace bahi chaḍḍanīyadhammaṃ nissaṭṭhapariggahaṃ, taṃ idha me patte ākirā’’ti.
31. 親族の召使い。腐敗したもの。これは、腐敗したもので覆われた、ということです。腐敗したものは腐敗したものと呼ばれ、腐敗したものです。それは、腐敗したものの名前です。それは腐敗したものです。大麦のパン。捨てたい。なぜなら、召使いや奴隷でさえ、食べられないもの、不快なものでさえ、捨てるべきものだからである。それを外に捨てたい。もしそれが…妹よ。親族の召使いを、聖なる言葉で呼ぶ。捨てるべきもの。これは、次のように言っている。「妹よ、もしそれを外に捨てられるもの、放棄されたもの、ここに私の皿の上に散らばるもの。」
Kiṃ pana evaṃ vattuṃ labbhati, viññatti vā payuttavācā vā na hotīti? Na hoti. Kasmā? Nissaṭṭhapariggahattā. Yañhi chaḍḍanīyadhammaṃ nissaṭṭhapariggahaṃ, yattha sāmikā anālayā honti, taṃ sabbaṃ ‘‘detha āharatha idha ākirathā’’ti vattuṃ vaṭṭati. Tathā hi aggaariyavaṃsiko āyasmā raṭṭhapālopi ‘‘chaḍḍanīyadhammaṃ kummāsaṃ idha me patte ākirā’’ti (ma. ni. 2.299) avaca. Tasmā yaṃ evarūpaṃ chaḍḍanīyadhammaṃ aññaṃ vā apariggahitaṃ vanamūlaphalabhesajjādikaṃ taṃ sabbaṃ yathāsukhaṃ āharāpetvā paribhuñjitabbaṃ, na kukkuccāyitabbaṃ. Hatthānanti bhikkhāggahaṇatthaṃ pattaṃ upanāmayato maṇibandhato pabhuti dvinnampi hatthānaṃ. Pādānanti nivāsanantato paṭṭhāya dvinnampi pādānaṃ. Sarassāti ‘‘sacetaṃ bhaginī’’ti vācaṃ nicchārayato sarassa ca. Nimittaṃ aggahesīti gihikāle sallakkhitapubbaṃ ākāraṃ aggahesi sañjāni sallakkhesi. Sudinno hi bhagavato dvādasame vasse pabbajito vīsatime vasse ñātikulaṃ piṇḍāya paviṭṭho sayaṃ pabbajjāya aṭṭhavassiko hutvā; tena naṃ sā ñātidāsī disvāva na sañjāni, nimittaṃ pana aggahesīti.
しかし、このように言うことはできますか。つまり、意思表示や努力した言葉はなくなるのですか、と。なくなります。なぜですか。手放されたものだからです。手放されるべきもので、手放されて、所有者が関心を持たなくなったものは、すべて「持ってきなさい、ここに持ってきなさい」と言うのが適切です。ラッタパーラ長老も「手放されるべきもの、つまり、この私の鉢に持ってきなさい」と言われました(マジャナニカーヤ 2.299)。したがって、そのような手放されるべきもの、または所有されていない森の根や果物、薬などは、すべて好きなように持ってこさせて、享受すべきであり、後悔すべきではありません。鉢とは、<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0174"></span>托鉢の鉢を差し出すことから、手首から両手のことです。足とは、下着から両足のことです。声とは、「あなたは、姉妹よ」という言葉を発する声のことです。兆候を悟ったとは、在家時代に観察した様子を悟った、知った、観察したということです。スディンナは、世尊の十二年目に在家に入り、二十年目に親族の家へ托鉢に入りました。彼自身は八歳で出家しました。そのため、彼の親族の奴隷の女性は、彼を見てすぐに認識できず、兆候を悟ったのです。
Sudinnassa mātaraṃ etadavocāti atigarunā pabbajjūpagatena sāmiputtena saddhiṃ ‘‘tvaṃ nu kho me, bhante, ayyo sudinno’’tiādivacanaṃ vattuṃ avisahantī vegena gharaṃ pavisitvā sudinnassa mātaraṃ etaṃ avoca. Yaggheti ārocanatthe nipāto. Sace je saccanti ettha jeti ālapane nipāto. Evañhi tasmiṃ dese dāsijanaṃ ālapanti, tasmā ‘‘tvaṃ, bhoti dāsi, sace saccaṃ bhaṇasī’’ti evamettha attho daṭṭhabbo.
スディンナの母にこのように言ったのです。過度に尊敬し、出家した息子に<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0209"></span>、「あなたは私の、長老スディンナなのですか」という言葉を言うことができず、急いで家に駆け込み、スディンナの母にこのように言いました。「もし、本当なら」は、知らせるための副助詞です。「もし、本当なら」の「ジェティ」は、呼びかけの副助詞です。なぜなら、その国では奴隷をそのように呼ぶからです。したがって、「あなたは、奴隷の女性よ、もし本当のことを言うなら」という意味だと理解すべきです。
32. Aññataraṃ kuṭṭamūlanti tasmiṃ kira dese dānapatīnaṃ gharesu sālā honti, āsanāni cettha paññattāni honti, upaṭṭhāpitaṃ udakakañjiyaṃ; tattha pabbajitā piṇḍāya caritvā nisīditvā bhuñjanti. Sace icchanti, dānapatīnampi santakaṃ gaṇhanti. Tasmā tampi aññatarassa kulassa īdisāya sālāya aññataraṃ kuṭṭamūlanti veditabbaṃ. Na hi pabbajitā kapaṇamanussā viya asāruppe ṭhāne nisīditvā bhuñjantīti.
32. ある家の門とは、その国では、施主の家には小屋があり、そこに椅子があり、水差しが用意されています。そこで出家した者たちは、托鉢をして<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0161"></span>座って食事をします。もし望むなら、施主の所有物も取ります。したがって、ある家の門とは、ある家のそのような小屋のことだと理解すべきです。なぜなら、出家した者たちは、貧しい人々のように、汚い場所に座って食事をしないからです。
Atthi nāma tātāti ettha atthīti vijjamānatthe; nāmāti pucchanatthe maññanatthe ca nipāto. Idañhi vuttaṃ hoti – ‘‘atthi nu kho, tāta sudinna, amhākaṃ dhanaṃ, na mayaṃ niddhanāti vattabbā, yesaṃ no tvaṃ īdise ṭhāne nisīditvā ābhidosikaṃ kummāsaṃ paribhuñjissasi’’; tathā ‘‘atthi nu kho, tāta sudinna, amhākaṃ jīvitaṃ, na mayaṃ matāti vattabbā, yesaṃ no tvaṃ īdise ṭhāne nisīditvā ābhidosikaṃ kummāsaṃ paribhuñjissasi’’; tathā ‘‘atthi maññe, tāta sudinna, tava abbhantare sāsanaṃ nissāya paṭiladdho samaṇaguṇo, yaṃ tvaṃ subhojanarasasaṃvaḍḍhitopi imaṃ jigucchaneyyaṃ ābhidosikaṃ kummāsaṃ amatamiva nibbikāro paribhuñjissasī’’ti.
「あなたには、あるのですか」とは、ここでは「ある」は存在することを意味します。「名前」は、尋ねること、または推測することの副助詞です。これは次のように言われたことを意味します。「スディンナよ、あなたには、私たちの財産があります。私たちは貧しいとは言えません。なぜなら、あなたはこのような場所に座って、このアビドシカ・クンマサムを享受するからです。」「スディンナよ、あなたには、私たちの命があります。私たちは死んだとは言えません。なぜなら、あなたはこのような場所に座って、このアビドシカ・クンマサムを享受するからです。」「スディンナよ、あなたには、仏法を頼りにして得た<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0175"></span>沙門の徳があると思います。あなたは、よく調理された食べ物でさえ、この忌まわしいアビドシカ・クンマサムを、不死のようにも平静に享受するでしょう。」
So pana gahapati dukkhābhitunnatāya etamatthaṃ paripuṇṇaṃ katvā vattumasakkonto ‘‘atthi nāma, tāta sudinna, ābhidosikaṃ kummāsaṃ paribhuñjissasī’’ti ettakameva avoca. Akkharacintakā panettha imaṃ lakkhaṇaṃ vadanti – anokappanāmarisanatthavasena etaṃ atthināmasadde upapade ‘‘paribhuñjissasī’’ti anāgatavacanaṃ kataṃ. Tassāyamattho – atthi nāma…pe… paribhuñjissasi, idaṃ paccakkhampi ahaṃ na saddahāmi na marisayāmīti. Tatāyaṃ ābhidosikoti tato tava gehato ayaṃ ābhidosiko kummāso laddhoti attho. Tatoyantipi pāṭho. Tadāyantipi paṭhanti, taṃ na sundaraṃ. Yena sakapitu nivesananti yena sakassa pitu attano pitu nivesananti attho; thero pitari pemeneva subbaco hutvā agamāsi. Adhivāsesīti thero ukkaṭṭhapiṇḍapātikopi samāno ‘‘sace ekabhattampi na gahessāmi, ativiya nesaṃ domanassaṃ bhavissatī’’ti ñātīnaṃ anukampāya adhivāsesi.
その家主は、苦しみによって満たされていたため、このことを完全に言うことができず、「スディンナよ、アビドシカ・クンマサムがある」としか言えませんでした。文字を解釈する者は、このように言います。この「アスティ・ナマ」という言葉は、「〜がある」という意味で使われ、「〜だろう」という未来形になっています。その意味は、「〜がある」…(省略)…「〜だろう」。私は、これを信じませんし、耐えられません。この「アビドシカ」とは、あなたの家からこのアビドシカ・クンマサムを得たということです。あるいは、「タダヤンティピ」という読み方もあります。それは美しくありません。あなたの父親の家とは、あなたの父親の家という意味です。長老は父親への愛情から、従順になってやってきました。長老は、たとえ厳しい托鉢僧であっても、「もし一食でも受け取らなければ、彼らは非常に悲しむだろう」と思って、親族への慈悲から受け入れたのです。
33. Opuñjāpetvāti upalimpāpetvā. Ekaṃ hiraññassāti ettha hiraññanti kahāpaṇo veditabbo. Purisoti nātidīgho nātirasso majjhimappamāṇo veditabbo. Tirokaraṇīyanti karaṇatthe bhummaṃ; sāṇipākārena parikkhipitvāti attho. Atha vā tiro karonti etenāti tirokaraṇīyaṃ, taṃ parikkhipitvā; samantato katvāti attho. Tena hīti yasmā ajja sudinno āgamissati tena kāraṇena. Hi iti padapūraṇamatte nipāto. Tenāti ayampi vā uyyojanatthe nipātoyeva.
33. 「汚さないで」とは、こびりつかせないで、という意味です。「一つの金」とは、ここでは金貨のことです。「男性」とは、長すぎず短すぎず、中くらいの体格の人を指します。「覆うもの」とは、覆うためのものです。麻布で囲む、という意味です。あるいは、これで覆うので「覆うもの」と言い、それを囲む、つまり、全体を囲む、という意味です。「なぜなら」とは、今日スディンナが来るからです。ヒは、言葉を補うための副助詞です。「テナ」とは、これも促進するための副助詞です。
34. Pubbaṇhasamayanti ettha kiñcāpi pāḷiyaṃ kālārocanaṃ na vuttaṃ, atha kho ārociteyeva kāle agamāsīti veditabbo. Idaṃ te tātāti dve puñje dassento āha. Mātūti janettiyā. Mattikanti mātito āgataṃ; idaṃ te mātāmahiyā mātu imaṃ gehaṃ āgacchantiyā dinnadhananti attho. Itthikāya itthidhananti hīḷento āha. Itthikāya nāma itthiparibhogānaṃyeva nhānacuṇṇādīnaṃ atthāya laddhaṃ dhanaṃ kittakaṃ bhaveyya. Tassāpi tāva parimāṇaṃ passa. Atha vā idaṃ te tāta sudinna mātu dhanaṃ, tañca kho mattikaṃ, na mayā dinnaṃ, tava mātuyeva santakanti vuttaṃ hoti. Taṃ panetaṃ na kasiyā na vaṇijjāya sambhūtaṃ, apica kho itthikāya itthidhanaṃ. Yaṃ itthikāya ñātikulato sāmikakulaṃ gacchantiyā laddhabbaṃ nhānacuṇṇādīnaṃ atthāya itthidhanaṃ, taṃ tāva ettakanti evamettha attho daṭṭhabbo.
34. 「朝に」とは、ここでは経典に時間の記述はありませんが、時間になると来た、と理解すべきです。「これは、あなたの」とは、二つの山を見せながら言いました。「母親の」とは、産んだ母のことです。「母の」とは、母から来た、つまり、母方の祖母から、この家に来る母親に与えられた財産、という意味です。「女性の、女性の財産」とは、軽蔑して言いました。<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0176"></span>女性の財産とは、女性が使用するための化粧品や粉などのために得た財産がどれくらいあるか、ということです。その量でさえ、見てください。あるいは、「これは、あなたの、スディンナよ、母親の財産です。それは母から来たもので、私が与えたものではなく、あなたの母親のものです。」と言っています。それは、農業や商業で得たものではなく、女性の財産です。女性が親族の家から夫の家へ行くときに、化粧品などのために得られる女性の財産は、それくらいです、という意味です。<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0211"></span>
Aññaṃ pettikaṃ aññaṃ pitāmahanti yaṃ pana te pitu ca pitāmahānañca santakaṃ, taṃ aññaṃyeva. Nihitañca payuttañca ativiya bahu; ettha ca pitāmahanti taddhitalopaṃ katvā veditabbaṃ. Petāmahanti vā pāṭho. Labbhā tāta sudinna hīnāyāvattitvāti tāta, sudinna, uttamaṃ ariyaddhajaṃ pabbajitaliṅgaṃ pahāya hīnāya gihibhāvāya āvattitvā labbhā bhogā bhuñjituṃ, nālabbhā bhuñjituṃ, na tvaṃ rājabhīto pabbajito, na iṇāyikehi palibuddho hutvāti. Tāta na ussahāmīti ettha pana tātāti vacanaṃ gehasitapemena āha, na samaṇatejena. Na ussahāmīti na sakkomi. Na visahāmīti nappahomi, na samatthomhi.
「別の親の、別の祖父の」とは、父親や祖父の所有物、それは別のものです。「置かれたもの、用意されたもの」とは、非常に多くのものです。ここでは、「祖父」は、語尾の省略です。「祖父」という読み方もあります。「スディンナよ、あなたは、低いものに逆戻りして、得られるのですか」とは、「スディンナよ、あなたは、最高の聖なる象徴である出家の姿を捨てて、低い在家に戻って、財産を得て、享受できますか。あなたは王を恐れて出家したのではなく、債権者に悩まされて出家したのではないのに。」「長老、私は耐えられません」とは、ここでは「長老」という言葉は、家庭的な愛情から言ったのであり、沙門としての威厳からではありません。「耐えられません」とは、できません。「許しません」とは、できません。能力がありません。
**‘‘Vadeyyāma kho taṃ gahapatī’’**ti idaṃ pana vacanaṃ samaṇatejenāha. Nātikaḍḍheyyāsīti yaṃ te mayi pemaṃ patiṭṭhitaṃ, taṃ kodhavasena na atikaḍḍheyyāsi; sace na kujjheyyāsīti vuttaṃ hoti. Tato seṭṭhi ‘‘putto me saṅgahaṃ maññe kattukāmo’’ti udaggacitto āha – ‘‘vadehi tāta sudinnā’’ti. Tenahīti uyyojanatthe vibhattipatirūpako nipāto. Tatonidānanti taṃnidānaṃ taṃhetukanti paccattavacanassa to-ādeso veditabbo; samāse cassa lopābhāvo. Bhayaṃ vāti ‘‘kinti me bhoge neva rājāno hareyyu’’ntiādinā nayena vuttaṃ rājādibhayaṃ; cittutrāsoti attho. Chambhitattanti rājūhi vā corehi vā ‘‘dhanaṃ dehī’’ti kammakāraṇaṃ kāriyamānassa kāyiñjanaṃ kāyakampo hadayamaṃsacalanaṃ. Lomahaṃsoti uppanne bhaye lomānaṃ haṃsanaṃ uddhaggabhāvo. Ārakkhoti anto ca bahi ca rattiñca divā ca ārakkhaṇaṃ.
「家主よ、私たちはあなたに言うでしょう」とは、沙門としての威厳から言いました。「あなたは、私への愛情を、怒りによって取り除かないでしょう。もし怒らないなら、と言っています。それで、商人(長者)は、「私の息子は、私を助けようとしているのだろう」と思って、喜んで言いました。「スディンナよ、言ってください。」「それで」とは、促進するための副助詞です。「その原因から」とは、その原因、その理由から、という意味です。複合語では、省略がないことが理解されるべきです。「恐れ」とは、「王が私の財産を奪うのではないか」というような、王などの恐れ、つまり、心の恐怖です。「震え」とは、王や盗賊から「財産をよこせ」と言われて、原因を作られたときの体の震え、心臓や筋肉の揺れです。「鳥肌」とは、恐れが生じたときに、毛が立ち上がることです。「警備」とは、内と外、夜と昼の警備のことです。
35. Tena hi vadhūti seṭṭhi gahapati dhanaṃ dassetvā puttaṃ attanā gihibhāvatthāya palobhetuṃ asakkonto ‘‘mātugāmasadisaṃ dāni purisānaṃ bandhanaṃ natthī’’ti maññitvā tassa purāṇadutiyikaṃ āmantesi – ‘‘tena hi vadhū’’ti. Purāṇadutiyikanti purāṇaṃ dutiyikaṃ pubbe gihikāle dutiyikaṃ, gehasitasukhupabhogasahāyikaṃ bhūtapubbabhariyanti attho. Tena hīti yena kāraṇena mātugāmasadisaṃ bandhanaṃ natthi. Pādesu gahetvāti pāde gahetvā; upayogatthe bhummavacanaṃ, pādesu vā taṃ gahetvā. **‘‘Kīdisā nāma tā ayyaputta accharāyo’’**ti kasmā evamāha? Tadā kira sambahule khattiyakumārepi brāhmaṇakumārepi seṭṭhiputtepi mahāsampattiyo pahāya pabbajante disvā pabbajjāguṇaṃ ajānantā kathaṃ samuṭṭhāpenti – ‘‘kasmā ete pabbajantī’’ti. Athaññe vadanti – ‘‘devaccharānaṃ devanāṭakānaṃ kāraṇā’’ti. Sā kathā vitthārikā ahosi. Taṃ gahetvā ayaṃ evamāhāti. Thero taṃ paṭikkhipanto na kho ahaṃ bhaginīti āha. Samudācaratīti voharati vadeti. Tattheva mucchitā papatāti naṃ bhaginivādena samudācarantaṃ disvā ‘‘anatthiko dāni mayā ayaṃ yo maṃ pajāpatiṃ samānaṃ attanā saddhiṃ ekamātukucchiyā sayitadārikaṃ viya maññatī’’ti samuppannabalavasokā hutvā tasmiṃyeva padese mucchitā papatā; patitāti attho.
35. 「それで、妻よ」とは、商人(家主)は財産を見せて、息子を家庭生活のために誘惑することができず、「今、男性にとって、女性のような束縛はない」と思って、彼の以前の妻(愛人)を<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0163"></span>呼んで言いました。「それで、妻よ」。「以前の妻(愛人)」とは、以前の家庭生活での妻(愛人)、家庭生活の喜びを分かち合った仲間、以前の妻、という意味です。「なぜなら」とは、女性のような束縛がない理由です。「足をつかんで」とは、<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0212"></span>足をつかんで、つまり、利用するために足をつかんだ、という意味です。「あなたの息子さん、仙女たちはどのような方々ですか」と、なぜこのように言ったのですか。当時、多くの王族やバラモン族の息子、商人の息子たちが、大きな富を捨てて出家するのを見て、出家の徳を知らずに、「なぜ彼らは出家するのか」と疑問に思っていました。他の人々は、「仙女や天女の कारण(原因)だ」と言っていました。その話は広まっていました。それを利用して、彼はこのように言ったのです。長老はそれを否定して、「私は姉妹ではありません」と言いました。「〜と呼ぶ」とは、扱われる、言われる、という意味です。「その場で気絶して倒れた」とは、彼女を姉妹と呼んで扱っているのを見て、「私を、世尊と同じく、同じ母の胎から生まれた姉妹のように思うなんて、彼はもう私に興味がないのだ」と思って、激しい悲しみが生じ、その場で気絶して倒れた、ということです。
Mā no viheṭhayitthāti mā amhe dhanaṃ dassetvā mātugāmañca uyyojetvā viheṭhayittha; vihesā hesā pabbajitānanti. Tena hi tāta sudinna bījakampi dehīti ettha tena hīti abhiratiyaṃ uyyojeti. Sace tvaṃ abhirato brahmacariyaṃ carasi, caritvā ākāse nisīditvā parinibbāyitā hohi, amhākaṃ pana kulavaṃsabījakaṃ ekaṃ puttaṃ dehi. Mā no aputtakaṃ sāpateyyaṃ licchavayo atiharāpesunti mayañhi licchavīnaṃ gaṇarājūnaṃ rajje vasāma, te te pituno accayena imaṃ sāpateyyaṃ evaṃ mahantaṃ amhākaṃ vibhavaṃ aputtakaṃ kuladhanarakkhakena puttena virahitaṃ attano rājantepuraṃ atiharāpeyyunti, taṃ te mā atiharāpesuṃ, mā atiharāpentūti.
「私たちを悩ませないでください」とは、財産を見せて、女性を送り出して、私たちを悩ませないでください。なぜなら、これは出家した者たちを悩ませることだからです。「それで、スディンナよ、種も与えてください」とは、ここでは「それで」は、熱意をもって促すことです。もしあなたが熱意をもって梵行を修行し、空中に座って涅槃に至るなら、私たちの家系の種となる息子を与えてください。「私たちの、息子がいない財産を、リッチャヴィたちが持ち去らないように」とは、私たちはリッチャヴィという氏族の王の統治下に住んでいます。彼らは、父の死後、この莫大な財産を、息子という、家宝を守る者がいない、王宮を、持ち去るだろう。彼らが持ち去らないように、彼らに持ち去らせないように、ということです。
Etaṃ kho me, amma, sakkā kātunti kasmā evamāha? So kira cintesi – ‘‘etesaṃ sāpateyyassa ahameva sāmī, añño natthi. Te maṃ sāpateyyarakkhaṇatthāya niccaṃ anubandhissanti; tenāhaṃ na lacchāmi appossukko samaṇadhammaṃ kātuṃ, puttakaṃ pana labhitvā oramissanti, tato ahaṃ yathāsukhaṃ samaṇadhammaṃ karissāmī’’ti imaṃ nayaṃ passanto evamāhāti.
「母さん、これはできます」と、なぜこのように言ったのですか。彼はこのように考えました。「この財産の所有者は私であり、他にはいない。彼らは財産を守るために私を常に追いかけるだろう。だから、私は安らかに沙門の修行をすることができない。しかし、息子を得れば、彼らは満足するだろう。それから<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0178"></span>私は好きなように沙門の修行をするだろう」と考えて、このように言ったのです。<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0213"></span>
36. Pupphanti utukāle uppannalohitassa nāmaṃ. Mātugāmassa hi utukāle gabbhapatiṭṭhānaṭṭhāne lohitavaṇṇā piḷakā saṇṭhahitvā satta divasāni vaḍḍhitvā bhijjanti, tato lohitaṃ paggharati, tassetaṃ nāmaṃ ‘‘puppha’’nti. Taṃ pana yāva balavaṃ hoti bahu paggharati, tāva dinnāpi paṭisandhi na tiṭṭhati, doseneva saddhiṃ paggharati; dose pana paggharite suddhe vatthumhi dinnā paṭisandhi khippaṃ patiṭṭhāti. Pupphaṃsā uppajjīti pupphaṃ assā uppajji; akāralopena sandhi purāṇadutiyikāya bāhāyaṃ gahetvāti purāṇadutiyikāya yā bāhā, tatra naṃ gahetvāti attho.
36. 「血」とは、季節に生じる血の名前です。女性は、季節になると、受精卵が着床する場所で、血の塊ができ、七日間成長して破裂し、そこから血が<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0164"></span>流れます。それに「血」という名前がつけられています。それが強力で多く流れる間は、与えられた受精卵は定着しません。毒と一緒に流れます。毒が流れて、清潔な場合、与えられた受精卵はすぐに定着します。「血が生じた」とは、血が生じた、ということです。母音の省略によって接続された「以前の妻の腕をつかんで」とは、以前の妻の腕、そこに彼をつかんで、という意味です。
Apaññatte sikkhāpadeti paṭhamapārājikasikkhāpade aṭṭhapite. Bhagavato kira paṭhamabodhiyaṃ vīsati vassāni bhikkhū cittaṃ ārādhayiṃsu, na evarūpaṃ ajjhācāramakaṃsu. Taṃ sandhāyeva idaṃ suttamāha – ‘‘ārādhayiṃsu vata me, bhikkhave, bhikkhū ekaṃ samayaṃ citta’’nti (ma. ni. 1.225). Atha bhagavā ajjhācāraṃ apassanto pārājikaṃ vā saṅghādisesaṃ vā na paññapesi. Tasmiṃ tasmiṃ pana vatthusmiṃ avasese pañca khuddakāpattikkhandhe eva paññapesi. Tena vuttaṃ – ‘‘apaññatte sikkhāpade’’ti.
「戒律が制定されていない」とは、最初の波羅夷戒律が制定されていない、という意味です。世尊の最初の覚醒のとき、比丘たちは二十年間、心を整え、このような不正行為をしなかったと言われています。それを念頭に置いて、この経典は次のように言っています。「比丘たちよ、私はかつて、心を整えた。」(マジャナニカーヤ 1.225)。世尊は不正行為を見なかったので、波羅夷戒律や僧伽胝叉戒律を制定しませんでした。しかし、それぞれの事柄において、五つの小さな罪の集まりだけを制定しました。それで、「戒律が制定されていない」と言われているのです。
Anādīnavadassoti yaṃ bhagavā idāni sikkhāpadaṃ paññapento ādīnavaṃ dassessati, taṃ apassanto anavajjasaññī hutvā. Sace hi ‘‘ayaṃ idaṃ na karaṇīyanti vā mūlacchejjāya vā saṃvattatī’’ti jāneyya, saddhāpabbajito kulaputto tatonidānaṃ jīvitakkhayaṃ pāpuṇantopi na kareyya. Ettha pana ādīnavaṃ apassanto niddosasaññī ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘anādīnavadasso’’ti. Purāṇadutiyikāyāti bhummavacanaṃ. Abhiviññāpesīti pavattesi; pavattanāpi hi kāyaviññatticopanato ‘‘viññāpanā’’ti vuccati. Tikkhattuṃ abhiviññāpanañcesa gabbhasaṇṭhānasanniṭṭhānatthamakāsīti veditabbo.
「無過失を知ること」とは、仏が今、戒を定められるにあたり、過失を知りながら、それを見ずに、過失がないと知って(いたこと)。もし、「これはしてはならないことだ」とか「根本を断つことにつながる」と知っていたなら、信によって出家した善き家の息子でも、それによって命を終えることになったとしても、しなかっただろう。しかしここでは、過失を見ずに、非難されるべきところがないと知っていた(のだ)。「昔の二番目の妻」とは、地の有情の意である。「告げ知らせた」とは、させた、という意味である。通じさせることも、身業・口業によるものなので、「通じさせること」と呼ばれる。三度告げ知らせたので、胎の宿る場所を定めた、と理解すべきである。
Sā tena gabbhaṃ gaṇhīti sā ca teneva ajjhācārena gabbhaṃ gaṇhi, na aññathā. Kiṃ pana aññathāpi gabbhaggahaṇaṃ hotīti? Hoti. Kathaṃ? Kāyasaṃsaggena, coḷaggahaṇena, asucipānena, nābhiparāmasanena, rūpadassanena, saddena, gandhena. Itthiyo hi ekaccā utusamaye chandarāgarattā purisānaṃ hatthaggāha-veṇiggāha-aṅgapaccaṅgaparāmasanaṃ sādiyantiyopi gabbhaṃ gaṇhanti. Evaṃ kāyasaṃsaggena gabbhaggahaṇaṃ hoti.
彼女は彼によって子を宿した。彼女は、その(行為)によって子を宿したのであって、他の(行為)によってではない。しかし、他の(行為)によっても子を宿すことがあるのか? ある。どのように? 身の交わりによって、衣の掴み取りによって、不浄なものの飲み込みによって、お腹のあたりを撫でることによって、姿を見ることによって、音によって、匂いによって。女たちは、ある時期に、情欲に駆られて男たちの手や衣を掴むことや、体の各部分を撫でられることを受け入れるとしても、子を宿すことがある。このように、身の交わりによって子を宿すことがある。
Udāyittherassa pana purāṇadutiyikā bhikkhunī taṃ asuciṃ ekadesaṃ mukhena aggahesi, ekadesaṃ coḷakeneva saddhiṃ aṅgajāte pakkhipi. Sā tena gabbhaṃ gaṇhi. Evaṃ coḷaggahaṇena gabbhaggahaṇaṃ hoti.
ウーダーイ長老の昔の二番目の妻は、その不浄なものを一部は口で摂り、一部は衣と一緒に陰部に差し入れた。彼女はそれによって子を宿した。このように、衣の掴み取りによって子を宿すことがある。
Migasiṅgatāpasassa mātā migī utusamaye tāpasassa passāvaṭṭhānaṃ āgantvā sasambhavaṃ passāvaṃ pivi. Sā tena gabbhaṃ gaṇhitvā migasiṅgaṃ vijāyi. Evaṃ asucipānena gabbhaggahaṇaṃ hoti.
ミガシンガ तपasssaの母である牝鹿は、ある時期に、 तपasssaの排泄場所に来て、怖がりながら排泄物を飲んだ。彼女はそれによって子を宿し、ミガシンガを産んだ。このように、不浄なものを飲み込むことによって子を宿すことがある。
Sāmassa pana bodhisattassa mātāpitūnaṃ cakkhuparihāniṃ ñatvā sakko puttaṃ dātukāmo dukūlapaṇḍitaṃ āha – ‘‘vaṭṭati tumhākaṃ methunadhammo’’ti? ‘‘Anatthikā mayaṃ etena, isipabbajjaṃ pabbajitāmhā’’ti. ‘‘Tena hi imissā utusamaye aṅguṭṭhena nābhiṃ parāmaseyyāthā’’ti. So tathā akāsi. Sā tena gabbhaṃ gaṇhitvā sāmaṃ tāpasadārakaṃ vijāyi. Evaṃ nābhiparāmasanena gabbhaggahaṇaṃ hoti. Eteneva nayena maṇḍabyassa ca caṇḍapajjotassa ca vatthu veditabbaṃ.
サーマ菩薩の母は、両親の目が見えなくなったことを知って、釈迦が息子を与えようとして、ドゥークーラ तपasssaに言った。「あなたたちには交わりが必要ですか?」。「私たちはこれ(交わり)に価値を見出していません。賢者の道に入ったのです。」。「それならば、この時期に指でお腹のあたりを撫でなさい。」。彼はそのようにした。彼女はそれによって子を宿し、サーマという तपasssaの子供を産んだ。このように、お腹のあたりを撫でることによって子を宿すことがある。これと同じ方法で、マンドビヤやチャンダパジョータの話も理解すべきである。
Kathaṃ rūpadassanena hoti? Idhekaccā itthī utusamaye purisasaṃsaggaṃ alabhamānā chandarāgavasena antogehagatāva purisaṃ upanijjhāyati rājorodhā viya, sā tena gabbhaṃ gaṇhāti. Evaṃ rūpadassanena gabbhaggahaṇaṃ hoti.
どのように姿を見ることによって宿すのか? ある女は、ある時期に、男との交わりを得られず、情欲のままに、家の中にいながらにして男を観察する。まるで王宮の女のように。彼女はそれによって子を宿す。このように、姿を見ることによって子を宿すことがある。
Balākāsu pana puriso nāma natthi, tā utusamaye meghasaddaṃ sutvā gabbhaṃ gaṇhanti. Kukkuṭiyopi kadāci ekassa kukkuṭassa saddaṃ sutvā bahukāpi gabbhaṃ gaṇhanti. Tathā gāvī usabhassa. Evaṃ saddena gabbhaggahaṇaṃ hoti.
しかし、バラカ(白鳥)には男はいない。彼女たちはある時期に、雷の音を聞いて子を宿す。鶏も時々、一羽の鶏の鳴き声を聞いて、たとえ多くいても子を宿す。牛も雄牛の(鳴き声を聞いて)。このように、音によって子を宿すことがある。
Gāvī eva ca kadāci usabhagandhena gabbhaṃ gaṇhanti. Evaṃ gandhena gabbhaggahaṇaṃ hoti.
牛はまた、時々、雄牛の匂いによって子を宿す。このように、匂いによって子を宿すことがある。
Idha panāyaṃ ajjhācārena gabbhaṃ gaṇhi. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘mātāpitaro ca sannipatitā honti, mātā ca utunī hoti, gandhabbo ca paccupaṭṭhito hoti, evaṃ tiṇṇaṃ sannipātā gabbhassāvakkanti hotī’’ti (ma. ni. 1.408).
ここでは、彼女は(その行為)によって子を宿した。そのことについて、「両親が集まり、母が月経期にあり、ガンダッバが立ち会っている。このように、三つのものが集まって、胎児が宿る」と言われている(マジュリマ・ニカーヤ 1.408)。
Bhummā devā saddamanussāvesunti yasmā natthi loke raho nāma pāpakammaṃ pakubbato. Sabbapaṭhamaṃ hissa taṃ pāpaṃ attanā jānāti, tato ārakkhadevatā, athaññāpi paracittaviduniyo devatā. Tasmāssa paracittavidū sakalavanasaṇḍanissitā bhummā devā taṃ ajjhācāraṃ disvā saddaṃ anussāvesuṃ. Yathā aññepi devā suṇanti, tathā nicchāresuṃ. Kinti? Nirabbudo vata, bho…pe… ādīnavo uppāditoti. Tassattho verañjakaṇḍe vuttanayeneva veditabbo.
地の有情が声をあげるのは、世の中に隠れて悪行を行う場所がないからである。まず第一に、その悪行を本人が知り、次に守護の神々、さらに他者の心を読み取る神々である。それゆえ、他者の心を読み取る、森全体に住む地の有情たちが、その(悪行)を見たとき、声をあげた。他の神々も聞くように、彼らは叫んだ。何を? 「まったく、なんと酷いことか…(以下略)過失が生じた。」。その意味は、ベランジャ・カンダで説かれている通りに理解すべきである。
Bhummānaṃ devānaṃ saddaṃ sutvā cātumahārājikāti ettha pana bhummānaṃ devānaṃ saddaṃ ākāsaṭṭhadevatā assosuṃ; ākāsaṭṭhānaṃ cātumahārājikāti ayamanukkamo veditabbo. Brahmakāyikāti asaññasatte ca arūpāvacare ca ṭhapetvā sabbepi brahmāno assosuṃ; sutvā ca saddamanussāvesunti veditabbo. Itiha tena khaṇenāti evaṃ tena sudinnassa ajjhācārakkhaṇena. Tena muhuttenāti ajjhācāramuhutteneva. Yāva brahmalokāti yāva akaniṭṭhabrahmalokā. Abbhuggacchīti abhiuggacchi abbhuṭṭhāsi ekakolāhalamahosīti.
地の有情たちの声を聞いて、四天王(が聞いた)。ここでは、地の有情たちの声は空中の神々が聞いた。空中の神々の声は四天王が聞いた、という順序を理解すべきである。梵天(が聞いた)。(梵天界の)有情たち、(無想有情界と色界の)有情たちを除いたすべての梵天が聞いた。聞いたので、声をあげた、と理解すべきである。その瞬間とは、そのスディンナの悪行の瞬間である。その刹那とは、悪行の刹那である。梵天界までとは、アカニッタ梵天界までである。「現れた」とは、現れ出た、現れ昇った、大騒ぎになった、という意味である。
Puttaṃ vijāyīti suvaṇṇabimbasadisaṃ pacchimabhavikasattaṃ janesi. Bījakoti nāmamakaṃsūti na aññaṃ nāmaṃ kātumadaṃsu, ‘‘bījakampi dehī’’ti mātāmahiyā vuttabhāvassa pākaṭattā ‘‘bījako tvevassa nāmaṃ hotū’’ti ‘‘bījako’’ti nāmamakaṃsu. Puttassa pana nāmavaseneva ca mātāpitūnampissa nāmamakaṃsu. Te aparena samayenāti bījakañca bījakamātarañca sandhāya vuttaṃ. Bījakassa kira sattaṭṭhavassakāle tassa mātā bhikkhunīsu so ca bhikkhūsu pabbajitvā kalyāṇamitte upanissāya arahatte patiṭṭhahiṃsu. Tena vuttaṃ – **‘‘ubho agārasmā anagāriyaṃ pabbajitvā arahattaṃ sacchākaṃsū’’**ti.
「息子を産んだ」とは、黄金の仏像のような、最後の生を得る有情を産んだ。「ビーヤカ(種子)」という名にした、とは、他の名前をつけなかった。「ビーヤカも与えよ」と母方の祖母に言われたことを明らかにするために、「ビーヤカという名にしよう」と「ビーヤコ」と名付けた。息子には、その名前の通りに、母と父も名前をつけた。彼らは後のある時期に、ビーヤカとビーヤカの母について語られている。ビーヤカが七、八歳になった時、彼の母は比丘尼たちの中に、彼も比丘たちの中に、善き友に依り頼んで阿羅漢位に到達した。それゆえ、「二人は家を出て、家なき者となり、阿羅漢位を悟った」と言われている。
37. Evaṃ mātāputtānaṃ pabbajjā saphalā ahosi. Pitā pana vippaṭisārābhibhūto vihāsi. Tena vuttaṃ – **‘‘atha kho āyasmato sudinnassaahudeva kukkucca’’**ntiādi. Tattha ahudevāti ahu eva, dakāro padasandhikaro. Ahosiyevāti attho. Kukkuccanti ajjhācārahetuko pacchānutāpo. Vippaṭisārotipi tasseva nāmaṃ. So hi viññūhi akattabbatāya kucchitakiriyabhāvato kukkuccaṃ. Kataṃ ajjhācāraṃ nivattetuṃ asamatthatāya taṃ paṭicca virūpaṃ saraṇabhāvato vippaṭisāroti vuccati. Alābhā vata meti mayhaṃ vata alābhā; ye jhānādīnaṃ guṇānaṃ alābhā nāma, te mayhaṃ, na aññassāti adhippāyo. Na vata me lābhāti yepi me paṭiladdhā pabbajjasaraṇagamanasikkhāsamādānaguṇā, tepi neva mayhaṃ lābhā ajjhācāramalīnattā. Dulladdhaṃ vata meti idaṃ sāsanaṃ laddhampi me dulladdhaṃ. Na vata me suladdhanti yathā aññesaṃ kulaputtānaṃ, evaṃ na vata me suladdhaṃ. Kasmā? Yamahaṃ evaṃ svākkhātedhammavinaye…pe… brahmacariyaṃ caritunti. Brahmacariyanti sikkhattayasaṅgahitaṃ maggabrahmacariyaṃ. Kiso ahosīti khādituṃ vā bhuñjituṃ vā asakkonto tanuko ahosi appamaṃsalohito. Uppaṇḍuppaṇḍukajātoti sañjātuppaṇḍuppaṇḍukabhāvo paṇḍupalāsappaṭibhāgo. Dhamanisanthatagattoti pariyādinnamaṃsalohitattā sirājāleneva santharitagatto. Antomanoti anusocanavasena abbhantareyeva ṭhitacitto. Hadayavatthuṃ nissāya pavattanavasena pana sabbepi antomanāyeva. Līnamanoti uddese paripucchāya kammaṭṭhāne adhisīle adhicitte adhipaññāya vattapaṭipattipūraṇe ca nikkhittadhuro avipphāriko aññadatthu kosajjavaseneva līno saṅkucito mano assāti līnamano. Dukkhīti cetodukkhena dukkhī. Dummanoti dosena duṭṭhamano, virūpamano vā domanassābhibhūtatāya. Pajjhāyīti vippaṭisāravasena vahacchinno viya gadrabho taṃ taṃ cintayi.
37. このように、母子の出家は実を結んだ。しかし、父は後悔に打ちひしがれて生きた。それゆえ、「そこで、尊いスディンナには、やはり後悔があった」と(言われている)。そこで、「あった」とは「あった」、ダ(文字)は語のつながりを示す。「あったのだ」という意味である。「後悔」とは、悪行を原因とする後の後悔である。「後悔」もまた、それと同じ名前である。彼は賢者たちに、すべきでないこととして非難されるべき行いを「後悔」と呼ぶ。犯した悪行をやめることができないために、それによって生じる、醜い頼り方を「後悔」と呼ぶ。私は得られなかったのだ、私のものだ、得られなかったもの。禅定などの功徳を得られなかったこと、それは私のものだ、他のものではない、というのが意図である。私は得られなかったのだ、私が得た出家、頼り、戒律、修行の功徳も、悪行で汚れたために、私のものとして得られなかったのだ。私はこれを(教えを)得たが、うまく得られなかった。私が他の善き家の息子たちのように、うまく得られなかったのだ。なぜか? 私がこのように説かれた教えと戒律の中に…(以下略)清らかな行いを実践した。」「清らかな行い」とは、三学(戒・定・慧)を含む、聖なる清らかな行いである。「痩せた」とは、食べたり飲んだりすることができず、痩せて肉や血が少なくなった。「顔色が青白くなった」とは、顔色が青白くなり、枯れ葉に似た状態になった。「脈が浮き出た体」とは、肉や血が吸い取られ、脈が浮き出た体。「内向的」とは、後悔のために、内面にとどまった心。「心臓を拠り所にして」進行する「内向的」であっても、すべて内面のものである。「意気消沈した」とは、学習、質問、修行、戒律、定、慧、修行の完成において、責任を放棄したために、怠惰のために、意気消沈し、縮こまった心であった。「苦しんだ」とは、心の苦しみで苦しんだ。「不機嫌」とは、悪意によって、不機嫌な心、あるいは、悲しみによって打ちひしがれた醜い心。「苦悩した」とは、後悔のために、まるで乾いた川のほとりで呻くように、あれこれと考えた。
38. Sahāyakā bhikkhūti taṃ evaṃbhūtaṃ gaṇasaṅgaṇikāpapañcena vītināmentaṃ disvā yassa vissāsikā kathāphāsukā bhikkhū te naṃ etadavocuṃ. Pīṇindriyoti pasādapatiṭṭhānokāsassa sampuṇṇattā paripuṇṇacakkhuādiindriyo. So dāni tvanti ettha dānīti nipāto, so pana tvanti vuttaṃ hoti. Kaccino tvanti kacci nu tvaṃ. Anabhiratoti ukkaṇṭhito; gihibhāvaṃ patthayamānoti attho. Tasmā tameva anabhiratiṃ paṭikkhipanto āha – ‘‘na kho ahaṃ, āvuso, anabhirato’’ti. Adhikusalānaṃ pana dhammānaṃ bhāvanāya abhiratova ahanti. Atthi me pāpakammaṃ katanti mayā kataṃ ekaṃ pāpakammaṃ atthi upalabbhati saṃvijjati, niccakālaṃ abhimukhaṃ viya me tiṭṭhati. Atha naṃ pakāsento **‘‘purāṇadutiyikāyā’’**tiādimāha.
38. 仲間の比丘たち(が彼を見て)、そのような複雑な(世俗的な)関心事を過ごしているのを見て、信頼のおける、親しみやすい比丘たちが彼にこう言った。「感覚が満ち足りている、とは、感覚の拠り所が満ち足りているため、完全な目などの感覚器官を持つことである。あなたは今、とは、今、とは接辞であり、あなたは、と言われたことである。あなたは、とは、あなたは、ですか? 執着がない、とは、うんざりしている、世俗の生活を願っている、という意味である。それゆえ、その執着がないことを否定して、彼は言った。「私は、友よ、執着していません。」。しかし、不善なるものの育成においては、執着しているのです。私は悪行を犯した、とは、私が犯した悪行が一つあり、見つけられる、存在する、常に目の前にあるように思われる。それから、それを明らかにしながら、「昔の二番目の妻」と(言われた)。
Alañhi te, āvuso sudinna, kukkuccāyāti āvuso sudinna, tuyhetaṃ pāpakammaṃ alaṃ samatthaṃ kukkuccāya; paṭibalaṃ kukkuccaṃ uppādetunti vuttaṃ hoti. Yaṃ tvanti ādimhi yena pāpena tvaṃ na sakkhissasi brahmacariyaṃ carituṃ, taṃ te pāpaṃ alaṃ kukkuccāyāti evaṃ sambandho veditabbo. Atha naṃ anusāsantā **‘‘nanu āvuso bhagavatā’’**tiādimāhaṃsu. Tattha nanūti anumatiggahaṇatthe nipāto. Anekapariyāyenāti anekakāraṇena. Virāgāyāti virāgatthāya. No sarāgāyāti no rāgena rajjanatthāya. Bhagavatā hi ‘‘imaṃ me dhammaṃ sutvā sattā sabbabhavabhogesu virajjissanti, no rajjissantī’’ etadatthāya dhammo desitoti adhippāyo. Esa nayo sabbapadesu. Idaṃ panettha pariyāyavacanamattaṃ. Visaṃyogāyāti kilesehi visaṃyujjanatthāya. No saṃyogāyāti na saṃyujjanatthāya. Anupādānāyāti aggahaṇatthāya. No saupādānāyāti na saṅgahaṇatthāya.
「友よ、スディンナよ、後悔するには十分です」とは、友よ、スディンナよ、あなたの悪行は、後悔するには十分であり、後悔を引き起こす力がある、と言われたことである。あなたが、とは、最初に、どのような悪行によって、あなたは清らかな行いをすることができなくなるか、その悪行は、後悔するには十分である、という関係を理解すべきである。それから、彼を諭しながら、「しかし、友よ、仏によって」と(言われた)。そこで、「しかし」とは、同意を求める接辞である。「多くの方法で」、とは、多くの理由で。「離欲のため」、とは、離欲のため。「執着のためではない」、とは、執着のためではない。仏は、「この私の教えを聞いて、有情たちはすべての生と享受から離れ、執着しないだろう」という目的のために、教えを説かれた、というのが意図である。この方法がすべてに当てはまる。これは、その(教えの)意味を説明する言葉である。「離結合のため」、とは、煩悩から離れるため。「結合のためではない」、とは、結合のためではない。「執着しないため」、とは、掴まないため。「執着を伴ってではない」、とは、掴むことを伴ってではない。
Tattha nāma tvanti tasmiṃ nāma tvaṃ. Sarāgāya cetessasīti saha rāgena vattamānāya methunadhammāya cetessasi kappessasi pakappessasi; etadatthaṃ vāyamissasīti attho. Esa nayo sabbattha. Puna rāgavirāgādīni nava padāni nibbattitalokuttaranibbānameva sandhāya vuttāni. Tasmā rāgavirāgāyāti vā madanimmadanāyāti vā vuttepi ‘‘nibbānatthāyā’’ti evameva attho daṭṭhabbo. Nibbānañhi yasmā taṃ āgamma ārabbha paṭicca rāgo virajjati na hoti, tasmā rāgavirāgoti vuccati. Yasmā pana taṃ āgamma mānamada-purisamadādayo madā nimmadā amadā honti vinassanti, tasmā madanimmadananti vuccati. Yasmā ca taṃ āgamma sabbāpi kāmapipāsā vinayaṃ abbhatthaṃ yāti, tasmā pipāsavinayoti vuccati. Yasmā pana taṃ āgamma pañca kāmaguṇālayā samugghātaṃ gacchanti, tasmā ālayasamugghātoti vuccati. Yasmā ca taṃ āgamma tebhūmakavaṭṭaṃ upacchijjati, tasmā vaṭṭupacchedoti vuccati. Yasmā pana taṃ āgamma sabbaso taṇhā khayaṃ gacchati virajjati nirujjhati ca, tasmā taṇhakkhayo virāgo nirodhoti vuccati. Yasmā panetaṃ catasso yoniyo, pañca gatiyo, satta viññāṇaṭṭhitiyo, nava ca sattāvāse, aparāparabhāvāya vinanato ābandhanato saṃsibbanato vānanti laddhavohārāya taṇhāya nikkhantaṃ nissaṭaṃ visaṃyuttaṃ, tasmā nibbānanti vuccatīti.
そこで、あなたは、とは、その(教え)において、あなたは、執着を伴って、とは、執着を伴って進行する男女の交わりを計画し、準備する、という意味である。この目的のために努力する、という意味である。この方法がすべてに当てはまる。再び、離欲など九つの言葉は、生み出された超越的な涅槃を指して言われたものである。それゆえ、「離欲」と言われたり、「慢の調伏」と言われたりしても、「涅槃のため」という意味で理解すべきである。涅槃は、それによって、執着が離れ、存在しなくなるので、「離欲」と呼ばれる。それによって、慢、傲慢、人の慢などの慢が調伏され、無くなり、消滅するので、「慢の調伏」と呼ばれる。それによって、すべての欲望の渇望が滅びるので、「渇望の滅亡」と呼ばれる。それによって、五つの欲望の住処が根絶されるので、「住処の根絶」と呼ばれる。それによって、三界の輪廻が断ち切られるので、「輪廻の断ち切り」と呼ばれる。それによって、すべての渇望が尽き、離れ、滅するので、「渇望の尽き、離欲、滅亡」と呼ばれる。それによって、四つの生、五つの境遇、七つの意識の住処、九つの有情の住処が、繰り返し生じ、縛られ、連なる、という意味で「渇愛」と呼ばれるものから、解脱し、離れ、結合しない、それゆえ、涅槃と呼ばれるのである。
Kāmānaṃ pahānaṃ akkhātanti vatthukāmānaṃ, kilesakāmānañca pahānaṃ vuttaṃ. Kāmasaññānaṃ pariññāti sabbāsampi kāmasaññānaṃ ñātatīraṇapahānavasena tividhā pariññā akkhātā. Kāmapipāsānanti kāmesu pātabyatānaṃ kāme vā pātumicchānaṃ. Kāmavitakkānanti kāmupasañhitānaṃvitakkānaṃ. Kāmapariḷāhānanti pañcakāmaguṇikarāgavasena uppannapariḷāhānaṃ antodāhānaṃ. Imesu pañcasu ṭhānesu kilesakkhayakaro lokuttaramaggova kathito. Sabbapaṭhamesu pana tīsu ṭhānesu lokiyalokuttaramissako maggo kathitoti veditabbo.
「欲望の放棄」とは、物質的な欲望、煩悩の欲望の放棄を言った。「欲望の認識の理解」とは、すべての欲望の認識について、理解、検討、放棄の三つの理解を言った。「欲望の渇望」とは、欲望に溺れたいという渇望、欲望に溺れたいと願うこと。「欲望の想念」とは、欲望を伴う想念。「欲望の苦しみ」とは、五つの欲望の対象による、内なる苦しみ。「これらの五つの場合において、煩悩を滅する超越的な道が語られている。最初の三つの場合においては、世俗的な道と超越的な道が混ざった道が語られている、と理解すべきである。
Netaṃ āvusoti na etaṃ āvuso, tava pāpakammaṃ appasannānañca pasādāya evarūpānaṃ pasādatthāya na hoti. Atha khvetanti atha kho etaṃ. Atha kho tantipi pāṭho. Aññathattāyāti pasādaññathābhāvāya vippaṭisārāya hoti. Ye maggena anāgatasaddhā, tesaṃ vippaṭisāraṃ karoti – ‘‘īdisepi nāma dhammavinaye mayaṃ pasannā, yatthevaṃ duppaṭipannā bhikkhū’’ti. Ye pana maggenāgatasaddhā, tesaṃ sineru viya vātehi acalo pasādo īdisehi vatthūhi ito vā dāruṇatarehi. Tena vuttaṃ – ‘‘ekaccānaṃ aññathattāyā’’ti.
それは違う、尊者よ。それは違う。あなたの悪業は、信心のない人々の信仰のためにはなり得ない。むしろ、それはそうである。そのように解釈することもできる。もし、そうでないならば、それは信仰のあり方が異なるからであり、後悔につながる。経路にまだ信仰を持たない人々には後悔を生じさせる。「このような戒律・律法にさえ、私たちは信仰を寄せているのに、なんと不適切な比丘たちであろうか。」と。しかし、経路にすでに信仰を持つ人々には、不動の岩のように、風にも揺らがない信仰が、このような(不適切な)事柄によって揺るがされることはない。それゆえ、「ある人々にとっては、それは異なるからである。」と言われた。
39. Bhagavato etamatthaṃ ārocesunti bhagavato etaṃ atthaṃ ācikkhiṃsu paṭivedayiṃsu. Ārocayamānā ca neva piyakamyatāya na bhedapurekkhāratāya, na tassāyasmato avaṇṇapakāsanatthāya, na kalisāsanāropanatthāya, nāpi ‘‘idaṃ sutvā bhagavā imassa sāsane patiṭṭhaṃ na dassati, nikkaḍḍhāpessati na’’nti maññamānā ārocesuṃ. Atha kho ‘‘imaṃ sāsane uppannaṃ abbudaṃ ñatvā bhagavā sikkhāpadaṃ paññapessati, velaṃ mariyādaṃ āṇaṃ ṭhapessatī’’ti ārocesuṃ.
39. 尊師にこのことを報告した。尊師にこのことを告げ、知らせた。報告するにあたり、彼らは、好意からでも、分裂を意図してでもなく、尊師の悪口を言うためでもなく、「この教えが一時的なものではないことを尊師が知れば、この教えは揺るぎないものとなるだろう。」と、彼らは考えたわけでもなく、報告した。むしろ、「この教えに生じた(不適切な)状況を知って、尊師は戒律を定め、期限と境界を設けるだろう。」と考えて報告したのである。
Etasmiṃ nidāne etasmiṃ pakaraṇeti ettha sudinnassa ajjhācāravītikkamo sikkhāpadapaññattiyā kāraṇattā nidānañceva pakaraṇañcāti vuttoti veditabbo. Kāraṇañhi yasmā nideti attano phalaṃ ‘‘gaṇhātha na’’nti dassentaṃ viya appeti, pakaroti ca naṃ kattuṃ ārabhati, karotiyeva vā; tasmā nidānañceva pakaraṇañcāti vuccati. Vigarahi buddho bhagavāti buddho bhagavā vigarahi nindi; yathā taṃ vaṇṇāvaṇṇārahānaṃ vaṇṇañca avaṇṇañca bhaṇantesu aggapuggalo. Na hi bhagavato sīlavītikkamakaraṃ puggalaṃ disvā ‘‘ayaṃ jātiyā vā gottena vā kolaputtiyena vā ganthena vā dhutaṅgena vā ñāto yasassī īdisaṃ puggalaṃ rakkhituṃ vaṭṭatī’’ti cittaṃ uppajjati, nāpi pesalaṃ guṇavantaṃ disvā tassa guṇaṃ paṭicchādetuṃ cittaṃ uppajjati. Atha kho garahitabbaṃ garahati eva, pasaṃsitabbañca pasaṃsati eva, ayañca garahitabbo; tasmā taṃ tādilakkhaṇe ṭhito avikampamānena cittena vigarahi buddho bhagavā ‘‘ananucchavika’’ntiādīhi vacanehi.
この原因により、この事柄において、善く与えられた者の戒律違反は、戒律制定の原因となるため、「原因」であり「事柄」であると理解すべきである。なぜなら、原因は、それが自らの結果を「受け取れ」と示しているかのように、それが現れる。そして、それを為すために開始し、まさに為すのである。それゆえ、「原因」であり「事柄」であると言われる。仏陀である尊師は非難された。仏陀である尊師は、賞賛されるべき者と非難されるべき者の両方を語る中で、最高位の者として、非難された。なぜなら、仏陀である尊師は、戒律を破る者を見て、「この者は生まれ、家柄、または、この名誉ある徳によって知られている。このような者を保護する価値がある。」と、心が生じることはない。また、善良で徳のある者を見て、その徳を隠そうとする心も生じない。むしろ、非難されるべき者は非難され、賞賛されるべき者は賞賛される。それゆえ、そのように、揺るぎない心で、仏陀である尊師は「ふさわしくない」という言葉で非難されたのである。
Tatthāyaṃ atthavaṇṇanā – yadidaṃ tayā, moghapurisa, tucchamanussa kammaṃ kataṃ, taṃ samaṇakaraṇānaṃ dhammānaṃ maggaphalanibbānasāsanānaṃ vā na anucchavikaṃ, tesaṃ chaviṃ chāyaṃ sundarabhāvaṃ na anveti nānugacchati, atha kho ārakāva tehi dhammehi. Ananucchavikattā eva ca ananulomikaṃ, tesaṃ na anulometi; atha kho vilomaṃ paccanīkabhāve ṭhitaṃ. Ananulomikattā eva ca appatirūpaṃ, patirūpaṃ sadisaṃ paṭibhāgaṃ na hoti, atha kho asadisaṃ appaṭibhāgameva. Appatirūpattā eva ca assāmaṇakaṃ, samaṇānaṃ kammaṃ na hoti. Assāmaṇakattā akappiyaṃ. Yañhi samaṇakammaṃ na hoti, taṃ tesaṃ na kappati. Akappiyattā akaraṇīyaṃ. Na hi samaṇā yaṃ na kappati, taṃ karonti. Tañcetaṃ tayā kataṃ, tasmā ananucchavikaṃ te, moghapurisa, kataṃ…pe… akaraṇīyanti. Kathañhi nāmāti kena nāma kāraṇena, kiṃ nāma kāraṇaṃ passantoti vuttaṃ hoti. Tato kāraṇābhāvaṃ dassento parato **‘‘nanu mayā moghapurisā’’**tiādimāha. Taṃ sabbaṃ vuttatthameva.
その意味の解説はこうである――「愚かな者よ、あなたが為したこの空虚な人間の行いは、修行者の行い、経路、果実、涅槃、教えにふさわしくない。それらの輝き、影、美しさに従わない。むしろ、それらの行いから遠い。ふさわしくないからこそ、それは一致しない。それらと一致しない。むしろ、逆であり、反対の立場にある。一致しないからこそ、それはふさわしくない。ふさわしい、似ている、類似したものではない。むしろ、似ていない、類似していない。ふさわしくないからこそ、それは修行者の行いではない。修行者の行いではない。それらは、彼らにとって許されない。許されないからこそ、それは為されない。為されるべきではない。なぜなら、修行者は、許されないことを為さないからである。そして、それはあなたによって為された。それゆえ、愚かな者よ、それはあなたにとってふさわしくない、為された……(省略)……為されるべきではない。」「一体どのようにして」――どのような理由で、どのような理由を見て、と言われたのか。それゆえ、理由がないことを示して、さらに「愚かな者よ、私は……」という言葉で語られた。それはすべて、すでに語られた意味である。
Idāni yasmā yaṃ tena pāpakammaṃ kataṃ, taṃ vipaccamānaṃ ativiya dukkhavipākaṃ hoti, tasmāssa taṃ vipākaṃ dassetuṃ katāparādhaṃ viya puttaṃ anukampakā mātāpitaro dayālukena cittena sudinnaṃ paribhāsanto **‘‘varaṃ te moghapurisā’’**tiādimāha. Tattha āsu sīghaṃ etassa visaṃ āgacchatīti āsīviso. Ghoraṃ caṇḍamassa visanti ghoraviso, tassa āsīvisassa ghoravisassa. ‘‘Pakkhitta’’nti etassa ‘‘vara’’nti iminā sambandho. Īdisassa āsīvisassa ghoravisassa mukhe aṅgajātaṃ varaṃ pakkhittaṃ; sace pakkhittaṃ bhaveyya, varaṃ siyā; sundaraṃ sādhu suṭṭhu siyāti attho. Na tvevāti na tu eva varaṃ na sundarameva na sādhumeva na suṭṭhumeva. Esa nayo sabbattha. Kaṇhasappassāti kāḷasappassa. Aṅgārakāsuyāti aṅgārapuṇṇakūpe, aṅgārarāsimhi vā. Ādittāyāti padittāya gahitaaggivaṇṇāya. Sampajjalitāyāti samantato pajjalitāya acciyo muccantiyā. Sajotibhūtāyāti sappabhāya. Samantato uṭṭhitāhi jālāhi ekappabhāsamudayabhūtāyāti vuttaṃ hoti.
今、彼が為したその悪業は、熟するにつれて非常に苦しい結果をもたらすので、その結果を示すために、罪を犯した息子を、慈悲深い両親が愛情をもって叱るように、善く与えられた者を叱り、「愚かな者よ、あなたは……」と言われた。そこで、毒がすぐに彼に回る、というのは、毒蛇のことである。恐ろしく、激しい毒――それは恐ろしい毒である。その恐ろしい毒を持つ毒蛇の――「投げ入れられた」と、この「良い」という言葉で関連付けられている。このような恐ろしい毒を持つ毒蛇の口に投げ入れられた花――もし投げ入れられたら、それは良いだろう。美しく、良い、非常に良いだろう、という意味である。しかし、そうではない、それは単に良いだけでなく、美しく、良い、非常に良い、というわけではない。これはすべての場所で適用される。黒い蛇というのは、黒い蛇のことである。燃える炭の器というのは、炭で満たされた器、または炭の山のことである。燃えている、というのは、燃え盛る炎の色に覆われていることである。燃え盛っている、というのは、全体的に燃え盛っている、火花が絶え間なく放出されていることである。光っている、というのは、光を帯びていることである。全体から立ち昇る炎によって、一体の光が生じている、と言われたのである。
Taṃ kissa hetūti yaṃ mayā vuttaṃ ‘‘vara’’nti taṃ kissa hetu, katarena kāraṇenāti ce? Maraṇaṃ vā nigaccheyyāti yo tattha aṅgajātaṃ pakkhipeyya, so maraṇaṃ vā nigaccheyya maraṇamattaṃ vā dukkhaṃ. Itonidānañca kho…pe… upapajjeyyāti yaṃ idaṃ mātugāmassa aṅgajāte aṅgajātapakkhipanaṃ, itonidānaṃ tassa kārako puggalo nirayaṃ upapajjeyya; evaṃ kammassa mahāsāvajjataṃ passanto taṃ garahi, na tassa dukkhāgamaṃ icchamāno. Tattha nāma tvanti tasmiṃ nāma evarūpe kamme evaṃ mahāsāvajje samānepi tvaṃ. Yaṃ tvanti ettha yanti hīḷanatthe nipāto. Tvanti taṃ-saddassa vevacanaṃ; dvīhipi yaṃ vā taṃ vā hīḷitamavaññātanti vuttaṃ hoti. Asaddhammanti asataṃ nīcajanānaṃ dhammaṃ; tehi sevitabbanti attho. Gāmadhammanti gāmānaṃ dhammaṃ; gāmavāsikamanussānaṃ dhammanti vuttaṃ hoti. Vasaladhammanti pāpadhamme vasanti paggharantīti vasalā, tesaṃ vasalānaṃ hīnapurisānaṃ dhammaṃ, vasalaṃ vā kilesapaggharaṇakaṃ dhammaṃ. Duṭṭhullanti duṭṭhu ca kilesadūsitaṃ thūlañca asukhumaṃ, anipuṇanti vuttaṃ hoti. Odakantikanti udakakiccaṃ antikaṃ avasānaṃ assāti odakantiko, taṃ odakantikaṃ. Rahassanti rahobhavaṃ, paṭicchanne okāse uppajjanakaṃ. Ayañhi dhammo jigucchanīyattā na sakkā āvi aññesaṃ dassanavisaye kātuṃ, tena vuttaṃ – ‘‘rahassa’’nti. Dvayaṃdvayasamāpattinti dvīhi dvīhi samāpajjitabbaṃ, dvayaṃ dvayaṃ samāpattintipi pāṭho. Dayaṃ dayaṃ samāpattintipi paṭhanti, taṃ na sundaraṃ. Samāpajjissasīti etaṃ ‘‘tattha nāma tva’’nti ettha vuttanāmasaddena yojetabbaṃ ‘‘samāpajjissasi nāmā’’ti.
それは何のためか、というのが、「良い」と私が言ったのは何のためか、どのような理由でか、と問うなら。死に至るか――もしそこに花が投げ入れられたならば、それは死に至るか、または死ほどの苦しみをもたらすだろう。そして、これが原因で……(省略)……生まれ変わるだろう、というのが、女性の生殖器に花を投げ入れること、その行為者は地獄に生まれ変わるだろう。このように、行為の重大な誤りを見て、それを非難した。その苦しみの到来を望んだからではない。そこで、「あなた」――「そして、このように重大な誤りがありながらも、あなた」。「あなた」とは、ここで「あなた」という言葉は軽蔑の意味で使われている。「あなた」とは、「あなた」という言葉の代名詞である。両方とも、軽蔑され、見下された、と言われたのである。悪法――悪しき者たちの法、彼らに仕えられる、という意味である。村の法――村の法、村に住む人々の法、と言われたのである。賤民の法――悪法、欲望が放出されている、それらの賤民、卑しい者たちの法、または、賤民、つまり、欲望が放出されている法。醜悪な――醜く、汚された、そして、厚い、細かくない、と言われたのである。水行――水行の終わり、それがない、という意味で、水行者。それを、水行者。秘密――秘密のあり方、隠された場所で生じること。この法は、嫌悪されるべき性質のため、公に他の人々の目に見えるようにすることはできない。それゆえ、「秘密」と言われたのである。二つ二つに達成される――二つ二つに達成されるべきもの、二つ二つに達成される、とも読める。交互に交互に達成される、とも読む。それは美しくない。達成するだろう――これは、「そこで、あなた」という言葉の後に続く。「あなたは達成するだろう。」と。
Bahūnaṃ kho…pe… ādikattā pubbaṅgamoti sāsanaṃ sandhāya vadati. Imasmiṃ sāsane tvaṃ bahūnaṃ puggalānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ ādikattā, sabbapaṭhamaṃ karaṇato; pubbaṅgamo sabbapaṭhamaṃ etaṃ maggaṃ paṭipannattā; dvāraṃdado, upāyadassakoti vuttaṃ hoti. Imañhi lesaṃ laddhā tava anusikkhamānā bahū puggalā nānappakārake makkaṭiyā methunapaṭisevanādike akusaladhamme karissantīti ayamettha adhippāyo.
多くの……(省略)……始めたから、先駆者である。これは教えを指して言っている。この教えにおいて、あなたは多くの人々の不善の行いの始まりである、すべての中で最初に為すからである。先駆者である、すべての中で最初にこの道に入ったからである。門戸を開く者、策略を見抜く者、と言われたのである。なぜなら、彼らからそれを得て、あなたに従って学ぶ多くの人々が、様々な猿のような性交など、不善の行いを為すだろう、というのが、ここでの意味である。
Anekapariyāyenāti imehi ‘‘ananucchavika’’ntiādinā nayena vuttehi, bahūhi kāraṇehi. Dubbharatāya…pe… kosajjassa avaṇṇaṃ bhāsitvāti dubbharatādīnaṃ vatthubhūtassa asaṃvarassa avaṇṇaṃ nindaṃ garahaṃ bhāsitvāti attho. Yasmā hi asaṃvare ṭhitassa puggalassa attā dubbharatañceva dupposatañca āpajjati, tasmā asaṃvaro **‘‘dubbharatā, dupposatā’’**ti ca vuccati. Yasmā pana asaṃvare ṭhitassa attā catūsu paccayesu mahicchataṃ sineruppamāṇepi ca paccaye laddhā asantuṭṭhitaṃ āpajjati, tasmā asaṃvaro **‘‘mahicchatā, asantuṭṭhitā’’**ti ca vuccati. Yasmā ca asaṃvare ṭhitassa attā gaṇasaṅgaṇikāya ceva kilesasaṅgaṇikāya ca saṃvattati, kosajjānugato ca hoti aṭṭhakusītavatthupāripūriyā saṃvattati, tasmā asaṃvaro **‘‘saṅgaṇikā, ceva kosajjañcā’’**ti vuccati.
様々な方法で――これら「ふさわしくない」という言葉で語られた、多くの理由で。養い難いことから……(省略)……怠惰の悪口を言うこと――養い難いことなどの原因である、制御の悪口、非難を言った、という意味である。なぜなら、制御のない状態にある者の自己は、養い難いだけでなく、育てるのも難しいからである。それゆえ、制御のない状態は、「養い難い、育てるのが難しい」とも言われる。しかし、制御のない状態にある者の自己は、四つの要因において、多くの欲求を持ち、岩のように多くの要因を得ても、満たされない。それゆえ、制御のない状態は、「多くの欲求、満たされない」とも言われる。そして、制御のない状態にある者の自己は、集団への関与、および欲望への関与につながり、怠惰に陥り、八つの怠惰の要因を完成させることにつながる。それゆえ、制御のない状態は、「関与、そして怠惰」とも言われる。
Subharatāya…pe… vīriyārambhassa vaṇṇaṃ bhāsitvāti subharatādīnaṃ vatthubhūtassa saṃvarassa vaṇṇaṃ bhāsitvāti attho. Yasmā hi asaṃvaraṃ pahāya saṃvare ṭhitassa attā subharo hoti suposo, catūsu ca paccayesu appicchataṃ nittaṇhabhāvaṃ āpajjati, ekamekasmiñca paccaye yathālābha-yathābala-yathāsāruppavasena tippabhedāya santuṭṭhiyā saṃvattati, tasmā saṃvaro **‘‘subharatā ceva suposatā ca appiccho ca santuṭṭho cā’’**ti vuccati.
養いやすいことから……(省略)……活力の開始の賞賛を言うこと――養いやすいことなどの原因である、制御の賞賛を言った、という意味である。なぜなら、制御されていない状態を捨てて、制御の状態にある者の自己は、養いやすく、育てやすく、四つの要因において、少ない欲求を持ち、欲望のない状態になる。そして、一つ一つの要因において、得られたまま、力に応じて、適切に、激しい満足につながる。それゆえ、制御は、「養いやすい、育てやすい、少ない欲求、満ち足りている」とも言われる。
Yasmā pana asaṃvaraṃ pahāya saṃvare ṭhitassa attā kilesasallekhanatāya ceva niddhunanatāya ca saṃvattati, tasmā saṃvaro **‘‘sallekho ca dhuto cā’’**ti vuccati.
しかし、制御されていない状態を捨てて、制御の状態にある者の自己は、欲望の矢を抜くことから、そして、それを振り払うことから、つながる。それゆえ、制御は、「矢を抜くこと、そして振り払うこと」とも言われる。
Yasmā ca asaṃvaraṃ pahāya saṃvare ṭhitassa attā kāyavācānaṃ appāsādikaṃ appasādanīyaṃ asantaṃ asāruppaṃ kāyavacīduccaritaṃ cittassa appāsādikaṃ appasādanīyaṃ asantaṃ asāruppaṃ akusalavitakkattayañca anupagamma tabbiparītassa kāyavacīsucaritassa ceva kusalavitakkattayassa ca pāsādikassa pasādanīyassa santassa sāruppassa pāripūriyā saṃvattati, tasmā saṃvaro ‘‘pāsādiko’’ti vuccati.
そして、制御されていない状態を捨てて、制御の状態にある者の自己は、身体と声の、魅力的でない、魅力的でない、存在しない、ふさわしくない身体と声の悪行、心に魅力的でない、魅力的でない、存在しない、ふさわしくない悪なる思考の三つを避けて、それとは反対の、身体と声の善行、および善なる思考の三つを完成させることにつながる。それゆえ、制御は、「魅力的である」と言われる。
Yasmā pana asaṃvaraṃ pahāya saṃvare ṭhitassa attā sabbakilesāpacayabhūtāya, vivaṭṭāya, aṭṭhavīriyārambhavatthupāripūriyā ca saṃvattati, tasmā saṃvaro **‘‘apacayo ceva vīriyārambho cā’’**ti vuccatīti.
しかし、制御されていない状態を捨てて、制御の状態にある者の自己は、すべての欲望の浄化、そして、活発な活力の開始の要因の完成につながる。それゆえ、制御は、「浄化、そして活力の開始」とも言われる。
Bhikkhūnaṃ tadanucchavikaṃ tadanulomikanti tattha sannipatitānaṃ bhikkhūnaṃ yaṃ idāni sikkhāpadaṃ paññapessati, tassa anucchavikañceva anulomikañca. Yo vā ayaṃ subharatādīhi saṃvaro vutto, tassa anucchavikañceva anulomikañca saṃvarappahānapaṭisaṃyuttaṃ asuttantavinibaddhaṃ pāḷivinimuttaṃ okkantikadhammadesanaṃ katvāti attho. Bhagavā kira īdisesu ṭhānesu pañcavaṇṇakusumamālaṃ karonto viya, ratanadāmaṃ sajjento viya, ca ye paṭikkhipanādhippāyā asaṃvarābhiratā te samparāyikena vaṭṭabhayena tajjento anekappakāraṃ ādīnavaṃ dassento, ye sikkhākāmā saṃvare ṭhitā te appekacce arahatte patiṭṭhapento appekacce anāgāmi-sakadāgāmi-sotāpattiphalesu upanissayavirahitepi saggamagge patiṭṭhapento dīghanikāyappamāṇampi majjhimanikāyappamāṇampi dhammadesanaṃ karoti. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘bhikkhūnaṃ tadanucchavikaṃ tadanulomikaṃ dhammiṃ kathaṃ katvā’’ti.
集まった比丘たちにとって、それにふさわしく、それに沿ったものである。これから戒律を定めようとするものにとって、それにふさわしく、それに沿ったものである。あるいは、この「よく支える」などから説かれた制御とは、それにふさわしく、それに沿ったものである。制御の放棄と関係のある、経(経典)に結ばれていない、パーリ(戒律の経典)から外れた、入り込む(性質の)説法である、という意味である。世尊は、このような状況において、五色の花の冠を作るかのように、宝の連なる花輪を編むかのように、あるいは、反対する意図を持つ者、制御に喜びを見出す者たちに、来世の輪廻の恐怖によって脅かし、多くの種類の害を示すことにより、修行を望む制御に留まる者たちには、ある者たちは阿羅漢果に、ある者たちは不還果・一還果・預流果に、できるように、(それらの果を得るための)拠り所がない場合でさえ、天の道に留まるように、長部(経典)の量にも匹敵する、中部(経典)の量にも匹敵する、説法を説かれた。それを指して、「比丘たちに、それにふさわしく、それに沿った、法(ダンマ)の説法を説いて」と言われたのである。
Tena hīti tena sudinnassa ajjhācārena kāraṇabhūtena. Sikkhāpadanti ettha sikkhitabbāti sikkhā, pajjate imināti padaṃ, sikkhāya padaṃ sikkhāpadaṃ; sikkhāya adhigamupāyoti attho. Atha vā mūlaṃ nissayo patiṭṭhāti vuttaṃ hoti. Methunaviratiyā methunasaṃvarassetaṃ adhivacanaṃ. Methunasaṃvaro hi tadaññesaṃ sikkhāsaṅkhātānaṃ sīlavipassanājhānamaggadhammānaṃ vuttatthavasena padattā idha ‘‘sikkhāpada’’nti adhippeto. Ayañca attho sikkhāpadavibhaṅge vuttanayeneva veditabbo. Apica tassatthassa dīpakaṃ vacanampi ‘‘sikkhāpada’’nti veditabbaṃ. Vuttampi cetaṃ – ‘‘sikkhāpadanti yo tattha nāmakāyo padakāyo niruttikāyo byañjanakāyo’’ti. Atha vā yathā ‘‘anabhijjhā dhammapada’’nti vutte anabhijjhā eko dhammakoṭṭhāsoti attho hoti, evamidhāpi ‘‘sikkhāpada’’nti sikkhākoṭṭhāso sikkhāya eko padesotipi attho veditabbo.
「それゆえに」とは、そのように与えられた(行為)の、原因となった行いによる。戒律とは、ここで「学ぶべきこと」が学びであり、「これによって確立される」が句である。学びの句が戒律である。学びを達成するための手段、という意味である。あるいは、「根本」「拠り所」「確立」という意味で言われている。これは、男女の交わりからの離脱、男女の交わりの制御の別名である。男女の交わりの制御は、それ以外の学びとされる戒律、観察、禅定、道(の法)の説かれた意味の通りであるため、ここでは「戒律」と意図されている。そして、この意味は、戒律の分析(ヴィバハンガ)に説かれた通りに理解されるべきである。また、その意味を指し示す言葉も「戒律」と理解されるべきである。そして、「学びの句」とは、そこで名前の集まり、句の集まり、言葉の集まり、文字の集まりである、と言われている。あるいは、「貪欲でない」という法句(ダンマパダ)という言葉で、「貪欲でない」がひとつの法(ダンマ)の断片である、という意味になるように、ここでも「戒律」とは、学びの断片、学びのひとつの部分である、という意味で理解されるべきである。
Dasa atthavase paṭiccāti dasa kāraṇavase sikkhāpadapaññattihetu adhigamanīye hitavisese paṭicca āgamma ārabbha, dasannaṃ hitavisesānaṃ nipphattiṃ sampassamānoti vuttaṃ hoti. Idāni te dasa atthavase dassento **‘‘saṅghasuṭṭhutāyā’’**tiādimāha. Tattha saṅghasuṭṭhutā nāma saṅghassa suṭṭhubhāvo, ‘‘suṭṭhu devā’’ti āgataṭṭhāne viya ‘‘suṭṭhu, bhante’’ti vacanasampaṭicchanabhāvo. Yo ca tathāgatassa vacanaṃ sampaṭicchati, tassa taṃ dīgharattaṃ hitāya sukhāya hoti, tasmā saṅghassa ‘‘suṭṭhu, bhante’’ti mama vacanasampaṭicchanatthaṃ paññapessāmi, asampaṭicchane ādīnavaṃ sampaṭicchane ca ānisaṃsaṃ dassetvā, na balakkārena abhibhavitvāti etamatthaṃ āvikaronto āha – ‘‘saṅghasuṭṭhutāyā’’ti. Saṅghaphāsutāyāti saṅghassa phāsubhāvāya; sahajīvitāya sukhavihāratthāyāti attho.
「十の義」とは、十の理由に際して、戒律を定める理由となる、到達すべき利益に際して、その十の利益の成就を促す、と述べられているのである。今、その十の義を示そうとして、「僧の適切さのために」と始めた。ここで僧の適切さとは、僧が適切であること、「適切である、師よ」という言葉が受け入れられることである。 このように、世尊の言葉を受け入れる者には、それが長く利益となり、幸福となる。ゆえに、僧が「適切である、師よ」と私の言葉を受け入れるために、戒律を定める。受け入れない場合の不利益と、受け入れる場合の利益を示して、力ずくで征服しない、ということを明らかにしようとして、「僧の適切さのために」と述べたのである。僧の安楽のためにとは、僧が安楽であるため、共に生き、安楽に過ごすため、という意味である。
Dummaṅkūnaṃ puggalānaṃ niggahāyāti dummaṅkū nāma dussīlapuggalā; ye maṅkutaṃ āpādiyamānāpi dukkhena āpajjanti, vītikkamaṃ karontā vā katvā vā na lajjanti, tesaṃ niggahatthāya; te hi sikkhāpade asati ‘‘kiṃ tumhehi diṭṭhaṃ, kiṃ sutaṃ – kiṃ amhehi kataṃ; katarasmiṃ vatthusmiṃ katamaṃ āpattiṃ āropetvā amhe niggaṇhathā’’ti saṅghaṃ viheṭhessanti, sikkhāpade pana sati te saṅgho sikkhāpadaṃ dassetvā dhammena vinayena satthusāsanena niggahessati. Tena vuttaṃ – ‘‘dummaṅkūnaṃ puggalānaṃ niggahāyā’’ti.
愚かな者の懲罰のため、とは、愚かな者とは、悪行をなす者である。彼らは、軽率であると知りながらも、容易に(悪行に)陥る。逸脱を犯しても、恥じない。そのような者を懲罰するためである。なぜなら、戒律がない場合、「あなたたちは何を見て、何を聞いて、私たちが何をしたと?どのような事柄において、どのような罪を犯したと告発して、私たちを懲罰するのか?」と僧を悩ますであろう。しかし、戒律があるならば、僧は戒律を示して、法に従って、律に従って、師の教えに従って、懲罰するであろう。ゆえに、「愚かな者の懲罰のために」と述べたのである。
Pesalānaṃ bhikkhūnaṃ phāsuvihārāyāti pesalānaṃ piyasīlānaṃ bhikkhūnaṃ phāsuvihāratthāya. Piyasīlā hi bhikkhū kattabbākattabbaṃ sāvajjānavajjaṃ velaṃ mariyādaṃ ajānantā sikkhattayapāripūriyā ghaṭamānā kilamanti, sandiṭṭhamānā ubbāḷhā honti. Kattabbākattabbaṃ pana sāvajjānavajjaṃ velaṃ mariyādaṃ ñatvā sikkhattayapāripūriyā ghaṭamānā na kilamanti, sandiṭṭhamānā na ubbāḷhā honti. Tena nesaṃ sikkhāpadapaññāpanā phāsuvihārāya saṃvattati. Yo vā dummaṅkūnaṃ puggalānaṃ niggaho, sveva etesaṃ phāsuvihāro. Dussīlapuggale nissāya hi uposatho na tiṭṭhati, pavāraṇā na tiṭṭhati, saṅghakammāni nappavattanti, sāmaggī na hoti, bhikkhū anekaggā uddesaparipucchākammaṭṭhānādīni anuyuñjituṃ na sakkonti. Dussīlesu pana niggahitesu sabbopi ayaṃ upaddavo na hoti. Tato pesalā bhikkhū phāsu viharanti. Evaṃ ‘‘pesalānaṃ bhikkhūnaṃ phāsu vihārāyā’’ti ettha dvidhā attho veditabbo.
善良な比丘たちの安楽な生活のため、とは、善良で、親しみやすい比丘たちの安楽な生活のためである。親しみやすい比丘たちは、すべきこととすべきでないこと、罪のあることと罪のないこと、時期と限界を知らずに、三学の完成のために努力して、疲弊し、(自らを)抑えきれなくなる。しかし、すべきこととすべきでないこと、罪のあることと罪のないこと、時期と限界を知れば、三学の完成のために努力しても、疲弊せず、(自らを)抑えきれなくなることはない。ゆえに、彼らに戒律を定めることは、安楽な生活につながるのである。愚かな者の懲罰が、彼らの安楽な生活なのである。なぜなら、悪行をなす者を頼りにしては、布薩も成り立たず、勧請も成り立たず、僧の行為も進まず、団結も生まれない。比丘たちは、意見が分かれ、諷誦や瞑想の場所などを、追求することができなくなる。しかし、悪行をなす者が懲罰されれば、これらのすべての障害はなくなる。それゆえ、善良な比丘たちは安楽に生活できる。このように、「善良な比丘たちの安楽な生活のために」という言葉は、二重の意味で理解すべきである。
Diṭṭhadhammikānaṃ āsavānaṃ saṃvarāyāti diṭṭhadhammikā āsavā nāma asaṃvare ṭhitena tasmiññeva attabhāve pattabbā pāṇippahāra-daṇḍappahāra-hatthaccheda-pādaccheda-akitti-ayasavippaṭisārādayo dukkhavisesā. Iti imesaṃ diṭṭhadhammikānaṃ āsavānaṃ saṃvarāya pidhānāya āgamanamaggathakanāyāti attho.
現世における煩悩の抑制のために、とは、現世における煩悩とは、抑制せずに、そのままの身において到達する、手足の傷害、殴打、切断、悪評、後悔などの苦しみの種類である。このように、これらの現世における煩悩の抑制、遮断、そして(その原因となる)道への到来のため、という意味である。
Samparāyikānaṃ āsavānaṃ paṭighātāyāti samparāyikā āsavā nāma asaṃvare ṭhitena katapāpakammamūlakā samparāye narakādīsu pattabbā dukkhavisesā, tesaṃ paṭighātatthāya paṭippassambhanatthāya vūpasamatthāyāti vuttaṃ hoti.
来世における煩悩の遮断のために、とは、来世における煩悩とは、抑制せずに、犯した悪行の根源として、来世において地獄などで到達する苦しみの種類である。それらの遮断のため、鎮静のため、静寂のため、という意味である。
Appasannānaṃ pasādāyāti sikkhāpadapaññattiyā hi sati sikkhāpadapaññattiṃ ñatvā vā yathāpaññattaṃ paṭipajjamāne bhikkhū disvā vā yepi appasannā paṇḍitamanussā, te ‘‘yāni vata loke mahājanassa rajjana-dussana-muyhanaṭṭhānāni, tehi ime samaṇā sakyaputtiyā ārakā viratā viharanti, dukkaraṃ vata karonti, bhāriyaṃ vata karontī’’ti pasādaṃ āpajjanti, vinayapiṭake potthakaṃ disvā micchādiṭṭhika-tivedī brāhmaṇo viya. Tena vuttaṃ – ‘‘appasannānaṃ pasādāyā’’ti.
信じることのない者たちの信仰のために、とは、戒律が定められると、戒律が定められたことを知り、あるいは定められた通りに行動する比丘たちを見て、信じることのない賢明な人々も、「世間では、多くの人々が執着し、嫌悪し、惑わされることがあるのに、これらの釈迦族の修行者たちは、それらから遠く離れて生活しており、困難なことを行っている、大変なことをしている」と、信仰を抱くのである。これは、律蔵の書物を見て、間違った見解を持つバラモンが(信じる)ようにである。ゆえに、「信じることのない者たちの信仰のために」と述べたのである。
Pasannānaṃ bhiyyobhāvāyāti yepi sāsane pasannā kulaputtā tepi sikkhāpadapaññattiṃ ñatvā yathāpaññattaṃ paṭipajjamāne bhikkhū vā disvā ‘‘aho ayyā dukkarakārino, ye yāvajīvaṃ ekabhattaṃ brahmacariyaṃ vinayasaṃvaraṃ anupālentī’’ti bhiyyo bhiyyo pasīdanti. Tena vuttaṃ – ‘‘pasannānaṃ bhiyyobhāvāyā’’ti.
信じる者たちの信仰の増進のために、とは、教えに信じる者である子孫たちも、戒律が定められたことを知り、あるいは定められた通りに行動する比丘たちを見て、「ああ、尊師たちは困難な行いをなさる。生涯、一食の修行、戒律による抑制を守っていらっしゃる」と、ますます信じるのである。ゆえに、「信じる者たちの信仰の増進のために」と述べたのである。
Saddhammaṭṭhitiyāti tividho saddhammo – pariyattisaddhammo, paṭipattisaddhammo, adhigamasaddhammoti. Tattha piṭakattayasaṅgahitaṃ sabbampi buddhavacanaṃ ‘‘pariyattisaddhammo’’ nāma. Terasa dhutaguṇā, cuddasa khandhakavattāni, dveasīti mahāvattāni, sīlasamādhivipassanāti ayaṃ ‘‘paṭipattisaddhammo’’ nāma. Cattāro ariyamaggā cattāri ca sāmaññaphalāni nibbānañcāti ayaṃ ‘‘adhigamasaddhammo’’ nāma. So sabbopi yasmā sikkhāpadapaññattiyā sati bhikkhū sikkhāpadañca tassa vibhaṅgañca tadatthajotanatthaṃ aññañca buddhavacanaṃ pariyāpuṇanti, yathāpaññattañca paṭipajjamānā paṭipattiṃ pūretvā paṭipattiyā adhigantabbaṃ lokuttaradhammaṃ adhigacchanti, tasmā sikkhāpadapaññattiyā ciraṭṭhitiko hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘saddhammaṭṭhitiyā’’ti.
正法の存続のために、とは、正法は三種である。説法による正法、実践による正法、悟りによる正法である。ここで、三蔵にまとめられたすべての仏の言葉を「説法による正法」という。十三の苦行、十四の犍度、八十二の大事、戒、定、慧である。これが「実践による正法」という。四つの聖なる道、四つの沙門果、涅槃である。これが「悟りによる正法」という。それがすべて、戒律が定められると、比丘たちは戒律とその解説、およびその意味を示すための他の仏の言葉を学び、定められた通りに行動して、実践を完成させ、実践によって到達すべき(悟りによる)法を悟る。ゆえに、戒律が定められることで、長く存続するのである。ゆえに、「正法の存続のために」と述べたのである。
Vinayānuggahāyāti sikkhāpadapaññattiyā hi sati saṃvaravinayo ca pahānavinayo ca samathavinayo ca paññattivinayo cāti catubbidhopi vinayo anuggahito hoti upatthambhito sūpatthambhito. Tena vuttaṃ – ‘‘vinayānuggahāyā’’ti.
律の擁護のために、とは、戒律が定められると、抑制の律、放棄の律、静寂の律、戒律の制定である、この四種の律も擁護され、支持され、よく支持されるのである。ゆえに、「律の擁護のために」と述べたのである。
Sabbāneva cetāni padāni ‘‘sikkhāpadaṃ paññapessāmī’’ti iminā vacanena saddhiṃ yojetabbāni. Tatrāyaṃ paṭhamapacchimapadayojanā – ‘‘saṅghasuṭṭhutāya sikkhāpadaṃ paññapessāmi, vinayānuggahāya sikkhāpadaṃ paññapessāmī’’ti.
これらすべての言葉は、「戒律を定める」という言葉に結びつけられるべきである。その結びつけ方は、最初の言葉と最後の言葉を結びつけると、「僧の適切さのために戒律を定める、律の擁護のために戒律を定める」となる。
Api cettha yaṃ saṅghasuṭṭhu taṃ saṅghaphāsu, yaṃ saṅghaphāsu taṃ dummaṅkūnaṃ puggalānaṃ niggahāyāti evaṃ saṅkhalikanayaṃ; yaṃ saṅghasuṭṭhu taṃ saṅghaphāsu, yaṃ saṅghasuṭṭhu taṃ dummaṅkūnaṃ puggalānaṃ niggahāyāti evañca ekekapadamūlikaṃ dasakkhattuṃ yojanaṃ katvā yaṃ vuttaṃ parivāre (pari. 334) –
さらに、ここでの「僧の適切さ」は「僧の安楽」であり、「僧の安楽」は「愚かな者の懲罰のため」である、というように連鎖させる。また、「僧の適切さ」は「僧の安楽」であり、「僧の適切さ」は「愚かな者の懲罰のため」である、というように、それぞれの言葉を基にして十回結びつける。そして、『周利槃特経』(334)に述べられているのは――
‘‘Atthasataṃ dhammasataṃ, dve ca niruttisatāni;
「百八の法、百の義;
Cattāri ñāṇasatāni, atthavase pakaraṇe’’ti.
四百の知、八つの義、行為において」
Taṃ sabbaṃ veditabbaṃ. Taṃ panetaṃ yasmā parivāreyeva āvi bhavissati, tasmā idha na vaṇṇitanti.
すべて理解されるべきである。しかし、これは『周利槃特経』でのみ明らかにされるので、ここでは詳述しない。
Evaṃ sikkhāpadapaññattiyā ānisaṃsaṃ dassetvā tasmiṃ sikkhāpade bhikkhūhi kattabbakiccaṃ dīpento **‘‘evañca pana, bhikkhave, imaṃ sikkhāpadaṃ uddiseyyāthā’’**ti āha. Kiṃ vuttaṃ hoti? Bhikkhave, imaṃ pana mayā iti sandassitānisaṃsaṃ sikkhāpadaṃ evaṃ pātimokkhuddese uddiseyyātha ca pariyāpuṇeyyātha ca dhāreyyātha ca aññesañca vāceyyāthāti. Atirekānayanattho hi ettha ca saddo, tenāyamattho ānīto hotīti.
このように、戒律を定めることの利益を示して、その戒律において比丘たちがすべきことを指し示し、「そして、比丘たちよ、この戒律をこのように誦しなさい」と述べた。これはどういう意味か? 比丘たちよ、私がこのように示した利益のある戒律を、このように波羅提木叉の誦戒で誦し、学び、記憶し、そして他の者に伝えなさい、という意味である。ここで「そして」という言葉は、追加の意味を表しており、その意味が取り出されているのである。
Idāni yaṃ vuttaṃ ‘‘imaṃ sikkhāpada’’nti taṃ dassento **‘‘yo pana bhikkhu methunaṃ dhammaṃ paṭiseveyya, pārājiko hoti asaṃvāso’’**ti āha. Evaṃ mūlacchejjavasena daḷhaṃ katvā paṭhamapārājike paññatte aparampi anupaññattatthāya makkaṭīvatthu udapādi. Tassuppattidīpanatthametaṃ vuttaṃ – evañcidaṃ bhagavatā bhikkhūnaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ hotīti. Tassattho – bhagavatā bhikkhūnaṃ idaṃ sikkhāpadaṃ evaṃ paññattaṃ hoti ca, idañca aññaṃ vatthu udapādīti.
Paṭhamapaññattikathā niṭṭhitā.
最初の戒律制定の話は終わった。
Sudinnabhāṇavāraṃ niṭṭhitaṃ.
須陀盤読経の期間は終わった。
Makkaṭīvatthukathā
猿の出来事の話
40. Idāni yaṃ taṃ aññaṃ vatthu uppannaṃ, taṃ dassetuṃ **‘‘tena kho pana samayenā’’**tiādimāha. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā – makkaṭiṃ āmisenāti mahāvane bhikkhūnaṃ khantimettādiguṇānubhāvena nirāsaṅkacittā bahū migamorakukkuṭamakkaṭādayo tiracchānā padhānāgāraṭṭhānesu vicaranti. Tatra ekaṃ makkaṭiṃ āmisena yāgubhattakhajjakādinā upalāpetvā, saṅgaṇhitvāti vuttaṃ hoti. Tassāti bhummavacanaṃ. Paṭisevatīti pacurapaṭisevano hoti; pacuratthe hi vattamānavacanaṃ. So bhikkhūti so methunadhammapaṭisevanako bhikkhu. Senāsanacārikaṃ āhiṇḍantāti te bhikkhū āgantukā buddhadassanāya āgatā pātova āgantukabhattāni labhitvā katabhattakiccā bhikkhūnaṃ nivāsanaṭṭhānāni passissāmāti vicariṃsu. Tena vuttaṃ – **‘‘senāsanacārikaṃ āhiṇḍantā’’**ti. Yena te bhikkhū tenupasaṅkamīti tiracchānagatā nāma ekabhikkhunā saddhiṃ vissāsaṃ katvā aññesupi tādisaññeva cittaṃ uppādenti. Tasmā sā makkaṭī yena te bhikkhū tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā ca attano vissāsikabhikkhusseva tesampi taṃ vikāraṃ dassesi.
40. 今、あの別の出来事が起こったことを示そうとして、「その時、」と始めた。ここで、その(出来事の)詳細な説明はこうである。猿が(僧侶に)餌を与える、とは、大いなる森において、比丘たちの忍耐、慈愛などの徳の力によって、恐れることなく、多くの獣、鳥、猿などが、修行の場所を行き来していた。そこに、一匹の猿を、粥、食事、菓子などで誘惑し、集めた、という意味である。その(猿の)とは、場所を示す言葉である。頻繁に接する、とは、頻繁に接するようになる、という意味である。頻繁なことに対して、現在形が使われている。その比丘とは、その淫行をする比丘である。宿所を訪ねて歩く、とは、その比丘たちは、訪ねてきた修行者たちであり、仏に会うために来た者たちであった。朝、訪ねてきた者たちへの食事を得て、食事を終えた後、比丘たちの住む場所を見ようと歩き回った。ゆえに、「宿所を訪ねて歩く」と述べたのである。その比丘たちのところへ行った、とは、動物である猿は、一人の比丘と親しくなり、他の者たちにも同様の気持ちを起こさせる。ゆえに、その猿は、その比丘たちのところへ行った。そして、親しくなった比丘に、その(猿の)様子を見せた。
Cheppanti naṅguṭṭhaṃ. Oḍḍīti abhimukhaṃ ṭhapesi. Nimittampi akāsīti yena niyāmena yāya kiriyāya methunādhippāyaṃ te jānanti taṃ akāsīti attho. So bhikkhūti yassāyaṃ vihāro. Ekamantaṃ nilīyiṃsūti ekasmiṃ okāse paṭicchannā acchiṃsu.
尻尾を振った。近づいた。合図をした、とは、どのような方法で、淫行の意図を彼らが知るか、そのように行った、という意味である。その比丘とは、この僧房に住む者である。一箇所に隠れた、とは、一箇所に隠れて、いた。
41. Saccaṃ, āvusoti sahoḍḍhaggahito coro viya paccakkhaṃ disvā coditattā ‘‘kiṃ vā mayā kata’’ntiādīni vattuṃ asakkonto ‘‘saccaṃ, āvuso’’ti āha. Nanu, āvuso, tatheva taṃ hotīti āvuso yathā manussitthiyā, nanu tiracchānagatitthiyāpi taṃ sikkhāpadaṃ tatheva hoti. Manussitthiyāpi hi dassanampi gahaṇampi āmasanampi phusanampi ghaṭṭanampi duṭṭhullameva. Tiracchānagatitthiyāpi taṃ sabbaṃ duṭṭhullameva. Ko ettha viseso? Alesaṭṭhāne tvaṃ lesaṃ oḍḍesīti.
41. 本当です、友よ。盗人が連行されたように、目の前で見て、咎められたので、「私は何をしたのですか?」などと言うことができず、「本当です、友よ」と言った。しかし、友よ、それはそのままではありませんか? 友よ、人間の女性の場合も、動物の女性の場合も、その戒律はそのままです。人間の女性の場合も、見ることも、触れることも、撫でることも、抱きしめることも、すべて不道徳なことです。動物の女性の場合も、それらはすべて不道徳なことです。何が違うのですか? 無関係な場所で、あなたは関連性を作り出している。
42. Antamaso tiracchānagatāyapi pārājiko hoti asaṃvāsoti tiracchānagatāyapi methunaṃ dhammaṃ paṭisevitvā pārājiko yeva hotīti daḷhataraṃ sikkhāpadamakāsi. Duvidhañhi sikkhāpadaṃ – lokavajjaṃ, paṇṇattivajjañca. Tattha yassa sacittakapakkhe cittaṃ akusalameva hoti, taṃ lokavajjaṃ nāma. Sesaṃ paṇṇattivajjaṃ. Tattha lokavajje anupaññatti uppajjamānā rundhantī dvāraṃ pidahantī sotaṃ pacchindamānā gāḷhataraṃ karontī uppajjati, aññatra adhimānā, aññatra supinantāti ayaṃ pana vītikkamābhāvā abbohārikattā ca vuttā. Paṇṇattivajje akate vītikkame uppajjamānā sithilaṃ karontī mocentī dvāraṃ dadamānā aparāparampi anāpattiṃ kurumānā uppajjati, gaṇabhojanaparamparabhojanādīsu anupaññattiyo viya. **‘‘Antamaso taṅkhaṇikāyapī’’**ti evarūpā pana kate vītikkame uppannattā paññattigatikāva hoti. Idaṃ pana paṭhamasikkhāpadaṃ yasmā lokavajjaṃ, na paṇṇattivajjaṃ; tasmā ayamanupaññatti rundhantī dvāraṃ pidahantī sotaṃ pacchindamānā gāḷhataraṃ karontī uppajji.
42. 最低でも動物であっても、波羅羅漢となる、共に住むことはできない。動物であっても淫行を行うならば、波羅羅漢となる、というように、戒律をより厳しく定めた。戒律は二種類ある。世間的な罪、規則的な罪である。ここで、心に悪意がある場合、それは世間的な罪という。残りは規則的な罪である。世間的な罪において、制定されないものが現れた場合、それは門を閉ざし、耳を塞ぎ、より厳しくなる。ただし、傲慢な場合、夢の場合を除く。これは、逸脱がないこと、そして証拠がないことによる。規則的な罪において、逸脱がなければ、それは緩やかになり、許され、門を与え、さらにさらに罪を犯すことを許す。例えば、集団での食事、連続での食事などにおいては、制定されないもの(罪)である。もし、「最低でもその瞬間の」というように、逸脱があった場合、それは制定された規則によるものである。しかし、この最初の戒律は、世間的な罪であり、規則的な罪ではない。ゆえに、この制定されないものは、門を閉ざし、耳を塞ぎ、より厳しくなる。
Evaṃ dvepi vatthūni sampiṇḍetvā mūlacchejjavasena daḷhataraṃ katvā paṭhamapārājike paññatte aparampi anupaññattatthāya vajjiputtakavatthu udapādi. Tassuppattidassanatthametaṃ vuttaṃ – ‘‘evañcidaṃ bhagavatā bhikkhūnaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ hotī’’ti. Tassattho – bhagavatā bhikkhūnaṃ idaṃ sikkhāpadaṃ evaṃ paññattaṃ hoti ca idañca aññampi vatthu udapādīti.
このように、二つの出来事もまとめ、根本を断つという意味で厳しく定めて、最初の波羅羅漢戒が定められた後も、まだ定められていないことのために、ヴァッジ族の子供たちの出来事が起こった。その出来事を示すために、「そして、このように世尊は比丘たちに戒律を定められた」と述べた。 その意味は、世尊は比丘たちにこの戒律をこのように定められた。そして、この別の出来事も起こった、ということである。
Makkaṭīvatthukathā niṭṭhitā.
猿の出来事の話は終わった。
Santhatabhāṇavāro
敷物読経の期間
Vajjiputtakavatthuvaṇṇanā
ヴァッジ族の子供たちの出来事の説明
43-44. Idāni yaṃ taṃ aññampi vatthu uppannaṃ, taṃ dassetuṃ **‘‘tena kho pana samayenā’’**tiādimāha. Tatrāpi ayamanuttānapadavaṇṇanā – vesālikāti vesālivāsino. Vajjiputtakāti vajjiraṭṭhe vesāliyaṃ kulānaṃ puttā. Sāsane kira yo yo upaddavo ādīnavo abbudamuppajji, sabbaṃ taṃ vajjiputtake nissāya. Tathā hi devadattopi vajjiputtake pakkhe labhitvā saṅghaṃ bhindi. Vajjiputtakā eva ca vassasataparinibbute bhagavati uddhammaṃ ubbinayaṃ satthusāsanaṃ dīpesuṃ. Imepi tesaṃ yeva ekacce evaṃ paññattepi sikkhāpade yāvadatthaṃ bhuñjiṃsu…pe… methunaṃ dhammaṃ paṭiseviṃsūti.
43-44. 「その時、さらに別のことが起こった」と、それを(示すために)言われたのである。そこでもこれは「無終止の語の解説」である。「ヴェーサーリカ」とは、ヴェーサーリーに住む者たちである。「ヴァッジ putraka」とは、ヴァッジ国のヴェーサーリーの諸氏の息子たちである。教えには、もしそのような障害や欠点、災難が生じたとすれば、すべてヴァッジ putraka たちによって(引き起こされた)と(言われている)。なぜなら、デーヴァダッタもヴァッジ putraka たちの味方を得て、(僧伽を)分裂させたのである。ヴァッジ putraka たちは、世尊がパーリニッバーナされてから百年にわたり、(教えに反して)上(の道)を下(の道)に(変え)、(仏)教えを(誤って)伝えたのである。彼らの中には、この(戒律)も、彼らの(戒律)であったが、このように定められた戒律にもかかわらず、それぞれが、それぞれの欲するままに飲食した…(省略)…男女の交わりを行ったのである。
Ñātibyasanenapīti ettha asanaṃ byasanaṃ vikkhepo viddhaṃsanaṃ vināsoti sabbametaṃ ekatthaṃ. Ñātīnaṃ byasanaṃ ñātibyasanaṃ, tena ñātibyasanena, rājadaṇḍabyādhimaraṇavippavāsanimittena ñātivināsenāti attho. Esa nayo dutiyapadepi. Tatiyapade pana ārogyavināsako rogo eva rogabyasanaṃ. So hi ārogyaṃ byasati vikkhipati vināsetīti byasanaṃ. Rogova byasanaṃ rogabyasanaṃ, tena rogabyasanena. Phuṭṭhāti adhipannā abhibhūtā samannāgatāti attho.
「親族の滅亡によっても」とは、ここで「アサナ」は滅亡、「ヴィックパー」、破壊、滅亡、といったすべての意味は一つである。親族の滅亡は親族の滅亡、それによって、親族の滅亡、王の罰、病気、死、離別、の兆候によって、親族の滅亡(という意味)である。これは第二の句にも適用される。第三の句では、「健康の破壊者」である病気こそが「病の滅亡」である。なぜなら、それは健康を滅ぼし、乱し、破壊するからである。(病気)そのものが滅亡(を意味する)から、「病の滅亡」、それによって、「病の滅亡」。**「触れた」**とは、襲われた、圧倒された、支配された、という意味である。
Na mayaṃ, bhante ānanda, buddhagarahinoti bhante ānanda, mayaṃ na buddhaṃ garahāma, na buddhassa dosaṃ dema. Na dhammagarahino, na saṅghagarahino. Attagarahino mayanti attānameva mayaṃ garahāma, attano dosaṃ dema. Alakkhikāti nissirikā. Appapuññāti parittapuññā. Vipassakā kusalānaṃ dhammānanti ye aṭṭhatiṃsārammaṇesu vibhattā kusalā dhammā, tesaṃ vipassakā; tato tato ārammaṇato vuṭṭhāya teva dhamme vipassamānāti attho. Pubbarattāpararattanti rattiyā pubbaṃ pubbarattaṃ, rattiyā aparaṃ apararattaṃ, paṭhamayāmañca pacchimayāmañcāti vuttaṃ hoti. Bodhipakkhikānanti bodhissa pakkhe bhavānaṃ, arahattamaggañāṇassa upakārakānanti attho. Bhāvanānuyoganti vaḍḍhanānuyogaṃ. Anuyuttā vihareyyāmāti gihipalibodhaṃ āvāsapalibodhañca pahāya vivittesu senāsanesu yuttapayuttā anaññakiccā vihareyyāma.
「師よ、アーナンダよ、私たちは仏を非難する者ではありません」とは、師よ、アーナンダよ、私たちは仏を非難せず、仏の欠点を指摘しません。私たちは教えを非難する者でも、僧伽を非難する者でもありません。「私たちは自己を非難する者です」とは、私たちは自己自身を非難し、自己の欠点を指摘します。「見えない」とは、無分別な者。「わずかな功徳」とは、わずかな功徳。「善法に観想する者」とは、三十七の対象(のいずれか)における、分辨された善法に観想する者。そこから、そこから対象から離れて、その法を観想する者、という意味である。「夜の前半、夜の後半」とは、夜の前半(=最初の一夜)、夜の後半(=最後の夜)、第一の時と最後の時、という意味である。「菩提の側面」とは、菩提の側面にある、すなわち、アラハンであるための智慧の道に役立つもの、という意味である。「修行への専念」とは、成長への専念。「専心して住みましょう」とは、在家や住居の煩いを捨てて、離れた住処で、熱心に、他にすることなく住みましょう、という意味である。
Evamāvusoti thero etesaṃ āsayaṃ ajānanto idaṃ nesaṃ mahāgajjitaṃ sutvā ‘‘sace ime īdisā bhavissanti, sādhū’’ti maññamāno ‘‘evamāvuso’’ti sampaṭicchi. Aṭṭhānametaṃ anavakāsoti ubhayampetaṃ kāraṇapaṭikkhepavacanaṃ. Kāraṇañhi yasmā tattha tadāyattavuttibhāvena phalaṃ tiṭṭhati. Yasmā cassa taṃ okāso hoti tadāyattavuttibhāvena, tasmā ‘‘ṭhānañca avakāso cā’’ti vuccati, taṃ paṭikkhipanto āha – ‘‘aṭṭhānametaṃ, ānanda, anavakāso’’ti. Etaṃ ṭhānaṃ vā okāso vā natthi. Yaṃ tathāgatoti yena tathāgato vajjīnaṃ vā…pe… samūhaneyya, taṃ kāraṇaṃ natthīti attho. Yadi hi bhagavā etesaṃ ‘‘labheyyāma upasampada’’nti yācantānaṃ upasampadaṃ dadeyya, evaṃ sante ‘‘pārājiko hoti asaṃvāso’’ti paññattaṃ samūhaneyya. Yasmā panetaṃ na samūhanati, tasmā ‘‘aṭṭhānameta’’ntiādimāha.
「そのように、友よ」と、長老は彼らの意図を知らず、彼らの大声を聞いて、「もし彼らがこのようであれば、素晴らしい」と思い、「そのように、友よ」と応じた。「それは不可能なこと、ありえないことです」とは、両方とも理由の否定の言葉である。なぜなら、その理由によって、そこで、それに依存して、結果が存在するからである。そして、それ(=理由)が、それ(=結果)を可能にする場合、だから、「可能性も、機会も」と言われ、それを否定して、「それは不可能なことであり、アーナンダよ、ありえないことです」と言ったのである。この可能性や機会は存在しない。「もし如来が」とは、如来がヴァッジ族の…(省略)…連れ去ったとしたら、その理由は存在しない、という意味である。もし仏が、彼らが「出家受戒を受けたい」と乞う者たちに、出家受戒を与えたとしたら、「破戒者となり、共存できない」と定められた(戒律)は取り消されたであろう。しかし、それは取り消されないので、「それは不可能なことです」と言われたのである。
So āgato na upasampādetabboti ‘‘yadi hi evaṃ āgato upasampadaṃ labheyya, sāsane agāravo bhaveyya. Sāmaṇerabhūmiyaṃ pana ṭhito sagāravo ca bhavissati, attatthañca karissatī’’ti ñatvā anukampamāno bhagavā āha – ‘‘so āgato na upasampādetabbo’’ti. So āgato upasampādetabboti evaṃ āgato bhikkhubhāve ṭhatvā avipannasīlatāya sāsane sagāravo bhavissati, so sati upanissaye nacirasseva uttamatthaṃ pāpuṇissatīti ñatvā upasampādetabboti āha.
「その者は受け入れられるべきではない」とは、「もしその者が(このように)受け入れられるならば、教えを軽んじる者となるであろう。しかし、沙弥の地位にあれば、尊敬する者となり、自己の利益も計ることができるだろう」と知って、慈悲の心から仏は言われた。「その者は受け入れられるべきではない」と。「その者は受け入れられるべきである」とは、このように、(出家して)僧侶の地位にあり、戒律を破らないことによって、教えを尊敬する者となり、適切な条件があれば、すぐに最高の目的を達成するだろうと知って、受け入れられるべきである、と言われたのである。
Evaṃ methunaṃ dhammaṃ paṭisevitvā āgatesu anupasampādetabbañca upasampādetabbañca dassetvā tīṇipi vatthūni samodhānetvā paripuṇṇaṃ katvā sikkhāpadaṃ paññapetukāmo ‘‘evañca pana, bhikkhave, imaṃ sikkhāpadaṃ uddiseyyāthā’’ti vatvā ‘‘yo pana bhikkhu…pe… asaṃvāso’’ti paripuṇṇaṃ sikkhāpadaṃ paññapesi.
男女の交わりを行った者たちを受け入れないこと、そして受け入れるべき者たちを受け入れること、この三つの出来事を関連付けて、戒律を完成させ、定めようとして、「そして、比丘たちよ、この戒律をこのように唱えなさい」と言って、「もし比丘が…(省略)…共存できない」と、完成された戒律を定めたのである。
Vajjiputtakavatthuvaṇṇanā niṭṭhitā.
ヴァッジ putraka の出来事の解説 終了。
Catubbidhavinayakathā
四種別(の)戒律(の)説話
45. Idānissa atthaṃ vibhajanto **‘‘yo panāti, yo yādiso’’**tiādimāha. Tasmiṃ pana sikkhāpade ca sikkhāpadavibhaṅge ca sakale ca vinayavinicchaye kosallaṃ patthayantena catubbidho vinayo jānitabbo –
45. これからその意味を分析しながら、「もし、そして、誰が、どのような者」と言われたのである。その戒律において、および戒律の分析において、そしてすべての戒律の決定において、熟達を求める者は、四種の戒律を知るべきである――
Catubbidhañhi vinayaṃ, mahātherā mahiddhikā;
四種の戒律を、偉大な長老たち、偉大な力を持つ者たち;
Nīharitvā pakāsesuṃ, dhammasaṅgāhakā purā.
引き出して、明らかにした、昔の dharma-sangaha の人々が。
Katamaṃ catubbidhaṃ? Suttaṃ, suttānulomaṃ, ācariyavādaṃ, attanomatinti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘āhaccapadena rasena ācariyavaṃsena adhippāyā’’ti, ettha hi āhaccapadanti suttaṃ adhippetaṃ, rasoti suttānulomaṃ, ācariyavaṃsoti ācariyavādo, adhippāyoti attanomati.
どのような四種別か? スッタ、スッタの準拠、師の説、自己の意見である。「言葉によって、意味によって、師の系譜によって、意図によって」と言われたところでは、ここで「言葉」はスッタを意味し、「意味」はスッタの準拠、「師の系譜」は師の説、「意図」は自己の意見である。
Tattha suttaṃnāma sakale vinayapiṭake pāḷi.
その中で、「スッタ」とは、すべての戒律のピタカにおけるパーリである。
Suttānulomaṃ nāma cattāro mahāpadesā; ye bhagavatā evaṃ vuttā – ‘‘yaṃ, bhikkhave, mayā ‘idaṃ na kappatī’ti appaṭikkhittaṃ, taṃ ce akappiyaṃ anulometi; kappiyaṃ paṭibāhati, taṃ vo na kappati. Yaṃ, bhikkhave, mayā ‘idaṃ na kappatī’ti appaṭikkhittaṃ, taṃ ce kappiyaṃ anulometi; akappiyaṃ paṭibāhati, taṃ vo kappati. Yaṃ, bhikkhave, mayā ‘idaṃ kappatī’ti ananuññātaṃ, taṃ ce akappiyaṃ anulometi, kappiyaṃ paṭibāhati; taṃ vo na kappati. Yaṃ, bhikkhave, mayā ‘idaṃ kappatī’ti ananuññātaṃ, taṃ ce kappiyaṃ anulometi, akappiyaṃ paṭibāhati; taṃ vo kappatī’’ti (mahāva. 305).
「スッタの準拠」とは、四つの偉大な基準である。仏がこのように言われた――「比丘たちよ、私が『これは許されない』と非難しなかったもので、もしそれが許されないものを準拠するならば、許されるものを退けるならば、それはあなたたちに許されない。比丘たちよ、私が『これは許されない』と非難しなかったもので、もしそれが許されるものを準拠するならば、許されないものを退けるならば、それはあなたたちに許される。比丘たちよ、私が『これは許される』と許可しなかったもので、もしそれが許されないものを準拠するならば、許されるものを退けるならば、それはあなたたちに許されない。比丘たちよ、私が『これは許される』と許可しなかったもので、もしそれが許されるものを準拠するならば、許されないものを退けるならば、それはあなたたちに許される。」(大ヴァッガ、305ページ)。
Ācariyavādo nāma dhammasaṅgāhakehi pañcahi arahantasatehi ṭhapitā pāḷivinimuttā okkantavinicchayappavattā aṭṭhakathātanti.
「師の説」とは、五百人のアラハントによって確立された、パーリから離れた、戒律の決定を遵守する注釈書である。
Attanomati nāma sutta-suttānuloma-ācariyavāde muñcitvā anumānena attano anubuddhiyā nayaggāhena upaṭṭhitākārakathanaṃ.
「自己の意見」とは、スッタ、スッタの準拠、師の説から離れて、推論によって、自己の理解によって、規範の把握によって、現れた出来事の記述である。
Apica suttantābhidhammavinayaṭṭhakathāsu āgato sabbopi theravādo ‘‘attanomati’’ nāma. Taṃ pana attanomatiṃ gahetvā kathentena na daḷhaggāhaṃ gahetvā voharitabbaṃ. Kāraṇaṃ sallakkhetvā atthena pāḷiṃ, pāḷiyā ca atthaṃ saṃsanditvā kathetabbaṃ. Attanomati ācariyavāde otāretabbā. Sace tattha otarati ceva sameti ca, gahetabbā. Sace neva otarati na sameti, na gahetabbā. Ayañhi attanomati nāma sabbadubbalā. Attanomatito ācariyavādo balavataro.
また、スッタント、アビダンマ、戒律の注釈書に現れるすべてのテーラワーダも、「自己の意見」と呼ばれる。しかし、その自己の意見を採用して語る者は、確固たる把握をせずに、言葉を扱うべきである。理由を観察し、意味においてパーリを、パーリにおいて意味を、一致させて語るべきである。自己の意見は師の説に照らして検討されるべきである。もしそこで照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。もし照らし合わせても一致せず、一致しないならば、採用されるべきではない。なぜなら、この自己の意見は最も弱いからである。自己の意見よりも、師の説の方がより強い。
Ācariyavādopi suttānulome otāretabbo. Tattha otaranto samentoyeva gahetabbo, itaro na gahetabbo. Ācariyavādato hi suttānulomaṃ balavataraṃ.
師の説も、スッタの準拠に照らして検討されるべきである。そこで照らし合わせて一致するならば、採用されるべきであり、そうでなければ採用されるべきではない。師の説よりも、スッタの準拠の方がより強い。
Suttānulomampi sutte otāretabbaṃ. Tattha otarantaṃ samentameva gahetabbaṃ, itaraṃ na gahetabbaṃ. Suttānulomato hi suttameva balavataraṃ. Suttañhi appaṭivattiyaṃ kārakasaṅghasadisaṃ buddhānaṃ ṭhitakālasadisaṃ. Tasmā yadā dve bhikkhū sākacchanti, sakavādī suttaṃ gahetvā katheti, paravādī suttānulomaṃ. Tehi aññamaññaṃ khepaṃ vā garahaṃ vā akatvā suttānulomaṃ sutte otāretabbaṃ. Sace otarati sameti, gahetabbaṃ. No ce, na gahetabbaṃ; suttasmiṃyeva ṭhātabbaṃ. Athāyaṃ suttaṃ gahetvā katheti, paro ācariyavādaṃ. Tehipi aññamaññaṃ khepaṃ vā garahaṃ vā akatvā ācariyavādo sutte otāretabbo. Sace otarati sameti, gahetabbo. Anotaranto asamento ca gārayhācariyavādo na gahetabbo; suttasmiṃyeva ṭhātabbaṃ.
スッタの準拠も、スッタに照らして検討されるべきである。そこで照らし合わせて一致するならば、採用されるべきであり、そうでなければ採用されるべきではない。スッタの準拠よりも、スッタの方がより強い。なぜなら、スッタは不変であり、出来事の集合に似ており、仏陀の存在期間に似ているからである。したがって、二人の比丘が議論するとき、一方の語り手はスッタを採用して語り、他方の語り手はスッタの準拠を採用して語る。彼らは互いに非難したり、侮辱したりすることなく、スッタの準拠をスッタに照らして検討すべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、採用されるべきではなく、スッタにのみ留まるべきである。また、一方の語り手はスッタを採用して語り、他方は師の説を採用して語る。彼らも互いに非難したり、侮辱したりすることなく、師の説をスッタに照らして検討すべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。照らし合わせても一致せず、一致しないならば、軽蔑されるべき師の説は採用されるべきではなく、スッタにのみ留まるべきである。
Athāyaṃ suttaṃ gahetvā katheti, paro attanomatiṃ. Tehipi aññamaññaṃ khepaṃ vā garahaṃ vā akatvā attanomati sutte otāretabbā. Sace otarati sameti, gahetabbā. No ce, na gahetabbā. Suttasmiṃ yeva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手はスッタを採用して語り、他方は自己の意見を採用して語る。彼らも互いに非難したり、侮辱したりすることなく、自己の意見をスッタに照らして検討すべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、採用されるべきではなく、スッタにのみ留まるべきである。
Atha panāyaṃ suttānulomaṃ gahetvā katheti, paro suttaṃ. Suttaṃ suttānulome otāretabbaṃ. Sace otarati sameti, tisso saṅgītiyo ārūḷhaṃ pāḷiāgataṃ paññāyati, gahetabbaṃ. No ce tathā paññāyati na otarati na sameti, bāhirakasuttaṃ vā hoti siloko vā aññaṃ vā gārayhasuttaṃ guḷhavessantaraguḷhavinayavedallādīnaṃ aññatarato āgataṃ, na gahetabbaṃ. Suttānulomasmiṃyeva ṭhātabbaṃ.
しかし、一方の語り手はスッタの準拠を採用して語り、他方はスッタを採用して語る。スッタはスッタの準拠に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、三つの結集を経た、パーリに由来する(教え)であることがわかるので、採用されるべきである。そうでなければ、そうではないことがわかる、照らし合わせても一致せず、一致しないならば、それは外の(仏陀の)スッタ、あるいはシローカ、あるいは他の軽蔑されるべきスッタ、グーリヴァッサラ、グーリヴィナヤ、ヴェーダッラなど、いずれかに由来するものであり、採用されるべきではない。スッタの準拠にのみ留まるべきである。
Athāyaṃ suttānulomaṃ gahetvā katheti, paro ācariyavādaṃ. Ācariyavādo suttānulome otāretabbo. Sace otarati sameti, gahetabbo. No ce, na gahetabbo. Suttānulomeyeva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手はスッタの準拠を採用して語り、他方は師の説を採用して語る。師の説はスッタの準拠に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、採用されるべきではなく、スッタの準拠にのみ留まるべきである。
Athāyaṃ suttānulomaṃ gahetvā katheti, paro attanomatiṃ. Attanomati suttānulome otāretabbā. Sace otarati sameti, gahetabbā. No ce, na gahetabbā. Suttānulomeyeva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手はスッタの準拠を採用して語り、他方は自己の意見を採用して語る。自己の意見はスッタの準拠に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、採用されるべきではなく、スッタの準拠にのみ留まるべきである。
Atha panāyaṃ ācariyavādaṃ gahetvā katheti, paro suttaṃ. Suttaṃ ācariyavāde otāretabbaṃ. Sace otarati sameti, gahetabbaṃ. Itaraṃ gārayhasuttaṃ na gahetabbaṃ. Ācariyavādeyeva ṭhātabbaṃ.
しかし、一方の語り手は師の説を採用して語り、他方はスッタを採用して語る。スッタは師の説に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、軽蔑されるべきスッタは採用されるべきではなく、師の説にのみ留まるべきである。
Athāyaṃ ācariyavādaṃ gahetvā katheti, paro suttānulomaṃ. Suttānulomaṃ ācariyavāde otāretabbaṃ. Otarantaṃ samentameva gahetabbaṃ, itaraṃ na gahetabbaṃ. Ācariyavādeyeva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手は師の説を採用して語り、他方はスッタの準拠を採用して語る。スッタの準拠は師の説に照らして検討されるべきである。照らし合わせて一致するならば、採用されるべきであり、そうでなければ採用されるべきではない。師の説にのみ留まるべきである。
Athāyaṃ ācariyavādaṃ gahetvā katheti, paro attanomatiṃ. Attanomati ācariyavāde otāretabbā. Sace otarati sameti, gahetabbā. No ce, na gahetabbā. Ācariyavādeyeva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手は師の説を採用して語り、他方は自己の意見を採用して語る。自己の意見は師の説に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、採用されるべきではなく、師の説にのみ留まるべきである。
Atha panāyaṃ attanomatiṃ gahetvā katheti, paro suttaṃ. Suttaṃ attanomatiyaṃ otāretabbaṃ. Sace otarati sameti, gahetabbaṃ. Itaraṃ gārayhasuttaṃ na gahetabbaṃ. Attanomatiyameva ṭhātabbaṃ.
しかし、一方の語り手は自己の意見を採用して語り、他方はスッタを採用して語る。スッタは自己の意見に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、軽蔑されるべきスッタは採用されるべきではなく、自己の意見にのみ留まるべきである。
Athāyaṃ attanomatiṃ gahetvā katheti, paro suttānulomaṃ. Suttānulomaṃ attanomatiyaṃ otāretabbaṃ. Otarantaṃ samentameva gahetabbaṃ, itaraṃ na gahetabbaṃ. Attanomatiyameva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手は自己の意見を採用して語り、他方はスッタの準拠を採用して語る。スッタの準拠は自己の意見に照らして検討されるべきである。照らし合わせて一致するならば、採用されるべきであり、そうでなければ採用されるべきではない。自己の意見にのみ留まるべきである。
Athāyaṃ attanomatiṃ gahetvā katheti, paro ācariyavādaṃ. Ācariyavādo attanomatiyaṃ otāretabbo. Sace otarati sameti, gahetabbo; itaro gārayhācariyavādo na gahetabbo. Attanomatiyameva ṭhātabbaṃ. Attano gahaṇameva baliyaṃ kātabbaṃ. Sabbaṭṭhānesu ca khepo vā garahā vā na kātabbāti.
また、一方の語り手は自己の意見を採用して語り、他方は師の説を採用して語る。師の説は自己の意見に照らして検討されるべきである。もし照らし合わせて一致するならば、採用されるべきである。そうでなければ、軽蔑されるべき師の説は採用されるべきではなく、自己の意見にのみ留まるべきである。自己の把握こそが、最も確実であるべきである。すべての場面で、非難や侮辱は行われるべきではない。
Atha panāyaṃ ‘‘kappiya’’nti gahetvā katheti, paro ‘‘akappiya’’nti. Sutte ca suttānulome ca otāretabbaṃ. Sace kappiyaṃ hoti, kappiye ṭhātabbaṃ. Sace akappiyaṃ, akappiye ṭhātabbaṃ.
しかし、一方の語り手は「許される」と捉え、他方は「許されない」と捉える。スッタとスッタの準拠において、照らし合わせて検討されるべきである。もし許されるならば、許されるものに留まるべきである。もし許されないならば、許されないものに留まるべきである。
Athāyaṃ tassa kappiyabhāvasādhakaṃ suttato bahuṃ kāraṇañca vinicchayañca dasseti, paro kāraṇaṃ na vindati. Kappiyeva ṭhātabbaṃ. Atha paro tassa akappiyabhāvasādhakaṃ suttato bahuṃ kāraṇañca vinicchayañca dasseti, anena attano gahaṇanti katvā daḷhaṃ ādāya na ṭhātabbaṃ. ‘‘Sādhū’’ti sampaṭicchitvā akappiyeva ṭhātabbaṃ. Atha dvinnampi kāraṇacchāyā dissati, paṭikkhittabhāvoyeva sādhu, akappiye ṭhātabbaṃ. Vinayañhi patvā kappiyākappiyavicāraṇamāgamma rundhitabbaṃ, gāḷhaṃ kattabbaṃ, sotaṃ pacchinditabbaṃ, garukabhāveyeva ṭhātabbaṃ.
また、一方の語り手は、その許されることの根拠を、スッタから多くの理由と決定を示す。他方は理由を見つけられない。許されるものにのみ留まるべきである。また、他方の語り手は、その許されないことの根拠を、スッタから多くの理由と決定を示す。この(説)に、自己の把握として、確固たるものとして、留まるべきではない。「素晴らしい」と受け入れ、許されないものにのみ留まるべきである。また、両方の理由の影が見えるならば、否定されたものにこそ留まるのが良い。許されないものに留まるべきである。なぜなら、戒律においては、許されることと許されないことの判断に関しては、固く守るべきであり、しっかりと把握すべきであり、聞く耳を閉ざすべきであり、偉大なものにのみ留まるべきだからである。
Atha panāyaṃ ‘‘akappiya’’nti gahetvā katheti, paro ‘‘kappiya’’nti. Sutte ca suttānulome ca otāretabbaṃ. Sace kappiyaṃ hoti, kappiye ṭhātabbaṃ. Sace akappiyaṃ, akappiye ṭhātabbaṃ.
しかし、一方の語り手は「許されない」と捉え、他方は「許される」と捉える。スッタとスッタの準拠において、照らし合わせて検討されるべきである。もし許されるならば、許されるものに留まるべきである。もし許されないならば、許されないものに留まるべきである。
Athāyaṃ bahūhi suttavinicchayakāraṇehi akappiyabhāvaṃ dasseti, paro kāraṇaṃ na vindati, akappiye ṭhātabbaṃ. Atha paro bahūhi suttavinicchayakāraṇehi kappiyabhāvaṃ dasseti, ayaṃ kāraṇaṃ na vindati, kappiye ṭhātabbaṃ. Atha dvinnampi kāraṇacchāyā dissati, attano gahaṇaṃ na vissajjetabbaṃ. Yathā cāyaṃ kappiyākappiye akappiyakappiye ca vinicchayo vutto; evaṃ anāpattiāpattivāde āpattānāpattivāde ca, lahukagarukāpattivāde garukalahukāpattivāde cāpi vinicchayo veditabbo. Nāmamattaṃyeva hi ettha nānaṃ, yojanānaye nānaṃ natthi, tasmā na vitthāritaṃ.
次に、これは多くの経蔵・律蔵の判決理由から不適格であることを示している。相手は理由を見いださない。不適格なものに留まるべきである。次に、相手は多くの経蔵・律蔵の判決理由から適格であることを示している。これは理由を見いださない。適格なものに留まるべきである。次に、両方の理由の様相が見られる場合、自身の執着を手放してはならない。この適格・不適格、不適格・適格の判決が述べられたように、無罪・有罪の論、有罪・無罪の論、軽い罪・重い罪の論、重い罪・軽い罪の論についても、判決を知るべきである。ここでは名前だけが異なるのであり、適用・解釈においては違いはない。したがって、詳述しない。
Evaṃ kappiyākappiyādivinicchaye uppanne yo sutta-suttānulomaācariyavādaattanomatīsu atirekakāraṇaṃ labhati, tassa vāde ṭhātabbaṃ. Sabbaso pana kāraṇaṃ vinicchayaṃ alabhantena suttaṃ na jahitabbaṃ, suttasmiṃyeva ṭhātabbanti. Evaṃ tasmiṃ sikkhāpade ca sikkhāpadavibhaṅge ca sakale ca vinayavinicchaye kosallaṃ patthayantena ayaṃ catubbidho vinayo jānitabbo.
このように、適格・不適格などの判決が生じた場合、経蔵・経蔵との一致・師の教え・自己の教えの中で、より多くの理由を得る者に、その教えに留まるべきである。しかし、いかなる理由も得られない場合、経蔵を捨ててはならない。経蔵に留まるべきである。このように、その戒律と戒律の分別、そして律全体の判決において、熟達を望む者は、この四種類の律を知るべきである。
Imañca pana catubbidhaṃ vinayaṃ ñatvāpi vinayadharena puggalena tilakkhaṇasamannāgatena bhavitabbaṃ. Tīṇi hi vinayadharassa lakkhaṇāni icchitabbāni. Katamāni tīṇi? ‘‘Suttañcassa svāgataṃ hoti suppavatti suvinicchitaṃ suttato anubyañjanato’’ti idamekaṃ lakkhaṇaṃ. ‘‘Vinaye kho pana ṭhito hoti asaṃhīro’’ti idaṃ dutiyaṃ. ‘‘Ācariyaparamparā kho panassa suggahitā hoti sumanasikatā sūpadhāritā’’ti idaṃ tatiyaṃ.
そして、この四種類の律を知っていても、律を保つ者は、三つの特徴を備えているべきである。律を保つ者には三つの特徴が求められる。どのような三つか?「経蔵がよく整っており、よく応用され、よく判別されている」というのが一つの特徴である。「律においては、動揺せず、しっかりしている」というのが二つ目である。「師から師へと伝わる教えがよく理解されており、よく心に留められ、よく習得されている」というのが三つ目である。
Tattha suttaṃ nāma sakalaṃ vinayapiṭakaṃ. Tañcassa svāgataṃ hotīti suṭṭhu āgataṃ. Suppavattīti suṭṭhu pavattaṃ paguṇaṃ vācuggataṃ suvinicchitaṃ. Suttato anubyañjanatoti pāḷito ca paripucchato ca aṭṭhakathāto ca suvinicchitaṃ hoti, kaṅkhacchedaṃ katvā uggahitaṃ.
ここで経蔵とは、律蔵全体を指す。それが「よく整っている」とは、非常によく理解されていることである。「よく応用されている」とは、非常によく実践され、容易に口にできることである。「よく判別されている」とは、パーリ語、質問、注釈からよく判別されており、疑いを晴らして記憶されていることである。
Vinaye kho pana ṭhito hotīti vinaye lajjībhāvena patiṭṭhito hoti. Alajjī hi bahussutopi samāno lābhagarutāya tantiṃ visaṃvādetvā uddhammaṃ ubbinayaṃ satthusāsanaṃ dīpetvā sāsane mahantaṃ upaddavaṃ karoti. Saṅghabhedampi saṅgharājimpi uppādeti. Lajjī pana kukkuccako sikkhākāmo jīvitahetupi tantiṃ avisaṃvādetvā dhammameva vinayameva ca dīpeti, satthusāsanaṃ garuṃ katvā ṭhapeti. Tathā hi pubbe mahātherā tikkhattuṃ vācaṃ nicchāresuṃ – **‘‘anāgate lajjī rakkhissati, lajjī rakkhissati, lajjī rakkhissatī’’**ti. Evaṃ yo lajjī, so vinayaṃ avijahanto avokkamanto lajjībhāvena vinaye ṭhito hoti suppatiṭṭhitoti. Asaṃhīroti saṃhīro nāma yo pāḷiyaṃ vā aṭṭhakathāyaṃ vā heṭṭhato vā uparito vā padapaṭipāṭiyā vā pucchiyamāno vitthunati vipphandati santiṭṭhituṃ na sakkoti; yaṃ yaṃ parena vuccati taṃ taṃ anujānāti; sakavādaṃ chaḍḍetvā paravādaṃ gaṇhāti. Yo pana pāḷiyaṃ vā aṭṭhakathāya vā heṭṭhupariyena vā padapaṭipāṭiyā vā pucchiyamāno na vitthunati na vipphandati, ekekalomaṃ saṇḍāsena gaṇhanto viya ‘‘evaṃ mayaṃ vadāma; evaṃ no ācariyā vadantī’’ti vissajjeti; yamhi pāḷi ca pāḷivinicchayo ca suvaṇṇabhājane pakkhittasīhavasā viya parikkhayaṃ pariyādānaṃ agacchanto tiṭṭhati, ayaṃ vuccati ‘‘asaṃhīro’’ti.
「律においては、動揺せず、しっかりしている」とは、律において恥の意識からしっかりと立っていることである。恥を知らない者は、たとえ多くのことを学んでいても、利益の重さに惑わされて教えに背き、戒律を乱し、仏の教えを損ない、教えに大きな混乱をもたらす。集団の分裂すら引き起こす。しかし、恥を知る者は、罪悪感を持ち、戒律を学ぶ者であり、命をかけても教えに背かず、法と律を損なわず、仏の教えを大切にして守る。かつて大長老たちは三度、言葉を発した。「将来、恥を知る者が守るだろう。恥を知る者が守るだろう。恥を知る者が守るだろう。」このように、恥を知る者は、律を離れず、離れず、恥の意識から律においてしっかりと立っている。動揺しない者とは、動揺する者とは、パーリ語や注釈、あるいは下から上への順番で質問されたときに、動揺したり、どもったりして、しっかりと立つことができない者である。相手が何を言っても、それに従ってしまう。自分の教えを捨てて、相手の教えを受け入れる。しかし、パーリ語や注釈、あるいは下から上への順番で質問されても、動揺せず、どもらず、まるでピンセットで一本一本掴むように、「このように私たちは言います。私たちの師はこう言います」と答える者。相手から何を言われても、「このパーリ語と、その判決は、まるで黄金の器に入れられた獅子のようで、損なわれることもなく、終えることもなく、そのまま保たれている」と言う者。このような者を「動揺しない者」と呼ぶ。
Ācariyaparamparā kho panassa suggahitā hotīti theraparamparā vaṃsaparamparā cassa suṭṭhu gahitā hoti. Sumanasikatāti suṭṭhu manasikatā; āvajjitamatte ujjalitapadīpo viya hoti. Sūpadhāritāti suṭṭhu upadhāritā pubbāparānusandhito atthato kāraṇato ca upadhāritā; attano matiṃ pahāya ācariyasuddhiyā vattā hoti ‘‘mayhaṃ ācariyo asukācariyassa santike uggaṇhi, so asukassā’’ti evaṃ sabbaṃ ācariyaparamparaṃ theravādaṅgaṃ āharitvā yāva upālitthero sammāsambuddhassa santike uggaṇhīti pāpetvā ṭhapeti. Tatopi āharitvā upālitthero sammāsambuddhassa santike uggaṇhi, dāsakatthero attano upajjhāyassa upālittherassa, soṇakatthero attano upajjhāyassa dāsakattherassa, siggavatthero attano upajjhāyassa soṇakattherassa, moggaliputtatissatthero attano upajjhāyassa siggavattherassa caṇḍavajjittherassa cāti. Evaṃ sabbaṃ ācariyaparamparaṃ theravādaṅgaṃ āharitvā attano ācariyaṃ pāpetvā ṭhapeti. Evaṃ uggahitā hi ācariyaparamparā suggahitā hoti. Evaṃ asakkontena pana avassaṃ dve tayo parivaṭṭā uggahetabbā. Sabbapacchimena hi nayena yathā ācariyo ca ācariyācariyo ca pāḷiñca paripucchañca vadanti, tathā ñātuṃ vaṭṭati.
「師から師へと伝わる教えがよく理解されている」とは、長老たちの系譜、仏弟子たちの系譜がよく理解されていることである。「よく心に留められている」とは、非常によく心に留められていること。一度注意を向けると、まるで燃える松明のように輝く。「よく習得されている」とは、非常によく習得されていること。前後関係、理由から習得されている。自分の考えを捨てて、師の教えに従って行動する。「私の師は、あの師の元で学びました。その師は…」このように、すべての師の系譜を、長老の教えまで辿り、正等覚者の元で学んだところまで持ってきて、保持する。そこから辿ると、あの長老は正等覚者の元で学び、その弟子である長老は、その師の元で学び、その弟子である長老は、その師の元で学び、その弟子である長老は、その師の元で学び、さらにその弟子である長老は、その師の元で学んだ。このように、すべての師の系譜を、長老の教えまで辿り、自分の師にまで持ってきて、保持する。このように学ばれた師の系譜は、よく学ばれたものである。このようにできない場合は、必ず二、三回繰り返して学ぶべきである。最後に述べられた方法によれば、師と、師の師と、パーリ語と質問がどのように語られているか、そのように知るべきである。
Imehi ca pana tīhi lakkhaṇehi samannāgatena vinayadharena vatthuvinicchayatthaṃ sannipatite saṅghe otiṇṇe vatthusmiṃ codakena ca cuditakena ca vutte vattabbe sahasā avinicchinitvāva cha ṭhānāni oloketabbāni. Katamāni cha? Vatthu oloketabbaṃ, mātikā oloketabbā, padabhājanīyaṃ oloketabbaṃ, tikaparicchedo oloketabbo, antarāpatti oloketabbā, anāpatti oloketabbāti.
そして、この三つの特徴を備えた律の保持者は、事柄の審議のために集まった僧伽において、事柄が提起されたとき、告発者と被告が発言すべきことについて、すぐに審議せず、六つの箇所を検討すべきである。どのような六つか?事柄を検討すること、マティカを検討すること、言葉の区分を検討すること、ティカの区分を検討すること、間の罪を検討すること、無罪を検討することである。
Vatthuṃ olokentopi hi ‘‘tiṇena vā paṇṇena vā paṭicchādetvā āgantabbaṃ, na tveva naggena āgantabbaṃ; yo āgaccheyya, āpatti dukkaṭassā’’ti (pārā. 517) evaṃ ekaccaṃ āpattiṃ passati. So taṃ suttaṃ ānetvā taṃ adhikaraṇaṃ vūpasamessati.
事柄を検討する場合、「草や葉で覆って来るべきであり、裸で来るべきではない。もし来たならば、ドゥッカタの罪である」(パーラジカ経 517)のように、ある罪を見出す。その経を携えてきて、その件を鎮める。
Mātikaṃ olokentopi ‘‘sampajānamusāvāde pācittiya’’ntiādinā (pāci. 2) nayena pañcannaṃ āpattīnaṃ aññataraṃ āpattiṃ passati, so taṃ suttaṃ ānetvā taṃ adhikaraṇaṃ vūpasamessati.
マティカを検討する場合、「故意の嘘」(パーチッタ経 2)のように、五つの罪のうちいずれか一つを見出す。その経を携えてきて、その件を鎮める。
Padabhājanīyaṃ olokentopi ‘‘akkhayite sarīre methunaṃ dhammaṃ paṭisevati, āpatti pārājikassa. Yebhuyyena khayite sarīre methunaṃ dhammaṃ paṭisevati, āpatti thullaccayassā’’tiādinā (pārā. 59 ādayo, atthato samānaṃ) nayena sattannaṃ āpattīnaṃ aññataraṃ āpattiṃ passati, so padabhājanīyato suttaṃ ānetvā taṃ adhikaraṇaṃ vūpasamessati.
言葉の区分を検討する場合、「清浄でない身体で性行為を行う者は、パーラジカの罪である。ほとんど清浄な身体で性行為を行う者は、トゥッラチャヤの罪である」(パーラジカ経 59など、実質的に同じ)のように、七つの罪のうちいずれか一つを見出す。その言葉の区分から経を携えてきて、その件を鎮める。
Tikaparicchedaṃ olokentopi tikasaṅghādisesaṃ vā tikapācittiyaṃ vā tikadukkaṭaṃ vā aññataraṃ vā āpattiṃ tikaparicchede passati, so tato suttaṃ ānetvā taṃ adhikaraṇaṃ vūpasamessati.
ティカの区分を検討する場合、ティカのサンガディセーサ、ティカのパーチッタ、ティカのドゥッカタ、あるいは他の罪をティカの区分で見出す。そこから経を携えてきて、その件を鎮める。
Antarāpattiṃ olokentopi ‘‘paṭilātaṃ ukkhipati, āpatti dukkaṭassā’’ti (pāci. 355) evaṃ yā sikkhāpadantaresu antarāpatti hoti taṃ passati, so taṃ suttaṃ ānetvā taṃ adhikaraṇaṃ vūpasamessati.
間の罪を検討する場合、「投げられたものを拾う」(パーチッタ経 355)のように、他の戒律の間に生じる罪を見出す。その経を携えてきて、その件を鎮める。
Anāpattiṃ olokentopi ‘‘anāpatti bhikkhu asādiyantassa, atheyyacittassa, na maraṇādhippāyassa, anullapanādhippāyassa, na mocanādhippāyassa, asañcicca, assatiyā, ajānantassā’’ti (pārā. 72 ādayo) evaṃ tasmiṃ tasmiṃ sikkhāpade niddiṭṭhaṃ anāpattiṃ passati, so taṃ suttaṃ ānetvā taṃ adhikaraṇaṃ vūpasamessati.
無罪を検討する場合、「受け取らない者、意図しない者、死ぬことを望まない者、逃げることを望まない者、解放を望まない者、不注意な者、忘れている者、知らない者には無罪である」(パーラジカ経 72など)のように、その戒律ごとに定められた無罪を見出す。その経を携えてきて、その件を鎮める。
Yo hi bhikkhu catubbidhavinayakovido tilakkhaṇasampanno imāni cha ṭhānāni oloketvā adhikaraṇaṃ vūpasamessati, tassa vinicchayo appaṭivattiyo, buddhena sayaṃ nisīditvā vinicchitasadiso hoti. Taṃ cevaṃ vinicchayakusalaṃ bhikkhuṃ koci katasikkhāpadavītikkamo bhikkhu upasaṅkamitvā attano kukkuccaṃ puccheyya; tena sādhukaṃ sallakkhetvā sace anāpatti hoti, ‘‘anāpattī’’ti vattabbaṃ. Sace pana āpatti hoti, ‘‘āpattī’’ti vattabbaṃ. Sā desanāgāminī ce, ‘‘desanāgāminī’’ti vattabbaṃ. Vuṭṭhānagāminī ce, ‘‘vuṭṭhānagāminī’’ti vattabbaṃ. Athassa pārājikacchāyā dissati, ‘‘pārājikāpattī’’ti na tāva vattabbaṃ. Kasmā? Methunadhammavītikkamo hi uttarimanussadhammavītikkamo ca oḷāriko. Adinnādānamanussaviggahavītikkamā pana sukhumā cittalahukā. Te sukhumeneva āpajjati, sukhumena rakkhati, tasmā visesena taṃvatthukaṃ kukkuccaṃ pucchiyamāno ‘‘āpattī’’ti avatvā sacassa ācariyo dharati, tato tena so bhikkhu ‘‘amhākaṃ ācariyaṃ pucchā’’ti pesetabbo. Sace so puna āgantvā ‘‘tumhākaṃ ācariyo suttato nayato oloketvā ‘satekiccho’ti maṃ āhā’’ti vadati, tato anena so ‘‘sādhu suṭṭhu yaṃ ācariyo bhaṇati taṃ karohī’’ti vattabbo. Atha panassa ācariyo natthi, saddhiṃ uggahitatthero pana atthi, tassa santikaṃ pesetabbo – ‘‘amhehi saha uggahitatthero gaṇapāmokkho, taṃ gantvā pucchā’’ti. Tenāpi ‘‘satekiccho’’ti vinicchite ‘‘sādhu suṭṭhu tassa vacanaṃ karohī’’ti vattabbo. Atha saddhiṃ uggahitattheropi natthi, antevāsiko paṇḍito atthi, tassa santikaṃ pesetabbo – ‘‘asukadaharaṃ gantvā pucchā’’ti. Tenāpi ‘‘satekiccho’’ti vinicchite ‘‘sādhu suṭṭhu tassa vacanaṃ karohī’’ti vattabbo. Atha daharassāpi pārājikacchāyāva upaṭṭhāti, tenāpi ‘‘pārājikosī’’ti na vattabbo. Dullabho hi buddhuppādo, tato dullabhatarā pabbajjā ca upasampadā ca. Evaṃ pana vattabbo – ‘‘vivittaṃ okāsaṃ sammajjitvā divāvihāraṃ nisīditvā sīlāni sodhetvā dvattiṃsākāraṃ tāva manasi karohī’’ti. Sace tassa arogaṃ sīlaṃ kammaṭṭhānaṃ ghaṭayati, saṅkhārā pākaṭā hutvā upaṭṭhahanti, upacārappanāppattaṃ viya cittampi ekaggaṃ hoti, divasaṃ atikkantampi na jānāti. So divasātikkame upaṭṭhānaṃ āgato evaṃ vattabbo – ‘‘kīdisā te cittappavattī’’ti. Ārocitāya cittappavattiyā vattabbo – ‘‘pabbajjā nāma cittavisuddhatthāya, appamatto samaṇadhammaṃ karohī’’ti.
四種の律に通じ、三つの特徴を備えた比丘が、これらの六つの箇所を検討して件を鎮める場合、その判決は覆ることはなく、仏が自ら座って判決されたことに等しい。そのような律の判決に熟達した比丘に、戒律を犯した比丘が近づいて、自分の疑いを尋ねたとする。その比丘がそれをよく考慮し、もし無罪ならば、「無罪である」と答えるべきである。もし罪があるならば、「罪がある」と答えるべきである。それが教えに導くものであるならば、「教えに導くものである」と答えるべきである。それが解脱に導くものであるならば、「解脱に導くものである」と答えるべきである。もしパーラジカの様相が見られる場合、「パーラジカの罪である」とすぐに言うべきではない。なぜか?性行為の違反と、超人的な境地を超える違反は、重大である。盗みと、人間による侮辱の違反は、微妙である。それらは微妙なうちに罪を犯し、微妙なうちに守られる。したがって、特にその事柄に関する疑いを尋ねられた場合、「罪がある」と言わずに、もし師がそうであるとすれば、その比丘は「私たちの師に尋ねてください」と送られるべきである。もしその師が再び来て、「あなたの師は、経から解釈して『疑わしい』と私に言われました」と言うならば、この比丘は「師の言うことをよく聞いて、それに従いなさい」と知らされるべきである。もしその師もいないが、一緒に学んだ長老がいるならば、その元に送られるべきである。「私たちと一緒に学んだ長老である、集団の長老に尋ねてください」と。その長老も「疑わしい」と判決した場合、「師の言葉をよく聞いて、それに従いなさい」と知らされるべきである。もしその長老もいないが、弟子である賢者がいるならば、その元に送られるべきである。「あの若者に尋ねてください」と。その若者も「疑わしい」と判決した場合、「師の言葉をよく聞いて、それに従いなさい」と知らされるべきである。もし若者にもパーラジカの様相が見られる場合、その者にも「あなたはパーラジカです」と言うべきではない。仏の出現は稀であり、それ以上に稀なのは出家と具足戒である。しかし、そのように知らされるべきである。「隠れ家をきれいに掃除し、昼間の休息に座って、戒律を清め、三十二の要素を心に留めなさい」と。もしその者の清らかな戒律が修行に役立つならば、修行の対象が現れて現れる。集中した心のように、心も一つになる。一日が過ぎたことも分からない。その者が一日が過ぎた後に現れて、「あなたの心のありさまはどうでしたか?」と尋ねられる。心のありさまを語った後、「出家は心の清浄のためである。精進して、聖者の道を歩みなさい」と知らされるべきである。
Yassa pana sīlaṃ bhinnaṃ hoti, tassa kammaṭṭhānaṃ na ghaṭayati, patodābhitunnaṃ viya cittaṃ vikampati, vippaṭisāragginā ḍayhati, tattapāsāṇe nisinno viya taṅkhaṇaññeva vuṭṭhāti. So āgato ‘‘kā te cittappavattī’’ti pucchitabbo. Ārocitāya cittappavattiyā ‘‘natthi loke raho nāma pāpakammaṃ pakubbato. Sabbapaṭhamañhi pāpaṃ karonto attanā jānāti, athassa ārakkhadevatā paracittavidū samaṇabrāhmaṇā aññā ca devatā jānanti, tvaṃyeva dāni tava sotthiṃ pariyesāhī’’ti vattabbo.
しかし、戒律が破れている者には、修行の対象が役立たず、鞭で打たれた馬のように心が動揺し、後悔の炎で焼かれ、熱い鉄板に座っているように、その場で苦しむ。その者が現れて、「あなたの心のありさまはどうでしたか?」と尋ねられる。心のありさまを語った後、「悪事を働く者に、隠れ家などない。まず第一に、悪事を働く者は自分で知っており、次に、守護の神々、他人の心を知る聖者やバラモン、そして他の神々が知る。今、あなたは自分の安寧を求めるべきである」と知らされるべきである。
Niṭṭhitā catubbidhavinayakathā
四種の律の教えは終わった。
Vinayadharassa ca lakkhaṇādikathā.
律の保持者の特徴などの教え。
Bhikkhupadabhājanīyavaṇṇanā
比丘の言葉の区分の解説。
Idāni sikkhāpadavibhaṅgassa atthaṃ vaṇṇayissāma. Yaṃ vuttaṃ yo panāti yo yādisotiādi. Ettha yo panāti vibhajitabbapadaṃ; yo yādisotiādīni tassa vibhajanapadāni. Ettha ca yasmā panāti nipātamattaṃ; yoti atthapadaṃ; tañca aniyamena puggalaṃ dīpeti, tasmā tassa atthaṃ dassento aniyamena puggaladīpakaṃ yo saddameva āha. Tasmā ettha evamattho veditabbo – yo panāti yo yokocīti vuttaṃ hoti. Yasmā pana yo yokoci nāma, so avassaṃ liṅga-yutta-jāti-nāma-gotta-sīla-vihāra-gocaravayesu ekenākārena paññāyati, tasmā taṃ tathā ñāpetuṃ taṃ pabhedaṃ pakāsento **‘‘yādiso’’**tiādimāha. Tattha yādisoti liṅgavasena yādiso vā tādiso vā hotu; dīgho vā rasso vā kāḷo vā odāto vā maṅguracchavi vā kiso vā thūlo vāti attho. Yathāyuttoti yogavasena yena vā tena vā yutto hotu; navakammayutto vā uddesayutto vā vāsadhurayutto vāti attho. Yathājaccoti jātivasena yaṃjacco vā taṃjacco vā hotu; khattiyo vā brāhmaṇo vā vesso vā suddo vāti attho. Yathānāmoti nāmavasena yathānāmo vā tathānāmo vā hotu; buddharakkhito vā dhammarakkhito vā saṅgharakkhito vāti attho. Yathāgottoti gottavasena yathāgotto vā tathāgotto vā yena vā tena vā gottena hotu; kaccāyano vā vāsiṭṭho vā kosiyo vāti attho. Yathāsīloti sīlesu yathāsīlo vā tathāsīlo vā hotu; navakammasīlo vā uddesasīlo vā vāsadhurasīlo vāti attho. Yathāvihārīti vihāresupi yathāvihārī vā tathāvihārī vā hotu; navakammavihārī vā uddesavihārī vā vāsadhuravihārī vāti attho. Yathāgocaroti gocaresupi yathāgocaro vā tathāgocaro vā hotu; navakammagocaro vā uddesagocaro vā vāsadhuragocaro vāti attho. Thero vāti ādīsu vayovuḍḍhādīsu yo vā so vā hotu; paripuṇṇadasavassatāya thero vā ūnapañcavassatāya navo vā atirekapañcavassatāya majjhimo vāti attho. Atha kho sabbova imasmiṃ atthe eso vuccati ‘‘yo panā’’ti.
これから、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0187"></span> 戒律の解説を説き明かします。「しかし、誰が」という部分における「誰が」などは、そのように説き明かされるべき語句です。「しかし、誰が」という言葉は、分割されるべき句であり、「誰が」などは、その分割される句です。ここで、「しかし」は助詞であり、「誰が」は意味をなす語句です。それは、不特定の人を指すため、その意味を示すために、「不特定の人を指す」という言葉をそのまま述べます。したがって、ここで意味は次のように理解されるべきです。「しかし、誰が」とは、「誰であっても」という意味です。ところで、誰であっても、それは必ず、性別、特徴、種族、名前、氏族、戒律、生活様式、行動範囲のいずれかにおいて認識されるため、それをそのように示すために、その区別を示すために、「<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0239"></span>どのような」と述べます。そこで、「どのような」とは、性別によるもので、「ある性別のような、またはそのような」ものであり、背が高いか低いか、黒いか白いか、茶色いか、痩せているか太っているか、といった意味です。「適した」とは、その人の状態によるもので、「ある状態に適した、またはそのような」ものであり、新しい仕事に適しているか、学習に適しているか、修行に適しているか、といった意味です。「生まれたままの」とは、種族によるもので、「ある種族のような、またはそのような」ものであり、クシャトリヤか、バラモンか、ヴァイシャか、シュードラか、といった意味です。「名前の通り」とは、名前によるもので、「ある名前のような、またはそのような」ものであり、仏護か、法護か、僧護か、といった意味です。「氏族の通り」とは、氏族によるもので、「ある氏族のような、またはそのような」ものであり、カッチャーヤナか、ヴァーシシュタか、コーシャか、といった意味です。「戒律の通り」とは、戒律によるもので、「ある戒律のような、またはそのような」ものであり、新しい戒律に適しているか、学習の戒律に適しているか、修行の戒律に適しているか、といった意味です。「生活様式の通り」とは、生活様式によるもので、「ある生活様式のような、またはそのような」ものであり、新しい生活様式に適しているか、学習の生活様式に適しているか、修行の生活様式に適しているか、といった意味です。「行動範囲の通り」とは、行動範囲によるもので、「ある行動範囲のような、またはそのような」ものであり、新しい行動範囲に適しているか、学習の行動範囲に適しているか、修行の行動範囲に適しているか、といった意味です。「長老」とは、年齢などによるもので、「ある年齢のような、またはそのような」ものであり、十年の経験を持つ長老か、五年に満たない新人か、五年を超える中年か、といった意味です。すなわち、「しかし、誰が」という言葉は、この意味においてすべて同じように理解されます。
Bhikkhuniddese bhikkhatīti bhikkhako; labhanto vā alabhanto vā ariyāya yācanāya yācatīti attho. Buddhādīhi ajjhupagataṃ bhikkhācariyaṃ ajjhupagatattā bhikkhācariyaṃ ajjhupagato nāma. Yo hi koci appaṃ vā mahantaṃ vā bhogakkhandhaṃ pahāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito, so kasigorakkhādīhi jīvikakappanaṃ hitvā liṅgasampaṭicchaneneva bhikkhācariyaṃ ajjhupagatoti bhikkhu. Parapaṭibaddhajīvikattā vā vihāramajjhe kājabhattaṃ bhuñjamānopi bhikkhācariyaṃ ajjhupagatoti bhikkhu; piṇḍiyālopabhojanaṃ nissāya pabbajjāya ussāhajātattā vā bhikkhācariyaṃ ajjhupagatoti bhikkhu. Agghaphassavaṇṇabhedena bhinnaṃ paṭaṃ dhāretīti bhinnapaṭadharo. Tattha satthakacchedanena agghabhedo veditabbo. Sahassagghanakopi hi paṭo satthakena khaṇḍākhaṇḍikaṃ chinno bhinnaggho hoti. Purimagghato upaḍḍhampi na agghati. Suttasaṃsibbanena phassabhedo veditabbo. Sukhasamphassopi hi paṭo suttehi saṃsibbito bhinnaphasso hoti. Kharasamphassataṃ pāpuṇāti. Sūcimalādīhi vaṇṇabhedo veditabbo. Suparisuddhopi hi paṭo sūcikammato paṭṭhāya sūcimalena, hatthasedamalajallikāhi, avasāne rajanakappakaraṇehi ca bhinnavaṇṇo hoti; pakativaṇṇaṃ vijahati. Evaṃ tīhākārehi bhinnapaṭadhāraṇato bhinnapaṭadharoti bhikkhu. Gihivatthavisabhāgānaṃ vā kāsāvānaṃ dhāraṇamatteneva bhinnapaṭadharoti bhikkhu.
「比丘」とは、求めている、あるいは求めていないにかかわらず、聖なる乞食によって乞う者、という意味です。仏陀などによって受け入れられた托鉢の生活を受け入れた者、という意味です。誰であっても、わずかなものか大きなものであるかを問わず、世俗の生活を捨てて在家を出家した者は、農業や牧畜などで生計を立てることをやめ、僧衣を受け入れることで托鉢の生活を受け入れた、すなわち比丘です。あるいは、他者に依存した生活を送っているため、寺院で日々の食事を摂っていても、托鉢の生活を受け入れた者、すなわち比丘です。あるいは、托鉢による食事に頼って出家したため、托鉢の生活を受け入れた者、すなわち比丘です。「破れた布をまとう者」とは、価値の区別によって破れた布をまとう者です。そこで、価値の区別は刃物によるものと理解されるべきです。千円の布であっても、刃物でバラバラに切れば、価値は破れます。元の価値の半分にも満たないかもしれません。布の区別は、縫い目によるものと理解されるべきです。心地よい肌触りの布であっても、縫い目によって区別され、肌触りが破れます。粗い肌触りになります。色の区別は、縫い目などによるものと理解されるべきです。非常に清らかな布であっても、縫い目から始まり、縫い目、手垢、汚れ、そして最後に染料による処理によって、色が破れます。元の色を失います。このように、三つの方法で破れた布をまとうため、「破れた布をまとう者」すなわち比丘です。あるいは、在家的な衣服と異なる僧衣をまとうだけで、「破れた布をまとう者」すなわち比丘です。
Samaññāyāti paññattiyā vohārenāti attho. Samaññāya eva hi ekacco ‘‘bhikkhū’’ti paññāyati. Tathā hi nimantanādimhi bhikkhūsu gaṇiyamānesu sāmaṇerepi gahetvā ‘‘sataṃ bhikkhū sahassaṃ bhikkhū’’ti vadanti. Paṭiññāyāti attano paṭijānanena paṭiññāyapi hi ekacco ‘‘bhikkhū’’ti paññāyati. Tassa ‘‘ko etthāti? Ahaṃ, āvuso, bhikkhū’’ti (a. ni. 10.96) evamādīsu sambhavo daṭṭhabbo. Ayaṃ pana ānandattherena vuttā dhammikā paṭiññā. Rattibhāge pana dussīlāpi paṭipathaṃ āgacchantā ‘‘ko etthā’’ti vutte adhammikāya paṭiññāya abhūtāya ‘‘mayaṃ bhikkhū’’ti vadanti.
「名ばかり」とは、名目上、すなわち、通称、という意味です。名目上、「比丘」と呼ばれる者がいます。例えば、供養の際に比丘として数えられるとき、小僧も数えて「百人の比丘、千人の比丘」などと言います。「自己申告」とは、自己申告によって「比丘」と呼ばれる者がいます。その場合、「誰かいますか?」「いますよ、兄弟、比丘です」のように(阿含経 10.96)言われるような状況が考えられます。これは、アーナンダ長老が述べた、合法的申告です。夜間、不道徳な者たちも、道を通るとき、「誰かいますか?」と問われたとき、不法な申告によって、あたかもいるかのように「私たちは比丘です」と答えます。
Ehi bhikkhūti ehi bhikkhu nāma bhagavato ‘‘ehi bhikkhū’’ti vacanamattena bhikkhubhāvaṃ ehibhikkhūpasampadaṃ patto. Bhagavā hi ehibhikkhubhāvāya upanissayasampannaṃ puggalaṃ disvā rattapaṃsukūlantarato suvaṇṇavaṇṇaṃ dakkhiṇahatthaṃ nīharitvā brahmaghosaṃ nicchārento ‘‘ehi, bhikkhu, cara brahmacariyaṃ sammā dukkhassa antakiriyāyā’’ti vadati. Tassa saheva bhagavato vacanena gihiliṅgaṃ antaradhāyati, pabbajjā ca upasampadā ca ruhati. Bhaṇḍu kāsāyavasano hoti. Ekaṃ nivāsetvā ekaṃ pārupitvā ekaṃ aṃse ṭhapetvā vāmaṃsakūṭe āsattanīluppalavaṇṇamattikāpatto –
「来なさい、比丘」とは、世尊の「来なさい、比丘」という言葉だけで比丘の身分、すなわち、来なさい比丘という円満を得た者です。世尊は、来なさい比丘という身分を得るための因縁が整った人を見ると、赤い布に包まれた体から右手を出して、梵音を発し、「来なさい、比丘よ、完全な苦の滅尽のために、清らかな修行をしなさい」と言います。その世尊の言葉によって、在家的な装束は消え去り、出家と具足戒が身につきます。彼は僧衣をまとった者になります。一枚をまとい、一枚を肩にかけ、僧衣を左肩にかけた、青い蓮の花のような色の布をまとった者となります。
‘‘Ticīvarañca patto ca, vāsi sūci ca bandhanaṃ;
「三衣と鉢、斧、針、紐;
Parissāvanena aṭṭhete, yuttayogassa bhikkhuno’’ti.
漉し器とともに、これら八つが、修行者には必要である」と。
Evaṃ vuttehi aṭṭhahi parikkhārehi sarīre paṭimukkehiyeva saṭṭhivassikatthero viya iriyāpathasampanno buddhācariyako buddhupajjhāyako sammāsambuddhaṃ vandamānoyeva tiṭṭhati. Bhagavā hi paṭhamabodhiyaṃ ekasmiṃ kāle ehibhikkhūpasampadāya eva upasampādeti. Evaṃ upasampannāni ca sahassupari ekacattālīsuttarāni tīṇi bhikkhusatāni ahesuṃ; seyyathidaṃ – pañca pañcavaggiyattherā, yaso kulaputto, tassa parivārā catupaṇṇāsa sahāyakā, tiṃsa bhaddavaggiyā, sahassapurāṇajaṭilā, saddhiṃ dvīhi aggasāvakehi aḍḍhateyyasatā paribbājakā, eko aṅgulimālattheroti. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāyaṃ –
このように、八つの随行品が身につけられているだけで、六十歳の長老のように、立ち居振る舞いが整い、仏陀の師であり、仏陀の師範である者は、正しく覚った仏陀に礼拝しながら、そのままいます。世尊は、最初に悟りを開いたとき、一度に、来なさい比丘という円満によって、このように具足戒を与えました。このように具足戒を得た者は、千人以上、四十一を超えて三百人の比丘となりました。すなわち、五人の五人組の長老、ヤサという在家出身者、その供をしていた五十四人の仲間、三十人の善き仲間、千人のジャティラ(結髪者)、二人の最勝弟子とともに、四十八人の遊行者、一人アンギリマーラ長老です。アッタカター(注釈書)には、このように述べられています。
‘‘Tīṇi sataṃ sahassañca, cattālīsaṃ punāpare;
「三百人、千人、さらに四十一;
Eko ca thero sappañño, sabbe te ehibhikkhukā’’ti.
そして賢い長老一人、皆、彼らは来なさい比丘であった」と。
Na kevalañca ete eva, aññepi bahū santi. Seyyathidaṃ – tisataparivāro selo brāhmaṇo, sahassaparivāro mahākappino, dasasahassā kapilavatthuvāsino kulaputtā, soḷasasahassā pārāyanikabrāhmaṇāti evamādayo. Te pana vinayapiṭake pāḷiyaṃ na niddiṭṭhattā na vuttā. Ime tattha niddiṭṭhattā vuttāti.
しかし、これらだけではありません、他の多くの者もいます。すなわち、三百人の供をしていたセーラというバラモン、千人の供をしていたマハーカッピナ、一万人のカピラヴァストゥの在家出身者、十六千人のパーラヤナ(西方への旅)のバラモンなどです。しかし、彼らは律蔵のパーリ(経典)に示されていないため、述べられていません。これらは、そこに示されているため、述べられています。
‘‘Sattavīsa sahassāni, tīṇiyeva satāni ca;
「二万七千人、そして三百人;
Etepi sabbe saṅkhātā, sabbe te ehibhikkhukā’’ti.
これらすべてが数えられ、皆、彼らは来なさい比丘であった」と。
Tīhi saraṇagamanehi upasampannoti ‘‘buddhaṃ saraṇaṃ gacchāmī’’tiādinā nayena tikkhattuṃ vācaṃ bhinditvā vuttehi tīhi saraṇagamanehi upasampanno. Ayañhi upasampadā nāma aṭṭhavidhā – ehibhikkhūpasampadā, saraṇagamanūpasampadā, ovādapaṭiggahaṇūpasampadā, pañhabyākaraṇūpasampadā, garudhammapaṭiggahaṇūpasampadā, dūtenūpasampadā, aṭṭhavācikūpasampadā, ñatticatutthakammūpasampadāti. Tattha ehibhikkhūpasampadā, saraṇagamanūpasampadā ca vuttā eva.
「三つの帰依によって具足戒を得た者」とは、「仏陀に帰依します」といった方法で、三度言葉を発して唱えられた三つの帰依によって具足戒を得た者です。この具足戒には、八つの種類があります。来なさい比丘具足戒、帰依具足戒、訓戒受容具足戒、質問回答具足戒、八つの師範戒受容具足戒、使者による具足戒、八つの言葉による具足戒、一つの告知による四つの行為による具足戒です。そこで、来なさい比丘具足戒と帰依具足戒はすでに述べられました。
Ovādapaṭiggahaṇūpasampadā nāma ‘‘tasmātiha te, kassapa, evaṃ sikkhitabbaṃ – ‘tibbaṃ me hirottappaṃ paccupaṭṭhitaṃ bhavissati theresu navesu majjhimesu cā’ti. Evañhi te, kassapa, sikkhitabbaṃ. Tasmātiha te, kassapa, evaṃ sikkhitabbaṃ – ‘yaṃ kiñci dhammaṃ sossāmi kusalūpasaṃhitaṃ, sabbaṃ taṃ aṭṭhiṃ katvā manasi katvā sabbacetasā samannāharitvā ohitasoto dhammaṃ sossāmī’ti. Evaṃ hi te, kassapa, sikkhitabbaṃ. Tasmātiha te, kassapa, evaṃ sikkhitabbaṃ – ‘sātasahagatā ca me kāyagatāsati na vijahissatī’ti. Evañhi te, kassapa, sikkhitabba’’nti (saṃ. ni. 2.154) iminā ovādapaṭiggahaṇena mahākassapattherassa anuññātaupasampadā.
「訓戒受容具足戒」とは、「それゆえ、カッサパよ、あなたは、長老、新人、中年に対して、恥と恐れを抱くべきである、とこのように修行すべきです。カッサパよ、このように修行すべきです。それゆえ、カッサパよ、あなたは、聞くあらゆる善なる法を、骨にし、心に留め、全身全霊で注意深く聞き、耳を傾けて法を聞くべきである、とこのように修行すべきです。カッサパよ、このように修行すべきです。それゆえ、カッサパよ、あなたは、心地よい感覚とともに、体への気づきを失ってはならない、とこのように修行すべきです。カッサパよ、このように修行すべきです」(サンユッタ・ニカーヤ 2.154)というこの訓戒の受容によって、マハーカッサパ長老に許可された具足戒です。
Pañhabyākaraṇūpasampadā nāma sopākassa anuññātaupasampadā. Bhagavā kira pubbārāme anucaṅkamantaṃ sopākasāmaṇeraṃ ‘‘‘uddhumātakasaññā’ti vā, sopāka, ‘rūpasaññā’ti vā ime dhammā nānatthā nānābyañjanā, udāhu ekatthā, byañjanameva nāna’’nti dasa asubhanissite pañhe pucchi. So te byākāsi. Bhagavā tassa sādhukāraṃ datvā ‘‘kativassosi tvaṃ, sopākā’’ti pucchi. ‘‘Sattavassohaṃ, bhagavā’’ti. ‘‘Sopāka, tvaṃ mama sabbaññutaññāṇena saddhiṃ saṃsanditvā pañhe byākāsī’’ti āraddhacitto upasampadaṃ anujāni. Ayaṃ pañhabyākaraṇūpasampadā.
「質問回答具足戒」とは、ソーパークという小僧に許可された具足戒です。世尊は、かつて、アヌチャンカマ(遊行)していたソーパークという小僧に、「『膨張したという認識』か、『形という認識』か、これらの法は異なる意味、異なる言葉か、あるいは同じ意味で、言葉だけが異なるのか」という十の不浄の質問をしました。彼はそれに答えました。世尊は彼を賞賛し、「ソーパークよ、何歳ですか」と尋ねました。「七歳です、世尊」。世尊は、「ソーパークよ、あなたは私の全知の智慧と一致して質問に答えました」と言い、心を動かされて具足戒を許可しました。これが質問回答具足戒です。
Garudhammapaṭiggahaṇūpasampadā nāma mahāpajāpatiyā aṭṭhagarudhammassa paṭiggahaṇena anuññātaupasampadā.
「八つの師範戒受容具足戒」とは、マハーパジャパティに八つの師範戒を受け入れさせたことによって許可された具足戒です。
Dūtenūpasampadā nāma aḍḍhakāsiyā gaṇikāya anuññātaupasampadā.
「使者による具足戒」とは、アッダカーシーという遊女に許可された具足戒です。
Aṭṭhavācikūpasampadā nāma bhikkhuniyā bhikkhunisaṅghato ñatticatutthena bhikkhusaṅghato ñatticatutthenāti imehi dvīhi kammehi upasampadā.
「八つの言葉による具足戒」とは、比丘尼が比丘尼僧団から、または比丘僧団から、四つの告知によって具足戒を得ることです。
Ñatticatutthakammūpasampadā nāma bhikkhūnaṃ etarahi upasampadā. Imāsu aṭṭhasu upasampadāsu ‘‘yā sā, bhikkhave, mayā tīhi saraṇagamanehi upasampadā anuññātā, taṃ ajjatagge paṭikkhipāmi. Anujānāmi, bhikkhave, ñatticatutthena kammena upasampādetu’’nti (mahāva. 69) evaṃ anuññātāya imāya upasampadāya upasampannoti vuttaṃ hoti.
「一つの告知による四つの行為による具足戒」とは、比丘たちの現在の具足戒です。これらの八つの具足戒のうち、「 bhikkhaveよ、私が三つの帰依によって許可した具足戒は、今日から廃止します。 bhikkhaveよ、一つの告知による四つの行為によって具足戒を与えることを許可します」(マハーヴァッツァ 69)とこのように許可された、この具足戒によって具足戒を得た、という意味です。
Bhadroti apāpako. Kalyāṇaputhujjanādayo hi yāva arahā, tāva bhadrena sīlena samādhinā paññāya vimuttiyā vimuttiñāṇadassanena ca samannāgatattā ‘‘bhadro bhikkhū’’ti saṅkhyaṃ gacchanti. Sāroti tehiyeva sīlasārādīhi samannāgatattā nīlasamannāgamena nīlo paṭo viya ‘‘sāro bhikkhū’’ti veditabbo. Vigatakilesapheggubhāvato vā khīṇāsavova ‘‘sāro’’ti veditabbo. Sekhoti puthujjanakalyāṇakena saddhiṃ satta ariyā tisso sikkhā sikkhantīti sekhā. Tesu yo koci ‘‘sekho bhikkhū’’ti veditabbo. Na sikkhatīti asekho. Sekkhadhamme atikkamma aggaphale ṭhito, tato uttari sikkhitabbābhāvato khīṇāsavo ‘‘asekho’’ti vuccati. Samaggena saṅghenāti sabbantimena pariyāyena pañcavaggakaraṇīye kamme yāvatikā bhikkhū kammappattā, tesaṃ āgatattā chandārahānaṃ chandassa āhaṭattā, sammukhībhūtānañca appaṭikkosanato ekasmiṃ kamme samaggabhāvaṃ upagatena. Ñatticatutthenāti tīhi anussāvanāhi ekāya ca ñattiyā kātabbena. Kammenāti dhammikena vinayakammena. Akuppenāti vatthu-ñatti-anussāvana-sīmā-parisasampattisampannattā akopetabbataṃ appaṭikkositabbatañca upagatena. Ṭhānārahenāti kāraṇārahena satthusāsanārahena. Upasampanno nāma uparibhāvaṃ samāpanno, pattoti attho. Bhikkhubhāvo hi uparibhāvo, tañcesa yathāvuttena kammena samāpannattā ‘‘upasampanno’’ti vuccati. Ettha ca ñatticatutthakammaṃ ekameva āgataṃ. Imasmiṃ pana ṭhāne ṭhatvā cattāri saṅghakammāni nīharitvā vitthārato kathetabbānīti sabbaaṭṭhakathāsu vuttaṃ. Tāni ca ‘‘apalokanakammaṃ ñattikammaṃ ñattidutiyakammaṃ ñatticatutthakamma’’nti paṭipāṭiyā ṭhapetvā vitthārena khandhakato parivārāvasāne kammavibhaṅgato ca pāḷiṃ āharitvā kathitāni. Tāni mayaṃ parivārāvasāne kammavibhaṅgeyeva vaṇṇayissāma. Evañhi sati paṭhamapārājikavaṇṇanā ca na bhāriyā bhavissati; yathāṭhitāya ca pāḷiyā vaṇṇanā suviññeyyā bhavissati. Tāni ca ṭhānāni asuññāni bhavissanti; tasmā anupadavaṇṇanameva karoma.
「善き比丘」とは、罪のない者たちである。善き凡夫から阿羅漢に至るまで、善き戒、善き定、善き慧、善き解脱、善き解脱見道によって具足しているがゆえに、「善き比丘」と呼ばれる。 「精髄」とは、戒の精髄などによって具足しているがゆえに、藍染めの布のように「精髄の比丘」と呼ばれる。あるいは、煩悩の汚れが滅した阿羅漢であるゆえに「精髄」と呼ばれる。 「学習者」とは、凡夫の善き者と共に、聖なる三つの学(戒学、定学、慧学)を学ぶ者である。そのうちのいずれか一人を「学習者の比丘」と呼ぶ。 「非学習者」とは、学ばない者である。学習の法を越え、最高の果位に住し、それ以上学ぶべきことがない阿羅漢を「非学習者」と呼ぶ。「和合した僧伽において」とは、あらゆる最終的な手段で、五衆の行為を遂行する際に、行為に達した比丘たち、つまり、意にかなった者たち(供養されるべき者たち)の意を汲み、共に集まった者たちの反対がないゆえに、一つの行為において和合した状態に至ったことを意味する。「規定による」とは、三度の告知と一度の規定によってなされるべきことを意味する。「行為において」とは、法的な戒律の行為を意味する。「動じない」とは、事柄、規定、告知、境界、集会の具足によって、動揺させられないこと、反対されないことに至ったことを意味する。「値する」とは、理由に値し、師の教えに値することを意味する。「具足した」とは、上位の境地に至った、という意味である。比丘の境地こそ上位の境地であるが、そのように規定された行為によって到達したゆえに「具足した」と呼ばれる。ここに、規定による行為は一つだけである。しかし、この場所において、四つの僧伽の行為を遂行し、詳細に説くべきことが、すべての注釈書に述べられている。それらは「嘆願の行為」「規定の行為」「規定による二度の行為」「規定による四度の行為」として順に置かれ、詳細に経典から引用して説かれた。それらは、私たちは、随聞記の終わりに、行為の分類において説くことにする。そうすれば、第一の波羅夷罪の注釈も、重きにならず、そのままの経典の注釈も、理解しやすくなる。それらの場所も空虚でなくなる。それゆえ、逐語的な注釈だけを行う。
Tatrāti tesu ‘‘bhikkhako’’tiādinā nayena vuttesu bhikkhūsu. Yvāyaṃ bhikkhūti yo ayaṃ bhikkhu. Samaggena saṅghena…pe… upasampannoti aṭṭhasu upasampadāsu ñatticatuttheneva kammena upasampanno. Ayaṃ imasmiṃ atthe adhippeto bhikkhūti ayaṃ imasmiṃ ‘‘methunaṃ dhammaṃ paṭisevitvā pārājiko hotī’’ti atthe ‘‘bhikkhū’’ti adhippeto. Itare pana ‘‘bhikkhako’’ti ādayo atthuddhāravasena vuttā. Tesu ca ‘‘bhikkhako’’ti ādayo niruttivasena vuttā, ‘‘samaññāya bhikkhu, paṭiññāya bhikkhū’’ti ime dve abhilāpavasena vuttā, ‘‘ehi bhikkhū’’ti buddhena upajjhāyena paṭiladdhaupasampadāvasena vutto. Saraṇagamanabhikkhu anuppannāya kammavācāya upasampadāvasena vutto, ‘‘bhadro’’tiādayo guṇavasena vuttāti veditabbā.
「そこに」とは、このように「比丘」などと呼ばれた比丘たちの中である。「この比丘」とは、この比丘のことである。「和合した僧伽において」…「具足した」とは、八つの具足のうち、規定による四度の行為によって具足した者である。この文脈で意図される「比丘」とは、この「淫行を犯して波羅夷となる」という文脈で意図される「比丘」である。それ以外の「比丘」などは、義を強調するために述べられたものである。そして、「比丘」などは、語源学的には「比丘」とは異なるが、「戒律に従う比丘、誓いを立てた比丘」という二つは、呼び方によって述べられた。「来なさい、比丘」とは、仏によって、または師によって得られた具足のゆえに述べられた。帰依した比丘は、まだ声明が完成しないうちに得られた具足のゆえに述べられた。「善き」などは、徳のゆえに述べられたと知るべきである。
Bhikkhupadabhājanīyaṃ niṭṭhitaṃ.
比丘の語の解説を終える。
Sikkhāsājīvapadabhājanīyavaṇṇanā
学と生計の語の解説
Idāni **‘‘bhikkhūna’’**nti idaṃ padaṃ visesatthābhāvato avibhajitvāva yaṃ sikkhañca sājīvañca samāpannattā bhikkhūnaṃ sikkhāsājīvasamāpanno hoti, taṃ dassento sikkhātiādimāha. Tattha sikkhitabbāti sikkhā. Tissoti gaṇanaparicchedo. Adhisīlasikkhāti adhikaṃ uttamaṃ sīlanti adhisīlaṃ; adhisīlañca taṃ sikkhitabbato sikkhā cāti adhisīlasikkhā. Esa nayo adhicitta-adhipaññāsikkhāsu.
今、「比丘たちの」というこの語は、特別な意味がないので、区別せずに、学と生計を具足した比丘は、学と生計を具足した者であると示そうとして、「学」などと述べられた。そこに、「学ぶべきこと」とは、学のことである。「三つの」とは、数の区別である。「戒学」とは、より高次の、優れた戒であるから「戒」という。学ぶべきものであるから「学」である。「戒学」となる。この原則は、「定学」「慧学」にも当てはまる。
Katamaṃ panettha sīlaṃ, katamaṃ adhisīlaṃ, katamaṃ cittaṃ, katamaṃ adhicittaṃ, katamā paññā, katamā adhipaññāti? Vuccate – pañcaṅgadasaṅgasīlaṃ tāva sīlameva. Tañhi buddhe uppannepi anuppannepi loke pavattati. Uppanne buddhe tasmiṃ sīle buddhāpi sāvakāpi mahājanaṃ samādapenti. Anuppanne buddhe paccekabuddhā ca kammavādino ca dhammikā samaṇabrāhmaṇā cakkavattī ca mahārājāno mahābodhisattā ca samādapenti. Sāmampi paṇḍitā samaṇabrāhmaṇā samādiyanti. Te taṃ kusalaṃ dhammaṃ paripūretvā devesu ca manussesu ca sampattiṃ anubhonti. Pātimokkhasaṃvarasīlaṃ pana ‘‘adhisīla’’nti vuccati, tañhi sūriyo viya pajjotānaṃ sineru viya pabbatānaṃ sabbalokiyasīlānaṃ adhikañceva uttamañca, buddhuppādeyeva ca pavattati, na vinā buddhuppādā. Na hi taṃ paññattiṃ uddharitvā añño satto ṭhapetuṃ sakkoti, buddhāyeva pana sabbaso kāyavacīdvāraajjhācārasotaṃ chinditvā tassa tassa vītikkamassa anucchavikaṃ taṃ sīlasaṃvaraṃ paññapenti. Pātimokkhasaṃvaratopi ca maggaphalasampayuttameva sīlaṃ adhisīlaṃ, taṃ pana idha anadhippetaṃ. Na hi taṃ samāpanno bhikkhu methunaṃ dhammaṃ paṭisevati.
そこに、どのような戒があり、どのような高次の戒があり、どのような定があり、どのような高次の定があり、どのような慧があり、どのような高次の慧があるのか? 説かれる。五支十支の戒は、戒である。それは、仏が誕生した時にも、誕生しない時にも、世に存在する。仏が誕生した時、その戒において、仏も弟子たちも、多くの人々を教化する。仏が誕生しない時、独覚者や業を信じる者、法に従う行者やバラモン、転輪聖王や四大王、偉大な菩薩たちが教化する。賢者たちも、行者やバラモンも、それを実践する。彼らは、その善なる法を完成し、神々や人々の間で幸福を享受する。しかし、「戒律の守護」は「高次の戒」と呼ばれる。それは太陽が光を放つように、須弥山が山々のように、すべての世俗的な戒よりも高次で優れている。仏が誕生した時のみ存在する。仏の誕生なしには存在しない。なぜなら、その規定を廃止して、他の者がそれを維持することはできないからである。仏のみが、すべての身と口の行為の流れを断ち切り、それぞれの過ちの度合いに応じた、その戒の守護を規定する。戒律の守護よりも、さらに聖なる道と果を伴う戒が「高次の戒」であるが、それはここでは意図されていない。なぜなら、それを具足した比丘は淫行を犯さないからである。
Kāmāvacarāni pana aṭṭha kusalacittāni, lokiyaaṭṭhasamāpatticittāni ca ekajjhaṃ katvā cittamevāti veditabbāni. Buddhuppādānuppāde cassa pavatti, samādapanaṃ samādānañca sīle vuttanayeneva veditabbaṃ. Vipassanāpādakaṃ aṭṭhasamāpatticittaṃ pana ‘‘adhicitta’’nti vuccati. Tañhi adhisīlaṃ viya sīlānaṃ sabbalokiyacittānaṃ adhikañceva uttamañca, buddhuppādeyeva ca hoti, na vinā buddhuppādā. Tatopi ca maggaphalacittameva adhicittaṃ, taṃ pana idha anadhippetaṃ. Na hi taṃ samāpanno bhikkhu methunaṃ dhammaṃ paṭisevati.
しかし、欲界の八つの善なる心、そして八つの禅定の心は、一つにまとめられて、「心」であると知るべきである。仏が誕生した時にも、誕生しない時にも、それは存在する。教化と実践は、戒において説かれた原則と同じように知るべきである。しかし、観照の基礎となる八つの禅定の心は、「高次の心」と呼ばれる。それは、高次の戒のように、すべての世俗的な心よりも高次で優れている。仏が誕生した時のみ存在する。仏の誕生なしには存在しない。さらに、聖なる道と果の心こそが「高次の心」であるが、それはここでは意図されていない。なぜなら、それを具足した比丘は淫行を犯さないからである。
‘‘Atthi dinnaṃ, atthi yiṭṭha’’nti (dha. sa. 1371; vibha. 793; ma. ni. 3.92) -ādinayappavattaṃ pana kammassakatañāṇaṃ paññā, sā hi buddhe uppannepi anuppannepi loke pavattati. Uppanne buddhe tassā paññāya buddhāpi buddhasāvakāpi mahājanaṃ samādapenti. Anuppanne buddhe paccekabuddhā ca kammavādino ca dhammikā samaṇabrāhmaṇā cakkavattī ca mahārājāno mahābodhisattā ca samādapenti. Sāmampi paṇḍitā sattā samādiyanti. Tathā hi aṅkuro dasavassasahassāni mahādānaṃ adāsi. Velāmo, vessantaro, aññe ca bahū paṇḍitamanussā mahādānāni adaṃsu. Te taṃ kusalaṃ dhammaṃ paripūretvā devesu ca manussesu ca sampattiṃ anubhaviṃsu. Tilakkhaṇākāraparicchedakaṃ pana vipassanāñāṇaṃ ‘‘adhipaññā’’ti vuccati. Sā hi adhisīla-adhicittāni viya sīlacittānaṃ sabbalokiyapaññānaṃ adhikā ceva uttamā ca, na ca vinā buddhuppādā loke pavattati. Tatopi ca maggaphalapaññāva adhipaññā, sā pana idha anadhippetā. Na hi taṃ samāpanno bhikkhu methunaṃ dhammaṃ paṭisevatīti.
「施しがあり、供犠があった」といった(D.S. 1371; Vibh. 793; M.N. 3.92)というように、行為の因果を知る慧は、慧である。それは、仏が誕生した時にも、誕生しない時にも、世に存在する。仏が誕生した時、その慧によって、仏も仏の弟子たちも、多くの人々を教化する。仏が誕生しない時、独覚者や業を信じる者、法に従う行者やバラモン、転輪聖王や四大王、偉大な菩薩たちが教化する。賢者たちも、それを実践する。なぜなら、アンクロは千年の間、偉大な施しを行った。ヴェーラモ、ヴェーサンタラ、そして多くの賢明な人々も、偉大な施しを行った。彼らは、その善なる法を完成し、神々や人々の間で幸福を享受した。しかし、三つの相を区別する観照の慧は、「高次の慧」と呼ばれる。それは、高次の戒、高次の心のように、すべての世俗的な慧よりも高次で優れている。仏の誕生なしには世に存在しない。さらに、聖なる道と果の慧こそが「高次の慧」であるが、それはここでは意図されていない。なぜなら、それを具足した比丘は淫行を犯さないからである。
Tatrāti tāsu tīsu sikkhāsu. Yāyaṃ adhisīlasikkhāti yā ayaṃ pātimokkhasīlasaṅkhātā adhisīlasikkhā. Etaṃ sājīvaṃ nāmāti etaṃ sabbampi bhagavatā vinaye ṭhapitaṃ sikkhāpadaṃ, yasmā ettha nānādesajātigottādibhedabhinnā bhikkhū saha jīvanti ekajīvikā sabhāgajīvikā sabhāgavuttino honti, tasmā ‘‘sājīva’’nti vuccati. Tasmiṃ sikkhatīti taṃ sikkhāpadaṃ cittassa adhikaraṇaṃ katvā ‘‘yathāsikkhāpadaṃ nu kho sikkhāmi na sikkhāmī’’ti cittena olokento sikkhati. Na kevalañcāyametasmiṃ sājīvasaṅkhāte sikkhāpadeyeva sikkhati, sikkhāyapi sikkhati, ‘‘etaṃ sājīvaṃ nāmā’’ti imassa pana anantarassa padassa vasena ‘‘tasmiṃ sikkhatī’’ti vuttaṃ. Kiñcāpi taṃ evaṃ vuttaṃ, atha kho ayamettha attho daṭṭhabbo – tassā ca sikkhāya sikkhaṃ paripūrento sikkhati, tasmiñca sikkhāpade avītikkamanto sikkhatīti. Tena vuccati sājīvasamāpannoti idampi anantarassa sājīvapadasseva vasena vuttaṃ. Yasmā pana so sikkhampi samāpanno, tasmā sikkhāsamāpannotipi atthato veditabbo. Evañhi sati ‘‘sikkhāsājīvasamāpanno’’ti etassa padassa padabhājanampi paripuṇṇaṃ hoti.
「そこに」とは、その三つの学においてである。「この高次の戒学」とは、この戒律の守護と呼ばれる高次の戒学である。「これは生計である」とは、仏によって規定されたすべての戒律の条項を意味する。なぜなら、ここでは様々な出身、種姓などの異なる比丘たちが共に暮らし、一つの生計、同じ生計、同じ生活様式を営むから、「生計」と呼ばれる。それを学ぶとは、その戒律の条項を、心の対象として、戒律の条項通りに学ぶか学ばないかを心で観察しながら学ぶことである。しかし、彼はこの生計という戒律の条項だけでなく、学においても学ぶ。「これは生計である」という、この直前の語の原則に従って、「それを学ぶ」と述べられた。たとえそのように述べられても、ここではこのように理解すべきである。すなわち、その学を完成させるために学び、その戒律の条項を破らないように学ぶことである。それゆえ、「生計を具足した」と述べられる。これもまた、直前の「生計」という語の原則に従って述べられた。なぜなら、彼は学も具足したゆえに、「学を具足した」とも理解すべきである。そうすれば、「学と生計を具足した」というこの語の解説も完全になる。
Sikkhāsājīvapadabhājanīyaṃ niṭṭhitaṃ.
学と生計の語の解説を終える。
Sikkhāpaccakkhānavibhaṅgavaṇṇanā
学を隠すことの分類の解説
Sikkhaṃ appaccakkhāya dubbalyaṃ anāvikatvāti sikkhañca appaṭikkhipitvā dubbalabhāvañca appakāsetvā. Yasmā ca dubbalye āvikatepi sikkhā appaccakkhātāva hoti, sikkhāya pana paccakkhātāya dubbalyaṃ āvikatameva hoti. Tasmā ‘‘dubbalyaṃ anāvikatvā’’ti iminā padena na koci visesattho labbhati. Yathā pana ‘‘dirattatirattaṃ sahaseyyaṃ kappeyyā’’ti vutte dirattavacanena na koci visesattho labbhati, kevalaṃ lokavohāravasena byañjanasiliṭṭhatāya mukhārūḷhatāya etaṃ vuttaṃ. Evamidampi vohāravasena byañjanasiliṭṭhatāya mukhārūḷhatāya vuttanti veditabbaṃ.
学を隠さず、弱さを明らかにしないこと。「学」を隠さず、弱さを明らかにしないこと。なぜなら、弱さを明らかにしない場合でも、学は隠されていない。しかし、学が隠された場合、弱さは明らかにされる。それゆえ、「弱さを明らかにしない」というこの語からは、特別な意味は得られない。あたかも、「二晩、三晩、共に寝起きする」と言った場合に、二晩や三晩という特別な意味はなく、ただ世俗的な言葉遣い、文字の美しさ、口慣らしのために言われたのと同様である。これもまた、世俗的な言葉遣い、文字の美しさ、口慣らしのために言われたと知るべきである。
Yasmā vā bhagavā sātthaṃ sabyañjanaṃ dhammaṃ deseti, tasmā ‘‘sikkhaṃ appaccakkhāyā’’ti iminā atthaṃ sampādetvā ‘‘dubbalyaṃ anāvikatvā’’ti iminā byañjanaṃ sampādeti. Parivārakapadavirahitañhi ekameva atthapadaṃ vuccamānaṃ parivāravirahito rājā viya, vatthālaṅkāravirahito viya ca puriso na sobhati; parivārakena pana atthānulomena sahāyapadena saddhiṃ taṃ sobhatīti.
あるいは、仏は意味のある、文字通りの法を説かれる。それゆえ、「学を隠さず」という言葉で意味を成就させ、「弱さを明らかにしない」という言葉で文字を成就させる。付属語のない一つの意味の語は、付属語のない王のように、服装や装飾のない男のように、美しくない。しかし、付属語と共に、意味に沿った助けとなる語と共に、それは美しくなる。
Yasmā vā sikkhāpaccakkhānassa ekaccaṃ dubbalyāvikammaṃ attho hoti, tasmā taṃ sandhāya ‘‘sikkhaṃ appaccakkhāyā’’tipadassa atthaṃ vivaranto ‘‘dubbalyaṃ anāvikatvā’’ti āha.
あるいは、学を隠すことには、弱さを明らかにすることの一部分が意味となる。それゆえ、それに言及して、「学を隠さず」という言葉は、「弱さを明らかにしない」と述べられた。
Tattha siyā yasmā na sabbaṃ dubbalyāvikammaṃ sikkhāpaccakkhānaṃ, tasmā ‘‘dubbalyaṃ anāvikatvā’’ti paṭhamaṃ vatvā tassa atthaniyamanatthaṃ ‘‘sikkhaṃ appaccakkhāyā’’ti vattabbanti, tañca na; kasmā? Atthānukkamābhāvato. ‘‘Sikkhāsājīvasamāpanno’’ti hi vuttattā yaṃ sikkhaṃ samāpanno, taṃ appaccakkhāyāti vuccamāno anukkameneva attho vutto hoti, na aññathā. Tasmā idameva paṭhamaṃ vuttanti.
そこに、「学を隠すことのすべてが弱さを明らかにすることではない」から、「弱さを明らかにしない」と最初に述べ、「学を隠さず」と述べるのは、順序が逆である。なぜなら、意味の順序がないからである。「学と生計を具足した」と述べられているので、「学を具足した」という言葉は、当然の意味で述べられており、他に意味はない。それゆえ、これが最初に述べられたのである。
Apica anupaṭipāṭiyāpi ettha attho veditabbo. Kathaṃ? ‘‘Sikkhāsājīvasamāpanno’’ti ettha yaṃ sikkhaṃ samāpanno taṃ appaccakkhāya yañca sājīvaṃ samāpanno tattha dubbalyaṃ anāvikatvāti.
あるいは、ここでは順序によらず意味を理解すべきである。どのようにか?「学と生計を具足した」という言葉において、学を具足し、生計を具足したことは、弱さを明らかにしないことであると。
Idāni sikkhāpaccakkhānadubbalyāvikammānaṃ visesāvisesaṃ sikkhāpaccakkhānalakkhaṇañca dassento **‘‘atthi bhikkhave’’**tiādimāha. Tattha atthi bhikkhavetiādīni dve mātikāpadāni; tāni vibhajanto **‘‘kathañca bhikkhave’’**tiādimāha. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanā – kathanti kena ākārena. Dubbalyāvikammañcāti dubbalyassa āvikammañca. Idhāti imasmiṃ sāsane. Ukkaṇṭhitoti anabhiratiyā imasmiṃ sāsane kicchajīvikappatto. Atha vā ajja yāmi, sve yāmi, ito yāmi, ettha yāmīti uddhaṃ kaṇṭhaṃ katvā viharamāno, vikkhitto anekaggoti vuttaṃ hoti. Anabhiratoti sāsane abhirativirahito.
今、学を隠すことと弱さを明らかにすることの、区別と非区別、そして学を隠すことの性質を示そうとして、「比丘たちよ、いる」と述べられた。そこに、「比丘たちよ、いる」という二つの母句がある。それを解説して、「比丘たちよ、どのように」と述べられた。そこに、この直接的な解説はない。どのようにとは、どのような方法でか。「弱さを明らかにすること」とは、弱さを明らかにすることである。「ここに」とは、この教えにおいてである。「うんざりした」とは、この教えに満足せず、生きることが困難になった者である。あるいは、今日去る、明日去る、ここから去る、ここに留まる、と心の中で繰り返し、住んでいる者。つまり、心が乱れた、意欲を失った、ということである。「満足しない」とは、教えに満足していないことである。
Sāmaññā cavitukāmoti samaṇabhāvato apagantukāmo. Bhikkhubhāvanti bhikkhubhāvena. Karaṇatthe upayogavacanaṃ. ‘‘Kaṇṭhe āsattena aṭṭīyeyyā’’tiādīsu (pārā. 162) pana yathālakkhaṇaṃ karaṇavacaneneva vuttaṃ. Aṭṭīyamānoti aṭṭaṃ pīḷitaṃ dukkhitaṃ viya attānaṃ ācaramāno; tena vā bhikkhubhāvena aṭṭo kariyamāno pīḷiyamānoti attho. Harāyamānoti lajjamāno. Jigucchamānoti asuciṃ viya taṃ jigucchanto. Gihibhāvaṃ patthayamānotiādīni uttānatthāniyeva. Yaṃnūnāhaṃ buddhaṃ paccakkheyyanti ettha yaṃnūnāti parivitakkadassane nipāto. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘sacāhaṃ buddhaṃ paccakkheyyaṃ, sādhu vata me siyā’’ti. Vadati viññāpetīti imamatthaṃ etehi vā aññehi vā byañjanehi vacībhedaṃ katvā vadati ceva, yassa ca vadati, taṃ viññāpeti jānāpeti. Evampīti uparimatthasampiṇḍanatto pikāro. Evampi dubbalyāvikammañceva hoti sikkhā ca appaccakkhātā, aññathāpi.
「現世の生活に戻りたい」とは、比丘としての生活から離れたいという意味である。 「比丘の生活」とは、比丘としての生活のことである。 「~すること」は、目的を示す言葉である。 「(髪の毛が)首に掛かっていると、身が縮こまるであろう」(波羅夷経162ページ)などにおいては、その内容に応じた「~すること」という目的を示す言葉で表現されている。 「身が縮こまっている」とは、身が締め付けられて苦しんでいるかのように振る舞うこと、あるいは、比丘としての生活によって身が締め付けられ苦しめられているという意味である。 「恥じている」とは、恥じていることである。 「不浄であると見なしている」とは、それを不浄なものとして見なしていることである。 「在家生活を願っている」など、これらの言葉はそのままの意味で理解できる。 「もし私が仏に会ったら」という文脈における「もし~たら」は、思慮を巡らせる際の助詞である。 この意味は、「もし私が仏に会うことができたなら、それは私にとって良いことであろう」ということである。 「言っている、知らせている」とは、この意味を、これらの言葉や他の言葉で表現を変えて「言っている」し、誰に「言っている」のか、その人に「知らせている」ということである。 「このように」とは、上記の意味をまとめるための副詞である。 このように、それは弱さを露呈する行為であり、戒律も示されていない、あるいは他の方法でも(戒律が示されていない)ということになる。
Idāni taṃ aññathāpi dubbalyāvikammaṃ sikkhāya ca appaccakkhānaṃ dassento **‘‘atha vā panā’’**tiādimāha. Taṃ sabbaṃ atthato uttānameva. Padato panettha ādito paṭṭhāya ‘‘buddhaṃ paccakkheyyaṃ, dhammaṃ, saṅghaṃ, sikkhaṃ, vinayaṃ, pātimokkhaṃ, uddesaṃ, upajjhāyaṃ, ācariyaṃ, saddhivihārikaṃ, antevāsikaṃ, samānupajjhāyakaṃ, samānācariyakaṃ, sabrahmacāriṃ paccakkheyya’’nti imāni cuddasa padāni paccakkhānākārena vuttāni.
今、それを他の方法で弱さを露呈する行為として、また戒律が示されていないことを示しながら、「あるいはまた」という言葉から始まることを述べている。 それらはすべて、意味としてはそのまま理解できる。 ここでは、冒頭から「仏に会う、教え、僧、戒律、律、波羅提木叉、教え、師、導師、同宿の比丘、弟子、同戒の師、同戒の師、同法(教えを共に学ぶ者)に会う」という、これらの14の言葉が、会わないという形で表現されている。
Gihī assantiādīni ‘‘gihī, upāsako, ārāmiko, sāmaṇero, titthiyo, titthiyasāvako, assamaṇo, asakyaputtiyo assa’’nti imāni aṭṭha padāni ‘‘assa’’nti iminā bhāvavikappākārena vuttāni. Evaṃ ‘‘yaṃnūnāha’’nti iminā paṭisaṃyuttāni dvāvīsati padāni.
「在家である」など、これらの言葉は、「在家、優婆塞、園丁、沙弥、外道、外道の弟子、非沙門、釈迦の弟子である」という、これらの8つの言葉が、「~である」という様態の可能性を示す言葉で表現されている。 このように、「もし私が~」という言葉に結びつく22の言葉がある。
46. Yathā ca etāni, evaṃ ‘‘yadi panāhaṃ, apāhaṃ, handāhaṃ, hoti me’’ti imesu ekamekena paṭisaṃyuttāni dvāvīsatīti sabbāneva satañca dasa ca padāni honti.
46. これらと同様に、「もし私が~なら」「私は~しない」「さあ、私は~しよう」「私には~がある」といった言葉にそれぞれ結びつく22の言葉があり、すべて合わせて110の言葉となる。
47. Tato paraṃ saritabbavatthudassananayena pavattāni ‘‘mātaraṃ sarāmī’’tiādīni sattarasa padāni. Tattha khettanti sālikhettādiṃ. Vatthunti tiṇapaṇṇasākaphalāphalasamuṭṭhānaṭṭhānaṃ. Sippanti kumbhakārapesakārasippādikaṃ.
47. その後、思い出すべき事柄を示す様子から、「母を思い出す」など、17の言葉がある。 そこで「畑」とは、米畑などを指す。 「住処」とは、草や葉、果物などが集まる場所のことである。 「技芸」とは、陶芸や織物などの技芸のことである。
48. Tato paraṃ sakiñcanasapalibodhabhāvadassanavasena pavattāni ‘‘mātā me atthi, sā mayā posetabbā’’tiādīni nava padāni.
48. その後、所有物や煩悩があることの様子から、「母がいて、その母を養わなければならない」など、9つの言葉がある。
49. Tato paraṃ sanissayasappatiṭṭhabhāvadassanavasena pavattāni ‘‘mātā me atthi, sā maṃ posessatī’’tiādīni soḷasa padāni.
49. その後、依存し、頼っていることの様子から、「母がいて、その母が私を養ってくれるだろう」など、16の言葉がある。
50. Tato paraṃ ekabhattaekaseyyabrahmacariyānaṃ dukkarabhāvadassanavasena pavattāni ‘‘dukkara’’ntiādīni aṭṭha padāni.
50. その後、一日一食、一日一床、梵行を実践することが困難である様子から、「困難である」など、8つの言葉がある。
Tattha dukkaranti ekabhattādīnaṃ karaṇe dukkarataṃ dasseti. Na sukaranti sukarabhāvaṃ paṭikkhipati. Evaṃ duccaraṃ na sucaranti ettha. Na ussahāmīti tattha ussāhābhāvaṃ asakkuṇeyyataṃ dasseti. Na visahāmīti asayhataṃ dasseti. Na ramāmīti ratiyā abhāvaṃ dasseti. Nābhiramāmīti abhiratiyā abhāvaṃ dasseti. Evaṃ imāni ca paññāsa, purimāni ca dasuttarasatanti saṭṭhisataṃ padāni dubbalyāvikammavāre vuttānīti veditabbāni.
そこで、「困難である」とは、一日一食などの実践における困難さを示している。 「容易ではない」とは、容易であることを否定している。 このように、ここでは「困難である、容易ではない」ということである。 「できない」とは、その分野での努力の欠如、能力の欠如を示している。 「耐えられない」とは、耐えられないことを示している。 「喜びがない」とは、喜びがないことを示している。 「楽しむことができない」とは、楽しむことができないことを示している。 このように、これらの言葉と、それ以前の110の言葉を合わせると、670の言葉が「弱さを露呈する」という文脈で述べられていると理解すべきである。
51. Sikkhāpaccakkhānavārepi ‘‘kathañca bhikkhave’’ti ādi sabbaṃ atthato uttānameva. Padato panetthāpi ‘‘buddhaṃ paccakkhāmi, dhammaṃ, saṅghaṃ, sikkhaṃ, vinayaṃ, pātimokkhaṃ, uddesaṃ, upajjhāyaṃ, ācariyaṃ, saddhivihārikaṃ, antevāsikaṃ, samānupajjhāyakaṃ, samānācariyakaṃ, sabrahmacāriṃ paccakkhāmī’’ti imāni cuddasa padāni sikkhāpaccakkhānavacanasambandhena pavattāni. Sabbapadesu ca ‘‘vadati viññāpetī’’ti vacanassa ayamattho – vacībhedaṃ katvā vadati, yassa ca vadati taṃ teneva vacībhedena ‘‘ayaṃ sāsanaṃ jahitukāmo sāsanato muccitukāmo bhikkhubhāvaṃ cajitukāmo imaṃ vākyabhedaṃ karotī’’ti viññāpeti sāveti jānāpeti.
51. 戒律を放棄する文脈においても、「比丘たちよ、どのように~」という言葉から始まるすべては、意味としてはそのまま理解できる。 言葉としては、ここでも「仏を放棄する、教え、僧、戒律、律、波羅提木叉、教え、師、導師、同宿の比丘、弟子、同戒の師、同戒の師、同法(教えを共に学ぶ者)を放棄する」という、これらの14の言葉が、戒律放棄の言葉と関連して述べられている。 すべての箇所で、「言っている、知らせている」という言葉の意味は、言葉の表現を変えて「言っている」し、誰に「言っている」のか、その人に「知らせている」ということである。 「この教えを捨てたい、教えから解放されたい、比丘の生活を捨てたい」という、この言葉の表現を変えて、「知らせている」ということである。
Sace panāyaṃ ‘‘buddhaṃ paccakkhāmī’’ti vattukāmo padapaccābhaṭṭhaṃ katvā ‘‘paccakkhāmi buddha’’nti vā vadeyya. Milakkhabhāsāsu vā aññatarabhāsāya tamatthaṃ vadeyya. ‘‘Buddhaṃ paccakkhāmī’’ti vattukāmo uppaṭipāṭiyā ‘‘dhammaṃ paccakkhāmī’’ti vā ‘‘sabrahmacāriṃ paccakkhāmī’’ti vā vadeyya, seyyathāpi uttarimanussadhammavibhaṅge ‘‘paṭhamaṃ jhānaṃ samāpajjāmī’’ti vattukāmo ‘‘dutiyaṃ jhāna’’nti vadati, sace yassa vadati so ‘‘ayaṃ bhikkhubhāvaṃ cajitukāmo etamatthaṃ vadatī’’ti ettakamattampi jānāti, viraddhaṃ nāma natthi; khettameva otiṇṇaṃ, paccakkhātāva hoti sikkhā. Sakkattā vā brahmattā vā cutasatto viya cutova hoti sāsanā.
もし「仏を放棄する」と言いたいのであれば、言葉を入れ替えて「放棄する、仏」と言うこともできる。 あるいは、悪しき言葉でその意味を伝えることもできる。 「仏を放棄する」と言いたいのであれば、順序を入れ替えて「教えを放棄する」とか「同法(教えを共に学ぶ者)を放棄する」と言うこともできる。 例えば、上の教えの分析で「第一禅定に入っている」と言いたい場合に、「第二禅定」と言うようなものである。 もし、誰が話しているのかが「この比丘は、比丘の生活を捨てたいと思って、このことを言っているのだ」と、その程度のことまで理解できれば、誤りということはない。 それは、畑に落ちた種のようなものであり、戒律は放棄されたことになる。 神々や梵天から堕ちた者たちのように、教えから堕ちた者となる。
Sace pana ‘‘buddhaṃ paccakkhi’’nti vā, ‘‘buddhaṃ paccakkhissāmī’’ti vā, ‘‘buddhaṃ paccakkheyya’’nti vāti atītānāgataparikappavacanehi vadati, dūtaṃ vā pahiṇāti, sāsanaṃ vā peseti, akkharaṃ vā chindati, hatthamuddāya vā tamatthaṃ āroceti, appaccakkhātā hoti sikkhā. Uttarimanussadhammārocanaṃ pana hatthamuddāyapi sīsaṃ eti. Sikkhāpaccakkhānaṃ manussajātikasattassa santike cittasampayuttaṃ vacībhedaṃ karontasseva sīsaṃ eti. Vacībhedaṃ katvā viññāpentopi ca yadi ‘‘ayameva jānātū’’ti ekaṃ niyametvā āroceti, tañca soyeva jānāti, paccakkhātā hoti sikkhā. Atha so na jānāti, añño samīpe ṭhito jānāti, appaccakkhātā hoti sikkhā. Atha dvinnaṃ ṭhitaṭṭhāne dvinnampi niyametvā ‘‘etesaṃ ārocemī’’ti vadati, tesu ekasmiṃ jānantepi dvīsu jānantesupi paccakkhātāva hoti sikkhā. Evaṃ sambahulesupi veditabbaṃ.
もし「仏を放棄した」とか「仏を放棄するだろう」とか「仏を放棄すべきだ」といった過去や未来の想定で話す場合、あるいは、使者を送る、教えを伝える、文字を消す、手を挙げてその意味を伝える場合、戒律は放棄されたことにはならない。 上の教えを伝える行為は、手を挙げるだけでも(その意味が)伝わる。 戒律を放棄する行為は、人間である存在に対して、心と結びついた言葉の表現を変えて伝える場合にのみ、(その意味が)伝わる。 言葉の表現を変えて知らせる場合でも、もし「この人だけが知ればよい」と一人に限定して伝え、その人も知った場合、戒律は放棄されたことになる。 もし、その人が知らず、近くにいる別の人が知った場合、戒律は放棄されたことにはならない。 もし、二人のいる場所で、二人に限定して「この二人に伝える」と言い、そのうちの一人が知った場合でも、二人が知った場合でも、戒律は放棄されたことになる。 このように、多くの人がいる場合も同様に理解すべきである。
Sace pana anabhiratiyā pīḷito sabhāge bhikkhū parisaṅkamāno ‘‘yo koci jānātū’’ti uccasaddaṃ karonto ‘‘buddhaṃ paccakkhāmī’’ti vadati, tañca avidūre ṭhito navakammiko vā añño vā samayaññū puriso sutvā ‘‘ukkaṇṭhito ayaṃ samaṇo gihibhāvaṃ pattheti, sāsanato cuto’’ti jānāti, paccakkhātāva hoti sikkhā. Taṅkhaṇaññeva pana apubbaṃ acarimaṃ dujjānaṃ, sace āvajjanasamaye jānāti; yathā pakatiyā loke manussā vacanaṃ sutvā jānanti, paccakkhātā hoti sikkhā. Atha aparabhāge ‘‘kiṃ iminā vutta’’nti kaṅkhanto cirena jānāti, appaccakkhātā hoti sikkhā. Idañhi sikkhāpaccakkhānañca upari abhūtārocanaduṭṭhullavācā-attakāmaduṭṭhadosabhūtā-rocanasikkhāpadāni ca ekaparicchedāni. Āvajjanasamaye ñāte eva sīsaṃ enti, ‘‘kiṃ ayaṃ bhaṇatī’’ti kaṅkhatā cirena ñāte sīsaṃ na enti. Yathā cāyaṃ ‘‘buddhaṃ paccakkhāmī’’ti pade vinicchaye vutto; evaṃ sabbapadesu veditabbo.
もし、不満に苦しみ、仲間の比丘たちに近づき、「誰でも知ってください」と大声で言い、「仏を放棄します」と伝える場合、そして、近くにいた作業員や、状況を理解する者がそれを聞いて、「この僧はうんざりしていて、在家生活を望んでおり、教えから離れたのだ」と理解した場合、戒律は放棄されたことになる。 その瞬間、まだ知られていない、経験したことのない、理解しがたいことであっても、もし認識の時点で知った場合、戒律は放棄されたことになる。 世の中で人々が通常、言葉を聞いて理解するように、戒律は放棄されたことになる。 しかし、後になって「この人は何を言っているのか」と疑問に思い、時間が経ってから理解した場合、戒律は放棄されたことにはならない。 これは、戒律の放棄と、それ以上の「存在しないことを伝えることの悪徳」や「自分を偽って伝えることの悪徳」といった戒律規定とが、一つの区分にあるということである。 認識の時点で知った場合にのみ、戒律は理解される。「この人は何を言っているのか」と疑問に思い、時間が経ってから理解した場合は、戒律は理解されない。 「仏を放棄します」という言葉の決定におけるように、すべての言葉において同様に理解すべきである。
Yasmā ca yadā sikkhā paccakkhātā hoti, tadā ‘‘yaṃnūnāhaṃ buddhaṃ paccakkheyya’’ntiādīni avadatāpi dubbalyaṃ āvikatameva hoti; tasmā sabbesaṃ padānaṃ avasāne vuttaṃ – **‘‘evampi, bhikkhave, dubbalyāvikammañceva hoti sikkhā ca paccakkhātā’’**ti.
戒律が放棄された場合、もし「もし私が仏に会ったら」などと言うことをやめたとしても、弱さは露呈したことになる。 したがって、すべての言葉の終わりに、「このように、比丘たちよ、弱さを露呈する行為であり、戒律も放棄されたのである」と述べられている。
Tato paraṃ gihīti maṃ dhārehīti ettha sacepi ‘‘gihī bhavissāmī’’ti vā ‘‘gihī homī’’ti vā ‘‘gihī jātomhī’’ti vā ‘‘gihimhī’’ti vā vadati, appaccakkhātā hoti sikkhā. Sace pana ‘‘ajja paṭṭhāya gihīti maṃ dhārehī’’ti vā ‘‘jānāhī’’ti vā ‘‘sañjānāhī’’ti vā ‘‘manasi karohī’’ti vā vadati, ariyakena vā vadati milakkhakena vā; evametasmiṃ atthe vutte yassa vadati, sace so jānāti, paccakkhātā hoti sikkhā. Esa nayo sesesupi ‘‘upāsako’’tiādīsu sattasu padesu. Evaṃ imāni ca aṭṭha, purimāni ca cuddasāti dvāvīsati padāni honti.
その後、「在家である」という言葉について。 もし「在家になります」とか「在家になります」とか「在家になりました」とか「在家です」と言う場合、戒律は放棄されたことにはならない。 もし、「今日から在家である、私を(在家として)扱ってください」とか「知ってください」とか「認識してください」とか「心に留めてください」と言う場合、それが正しい言葉であっても、あるいは悪しき言葉であっても、この意味で言われた場合、もし話している相手が知ったならば、戒律は放棄されたことになる。 これは、残りの7つの箇所、「優婆塞」などについても同様の原則である。 このように、これらの8つの言葉と、それ以前の14の言葉を合わせると、22の言葉となる。
52. Ito paraṃ purimāneva cuddasa padāni ‘‘alaṃ me, kinnu me, na mamattho, sumuttāha’’nti imehi catūhi yojetvā vuttāni chappaññāsa honti. Tattha alanti hotu, pariyattanti attho. Kiṃnu meti kiṃ mayhaṃ kiccaṃ, kiṃ karaṇīyaṃ, kiṃ sādhetabbanti attho. Na mamatthoti natthi mama attho. Sumuttāhanti sumutto ahaṃ. Sesamettha vuttanayameva. Evaṃ imāni ca chappaññāsa purimāni ca dvāvīsatīti aṭṭhasattati padāni sarūpeneva vuttāni.
52. ここから、それ以前の14の言葉が、「私には十分である」「私のために何が」「私には関係ない」「私は完全に解放された」という、これらの4つの言葉と組み合わされて述べられており、66の言葉となる。 そこで、「十分である」とは、「それがある」という意味である。 「私のために何が」とは、私の仕事は何なのか、何をすべきなのか、何を達成すべきなのかという意味である。 「私には関係ない」とは、私には意味がないということである。 「私は完全に解放された」とは、私は完全に解放されたということである。 この意味は、ここでも述べられている通りである。 このように、これらの66の言葉と、それ以前の22の言葉を合わせると、88の言葉が、そのままの形で述べられている。
53. Yasmā pana tesaṃ vevacanehipi sikkhāpaccakkhānaṃ hoti, tasmā **‘‘yāni vā panaññānipī’’**tiādimāha. Tattha yāni vā panaññānipīti pāḷiyaṃ ‘‘buddha’’ntiādīni āgatapadāni ṭhapetvā yāni aññāni atthi. Buddhavevacanāni vāti buddhassa vā pariyāyanāmāni…pe… asakyaputtiyassa vā. Tattha vaṇṇapaṭṭhāne āgataṃ nāmasahassaṃ upāligāthāsu (ma. ni. 2.76) nāmasataṃ aññāni ca guṇato labbhamānāni nāmāni ‘‘buddhavevacanānī’’ti veditabbāni. Sabbānipi dhammassa nāmāni dhammavevacanānīti veditabbāni. Esa nayo sabbattha.
53. しかし、それらの言い換えでも戒律の放棄となるため、「あるいはまた、他の言葉で」という言葉から始めている。 そこで、「あるいはまた、他の言葉で」とは、経典に「仏」などとして現れる言葉を除いて、他に存在する言葉のことである。 「仏の言葉」とは、仏の別名などを指す。 ……(中略)…… 「釈迦の弟子」の言葉。 そこで、称賛の言葉として現れる何千もの名前や、優波離の偈(マッジマ・ニカーヤ2.76)にある何百もの名前、その他の徳によって得られる名前は、「仏の言葉」と理解すべきである。 すべての教えの名前も、教えの言葉と理解すべきである。 これは、すべての箇所に当てはまる。
Ayaṃ panettha yojanā – buddhaṃ paccakkhāmīti na vevavacanena paccakkhānaṃ yathārutameva. ‘‘Sammāsambuddhaṃ paccakkhāmi, anantabuddhiṃ, anomabuddhiṃ, bodhipaññāṇaṃ, dhīraṃ, vigatamohaṃ, pabhinnakhīlaṃ, vijitavijayaṃ paccakkhāmī’’ti evamādibuddhavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ.
ここでの解釈は、「仏を放棄します」という言葉の放棄ではなく、文字通りの意味での放棄ではない。 「正等覚者を放棄する、無限の知恵を持つ者、比類なき知恵を持つ者、菩提の知恵を持つ者、賢者、迷いを離れた者、疑いを晴らした者、勝利を収めた者を放棄する」といった、仏の別名によって戒律を放棄することである。
Dhammaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ, yathārutameva. ‘‘Svākkhātaṃ dhammaṃ paccakkhāmi, sandiṭṭhikaṃ, akālikaṃ, ehipassikaṃ, opaneyyikaṃ, paccattaṃ veditabbaṃ viññūhi dhammaṃ paccakkhāmi. Asaṅkhataṃ dhammaṃ paccakkhāmi; virāgaṃ, nirodhaṃ, amataṃ dhammaṃ paccakkhāmi, dīghanikāyaṃ paccakkhāmi, brahmajālaṃ majjhimanikāyaṃ, mūlapariyāyaṃ, saṃyuttanikāyaṃ, oghataraṇaṃ, aṅguttaranikāyaṃ, cittapariyādānaṃ, khuddakanikāyaṃ, jātakaṃ, abhidhammaṃ, kusalaṃ dhammaṃ, akusalaṃ dhammaṃ, abyākataṃ dhammaṃ, satipaṭṭhānaṃ, sammappadhānaṃ, iddhipādaṃ, indriyaṃ, balaṃ, bojjhaṅgaṃ, maggaṃ, phalaṃ, nibbānaṃ paccakkhāmī’’ti caturāsītidhammakkhandhasahassesu ekadhammakkhandhassapi nāmaṃ dhammavevacanameva. Evaṃ dhammavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「教えを放棄します」という言葉の放棄ではなく、文字通りの意味での放棄ではない。 「よく説かれた教えを放棄する、自ら証悟できる、時を選ばない、来て見よと促す、導く、賢者によって個々に知られる教えを放棄する。 無為の教えを放棄する、離欲、滅、不死の教えを放棄する。 長阿含経、梵網経、中阿含経、根本一切経、相応阿含経、摂取経、増支部阿含経、心経、小部経、本生経、阿毘達磨、善なる法、悪なる法、非善非悪の法、念処、精進処、神通処、根、力、覚支、道、果、涅槃を放棄する」といった、8万4千の法聚のそれぞれの一つ一つの名前も、教えの別名である。 このように、教えの別名によって戒律を放棄することになる。
Saṅghaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Suppaṭipannaṃ saṅghaṃ paccakkhāmi, ujuppaṭipannaṃ, ñāyappaṭipannaṃ, sāmīcippaṭipannaṃ saṅghaṃ, catupurisayugaṃ saṅghaṃ, aṭṭhapurisapuggalaṃ saṅghaṃ, āhuneyyaṃ saṅghaṃ, pāhuneyyaṃ, dakkhiṇeyyaṃ, añjalikaraṇīyaṃ, anuttaraṃ puññakkhettaṃ saṅghaṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ saṅghavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「僧を放棄します」という言葉の放棄ではなく、文字通りの意味での放棄ではない。 「よく実践した僧を放棄する、まっすぐに実践した僧、正しく実践した僧、適切に実践した僧、四人の聖者と二人の聖者の集まり、八人の聖者の集まり、供養を受けるに値する僧、歓待を受けるに値する僧、寄進を受けるに値する僧、合掌されるべき僧、比類なき功徳の畑である僧を放棄する」といった、僧の別名によって戒律を放棄することになる。
Sikkhaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Bhikkhusikkhaṃ paccakkhāmi, bhikkhunīsikkhaṃ, adhisīlasikkhaṃ, adhicittasikkhaṃ, adhipaññāsikkhaṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ sikkhāvevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「戒律を放棄します」という言葉の放棄ではなく、文字通りの意味での放棄ではない。 「比丘の戒律を放棄する、比丘尼の戒律、戒学、定学、慧学を放棄する」といった、戒律の別名によって戒律を放棄することになる。
Vinayaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Bhikkhuvinayaṃ paccakkhāmi, bhikkhunīvinayaṃ, paṭhamaṃ pārājikaṃ, dutiyaṃ tatiyaṃ catutthaṃ pārājikaṃ, saṅghādisesaṃ, thullaccayaṃ, pācittiyaṃ, pāṭidesanīyaṃ, dukkaṭaṃ, dubbhāsitaṃ paccakkhāmī’’ti evamādivinayavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「律を放棄します」という言葉の放棄ではなく、文字通りの意味での放棄ではない。 「比丘の律を放棄する、比丘尼の律、第一波羅夷、第二、第三、第四波羅夷、僧残、優勝、堕罪、悔過、悪作、悪説を放棄する」といった、律の別名によって戒律を放棄することになる。
Pātimokkhaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Bhikkhupātimokkhaṃ bhikkhunīpātimokkhaṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ pātimokkhavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「波羅提木叉を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「比丘波羅提木叉、比丘尼波羅提木叉を拒否する」というように、波羅提木叉という言葉で戒を拒否することになる。
Uddesaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Bhikkhupātimokkhuddesaṃ, bhikkhunīpātimokkhuddesaṃ, paṭhamaṃ pātimokkhuddesaṃ, dutiyaṃ tatiyaṃ catutthaṃ pañcamaṃ pātimokkhuddesaṃ, sammāsambuddhuddesaṃ, anantabuddhiuddesaṃ, anomabuddhiuddesaṃ, bodhipaññāṇuddesaṃ, dhīruddesaṃ, vigatamohuddesaṃ, pabhinnakhīluddesaṃ, vijitavijayuddesaṃ paccakkhāmī’’ti evamādiuddesavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「綱要を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「比丘波羅提木叉の綱要、比丘尼波羅提木叉の綱要、第一の波羅提木叉の綱要、第二、第三、第四、第五の波羅提木叉の綱要、正等覚者の綱要、無辺覚者の綱要、無等覚者の綱要、菩提智慧の綱要、勇猛の綱要、無痴の綱要、無碍の綱要、勝者の綱要を拒否する」というように、これらの綱要という言葉で戒を拒否することになる。
Upajjhāyaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Yo maṃ pabbājesi, yo maṃ upasampādesi, yassa mūlenāhaṃ pabbajito, yassa mūlenāhaṃ upasampanno, yassamūlikā mayhaṃ pabbajjā, yassamūlikā mayhaṃ upasampadā tāhaṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ upajjhāyavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「師を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私を比丘にした者、私を具足戒に導いた者、そのおかげで私が比丘になった者、そのおかげで私が具足戒を受けた者、私の比丘戒、私の具足戒の根拠となったその師を拒否する」というように、師という言葉で戒を拒否することになる。
Ācariyaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Yo maṃ pabbājesi, yo maṃ anussāvesi, yāhaṃ nissāya vasāmi, yāhaṃ uddisāpemi, yāhaṃ paripucchāmi, yo maṃ uddisati, yo maṃ paripucchāpeti tāhaṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ ācariyavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「師を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私を比丘にした者、私に教えを説いた者、私が依って生活する者、私が教える者、私が尋ねる者、私を教える者、私に尋ねさせる者、その師を拒否する」というように、師という言葉で戒を拒否することになる。
Saddhivihārikaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Yāhaṃ pabbājesiṃ, yāhaṃ upasampādesiṃ, mayhaṃ mūlena yo pabbajito, mayhaṃ mūlena yo upasampanno, mayhaṃmūlikā yassa pabbajjā, mayhaṃ mūlikā yassa upasampadā tāhaṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ saddhivihārikavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「同宿の比丘を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私が比丘にした者、私が具足戒に導いた者、私のせいで比丘になった者、私のせいで具足戒を受けた者、私の比丘戒、私の具足戒の根拠となったその同宿の比丘を拒否する」というように、同宿の比丘という言葉で戒を拒否することになる。
Antevāsikaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Yāhaṃ pabbājesiṃ, yāhaṃ anussāvesiṃ, yo maṃ nissāya vasati, yo maṃ uddisāpeti, yo maṃ paripucchati, yassāhaṃ uddisāmi, yāhaṃ paripucchāpemi taṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ antevāsikavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「弟子を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私が比丘にした者、私が教えを説いた者、私に依って生活する者、私が教える者、私が尋ねる者、私が教える弟子、私が尋ねさせる弟子を拒否する」というように、弟子という言葉で戒を拒否することになる。
Samānupajjhāyakaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Mayhaṃ upajjhāyo yaṃ pabbājesi, yaṃ upasampādesi, yo tassa mūlena pabbajito, yo tassa mūlena upasampanno, yassa tammūlikā pabbajjā, yassa tammūlikā upasampadā taṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ samānupajjhāyakavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「同じ師を持つ比丘を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私の師が比丘にした者、私の師が具足戒に導いた者、その師のせいで比丘になった者、その師のせいで具足戒を受けた者、その師の比丘戒、その師の具足戒の根拠となったその比丘を拒否する」というように、同じ師を持つ比丘という言葉で戒を拒否することになる。
Samānācariyakaṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Mayhaṃ ācariyo yaṃ pabbājesi, yaṃ anussāvesi, yo taṃ nissāya vasati, yo taṃ uddisāpeti paripucchati, yassa me ācariyo uddisati, yaṃ paripucchāpeti taṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ samānācariyakavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「同じ師の教えを受ける比丘を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私の師が比丘にした者、私の師が教えを説いた者、その師に依って生活する者、その師が教える者、尋ねる者、私の師が教える者、教えさせる者、その比丘を拒否する」というように、同じ師の教えを受ける比丘という言葉で戒を拒否することになる。
Sabrahmacāriṃ paccakkhāmīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Yenāhaṃ saddhiṃ adhisīlaṃ sikkhāmi, adhicittaṃ adhipaññaṃ sikkhāmi taṃ paccakkhāmī’’ti evaṃ sabrahmacārivevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「同法の比丘を拒否する」とは、言葉による拒否ではない。「私が戒、定、慧を共に学ぶその同法の比丘を拒否する」というように、同法の比丘という言葉で戒を拒否することになる。
Gihīti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Āgārikoti maṃ dhārehi, kassako, vāṇijo, gorakkho, okallako, moḷibaddho, kāmaguṇikoti maṃ dhārehī’’ti evaṃ gihivevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「在家者として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「在家者として、農夫、商人、牧牛者、日雇い労働者、髪を結った者、色欲に耽る者として私を扱え」というように、在家者という言葉で戒を拒否することになる。
Upāsakoti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Dvevāciko upāsakoti maṃ dhārehi, tevāciko upāsako, buddhaṃ saraṇagamaniko, dhammaṃ saṅghaṃ saraṇagamaniko, pañcasikkhāpadiko dasasikkhāpadiko upāsakoti maṃ dhārehī’’ti evaṃ upāsakavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「優婆塞として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「二宝帰依の優婆塞として、三宝帰依の優婆塞として、仏を帰依し、法を帰依し、僧を帰依する者として、五戒、十戒を守る優婆塞として私を扱え」というように、優婆塞という言葉で戒を拒否することになる。
Ārāmikoti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Kappiyakārakoti maṃ dhārehi, veyyāvaccakaro, appaharitakārako, yāgubhājako, phalabhājako, khajjakabhājakoti maṃ dhārehī’’ti evaṃ ārāmikavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「園吏として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「寺院の用務員として、世話係、食事の準備者、粥の分け前を食べる者、果物の分け前を食べる者、菓子類の分け前を食べる者として私を扱え」というように、園吏という言葉で戒を拒否することになる。
Sāmaṇeroti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Kumārakoti maṃ dhārehi, cellako, ceṭako, moḷigallo, samaṇuddeso’ti maṃ dhārehī’’ti evaṃ sāmaṇeravecanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「沙弥として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「子供として、小僧、小者、髪を結った子供、修行中の者として私を扱え」というように、沙弥という言葉で戒を拒否することになる。
Titthiyoti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Nigaṇṭhoti maṃ dhārehi, ājīvako, tāpaso, paribbājako, paṇḍaraṅgoti maṃ dhārehī’’ti evaṃ titthiyavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「外道として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「尼犍陀として、苦行者、苦行者、遊行者、裸行者として私を扱え」というように、外道という言葉で戒を拒否することになる。
Titthiyasāvakoti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Nigaṇṭhasāvakoti maṃ dhārehi’’ ājīvaka tāpasa paribbājaka paṇḍaraṅgasāvakoti maṃ dhārehīti evaṃ titthiyasāvakavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「外道の弟子として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「尼犍陀の弟子として、苦行者の弟子、遊行者の弟子、裸行者の弟子として私を扱え」というように、外道の弟子という言葉で戒を拒否することになる。
Assamaṇoti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Dussīloti maṃ dhārehi, pāpadhammo, asucisaṅkassarasamācāro, paṭicchannakammanto, assamaṇo samaṇapaṭiñño, abrahmacārī brahmacāripaṭiñño, antopūti, avassuto, kasambujāto, koṇṭho’ti maṃ dhārehī’’ti evaṃ assamaṇavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「非沙門として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「不善行者、悪法の実践者、不浄な行いの者、隠れた行いの者、沙門でありながら沙門でない者、梵行者でありながら梵行者でない者、内なる腐敗者、垢にまみれた者、煩悩にまみれた者、悪臭を放つ者として私を扱え」というように、非沙門という言葉で戒を拒否することになる。
Asakyaputtiyoti maṃ dhārehīti na vevacanena paccakkhānaṃ. ‘‘Na sammāsambuddhaputtoti maṃ dhārehi, na anantabuddhiputto, na anomabuddhiputto, na bodhipaññāṇaputto, na dhīraputto, na vigatamohaputto, na pabhinnakhīlaputto, na vijitavijayaputtoti maṃ dhārehī’’ti evamādiasakyaputtiyavevacanena sikkhāpaccakkhānaṃ hoti.
「釈迦族の者でない者として私を扱え」とは、言葉による拒否ではない。「正等覚者の子でない者、無辺覚者の子でない者、無等覚者の子でない者、菩提智慧の子でない者、勇猛の子でない者、無痴の子でない者、無碍の子でない者、勝者の子でない者として私を扱え」というように、釈迦族の者でないという言葉で戒を拒否することになる。
Tehi ākārehi tehi liṅgehi tehi nimittehīti tehi ‘‘buddhavevacanāni vā’’tiādinā nayena vuttehi buddhādīnaṃ vevacanehi. Vevacanāni hi sikkhāpaccakkhānassa kāraṇattā ākārāni, buddhādīnaṃ saṇṭhānadīpanattā sikkhāpaccakkhānasaṇṭhānattā eva vā liṅgāni, sikkhāpaccakkhānassa sañjānanahetuto manussānaṃ tilakādīni viya nimittānīti vuccanti. Evaṃ kho bhikkhaveti ito paraṃ aññassa sikkhāpaccakkhānakāraṇassa abhāvato niyamento āha. Ayañhettha attho, evameva dubbalyāvikammañceva hoti sikkhāpaccakkhānañca, na ito paraṃ kāraṇamatthīti.
これらの様相、これらの印、これらの兆候によって、すなわち「仏の言葉など」というように、仏などについての言葉によって、戒を拒否することになる。言葉とは、戒を拒否する原因である様相、仏などの存在を示す印、戒を拒否する姿、戒を拒否することを認識させるための人の装飾のような兆候である。このように、僧侶たちよ、これ以降、戒を拒否する原因がないことを確定して、(戒を拒否する)と述べられた。この文脈では、これは弱々しさの表れであり、戒の拒否であり、これ以上原因はない、という意味である。
54. Evaṃ sikkhāpaccakkhānalakkhaṇaṃ dassetvā appaccakkhāne asammohatthaṃ tasseva ca sikkhāpaccakkhānalakkhaṇassa puggalādivasena vipattidassanatthaṃ **‘‘kathañca, bhikkhave, appaccakkhātā’’**tiādimāha. Tattha yehi ākārehītiādi vuttanayameva. Ummattakoti yakkhummattako vā pittummattako vā yo koci viparītasañño, so sace paccakkhāti, appaccakkhātā hoti sikkhā. Ummattakassāti tādisasseva ummattakassa; tādisassa hi santike sace pakatatto sikkhaṃ paccakkhāti, ummattako na jānāti, appaccakkhātāva hoti sikkhā. Khittacittoti yakkhummattako vuccati. Purimapade pana ummattakasāmaññena vuttaṃ ‘‘yakkhummattako vā pittummattako vā’’ti. Ubhinnampi viseso anāpattivāre āvi bhavissati. Evaṃ khittacitto sikkhaṃ paccakkhāti, appaccakkhātāva hoti. Tassa santike paccakkhātāpi tamhi ajānante appaccakkhātāva hoti.
54. このように戒を拒否する特徴を示し、拒否しないことを、混乱しないために、また戒を拒否する特徴を持つ人々などを正しく見るために、「どのように、僧侶たちよ、拒否しないのか」と述べられている。そこで、「どのように」とは、先に述べられた通りの意味である。狂気とは、悪霊に取り憑かれた、あるいは胆汁で狂った、あるいはあらゆる種類の誤った認識を持つ者。もし彼が拒否するならば、戒は拒否されないことになる。狂った者に対して、そのように狂った者に対して。もし、正常な人が彼に対して戒を拒否するならば、狂った者は知らないので、戒は拒否されないことになる。心が狂った者とは、悪霊に取り憑かれた者を指す。前の節では、狂った者という一般的な言葉で「悪霊に取り憑かれた、あるいは胆汁で狂った」と述べられている。両者の区別は、罪に問われない規定で明らかになるであろう。このように心が狂った者が戒を拒否するならば、戒は拒否されない。彼が知らない場合、拒否されたとしても、拒否されないことになる。
Vedanāṭṭoti balavatiyā dukkhavedanāya phuṭṭho mucchāpareto; tena vilapantena paccakkhātāpi appaccakkhātāva hoti. Tassa santike paccakkhātāpi tamhi ajānante appaccakkhātā hoti.
苦痛による、激しい苦痛に襲われ、気を失っている者。彼が苦痛のあまり泣き叫んで拒否したとしても、戒は拒否されないことになる。彼が知らない場合、拒否されたとしても、拒否されない。
Devatāya santiketi bhummadevataṃ ādiṃ katvā yāva akaniṭṭhadevatāya santike paccakkhātāpi appaccakkhātāva hoti. Tiracchānagatassāti nāgamāṇavakassa vā supaṇṇamāṇavakassa vā kinnara-hatthi-makkaṭādīnaṃ vā yassa kassaci santike paccakkhātāpi appaccakkhātāva hoti. Tatra ummattakādīnaṃ santike ajānanabhāvena appaccakkhātāti āha. Devatāya santike atikhippaṃ jānanabhāvena. Devatā nāma mahāpaññā tihetukapaṭisandhikā atikhippaṃ jānanti, cittañca nāmetaṃ lahuparivattaṃ. Tasmā cittalahukassa puggalassa cittavaseneva ‘‘mā atikhippaṃ vināso ahosī’’ti devatāya santike sikkhāpaccakkhānaṃ paṭikkhipi.
神々に対して、地上の神々から始まり、阿迦尼吒天の神々まで、彼らの前で拒否しても、戒は拒否されないことになる。畜生道にいる者に対して、例えば蛇の若者、あるいは迦楼羅の若者、あるいは緊那羅、象、猿などの前で拒否しても、戒は拒否されないことになる。そこで、狂った者などの前では、彼らが知らないために拒否されないと述べられている。神々の前では、非常に早く知るためである。神々は非常に智慧があり、三善根を持つ再生者であり、非常に早く知る。また、彼らの心は変化しやすい。したがって、心の移ろいやすい者のために、彼らの心に応じて、「あまり早く滅びることがないように」と、神々の前で戒の拒否を辞退した。
Manussesu pana niyamo natthi. Yassa kassaci sabhāgassa vā visabhāgassa vā gahaṭṭhassa vā pabbajitassa vā viññussa santike paccakkhātā paccakkhātāva hoti. Sace pana so na jānāti, appaccakkhātāva hotīti etamatthaṃ dassento **‘‘ariyakenā’’**tiādimāha. Tattha ariyakaṃ nāma ariyavohāro, māgadhabhāsā. Milakkhakaṃ nāma yo koci anariyako andhadamiḷādi. So ca na paṭivijānātīti bhāsantare vā anabhiññatāya, buddhasamaye vā akovidatāya ‘‘idaṃ nāma atthaṃ esa bhaṇatī’’ti nappaṭivijānāti. Davāyāti sahasā aññaṃ bhaṇitukāmo sahasā ‘‘buddhaṃ paccakkhāmī’’ti bhaṇati. Ravāyāti ravābhaññena, ‘‘aññaṃ bhaṇissāmī’’ti aññaṃ bhaṇanto. Purimena ko visesoti ce? Purimaṃ paṇḍitassāpi sahasāvasena aññabhaṇanaṃ. Idaṃ pana mandattā momūhattā apakataññuttā pakkhalantassa ‘‘aññaṃ bhaṇissāmī’’ti aññabhaṇanaṃ.
しかし、人間においては規定はない。誰であれ、同じ種類であれ、異なる種類であれ、在家の者であれ、出家の者であれ、賢い者の前で拒否したならば、それは拒否されたことになる。しかし、もし彼が知らないならば、それは拒否されないことになる。この意味を示すために、「アリアカ」と述べられている。そこで、アリアカとは、アリアの言葉、マгада語のことである。ミレッカとは、どんな非アリア人、例えば異教徒やダミラなどのことである。彼は理解しないので、別の言葉で話しても、あるいは知らないために、「これはこういう意味である」と理解しない。急いで、あるいは、急いで他のことを言おうとして、急に「仏を拒否する」と言う。叫んで、あるいは、叫びながら、他のことを言おうとして、他のことを言う。前者との違いは何か?前者とは、賢者であっても、急に他のことを言うことである。これは、愚かさ、無知、恩知らずのために、つまずいて「他のことを言おう」と他のことを言うことである。
Asāvetukāmo sāvetīti imassa sikkhāpadassa pāḷiṃ vāceti paripucchati uggaṇhāti sajjhāyaṃ karoti vaṇṇeti, ayaṃ vuccati ‘‘asāvetukāmo sāvetī’’ti. Sāvetukāmo na sāvetīti dubbalabhāvaṃ āvikatvā sikkhaṃ paccakkhanto vacībhedaṃ na karoti, ayaṃ vuccati ‘‘sāvetukāmo na sāvetī’’ti. Aviññussa sāvetīti mahallakassa vā potthakarūpasadisassa, garumedhassa vā samaye akovidassa, gāmadārakānaṃ vā aviññutaṃ pattānaṃ sāveti. Viññussa na sāvetīti paṇḍitassa ñātuṃ samatthassa na sāveti. Sabbaso vā panāti ‘‘buddhaṃ paccakkhāmī’’tiādīsu yena yena pariyāyena sikkhā paccakkhātā hoti, tato ekampi vacībhedaṃ katvā na sāveti. Evaṃ khoti appaccakkhānalakkhaṇaṃ niyameti. Ayaṃ hettha attho – ‘‘evameva sikkhā appaccakkhātā hoti, na aññena kāraṇenā’’ti.
聞かせたくないのに聞かせる、とは、この戒律の経典を、あるいは経文を尋ね、習得し、唱え、称賛することである。これが「聞かせたくないのに聞かせる」と呼ばれる。「聞かせたいのに聞かせない」とは、弱々しさを隠して戒を拒否する際に、言葉の区別をしないことである。これが「聞かせたいのに聞かせない」と呼ばれる。理解できない者に聞かせる、とは、老人や書類のような存在、あるいは重い荷物を背負った者、あるいは愚かな子供たちに聞かせることである。賢い者に聞かせない、とは、賢い者、理解できる者に聞かせないことである。あるいは全く、とは、「仏を拒否する」など、どのような方法で戒が拒否されたとしても、そのうちの一つでも言葉の区別をして聞かせないことである。このように、拒否されないという特徴を確定する。この文脈では、「このように戒は拒否されないのであり、他の原因によるのではない」という意味である。
Sikkhāpaccakkhānavibhaṅgaṃ niṭṭhitaṃ.
戒の拒否の分析、完了。
Mūlapaññattivaṇṇanā
根本戒律の解説。
55. Idāni ‘‘methunaṃ dhammaṃ paṭiseveyyā’’tiādīnaṃ atthadassanatthaṃ **‘‘methunadhammo nāmā’’**tiādimāha. Tattha methunadhammo nāmāti idaṃ niddisitabbassa methunadhammassa uddesapadaṃ. Asaddhammoti asataṃ nīcajanānaṃ dhammo. Gāmadhammoti gāmavāsīnaṃ sevanadhammo. Vasaladhammoti vasalānaṃ dhammo; kilesavassanato vā sayameva vasalo dhammoti vasaladhammo. Duṭṭhullanti duṭṭhuñca kilesehi duṭṭhattā, thūlañca anipuṇabhāvatoti duṭṭhullaṃ. Ito paṭṭhāya ca tīsu padesu ‘‘yo so’’ti idaṃ parivattetvā ‘‘yaṃ ta’’nti katvā yojetabbaṃ – ‘‘yaṃ taṃ duṭṭhullaṃ, yaṃ taṃ odakantikaṃ, yaṃ taṃ rahassa’’nti. Ettha ca yasmā tassa kammassa parivārabhūtaṃ dassanampi gahaṇampi āmasanampi phusanampi ghaṭṭanampi duṭṭhullaṃ, tasmāpi taṃ kammaṃ duṭṭhullaṃ. Yaṃ taṃ duṭṭhullaṃ so methunadhammo. Udakaṃ assa ante suddhatthaṃ ādīyatīti udakantaṃ, udakantameva odakantikaṃ; yaṃ taṃ odakantikaṃ, so methunadhammo. Raho paṭicchanne okāse kattabbatāya rahassaṃ. Yaṃ taṃ rahassaṃ, so methunadhammoti evaṃ yojanā veditabbā.
55. 今、「淫行を犯す」などの意味を示すために、「淫行とは」と述べられている。そこで、淫行とは、ここで示されるべき淫行の名称である。邪道とは、悪人の道、卑しい人々の道。俗世の道とは、俗世に住む人々の道。賤民の道とは、賤民の道。あるいは、煩悩によって汚れた、それ自体が賤民である道、それが賤民の道である。邪悪とは、汚れた煩悩によって汚れていること、そして、不完全であること、それが邪悪である。ここから、三つの箇所で「それが」という言葉を「それが」と変えて、適用するべきである。「それが邪悪であり、それが水辺の行いで、それが秘め事である」と。ここで、その行為の周りにある見ること、持つこと、触れること、撫でること、掻くことが邪悪であるので、その行為も邪悪である。それが邪悪であり、それが淫行である。水がその内側を清めるために取られるので、水辺の行い、それが水辺の行いである。それが水辺の行いであり、それが淫行である。隠された場所で行われるべきことなので、秘め事である。それが秘め事であり、それが淫行である、というように適用すべきである。
Dvayena dvayena samāpajjitabbato dvayaṃdvayasamāpatti. Tattha yojanā – ‘‘yā sā dvayaṃdvayasamāpatti so methunadhammo nāmā’’ti. Idha pana taṃ sabbaṃ ekajjhaṃ nigamento āha **‘‘eso methunadhammo nāmā’’**ti. Kiṃ kāraṇā vuccati methunadhammoti? Ubhinnaṃ rattānaṃ sārattānaṃ avassutānaṃ pariyuṭṭhitānaṃ ubhinnaṃ sadisānaṃ dhammoti, taṃ kāraṇā vuccati methunadhammoti.
二つずつ入定することから二二入定。そこでの意訳は、「あの二二入定は、すなわち男女の交わりである」というものである。ここでは、それをすべて一つの言葉でまとめ、「これが男女の交わりである」と言っている。なぜ男女の交わりと呼ばれるのか。二つの煩悩に染まり、二つの煩悩に執着し、二つの煩悩に染まりきった、二つの煩悩に似たものである、という理由から、男女の交わりと呼ばれるのである。
Paṭisevati nāmāti idaṃ ‘‘paṭiseveyyā’’ti ettha yenākārena paṭiseveyyāti vuccati, tassākārassa dassanatthaṃ mātikāpadaṃ. Yo nittena nimittantiādīsu yo bhikkhu itthiyā nimittena attano nimittaṃ, itthiyā aṅgajātena attano aṅgajātaṃ sabbantimena pamāṇena ekatilabījamattampi vātena asamphuṭṭhe allokāse paveseti, eso paṭisevati nāma; ettakena sīlabhedaṃ pāpuṇāti, pārājiko hoti.
「犯す」とは、「犯そうとする」ときに、どのような様式で犯すのかを示すための母題である。性的な標識から、女性の標識から、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0205"></span>自分の標識、女性の生殖器から、自分の生殖器を、最後の部分で、たとえごま一粒ほどの大きさでも、風に触れていない空いた場所に入れる。これが「犯す」という名前である。これによって戒律が破られ、重罪犯となる。
Ettha ca itthinimitte cattāri passāni, vemajjhañcāti pañca ṭhānāni labbhanti. Purisanimitte cattāri passāni, majjhaṃ, uparicāti cha. Tasmā itthinimitte heṭṭhā pavesentopi pārājiko hoti. Uparito pavesentopi, ubhohi passehi pavesentopi cattāri ṭhānāni muñcitvā majjhena pavesentopi pārājiko hoti. Purisanimittaṃ pana heṭṭhābhāgena chupantaṃ pavesentopi pārājiko hoti. Uparibhāgena chupantaṃ pavesentopi, ubhohi passehi chupantaṃ pavesentopi, majjheneva chupantaṃ pavesentopi samañchitaṅguliṃ viya majjhimapabbapiṭṭhiyā saṅkocetvā uparibhāgena chupantaṃ pavesentopi pārājiko hoti. Tattha tulādaṇḍasadisaṃ pavesentassāpi cattāri passāni, majjhañcāti pañca ṭhānāni; saṅkocetvā pavesentassāpi cattāri passāni, uparibhāgamajjhañcāti pañca ṭhānāni – evaṃ sabbānipi purisanimitte dasa ṭhānāni honti.
ここで、女性の標識から、下、中、上、そして中間の五つの場所が認められる。男性の標識から、下、中、上、そして中間、そして上部の六つの場所が認められる。したがって、女性の標識から、下に入れる場合でも重罪犯となる。上に入れる場合でも、両側から<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0222"></span>入れる場合でも、四つの場所を外して中間から入れる場合でも重罪犯となる。男性の標識は、下部で覆うようにして入れる場合でも重罪犯となる。上部で覆うようにして入れる場合でも、両側で覆うようにして入れる場合でも、中間だけで覆うようにして入れる場合でも、縮めた指のように、中間の背骨のようにして、上部を覆うようにして入れる場合でも重罪犯となる。そこで、天秤の棒のようにして入れる場合でも四つの場所、中間、そして五つの場所。縮めて入れる場合でも四つの場所、上部の中間、そして五つの場所。このように、男性の標識ではすべて十の場所がある。
Nimitte jātaṃ anaṭṭhakāyappasādaṃ cammakhīlaṃ vā piḷakaṃ vā paveseti, āpatti pārājikassa. Naṭṭhakāyappasādaṃ matacammaṃ vā sukkhapiḷakaṃ vā paveseti, āpatti dukkaṭassa. Methunassādena lomaṃ vā aṅguli-aṅguṭṭhabījādīni vā pavesentassāpi dukkaṭameva. Ayañca methunakathā nāma yasmā duṭṭhullā kathā asabbhikathā, tasmā etaṃ vā aññaṃ vā vinaye īdisaṃ ṭhānaṃ kathentena paṭikkūlamanasikārañca samaṇasaññañca hirottappañca paccupaṭṭhapetvā sammāsambuddhe gāravaṃ uppādetvā asamakāruṇikassa lokanāthassa karuṇāguṇaṃ āvajjetvā kathetabbaṃ. So hi nāma bhagavā sabbaso kāmehi vinivattamānasopi sattānuddayāya lokānukampāya sattesu kāruññataṃ paṭicca sikkhāpadapaññāpanatthāya īdisaṃ kathaṃ kathesi. ‘‘Aho satthu karuṇāguṇo’’ti evaṃ lokanāthassa karuṇāguṇaṃ āvajjetvā kathetabbaṃ.
標識にできた、形を失った、皮のひび割れやできものに入れると、重罪犯となる。形を失った、死んだ皮や乾いたできものに入れると、<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0258"></span>軽犯罪となる。男女の快楽によって、髪の毛や指の先端などを入れる場合でも、軽犯罪となる。この男女の交わりに関する話は、不道徳な話であり、恥ずべき話であるため、これを語る場合や、戒律のこの種の事柄を語る場合、嫌悪の念、在家だとという自覚、恥ずかしさ、恐れなどを念じ、仏陀を敬い、慈悲深い世の救済者の慈悲の心を思い起こして語るべきである。なぜなら、世尊は、一切の欲望から離れたとしても、衆生への慈悲、世界の安寧への配慮、衆生への情け、戒律を定めるため、このような話をされたのである。「ああ、師の慈悲の深さよ」と、このように世の救済者の慈悲の心を思い起こして語るべきである。
Apica yadi bhagavā sabbākārena īdisaṃ kathaṃ na katheyya, ko jāneyya ‘‘ettakesu
さらに、もし世尊が、あらゆる面でこのような話をされなかったら、誰が「これほどの
Ṭhānesu pārājikaṃ, ettakesu thullaccayaṃ, ettakesu dukkaṭa’’nti. Tasmā suṇantenapi kathentenapi bījakena mukhaṃ apidhāya dantavidaṃsakaṃ hasamānena na nisīditabbaṃ. ‘‘Sammāsambuddhenāpi īdisaṃ kathita’’nti paccavekkhitvā gabbhitena hirottappasampannena satthupaṭibhāgena hutvā kathetabbanti.
場所で重罪犯、これほどの場所で重い罪、これほどの場所で軽犯罪」と知ることができただろうか。したがって、聞く者も語る者も、種子を口で覆い、歯を噛みしめて笑いながら座ってはならない。「仏陀でさえ、このようなことを語られた」と、このように反省し、恥じ、恐れ、師の知恵によって、語るべきである。
Mūlapaññattaṃ niṭṭhitaṃ.
根本の教えは終わった。
Anupaññattivāre – antamasoti sabbantimena paricchedena. Tiracchānagatāyapīti paṭisandhivasena tiracchānesu gatāyapi. Pageva manussitthiyāti paṭhamataraṃ manussajātikāya itthiyā. Pārājikavatthubhūtā eva cettha tiracchānagatitthī tiracchānagatāti gahetabbā, na sabbā. Tatrāyaṃ paricchedo –
付随する戒律について。最後の部分で。動物界に生まれたとしても、転生によって動物界に生まれたとしても。まず人間女性であること。重罪犯の対象となるのは、ここにいる動物界の女性であって、すべての動物ではない。ここでは、その区分は以下の通りである。
Apadānaṃ ahi macchā, dvipadānañca kukkuṭī;
「アパダーナ(爬虫類)、ヘビ、魚、二足歩行の鳥類、
Catuppadānaṃ majjārī, vatthu pārājikassimāti.
四足歩行の猫、これらが重罪犯の対象である。」
Tattha ahiggahaṇena sabbāpi ajagaragonasādibhedā dīghajāti saṅgahitā. Tasmā dīghajātīsu yattha tiṇṇaṃ maggānaṃ aññatarasmiṃ sakkā tilaphalamattampi pavesetuṃ, sā pārājikavatthu. Avasesā dukkaṭavatthūti veditabbā. Macchaggahaṇena sabbāpi macchakacchapamaṇḍūkādibhedā odakajāti saṅgahitā. Tatrāpi dīghajātiyaṃ vuttanayeneva pārājikavatthu ca dukkaṭavatthu ca veditabbaṃ. Ayaṃ pana viseso – pataṅgamukhamaṇḍūkā nāma honti tesaṃ mukhasaṇṭhānaṃ mahantaṃ, chiddaṃ appakaṃ, tattha pavesanaṃ nappahoti; mukhasaṇṭhānaṃ pana vaṇasaṅkhepaṃ gacchati, tasmā taṃ thullaccayavatthūti veditabbaṃ. Kukkuṭiggahaṇena sabbāpi kākakapotādibhedā pakkhijāti saṅgahitā. Tatrāpi vuttanayeneva pārājikavatthu ca dukkaṭavatthu ca veditabbaṃ. Majjāriggahaṇena sabbāpi rukkhasunakha-muṅgusa-godhādibhedā catuppadajāti saṅgahitā. Tatrāpi vuttanayeneva pārājikavatthu ca dukkaṭavatthu ca veditabbaṃ.
ここで、ヘビという言葉で、すべてのワニ、牛、蛇などの種類の長い生き物が含まれる。したがって、長い生き物の中で、三つの道のうちいずれかに、ごま一粒ほどでも入れることができるならば、それは重罪犯の対象である。残りは軽犯罪の対象であると知るべきである。魚という言葉で、すべての魚、亀、カエルなどの水生生物が含まれる。そこでも、長い生き物について述べたのと同じように、重罪犯の対象と軽犯罪の対象を知るべきである。しかし、これは特別な点である。ゴキブリの口をしたカエルは、口の形が大きく、穴が小さい。そこに入れることはできない。しかし、口の形が傷口に似ている。したがって、それは重い罪の対象であると知るべきである。鳥類という言葉で、すべてのカラス、鳩などの鳥類が含まれる。そこでも、述べたのと同じように、重罪犯の対象と軽犯罪の対象を知るべきである。猫という言葉で、すべての木に住む猫、ネズミ、トカゲなどの四足歩行の生き物が含まれる。そこでも、述べたのと同じように、重罪犯の対象と軽犯罪の対象を知るべきである。
Pārājikoti parājito, parājayaṃ āpanno. Ayañhi pārājikasaddo sikkhāpadāpattipuggalesu vattati. Tattha ‘‘aṭṭhānametaṃ, ānanda, anavakāso yaṃ tathāgato vajjīnaṃ vā vajjiputtakānaṃ vā kāraṇā sāvakānaṃ pārājikaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ samūhaneyyā’’ti (pārā. 43) evaṃ sikkhāpade vattamāno veditabbo. ‘‘Āpattiṃ tvaṃ, bhikkhu, āpanno pārājika’’nti (pārā. 67) evaṃ āpattiyaṃ. ‘‘Na mayaṃ pārājikā, yo avahaṭo so pārājiko’’ti (pārā. 155) evaṃ puggale vattamāno veditabbo. ‘‘Pārājikena dhammena anuddhaṃseyyā’’tiādīsu (pārā. 384) pana dhamme vattatīti vadanti. Yasmā pana tattha dhammoti katthaci āpatti, katthaci sikkhāpadameva adhippetaṃ, tasmā so visuṃ na vattabbo. Tattha sikkhāpadaṃ yo taṃ atikkamati, taṃ parājeti, tasmā ‘‘pārājika’’nti vuccati. Āpatti pana yo naṃ ajjhāpajjati, taṃ parājeti, tasmā ‘‘pārājikā’’ti vuccati. Puggalo yasmā parājito parājayamāpanno, tasmā ‘‘pārājiko’’ti vuccati. Etameva hi atthaṃ sandhāya parivārepi –
重罪犯とは、敗北した者、敗北した者である。この重罪犯という言葉は、戒律を守る行者について使われる。そこでは、「アーナンダよ、世尊がヴァッジ族やヴァッジ族の子孫のために、弟子たちの重罪犯の戒律を定めるということは、ありえないことである」(パーラー. 43)と、このように戒律について言及する際に理解すべきである。「あなたは、比丘よ、重罪犯の罪を犯した」(パーラー. 67)と、このように罪について言及する際に理解すべきである。「私たちは重罪犯ではない、追放された者が重罪犯である」(パーラー. 155)と、このように個人について言及する際に理解すべきである。「重罪犯の法によって」(パーラー. 384)などでは、法について言及していると、彼らは言う。そこでは、法とは、ある場所では罪、ある場所では戒律そのものを指すため、それは区別できない。戒律は、それを超える者を、敗北させるため、「重罪犯」と呼ばれる。罪は、それを犯す者を敗北させるため、「重罪犯」と呼ばれる。個人は、敗北し、敗北した者であるため、「重罪犯」と呼ばれる。この意味を指して、周縁部でも、
‘‘Pārājikanti yaṃ vuttaṃ, taṃ suṇohi yathātathaṃ;
「重罪犯とは何か、それを正確に聞け。
Cuto paraddho bhaṭṭho ca, saddhammā hi niraṅkato;
転生し、追放され、失われた者、真の教えから遠ざかった者。
Saṃvāsopi tahiṃ natthi, tenetaṃ iti vuccatī’’ti vuttaṃ. (pari. 339);
共に住むこともない、ゆえにそう呼ばれる」(パーリ. 339)と、このように言われている。
Ayañhettha attho – ‘‘taṃ sikkhāpadaṃ vītikkamanto āpattiñca āpanno puggalo cuto hotīti sabbaṃ yojetabbaṃ. Tena vuccatīti yena kāraṇena assamaṇo hoti asakyaputtiyo paribhaṭṭho chinno parājito sāsanato, tena vuccati. Kinti? ‘‘Pārājiko hotī’’ti.
ここでの意味は、「その戒律を破り、罪を犯した個人は、転生するということ、すべてを理解すべきである。それゆえに、そう呼ばれる。なぜか。「重罪犯となる」と。
Saha vasanti etthāti saṃvāso, taṃ dassetuṃ **‘‘saṃvāso nāmā’’**ti vatvā **‘‘ekakamma’’**ntiādimāha. Tatrāyaṃ saddhiṃ yojanāya vaṇṇanā – catubbidhampi saṅghakammaṃ sīmāparicchinnehi pakatattehi bhikkhūhi ekato kattabbattā ekakammaṃ nāma. Tathā pañcavidhopi pātimokkhuddeso ekato uddisitabbattā ekuddeso nāma. Paññattaṃ pana sikkhāpadaṃ sabbehipi lajjīpuggalehi samaṃ sikkhitabbabhāvato samasikkhatā nāma. Ettha yasmā sabbepi lajjino etesu kammādīsu saha vasanti, na ekopi tato bahiddhā sandissati, tasmā tāni sabbānipi gahetvā **‘‘eso saṃvāso nāmā’’**ti āha. So ca vuttappakāro saṃvāso tena puggalena saddhiṃ natthi, tena kāraṇena so pārājiko puggalo asaṃvāsoti vuccatīti.
共に住むことを「サンヴァーサ」(共同生活)といい、それを「サッガ・カマ」(共同の行為)と呼んで、「サッガ・カマ」などと言っている。ここでは、共同の行為の解釈として、四種類の僧侶の行為は、境界線で区切られた、正しく戒律を守る比丘たちが、一緒に行うべきであるため、共同の行為と呼ばれる。同様に、五種類のポータ(戒律の読誦)は、一緒に行うべきであるため、共同の読誦と呼ばれる。定められた戒律は、すべての恥ずかしさを知る個人が、平等に守るべきであるため、平等な守護と呼ばれる。ここで、すべての賢明な者たちが、これらの行為などにおいて、共に住むのであり、一人もそこから外にはいないため、それらすべてをまとめて、「これが共同生活である」と言っている。その述べられた共同生活は、その個人とは一緒ではない。それゆえに、その重罪犯の個人は、共同生活をしていないと呼ばれるのである。
56. Evaṃ uddiṭṭhasikkhāpadaṃ padānukkamena vibhajitvā idāni yaṃ taṃ ‘‘paṭiseveyyā’’ti ettha yenākārena paṭiseveyyāti vuccati, tassākārassa dassanatthaṃ ‘‘paṭisevati nāmā’’ti idaṃ mātikāpadaṃ ṭhapetvā **‘‘nimittena nimittaṃ aṅgajātena aṅgajāta’’**nti vuttaṃ. Tattha yasmā na kevalaṃ itthiyā eva nimittaṃ pārājikavatthu, na ca manussitthiyā eva, suvaṇṇarajatādimayānañca itthīnampi nimittaṃ vatthumeva na hoti; tasmā yaṃ yaṃ vatthu hoti, taṃ taṃ dassetuṃ ‘‘tisso itthiyo’’tiādinā nayena yesaṃ nimittāni vatthūni honti, te satte vatvā ‘‘manussitthiyā tayo magge’’tiādinā nayena tāni vatthūni āha.
56. このように、定められた戒律を、項ごとに分析し、今、「犯そうとする」ときに、どのような様式で犯すのかを示すために、「犯す」という母題を置いて、「標識によって標識、生殖器によって生殖器」と述べた。ここでは、女性の標識だけが重罪犯の対象ではなく、人間の女性だけがそうなのではない。金や銀などで作られた女性の標識も、対象ではなく、ただの対象である。したがって、対象となるものをすべて示すために、「三人の女性」などというように、標識が対象となる七つの存在を述べ、「人間の女性の三つの道」などというように、それらの対象を述べた。
Tattha tisso itthiyo, tayo ubhatobyañjanakā, tayo paṇḍakā, tayo purisāti pārājikavatthūnaṃ nimittānaṃ nissayā dvādasa sattā honti. Tesu itthipurisā pākaṭā eva. Paṇḍakaubhatobyañjanakabhedo pabbajjākhandhakavaṇṇanāyaṃ pākaṭo bhavissati.
そこで、三人の女性、三人の両性具有者、三人の男色者、三人の男性という、十二の存在が、重罪犯の対象の標識の根拠となる。そのうち、女性と男性は明らかである。男色者と両性具有者の区別は、出家編の解説で明らかになる。
Manussitthiyā tayo magge methunaṃ dhammaṃ paṭisevantassāti ettha ca manussitthiyā tīsu maggesūti attho veditabbo. Evaṃ sabbattha. Sabbe eva cete manussitthiyā tayo maggā, amanussitthiyā tayo, tiracchānagatitthiyā tayoti nava; manussaubhatobyañjanakādīnaṃ nava; manussapaṇḍakādīnaṃ dve dve katvā cha; tathā manussapurisādīnanti samatiṃsa maggā honti. Etesu nimittasaṅkhātesu yattha katthaci attano aṅgajātaṃ tilaphalamattampi pavesetvā methunaṃ dhammaṃ paṭisevanto pārājikaṃ āpajjati.
「人間の女性の三つの道で、男女の交わりを犯す」というところで、人間の女性の三つの道という意味であると理解すべきである。このように、すべてにおいて。すべての人間女性の三つの道、人間以外の女性の三つの道、動物界の女性の三つの道、これらで九つ。人間の両性具有者などの九つ。人間の男色者などの二つずつで六つ。同様に、人間の男性などの三十の道がある。これらの標識とされるものの中で、どこかに自分の生殖器を、ごま一粒ほどでも入れて、男女の交わりを犯す者は、重罪犯となる。
Paṭhamacatukkakathāvaṇṇanā
最初の四つに関する解説
57. Āpajjanto pana yasmā sevanacitteneva āpajjati, na vinā tena; tasmā taṃ lakkhaṇaṃ dassento bhagavā **‘‘bhikkhussa sevanacittaṃ upaṭṭhite’’**tiādimāha. Tattha bhikkhussāti methunasevanakassa bhikkhussa. Sevanacittaṃ upaṭṭhiteti bhummatthe paccattavacanaṃ, sevanacitte paccupaṭṭhiteti attho. Vaccamaggaṃ aṅgajātaṃ pavesentassāti yena maggena vaccaṃ nikkhamati taṃ maggaṃ attano aṅgajātaṃ purisanimittaṃ tilaphalamattampi pavesentassa. Āpatti pārājikassāti āpatti pārājikā assa hotīti attho. Atha vā āpattīti āpajjanaṃ hoti. Pārājikassāti pārājikadhammassa. Esa nayo sabbattha.
57. 犯す者は、犯すという心で犯すのであり、それなしには犯さない。したがって、その特徴を示すために、世尊は「比丘が犯す心を持ったとき」などと言われた。そこでは、比丘とは、男女の交わりを犯す比丘のことである。「犯す心を持った」とは、経験的な意味での二人称、犯す心が現れたということである。「排泄口に生殖器を入れる」とは、排泄口から排泄物が出る道に、自分の生殖器を、男性の標識として、ごま一粒ほどでも入れることである。重罪犯となる、とは、重罪犯となるということである。あるいは、罪とは、犯すことである。重罪犯とは、重罪犯の法である。この解釈はすべてに適用される。
58. Evaṃ sevanacitteneva pavesentassa āpattiṃ dassetvā idāni yasmā taṃ pavesanaṃ nāma na kevalaṃ attūpakkameneva, parūpakkamenāpi hoti. Tatrāpi ca sādiyantasseva āpatti paṭisevanacittasamaṅgissa, na itarassa. Tasmā ye saddhāpabbajitā kulaputtā sammāpaṭipannakā parūpakkamena pavesanepi sati na sādiyanti, tesaṃ rakkhaṇatthaṃ **‘‘bhikkhupaccatthikā manussitthi’’**ntiādimāha.
58. このように、犯す心だけで犯す場合に重罪犯となることを示した後、今、その挿入は、自分だけで行うものではなく、他者によっても行われることがある。そこでも、受け入れる場合にのみ、犯す心を持った者に罪となるのであり、そうでない者にはならない。したがって、信心から出家した在家の子が、正しく実践する者であっても、他者によって挿入される場合でも、受け入れない者たちのために、保護するために、「比丘を憎む人間女性」などと言われた。
Tattha paṭipakkhaṃ atthayanti icchantīti paccatthikā, bhikkhū eva paccatthikā bhikkhupaccatthikā; visabhāgānaṃ veribhikkhūnametaṃ adhivacanaṃ. Manussitthiṃ bhikkhussa santike ānetvāti issāpakatā taṃ bhikkhuṃ nāsetukāmā āmisena vā upalāpetvā mittasanthavavasena vā ‘‘idaṃ amhākaṃ kiccaṃ karohī’’ti vatvā kañci manussitthiṃ rattibhāge tassa bhikkhussa vasanokāsaṃ ānetvā. Vaccamaggena aṅgajātaṃ abhinisīdentīti taṃ bhikkhuṃ hatthapādasīsādīsu suggahitaṃ nipparipphandaṃ gahetvā itthiyā vaccamaggena tassa bhikkhuno aṅgajātaṃ abhinisīdenti; sampayojentīti attho.
そこでは、「敵対する者」とは、欲する者、つまり敵対する比丘、敵対する比丘である。これは、異なる戒律を持つ比丘たちの呼び名である。人間女性を比丘の元に連れてくる、とは、嫉妬した、その比丘を滅ぼしたいと思った者たちが、財物で誘惑したり、親しい関係を利用して、「これを私たちのためにやってほしい」と言って、ある人間女性を<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0262"></span>夜の間にその比丘の寝所に連れてきて、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0209"></span>。排泄口に生殖器を入れる、とは、その比丘を、手足の指などにしっかりと掴んで、動かないようにして、女性の排泄口にその比丘の生殖器を入れること、つまり結合させることである。
So cetiādīsu so ce bhikkhu vaccamaggabbhantaraṃ attano aṅgajātassa pavesanaṃ sādiyati adhivāseti tasmiṃ khaṇe sevanacittaṃ upaṭṭhāpeti. Paviṭṭhaṃ sādiyati adhivāseti, paviṭṭhakāle sevanacittaṃ upaṭṭhāpeti. Ṭhitaṃ sādiyati adhivāseti, ṭhānappattakāle sukkavissaṭṭhisamaye sevanacittaṃ upaṭṭhāpeti. Uddharaṇaṃ sādiyati adhivāseti, nīharaṇakāle paṭisevanacittaṃ upaṭṭhāpeti. Evaṃ catūsu ṭhānesu sādiyanto ‘‘mama verisamaṇehi idaṃ kata’’nti vattuṃ na labhati, pārājikāpattimeva āpajjati. Yathā ca imāni cattāri sādiyanto āpajjati; evaṃ purimaṃ ekaṃ asādiyitvā tīṇi sādiyantopi, dve asādiyitvā dve sādiyantopi, tīṇi asādiyitvā ekaṃ sādiyantopi āpajjatiyeva. Sabbaso pana asādiyanto āsīvisamukhaṃ viya aṅgārakāsuṃ viya ca paviṭṭhaṃ aṅgajātaṃ maññamāno nāpajjati. Tena vuttaṃ – **‘‘pavesanaṃ na sādiyati…pe… uddharaṇaṃ na sādiyati, anāpattī’’**ti. Imañhi evarūpaṃ āraddhavipassakaṃ kāye ca jīvite ca anapekkhaṃ ekādasahi aggīhi sampajjalitāni ca sabbāyatanāni ukkhittāsike viya ca vadhake pañca kāmaguṇe passantaṃ puggalaṃ rakkhanto bhagavā paccatthikānañcassa manorathavighātaṃ karonto imaṃ ‘‘pavesanaṃ na sādiyatī’’tiādikaṃ catukkaṃ nīharitvā ṭhapesīti.
そうであるなら、寺院などの場所で、その比丘が排泄経路を通して自身の身体の一部を挿入されることを承諾し、それを容認するならば、その瞬間に交合する心が起こる。挿入されたことを承諾し、それを容認するならば、挿入された時に交合する心が起こる。留まっていることを承諾し、それを容認するならば、定まった時に、精液が排出される時に交合する心が起こる。引き抜くことを承諾し、それを容認するならば、引き抜く時に交合する心が起こる。このように四つの場合に承諾して容認する者は、「私は敵対者たちによってこれをされた」と言うことはできず、破戒罪を犯すことになる。そして、これらの四つを承諾して罪を犯すのと同様に、最初のものを承諾せずに三つを承諾しても、二つを承諾せずに二つを承諾しても、三つを承諾せずに一つを承諾しても、罪を犯すことになる。しかし、全く承諾しない者は、毒蛇の口や燃える炭のように、挿入された身体の一部を扱うが、罪を犯さない。それゆえに、「挿入されることを承諾せず…(略)…引き抜くことを承諾しないならば、罪はない」と言われている。なぜなら、この種の観察(ヴィパッサナー)を開始した、身体と生命を顧みない比丘が、十一の火で燃え上がり、全ての感覚器官が、まるで罪人を待ち伏せるかのように、五つの欲を対象として見ている時、その人物を保護し、敵対者たちの願いを妨げるために、世尊は、「挿入されることを承諾しない」といったこの四つを提示して置かれたのである。
Paṭhamacatukkakathā niṭṭhitā.
第一の四つのことに関する説明は終わった。
Ekūnasattatidvisatacatukkakathā
六十九と二つの四つのことに関する説明
59-60. Evaṃ paṭhamacatukkaṃ dassetvā idāni yasmā bhikkhupaccatthikā itthiṃ ānetvā na kevalaṃ vaccamaggeneva abhinisīdenti, atha kho passāvamaggenapi mukhenapi. Itthiṃ ānetvāpi ca keci jāgarantiṃ ānenti, keci suttaṃ, keci mattaṃ, keci ummattaṃ, keci pamattaṃ aññavihitaṃ vikkhittacittanti attho. Keci mataṃ akkhāyitaṃ, soṇasiṅgālādīhi akkhāyitanimittanti attho. Keci mataṃ yebhuyyena akkhāyitaṃ, yebhuyyena akkhāyitā nāma yassā nimitte vaccamagge passāvamagge mukhe vā bahutaro okāso akkhāyito hoti. Keci mataṃ yebhuyyena khāyitaṃ, yebhuyyena khāyitā nāma yassā vaccamaggādike nimitte bahuṃ khāyitaṃ hoti, appaṃ akkhāyitaṃ. Na kevalañca manussitthimeva ānenti, atha kho amanussitthimpi tiracchānagatitthimpi. Na kevalañca vuttappakāraṃ itthimeva, ubhatobyañjanakampi paṇḍakampi purisampi ānenti. Tasmā tesaṃ vasena aññānipi catukkāni dassento **‘‘bhikkhupaccatthikā manussitthiṃ jāgaranti’’**ntiādimāha.
59-60. このように第一の四つのことを示し終えて、今、比丘の敵対者である女たちが、女を連れてきて、排泄経路からだけでなく、尿道や口からも(挿入する)。女を連れてきても、ある者は生きている女を連れてきて、ある者は眠っている女を、ある者は死んだ女を、ある者は狂った女を、ある者はうわの空の女を、ある者は別のものに心を奪われた女を連れてくる。(女の死については)「死んだと(言った)」とは、亡骸が(排泄経路や尿道や口に)多く挿入されることを意味する。(女の死については)「死んだと(言った)」とは、死んだことを告げる、すなわち、死んだことを告げる兆候である。(女の死については)「多く死んだと(言った)」とは、亡骸の排泄経路などに多く挿入される兆候のことである。(女の死については)「多く食われたと(言った)」とは、排泄経路などに多く食われる兆候のことである。そして、人間だけを連れてくるのではなく、非人間や畜生も連れてくる。また、述べたような女だけでなく、両性具有者や宦官や男も連れてくる。それゆえに、それらにしたがって、他の四つのことも示すために、「比丘の敵対者たちは人間の女を、生きている者を連れてくる」といったことから始まる(説明をされた)。
Tattha pāḷiyā asammohatthaṃ vuttacatukkāni evaṃ saṅkhyāto veditabbāni – manussitthiyā tiṇṇaṃ maggānaṃ vasena tīṇi suddhikacatukkāni, tīṇi jāgarantīcatukkāni, tīṇi suttacatukkāni, tīṇi mattacatukkāni, tīṇi ummattacatukkāni, tīṇi pamattacatukkāni, tīṇi mataakkhāyitacatukkāni, tīṇi yebhuyyena akkhāyitacatukkāni, tīṇi yebhuyyena khāyitacatukkānīti sattavīsati catukkāni. Tathā amanussitthiyā; tathā tiracchānagatitthiyāti itthivāre ekāsīti catukkāni. Yathā ca itthivāre evaṃ ubhatobyañjanakavāre. Paṇḍakapurisavāresu pana dvinnaṃ maggānaṃ vasena catupaṇṇāsa catupaṇṇāsa honti. Evaṃ sabbānipi dvesatāni, sattati ca catukkāni honti, tāni uttānatthāniyeva.
その中で、パーリを誤解しないために述べられた四つのことは、このように数えられるべきである。人間の女については、三つの経路(排泄、尿道、口)によって、三つの清浄な四つ、三つの生きている女の四つ、三つの眠っている女の四つ、三つの死んだ女の四つ、三つの狂った女の四つ、三つのうわの空の女の四つ、三つの死んだと告げられた女の四つ、三つの多く死んだと告げられた女の四つ、三つの多く食われた女の四つ、すなわち二十七の四つである。非人間についても同様。畜生についても同様。女のカテゴリーで、八十一の四つになる。女のカテゴリーのように、両性具有者のカテゴリーでも同様。宦官や男のカテゴリーでは、二つの経路(排泄、尿道)によって、それぞれ五十四、五十四になる。このように、全てのカテゴリーを合わせると、二百七つの四つになる。それらは、その意味は明白である。
Sabbavāresu panettha **‘‘mataṃ yebhuyyena akkhāyitaṃ khāyita’’**nti etasmiṃ ṭhāne ayaṃ vinicchayo – tambapaṇṇidīpe kira dve vinayadharā samānācariyakā therā ahesuṃ – upatissatthero ca, phussadevatthero ca. Te mahābhaye uppanne vinayapiṭakaṃ pariharantā rakkhiṃsu. Tesu upatissatthero byattataro. Tassāpi dve antevāsikā ahesuṃ – mahāpadumatthero ca mahāsumatthero ca. Tesu mahāsumatthero nakkhattuṃ vinayapiṭakaṃ assosi, mahāpadumatthero tena saddhiṃ navakkhattuṃ, visuñca ekakova navakkhattunti aṭṭhārasakkhattuṃ assosi; ayameva tesu byattataro. Tesu mahāsumatthero navakkhattuṃ vinayapiṭakaṃ sutvā ācariyaṃ muñcitvā aparagaṅgaṃ agamāsi. Tato mahāpadumatthero āha – ‘‘sūro vata, re, esa vinayadharo yo dharamānakaṃyeva ācariyaṃ muñcitvā aññattha vasitabbaṃ maññati. Nanu ācariye dharamāne vinayapiṭakañca aṭṭhakathā ca anekakkhattuṃ gahetvāpi na vissajjetabbaṃ, niccakālaṃ sotabbaṃ, anusaṃvaccharaṃ sajjhāyitabba’’nti.
全てのカテゴリーにおいて、「死んだと多く告げられた(女)」というこの場合、その決定はこうである。すなわち、タムパンナ島には、同僚の二人の師がおられた。すなわち、ウパティッサ長老とプッサデーヴァ長老である。彼らは大いなる災難が起こった時、戒律(ヴィナヤ)の書物を守って、それを保護した。その中で、ウパティッサ長老はより聡明であった。その長老にも二人の弟子がおられた。すなわち、マハーパドマ長老とマハースマス長老である。その中で、マハースマス長老は一度戒律の書物を聴き、マハーパドマ長老はそれに加えて九度聴いた。個別に九度聴いたので、合計十八度聴いた。この二人のうち、マハーパドマ長老がより聡明であった。その中で、マハースマス長老は九度戒律の書物を聴き終えて、師を離れて別の場所へ行った。そこでマハーパドマ長老は言った。「賢い者よ、戒律を保持する者とは、師が生きている間に師を離れて、別の場所に住むべきだと考える者である。師が生きている間に、戒律の書物と注釈書を何度聞いても、手放してはならない。常に聴くべきであり、毎年復唱すべきである。」
Evaṃ vinayagarukānaṃ bhikkhūnaṃ kāle ekadivasaṃ upatissatthero mahāpadumattherappamukhānaṃ pañcannaṃ antevāsikasatānaṃ paṭhamapārājikasikkhāpade imaṃ padesaṃ vaṇṇento nisinno hoti. Taṃ antevāsikā pucchiṃsu – ‘‘bhante, yebhuyyena akkhāyite pārājikaṃ, yebhuyyena khāyite thullaccayaṃ, upaḍḍhakkhāyite kena bhavitabba’’nti? Thero āha – ‘‘āvuso, buddhā nāma pārājikaṃ paññapentā na sāvasesaṃ katvā paññapenti, anavasesaṃyeva katvā sabbaṃ pariyādiyitvā sotaṃ chinditvā pārājikavatthusmiṃ pārājikameva paññapenti. Idañhi sikkhāpadaṃ lokavajjaṃ, na paṇṇattivajjaṃ. Tasmā yadi upaḍḍhakkhāyite pārājikaṃ bhaveyya, paññapeyya sammāsambuddho. Pārājikacchāyā panettha na dissati, thullaccayameva dissatī’’ti.
このように戒律を重んじる比丘たちの時代に、ある日、ウパティッサ長老は、マハーパドマ長老をはじめとする五百人の弟子たちに、第一の破戒罪の戒律について、この箇所を説明しておられた。その弟子たちは尋ねた。「先生、多く告げられた場合に破戒罪、多く食われた場合に重罪、半分食われた場合はどうなるのでしょうか?」長老は言った。「兄弟よ、仏陀は破戒罪を制定される時、残余を残さずに制定される。全てを完全に終えて、耳を塞いで、破戒罪となる事柄について、破戒罪を制定される。この戒律は世間の非難であり、教義の非難ではない。それゆえ、もし半分食われた場合に破戒罪が成立するならば、正等覚者は制定されるであろう。しかし、破戒罪の気配はここには見られない。重罪のみが見られる。」
Apica matasarīre pārājikaṃ paññapento bhagavā yebhuyyena akkhāyite ṭhapesi ‘‘tato paraṃ pārājikaṃ natthī’’ti dassetuṃ. Thullaccayaṃ paññapento yebhuyyena khāyite ṭhapesi ‘‘tato paraṃ thullaccayaṃ natthī’’ti dassetuntipi veditabbaṃ. Khāyitākhāyitañca nāmetaṃ matasarīrasmiṃyeva veditabbaṃ, na jīvamāne. Jīvamāne hi nakhapiṭṭhippamāṇepi chavimaṃse vā nhārumhi vā sati pārājikameva hoti. Yadipi nimittaṃ sabbaso khāyitaṃ chavicammaṃ natthi, nimittasaṇṭhānaṃ paññāyati, pavesanaṃ jāyati, pārājikameva. Nimittasaṇṭhānaṃ pana anavasesetvā sabbasmiṃ nimitte chinditvā samantato tacchetvā uppāṭite vaṇasaṅkhepavasena thullaccayaṃ. Nimittato patitāya maṃsapesiyā upakkamantassa dukkaṭaṃ. Matasarīre pana yadipi sabbaṃ sarīraṃ khāyitaṃ hoti, yadipi akkhāyitaṃ, tayo pana maggā akkhāyitā, tesu upakkamantassa pārājikaṃ. Yebhuyyena akkhāyite pārājikameva. Upaḍḍhakkhāyite ca yebhuyyena khāyite ca thullaccayaṃ.
また、死んだ死体について破戒罪を制定される時、世尊は多く告げられた場合に置かれた。「それ以降、破戒罪はない」と示すために。重罪を制定される時、多く食われた場合に置かれた。「それ以降、重罪はない」と示すためであると知るべきである。食われたことと食われていないこととは、死んだ死体についてのみ知るべきであり、生きている者についてはそうではない。生きている者については、爪の先ほどでも皮膚や肉や腱に(性器を)挿入したならば、破戒罪となる。たとえ兆候が全て食われて皮膚や皮がないとしても、兆候の形が認識され、挿入が起こるならば、破戒罪である。兆候の形を完全に終えずに、全ての兆候を切り取り、周囲の皮膚を削り取って、傷口が広がることを原因として、重罪となる。兆候から落ちた肉片に挿入したならば、軽罪である。死んだ死体については、たとえ全身が食われていても、食われていなくても、三つの経路が告げられた場合、それらに挿入したならば破戒罪である。多く告げられた場合に破戒罪である。半分食われた場合と、多く食われた場合に重罪となる。
Manussānaṃ jīvamānakasarīre akkhināsakaṇṇacchiddavatthikosesu satthakādīhi katavaṇe vā methunarāgena tilaphalamattampi aṅgajātaṃ pavesentassa thullaccayameva. Avasesasarīre upakacchakādīsu dukkaṭaṃ. Mate allasarīre pārājikakkhette pārājikaṃ, thullaccayakkhette thullaccayaṃ, dukkaṭakkhette dukkaṭaṃ. Yadā pana sarīraṃ uddhumātakaṃ hoti kuthitaṃ nīlamakkhikasamākiṇṇaṃ kimikulasamākulaṃ navahi vaṇamukhehi paggaḷitapubbakuṇapabhāvena upagantumpi asakkuṇeyyaṃ, tadā pārājikavatthuñca thullaccayavatthuñca vijahati; tādise sarīre yattha katthaci upakkamato dukkaṭameva. Tiracchānagatānaṃ hatthi-assa-goṇa-gadrabha-oṭṭhamahiṃsādīnaṃ nāsāya thullaccayaṃ. Vatthikose thullaccayameva. Sabbesampi tiracchānagatānaṃ akkhikaṇṇavaṇesu dukkaṭaṃ, avasesasarīrepi dukkaṭameva. Matānaṃ allasarīre pārājikakkhette pārājikaṃ, thullaccayakkhette thullaccayaṃ, dukkaṭakkhette dukkaṭaṃ.
人間の生きている死体において、目、鼻、耳の穴、膣などに刃物などで傷をつけ、性欲で果実の種ほどの大きさでも(性器を)挿入したならば、重罪となる。残りの身体に、傷口などに(挿入したならば)軽罪である。死んだ(身体)において、全ての身体が破戒罪の領域であれば破戒罪、重罪の領域であれば重罪、軽罪の領域であれば軽罪となる。しかし、身体が膨張し、腐敗し、青く、蠅がたかり、蛆がわき、九つの傷口から汚物が流れ出て、臭気のために近づくことさえできない場合、その時には破戒罪の事柄も重罪の事柄も消滅する。そのような身体に、どこかに挿入しても軽罪である。畜生のカテゴリーの象、馬、牛、ロバ、ラクダ、鹿、豚などにおいては、鼻に(挿入したならば)重罪となる。膣に(挿入したならば)重罪となる。全ての畜生において、目や耳の傷に(挿入したならば)軽罪であり、残りの身体にも軽罪である。死んだ(身体)において、全ての身体が破戒罪の領域であれば破戒罪、重罪の領域であれば重罪、軽罪の領域であれば軽罪となる。
Kuthitakuṇape pana pubbe vuttanayeneva sabbattha dukkaṭaṃ. Kāyasaṃsaggarāgena vā methunarāgena vā jīvamānakapurisassa vatthikosaṃ appavesento nimittena nimittaṃ chupati, dukkaṭaṃ. Methunarāgena itthiyā appavesento nimittena nimittaṃ chupati, thullaccayaṃ. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘itthinimittaṃ methunarāgena mukhena chupati thullaccaya’’nti vuttaṃ. Cammakkhandhake ‘‘chabbaggiyā bhikkhū aciravatiyā nadiyā gāvīnaṃ tarantīnaṃ visāṇesupi gaṇhanti, kaṇṇesupi gaṇhanti, gīvāyapi gaṇhanti, cheppāyapi gaṇhanti, piṭṭhimpi abhiruhanti, rattacittāpi aṅgajātaṃ chupantī’’ti (mahāva. 252) imissā aṭṭhuppattiyā avisesena vuttaṃ – ‘‘na ca, bhikkhave, rattacittena aṅgajātaṃ chupitabbaṃ, yo chupeyya, āpatti thullaccayassā’’ti (mahāva. 252). Taṃ sabbampi saṃsanditvā yathā na virujjhati tathā gahetabbaṃ. Kathañca na virujjhati? Yaṃ tāva mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ ‘‘methunarāgena mukhena chupatī’’ti. Tatra kira nimittamukhaṃ mukhanti adhippetaṃ. ‘‘Methunarāgenā’’ti ca vuttattāpi ayameva tattha adhippāyoti veditabbo. Na hi itthinimitte pakatimukhena methunupakkamo hoti. Khandhakepi ye piṭṭhiṃ abhiruhantā methunarāgena aṅgajātena aṅgajātaṃ chupiṃsu, te sandhāya thullaccayaṃ vuttanti veditabbaṃ. Itarathā hi dukkaṭaṃ siyā. Keci panāhu ‘‘khandhakepi mukheneva chupanaṃ sandhāya oḷārikattā kammassa thullaccayaṃ vuttaṃ. Aṭṭhakathāyampi taṃ sandhāyabhāsitaṃ gahetvāva methunarāgena mukhena chupati thullaccayanti vutta’’nti. Tasmā suṭṭhu sallakkhetvā ubhosu vinicchayesu yo yuttataro so gahetabbo. Vinayaññū pana purimaṃ pasaṃsanti. Kāyasaṃsaggarāgena pana pakatimukhena vā nimittamukhena vā itthinimittaṃ chupantassa saṅghādiseso. Tiracchānagatitthiyā passāvamaggaṃ nimittamukhena chupantassa vuttanayeneva thullaccayaṃ. Kāyasaṃsaggarāgena dukkaṭanti.
腐敗した死体については、先に述べたように、全ての場所で軽罪である。身体の接触による性欲、または性欲によって、生きている男性の膣に挿入しない場合、兆候で兆候を触れるならば、軽罪である。性欲によって、女性に挿入しない場合、兆候で兆候を触れるならば、重罪となる。大注釈書には、「女性の兆候に性欲によって口で触れるならば、重罪である」と述べられている。 the Khandhaka には、「六人の比丘たちが、アシラヴァティー川を渡る牛の乳首にも触れ、耳にも触れ、首にも触れ、尻尾にも触れ、背中にも乗り、性欲に駆られて身体の一部に触れた」とある。(Mahāvagga 252) この出来事について、区別なく、「比丘たちよ、性欲に駆られて身体の一部に触れてはならない。触れる者は重罪を犯す」(Mahāvagga 252)と述べられている。それらを全て総合して、矛盾しないように理解すべきである。どのように矛盾しないか? 大注釈書に「性欲によって口で触れる」と述べられていることについては、そこでは兆候である口が口として意図されている。また、「性欲によって」と述べられていることから、これもその意図であると理解すべきである。なぜなら、女性の兆候に対して、通常の口で性的な行為が行われるわけではないからである。 Khandhaka にも、背中に乗って性欲によって身体の一部に触れた者たちについては、それらを考慮して重罪が述べられたと理解すべきである。そうでなければ、軽罪となるであろう。しかし、ある者は言う。「Khandhaka においても、口での接触を考慮して、その行為の重大さから重罪が述べられた。注釈書においても、それを考慮して、『性欲によって口で触れるならば、重罪である』と述べられている。」それゆえ、両方の決定をよく熟考し、より適切な方を受け入れるべきである。戒律の学者は、前者(大注釈書)を賞賛する。身体の接触による性欲、または通常の口、または兆候である口によって、女性の兆候に触れたならば、僧伽底沙罪である。畜生の女性の尿道に兆候である口で触れたならば、先に述べたように重罪となる。身体の接触による性欲によって(触れたならば)軽罪である。
Ekūnasattatidvisatacatukkakathā niṭṭhitā.
六十九と二つの四つのことに関する説明は終わった。
Santhatacatukkabhedakathā
整えられた四つのことの分類に関する説明
61-62. Evaṃ bhagavā paṭipannakassa bhikkhuno rakkhaṇatthaṃ sattatidvisatacatukkāni nīharitvā ‘‘idāni ye anāgate pāpabhikkhū ‘santhataṃ imaṃ na kiñci upādinnakaṃ upādinnakena phusati, ko ettha doso’ti sañcicca lesaṃ oḍḍessanti, tesaṃ sāsane patiṭṭhā eva na bhavissatī’’ti disvā tesu sattatidvisatacatukkesu ekamekaṃ catukkaṃ catūhi santhatādibhedehi bhinditvā dassento bhikkhupaccatthikā manussitthiṃ bhikkhussa santike ānetvā vaccamaggena passāvamaggena mukhena aṅgajātaṃ abhinisīdenti santhatāya asanthatassātiādimāha.
61-62. このように、世尊は修行中の比丘の保護のために、六十九と二つの四つのことを示された。「今、将来の悪比丘たちは、『これは整えられたものであり、何も受け取っていないものが、受け取ったものに触れても、何が問題なのか』と意図的にそれを(戒律を)軽視するだろう。彼らは教えに留まることができないだろう」と見られたので、それらの六十九と二つの四つのうち、一つ一つの四つを、整えられたもの、整えられていないものといった四つの分類に分けて示し、「比丘の敵対者たちは、人間の女性を比丘のそばに連れてきて、排泄経路、尿道、口から身体の一部に挿入する。整えられたもの、整えられていないもの」といったことから説かれた。
Tattha santhatāya asanthatassātiādīsu santhatāya itthiyā vaccamaggena passāvamaggena mukhena asanthatassa bhikkhussa aṅgajātaṃ abhinisīdentīti iminā nayena yojanā veditabbā. Tattha santhatā nāma yassā tīsu maggesu yo koci maggo paliveṭhetvā vā anto vā pavesetvā yena kenaci vatthena vā paṇṇena vā vākapaṭṭena vā cammena vā tipusīsādīnaṃ paṭṭena vā paṭicchanno. Santhato nāma yassa aṅgajātaṃ tesaṃyeva vatthādīnaṃ yena kenaci paṭicchannaṃ. Tattha upādinnakena vā anupādinnakaṃ ghaṭṭiyatu, anupādinnakena vā upādinnakaṃ, anupādinnakena vā anupādinnakaṃ, upādinnakena vā upādinnakaṃ, sace yattake paviṭṭhe pārājikaṃ hotīti vuttaṃ, tattakaṃ pavisati, sabbattha sādiyantassa pārājikakkhette pārājikaṃ; thullaccayakkhette thullaccayaṃ, dukkaṭakkhette dukkaṭameva hoti. Sace itthinimittaṃ khāṇuṃ katvā santhataṃ, khāṇuṃ ghaṭṭentassa dukkaṭaṃ. Sace purisanimittaṃ khāṇuṃ katvā santhataṃ, khāṇuṃ pavesentassa dukkaṭaṃ. Sace ubhayaṃ khāṇuṃ katvā santhataṃ, khāṇunā khāṇuṃ ghaṭṭentassa dukkaṭaṃ. Sace itthinimitte veḷunaḷapabbādīnaṃ kiñci pakkhittaṃ, tassa heṭṭhābhāgaṃ cepi phusanto tilaphalamattaṃ paveseti, pārājikaṃ. Uparibhāgaṃ cepi ubhosu passesu ekapassaṃ cepi phusanto paveseti, pārājikaṃ. Cattāripi passāni aphusanto pavesetvā tassa talaṃ cepi phusati, pārājikaṃ. Yadi pana passesu vā tale vā aphusanto ākāsagatameva katvā pavesetvā nīharati, dukkaṭaṃ. Bahiddhā khāṇuke phusati dukkaṭameva. Yathā ca itthinimitte vuttaṃ, evaṃ sabbattha lakkhaṇaṃ veditabbanti.
「そこに、整えられたものと整えられていないもの」などにおいては、整えられた女性の排泄・排泄器官・口をもって、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0213"></span> 整えられていない比丘の身体の部分に座することを意味すると解釈されるべきである。ここに、整えられたとは、三つの器官のうちいずれかの器官が、巻き込まれても、内部に挿入されても、どのような布や葉や布片や毛皮や、三つの尖ったものなどの布片で覆われていてもよい。整えられたとは、その身体の部分が、それらの布などで覆われていることである。たとえ、取り込まれたものが取り込まれていないものに触れても、取り込まれていないものが取り込まれたものに触れても、取り込まれていないものが取り込まれていないものに触れても、取り込まれたものが取り込まれたものに触れても、もし、定められた量が入れば破戒となる、と説かれている量が入るならば、あらゆる場合において、破戒の範囲では破戒となり、重罪の範囲では重罪となり、軽罪の範囲では軽罪となる。もし、女性のために杭を立てて整えられた場合、杭に触れたならば軽罪である。もし、男性のために杭を立てて整えられた場合、杭を挿入したならば軽罪である。もし、両方のために杭を立てて整えられた場合、杭で杭に触れたならば軽罪である。もし、女性のために竹や葦などのものを差し込んだ場合、その下部に触れても、ごま一粒大の挿入で破戒である。上部に触れても、両方の側で片方に触れたとしても、挿入で破戒である。四つの側面にも触れずに挿入し、その底に触れたとしても、破戒である。もし、側面に触れず、底にも触れずに、空中に挿入して、そして引き抜いたならば、軽罪である。外の杭に触れたならば、軽罪である。そして、女性のために説かれたように、すべての場合において、その特徴を知るべきである。
Santhatacatukkabhedakathā niṭṭhitā.
整えられたものに関する四つの分類の解説、完了。
Bhikkhupaccatthikacatukkabhedavaṇṇanā
比丘の敵である四つの分類の解説
63-64. Evaṃ santhatacatukkabhedaṃ vatvā idāni yasmā na kevalaṃ manussitthiādike bhikkhussa eva santike ānenti. Atha kho bhikkhumpi tāsaṃ santike ānenti, tasmā tappabhedaṃ dassento **‘‘bhikkhupaccatthikā bhikkhuṃ manussitthiyā santike’’**ti ādinā nayena sabbāni tāni catukkāni punapi nīharitvā dassesi. Tesu vinicchayo vuttanayeneva veditabboti.
63-64. このように、整えられたものに関する四つの分類を説いた後、比丘が、人間の女性など、ただ単に彼女たちの側にあるだけでなく、比丘もまた彼女たちの側にあるものとして、その関係を考慮する。それゆえ、その分類を示すために、「比丘の敵である、比丘と人間の女性との関係」などという言葉で、これらすべての四つの関係を再度示された。それらに関する判断は、説かれた通りに理解されるべきである。
Bhikkhupaccatthikavasena catukkabhedavaṇṇanā niṭṭhitā.
比丘の敵であることによる四つの分類の解説、完了。
Rājapaccatthikādicatukkabhedakathā
王の敵であることなど、四つの分類の解説
65. Yasmā pana na bhikkhupaccatthikā eva evaṃ karonti, rājapaccatthikādayopi karonti. Tasmā tampi pabhedaṃ dassento **‘‘rājapaccatthikā’’**tiādimāha. Tattha rājāno eva paccatthikā rājapaccatthikā. Te ca sayaṃ ānentāpi aññehi āṇāpentāpi ānentiyevāti veditabbā. Corā eva paccatthikā corapaccatthikā. Dhuttāti methunupasaṃhitakhiḍḍāpasutā nāgarikakerāṭiyapurisā, itthidhuttasurādhuttādayo vā; dhuttā eva paccatthikā dhuttapaccatthikā. Gandhanti hadayaṃ vuccati, taṃ uppāṭentīti uppalagandhā, uppalagandhā eva paccatthikā uppalagandhapaccatthikā. Ete kira na kasivaṇijjādīhi jīvanti, panthaghātagāmaghātādīni katvā puttadāraṃ posenti. Te kammasiddhiṃ patthayamānā devatānaṃ āyācetvā tāsaṃ balikammatthaṃ manussānaṃ hadayaṃ uppāṭenti. Sabbakāle ca manussā dullabhā. Bhikkhū pana araññe viharantā sulabhā honti. Te sīlavantaṃ bhikkhuṃ gahetvā ‘‘sīlavato vadho nāma bhāriyo hotī’’ti maññamānā tassa sīlavināsanatthaṃ manussitthiādike vā ānenti; taṃ vā tattha nenti. Ayamettha viseso. Sesaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Bhikkhupaccatthikavāre vuttanayeneva ca imesu catūsupi vāresu catukkāni veditabbāni. Pāḷiyaṃ pana saṃkhittena vuttāni.
65. 比丘の敵である者だけがそうするのではなく、王の敵である者などもそうする。それゆえ、その分類を示すために、「王の敵である者」などと言われている。ここに、王自身が敵である者を、王の敵である者と呼ぶ。彼らは、自分自身で連れてくる場合も、他者に命じて連れてくる場合も、連れてくるのである。盗賊自身が敵である者を、盗賊の敵である者と呼ぶ。悪漢とは、性交を伴う遊興に耽る者、都市に住む者、女性や酒に耽る悪漢などである。悪漢自身が敵である者を、悪漢の敵である者と呼ぶ。心とは、心臓のことである。それを引き抜く者を、心臓を引き抜く者と呼ぶ。心臓を引き抜く者自身が敵である者を、心臓を引き抜く者の敵である者と呼ぶ。彼らは、農業や商業などで生計を立てるのではなく、盗賊行為や村の襲撃などをして、子供や妻を養っている。彼らは、事業の成功を願って、神々に祈り、それらのために供物を捧げるために、人々の心臓を引き抜く。常に人々は得がたい。しかし、比丘たちは森に住んでいるため、容易に得られる。彼らは、戒律を守る比丘を捕らえて、「戒律を守る者の殺害は重罪となるだろう」と考え、その戒律を破るために、人間の女性を連れてくるか、あるいは彼らをそこに連れて行く。ここに、その違いがある。残りは、説かれた通りに理解されるべきである。比丘の敵である者の場合と同様に、これらの四つの場合でも、四つの分類が理解されるべきである。経典では、簡潔に説かれている。
Sabbākārena catukkabhedakathā niṭṭhitā.
あらゆる場合における四つの分類の解説、完了。
Āpattānāpattivāravaṇṇanā
罪と無罪に関する解説
66. Idāni yaṃ vuttaṃ ‘‘manussitthiyā tayo magge methunaṃ dhammaṃ paṭisevantassā’’tiādi, ettha asammohatthaṃ **‘‘maggena magga’’**ntiādimāha. Tattha maggena magganti itthiyā tīsu maggesu aññatarena maggena attano aṅgajātaṃ paveseti atha vā sambhinnesu dvīsu maggesu passāvamaggena vaccamaggaṃ vaccamaggena vā passāvamaggaṃ paveseti. Maggena amagganti passāvādimaggena pavesetvā tassa sāmantā vaṇena nīharati. Amaggena magganti maggasāmantena vaṇena pavesetvā maggena nīharati. Amaggena amagganti dvīsu sambhinnavaṇesu ekena vaṇena pavesetvā dutiyena nīharati. Imassa suttassa anulomavasena sabbattha vaṇasaṅkhepe thullaccayaṃ veditabbaṃ.
66. さて、「人間の女性の三つの器官で、性交を行った場合に」などと説かれたことについて、混乱しないように、「器官によって器官へ」などと言われている。ここに、器官によって器官へとは、女性の三つの器官のいずれかによって、自分の身体の部分を挿入すること、あるいは、混じり合った二つの器官において、排泄器官で排泄器官へ、あるいは排泄器官で排泄器官へ挿入することである。器官によって非器官へとは、排泄器官などで挿入し、その周縁を傷つけて引き抜くことである。非器官によって器官へとは、器官の周縁で傷つけ、器官で引き抜くことである。非器官によって非器官へとは、二つの混じり合った傷周縁のうち、一方の傷周縁で挿入し、他方で引き抜くことである。この経典の順序に従って、すべての傷周縁の概略において、重罪を理解すべきである。
Idāni yaṃ parato vakkhati ‘‘anāpatti ajānantassa asādiyantassā’’ti, tattha asammohatthaṃ **‘‘bhikkhu suttabhikkhumhī’’**tiādimāha. Tatrāyaṃ adhippāyo – yo paṭibuddho sādiyati so ‘‘suttamhi mayi eso vippaṭipajji, nāhaṃ jānāmī’’ti na muccati. Ubho nāsetabbāti cettha dvepi liṅganāsanena nāsetabbā. Tatra dūsakassa paṭiññākaraṇaṃ natthi, dūsito pucchitvā paṭiññāya nāsetabbo. Sace na sādiyati, na nāsetabbo. Esa nayo sāmaṇeravārepi.
さて、後に「知らなかった者、認めなかった者には無罪である」と説かれることについて、混乱しないように、「比丘、経典の比丘」などと言われている。そこには、このような意味がある。知っていて認める者は、「経典において、私が間違えた。私は知らない」とは言えない。両方とも滅ぼされるべきである、というのがここでの意味である。両方とも、その姿を滅ぼされるべきである。ここに、罪を犯した者の告白はない。罪を犯された者が尋ねて、告白して、滅ぼされるべきである。もし認めないならば、滅ぼされるべきではない。これは、沙弥の場合にも当てはまる。
Evaṃ tattha tattha taṃ taṃ āpattiñca anāpattiñca dassetvā idāni anāpattimeva dassento **‘‘anāpatti ajānantassā’’**tiādimāha. Tattha ajānanto nāma yo mahāniddaṃ okkanto parena kataṃ upakkamampi na jānāti vesāliyaṃ mahāvane divāvihāragato bhikkhu viya. Evarūpassa anāpatti. Vuttampi cetaṃ – ‘‘‘nāhaṃ bhagavā jānāmī’ti; ‘anāpatti, bhikkhu, ajānantassā’’’ti (pārā. 75). Asādiyanto nāma yo jānitvāpi na sādiyati, tattheva sahasā vuṭṭhitabhikkhu viya. Vuttampi cetaṃ – ‘‘‘nāhaṃ bhagavā sādiyi’nti. ‘Anāpatti, bhikkhu, asādiyantassā’’ti.
このように、そこで、その罪と無罪を説いた後、今、無罪であることを示すために、「知らなかった者には無罪」などと言われている。ここに、知らなかった者とは、深い眠りに落ちて、他者によって行われた企みも知らない、ヴェーシャーリーの大森林で昼間休んでいた比丘のような者である。このような者には無罪である。また、このように説かれている。「私は、尊師、知りません」と。「比丘よ、知らなかった者には無罪である。」(パーリ 75)と。認めなかった者とは、知っていても認めない者、その場で急に立ち上がった比丘のような者である。また、このように説かれている。「私は、尊師、認めませんでした」と。「比丘よ、認めなかった者には無罪である。」と。
Ummattako nāma pittummattako. Duvidhañhi pittaṃ – baddhapittaṃ, abaddhapittañcāti. Tattha abaddhapittaṃ lohitaṃ viya sabbaṅgagataṃ, tamhi kupite sattānaṃ kaṇḍukacchusarīrakampādīni honti. Tāni bhesajjakiriyāya vūpasamanti. Baddhapittaṃ pana pittakosake ṭhitaṃ. Tamhi kupite sattā ummattakā honti vipallatthasaññā hirottappaṃ chaḍḍetvā asāruppācāraṃ caranti. Lahukagarukāni sikkhāpadāni maddantāpi na jānanti. Bhesajjakiriyāyapi atekicchā honti. Evarūpassa ummattakassa anāpatti.
狂気とは、胆汁による狂気のことである。胆汁には二種類ある。固まった胆汁と、固まっていない胆汁である。ここに、固まっていない胆汁は、血液のように全身に広がる。それが興奮すると、人々に痒み、身体の震えなどが起こる。それらは、薬の治療で治まる。固まった胆汁は、胆嚢に留まる。それが興奮すると、人々は狂気になり、正気を失い、羞恥心や恐怖心を捨てて、不適切な行動をとる。軽重の戒律を破っても、彼らは気づかない。薬の治療でも、効果がない。このような狂気の者には無罪である。
Khittacitto nāma vissaṭṭhacitto yakkhummattako vuccati. Yakkhā kira bheravāni vā ārammaṇāni dassetvā mukhena hatthaṃ pavesetvā hadayarūpaṃ vā maddantā satte vikkhittacitte vipallatthasaññe karonti. Evarūpassa khittacittassa anāpatti. Tesaṃ pana ubhinnaṃ ayaṃ viseso – pittummattako niccameva ummattako hoti, pakatisaññaṃ na labhati. Yakkhummattako antarantarā pakatisaññaṃ paṭilabhatīti. Idha pana pittummattako vā hotu yakkhummattako vā, yo sabbaso muṭṭhassati kiñci na jānāti, aggimpi suvaṇṇampi gūthampi candanampi ekasadisaṃ maddantova vicarati, evarūpassa anāpatti. Antarantarā saññaṃ paṭilabhitvā ñatvā karontassa pana āpattiyeva.
気を散らされた者とは、心を乱された者、鬼によって狂気にされた者を意味する。鬼は、恐ろしい対象を見せて、口から手を入れて、<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0270"></span> 心臓の形を揉むなどして、人々の心を乱し、正気を失わせる。このような、気を散らされた者には無罪である。それらの両者の違いは、胆汁による狂気の者は常に狂気であり、正常な正気を保てない。鬼による狂気の者は、時々正常な正気を取り戻す。ここでは、胆汁による狂気であれ、鬼による狂気であれ、全く記憶を失い、何も知らない者、燃えているものも、金も、糞も、白檀も、同じものとして揉んで歩き回るような者には、無罪である。時々正気を取り戻して、知って行う者には、罪がある。
Vedanāṭṭo nāma yo adhimattāya dukkhavedanāya āturo kiñci na jānāti, evarūpassa anāpatti.
苦痛による者とは、激しい苦痛によって苦しみ、何も知らない者のことである。このような者には無罪である。
Ādikammiko nāma yo tasmiṃ tasmiṃ kamme ādibhūto. Idha pana sudinnatthero ādikammiko, tassa anāpatti. Avasesānaṃ makkaṭīsamaṇavajjiputtakādīnaṃ āpattiyevāti.
最初の行為者とは、その行為において最初の者である。ここでは、スディンナ長老が最初の行為者であり、彼には無罪である。残りの猿、比丘、ヴァッジの息子などには、罪がある。
Padabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.
言葉の解説、完了。
Pakiṇṇakakathā
雑多な話
Imasmiṃ pana sikkhāpade kosallatthaṃ idaṃ pakiṇṇakaṃveditabbaṃ –
この戒律において、知識を得るために、この雑多な話を知るべきである。
‘‘Samuṭṭhānañca kiriyā, atho saññā sacittakaṃ;
「発生と行為、そして認識と自らの意思;
Lokavajjañca kammañca, kusalaṃ vedanāya cā’’ti.
世間の非難と行為、そして善い苦痛。」
Tattha **‘‘samuṭṭhāna’’**nti sabbasaṅgāhakavasena cha sikkhāpadasamuṭṭhānāni. Tāni parivāre āvi bhavissanti. Samāsato pana sikkhāpadaṃ nāma – atthi chasamuṭṭhānaṃ, atthi catusamuṭṭhānaṃ, atthi tisamuṭṭhānaṃ, atthi kathinasamuṭṭhānaṃ, atthi eḷakalomasamuṭṭhānaṃ, atthi dhuranikkhepādisamuṭṭhānanti.
ここに、「発生」とは、すべての包括的な意味での六つの戒律の発生である。それらは、護送に現れるだろう。簡潔に言えば、戒律とは、六つの発生があるもの、四つの発生があるもの、三つの発生があるもの、カシナの発生があるもの、毛の発生があるもの、そして、責任の放棄などの発生があるもの、である。
Tatrāpi kiñci kiriyato samuṭṭhāti, kiñci akiriyato samuṭṭhāti, kiñci kiriyākiriyato samuṭṭhāti, kiñci siyā kiriyato, siyā akiriyato samuṭṭhāti, kiñci siyā kiriyato siyā kiriyākiriyato samuṭṭhāti.
そこでも、行為によって発生するもの、行為でないものによって発生するもの、行為と行為でないものの両方によって発生するもの、行為によって発生する場合もあれば、行為でないものによって発生する場合もあるもの、行為によって発生する場合もあれば、行為と行為でないものの両方によって発生する場合もあるもの、がある。
Tatrāpi atthi saññāvimokkhaṃ, atthi nosaññāvimokkhaṃ. Tattha yaṃ cittaṅgaṃ labhatiyeva, taṃ saññāvimokkhaṃ; itaraṃ nosaññāvimokkhaṃ.
そこでも、認識による解脱があるもの、認識によらない解脱があるもの、がある。そこに、心の器官が得られるものは、認識による解脱である。そうでないものは、認識によらない解脱である。
Puna atthi sacittakaṃ, atthi acittakaṃ. Yaṃ saheva cittena āpajjati, taṃ sacittakaṃ; yaṃ vināpi cittena āpajjati, taṃ acittakaṃ. Taṃ sabbampi lokavajjaṃ paṇṇattivajjanti duvidhaṃ. Tesaṃ lakkhaṇaṃ vuttameva.
再び、自らの意思によるもの、自らの意思によらないもの、がある。自らの意思によって罪を犯すものは、自らの意思によるものである。意思がなくても罪を犯すものは、自らの意思によらないものである。<span class="pb" data-ed="P" data-n="1.0271"></span> それらはすべて、世間の非難、すなわち、規則の非難、という二種類である。それらの特徴は、すでに説かれている。
Kammakusalavedanāvasenāpi cettha atthi sikkhāpadaṃ kāyakammaṃ, atthi vacīkammaṃ. Tattha yaṃ kāyadvārikaṃ, taṃ kāyakammaṃ; yaṃ vacīdvārikaṃ, taṃ vacīkammanti veditabbaṃ. Atthi pana sikkhāpadaṃ kusalaṃ, atthi akusalaṃ, atthi abyākataṃ. Dvattiṃseva hi āpattisamauṭṭhāpakacittāni – aṭṭha kāmāvacarakusalāni, dvādasa akusalāni, dasa kāmāvacarakiriyacittāni, kusalato ca kiriyato ca dve abhiññācittānīti. Tesu yaṃ kusalacittena āpajjati, taṃ kusalaṃ; itarehi itaraṃ. Atthi ca sikkhāpadaṃ tivedanaṃ, atthi dvivedanaṃ, atthi ekavedanaṃ. Tattha yaṃ āpajjanto tīsu vedanāsu aññataravedanāsamaṅgī hutvā āpajjati, taṃ tivedanaṃ; yaṃ āpajjanto sukhasamaṅgī vā upekkhāsamaṅgī vā āpajjati, taṃ dvivedanaṃ; yaṃ āpajjanto dukkhavedanāsamaṅgīyeva āpajjati, taṃ ekavedananti veditabbaṃ. Evaṃ –
行為の善い苦痛の観点からも、ここに、身体の行為、そして言葉の行為がある。そこに、身体の入り口を通るものは、身体の行為である。言葉の入り口を通るものは、言葉の行為であると理解されるべきである。そして、善いもの、悪いもの、そしてどちらでもないもの、がある。三十二の罪の発生の原因となる心がある。つまり、八つの欲界の善い心、十二の悪い心、十の欲界の行為の心、善いものと行為のものの二つの超感覚的な心である。それらの中で、善い心によって罪を犯すものは、善いものである。それ以外は、それ以外のものである。そして、三つの苦痛、二つの苦痛、一つの苦痛がある。そこに、罪を犯す者が三つの苦痛のうちいずれかの苦痛を伴って罪を犯す場合、それは三つの苦痛である。罪を犯す者が、幸福を伴って、あるいは平静を伴って罪を犯す場合、それは二つの苦痛である。罪を犯す者が、苦痛だけを伴って罪を犯す場合、それは一つの苦痛であると理解されるべきである。このように、
‘‘Samuṭṭhānañca kiriyā, atho saññā sacittakaṃ;
「発生と行為、そして認識と自らの意思;
Lokavajjañca kammañca, kusalaṃ vedanāya cā’’ti.
世間の非難と行為、そして善い苦痛。」
Imaṃ pakiṇṇakaṃ viditvā tesu samuṭṭhānādīsu idaṃ sikkhāpadaṃ samuṭṭhānato ekasamuṭṭhānaṃ. Aṅgavasena dukasamuṭṭhānaṃ, kāyacittato samuṭṭhāti. Kiriyasamuṭṭhānañca karontoyeva hi etaṃ āpajjati. Methunapaṭisaṃyuttāya kāmasaññāya abhāvena muccanato saññāvimokkhaṃ. ‘‘Anāpatti ajānantassa asādiyantassā’’ti hi vuttaṃ. Methunacitteneva naṃ āpajjati, na vinā cittenāti sacittakaṃ. Rāgavaseneva āpajjitabbato lokavajjaṃ. Kāyadvāreneva samuṭṭhānato kāyakammaṃ. Cittaṃ panettha aṅgamattaṃ hoti, na tassa vasena kammabhāvo labbhati. Lobhacittena āpajjitabbato akusalacittaṃ. Sukhasamaṅgī vā upekkhāsamaṅgī vā taṃ āpajjatīti dvivedananti veditabbaṃ. Sabbañcetaṃ āpattiyaṃ yujjati. Sikkhāpadasīsena pana sabbaaṭṭhakathāsudesanā ārūḷhā, tasmā evaṃ vuttaṃ.
この雑多な話を知って、それらの発生などにおいて、この戒律は発生から一つである。身体の観点からは二つの発生である。身体と心から発生する。行為の発生でもあり、行為者がこれを行うからである。性交に関連する欲望の認識がないため、認識による解脱である。「知らなかった者、認めなかった者には無罪である」と説かれているからである。性交の心によってのみ罪を犯すのであり、心なしでは犯さないため、自らの意思によるものである。欲望によるため、世間の非難である。身体の入り口のみから発生するため、身体の行為である。心はここでは単なる一部であり、その観点から行為の性質は得られない。貪欲の心によって罪を犯すため、悪い心である。幸福を伴って、あるいは平静を伴ってそれを犯すため、二つの苦痛であると理解されるべきである。これらすべては罪に該当する。戒律の指導者によるすべての注釈の教えが広まっているため、このように説かれている。
Pakiṇṇakakathā niṭṭhitā.
雑多な話、完了。
Vinītavatthuvaṇṇanā
ヴィニータヴァットゥの解説
Makkaṭī vajjiputtā ca…pe… vuḍḍhapabbajito migoti idaṃ kiṃ? Imā vinītavatthūnaṃ bhagavatā sayaṃ vinicchitānaṃ tesaṃ tesaṃ vatthūnaṃ uddānagāthā nāma. Tāni vatthūni ‘‘sukhaṃ vinayadharā uggaṇhissantī’’ti dhammasaṅgāhakattherehi ṭhapitāni. Vatthugāthā pana dharamāneyeva bhagavati upālittherena ṭhapitā ‘‘iminā lakkhaṇena āyatiṃ vinayadharā vinayaṃ vinicchinissantī’’ti. Tasmā ettha vuttalakkhaṇaṃ sādhukaṃ sallakkhetvā paṭhamasikkhāpadaṃ vinicchinitabbaṃ. Dutiyādīnañca vinītavatthūsu vuttalakkhaṇena dutiyādīni. Vinītavatthūni hi sippikānaṃ paṭicchannakarūpāni viya vinayadharānaṃ paṭicchannakavatthūni hontīti.
マカティ(猿)とヴァッジプッタ(ヴァッジ族の息子たち)…。 vuddha-pabbajito migoti(年老いた出家者が鹿であるとは)- これは何か。これらは、世尊がご自身で決定された、これらのこれらの事柄の要約である。その事柄は、「戒律を保つ者たちは、<pb>幸福に<pb>受け入れるであろう」という、ダンマサンガーハカ長老たちによって定められた。事柄の詩( vatthu-gāthā)は、ダンマを伝達する際に、世尊の御前でウパーリ長老によって定められた。「この徴候によって、未来の戒律保持者たちは戒律を決定するであろう」と。それゆえ、ここで述べられた徴候をよく考察し、最初の戒律(sikkhāpada)を決定すべきである。第二以下のものも、決定された事柄において述べられた徴候によって、第二以下のものを(決定する)。決定された事柄は、職人の隠された形のように、戒律保持者たちにとって隠された事柄である。
67. Tattha purimāni dve vatthūni anupaññattiyaṃyeva vuttatthāni. Tatiye vatthumhi gihiliṅgenāti gihivesena odātavattho hutvā. Catutthe natthi kiñci vattabbaṃ. Tato paresu sattasu vatthūsu kusacīranti kuse ganthetvā katacīraṃ. Vākacīraṃ nāma tāpasānaṃ vakkalaṃ. Phalakacīraṃ nāma phalakasaṇṭhānāni phalakāni sibbitvā katacīraṃ. Kesakambaloti kesehi tante vāyitvā katakambalo. Vālakambaloti camaravālehi vāyitvā katakambalo. Ulūkapakkhikanti ulūkasakuṇassa pakkhehi katanivāsanaṃ. Ajinakkhipanti salomaṃ sakhuraṃ ajinamigacammaṃ. Dvādasame vatthumhi sārattoti kāyasaṃsaggarāgena sāratto; taṃ rāgaṃ ñatvā bhagavā **‘‘āpatti saṅghādisesassā’’**ti āha.
67. そこでは、最初の二つの事柄は、付随的なものとして述べられている。第三の事柄では、居士(gaha)の姿で、居士の衣服である白い衣服を着ていた。第四の事柄には、何も言うべきことはない。それ以降の七つの事柄では、クシャ(kusa)の草で編んで作られた衣服(kusa-cira)。ヴァーカ・チーラ(vākacīra)とは、苦行者の樹皮の衣服のことである。パーラカ・チーラ(phalakacīra)とは、木の板を縫い合わせて作られた衣服のことである。ケーサ・カンバラ(kesakambala)とは、髪の毛で織られた毛布のことである。ヴァーラ・カンバラ(vālakaṃbala)とは、ヤクの毛で織られた毛布のことである。ウルカ・パッキ(ulūkapakkhikā)とは、フクロウの羽根で作られた上着のことである。アジン・キッパ(ajinakkhipā)とは、毛皮のついた獣の皮のことである。十二番目の事柄では、サーラッタ(sāratta)とは、身体への愛着の欲望から染まった者である。その欲望を知って、世尊は「<b>サングハディセーサ(ghādisesa)の罪である</b>」と言われた。
68. Terasame vatthumhi uppalavaṇṇāti sā therī sāvatthiyaṃ seṭṭhidhītā satasahassakappe abhinīhārasampannā. Tassā pakatiyāpi atidassanīyā nīluppalavaṇṇā kāyacchavi, abbhantare pana kilesasantāpassa abhāvena ativiya virocati. Sā tāyeva vaṇṇapokkharatāya ‘‘uppalavaṇṇā’’ti nāmaṃ labhi. Paṭibaddhacittoti gihikālato paṭṭhāya rattacitto; so kira tassā ñātidārako hoti. Atha khoti anantaratthe nipāto; mañcake nisinnānantaramevāti vuttaṃ hoti. Divā bāhirato āgantvā dvāraṃ pidhāya nisinnānañhi paṭhamaṃ andhakāraṃ hoti. So yāvassā taṃ andhakāraṃ na nassati, tāvadeva evamakāsīti attho. Dūsesīti padhaṃsesi. Therī pana anavajjā attano samaṇasaññaṃ paccupaṭṭhapetvā asādiyantī nisīdi asaddhammādhippāyena parāmaṭṭhā aggikkhandha-silāthambha-khadirasārakhāṇukā viya. Sopi attano manorathaṃ pūretvā gato. Tassā theriyā dassanapathaṃ vijahantasseva ayaṃ mahāpathavī sinerupabbataṃ dhāretuṃ samatthāpi taṃ pāpapurisaṃ byāmamattakaḷevaraṃ dhāretuṃ asakkontī viya bhijjitvā vivaramadāsi. So taṅkhaṇaññeva avīcijālānaṃ indhanabhāvaṃ agamāsi. Bhagavā taṃ sutvā ‘‘anāpatti, bhikkhave, asādiyantiyā’’ti vatvā theriṃ sandhāya dhammapade imaṃ gāthaṃ abhāsi –
68. 十三番目の事柄では、ウッパラヴァンナー(uppalavaṇṇā)とは、その長老尼はサーヴァスティの裕福な商人の娘で、百千劫の修行を積んでいた。彼女の肌の色は、もともと非常に美しく、青蓮華の色であった。しかし、煩悩の苦しみのない内面は、さらに輝いていた。その美しさゆえに、「ウッパラヴァンナー」という名前を得た。心を奪われた(paṭibaddhacitto)とは、在家時代から心を奪われていた。彼は彼女の親戚であった。アタ・ホティ(atha hoti)とは、「その後」という意味の副詞である。寝台に座った直後、という意味である。昼間に外から来て、戸を閉めて座った場合、まず暗闇になる。彼がその暗闇をなくすまで、<pb>このようにした、という意味である。ドゥーセーシ(dūsesīti)とは、犯した、という意味である。長老尼は、非難されるべきところなく、自分の修行者の身分を保ち、受け入れなかった。燃え盛る石や、樫の木の幹のように。彼もまた、自分の欲望を満たして去った。その長老尼の視界から去ると同時に、この大地の広大な山々を支えることができるほど広大な大地さえも、その悪人を乗せることのできないかのように、裂けて穴を開けた。彼はその瞬間に、アヴィーチ(avīci)の炎の燃料となった。世尊はそれを聞いて、「受け入れなかったのであれば、比丘たちよ、罪ではない」と言って、長老尼について、この詩を唱えられた。–
‘‘Vāri pokkharapatteva, āraggeriva sāsapo;
「水が<pb>蓮の葉の上を、針の先にある芥子の実のように;
Yo na limpati kāmesu, tamahaṃ brūmi brāhmaṇa’’nti. (dha. pa. 401);
欲望に染まらない者を、私はバラモンと呼ぶ」(ダンマパダ 401);
69. Cuddasame vatthumhi itthiliṅgaṃ pātubhūtanti rattibhāge niddaṃ okkantassa purisasaṇṭhānaṃ massudāṭhikādi sabbaṃ antarahitaṃ itthisaṇṭhānaṃ uppannaṃ. Tameva upajjhaṃ tameva upasampadanti pubbe gahitaupajjhāyameva pubbe kataupasampadameva anujānāmi. Puna upajjhā na gahetabbā; upasampadā na kātabbāti attho. Tāniyeva vassānīti bhikkhuupasampadato pabhuti yāva vassagaṇanā, taṃyeva vassagaṇanaṃ anujānāmi. Na ito paṭṭhāya vassagaṇanā kātabbāti attho. Bhikkhunīhi saṅgamitunti bhikkhunīhi saddhiṃ saṅgamituṃ saṅgantuṃ samaṅgī bhavituṃ anujānāmīti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – appatirūpaṃ dānissā bhikkhūnaṃ majjhe vasituṃ, bhikkhunupassayaṃ gantvā bhikkhunīhi saddhiṃ vasatūti. Yā āpattiyo bhikkhūnaṃ bhikkhunīhi sādhāraṇāti yā desanāgāminiyo vā vuṭṭhānagāminiyo vā āpattiyo bhikkhūnaṃ bhikkhunīhi saddhiṃ sādhāraṇā. Tā āpattiyo bhikkhunīnaṃ santike vuṭṭhātunti tā sabbāpi bhikkhunīhi kātabbaṃ vinayakammaṃ katvā bhikkhunīnaṃ santike vuṭṭhātuṃ anujānāmīti attho. Tāhi āpattīhi anāpattīti yā pana bhikkhūnaṃ bhikkhunīhi asādhāraṇā sukkavissaṭṭhi-ādikā āpattiyo, tāhi anāpatti. Liṅgaparivattanena tā āpattiyo vuṭṭhitāva honti. Puna pakatiliṅge uppannepi tāhi āpattīhi tassa anāpattiyevāti ayaṃ tāvettha pāḷivinicchayo.
69. 十四番目の事柄では、女性の姿が現れた(itthiliṅgaṃ pātubhūtā)とは、夜に眠りに落ちた男性の姿が、骨などすべて消え去り、女性の姿が現れた。その師、その受戒者(tameva upajjhaṃ tameva upasampadā)とは、以前に取った師、以前に受けた受戒者、を許可する。再び師を取ってはならない。受戒を受けてはならない、という意味である。それらの<pb>年(vassāni)とは、比丘として受戒してから数える年、その年数を許可する。これから年を数えてはならない、という意味である。比丘尼たちと交わる(bhikkhunīhi saṅgamitun)とは、比丘尼たちと交わることを許可する、という意味である。これは、「比丘たちの中に住むのはふさわしくない。比丘尼の庵(bhikkhunīpaya)に行って、比丘尼たちと一緒に住みなさい」という意味である。比丘たちに、比丘尼たちと共通の罪(yā āpattiyo bhikkhūnaṃ bhikkhunīhi sādhāraṇā)とは、教えを説く途中や、解決に向かう途中などの罪で、比丘たちと比丘尼たちに共通の罪である。それらの罪は、比丘尼たちの前で解決される(vuṭṭhātuṃ)とは、それらのすべてを、比丘尼たちの前で戒律の行為を行って解決される、という意味である。それらの罪で罪がない(anāpattī)とは、しかし、比丘たちに、比丘尼たちと共通でない、精液の漏出などの罪、それらで罪はない。性別の変化によって、それらの罪は解決されたものとなる。再び元の性別に戻っても、それらの罪によって、彼は罪がない。これが、そこで戒律の決定である。
Ayaṃ pana pāḷimutto okkantikavinicchayo – imesu tāva dvīsu liṅgesu purisaliṅgaṃ uttamaṃ, itthiliṅgaṃ hīnaṃ; tasmā purisaliṅgaṃ balavaakusalena antaradhāyati. Itthiliṅgaṃ dubbalakusalena patiṭṭhāti. Itthiliṅgaṃ pana antaradhāyantaṃ dubbalaakusalena antaradhāyati. Purisaliṅgaṃ balavakusalena patiṭṭhāti. Evaṃ ubhayampi akusalena antaradhāyati, kusalena paṭilabbhati.
これは<pb>戒律の決定(pāḷimutto)である。この二つの性別において、男性の性は優れており、女性の性は劣っている。それゆえ、男性の性は強い悪行によって消滅する。女性の性は弱い悪行によって存続する。女性の性が消滅するとき、弱い悪行によって消滅する。男性の性は強い善行によって存続する。このように、両方とも悪行によって消滅し、善行によって回復される。
Tattha sace dvinnaṃ bhikkhūnaṃ ekato sajjhāyaṃ vā dhammasākacchaṃ vā katvā ekāgāre nipajjitvā niddaṃ okkantānaṃ ekassa itthiliṅgaṃ pātubhavati, ubhinnampi sahaseyyāpatti hoti. So ce paṭibujjhitvā attano taṃ vippakāraṃ disvā dukkhī dummano rattibhāgeyeva itarassa āroceyya, tena samassāsetabbo – ‘‘hotu, mā cintayittha. Vaṭṭasseveso doso. Sammāsambuddhena dvāraṃ dinnaṃ, bhikkhu vā hotu bhikkhunī vā, anāvaṭo dhammo avārito saggamaggo’’ti. Samassāsetvā ca evaṃ vattabbaṃ – ‘‘tumhehi bhikkhunupassayaṃ gantuṃ vaṭṭati. Atthi vo kāci sandiṭṭhā bhikkhuniyo’’ti. Sacassā honti tādisā bhikkhuniyo atthīti, no ce honti natthīti vatvā so bhikkhu vattabbo – ‘‘mama saṅgahaṃ karotha; idāni maṃ paṭhamaṃ bhikkhunupassayaṃ nethā’’ti. Tena bhikkhunā taṃ gahetvā tassā vā sandiṭṭhānaṃ attano vā sandiṭṭhānaṃ bhikkhunīnaṃ santikaṃ gantabbaṃ. Gacchantena ca na ekakena gantabbaṃ. Catūhi pañcahi bhikkhūhi saddhiṃ jotikañca kattaradaṇḍañca gahetvā saṃvidahanaṃ parimocetvā ‘‘mayaṃ asukaṃ nāma ṭhānaṃ gacchāmā’’ti gantabbaṃ. Sace bahigāme dūre vihāro hoti, antarāmagge gāmantara-nadīpāra-rattivippavāsa-gaṇaohīyanāpattīhi anāpatti. Bhikkhunupassayaṃ gantvā tā bhikkhuniyo vattabbā – ‘‘asukaṃ nāma bhikkhuṃ jānāthā’’ti? ‘‘Āma, ayyā’’ti. ‘‘Tassa itthiliṅgaṃ pātubhūtaṃ, saṅgahaṃ dānissa karothā’’ti. Tā ce ‘‘sādhu, ayyā, idāni mayampi sajjhāyissāma, dhammaṃ sossāma, gacchatha tumhe’’ti vatvā saṅgahaṃ karonti, ārādhikā ca honti saṅgāhikā lajjiniyo, tā kopetvā aññattha na gantabbaṃ. Gacchati ce, gāmantara-nadīpāra-rattivippavāsa-gaṇaohīyanāpattīhi na muccati. Sace pana lajjiniyo honti, na saṅgāhikāyo; aññattha gantuṃ labbhati. Sacepi alajjiniyo honti, saṅgahaṃ pana karonti; tāpi pariccajitvā aññattha gantuṃ labbhati. Sace lajjiniyo ca saṅgāhikā ca, ñātikā na honti, āsannagāme pana aññā ñātikāyo honti paṭijagganikā, tāsampi santikaṃ gantuṃ vaṭṭatīti vadanti. Gantvā sace bhikkhubhāvepi nissayapaṭipanno, patirūpāya bhikkhuniyā santike nissayo gahetabbo. Mātikā vā vinayo vā uggahito suggahito, puna uggaṇhanakāraṇaṃ natthi. Sace bhikkhubhāve parisāvacaro, tassa santikeyeva upasampannā sūpasampannā. Aññassa santike nissayo gahetabbo. Pubbe taṃ nissāya vasantehipi aññassa santikeyeva nissayo gahetabbo. Paripuṇṇavassasāmaṇerenāpi aññassa santikeyeva upajjhā gahetabbā.
そこで、もし二人の比丘が一緒に、読経や法談をして、一つの部屋に寝て、眠りに落ちたときに、一方が女性の性になった場合、二人とも同衾の罪(sahaseyyāpatti)となる。もし彼が目を覚まして、自分のその変化に気づいて、悲しみ、気分が落ち込み、夜のうちに他の者に知らせた場合、その者は慰めなければならない。「大丈夫だ、心配するな。これは輪廻の欠点だ。正等覚者が道を開かれた。比丘であれ、比丘尼であれ、遮られることのない法<pb>、妨げられることのない、天への道である」と。慰めて、このように言うべきである。「あなたたちは比丘尼の庵に行くべきである。あなたは尊敬できる比丘尼がいるか」と。もし、尊敬できる比丘尼がいれば、「はい、尊者」と。もし、いなければ、「いない」と言って、その比丘は隠れるべきである。「私を助けてください。今、まず比丘尼の庵に連れて行ってください」と。その比丘が、彼を連れて、彼女の尊敬できる比丘尼、または自分の尊敬できる比丘尼たちの前に行くべきである。行くときに、一人で行ってはならない。四、五人の比丘と一緒に、灯火と杖を持って、周囲を囲んで、「私たちは〇〇という場所に行きます」と言って行くべきである。もし、村の外の遠い寺院であれば、途中の村、川の向こう岸、夜の宿泊、集団での避難などの罪はない。比丘尼の庵に行って、それらの比丘尼たちに尋ねるべきである。「〇〇という名前の比丘を知っていますか」と。「はい、尊者」と。「その者が女性の性になったので、助けてあげてください」と。もし、それらの比丘尼が、「よろしい、尊者。今、私たちも読経し、法を聞きます。あなたたちは行ってください」と言って、助け、そして、助ける者、恥じらう者であれば、彼女たちを怒らせて、他の場所に行ってはならない。もし行くならば、途中の村、川の向こう岸、夜の宿泊、集団での避難などの罪から逃れられない。もし、恥じらう者でなく、助ける者でなければ、他の場所に行くことが許される。もし、恥じらう者であっても、助ける者でなければ、彼らを捨てて、他の場所に行くことが許される。もし、恥じらう者でもあり、助ける者<pb>でもあり、親戚がいなくても、近くの村に、世話をしてくれる親戚がいれば、彼らの前に行くことも許される、と言う。行って、もし比丘の身分でも、依り頼む者がいれば、ふさわしい比丘尼の前に依り頼むべきである。母(Mātika)または戒律(vinaya)を習得した、よく習得した者であれば、再び習得する必要はない。もし比丘の身分で、群衆の前に立つ者であれば、その人の前に受戒した、よく受戒した者である。他の<pb>人の前に依り頼むべきである。以前、彼に依り頼んで住んでいたとしても、他の人の前に依り頼むべきである。満一年( paripūrṇa-varṣa)の修行者であっても、他の人の前に師を取らなければならない。
Yaṃ panassa bhikkhubhāve adhiṭṭhitaṃ ticīvarañca patto ca, taṃ adhiṭṭhānaṃ vijahati, puna adhiṭṭhātabbaṃ. Saṅkaccikā ca udakasāṭikā ca gahetabbā. Yaṃ atirekacīvaraṃ vā atirekapatto vā vinayakammaṃ katvā ṭhapito hoti, taṃ sabbampi vinayakammaṃ vijahati, puna kātabbaṃ. Paṭiggahitatelamadhuphāṇitādīnipi paṭiggahaṇaṃ vijahanti. Sace paṭiggahaṇato sattame divase liṅgaṃ parivattati, puna paṭiggahetvā sattāhaṃ vaṭṭati. Yaṃ pana bhikkhukāle aññassa bhikkhuno santakaṃ paṭiggahitaṃ, taṃ paṭiggahaṇaṃ na vijahati. Yaṃ ubhinnaṃ sādhāraṇaṃ avibhajitvā ṭhapitaṃ, taṃ pakatatto rakkhati. Yaṃ pana vibhattaṃ etasseva santakaṃ, taṃ paṭiggahaṇaṃ vijahati. Vuttampi cetaṃ parivāre –
しかし、比丘の身分で、決定された三衣(ticīvara)と鉢(patta)は、その決定を放棄し、再び決定しなければならない。サッカチカ(saṅkaccikā)とウダカスーティカ(udakasāṭikā)を、取らなければならない。もし、余剰の衣(atirekacīvara)や余剰の鉢(atirekapattā)が、戒律の行為として置かれていた場合、それらすべて、戒律の行為を放棄し、再び行わなければならない。受け取った油(telam)や蜜(madhu)や砂糖菓子(phāṇita)なども、受け取りを放棄する。もし、受け取ってから七日目に性別が変わった場合、再び受け取って、七日間(有効)である。しかし、比丘の時に、他の比丘の所有物を受け取った場合、その受け取りは放棄されない。もし、両者の共有物として、分割されずに置かれていた場合、元の状態の者がそれを守る。しかし、分割されたもので、彼自身の所有物であった場合、その受け取りは放棄される。パリヴァーラ(parivāra)にも、このように言われている。–
‘‘Telaṃ madhuṃ phāṇitañcāpi sappiṃ;
「油<pb>、蜜、砂糖菓子、そしてギーも;
Sāmaṃ gahetvāna nikkhipeyya;
自分で受け取って置くべし;
Avītivatte sattāhe;
七日を経過しないで;
Sati paccaye paribhuñjantassa āpatti;
条件が満たされて使用する者に罪;
Pañhā mesā kusalehi cintitā’’ti. (pari. 480);
これらの問いは、善行者によって考えられた」(パリヴァーラ 480);
Idañhi liṅgaparivattanaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭiggahaṇaṃ nāma liṅgaparivattanena, kālaṃkiriyāya, sikkhāpaccakkhānena, hīnāyāvattanena, anupasampannassa dānena, anapekkhavissajjanena, acchinditvā gahaṇena ca vijahati. Tasmā sacepi harītakakhaṇḍampi paṭiggahetvā ṭhapitamatthi, sabbamassa paṭiggahaṇaṃ vijahati. Bhikkhuvihāre pana yaṃkiñcissā santakaṃ paṭiggahetvā vā appaṭiggahetvā vā ṭhapitaṃ, sabbassa sāva issarā, āharāpetvā gahetabbaṃ. Yaṃ panettha thāvaraṃ tassā santakaṃ senāsanaṃ vā uparopakā vā, te yassicchati tassa dātabbā. Terasasu sammutīsu yā bhikkhukāle laddhā sammuti, sabbā sā paṭippassambhati. Purimikāya senāsanaggāho paṭippassambhati. Sace pacchimikāya senāsane gahite liṅgaṃ parivattati, bhikkhunisaṅgho cassā uppannaṃ lābhaṃ dātukāmo hoti, apaloketvā dātabbo. Sace bhikkhunīhi sādhāraṇāya paṭicchannāya āpattiyā parivasantassa liṅgaṃ parivattati, pakkhamānattameva dātabbaṃ. Sace mānattaṃ carantassa parivattati, puna pakkhamānattameva dātabbaṃ. Sace ciṇṇamānattassa parivattati, bhikkhunīhi abbhānakammaṃ kātabbaṃ. Sace akusalavipāke parikkhīṇe pakkhamānattakāle punadeva liṅgaṃ parivattati, chārattaṃ mānattameva dātabbaṃ. Sace ciṇṇe pakkhamānatte parivattati, bhikkhūhi abbhānakammaṃ kātabbanti.
これは、性別の変化について言われている。受け取りは、性別の変化、死、戒律の放棄、劣ったものへの変化、受戒していない者への授与、関心のない放出、奪わずに受け取ることによって、放棄される。それゆえ、もし、ハリータカ(harītakakhanda)の欠片であっても、受け取って置かれていたとしても、そのすべての受け取りは放棄される。しかし、比丘の庵で、彼に属するものとして受け取られたもの、または受け取られずに<pb>置かれたもの、すべて、その主権者は(彼であり)、持ってこさせて受け取らなければならない。そこで、不動のもの、彼女に属する住居(senāsana)や、上掛け(uparopakā)などは、彼が望む者に与えられるべきである。十三の許可(sammutī)において<pb>、比丘の時に得られた許可は、すべて消滅する。前の住居の占有(senāsanaggāho)は消滅する。もし、後の住居が占有された後に性別が変わった場合、比丘尼の集団が、彼女に与えられた利益を与えようとするならば、断ってから与えられるべきである。もし、比丘尼たちと共通の、隠された罪で住んでいる者の性別が変わった場合、一月間のマナッタ(mānatta)を与えるべきである。もし、マナッタを行っている間に変わった場合、再び一月間のマナッタを与えるべきである。もし、完了したマナッタの後に変わった場合、比丘尼たちによってアッバーナカマ(abbhānakamma)が行われるべきである。もし、悪行の報いが尽きて、一月間のマナッタの間に再び性別が変わった場合、シャラッタ(chāratta)のマナッタを与えるべきである。もし、完了した一月間のマナッタの後に変わった場合、比丘たちによってアッバーナカマが行われるべきである。
Anantare bhikkhuniyā liṅgaparivattanavatthumhi idha vuttanayeneva sabbo vinicchayo veditabbo. Ayaṃ pana viseso – sacepi bhikkhunikāle āpannā sañcarittāpatti paṭicchannā hoti, parivāsadānaṃ natthi, chārattaṃ mānattameva dātabbaṃ. Sace pakkhamānattaṃ carantiyā liṅgaṃ parivattati, na tenattho, chārattaṃ mānattameva dātabbaṃ. Sace ciṇṇamānattāya parivattati, puna mānattaṃ adatvā bhikkhūhi abbhetabbo. Atha bhikkhūhi mānatte adinne puna liṅgaṃ parivattati, bhikkhunīhi pakkhamānattameva dātabbaṃ. Atha chārattaṃ mānattaṃ carantassa puna parivattati, pakkhamānattameva dātabbaṃ. Ciṇṇamānattassa pana liṅgaparivatte jāte bhikkhunīhi abbhānakammaṃ kātabbaṃ. Puna parivatte ca liṅge bhikkhunibhāve ṭhitāyapi yā āpattiyo pubbe paṭippassaddhā, tā suppaṭippassaddhā evāti.
その後の比丘尼の性別変化の事柄では、ここで述べられた方法で、すべての決定がなされるべきである。しかし、この違いがある。もし、比丘尼の時に犯した、一緒に罪を犯した隠された罪であっても、猶予期間(parivāsa)の授与はない。シャラッタ(chāratta)のマナッタを与えるべきである。もし、一月間のマナッタを行っている間に性別が変わった場合、それで問題はない。シャラッタ(chāratta)のマナッタを与えるべきである。もし、完了したマナッタの後に変わった場合、再びマナッタを与えずに、比丘たちによって(アッバーナカマを)受けるべきである。しかし、比丘たちによってマナッタが与えられなかった後に、再び性別が変わった場合、比丘尼たちによって一月間のマナッタを与えるべきである。しかし、シャラッタ(chāratta)のマナッタを行っている者の後に変わった場合、一月間のマナッタを与えるべきである。完了したマナッタの後に、性別が変わった場合、比丘尼たちによってアッバーナカマが行われるべきである<pb>。再び変化し、比丘尼の身分にとどまっているとしても、以前に解決された罪は、完全に解決されたものである。
70. Ito parāni **‘‘mātuyā methunaṃ dhamma’’**ntiādīni cattāri vatthūni uttānatthāniyeva.
70. これら以降の4つの「まっとうではない行為」とは、「母親との性交」などである。
71. Mudupiṭṭhikavatthumhi so kira bhikkhu naṭapubbako. Tassa sippakosallatthaṃ parikammakatā piṭṭhi mudukā ahosi. Tasmā evaṃ kātuṃ asakkhi.
71. ムドゥピッティカ(粉薬)の件では、その僧侶は元々踊り子であった。芸の巧みさのために下準備をされたが、背中が弱く(粘土などで固められていたため)、そのため(その行為を)行うことができなかった。
Lambīvatthumhi tassa bhikkhussa aṅgajātaṃ dīghaṃ hoti lambati, tasmā lambīti vutto.
ランビー(垂れ下がる)の件では、その僧侶の性器が長く垂れ下がっていたため、「ランビー」と呼ばれた。
Ito parāni dve vaṇavatthūni uttānāneva. Lepacittavatthumhi lepacittaṃ nāma cittakammarūpaṃ.
これら以降の2つの「絵の具の件」は、そのまま(解釈できる)。レパチッタ(漆喰絵)の件では、レパチッタとは絵の具で描かれた姿のことである。
Dārudhītalikavatthumhi dārudhītalikā nāma kaṭṭharūpaṃ. Yathā ca imesu dvīsu evaṃ aññesupi dantarūpa-potthakarūpa-loharūpādīsu anupādinnakesu itthirūpesu nimitte methunarāgena upakkamantassa asuci muccatu vā mā vā, dukkaṭameva. Kāyasaṃsaggarāgena upakkamantassāpi tatheva dukkaṭaṃ. Mocanarāgena pana upakkamantassa mutte saṅghādiseso, amutte thullaccayanti.
ダルウドゥヒタリカー(木彫りの像)の件では、ダルウドゥヒタリカーとは木彫りの像のことである。そして、この2つの場合と同様に、他の彫刻や紙、金属などの造形物についても、触れていない女性の姿に、性交の欲情で近づいた場合、たとえ(精液が)出ようが出まいが、ドゥカッラ(軽罪)である。身体を接触させる欲情で近づいた場合も同様にドゥカッラである。射精(する欲情)で近づいた場合、(精液が)出ればサンガーディセーサ(僧伽胝施羅)、出なければトゥッラッチャヤ(重罪)である。
72. Sundaravatthumhi ayaṃ sundaro nāma rājagahe kuladārako saddhāya pabbajito; attabhāvassa abhirūpatāya ‘‘sundaro’’ti nāmaṃ labhi. Taṃ rathikāya gacchantaṃ disvā samuppannachandarāgā sā itthī imaṃ vippakāraṃ akāsi. Thero pana anāgāmī. Tasmā so na sādiyi. Aññesaṃ pana avisayo eso.
72. スンダラ(美しい)の件では、この「スンダラ」とは、ラージャガハの裕福な家の息子で、信仰によって出家した者である。容姿が美しかったため、「スンダラ」という名前を得た。彼が馬車に乗って行くのを見て、欲望と愛情が生じたその女性が、この悪事を働いた。しかし、長老は不還者(アナーガーミー)であった。そのため、彼は応じなかった。他の者たちにとっては、これは(処罰の)対象とならない。
Ito paresu catūsu vatthūsu te bhikkhū jaḷā dummedhā mātugāmassa vacanaṃ gahetvā tathā katvā pacchā kukkuccāyiṃsu.
これら以降の4つの件では、それらの僧侶たちは、愚かで賢くない(者たち)が、女性の言葉を聞いてそのように行為し、後になって後悔した。
73. Akkhāyitādīni tīṇi vatthūni uttānatthāneva. Dvīsu chinnasīsavatthūsu ayaṃ vinicchayo – vaṭṭakate mukhe vivaṭe aṅgajātaṃ pavesento sace heṭṭhā vā upari vā ubhayapassehi vā chupantaṃ paveseti, pārājikaṃ. Catūhipi passehi achupantaṃ pavesetvā abbhantare tālukaṃ chupati, pārājikameva. Cattāri passāni tālukañca achupanto ākāsagatameva katvā paveseti ca nīharati ca, dukkaṭaṃ. Yadi pana dantā suphusitā, antomukhe okāso natthi, dantā ca bahi oṭṭhamaṃsena paṭicchannā, tattha vātena asamphuṭṭhaṃ allokāsaṃ tilaphalamattampi pavesentassa pārājikameva. Uppāṭite pana oṭṭhamaṃse dantesuyeva upakkamantassa thullaccayaṃ. Yopi danto bahi nikkhamitvā tiṭṭhati, na sakkā oṭṭhehi pidahituṃ. Tattha upakkamantepi bahi nikkhantajivhāya upakkamantepi thullaccayameva. Jīvamānakasarīrepi bahi nikkhantajivhāya thullaccayameva. Yadi pana bahijivhāya paliveṭhetvā antomukhaṃ paveseti, pārājikameva. Uparigīvāya chinnasīsassapi adhobhāgena aṅgajātaṃ pavesetvā tālukaṃ chupantassa pārājikameva.
73. アッチャーイター(語る者)などの3つの件は、そのまま(解釈できる)。2つの「首を切断された」件での(判断は)以下の通りである。車輪の口(膣)に性器を挿入する際に、もし下または上、あるいは両方から挿入したならば、パラージカ(波羅夷罪)。4つの面すべてに触れないように挿入し、内部の(子宮)口に触れたならば、パラージカである。4つの面と(子宮)口すべてに触れずに、空中で行ったように挿入して引き抜いたならば、ドゥカッラである。もし歯が非常に密で、口の中に隙間がなく、歯が外側の唇で覆われている場合、そこに風で触れない空隙に、ゴマ粒ほどの大きさでも挿入したならば、パラージカである。もし唇が剥がれて、歯に挿入した場合、トゥッラッチャヤである。もし歯が外に出ていて、唇で閉じることができない場合、そこで近づいても、外に出た舌で近づいたとしても、トゥッラッチャヤである。生きている身体であっても、外に出た舌で(近づいたとしても)、トゥッラッチャヤである。もし外側の舌で巻き付けて、口の中に挿入したならば、パラージカである。首を切断された者の上部の頸部に、性器を挿入し、(子宮)口に触れた場合もパラージカである。
Aṭṭhikavatthumhi susānaṃ gacchantassāpi dukkaṭaṃ. Aṭṭhikāni saṅkaḍḍhantassāpi, nimitte methunarāgena upakkamantassāpi, kāyasaṃsaggarāgena upakkamantassāpi, muccatu vā mā vā, dukkaṭameva. Mocanarāgena pana upakkamantassa muccante saṅghādiseso, amuccante thullaccayameva.
アッティカ(骨)の件では、墓地に行っただけでもドゥカッラである。骨を引っ張った場合も、像に性交の欲情で近づいた場合も、身体を接触させる欲情で近づいた場合も、(精液が)出ようが出まいが、ドゥカッラである。射精(する欲情)で近づいた場合、(精液が)出ればサンガーディセーサ、出なければトゥッラッチャヤである。
Nāgīvatthumhi nāgamāṇavikā vā hotu kinnarīādīnaṃ vā aññatarā, sabbattha pārājikaṃ.
ナーギーヴァ(蛇女)の件では、蛇女であるか、あるいはキンナリー(天女)などのいずれであっても、すべてパラージカである。
Yakkhīvatthumhi sabbāpi devatā yakkhīyeva.
ヤックシーヴァ(鬼女)の件では、すべての女神は鬼女である。
Petīvatthumhi nijjhāmataṇhikādipetiyo allīyitumpi na sakkā. Vimānapetiyo pana atthi; yāsaṃ kāḷapakkhe akusalaṃ vipaccati, juṇhapakkhe devatā viya sampattiṃ anubhonti. Evarūpāya petiyā vā yakkhiyā vā sace dassana-gahaṇa-āmasana-phusana-ghaṭṭanāni paññāyanti, pārājikaṃ. Athāpi dassanaṃ natthi, itarāni paññāyanti, pārājikameva. Atha dassanagahaṇāni na paññāyanti, āmasanaphusanaghaṭṭanehi paññāyamānehi taṃ puggalaṃ visaññaṃ katvā attano manorathaṃ pūretvā gacchati, ayaṃ avisayo nāma. Tasmā ettha avisayattā anāpatti. Paṇḍakavatthu pākaṭameva.
ペーティヴァ(餓鬼)の件では、ニッジャーマタンヒカー(渇望する餓鬼)などの餓鬼は、抱きつくことさえできない。しかし、ヴィマナペーティ(宮殿に住む餓鬼)は存在する。彼女たちのうち、黒い半月(の期間)に悪行の報いを受ける者は、明るい半月(の期間)には女神のように幸福を享受する。このような餓鬼または鬼女に対して、もし見ること、掴むこと、触れること、撫でることが知られたならば、パラージカである。もし見ることがなく、他のことが知られたならば、パラージカである。もし見ること、掴むことが知られず、触れること、撫でることによって知られた場合、その対象者を意識不明にして、自分の欲望を満たして去るならば、これは(処罰の)対象とならない。したがって、ここでは対象とならないため、罪はない。パンダカ(去勢者)の件は明白である。
Upahatindriyavatthumhi upahatindriyoti upahatakāyappasādo khāṇukaṇṭakamiva sukhaṃ vā dukkhaṃ vā na vedayati. Avedayantassāpi sevanacittavasena āpatti.
ウパハタインドリヤ(感覚を奪われた者)の件では、ウパハタインドリヤとは、身体の光沢を失い、棒や棘のように、快楽も苦痛も感じない者である。感じない者であっても、交わる意志があれば罪がある。
Chupitamattavatthusmiṃ yo ‘‘methunaṃ dhammaṃ paṭisevissāmī’’ti mātugāmaṃ gaṇhitvā methune virajjitvā vippaṭisārī hoti, dukkaṭamevassa hoti. Methunadhammassa hi pubbapayogā hatthaggāhādayo yāva sīsaṃ na pāpuṇāti, tāva dukkaṭe tiṭṭhanti. Sīse patte pārājikaṃ hoti. Paṭhamapārājikassa hi dukkaṭameva sāmantaṃ. Itaresaṃ tiṇṇaṃ thullaccayaṃ. Ayaṃ pana bhikkhu methunadhamme virajjitvā kāyasaṃsaggaṃ sādiyīti veditabbo. Tenāha bhagavā – ‘‘āpatti saṅghādisesassā’’ti.
チュピタマッタ(触れられただけ)の件では、「性交を行うだろう」と思って女性を抱き、性交に耽って後悔するならば、それはドゥカッラである。性交の前戯(の行為)は、手で掴むことから始まり、頭に達するまではドゥカッラである。頭に達したならば、パラージカとなる。最初のパラージカ(の件)では、ドゥカッラが境目である。他の3つはトゥッラッチャヤである。この僧侶は、性交に耽って身体を接触させることを受け入れたと理解すべきである。それゆえ、世尊は「サンガーディセーサの罪がある」と言われた。
74. Bhaddiyavatthusmiṃ bhaddiyaṃ nāma taṃ nagaraṃ. Jātiyāvanaṃ nāma jātipupphagumbānaṃ ussannatāya evaṃ laddhanāmaṃ; taṃ tassa nagarassa upacāre vanaṃ hoti. So tattha nipanno tena vātupatthambhena mahāniddaṃ okkami. Ekarasaṃ bhavaṅgameva vattati. Kilinnaṃ passitvāti asucikiliṭṭhaṃ passitvā.
74. バッディヤ(吉祥)の件では、バッディヤとはその都市の名前である。ジャーティヤヴァナ(花園)とは、たくさんの花が咲き乱れていたため、そのように名付けられた。それはその都市の郊外にあった森である。彼はそこに横たわり、その気圧(の快適さ)で深い眠りに落ちた。一様な、生命の流れ(の眠り)だけが続いていた。汚れたものを見た、とは、不潔で汚れたものを見た、ということである。
75. Ito parāni sādiyanapaṭisaṃyuttāni cattāri vatthūni, ajānanavatthu cāti pañca uttānatthāneva.
75. これら以降の4つの「受け入れる」ことに関係する件、および「知らない」件の5つの件は、そのまま(解釈できる)。
76. Dvīsu asādiyanavatthūsu sahasā vuṭṭhāsīti āsīvisena daṭṭho viya agginā daḍḍho viya ca turitaṃ vuṭṭhāsi. Akkamitvā pavattesīti appamatto bhikkhu āraddhavipassako upaṭṭhitassati khippaṃ vuṭṭhahantova akkamitvā bhūmiyaṃ vaṭṭento parivaṭṭento viheṭhento pātesi. Puthujjanakalyāṇakena hi evarūpesu ṭhānesu cittaṃ rakkhitabbaṃ. Ayañca tesaṃ aññataro saṅgāmasīsayodho bhikkhu.
76. 2つの「受け入れない」件では、「突然起き上がった」とは、毒蛇に噛まれたかのように、火に焼かれたかのように、素早く起き上がった。足を踏み外さずに進んだ、とは、油断しない僧侶が、観察(瞑想)を始めた際に、すぐに起き上がるように、足を踏み外さずに地面を転がり、回転し、苦しみながら倒れた。凡夫である(人)は、このような状況では心を保つべきである。そして、この者は、それらのうちの1人の、戦いの先鋒の戦士であった僧侶である。
77. Dvāraṃ vivaritvā nipannavatthumhi divā paṭisallīyantenāti divā nipajjantena. Dvāraṃ saṃvaritvā paṭisallīyitunti dvāraṃ pidahitvā nipajjituṃ. Ettha ca kiñcāpi pāḷiyaṃ ‘‘ayaṃ nāma āpattī’’ti na vuttā. Vivaritvā nipannadosena pana uppanne vatthusmiṃ ‘‘anujānāmi, bhikkhave, divā paṭisallīyantena dvāraṃ saṃvaritvā paṭisallīyitu’’nti vuttattā asaṃvaritvā paṭisallīyantassa dukkaṭaṃ vuttaṃ. Bhagavato hi adhippāyaṃ ñatvā upālittherādīhi aṭṭhakathā ṭhapitā. ‘‘Atthāpatti divā āpajjati no ratti’’nti (pari. 323) imināpi cetaṃ siddhaṃ.
77. 「扉を開けて横たわる」件では、「昼間に瞑想する」とは、昼間に横たわることである。「扉を閉めて瞑想する」とは、扉を閉めて横たわることである。ここで、たとえパーリ(経典)に「これは罪である」と述べられていなくても、「昼間に瞑想する者は扉を閉めて瞑想することを許す」と述べられているため、(扉を)閉めずに瞑想する者にはドゥカッラ(軽罪)があるとされている。仏陀の意図を理解して、ウパーリ長老らが注釈(アッタカター)を置いた。(経典)「昼間には罪を犯すが、夜には犯さない」(パリ。323)によっても、これは証明されている。
Kīdisaṃ pana dvāraṃ saṃvaritabbaṃ, kīdisaṃ na saṃvaritabbaṃ? Rukkhapadaraveḷupadarakilañjapaṇṇādīnaṃ yena kenaci kavāṭaṃ katvā heṭṭhā udukkhale upari uttarapāsake ca pavesetvā kataṃ parivattakadvārameva saṃvaritabbaṃ. Aññaṃ gorūpānaṃ vajesu viya rukkhasūcikaṇṭakadvāraṃ, gāmathakanakaṃ cakkalakayuttadvāraṃ, phalakesu vā kiṭikāsu vā dve tīṇi cakkalakāni yojetvā kataṃ saṃsaraṇakiṭikadvāraṃ, āpaṇesu viya kataṃ ugghāṭanakiṭikadvāraṃ, dvīsu tīsu ṭhānesu veṇusalākā gopphetvā paṇṇakuṭīsu kataṃ salākahatthakadvāraṃ, dussasāṇidvāranti evarūpaṃ dvāraṃ na saṃvaritabbaṃ. Pattahatthassa kavāṭappaṇāmane pana ekaṃ dussasāṇidvārameva anāpattikaraṃ, avasesāni paṇāmentassa āpatti. Divā paṭisallīyantassa pana parivattakadvārameva āpattikaraṃ, sesāni saṃvaritvā vā asaṃvaritvā vā nipannassa āpatti natthi. Saṃvaritvā pana nipajjitabbaṃ, etaṃ vattaṃ.
どのような扉を閉めるべきで、どのような扉を閉めるべきでないのか? 木の板、竹、葉などの、どんなものでも戸(板)を作り、下には土間、上には2階(の床)に設置して作られた回転扉は閉めるべきである。それ以外の、牛の小屋の扉のような、木の釘(で固定された)扉、村の長屋の扉、車輪(のような金具)で固定された扉、板に2つか3つの車輪(のような金具)を付けて作られた回転扉、店のような(開閉式の)扉、2つか3つの場所で竹の棒(で固定された)扉、葉の小屋で作られた棒扉、布の戸(のようなもの)、これらの扉は閉めるべきではない。紙の戸(のようなもの)の設置(の場合)では、1つの布の戸(のようなもの)だけが罪にならない。他のものは設置すると罪になる。(昼間に瞑想する際に)回転扉は閉めるべきである。それ以外のものは、閉めても閉めなくても横たわるならば罪はない。しかし、閉めて横たわるべきである。これが(守るべき)ことである。
Parivattakadvāraṃ pana kittakena saṃvutaṃ hoti? Sūcighaṭikādīsu dinnāsu saṃvutameva hoti. Apica kho sūcimattepi dinne vaṭṭati. Ghaṭikamattepi dinne vaṭṭati. Dvārabāhaṃ phusitvā pihitamattepi vaṭṭati. Īsakaṃ aphusitepi vaṭṭati. Sabbantimena vidhinā yāvatā sīsaṃ nappavisati tāvatā aphusitepi vaṭṭatīti. Sace bahūnaṃ vaḷañjanaṭṭhānaṃ hoti, bhikkhuṃ vā sāmaṇeraṃ vā ‘‘dvāraṃ, āvuso, jaggāhī’’ti vatvāpi nipajjituṃ vaṭṭati. Atha bhikkhū cīvarakammaṃ vā aññaṃ vā kiñci karontā nisinnā honti, ‘‘ete dvāraṃ jaggissantī’’ti ābhogaṃ katvāpi nipajjituṃ vaṭṭati. Kurundaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘upāsakampi āpucchitvā vā, ‘esa jaggissatī’ti ābhogaṃ katvā vā nipajjituṃ vaṭṭati. Kevalaṃ bhikkhuniṃ vā mātugāmaṃ vā āpucchituṃ na vaṭṭatī’’ti vuttaṃ. Atha dvārassa udukkhalaṃ vā uttarapāsako vā bhinno vā hoti aṭṭhapito vā, saṃvarituṃ na sakkoti, navakammatthaṃ vā pana iṭṭhakapuñjo vā mattikādīnaṃ vā rāsi antodvāre kato hoti, aṭṭaṃ vā bandhanti, yathā saṃvarituṃ na sakkoti; evarūpe antarāye sati asaṃvaritvāpi nipajjituṃ vaṭṭati. Yadi pana kavāṭaṃ natthi, laddhakappameva. Upari sayantena nisseṇiṃ āropetvā nipajjitabbaṃ. Sace nisseṇimatthake thakanakaṃ hoti, thaketvāpi nipajjitabbaṃ. Gabbhe nipajjantena gabbhadvāraṃ vā pamukhadvāraṃ vā yaṃkiñci saṃvaritvā nipajjituṃ vaṭṭati. Sace ekakuṭṭake gehe dvīsu passesu dvārāni katvā vaḷañjanti, dvepi dvārāni jaggitabbāni.
回転扉はどの程度閉めればよいのか? 釘や金具が取り付けられていれば、閉まっている。たとえ釘だけでも取り付けられていれば、成り立つ。金具だけでも取り付けられていれば、成り立つ。扉の外側を触れて閉めただけでも、成り立つ。少し触れていないだけでも、成り立つ。最後の方法で、頭が入らない限り、触れていなくても成り立つ。もし多くの壁(の隙間)がある場合、僧侶または沙弥に「扉、あなた、見張ってください」と言ってから横たわることも許される。もし僧侶たちが衣の修繕や何か他のことをしながら座っている場合、「彼らが扉を見張るだろう」と思ってから横たわることも許される。クルンダ(注釈書)では、「在家信者であっても、尋ねてから、または「この人が見張るだろう」と思ってから横たわることは許される。ただ、尼僧または女性に尋ねることは許されない」と述べられている。もし扉の土間が壊れていたり、2階の床が壊れていたり、あるいは積み上げられたレンガや土の山が扉の内側にあり、固定することができない場合、固定することができない。このような障害がある場合、閉めなくても横たわることが許される。もし戸(板)がない場合、それに準ずる。2階で寝る者は、梯子をかけてから横たわるべきである。もし梯子の先端に屋根がある場合、屋根をかけてから横たわるべきである。部屋で寝る者は、部屋の扉または正面の扉のいずれかを閉めてから横たわるべきである。もし1つの屋根の家に2つの側面に扉がある場合、両方の扉を見張るべきである。
Tibhūmakepi pāsāde dvāraṃ jaggitabbameva. Sace bhikkhācārā paṭikkamma lohapāsādasadisaṃ pāsādaṃ bahū bhikkhū divāvihāratthaṃ pavisanti, saṅghattherena dvārapālassa ‘‘dvāraṃ jaggāhī’’ti vatvā vā ‘‘dvārajagganaṃ etassa bhāro’’ti ābhogaṃ katvā vā pavisitvā nipajjitabbaṃ. Yāva saṅghanavakena evameva kattabbaṃ. Pure pavisantānaṃ ‘‘dvārajagganaṃ nāma pacchimānaṃ bhāro’’ti evaṃ ābhogaṃ kātumpi vaṭṭati. Anāpucchā vā ābhogaṃ vā akatvā antogabbhe vā asaṃvutadvāre bahi vā nipajjantānaṃ āpatti. Gabbhe vā bahi vā nipajjanakālepi ‘‘dvārajagganaṃ nāma mahādvāre dvārapālassa bhāro’’ti ābhogaṃ katvā nipajjituṃ vaṭṭatiyeva. Lohapāsādādīsu ākāsatale nipajjantenāpi dvāraṃ saṃvaritabbameva.
3階建ての楼閣でも、扉は見張るべきである。もし托鉢僧たちが戻ってきて、鉄の楼閣のような楼閣に多くの僧侶たちが昼間に滞在するために入る場合、総長(サンガ長老)が扉の番人に「扉を見張ってください」と言ってから、または「扉の見張りはこの者の責任である」と思ってから、入って横たわるべきである。若い僧侶たちも同様に行うべきである。先に(部屋に)入った者たちには、「扉の見張りは後の者の責任である」とこのように思うことも許される。尋ねずに、あるいは(見張ることを)意識せずに、部屋の中または閉まっていない扉の外に横たわる者には罪がある。部屋の中または外に横たわる時も、「扉の見張りは大きな扉の番人の責任である」と思ってから横たわるべきである。鉄の楼閣などでは、空中(の床)で横たわる者も扉を閉めるべきである。
Ayañhettha saṅkhepo – idaṃ divāpaṭisallīyanaṃ yena kenaci parikkhitte sadvārabandhe ṭhāne kathitaṃ. Tasmā abbhokāse vā rukkhamūle vā maṇḍape vā yattha katthaci sadvārabandhe nipajjantena dvāraṃ saṃvaritvāva nipajjitabbaṃ. Sace mahāpariveṇaṃ hoti, mahābodhiyaṅgaṇalohapāsādaṅgaṇasadisaṃ bahūnaṃ osaraṇaṭṭhānaṃ, yattha dvāraṃ saṃvutampi saṃvutaṭṭhāne na tiṭṭhati, dvāraṃ alabhantā pākāraṃ āruhitvāpi vicaranti, tattha saṃvaraṇakiccaṃ natthi. Rattiṃ dvāraṃ vivaritvā nipanno aruṇe uggate uṭṭhahati, anāpatti. Sace pabujjhitvā puna supati, āpatti. Yo pana ‘‘aruṇe uggate vuṭṭhahissāmī’’ti paricchinditvāva dvāraṃ asaṃvaritvā rattiṃ nipajjati, yathāparicchedameva ca na vuṭṭhāti, tassa āpattiyeva. Mahāpaccariyaṃ pana ‘‘evaṃ nipajjanto anādariyadukkaṭāpi na muccatī’’ti vuttaṃ.
ここに要約がある。これは昼間の瞑想であり、どのような囲いのある場所でも述べられている。したがって、屋外、木の根元、または屋根付きの小屋など、どのような囲いのある場所でも、扉を閉めてから横たわるべきである。もし大きな囲いがある場合、大きな菩提樹の庭や鉄の楼閣の庭のような、多くの人が出入りする場所で、扉が閉まっていても、閉まった状態が保てない場合、扉が見つからずに壁を登って移動するような場所では、閉めるという行為は必要ない。夜に扉を開けて横たわった者が、夜明けに起きて、そのまま起き上がるならば、罪はない。もし目を覚ましてから再び寝たならば、罪がある。もし「夜明けに起きよう」と決めてから、扉を閉めずに夜に横たわり、決めた通りに起きなかったならば、それは罪である。マハーパッチャリヤ(注釈書)では、「このように横たわるとしても、軽視するドゥカッラさえ免れない」と述べられている。
Yo pana bahudeva rattiṃ jaggitvā addhānaṃ vā gantvā divā kilantarūpo mañce nisinno pāde bhūmito amocetvāva niddāvasena nipajjati, tassa anāpatti. Sace okkantaniddo ajānantopi pāde mañcakaṃ āropeti, āpattiyeva. Nisīditvā apassāya supantassa anāpatti. Yopi ca ‘‘niddaṃ vinodessāmī’’ti caṅkamanto patitvā sahasāva vuṭṭhāti, tassāpi anāpatti. Yo pana patitvā tattheva sayati, na vuṭṭhāti, tassa āpatti.
しかし、夜遅くまで起きていて、長旅をして昼間に疲れた状態で椅子に座り、足を地面から離さないまま眠りに落ちたならば、罪はない。もし眠りに落ちた者が、知らないうちに足を椅子に乗せてしまったならば、罪がある。座ってから(眠りに落ち、)それに気づかなかったならば、罪はない。また、「眠気を覚まそう」と思って歩きながら倒れて、そのまま素早く起き上がった者にも、罪はない。しかし、倒れてそのままそこで寝てしまい、起き上がらない者には罪がある。
Ko muccati, ko na muccatīti? Mahāpaccariyaṃ tāva ‘‘ekabhaṅgena nipannakoyeva muccati. Pāde pana bhūmito mocetvā nipanno yakkhagahitakopi visaññībhūtopi na muccatī’’ti vuttaṃ. Kurundaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘bandhitvā nipajjāpitova muccatī’’ti vuttaṃ. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘yo caṅkamanto muccitvā patito tattheva supati, tassāpi avisayattā āpatti na dissati. Ācariyā pana evaṃ na kathayanti. Tasmā āpattiyevāti mahāpadumattherena vuttaṃ. Dve pana janā āpattito muccantiyeva, yo ca yakkhagahitako, yo ca bandhitvā nipajjāpito’’ti.
「解放されるのか、されないのか?」と。まず大説では「一撃で倒れた者だけが解放される。しかし、足を地面から離して倒れた者は、たとえ鬼に憑かれた者や意識を失った者であっても解放されない」と述べられている。区林(クルンダ)の注釈書では「縛り付けて倒した者だけが解放される」と述べられている。大注釈書では「歩きながら解放されて倒れた者は、その場に眠ったとしても、彼らの領域ではないため罪に問われない。しかし、師たちはそのように説かない。それゆえ、罪に問われる」と大パドマ長老は説かれた。解放されるのは二人であり、一人は鬼に憑かれた者、もう一人は縛り付けて倒された者である。」
78. Bhārukacchakavatthumhi anāpatti supinantenāti yasmā supinante avisayattā evaṃ hoti, tasmā upālitthero bhagavatā avinicchitapubbampi imaṃ vatthuṃ nayaggāhena vinicchini. Bhagavāpi ca sutvā ‘‘sukathitaṃ, bhikkhave, upālinā; apade padaṃ karonto viya, ākāse padaṃ dassento viya upāli imaṃ pañhaṃ kathesī’’ti vatvā theraṃ etadagge ṭhapesi – ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ vinayadharānaṃ yadidaṃ upālī’’ti (a. ni. 1.219, 228). Ito parāni supabbādīni vatthūni uttānatthāneva.
78. バーラカッチャの件で、夢で(罪を犯しても)罪に問われない。なぜなら夢は領域ではないからである。このように、ウパーリ長老は、世尊がまだ裁定されていないこの件を、最終的な(結論)をもって裁定された。世尊もまた、それを聞き、「比丘たちよ、ウパーリはよく説いた。まるで空中に足跡を残すかのように、ウパーリはこの問いを説いた」と言われ、長老をその筆頭に置かれた。「比丘たちよ、私の弟子である比丘たちの中で、律を保持する者の中で、ウパーリが最も優れている」と。(『アチャンタラ・ニカーヤ』1.219, 228)。これ以降の立派な件は、すべてその意味するところが明白である。
80. Bhikkhunīsampayojanādīsu te licchavikumārakā khiḍḍāpasutā attano anācārena evaṃ akaṃsu. Tato paṭṭhāya ca licchavīnaṃ vināso eva udapādi.
80. 比丘尼との交際などの件で、リッチャヴィ( vajj氏)の王子たちは、遊びに夢中になり、非行によってこのように行った。それ以来、リッチャヴィ( vajj氏)の滅亡が起こった。
82. Vuḍḍhapabbajitavatthumhi dassanaṃ agamāsīti anukampāya ‘‘taṃ dakkhissāmī’’ti gehaṃ agamāsi. Athassa sā attano ca dārakānañca nānappakārehi anāthabhāvaṃ saṃvaṇṇesi. Anapekkhañca naṃ ñatvā kupitā ‘‘ehi vibbhamāhī’’ti balakkārena aggahesi. So attānaṃ mocetuṃ paṭikkamanto jarādubbalatāya uttāno paripati. Tato sā attano manaṃ akāsi. So pana bhikkhu anāgāmī samucchinnakāmarāgo tasmā na sādiyīti.
82. 老いぼれ出家者の件で、会いに来た。哀れみから「会ってみよう」と思って家に行った。すると彼女は、自分と子供たちの様々な不幸な境遇を訴えた。頼りにできない者だと知って怒り、「さあ、来い」と言って無理やり連れ戻した。彼は自分を解放しようと抵抗したが、老いと弱さのために倒れて転がった。そこで彼女は自分の意図を考えた。しかし、この比丘は不還者(あなごうみ)で、欲望が断たれていたので、彼女の要求を受け入れなかった。
83. Migapotakavatthu uttānatthamevāti.
83. 鹿の子の件は、その意味するところが明白である。
Vinītavatthu niṭṭhitaṃ.
「ヴィニータ」の件、完了。
Samantapāsādikāya vinayasaṃvaṇṇanāya
『サーマナパーサーディカー』(『律』の注釈書)の律の解説
Paṭhamapārājikavaṇṇanā niṭṭhitā.
第一の波羅夷罪(パーラージカ)の解説、完了。
Tatridaṃ samantapāsādikāya samantapāsādikattasmiṃ –
ここに、『サーマナパーサーディカー』の『サーマナパーサーディカー』たる所以を記す。
Ācariyaparamparato, nidānavatthuppabhedadīpanato;
師匠たちの相承、根拠となる事柄と分類を明らかにするため;
Parasamayavivajjanato, sakasamayavisuddhito ceva.
他派の教えを避けるため、自派の教えを清浄にするためである。
Byañjanaparisodhanato, padatthato pāḷiyojanakkamato;
文字の浄化、意味の解釈、経典の結合;
Sikkhāpadanicchayato, vibhaṅganayabhedadassanato.
戒律の規定、分析の諸方法を明らかにするためである。
Sampassataṃ na dissati, kiñci apāsādikaṃ yato ettha;
見えないものはなく、不快なものもない;
Viññūnamayaṃ tasmā, samantapāsādikātveva.
それゆえ賢者にとっては、「サーマナパーサーディカー」と呼ばれるのである。
Saṃvaṇṇanā pavattā, vinayassa vineyyadamanakusalena;
解説は、律を学ぶべき者を教化するのに熟達した者によって;
Vuttassa lokanāthena, lokamanukampamānenāti.
世尊によって、世を憐れむがゆえに、説かれたのである。
Paṭhamapārājikavaṇṇanā niṭṭhitā.
第一の波羅夷罪(パーラージカ)の解説、完了。
2. Dutiyapārājikaṃ
2. 第二の波羅夷罪(パーラージカ)
Dutiyaṃ adutiyena, yaṃ jinena pakāsitaṃ;
二つ目の、比類なき、尊者が説かれた;
Pārājikaṃ tassa dāni, patto saṃvaṇṇanākkamo.
その波羅夷罪(パーラージカ)の解説の番である。
Yasmā tasmā suviññeyyaṃ, yaṃ pubbe ca pakāsitaṃ;
それゆえ、以前に説かれたものを;
Taṃ sabbaṃ vajjayitvāna, hoti saṃvaṇṇanā ayaṃ.
すべて、誤りを正して、この解説は行われる。
Dhaniyavatthuvaṇṇanā
ダニヤの件の解説
84. Tena samayena buddho bhagavā rājagahe viharati gijjhakūṭe pabbateti tattha rājagaheti evaṃnāmake nagare, tañhi mandhātu-mahāgovindādīhi pariggahitattā ‘‘rājagaha’’nti vuccati. Aññepettha pakāre vaṇṇayanti. Kiṃ tehi! Nāmametaṃ tassa nagarassa. Taṃ panetaṃ buddhakāle ca cakkavattikāle ca nagaraṃ hoti. Sesakāle suññaṃ hoti yakkhapariggahitaṃ, tesaṃ vasantavanaṃ hutvā tiṭṭhati. Evaṃ gocaragāmaṃ dassetvā nivāsanaṭṭhānamāha – gijjhakūṭe pabbateti. So ca gijjhā tassa kūṭesu vasiṃsu, gijjhasadisāni vā tassa kūṭāni; tasmā gijjhakūṭoti vuccatīti veditabbo.
84. その時、世尊は羅睺羅(ラージャガハ)の霊鷲山(ぎゃくじゅせん)に滞在しておられた。羅睺羅(ラージャガハ)とは、このように名付けられた都市である。なぜなら、マンダーチューやマーハーゴーヴィンダらによって囲まれていたため、「羅睺羅(ラージャガハ)」と呼ばれるのだ。他の人々も様々な説を述べている。しかし、それは都市の名である。それは仏陀の時代や転輪王の時代には都市であった。他の時代には、鬼に支配され、彼らの住む森となっていた。このように、行き来する村を示し、住む場所を示されたのは、霊鷲山(ぎゃくじゅせん)である。そこには鷲がその頂上に住んでいた、あるいは、その頂上が鷲に似ていた。それゆえ霊鷲山(ぎゃくじゅせん)と呼ばれるのだと理解すべきである。
Sambahulāti vinayapariyāyena tayo janā sambahulāti vuccanti, tato paraṃ saṅgho. Suttantapariyāyena tayo tayo eva, tato paṭṭhāya sambahulā. Idha pana te suttantapariyāyena sambahulāti veditabbā. Sandiṭṭhāti nātivissāsikā na daḷhamittā; tattha tattha saṅgamma diṭṭhattā hi te sandiṭṭhāti vuccanti. Sambhattāti ativissāsikā daḷhamittā; te hi suṭṭhu bhattā bhajamānā ekasambhogaparibhogāti katvā ‘‘sambhattā’’ti vuccanti. Isigilipasseti isigili nāma pabbato, tassa passe. Pubbe kira pañcasatamattā paccekabuddhā kāsikosalādīsu janapadesu piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ tasmiṃ pabbate sannipatitvā samāpattiyā vītināmenti. Manussā te pavisanteva passanti na nikkhamante. Tato āhaṃsu – ‘‘ayaṃ pabbato ime isayo gilatī’’ti. Tadupādāya tassa ‘‘isigili’’tveva samaññā udapādi, tassa passe pabbatapāde.
「多数」とは、律の教えでは三人が多数と呼ばれ、それ以上は集団である。経典の教えでは三人が三人であり、それ以上が多数である。ここでは、経典の教えに従って多数であると理解すべきである。「親しい人々」とは、あまり信用できない、親しくない人々である。様々な場所で出会うことによって、それらは親しい人々と呼ばれる。「親しい人々」とは、非常に親しい人々である。彼らは本当に親しく、親しく交際し、一つのものを共有して使用するので、「親しい人々」と呼ばれる。「イシギリ」とは、イシギリという名の山であり、その傍らである。昔、五百人の各自仏がコーサラなどの国々を巡り、托鉢した後、その山に集まり、禅定で時を過ごした。人々は彼らが山に入っていくのを見ることはできたが、出てくるのを見ることはできなかった。そこで彼らは「この山はこれらの賢者を飲み込んでいる」と言った。それによって、その山は「イシギリ」という名が付けられた。その山の麓である。
Tiṇakuṭiyo karitvāti tiṇacchadanā sadvārabandhā kuṭiyo katvā. Vassaṃ upagacchantena hi nālakapaṭipadaṃ paṭipannenāpi pañcannaṃ chadanānaṃ aññatarena channeyeva sadvārabandhe senāsane upagantabbaṃ. Vuttañhetaṃ – ‘‘na, bhikkhave, asenāsanikena vassaṃ upagantabbaṃ. Yo upagaccheyya, āpatti dukkaṭassā’’ti (mahāva. 204). Tasmā vassakāle sace senāsanaṃ labhati, iccetaṃ kusalaṃ; no ce labhati, hatthakammaṃ pariyesitvāpi kātabbaṃ. Hatthakammaṃ alabhantena sāmampi kātabbaṃ. Na tveva asenāsanikena vassaṃ upagantabbaṃ. Ayamanudhammatā. Tasmā te bhikkhū tiṇakuṭiyo karitvā rattiṭṭhānadivāṭṭhānādīni paricchinditvā katikavattāni ca khandhakavattāni ca adhiṭṭhāya tīsu sikkhāsu sikkhamānā vassaṃ upagacchiṃsu.
「茅葺きの小屋を作って」とは、茅で屋根を葺き、壁を造って小屋を作って。雨期に入るには、 ladrha-patipada(雨季の始まり)であっても、五つの屋根のうちいずれかで葺いて、壁のある宿舎に入らなければならない。それは「比丘たちよ、宿舎のない者は雨期に入ってはならない。もし入るならば、罪はdukkata(罪)である」(『マーハーヴァッガ』204)と説かれている。それゆえ、雨期に宿舎を得るのは幸運である。もし得られなければ、仕事を探してでもしなければならない。仕事が得られなければ、自分でしなければならない。しかし、宿舎のない者は雨期に入ってはならない。これが道理である。それゆえ、それらの比丘たちは茅葺きの小屋を作り、夜の滞在と昼の滞在を区別し、規則を遵守して、三つの戒律を守りながら雨期に入った。
Āyasmāpi dhaniyoti na kevalaṃ te therāva imassa sikkhāpadassa ādikammiko āyasmā dhaniyopi. Kumbhakāraputtoti kumbhakārassa putto; tassa hi nāmaṃ dhaniyo, pitā kumbhakāro, tena vuttaṃ – ‘‘dhaniyo kumbhakāraputto’’ti. Vassaṃ upagacchīti tehi therehi saddhiṃ ekaṭṭhāneyeva tiṇakuṭikaṃ karitvā vassaṃ upagacchi. Vassaṃvutthāti purimikāya upagatā mahāpavāraṇāya pavāritā pāṭipadadivasato paṭṭhāya ‘‘vutthavassā’’ti vuccanti. Evaṃ vassaṃvutthā hutvā.
「アーヤスマ(長老)ダニヤも」とは、これらの長老たちだけでなく、この戒律の最初の適用者であるアーヤスマ・ダニヤも。 pots and pans maker’s son(陶工の息子)とは、陶工の息子である。彼の名はダニヤ、父は陶工であり、それゆえ「ダニヤ、陶工の息子」と言われた。雨期に入ったとは、それらの長老たちと共に、同じ場所に茅葺きの小屋を作って雨期に入った。雨期を過ごしたとは、最初の者たちが雨期に入り、大功徳(mahā-pavāraṇā)で(雨期を)終えた後、 ladrha-patipada(雨季の始まり)から「雨期を過ごした」と呼ばれる。このように雨期を過ごして。
Tiṇakuṭiyo bhinditvāti na daṇḍamuggarādīhi cuṇṇavicuṇṇaṃ katvā, vattasīsena pana tiṇañca dāruvalli-ādīni ca oropetvāti attho. Yena hi vihārapaccante kuṭi katā hoti, tena sace āvāsikā bhikkhū honti, te āpucchitabbā. ‘‘Sace imaṃ kuṭiṃ paṭijaggitvā koci vasituṃ ussahati, tassa dethā’’ti vatvā pakkamitabbaṃ. Yena araññe vā katā hoti, paṭijagganakaṃ vā na labhati, tena ‘‘aññesampi paribhogaṃ bhavissatī’’ti paṭisāmetvā gantabbaṃ. Te pana bhikkhū araññe kuṭiyo katvā paṭijagganakaṃ alabhantā tiṇañca kaṭṭhañca paṭisāmetvā saṅgopetvāti attho. Yathā ca ṭhapitaṃ taṃ upacikāhi na khajjati, anovassakañca hoti, tathā ṭhapetvā ‘‘idaṃ ṭhānaṃ āgantvā vasitukāmānaṃ sabrahmacārīnaṃ upakārāya bhavissatī’’ti gamiyavattaṃ pūretvā.
「茅葺きの小屋を壊して」とは、棒や槌などで粉々に壊してではなく、屋根を葺いている茅や蔓などを取り払ってという意味である。寺院の敷地内に小屋が建てられた場合、そこに住んでいる比丘たちがいれば、彼らに尋ねるべきである。「もしこの小屋を管理して、誰かが住むことができるなら、彼らに与えてください」と言って立ち去るべきである。森の中に建てられた場合、あるいは管理する者を得られない場合、「他の人々のために役立つだろう」と言って、取り壊して立ち去るべきである。しかし、それらの比丘たちは、森の中に小屋を建て、管理する者を得られなかったので、茅や木材を取り壊して、片付けたという意味である。虫に食われず、雨に濡れないように設置し、「この場所に来て住みたいと思う仲間たちのために役立つだろう」と言って、通りの規則を守って。
Janapadacārikaṃ pakkamiṃsūti attano attano cittānukūlaṃ janapadaṃ agamaṃsu. Āyasmā pana dhaniyo kumbhakāraputto tattheva vassaṃ vasītiādi uttānatthameva. Yāvatatiyakanti yāvatatiyavāraṃ. Anavayoti anuavayo, sandhivasena ukāralopo. Anu anu avayo, yaṃ yaṃ kumbhakārehi kattabbaṃ nāma atthi, sabbattha anūno paripuṇṇasippoti attho. Saketi attano santake. Ācariyaketi ācariyakamme. Kumbhakārakammeti kumbhakārānaṃ kamme; kumbhakārehi kattabbakammeti attho. Etena sakaṃ ācariyakaṃ sarūpato dassitaṃ hoti. Pariyodātasippoti parisuddhasippo. Anavayattepi sati aññehi asadisasippoti vuttaṃ hoti.
「国土を巡り歩いた」とは、それぞれの心に適した国土へ行った。しかし、アーヤスマ・ダニヤ、陶工の息子は、その場に雨期を過ごした、というようなことは意味が明白である。「何度でも」とは、何度でも。 「完璧に」とは、完璧に。泥棒の隠れ家、あるいは、陶工がしなければならないことはすべて、完璧に、そして完全に習得したという意味である。「自分の」とは、自分の所有する。 「仕事」とは、仕事。 「陶工の仕事」とは、陶工の仕事。これにより、自分の仕事が本来の姿で示された。 「完璧な技術」とは、清らかな技術。完璧であっても、他の人にはない特別な技術であるという意味である。
Sabbamattikāmayanti piṭṭhasaṅghāṭakakavāṭasūcighaṭikavātapānakavāṭamattaṃ ṭhapetvā avasesaṃ bhittichadaniṭṭhakathambhādibhedaṃ sabbaṃ gehasambhāraṃ mattikāmayameva katvāti attho. Tiṇañca kaṭṭhañca gomayañca saṅkaḍḍhitvā taṃ kuṭikaṃ pacīti taṃ sabbamattikāmayaṃ katvā pāṇikāya ghaṃsitvā sukkhāpetvā telatambamattikāya parimajjitvā anto ca bahi ca tiṇādīhi pūretvā yathā pakkā supakkā hoti, evaṃ paci. Evaṃ pakkā ca pana sā ahosi kuṭikā. Abhirūpāti surūpā. Pāsādikāti pasādajanikā. Lohitikāti lohitavaṇṇā. Kiṅkaṇikasaddoti kiṅkaṇikajālassa saddo. Yathā kira nānāratanehi katassa kiṅkaṇikajālassa saddo hoti, evaṃ tassā kuṭikāya vātapānantarikādīhi paviṭṭhena vātena samāhatāya saddo ahosi. Etenassā anto ca bahi ca supakkabhāvo dassito hoti. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘kiṅkaṇikā’’ti kaṃsabhājanaṃ, tasmā yathā abhihatassa kaṃsabhājanassa saddo, evamassā vātappahatāya saddo ahosī’’ti vuttaṃ.
「すべて土でできた」とは、扉の蝶番、留め金、換気口、戸を、土でできたものとして、残りの壁、屋根、梁などをすべて、家財道具も土でできたものとして。茅や木や牛糞などを集めて、その小屋を焼いたとは、すべて土でできたものとして、粘土で塗り固めて乾かし、油と土で塗り直して、内側と外側を茅などで満たして、よく焼いたという意味である。よく焼いたその小屋は。 「美しい」とは、形が美しい。 「魅力的な」とは、魅力的な。 「赤みがかった」とは、赤みがかった色。 「風鈴のような音」とは、風鈴のような音。まるで様々な宝石で作られた風鈴のような音がするように、その小屋の換気口から入った風に当たって音がした。これにより、内側も外側もよく焼かれていることが示された。大注釈書では、「風鈴」とは銅の器であり、それゆえ、叩かれた銅の器のような音がするように、風に当たって音がしたと述べられている。
85. Kiṃ etaṃ, bhikkhaveti ettha jānantova bhagavā kathāsamuṭṭhāpanatthaṃ pucchi. Bhagavato etamatthaṃ ārocesunti sabbamattikāmayāya kuṭikāya karaṇabhāvaṃ ādito paṭṭhāya bhagavato ārocesuṃ. Kathañhi nāma so, bhikkhave…pe… kuṭikaṃ karissatīti idaṃ atītatthe anāgatavacanaṃ; akāsīti vuttaṃ hoti. Tassa lakkhaṇaṃ saddasatthato pariyesitabbaṃ. Na hi nāma, bhikkhave, tassa moghapurisassa pāṇesu anuddayā anukampā avihesā bhavissatīti ettha anuddayāti anurakkhaṇā; etena mettāpubbabhāgaṃ dasseti. Anukampāti paradukkhena cittakampanā. Avihesāti avihiṃsanā; etehi karuṇāpubbabhāgaṃ dasseti. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘bhikkhave, tassa moghapurisassa pathavīkhaṇanacikkhallamaddanaaggidānesu bahū khuddānukhuddake pāṇe byābādhentassa vināsentassa tesu pāṇesu mettākaruṇānaṃ pubbabhāgamattāpi anuddayā anukampā avihesā na hi nāma bhavissati appamattakāpi nāma na bhavissatī’’ti. Mā pacchimā janatā pāṇesu pātabyataṃ āpajjīti pacchimo janasamūho pāṇesu pātabyabhāvaṃ mā āpajji. ‘‘Buddhakālepi bhikkhūhi evaṃ kataṃ, īdisesu ṭhānesu pāṇātipātaṃ karontānaṃ natthi doso’’ti maññitvā imassa diṭṭhānugatiṃ āpajjamānā pacchimā janatā mā pāṇesu pātabye ghaṃsitabbe evaṃ maññīti vuttaṃ hoti.
85. 「これは何ですか、比丘たちよ」と、世尊は知っておられたが、話を始めるために尋ねられた。世尊にこのことを報告したとは、すべて土でできた小屋を建てたことを最初から世尊に報告した。「どうして、比丘たちよ…(省略)…小屋を建てるだろうか」とは、過去の出来事を未来の言葉で表すこと。建てたという意味である。その特徴は、聖典から探求すべきである。 「比丘たちよ、あの愚か者に、命に対する慈悲や憐れみ、害さない心がないだろう」とは、慈悲とは、気遣いであり、これにより、慈しみの心があることを示している。憐れみとは、他者の苦しみによる心の揺れ。害さない心とは、害さないこと。これにより、慈悲の心があることを示している。それは、「比丘たちよ、あの愚か者が、地面を掘ったり、泥を踏んだり、火に物を入れたりする際に、多くの小さな生き物を傷つけ、滅ぼす際に、それらの命に対して、慈しみや憐れみの心が少しでもあるだろうか」という意味である。「後の人々が、命を奪うことをするようにならないように」とは、後の人々が、命を奪うことをするようになることを避けるように。 「仏陀の時代でさえ、比丘たちがこのように行い、このような場所で殺生しても罪に問われない」と思って、この例に従って、後の人々が命を奪うことをするようになることを避けるように。
Evaṃ dhaniyaṃ garahitvā na ca, bhikkhave, sabbamattikāmayā kuṭikā kātabbāti āyatiṃ tādisāya kuṭikāya karaṇaṃ paṭikkhipi; paṭikkhipitvā ca ‘‘yo kareyya āpatti dukkaṭassā’’ti sabbamattikāmayakuṭikākaraṇe āpattiṃ ṭhapesi. Tasmā yopi pathavīkhaṇanādinā pāṇesu pātabyataṃ anāpajjanto tādisaṃ kuṭikaṃ karoti, sopi dukkaṭaṃ āpajjati. Pathavīkhaṇanādīhi pana pāṇesu pātabyataṃ āpajjanto yaṃ yaṃ vatthuṃ vītikkamati, tattha tattha vuttameva āpattiṃ āpajjati. Dhaniyattherassa ādikammikattā anāpatti. Sesānaṃ sikkhāpadaṃ atikkamitvā karontānampi kataṃ labhitvā tattha vasantānampi dukkaṭameva. Dabbasambhāramissakā pana yathā vā tathā vā missā hotu, vaṭṭati. Suddhamattikāmayāva na vaṭṭati. Sāpi iṭṭhakāhi giñjakāvasathasaṅkhepena katā vaṭṭati. Evaṃ bhanteti kho…pe… taṃ kuṭiṃ bhindiṃsūti bhagavato vacanaṃ sampaṭicchitvā kaṭṭhehi ca pāsāṇehi ca taṃ kuṭikaṃ vikirantā bhindiṃsu.
このようにダニヤを非難し、「比丘たちよ、すべて土でできた小屋を建ててはならない」と、以後、そのような小屋を建てることを禁じられた。そして、「もし建てるならば、罪はdukkata(罪)である」と、すべて土でできた小屋を建てることに罪を定められた。それゆえ、地面を掘るなどして生き物を傷つけずに、そのような小屋を建てる者も、dukkata(罪)を犯す。地面を掘るなどして生き物を傷つける者は、何であれ犯す行為に対して、述べられている通りの罪を犯す。ダニヤ長老は最初の適用者であったため、罪には問われなかった。他の者たちが戒律を破って建てたとしても、それを見つけてそこに住む者も、dukkata(罪)である。材料が混ざったものであれば、どのように混ざっていても構わない。すべて土でできているのはいけない。しかし、レンガでできた、城壁のような建物は許される。このように「壊せ」とは、世尊の言葉を受け入れて、木や石でその小屋を壊して散乱させた。
Atha kho āyasmā dhaniyotiādimhi ayaṃ saṅkhepattho – dhaniyo ekapasse divāvihāraṃ nisinno tena saddena āgantvā te bhikkhū ‘‘kissa me tumhe, āvuso, kuṭiṃ bhindathā’’ti pucchitvā ‘‘bhagavā bhedāpetī’’ti sutvā subbacatāya sampaṭicchi.
次に、舎利弗尊者(しょうりほつそんじゃ)は、このように凝縮して説明された。すなわち、デーニヤは独りで昼間過ごしていたところ、その(比丘たちの)声を聞きつけ、(比丘たちの)小屋に来て、「あなたたちは、なぜ私の小屋を壊しているのですか」と尋ねた。そして「仏が壊しておられるのです」と聞き、容易に受け入れた。
Kasmā pana bhagavā iminā atimahantena ussāhena attano vasanatthaṃ kataṃ kuṭikaṃ bhedāpesi, nanu etassettha vayakammampi atthīti? Kiñcāpi atthi, atha kho naṃ bhagavā akappiyāti bhindāpesi, titthiyadhajoti bhindāpesi. Ayamettha vinicchayo. Aṭṭhakathāyaṃ pana aññānipi kāraṇāni vuttāni – sattānuddayāya, pattacīvaraguttatthāya, senāsanabāhullapaasedhanāyātiādīni. Tasmā idānipi yo bhikkhu bahussuto vinayaññū aññaṃ bhikkhuṃ akappiyaṃ parikkhāraṃ gahetvā vicarantaṃ disvā taṃ chindāpeyya vā bhindāpeyya vā anupavajjo, so neva codetabbo na sāretabbo; na taṃ labbhā vattuṃ ‘‘mama parikkhāro tayā nāsito, taṃ me dehī’’ti.
しかし、なぜ仏は、これほど多大な労力をもって、ご自身のために建てられた小屋を壊されたのだろうか。これには(小屋を)壊さなかったという(理由)もなかったのか。あったとしても、仏はそれを(仏道に)適さないものとして壊された。(世間的な)旗印となるものとして壊された。これが(仏の)判断である。註釈(しょうじゃく)には、さらに他の理由も述べられている。すなわち、衆生への慈悲、衣鉢の保護のため、多くの僧房の広さのため、などである。したがって、今においても、多くの学識があり、戒律に通じた比丘が、他の比丘が(仏道に)適さない舎利を所持して歩いているのを見て、それを(壊すように)命じるか、あるいは壊すとしても、咎められるべきではない。そして、「私の舎利をあなたが壊した、それを私に返しなさい」と言うことはできない。
Pāḷimuttakavinicchayo
経文(きょうもん)に依らない判断
Tatrāyaṃ pāḷimuttako kappiyākappiyaparikkhāravinicchayo – keci tālapaṇṇacchattaṃ anto vā bahi vā pañcavaṇṇena suttena sibbantā vaṇṇamaṭṭhaṃ karonti, taṃ na vaṭṭati. Ekavaṇṇena pana nīlena vā pītakena vā yena kenaci suttena anto vā bahi vā sibbituṃ chattadaṇḍaggāhakaṃ salākapañjaraṃ vā vinandhituṃ vaṭṭati. Tañca kho thirakaraṇatthaṃ, na vaṇṇamaṭṭhatthāya. Chattapaṇṇakesu makaradantakaṃ vā aḍḍhacandakaṃ vā chindituṃ na vaṭṭati. Chattadaṇḍe gehathambhesu viya ghaṭako vā vāḷarūpakaṃ vā na vaṭṭati. Sacepi sabbattha āraggena lekhā dinnā hoti, sāpi na vaṭṭati. Ghaṭakampi vāḷarūpampi bhinditvā dhāretabbaṃ. Lekhāpi ghaṃsitvā vā apanetabbā, suttakena vā daṇḍo veṭhetabbo. Daṇḍabunde pana ahicchattakasaṇṭhānaṃ vaṭṭati. Vātappahārena acalanatthaṃ chattamaṇḍalikaṃ rajjukehi gāhetvā daṇḍe bandhanti, tasmiṃ bandhanaṭṭhāne valayamiva ukkiritvā lekhaṃ ṭhapenti, sā vaṭṭati.
ここに、経文に依らない、舎利の許容されるものとされないものの判断がある。ある者は、五色の布で(傘の)裏にも表にも縫い付けて、模様を施し、それ(の美しさ)を際立たせるが、それは許されない。しかし、単色の青、あるいは黄色、あるいはどんな色でも、裏にも表にも縫い付けて、傘の柄を掴む者や、竹の籠を飾ることは許される。それは、丈夫にするためであって、模様を際立たせるためではない。傘の葉(の縁)に、海龍の形や、半月形を切り取ることは許されない。傘の柄に、建物の柱のように、容器や、獣の形を(彫刻する)ことは許されない。たとえ、すべての箇所に縁に沿って線が描かれていても、それは許されない。容器や獣の形を壊して、使用しなければならない。線も、削り取るか、あるいは取り除かなければならない。あるいは、糸で柄を巻かなければならない。柄の根元には、蛇の傘のような形は許される。風の力で揺れないように、傘の輪を紐で柄に結びつける。その結びつける場所に、輪のように彫って線をつける。それは許される。
Cīvaramaṇḍanatthāya nānāsuttakehi satapadīsadisaṃ sibbantā āgantukapaṭṭaṃ ṭhapenti, aññampi yaṃkiñci sūcikammavikāraṃ karonti, paṭṭamukhe vā pariyante vā veṇiṃ vā saṅkhalikaṃ vā, evamādi sabbaṃ na vaṭṭati, pakatisūcikammameva vaṭṭati. Gaṇṭhikapaṭṭakañca pāsakapaṭṭañca aṭṭhakoṇampi soḷasakoṇampi karonti, tattha agghiyagayamuggarādīni dassenti, kakkaṭakkhīni ukkiranti, sabbaṃ na vaṭṭati, catukoṇameva vaṭṭati. Koṇasuttapiḷakā ca cīvare ratte duviññeyyarūpā vaṭṭanti. Kañjikapiṭṭhakhaliādīsu cīvaraṃ pakkhipituṃ na vaṭṭati. Cīvarakammakāle pana hatthamalasūcimalādīnaṃ dhovanatthaṃ kiliṭṭhakāle ca dhovanatthaṃ vaṭṭati. Gandhaṃ vā lākhaṃ vā telaṃ vā rajane pakkhipituṃ na vaṭṭati.
袈裟の装飾のために、様々な糸で、百足(むかで)のような模様を縫い付けて、布の端に置く。あるいは、何か飾り(のようなもの)を作る。布の口や端に、編み紐や、鎖のようなもの、このようなものはすべて許されない。通常の縫い方のみが許される。結び目の布や、賽子の布を、八角形や十六角形にする。そこに、光るもの、あるいは模様を描き出す。蟹の目のようなものを取り付ける。すべて許されない。四角形のみが許される。角の糸や、縁の飾りは、袈裟を染めたときに、見分けがつかなくなるので、許される。糊や、絵の具の容器に、袈裟を浸すことは許されない。袈裟を染める際には、手の汚れ、糸の汚れ、飾りなどの洗浄のために、汚れたときには洗浄する。香料や、染料、油を、染料に混ぜることは許されない。
Cīvaraṃ rajitvā saṅkhena vā maṇinā vā yena kenaci na ghaṭṭetabbaṃ. Bhūmiyaṃ jāṇukāni nihantvā hatthehi gahetvā doṇiyampi na ghaṃsitabbaṃ. Doṇiyaṃ vā phalake vā ṭhapetvā ante gāhāpetvā hatthehi paharituṃ pana vaṭṭati; tampi muṭṭhinā na kātabbaṃ. Porāṇakattherā pana doṇiyampi na ṭhapesuṃ. Eko gahetvā tiṭṭhati; aparo hatthe katvā hatthena paharati. Cīvarassa kaṇṇasuttakaṃ na vaṭṭati, rajitakāle chinditabbaṃ. Yaṃ pana ‘‘anujānāmi, bhikkhave, kaṇṇasuttaka’’nti (mahāva. 344) evaṃ anuññātaṃ, taṃ anuvāte pāsakaṃ katvā bandhitabbaṃ rajanakāle lagganatthāya. Gaṇṭhikepi sobhākaraṇatthaṃ lekhā vā piḷakā vā na vaṭṭati, nāsetvā paribhuñjitabbaṃ.
袈裟を染めた後、氷や宝石、あるいはどんなものでも、こすってはならない。地面に膝をついて、手で持って、容器にこすりつけてはならない。容器や、板の上に置いて、端を掴んで、手で叩くことは許される。しかし、拳で叩いてはならない。昔の長老たちは、容器にも置かなかった。一人が持って、もう一人が手で叩いた。袈裟の耳の糸は許されない。染める時に切り取らなければならない。しかし、「比丘たちよ、耳の糸を許す」と(大経典344ページ)このように許可されたものは、風下に、賽子のように結んで、染める時に付着させるために結びつけなければならない。結び目にも、装飾のために、線や飾りをつけることは許されない。取り除いて使用しなければならない。
Patte vā thālake vā āraggena lekhaṃ karonti, anto vā bahi vā na vaṭṭati. Pattaṃ bhamaṃ āropetvā majjitvā pacanti – ‘‘maṇivaṇṇaṃ karissāmā’’ti, na vaṭṭati; telavaṇṇo pana vaṭṭati. Pattamaṇḍale bhittikammaṃ na vaṭṭati, makaradantakaṃ pana vaṭṭati.
鉢や皿に、縁に沿って模様を描く。内側にも外側にも許されない。鉢の回転台に、磨いて煮炊きする。「宝石のような色にする」と、許されない。油のような色は許される。鉢の縁の壁の飾りは許されない。海龍の形は許される。
Dhamakaraṇachattakassa upari vā heṭṭhā vā dhamakaraṇakucchiyaṃ vā lekhā na vaṭṭati, chattamukhavaṭṭiyaṃ panassa lekhā vaṭṭati.
法具(ほぐ)の傘の上に、あるいは下に、法具の腹に、線を描くことは許されない。傘の口の縁の線は許される。
Kāyabandhanassa sobhanatthaṃ tahiṃ tahiṃ diguṇaṃ suttaṃ koṭṭenti, kakkaṭacchīni uṭṭhapenti, na vaṭṭati. Ubhosu pana antesu dasāmukhassa thirabhāvāya diguṇaṃ koṭṭetuṃ vaṭṭati. Dasāmukhe pana ghaṭakaṃ vā makaramukhaṃ vā deḍḍubhasīsaṃ vā yaṃkiñci vikārarūpaṃ kātuṃ na vaṭṭati. Tattha tattha acchīni dassetvā mālākammalatākammādīni vā katvā koṭṭitakāyabandhanampi na vaṭṭati. Ujukameva pana macchakaṇṭakaṃ vā khajjuripattakaṃ vā maṭṭhapaṭṭikaṃ vā katvā koṭṭituṃ vaṭṭati. Kāyabandhanassa dasā ekā vaṭṭati, dve tīṇi cattāripi vaṭṭanti; tato paraṃ na vaṭṭanti. Rajjukakāyabandhanaṃ ekameva vaṭṭati. Pāmaṅgasaṇṭhānaṃ pana ekampi na vaṭṭati. Dasā pana pāmaṅgasaṇṭhānāpi vaṭṭati. Bahurajjuke ekato katvā ekena nirantaraṃ veṭhetvā kataṃ bahurajjukanti na vattabbaṃ, taṃ vaṭṭati.
帯の装飾のために、あちこちに二重の糸を切り、蟹の目のようなものを取り付ける。許されない。しかし、両方の端に、十本の指の強固さのために、二重に切ることは許される。十本の指に、容器や、海龍の口、あるいは蛙の頭のような、どんな形でも作ることは許されない。あちこちに目を見せ、花飾りや蔓飾りなどを作って、切った帯の飾りも許されない。まっすぐな魚の骨や、ナツメヤシの葉、あるいは綿の布のように作って切ることは許される。帯の十本の指は一つが許される。二つ、三つ、四つも許される。それ以上は許されない。紐の帯は一つだけ許される。しかし、爪のような形は一つでも許されない。十本の爪のような形も許される。多くの紐を一つにして、一本で絶えず巻いて作ったものを、多くの紐の帯とは言わない。それは許される。
Kāyabandhanavidhe aṭṭhamaṅgalādikaṃ yaṃkiñci vikārarūpaṃ na vaṭṭati, paricchedalekhāmattaṃ vaṭṭati. Vidhakassa ubhosu antesu thirakaraṇatthāya ghaṭakaṃ karonti, ayampi vaṭṭati.
帯の作り方で、八つの吉祥(きっしょう)のような、どんな形でも許されない。境界線の模様だけが許される。作り方の両方の端に、丈夫にするために容器を作る。これも許される。
Añjaniyaṃ itthipurisacatuppadasakuṇarūpaṃ vā mālākamma-latākammamakaradantaka-gomuttakaaḍḍhacandakādibhedaṃ vā vikārarūpaṃ na vaṭṭati. Ghaṃsitvā vā chinditvā vā yathā vā na paññāyati, tathā suttena veṭhetvā vaḷañjetabbā. Ujukameva pana caturaṃsā vā aṭṭhaṃsā vā soḷasaṃsā vā añjanī vaṭṭati. Heṭṭhato pissā dve vā tisso vā vaṭṭalekhāyo vaṭṭanti. Gīvāyampissā pidhānakabandhanatthaṃ ekā vaṭṭalekhā vaṭṭati.
化粧入れに、男女や四足の動物の形、あるいは花飾り、蔓飾り、海龍の口、牛の尿、半月形などの区別、あるいはどんな形でも許されない。削り取るか、あるいは切り取るか、あるいはどのようにしても分からなくなるように、糸で巻いて、飾らなければならない。まっすぐな四角形、八角形、十六角形の化粧入れは許される。その下には、二つか三つの縁の線が許される。首にも、蓋や帯の留め具のために、一つの縁の線が許される。
Añjanisalākāyapi vaṇṇamaṭṭhakammaṃ na vaṭṭati. Añjanitthavikāyampi yaṃkiñci nānāvaṇṇena suttena vaṇṇamaṭṭhakammaṃ na vaṭṭati. Eseva nayo kuñcikākosakepi. Kuñcikāya vaṇṇamaṭṭhakammaṃ na vaṭṭati, tathā sipāṭikāyaṃ. Ekavaṇṇasuttena panettha yena kenaci sibbituṃ vaṭṭati.
化粧入れの棒にも、模様をつけることは許されない。化粧入れの本体にも、どんな色でも、糸で模様をつけることは許されない。この場合も、鍵の箱にも同じである。鍵に模様をつけることは許されない。櫛にも同様である。単色の糸で、ここにどんなものでも縫い付けることは許される。
Ārakaṇṭakepi vaṭṭamaṇikaṃ vā aññaṃ vā vaṇṇamaṭṭhaṃ na vaṭṭati. Gīvāyaṃ pana paricchedalekhā vaṭṭati. Pipphalikepi maṇikaṃ vā piḷakaṃ vā yaṃkiñci uṭṭhapetuṃ na vaṭṭati. Daṇḍake pana paricchedalekhā vaṭṭati. Nakhacchedanaṃ valitakaṃyeva karonti, tasmā taṃ vaṭṭati. Uttarāraṇiyaṃ vā adharāraṇiyaṃ vā araṇidhanuke vā uparipellanadaṇḍake vā mālākammādikaṃ yaṃkiñci vaṇṇamaṭṭhaṃ na vaṭṭati, pellanadaṇḍakassa pana vemajjhe maṇḍalaṃ hoti, tattha paricchedalekhāmattaṃ vaṭṭati. Sūcisaṇḍāsaṃ karonti, yena sūciṃ ḍaṃsāpetvā ghaṃsanti, tattha makaramukhādikaṃ yaṃkiñci vaṇṇamaṭṭhaṃ na vaṭṭati, sūciḍaṃsanatthaṃ pana mukhamattaṃ hoti, taṃ vaṭṭati.
蔓飾りにも、輪や、他の模様は許されない。首には、境界線の模様が許される。種飾りにも、輪や、飾りを取り付けることは許されない。柄の棒には、境界線の模様が許される。爪の切り取りは、折り返して作る。そのため、それは許される。上部の弦や、下部の弦、あるいは弦の弓、あるいは上の弦の柄に、花飾りなどの、どんな模様も許されない。しかし、弦の柄の中央に、円がある。そこに、境界線の模様だけが許される。針の挟みを作る。針を挟んで削る。そこに、海龍の口などの、どんな模様も許されない。針を挟むための口だけである。それは許される。
Dantakaṭṭhacchedanavāsiyampi yaṃkiñci vaṇṇamaṭṭhaṃ na vaṭṭati, ujukameva kappiyalohena ubhosu vā passesu caturaṃsaṃ vā aṭṭhaṃsaṃ vā bandhituṃ vaṭṭati. Kattaradaṇḍepi yaṃkiñci vaṇṇamaṭṭhaṃ na vaṭṭati, heṭṭhā ekā vā dve vā vaṭṭalekhā upari ahicchattakamakuḷamattañca vaṭṭati.
歯木(はぎ)の切り取りや、掃除道具にも、どんな模様も許されない。まっすぐな許容される金属で、両方の側面、あるいは四角形、あるいは八角形に留めることは許される。はさみの柄にも、どんな模様も許されない。下には一つか二つの縁の線、上に蛇の傘のような形、あるいは帽子の形だけが許される。
Telabhājanesu visāṇe vā nāḷiyaṃ vā alābuke vā āmaṇḍasārake vā ṭhapetvā itthirūpaṃ purisarūpañca avasesaṃ sabbampi vaṇṇamaṭṭhakammaṃ vaṭṭati.
油の容器に、角や、管、あるいはひょうたん、あるいは空の容器に、女性や男性の形、あるいは残りのすべての模様は許される。
Mañcapīṭhe bhisibimbohane bhūmattharaṇe pādapuñchane caṅkamanabhisiyā sammuñjaniyaṃ kacavarachaḍḍanake rajanadoṇikāya pānīyauḷuṅke pānīyaghaṭe pādakathalikāya phalakapīṭhake valayādhārake daṇḍādhārakepattapidhāne tālavaṇṭe vījaneti – etesu sabbaṃ mālākammādivaṇṇamaṭṭhakammaṃ vaṭṭati. Senāsane pana dvārakavāṭavātapānakavāṭādīsu sabbaratanamayampi vaṇṇamaṭṭhakammaṃ vaṭṭati.
寝台、椅子、敷物、床敷き、足拭き、歩行用の敷物、掃除道具、ゴミ箱、染料の容器、水の器、水差し、足の皿、板の椅子、輪の台、柄の台、鉢の蓋、扇子、うちわ – これらすべてに、花飾りなどの模様が許される。しかし、居住空間の戸や窓、風よけの窓などには、すべての宝石のような模様も許される。
Senāsane kiñci paṭisedhetabbaṃ natthi, aññatra viruddhasenāsanā. Viruddhasenāsanaṃ nāma aññesaṃ sīmāya rājavallabhehi katasenāsanaṃ vuccati, tasmā ye tādisaṃ senāsanaṃ karonti, te vattabbā – ‘‘mā amhākaṃ sīmāya senāsanaṃ karothā’’ti. Anādiyitvā karontiyeva, punapi vattabbā – ‘‘mā evaṃ akattha, mā amhākaṃ uposathapavāraṇānaṃ antarāyamakattha, mā sāmaggiṃ bhindittha, tumhākaṃ senāsanaṃ katampi kataṭṭhāne na ṭhassatī’’ti. Sace balakkārena karontiyeva, yadā tesaṃ lajjiparisā ussannā hoti, sakkā ca hoti laddhuṃ dhammiko vinicchayo, tadā tesaṃ pesetabbaṃ – ‘‘tumhākaṃ āvāsaṃ harathā’’ti. Sace yāva tatiyaṃ pesite haranti, sādhu; no ce haranti, ṭhapetvā bodhiñca cetiyañca avasesasenāsanāni bhinditabbāni, no ca kho aparibhogaṃ karontehi, paṭipāṭiyā pana chadana-gopānasī-iṭṭhakādīni apanetvā tesaṃ pesetabbaṃ – ‘‘tumhākaṃ dabbasambhāre harathā’’ti. Sace haranti, sādhu; no ce haranti, atha tesu dabbasambhāresu himavassavātātapādīhi pūtibhūtesu vā corehi vā haṭesu agginā vā daḍḍhesu sīmasāmikā bhikkhū anupavajjā, na labbhā codetuṃ ‘‘tumhehi amhākaṃ dabbasambhārā nāsitā’’ti vā ‘‘tumhākaṃ gīvā’’ti vā. Yaṃ pana sīmasāmikehi bhikkhūhi kataṃ, taṃ sukatameva hotīti.
居住空間には、特に禁じられるものはない。ただし、相容れない居住空間を除く。相容れない居住空間とは、他の(僧侶の)境界内に、王に愛される者によって作られた居住空間を指す。したがって、そのような居住空間を作る者は、次のように言われなければならない。「私たちの境界内に居住空間を作らないでください。」もし、無視して作り続けるなら、再び言われなければならない。「このようにしないでください。私たちの布薩(ふさつ)や、自恣(じし)の法会を妨げないでください。あなたたちの居住空間を作っても、作られた場所に留まることはできません。」もし、強制的に作り続けるなら、そして、多くの僧侶が集まって、正当な裁きを得ることができるなら、彼らに次のように言われなければならない。「あなたたちの住居を運び去りなさい。」もし、運び去るなら、それは良い。もし、運び去らないなら、菩提樹と仏塔を除いて、残りの居住空間は壊されなければならない。しかし、使用しない者によって、順番に屋根や、建物の壁、石などを取り除き、彼らに言われなければならない。「あなたたちの物品を運び去りなさい。」もし、運び去るなら、それは良い。もし、運び去らないなら、その物品が、雨風や、日光によって腐敗したり、盗賊に盗まれたり、火に焼かれたりした場合、境界の所有者である比丘たちは、咎められるべきではない。「あなたたちが私たちの物品を壊した」とか、「あなたたちの首だ」とか言うことはできない。しかし、境界の所有者である比丘たちによって作られたものは、よく作られたものとされる。
Pāḷimuttakavinicchayo niṭṭhito.
経文に依らない判断は終わった。
86. Evaṃ bhinnāya pana kuṭikāya dhaniyassa parivitakkañca puna kuṭikaraṇatthāya ussāhañca dassetuṃ **‘‘atha kho āyasmato’’**tiādi vuttaṃ. Tattha dārugahe gaṇakoti rañño dārubhaṇḍāgāre dārugopako. Devagahadārūnīti devena gahitadārūni. Rājapaṭiggahitabhūtāni dārūnīti attho. Nagarapaṭisaṅkhārikānīti nagarassa paṭisaṅkhārūpakaraṇāni. Āpadatthāya nikkhittānīti aggidāhena vā purāṇabhāvena vā paṭirājūparundhanādinā vā gopuraṭṭālakarājantepurahatthisālādīnaṃ vipatti āpadāti vuccati. Tadatthaṃ nikkhittānīti vuttaṃ hoti. Khaṇḍākhaṇḍikaṃ chedāpetvāti attano kuṭiyā pamāṇaṃ sallakkhetvā kiñci agge kiñci majjhe kiñci mūle khaṇḍākhaṇḍaṃ karonto chedāpesi.
86. このように壊された小屋について、デーニヤの考えと、再び小屋を作るための労力を示すために、「さて、尊者である」といった言葉が述べられた。そこに、木材の保管場所には、コティ(百万)という名の者が、王の木材倉庫の木材係であった。神が受け取った木材、すなわち、神によって受け取られた木材のことである。王に受け取られたものである、という意味である。都市の修繕のための木材、すなわち、都市の修繕に使うための木材である。非常時のための保管、すなわち、火災や、老朽化、あるいは敵の襲撃などによって、城門、王宮、象舎などが損なわれた場合を非常時という。そのための保管、という意味である。断片的に切り取らせた、すなわち、自分の小屋の大きさを考慮して、前方、中間、後方に断片的に切り取らせた。
87. Vassakāroti tassa brāhmaṇassa nāmaṃ. Magadhamahāmattoti magadharaṭṭhe mahāmatto, mahatiyā issariyamattāya samannāgato, magadharañño vā mahāmatto; mahāamaccoti vuttaṃ hoti. Anusaññāyamānoti tattha tattha gantvā paccavekkhamāno. Bhaṇeti issarānaṃ nīcaṭṭhānikapurisālapanaṃ. Bandhaṃ āṇāpesīti brāhmaṇo pakatiyāpi tasmiṃ issāpakatova. So rañño ‘‘āṇāpehī’’ti vacanaṃ sutvā yasmā ‘‘pakkosāpehī’’ti rañño na vuttaṃ, tasmā ‘‘naṃ hatthesu ca pādesu ca bandhaṃ katvā āṇāpessāmī’’ti bandhaṃ āṇāpesi. Addasa kho āyasmā dhaniyoti kathaṃ addasa? So kira attanā lesena dārūnaṃ haṭabhāvaṃ ñatvā ‘‘nissaṃsayaṃ esa dārūnaṃ kāraṇā rājakulato vadhaṃ vā bandhaṃ vā pāpuṇissati, tadā naṃ ahameva mocessāmī’’ti niccakālaṃ tassa pavattiṃ suṇantoyeva vicarati. Tasmā takhaṇaññeva gantvā addasa. Tena vuttaṃ – ‘‘addasa kho āyasmā dhaniyo’’ti. Dārūnaṃ kiccāti dārūnaṃ kāraṇā. Purāhaṃ haññāmīti ahaṃ purā haññāmi; yāva ahaṃ na haññāmi, tāva tvaṃ eyyāsīti attho.
87. ヴァッサカーロティ、それはそのバラモンの名前である。マガダマハマッティティ、マガダ国において、偉大な顧問、すなわち、偉大な権力と富を所有する者、あるいはマガダ王の偉大な顧問。これは、大いなる補佐官、と言っているのと同じである。アヌサンニャーヤマーノティ、あちこちに行って、再検討すること。イッサラーナン ニーチャッターニ プーリサラパーラナーティ、支配者の下位の地位にある者たちの許しについて、彼は言う。バンドン アーナーペーシータティ、バラモンは、生まれつき、<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0295"></span> そのような嫉妬深い者であった。彼は王に「アーナーペーヒー(命令しろ)」という言葉を聞いて、王に「パッコサーペーヒー(呼び出せ)」とは言われなかったので、「私は彼の手足に縄をつけて命令するだろう」と言って、縄をつけるよう命じた。アッダサ コ アーヤスマ ダーニヨーティ、どのように彼は見たのか?彼は、自分の過ちで、子供たちが連れて行かれることを知って、「この子供たちは必ず王宮から死か牢獄に陥るだろう、その時、私は彼を解放しよう」と、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0236"></span> 常に彼の状況を聞きながら、彼は歩き回っていた。それで、彼は木こりのところへ行って見た。それで彼は言った、「アーヤスマ ダーニヨは見た」と。ダールーナン キッツァーティ、子供たちのためのこと。プラーハン ハンニャーミーティ、私はまず殺される。私が殺されない限り、あなたは来るだろう、という意味である。
88. Iṅgha, bhante, sarāpehīti ettha iṅghāti codanatthe nipāto. Paṭhamābhisittoti abhisitto hutvā paṭhamaṃ. Evarūpiṃ vācaṃ bhāsitāti ‘‘dinnaññeva samaṇabrāhmaṇānaṃ tiṇakaṭṭhodakaṃ paribhuñjantū’’ti imaṃ evarūpiṃ vācaṃ abhisitto hutvā paṭhamameva yaṃ tvaṃ abhāsi, taṃ sayameva bhāsitvā idāni sarasi, na sarasīti vuttaṃ hoti. Rājāno kira abhisittamattāyeva dhammabheriṃ carāpenti – ‘‘dinnaññeva samaṇabrāhmaṇānaṃ tiṇakaṭṭhodakaṃ paribhuñjantū’’ti taṃ sandhāya esa vadati. Tesaṃ mayā sandhāya bhāsitanti tesaṃ appamattakepi kukkuccāyantānaṃ samitabāhitapāpānaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ tiṇakaṭṭhodakaharaṇaṃ sandhāya mayā etaṃ bhāsitaṃ; na tumhādisānanti adhippāyo. Tañca kho araññe apariggahitanti tañca tiṇakaṭṭhodakaṃ yaṃ araññe apariggahitaṃ hoti; etaṃ sandhāya mayā bhāsitanti dīpeti.
88. インガ、バンテ、サラペーヒーティ、ここでインガは、促す意味の助詞である。パタマービシットートィ、王位に就いて最初に。エヴァルーピン バーシートーティ、王位に就いて最初に、「法施(布施)は、沙門やバラモンに、草、木、水さえも、自由に利用させるべきである」と言った、そのような言葉を、あなた自身が言って、今思い出しているか、思い出していないか、と言っているのである。王は、王位に就いただけで、法太鼓を鳴らして、「法施は、沙門やバラモンに、草、木、水さえも、自由に利用させるべきである」と触れさせる。そのことについて、私は言った、と<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0256"></span> それらのわずかなことにも、良心の呵責を感じる、煩悩から解放された、沙門やバラモンに、草、木、水の奪取について、私はこれを言った。あなたのような者たちについてではない、という意味である。タンチャ コ アランニェ アパッリガヒータンティ、そして、それが、森の中で、誰にも所有されていない、草、木、水のことである。これについて、私は言った、と示している。
Lomena tvaṃ muttosīti ettha lomamiva lomaṃ, kiṃ pana taṃ? Pabbajjāliṅgaṃ. Kiṃ vuttaṃ hoti? Yathā nāma dhuttā ‘‘maṃsaṃ khādissāmā’’ti mahagghalomaṃ eḷakaṃ gaṇheyyuṃ. Tamenaṃ añño viññupuriso disvā ‘‘imassa eḷakassa maṃsaṃ kahāpaṇamattaṃ agghati. Lomāni pana lomavāre lomavāre aneke kahāpaṇe agghantī’’ti dve alomake eḷake datvā gaṇheyya. Evaṃ so eḷako viññupurisamāgamma lomena mucceyya. Evameva tvaṃ imassa kammassa katattā vadhabandhanāraho. Yasmā pana arahaddhajo sabbhi avajjharūpo, tvañca sāsane pabbajitattā yaṃ pabbajjāliṅgabhūtaṃ arahaddhajaṃ dhāresi. Tasmā tvaṃ iminā pabbajjāliṅgalomena eḷako viya viññupurisamāgamma muttosīti.
ローメナ ツァン ムットーシータティ、ここで、毛のように、毛のようなもの、しかしそれは何か?出家の姿である。何と言っているのか?例えば、詐欺師たちが「肉を食べよう」と言って、毛の多い雄羊を手に入れるとしよう。それを、別の賢い人が見て、「この雄羊の肉は、カパーナ(銅貨)の価値しかない。しかし、毛は、毛織物として、毛ごとに、多くのカパーナの価値がある」と言って、毛のない雄羊を二頭与えて、手に入れるだろう。このように、その雄羊は、賢い人の手に渡って、毛によって解放される。それと同様に、あなたはこの行為をしたので、死や牢獄に値する。しかし、あなたは阿羅漢の生まれであり、聖者たちに非難されない者であり、そして、あなたは師の教えの下に出家しているので、阿羅漢の生まれの出家の姿を保っている。それゆえ、あなたはこの出家の姿の毛によって、雄羊が賢い人の手に渡って解放されたように、解放されたのである。
Manussā ujjhāyantīti rañño parisati bhāsamānassa sammukhā ca parammukhā ca sutvā tattha tattha manussā ujjhāyanti, avajjhāyanti, avajānantā taṃ jhāyanti olokenti lāmakato vā cintentīti attho. Khiyyantīti tassa avaṇṇaṃ kathenti pakāsenti. Vipācentīti vitthārikaṃ karonti, sabbattha pattharanti; ayañca attho saddasatthānusārena veditabbo. Ayaṃ panettha yojanā – ‘‘alajjino ime samaṇā sakyaputtiyā’’tiādīni cintentā ujjhāyanti. ‘‘Natthi imesaṃ sāmañña’’ntiādīni bhaṇantā khiyyanti. ‘‘Apagatā ime sāmaññā’’tiādīni tattha tattha vitthārentā vipācentīti. Etena nayena imesaṃ padānaṃ ito parampi tattha tattha āgatapadānurūpena yojanā veditabbā. Brahmacārinoti seṭṭhacārino. Sāmaññanti samaṇabhāvo. Brahmaññanti seṭṭhabhāvo. Sesaṃ uttānatthameva.
マヌッサ ウッジャーヤンティータティ、王の廷臣の間で話している時、目の前で、そして後ろで、聞いて、あちこちで人々は、腹を立て、不満を抱き、軽蔑しながら、彼をじっと見つめている、卑しく、考えている、という意味である。キッヤンティーティ、彼の悪口を言っている、公表している。ヴィパーチェンティーティ、広めている、すべてに広めている。そして、この意味は、言葉の意味に従って理解されるべきである。ここに、その解釈がある。「これらの沙門、釈迦の子たちは、無礼な者たちだ」などと考えながら、腹を立てている。「彼らには、沙門としての資格がない」などと言いながら、悪口を言っている。「彼らは、沙門としての資格を失った」などと言いながら、あちこちで広めている、と。この方法で、これらの言葉の意味は、ここから<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0237"></span> 以降も、そこでそこで現れる言葉の意味に従って、解釈されるべきである。ブラフマチャーリーノティ、優れた修行者。サーマンニャンティ、沙門のあり方。ブラフマンンティ、優れたあり方。残りは、明白な意味である。
Rañño dārūnītiādimhi ‘‘adinnaṃ ādiyissatī’’ti ayaṃ ujjhāyanattho. Yaṃ panetaṃ adinnaṃ ādiyi, taṃ dassetuṃ ‘‘rañño dārūnī’’ti vuttaṃ. Iti vacanabhede asammuyhantehi attho veditabbo. Purāṇavohāriko mahāmattoti bhikkhubhāvato purāṇe gihikāle vinicchayavohāre niyuttattā ‘‘vohāriko’’ti saṅkhaṃ gato mahāamacco.
ラニョー ダールーニーティアーディムヒ、「盗んでいないものを盗むだろう」という、これが腹を立てる意味である。しかし、彼が盗んでいないものを盗んだ、それを示すために、「王の子供たち」と言われた。このように、言葉の違いがあっても、意味を誤解しないように理解されるべきである。プラナーヴォーハリーコ<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0257"></span> マハーマッティティ、僧侶になる前の、世俗の生活で、裁判官として任命されていたので、「ヴォーハリーコ(裁判官)」として数えられた、偉大な補佐官。
Atha kho bhagavā taṃ bhikkhuṃ etadavocāti bhagavā sāmaṃyeva lokavohārampi jānāti, atītabuddhānaṃ paññattimpi jānāti – ‘‘pubbepi buddhā ettakena pārājikaṃ paññapenti, ettakena thullaccayaṃ, ettakena dukkaṭa’’nti. Evaṃ santepi sace aññehi lokavohāraviññūhi saddhiṃ asaṃsanditvā pādamattena pārājikaṃ paññapeyya, tenassa siyuṃ vattāro ‘‘sīlasaṃvaro nāma ekabhikkhussapi appameyyo asaṅkhyeyyo mahāpathavī-samudda-ākāsāni viya ativitthiṇṇo, kathañhi nāma bhagavā pādamattakena nāsesī’’ti! Tato tathāgatassa ñāṇabalaṃ ajānantā sikkhāpadaṃ kopeyyuṃ, paññattampi sikkhāpadaṃ yathāṭhāne na tiṭṭheyya. Lokavohāraviññūhi pana saddhiṃ saṃsanditvā paññatte so upavādo na hoti. Aññadatthu evaṃ vattāro honti – ‘‘imehi nāma agārikāpi pādamattena coraṃ hanantipi bandhantipi pabbājentipi. Kasmā bhagavā pabbajitaṃ na nāsessati; yena parasantakaṃ tiṇasalākamattampi na gahetabba’’nti! Tathāgatassa ca ñāṇabalaṃ jānissanti. Paññattampi ca sikkhāpadaṃ akuppaṃ bhavissati, yathāṭhāne ṭhassati. Tasmā lokavohāraviññūhi saddhiṃ saṃsanditvā paññapetukāmo sabbāvantaṃ parisaṃ anuvilokento **atha kho bhagavā avidūre nisinnaṃ disvā taṃ bhikkhuṃ etadavoca ‘‘kittakena kho bhikkhu rājā māgadho seniyo bimbisāro coraṃ gahetvā hanati vā bandhati vā pabbājeti vā’’**ti.
アタ ホー バガヴァー タン ビッククン エタダヴォーサーティ、仏陀は、それ自体で、世俗の慣習をも知り、過去の仏陀たちの定めをも知っている。「過去の仏陀たちも、これくらいのことで破戒(パラーシカ)を定め、これくらいのことで重罪(トゥッラチャヤ)を、これくらいのことで軽罪(ドゥッカタ)を定めた」と。たとえそうであっても、もし他の世俗の慣習を理解する者たちと<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0297"></span> 協力せずに、一歩(パーダ)だけで破戒を定めたなら、彼には言う者がいたであろう。「戒律の制御(シーラサンヴァーロ)とは、一人の比丘にとっても、測り知れず、数えきれないほど、広大な大地、海、空のように広大である。どうして仏陀は、一歩だけで(戒律を)破るようにしたのか?」と!それゆえ、このようにして、 तथागत(如来)の智慧の力を知らずに、戒律(シッチャーパダ)を破るだろう、定められた戒律でさえ、その場にとどまらないだろう。しかし、世俗の慣習を理解する者たちと協力して定められたなら、その非難は起こらない。しかし、そう言う者たちもいる。「これらの在家者たちは、一歩だけで、泥棒を殺し、縛り、還俗させている。なぜ仏陀は、還俗した者を破戒させないのか?それは、たとえ一握りの草であっても、盗んではならない」と!そして、 तथागत(如来)の智慧の力を知るだろう。定められた戒律でさえ、揺るぎないものとなるだろう、その場にとどまるだろう。それゆえ、世俗の慣習を理解する者たちと協力して定めようとして、すべての集まりを見回して、**「すると仏陀は、近くに座っているその比丘を見て、言った、『どのくらいの量で、比丘よ、マガダ王、センニヤ・ビンビサーラは、泥棒を捕らえて、殺し、あるいは縛り、あるいは還俗させるのか?』」**と。
Tattha māgadhoti magadhānaṃ issaro. Seniyoti senāya sampanno. Bimbisāroti tassa nāmaṃ. Pabbājeti vāti raṭṭhato nikkhāmeti. Sesamettha uttānatthameva. Pañcamāsako pādoti tadā rājagahe vīsatimāsako kahāpaṇo hoti, tasmā pañcamāsako pādo. Etena lakkhaṇena sabbajanapadesu kahāpaṇassa catuttho bhāgo ‘‘pādo’’ti veditabbo. So ca kho porāṇassa nīlakahāpaṇassa vasena, na itaresaṃ rudradāmakādīnaṃ. Tena hi pādena atītabuddhāpi pārājikaṃ paññapesuṃ, anāgatāpi paññapessanti. Sabbabuddhānañhi pārājikavatthumhi vā pārājike vā nānattaṃ natthi. Imāneva cattāri pārājikavatthūni. Imāneva cattāri pārājikāni. Ito ūnaṃ vā atirekaṃ vā natthi. Tasmā bhagavāpi dhaniyaṃ vigarahitvā pādeneva dutiyapārājikaṃ paññapento **‘‘yo pana bhikkhu adinnaṃ theyyasaṅkhāta’’**ntiādimāha.
タットラ マーガドーティ、マガダ国の支配者。センニヨーティ、軍隊を持つ者。ビンビサーローティ、その名前。パッバージェーティ ヴァーティ、国から追放する。残りは、ここで明白な意味である。パンチャマーサコ パー ドーティ、当時、ラージャガハでは、二十マーサカ(貨幣単位)がカパーナ(貨幣単位)であり、それゆえ、パンチャマーサカ(五マーサカ)がパーダ(四分の一)である。この尺度で、すべての国で、カパーナの四分の一が「パーダ」と呼ばれていると理解されるべきである。それは、古いニラカパーナ(青いカパーナ)の基準であり、他のルドゥラダーマカなどの基準ではない。それゆえ、そのパーダで、過去の仏陀たちでさえ、破戒を定めた。未来の仏陀たちも定めるだろう。すべての仏陀の破戒の事柄において、あるいは破戒において、違いは<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0238"></span> ない。これら四つの破戒の事柄だけがある。<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0258"></span> これら四つの破戒だけがある。これ以上でも、これ以下でもない。それゆえ、仏陀も、ダーニヤを<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0298"></span> 罰して、パーダで第二の破戒を定めた、**「もし比丘が、盗んでいないものを盗むなら」**と、などと言われた。
Evaṃ mūlacchejjavasena daḷhaṃ katvā dutiyapārājike paññatte aparampi anupaññattatthāya rajakabhaṇḍikavatthu udapādi, tassuppattidīpanatthametaṃ vuttaṃ – **‘‘evañcidaṃ bhagavatā bhikkhūnaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ hotī’’**ti. Tassattho ca anupaññattisambandho ca paṭhamapārājikavaṇṇanāyaṃ vuttanayeneva veditabbo. Yathā ca idha, evaṃ ito paresu sabbasikkhāpadesu. Yaṃ yaṃ pubbe vuttaṃ, taṃ taṃ sabbaṃ vajjetvā uparūpari apubbameva vaṇṇayissāma. Yadi hi yaṃ yaṃ vuttanayaṃ, taṃ taṃ punapi vaṇṇayissāma, kadā vaṇṇanāya antaṃ gamissāma! Tasmā yaṃ yaṃ pubbe vuttaṃ, taṃ taṃ sabbaṃ sādhukaṃ upasallakkhetvā tattha tattha attho ca yojanā ca veditabbā. Apubbaṃ pana yaṃkiñci anuttānatthaṃ, taṃ sabbaṃ mayameva vaṇṇayissāma.
エヴァム ムーラチェーッジャ ヴァーセナ ダーリャム カトヴァー、第二の破戒が定められた後、さらに、さらに定められないように、ラージャカバンダカ(王の道具)の事柄が起こった。その発生を示すために、これは言われた。「**このように、仏陀によって、比丘たちのために、戒律が定められた**」と。その意味と、さらなる戒律との関連は、第一の破戒の解説で述べられた方法で理解されるべきである。ここでこのように、ここから以降のすべての戒律において。以前に述べられたものはすべて、それをすべて除いて、さらにさらに、以前に述べられていないものを解説する。もし、述べられた方法をすべて、再び解説するなら、いつ解説の終わりにつくだろうか!それゆえ、以前に述べられたものはすべて、それをすべてよく考慮して、そこでそこで意味と解釈が理解されるべきである。しかし、以前に述べられていない、明白でない意味は、すべて私自身が解説する。
Dhaniyavatthuvaṇṇanā niṭṭhitā.
ダーニヤバットゥヴァナンナー ニッター。
90. Rajakattharaṇaṃ gantvāti rajakatitthaṃ gantvā; tañhi yasmā tattha rajakā vatthāni attharanti, tasmā rajakattharaṇanti vuccati. Rajakabhaṇḍikanti rajakānaṃ bhaṇḍikaṃ; rajakā sāyanhasamaye nagaraṃ pavisantā bahūni vatthāni ekekaṃ bhaṇḍikaṃ bandhanti. Tato ekaṃ bhaṇḍikaṃ tesaṃ pamādena apassantānaṃ avaharitvā thenetvāti attho.
90. ラージャカッハラナン ガントヴァーティ、染物師の場所に行って。それは、そこで染物師たちが、布を敷くので、ラージャカッハラナ(染物師の敷物)と呼ばれる。ラージャカバンディカンティ、染物師たちの荷物。染物師たちは、夕方に都市に入り、多くの布を、一つずつの荷物にして結ぶ。そこから、一つの荷物を、彼らが不注意で気づかずに、持って行って盗んだ、という意味である。
Padabhājanīyavaṇṇanā
パッドバー ジャニーヤヴァナンナー
92. Gāmo nāmāti evamādi ‘‘gāmā vā araññā vā’’ti ettha vuttassa gāmassa ca araññassa ca pabhedadassanatthaṃ vuttaṃ. Tattha yasmiṃ gāme ekā eva kuṭi, ekaṃ gehaṃ seyyathāpi malayajanapade; ayaṃ ekakuṭiko gāmo nāma. Etena nayena aparepi veditabbā. Amanusso nāma yo sabbaso vā manussānaṃ abhāvena yakkhapariggahabhūto; yato vā manussā kenaci kāraṇena punapi āgantukāmā eva apakkantā. Parikkhitto nāma iṭṭhakapākāraṃ ādiṃ katvā antamaso kaṇṭakasākhāhipi parikkhitto. Gonisādiniviṭṭho nāma vīthisannivesādivasena anivisitvā yathā gāvo tattha tattha dve tayo nisīdanti, evaṃ tattha tattha dve tīṇi gharāni katvā niviṭṭho. Satthoti jaṅghasatthasakaṭasatthādīsu yo koci. Imasmiñca sikkhāpade nigamopi nagarampi gāmaggahaṇeneva gahitanti veditabbaṃ.
92. ガーモー ナーンティ、このように始まる「村か森か」と、ここで言われた村と森の区別を示すために言われた。そこで、どの村に、一つの家だけがあるか、一つの住居か、例えばマラヤ国のように。これが、一軒家村と呼ばれる。この方法で、他のものも理解されるべきである。アマヌッソ ナーンティ、人間が全くいない、あるいは、ヤクシャ(鬼)によって占められている場所。あるいは、人間がある理由で、再び来たいと思って、去った場所。パリッキットッタ ナーンティ、レンガの壁などを始まりとして、最小限、棘のある枝でさえ、囲まれている。ゴーニサーディニヴィットー ナーンティ、通りの集落などによって、定住せずに、牛がそこでそこで二、三頭座るように、<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0299"></span> そこそこで、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0239"></span><span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0259"></span> 二、三軒の家を建てて定住した。サッソーティ、車輪の車軸、馬車の車軸などの中で、どれか一つ。そして、この戒律では、町も都市も、村という言葉で包含されていると理解されるべきである。
Gāmūpacārotiādi araññaparicchedadassanatthaṃ vuttaṃ. Indakhīle ṭhitassāti yassa gāmassa anurādhapurasseva dve indakhīlā, tassa abbhantarime indakhīle ṭhitassa; tassa hi bāhiro indakhīlo ābhidhammikanayena araññasaṅkhepaṃ gacchati. Yassa pana eko, tassa gāmadvārabāhānaṃ vemajjhe ṭhitassa. Yatrāpi hi indakhīlo natthi, tatra gāmadvārabāhānaṃ vemajjhameva ‘‘indakhīlo’’ti vuccati. Tena vuttaṃ – ‘‘gāmadvārabāhānaṃ vemajjhe ṭhitassā’’ti. Majjhimassāti thāmamajjhimassa, no pamāṇamajjhimassa, neva appathāmassa, na mahāthāmassa; majjhimathāmassāti vuttaṃ hoti. Leḍḍupātoti yathā mātugāmo kāke uḍḍāpento ujukameva hatthaṃ ukkhipitvā leḍḍuṃ khipati, yathā ca udakukkhepe udakaṃ khipanti, evaṃ akhipitvā yathā taruṇamanussā attano balaṃ dassentā bāhaṃ pasāretvā leḍḍuṃ khipanti, evaṃ khittassa leḍḍussa patanaṭṭhānaṃ. Patito pana luṭhitvā yattha gacchati, taṃ na gahetabbaṃ.
ガーモーパチャーローティアーディ、森の境界を示すために言われた。インダキレー ティッタササーティ、どの村の、例えばアヌラーダプラのように、二つのインダキラー(境界標)があるか、その内側のインダキラーに立っている者。その外側のインダキラーは、阿毘達磨(アビダルマ)の教えによれば、森の範囲に入る。もし一つしかないなら、その村の門の外側の真ん中に立っている者。インダキラーがない場所でさえ、村の門の外側の真ん中が「インダキラー」と呼ばれる。それゆえ、彼は言った、「村の門の外側の真ん中に立っている者」と。マッジマッサーパーティ、中くらいの強さの者。力の中くらいの者、標準的な強さの者ではなく、弱い者でも、強い者でもない。中くらいの強さの者、と言っているのである。レーッドゥパートーティ、例えば、女性がカラスを追い払うときに、まっすぐに手を挙げて石を投げるように。あるいは、水をかけるときに水を投げるように、投げずに、例えば若い男が自分の力を見せようとして、腕を伸ばして石を投げるように、投げられた石が落ちる場所。落ちた石が転がってどこへ行くか、それは考慮されない。
Aparikkhittassa gāmassa gharūpacāre ṭhitassa majjhimassa purisassa leḍḍupātoti ettha pana nibbakosassa udakapātaṭṭhāne ṭhitassa majjhimassa purisassa suppapāto vā musalapāto vā gharūpacāro nāma. Tasmiṃ gharūpacāre ṭhitassa leḍḍupāto gāmūpacāroti kurundaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Mahāpaccariyampi tādisameva. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘gharaṃ nāma, gharūpacāro nāma, gāmo nāma, gāmūpacāro nāmā’’ti mātikaṃ ṭhapetvā nibbakosassa udakapātaṭṭhānabbhantaraṃ gharaṃ nāma. Yaṃ pana dvāre ṭhito mātugāmo bhājanadhovanaudakaṃ chaḍḍeti, tassa patanaṭṭhānañca mātugāmeneva antogehe ṭhitena pakatiyā bahi khittassa suppassa vā sammuñjaniyā vā patanaṭṭhānañca, gharassa purato dvīsu koṇesu sambandhitvā majjhe rukkhasūcidvāraṃ ṭhapetvā gorūpānaṃ pavesananivāraṇatthaṃ kataparikkhepo ca ayaṃ sabbopi gharūpacāro nāma. Tasmiṃ gharūpacāre ṭhitassa majjhimassa purisassa leḍḍupātabbhantaraṃ gāmo nāma. Tato aññassa leḍḍupātassa abbhantaraṃ gāmūpacāro nāmāti vuttaṃ. Idamettha pamāṇaṃ. Yathā cettha, evaṃ sabbattha yo yo aṭṭhakathāvādo vā theravādo vā pacchā vuccati so pamāṇato daṭṭhabbo.
アパリッキットッタッサ ガーマッサ、家屋の周りに、立っている中くらいの男の、石が落ちる場所。ここで、ニッバコーサ(排水溝)の水が落ちる場所に立っている中くらいの男の、水が落ちる場所、あるいは、家屋の周り、とククルンダ(注釈書)に書かれている。マハーパッチャリヤにも、同様である。マハーアッタカター(大注釈書)では、「家とは、家屋の周りとは、村とは、村の周りとは」という目録を置いて、ニッバコーサの水が落ちる場所の内側が家である。しかし、門に立っている女性が、食器を洗った水を捨てる、その落ちる場所、あるいは、女性自身が家の中に立って、自然に外に投げられた水、あるいは、ほうきで掃いた場所、そして、家の前、二つの隅に、固定して、真ん中に木の針の入口を置いて、牛の出入りを防ぐために作られた囲い、これらすべてが、家屋の周りと呼ばれる。その家屋の周りに立っている中くらいの男の、石が落ちる場所より内側が村である。それより、他の石が落ちる場所の内側が、村の周り、<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0260"></span> と言われている。ここに、それが基準である。ここでこのように、すべてにおいて、注釈書や長老たちの見解が後で述べられるなら、それは基準として見られるべきである。
Yañcetaṃ mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, taṃ pāḷiyā viruddhamiva dissati. Pāḷiyañhi – ‘‘gharūpacāre ṭhitassa majjhimassa purisassa leḍḍupāto’’ti ettakameva vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana taṃ leḍḍupātaṃ gāmasaṅkhepaṃ katvā tato paraṃ gāmūpacāro vuttoti? Vuccate – saccameva pāḷiyaṃ vuttaṃ, adhippāyo panettha veditabbo. So ca aṭṭhakathācariyānameva vidito. Tasmā yathā ‘‘gharūpacāre ṭhitassā’’ti ettha gharūpacāralakkhaṇaṃ pāḷiyaṃ avuttampi aṭṭhakathāyaṃ vuttavasena gahitaṃ. Evaṃ sesampi gahetabbaṃ.
『大義疏』に記されていることは、『パーリ』と矛盾するように見えます。なぜなら、『パーリ』には「家のあたりにいる中年の男性に石が投げられる」とだけ記されているからです。しかし、『義疏』では、その石投げを村のあたりとするのではなく、その後に村のあたりについて記されています。これは、『パーリ』には真実が記されていますが、その真意は『義疏』の解説者たちのみが知るところです。したがって、「家のあたりにいる」という言葉は、『パーリ』には記されていませんが、『義疏』の解説によると、家あたりの特徴として理解されるのです。同様に、他の部分も理解されるべきです。
Tatrāyaṃ nayo – idha gāmo nāma duvidho hoti – parikkhitto ca aparikkhitto ca. Tatra parikkhittassa parikkhepoyeva paricchedo. Tasmā tassa visuṃ paricchedaṃ avatvā ‘‘gāmūpacāro nāma parikkhittassa gāmassa indakhīle ṭhitassa majjhimassa purisassa leḍḍupāto’’ti pāḷiyaṃ vuttaṃ. Aparikkhittassa pana gāmassa gāmaparicchedo vattabbo. Tasmā tassa gāmaparicchedadassanatthaṃ ‘‘aparikkhittassa gāmassa gharūpacāre ṭhitassa majjhimassa purisassa leḍḍupāto’’ti vuttaṃ. Gāmaparicchede ca dassite gāmūpacāralakkhaṇaṃ pubbe vuttanayeneva sakkā ñātunti puna ‘‘tattha ṭhitassa majjhimassa purisassa leḍḍupāto’’ti na vuttaṃ. Yo pana gharūpacāre ṭhitassa leḍḍupātaṃyeva ‘‘gāmūpacāro’’ti vadati, tassa gharūpacāro gāmoti āpajjati. Tato gharaṃ, gharūpacāro, gāmo, gāmūpacāroti esa vibhāgo saṅkarīyati. Asaṅkarato cettha vinicchayo veditabbo vikāle gāmappavesanādīsu. Tasmā pāḷiñca aṭṭhakathañca saṃsanditvā vuttanayenevettha gāmo ca gāmūpacāro ca veditabbo. Yopi ca gāmo pubbe mahā hutvā pacchā kulesu naṭṭhesu appako hoti, so gharūpacārato leḍḍupāteneva paricchinditabbo. Purimaparicchedo panassa parikkhittassāpi aparikkhittassāpi appamāṇamevāti.
ここに、村は二種類あるという考え方があります。すなわち、囲いのある村と囲いのない村です。囲いのある村の境界は、その囲い自体です。したがって、その境界を別途説明することなく、『パーリ』では「囲いのある村の、境界の柱のところにいる中年の男性に石が投げられる」と記されています。しかし、囲いのない村の境界は、村の境界として考慮される必要があります。そのため、その村の境界を示すために、「囲いのない村の、家のあたりにいる中年の男性に石が投げられる」と記されているのです。村の境界が示されている場合、家あたりの特徴は、先に述べた方法で理解できるため、「そこにいる中年の男性に石が投げられる」とは記されていません。もし、家のあたりに石が投げられることを「村のあたり」と呼ぶなら、家のあたりが村であるということになります。そうなると、「家」「家のあたり」「村」「村のあたり」という区別が曖昧になります。この区別は、例えば、非公式な場での村への立ち入りなどにおいて、明確にするために必要です。したがって、『パーリ』と『義疏』を照らし合わせ、記されている方法で村と村のあたりを理解すべきです。もし、以前は大きかった村が、後に一族が没落して小さくなった場合、それは家のあたりからの石投げによって区別されるべきです。その場合、囲いの有無にかかわらず、その以前の区別は不変です。
Araññaṃ nāma ṭhapetvā gāmañca gāmūpacārañcāti imaṃ yathāvuttalakkhaṇaṃ gāmañca gāmūpacārañca ṭhapetvā imasmiṃ adinnādānasikkhāpade avasesaṃ ‘‘araññaṃ’’ nāmāti veditabbaṃ. Abhidhamme pana ‘‘araññanti nikkhamitvā bahi indakhīlā sabbametaṃ arañña’’nti (vibha. 529) vuttaṃ. Āraññakasikkhāpade ‘‘āraññakaṃ nāma senāsanaṃ pañcadhanusatikaṃ pacchima’’nti (pārā. 654) vuttaṃ. Taṃ indakhīlato paṭṭhāya āropitena ācariyadhanunā pañcadhanusatappamāṇanti veditabbaṃ. Evaṃ bhagavatā ‘‘gāmā vā araññā vā’’ti etassa atthaṃ vibhajantena ‘‘gharaṃ, gharūpacāro, gāmo, gāmūpacāro arañña’’nti pāpabhikkhūnaṃ lesokāsanisedhanatthaṃ pañca koṭṭhāsā dassitā. Tasmā ghare vā gharūpacāre vā gāme vā gāmūpacāre vā araññe vā pādagghanakato paṭṭhāya sassāmikaṃ bhaṇḍaṃ avaharantassa pārājikamevāti veditabbaṃ.
村と村のあたりを除いて、これらに記された特徴を持つ村と村のあたりを除いた残りの場所は、「森」と理解されるべきです。しかし、『阿毘達磨』では、「森とは、外に出て境界の柱の外側にあるすべての場所である」(『毗婆沙』529)と記されています。『森林戒』では、「森林の宿所とは、500弓の長さである」(『波羅夷』654)と記されています。これは、境界の柱から始まり、師の弓で測って500弓の長さであると理解されるべきです。このように、世尊が「村か森か」と区別された際に、在家者たちに罪の余地を与えないために、家、家のあたり、村、村のあたり、森という5つの区分が示されました。したがって、家、家のあたり、村、村のあたり、森のいずれにおいても、足元にあるものから所有者がある財産を盗む場合、それは波羅夷罪となることを理解すべきです。
Idāni ‘‘adinnaṃ theyyasaṅkhātaṃ ādiyeyyā’’tiādīnaṃ atthadassanatthaṃ **‘‘adinnaṃ nāmā’’**tiādimāha. Tattha adinnanti dantaponasikkhāpade attano santakampi appaṭiggahitakaṃ kappiyaṃ ajjhoharaṇīyaṃ vuccati. Idha pana yaṃkiñci parapariggahitaṃ sassāmikaṃ bhaṇḍaṃ, tadetaṃ tehi sāmikehi kāyena vā vācāya vā na dinnanti adinnaṃ. Attano hatthato vā yathāṭhitaṭṭhānato vā na nissaṭṭhanti anissaṭṭhaṃ. Yathāṭhāne ṭhitampi anapekkhatāya na pariccattanti apariccattaṃ. Ārakkhasaṃvidhānena rakkhitattā rakkhitaṃ. Mañjūsādīsu pakkhipitvā gopitattā gopitaṃ. ‘‘Mama ida’’nti taṇhāmamattena mamāyitattā mamāyitaṃ. Tāhi apariccāgarakkhaṇagopanāhi tehi bhaṇḍasāmikehi parehi pariggahitanti parapariggahitaṃ. Etaṃ adinnaṃ nāma.
次に、「盗まれたもの」などを理解するために、「盗まれたものとは」と記されています。ここで、「盗まれたもの」とは、歯の先端を削る戒律において、自分のものであっても受け取らず、適切ではないものを所有することです。しかし、ここでは、他者が所有する、所有者がある財産が、その所有者によって、体や言葉で与えられていないものを指します。自分の手から、あるいは置かれた場所から離れていないものは、「離れていないもの」です。置かれた場所にあっても、気にかけられていないものは、「放棄されていないもの」です。守備体制によって守られているため、「守られているもの」です。箱などにしまって守られているため、「守られているもの」です。「これは私のものだ」という所有欲によって所有されているため、「所有されたもの」です。これらの放棄されていない、守られている、諦められていない、守られている、箱にしまって守られている、という状態の財産は、他者によって所有されているため、「他者に所有されたもの」です。これが「盗まれたもの」です。
Theyyasaṅkhātanti ettha thenoti coro, thenassa bhāvo theyyaṃ; avaharaṇacittassetaṃ adhivacanaṃ. ‘‘Saṅkhā, saṅkhāta’’nti atthato ekaṃ; koṭṭhāsassetaṃ adhivacanaṃ, ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā’’tiādīsu (su. ni. 880) viya. Theyyañca taṃ saṅkhātañcāti theyyasaṅkhātaṃ, theyyacittasaṅkhāto eko cittakoṭṭhāsoti attho. Karaṇatthe cetaṃ paccattavacanaṃ, tasmā theyyasaṅkhātenāti atthato daṭṭhabbaṃ. Yo ca theyyasaṅkhātena ādiyati, so yasmā theyyacitto hoti, tasmā byañjanaṃ anādiyitvā atthameva dassetuṃ theyyacitto avaharaṇacittoti evamassa padabhājanaṃ vuttanti veditabbaṃ.
「盗まれた」という言葉は、「盗む」とは盗賊であり、「盗むこと」は盗賊であることです。これは、盗むという意図の別名です。「集められた」という言葉は、実質的には一つであり、これは区分の別名です。「集められた」という言葉は、『数経』880などのように使われます。盗まれたものであり、集められたものであるため、「盗まれた集められたもの」となります。つまり、盗むという意図で集められた、一つの心の区分という意味です。これは行為を表す言葉であり、したがって「盗まれた集められたもの」と実質的に理解されるべきです。盗まれた集められたもので盗む者は、盗む心を持っているため、文字に頼らず、実質を示すために、「盗む心」や「盗む意図」のように言葉を分解して理解すべきです。
Ādiyeyya , hareyya, avahareyya, iriyāpathaṃ vikopeyya, ṭhānā cāveyya, saṅketaṃ vītināmeyyāti ettha pana paṭhamapadaṃ abhiyogavasena vuttaṃ, dutiyapadaṃ aññesaṃ bhaṇḍaṃ harantassa gacchato vasena, tatiyapadaṃ upanikkhittabhaṇḍavasena, catutthaṃ saviññāṇakavasena, pañcamaṃ thale nikkhittādivasena, chaṭṭhaṃ parikappavasena vā suṅkaghātavasena vā vuttanti veditabbaṃ. Yojanā panettha ekabhaṇḍavasenapi nānābhaṇḍavasenapi hoti. Ekabhaṇḍavasena ca saviññāṇakeneva labbhati, nānābhaṇḍavasena saviññāṇakāviññāṇakamissakena.
「取る」「盗む」「運び去る」「身のこなしを変える」「場所を移す」「約束を破る」という言葉は、最初の言葉は訴えに応じて、二番目の言葉は他者の財産を運ぶ者の移動に応じて、三番目の言葉は預けられた財産に応じて、四番目の言葉は意識のあるものに応じて、五番目の言葉は地面に置かれたものなどに応じて、六番目の言葉は計画や関税回避に応じて記されていると理解すべきです。ここでは、一つの財産の場合も、複数の財産の場合も、解釈があります。一つの財産の場合、意識のあるものからのみ成立します。複数の財産の場合、意識のあるものとないものが混在します。
Tattha nānābhaṇḍavasena tāva evaṃ veditabbaṃ – ādiyeyyāti ārāmaṃ abhiyuñjati, āpatti dukkaṭassa. Sāmikassa vimatiṃ uppādeti, āpatti thullaccayassa. Sāmiko ‘‘na mayhaṃ bhavissatī’’ti dhuraṃ nikkhipati, āpatti pārājikassa.
まず、複数の財産の場合について説明します。「取る」とは、所有者が所有権を主張してくること。その場合、ドゥッカチャの罪が成立します。所有者に疑念を生じさせる場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。所有者が「私のものにはならないだろう」と所有権を放棄する場合、波羅夷罪が成立します。
Hareyyāti aññassa bhaṇḍaṃ haranto sīse bhāraṃ theyyacitto āmasati, āpatti dukkaṭassa. Phandāpeti, āpatti thullaccayassa. Khandhaṃ oropeti, āpatti pārājikassa.
「盗む」とは、他者の財産を運びながら、盗む心で頭の上に担ぐ場合、ドゥッカチャの罪が成立します。揺らす場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。肩から下ろす場合、波羅夷罪が成立します。
Avahareyyāti upanikkhittaṃ bhaṇḍaṃ ‘‘dehi me bhaṇḍa’’nti vuccamāno ‘‘nāhaṃ gaṇhāmī’’ti bhaṇati, āpatti dukkaṭassa. Sāmikassa vimatiṃ uppādeti, āpatti thullaccayassa. Sāmiko ‘‘na mayhaṃ dassatī’’ti dhuraṃ nikkhipati, āpatti pārājikassa.
「運び去る」とは、預けられた財産を「私にそれをください」と言われた際に、「私は受け取りません」と言う場合、ドゥッカチャの罪が成立します。所有者に疑念を生じさせる場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。所有者が「彼は私にそれを与えないだろう」と所有権を放棄する場合、波羅夷罪が成立します。
Iriyāpathaṃ vikopeyyāti ‘‘sahabhaṇḍahārakaṃ nessāmī’’ti paṭhamaṃ pādaṃ saṅkāmeti, āpatti thullaccayassa. Dutiyaṃ pādaṃ saṅkāmeti, āpatti pārājikassa.
「身のこなしを変える」とは、「一緒に財産を運ぶ者を連れて行こう」と最初の言葉を偽る場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。二番目の言葉を偽る場合、波羅夷罪が成立します。
Ṭhānā cāveyyāti thalaṭṭhaṃ bhaṇḍaṃ theyyacitto āmasati, āpatti dukkaṭassa. Phandāpeti, āpatti thullaccayassa. Ṭhānā cāveti, āpatti pārājikassa.
「場所を移す」とは、地面に置かれた財産を、盗む心で触れる場合、ドゥッカチャの罪が成立します。揺らす場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。場所を移す場合、波羅夷罪が成立します。
Saṅketaṃ vītināmeyyāti parikappitaṭṭhānaṃ paṭhamaṃ pādaṃ atikkāmeti, āpatti thullaccayassa. Dutiyaṃ pādaṃ atikkāmeti, āpatti pārājikassa. Atha vā paṭhamaṃ pādaṃ suṅkaghātaṃ atikkāmeti, āpatti thullaccayassa. Dutiyaṃ pādaṃ atikkāmeti, āpatti pārājikassāti – ayamettha nānābhaṇḍavasena yojanā.
「約束を破る」とは、計画された場所について、最初の言葉を破る場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。二番目の言葉を破る場合、波羅夷罪が成立します。あるいは、最初の言葉は関税回避を破る場合、トゥッラチャヤの罪が成立します。二番目の言葉を破る場合、波羅夷罪が成立します。これが複数の財産の場合の解釈です。
Ekabhaṇḍavasena pana sassāmikaṃ dāsaṃ vā tiracchānaṃ vā yathāvuttena abhiyogādinā nayena ādiyati vā harati vā avaharati vā iriyāpathaṃ vā vikopeti, ṭhānā vā cāveti, paricchedaṃ vā atikkāmeti – ayamettha ekabhaṇḍavasena yojanā.
一つの財産の場合、所有者がある奴隷や動物などを、先に述べた訴えなどの方法で取る、盗む、運び去る、身のこなしを変える、場所を移す、境界を越える場合、これが一つの財産の場合の解釈です。
Pañcavīsatiavahārakathā
二十五回の盗難の解説
Apica imāni cha padāni vaṇṇentena pañca pañcake samodhānetvā pañcavīsati avahārā dassetabbā. Evaṃ vaṇṇayatā hi idaṃ adinnādānapārājikaṃ suvaṇṇitaṃ hoti. Imasmiñca ṭhāne sabbaaṭṭhakathā ākulā luḷitā duviññeyyavinicchayā. Tathā hi sabbaaṭṭhakathāsu yāni tāni pāḷiyaṃ ‘‘pañcahākārehi adinnaṃ ādiyantassa āpatti pārājikassa, parapariggahitañca hotī’’tiādinā nayena avahāraṅgāni vuttāni, tānipi gahetvā katthaci ekaṃ pañcakaṃ dassitaṃ, katthaci ‘‘chahākārehī’’ti āgatehi saddhiṃ dve pañcakāni dassitāni. Etāni ca pañcakāni na honti. Yattha hi ekekena padena avahāro sijjhati, taṃ pañcakaṃ nāma vuccati. Ettha pana sabbehipi padehi ekoyeva avahāro. Yāni ca tattha labbhamānāniyeva pañcakāni dassitāni, tesampi na sabbesaṃ attho pakāsito. Evamimasmiṃ ṭhāne sabbaaṭṭhakathā ākulā luḷitā duviññeyyavinicchayā. Tasmā pañca pañcakesamodhānetvā dassiyamānā ime pañcavīsati avahārā sādhukaṃ sallakkhetabbā.
さらに、これらの六つの言葉を説明する際に、五つの五つ組を組み合わせることで、二十五回の盗難が示されるべきです。このように説明することで、この盗難の波羅夷罪は十分に説明されます。この箇所では、すべての『義疏』が混乱し、理解しにくい決断となっています。なぜなら、『義疏』のすべてにおいて、『パーリ』に「五つの状況で盗む者に波羅夷罪が成立し、他者に所有されたものでもある」と記されている盗難の要素も取り入れ、ある場所では一つの五つ組が示され、ある場所では「六つの状況」という言葉と共に二つの五つ組が示されています。しかし、これらの五つ組は成立しません。一つの言葉で盗難が成立する場合、それは五つ組と呼ばれます。しかし、ここではすべての言葉で一つの盗難が成立します。また、そこで示されている五つ組でさえ、すべてが意味をなすわけではありません。このように、この箇所ではすべての『義疏』が混乱し、理解しにくい決断となっています。したがって、五つの五つ組を組み合わせて示されるこれらの二十五回の盗難は、注意深く考慮されるべきです。
Pañca pañcakāni nāma – nānābhaṇḍapañcakaṃ, ekabhaṇḍapañcakaṃ, sāhatthikapañcakaṃ, pubbapayogapañcakaṃ, theyyāvahārapañcakanti. Tattha nānābhaṇḍapañcakañca ekabhaṇḍapañcakañca ‘‘ādiyeyya, hareyya, avahareyya, iriyāpathaṃ vikopeyya, ṭhānā cāveyyā’’ti imesaṃ padānaṃ vasena labbhanti. Tāni pubbe yojetvā dassitanayeneva veditabbāni. Yaṃ panetaṃ ‘‘saṅketaṃ vītināmeyyā’’ti chaṭṭhaṃ padaṃ, taṃ parikappāvahārassa ca nissaggiyāvahārassa ca sādhāraṇaṃ. Tasmā taṃ tatiyapañcamesu pañcakesu labbhamānapadavasena yojetabbaṃ. Vuttaṃ nānābhaṇḍapañcakañca ekabhaṇḍapañcakañca.
五つの五つ組とは、複数の財産の五つ組、一つの財産の五つ組、自己の五つ組、先行行為の五つ組、盗難行為の五つ組です。そのうち、複数の財産の五つ組と一つの財産の五つ組は、「取る」「盗む」「運び去る」「身のこなしを変える」「場所を移す」という言葉に基づいて得られます。これらは先に解釈されて示されているように理解されるべきです。そして、「約束を破る」という六番目の言葉は、計画された盗難と遺棄の盗難の両方に共通しています。したがって、これは第三の五つ組と第五の五つ組で得られる言葉に基づいて解釈されるべきです。複数の財産の五つ組と一つの財産の五つ組は、すでに説明されました。
Katamaṃ sāhatthikapañcakaṃ? Pañca avahārā – sāhatthiko, āṇattiko, nissaggiyo, atthasādhako, dhuranikkhepoti. Tattha sāhatthiko nāma parassa bhaṇḍaṃ sahatthā avaharati. Āṇattiko nāma ‘‘asukassa bhaṇḍaṃ avaharā’’ti aññaṃ āṇāpeti. Nissaggiyo nāma antosuṅkaghāte ṭhito bahisuṅkaghātaṃ pāteti, āpatti pārājikassāti, iminā ca saddhiṃ ‘‘saṅketaṃ vītināmeyyā’’ti idaṃ padayojanaṃ labhati. Atthasādhako nāma ‘‘asukaṃ nāma bhaṇḍaṃ yadā sakkosi, tadā avaharā’’ti āṇāpeti. Tattha sace paro anantarāyiko hutvā taṃ avaharati, āṇāpako āṇattikkhaṇeyeva pārājiko hoti, avahārako pana avahaṭakāle. Ayaṃ atthasādhako. Dhuranikkhepo pana upanikkhittabhaṇḍavasena veditabbo. Idaṃ sāhatthikapañcakaṃ.
自己の五つ組とは何でしょうか? 五つの盗難行為とは、自己の行為、命令による行為、遺棄による行為、利益のための行為、責任放棄の行為です。そのうち、自己の行為とは、他者の財産を自らの手で盗むことです。命令による行為とは、「誰々の財産を盗め」と他者に命じることです。遺棄による行為とは、関税回避の状況で、外部への関税回避を促す場合、波羅夷罪が成立します。これと「約束を破る」という言葉の解釈が結びつきます。利益のための行為とは、「いつか余裕ができたら、誰々の財産を盗め」と命じることです。ここで、もし他者がすぐにそれを盗む場合、命令した者は命令した瞬間に波羅夷罪となりますが、盗んだ者は盗んだ時に波羅夷罪となります。これが利益のための行為です。責任放棄の行為は、預けられた財産の場合について理解されるべきです。これが自己の五つ組です。
Katamaṃ pubbapayogapañcakaṃ? Aparepi pañca avahārā – pubbapayogo, sahapayogo, saṃvidāvahāro, saṅketakammaṃ, nimittakammanti. Tattha āṇattivasena pubbapayogo veditabbo. Ṭhānā cāvanavasena sahapayogo. Itare pana tayo pāḷiyaṃ (pārā. 118-120) āgatanayeneva veditabbāti. Idaṃ pubbapayogapañcakaṃ.
先行行為の五つ組とは何でしょうか? 他にも五つの盗難行為があります。先行行為、共同行為、共謀行為、約束行為、印となる行為です。そのうち、先行行為とは、命令による先行行為を指します。場所を移す行為とは、共同行為を指します。残りの三つは、『パーリ』(『波羅夷』118-120)に記されているように理解されるべきです。これが先行行為の五つ組です。
Katamaṃ theyyāvahārapañcakaṃ? Aparepi pañca avahārā – theyyāvahāro, pasayhāvahāro, parikappāvahāro, paṭicchannāvahāro, kusāvahāroti. Te pañcapi ‘‘aññataro bhikkhu saṅghassa cīvare bhājiyamāne theyyacitto kusaṃ saṅkāmetvā cīvaraṃ aggahesī’’ti (pārā. 138) etasmiṃ kusasaṅkāmanavatthusmiṃ vaṇṇayissāma. Idaṃ theyyāvahārapañcakaṃ. Evamimāni pañca pañcakāni samodhānetvā ime pañcavīsati avahārā veditabbā.
盗難行為の五つ組とは何でしょうか? 他にも五つの盗難行為があります。盗難行為、強奪行為、計画的盗難、隠匿盗難、草を盗む行為です。これらの五つすべては、「ある比丘が僧侶の衣を分配する際に、盗む心で草を偽って衣を得た」という(『波羅夷』138)草を偽る出来事の解説で説明します。これが盗難行為の五つ組です。このように、これらの五つの五つ組を組み合わせることで、これらの二十五回の盗難が理解されるべきです。
Imesu ca pana pañcasu pañcakesu kusalena vinayadharena otiṇṇaṃ vatthuṃ sahasā avinicchinitvāva pañca ṭhānāni oloketabbāni. Yāni sandhāya porāṇā āhu –
これらの五つの五つ組において、巧みな戒律の保持者は、事柄をすぐに断定せず、五つの状況を考慮すべきです。古来より言われているように:
‘‘Vatthuṃ kālañca desañca, agghaṃ paribhogapañcamaṃ;
「事柄、時、場所、価値、そして五番目の使用目的;
Tulayitvā pañca ṭhānāni, dhāreyyatthaṃ vicakkhaṇo’’ti.
これら五つを比較検討し、賢者は真実を把握する。」
Tattha vatthunti bhaṇḍaṃ; avahārakena hi ‘‘mayā idaṃ nāma avahaṭa’’nti vuttepi āpattiṃ anāropetvāva taṃ bhaṇḍaṃ sassāmikaṃ vā assāmikaṃ vāti upaparikkhitabbaṃ. Sassāmikepi sāmikānaṃ sālayabhāvo vā nirālayabhāvo vā upaparikkhitabbo. Sace tesaṃ sālayakāle avahaṭaṃ, bhaṇḍaṃ agghāpetvā āpatti kātabbā. Sace nirālayakāle, na pārājikena kāretabbo. Bhaṇḍasāmikesu pana bhaṇḍaṃ āharāpentesu bhaṇḍaṃ dātabbaṃ. Ayamettha sāmīci.
ここで「事柄」とは、財産のことです。盗んだ者が「私はこれを盗んだ」と言ったとしても、罪を断定することなく、その財産が所有者があるものか、ないものかを調べなければなりません。所有者がある場合でも、所有者の所有権があるかないかを調べなければなりません。もし所有権がある時に盗んだ場合、財産の価値を算定して罪を負うべきです。もし所有権がない時に盗んだ場合、波羅夷罪にはなりません。財産を返還するように求められた場合、財産を返還しなければなりません。これがここでの正しい方法です。
Imassa panatthassa dīpanatthamidaṃ vatthu – bhātiyarājakāle kira mahācetiyapūjāya dakkhiṇadisato eko bhikkhu sattahatthaṃ paṇḍukāsāvaṃ aṃse karitvā cetiyaṅgaṇaṃ pāvisi; taṅkhaṇameva ca rājāpi cetiyavandanatthaṃ āgato. Tattha ussāraṇāya vattamānāya mahājanasammaddo ahosi. Atha so bhikkhu janasammaddapīḷito aṃsato patantaṃ kāsāvaṃ adisvāva nikkhanto; nikkhamitvā ca kāsāvaṃ apassanto ‘‘ko īdise janasammadde kāsāvaṃ lacchati, na dāni taṃ mayha’’nti dhuranikkhepaṃ katvā gato. Athañño bhikkhu pacchā āgacchanto taṃ kāsāvaṃ disvā theyyacittena gahetvā puna vippaṭisārī hutvā ‘‘assamaṇo dānimhi, vibbhamissāmī’’ti citte uppannepi ‘‘vinayadhare pucchitvā ñassāmī’’ti cintesi.
これは、ある出来事の布石である。それは、バヒリヤ王の時代、大仏塔の供養の際、南の方から一人の比丘が七把の黄色い衣を肩にかけて仏塔の庭に入った。ちょうどその時、王も仏塔参拝のためにやってきた。そこで、人が押し分けて進むことになり、大勢の人が押し合いへし合いした。するとその比丘は、人混みに押されて肩から落ちた衣に気づかずにそのまま出て行った。出て行ってから衣に気づかず、「こんな人混みで誰が衣を見つけられるだろうか、もう私のものにはなるまい」と言って、一切を投げ出して行ってしまった。後に来た別の比丘がその衣を見つけ、泥棒のような気持ちで拾い、後に後悔して、「私は今や非僧侶だ、どうしよう」と心に浮かんだが、「戒律に詳しい人に尋ねてみよう」と思った。
Tena ca samayena cūḷasumanatthero nāma sabbapariyattidharo vinayācariyapāmokkho mahāvihāre paṭivasati. So bhikkhu theraṃ upasaṅkamitvā vanditvā okāsaṃ kāretvā attano kukkuccaṃ pucchi. Thero tena bhaṭṭhe janakāye pacchā āgantvā gahitabhāvaṃ ñatvā ‘‘atthi dāni ettha okāso’’ti cintetvā āha – ‘‘sace kāsāvasāmikaṃ bhikkhuṃ āneyyāsi, sakkā bhaveyya tava patiṭṭhā kātu’’nti. ‘‘Kathāhaṃ, bhante, taṃ dakkhissāmī’’ti? ‘‘Tahiṃ tahiṃ gantvā olokehī’’ti. So pañcapi mahāvihāre oloketvā neva addakkhi. Tato naṃ thero pucchi – ‘‘katarāya disāya bahū bhikkhū āgacchantī’’ti? ‘‘Dakkhiṇadisāya, bhante’’ti. ‘‘Tena hi kāsāvaṃ dīghato ca tiriyañca minitvā ṭhapehi. Ṭhapetvā dakkhiṇadisāya vihārapaṭipāṭiyā vicinitvā taṃ bhikkhuṃ ānehī’’ti. So tathā katvā taṃ bhikkhuṃ disvā therassa santikaṃ ānesi. Thero pucchi – ‘‘tavedaṃ kāsāva’’nti? ‘‘Āma, bhante’’ti. ‘‘Kuhiṃ te pātita’’nti? So sabbaṃ ācikkhi. Thero pana tena kataṃ dhuranikkhepaṃ sutvā itaraṃ pucchi – ‘‘tayā idaṃ kuhiṃ disvā gahita’’nti? Sopi sabbaṃ ārocesi. Tato naṃ thero āha – ‘‘sace te suddhacittena gahitaṃ abhavissa, anāpattiyeva te assa. Theyyacittena pana gahitattā dukkaṭaṃ āpannosi. Taṃ desetvā anāpattiko hohi. Idañca kāsāvaṃ attano santakaṃ katvā etasseva bhikkhuno dehī’’ti. So bhikkhu amateneva abhisitto paramassāsappatto ahosīti. Evaṃ vatthu oloketabbaṃ.
その時、ス マナ長老という、一切の経典を記憶し、戒律の師範である方が大僧院に住んでおられた。その比丘は長老のもとへ行き、礼をして、場所を空けてもらって、自分の悩みを尋ねた。長老は、すでに多くの人々が後から来て、その衣を(盗むように)取ったことを知って、「今、ここで(その衣を)置く場所がある」と思い、「もし衣の持ち主である比丘を連れてこれるなら、あなたの(罪の)処罰を軽くすることはできるだろう」と言われた。「どうすれば、師よ、それを見つけられるでしょうか。」「あちこち行って探してみなさい。」彼は大僧院の五つの場所を探したが、見つけられなかった。そこで長老は尋ねた。「どの方向から多くの比丘が来ているか?」 「南の方からです、師よ。」「では、衣を縦にも横にも測って置いてみなさい。置いて、南の方の僧院の順に探して、その比丘を連れてきなさい。」彼はそのようにして、その比丘を見つけて長老のもとに連れてきた。長老は尋ねた。「それはあなたの衣か?」 「はい、師よ。」「どこで落としたのか?」 彼は全てを話した。長老は、彼が一切を投げ出したと聞いて、もう一方の比丘に尋ねた。「あなたはそれをどこで見て拾ったのか?」 彼も全てを話した。そこで長老は言った。「もしあなたが清らかな心で拾ったのであれば、罪にはならないだろう。しかし、泥棒のような心で拾ったので、罪(ドゥッカタ)を犯した。それを告白して罪をなくしなさい。そして、この衣をあなたのものにして、この比丘にあげなさい。」その比丘は、まるで不死の薬を飲んだかのように、深い安堵を得た。このように、出来事を考察すべきである。
Kāloti avahārakālo. Tadeva hi bhaṇḍaṃ kadāci samagghaṃ hoti, kadāci mahagghaṃ. Tasmā taṃ bhaṇḍaṃ yasmiṃ kāle avahaṭaṃ, tasmiṃyeva kāle yo tassa aggho hoti, tena agghena āpatti kāretabbā. Evaṃ kālo oloketabbo.
時間とは、評価の時間である。同じ品物でも、時には安く、時には高くつく。したがって、その品物がいつ評価されたか、その時の価値によって罪を問われなければならない。このように、時間を考察すべきである。
Desoti avahāradeso. Tañhi bhaṇḍaṃ yasmiṃ dese avahaṭaṃ, tasmiṃyeva dese yo tassa aggho hoti, tena agghena āpatti kāretabbā. Bhaṇḍuṭṭhānadese hi bhaṇḍaṃ samagghaṃ hoti, aññattha mahagghaṃ.
場所とは、評価の場所である。その品物がどの場所で評価されたか、その場所での価値によって罪を問われなければならない。品物の産地では品物は安く、それ以外の場所では高くつく。
Imassāpi ca atthassa dīpanatthamidaṃ vatthu – antarasamudde kira eko bhikkhu susaṇṭhānaṃ nāḷikeraṃ labhitvā bhamaṃ āropetvā saṅkhathālakasadisaṃ manoramaṃ pānīyathālakaṃ katvā tattheva ṭhapetvā cetiyagiriṃ agamāsi. Athañño bhikkhu antarasamuddaṃ gantvā tasmiṃ vihāre paṭivasanto taṃ thālakaṃ disvā theyyacittena gahetvā cetiyagirimeva āgato. Tassa tattha yāguṃ pivantassa taṃ thālakaṃ disvā thālakasāmiko bhikkhu āha – ‘‘kuto te idaṃ laddha’’nti? ‘‘Antarasamuddato me ānīta’’nti. So taṃ ‘‘netaṃ tava santakaṃ, theyyāya te gahita’’nti saṅghamajjhaṃ ākaḍḍhi. Tattha ca vinicchayaṃ alabhitvā mahāvihāraṃ agamiṃsu. Tattha bheriṃ paharāpetvā mahācetiyasamīpe sannipātaṃ katvā vinicchayaṃ ārabhiṃsu. Vinayadharattherā avahāraṃ saññāpesuṃ.
これについても、ある出来事の布石である。それは、海の真ん中で一人の比丘が、よくできたココナッツを手に入れ、それを船に乗せ、貝殻の皿のような、美しい飲み物の皿を作り、そこに置いて、仏塔のある山へ行った。すると別の比丘が、海の真ん中へ行き、その僧院に住む者で、その皿を見つけ、泥棒のような気持ちで拾い、仏塔のある山へやってきた。彼がそこで粥を食べていると、その皿を見て、皿の持ち主の比丘は言った。「どこでそれを手に入れたのか?」 「海の真ん中から持ってきた。」彼は「それはあなたの所有物ではない、盗んだのだ」と言って、僧侶たちの集まりに引きずり出した。そこで、裁きがつかず、大僧院へ行った。そこで太鼓を鳴らし、大仏塔の近くに人々を集め、裁きを始めた。戒律に詳しい長老たちが、評価を定めた。
Tasmiñca sannipāte ābhidhammikagodattatthero nāma vinayakusalo hoti. So evamāha – ‘‘iminā idaṃ thālakaṃ kuhiṃ avahaṭa’’nti? ‘‘Antarasamudde avahaṭa’’nti. ‘‘Tatridaṃ kiṃ agghatī’’ti? ‘‘Na kiñci agghati. Tatra hi nāḷikeraṃ bhinditvā miñjaṃ khāditvā kapālaṃ chaḍḍenti, dāruatthaṃ pana pharatī’’ti. ‘‘Imassa bhikkhuno ettha hatthakammaṃ kiṃ agghatī’’ti? ‘‘Māsakaṃ vā ūnamāsakaṃ vā’’ti. ‘‘Atthi pana katthaci sammāsambuddhena māsakena vā ūnamāsakena vā pārājikaṃ paññatta’’nti. Evaṃ vutte ‘‘sādhu! Sādhu! Sukathitaṃ suvinicchita’’nti ekasādhukāro ahosi. Tena ca samayena bhātiyarājāpi cetiyavandanatthaṃ nagarato nikkhamanto taṃ saddaṃ sutvā ‘‘kiṃ ida’’nti pucchitvā sabbaṃ paṭipāṭiyā sutvā nagare bheriṃ carāpesi – ‘‘mayi sante bhikkhūnampi bhikkhūnīnampi gihīnampi adhikaraṇaṃ ābhidhammikagodattattherena vinicchitaṃ suvinicchitaṃ, tassa vinicchaye atiṭṭhamānaṃ rājāṇāya ṭhapemī’’ti. Evaṃ deso oloketabbo.
その集まりで、アビダルマに詳しいゴダッタ長老という、戒律に精通した方がおられた。彼はこう言った。「これはどこで手に入れたのか?」 「海の真ん中から持ってきた。」「そこではいくらになるのか?」 「何もならない。そこではココナッツを割って果肉を食べ、殻は捨てる。木材として使うだけだ。」「この比丘の(労働の)価値はいくらになるか?」 「マサカ(銅貨)か、それ以下か。」「釈迦牟尼仏は、マサカかそれ以下で、波羅夷罪を定めたことがあるか?」 そう言われると、「素晴らしい!素晴らしい!よく言った、よく裁いた」と、一同から賞賛の声があがった。ちょうどその時、バヒリヤ王も仏塔参拝のために都から出てくるところで、その声を聞いて、「これは何事か?」と尋ね、全てを聞き終えると、都に触れを出した。「私が生きている間、比丘や比丘尼、在家信者の問題までも、アビダルマに詳しいゴダッタ長老が裁き、よく裁いた。その裁きに従わない者は、王に処罰させる」と。このように、場所を考察すべきである。
Agghoti bhaṇḍaggho. Navabhaṇḍassa hi yo aggho hoti, so pacchā parihāyati; yathā navadhoto patto aṭṭha vā dasa vā agghati, so pacchā bhinno vā chiddo vā āṇigaṇṭhikāhato vā appaggho hoti tasmā na sabbadā bhaṇḍaṃ pakatiaggheneva kātabbanti. Evaṃ aggho oloketabbo.
価値とは、物品の価値である。新品の物品には価値があり、後にはそれが下がる。例えば、新しく洗った皿は、八つか十つ(貨幣単位)の価値があるが、後には割れたり、穴が開いたり、傷がついたりして、価値が下がる。したがって、常に物品が本来の価値で評価されるわけではない。このように、価値を考察すべきである。
Paribhogoti bhaṇḍaparibhogo. Paribhogenāpi hi vāsiādibhaṇḍassa aggho parihāyati. Tasmā evaṃ upaparikkhitabbaṃ, sace koci kassaci pādagghanakaṃ vāsiṃ harati, tatra vāsisāmiko pucchitabbo – ‘‘tayā ayaṃ vāsi kittakena kītā’’ti? ‘‘Pādena, bhante’’ti. ‘‘Kiṃ pana te kiṇitvāva ṭhapitā, udāhu taṃ vaḷañjesī’’ti? Sace vadati ‘‘ekadivasaṃ me dantakaṭṭhaṃ vā rajanachalliṃ vā pattapacanakadāruṃ vā chinnaṃ, ghaṃsitvā vā nisitā’’ti. Athassā porāṇo aggho bhaṭṭhoti veditabbo. Yathā ca vāsiyā evaṃ añjaniyā vā añjanisalākāya vā kuñcikāya vā palālena vā thusehi vā iṭṭhakacuṇṇena vā ekavāraṃ ghaṃsitvā dhovanamattenāpi aggho bhassati. Tipumaṇḍalassa makaradantacchedanenāpi parimajjitamattenāpi, udakasāṭikāya sakiṃ nivāsanapārupanenāpi paribhogasīsena aṃse vā sīse vā ṭhapanamattenāpi, taṇḍulādīnaṃ papphoṭanenāpi tato ekaṃ vā dve vā apanayanenāpi, antamaso ekaṃ pāsāṇasakkharaṃ uddharitvā chaḍḍitamattenāpi, sappitelādīnaṃ bhājanantarapaavattanenāpi, antamaso tato makkhikaṃ vā kipillikaṃ vā uddharitvā chaḍḍitamattenāpi, guḷapiṇḍakassa madhurabhāvajānanatthaṃ nakhena vijjhitvā aṇumattaṃ gahitamattenāpi aggho bhassati. Tasmā yaṃkiñci pādagghanakaṃ vuttanayeneva sāmikehi paribhogena ūnaṃ kataṃ hoti, na taṃ avahaṭo bhikkhu pārājikena kātabbo. Evaṃ paribhogo oloketabbo. Evaṃ imāni tulayitvā pañca ṭhānāni dhāreyyatthaṃ vicakkhaṇo, āpattiṃ vā anāpattiṃ vā garukaṃ vā lahukaṃ vā āpattiṃ yathāṭhāne ṭhapeyyāti.
使用とは、物品の使用である。使用によっても、斧などの物品の価値は下がる。したがって、次のように考察すべきである。もし誰かが、誰かのために(無価値な)斧を盗むなら、その斧の持ち主に尋ねるべきである。「あなたは、この斧をいくらで買ったのか?」 「一銭で、師よ。」「しかし、あなたはそれを買ってそのままにしたのか、それとも使ったのか?」 もし彼が「一日、歯ブラシや布、皿の底の木材などを切った。削って使った」と答えるなら、その本来の価値は失われたとみなすべきである。斧のように、歯磨きの棒や、耳かきの棒、鍵、藁、籾殻、レンガの粉などで一度擦って洗っただけでも価値が下がる。三つの円盤は、ワニの歯で削っただけでも、磨いただけでも。水の布は、一度着て、一度羽織っただけでも。使用による摩耗は、肩や頭に乗せただけでも。米などは、袋を叩いただけでも、そこから一つか二つ取り除いただけでも。最悪の場合、一つの石の破片を取り除いて捨てただけでも。油などは、別の容器に移し替えただけでも。最悪の場合、そこからハエかアリを取り除いて捨てただけでも。黒糖の塊は、甘さを知るために爪で刺して少し取っただけでも、価値が下がる。したがって、価値のあるもの(斧など)が、持ち主によって使用され、価値が下がった場合、それを盗んだ比丘は波羅夷罪に問われるべきではない。このように、使用を考察すべきである。したがって、賢者は、これら五つの要素を比較検討し、罪を犯したのか、犯さなかったのか、重い罪なのか、軽い罪なのかを、適切な場所で判断すべきである。
Niṭṭhito ‘‘ādiyeyya…pe… saṅketaṃ vītināmeyyā’’ti.
「受け取る…など…印を越える」で終わる。
Imesaṃ padānaṃ vinicchayo.
これらの言葉の裁定。
Idāni yadidaṃ ‘‘yathārūpe adinnādāne’’tiādīni vibhajantena **‘‘yathārūpaṃ nāmā’’**tiādi vuttaṃ. Tattha yathārūpanti yathājātikaṃ. Taṃ pana yasmā pādato paṭṭhāya hoti, tasmā **‘‘pādaṃ vā pādārahaṃ vā atirekapādaṃ vā’’**ti āha. Tattha pādena kahāpaṇassa catutthabhāgaṃ akappiyabhaṇḍameva dasseti. Pādārahena pādagghanakaṃ kappiyabhaṇḍaṃ. Atirekapādena ubhayampi. Ettāvatā sabbākārena dutiyapārājikappahonakavatthu dassitaṃ hoti.
今、「どのような…」という言葉を分割する際に、「どのようなものか」などが言われている。そこで、どのようなものかというのは、どのような種類のものかということである。それは足から始まるので、「足、または足に相当するもの、または足以上のもの」と言っている。足とは、貨幣の四分の一で、不適格な品物のみを示す。足に相当するものとは、価値のある品物である。足以上のものとは、その両方である。これにより、あらゆる場合において、第二の波羅夷罪の根拠となる出来事が示されている。
Pathabyā rājāti sakalapathaviyā rājā dīpacakkavattī asokasadiso, yo vā panaññopi ekadīpe rājā, sīhaḷarājasadiso. Padesarājāti ekadīpassa padesissaro, bimbisāra-pasenadi-ādayo viya. Maṇḍalikā nāma ye dīpapadesepi ekamekaṃ maṇḍalaṃ bhuñjanti. Antarabhogikā nāma dvinnaṃ rājūnaṃ antarā katipayagāmasāmikā. Akkhadassāti dhammavinicchanakā, te dhammasabhāyaṃ nisīditvā aparādhānurūpaṃ corānaṃ hatthapādacchejjādiṃ anusāsanti. Ye pana ṭhānantarappattā amaccā vā rājakumārā vā katāparādhā honti, te rañño ārocenti, garukaṃ ṭhānaṃ sayaṃ na vinicchinanti. Mahāmattāti ṭhānantarappattā mahāamaccā; tepi tattha tattha gāme vā nigame vā nisīditvā rājakiccaṃ karonti. Ye vā panāti aññepi ye rājakulanissitā vā sakissariyanissitā vā hutvā chejjabhejjaṃ anusāsanti, sabbepi te imasmiṃ atthe ‘‘rājāno’’ti dasseti.
地上の王とは、全地上の王、仏陀のようなアショーカ王、あるいは一つの島を統治する王、ビンビサーラ王やパーセーナディ王のような者。地方の王とは、一つの島の地方を支配する者。マンドゥリカとは、島や地方で、それぞれ一つの地域を支配する者。アンタラボーギカとは、二人の王の間で、いくつかの村を支配する者。アッカダッサとは、法律と戒律の裁定者であり、彼らは法律の法廷に座り、犯罪に応じて盗人の手足の切断などを命じる。もし、権威ある地位に就いた官僚や王子が罪を犯した場合、彼らは王に報告し、重い罪は自ら裁かない。マハマッタとは、権威ある地位に就いた偉大な官僚であり、彼らは各地の村や町に座り、王の仕事をする。あるいは、王族や有力者に属し、切断や分割を命じる者たちも、全てこの意味で「王」と呼ばれる。
Haneyyunti potheyyuñceva chindeyyuñca. Pabbājeyyunti nīhareyyuṃ. Corosīti evamādīni ca vatvā paribhāseyyuṃ; tenevāha – ‘‘paribhāso eso’’ti. Purimaṃ upādāyāti methunaṃ dhammaṃ paṭisevitvā pārājikaṃ āpattiṃ āpannaṃ puggalaṃ upādāya. Sesaṃ pubbe vuttanayattā uttānapadatthattā ca pākaṭamevāti.
打つとは、殴り、切断することである。追放するとは、連れ出すことである。盗人だと、このように言って、侮辱することである。したがって、「侮辱である」と言っている。以前のものを基準とするとは、性的な行為をして波羅夷罪を犯した人物を基準とするということである。残りは、以前に述べた通りであり、明白な意味である。
93. Evaṃ uddiṭṭhasikkhāpadaṃ padānukkamena vibhajitvā idāni yaṃ taṃ ādiyeyyātiādīhi chahi padehi saṅkhepato ādānaṃ dassetvā saṅkhepatoeva ‘‘pādaṃ vā pādārahaṃ vā atirekapādaṃ vā’’ti ādātabbabhaṇḍaṃ dassitaṃ, taṃ yattha yattha ṭhitaṃ, yathā yathā ādānaṃ gacchati, anāgate pāpabhikkhūnaṃ lesokāsanirundhanatthaṃ tathā tathā vitthārato dassetuṃ ‘‘bhūmaṭṭhaṃ thalaṭṭha’’ntiādinā nayena mātikaṃ ṭhapetvā **‘‘bhūmaṭṭhaṃ nāma bhaṇḍaṃ bhūmiyaṃ nikkhittaṃ hotī’’**tiādinā nayena tassa vibhaṅgaṃ āha.
93. このように、定められた戒律を、言葉通りに分割し、今、「受け取る…」という六つの言葉で、簡潔に摂取を示し、簡潔に「足、または足に相当するもの、または足以上のもの」と摂取すべき品物を示した。それは、どこにあり、どのように摂取されるか、将来の罪深い比丘たちのわずかな食事の供給を断つために、そのように詳細に説明するために、「地にあるもの、地上にあるもの」というように、マティカを置いて、「地にあるものとは、地面に置かれた品物である」というように、その分類を述べた。
Pañcavīsatiavahārakathā niṭṭhitā.
二十五の評価に関する話は終わった。
Bhūmaṭṭhakathā
地にあるものの話
94. Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanāya saddhiṃ vinicchayakathā. Nikhātanti bhūmiyaṃ khaṇitvā ṭhapitaṃ. Paṭicchannanti paṃsuiṭṭhakādīhi paṭicchannaṃ. Bhūmaṭṭhaṃ bhaṇḍaṃ…pe… gacchati vā, āpatti dukkaṭassāti taṃ evaṃ nikhaṇitvā vā paṭicchādetvā vā ṭhapitattā bhūmiyaṃ ṭhitaṃ bhaṇḍaṃ yo bhikkhu kenacideva upāyena ñatvā ‘‘āharissāmī’’ti theyyacitto hutvā rattibhāge uṭṭhāya gacchati, so bhaṇḍaṭṭhānaṃ appatvāpi sabbakāyavacīvikāresu dukkaṭaṃ āpajjati. Kathaṃ? So hi tassa āharaṇatthāya uṭṭhahanto yaṃ yaṃ aṅgapaccaṅgaṃ phandāpeti, sabbattha dukkaṭameva. Nivāsanapārupanaṃ saṇṭhapeti, hatthavāre hatthavāre dukkaṭaṃ. ‘‘Mahantaṃ nidhānaṃ na sakkā ekena āharituṃ, dutiyaṃ pariyesissāmī’’ti kassaci sahāyassa santikaṃ gantukāmo dvāraṃ vivarati, padavāre ca hatthavāre ca dukkaṭaṃ. Dvārapidahane pana aññasmiṃ vā gamanassa anupakāre anāpatti. Tassa nipannokāsaṃ gantvā ‘‘itthannāmā’’ti pakkosati, tamatthaṃ ārocetvā ‘‘ehi gacchāmā’’ti vadati, vācāya vācāya dukkaṭaṃ. So tassa vacanena uṭṭhahati, tassāpi dukkaṭaṃ. Uṭṭhahitvā tassa santikaṃ gantukāmo nivāsanapārupanaṃ saṇṭhapeti, dvāraṃ vivaritvā tassa samīpaṃ gacchati, hatthavārapadavāresu sabbattha dukkaṭaṃ. So taṃ pucchati ‘‘asuko ca asuko ca kuhiṃ, asukañca asukañca pakkosāhī’’ti, vācāya vācāya dukkaṭaṃ. Sabbe samāgate disvā ‘‘mayā asukasmiṃ nāma ṭhāne evarūpo nidhi upaladdho, gacchāma taṃ gahetvā puññāni ca karissāma, sukhañca jīvissāmā’’ti vadati, vācāya vācāya dukkaṭameva.
94. ここには、言葉の明確な説明と、それに伴う裁定の話がある。埋めるとは、地面を掘って置くことである。隠すとwhen、土や石などで隠すことである。地面にある品物…など。行く、ドゥッカタ(軽微な罪)を犯す。そのように埋めたり隠したりして置かれた地面にある品物を、もし比丘が何らかの方法で知り、「取ろう」と思って盗む気持ちで夜中に起き上がり、行く場合、品物の場所に着かなくても、全身、言葉、行為すべてにおいてドゥッカタを犯す。どのように?彼はその品物を取りに行くために立ち上がる際、体の各部分を動かすたびに、すべてドゥッカタである。衣を整える、手や足の動きごとにドゥッカタ。 「大きな宝は一人では運べない、二人目を探そう」と思って誰かのところに、行こうとして扉を開ける、足の動きや手の動きごとにドゥッカタ。扉を閉める際に、他の場所に行くのに役立たない場合は、罪ではない。彼が横たわっている場所に行き、「〇〇という者」と呼び、そのことを伝えて、「さあ、行こう」と言う、言葉ごとにドゥッカタ。彼はその言葉で立ち上がる、それもドゥッカタ。立ち上がって彼のそばに行こうとして、衣を整え、扉を開けて彼のそばに行く、手や足の動きごとにすべてドゥッカタ。彼は彼に尋ねる。「〇〇と〇〇はどこか、〇〇と〇〇を呼んでください」言葉ごとにドゥッカタ。皆が集まったのを見て、「私が〇〇という場所で、このような宝物を見つけた。行こう、それを取って、功徳を積み、幸せに暮らそう」と言う、言葉ごとにドゥッカタ。
Evaṃ laddhasahāyo kudālaṃ pariyesati. Sace panassa attano kudālo atthi, ‘‘taṃ āharissāmī’’ti gacchanto ca gaṇhanto ca āharanto ca sabbattha hatthavārapadavāresu dukkaṭaṃ āpajjati. Sace natthi, aññaṃ bhikkhuṃ vā gahaṭṭhaṃ vā gantvā yācati, yācanto ca sace ‘‘kudālaṃ me dehi, kudālena me attho, kiñci kātabbamatthi, taṃ katvā paccāharissāmī’’ti musā abhaṇanto yācati, vācāya vācāya dukkaṭaṃ. Sace ‘‘mātikā sodhetabbā atthi, vihāre bhūmikammaṃ kātabbaṃ atthī’’ti musāpi bhaṇati, yaṃ yaṃ vacanaṃ musā, tattha tattha pācittiyaṃ. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana saccepi alikepi dukkaṭameva vuttaṃ, taṃ pamādalikhitanti veditabbaṃ. Na hi adinnādānassa pubbapayoge pācittiyaṭṭhāne dukkaṭaṃ nāma atthi. Sace pana kudālassa daṇḍo natthi, ‘‘daṇḍaṃ karissāmī’’ti vāsiṃ vā pharasuṃ vā niseti, tadatthāya gacchati, gantvā sukkhakaṭṭhaṃ chindati tacchati ākoṭeti, sabbattha hatthavārapadavāresu dukkaṭaṃ. Allarukkhaṃ chindati, pācittiyaṃ. Tato paraṃ sabbapayogesu dukkaṭaṃ. Saṅkhepaṭṭhakathāyaṃ pana mahāpaccariyañca tattha jātakakaṭṭhalatāchedanatthaṃ vāsipharasuṃ pariyesantānampi dukkaṭaṃ vuttaṃ. Sace pana tesaṃ evaṃ hoti ‘‘vāsipharasukudāle yācantā āsaṅkitā bhavissāma, lohaṃ samuṭṭhāpetvā karomā’’ti. Tato araññaṃ gantvā lohabījatthaṃ pathaviṃ khaṇanti, akappiyapathaviṃ khaṇantānaṃ dukkaṭehi saddhiṃ pācittiyānīti mahāpaccariyaṃ vuttaṃ. Yathā ca idha, evaṃ sabbattha pācittiyaṭṭhāne dukkaṭā na muccati. Kappiyapathaviṃ khaṇantānaṃ dukkaṭāniyeva. Bījaṃ pana gahetvā tato paraṃ sabbakiriyāsu payoge payoge dukkaṭaṃ.
そうして仲間を得た者は、鍬を探す。もし自分の鍬があれば、「それを持ってこよう」といって、行って持ち、持って帰る際に、手足の所々で罪(ドゥッカタ)を犯す。もしなければ、別の比丘または在俗者に頼んで借りる。借りる際に、「鍬をください、鍬が必要なのです、することがあります、それを済ませてお返しします」といって偽りを言って借りるなら、言葉で罪(ドゥッカタ)を犯す。もし「母音を整理しなければならない、精舎で床の工事をしなければならない」といって偽りを言ったとしても、いかなる言葉も偽りであれば、そこでそこで罪(パーチッティヤ)を犯す。大註釈書(マハーアッタカター)では、真実であっても偽りであっても、罪(ドゥッカタ)を犯すだけだとされているが、それは不注意による書き写しであると知るべきである。盗んでいないものの(アディンナダーナ)初めの行為(プッパパーヨーガ)に、罪(パーチッティヤ)の場所で罪(ドゥッカタ)はないのである。もし鍬の柄がなければ、「柄を作ろう」といって、斧または鋤を研ぎ、そのために行き、行って枯れ木を切り、運び、敲く、その全てで手足の所々で罪(ドゥッカタ)を犯す。生きている木を切れば、罪(パーチッティヤ)。それ以降の全ての行為で罪(ドゥッカタ)。簡潔註釈書(サンケパアッタカター)では、大預言(マハーパッチャリヤ)およびそこでジャータカの蔓を切るために斧や鋤を探す場合でも罪(ドゥッカタ)を犯すと言われている。もし、彼らが「斧、鋤、鍬を借りに行くのは疑わしいだろう、金属を溶かして作ろう」と思うなら。それから森へ行って、金属の種のために土を掘る、罪のない土を掘る者には罪(ドゥッカタ)と共に罪(パーチッティヤ)があると大預言(マハーパッチャリヤ)に言われている。そしてここでそうであるように、罪(パーチッティヤ)の場所で罪(ドゥッカタ)から逃れることはできない。罪のない土を掘る者には罪(ドゥッカタ)だけがある。種を得た後、それ以降の全ての行為で罪(ドゥッカタ)を犯す。
Piṭakapariyesanepi hatthavārapadavāresu vuttanayeneva dukkaṭaṃ. Musāvāde pācittiyaṃ. Piṭakaṃ kātukāmatāya vallicchedane pācittiyanti sabbaṃ purimanayeneva veditabbaṃ. Gacchati vā āpatti dukkaṭassāti evaṃ pariyiṭṭhasahāyakudālapiṭako nidhiṭṭhānaṃ gacchati, padavāre padavāre dukkaṭaṃ. Sace pana gacchanto ‘‘imaṃ nidhiṃ laddhā buddhapūjaṃ vā dhammapūjaṃ vā saṅghabhattaṃ vā karissāmī’’ti kusalaṃ uppādeti, kusalacittena gamane anāpatti. Kasmā? ‘‘Theyyacitto dutiyaṃ vā…pe… gacchati vā, āpatti dukkaṭassā’’ti vuttattā. Yathā ca idha, evaṃ sabbattha atheyyacittassa anāpatti. Maggato okkamma nidhānaṭṭhānaṃ gamanatthāya maggaṃ karonto bhūtagāmaṃ chindati, pācittiyaṃ. Sukkhakaṭṭhaṃ chindati, dukkaṭaṃ.
経典を探す場合も、手足の所々で言われた通りに罪(ドゥッカタ)を犯す。偽りの言葉には罪(パーチッティヤ)。経典を作るために蔓を切ることに罪(パーチッティヤ)を犯す、全ては以前の通りに知るべきである。行くなら罪(ドゥッカタ)を犯す。このようにして、準備された仲間と鍬、経典が財宝の場所に行くなら、足の所々で罪(ドゥッカタ)を犯す。もし行く途中で、「この財宝を得て、仏陀への供養、法への供養、または僧侶への食事をしよう」と善い心を起こすなら、善い心で行くには罪はない。なぜか? 「盗人の心で二度目…(省略)…行くなら、罪(ドゥッカタ)を犯す」と言われているからである。そしてここでそうであるように、全ての場所で盗人の心でない者には罪はない。道から外れて財宝の場所に行くために道を作る者が、生きている植物を切るなら、罪(パーチッティヤ)。枯れ木を切るなら、罪(ドゥッカタ)。
Tatthajātakanti ciranihitāya kumbhiyā upari jātakaṃ. Kaṭṭhaṃ vā lataṃ vāti na kevalaṃ kaṭṭhalatameva, yaṃkiñci allaṃ vā sukkhaṃ vā tiṇarukkhalatādiṃ chindantassa sahapayogattā dukkaṭameva hoti.
そこで生じた(タットジャータカ)とは、長い間置かれた容器(クンビ)の上に生じたものである。木であれ蔓であれ、単に木の蔓だけでなく、どんなものでも湿っているか乾いているか、草木蔓など、切る者に、共に用いることによって罪(ドゥッカタ)だけを犯す。
Aṭṭhavidhaṃ hetaṃ dukkaṭaṃ nāma imasmiṃ ṭhāne samodhānetvā therehi dassitaṃ – pubbapayogadukkaṭaṃ, sahapayogadukkaṭaṃ, anāmāsadukkaṭaṃ, durupaciṇṇadukkaṭaṃ, vinayadukkaṭaṃ, ñātadukkaṭaṃ, ñattidukkaṭaṃ, paṭissavadukkaṭanti. Tattha ‘‘theyyacitto dutiyaṃ vā kudālaṃ vā piṭakaṃ vā pariyesati gacchati vā, āpatti dukkaṭassā’’ti idaṃ pubbapayogadukkaṭaṃ nāma. Ettha hi dukkaṭaṭṭhāne dukkaṭaṃ, pācittiyaṭṭhāne pācittiyameva hoti. ‘‘Tatthajātakaṃ kaṭṭhaṃ vā lataṃ vā chindati, āpatti dukkaṭassā’’ti idaṃ sahapayogadukkaṭaṃ nāma. Ettha pana pācittiyavatthu ca dukkaṭavatthu ca dukkaṭaṭṭhāneyeva tiṭṭhati. Kasmā? Avahārassa sahapayogattāti. Yaṃ pana dasavidhaṃ ratanaṃ, sattavidhaṃ dhaññaṃ, sabbañca āvudhabhaṇḍādiṃ āmasantassa dukkaṭaṃ vuttaṃ, idaṃ anāmāsadukkaṭaṃ nāma. Yaṃ kadalināḷikerādīnaṃ tatthajātakaphalāni āmasantassa dukkaṭaṃ vuttaṃ, idaṃ durupaciṇṇadukkaṭaṃ nāma. Yaṃ pana piṇḍāya carantassa patte raje patite pattaṃ appaṭiggahetvā adhovitvā vā tattha bhikkhaṃ gaṇhantassa dukkaṭaṃ vuttaṃ, idaṃ vinayadukkaṭaṃ nāma. ‘‘Sutvā na vadanti, āpatti dukkaṭassā’’ti (pārā. 419) idaṃ ñātadukkaṭaṃ nāma. Yaṃ ekādasasu samanubhāsanāsu ‘‘ñattiyā dukkaṭa’’nti (pārā. 414) vuttaṃ, idaṃ ñattidukkaṭaṃ nāma. ‘‘Tassa, bhikkhave, bhikkhuno purimikā ca na paññāyati, paṭissave ca āpatti dukkaṭassā’’ti (mahāva. 207) idaṃ paṭissavadukkaṭaṃ nāma. Idaṃ pana sahapayogadukkaṭaṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘yaṃkiñci allaṃ vā sukkhaṃ vā tiṇarukkhalatādiṃ chindantassa sahapayogattā dukkaṭameva hotī’’ti.
8種類の罪(ドゥッカタ)が、この場所で長老たちによって示されている。初めの行為の罪(プッパパヨーガドゥッカタ)、共に用いる罪(サハパヨーガドゥッカタ)、触れることのない罪(アナマータドゥッカタ)、不適切に扱われた罪(ドゥルパチーナドゥッカタ)、戒律の罪(ヴィナヤドゥッカタ)、知るべき罪(ニャータドゥッカタ)、決定の罪(ニャッティドゥッカタ)、応答の罪(パティッサヴァドゥッカタ)。そこで、「盗人の心で二度目、鍬、または経典を探して行くなら、罪(ドゥッカタ)を犯す」これは初めの行為の罪(プッパパヨーガドゥッカタ)である。ここでは罪(ドゥッカタ)の場所で罪(ドゥッカタ)、罪(パーチッティヤ)の場所で罪(パーチッティヤ)だけを犯す。「そこで生じた木や蔓を切るなら、罪(ドゥッカタ)を犯す」これは共に用いる罪(サハパヨーガドゥッカタ)である。ここでは罪(パーチッティヤ)の事柄と罪(ドゥッカタ)の事柄は罪(ドゥッカタ)の場所にとどまる。なぜか? 分割(アヴァハーラ)を共用するからである。10種類の宝石、7種類の穀物、全ての武器や道具に触れる者には罪(ドゥッカタ)があるとされた、これは触れることのない罪(アナマータドゥッカタ)である。バナナの茎やココナッツの茎などで、そこで生じた果実に触れる者には罪(ドゥッカタ)があるとされた、これは不適切に扱われた罪(ドゥルパチーナドゥッカタ)である。托鉢で歩く者の鉢に汚れがつき、鉢を洗わずに、またはそこで食物を取る者に罪(ドゥッカタ)があるとされた、これは戒律の罪(ヴィナヤドゥッカタ)である。「聞いて話さないなら、罪(ドゥッカタ)を犯す」(パーラ., 419)これは知るべき罪(ニャータドゥッカタ)である。11の審議(サマヌバーサナー)で「決定(ニャッティ)で罪(ドゥッカタ)」(パーラ., 414)とされた、これは決定の罪(ニャッティドゥッカタ)である。「その比丘には、以前のこともわからない、応答にも罪(ドゥッカタ)を犯す」(マハーヴァ., 207)これは応答の罪(パティッサヴァドゥッカタ)である。これは共に用いる罪(サハパヨーガドゥッカタ)である。それゆえ、「どんなものでも、湿っているか乾いているか、草木蔓などを切る者に、共に用いることによって罪(ドゥッカタ)だけを犯す」と言われている。
Sace panassa tatthajātake tiṇarukkhalatādimhi chinnepi lajjidhammo okkamati, saṃvaro uppajjati, chedanapaccayā dukkaṭaṃ desetvā muccati. Atha dhuranikkhepaṃ akatvā saussāhova paṃsuṃ khaṇati, chedanadukkaṭaṃ paṭippassambhati, khaṇanadukkaṭe patiṭṭhāti. Akappiyapathaviṃ khaṇantopi hi idha sahapayogattā dukkaṭameva āpajjati. Sace panassa sabbadisāsu khaṇitvā kumbhimūlaṃ pattassāpi lajjidhammo okkamati, khaṇanapaccayā dukkaṭaṃ desetvā muccati.
もし、そこで生じた草木蔓などを切ったとしても、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)逃れるなら、制御(サンヴァラ)が生じ、切断の कारण(パーチャヤー)で罪(ドゥッカタ)を告げて免れる。しかし、責任(ドゥランニクパー)を放棄せず、熱心に土を掘るなら、切断の罪(ドゥッカタ)は収まり、掘削の罪(ドゥッカタ)にとどまる。罪のない土を掘る者も、ここで共に用いることによって罪(ドゥッカタ)を犯す。もし、全ての方向に掘って容器(クンビ)の根元に達したとしても、恥ずかしさを感じて逃れるなら、掘削の कारण(パーチャヤー)で罪(ドゥッカタ)を告げて免れる。
Byūhati vāti atha pana saussāhova paṃsuṃ viyūhati, ekapasse rāsiṃ karoti, khaṇanadukkaṭaṃ paṭippassambhati, viyūhanadukkaṭe patiṭṭhāti. Tañca paṃsuṃ tattha tattha puñjaṃ karonto payoge payoge dukkaṭaṃ āpajjati. Sace pana rāsiṃ katvāpi dhuranikkhepaṃ karoti, lajjidhammaṃ āpajjati, viyūhanadukkaṭaṃ desetvā muccati. Uddharati vāti atha pana saussāhova paṃsuṃ uddharitvā bahi pāteti, viyūhanadukkaṭaṃ paṭippassambhati, uddharaṇadukkaṭe patiṭṭhāti. Paṃsuṃ pana kudālena vā hatthehi vā pacchiyā vā tahiṃ tahiṃ pātento payoge payoge dukkaṭaṃ āpajjati. Sace pana sabbaṃ paṃsuṃ nīharitvā kumbhiṃ thalaṭṭhaṃ katvāpi lajjidhammaṃ āpajjati, uddharaṇadukkaṭaṃ desetvā muccati. Atha pana saussāhova kumbhiṃ āmasati, uddharaṇadukkaṭaṃ paṭippassambhati, āmasanadukkaṭe patiṭṭhāti. Āmasitvāpi ca lajjidhammaṃ āpajjanto āmasanadukkaṭaṃ desetvā muccati. Atha saussāhova kumbhiṃ phandāpeti, āmasanadukkaṭaṃ paṭippassambhati, ‘‘phandāpeti, āpatti thullaccayassā’’ti vuttathullaccaye patiṭṭhāti.
整理する(ビユーハティ)とは、熱心に土を整理し、片側に山を作るなら、掘削の罪(ドゥッカタ)は収まり、整理の罪(ドゥッカタ)にとどまる。その土を、あちこちで山にしながら、行為ごとに罪(ドゥッカタ)を犯す。もし山にしても責任(ドゥランニクパー)を放棄するなら、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)免れるなら、整理の罪(ドゥッカタ)を告げて免れる。取り出す(ウッハラティ)とは、熱心に土を取り出して外に捨てるなら、整理の罪(ドゥッカタ)は収まり、取り出しの罪(ドゥッカタ)にとどまる。土を鍬で、または手で、あちこちで落としながら、行為ごとに罪(ドゥッカタ)を犯す。もし全ての土を取り除いて容器(クンビ)を乾いた状態にして、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)免れるなら、取り出しの罪(ドゥッカタ)を告げて免れる。熱心に容器(クンビ)に触れるなら、取り出しの罪(ドゥッカタ)は収まり、触れる罪(ドゥッカタ)にとどまる。触れたとしても、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)免れるなら、触れる罪(ドゥッカタ)を告げて免れる。熱心に容器(クンビ)を揺らすなら、触れる罪(ドゥッカタ)は収まり、「揺らすなら、罪(スッラチャヤ)を犯す」と言われている重罪(スッラチャヤ)にとどまる。
Tatrāyaṃ dukkaṭathullaccayānaṃ dvinnampi vacanattho – paṭhamaṃ tāvettha duṭṭhu kataṃ satthārā vuttakiccaṃ virādhetvā katanti dukkaṭaṃ. Atha vā duṭṭhaṃ kataṃ, virūpā sā kiriyā bhikkhukiriyānaṃ majjhe na sobhatīti evampi dukkaṭaṃ. Vuttañcetaṃ –
ここで、罪(ドゥッカタ)と重罪(スッラチャヤ)の二つの言葉の意味は、まず、ここで、邪悪に為された、教主(サッダーラ)が言われたことを無駄にして為された、という罪(ドゥッカタ)。あるいは、邪悪に為された、その行いは比丘の行いの中で美しくない、というように罪(ドゥッカタ)。そして言われていること:「
‘‘Dukkaṭaṃ iti yaṃ vuttaṃ, taṃ suṇohi yathātathaṃ;
罪(ドゥッカタ)と、それが言われたこと、それをそのまま聞け;
Aparaddhaṃ viraddhañca, khalitaṃ yañca dukkaṭaṃ.
過ち、無駄、そして、滑ったことが罪(ドゥッカタ)。
‘‘Yaṃ manusso kare pāpaṃ, āvi vā yadi vā raho;
「人間が犯す悪行、公然であろうと隠れてであろうと;
Dukkaṭanti pavedenti, tenetaṃ iti vuccatī’’ti. (pari. 339);
罪(ドゥッカタ)と名付けられる、それゆえ、このように言われる」と。(パリー., 339);
Itaraṃ pana thūlattā, accayattā ca thullaccayaṃ. ‘‘Samparāye ca duggati’’ (saṃ. ni. 1.49), ‘‘yaṃ hoti kaṭukapphala’’ntiādīsu (dha. pa. 66; netti. 91) viya cettha saṃyogabhāvo veditabbo. Ekassa santike desetabbesu hi accayesu tena samo thūlo accayo natthi. Tasmā vuttaṃ ‘‘thūlattā accayattā ca thullaccaya’’nti. Vuttañcetaṃ –
もう一つは、重さ(スッラッダー)、過ち(アッチャヤッダー)によって重罪(スッラチャヤ)である。「来世で悪趣に落ちる」(サン. ニ. 1.49)、「苦い実を結ぶもの」(ダー. パ. 66; ネッティ. 91)のように、ここで結びつき(サンヨーガ)を理解すべきである。一人に告げるべき過ちにおいて、それと同等の重い過ちはない。ゆえに、「重さ(スッラッダー)、過ち(アッチャヤッダー)によって重罪(スッラチャヤ)」と言われている。そして言われていること:「
‘‘Thullaccayanti yaṃ vuttaṃ, taṃ suṇohi yathātathaṃ;
重罪(スッラチャヤ)と、それが言われたこと、それをそのまま聞け;
Ekassa mūle yo deseti, yo ca taṃ paṭiggaṇhati;
一人の根元でそれを告げ、それを請け取る者;
Accayo tena samo natthi, tenetaṃ iti vuccatī’’ti. (pari. 339);
それと同等の過ちはない、それゆえ、このように言われる」と。(パリー., 339);
Phandāpentassa ca payoge payoge thullaccayaṃ. Phandāpetvāpi ca lajjidhammaṃ okkanto thullaccayaṃ desetvā muccati. Sahapayogato paṭṭhāyeva cettha purimā purimā āpatti paṭippassambhati. Sahapayogaṃ pana akatvā lajjidhammaṃ okkantena yā pubbapayoge dukkaṭapācittiyā āpannā, sabbā tā desetabbā. Sahapayoge ca tatthajātakacchedane bahukānipi dukkaṭāni paṃsukhaṇanaṃ patvā paṭippassambhanti. Ekaṃ khaṇanadukkaṭameva hoti. Khaṇane bahukānipi viyūhanaṃ, viyūhane bahukānipi uddharaṇaṃ, uddharaṇe bahukānipi āmasanaṃ, āmasane bahukānipi phandāpanaṃ patvā paṭippassambhanti. Paṃsukhaṇanādīsu ca lajjidhamme uppanne bahukāpi āpattiyo hontu, ekameva desetvā muccatīti kurundaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Purimāpattipaṭippassaddhi ca nāmesā ‘‘ñattiyā dukkaṭaṃ, dvīhi kammavācāhi thullaccayā paṭippassambhantī’’ti (pārā. 414) evaṃ anusāvanāsuttesuyeva āgatā. Idha pana dutiyapārājike aṭṭhakathācariyappamāṇena gahetabbāti.
揺らす(ファンダーペティ)者の行為ごとに重罪(スッラチャヤ)。揺らしたとしても、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)免れるなら、重罪(スッラチャヤ)を告げて免れる。共に用いることから始まって、ここで以前の以前の罪は収まる。共に用いることをせず、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)免れなかった者が、初めの行為で犯した罪(ドゥッカタ)や罪(パーチッティヤ)は、全て告げて免れなければならない。共に用いることと、そこで生じた蔓を切ることでは、多くの罪(ドゥッカタ)も土を掘ることに至り、収まる。一つの掘削の罪(ドゥッカタ)だけになる。掘削で多くの罪(ドゥッカタ)も整理すること、整理で多くの罪(ドゥッカタ)も取り出すこと、取り出しで多くの罪(ドゥッカタ)も触れること、触れることで多くの罪(ドゥッカタ)も揺らすことに至り、収まる。土を掘るなどの行為で恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)生じたとしても、一つの罪(ドゥッカタ)を告げて免れる、とクルンダ註釈書(クルンダアッタカタ)に言われている。以前の罪が収まることは、「決定(ニャッティ)で罪(ドゥッカタ)、二つの行為(カンマヴァーチャー)で重罪(スッラチャヤ)が収まる」(パーラ., 414)というように、応答の経典(アヌサーヴァナー)にのみ出てくる。ここでは第二の波羅夷(ドゥティヤパーラージカ)の註釈者の権威によって理解されるべきである。
Ṭhānā cāveti, āpatti pārājikassāti yo pana phandāpetvāpi lajjidhammaṃ anokkamitvāva taṃ kumbhiṃ ṭhānato antamaso kesaggamattampi cāveti, pārājikameva āpajjatīti attho. Ṭhānā cāvanañcettha chahi ākārehi veditabbaṃ. Kathaṃ? Kumbhiṃ mukhavaṭṭiyaṃ gahetvā attano abhimukhaṃ ākaḍḍhanto iminā antena phuṭṭhokāsaṃ kesaggamattampi pārimantena atikkāmeti, pārājikaṃ. Tatheva gahetvā parato pellento pārimantena phuṭṭhokāsaṃ kesaggamattampi iminā antena atikkāmeti, pārājikaṃ. Vāmato vā dakkhiṇato vā apanāmento vāmantena phuṭṭhokāsaṃ kesaggamattampi dakkhiṇantena atikkāmeti, pārājikaṃ. Dakkhiṇantena vā phuṭṭhokāsaṃ kesaggamattampi vāmantena atikkāmeti, pārājikaṃ. Uddhaṃ ukkhipanto kesaggamattampi bhūmito moceti, pārājikaṃ. Khaṇitvā heṭṭhato osīdento bundena phuṭṭhokāsaṃ kesaggamattampi mukhavaṭṭiyā atikkāmeti, pārājikanti evaṃ ekaṭṭhāne ṭhitāya kumbhiyā. Yadi pana kumbhimukhavaṭṭiyā pāsaṃ katvā lohakhāṇuṃ vā khadirasārādikhāṇuṃ vā pathaviyaṃ ākoṭetvā tattha saṅkhalikāya bandhitvā ṭhapenti, ekissā disāya ekāya saṅkhalikāya baddhāya dve ṭhānāni labbhanti, dvīsu tīsu catūsu disāsu catūhi saṅkhalikāhi baddhāya pañca ṭhānāni labbhanti.
場所から動かす(ターナーチャーヴェティ)、罪(パーラージカ)を犯す、という、もし揺らしたとしても、恥ずかしさを感じて(ラッヂダンモ)逃れないまま、その容器(クンビ)を場所から、たとえ髪の毛一本分でも動かすなら、罪(パーラージカ)を犯すという意味である。場所からの動かし方(ターナーチャーヴァナ)は、ここで6つの方法で知るべきである。どのように? 容器(クンビ)を口輪(ムカヴァッティヤ)で掴んで、自分の前に引き寄せる、この端で触れた空間を、たとえ髪の毛一本分でも、反対側の端で越えるなら、罪(パーラージカ)。同様に掴んで、向こうへ押しやる、向こう側の端で触れた空間を、たとえ髪の毛一本分でも、こちら側の端で越えるなら、罪(パーラージカ)。左から、または右から、遠ざける、左側で触れた空間を、右側で越えるなら、罪(パーラージカ)。右側で触れた空間を、左側で越えるなら、罪(パーラージカ)。上に持ち上げる、たとえ髪の毛一本分でも地面から離すなら、罪(パーラージカ)。掘って下へ沈める、底で触れた空間を、口輪(ムカヴァッティヤ)で越えるなら、罪(パーラージカ)と、このように一つの場所に置かれた容器(クンビ)について。もし容器(クンビ)の口輪に鎖(パーサー)をかけて、鉄の杭(ローハカーヌ)またはシロアリの木(カディラサーラ)などの杭を地面に打ち込み、そこに鎖で繋いで置くなら、一つの方向に一つの鎖で繋いだ場合、二つの場所が得られる。二つ、三つ、四つの方向に四つの鎖で繋いだ場合、五つの場所が得られる。
Tattha ekakhāṇuke baddhakumbhiyā paṭhamaṃ khāṇukaṃ vā uddharati, saṅkhalikaṃ vā chindati, thullaccayaṃ. Tato kumbhiṃ yathāvuttanayena kesaggamattampi ṭhānā cāveti, pārājikaṃ. Atha paṭhamaṃ kumbhiṃ uddharati, thullaccayaṃ. Tato khāṇukaṃ kesaggamattampi ṭhānā cāveti, saṅkhalikaṃ vā chindati, pārājikaṃ. Etena upāyena dvīsu tīsu catūsu khāṇukesu baddhakumbhiyāpi pacchime ṭhānācāvane pārājikaṃ. Sesesu thullaccayaṃ veditabbaṃ.
ここで、一つの杭に繋いだ容器(クンビ)で、まず杭を抜くか、鎖を切るか、重罪(スッラチャヤ)。それから容器(クンビ)を、前述の方法で、たとえ髪の毛一本分でも場所から動かすなら、罪(パーラージカ)。あるいは、まず容器(クンビ)を取り出し、重罪(スッラチャヤ)。それから杭を、たとえ髪の毛一本分でも場所から動かすか、鎖を切るか、罪(パーラージカ)。この方法で、二つ、三つ、四つの杭に繋いだ容器(クンビ)でも、最後の場所からの動かしで罪(パーラージカ)。残りは重罪(スッラチャヤ)と知るべきである。
Sace khāṇu natthi, saṅkhalikāya agge valayaṃ katvā tatthajātake mūle pavesitaṃ hoti, paṭhamaṃ kumbhiṃ uddharitvā pacchā mūlaṃ chetvā valayaṃ nīharati, pārājikaṃ. Atha mūlaṃ acchetvā valayaṃ ito cito ca sāreti, rakkhati. Sace pana mūlato anīharitvāpi hatthena gahetvā ākāsagataṃ karoti, pārājikaṃ. Ayamettha viseso. Sesaṃ vuttanayameva.
もし杭がなければ、鎖の先に輪を作り、そこに生じた根元を挿入してある場合、まず容器(クンビ)を取り出し、それから根元を切って輪を外すなら、罪(パーラージカ)。あるいは、根元を抜かずに、輪をあちこち動かして、守るなら。もし根元から抜かずに、手で掴んで空中に上げるなら、罪(パーラージカ)。これがここで特別な点である。残りは言われた通りである。
Keci pana nimittatthāya kumbhimatthake nigrodharukkhādīni ropenti, mūlāni kumbhiṃ vinandhitvā ṭhitāni honti, ‘‘mūlāni chinditvā kumbhiṃ gahessāmī’’ti chindantassa payoge payoge dukkaṭaṃ. Chinditvā okāsaṃ katvā kumbhiṃ kesaggamattampi ṭhānā cāveti, pārājikaṃ. Mūlāni chindatova luṭhitvā kumbhī ninnaṭṭhānaṃ gatā, rakkhati tāva. Gataṭṭhānato uddharati, pārājikaṃ. Sace chinnesu mūlesu ekamūlamattena kumbhī tiṭṭhati, so ca taṃ ‘‘imasmiṃ mūle chinne patissatī’’ti chindati, chinnamatte pārājikaṃ. Sace pana ekamūleneva pāse baddhasūkaro viya ṭhitā hoti, aññaṃ kiñci lagganakaṃ natthi, tasmimpi mūle chinnamatte pārājikaṃ. Sace kumbhimatthake mahāpāsāṇo ṭhapito hoti, taṃ daṇḍena ukkhipitvā apanetukāmo kumbhimatthake jātarukkhaṃ chindati, dukkaṭaṃ. Tassā samīpe jātakaṃ chetvā āharati, atatthajātakattā taṃ chindato pācittiyaṃ.
植物を植えて、鉢の土が乾かないように、根を鉢に絡ませておく。根を切って鉢を掴もうとするとき、切るたびにドゥッカタ(罪)となる。根を切って隙間を作り、鉢を髪の毛一本分でも動かすと、パーラージカ(追放)となる。根を切っただけで転がり落ちて鉢の底まで達しても、そのままであれば(罰はない)。しかし、その場所から引き上げると、パーラージカとなる。もし切った根が一本でも残っていて、鉢が(その一本の根で)立っている状態で、「この根を切れば落ちるだろう」と思って切った場合、切った瞬間にパーラージカとなる。もし一本の根だけで、鎖につながれた豚のように立っていて、他に何も付着していない場合、その一本の根を切った瞬間にパーラージカとなる。もし鉢の上に大きな石が置かれていて、それを棒で持ち上げてどけようとして、鉢の上に生えた木を切る場合、ドゥッカタとなる。その近くに生えた木を切って持ってくる場合、生えたばかりの木ではないため、それを切る行為にはパーチッタ(懺悔)となる。
Attano bhājananti sace pana kumbhiṃ uddharituṃ asakkonto kumbhigatabhaṇḍaggahaṇatthaṃ attano bhājanaṃ pavesetvā antokumbhiyaṃ pañcamāsakaṃ vā atirekapañcamāsakaṃ vā agghanakaṃ theyyacitto āmasati, āpatti dukkaṭassa. Paricchedo cettha pārājikaniyamanatthaṃ vutto. Theyyacittena pana ūnapañcamāsakampi āmasanto dukkaṭaṃ āpajjatiyeva.
自分の器である場合、もし鉢を引き上げることができず、鉢の中の物を取るために自分の器を差し入れて、鉢の中の五マサカ(通貨単位)またはそれ以上の価値のある物を盗む意図で触れた場合、ドゥッカタ(罪)を犯す。ここでの区分は、パーラージカ(追放)の規定を定めるために述べられた。盗む意図で五マサカ未満の物でも触れる場合、ドゥッカタを犯す。
Phandāpetīti ettha yāva ekābaddhaṃ katvā attano bhājanaṃ paveseti, tāva phandāpetīti vuccati. Api ca ito cito ca apabyūhantopi phandāpetiyeva, so thullaccayaṃ āpajjati. Yadā pana ekābaddhabhāvo chinno, kumbhigataṃ kumbhiyameva, bhājanagatampi bhājaneyeva hoti, tadā attano bhājanagataṃ nāma hoti. Evaṃ katvā kumbhito anīhatepi ca bhājane pārājikaṃ āpajjati.
「揺らす」とは、一つに結ばれた状態にして自分の器を差し入れるまでを言う。また、ここからあちらへ動かすことも「揺らす」と言い、スッラッチャヤ(重罪)を犯す。しかし、一つに結ばれた状態が切れた場合、鉢の中の物は鉢の中に、器の中の物も器の中にある。その時、自分の器の中にあると言う。このようにして、鉢から(物を)取らなくても、器に入れただけでパーラージカを犯す。
Muṭṭhiṃ vā chindatīti ettha yathā aṅgulantarehi nikkhantakahāpaṇā kumbhigate kahāpaṇe na samphusanti, evaṃ muṭṭhiṃ karonto muṭṭhiṃ chindati nāma; sopi pārājikaṃ āpajjati.
「拳を断つ」とは、指の間から出した貨幣が鉢の中の貨幣に触れないように、拳を作るようにして拳を断つことである。これもパーラージカを犯す。
Suttārūḷhanti sutte ārūḷhaṃ; suttena āvutassāpi suttamayassāpi etaṃ adhivacanaṃ. Pāmaṅgādīnihi sovaṇṇamayānipi honti rūpiyamayānipi suttamayānipi, muttāvaliādayopi ettheva saṅgahaṃ gatā. Veṭhananti sīsaveṭhanapaṭo vuccati. Etesu yaṃkiñci theyyacitto āmasati, dukkaṭaṃ. Phandāpeti, thullaccayaṃ. Pāmaṅgādīni koṭiyaṃ gahetvā ākāsaṭṭhaṃ akaronto uccāreti, thullaccayaṃ.
「紐に通された」とは、紐に通されていること、紐で覆われていること、紐で作られていることもこれに当たる。装飾品などは金製、銀製、紐製のものもある。真珠の首飾りなどもこれに含まれる。頭に巻く布もこれに当たる。これらのうち、盗む意図で何かに触れた場合、ドゥッカタとなる。揺らすと、スッラッチャヤ(重罪)となる。装飾品などを手で持って、空中に掲げることなく持ち上げると、スッラッチャヤとなる。
Ghaṃsanto nīharatīti ettha pana paripuṇṇāya kumbhiyā upari samatittikaṃ kumbhiṃ katvā ṭhapitaṃ vā ekaṃ koṭiṃ bunde ekaṃ koṭiṃ mukhavaṭṭiyaṃ katvā ṭhapitaṃ vā ghaṃsantassa nīharato thullaccayaṃ. Kumbhimukhā mocentassa pārājikaṃ. Yaṃ pana upaḍḍhakumbhiyaṃ vā rittakumbhiyaṃ vā ṭhapitaṃ, tassa attano phuṭṭhokāsova ṭhānaṃ, na sakalā kumbhī, tasmā taṃ ghaṃsantassāpi nīharato patiṭṭhitokāsato kesaggamatte mutte pārājikameva. Kumbhiyā pana paripuṇṇāya vā ūnāya vā ujukameva uddharantassa heṭṭhimakoṭiyā patiṭṭhitokāsā muttamatteva pārājikaṃ. Antokumbhiyaṃ ṭhapitaṃ yaṃkiñci pārājikappahonakaṃ bhaṇḍaṃ sakalakumbhiyaṃ cārentassa, pāmaṅgādiñca ghaṃsitvā nīharantassa yāva mukhavaṭṭiṃ nātikkamati, tāva thullaccayameva. Tassa hi sabbāpi kumbhī ṭhānanti saṅkhepamahāpaccariyādīsu vuttaṃ. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘ṭhapitaṭṭhānameva ṭhānaṃ, na sakalā kumbhī. Tasmā yathāṭhitaṭṭhānato kesaggamattampi mocentassa pārājikamevā’’ti vuttaṃ, taṃ pamāṇaṃ. Itaraṃ pana ākāsagataṃ akarontassa cīvaravaṃse ṭhapitacīvaraveṭhanakanayena vuttaṃ, taṃ na gahetabbaṃ. Vinayavinicchaye hi āgate garuke ṭhātabbaṃ, esā vinayadhammatā. Apica ‘‘attano bhājanagataṃ vā karoti, muṭṭhiṃ vā chindatī’’ti vacanato petaṃ veditabbaṃ. Yathā antokumbhiyaṃ ṭhitassa na sabbā kumbhī ṭhānanti.
「擦り取る」とは、満杯の鉢の上に、ちょうど満杯の鉢を置いた場合、あるいは一方の縁に、口縁として置いた場合、擦り取る行為はスッラッチャヤとなる。鉢の口から出すと、パーラージカとなる。しかし、半分の鉢や空の鉢に置かれた物について、それに触れただけで、わずかにでも動けば、それは(鉢全体ではなく)その置かれた場所から髪の毛一本分でも動かせばパーラージカとなる。鉢が満杯か空かに関わらず、まっすぐ引き上げ、下縁が触れた場所から髪の毛一本分でも動かせばパーラージカとなる。鉢の中に置かれた、パーラージカに値する物を、鉢全体を動かそうとして、装飾品などを擦り取って持ち去る場合、口縁を超えない限りはスッラッチャヤとなる。なぜなら、それらの物はすべて鉢の中にあるとされるからである(大部派の注釈書にそう書かれている)。しかし、大論師の注釈書には、「置かれた場所のみが場所であり、鉢全体ではない。ゆえに、置かれた場所から髪の毛一本分でも動かせばパーラージカとなる」と書かれており、それが基準である。それ以外の、空中に掲げられた物を、衣の縁に置かれた衣の覆いの如く扱おうとするのは、受け入れられるべきではない。律の決定においては、重いものを重視すべきであり、それが律の法である。また、「自分の器の中にあるものを動かすか、拳を断つか」という言葉も、これに該当することを理解すべきである。鉢の中にあるものがすべて場所ではなく、拳を断つことも同様である。
Sappiādīsu yaṃkiñci pivato ekapayogena pītamatte pārājikanti mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Mahāpaccariyādīsu pana ayaṃ vibhāgo dassito – ‘‘mukhaṃ anapanetvā ākaḍḍhantassa pivato sace paragalagataṃ pādaṃ na agghati, mukhagatena saddhiṃ agghati, rakkhati tāva. Kaṇṭhena pana paricchinnakāleyeva pārājikaṃ hoti. Sacepi oṭṭhehi paricchindanto oṭṭhe pidahati, pārājikameva. Uppaladaṇḍaveḷunāḷinaḷanāḷiādīhi pivantassāpi sace paragalagatameva pādaṃ agghati, pārājikaṃ. Sace saha mukhagatena agghati, na tāva pārājikaṃ hoti. Uppaladaṇḍādigatena saddhiṃ ekābaddhabhāvaṃ kopetvā oṭṭhehi paricchinnamatte pārājikaṃ. Sace uppaladaṇḍādigatena saddhiṃ agghati, uppaladaṇḍādīnaṃ bunde aṅguliyāpi pihitamatte pārājikaṃ. Pādagghanake paragalaṃ appaviṭṭhe uppaladaṇḍādīsu ca mukhe ca atirekapādārahampi ekābaddhaṃ hutvā tiṭṭhati, rakkhatiyevā’’ti. Taṃ sabbampi yasmā ‘‘attano bhājanagataṃ vā karoti, muṭṭhiṃ vā chindatī’’ti imaṃ nayaṃ bhajati, tasmā sudassitameva. Esa tāva ekābaddhe nayo.
「ギーなどを飲む」場合、一度に飲んだだけでパーラージカとなると大論師の注釈書に書かれている。しかし、大部派の注釈書などには、次のような詳細な区分が示されている。「口をつけずに引っ張って飲む場合、もし(容器の外に)こぼれた部分が価値に達しないならば、(口に入った部分だけでは)価値に達しない(ので罰はない)。しかし、口に入った部分と合わせて価値に達するならば、(罰はない)。喉で区切って飲む場合、パーラージカとなる。もし口唇で区切って(飲む)場合、パーラージカとなる。竹筒や蓮の茎などで飲む場合、もし(容器の外に)こぼれた部分だけが価値に達するならば、パーラージカとなる。口に入った部分と合わせて価値に達しないならば、パーラージカではない。竹筒などの部分と合わせて価値に達するならば、竹筒などの部分に指で塞いだだけでパーラージカとなる。価値に達する部分が容器の外に少ししかこぼれず、竹筒などや口にも価値に達する部分が残っていて、まだ一つに結ばれた状態であるならば、(罰はない)。」これらすべては、「自分の器の中にあるものを動かすか、拳を断つか」という原則に従うため、よく理解されるべきである。これが一つに結ばれた状態の原則である。
Sace pana hatthena vā pattena vā thālakādinā vā kenaci bhājanena gahetvā pivati, yamhi payoge pādagghanakaṃ pūreti, tamhi gate pārājikaṃ. Atha mahagghaṃ hoti, sippikāyapi ekapayogeneva pādagghanakaṃ gahetuṃ sakkā hoti, ekuddhāreyeva pārājikaṃ. Bhājanaṃ pana nimujjāpetvā gaṇhantassa yāva ekābaddhaṃ hoti, tāva rakkhati. Mukhavaṭṭiparicchedena vā uddhārena vā pārājikaṃ. Yadā pana sappiṃ vā telaṃ vā acchaṃ telasadisameva madhuphāṇitaṃ vā kumbhiṃ āviñchetvā attano bhājane paveseti, tadā tesaṃ acchatāya ekābaddhatā natthīti pādagghanake mukhavaṭṭito gaḷitamatte pārājikaṃ.
しかし、手や皿、あるいは器で取って飲む場合、価値に達する量まで満たすその行為においてパーラージカとなる。もしそれが高価なもので、一回の行為で価値に達する量まで取れる場合、一度の引き上げでパーラージカとなる。しかし、器を沈めて取る場合、一つに結ばれた状態である限り、(罰はない)。口縁の範囲で、あるいは引き上げる量でパーラージカとなる。しかし、ギーや油が透明な油のように、あるいは蜜や砂糖菓子が、鉢に注がれて自分の器に入れられた場合、それらが透明であるため、一つに結ばれた状態はない。価値に達する量まで(こぼれた)瞬間にパーラージカとなる。
Pacitvā ṭhapitaṃ pana madhuphāṇitaṃ sileso viya cikkanaṃ ākaḍḍhanavikaḍḍhanayoggaṃ hoti, uppanne kukkucce ekābaddhameva hutvā paṭinīharituṃ sakkoti, etaṃ mukhavaṭṭiyā nikkhamitvā bhājane paviṭṭhampi bāhirena saddhiṃ ekābaddhattā rakkhati, mukhavaṭṭito chinnamatte pana pārājikaṃ. Yopi theyyacittena parassa kumbhiyā pādagghanakaṃ sappiṃ vā telaṃ vā avassapivanakaṃ yaṃkiñci dukūlasāṭakaṃ vā cammakhaṇḍādīnaṃ vā aññataraṃ pakkhipati, hatthato muttamatte pārājikaṃ.
煮て置かれた蜜や砂糖菓子は、粘着質で引き出せる状態になっている。もし良心が咎めた場合、一つに結ばれた状態になって取り戻すことができる。これは口縁から出て器に入ったものであっても、外側と一つに結ばれているため、(罰はない)。しかし、口縁から離れた瞬間にパーラージカとなる。また、盗む意図で他人の鉢から価値に達する量のギーや油、あるいは絹の布や革の切れ端などを、自分の器の中に投げ入れた場合、手から離れた瞬間にパーラージカとなる。
Rittakumbhiyā ‘‘idāni telaṃ ākirissantī’’ti ñatvā yaṃkiñci bhaṇḍaṃ theyyacitto pakkhipati, taṃ ce tattha tele ākiṇṇe pañcamāsakaagghanakaṃ pivati, pītamatte pārājikanti mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Taṃ pana tattheva sukkhataḷāke sukkhamātikāya ujukaraṇavinicchayena virujjhati, avahāralakkhaṇañcettha na paññāyati, tasmā na gahetabbaṃ. Mahāpaccariyādīsu pana tassa uddhāre pārājikaṃ vuttaṃ, taṃ yuttaṃ.
空の鉢に「今から油を注ぐだろう」と知っていて、盗む意図で物を投げ入れた場合、それが油に注がれて価値に達する量まで飲んだ場合、パーラージカとなると大論師の注釈書に書かれている。しかし、それは乾いた地面に、乾いた基盤をまっすぐに整えるという原則と矛盾しており、また、流出の性質も認められないため、受け入れられるべきではない。大部派の注釈書では、それを引き上げる行為にパーラージカとされており、それは妥当である。
Parassa rittakumbhiyā saṅgopanatthāya bhaṇḍaṃ ṭhapetvā tattha tele ākiṇṇe ‘‘sace ayaṃ jānissati, maṃ palibujjhissatī’’ti bhīto pādagghanakaṃ telaṃ pītaṃ bhaṇḍaṃ theyyacittena uddharati, pārājikaṃ. Suddhacittena uddharati, pare āharāpente bhaṇḍadeyyaṃ. Bhaṇḍadeyyaṃ nāma yaṃ parassa naṭṭhaṃ, tassa mūlaṃ vā tadeva vā bhaṇḍaṃ dātabbanti attho. No ce deti, sāmikassa dhuranikkhepe pārājikaṃ. Sace parassa kumbhiyā añño sappiṃ vā telaṃ vā ākirati, tatra cāyaṃ theyyacittena telapivanakaṃ bhaṇḍaṃ pakkhipati, vuttanayeneva pārājikaṃ. Attano rittakumbhiyā parassa sappiṃ vā telaṃ vā ākiraṇabhāvaṃ ñatvā theyyacittena bhaṇḍaṃ nikkhipati, pubbe vuttanayeneva uddhāre pārājikaṃ. Suddhacitto nikkhipitvā pacchā theyyacittena uddharati, pārājikameva. Suddhacittova uddharati, neva avahāro, na gīvā; mahāpaccariyaṃ pana anāpattimattameva vuttaṃ. ‘‘‘Kissa mama kumbhiyaṃ telaṃ ākirasī’ti kupito attano bhaṇḍaṃ uddharitvā chaḍḍeti, no bhaṇḍadeyya’’nti kurundiyaṃ vuttaṃ. Theyyacittena mukhavaṭṭiyaṃ gahetvā kumbhiṃ āviñchati telaṃ gaḷetukāmo, pādagghanake gaḷite pārājikaṃ. Theyyacitteneva jajjaraṃ karoti ‘‘savitvā gamissatī’’ti pādagghanake savitvā gate pārājikaṃ. Theyyacitteneva chiddaṃ karoti omaṭṭhaṃ vā ummaṭṭhaṃ vā vemaṭṭhaṃ vā, idaṃ pana sammohaṭṭhānaṃ; tasmā suṭṭhu sallekkhetabbaṃ. Ayañhettha vinicchayo – omaṭṭhaṃ nāma adhomukhachiddaṃ; ummaṭṭhaṃ nāma uddhaṃmukhachiddaṃ; vemaṭṭhaṃ nāma uḷuṅkasseva ujugatachiddaṃ. Tatra omaṭṭhassa bahi paṭṭhāya katassa abbhantarantato pādagghanake tele gaḷite bahi anikkhantepi pārājikaṃ. Kasmā? Yasmā tato gaḷitamattameva bahigataṃ nāma hoti, na kumbhigatasaṅkhyaṃ labhati. Anto paṭṭhāya katassa bāhirantato pādagghanake gaḷite pārājikaṃ. Ummaṭṭhassa yathā tathā vā katassa bāhirantato pādagghanake gaḷite pārājikaṃ. Tañhi yāva bāhirantato na gaḷati, tāva kumbhigatameva hoti. ‘‘Vemaṭṭhassa ca kapālamajjhato gaḷitavasena kāretabbo’’ti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Taṃ pana anto ca bahi ca paṭṭhāya majjhe ṭhapetvā katachidde taḷākassa ca mariyādabhedena sameti. Anto paṭṭhāya kate pana bāhirantena, bahi paṭṭhāya kate abbhantarantena kāretabboti idamettha yuttaṃ. Yo pana ‘‘vaṭṭitvā gacchissatī’’ti theyyacittena kumbhiyā ādhārakaṃ vā upatthambhanaleḍḍuke vā apaneti, vaṭṭitvā gatāya pārājikaṃ. Telākiraṇabhāvaṃ pana ñatvā rittakumbhiyā jajjarabhāve vā chiddesu vā katesu pacchā nikkhantatelappamāṇena bhaṇḍadeyyaṃ hoti. Aṭṭhakathāsu pana katthaci pārājikantipi likhitaṃ, taṃ pamādalikhitaṃ.
他人の空の鉢に、物を入れて守ろうとした場合、そこに油が注がれて、「もしこの人が知ったら、私に迷惑がかかるだろう」と恐れて、価値に達する量の油を飲んだ物を、盗む意図で引き上げると、パーラージカとなる。清い意図で引き上げた場合、他人が持ってこない限り、物の代金を払うことになる。物の代金とは、他人の失ったものの価値、あるいはその物自体を支払うことである。もし支払わない場合、所有者の放棄によりパーラージカとなる。もし他人の鉢に、他の人がギーや油を注いでいる場合、そこに盗む意図で油を飲む物を投げ入れた場合、述べられた通りパーラージカとなる。自分の空の鉢に、他人のギーや油を注ぐことを知って、盗む意図で物を投げ入れた場合、先に述べられた通り、引き上げるとパーラージカとなる。清い意図で投げ入れて、後に盗む意図で引き上げた場合、パーラージカとなる。清い意図で引き上げた場合、流出も喉も(罰はない)。大部派の注釈書では、罰はないとされている。ある注釈書には、「なぜ私の鉢に油を注ぐのか」と怒って、自分の物を引き上げて捨てた場合、物の代金は払わなくてよい、と書かれている。盗む意図で口縁を持って鉢に注ぎ、油をこぼそうとした場合、価値に達する量までこぼれたらパーラージカとなる。盗む意図で、壊して「乾いてから行くから」と言って、価値に達する量まで乾いて(こぼれて)いった場合、パーラージカとなる。盗む意図で穴を開ける場合、穴が開いた状態、あるいは塞がれた状態、あるいは傾いた状態である。これは混乱しやすい箇所なので、よく検討すべきである。ここで決定されるべきは、穴が開いた状態とは、下向きの穴のことである。塞がれた状態とは、上向きの穴のことである。傾いた状態とは、傾いた穴のことである。下向きの穴の場合、外側から開けられ、内側から価値に達する量の油がこぼれた場合、外に出なくてもパーラージカとなる。なぜなら、そこからこぼれただけで、外に出たものとみなされ、鉢の中にあるとはみなされないからである。内側から開けられた場合、外側から価値に達する量の油がこぼれた場合、パーラージカとなる。上向きの穴の場合、どのように開けられたとしても、外側から価値に達する量の油がこぼれた場合、パーラージカとなる。なぜなら、外側に出るまで、それは鉢の中にあるとみなされるからである。「傾いた状態は、穴の中心からこぼれた量で判断すべきである」と注釈書に書かれている。それは、内側と外側の両方から、中心に穴を開けた場合に当てはまる。そして、池の境界を越えた場合に相当する。内側から開けられた場合、外側から、外側から開けられた場合、内側から判断すべきである。これがここで妥当である。もし「転がって行くから」と盗む意図で、鉢の支えや、支えの石などをどけた場合、転がって行った瞬間にパーラージカとなる。油を注ぐことを知って、空の鉢に穴が開いたり、ひびが入ったりした場合、後にこぼれた油の量に応じて物の代金を支払うことになる。注釈書には、場合によってはパーラージカと書かれているものもあるが、それは誤記である。
Paripuṇṇāya kumbhiyā upari kathalaṃ vā pāsāṇaṃ vā ‘‘patitvā bhindissati, tato telaṃ paggharissatī’’ti theyyacittena dubbandhaṃ vā karoti, duṭṭhapitaṃ vā ṭhapeti, avassapatanakaṃ tathā karontassa katamatte pārājikaṃ. Rittakumbhiyā upari karoti, taṃ pacchā puṇṇakāle patitvā bhindati, bhaṇḍadeyyaṃ. Īdisesu hi ṭhānesu bhaṇḍassa natthikāle katapayogattā āditova pārājikaṃ na hoti. Bhaṇḍavināsadvārassa pana katattā bhaṇḍadeyyaṃ hoti. Āharāpentesu adadato sāmikānaṃ dhuranikkhepena pārājikaṃ.
満杯の鉢の上に、石や岩を置いて、「落ちて割れ、そこから油がこぼれるだろう」と、盗む意図で不完全に固定するか、あるいは不適切に置いた場合、落ちて流出するのに十分な状態にした瞬間にパーラージカとなる。空の鉢の上に置いた場合、後で満杯になった時に落ちて割れた場合、物の代金を支払うことになる。このような場合、物のない時に行為が行われたため、最初からパーラージカとはならない。しかし、物を破壊する原因が作られたため、物の代金を支払うことになる。持ってこない場合、与えないと、所有者の放棄によりパーラージカとなる。
Theyyacittena mātikaṃ ujukaṃ karoti ‘‘vaṭṭitvā vā gamissati, velaṃ vā uttarāpessatī’’ti; vaṭṭitvā vā gacchatu, velaṃ vā uttaratu, ujukaraṇakāle pārājikaṃ. Īdisā hi payogā pubbapayogāvahāre saṅgahaṃ gacchanti. Sukkhamātikāya ujukatāya pacchā udake āgate vaṭṭitvā vā gacchatu, velaṃ vā uttaratu, bhaṇḍadeyyaṃ. Kasmā? Ṭhānā cāvanapayogassa abhāvā. Tassa lakkhaṇaṃ nāvaṭṭhe āvi bhavissati.
盗む意図で、基盤をまっすぐに整える。「転がって行くか、あるいは期限を過ぎて(流出するだろう)」と。転がって行こうと、あるいは期限を過ぎようと、まっすぐに整える行為の瞬間にパーラージカとなる。このような行為は、以前の行為の延長として扱われる。もし乾いた基盤がまっすぐに整えられた後、水が来て転がって行こうと、あるいは期限を過ぎようと、(罰はない)。なぜなら、場所から動く行為がないからである。その性質は、転がらない場合に明らかになる。
Tattheva bhindati vātiādīsu aṭṭhakathāyaṃ tāva vuttaṃ – ‘‘bhindati vāti muggarena pothetvā bhindati. Chaḍḍeti vāti udakaṃ vā vālikaṃ vā ākiritvā uttarāpeti. Jhāpeti vāti dārūni āharitvā jhāpeti. Aparibhogaṃ vā karotīti akhāditabbaṃ vā apātabbaṃ vā karoti; uccāraṃ vā passāvaṃ vā visaṃ vā ucchiṭṭhaṃ vā kuṇapaṃ vā pātesi, āpatti dukkaṭassāti ṭhānācāvanassa natthitāya dukkaṭaṃ, buddhavisayo nāmeso. Kiñcāpi dukkaṭaṃ, āharāpente pana bhaṇḍadeyya’’nti. Tattha purimadvayaṃ na sameti. Tañhi kumbhijajjarakaraṇena ca mātikāujukaraṇena ca saddhiṃ ekalakkhaṇaṃ. Pacchimaṃ pana dvayaṃ ṭhānā acāventenāpi sakkā kātuṃ. Tasmā ettha evaṃ vinicchayaṃ vadanti – ‘‘aṭṭhakathāyaṃ kira ‘ṭhānā cāvanassa natthitāya dukkaṭa’nti idaṃ pacchimadvayaṃ sandhāya vuttaṃ. Ṭhānā cāvanaṃ akarontoyeva hi theyyacittena vā vināsetukāmatāya vā jhāpeyyapi, aparibhogampi kareyya. Purimadvaye pana vuttanayena bhindantassa vā chaḍḍentassa vā ṭhānā cāvanaṃ atthi, tasmā tathā karontassa vināsetukāmatāya bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena pārājika’’nti. Pāḷiyaṃ ‘‘dukkaṭa’’nti vuttattā ayuttanti ce? Na; aññathā gahetabbatthato. Pāḷiyañhi theyyacittapakkhe ‘‘bhindati vāti udakena sambhindati, chaḍḍeti vāti tattha vamati vā passāvaṃ vā chaḍḍetī’’ti evameke vadanti.
「壊す」とは、ムッガラの杖で打って壊すことである。「捨てる」とは、水を撒いてあるいは土を撒いて、それを流し去ることである。「焼く」とは、薪を持ってきて焼くことである。利用できなくすること、すなわち、食べられないようにするか、飲めないようにすることである。あるいは、排泄物や尿、毒、残飯、死骸などを流すことである。それを誤って行うとドゥッカタ(軽微な罪)となる。なぜなら、その位置からずらしてしまったことによるドゥッカタであり、これは仏の領域ではないからである。たとえドゥッカタであっても、それを持ってくる場合には、(盗んだものとして)返却しなければならない。」とある。このうち、前半の二つは当たらない。なぜなら、器を壊すことや、マティカー(条文)をまっすぐにするような行為は、一つの特徴しかないからである。しかし、後半の二つは、たとえその位置からずらさなかったとしても、行うことが可能である。それゆえ、ここではこのように判断される。「註釈によれば、『その位置からずらしたことによるドゥッカタ』というのは、この後半の二つを指して言われたものである。前半の二つにおいては、壊す場合や捨てる場合、その位置からずらすことはある。それゆえ、そのように行う場合、(盗んだものとして)返却しなければならない。横領の意図があれば、パーラジカ(重罪)となる。」とある。経典では「ドゥッカタ」としか言われていないのは不当ではないか。いや、そうではない。他の意味で解釈されるべきである。経典では、横領の意図がある場合、「壊す」とは、水で壊すこと、「捨てる」とは、そこで吐くか、あるいは尿を捨てることである、とこのように言う者もいる。
Ayaṃ panettha sāro – vinītavatthumhi tiṇajjhāpako viya ṭhānā acāvetukāmova kevalaṃ bhindati, bhinnattā pana telādīni nikkhamanti, yaṃ vā panettha patthinnaṃ, taṃ ekābaddhameva tiṭṭhati. Achaḍḍetukāmoyeva ca kevalaṃ tattha udakavālikādīni ākirati, ākiṇṇattā pana telaṃ chaḍḍīyati. Tasmā vohāravasena **‘‘bhindati vā chaḍḍeti vā’’**ti vuccatīti. Evametesaṃ padānaṃ attho gahetabbo. Nāsetukāmatāpakkhe pana itarathāpi yujjati. Evañhi kathiyamāne pāḷi ca aṭṭhakathā ca pubbāparena saṃsanditvā kathitā honti. Ettāvatāpi ca santosaṃ akatvā ācariye payirupāsitvā vinicchayo veditabboti.
ここに述べられている要点は、適切に処理された物品の場合、たとえば草を燃やすようなもので、単にその位置からずらしたいだけで壊す場合、壊れたことによって油などが漏れ出す。あるいは、それに滴ったものは、ただ一つの塊のままである。捨てるつもりがないにもかかわらず、単にそこに水や土などを撒く。撒かれたことによって油が捨てられる。それゆえ、一般的な言葉遣いとして「壊すか、捨てるか」と言われるのである。このようにして、これらの言葉の意味を理解すべきである。盗む意図がある場合、あるいは他の方法で(罪を)犯す場合もある。このように言われるならば、経典も註釈も、前後が一致して述べられていることになる。この程度でも満足せず、師に師事して、判断を学ぶべきである。
Bhūmaṭṭhakathā niṭṭhitā.
地の註釈は終わった。
Thalaṭṭhakathā
地の註釈
95. Thalaṭṭhe thale nikkhittanti bhūmitale vā pāsāṇatalapabbatatalādīsu vā yattha katthaci paṭicchanne vā appaṭicchanne vā ṭhapitaṃ thalaṭṭhanti veditabbaṃ. Taṃ sace rāsikataṃ hoti, antokumbhiyaṃ bhājanagatakaraṇamuṭṭhicchedanavinicchayena vinicchinitabbaṃ. Sace ekābaddhaṃ silesaniyyāsādi pakkamadhuphāṇitavinicchayena vinicchinitabbaṃ. Sace garukaṃ hoti bhārabaddhaṃ lohapiṇḍi-guḷapiṇḍi-telamadhughaṭādi vā, kumbhiyaṃ ṭhānācāvanavinicchayena vinicchinitabbaṃ. Saṅkhalikabaddhassa ca ṭhānabhedo sallakkhetabbo. Pattharitvā ṭhapitaṃ pana pāvārattharaṇasāṭakādiṃ ujukaṃ gahetvā ākaḍḍhati, pārimante orimantena phuṭṭhokāsaṃ atikkante pārājikaṃ. Evaṃ sabbadisāsu sallakkhetabbaṃ. Veṭhetvā uddharati, kesaggamattaṃ ākāsagataṃ karontassa pārājikaṃ. Sesaṃ vuttanayamevāti.
95. 地に置くとは、地面や岩盤、山頂などに置かれたもの、あるいは覆われたもの、覆われていないものに置かれたものと理解すべきである。それが積み重ねられたものである場合、器の中にあるもの、容器に入れたもの、握りつぶしたもの、壊したものといった基準で判断されるべきである。それが一つの塊になっている場合、粘着物や樹脂、蜜、砂糖蜜のようなものとして、粘着性や蜜のようなものの基準で判断されるべきである。それが重いものである場合、運搬するための重いもの、鉄の塊、砂糖の塊、油、蜜、壺のようなものとして、壺から位置をずらしたかどうかの基準で判断されるべきである。鎖で繋がれているものについても、位置の変化に注意すべきである。広げて置かれたもの、たとえば布や衣をまっすぐに取って引き寄せた場合、その端(端)が反対側の端(端)に触れるか、あるいはそれを超えた場合、パーラジカ(重罪)となる。このように、すべての方向で注意すべきである。巻き取って持ち上げた場合、髪の毛一本分でも空中に上げた場合、パーラジカ(重罪)となる。他は述べられた通りである。
Thalaṭṭhakathā niṭṭhitā.
地の註釈は終わった。
Ākāsaṭṭhakathā
空の註釈
96. Ākāsaṭṭhe morassa chahi ākārehi ṭhānaparicchedo veditabbo – purato mukhatuṇḍakena, pacchato kalāpaggena, ubhayapassesu pakkhapariyantehi, adho pādanakhasikhāya, uddhaṃ sikhaggenāti. Bhikkhu ‘‘sassāmikaṃ ākāsaṭṭhaṃ moraṃ gahessāmī’’ti purato vā tiṭṭhati, hatthaṃ vā pasāreti, moro ākāseyeva pakkhe cāreti, vātaṃ gāhāpetvā gamanaṃ upacchinditvā tiṭṭhati. Tassa bhikkhuno dukkaṭaṃ. Taṃ aphandento hatthena āmasati, dukkaṭameva. Ṭhānā acāvento phandāpeti, thullaccayaṃ. Hatthena pana gahetvā vā aggahetvā vā mukhatuṇḍakena phuṭṭhokāsaṃ kalāpaggaṃ, kalāpaggena vā phuṭṭhokāsaṃ mukhatuṇḍakaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Tathā vāmapakkhapariyantena phuṭṭhokāsaṃ dakkhiṇapakkhapariyantaṃ, dakkhiṇapakkhapariyantena vā phuṭṭhokāsaṃ vāmapakkhapariyantaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Tathā pādanakhasikhāya phuṭṭhokāsaṃ sikhaggaṃ, sikhaggena vā phuṭṭhokāsaṃ pādanakhasikhaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ.
96. 空に置く場合、孔雀の六つの状態によって位置の区別を知るべきである。前面は嘴、後面は尾羽、両側は翼の端、下は足の爪の先端、上は冠毛の先端である。比丘が「飼い主のいる空の孔雀を捕まえよう」と思って、前面に立ったり、手を伸ばしたりしても、孔雀は空中で羽ばたいて、風を掴んで飛び去って、そのまま留まる。その比丘にはドゥッカタ(軽微な罪)がある。それを動かさずに手で触れた場合、ドゥッカタ(軽微な罪)である。位置からずらして動かした場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。手で掴んだか掴まないかにかかわらず、嘴で触れた空間を尾羽が、あるいは尾羽で触れた空間を嘴が超えた場合、パーラジカ(重罪)となる。同様に、左の翼の端で触れた空間を右の翼の端が、あるいは右の翼の端で触れた空間を左の翼の端が超えた場合、パーラジカ(重罪)となる。同様に、爪の先端で触れた空間を冠毛の先端が、あるいは冠毛の先端で触れた空間を爪の先端が超えた場合、パーラジカ(重罪)となる。
Ākāsena gacchanto moro sīsādīsu yasmiṃ aṅge nilīyati, taṃ tassa ṭhānaṃ. Tasmā taṃ hatthe nilīnaṃ ito cito ca karontopi phandāpetiyeva, yadi pana itarena hatthena gahetvā ṭhānā cāveti, pārājikaṃ. Itaraṃ hatthaṃ upaneti, moro sayameva uḍḍetvā tattha nilīyati, anāpatti. Aṅge nilīnabhāvaṃ ñatvā theyyacittena ekaṃ padavāraṃ gacchati, thullaccayaṃ. Dutiye pārājikaṃ.
空を飛んでいる孔雀が、頭やその他の体に隠れた場合、それがその位置となる。それゆえ、それを手で掴んで、あちらこちらに動かしても、動かすだけであれば、トゥッラッチャヤ(中罪)である。もし反対の手で掴んで位置からずらした場合、パーラジカ(重罪)となる。もう一方の手を差し出し、孔雀が自ら飛んでそこに隠れた場合、罪はない。体に隠れていることを知って、横領の意図で一度(その位置から)動かした場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。二度目に(その位置から)動かした場合、パーラジカ(重罪)となる。
Bhūmiyaṃ ṭhitamoro dvinnaṃ vā pādānaṃ kalāpassa ca vasena tīṇi ṭhānāni labhati. Taṃ ukkhipantassa yāva ekampi ṭhānaṃ pathaviṃ phusati, tāva thullaccayaṃ. Kesaggamattampi pathaviyā mocitamatte pārājikaṃ. Pañjare ṭhitaṃ saha pañjarena uddharati, pārājikaṃ. Yadi pana pādaṃ na agghati, sabbattha agghavasena kātabbaṃ. Antovatthumhi carantaṃ moraṃ theyyacittena padasā bahivatthuṃ nīharanto dvāraparicchedaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Vaje ṭhitabalībaddassa hi vajo viya antovatthu tassa ṭhānaṃ. Hatthena pana gahetvā antovatthusmimpi ākāsagataṃ karontassa pārājikameva. Antogāme carantampi gāmaparikkhepaṃ atikkāmentassa pārājikaṃ. Sayameva nikkhamitvā gāmūpacāre vā vatthūpacāre vā carantaṃ pana theyyacitto kaṭṭhena vā kathalāya vā utrāsetvā aṭavimukhaṃ karoti, moro uḍḍetvā antogāme vā antovatthumhi vā chadanapiṭṭhe vā nilīyati, rakkhati. Sace pana aṭavimukhe uḍḍeti vā gacchati vā ‘‘aṭaviṃ pavesetvā gahessāmī’’ti parikappe asati pathavito kesaggamattampi uḍḍitamatte vā dutiyapadavāre vā pārājikaṃ. Kasmā? Yasmā gāmato nikkhantassa ṭhitaṭṭhānameva ṭhānaṃ hoti. Kapiñjarādīsupi ayameva vinicchayo.
地面にいる孔雀は、二つの足と尾羽の範囲で三つの位置を持つ。それを持ち上げた場合、たとえ一つの位置が地面に触れていても、トゥッラッチャヤ(中罪)である。髪の毛一本分でも地面から離れた瞬間、パーラジカ(重罪)となる。籠の中にいる孔雀を、籠ごと持ち上げた場合、パーラジカ(重罪)となる。もし足が届かない場合、すべてが届くかどうかの基準で判断されるべきである。屋内を歩いている孔雀を、横領の意図で足で屋外に連れ出した場合、門の範囲を超えるので、パーラジカ(重罪)となる。外の馬が道にいるように、屋内がその場所となる。しかし、手で掴んで屋内にいる孔雀を空中に上げた場合、パーラジカ(重罪)である。町の中で歩いている孔雀も、町境を超えた場合、パーラジカ(重罪)となる。自ら出て行って、町やその周辺を歩いている孔雀を、横領の意図で棒や箱で脅かして、森の入り口に追い出した場合、孔雀は飛んで屋内に、あるいは屋内にあるものの中に、あるいは隠れ家の陰に隠れる。もし森の入り口に飛んで行った場合、あるいは行った場合、「森に追い込んで捕まえよう」と計画していた場合、地面から髪の毛一本分でも飛び上がった瞬間、あるいは二度目の行動で、パーラジカ(重罪)となる。なぜか? 町から出た孔雀は、その立っている場所がその場所となるからである。猿やその他の鳥についても、この判断と同じである。
Sāṭakaṃ vāti vātavegukkhittaṃ pathavitale pattharitvā ṭhapitamiva ākāsena gacchantaṃ khalibaddhaṃ sāṭakaṃ abhimukhāgataṃ hatthena ekasmiṃ ante gaṇhāti, ito cito ca ṭhānaṃ avikopentoyeva gamanupacchede dukkaṭaṃ. Ṭhānācāvanaṃ akaronto cāleti, phandāpane thullaccayaṃ. Ṭhānā cāveti, pārājikaṃ. Ṭhānaparicchedo cassa morasseva chahi ākārehi veditabbo.
衣を渡す、とは、風で飛ばされて地面に広げられた衣を、空中で繋がれている衣を、手で正面から掴んだ場合、掴んだこと自体が(その位置からの)ずれがない状態である。掴んだ状態から手を離して、位置をずらさずに移動を妨げた場合、ドゥッカタ(軽微な罪)となる。位置をずらして動かした場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。位置をずらして(その位置から)離した場合、パーラジカ(重罪)となる。その位置の区別は、孔雀の場合と同じように、六つの状態によって知るべきである。
Abaddhasāṭako pana ekasmiṃ ante gahitamatteva dutiyenantena patitvā bhūmiyaṃ patiṭṭhāti, tassa dve ṭhānāni honti – hattho ceva bhūmi ca. Taṃ yathāgahitameva paṭhamaṃ gahitokāsappadesato cāleti, thullaccayaṃ. Pacchā bhūmito dutiyahatthena vā pādena vā ukkhipati, pārājikaṃ. Paṭhamaṃ vā bhūmito uddharati, thullaccayaṃ. Pacchā gahitokāsappadesato cāveti, pārājikaṃ. Gahaṇaṃ vā amuñcanto ujukameva hatthaṃ onāmetvā bhūmigataṃ katvā teneva hatthena ukkhipati, pārājikaṃ. Veṭhanepi ayameva vinicchayo.
繋がれていない衣の場合、一方の端を掴んだだけで、もう一方の端が落ちて地面に接地する場合、その衣には二つの位置がある。すなわち、手と地面である。その掴んだ状態のまま、最初に掴んだ場所から動かした場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。その後、地面からもう一方の手で、あるいは足で持ち上げた場合、パーラジカ(重罪)となる。最初に掴んだ場所から持ち上げた場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。その後、掴んだ場所から(その位置を)ずらした場合、パーラジカ(重罪)となる。掴むことをやめずに、まっすぐに手を下げて地面に接地させ、その手で持ち上げた場合、パーラジカ(重罪)となる。巻き付けた場合も、この判断と同じである。
Hiraññaṃ vā suvaṇṇaṃ vā chijjamānanti manussānaṃ alaṅkarontānaṃ gīveyyakādipiḷandhanaṃ vā suvaṇṇasalākaṃ chindantānaṃ suvaṇṇakārānaṃ suvaṇṇakhaṇḍaṃ vā chijjamānaṃ patati, tañce bhikkhu ākāsena āgacchantaṃ theyyacitto hatthena gaṇhāti, gahaṇameva ṭhānaṃ. Gahitappadesato hatthaṃ apaneti, pārājikaṃ. Cīvare patitaṃ hatthena ukkhipati, pārājikaṃ. Anuddharitvāva yāti, dutiye padavāre pārājikaṃ. Patte patitepi eseva nayo. Sīse vā mukhe vā pāde vā patiṭṭhitaṃ hatthena gaṇhāti, pārājikaṃ. Aggahetvāva yāti, dutiye padavāre pārājikaṃ. Yattha katthaci patati, tassa patitokāsova ṭhānaṃ, na sabbaṃ aṅgapaccaṅgaṃ pattacīvaraṃ vāti.
金や銀が壊れる、というのは、装飾品を作る人々や、金細工師が金塊を削る際に、金片が落ちた場合である。それを比丘が空から落ちてくるのを、横領の意図で手で掴んだ場合、掴んだこと自体が(その位置からの)ずれがない状態である。掴んだ場所から手を離した場合、パーラジカ(重罪)となる。衣に落ちたものを手で持ち上げた場合、パーラジカ(重罪)となる。持ち上げずにそのまま立ち去った場合、二度目の行動でパーラジカ(重罪)となる。鉢に落ちた場合も、この通りである。頭や顔、足などに落ちたものを手で掴んだ場合、パーラジカ(重罪)となる。掴まずにそのまま立ち去った場合、二度目の行動でパーラジカ(重罪)となる。どこに落ちたとしても、その落ちた場所がその場所であり、体全体や衣全体がその場所ではない。
Ākāsaṭṭhakathā niṭṭhitā.
空の註釈は終わった。
Vehāsaṭṭhakathā
空中の註釈
97. Vehāsaṭṭhe mañcapīṭhādīsu ṭhapitaṃ bhaṇḍaṃ āmāsaṃ vā hotu anāmāsaṃ vā, theyyacittena āmasantassa dukkaṭaṃ. Mañcapīṭhesu ṭhapitabhaṇḍesu panettha thalaṭṭhe vuttanayena vinicchayo veditabbo. Ayaṃ pana viseso – sace khaliyā baddhasāṭako mañce vā pīṭhe vā patthaṭo majjhena mañcatalaṃ na phusati, mañcapādeva phusati, tesaṃ vasena ṭhānaṃ veditabbaṃ. Pādānaṃ upari phuṭṭhokāsameva hi atikkamitamattena tattha pārājikaṃ hoti. Saha mañcapīṭhehi harantassa pana mañcapīṭhapādānaṃ patiṭṭhitokāsavasena ṭhānaṃ veditabbaṃ.
97. 空中に置く場合、棚や台などに置かれた物品、たとえそれが有用なものであっても、そうでなくても、横領の意図で掴んだ場合、ドゥッカタ(軽微な罪)となる。棚や台に置かれた物品については、地の註釈で述べられた判断に従うべきである。ただし、ここでは次のような違いがある。もし、繋がれた衣が棚や台の上に広げられ、その中央が棚の面や台の面に触れていない場合、棚の脚に触れている場合、その脚に基づいて位置が判断されるべきである。脚の上方に触れた空間を超えた瞬間に、そこでパーラジカ(重罪)となる。棚や台と一緒に運ぶ場合、棚や台の脚が接地している場所に基づいて、その場所が判断されるべきである。
Cīvaravaṃse vāti cīvaraṭhapanatthāya bandhitvā ṭhapite vaṃse vā kaṭṭhadaṇḍake vā. Tattha saṃharitvā pārato antaṃ orato bhogaṃ katvā ṭhapitacīvarassa patiṭṭhitokāsena phuṭṭhokāsova ṭhānaṃ, na sabbo cīvaravaṃso. Tasmā theyyacittena taṃ bhoge gahetvā ākaḍḍhantassa pārato vaṃse patiṭṭhitokāsaṃ orato cīvarena vaṃsassa phuṭṭhappadesaṃ atikkāmentassa ekadvaṅgulamattākaḍḍhaneneva pārājikaṃ. Ante gahetvā ākaḍḍhantassāpi eseva nayo. Tattheva pana cīvaravaṃse vāmato vā dakkhiṇato vā sārentassa vāmantena dakkhiṇantaṭṭhānaṃ dakkhiṇantena vā vāmantaṭṭhānaṃ atikkantamatte dasadvādasaṅgulamattasāraṇeneva pārājikaṃ. Uddhaṃ ukkhipantassa kesaggamattukkhipanena pārājikaṃ. Cīvaravaṃsaṃ phusantaṃ vā aphusantaṃ vā rajjukena bandhitvā ṭhapitacīvaraṃ mocentassa thullaccayaṃ, mutte pārājikaṃ. Muttamattameva hi taṃ ‘‘ṭhānā cuta’’nti saṅkhyaṃ gacchati. Vaṃse veṭhetvā ṭhapitaṃ nibbeṭhentassa thullaccayaṃ, nibbeṭhitamatte pārājikaṃ. Valayaṃ katvā ṭhapite valayaṃ chindati vā moceti vā ekaṃ vā vaṃsakoṭiṃ mocetvā nīharati, thullaccayaṃ. Chinnamatte muttamatte nīhaṭamatte ca pārājikaṃ. Tathā akatvāva cīvaravaṃse ito cito ca sāreti, rakkhati tāva. Valayassa hi sabbopi cīvaravaṃso ṭhānaṃ. Kasmā? Tattha saṃsaraṇadhammatāya. Yadā pana naṃ hatthena gahetvā ākāsagataṃ karoti, pārājikaṃ. Pasāretvā ṭhapitassa patiṭṭhitokāsena phuṭṭhokāsova ṭhānaṃ. Tattha saṃharitvā ṭhapite vuttanayena vinicchayo veditabbo. Yaṃ pana ekenantena bhūmiṃ phusitvā ṭhitaṃ hoti, tassa cīvaravaṃse ca bhūmiyañca patiṭṭhitokāsavasena dve ṭhānāni. Tattha bhūmiyaṃ ekenantena patiṭṭhite abaddhasāṭake vuttanayeneva vinicchayo veditabbo. Cīvararajjuyāpi ayameva vinicchayo.
衣を掛ける棒、とは、衣を掛けるために結んで置いた棒や竹のことである。そこに、収納して、奥の端と手前の端を輪にして置かれた衣の場合、その設置場所に基づいて触れた空間がその場所であり、衣を掛ける棒全体がその場所ではない。それゆえ、横領の意図でそれを掴んで引き寄せた場合、奥の棒に設置されている場所から、手前の衣が棒に触れている場所を超えた場合、一日、二日、あるいはそれ以上に引き寄せただけでパーラジカ(重罪)となる。端を掴んで引き寄せた場合も、同様である。その衣を棒の左側や右側からずらした場合、左端が右端の位置を、あるいは右端が左端の位置を超える場合、十、十二指の長さだけずらしただけでパーラジカ(重罪)となる。上に持ち上げた場合、髪の毛一本分持ち上げただけでパーラジカ(重罪)となる。衣を掛ける棒に触れているか触れていないかにかかわらず、紐で結んで置かれた衣を外した場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。外れた瞬間、パーラジカ(重罪)となる。外れたこと自体が「位置からずれた」と見なされるからである。棒に巻き付けて置かれたものを解いた場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。解いた瞬間、パーラジカ(重罪)となる。輪にして置かれたものを、輪を切った場合、あるいは解いた場合、あるいは棒の端を一つ解いて取り出した場合、トゥッラッチャヤ(中罪)である。切れた瞬間、外れた瞬間、取り出した瞬間にパーラジカ(重罪)となる。そうでなく、衣を掛ける棒の上で、あちらこちらにずらした場合、それは(それ以上)保たれる。輪の場合、衣を掛ける棒全体がその場所となる。なぜか? そこでは、絡み合って動く性質があるからである。それを手で掴んで空中に上げた場合、パーラジカ(重罪)となる。広げて置かれた場合、その設置場所に基づいて触れた空間がその場所となる。そこに収納して置かれた場合、述べられた判断に従うべきである。一方の端が地面に触れて立っている場合、衣を掛ける棒と地面の両方に設置されている場所に基づいて、二つの位置がある。地面に一方の端が接地している場合、繋がれていない衣の場合と同じ判断が適用されるべきである。衣を繋ぐ紐についても、この判断と同じである。
Aṅkusake laggetvā ṭhapitabhaṇḍaṃ pana bhesajjaghaṭo vā bhesajjatthavikā vā sace bhittiṃ vā bhūmiṃ vā aphusitvā ṭhapitaṃ lagganakaṃ ghaṃsantassa nīharato aṅkusakoṭito nikkhantamatte pārājikaṃ. Lagganakaṃ baddhaṃ hoti, bundena ukkhipitvā ākāsagataṃ karontassa aṅkusakoṭito anikkhantepi pārājikaṃ. Bhittinissitaṃ hoti, paṭhamaṃ aṅkusakoṭito nīharati, thullaccayaṃ. Pacchā bhittiṃ moceti, pārājikaṃ. Paṭhamaṃ bhittiṃ mocetvā pacchā aṅkusato nīharantassāpi eseva nayo. Sace pana bhāriyaṃ bhaṇḍaṃ nīharituṃ asakkonto sayaṃ bhittinissitaṃ katvā aṅkusato nīharati, puna bhittiṃ amocetvāpi aṅkusato nīhaṭamatteyeva pārājikaṃ. Attanā kataṭṭhānañhi ṭhānaṃ na hoti. Bhūmiṃ phusitvā ṭhitassa pana dve eva ṭhānāni. Tattha vuttoyeva vinicchayo. Yaṃ pana sikkāya pakkhipitvā laggitaṃ hoti, taṃ sikkāto nīharantassāpi saha sikkāya aṅkusato nīharantassāpi pārājikaṃ. Bhittibhūmisannissitavasena cettha ṭhānabhedopi veditabbo.
鉤で引っ掛けて置いた品物、あるいは薬の容器や薬箱が、壁や地面に触れずに置かれている場合、その引っ掛けてあったものを掴んで取り外す際に、鉤の先端から外れた瞬間に波羅夷罪となる。 引っ掛けてあったものが固定されている場合、根元を持ち上げて空中に上げた時に、鉤の先端から外れていなくても波羅夷罪となる。 壁に寄りかかっていた場合、まず鉤の先端から外して、次に壁から離すと、重罪となる。 まず壁から離してから、次に鉤から外す場合も同様である。 もし重い品物を運ぶことができず、自分で壁に寄りかからせてから鉤から外した場合、壁から離さなくても、鉤から外れた瞬間に波羅夷罪となる。 自分で置いた場所は(本来の)場所とはならないからである。 地面に触れて置かれている場合は、二つの場合しかない。 その場合の決定はここに述べられている通りである。 もし、髪の毛に絡めて掛けられていた場合、髪の毛から外す時も、髪の毛と一緒に鉤から外す時も、波羅夷罪となる。 壁や地面に寄りかかっていることによる、ここでは場所の区別も理解すべきである。
Bhittikhīloti ujukaṃ katvā bhittiyaṃ ākoṭito vā tatthajātako eva vā; nāgadanto pana vaṅko ākoṭito eva. Tesu laggetvā ṭhapitaṃ aṅkusake vuttanayeneva vinicchinitabbaṃ. Dvīsu tīsu pana paṭipāṭiyā ṭhitesu āropetvā ṭhapitaṃ kuntaṃ vā bhindivālaṃ vā agge vā bunde vā gahetvā ākaḍḍhati, ekamekassa phuṭṭhokāsamatte atikkante pārājikaṃ. Phuṭṭhokāsamattameva hi tesaṃ ṭhānaṃ hoti, na sabbe khīlā vā nāgadantā vā. Bhittiabhimukho ṭhatvā majjhe gahetvā ākaḍḍhati, orimantena phuṭṭhokāsaṃ pārimantena atikkantamatte pārājikaṃ. Parato pellentassāpi eseva nayo. Hatthena gahetvā ujukaṃ ukkhipanto kesaggamattampi ākāsagataṃ karoti, pārājikaṃ. Bhittiṃ nissāya ṭhapitaṃ bhittiṃ ghaṃsanto ākaḍḍhati, aggena phuṭṭhokāsaṃ bundaṃ, bundena vā phuṭṭhokāsaṃ aggaṃ atikkāmentassa pārājikaṃ. Bhittiabhimukho ṭhatvā ākaḍḍhanto ekenantena phuṭṭhokāsaṃ aparantaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Ujukaṃ ukkhipanto kesaggamattaṃ ākāsagataṃ karoti, pārājikaṃ.
壁の釘というのは、まっすぐに伸ばして壁に打ち付けたもの、あるいはそこに生えているものである。 象の牙というのは、湾曲して打ち付けられたものである。 これらに引っ掛けて置いたものについては、鉤の場合と同様に決定されるべきである。 二つ、三つと順番に置かれている場合、それに掛けて置いた槍や鉄砲を、先端か根元かのいずれかを持って引き抜く時、それぞれが触れている空間を少しでも超えた時点で波羅夷罪となる。 触れている空間だけがその場所であり、全ての釘や象の牙ではない。 壁に向かって立ち、真ん中を持って引き抜く場合、手前側が触れている空間を超えた時点で、奥側が(その空間を)超えると波羅夷罪となる。 外側から引き抜く場合も同様である。 手で持ってまっすぐに上に上げる時、髪の毛一本分でも空中に上がると、波羅夷罪となる。 壁に寄りかからせて置いたものを、壁に擦り付けながら引き抜く場合、先端が触れている空間、あるいは根元が触れている空間を超えると波羅夷罪となる。 壁に向かって立ち、引き抜く場合、一方の端が触れている空間から、もう一方の端が(その空間を)超えると波羅夷罪となる。 まっすぐに上に上げる時、髪の毛一本分でも空中に上がると、波羅夷罪となる。
Rukkhe vā laggitanti tālarukkhādīsu āropetvā laggite aṅkusakādīsu vuttanayena vinicchayo veditabbo. Tatthajātakaṃ pana tālapiṇḍiṃ cālentassa thullaccayaṃ. Yasmiṃ phale pārājikavatthu pūrati, tasmiṃ bandhanā muttamatte pārājikaṃ. Piṇḍiṃ chindati, pārājikaṃ. Aggena paṇṇantaraṃ āropetvā ṭhapitā dve ṭhānāni labhati – ṭhapitaṭṭhānañca vaṇṭaṭṭhānañca; tattha vuttanayena vinicchayo veditabbo. Yo pana ‘‘chinnamattā patamānā saddaṃ kareyyā’’ti bhayena sayaṃ aggena paṇṇantaraṃ āropetvā chindati, chinnamatte pārājikaṃ. Attanā kataṭṭhānañhi ṭhānaṃ na hoti. Etena upāyena sabbarukkhānaṃ pupphaphalesu vinicchayo veditabbo.
木に掛けた場合、というのは、椰子やその他の木に掛けて置いたものについて、鉤の場合と同様に決定されるべきである。 そこに生えているもの(例えば椰子の実)を揺らした場合、重罪となる。 果実が波羅夷罪の対象となる場合、それを縛りから解いた瞬間に波羅夷罪となる。 実を割る行為は、波羅夷罪となる。 葉の間に挟んで置いた場合、置いた場所と、挟んだ場所という二つの場所を得る。 その場合の決定はここに述べられている通りである。 もし「割った瞬間に音が出るのではないか」という恐れから、自分で葉の間に挟んで割った場合、割れた瞬間に波羅夷罪となる。 自分で置いた場所は(本来の)場所とはならないからである。 この方法によって、全ての木の、花や果実の場合の決定も理解されるべきである。
Pattādhārakepīti ettha rukkhādhārako vā hotu valayādhārako vā daṇḍādhārako vā yaṃkiñci pattaṭṭhapanakaṃ pacchikāpi hotu pattādhārako tveva saṅkhyaṃ gacchati. Tattha ṭhapitapattassa pattena phuṭṭhokāso eva ṭhānaṃ. Tattha rukkhādhārake pañcahākārehi ṭhānaparicchedo hoti. Tattha ṭhitaṃ pattaṃ mukhavaṭṭiyaṃ gahetvā catūsu disāsu yato kutoci kaḍḍhanto ekenantena phuṭṭhokāsaṃ aparantaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Uddhaṃ kesaggamattaṃ ukkhipato pārājikaṃ. Sahādhārakena harantassāpi eseva nayoti.
葉の台の場合も同様である。 ここでは木の台、あるいは輪の台、棒の台、どのような葉を置くためのものであっても、葉の台と見なされる。 そこに置いた葉について、葉に触れている空間がその場所である。 木の台の場合、五つの状況によって場所が限定される。 そこに置かれた葉を口にくわえて、四方にどこからでも引き抜く時、一方の端が触れている空間から、もう一方の端が(その空間を)超えると波羅夷罪となる。 髪の毛一本分上に上げた場合、波羅夷罪となる。 台と一緒に運ぶ場合も同様である。
Vehāsaṭṭhakathā niṭṭhitā.
空中の解説は終わった。
Udakaṭṭhakathā
水の解説
98. Udakaṭṭhe – udake nikkhittaṃ hotīti rājabhayādibhītehi udakena avinassanadhammesu tambalohabhājanādīsu suppaṭicchannaṃ katvā pokkharaṇīādīsu asandanake udake nikkhittaṃ. Tassa patiṭṭhitokāsoyeva ṭhānaṃ, na sabbaṃ udakaṃ. Gacchati vā āpatti dukkaṭassāti agambhīre udake padasā gacchantassa padavāre padavāre dukkaṭaṃ. Gambhīre hatthehi vā pādehi vā payogaṃ karontassa hatthavārehi vā padavārehi vā payoge payoge dukkaṭaṃ. Eseva nayo kumbhigahaṇatthaṃ nimujjanummujjanesu. Sace pana antarā kiñci udakasappaṃ vā vāḷamacchaṃ vā disvā bhīto palāyati, anāpatti. Āmasanādīsu bhūmigatāya kumbhiyā vuttanayeneva vinicchayo veditabbo. Ayaṃ pana viseso – tattha bhūmiṃ khaṇitvā kaḍḍhati, idha kaddame osāreti. Evaṃ chahākārehi ṭhānaparicchedo hoti.
98. 水の中にある場合。すなわち、水の中に置かれている場合とは、王からの逃亡など恐れて、水によって損なわれない性質の銅や鉄の容器などにしっかりと覆い隠して、池などに静かに置かれている場合である。 その安定している空間だけが場所であり、水全体ではない。 浅い水の中を足で歩いて進む場合、足を踏み出すたびに重罪となる。 深い水の中を、手や足で進む場合、手や足の動きごとに重罪となる。 これは、亀を捕らえるために潜ったり浮いたりする場合も同様である。 もし、途中で魚や恐ろしい生き物を見て恐れて逃げた場合、罪はない。 掴むなどの場合、地面にある甕については、ここに述べられている通りに決定されるべきである。 ただし、ここでは地面を掘って取り出すが、ここでは土砂をどかす。 このように六つの状況によって場所が限定される。
Uppalādīsu yasmiṃ pupphe vatthuṃ pūreti, tasmiṃ chinnamatte pārājikaṃ. Uppalajātikānañcettha yāva ekasmimpi passe vāko na chijjati, tāva rakkhati. Padumajātikānaṃ pana daṇḍe chinne abbhantare suttaṃ acchinnampi na rakkhati. Sāmikehi chinditvā ṭhapitāni uppalādīni honti, yaṃ vatthuṃ pūreti, tasmiṃ uddhaṭe pārājikaṃ. Hatthakabaddhāni honti, yasmiṃ hatthake vatthu pūrati, tasmiṃ uddhaṭe pārājikaṃ. Bhārabaddhāni honti, taṃ bhāraṃ channaṃ ākārānaṃ yena kenaci ākārena ṭhānā cāventassa bhūmaṭṭhakumbhiyaṃ vuttanayena pārājikaṃ. Dīghanāḷāni uppalādīni honti, pupphesu vā nāḷesu vā veṇiṃ katvā udakapiṭṭhe rajjukesu tiṇāni santharitvā ṭhapenti vā bandhanti vā, tesaṃ dīghato pupphaggena ca nāḷantena ca tiriyaṃ pariyantehi heṭṭhā patiṭṭhitokāsena uddhaṃ upari ṭhitassa piṭṭhiyāti chahākārehi ṭhānā cāvanaparicchedo veditabbo.
蓮などの花について、対象となる花が、その茎が切れた瞬間に波羅夷罪となる。 蓮の仲間については、たとえ一方の側面でも茎が切れていなければ、(罪は)成立しない。 睡蓮の仲間については、茎が切れた場合、内部の糸が切れていなくても(罪は)成立しない。 所有者が切って置いた蓮などがあり、対象となるものが(そこから)取り除かれた瞬間に波羅夷罪となる。 手に持てるように束ねられたものについて、対象となるものが(そこから)取り除かれた瞬間に波羅夷罪となる。 重いものとして束ねられたものについて、その重さを六つの状況のうちいずれかの方法で場所から動かした場合、地面にある甕の場合と同様に波羅夷罪となる。 長い茎を持つ蓮などについて、花や茎に糸を巻き付けて、水面に草を敷いて置いたり、結び付けたりする場合、その長さ、花の先端、茎の先端、横の端、下にある場所、上にある表面といった六つの状況によって、場所から動いたことの決定が理解されるべきである。
Yopi udakapiṭṭhiyaṃ ṭhapitapupphakalāpaṃ udakaṃ cāletvā vīciṃ uṭṭhāpetvā kesaggamattampi yathāṭhitaṭṭhānato cāveti, pārājikaṃ. Atha pana parikappeti ‘‘ettha gataṃ gahessāmī’’ti, rakkhati tāva; gataṭṭhāne pana uddharato pārājikaṃ. Udakato accuggatassa pupphassa sakalamudakaṃ ṭhānaṃ, taṃ uppāṭetvā ujukaṃ uddharantassa nāḷante kesaggamattaṃ udakato atikkante pārājikaṃ. Pupphe gahetvā apanāmetvā ākaḍḍhanto uppāṭeti, na udakaṃ ṭhānaṃ, uppāṭitamatte pārājikaṃ. Kalāpabaddhāni pupphāni udakaṭṭhāne vā rukkhe vā gacche vā bandhitvā ṭhapenti, bandhanaṃ amocetvā ito cito ca karontassa thullaccayaṃ, bandhane muttamatte pārājikaṃ. Paṭhamaṃ bandhanaṃ mocetvā pacchā harati, ettha chahākārehi ṭhānaparicchedoti idaṃ ubhayaṃ mahāpaccariyādīsu vuttaṃ. Paduminiyaṃ pupphāni saha paduminiṃyā gaṇhitukāmassa pupphanāḷehi ca pattanāḷehi ca phuṭṭhaudakavasena uddhañceva tiriyañca ṭhānaparicchedo veditabbo. Taṃ panassa paduminiṃ anuppāṭetvā pupphāni vā pattāni vā attano abhimukhaṃ ākaḍḍhantassa thullaccayaṃ. Uppāṭitamatte pārājikaṃ.
水面に置かれた花の束を、水を揺らして波を立て、髪の毛一本分でも元の場所から動かした場合、波羅夷罪となる。 もし「ここに来たものを捕まえよう」と意図した場合、(捕まえるまで)罪は成立しない。しかし、来た場所から取り除いた瞬間に波羅夷罪となる。 水面から突き出た花について、その花全体が(水面を)場所とする。 それを引き抜いてまっすぐに上に上げた時、茎の先端が髪の毛一本分でも水面から出ると波羅夷罪となる。 花を掴んで持ち去り、引き抜いた場合、水は場所ではなく、引き抜いた瞬間に波羅夷罪となる。 束ねられた花を、水の中、木の上、あるいは馬の上などに結び付けて置いた場合、結び目を解かずに、あちこちに動かした場合は重罪。 結び目が解けた瞬間に波羅夷罪となる。 まず結び目を解いてから、次に持ち去った場合も、ここでは六つの状況によって場所が限定される。 これは両方とも「摩訶波羅塞」などに述べられている。 蓮の池の花について、蓮の葉と一緒に取ろうとした場合、花の茎や葉の茎が触れている水の空間によって、上と横の場所の限定が理解されるべきである。 その蓮の葉を引き抜かずに、花や葉を自分のほうに引き寄せた場合は重罪。 引き抜いた瞬間に波羅夷罪となる。
Pupphapattanāḷe ṭhānato acāvetvāpi paṭhamaṃ paduminiṃ uppāṭentassa thullaccayaṃ. Pacchā pupphapattanāḷesu ṭhānā cāvitesu pārājikaṃ. Uppāṭitāya paduminiyā pupphaṃ gaṇhanto pana bhaṇḍaṃ agghāpetvā kāretabbo. Bahi ṭhapite rāsikatakalāpabaddhabhārabaddhapupphepi eseva nayo. Bhisaṃ vā muḷālaṃ vā yena vatthu pūrati, taṃ uppāṭentassa pārājikaṃ. Kaddame phuṭṭhokāsavasena cettha ṭhānaṃ paricchinditabbaṃ. Tāni uppāṭentassa sukhumampi mūlaṃ acchinnaṃ hoti, rakkhati tāva. Bhisapabbe jātaṃ pattaṃ vā pupphaṃ vā hoti, tampi rakkhatīti mahāaṭṭhakathāyameva vuttaṃ. Bhisagaṇṭhimhi pana kaṇṭako hoti yobbanappattānaṃ mukhapiḷakā viya, ayaṃ adīghattā na rakkhati. Sesaṃ uppalādīsu vuttanayameva.
花の茎の場所から動かさなくても、まず蓮の葉を引き抜いた場合は重罪。 次に花の茎の場所から動かされた場合は波羅夷罪となる。 引き抜いた蓮の葉から花を取る場合、品物を評価して(それに見合った)代価を支払うべきである。 外に置かれた、束ねられたもの、重いものとして束ねられた花についても、同様である。 サトイモやタロイモの根について、対象となるものが(そこから)引き抜かれた瞬間に波羅夷罪となる。 泥について、触れている空間によって、ここで場所を限定すべきである。 それらを引き抜いた時、たとえわずかな根でも切れていなければ、(罪は)成立する。 サトイモの葉に生えたものが、たとえ葉や花であっても、(罪は)成立するということが、大解説に述べられている。 サトイモの根には、棘があり、若い者の顔の吹き出物のように、これは長くないため(罪は)成立しない。 残りは蓮などの花の場合と同様に理解されるべきである。
Macchakacchapānaṃ sassāmikānaṃ vāpiādīsu sakalamudakaṃ ṭhānaṃ. Tasmā yo paṭijagganaṭṭhāne sassāmikaṃ macchaṃ baḷisena vā jālena vā kumanena vā hatthena vā gaṇhāti, tassa yena macchena vatthu pūrati, tasmiṃ kesaggamattampi udakato uddhaṭamatte pārājikaṃ. Koci maccho gayhamāno ito cito ca dhāvati, ākāsaṃ vā uppatati, tīre vā patati, ākāse vā ṭhitaṃ tīre vā patitaṃ gaṇhatopi pārājikameva. Kacchapampi bahi gocaratthaṃ gataṃ gaṇhato eseva nayo. Udakaṭṭhaṃ pana udakā mocayato pārājikaṃ.
魚や亀の、所有者がいる場合も、いない場合も、その全体が水(の場所)となる。 したがって、保護している場所にいる、所有者がいる魚を、釣り針や網、あるいは手で掴んだ場合、その魚が(水から)髪の毛一本分でも出た瞬間に波羅夷罪となる。 ある魚を捕まえようとしている時に、あちこちに逃げたり、空中に跳ね上がったり、岸辺に落ちたり、空中にいるものや岸辺に落ちたものを掴んだ場合も、波羅夷罪となる。 亀についても、外に出て歩き回っているものを掴んだ場合も同様である。 水の中にあるものを水から離した場合、波羅夷罪となる。
Tesu tesu pana janapadesu sabbasādhāraṇassa mahātaḷākassa niddhamanatumbaṃ nissāya sabbasādhāraṇameva kunnadīsadisaṃ udakavāhakaṃ khaṇanti. Tato khuddakamātikāyo nīharitvā mātikākoṭiyaṃ attano attano vaḷañjanatthāya āvāṭe khaṇanti. Tesaṃ pana yadā udakena attho hoti, tadā āvāṭe khuddakamātikāyo udakavāhakañca sodhetvā niddhamanatumbaṃ ugghāṭenti. Tato udakena saddhiṃ macchā nikkhamitvā anupubbena āvāṭe patvā vasanti. Tattha taḷāke ca udakavāhakesu ca macche gaṇhante na vārenti. Khuddakāsu pana attano attano mātikāsu udakaāvāṭesu ca paviṭṭhamacche gaṇhituṃ na denti, vārenti; tattha yo taḷāke vā niddhamanatumbe vā udakavāhake vā macche gaṇhāti, avahārena so na kāretabbo. Khuddakamātikāsu pana āvāṭesu vā paviṭṭhaṃ gaṇhanto gahitassa agghavasena kāretabbo. Sace tato gayhamāno maccho ākāse vā uppatati, tīre vā patati, taṃ ākāsaṭṭhaṃ vā tīraṭṭhaṃ vā udakavinimuttaṃ gaṇhato avahāro natthi. Kasmā? Yasmā attano pariggahaṭṭhāne ṭhitasseva te sāmikā. Evarūpā hi tattha katikā. Kacchapepi eseva nayo.
それぞれの地域で、共同で使われる大きな池の沈殿物を頼りに、共同で使われる小さな水路を掘る。 そこから小さな水路を分岐させて、自分の区画のために水路を掘る。 それらの水路に水が必要な時、水路と小さな水路を掃除し、沈殿物を開ける。 すると、水と一緒に魚が出てきて、徐々に水路に入り、住み着く。 そこで、池や水路で魚を捕らえることは妨げない。 しかし、自分の小さな水路に(入ってきた)魚を捕らえることは妨げる。 そこで、池や沈殿物の中の魚を捕まえる場合、罪は問われない。 小さな水路に(入ってきた)魚を捕まえる場合、捕まえたものの価値に応じて罪が問われる。 もし、そこから捕まえようとしている魚が空中に跳ね上がったり、岸辺に落ちたりした場合、空中にいるものや岸辺に落ちたものを掴んでも、罪は問われない。 なぜなら、自分の管理下にある場所にあるものだからである。 そのような取り決めがある。 亀についても同様である。
Sace pana maccho gayhamāno āvāṭato khuddakamātikaṃ āruhati, tattha naṃ gaṇhatopi avahāroyeva. Khuddakamātikāto pana udakavāhakaṃ, tato ca taḷākaṃ ārūḷhaṃ gaṇhato avahāro natthi. Yo āvāṭato bhattasitthehi palobhetvā mātikaṃ āropetvā gaṇhāti, avahārova. Tato pana palobhetvā udakavāhakaṃ āropetvā gaṇhantassa avahāro natthi. Keci pana kutocideva sabbasādhāraṇaṭṭhānato macche ānetvā pacchimavatthubhāge udakāvāṭe khipitvā posetvā divase divase dve tīṇi uttaribhaṅgatthāya mārenti. Evarūpaṃ macchaṃ udake vā ākāse vā tīre vā yattha katthaci ṭhitaṃ gaṇhato avahāro eva. Kacchapepi eseva nayo.
もし、魚を捕まえようとしている魚が、水路から小さな水路に上がった場合、それを掴んでも罪は問われない。 小さな水路から水路へ、さらに池へと上がった魚を掴んだ場合、罪は問われない。 水路から餌で誘って、水路に(魚を)入れて捕まえる場合も、罪は問われない。 しかし、そこから誘って水路に入れて掴む場合、罪は問われない。 ある者は、どこからでも共同の場所から魚を連れてきて、最後の場所である水路に放し、数日ごとに、追加の獲物を得るために、それを(毎日)捕らえる。 このような魚を、水の中、空の中、岸辺のどこにいても掴んだ場合、罪は問われない。 亀についても同様である。
Nidāghakāle pana nadiyā sote pacchinne katthaci ninnaṭṭhāne udakaṃ tiṭṭhati, tattha manussā macchānaṃ vināsāya madanaphalavasādīni pakkhipitvā gacchanti, macchā tāni khādantā maritvā uttānā udake plavantā tiṭṭhanti. Yo tattha gantvā ‘‘yāva sāmikā nāgacchanti, tāvime macche gaṇhissāmī’’ti gaṇhāti, agghavasena kāretabbo. Paṃsukūlasaññāya gaṇhato avahāro natthi, āharāpente pana bhaṇḍadeyyaṃ. Macchavisaṃ pakkhipitvā gatamanussā bhājanāni āharitvā pūretvā gacchanti, yāva ‘‘punapi āgacchissāmā’’ti sālayā honti, tāva te sassāmikamacchāva. Yadā pana te ‘‘alaṃ amhāka’’nti nirālayā pakkamanti, tato paṭṭhāya theyyacittena gaṇhantassa dukkaṭaṃ. Paṃsukūlasaññissa anāpatti. Yathā ca macchakacchapesu, evaṃ sabbāyapi odakajātiyā vinicchayo veditabboti.
夏の間、川の流れが止まった場所で、水が溜まっている場所がある。 そこで人々は、魚を殺すために、毒のある果実などを入れて立ち去る。 魚はそれらを食べて死に、仰向けになって水面に浮いている。 もし、そこに行って、「所有者が来るまで、これらの魚を捕まえよう」と掴んだ場合、価値に応じて罪が問われる。 ゴミとして掴んだ場合、罪は問われず、持ち去る場合は(それに見合った)代価を支払うべきである。 魚毒を入れて立ち去った人々が、容器を持ってきて満たして立ち去る。 「また来ます」という意図がある間は、それらは(所有者がいる)魚である。 しかし、彼らが「もう十分だ」と意図がなくなり立ち去った時から、窃盗の意図で掴んだ場合は重罪となる。 ゴミとして掴んだ場合は罪はない。 魚や亀の場合と同様に、全ての水生生物の場合も、決定は理解されるべきである。
Udakaṭṭhakathā niṭṭhitā.
水の解説は終わった。
Nāvaṭṭhakathā
船の解説
99. Nāvaṭṭhe – paṭhamaṃ tāva nāvaṃ dassento **‘‘nāvā nāma yāya taratī’’**ti āha. Tasmā idha antamaso rajanadoṇikāpi veṇukalāpakopi **‘‘nāvā’’**tveva veditabbo. Sīmāsammannane pana dhuvanāvā anto khaṇitvā vā phalakehi bandhitvā vā katā sabbantimena paricchedena tiṇṇaṃ vāhanikā eva vaṭṭati. Idha pana ekassapi vāhanikā ‘‘nāvā’’ tveva vuccati. Nāvāya nikkhittanti yaṃkiñci indriyabaddhaṃ vā anindriyabaddhaṃ vā; tassa avahāralakkhaṇaṃ thalaṭṭhe vuttanayeneva veditabbaṃ. Nāvaṃ avaharissāmītiādimhi ca dutiyapariyesanagamanaāmasanaphandāpanāni vuttanayāneva. Bandhanaṃ mocetīti ettha pana yā bandhane muttamatte ṭhānā na cavati, tassā bandhanaṃ yāva na muttaṃ hoti, tāva dukkaṭaṃ. Mutte pana thullaccayampi pārājikampi hoti, taṃ parato āvi bhavissati. Sesaṃ vuttanayameva. Ayaṃ tāva pāḷivaṇṇanā.
99. 船について – まず、船とは「これで渡るもの」であると示して「船」と言われた。それゆえ、ここでは最低限、籠舟や竹の束であっても「船」と理解すべきである。境界の確認においては、船べりを削ったり板で固定したりして作られた、最も外側の境界線を持つものは、三つのものを運ぶものにすぎない。ここでは一つしか運ばないものでも「船」と呼ばれる。船に載せられたものとは、感覚器官によって認識されるものであれ、されないものであれ、その運搬の性質は陸上での場合と同じように理解されるべきである。「船を運ぶ」などの場合、二度目の探索、接近、座る、動かすといった行為は、前に述べられた通りである。「縛りを解く」という場合、解いた瞬間にその場から離れないものについては、縛りが解かれるまで、<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0289"></span> 解かれるまでは不正行為となる。解かれた後では、重い不正行為や破戒行為となる。それは後で明らかになる。残りは前に述べられた通りである。これが経典の解説である。
Ayaṃ panettha pāḷimuttakavinicchayo – caṇḍasote bandhitvā ṭhapitanāvāya ekaṃ ṭhānaṃ bandhanameva, tasmiṃ muttamatte pārājikaṃ. Tattha yutti pubbe vuttā eva. Vippanaṭṭhā nāvā pana yaṃ yaṃ udakappadesaṃ pharitvā ṭhitā hoti, svāssā ṭhānaṃ. Tasmā taṃ uddhaṃ vā uccārentassa, adho vā opilāpentassa, catūsu vā disāsu phuṭṭhokāsaṃ atikkāmentassa atikkantamatte pārājikaṃ. Niccale udake abandhanaṃ attano dhammatāya ṭhitanāvaṃ purato vā pacchato vā vāmadakkhiṇapassato vā kaḍḍhantassa ekenantena phuṭṭhokāsaṃ aparena udake patiṭṭhitantena atikkantamatte pārājikaṃ. Uddhaṃ kesaggamattaṃ udakato mocite adho nāvātalena phuṭṭhokāsaṃ mukhavaṭṭiṃ atikkantamatte pārājikaṃ. Tīre bandhitvā niccale udake ṭhapitanāvāya bandhanañca ṭhitokāso cāti dve ṭhānāni. Taṃ paṭhamaṃ bandhanā moceti, thullaccayaṃ. Pacchā channaṃ ākārānaṃ aññatarena ṭhānā cāveti, pārājikaṃ. Paṭhamaṃ ṭhānā cāvetvā pacchā bandhanamocanepi eseva nayo. Thale ussādetvā ukkujjitvā ṭhapitanāvāya phuṭṭhokāsova ṭhānaṃ. Tassā pañcahākārehi ṭhānaparicchedo veditabbo.
ここに経典から離れた決定がある――激流に縛り付けて置かれた船については、一つの場所は縛り付けたことそのものであり、<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0266"></span> それが解かれた瞬間に破戒行為となる。その理由付けは以前に述べられた通りである。失われた船については、それが広がって止まっている水の領域がその場所である。それゆえ、それを上に持ち上げたり、下に沈めたり、四方に広げて超えるとき、超えた瞬間に破戒行為となる。静止した水に縛られていない、自らの性質で止まっている船を、前や後ろ、あるいは右左から引っ張るとき、一方に広がり、もう一方の水に接している状態で超えた瞬間に破戒行為となる。水面から髪の毛の先ほどだけ離して、船底が水面に接している状態を超えて、口の部分を超えた瞬間に破戒行為となる。岸に縛り付けて静止した<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0333"></span> 水に置かれた船については、縛り付けたことと止まっている場所の二つの場所がある。まず、その縛りを解くと、重い不正行為となる。次に、六つの状況のいずれかによって場所から離れると、破戒行為となる。最初に場所から離してから、後に縛りを解いた場合も、この通りである。陸上で、まっすぐに立てて置かれた船については、接している場所がその場所である。その場所は五つの状況によって決定されると理解すべきである。
Nikkujjitvā ṭhapitanāvāya pana mukhavaṭṭiyā phuṭṭhokāsova ṭhānaṃ, tassāpi pañcahākārehi ṭhānaparicchedaṃ ñatvā yato kutoci phuṭṭhokāsaṃ uddhañca kesaggamattaṃ atikkantamatte pārājikaṃ veditabbaṃ. Thale pana ussādetvā dvinnaṃ dārughaṭikānaṃ upari ṭhapitanāvāya dārughaṭikānaṃ phuṭṭhokāsoyeva ṭhānaṃ, tasmā tattha mañcapādamatthakesuyeva patthaṭabaddhasāṭake nāgadantesu ṭhapitabhindivāle ca vuttanayena vinicchayo veditabbo.
逆さまに立てて置かれた船については、口の部分が接している場所がその場所であり、それも五つの状況によって場所が決定されることを知って、どこからであっても接している場所を髪の毛の先ほど超えた瞬間に破戒行為となるべきである。陸上で、二つの木枠の上に立てて置かれた船については、木枠が接している場所がその場所である。それゆえ、そこでは寝台の脚の先のように、張られた布がかけられ、竜の歯のようなものに置かれた板に置かれたものと同じように、決定がなされるべきである。
Yottabaddhāya pana nāvāya saṭṭhisattatibyāmappamāṇaṃ yottaṃ amocetvāva ākaḍḍhitvā
綱で結ばれた船については、六十、七十腕ほどの綱を解かずに引きずるとき
Pathavilaggaṃ katvā saha yottena thale ṭhapitāya nāvāya na phuṭṭhokāsamattameva ṭhānaṃ. Atha kho yottakoṭito paṭṭhāya yāva nāvāya pathaviyaṃ patiṭṭhitokāsassa pacchimanto tāva dīghato, tiriyaṃ pana nāvāya ca yottassa ca pathaviyaṃ patiṭṭhitapariyantappamāṇaṃ ṭhānanti veditabbaṃ. Taṃ dīghato vā tiriyato vā kaḍḍhantassa ekenantena phuṭṭhokāsaṃ aparena pathaviyaṃ patiṭṭhitantena atikkantamatte, uddhaṃ kesaggamattaṃ saha yottena pathavito mocite pārājikaṃ. Yo pana titthe ṭhitanāvaṃ āruhitvā theyyacitto arittena vā phiyena vā pājeti, pārājikaṃ. Sace pana chattaṃ vā paṇāmetvā cīvaraṃ vā pādehi akkamitvā hatthehi ukkhipitvā laṅkārasadisaṃ katvā vātaṃ gaṇhāpeti, balavā ca vāto āgamma nāvaṃ harati, vāteneva sā haṭā hoti; puggalassa natthi avahāro. Payogo atthi, so pana ṭhānā cāvanapayogo na hoti. Yadi pana taṃ nāvaṃ evaṃ gacchantiṃ pakatigamanaṃ upacchinditvā aññaṃ disābhāgaṃ neti, pārājikaṃ. Sayameva yaṃkiñci gāmatitthaṃ sampattaṃ ṭhānā acāventova vikkiṇitvā gacchati, neva atthi avahāro. Bhaṇḍadeyyaṃ pana hotīti.
地面に接するようにして、綱と共に陸上に置かれた船については、接している場所だけが場所ではない。綱の端から始まり、船が地面に接している場所の終わりまでが長さであり、横幅については、船と綱が地面に接している範囲が場所であると理解すべきである。それを長さや横幅で引っ張るとき、一方に広がり、もう一方の地面に接している状態で超えた瞬間に、髪の毛の先ほどでも綱と共に地面から離れたら破戒行為となる。もし、岸に止まっている船に乗り込み、盗む心で櫂や船べりで漕ぐなら、破戒行為となる。もし、傘を広げたり、僧衣を足で踏みつけずに手で持ち上げたりして、装飾品のようにして風を受けて進むとき、強い風が来て船を運ぶなら、それは風によって運ばれたものであり、その人の責任ではない。意図はあるが、それは場所から離れる意図ではなく、<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0334"></span> 場所から離れる意図ではない。もし、その船をこのように進む自然な動きを妨げて、別の方向へ連れて行くなら、破戒行為となる。自ら、何であれ<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0267"></span> 岸に到着した場所から離さずに売って行くなら、責任はない。しかし、それは財物の授受となる。
Nāvaṭṭhakathā niṭṭhitā.
船についての注釈は終わる。
Yānaṭṭhakathā
乗り物についての注釈
100. Yānaṭṭhe – yānaṃ tāva dassento **‘‘yānaṃ nāma vayha’’**ntiādimāha. Tattha upari maṇḍapasadisaṃ padaracchannaṃ sabbapaliguṇṭhimaṃ vā chādetvā kataṃ vayhaṃ. Ubhosu passesu suvaṇṇarajatādimayā gopānasiyo datvā garuḷapakkhakanayena katā sandamānikā. Ratho ca sakaṭañca pākaṭameva. Tesu yattha katthaci saviññāṇakaṃ vā aviññāṇakaṃ vā rāsiādivasena ṭhapitaṃ bhaṇḍaṃ theyyacittena ṭhānā cāventassa nāvaṭṭhe ca thalaṭṭhe ca vuttanayeneva pārājikaṃ veditabbaṃ.
100. 乗り物について – まず、乗り物とは「運ぶもの」であると示された。そこでは、上に屋根があり、覆われて、あらゆる装飾が施された運ぶもの。両側に金銀などで作られた手すりを付け、鷲の翼のように作られた繋ぎ。車も荷車も、そのままである。そのうち、どこかに生き物のあるなしに関わらず、山積みにされたものなどのように置かれた積荷を、盗む心で場所から離した場合は、船についての、そして陸上についての、前に述べられた通り、破戒行為となるべきである。
Ayaṃ pana viseso – yānaṭṭhaṃ taṇḍulādibhaṇḍaṃ piṭakena gaṇhato piṭake anukkhittepi piṭakaṃ apaharitvā taṇḍulādīnaṃ ekābaddhabhāve vikopite pārājikaṃ. Thalaṭṭhādīsupi ayaṃ nayo labbhati. Yānaṃ avaharissāmītiādimhi dutiyapariyesanādīni vuttanayāneva. Ṭhānā cāvetīti ettha pana dukayuttassa yānassa dvinnaṃ goṇānaṃ aṭṭha pādā, dve ca cakkānīti dasa ṭhānāni. Taṃ theyyacittassa dhure nisīditvā pājayato goṇānaṃ pāduddhāre thullaccayaṃ. Cakkānaṃ pana pathaviyaṃ patiṭṭhitappadesato kesaggamatte atikkante pārājikaṃ. Sace pana goṇā ‘‘nāyaṃ amhākaṃ sāmiko’’ti ñatvā dhuraṃ chaḍḍetvā ākaḍḍhantā tiṭṭhanti vā phandanti vā, rakkhati tāva. Goṇe puna ujukaṃ paṭipādetvā dhuraṃ āropetvā daḷhaṃ yojetvā pācanena vijjhitvā pājentassa vuttanayeneva tesaṃ pāduddhāre thullaccayaṃ. Cakkātikkame pārājikaṃ.
しかし、ここでは違いがある――乗り物についての米などの積荷を、箱で運ぶ場合、箱に入れなくても、箱を運び去って米などを一つにまとめた状態で崩したなら、破戒行為となる。陸上などでもこの道理が適用される。乗り物を<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0291"></span> 運ぶなどの場合、二度目の探索などは前に述べられた通りである。「場所から離す」という場合、ここでは、傾いた車については、二頭の牛の八つの足、二つの車輪、つまり十の場所がある。それを盗む心で、轅に座って漕ぎ出す場合、牛の足が離れると重い不正行為となる。車輪については、地面に接している部分から髪の毛の先ほど超えると破戒行為となる。もし、牛が「この人は我々の主人ではない」と知って、轅を離れて引っ張っている場合、あるいは動いている場合、それは守られている。牛を再びまっすぐに整えて、轅にかけ、しっかりと結んで漕ぎ出す場合、前に述べられた通り、それらの足が離れると重い不正行為となる。車輪を超える場合は破戒行為となる。
Sacepi sakaddame magge ekaṃ cakkaṃ kaddame laggaṃ hoti, dutiyaṃ cakkaṃ goṇā parivattentā pavattenti, ekassa ṭhitattā na tāva avahāro hoti. Goṇe pana puna ujukaṃ paṭipādetvā pājentassa ṭhitacakke kesaggamattaṃ phuṭṭhokāsaṃ atikkante pārājikaṃ. Catuyuttakassa pana aṭṭhārasa ṭhānāni, aṭṭhayuttakassa catuttiṃsāti – etenupāyena yuttayānassa ṭhānabhedo veditabbo.
もし、車輪が轍にはまり、一つの車輪が轍にはまっていても、もう一方の車輪を牛が回して進んでいる場合、一つが止まっているため、すぐには責任は生じない<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0335"></span>。しかし、牛を再びまっすぐに整えて漕ぎ出す場合、止まっている車輪が地面に接している部分から髪の毛の先ほど超えると破戒行為となる。四頭立ての車については十八の場所があり、八頭立ての車については三十四である――この方法で、繋がれた乗り物の場所の区別を理解すべきである。
Yaṃ pana ayuttakaṃ dhure ekāya pacchato ca dvīhi upatthambhinīhi upatthambhetvā ṭhapitaṃ, tassa tiṇṇaṃ upatthambhinīnaṃ cakkānañca vasena pañca ṭhānāni. Sace dhure upatthambhinī heṭṭhābhāge kappakatā hoti, cha ṭhānāni. Pacchato pana anupatthambhetvā dhure upatthambhitasseva upatthambhinīvasena tīṇi vā cattāri vā ṭhānāni. Dhurena phalakassa vā dārukassa vā upari ṭhapitassa tīṇi ṭhānāni. Tathā pathaviyaṃ ṭhapitassa. Taṃ dhuraṃkaḍḍhitvā vā ukkhipitvā vā purato ca pacchato ca ṭhānā cāventassa thullaccayaṃ. Cakkānaṃ patiṭṭhitaṭṭhāne kesaggamattaṃ atikkante pārājikaṃ. Cakkāni apanetvā dvīhi akkhasīsehi dārūnaṃ upari ṭhapitassa dve ṭhānāni. Taṃ kaḍḍhanto vā ukkhipanto vā phuṭṭhokāsaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Bhūmiyaṃ ṭhapitassa dhurena ca catūhi ca akkhuddhīhi patiṭṭhitavasena pañca ṭhānāni. Taṃ dhure gahetvā kaḍḍhato uddhīnaṃ pacchimantehi purimante atikkante pārājikaṃ. Uddhīsu gahetvā kaḍḍhato uddhīnaṃ purimantehi pacchimante atikkante pārājikaṃ. Passe gahetvā kaḍḍhato uddhīnaṃyeva tiriyaṃ patiṭṭhitaṭṭhānassa atikkamena pārājikaṃ. Majjhe gahetvā ukkhipato kesaggamattaṃ pathavito mutte pārājikaṃ. Atha uddhikhāṇukā na honti, samameva bāhaṃ katvā majjhe vijjhitvā akkhasīsāni pavesitāni honti, taṃ heṭṭhimatalassa samantā sabbaṃ pathaviṃ phusitvā tiṭṭhati. Tattha catūsu disāsu uddhañca phuṭṭhaṭṭhānātikkamavasena pārājikaṃ veditabbaṃ. Bhūmiyaṃ nābhiyā ṭhapitacakkassa ekameva ṭhānaṃ, tassa pañcahākārehi paricchedo. Nemipassena ca nābhiyā ca phusitvā ṭhitassa dve ṭhānāni. Nemiyā uṭṭhitabhāgaṃ pādena akkamitvā bhūmiyaṃ phusāpetvā aresu vā nemiyā vā gahetvā ukkhipantassa attanā kataṭṭhānaṃ ṭhānaṃ na hoti, tasmā tasmiṃ ṭhitepi avasesaṭṭhāne atikkantamatte pārājikaṃ.
もし、繋がれていないものが、轅に、後ろに、そして二つの支えで支えられて置かれている場合、三つの支えと車輪の数に応じて五つの場所がある。もし、轅の支えが下部で<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0268"></span> 削り取られている場合、六つの場所がある。後ろの支えがない場合、轅で支えられている場合、支えの数に応じて三つか四つの場所がある。轅で板や木の棒の上に置かれている場合、三つの場所がある。同様に、地面に置かれている場合。その轅を引っ張ったり、持ち上げたりして、前後の場所から離す場合、重い不正行為となる。車輪が接している場所に髪の毛の先ほど超えると破戒行為となる。車輪を取り除き、二つの車軸で木の棒の上に置かれている場合、二つの場所がある。それを引っ張ったり、持ち上げたりすると、広がりを超えたことになる、破戒行為となる。地面に置かれている場合、轅と四つの車軸で接している数に応じて五つの場所がある。それを轅を持って引っ張るとき、車軸の後端が前端を超えると破戒行為となる。車軸を持って引っ張るとき、車軸の前端が後端を超えると破戒行為となる。側面を持って引っ張るとき、車軸の横の接している場所を超えることになり、破戒行為となる。真ん中を持って持ち上げるとき、髪の毛の先ほど地面から<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0292"></span> 離れると破戒行為となる。もし、車軸の留め具がない場合、まっすぐに棒を通して真ん中に穴を開け、車軸を通したとすると、それは下の部分全体が地面に接している。そこでは、四方の方向と、上への広がりを超えた場合、破戒行為となるべきである。地面に車輪のハブで置かれている場合、一つの場所であり、その場所は五つの状況によって決定される。縁とハブで接している場合、二つの場所がある。縁が上がった部分を足で踏まずに地面に接させて、側面の縁を掴んで持ち上げるとき、自ら作った場所は場所ではなくなるため、そこに留まっているとしても、残りの場所を超えた瞬間に破戒行為となる。<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0336"></span>
Bhittiṃ nissāya ṭhapitacakkassāpi dve ṭhānāni. Tattha paṭhamaṃ bhittito mocentassa thullaccayaṃ. Pacchā pathavito kesaggamattuddhāre pārājikaṃ. Paṭhamaṃ bhūmito mocentassa pana sace bhittiyaṃ patiṭṭhitaṭṭhānaṃ na kuppati, eseva nayo. Atha aresu gahetvā heṭṭhā kaḍḍhantassa bhittiṃ phusitvā ṭhitokāsassa uparimo anto heṭṭhimaṃ atikkamati, pārājikaṃ. Maggappaṭipanne yāne yānasāmiko kenacideva karaṇīyena orohitvā maggā okkanto hoti, athañño bhikkhu paṭipathaṃ āgacchanto ārakkhasuññaṃ passitvā, ‘‘yānaṃ avaharissāmī’’ti ārohati, tassa payogaṃ vināyeva goṇā gahetvā pakkantā, avahāro natthi. Sesaṃ nāvāyaṃ vuttasadisanti.
壁に寄りかかって置かれた車輪についても、二つの場所がある。そこでは、まず壁から離す場合に重い不正行為となる。次に、地面から髪の毛の先ほど持ち上げると破戒行為となる。まず地面から離す場合、もし壁に接している場所が動かないなら、この通りである。もし、側面の縁を掴んで下に引っ張るとき、壁に接している場所の上端が下端を超えると、破戒行為となる。道に置かれた乗り物で、乗り物の主人が何らかの理由で降りて道から外れた場合、他の僧が逆方向から来て、見張りがいないのを見て、「乗り物を運ぼう」と思って乗り移ったが、その意図なく牛が連れて行ってしまった場合、責任はない。残りは船について述べられたのと同じである。
Yānaṭṭhakathā niṭṭhitā.
乗り物についての注釈は終わる。
Bhāraṭṭhakathā
荷物についての注釈
101. Ito paraṃ bhāroyeva bhāraṭṭhaṃ. So sīsabhārādivasena catudhā dassito. Tattha sīsabhārādīsu asammohatthaṃ sīsādīnaṃ paricchedo veditabbo. Tattha sīsassa tāva purimagale galavāṭako, piṭṭhigale kesañci kesante āvaṭṭo hoti, galasseva ubhosu passesu kesañci kesā oruyha jāyanti, ye kaṇṇacūḷikāti vuccanti, tesaṃ adhobhāgo cāti ayaṃ heṭṭhimaparicchedo, tato upari sīsaṃ. Etthantare ṭhitabhāro sīsabhāro nāma.
101. それ以降は、荷物についての荷物である。それは、頭の上の荷物などのように四つに示されている。そこでは、頭の上の荷物などのために、混乱しないように、頭などの区別を理解すべきである。まず、頭の前の部分は首の穴、後ろの首の髪の毛の生え際、首の髪の毛の生え際の両側から髪の毛が垂れている部分、これらは耳の飾りと呼ばれる、その下の部分である。これより上が頭である。この間の部分にある荷物を頭の上の荷物と呼ぶ。
Ubhosu passesu kaṇṇacūḷikāhi paṭṭhāya heṭṭhā, kapparehi paṭṭhāya upari, piṭṭhigalāvattato ca galavāṭakato ca paṭṭhāya heṭṭhā, piṭṭhivemajjhāvattato ca uraparicchedamajjhe hadayaāvāṭato ca paṭṭhāya upari khandho. Etthantare ṭhitabhāro khandhabhāro nāma.
両側の耳の飾りから下、肩から上、後ろの首の髪の毛の生え際から、そして首の穴から下、背中の真ん中の髪の毛の生え際から、そして胸の周りの真ん中から上、肩である。この間の部分にある荷物を肩の荷物と呼ぶ。
Piṭṭhivemajjhāvattato pana hadayaāvāṭato ca paṭṭhāya heṭṭhā yāva pādanakhasikhā, ayaṃ kaṭiparicchedo. Etthantare samantato sarīre ṭhitabhāro kaṭibhāro nāma.
背中の真ん中の髪の毛の生え際から、そして胸の周りから下、足の爪先まで、これが腰の範囲である。この間の、体の周りにある荷物を腰の荷物と呼ぶ。
Kapparato paṭṭhāya pana heṭṭhā yāva hatthanakhasikhā, ayaṃ olambakaparicchedo. Etthantare ṭhitabhāro olambako nāma.
肩から、そして下、手の爪先まで、これが垂れ下がった部分の範囲である。この間の部分にある荷物を垂れ下がった荷物と呼ぶ。
Idāni sīse bhārantiādīsu ayaṃ apubbavinicchayo – yo bhikkhu ‘‘idaṃ gahetvā ettha yāhī’’ti sāmikehi anāṇatto sayameva ‘‘mayhaṃ idaṃ nāma detha, ahaṃ vo bhaṇḍaṃ vahāmī’’ti tesaṃ bhaṇḍaṃ sīsena ādāya gacchanto theyyacittena taṃ bhaṇḍaṃ āmasati, dukkaṭaṃ. Yathāvuttasīsaparicchedaṃ anatikkāmentova ito cito ca ghaṃsanto sāretipi paccāsāretipi, thullaccayaṃ. Khandhaṃ oropitamatte kiñcāpi sāmikānaṃ ‘‘vahatū’’ti cittaṃ atthi, tehi pana anāṇattattā pārājikaṃ. Khandhaṃ pana anoropetvāpi sīsato kesaggamattaṃ mocentassa pārājikaṃ. Yamakabhārassa pana eko bhāro sīse patiṭṭhāti, eko piṭṭhiyaṃ, tattha dvinnaṃ ṭhānānaṃ vasena vinicchayo veditabbo. Ayaṃ pana suddhasīsabhārādīnaṃyeva vasena desanā āraddhā. Yo cāyaṃ sīsabhāre vutto, khandhabhārādīsupi ayameva vinicchayo.
今、頭の上の荷物などについて、これは以前の決定である<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0337"></span>。もし、ある僧が、「これを運んでここへ行くように」と主人に言われずに、自ら「これは私のものだと言ってくれ、私があなたの荷物を運びます」と言って、その荷物を頭で持って行く場合、盗む心でその荷物を触ると、不正行為となる。言われた通りの頭の範囲を超えずに、ここからそこへぶつけたり、戻したりしても、重い不正行為となる。肩に降ろした瞬間、たとえ主人が「運んでくれ」と思っていても、彼らに言われなかったため、破戒行為となる。肩に降ろさずに、頭から髪の毛の先ほどでも離すと、破戒行為となる。二つの荷物の場合は、一つの荷物が頭に、もう一つが背中に乗っている。そこでは、二つの場所に応じて決定がなされるべきである。しかし、これは純粋に頭の上の荷物などの場合について説き始めたものである。そして、この頭の上の荷物について述べられたことは、肩の荷物などについても、この通りである。
Hatthe bhāranti ettha pana hatthena gahitattā olambako ‘‘hatthe bhāro’’ti vutto.
So paṭhamaṃyeva bhūmito vā gahito hotu, suddhacittena sīsādīhi vā, ‘‘hatthe bhāro’’ tveva saṅkhyaṃ gacchati. Taṃ theyyacittena tādisaṃ gahanaṭṭhānaṃ disvā bhūmiyaṃ vā gacchādīsu vā nikkhipantassa hatthato muttamatte pārājikaṃ. Bhūmito gaṇhātīti ettha pana tesaṃ bhārānaṃ yaṃkiñci pātarāsādikāraṇā suddhacittena bhūmiyaṃ nikkhipitvā puna theyyacittena kesaggamattaṃ uddharantassa pārājikanti.
したがって、最初に地面から取られたか、あるいは清らかな心で頭部などから取られたとしても、「手に荷物がある」という数え方になる。それを盗む心でそのような取り方をしたのを見て、地面や木などから置く場合に、手から離れた瞬間に破滅罪となる。地面から取るという場合、これらの荷物のいずれかを昼食などのために清らかな心で地面に置き、再び盗む心で髪の毛一本ほどでも持ち上げると破滅罪となる。
Bhāraṭṭhakathā niṭṭhitā.
荷物の解説、終了。
Ārāmaṭṭhakathā
庭園の解説
102. Ārāmaṭṭhepi – ārāmaṃ tāva dassento **‘‘ārāmo nāma pupphārāmo phalārāmo’’**ti āha. Tesu vassikādīnaṃ pupphanako pupphārāmo. Ambaphalādīnaṃ phalanako phalārāmo. Ārāme catūhi ṭhānehi nikkhittassa vinicchayo bhūmaṭṭhādīsu vuttanayo eva.
102. 庭園においても――庭園を説明するために、「庭園とは、花園、果樹園である」と言われた。そのうち、雨季に咲く花などの花園。マンゴーなどの果樹園。庭園において、四つの場合で置かれた場合の裁定は、地面に置かれた場合などと同様である。
Tatthajātake pana mūlanti usīrahiriverādikaṃ yaṃkiñci mūlaṃ, taṃ uppāṭetvā vā uppāṭitaṃ vā gaṇhantassa yena mūlena vatthu pūrati, tasmiṃ gahite pārājikaṃ. Kandopi mūleneva saṅgahito. Uppāṭentassa cettha appamattakepi acchinne thullaccayameva. Tattha vinicchayo bhise vuttanayeneva veditabbo. Tacanti bhesajjatthāya vā rajanatthāya vā upayogagamanūpagaṃ yaṃkiñci rukkhattacaṃ; taṃ uppāṭetvā vā uppāṭitaṃ vā gaṇhantassa mūle vuttanayena pārājikaṃ. Pupphanti vassikamallikādikaṃ yaṃkiñci pupphaṃ, taṃ ocinitvā vā ocinitaṃ vā gaṇhantassa uppalapadumesu vuttanayena pārājikaṃ. Pupphānampi hi vaṇṭaṃ vā bandhanaṃ vā acchinnaṃ rakkhati. Vaṇṭabbhantare pana kesañci sūcikā hoti, sā na rakkhati. Phalanti ambaphalatālaphalādikaṃ yaṃkiñci, taṃ rukkhato gaṇhantassa vinicchayo rukkhe laggitakathāyaṃ vutto. Apanetvā ṭhapitaṃ bhūmaṭṭhādisaṅgahitameva.
そこに生えたもので、根、ウスイロヒルなど、どのような根でも、それを引き抜いて、あるいは引き抜かれたものを取る場合に、根によって物が満たされるならば、それを取ったときに破滅罪となる。カンダも根によって含まれる。引き抜く者にとって、ここではほんのわずかでも切れていなくても、重い罪となる。ここでは裁定は、ホップに述べられた通りに理解すべきである。樹皮とは、薬のため、あるいは染料のため、利用されるのに適した、どのような木の樹皮でも、それを引き抜いて、あるいは引き抜かれたものを取る場合に、根に述べられた通りに破滅罪となる。花とは、雨季に咲くジャスミンなどの、どのような花でも、それを摘んで、あるいは摘まれたものを取る場合に、蓮や睡蓮に述べられた通りに破滅罪となる。花においても、花柄や紐が切れていなければ守られる。花柄の中にある髪の毛は、守られない。果実とは、マンゴーやパームなどの、どのような果実でも、それを木から取る場合の裁定は、木に実った果実についての説で述べられた。持ち去って置かれたものは、地面に置かれた場合などに含まれる。
Ārāmaṃ abhiyuñjatīti parasantakaṃ ‘‘mama santako aya’’nti musā bhaṇitvā abhiyuñjati, adinnādānassa payogattā dukkaṭaṃ. Sāmikassa vimatiṃ uppādetīti vinicchayakusalatāya balavanissitādibhāvena vā ārāmasāmikassa saṃsayaṃ janeti. Kathaṃ? Tañhi tathā vinicchayappasutaṃ disvā sāmiko cinteti – ‘‘sakkhissāmi nu kho ahaṃ imaṃ ārāmaṃ attano kātuṃ, na sakkhissāmi nu kho’’ti. Evaṃ tassa vimati uppajjamānā tena uppāditā hoti, tasmā thullaccayaṃ āpajjati.
庭園を所有すると主張するとは、他人の所有物を「私の所有物だ」と偽って主張することであり、盗んだものの使用となるので、軽罪となる。所有者の疑念を生じさせる、とは、裁定に熟達しているため、あるいは力のある証人のために、庭園の所有者に疑念を生じさせる。どのようにか? そのように裁定に没頭しているのを見て、所有者は考える――「私はこの庭園を自分のものにできるだろうか、できないだろうか」。このように彼の疑念が生じるので、それによって生じたのだ。そのため、重い罪を犯す。
Dhuraṃ nikkhipatīti yadā pana sāmiko ‘‘ayaṃ thaddho kakkhaḷo jīvitabrahmacariyantarāyampi me kareyya, alaṃ dāni mayhaṃ iminā ārāmenā’’ti dhuraṃ nikkhipati, abhiyuñjako pārājikaṃ āpajjati. Sace sayampi katadhuranikkhepo hoti, atha ca pana sāmikena dhure nikkhittepi abhiyuñjako dhuraṃ anikkhipitvāva ‘‘imaṃ suṭṭhu pīḷetvā mama āṇāpavattiṃ dassetvā kiṅkārappaṭissāvibhāve naṃ ṭhapetvā dassāmī’’ti dātabbabhāve saussāho hoti, rakkhati tāva. Athāpi abhiyuñjako ‘‘acchinditvā na dāni naṃ imassa dassāmī’’ti dhuraṃ nikkhipati, sāmiko pana na dhuraṃ nikkhipati, pakkhaṃ pariyesati, kālaṃ āgameti, ‘‘lajjiparisaṃ tāva labhāmi, pacchā jānissāmī’’ti puna gahaṇeyeva saussāho hoti, rakkhatiyeva. Yadā pana sopi ‘‘na dassāmī’’ti, sāmikopi ‘‘na lacchāmī’’ti – evaṃ ubhopi dhuraṃ nikkhipanti, tadā abhiyuñjakassa pārājikaṃ. Atha pana abhiyuñjitvā vinicchayaṃ kurumāno aniṭṭhite vinicchaye sāmikenapi dhuranikkhepe akate attano assāmikabhāvaṃ jānantoyeva tato kiñci pupphaṃ vā phalaṃ vā gaṇhāti, bhaṇḍagghena kāretabbo.
重荷を降ろすとは、所有者が「この者は頑固で、粗野で、私の修行の妨げにさえなるかもしれない。もうこの庭園は私にはいらない」と重荷を降ろすとき、主張する者は破滅罪を犯す。もし彼自身も重荷を降ろした者であるならば、そして所有者が重荷を降ろしたとしても、主張する者は重荷を降ろさずに「これを十分に苦しめて、私の命令の実行を示し、返答がない状況にして、それを置かせてやろう」と与えるべき状況で熱心であるならば、守られる。また、主張する者が「奪わずに、今これを彼に与えない」と重荷を降ろす場合、所有者は重荷を降ろさない、味方を探す、時を待つ、「まず、聴衆を得よう、後で知ろう」と再び受け取ることに熱心であるならば、守られる。いつ、彼も「与えない」と、所有者も「得られない」と――このように、両者とも重荷を降ろすとき、そのとき主張する者に破滅罪となる。また、主張して裁定を下す者が、裁定が確定しないうちに、所有者も重荷を降ろさない場合、自分の所有でないことを知っていながら、そこから何か花や果実を取る。それは、物品で償うべきである。
Dhammaṃ carantoti bhikkhusaṅghe vā rājakule vā vinicchayaṃ karonto. Sāmikaṃ parājetīti vinicchayikānaṃ ukkocaṃ datvā kūṭasakkhiṃ otāretvā ārāmasāmikaṃ jinātīti attho. Āpatti pārājikassāti na kevalaṃ tasseva, sañcicca tassa atthasādhane pavattānaṃ kūṭavinicchayikānampi kūṭasakkhīnampi sabbesaṃ pārājikaṃ. Ettha ca sāmikassa dhuranikkhepavaseneva parājayo veditabbo. Anikkhittadhuro hi aparājitova hoti. Dhammaṃ caranto parajjatīti sacepi dhammena vinayena satthusāsanena vinicchayassa pavattattā sayaṃ parājayaṃ pāpuṇāti; evampi musāvādena sāmikānaṃ pīḷākaraṇapaccayā thullaccayaṃ āpajjatīti.
法を実践するとは、僧侶の集まりや王族の中で裁定を下すこと。所有者を打ち負かすとは、裁定を下す者に賄賂を与え、偽証者を連れてきて、庭園の所有者を打ち負かすという意味である。破滅罪の罪とは、それは彼だけでなく、意図的にその目的のために行われた偽りの裁定者や偽証者、すべてに破滅罪となる。そしてここでは、所有者の重荷を降ろしたことによって破滅罪になると理解すべきである。重荷を降ろさなかった者は、負けなかった者である。法を実践して破滅するとは、たとえ法や戒律、仏陀の教えによって裁定が行われたとしても、自分自身が破滅する。このように、偽りの言葉で所有者を苦しめる原因によって、重い罪を犯す。
Ārāmaṭṭhakathā niṭṭhitā.
庭園の解説、終了。
Vihāraṭṭhakathā
僧院の解説
103. Vihāraṭṭhepi – catūhi ṭhānehi nikkhittaṃ vuttanayameva. Abhiyogepi cettha cātuddisaṃ saṅghaṃ uddissa bhikkhūnaṃ dinnaṃ vihāraṃ vā pariveṇaṃ vā āvāsaṃ vā mahantampi khuddakampi abhiyuñjato abhiyogo na ruhati. Acchinditvā gaṇhitumpi na sakkoti. Kasmā? Sabbesaṃ dhuranikkhepābhāvato. Na hettha sabbe cātuddisā bhikkhū dhuranikkhepaṃ karontīti. Dīghabhāṇakādibhedassa pana gaṇassa ekapuggalassa vā santakaṃ abhiyuñjitvā gaṇhanto sakkoti te dhuraṃ nikkhipāpetuṃ. Tasmā tattha ārāme vuttanayena vinicchayo veditabboti.
103. 僧院においても――四つの場合で置かれた場合は、述べられた通りである。主張においても、ここでは四方僧侶を対象として、僧侶のために与えられた僧院や、区域、住居、たとえ大きなものでも小さなものでも、主張する者に主張は受け入れられない。奪って取ることもできない。なぜか? すべての者の重荷を降ろしていないからである。ここでは、すべての四方僧侶が重荷を降ろすわけではない。しかし、長読者などの集団、あるいは一人の僧侶の所有物を主張して取る者は、彼らに重荷を降ろさせることができる。そのため、ここでは庭園に述べられた通りに裁定を理解すべきである。
Vihāraṭṭhakathā niṭṭhitā.
僧院の解説、終了。
Khettaṭṭhakathā
畑の解説
104. Khettaṭṭhepi – khettaṃ tāva dassento **‘‘khettaṃ nāma yattha pubbaṇṇaṃ vā aparaṇṇaṃ vā jāyatī’’**ti āha. Tattha pubbaṇṇanti sāliādīni satta dhaññāni; aparaṇṇanti muggamāsādīni; ucchukhettādikampi ettheva saṅgahitaṃ. Idhāpi catūhi ṭhānehi nikkhittaṃ vuttanayameva. Tatthajātake pana sālisīsādīni nirumbhitvā vā ekamekaṃ hattheneva chinditvā vā asitena lāyitvā vā bahūni ekato uppāṭetvā vā gaṇhantassa yasmiṃ bīje vā sīse vā muṭṭhiyaṃ vā muggamāsādiphale vā vatthu pūrati, tasmiṃ bandhanā mocitamatte pārājikaṃ. Acchijjamāno pana daṇḍako vā vāko vā taco vā appamattakopi rakkhati.
104. 畑においても――畑を説明するために、「畑とは、そこで初めの穀物か、後の穀物かが生える場所である」と言われた。そこで初めの穀物とは、米などの七つの穀物。後の穀物とは、緑豆や黒豆など。サトウキビ畑なども、すべてこれに含まれる。ここでも、四つの場合で置かれた場合は、述べられた通りである。そこに生えたもので、米の穂先などを抜き取って、あるいは一つずつ手で切って、あるいは刃物で刈り取って、あるいは多数をまとめて引き抜いて取る場合に、どの種子や穂、あるいは握り、緑豆や黒豆の実、あるいは物で満たされるならば、それを束縛から解放した瞬間に破滅罪となる。切れる場合、茎や枝、あるいは樹皮は、ほんのわずかでも守られる。
Vīhināḷaṃ dīghampi hoti, yāva antonāḷato vīhisīsadaṇḍako na nikkhamati, tāva rakkhati. Kesaggamattampi nāḷato daṇḍakassa heṭṭhimatale nikkhante bhaṇḍagghena kāretabbo. Asitena lāyitvā gaṇhato pana muṭṭhigatesu heṭṭhā chinnesupi sace sīsāni jaṭitāni, rakkhanti tāva. Vijaṭetvā pana kesaggamattampi ukkhipato sace vatthu pūrati, pārājikaṃ. Sāmikehi pana lāyitvā ṭhapitaṃ sabhusaṃ vā abhusaṃ vā katvā gaṇhato yena vatthu pūrati, tasmiṃ gahite pārājikaṃ. Sace parikappeti ‘‘idaṃ madditvā papphoṭetvā sārameva gaṇhissāmī’’ti rakkhati tāva. Maddanapapphoṭanesu ṭhānā cāventassāpi pārājikaṃ natthi, pacchā bhājanagate katamatte pārājikaṃ. Abhiyogo panettha vuttanayo eva.
米の茎は長くもあり、内側の茎から米の穂先が出ない間は、守られる。髪の毛ほどでも茎から茎の下の端が出た場合、物品で償うべきである。刃物で刈り取って取る場合、握りに収まったもので、下が切れていても、もし穂が絡み合っていれば、守られる。絡み合いを解いて髪の毛ほどでも持ち上げた場合、もし物が満たされるならば、破滅罪となる。所有者によって刈り取って置かれたものを、実と一緒に、あるいは実なしで取って取る場合に、物で満たされるならば、破滅罪となる。もし、これは潰して叩いて、汁だけを取るだろうと考えるならば、守られる。潰したり叩いたりする過程で場所から落ちた者にも、破滅罪はない。後で器に入った瞬間に破滅罪となる。主張は、ここでは述べられた通りである。
Khīlasaṅkamanādīsu pathavī nāma anagghā. Tasmā sace ekeneva khīlena ito kesaggamattampi pathavippadesaṃ sāmikānaṃ passantānaṃ vā apassantānaṃ vā attano santakaṃ karoti, tasmiṃ khīle nāmaṃ chinditvā vā acchinditvā vā saṅkāmitamatte tassa ca, ye cassa ekacchandā, sabbesaṃ pārājikaṃ. Sace pana dvīhi khīlehi gahetabbaṃ hoti, paṭhame khīle thullaccayaṃ; dutiye pārājikaṃ. Sace tīhi gahetabbaṃ hoti, paṭhame dukkaṭaṃ, dutiye thullaccayaṃ, tatiye pārājikaṃ. Evaṃ bahukesupi avasāne dve ṭhapetvā purimehi dukkaṭaṃ, avasāne dvinnaṃ ekena thullaccayaṃ, itarena pārājikaṃ veditabbaṃ. Tañca kho sāmikānaṃ dhuranikkhepena. Evaṃ sabbattha.
杭の移動などにおいて、大地は価値がない。そのため、もし一本の杭で、ここから髪の毛ほどでも大地の一部を、所有者が見ていても見ていなくても、自分のものとするならば、その杭に名前をつけて、切っても切らなくても、移動した瞬間に、彼と、彼の仲間全員に破滅罪となる。しかし、もし二本の杭で取らなければならない場合、一本目の杭で重い罪、二本目で破滅罪となる。もし三本で取らなければならない場合、一本目で軽罪、二本目で重い罪、三本目で破滅罪となる。このように、多くの杭がある場合でも、最後に二本を残して、それ以前の者には軽罪、最後に二本のうち一本で重い罪、もう一本で破滅罪になると理解すべきである。それは、所有者の重荷を降ろしたことによる。このように、すべての場合において。
Rajjuṃ vāti ‘‘mama santakaṃ ida’’nti ñāpetukāmo rajjuṃ vā pasāreti, yaṭṭhiṃ vā pāteti, dukkaṭaṃ. ‘‘Idāni dvīhi payogehi attano santakaṃ karissāmī’’ti tesaṃ paṭhame thullaccayaṃ, dutiye pārājikaṃ.
縄を張る、とは、「私の所有物だ」と知らせたいがために縄を張る、あるいは棒を倒す、軽罪となる。「今から二つの方法で自分のものにする」と、そのうちの一本目で重い罪、二本目で破滅罪となる。
Vatiṃ vāti parassa khettaṃ parikkhepavasena attano kātukāmo dārūni nikhaṇati, payoge payoge dukkaṭaṃ. Ekasmiṃ anāgate thullaccayaṃ, tasmiṃ āgate pārājikaṃ. Sace tattakena asakkonto sākhāparivāreneva attano kātuṃ sakkoti, sākhāpātanepi eseva nayo. Evaṃ yena yena parikkhipitvā attano kātuṃ sakkoti, tattha tattha paṭhamapayogehi dukkaṭaṃ. Avasāne dvinnaṃ ekena thullaccayaṃ, itarena pārājikaṃ veditabbaṃ.
囲いを張る、とは、他人の畑を、囲いのために自分のものにしようとして、木を植える。方法ごとに軽罪となる。一本がまだなければ重い罪、それができたときに破滅罪となる。もし、その量ではできないので、枝で囲んで自分のものにできるならば、枝を倒す場合も同様である。このように、囲んで自分のものにできるものであれば、それぞれ最初の方法で軽罪。最後に二本のうち一本で重い罪、もう一本で破滅罪になると理解すべきである。
Mariyādaṃ vāti parassa khettaṃ ‘‘mama ida’’nti ñāpetukāmo attano khettamariyādaṃ
Kedārapāḷiṃ yathā parassa khettaṃ atikkamati, evaṃ saṅkāmeti, paṃsumattikādīhi vā vaḍḍhetvā vitthataṃ karoti, akataṃ vā pana patiṭṭhāpeti, purimapayogehi dukkaṭaṃ. Dvinnaṃ pacchimānaṃ ekena thullaccayaṃ, itarena pārājikanti.
田の境界線を、他人の畑を越えるように、あるいは土などを盛って広げる、あるいはできていないものを確立する。最初の場合で軽罪。最後に二本のうち一本で重い罪、もう一本で破滅罪となる。
Khettaṭṭhakathā niṭṭhitā.
畑の解説、終了。
Vatthuṭṭhakathā
土地の解説
105. Vatthuṭṭhepi – vatthuṃ tāva dassento **vatthu nāma ‘‘ārāmavatthu vihāravatthū’’**ti āha. Tattha bījaṃ vā uparopake vā aropetvāva kevalaṃ bhūmiṃ sodhetvā tiṇṇaṃ pākārānaṃ yena kenaci parikkhipitvā vā aparikkhipitvā vā pupphārāmādīnaṃ atthāya ṭhapito bhūmibhāgo ārāmavatthu nāma. Eteneva nayena ekavihārapariveṇaāvāsānaṃ atthāya ṭhapito bhūmibhāgo vihāravatthu nāma. Yopi pubbe ārāmo ca vihāro ca hutvā pacchā vinassitvā bhūmimatto ṭhito, ārāmavihārakiccaṃ na karoti, sopi ārāmavihāravatthusaṅgaheneva saṅgahito. Vinicchayo panettha khettaṭṭhe vuttasadisoyevāti.
105. 土地においても――土地を説明するために、「土地とは、庭園の土地、僧院の土地である」と言われた。そこで、種子を植える者や、植え付ける者を植えた上で、ただ土地を整え、三つの囲いのいずれかで囲っても囲まなくても、花園などのために設けられた土地の部分を庭園の土地という。これと同じように、一つの僧院や区域、住居のために設けられた土地の部分を僧院の土地という。以前は庭園でもあり僧院でもあったが、後に滅んで土地だけになったものも、庭園や僧院の活動をしないとしても、庭園や僧院の土地に含まれる。ここでの裁定は、畑の解説で述べられた通りである。
Vatthuṭṭhakathā niṭṭhitā.
土地の解説、終了。
106. Gāmaṭṭhe yaṃ vattabbaṃ taṃ vuttameva.
106. 村においては、語るべきことは語られた通りである。
Araññaṭṭhakathā
森の解説
107. Araññaṭṭhe – araññaṃ tāva dassento **‘‘araññaṃ nāma yaṃ manussānaṃ pariggahitaṃ hoti, taṃ arañña’’**nti āha. Tattha yasmā araññaṃ nāma manussānaṃ pariggahitampi atthi, apariggahitampi; idha pana yaṃ pariggahitaṃ sārakkhaṃ, yato na vinā mūlena kaṭṭhalatādīni gahetuṃ labbhanti, taṃ adhippetaṃ. Tasmā ‘‘yaṃ manussānaṃ pariggahitaṃ hotī’’ti vatvā puna ‘‘arañña’’nti vuttaṃ. Tena imamatthaṃ dasseti – ‘‘na pariggahitabhāvo araññassa lakkhaṇaṃ. Yaṃ pana attano araññalakkhaṇena araññaṃ manussānañca pariggahitaṃ, taṃ imasmiṃ atthe arañña’’nti. Tattha vinicchayo ārāmaṭṭhādīsu vuttasadiso.
107. 森においても――森を説明するために、「森とは、人間の所有物であるものを森という」と言われた。そこで、人間の所有物である森もあるし、そうでない森もある。ここでは、人間の所有物で、管理されているもの、それが森である。そこでは、根や木などなしでは、取ることができないものが、対象である。そのため、「人間の所有物である」と言って、再び「森」と言われた。それによって、この意味を示す――「所有物であることが森の性質ではない。しかし、自分の森の性質によって、人間が所有物としているものが、この意味での森である」と。ここでの裁定は、庭園の解説などで述べられた通りである。
Tatthajātakesu panettha ekasmimpi mahaggharukkhe chinnamatte pārājikaṃ. Lataṃ vāti ettha ca vettopi latāpi latā eva; tattha yo vetto vā latā vā dīghā hoti, mahārukkhe ca gacche ca vinivijjhitvā vā veṭhetvā vā gatā, sā mūle chinnāpi avahāraṃ na janeti agge chinnāpi, yadā pana aggepi mūlepi chinnā hoti, tadā avahāraṃ janeti. Sace pana veṭhetvā ṭhitā hoti, veṭhetvā ṭhitā pana rukkhato mocitamattā avahāraṃ janeti.
そこに生えたものの中で、一つでも高価な木が切られた瞬間に破滅罪となる。蔓とは、ここではツルも蔓も蔓である。そのうち、ツルや蔓が長く、大きな木や生木に絡みついたり、巻き付いたりして伸びた場合、根元が切れても、盗難にはならない。先端が切れても、先端も根元も両方切れたときに、盗難となる。しかし、巻き付いて立っている場合、巻き付いて立っているものは、木から外された瞬間に盗難となる。
Tiṇaṃ vāti ettha tiṇaṃ vā hotu paṇṇaṃ vā, sabbaṃ tiṇaggahaṇeneva gahitaṃ; taṃ gehacchadanādīnamatthāya parehi chinnaṃ vā attanā chinditvā vā gaṇhanto bhaṇḍagghena kāretabbo. Na kevalañca tiṇapaṇṇameva, aññampi yaṃkiñci vākachalli ādi, yattha sāmikā sālayā, taṃ gaṇhanto bhaṇḍagghena kāretabbo. Tacchetvā ṭhapito addhagatopi rukkho na gahetabbo. Yo pana agge ca mūle ca chinno hoti, sākhāpissa pūtikā jātā, challiyopi gaḷitā, ‘‘ayaṃ sāmikehi chaḍḍito’’ti gahetuṃ vaṭṭati. Lakkhaṇacchinnassāpi yadā lakkhaṇaṃ challiyā pariyonaddhaṃ hoti, tadā gahetuṃ vaṭṭati. Gehādīnaṃ atthāya rukkhe chinditvā yadā tāni katāni ajjhāvutthāni ca honti, dārūnipi araññe vassena ca ātapena ca vinassanti, īdisānipi disvā ‘‘chaḍḍitānī’’ti gahetuṃ vaṭṭati. Kasmā? Yasmā araññasāmikā etesaṃ anissarā. Yehi araññasāmikānaṃ deyyadhammaṃ datvā chinnāni, te eva issarā, tehi ca tāni chaḍḍitāni, nirālayā tattha jātāti.
草であり、葉っぱであれ、すべて草を掴むことによって掴まれたものとみなされる。それは家屋の屋根などに使うために、他者によって伐採されたものか、あるいは自分で伐採して掴む場合、その価値に見合ったものとして処理されなければならない。草や葉っぱだけでなく、わらやその他のあらゆるもので、所有者がいないものであれば、その価値に見合ったものとして処理されなければならない。伐採されて置かれた木でも、道端にあるものとして見なされてはならない。しかし、先端と根元が切り取られ、枝も腐り、<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0299"></span> 樹皮も剥がれ落ちて、「これは所有者に見捨てられたものだ」とみなされて掴んでもよい。徴標が付けられたものであっても、その徴標が樹皮で覆われたときには掴んでもよい。家屋などのために木を伐採し、それが完成して住むようになり、木材も森の中で年月と風雨によって損なわれるようなものであっても、「見捨てられたもの」とみなして掴んでもよい。なぜなら? 森の所有者はそれらに対する所有権がないからだ。森の所有者に寄付として与えられて<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0343"></span> 伐採されたものは、それらの所有者こそが権利者であり、それらは見捨てられたものであり、そこには所有権がないのだから。
Yopi bhikkhu paṭhamaṃyeva araññapālānaṃ deyyadhammaṃ datvā araññaṃ pavisitvā yathārucite rukkhe gāhāpeti, tassa tesaṃ ārakkhaṭṭhānaṃ agantvāpi yathārucitena maggena gantuṃ vaṭṭati. Athāpi pavisanto adatvā ‘‘nikkhamanto dassāmī’’ti rukkhe gāhāpetvā nikkhamanto tesaṃ dātabbaṃ datvā gacchati, vaṭṭati eva. Athāpi ābhogaṃ katvā gacchati ‘‘dehī’’ti vutte ‘‘dassāmī’’ti, ‘‘dehī’’ti vutte dātabbameva. Sace koci attano dhanaṃ datvā ‘‘bhikkhussa gantuṃ dethā’’ti vadati, laddhakappameva, gantuṃ vaṭṭati. Sace pana koci issarajātiko dhanaṃ adatvāva ‘‘bhikkhūnaṃ bhāgaṃ mā gaṇhathā’’ti vāreti, araññapālā ca ‘‘mayaṃ bhikkhūnaṃ tāpasānañca bhāgaṃ agaṇhantā kuto lacchāma, detha, bhante’’ti vadanti, dātabbameva.
もし比丘が、最初に森の管理者たちに寄付として与えて森に入り、好きな木に(許可を得て)掛けさせたとしよう。その比丘は、森の管理者たちが来なくても、好きな道を通って行くことが許される。もし入るときに(寄付を)与えず、「出ていくときに与えます」と言って木に掛けさせ、出ていくときに(寄付を)与えて行く場合も、許される。もし意図して「ください」と言われたときに「与えます」と言い、「ください」と言われたときに(寄付を)与える場合も、与えるべきである。もし誰かが自分の財産を与えて、「比丘が(それを使って)行くことを許可してください」と言うならば、すでに許可を得たものとして、行くことが許される。しかし、もし誰かが権利者として財産を与えずに、「比丘たちの分を奪うな」と禁止し、森の管理者たちが「私たちは比丘や苦行者たちの分を奪わなければ、どこから得るというのか、与えてください、尊者よ」と言うならば、与えるべきである。
Yo pana araññapālesu niddāyantesu vā kīḷāpasutesu vā katthaci pakkantesu vā āgantvā ‘‘kuhiṃ araññapālā’’ti pakkositvāpi adisvā gacchati, bhaṇḍadeyyaṃ. Yopi ārakkhaṭṭhānaṃ patvā kammaṭṭhānādīni manasikaronto vā aññavihito vā assatiyā atikkamati, bhaṇḍadeyyameva. Yassāpi taṃ ṭhānaṃ pattassa coro vā hatthī vā vāḷamigo vā mahāmegho vā vuṭṭhahati, so ca tamhā upaddavā muccitukamyatāya sahasā taṃ ṭhānaṃ atikkamati, rakkhati tāva, bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. Idaṃ pana araññe ārakkhaṭṭhānaṃ nāma suṅkaghātatopi garukataraṃ. Suṅkaghātassa hi paricchedaṃ anokkamitvā dūratova pariharanto dukkaṭameva āpajjati. Idaṃ pana theyyacittena pariharantassa ākāsena gacchatopi pārājikameva. Tasmā ettha appamattena bhavitabbanti.
もし比丘が、森の管理者が眠っているとき、遊んでいるとき、あるいはどこかに隠れているときに来て、「森の管理者はどこだ」と探し回っても見つからずに立ち去るならば、それは不正に得たものとなる。もし管理者の場所に行って、修行の場などを心にかけたり、あるいは別のことに気を取られて、不注意で通り過ぎてしまう場合も、不正に得たものとなる。もしその場所に着いたときに、盗賊や象、あるいは猛獣、大洪水などが襲ってきた場合、その危険から逃れたい一心で、その場所を急いで立ち去るならば、それは(災難から)免れるが、不正に得たものとなる。これは、森における管理者の場所での行為よりも、関税の徴収場所での不正行為よりも、より重い(罪)である。関税の徴収場所では、境界を越えずに遠くから避けていれば、軽罪で済む。これは、盗む心で避けていても、空を飛んでいても、波羅夷罪となる。それゆえ、これについては怠ってはならない。
Araññaṭṭhakathā niṭṭhitā.
森の注釈、了。
Udakakathā
水の注釈
108. Udake pana – bhājanagatanti udakadullabhakāle udakamaṇikādīsu bhājanesu saṅgopetvā ṭhapitaṃ; taṃ yasmiṃ bhājane ṭhapitaṃ hoti, taṃ bhājanaṃ āviñchitvā vā chiddaṃ katvā vā tattha pokkharaṇītaḷākesu ca attano bhājanaṃ pavesetvā gaṇhantassa sappitelesu vuttanayena vinicchayo veditabbo.
108. 水に関して – 器に入ったものとは、水が乏しい時期に、水器などに蓄えて置いたものである。それが置かれている器を傾けたり、穴を開けたりして、池や水たまりに自分の器を入れて<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0344"></span> 掴む場合、油が注がれたものの場合と同様の判断がなされるべきである。
Mariyādacchedane pana tattha jātakabhūtagāmena saddhimpi mariyādaṃ chindantassa adinnādānapayogattā dukkaṭaṃ. Tañca pana pahāre pahāre hoti. Antoṭhatvā bahimukho chindanto bahi antena kāretabbo. Bahi ṭhatvā antomukho chindanto antoantena kāretabbo. Anto ca bahi ca chinditvā majjhe ṭhapetvā taṃ chindanto majjhena kāretabbo. Mariyādaṃ dubbalaṃ katvā gāvo pakkosati, gāmadārakehi vā pakkosāpeti, tā āgantvā khurehi mariyādaṃ chindanti, teneva chinnā hoti. Mariyādaṃ dubbalaṃ katvā gāvo udake paveseti, gāmadārakehi vā pavesāpeti, tāhi uṭṭhāpitavīciyo mariyādaṃ bhinditvā gacchanti. Gāmadārake vā ‘‘udake kīḷathā’’ti vadati, kīḷante vā utrāseti, tehi uṭṭhāpitavīciyopi mariyādaṃ chinditvā gacchanti. Antoudake jātarukkhaṃ chindati, aññena vā chindāpeti, tenapi patantena uṭṭhāpitavīciyo mariyādaṃ chinditvā gacchanti, teneva chinnā hoti. Mariyādaṃ dubbalaṃ katvā taḷākarakkhaṇatthāya taḷākato nibbahanaudakaṃ vā niddhamanatumbaṃ vā pidahati, aññato gacchantaṃ vā udakaṃ yathā ettha pavisati, evaṃ pāḷiṃ vā bandhati, mātikaṃ vā ujukaṃ karoti, tassa uparibhāge ṭhitaṃ attano taḷākaṃ vā bhindati, ussannaṃ udakaṃ mariyādaṃ gahetvā gacchati, teneva chinnā hoti. Sabbattha nikkhantaudakagghānurūpena avahārena kāretabbo.
境界を破壊する場合、そこに住む人々とともに境界を破壊することによって、盗んだものとして軽罪となる。それは、叩くたびに(罪が)生じる。内側から外側に向かって破壊する場合、内側から行うべきである。外側から内側に向かって破壊する場合、外側から行うべきである。内側と外側の両方から破壊して、真ん中に置いてそれを破壊する場合、真ん中から行うべきである。境界を弱くしておいて牛を呼び寄せる、あるいは村の子供たちに呼び寄せさせる。それらが来て、牛の角で境界を破壊する、それで破壊されたことになる。境界を弱くしておいて牛を水に入れさせる、あるいは村の子供たちに水に入れさせる。それらが起こす波が境界を破壊して進む。村の子供たちに「水で遊べ」と言う、あるいは遊んでいるときに怖がらせる。それらが起こす波も境界を破壊して進む。水中の木を伐採する、あるいは他者に伐採させる。それらが倒れるときに起こす波も境界を破壊して進む、それで破壊されたことになる。境界を弱くしておいて、池の保護のために池から流れ出る水や、水を塞ぐものを塞ぐ。あるいは、他の場所から水が流れ込むように、水路を設ける、あるいは土手をまっすぐにする。その上部に位置する自分の池を破壊する、溢れた水が境界を越えて進む、それで破壊されたことになる。あらゆる場合において、流出した水の量に見合った排水を行うべきである。
Niddhamanapanāḷiṃ ugghāṭetvā nīharantassāpi eseva nayo. Sace pana tena mariyādāya dubbalāya katāya attano dhammatāya āgantvā vā anāṇattehi gāmadārakehi āropitā vā gāviyo khurehi mariyādaṃ bhindanti, attanoyeva dhammatāya anāṇattehi vā gāmadārakehi udake pavesitā vīciyo uṭṭhāpenti, gāmadārakā vā sayameva pavisitvā kīḷantā uṭṭhāpenti antoudake vā rukkho aññena chijjamāno patitvā uṭṭhāpeti, uṭṭhāpitā vīciyo mariyādaṃ chindanti, sacepi mariyādaṃ dubbalaṃ katvā sukkhataḷākassa udakanibbahanaṭṭhānaṃ vā udakaniddhamanatumbaṃ vā pidahati, aññato gamanamagge vā pāḷiṃ bandhati, sukkhamātikaṃ vā ujukaṃ karoti, pacchā deve vuṭṭhe udakaṃ āgantvā mariyādaṃ bhindati, sabbattha bhaṇḍadeyyaṃ.
排水路を開けて水を流す場合も、これと同じ道理である。もし、その境界が弱くされたために、自分の意志で、あるいは許可されていない村の子供たちによって置かれた牛が、牛の角で境界を破壊する。あるいは、自分の意志で、許可されていない村の子供たちによって水に入れられた波が起こり、村の子供たちが自ら入って遊んで波を起こす。あるいは、水中の木が他者によって伐採され、倒れるときに波を起こす。もし、境界が弱くされたために、乾いた池の排水口や、水を塞ぐものを塞ぐ。あるいは、他の場所からの水の流れに水路を設ける、あるいは土手をまっすぐにする。その後、雨が降って水が来て境界を破壊する場合、あらゆる場合において不正に得たものとなる。
Yo pana nidāghe sukkhavāpiyā mariyādaṃ yāva talaṃ pāpetvā chindati, pacchā deve vuṭṭhe āgatāgataṃ udakaṃ palāyati, bhaṇḍadeyyaṃ. Yattakaṃ tappaccayā sassaṃ uppajjati, tato pādamattagghanakampi adento sāmikānaṃ dhuranikkhepena assamaṇo hoti.
もし、夏に乾いた池の境界を底まで達するように伐採し、その後、雨が降って来た水が流れ去る場合、不正に得たものとなる。その結果として生じる収穫の価値の10分の1さえも与えないならば、所有者への責任放棄となり、修行者ではない。
Yaṃ pana sabbasādhāraṇaṃ taḷākaṃ hoti; taḷāke udakassa sabbepi manussā issarā. Heṭṭhato panassa sassāni karonti, sassapālanatthaṃ taḷākato mahāmātikā nikkhamitvā khettamajjhena yāti, sāpi sadā sandanakāle sabbasādhāraṇā. Tato pana khuddakamātikā nīharitvā attano attano kedāresu udakaṃ pavesenti. Taṃ aññesaṃ gahetuṃ na denti. Nidāghasamayeva udake mandībhūte vārena udakaṃ denti, yo udakavāre sampatte na labhati, tassa sassāni milāyanti; tasmā aññesaṃ vāre añño gahetuṃ na labhati. Tattha yo bhikkhu paresaṃ khuddakamātikāto vā kedārato vā udakaṃ theyyacittena attano vā parassa vā mātikaṃ vā kedāraṃ vā paveseti, aṭavimukhaṃ vā vāheti, avahāro vassa hoti.
もし、すべての人が共有する池である場合。池の水は、すべての人が所有権を持つ。その下流では、人々が田畑を作っている。田畑を守るために、池から大きな水路が流れ出て畑の中を通っている。それも常に流れるときは、すべての人に共有される。そこから小さな水路を引いて、それぞれが自分の田畑に水を入れる。それは、他者が得ることを許さない。夏に水が少なくなった場合、順番に水を与える。水の順番が来ても得られない場合、その田畑は枯れてしまう。それゆえ、他者の順番で得ることは許されない。そこで、もし比丘が、他者の小さな水路から、あるいは田畑から、盗む心で、自分の、あるいは他者の水路や田畑に水を入れる、あるいは森の入り口に水を流すならば、それは(盗んだものとして)処理されるべきである。
Yopi ‘‘cirena me udakavāro bhavissati, idañca sassaṃ milāyatī’’ti paresaṃ kedāre
もし比丘が、「私の水の順番はしばらく来ないだろう。この田畑は枯れてしまう」と思って、他者の田畑に
Pavisantassa udakassa pavisanamaggaṃ pidahitvā attano kedāraṃ paveseti, avahāro eva. Sace pana taḷākato aniggate paresaṃ mātikāmukhaṃ asampatteva udake sukkhamātikaṃyeva yathā āgacchantaṃ udakaṃ aññesaṃ kedāre appavisitvā attanoyeva kedāraṃ pavisati, evaṃ tattha tattha bandhati. Anikkhante baddhā subaddhā, nikkhante baddhā, bhaṇḍadeyyaṃ. Taḷākaṃ gantvā sayameva niddhamanapanāḷiṃ ugghāṭetvā attano kedāraṃ pavesentassāpi natthi avahāro. Kasmā? Taḷākaṃ nissāya khettassa katattā. Kurundiyādīsu pana ‘‘avahāro’’ti vuttaṃ. Taṃ ‘‘vatthuṃ kālañca desañcā’’ti iminā lakkhaṇena na sameti. Tasmā mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttameva yuttanti.
入ってくる水を、その流れを塞いで自分の田畑に入れる場合、それは(盗んだものとして)処理されるべきである。もし、池から水が来ていないのに、他者の水路の入り口に達する前に、水が他者の田畑に入らずに、自分の田畑にだけ入るように、そこで水路を設ける。流れ込んでいないときに、しっかりと設けたもの。流れ込んだときに設けたもの。不正に得たものとなる。池に行って、自分で排水路を開けて自分の田畑に水を入れる場合も、(盗んだものとして)処理されるべきではない。なぜなら? 池に依存して田畑が作られているからである。しかし、クルンディなどの書物では、「(それは)処理されるべきものだ」と述べられている。それは、「場所と時」というこの法則に合わない。それゆえ、大注釈書に述べられている通りにするのが正しい。
Udakakathā niṭṭhitā.
水の注釈、了。
Dantaponakathā
歯木の注釈
109. Dantapoṇaṃ ārāmaṭṭhakavinicchayena vinicchinitabbaṃ. Ayaṃ pana viseso – yo saṅghassa vetanabhato hutvā devasikaṃ vā pakkhamāsavārena vā dantakaṭṭhaṃ āharati, so taṃ āharitvā chinditvāpi yāva bhikkhusaṅghaṃ na sampaṭicchāpeti, tāva tasseva hoti. Tasmā taṃ theyyacittena gaṇhanto bhaṇḍagghena kāretabbo. Tatthajātakaṃ pana garubhaṇḍaṃ, tampi bhikkhusaṅghena rakkhitagopitaṃ gaṇhanto bhaṇḍagghena kāretabbo. Eseva nayo gaṇapuggalagihimanussasantakepi chinnake acchinnake ca. Tesaṃ ārāmuyyānabhūmīsu jātaṃ sāmaṇerā vārena bhikkhusaṅghassa dantakaṭṭhaṃ āharantā ācariyupajjhāyānampi āharanti, taṃ yāva chinditvā saṅghaṃ na paṭicchāpenti, tāva sabbaṃ tesaṃyeva hoti. Tasmā tampi theyyacittena gaṇhanto bhaṇḍagghena kāretabbo. Yadā pana te chinditvā saṅghassa paṭicchāpetvā dantakaṭṭhamāḷake nikkhipanti, ‘‘yathāsukhaṃ bhikkhusaṅgho paribhuñjatū’’ti; tato paṭṭhāya avahāro natthi, vattaṃ pana jānitabbaṃ. Yo hi devasikaṃ saṅghamajjhe osarati, tena divase divase ekameva dantakaṭṭhaṃ gahetabbaṃ. Yo pana devasikaṃ na osarati, padhānaghare vasitvā dhammasavane vā uposathagge vā dissati, tena pamāṇaṃ sallakkhetvā cattāri pañcadantakaṭṭhāni attano vasanaṭṭhāne ṭhapetvā khāditabbāni. Tesu khīṇesu sace punapi dantakaṭṭhamāḷake bahūni hontiyeva, punapi āharitvā khāditabbāni. Yadi pana pamāṇaṃ asallakkhetvā āharati, tesu akkhīṇesuyeva māḷake khīyanti, tato keci therā ‘‘yehi gahitāni, te paṭiāharantū’’ti vadeyyuṃ, keci ‘‘khādantu, puna sāmaṇerā āharissantī’’ti, tasmā vivādapariharaṇatthaṃ pamāṇaṃ sallakkhetabbaṃ. Gahaṇe pana doso natthi. Maggaṃ gacchantenāpi ekaṃ vā dve vā thavikāya pakkhipitvā gantabbanti.
109. 歯木は、寺院の注釈に従って判断されるべきである。しかし、これには違いがある。もし、僧侶のために日雇い、あるいは月給として歯木を運んでくる者がいた場合、その者が運んで来て伐採したとしても、僧侶たちに渡されるまで、それはその者のものである。それゆえ、それを盗む心で掴む場合、その価値に見合ったものとして処理されなければならない。そこで自然に生えたもの(歯木)は、重い物品であり、それも僧侶たちによって保護されていても、それを掴む場合、その価値に見合ったものとして処理されなければならない。これが、集団の個人や在家信者の所有物であっても、伐採されたもの、されていないものの場合の道理である。寺院の庭園や果樹園に生えたものを、沙弥が(比丘たちのために)歯木を運んでくる際に、師や指導僧のためにも運んでくる。それを伐採して僧侶たちに渡されるまで、すべてはそれら(沙弥)のものである。それゆえ、それを盗む心で掴む場合、その価値に見合ったものとして処理されなければならない。しかし、伐採して僧侶たちに渡し、歯木置き場に置いたとき、「比丘僧たちが自由に利用できるように」と(言う)。それ以降は、(盗んだものとして)処理されるべきものはなく、規定が知らされるべきである。もし、毎日僧院の中で(歯木を)使うならば、その日ごとに一本の歯木を掴むべきである。もし、毎日使わないで、修行の部屋に住み、法を聞く場所や、布薩堂で見かけるならば、その量を考慮して、四、五本の歯木を自分の住む場所に置いて、使うべきである。それらが尽きた場合、もし再び歯木置き場にたくさんあれば、再び持ってきて使うべきである。もし、量を考慮せずに持ってきて、それらが尽きていないのに置き場に歯木が尽き、いくつかの長老が「これらを取った者、返してください」と言うかもしれないし、あるいは「使ってください、後で沙弥たちが持ってきます」と言うかもしれない。それゆえ、争いを避けるために、量を考慮すべきである。掴むことには罪はない。道を行くときも、一本か二本を袋に入れて持っていくとよい。
Dantaponakathā niṭṭhitā.
歯木の注釈、了。
Vanappatikathā
森の住人の注釈
110. Vanassa patīti vanappati; vanajeṭṭhakarukkhassetaṃ adhivacanaṃ. Idha pana sabbopi manussehi pariggahitarukkho adhippeto ambalabujapanasādiko. Yattha vā pana maricavalliādīni āropenti, so chijjamāno sace ekāyapi challiyā vā vākena vā sakalikāya vā pheggunā vā sambaddhova hutvā bhūmiyaṃ patati, rakkhati tāva.
110. 森の住人とは、森の長老の木を指す言葉である。ここでは、すべての人が所有する木、すなわちマンゴーやジャックフルーツなどの木を指す。あるいは、コショウの蔓などを植える場所。それを伐採するとき、もし一本でも、樹皮や、木の皮、あるいは木片、あるいは枯れたものでつながったままで地面に落ちた場合、それは(盗んだものとして)処理されるべきである。
Yo pana chinnopi vallīhi vā sāmantarukkhasākhāhi vā sambaddho sandhāritattā ujukameva tiṭṭhati, patanto vā bhūmiṃ na pāpuṇāti, natthi tattha parihāro, avahāro eva hoti. Yopi kakacena chinno acchinno viya hutvā tatheva tiṭṭhati, tasmimpi eseva nayo.
もし、伐採されたものであっても、蔓や、隣接する木の枝によってつながったままで、まっすぐに立っており、落ちるときに地面に届かない場合、そこには(盗んだものとして)処理されるべきものはなく、(それは)処理されるべきものである。もし、鋸で切断されても、切断されていないかのようにまっすぐに立っており、落ちるときに地面に届かない場合も、これと同じ道理である。
Yo pana rukkhaṃ dubbalaṃ katvā pacchā cāletvā pāteti, aññena vā cālāpeti; aññaṃ vāssa santike rukkhaṃ chinditvā ajjhottharati, parena vā ajjhottharāpeti; makkaṭe vā paripātetvā tattha āropeti, aññena vā āropāpeti; vagguliyo vā tattha āropeti, parena vā āropāpeti; tā taṃ rukkhaṃ pātenti, tasseva avahāro.
もし、木を弱くしておいて、後で揺らして倒す、あるいは他者に揺らして倒させる。あるいは、その近くの木を伐採して、その木の上に倒し掛ける、あるいは他者に倒し掛けさせる。あるいは、猿を放ってそこに上らせる、あるいは他者に上らせる。あるいは、鳥をそこに放す、あるいは他者に放す。それらがその木を倒す場合、それは(盗んだものとして)処理されるべきである。
Sace pana tena rukkhe dubbale kate añño anāṇatto eva taṃ cāletvā pāteti,
もし、その木が弱くされたために、他の許可されていない者がそれを揺らして倒す場合、
Rukkhena vā ajjhottharati, attano dhammatāya makkaṭā vā vagguliyo vā ārohanti, paro vā anāṇatto āropeti, sayaṃ vā esa vātamukhaṃ sodheti, balavavāto āgantvā rukkhaṃ pāteti; sabbattha bhaṇḍadeyyaṃ. Vātamukhasodhanaṃ panettha asampatte vāte sukkhamātikāya ujukaraṇādīhi sameti, no aññathā. Rukkhaṃ āvijjhitvā satthena vā ākoṭeti, aggiṃ vā deti, maṇḍukakaṇṭakaṃ vā visaṃ vā ākoṭeti, yena so marati, sabbattha bhaṇḍadeyyamevāti.
あるいは、木が倒れ掛かってくる。自分の意志で猿や鳥が上る、あるいは他者が許可されていない者が上らせる。あるいは、自分で風の通り道を掃除する。強い風が来て木を倒す。あらゆる場合において、不正に得たものとなる。風の通り道の掃除は、風が吹いていないときに、乾いた土手などをまっすぐにすることで行われるべきである。そうでなければならない。木に寄りかかって、剣で叩いたり、火をつけたりする。あるいは、毒のあるカエルや毒を仕掛ける、それによって(木が)枯れる場合、あらゆる場合において不正に得たものとなる。
Vanappatikathā niṭṭhitā.
森の住人の注釈、了。
Haraṇakakathā
運び去ることの注釈
111. Haraṇake – aññassa haraṇakaṃ bhaṇḍaṃ theyyacitto āmasatīti paraṃ sīsabhārādīhi bhaṇḍaṃ ādāya gacchantaṃ disvā ‘‘etaṃ harissāmī’’ti vegena gantvā āmasati, ettāvatā assa dukkaṭaṃ. Phandāpetīti ākaḍḍhanavikaḍḍhanaṃ karoti, sāmiko na muñcati, tenassa thullaccayaṃ. Ṭhānā cāvetīti ākaḍḍhitvā sāmikassa hatthato moceti, tenassa pārājikaṃ. Sace pana taṃ bhaṇḍasāmiko uṭṭhahitvā pothetvā puna taṃ bhaṇḍaṃ mocāpetvā gaṇheyya, bhikkhu paṭhamaggahaṇeneva pārājiko. Sīsato vā kaṇṇato vā gīvato vā hatthato vā alaṅkāraṃ chinditvā vā mocetvā vā gaṇhantassa sīsādīhi mocitamatte pārājikaṃ. Hatthe pana valayaṃ vā kaṭakaṃ vā anīharitvā aggabāhaṃ ghaṃsantova aparāparaṃ vā sāreti, ākāsagataṃ vā karoti, rakkhati tāva. Rukkhamūlacīvaravaṃsesu valayamiva na pārājikaṃ janeti. Kasmā? Saviññāṇakattā. Saviññāṇakakoṭṭhāsagatañhi yāva tato na nīhaṭaṃ, tāva tattheva hoti. Eseva nayo aṅgulimuddikapādakaṭakakaṭūpagapiḷandhanesu.
111. 奪取(はらなけ) – 他人の物を盗む意図で、略奪品(はらなけ)に触れる。略奪品(はらなけ)を肩や頭に担いで運んでいる人を見て、「これを盗もう」と思って急いで行って触れただけで、罪(ドゥッカタ)となる。 (はらなけ)とは、引っ張ったり引いたりすること。所有者が手放さない場合、罪(トゥッラチャヤ)となる。 (パーリ)から逸れるとは、引っ張って所有者の手から離させて取ること。これによって(パーラージカ)となる。 もし、その物の所有者が立ち上がって殴り、再びその物を離させて取った場合、僧侶(ビクシュ)は最初の掴みで(パーラージカ)となる。 頭、耳、首、手から装飾品を切り取って、あるいは外して奪う場合、頭などから外した時点で(パーラージカ)となる。 手に、腕輪やブレスレットを外さずに、またはそれに準じるものを削り取ったり、何度も引っ張ったり、空中に放ったりする場合、それはまだ(所有権を保持している)とみなされる。 木の根元にある衣の袋のようなものは、(パーラージカ)とならない。 なぜか? 意志があるからだ。 意志のある部分に置かれたものは、そこから取り出されない限り、その場にあるとみなされる。指輪、印章、足枷、鎖、頭飾りについても同様である。
Yo pana parassa nivatthasāṭakaṃ acchindati, paro ca salajjitāya sahasā na muñcati, ekenantena coro kaḍḍhati, ekenantena paro, rakkhati tāva. Parassa hatthato muttamatte pārājikaṃ. Athāpi taṃ kaḍḍhantassa chijjitvā ekadeso hatthagato hoti, so ca pādaṃ agghati pārājikameva. Sahabhaṇḍahārakanti ‘‘sabhaṇḍahārakaṃ bhaṇḍaṃ nessāmī’’ti cintetvā ‘‘ito yāhī’’ti bhaṇḍahārakaṃ tajjeti, so bhīto corena adhippetadisābhimukho hutvā ekaṃ pādaṃ saṅkāmeti, corassa thullaccayaṃ; dutiye pārājikaṃ. Pātāpetīti athāpi coro bhaṇḍahārakassa hatthe āvudhaṃ disvā sāsaṅko hutvā pātāpetvā gahetukāmo ekamantaṃ paṭikkamma santajjetvā pātāpeti, parassa hatthato muttamatte pārājikaṃ.
もし、他人の巻物(サータカ)を奪い、相手が恥ずかしそうに素早く手放さない場合、一方は(盗人)、他方は(所有者)であり、(所有権を保持している)とみなされる。 相手の手から離れた時点で(パーラージカ)となる。 もし、それを奪おうとして千切れて一部が手に入った場合、それも(パーラージカ)に相当する。 「仲間と共に運ぶ者」(サバンダハラカ)とは、「仲間と共に荷物を運ぼう」と思って、「ここから行け」と荷物運び人を追い立てた場合、荷物運び人が恐れて盗人が意図した方向へ向かって一歩踏み出しただけで、盗人(コラ)には(トゥッラチャヤ)の罪、二歩目には(パーラージカ)となる。 (パーラージカ)となる。あるいは、盗人が荷物運び人の手にある武器を見て恐れ、それを落とさせて取ろうとして、一旦離れて脅して落とさせて取った場合、相手の手から離れた時点で(パーラージカ)となる。
Pātāpeti, āpatti dukkaṭassātiādi pana parikappavasena vuttaṃ. Yo hi bhaṇḍaṃ pātāpetvā ‘‘yaṃ mama ruccati, taṃ gahessāmī’’ti parikappetvā pātāpeti, tassa pātāpane ca āmasane ca dukkaṭaṃ, phandāpane thullaccayaṃ. Pādagghanakassa ṭhānā cāvane pārājikaṃ. Taṃ pacchā paṭipātiyamānassa muñcatopi natthiyeva samaṇabhāvo. Yopi bhaṇḍahārakaṃ atikkamantaṃ disvā anubandhanto ‘‘tiṭṭha, tiṭṭha, bhaṇḍaṃ pātehī’’ti vatvā pātāpeti, tassāpi tena hatthato muttamatte pārājikaṃ.
(パーラージカ)となる。「落とさせる」(パーターペティ)、罪(ドゥッカタ)などとは、状況に応じて(パーリ)に記載されている。 もし、物を落とさせて、「私が欲しいものを取ろう」と思って落とした場合、それを落としたことと、掴んだことで罪(ドゥッカタ)、揺らしたことで罪(トゥッラチャヤ)となる。 足で踏む価値のあるものを(パーリ)から逸らして取った場合、(パーラージカ)となる。 その後、それを(所有権を保持している)とみなして、それに触れても、(サンマナバヴァ)はなくなる。 もし、荷物運び人(バンダハラカ)を追い越そうとしているのを見て、追いかけて、「止まれ、止まれ、物を落とせ」と言って落とさせた場合、その者が手から離れた時点で(パーラージカ)となる。
Yo pana ‘‘tiṭṭha tiṭṭhā’’ti vadati, ‘‘pātehī’’ti na vadati; itaro ca taṃ oloketvā ‘‘sace esa maṃ pāpuṇeyya, ghāteyyāpi ma’’ nti sālayova hutvā taṃ bhaṇḍaṃ gahanaṭṭhāne pakkhipitvā ‘‘puna nivattitvā gahessāmī’’ti pakkamati, pātanapaccayā pārājikaṃ natthi. Āgantvā pana theyyacittena gaṇhato uddhāre pārājikaṃ. Atha panassa evaṃ hoti – ‘‘mayā pātāpenteneva idaṃ mama santakaṃ kata’’nti tato naṃ sakasaññāya gaṇhāti; gahaṇe rakkhati, bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. ‘‘Dehī’’ti vutte adentassa sāmikānaṃ dhuranikkhepe pārājikaṃ. ‘‘So imaṃ chaḍḍetvā gato, anajjhāvutthakaṃ dāni ida’’nti paṃsukūlasaññāya gaṇhatopi eseva nayo. Atha pana sāmiko ‘‘tiṭṭha tiṭṭhā’’ti vuttamatteneva olokento taṃ disvā ‘‘na dāni idaṃ mayha’’nti dhuranikkhepaṃ katvā nirālayo chaḍḍetvā palāyati, taṃ theyyacittena gaṇhato uddhāre dukkaṭaṃ. Āharāpente dātabbaṃ, adentassa pārājikaṃ. Kasmā? Tassa payogena chaḍḍitattāti mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Aññesu pana vicāraṇā eva natthi. Purimanayeneva sakasaññāya vā paṃsukūlasaññāya vā gaṇhantepi ayameva vinicchayoti.
もし、「止まれ、止まれ」と言うだけで、「落とせ」とは言わない場合、相手がそれをみて、「もしこの者が私に追いついたら、殺されるかもしれない」と思って、恐れて、その物を掴める場所に置いて、「後で戻ってきて取ろう」と思って離れた場合、落としたという理由で(パーラージカ)にはならない。 戻ってきて、盗む意図で掴んだ場合、(パーラージカ)となる。 しかし、その者には、「私が落とさせたことによって、これは私のものになった」と思う。それゆえ、それを自分のものだと認識して掴む。 掴んだ場合、(所有権を保持している)とみなされ、物の授受は成立する。 「渡せ」と言われた時に渡さない場合、所有者(サーミカ)が所有権を放棄したことで(パーラージカ)となる。 「これは(所有者が)捨てて行ったものだから、もう(私のものではない)」と思って、ゴミだと認識して掴んだ場合も同様である。 しかし、所有者が「止まれ、止まれ」と言っただけで、ただ見ているのを見て、「もうこれは私のものじゃない」と思って所有権を放棄して、恐れずに捨てて逃げた場合、それを盗む意図で掴んだことで(ドゥッカタ)となる。 持ってこさせない場合、渡す必要がある。渡さない場合、(パーラージカ)となる。 なぜか? それは、その者の意図によって捨てられたからだ、と(マハーアッタカター)に書かれている。 他の(見解)では、そのような考察はない。 以前の見解と同じように、自分のものだと認識して掴んだ場合でも、ゴミだと認識して掴んだ場合でも、これが(パーラージカ)の判断である。
Haraṇakakathā niṭṭhitā.
奪取(はらなけ)の説話は終わる。
Upanidhikathā
預け物(うぱにじ)の説話
112. Upanidhimhi – nāhaṃ gaṇhāmīti sampajānamusāvādepi adinnādānassa payogattā dukkaṭaṃ. ‘‘Kiṃ tumhe bhaṇatha? Nevidaṃ mayhaṃ anurūpaṃ, na tumhāka’’ntiādīni vadantassāpi dukkaṭameva. ‘‘Raho mayā etassa hatthe ṭhapitaṃ, na añño koci jānāti, ‘dassati nu kho me no’’’ti sāmiko vimatiṃ uppādeti, bhikkhussa thullaccayaṃ. Tassa pharusādibhāvaṃ disvā sāmiko ‘‘na mayhaṃ dassatī’’ti dhuraṃ nikkhipati, tatra sacāyaṃ bhikkhu ‘‘kilametvā naṃ dassāmī’’ti dāne saussāho, rakkhati tāva. Sacepi so dāne nirussāho, bhaṇḍassāmiko pana gahaṇe saussāho, rakkhateva. Yadi pana so dāne nirussāho bhaṇḍasāmikopi ‘‘na mayhaṃ dassatī’’ti dhuraṃ nikkhipati, evaṃ ubhinnaṃ dhuranikkhepena bhikkhuno pārājikaṃ. Yadipi mukhena ‘‘dassāmī’’ti vadati, cittena pana adātukāmo, evampi sāmikassa dhuranikkhepe pārājikaṃ. Taṃ pana upanidhi nāma saṅgopanatthāya attano hatthe parehi ṭhapitabhaṇḍaṃ, aguttadesato ṭhānā cāvetvā guttaṭṭhāne ṭhapanatthāya harato anāpatti. Theyyacittenapi ṭhānā cāventassa avahāro natthi. Kasmā? Attano hatthe nikkhittattā, bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. Theyyacittena paribhuñjatopi eseva nayo. Tāvakālikaggahaṇepi tatheva. Dhammaṃ carantotiādi vuttanayameva. Ayaṃ tāva pāḷivaṇṇanā.
112. 預け物(うぱにじ)において – 「私は受け取らない」と、故意に嘘をついたとしても、盗んだ(adinnaadana)行為の意図があるため、(ドゥッカタ)の罪となる。「あなたは何を言っているのですか?これは私には似つかわしくないし、あなたのものでもない」などと言ったとしても、(ドゥッカタ)の罪である。 「こっそり、私はこれをあなたの手に置きました。他の誰も知りません。『あなたは私にそれをくれるでしょうか?』」と、所有者が疑念を抱いた場合、僧侶(ビクシュ)には(トゥッラチャヤ)の罪となる。 その(威圧的な)態度を見て、所有者が「彼は私にそれをくれないだろう」と思って所有権を放棄した場合、もしその僧侶(ビクシュ)が「彼を疲れさせて、それから渡そう」と思って、与えることに熱心であれば、(所有権を保持している)とみなされる。 もし、彼が与えることに熱心でなくても、物の所有者が受け取ることに熱心であれば、(所有権を保持している)とみなされる。 もし、彼が与えることに熱心でなく、物の所有者も「彼は私にそれをくれないだろう」と思って所有権を放棄した場合、このように、両者が所有権を放棄したことで、僧侶(ビクシュ)には(パーラージカ)の罪となる。 たとえ口で「あげます」と言っても、心では渡したくない場合、この場合も所有者が所有権を放棄したことで(パーラージカ)となる。 預け物(うぱにじ)とは、隠すために、他人が自分の手に置いた物を、警備されていない場所から、警備されている場所へ移すことである。それを奪っても罪はない。 盗む意図で場所を移動させたとしても、それは(罪)にはならない。 なぜか? 自分の手に置かれたものだからだ。しかし、物の授受は成立する。 盗む意図で利用した場合も同様である。 一時的な受け取りの場合も同様である。 「戒律を守る」などと(書かれている)ように、以前の(説話)と同じである。これが(パーリ)の解説である。
Pāḷimuttakavinicchayo panettha pattacatukkādivasena evaṃ vutto – eko kira bhikkhu parassa mahagghe patte lobhaṃ uppādetvā taṃ haritukāmo ṭhapitaṭṭhānamassa suṭṭhu sallakkhetvā attanopi pattaṃ tasseva santike ṭhapesi. So paccūsasamaye āgantvā dhammaṃ vācāpetvā niddāyamānaṃ mahātheramāha – ‘‘vandāmi, bhante’’ti. ‘‘Ko eso’’ti? ‘‘Ahaṃ, bhante, āgantukabhikkhu, kālassevamhi gantukāmo, asukasmiñca me ṭhāne īdisena nāma aṃsabaddhakena īdisāya pattatthavikāya patto ṭhapito. Sādhāhaṃ, bhante, taṃ labheyya’’nti thero pavisitvā taṃ gaṇhi. Uddhāreyeva corassa pārājikaṃ. Sace āgantvā ‘‘kosi tvaṃ avelāya āgato’’ti vutto bhīto palāyati, pārājikaṃ patvāva palāyati. Therassa pana suddhacittattā anāpatti. Thero ‘‘taṃ gaṇhissāmī’’ti aññaṃ gaṇhi, eseva nayo. Ayaṃ pana aññaṃ tādisameva gaṇhante yujjati, manussaviggahe āṇattasadisavatthusmiṃ viya. Kurundiyaṃ pana ‘‘padavārena kāretabbo’’ti vuttaṃ, taṃ atādisameva gaṇhante yujjati.
(パーリ)の枠を超えた判断(ヴィニチャヤ)は、ここに(パッタチャトゥッカ)などの(見解)に基づいて、このように述べられている。 ある僧侶(ビクシュ)が、他人の高価な鉢(パッタ)に欲情を抱き、それを盗もうと思って、置かれた場所をよく観察し、自分も鉢をその人の近くに置いた。 その夜明けに、説法を聞いた後、眠っている大長老(マハーテーラ)に言った。「ご挨拶申し上げます、尊者。」「誰だ?」「私です、尊者。旅の僧侶(アガントゥカビクシュ)です。まもなく出発する予定です。ある場所に、このような(肩掛け)の(アンサバッダケナ)のような、このような(鉢)の(パッタツワビカヤ)を置きました。尊者、それをいただけると幸いです。」長老は入って行って、それを掴んだ。 (盗人)は掴んだ時点で(パーラージカ)となる。 もし、戻ってきて、「なぜこんな時間にきたのか?」と(言われた)場合、恐れて逃げた場合、(パーラージカ)となって逃げたことになる。 長老には、清らかな心であったため、(罪)はなかった。 長老が「それを掴もう」と思って別のものを掴んだ場合も、同様である。 これは、別の同様のものを掴んだ場合に生じる。まるで、人の姿をした(マネキン)に(指示された)同様の物の場合である。 (クルンダヤー)では、「(パダワーラ)によって行われるべきだ」と述べられている。それは、同様でないものを掴んだ場合に生じる。
Taṃ maññamāno attano pattaṃ gaṇhitvā adāsi, corassa sāmikena dinnattā pārājikaṃ natthi, asuddhacittena pana gahitattā dukkaṭaṃ. Taṃ maññamāno corasseva pattaṃ gaṇhitvā adāsi, idhāpi corassa attano santakattā pārājikaṃ natthi, asuddhacittena pana gahitattā dukkaṭameva. Sabbattha therassa anāpatti.
それを(自分のものだと)思って、自分の鉢を掴んで渡した場合、(盗人)は所有者から贈られたので(パーラージカ)にはならないが、清くない心で掴んだので(ドゥッカタ)の罪となる。 それを(自分のものだと)思って、(盗人)の鉢を掴んで渡した場合、ここでも(盗人)のものであるため(パーラージカ)にはならないが、清くない心で掴んだため(ドゥッカタ)の罪となる。 すべての(場合)で、長老には(罪)はなかった。
Aparo ‘‘pattaṃ coressāmī’’ti tatheva niddāyamānaṃ theraṃ vandi. ‘‘Ko aya’’nti ca vutte ‘ahaṃ, bhante, gilānabhikkhu, ekaṃ tāva me pattaṃ detha, gāmadvāraṃ gantvā bhesajjaṃ āharissāmī’’ti. Thero ‘‘idha gilāno natthi, coro ayaṃ bhavissatī’’ti sallakkhetvā ‘‘imaṃ haratū’’ti attano veribhikkhussa pattaṃ nīharitvā adāsi, dvinnampi uddhāreyeva pārājikaṃ. ‘‘Veribhikkhussa patto’’ti saññāya aññassa pattaṃ uddharantepi eseva nayo. Sace pana ‘‘verissāya’’nti saññāya corasseva pattaṃ uddharitvā deti, vuttanayeneva therassa pārājikaṃ, corassa dukkaṭaṃ. Atha ‘‘verissāya’’nti maññamāno attano pattaṃ deti, vuttanayeneva ubhinnampi dukkaṭaṃ.
別の(者)が、「鉢を盗もう」と思って、同じように眠っている長老に挨拶した。「誰だ?」と聞かれて、「私です、尊者。病気の僧侶(ギラーナビクシュ)です。まず一つ鉢をください。村の入り口に行って薬草を持ってきます。」長老は「ここには病人はいません。この者は盗人だろう」と思って、「これを持ち去れ」と言って、自分の(敵対する僧侶=ヴェーリビクシュ)の鉢を持ち出して与えた。 二人とも、(盗人)は掴んだ時点で(パーラージカ)となる。 (敵対する僧侶の鉢)だと認識して、他人の鉢を掴んで渡した場合も、同様である。 もし、「(敵対する僧侶のために)」と思って、(盗人)の鉢を掴んで渡した場合、述べられた通り、長老には(パーラージカ)の罪、(盗人)には(ドゥッカタ)の罪となる。 もし、「(敵対する僧侶のために)」と思って、自分の鉢を渡した場合、述べられた通り、二人とも(ドゥッカタ)の罪となる。
Eko mahāthero upaṭṭhākaṃ daharabhikkhuṃ ‘‘pattacīvaraṃ gaṇha, asukaṃ nāma gāmaṃ gantvā piṇḍāya carissāmā’’ti āha. Daharo gahetvā therassa pacchato pacchato gacchanto theyyacittaṃ uppādetvā sace sīse bhāraṃ khandhe karoti, pārājikaṃ natthi. Kasmā? Āṇattiyā gahitattā. Sace pana maggato okkamma aṭaviṃ pavisati, padavārena kāretabbo. Atha nivattitvā vihārābhimukho palāyitvā vihāraṃ pavisitvā gacchati, upacārātikkame pārājikaṃ. Athāpi mahātherassa nivāsanaparivattanaṭṭhānato gāmābhimukho palāyati, gāmūpacārātikkame pārājikaṃ. Yadi pana ubhopi piṇḍāya caritvā bhuñjitvā vā gahetvā vā nikkhamanti, thero ca punapi taṃ vadati – ‘‘pattacīvaraṃ gaṇha, vihāraṃ gamissāmā’’ti. Tatra ce so purimanayeneva theyyacittena sīse bhāraṃ khandhe karoti, rakkhati tāva. Aṭaviṃ pavisati, padavārena kāretabbo. Nivattitvā gāmābhimukho eva palāyati, gāmūpacārātikkame pārājikaṃ. Purato vihārābhimukho palāyitvā vihāre aṭṭhatvā anisīditvā avūpasanteneva theyyacittena gacchati, upacārātikkame pārājikaṃ. Yo pana anāṇatto gaṇhāti, tassa sīse bhāraṃ khandhe karaṇādīsupi pārājikaṃ. Sesaṃ purimasadisameva.
ある大長老(マハーテーラ)が、世話係の若い僧侶(ダハラビクシュ)に「鉢と衣を持って、〇〇という村に行って托鉢(ピンダヤ)をしよう」と言った。 若い僧侶が持ち、長老の後について行った。 盗む意図(テイヤチッタ)が生じ、もし頭に荷物を乗せた場合、(パーラージカ)にはならない。 なぜか? 指示によって受け取ったからだ。 もし、途中で道から外れて森に入った場合、(パダワーラ)によって(罪)を問われるべきである。 もし、引き返して僧院(ヴィハーラ)に向かって逃げ、僧院に入って行く場合、(ウパチャーラ=境界)を越えた時点で(パーラージカ)となる。 もし、大長老(マハーテーラ)の着替え場所から村に向かって逃げた場合、村の境界(ウパチャーラ)を越えた時点で(パーラージカ)となる。 もし、二人とも托鉢(ピンダヤ)をして、食事をして、あるいは持って、出て行った場合、長老が再び彼に言った。「鉢と衣を持って、僧院(ヴィハーラ)に行こう」と。 そこで、もし彼が以前のように盗む意図(テイヤチッタ)で頭に荷物を乗せた場合、(所有権を保持している)とみなされる。 森に入った場合、(パダワーラ)によって(罪)を問われるべきである。 引き返して村に向かって逃げた場合、村の境界(ウパチャーラ)を越えた時点で(パーラージカ)となる。 前方の僧院(ヴィハーラ)に向かって逃げて、僧院にいたが、座らず、落ち着かないまま盗む意図(テイヤチッタ)で(そこを)離れた場合、(ウパチャーラ=境界)を越えた時点で(パーラージカ)となる。 もし、指示されずに受け取った場合、頭に荷物を乗せるなどの行為でも(パーラージカ)となる。 残りは以前と同じである。
Yo pana ‘‘asukaṃ nāma vihāraṃ gantvā cīvaraṃ dhovitvā rajitvā vā ehī’’ti vutto ‘‘sādhū’’ti gahetvā gacchati, tassapi antarāmagge theyyacittaṃ uppādetvā sīse bhāraṃ khandhe karaṇādīsu pārājikaṃ natthi. Maggā okkamane padavārena kāretabbo. Taṃ vihāraṃ gantvā tattheva vasanto theyyacittena paribhuñjanto jīrāpeti, corā vā tassa taṃ haranti, avahāro natthi, bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. Tato nikkhamitvā āgacchatopi eseva nayo.
もし、「〇〇という僧院(ヴィハーラ)に行って、衣を洗って染めてきてくれ」と指示され、「承知しました」と言って持っていった場合、その途中でも盗む意図(テイヤチッタ)が生じ、頭に荷物を乗せるなどの行為でも(パーラージカ)にはならない。 道から外れた場合、(パダワーラ)によって(罪)を問われるべきである。 その僧院(ヴィハーラ)に行って、そこに住み、盗む意図(テイヤチッタ)で利用し、古くなっていった場合、あるいは盗人(コーラ)がそれを盗んだ場合、(罪)にはならないが、物の授受は成立する。 そこから出てきて戻ってきた場合も同様である。
Yo pana anāṇatto therena nimitte vā kate sayameva vā kiliṭṭhaṃ sallakkhetvā ‘‘detha, bhante, cīvaraṃ; asukaṃ nāma gāmaṃ gantvā rajitvā āharissāmī’’ti gahetvā gacchati; tassa antarāmagge theyyacittaṃ uppādetvā sīse bhāraṃ khandhe karaṇādīsu pārājikaṃ. Kasmā? Anāṇattiyā gahitattā. Maggā okkamatopi paṭinivattitvā tameva vihāraṃ āgantvā vihārasīmaṃ atikkamatopi vuttanayeneva pārājikaṃ. Tattha gantvā rajitvā paccāgacchatopi theyyacitte uppanne eseva nayo. Sace pana yattha gato, tattha vā antarāmagge vihāre vā tameva vihāraṃ paccāgantvā tassa ekapasse vā upacārasīmaṃ anatikkamitvā vasanto theyyacittena paribhuñjanto jīrāpeti, corā vā tassa taṃ haranti, yathā vā tathā vā nassati, bhaṇḍadeyyaṃ. Upacārasīmaṃ atikkamato pana pārājikaṃ.
もし、指示されずに、長老が目印をつけた(場所)や、自分で汚れた(衣)をみて、「尊者、衣をください。〇〇という村に行って染めて持ってきます」と言って持っていった場合、その途中でも盗む意図(テイヤチッタ)が生じ、頭に荷物を乗せるなどの行為でも(パーラージカ)となる。 なぜか? 指示されずに受け取ったからだ。 道から外れた場合、(パーラージカ)となる。 引き返してその僧院(ヴィハーラ)に戻り、僧院の境界(シマ)を越えた場合でも、述べられた通り(パーラージカ)となる。 そこに行って染めて戻ってきた場合でも、盗む意図(テイヤチッタ)が生じれば、同様である。 もし、行った場所、あるいは途中の僧院、あるいはその僧院に戻って、その僧院の一方の境界(ウパチャーラシマ)を越えずに住み、盗む意図(テイヤチッタ)で利用し、古くなっていった場合、あるいは盗人(コーラ)がそれを盗んだ場合、どのように(損なわれ)ても、物の授受は成立する。 境界(ウパチャーラシマ)を越えた場合、(パーラージカ)となる。
Yo pana therena nimitte kayiramāne ‘‘detha, bhante, ahaṃ rajitvā āharissāmī’’ti vatvā ‘‘kattha gantvā, bhante, rajāmī’’ti pucchati. Thero ca naṃ ‘‘yattha icchasi, tattha gantvā rajāhī’’ti vadati, ayaṃ ‘‘vissaṭṭhadūto’’ nāma. Theyyacittena palāyantopi na avahārena kāretabbo. Theyyacittena pana palāyatopi paribhogena vā aññathā vā nāsayatopi bhaṇḍadeyyameva hoti. Bhikkhu bhikkhussa hatthe kiñci parikkhāraṃ pahiṇati – ‘‘asukavihāre asukabhikkhussa dehī’’ti, tassa theyyacitte uppanne sabbaṭṭhānesu ‘‘asukaṃ nāma vihāraṃ gantvā cīvaraṃ dhovitvā rajitvā vā ehī’’ti ettha vuttasadiso vinicchayo.
もし、長老が目印をつけている間に、「尊者、私が染めて持ってきます」と言って、「どこに行って染めましょうか、尊者?」と尋ねた。 長老が彼に「どこに行きたいか、そこで染めてきなさい」と言った場合、これは「自由な使者」(ヴィッサッカタドゥータ)と呼ばれる。 盗む意図(テイヤチッタ)で逃げたとしても、(罪)を問われることはない。 盗む意図(テイヤチッタ)で逃げたとしても、利用したり、他の方法で失ったりしても、物の授受は成立する。 僧侶(ビクシュ)が僧侶(ビクシュ)の手に何か(道具)を送る場合、「〇〇僧院の〇〇僧侶に渡してください」と。 その(状況)で盗む意図(テイヤチッタ)が生じた場合、すべての(場所)で、「〇〇僧院に行って、衣を洗って染めてきてくれ」という(指示)の場合と同じ(判断)となる。
Aparo bhikkhuṃ pahiṇitukāmo nimittaṃ karoti – ‘‘ko nu kho gahetvā gamissatī’’ti, tatra ce eko – ‘‘detha, bhante, ahaṃ gahetvā gamissāmī’’ti gahetvā gacchati, tassa theyyacitte uppanne sabbaṭṭhānesu ‘‘detha, bhante, cīvaraṃ, asukaṃ nāma gāmaṃ gantvā rajitvā āharissāmī’’ti ettha vuttasadiso vinicchayo. Therena cīvaratthāya vatthaṃ labhitvā upaṭṭhākakule ṭhapitaṃ hoti. Athassa antevāsiko vatthaṃ haritukāmo tatra gantvā ‘‘taṃ kira vatthaṃ dethā’’ti therena pesito viya vadati; tassa vacanaṃ saddahitvā upāsakena ṭhapitaṃ upāsikā vā, upāsikāya ṭhapitaṃ upāsako vā añño vā, koci nīharitvā deti, uddhāreyevassa pārājikaṃ. Sace pana therassa upaṭṭhākehi ‘‘imaṃ therassa dassāmā’’ti attano vatthaṃ ṭhapitaṃ hoti. Athassa antevāsiko taṃ haritukāmo tattha gantvā ‘‘therassa kira vatthaṃ dātukāmattha, taṃ dethā’’ti vadati. Te cassa saddahitvā ‘‘mayaṃ, bhante, bhojetvā dassāmāti ṭhapayimha, handa gaṇhāhī’’ti denti. Sāmikehi dinnattā pārājikaṃ natthi, asuddhacittena pana gahitattā dukkaṭaṃ, bhaṇḍadeyyañca hoti.
他の比丘に送ろうとして、どのような者が持って行くのだろうか」と、標識を作る。もし一人が、「御同輩、私が持って行きます」と言って持って行くなら、その者に盗みの心が生じ、「御同輩、袈裟をください。某という村へ行って、染めて持って参ります」と言う。この場合に述べられたような裁定が下される。長老が袈裟のために布を得て、世話をする者の家(に預けておく)。その比丘の弟子が布を持ち出そうとして、そこへ行って、「その布をください」と長老から遣わされたかのように言う。その言葉を信じて、優婆塞が預けていたもの、あるいは優婆塞尼が預けていたもの、あるいは優婆塞尼が預けていたものが、あるいは他の誰かが持ち出して与えるならば、その者は波羅夷罪となる。もし、長老の世話をする者たちが「これを長老にさしあげよう」と言って、自分たちの布を預けていたならば。その弟子がそれを持ち出そうとして、そこへ行って、「長老に差し上げたいので、それをください」と言う。彼らが「私たちは、御同輩、お食事をさせた後に差し上げようと思って預けておりました。さあ、取りなさい」と言って与える。所有者によって与えられたので、波羅夷罪はない。しかし、清くない心で受け取ったので、ドゥッカタ罪となり、また、品物の提供ともなる。
Bhikkhu bhikkhussa vatvā gāmaṃ gacchati, ‘‘itthannāmo mama vassāvāsikaṃ dassati, taṃ gahetvā ṭhapeyyāsī’’ti. ‘‘Sādhū’’ti so bhikkhu tena dinnaṃ mahagghasāṭakaṃ attanā laddhena appagghasāṭakena saddhiṃ ṭhapetvā tena āgatena attano mahagghasāṭakassa laddhabhāvaṃ ñatvā vā añatvā vā ‘‘dehi me vassāvāsika’’nti vutto ‘‘tava thūlasāṭako laddho, mayhaṃ pana sāṭako mahaggho, dvepi asukasmiṃ nāma okāse ṭhapitā, pavisitvā gaṇhāhī’’ti vadati. Tena pavisitvā thūlasāṭake gahite itarassa itaraṃ gaṇhato uddhāre pārājikaṃ. Athāpi tassa sāṭake attano nāmaṃ attano ca sāṭake tassa nāmaṃ likhitvā ‘‘gaccha nāmaṃ vācetvā gaṇhāhī’’ti vadati, tatrāpi eseva nayo. Yo pana attanā ca tena ca laddhasāṭake ekato ṭhapetvā taṃ evaṃ vadati – ‘‘tayā ca mayā ca laddhasāṭakā dvepi antogabbhe ṭhapitā, gaccha yaṃ icchasi, taṃ vicinitvā gaṇhāhī’’ti. So ca lajjāya āvāsikena laddhaṃ thūlasāṭakameva gaṇheyya, tatrāvāsikassa vicinitvā gahitāvasesaṃ itaraṃ gaṇhato anāpatti. Āgantuko bhikkhu āvāsikānaṃ cīvarakammaṃ karontānaṃ samīpe pattacīvaraṃ ṭhapetvā ‘‘ete saṅgopessantī’’ti maññamāno nhāyituṃ vā aññatra vā gacchati. Sace naṃ āvāsikā saṅgopenti, iccetaṃ kusalaṃ. No ce, naṭṭhe gīvā na hoti. Sacepi so ‘‘idaṃ, bhante, ṭhapethā’’ti vatvā gacchati, itare ca sakiccappasutattā na jānanti, eseva nayo. Athāpi te ‘‘idaṃ, bhante, ṭhapethā’’ti vuttā ‘‘mayaṃ byāvaṭā’’ti paṭikkhipanti, itaro ca ‘‘avassaṃ ṭhapessantī’’ti anādiyitvā gacchati, eseva nayo. Sace pana tena yācitā vā ayācitā vā ‘‘mayaṃ ṭhapessāma, tvaṃ gacchā’’ti vadanti; taṃ saṅgopitabbaṃ. No ce saṅgopenti, naṭṭhe gīvā. Kasmā? Sampaṭicchitattā.
比丘が比丘に、「あの人の私に夏安居を授けるでしょう。それを取って置いてください」と言って、村へ行く。「よろしい」と言って、その比丘は、彼から与えられた高価な衣と、自分が得た安価な衣とを一緒に置いておく。彼が来たとき、自分の高価な衣の得たことを知ってか知らずにか、「私に夏安居の衣をください」と言われ、「あなたの安価な衣を得た。私の衣は高価なものです。二つとも某という場所に置いておきました。中に入って取りなさい」と言う。彼が中に入って安価な衣を取ったときに、後者が前者の衣を取るなら、波羅夷罪となる。もし、自分の名前と自分の衣に、彼の名前を書いて、「名前を見て取りなさい」と言って与えるなら、そこでも同じ規則である。もし、自分と彼が一緒に得た衣を一緒に置いて、「あなたと私が得た衣は二つとも宝物の中に置いておきました。行って、欲しいものを選んで取りなさい」と言うならば。彼が恥ずかしさから、夏安居の比丘から得た安価な衣だけを取るならば、夏安居の比丘が選んで取った残りの衣を、他の者が取るなら、罪はない。行きの比丘が、夏安居の比丘たちが衣の仕事をしている傍らに、鉢と衣を置いて、「彼らが守ってくれるだろう」と思って、入浴に行ったり、他の所へ行ったりする。もし夏安居の比丘たちがそれを守るなら、これは功徳である。もし守らないなら、失われたとしても、罪はない。もし、その比丘が「これを、御同輩、置いてください」と言って行くとき、他の者たちは自分たちの仕事に没頭しているので知らない。これは同じ規則である。もし、彼らが「これを、御同輩、置いてください」と言われたときに、「私たちは忙しい」と断る。他の者が「必ず置いてくれるだろう」と思って、それを無視して行く。これは同じ規則である。もし、彼らに頼まれたとしても、頼まれないとしても、「私たちは置きます。あなたは行きなさい」と言うならば。それは守られるべきである。もし守らないならば、失われたとしても、罪はない。なぜか。受け取ったからである。
Yo bhikkhu bhaṇḍāgāriko hutvā paccūsasamaye eva bhikkhūnaṃ pattacīvarāni heṭṭhāpāsādaṃ oropetvā dvāraṃ apidahitvā tesampi anārocetvāva dūre bhikkhācāraṃ gacchati; tāni ce corā haranti, tasseva gīvā. Yo pana bhikkhūhi ‘‘oropetha, bhante, pattacīvarāni; kālo salākaggahaṇassā’’ti vutto ‘‘samāgatatthā’’ti pucchitvā ‘‘āma, samāgatamhā’’ti vutte pattacīvarāni nīharitvā nikkhipitvā bhaṇḍāgāradvāraṃ bandhitvā ‘‘tumhe pattacīvarāni gahetvā heṭṭhāpāsādadvāraṃ paṭijaggitvā gaccheyyāthā’’ti vatvā gacchati. Tatra ceko alasajātiko bhikkhu bhikkhūsu gatesu pacchā akkhīni puñchanto uṭṭhahitvā udakaṭṭhānaṃ mukhadhovanatthaṃ gacchati, taṃ khaṇaṃ disvā corā tassa pattacīvaraṃ haranti, suhaṭaṃ. Bhaṇḍāgārikassa gīvā na hoti.
もし、ある比丘が、宝物庫の管理者となって、夜明けに、比丘たちの鉢と衣を、僧房の下に降ろして、戸を閉めて、彼らにも知らせずに、遠くへ托鉢に行く。もし盗賊がそれらを盗むなら、それはその者の罪となる。もし、比丘たちから「御同輩、鉢と衣を降ろしてください。籤を取る時です」と言われたときに、「集まりましたか」と尋ねて、「はい、集まりました」と言われたときに、鉢と衣を運び出して、置いて、宝物庫の戸を閉めて、「あなたたちは鉢と衣を持って、僧房の下の戸を守って行きなさい」と言って行く。そこに、怠惰な一人の比丘が、比丘たちが去った後、目をこすりながら起きて、顔を洗うために水の場所へ行く。その時を見て、盗賊はその者の鉢と衣を盗む。うまく盗まれた。宝物庫の管理者の罪はない。
Sacepi koci bhaṇḍāgārikassa anārocetvāva bhaṇḍāgāre attano parikkhāraṃ ṭhapeti, tasmimpi naṭṭhe bhaṇḍāgārikassa gīvā na hoti. Sace pana bhaṇḍāgāriko taṃ disvā ‘‘aṭṭhāne ṭhapita’’nti gahetvā ṭhapeti, naṭṭhe tassa gīvā. Sacepi ṭhapitabhikkhunā ‘‘mayā, bhante, īdiso nāma parikkhāro ṭhapito, upadhāreyyāthā’’ti vutto ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchati, dunnikkhittaṃ vā maññamāno aññasmiṃ ṭhāne ṭhapeti, tasseva gīvā. ‘‘Nāhaṃ jānāmī’’ti paṭikkhipantassa pana natthi gīvā. Yopi tassa passantasseva ṭhapeti, bhaṇḍāgārikañca na sampaṭicchāpeti, naṭṭhaṃ sunaṭṭhameva. Sace taṃ bhaṇḍāgāriko aññatra ṭhapeti, naṭṭhe gīvā. Sace bhaṇḍāgāraṃ suguttaṃ, sabbo saṅghassa ca cetiyassa ca parikkhāro tattheva ṭhapīyati, bhaṇḍāgāriko ca bālo abyatto dvāraṃ vivaritvā dhammakathaṃ vā sotuṃ, aññaṃ vā kiñci kātuṃ katthaci gacchati, taṃ khaṇaṃ disvā yattakaṃ corā haranti, sabbaṃ tassa gīvā. Bhaṇḍāgārato nikkhamitvā bahi caṅkamantassa vā dvāraṃ vivaritvā sarīraṃ utuṃ gāhāpentassa vā tattheva samaṇadhammānuyogena nisinnassa vā tattheva nisīditvā kenaci kammena byāvaṭassa vā uccārapassāvapīḷitassāpi tato tattheva upacāre vijjamāne bahi gacchato vā aññena vā kenaci ākārena pamattassa sato dvāraṃ vivaritvā vā vivaṭameva pavisitvā vā sandhiṃ chinditvā vā yattakaṃ tassa pamādapaccayā corā haranti, sabbaṃ tasseva gīvā. Uṇhasamaye pana vātapānaṃ vivaritvā nipajjituṃ vaṭṭatīti vadanti. Uccārapīḷitassa pana tasmiṃ upacāre asati aññattha gacchantassa gilānapakkhe ṭhitattā avisayo; tasmā gīvā na hoti.
もし、宝物庫の管理者に知らせずに、誰かが宝物庫に自分の身の回りの品物を置くとしても、それが失われたとしても、宝物庫の管理者の罪はない。もし、宝物庫の管理者がそれを見て、「不適切な場所に置かれた」と思って、それを取り出して置くならば、失われたとしても、その者の罪はない。もし、置いた比丘が「御同輩、私はこのような身の回りの品物を置きました。調べてください」と言ったときに、「よろしい」と承諾して、不適切に置かれたと思って、別の場所に置くならば、それはその者の罪となる。もし、「私は知りません」と断るならば、罪はない。もし、その者がそれを見ている間に置いても、宝物庫の管理者も承諾せずに、失われたならば、それはまさに失われたものである。もし、宝物庫の管理者がそれを別の場所に置くならば、失われたとしても、罪はない。もし、宝物庫がよく守られていて、僧侶全員と供養塔の身の回りの品物がすべてそこへ置かれている。宝物庫の管理者が、愚かで無能で、戸を開けて法話を聞いたり、他の何かをしたりするためにどこかへ行く。その時を見て、盗賊がどれだけ盗んでも、それはすべてその者の罪となる。宝物庫から出て、外を歩きながら、あるいは戸を開けて体を風に当てながら、あるいはそこに座って仏道修行に励んでいるとき、あるいはそこに座って何かの仕事に没頭しているとき、あるいは排泄に苦しんでいても、そこからそこへ行く途中で、外へ行くとき、あるいは他の何らかの理由で油断しているとき、戸を開けて、あるいは開いたまま入って、あるいは隙間を破って入って、どれだけ盗賊が盗んでも、それはすべてその者の罪となる。暑い時には、風通しの窓を開けて寝てもよいと言う。しかし、排泄に苦しんでいる者が、その場所になく、他の所へ行く場合、病人のために留まっているとみなされるので、罪はない。
Yo pana anto uṇhapīḷito dvāraṃ suguttaṃ katvā bahi nikkhamati, corā ca naṃ gahetvā ‘‘dvāraṃ vivarā’’ti vadanti, yāva tatiyaṃ na vivaritabbaṃ. Yadi pana te corā ‘‘sace na vivarasi, tañca māressāma, dvārañca bhinditvā parikkhāraṃ harissāmā’’ti pharasuādīni ukkhipanti. ‘‘Mayi ca mate saṅghassa ca senāsane vinaṭṭhe guṇo natthī’’ti vivarituṃ vaṭṭati. Idhāpi avisayattā gīvā natthīti vadanti. Sace koci āgantuko kuñcikaṃ vā deti, dvāraṃ vā vivarati, yattakaṃ corā haranti, sabbaṃ tassa gīvā. Saṅghena bhaṇḍāgāraguttatthāya sūciyantakañca kuñcikamuddikā ca yojetvā dinnā hoti, bhaṇḍāgāriko ghaṭikamattaṃ datvā nipajjati, corā vivaritvā parikkhāraṃ haranti, tasseva gīvā. Sūciyantakañca kuñcikamuddikañca yojetvā nipannaṃ panetaṃ sace corā āgantvā ‘‘vivarā’’ti vadanti, tattha purimanayeneva paṭipajjitabbaṃ. Evaṃ guttaṃ katvā nipanne pana sace bhittiṃ vā chadanaṃ vā bhinditvā umaṅgena vā pavisitvā haranti, na tassa gīvā. Sace bhaṇḍāgāre aññepi therā vasanti, vivaṭe dvāre attano attano parikkhāraṃ gahetvā gacchanti, bhaṇḍāgāriko tesu gatesu dvāraṃ na jaggati, sace tattha kiñci avaharīyati, bhaṇḍāgārikassa issaratāya bhaṇḍāgārikasseva gīvā. Therehi pana sahāyehi bhavitabbaṃ. Ayaṃ tattha sāmīci.
もし、内部で暑さに苦しんでいる者が、戸をよく閉めて外へ出る。盗賊たちが彼を捕まえて、「戸を開けろ」と言う。三度まで開けてはならない。もし、その盗賊たちが「もし開けなければ、彼を殺し、戸を壊して、品物を盗み取る」と言って、斧などを振り上げたら。「私が死んでも、僧侶の僧房が滅んでも、何の価値もない」と思って、開けるのがよい。ここでも、罪はないと(賢者は)言う。もし、誰かがやってきて、鍵を渡したり、戸を開けたりするならば、盗賊がどれだけ盗んでも、それはすべてその者の罪となる。もし、僧侶たちが宝物庫の管理のために、鍵と印章を渡されたならば、宝物庫の管理者は、わずかな量を与えて寝る。盗賊が戸を開けて品物を盗むならば、それはすべてその者の罪となる。しかし、鍵と印章を渡されて寝た場合、もし盗賊がやってきて「開けろ」と言うならば、そこでは前の規則に従って行動しなければならない。このように守って寝た場合でも、もし壁や屋根を破って、あるいは通路から入って盗むならば、それはその者の罪ではない。もし、宝物庫に他の長老たちも住んでいて、戸が開いているときに、それぞれ自分の身の回りの品物を持って行くならば、宝物庫の管理者は、彼らが去った後に戸を見張らない。もし、そこに何かが盗まれたとしても、宝物庫の管理者の権限なので、宝物庫の管理者の罪となる。しかし、長老たちと協力しなければならない。それが、そこでの適切な行動である。
Yadi bhaṇḍāgāriko ‘‘tumhe bahi ṭhatvāva tumhākaṃ parikkhāraṃ gaṇhatha, mā pavisitthā’’ti vadati, tesañca eko lolamahāthero sāmaṇerehi ceva upaṭṭhākehi ca saddhiṃ bhaṇḍāgāraṃ pavisitvā nisīdati ceva nipajjati ca, yattakaṃ bhaṇḍaṃ nassati, sabbaṃ tassa gīvā. Bhaṇḍāgārikena pana avasesattherehi ca sahāyehi bhavitabbaṃ. Atha bhaṇḍāgārikova lolasāmaṇere ca upaṭṭhāke ca gahetvā bhaṇḍāgāre nisīdati ceva nipajjati ca, yaṃ tattha nassati, sabbaṃ tasseva gīvā. Tasmā bhaṇḍāgārikeneva tattha vasitabbaṃ. Avasesehi appeva rukkhamūle vasitabbaṃ, na ca bhaṇḍāgāreti.
もし、宝物庫の管理者が「あなたたちは外に立って、あなたの身の回りの品物を取ってください。中に入らないでください」と言う。そして、そのうちの一人の欲張りな長老が、小僧や世話をする者たちと一緒に宝物庫に入って座ったり、寝たりする。どれだけの品物が失われても、それはすべてその者の罪となる。しかし、宝物庫の管理者と、残りの長老たちは協力しなければならない。もし、宝物庫の管理者が欲張りな小僧や世話をする者たちを連れて、宝物庫に入って座ったり、寝たりするならば、そこで失われたものはすべてその者の罪となる。したがって、宝物庫の管理者はそこに住まなければならない。残りの者たちは、木の下に住むのがよい。宝物庫ではない。
Ye pana attano attano sabhāgabhikkhūnaṃ vasanagabbhesu parikkhāraṃ ṭhapenti, parikkhāre naṭṭhe yehi ṭhapito, tesaṃyeva gīvā. Itarehi pana sahāyehi bhavitabbaṃ. Yadi pana saṅgho bhaṇḍāgārikassa vihāreyeva yāgubhattaṃ dāpeti, so ca bhikkhācāratthāya gāmaṃ gacchati, naṭṭhaṃ tasseva gīvā. Bhikkhācāraṃ pavisantehi atirekacīvararakkhaṇatthāya ṭhapitavihāravārikassāpi yāgubhattaṃ vā nivāpaṃ vā labhamānasseva bhikkhācāraṃ gacchato yaṃ tattha nassati, sabbaṃ gīvā. Na kevalañca ettakameva, bhaṇḍāgārikassa viya yaṃ tassa pamādappaccayā nassati, sabbaṃ gīvā.
もし、自分の同房の比丘たちの住居に身の回りの品物を置くならば、身の回りの品物が失われたとき、置いた者の罪となる。しかし、協力者たちは罪がない。もし、僧侶が宝物庫の管理者に、僧房で粥の食事を与え、彼は托鉢のために村へ行く。失われたとしても、それはその者の罪となる。托鉢に入るとき、予備の衣を守るために置かれた僧房の番人の粥の食事や、おやつを受け取る者が、托鉢へ行くときに、そこで失われたものはすべて罪となる。それだけではない。宝物庫の管理者と同じように、その者の油断によって失われたものはすべて罪となる。
Sace vihāro mahā hoti, aññaṃ padesaṃ rakkhituṃ gacchantassa aññasmiṃ padese nikkhittaṃ haranti, avisayattā gīvā na hoti. Īdise pana vihāre vemajjhe sabbesaṃ osaraṇaṭṭhāne parikkhāre ṭhapetvā nisīditabbaṃ. Vihāravārikā vā dve tayo ṭhapetabbā. Sace tesaṃ appamattānaṃ ito cito ca rakkhataṃyeva kiñci nassati, gīvā na hoti. Vihāravārike bandhitvā haritabhaṇḍampi corānaṃ paṭipathaṃ gatesu aññena maggena haritabhaṇḍampi na tesaṃ gīvā. Sace vihāravārikānaṃ vihāre dātabbaṃ yāgubhattaṃ vā nivāpo vā na hoti, tehi pattabbalābhato atirekā dve tisso yāgusalākā, tesaṃ pahonakabhattasalākā ca ṭhapetuṃ vaṭṭati. Nibaddhaṃ katvā pana na ṭhapetabbā, manussā hi vippaṭisārino honti, ‘‘vihāravārikāyeva amhākaṃ bhattaṃ bhuñjantī’’ti. Tasmā parivattetvā ṭhapetabbā. Sace tesaṃ sabhāgā salākabhattāni āharitvā denti, iccetaṃ kusalaṃ; no ce denti, vāraṃ gāhāpetvā nīharāpetabbāni. Sace vihāravāriko dve tisso yāgusalākā, cattāri pañca salākabhattāni ca labhamānova bhikkhācāraṃ gacchati, bhaṇḍāgārikassa viya sabbaṃ naṭṭhaṃ gīvā hoti. Sace saṅghassa vihārapālānaṃ dātabbaṃ bhattaṃ vā nivāpo vā natthi, bhikkhū vihāravāraṃ gahetvā attano attano nissitake jaggenti, sampattavāraṃ aggahetuṃ na labhanti, yathā aññe bhikkhū karonti, tatheva kātabbaṃ. Bhikkhūhi pana asahāyakassa vā attadutiyassa vā yassa sabhāgo bhikkhu bhattaṃ ānetvā dātā natthi, evarūpassa vāro na pāpetabbo.
もし、僧房が広い場合、他の場所を守りに行くときに、別の場所に置かれたものが盗まれたとしても、罪はない。しかし、このような僧房では、中央にすべての者が離れる場所に、身の回りの品物を置いて座るべきである。僧房の番人も、二人か三人置くべきである。もし、彼らが少量でも、ここやそこを守っている間に何かが失われたとしても、罪はない。盗賊が僧房の番人を縛って連れ去ったとしても、盗賊が他の道を通って盗んだものであっても、それは彼らの罪ではない。もし、僧房の番人に、僧房で与えるべき粥の食事やおやつがないならば、彼らは受け取るべき場所から、残りの粥のおやつ、そのための食事の籤を置いておくのがよい。しかし、固定して置いてはいけない。人々は後悔するので、「僧房の番人たちが私たちのおやつを食べている」と言うだろう。したがって、交代で置いておくべきである。もし、彼らの同房の者が籤のおやつを持ってきて与えるなら、それは功徳である。もし与えないなら、順番に取らせて持って行かせるべきである。もし、僧房の番人が粥のおやつを二つか三つ、食事の籤を四つか五つ受け取って托鉢へ行くなら、宝物庫の管理者と同じように、すべて失われたとしても、罪となる。もし、僧侶たちに、僧房の番人に与えるべき食事やおやつがないならば、比丘たちは僧房の番人の分を持って、それぞれ自分の世話をしている者に与える。順番が来たときに受け取らないことはできない。他の比丘たちがするように、そのようにすべきである。しかし、比丘たちが、仲間がいない者や、二人きりでいる者に、食事を持ってきて与える者がいない場合、そのような者には順番を与えてはならない。
Yampi pākavattatthāya vihāre ṭhapenti, taṃ gahetvā upajīvantena ṭhātabbaṃ. Yo taṃ na upajīvati, so vāraṃ na gāhāpetabbo. Phalāphalatthāyapi vihāre bhikkhuṃ ṭhapenti, jaggitvā gopetvā phalavārena bhājetvā khādanti. Yo tāni khādati, tena ṭhātabbaṃ. Anupajīvanto na gāhāpetabbo. Senāsanamañcapīṭhapaccattharaṇarakkhaṇatthāyapi ṭhapenti, āvāse vasantena ṭhātabbaṃ. Abbhokāsiko pana rukkhamūliko vā na gāhāpetabbo.
もし、保存のために僧房に置かれたものも、それを受け取って生活している者が守らなければならない。もし、それを受け取って生活していないなら、順番を与えてはならない。果物のために僧房に比丘を置く場合も、見張って守り、果物の順番で分けて食べる。もし、それらを食べるならば、その者が守らなければならない。生活していない者は、順番を与えてはならない。座席や寝台、敷物などを守るために置かれた場合も、僧房に住んでいる者が守らなければならない。しかし、野外に住む者や、木の下に住む者は、順番を与えてはならない。
Eko navako hoti, bahussuto pana bahūnaṃ dhammaṃ vāceti, paripucchaṃ deti, pāḷiṃ vaṇṇeti, dhammakathaṃ katheti, saṅghassa bhāraṃ nittharati, ayaṃ lābhaṃ paribhuñjantopi āvāse vasantopi vāraṃ na gāhetabbo. **‘‘Purisaviseso nāma ñātabbo’’**ti vadanti.
もし、若い者がいて、多くのことを知っているが、多くの者に法を説いたり、質問に答えたり、経典を解説したり、法話をしたり、僧侶の負担を軽減したりする。そのような者が、利益を得ていても、僧房に住んでいても、順番を与えてはならない。**「特別な人物は知るべきである」**と言う。
Uposathāgārapaṭimāgharajaggakassa pana diguṇaṃ yāgubhattaṃ devasikaṃ taṇḍulanāḷi saṃvacchare ticīvaraṃ, dasavīsagghanakaṃ kappiyabhaṇḍañca dātabbaṃ. Sace pana tassa taṃ labhamānasseva pamādena tattha kiñci nassati, sabbaṃ gīvā. Bandhitvā balakkārena acchinnaṃ pana na gīvā. Tattha cetiyassa vā saṅghassa vā santakena cetiyassa santakaṃ rakkhāpetuṃ vaṭṭati. Cetiyassa santakena saṅghassa santakaṃ rakkhāpetuṃ na vaṭṭati. Yaṃ pana cetiyassa santakena saddhiṃ saṅghassa santakaṃ ṭhapitaṃ hoti, taṃ cetiyasantake rakkhāpite rakkhitameva hotīti evaṃ vaṭṭati. Pakkhavārena uposathāgārādīni rakkhatopi pamādavasena naṭṭhaṃ gīvāyevāti.
ウポサターガーラ(儀式を行う場所)の礼拝堂(チェーティヤ)の仏像には、毎日二倍の粥飯を、一年に一度、三衣(サンガーティ、ウッタラーサンガ、アンタラーパーサ)と、二十から二十五ガネッカ(銀貨)相当の必需品を施すべし。もし、それらを受け取る者が過失によってそこで何かを失ったならば、すべて(それは)弁償せねばならない。(しかし)首に縛り付けて無理やり奪われたならば、弁償する必要はない。そこでは、チェーティヤ(仏塔)の聖財あるいは僧伽(サンガ)の聖財によって、チェーティヤの聖財を保護することは許される。(しかし)チェーティヤの聖財によって僧伽の聖財を保護することは許されない。もし、チェーティヤの聖財と共に僧伽の聖財が置かれているならば、チェーティヤの聖財が保護されているならば、それは保護されていることになり、問題ない。月に一度、ウポサターガーラなどを保護する者も、過失によって失われたならば、(弁償を)要求されるだけである。
Upanidhikathā niṭṭhitā.
ウパニディカ・カーター(付随する物語) 了
Suṅkaghātakathā
関税徴収妨害の物語
113. Suṅkaṃ tato hanantīti suṅkaghātaṃ; suṅkaṭṭhānassetaṃ adhivacanaṃ. Tañhi yasmā tato suṅkārahaṃ bhaṇḍaṃ suṅkaṃ adatvā nīharantā rañño suṅkaṃ hananti vināsenti, tasmā suṅkaghātanti vuttaṃ. Tatra pavisitvāti tatra pabbatakhaṇḍādīsu raññā paricchedaṃ katvā ṭhapite suṅkaṭṭhāne pavisitvā. Rājaggaṃ bhaṇḍanti rājārahaṃ bhaṇḍaṃ; yato rañño pañcamāsakaṃ vā atirekapañcamāsakaṃ vā agghanakaṃ suṅkaṃ dātabbaṃ hoti, taṃ bhaṇḍanti attho. Rājakantipi pāṭho, ayamevattho. Theyyacittoti ‘‘ito rañño suṅkaṃ na dassāmī’’ti theyyacittaṃ uppādetvā taṃ bhaṇḍaṃ āmasati, dukkaṭaṃ. Ṭhapitaṭṭhānato gahetvā thavikāya vā pakkhipati, paṭicchannaṭṭhāne vā ūrunā saddhiṃ bandhati, thullaccayaṃ. Suṅkaṭṭhānena paricchinnattā ṭhānācāvanaṃ na hoti. Suṅkaṭṭhānaparicchedaṃ dutiyaṃ pādaṃ atikkāmeti, pārājikaṃ.
113. 関税をそこで妨げる、ゆえに関税妨害。これは関税徴収地の別名である。なぜなら、そこ(関税徴収地)から、関税を払うべき物品を、関税を払わずに持ち出す者が、王の関税を妨げる(奪う)からである。ゆえに、「関税妨害」と言われた。そこに進入して、とは、そこに(関税徴収地が)岩山などで王によって境界が定められて置かれている関税徴収地に入って。王の物品とは、王にふさわしい物品のことである。王に五マースカ(貨幣単位)あるいはそれ以上の貨幣価値の関税を払うべき物品を、その物品と言う。王の賦課金、という読み方もある。この意味は同じである。盗みの心をもって、とは、「これから王の関税を払わないでおこう」という盗みの心をおこして、その物品に触れる(持ち去ろうとする)こと、それはドゥッカタ(軽罪)である。置かれた場所から取って、容器に入れるか、隠された場所に、足と共に縛り付けること、それはトゥッラチャヤ(重罪)である。関税徴収地によって境界が定められているので、場所からの移動は(盗みとは)ならない。関税徴収地の境界を第二の足(境界線)を越えること、それはパーラージカ(僧侶が犯すと破門される重罪)である。
Bahisuṅkaghātaṃ pātetīti rājapurisānaṃ aññavihitabhāvaṃ passitvā anto ṭhitova bahi patanatthāya khipati. Tañce avassaṃ patanakaṃ, hatthato muttamatte pārājikaṃ. Tañce rukkhe vā khāṇumhi vā paṭihataṃ balavavātavegukkhittaṃ vā hutvā puna antoyeva patati, rakkhati. Puna gaṇhitvā khipati, pubbe vuttanayeneva pārājikaṃ. Bhūmiyaṃ patitvā vaṭṭantaṃ puna anto pavisati, pārājikameva. Kurundīsaṅkhepaṭṭhakathāsu pana ‘‘sace bahi patitaṃ ṭhatvā vaṭṭantaṃ pavisati, pārājikaṃ. Sace atiṭṭhamānaṃyeva vaṭṭitvā pavisati rakkhatī’’ti vuttaṃ.
外部関税妨害を犯す、とは、王の役人たちが他のことをしているのを見て、内部にとどまったまま外部に落ちるように(物品を)投げること。もし、それが必然的に落ちるものであれば、手から離れた瞬間にパーラージカである。もし、それが木や杭に当たって、激しい風で飛ばされて再び内部に落ちたならば、(罪には)ならない。再び取って投げたならば、以前に述べた通りパーラージカである。地面に落ちて転がったものが再び内部に入ったならば、パーラージカである。クルンディ・サンケーパ・アタカター(注釈書)では、「もし外部に落ちて止まり、転がって(内部に)入ったならば、パーラージカ。もし止まらずに転がって入ったならば、(罪には)ならない」と述べられている。
Anto ṭhatvā hatthena vā pādena vā yaṭṭhiyā vā vaṭṭeti, aññena vā vaṭṭāpeti, sace aṭṭhatvā vaṭṭamānaṃ gataṃ, pārājikaṃ. Anto ṭhatvā bahi gacchantaṃ rakkhati, ‘‘vaṭṭitvā gamissatī’’ti vā ‘‘añño naṃ vaṭṭessatī’’ti vā anto ṭhapitaṃ pacchā sayaṃ vā vaṭṭamānaṃ aññena vā vaṭṭitaṃ bahi gacchati, rakkhatiyeva. Suddhacittena ṭhapite pana tathā gacchante vattabbameva natthi. Dve puṭake ekābaddhe katvā suṅkaṭṭhānasīmantare ṭhapeti, kiñcāpi bahipuṭake suṅkaṃ pādaṃ agghati, tena saddhiṃ ekābaddhatāya pana anto puṭako rakkhati. Sace pana parivattetvā abbhantarimaṃ bahi ṭhapeti, pārājikaṃ. Kājepi ekabaddhaṃ katvā ṭhapite eseva nayo. Sace pana abandhitvā kājakoṭiyaṃ ṭhapitamattameva hoti, pārājikaṃ.
内部にとどまって、手で、あるいは足で、あるいは棒で、あるいは他のもので回転させて、もし止まらずに回転して(外部へ)行ったならば、パーラージカである。内部にとどまって、外部へ行くのを(助けて)保護したならば、「回転して行くのだろう」あるいは「他の者が回転させるだろう」と思って、内部に置いたものが、後で自分で回転するか、他の者に回転させられて外部へ行くならば、(罪には)ならない。清らかな心で置いたものでも、そのように行くならば、問題ない。二つの袋を一つに結びつけて、関税徴収地の境界線上に置いたならば、たとえ外部の袋が関税を払うべきものであっても、それと一つに結びついているので、内部の袋は(罪には)ならない。もし、ひっくり返して内側の袋を外に置いたならば、パーラージカである。カージャ(容器)でも一つに結びつけて置いたならば、この通りである。もし、結ばずにカージャの口に置いただけならば、パーラージカである。
Gacchante yāne vā assapiṭṭhiādīsu vā ṭhapeti ‘‘bahi nīharissatī’’ti nīhaṭepi avahāro natthi, bhaṇḍadeyyampi na hoti. Kasmā? ‘‘Atra paviṭṭhassa suṅkaṃ gaṇhantū’’ti vuttattā idañca suṅkaṭṭhānassa bahi ṭhitaṃ, na ca tena nītaṃ, tasmā neva bhaṇḍadeyyaṃ na pārājikaṃ.
走行中の乗り物や、馬の背などに置いたならば、「外部に持ち出すだろう」と考えて(持ち出されたとしても)、(関税の)徴収はない。物品の代価も払う必要はない。なぜか?「ここに進入した者からは関税を徴収せよ」と(法に)定められているからである。そして、これは関税徴収地の外部に置かれており、彼が持ち出したわけではない。ゆえに、物品の代価も(払う必要はなく)、パーラージカでもない。
Ṭhitayānādīsu ṭhapite vinā tassa payogaṃ gatesu theyyacittepi sati nevatthi avahāro. Yadi pana ṭhapetvā yānādīni pājento atikkāmeti, hatthisuttādīsu vā kataparicayattā purato ṭhatvā ‘‘ehi, re’’ti pakkosati, sīmātikkame pārājikaṃ. Eḷakalomasikkhāpade imasmiṃ ṭhāne aññaṃ harāpeti, anāpatti, idha pārājikaṃ. Tatra aññassa yāne vā bhaṇḍe vā ajānantassa pakkhipitvā tiyojanaṃ atikkāmeti, nissaggiyāni hontīti pācittiyaṃ. Idha anāpatti.
停車中の乗り物などに置いたものが、その使用なしに(乗り物から)離れた場合、盗みの心があったとしても、徴収はない。もし、乗り物などを置いた後、逃亡する際に(関税徴収地を)越えるならば、象の教えなどでは、すでに(逃亡の)習慣があるため、前方に立って「来い、行け」と呼びかけるならば、境界を越えた(罪)としてパーラージカである。エラーカラマ(一種の毛)の戒律では、この場所で他の者を運ばせるならば、罪はない。ここではパーラージカである。そこで、他の者の乗り物や容器に、知らずに(物品を)入れて、三ヨージャナ(距離)を越えるならば、ニッサギーヤ(放棄すべきもの)となる、と(戒律に)あるので、パーチッタ(軽罪)である。ここでは罪はない。
Suṅkaṭṭhāne suṅkaṃ datvāva gantuṃ vaṭṭati. Eko ābhogaṃ katvā gacchati ‘‘sace ‘suṅkaṃ dehī’ti vakkhanti, dassāmi; no ce vakkhanti, gamissāmī’’ti. Taṃ disvā eko suṅkiko ‘‘eso bhikkhu gacchati, gaṇhatha naṃ suṅka’’nti vadati, aparo ‘‘kuto pabbajitassa suṅkaṃ, gacchatū’’ti vadati, laddhakappaṃ hoti, gantabbaṃ. ‘‘Bhikkhūnaṃ suṅkaṃ adatvā gantuṃ na vaṭṭati, gaṇha upāsakā’’ti vutte pana ‘‘bhikkhussa suṅkaṃ gaṇhantehi pattacīvaraṃ gahetabbaṃ bhavissati, kiṃ tena, gacchatū’’ti vuttepi laddhakappameva. Sacepi suṅkikā niddāyanti vā, jūtaṃ vā kīḷanti, yattha katthaci vā gatā, ayañca ‘‘kuhiṃ suṅkikā’’ti pakkositvāpi na passati, laddhakappameva. Sacepi suṅkaṭṭhānaṃ patvā aññavihito, kiñci cintento vā sajjhāyanto vā manasikāraṃ anuyuñjanto vā corahatthisīhabyagghādīhi sahasā vuṭṭhāya samanubaddho vā, mahāmeghaṃ uṭṭhitaṃ disvā purato sālaṃ pavisitukāmo vā hutvā taṃ ṭhānaṃ atikkamati, laddhakappameva.
関税徴収地では、関税を払ってから行くべきである。一人が(関税を払うことを)考えて行き、「もし『関税を払え』と言われたら、払おう。言われなければ、行こう」と(思う)。それを見て、一人の関税徴収係が「この比丘が行く、彼から関税を取り立てよ」と言う。別の者が「比丘に何で関税を取るのだ、行かせよ」と言う。その場合、(関税を払わずに)行くことが許される。(もし)「比丘たちに関税を払わずに、行くことは許されない。徴収せよ、在俗者たちよ」と言われた場合、(それでも)「比丘に関税を徴収するならば、鉢と袈裟を取らねばならないだろう。何のために、行かせよ」と言われても、(関税を払わずに)行くことが許される。もし関税徴収係が眠っているか、あるいは賭博をしているか、どこかへ行ってしまった場合、(そして)この者が「関税徴収係はどこにいるのか」と呼びかけても、見つからないならば、(関税を払わずに)行くことが許される。もし関税徴収地に着いて、他の者が(関税を)徴収する(役職)に就いている場合、(そして)何かを考えているか、読経しているか、思索にふけっているか、あるいは盗賊、象、獅子、虎などに急に襲われて追われているか、大雨が降るのを見て、前方の小屋に入ろうとして、その場所を越えるならば、(関税を払わずに)行くことが許される。
Suṅkaṃ pariharatīti ettha upacāraṃ okkamitvā kiñcāpi pariharati, avahāroyevāti
Kurundaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Mahāaṭṭhakathāyaṃpana ‘‘‘pariharantaṃ rājapurisā viheṭhentī’ti kevalaṃ ādīnavaṃ dassetvā upacāraṃ okkamitvā pariharato dukkaṭaṃ, anokkamitvā pariharato anāpattī’’ti vuttaṃ. Idaṃ pāḷiyā sameti. Ettha dvīhi leḍḍupātehi upacāro paricchinditabboti.
クルンダ・アタカター(注釈書)に述べられている。マハー・アタカター(注釈書)では、「『役人が妨害する』と(理由を述べて)ただ不利益を述べるだけで、境界内に進入して回避したならばドゥッカタ(軽罪)、進入せずに回避したならば罪はない」と述べられている。これはパーリ(経典)と一致する。ここでは、二つの(行為の)飛距離(境界線)によって、境界を定めるべきである。
Suṅkaghātakathā niṭṭhitā.
関税徴収妨害の物語 了
Pāṇakathā
生命の物語
114. Ito parasmiṃ ekaṃsena avahārappahonakapāṇaṃ dassento **‘‘manussapāṇo’’**ti āha. Tampi bhujissaṃ harantassa avahāro natthi. Yopi bhujisso mātarā vā pitarā vā āṭhapito hoti, attanā vā attano upari katvā paññāsaṃ vā saṭṭhiṃ vā aggahesi, tampi harantassa avahāro natthi; dhanaṃ pana gataṭṭhāne vaḍḍhati. Antojātaka-dhanakkīta-karamarānītappabhedaṃ pana dāsaṃyeva harantassa avahāro hoti. Tameva hi sandhāya idaṃ vuttaṃ – ‘‘pāṇo nāma manussapāṇo vuccatī’’ti. Ettha ca gehadāsiyā kucchimhi dāsassa jāto antojātako, dhanena kīto dhanakkīto, paradesato paharitvā ānetvā dāsabyaṃ upagamito karamarānītoti veditabbo. Evarūpaṃ pāṇaṃ ‘‘harissāmī’’ti āmasati, dukkaṭaṃ. Hatthe vā pāde vā gahetvā ukkhipanto phandāpeti, thullaccayaṃ. Ukkhipitvā palāyitukāmo kesaggamattampi ṭhitaṭṭhānato atikkāmeti, pārājikaṃ. Kesesu vā hatthesu vā gahetvā kaḍḍhati, padavārena kāretabbo.
114. これ以降、間違いなく徴収を免れる生命について、「人間の生命」と述べている。それ(人間)を奴隷として連れ去る場合も、徴収はない。たとえ奴隷が母親または父親によって(主人として)定められた者であっても、あるいは自分で自分のために(奴隷を)連れてきて、五十または六十(貨幣単位)を得た者であっても、それ(奴隷)を連れ去る場合も、徴収はない。しかし、財産は失われた場所に増える。(しかし)内生、財で購入、他国から連れてこられた奴隷などの場合は、(所有者が)連れ去るならば徴収がある。これらを指して、「生命とは人間の生命のことである」と述べられている。ここで、家内奴隷の腹にいる奴隷は内生(内生児)、財で買われた者は財で購入した者、他国から連れてこられ、奴隷となるために服従させられた者は、他国から連れてこられた者、と理解すべきである。このような生命を、「連れ去ろう」と思って触れること、それはドゥッカタ(軽罪)である。手や足を持って持ち上げて、震わせること、それはトゥッラチャヤ(重罪)である。持ち上げて逃亡しようとして、髪の毛ほどの距離でも、元の場所から離れたならば、パーラージカ(僧侶が犯すと破門される重罪)である。髪や手に持って引きずること、(逃亡の)足跡ごとに(罪を)数えねばならない。
Padasā nessāmīti tajjento vā paharanto vā ‘‘ito gacchāhī’’ti vadati, tena vuttadisābhāgaṃ gacchantassa dutiyapadavārena pārājikaṃ. Yepi tena saddhiṃ ekacchandā honti, sabbesaṃ ekakkhaṇe pārājikaṃ. Bhikkhu dāsaṃ disvā sukhadukkhaṃ pucchitvā vā apucchitvā vā ‘‘gaccha, palāyitvā sukhaṃ jīvā’’ti vadati, so ce palāyati, dutiyapadavāre pārājikaṃ. Taṃ attano samīpaṃ āgataṃ añño ‘‘palāyā’’ti vadati, sace bhikkhusataṃ paṭipāṭiyā attano samīpamāgataṃ vadati, sabbesaṃ pārājikaṃ. Yo pana vegasā palāyantaṃyeva ‘‘palāya, yāva taṃ sāmikā na gaṇhantī’’ti bhaṇati, anāpatti pārājikassa. Sace pana saṇikaṃ gacchantaṃ bhaṇati, so ca tassa vacanena sīghaṃ gacchati, pārājikaṃ. Palāyitvā aññaṃ gāmaṃ vā desaṃ vā gataṃ disvā tatopi palāpentassa pārājikameva.
足で連れて行こうとして、(逃亡を)急がせたり、殴ったりして、「ここから行け」と言う。その言われた方向へ行く二歩目でパーラージカである。たとえ彼と一緒の心であったとしても、全員が一度にパーラージカである。比丘が奴隷を見て、幸福か不幸かを尋ねたり、尋ねなかったりして、「行け、逃亡して幸せに生きよ」と言う。その者が逃亡した場合、二歩目でパーラージカである。彼が自分の近くに来たのを、他の者が「逃亡せよ」と言う。もし百人の比丘が順番に自分の近くに来て(逃亡を促す)ならば、全員がパーラージカである。もし、急いで逃亡している者に対して、「逃亡せよ、主人に捕まる前に」と言うならば、罪はない。もし、ゆっくり行っている者に対して言うならば、そしてその者の言葉によって速く行くならば、パーラージカである。逃亡して別の村や国に行ったのを見て、そこからさらに逃亡させるならば、パーラージカである。
Adinnādānaṃ nāma pariyāyena muccati. Yo hi evaṃ vadati – ‘‘tvaṃ idha kiṃ karosi,
盗みとは、状況によって免れるものである。もし、このように言うならば、「お前はここで何をしているのか、
Kiṃ te palāyituṃ na vaṭṭatīti vā, kiṃ katthaci gantvā sukhaṃ jīvituṃ na vaṭṭatīti vā, dāsadāsiyo palāyitvā amukaṃ nāma padesaṃ gantvā sukhaṃ jīvantī’’ti vā, so ca tassa vacanaṃ sutvā palāyati, avahāro natthi. Yopi ‘‘mayaṃ amukaṃ nāma padesaṃ gacchāma, tatrāgatā sukhaṃ jīvanti, amhehi ca saddhiṃ gacchantānaṃ antarāmaggepi pātheyyādīhi kilamatho natthī’’ti vatvā sukhaṃ attanā saddhiṃ āgacchantaṃ gahetvā gacchati maggagamanavasena, na theyyacittena; nevatthi avahāro. Antarāmagge ca coresu uṭṭhitesu ‘‘are! Corā uṭṭhitā, vegena palāya, ehi yāhī’’ti vadantassāpi corantarāya mocanatthāya vuttattā avahāraṃ na vadantīti.
逃亡することは許されないのか」とか、「どこかへ行って幸せに生きることは許されないのか」とか、「奴隷や婢は逃亡して、あの場所へ行って幸せに生きている」とか、そしてその者の言葉を聞いて逃亡した場合、徴収はない。もし、「我々はあの場所へ行く。そこへ行った者たちは幸せに生きている。我々と一緒に行く者たちは、途中で食料などによる困難はない」と言って、幸せに(逃亡する)者に、自分と一緒に来る者たちを連れて行くならば、道のりのために(連れて行く)のであって、盗みの心ではなく、(罪には)ならない。途中で盗賊が現れた場合、「危ない!盗賊が現れた。速く逃げろ、さあ行こう」と言う場合も、盗賊の危険から逃がすために言ったことなので、徴収はないと(戒律に)ある。
Pāṇakathā niṭṭhitā.
生命の物語 了
Apadakathā
無足の物語
Apadesu ahi nāma sassāmiko ahituṇḍikādīhi gahitasappo; yaṃ kīḷāpentā
Aḍḍhampi pādampi kahāpaṇampi labhanti, muñcantāpi hiraññaṃ vā suvaṇṇaṃ vā gahetvāva muñcanti. Te kassaci bhikkhuno nisinnokāsaṃ gantvā sappakaraṇḍaṃ ṭhapetvā niddāyanti vā, katthaci vā gacchanti, tatra ce so bhikkhu theyyacittena taṃ karaṇḍaṃ āmasati, dukkaṭaṃ. Phandāpeti, thullaccayaṃ. Ṭhānā cāveti, pārājikaṃ. Sace pana karaṇḍakaṃ ugghāṭetvā sappaṃ gīvāya gaṇhāti, dukkaṭaṃ. Uddharati, thullaccayaṃ. Ujukaṃ katvā uddharantassa karaṇḍatalato sappassa naṅguṭṭhe kesaggamatte mutte pārājikaṃ. Ghaṃsitvā kaḍḍhantassa naṅguṭṭhe mukhavaṭṭito muttamatte pārājikaṃ. Karaṇḍamukhaṃ īsakaṃ vivaritvā pahāraṃ vā datvā ‘‘ehi, re’’ti nāmena pakkositvā nikkhāmeti, pārājikaṃ. Tatheva vivaritvā maṇḍūkasaddaṃ vā mūsikasaddaṃ vā lājāvikiraṇaṃ vā katvā nāmena pakkosati, accharaṃ vā paharati, evaṃ nikkhantepi pārājikaṃ. Mukhaṃ avivaritvāpi evaṃ kate chāto sappo sīsena karaṇḍapuṭaṃ āhacca okāsaṃ katvā palāyati, pārājikameva. Sace pana mukhe vivarite sayameva sappo nikkhamitvā palāyati, bhaṇḍadeyyaṃ. Athāpi mukhaṃ vivaritvā vā avivaritvā vā kevalaṃ maṇḍūkamūsikasaddaṃ lājāvikiraṇameva ca karoti, na nāmaṃ gahetvā pakkosati, na accharaṃ vā paharati, sappo ca chātattā ‘‘maṇḍūkādīni khādissāmī’’ti nikkhamitvā palāyati, bhaṇḍadeyyameva. Maccho kevalaṃ idha apadaggahaṇena āgato. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ udakaṭṭhe vuttamevāti.
一枚や半枚、あるいは一貨単位の金貨であっても得ることはできる。しかし、金銀を得てから放すのである。ある比丘の席に近づいて、箱を置いて眠るか、あるいはどこかへ行ってしまう。もしその比丘が盗みをしようとする心でその箱に触れたならば、それはドゥッカタ罪である。箱を揺らせば、スッラチャヤ罪である。箱を動かせば、パーラジカ罪である。もし箱を開けて蛇を首に掴んだならば、それはドゥッカタ罪である。蛇を(箱から)引き出せば、スッラチャヤ罪である。蛇をまっすぐに引き出して、箱の底から舌先ほどのところまで出せば、パーラジカ罪である。蛇の鼻先まで出して、口輪から出た瞬間にパーラジカ罪である。<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0291"></span>。箱の口を少し開けて、打撃を与えたり、「おいで」と名前を呼んで呼び出したりして(蛇を)出せば、パーラジカ罪である。<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0363"></span>。同様に開けて、カエルの鳴き声やネズミの鳴き声を出したり、豆を撒くようなことをしたりして、名前を呼んで呼び出せば、あるいは指を鳴らしたりすれば、そのようにして(蛇が)出たとしてもパーラジカ罪である。箱の口を開けなくても、このようにして(蛇が)穴を開けて蛇が箱の蓋にぶつかり、隙間を作って逃げれば、パーラジカ罪である。もし箱の口を開けたときに、蛇が自ら出て逃げれば、それはバンダデーヤ(返却すべきもの)である。あるいは、箱の口を開けても開けなくても、ただカエルの鳴き声やネズミの鳴き声を出したり、豆を撒いたりするだけで、名前を呼んで呼び出したり、指を鳴らしたりしないのに、蛇が穴を開けて「カエルなどを食べよう」と思って出て逃げれば、それはバンダデーヤ(返却すべきもの)である。魚は、この文脈では、単に「水中のもの」という言葉で含まれている。ここで言うべきことは、水中のもの(の項)で既に述べられている通りである。
Apadakathā niṭṭhitā.
アパダカター(動物の物語) 了
Dvipadakathā
ドゥパダカター(二足動物の物語)
115. Dvipadesu – ye avaharituṃ sakkā, te dassento **‘‘manussā pakkhajātā’’**ti āha. Devatā pana avaharituṃ na sakkā. Pakkhā jātā etesanti pakkhajātā. Te lomapakkhā cammapakkhā aṭṭhipakkhāti tividhā. Tattha morakukkuṭādayo lomapakkhā, vagguliādayo cammapakkhā, bhamarādayo aṭṭhipakkhāti veditabbā. Te sabbepi manussā ca pakkhajātā ca kevalaṃ idha dvipadaggahaṇena āgatā. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ ākāsaṭṭhe ca pāṇe ca vuttanayamevāti.
115. 奪い取ることができる二足動物について、**「人間は翼が生じた」**と述べている。しかし、神々は奪い取ることができない。彼らに翼が生じたから、翼のある者と呼ばれる。翼のある者には、羽毛の翼、皮の翼、骨の翼の三種類がある。そのうち、クジャクやニワトリなどは羽毛の翼、トカゲなどは皮の翼、マル(蜂)などは骨の翼であると知るべきである。これらすべてと人間は、単にここで二足動物という言葉で含まれている。ここで言うべきことは、空中にいるものと、地上にいるもの(の項)で述べられた通りである。
Dvipadakathā niṭṭhitā.
ドゥパダカター(二足動物の物語) 了
Catuppadakathā
チュパダカター(四足動物の物語)
116. Catuppadesu – pasukāti pāḷiyaṃ āgatāvasesā sabbā catuppadajātīti veditabbā. Hatthiādayo pākaṭāyeva. Tattha theyyacittena hatthiṃ āmasantassa dukkaṭaṃ, phandāpentassa thullaccayaṃ. Yo pana mahābalo balamadena taruṇaṃ bhiṅkacchāpaṃ nābhimūle sīsena uccāretvā gaṇhanto cattāro pāde, soṇḍaṃ ca bhūmito kesaggamattampi moceti, pārājikaṃ. Hatthī pana koci hatthisālāyaṃ bandhitvā ṭhapito hoti, koci abaddhova tiṭṭhati, koci antovatthumhi tiṭṭhati, koci rājaṅgaṇe tiṭṭhati, tattha hatthisālāyaṃ gīvāya bandhitvā ṭhapitassa gīvābandhanañca cattāro ca pādāti pañca ṭhānāni honti. Gīvāya ca ekasmiñca pāde ayasaṅkhalikāya baddhassa cha ṭhānāni. Gīvāya ca dvīsu ca pādesu baddhassa satta ṭhānāni. Tesaṃ vasena phandāpanaṭhānācāvanāni veditabbāni. Abaddhassa sakalā hatthisālā ṭhānaṃ. Tato atikkamane, pārājikaṃ. Antovatthumhi ṭhitassa sakalaṃ antovatthumeva ṭhānaṃ. Tassa vatthudvārātikkamane pārājikaṃ. Rājaṅgaṇe ṭhitassa sakalanagaraṃ ṭhānaṃ. Tassa nagaradvārātikkamane pārājikaṃ. Bahinagare ṭhitassa ṭhitaṭṭhānameva ṭhānaṃ. Taṃ haranto padavārena kāretabbo. Nipannassa ekameva ṭhānaṃ. Taṃ theyyacittena uṭṭhāpentassa uṭṭhitamatte pārājikaṃ. Assepi ayameva vinicchayo. Sace pana so catūsu pādesu baddho hoti, aṭṭha ṭhānāni veditabbāni. Esa nayo oṭṭhepi.
116. 四足獣 ― 「パスカーティ」のパーリに述べられている残りはすべて四足獣の類だと知るべきである。象などは明白である。そこで、盗む心で象に触ったならばドゥッカタ(悪作)、震え上がらせたならばッラッラッチャヤ(重罪)。もし、大いなる力を持つ者が、力に任せて若い子象の鼻の付け根を頭で持ち上げ、四肢と鼻を地面から髪の毛一本分でも離したら、それは波羅夷(追放)である。象が象舎に繋がれていたり、繋がれずにいたり、囲いの中にいたり、王宮の庭にいたりする場合、象舎に繋がれている象の首枷と四肢、これら五つの箇所がある。首と一本の脚に鉄鎖で繋がれているならば六つの箇所がある。首と二本の脚に繋がれているならば七つの箇所がある。それらに応じて、震え上がらせる箇所からの逸脱を知るべきである。繋がれていない象には、象舎全体が場所である。そこからの逸脱は波羅夷である。囲いの中にいる象には、囲い全体が場所である。その囲いの扉からの逸脱は波羅夷である。王宮の庭にいる象には、町全体が場所である。その町の扉からの逸脱は波羅夷である。町の外にいる象には、そのいる場所自体が場所である。それを盗むときは、歩みによって(捕まえる)ようにさせなければならない。横たわっている象には、場所は一つだけである。それを盗む心で起こしたならば、起きた瞬間に波羅夷である。馬についても、この判断は同様である。もし、馬が四肢に繋がれているならば、八つの箇所を知るべきである。この原則は、ラクダにも当てはまる。
Goṇopi koci gehe bandhitvā ṭhapito hoti. Koci abaddhova tiṭṭhati, koci pana vaje bandhitvā ṭhapito hoti, koci abaddhova tiṭṭhati. Tattha gehe bandhitvā ṭhapitassa cattāro pādā, bandhanañcāti pañca ṭhānāni; abaddhassa sakalaṃ gehaṃ. Vajepi baddhassa pañca ṭhānāni. Abaddhassa sakalo vajo. Taṃ vajadvāraṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Vajaṃ bhinditvā haranto khaṇḍadvāraṃ atikkāmeti, pārājikaṃ. Dvāraṃ vā vivaritvā vajaṃ vā bhinditvā bahi ṭhito nāmena pakkositvā nikkhāmeti, pārājikaṃ. Sākhābhaṅgaṃ dassetvā pakkosantassāpi eseva nayo. Dvāraṃ avivaritvā vajaṃ abhinditvā sākhābhaṅgaṃ cāletvā pakkosati, goṇo chātatāya vajaṃ laṅghetvā nikkhamati, pārājikameva. Sace pana dvāre vivarite vaje vā bhinne sayameva nikkhamati, bhaṇḍadeyyaṃ. Dvāraṃ vivaritvā vā avivaritvā vā vajampi bhinditvā vā abhinditvā vā kevalaṃ sākhābhaṅgaṃ cāleti, na pakkosati, goṇo chātatāya padasā vā laṅghetvā vā nikkhamati, bhaṇḍadeyyameva. Eko majjhe gāme baddho ṭhito, eko nipanno. Ṭhitagoṇassa pañca ṭhānāni honti, nipannassa dve ṭhānāni; tesaṃ vasena phandāpanaṭhānācāvanāni veditabbāni.
牛も、家に繋がれていたり、繋がれずにいたり、道に繋がれていたり、繋がれずにいたりする。家に繋がれている牛には、四肢と繋ぐ縄、これら五つの箇所がある。繋がれていない牛には、家全体が場所である。道に繋がれている牛にも五つの箇所がある。繋がれていない牛には、道全体が場所である。その道の扉を越えるならば、波羅夷である。道 fence を壊して盗むならば、壊れた扉を越えることになり、波羅夷である。扉を開けて、あるいは道 fence を壊して、外に立って名前を呼んで連れ出すならば、波羅夷である。枝を折って見せて呼ぶ場合も、この原則は同じである。扉を開けずに、道 fence を壊さずに、枝を揺らして呼んだ場合、牛が fence を飛び越えて出て行くならば、波羅夷である。もし、扉が開いていて、道 fence も壊れていて、自ら出て行くならば、それは損害賠償である。扉を開けても開けなくても、道 fence を壊しても壊さなくても、ただ枝を揺らして呼んだ場合、牛が fence を飛び越えて出て行くならば、損害賠償である。村の真ん中に繋がれて立っている牛、横たわっている牛がいる。立っている牛には五つの箇所がある。横たわっている牛には二つの箇所がある。それらに応じて、震え上がらせる箇所からの逸脱を知るべきである。
Yo pana nipannaṃ anuṭṭhāpetvā tattheva ghāteti, bhaṇḍadeyyaṃ. Suparikkhitte pana dvārayutte gāme ṭhitagoṇassa sakalagāmo ṭhānaṃ. Aparikkhitte ṭhitassa vā carantassa vā pādehi akkantaṭṭhānameva ṭhānaṃ gadrabhapasukāsupi ayameva vinicchayoti.
もし、横たわっている牛を起こさずに、その場で殺したならば、損害賠償である。もし、よく警備された扉のある村に立っている牛ならば、村全体が場所である。警備されていない村に立っている、あるいは歩いている牛ならば、足で踏んだ場所が場所である。ロバや山羊についても、この判断は同様である。
Catuppadakathā niṭṭhitā.
四足獣の話はこれで終わり。
Bahuppadakathā
多足獣の話
117. Bahuppadesu – sace ekāya satapadiyā vatthu pūrati, taṃ padasā nentassa navanavuti thullaccayāni, ekaṃ pārājikaṃ. Sesaṃ vuttanayamevāti.
117. 多足獣 ― もし、百足(ムカデ)一匹で場所を満たすならば、それを足で運ぶ者には九十九の重罪と一つ(の波羅夷)がある。残りは述べられた原則通りである。
Bahuppadakathā niṭṭhitā.
多足獣の話はこれで終わり。
Ocarakakathā
潜入者の話
118. Ocaratīti ocarako, tattha tattha anto anupavisatīti vuttaṃ hoti. Ocaritvāti sallakkhetvā, upadhāretvāti attho. Ācikkhatīti parakulesu vā vihārādīsu vā duṭṭhapitaṃ asaṃvihitārakkhaṃ bhaṇḍaṃ aññassa corakammaṃ kātuṃ paṭibalassa āroceti. Āpatti ubhinnaṃ pārājikassāti avassaṃ hāriye bhaṇḍe ocarakassa āṇattikkhaṇe itarassa ṭhānācāvaneti evaṃ āpatti ubhinnaṃ pārājikassa. Yo pana ‘‘puriso gehe natthi, bhaṇḍaṃ asukasmiṃ nāma padese ṭhapitaṃ asaṃvihitārakkhaṃ, dvāraṃ asaṃvutaṃ, gatamatteneva sakkā harituṃ, natthi nāma koci purisakārūpajīvī, yo taṃ gantvā hareyyā’’tiādinā nayena pariyāyakathaṃ karoti, tañca sutvā añño ‘‘ahaṃ dāni harissāmī’’ti gantvā harati, tassa ṭhānācāvane pārājikaṃ, itarassa pana anāpatti. Pariyāyena hi adinnādānato muccatīti.
118. 潜入する者とは、あちこちに入っていく者である。潜入するとは、注意深く観察し、熟考することである。告げる、とは、他人の家や僧院などで、隙のある、無防備な財産を、別の者が盗むために、能力のある者に知らせることである。罰は両者に波羅夷である。必然的に持ち去られるべき財産の場合、潜入者に指示した時点で、もう一方は場所からの逸脱となり、両者に波羅夷の罰が科される。もし、「男は家にいない。財産は〇〇という場所に置かれており、無防備である。行けばすぐに持ち去ることができる。それを盗むような人間はいないだろう」などと、婉曲的に言う。それを聞いて、別の者が「今から盗みに行こう」と言って盗みに行った場合、その者の場所からの逸脱は波羅夷だが、もう一方には罰はない。婉曲的な言い方では、盗まないことによって(罰を)免れるからである。
Ocarakakathā niṭṭhitā.
潜入者の話はこれで終わり。
Oṇirakkhakathā
見守りの話
Oṇiṃ rakkhatīti oṇirakkho. Yo parena attano vasanaṭṭhāne ābhataṃ bhaṇḍaṃ ‘‘idaṃ
Tāva, bhante, muhuttaṃ oloketha, yāva ahaṃ idaṃ nāma kiccaṃ katvā āgacchāmī’’ti vutto rakkhati, tassetaṃ adhivacanaṃ. Tenevāha – **‘‘oṇirakkho nāma āhaṭaṃ bhaṇḍaṃ gopento’’**ti. Tattha oṇirakkho yebhuyyena bandhitvā laggetvā ṭhapitabhaṇḍaṃ amocetvāva heṭṭhā pasibbakaṃ vā puṭakaṃ vā chinditvā kiñcimattaṃ gahetvā sibbanādiṃ puna pākatikaṃ karoti, ‘‘evaṃ gaṇhissāmī’’ti āmasanādīni karontassa anurupā āpattiyo veditabbāti.
「しばらくの間、尊師、見ていてください。〇〇という用事を済ませてきます」と言われて見守る、ということである。そこで、「見守る者とは、持ってきた財産を守る者である」と言っている。見守る者とは、通常、繋いで置かれた財産を、解かずに、その下にある袋などを切り取って、少しだけ取って、再び元通りにする。「このようにして盗もう」というように、触るなどの行為をする者には、それ相応の罰が科されると知るべきである。
Oṇirakkhakathā niṭṭhitā.
見守りの話はこれで終わり。
Saṃvidāvahārakathā
共同での持ち去りの話
Saṃvidhāya avahāro saṃvidāvahāro; aññamaññasaññattiyā katāvahāroti vuttaṃ hoti. Saṃvidahitvāti ekacchandatāya ekajjhāsayatāya sammantayitvāti attho. Tatrāyaṃ vinicchayo – sambahulā bhikkhū ‘‘asukaṃ nāma gehaṃ gantvā, chadanaṃ vā bhinditvā, sandhiṃ vā chinditvā bhaṇḍaṃ harissāmā’’ti saṃvidahitvā gacchanti. Tesu eko bhaṇḍaṃ avaharati. Tassuddhāre sabbesaṃ pārājikaṃ. Parivārepi cetaṃ vuttaṃ –
共同で持ち去ること、それが共同での持ち去りである。互いに合図をして持ち去ることである。共同で合図をするとは、一つの意志で、一つの心で、合意することである。その場合の判断はこうである ― 複数の比丘が、「〇〇という家に行って、屋根を壊すか、壁を壊して財産を盗もう」と合意して行く。そのうちの一人が財産を持ち去る。それを持ち去った場合、全員に波羅夷の罰が科される。婆羅門経にもこのように述べられている ―
‘‘Caturo janā saṃvidhāya, garubhaṇḍaṃ avāharuṃ;
「四人の者が合意して、重い財産を持ち去った;
Tayo pārājikā, eko na pārājiko;
三人は波羅夷、一人は波羅夷ではない;
Pañhā mesā kusalehi cintitā’’ti. (pari. 479);
この問いは賢者たちによって考えられた」と。(婆羅門経 479)
Tassāyaṃ attho – cattāro janā ācariyantevāsikā chamāsakaṃ garubhaṇḍaṃ āharitukāmā jātā. Tattha ācariyo ‘‘tvaṃ ekaṃ māsakaṃ hara, tvaṃ ekaṃ, tvaṃ ekaṃ, ahaṃ tayo harissāmī’’ti āha. Antevāsikesu pana paṭhamo ‘‘tumhe, bhante, tayo haratha, tvaṃ ekaṃ hara, tvaṃ ekaṃ, ahaṃ ekaṃ harissāmī’’ti āha. Itarepi dve evameva āhaṃsu. Tattha antevāsikesu ekamekassa ekeko māsako sāhatthiko hoti, tena nesaṃ dukkaṭāpattiyo; pañca āṇattikā, tehi tiṇṇampi pārājikaṃ. Ācariyassa pana tayo sāhatthikā, tehissa thullaccayaṃ. Tayo āṇattikā, tehipi thullaccayameva. Imasmiñhi adinnādānasikkhāpade sāhatthikaṃ vā āṇattikassa, āṇattikaṃ vā sāhatthikassa aṅgaṃ na hoti. Sāhatthikaṃ pana sāhatthikeneva kāretabbaṃ, āṇattikaṃ āṇattikeneva. Tena vuttaṃ – ‘‘caturo janā saṃvidhāya…pe… pañhā mesā kusalehi cintitā’’ti.
その意味はこうである ― 四人の者が、師弟関係にあり、それぞれ一マースカ(通貨単位)の重い財産を持ち去ろうとした。そこで、師が「お前は一マースカを運べ、お前は一マースカを、お前は一マースカを、私は三マースカを運ぼう」と言った。弟子たちは、「尊師、あなた様が三マースカを運んでください。あなたは一マースカを、あなたは一マースカを、私は一マースカを運びましょう」と言った。他の二人も同様に言った。そこで、弟子たちのうち、一人一人が一マースカを自分で運んだので、彼らにはドゥッカタ(悪作)の罰が科された。指示した者は三人で、彼らには波羅夷の罰が科された。師には三マースカが自分で運ぶものであり、それゆえ師にはドゥッカタ(悪作)の罰が科された。指示した者は三人で、彼らにもドゥッカタ(悪作)の罰が科された。この不与取戒(盗み戒)においては、自分で運んだ者、あるいは指示された者、指示された者、あるいは自分で運んだ者、いずれも(波羅夷の)構成要素とはならない。自分で運んだ者は、自分で運んだ者によって(行為が成立する)。指示された者は、指示された者によって(行為が成立する)。それゆえ、「四人の者が合意して…(中略)…この問いは賢者たちによって考えられた」と述べられている。
Apica saṃvidāvahāre asammohatthaṃ ‘‘ekabhaṇḍaṃ ekaṭṭhānaṃ, ekabhaṇḍaṃ nānāṭhānaṃ; nānābhaṇḍaṃ ekaṭṭhānaṃ, nānābhaṇḍaṃ nānāṭhāna’’nti idampi catukkaṃ atthato sallakkhetabbaṃ. Tattha ekabhaṇḍaṃ ekaṭṭhānanti ekakulassa āpaṇaphalake pañcamāsakaṃ bhaṇḍaṃ duṭṭhapitaṃ disvā sambahulā bhikkhū ekaṃ āṇāpenti ‘‘gacchetaṃ āharā’’ti, tassuddhāre sabbesaṃ pārājikaṃ. Ekabhaṇḍaṃ nānāṭhānanti ekakulassa pañcasu āpaṇaphalakesu ekekamāsakaṃ duṭṭhapitaṃ disvā sambahulā ekaṃ āṇāpenti ‘‘gacchete āharā’’ti, pañcamassa māsakassa uddhāre sabbesaṃ pārājikaṃ. Nānābhaṇḍaṃ ekaṭṭhānanti bahūnaṃ santakaṃ pañcamāsakaṃ vā atirekapañcamāsakaṃ vā agghanakaṃ bhaṇḍaṃ ekasmiṃ ṭhāne duṭṭhapitaṃ disvā sambahulā ekaṃ āṇāpenti ‘‘gacchetaṃ āharā’’ti, tassuddhāre sabbesaṃ pārājikaṃ. Nānābhaṇḍaṃ nānāṭhānanti pañcannaṃ kulānaṃ pañcasu āpaṇaphalakesu ekekamāsakaṃ duṭṭhapitaṃ disvā sambahulā ekaṃ āṇāpenti ‘‘gacchete āharā’’ti, pañcamassa māsakassa uddhāre sabbesaṃ pārājikanti.
さらに、共同での持ち去りにおいて、混乱しないために、「一つの財産、一つの場所」「一つの財産、複数の場所」「複数の財産、一つの場所」「複数の財産、複数の場所」という四つの場合を、その意味で理解すべきである。そこで、「一つの財産、一つの場所」とは、ある家のある店先に五マースカの財産が置かれているのを見て、複数の比丘が一人に、「行け、それを取ってこい」と命じた場合、それを持ち去った場合、全員に波羅夷の罰が科される。「一つの財産、複数の場所」とは、ある家の五つの店先にそれぞれ一マースカの財産が置かれているのを見て、複数の比丘が一人に、「行け、それらを取ってこい」と命じた場合、五番目のマースカを持ち去った場合、全員に波羅夷の罰が科される。「複数の財産、一つの場所」とは、複数の人々の所有する五マースカまたはそれ以上の価値のある財産が、一つの場所に置かれているのを見て、複数の比丘が一人に、「行け、それを取ってこい」と命じた場合、それを持ち去った場合、全員に波羅夷の罰が科される。「複数の財産、複数の場所」とは、五つの家の五つの店先にそれぞれ一マースカの財産が置かれているのを見て、複数の比丘が一人に、「行け、それらを取ってこい」と命じた場合、五番目のマースカを持ち去った場合、全員に波羅夷の罰が科される。
Saṃvidāvahārakathā niṭṭhitā.
共同での持ち去りの話はこれで終わり。
Saṅketakammakathā
合図の行為の話
119. Saṅketakammanti sañjānanakammaṃ; kālaparicchedavasena saññāṇakaraṇanti attho. Ettha ca ‘‘purebhattaṃ avaharā’’ti vutte ajja vā purebhattaṃ avaharatu, sve vā, anāgate vā saṃvacchare, natthi visaṅketo; ubhinnampi ocarake vuttanayeneva pārājikaṃ. Sace pana ‘‘ajja purebhattaṃ avaharā’’ti vutte sve purebhattaṃ avaharati, ‘‘ajjā’’ti niyāmitaṃ taṃ saṅketaṃ atikkamma pacchā avahaṭaṃ hoti. Sace ‘‘sve purebhattaṃ avaharā’’ti vutte ajja purebhattaṃ avaharati, ‘‘sve’’ti niyāmitaṃ taṃ saṅketaṃ appatvā pure avahaṭaṃ hoti; evaṃ avaharantassa avahārakasseva pārājikaṃ, mūlaṭṭhassa anāpatti. ‘‘Sve purebhatta’’nti vutte tadaheva vā sve pacchābhattaṃ vā harantopi taṃ saṅketaṃ pure ca pacchā ca haratīti veditabbo. Esa nayo pacchābhattarattindivesupi. Purimayāma-majjhimayāma-pacchimayāma-kāḷajuṇha-māsa-utu-saṃvaccharādivasenāpi cettha saṅketavisaṅketatā veditabbā. ‘‘Purebhattaṃ harā’’ti vutte ‘‘purebhattameva harissāmī’’ti vāyamantassa pacchābhattaṃ hoti; ettha kathanti? Mahāsumatthero tāva āha – ‘‘purebhattapayogova eso, tasmā mūlaṭṭho na muccatī’’ti. Mahāpadumatthero panāha – ‘‘kālaparicchedaṃ atikkantattā visaṅketaṃ, tasmā mūlaṭṭho muccatī’’ti.
119. 合図の行為とは、合図をすることである。時間の区切りによって合図をすることである。ここで、「昼食前に持ち去れ」と言われた場合、今日昼食前に持ち去ろうと、明日昼食前に持ち去ろうと、来年の昼食前に持ち去ろうと、それは合図の逸脱ではない。両者に潜入者の話と同じ罰が科される。もし、「今日昼食前に持ち去れ」と言われたのに、明日昼食前に持ち去った場合、「今日」と定められた合図を逸脱して、後に持ち去ったことになる。もし、「明日昼食前に持ち去れ」と言われたのに、今日昼食前に持ち去った場合、「明日」と定められた合図に達せずに、早く持ち去ったことになる。このように持ち去った持ち去った者には波羅夷の罰が科されるが、元の指示者には罰はない。「明日昼食前に持ち去れ」と言われた場合、その日の昼食前や、翌日の昼食後に持ち去る場合も、その合図を昼食前と昼食後の両方に適用すると理解すべきである。この原則は、夜の初め、夜半、夜明け、月、季節、年などにも当てはまる。合図の逸脱、非逸脱を知るべきである。「昼食前に持ち去れ」と言われた場合、「昼食前に持ち去ろう」と努力しているのに、昼食後に持ち去ってしまった。この場合、どうなるか? 大須摩長老は、「それは昼食前の行為なので、元の指示者は罰を受けない」と言った。しかし、大蓮長老は、「時間の区切りを逸脱したので、合図の逸脱であり、元の指示者は罰を受ける」と言った。
Saṅketakammakathā niṭṭhitā.
合図の行為の話はこれで終わり。
Nimittakammakathā
目印の行為の話
120. Nimittakammanti saññuppādanatthaṃ kassaci nimittassa karaṇaṃ, taṃ **‘‘akkhiṃ vā nikhaṇissāmī’’**tiādinā nayena tidhā vuttaṃ. Aññampi panettha hatthalaṅghana-pāṇippahāraaṅguliphoṭana-gīvunnāmana-ukkāsanādianekappakāraṃ saṅgahetabbaṃ. Sesamettha saṅketakamme vuttanayamevāti.
120. 目印の行為とは、合図のために何らかの目印を作ることである。それは「目をくり抜こう」などのように、三つに述べられている。さらに、ここでは、腕を噛む、手を叩く、指を鳴らす、首をひねる、叫ぶなど、様々な種類の行為も含まれると理解すべきである。それ以外のことは、ここでは合図の行為の話で述べられた原則通りである。
Nimittakammakathā niṭṭhitā.
目印の行為の話はこれで終わり。
Āṇattikathā
指示の行為の話
121. Idāni etesveva saṅketakammanimittakammesu asammohatthaṃ **‘‘bhikkhu bhikkhuṃ āṇāpetī’’**tiādimāha. Tattha so taṃ maññamāno tanti so avahārako yaṃ āṇāpakena nimittasaññaṃ katvā vuttaṃ, taṃ etanti maññamāno tameva avaharati, ubhinnaṃ pārājikaṃ. So taṃ maññamāno aññanti yaṃ avaharāti vuttaṃ, taṃ etanti maññamāno aññaṃ tasmiṃyeva ṭhāne ṭhapitaṃ avaharati, mūlaṭṭhassa anāpatti. Aññaṃ maññamāno tanti āṇāpakena nimittasaññaṃ katvā vuttabhaṇḍaṃ appagghaṃ, idaṃ aññaṃ tasseva samīpe ṭhapitaṃ sārabhaṇḍanti evaṃ aññaṃ maññamāno tameva avaharati, ubhinnampi pārājikaṃ. Aññaṃ maññamāno aññanti purimanayeneva idaṃ aññaṃ tasseva samīpe ṭhapitaṃ sārabhaṇḍanti maññati, tañce aññameva hoti, tasseva pārājikaṃ.
121. 今、これらの合図の行為と目印の行為において、混乱しないように、「比丘が比丘に指示する」などと述べられている。そこで、指示された者が、指示者が合図として作った目印の言葉を、その(指示された)物だと思い込んで、それ(指示された物)を持ち去った場合、両者に波羅夷の罰が科される。指示された者が、指示者が合図として作った目印の言葉を、別の物(指示された物とは別の物)だと思い込んで、それ(指示された物とは別の物)を持ち去った場合、元の指示者には罰はない。別の物だと思い込む、とは、指示者が目印として指示した財産は価値が低いが、それと同じ場所に置かれている別の財産は価値が高い、と思い込んで、それ(価値が高い物)を持ち去った場合、両者に波羅夷の罰が科される。別の物だと思い込む、とは、最初の原則と同様に、それ(価値が高い物)だと思い込んでいるが、それは別の物(指示された物とは別の物)だった場合、それ(指示された物とは別の物)を持ち去った場合、その者に波羅夷の罰が科される。
Itthannāmassa pāvadātiādīsu eko ācariyo tayo buddharakkhita-dhammarakkhita-saṅgharakkhitanāmakā antevāsikā daṭṭhabbā. Tattha bhikkhu bhikkhuṃ āṇāpetīti ācariyo kiñci bhaṇḍaṃ katthaci sallakkhetvā tassa haraṇatthāya buddharakkhitaṃ āṇāpeti. Itthannāmassa pāvadāti gaccha tvaṃ, buddharakkhita, etamatthaṃ dhammarakkhitassa pāvada. Itthannāmo itthannāmassa pāvadatūti dhammarakkhitopi saṅgharakkhitassa pāvadatu. Itthannāmo itthannāmaṃ bhaṇḍaṃ avaharatūti evaṃ tayā āṇattena dhammarakkhitena āṇatto saṅgharakkhito itthannāmaṃ bhaṇḍaṃ avaharatu, so hi amhesu vīrajātiko paṭibalo imasmiṃ kammeti. Āpatti dukkaṭassāti evaṃ āṇāpentassa ācariyassa tāva dukkaṭaṃ. Sace pana sā āṇatti yathādhippāyaṃ gacchati, yaṃ parato thullaccayaṃ vuttaṃ, āṇattikkhaṇe tadeva hoti. Atha taṃ bhaṇḍaṃ avassaṃ hāriyaṃ hoti, yaṃ parato ‘‘sabbesaṃ āpatti pārājikassā’’ti vuttaṃ, tato imassa taṅkhaṇeyeva pārājikaṃ hotīti ayaṃ yutti sabbattha veditabbā.
「かくかくのごとし」などの場合の、ブッダラクキタ、ダンマラクキタ、サンガラクキタという三人の弟子が、師に「あれを持ってこい」と命じられた場合、師は何か物をどこかに置いて、それを取ってくるようにブッダラクキタに命じる。「かくかくのごとし」と(師が言ったので)、ダンマラクキタに「行け、ブッダラクキタよ、これをダンマラクキタに伝えよ」と言う。「かくかくのごとし」と、(師が言ったので)、サンガラクキタに「ダンマラクキタに伝えよ」と言う。「かくかくのごとし」と、(師が言ったので)、ダンマラクキタに「これを持ってこい」と命令した、(師の)命令によって、サンガラクキタがこれを持ってくるように、(師は)「彼は我々の中で最も優れた者であり、これを行う能力がある」と言う。命令する師には「ドゥッカタ(軽微な罪)」の罪がある。もしその命令が意図した通りに進むならば、後に「スルラッチャヤ(重い罪)」とされたことが、命令の瞬間に(スルラッチャヤとして)確定する。もしその物を必ず持ってくるべきであれば、後に「全てにパラーシカ(重罪)」とされたことが、その瞬間にパラーシカとなる。この道理は全てにおいて知るべきである。
So itarassa ārocetīti buddharakkhito dhammarakkhitassa, dhammarakkhito ca saṅgharakkhitassa ‘‘amhākaṃ ācariyo evaṃ vadati – ‘itthannāmaṃ kira bhaṇḍaṃ avahara, tvaṃ kira amhesu ca vīrapuriso’’’ti āroceti, evaṃ tesampi dukkaṭaṃ. Avahārako paṭiggaṇhātīti ‘‘sādhu harissāmī’’ti saṅgharakkhito sampaṭicchati. Mūlaṭṭhassa āpatti thullaccayassāti saṅgharakkhitena paṭiggahitamatte ācariyassa thullaccayaṃ, mahājano hi tena pāpe niyojitoti. So taṃ bhaṇḍanti so ce saṅgharakkhito taṃ bhaṇḍaṃ avaharati, sabbesaṃ catunnampi janānaṃ pārājikaṃ. Na kevalañca catunnaṃ, etena upāyena visaṅketaṃ akatvā paramparāya āṇāpentaṃ samaṇasataṃ samaṇasahassaṃ vā hotu, sabbesaṃ pārājikameva.
ブッダラクキタはダンマラクキタに、ダンマラクキタはサンガラクキタに「我々の師はこう言っています。『かくかくのごとし、あれを持ってこい。あなたは我々の中で最も優れた者だ』」と告げる。このように(師が)命令する際、(師には)ドゥッカタの罪がある。サンガラクキタは「喜んで持ってきます」と引き受ける。その根源的な(行為をした)師にはスルラッチャヤの罪がある。なぜなら、多くの人々をその悪事に加担させたからである。もしサンガラクキタがその物を持っていくなら、四人全員にパラーシカの罪がある。四人だけではない。この方法で(指示を)伝達し、連鎖的に命令する数百、数千の比丘たちにも、全員にパラーシカの罪がある。
Dutiyavāre – so aññaṃ āṇāpetīti so ācariyena āṇatto buddharakkhito dhammarakkhitaṃ adisvā vā avattukāmo vā hutvā saṅgharakkhitameva upasaṅkamitvā ‘‘amhākaṃ ācariyo evamāha – ‘itthannāmaṃ kira bhaṇḍaṃ avaharā’’’ti āṇāpeti. Āpatti dukkaṭassāti āṇattiyā tāva buddharakkhitassa dukkaṭaṃ. Paṭiggaṇhāti, āpatti dukkaṭassāti saṅgharakkhitena sampaṭicchite mūlaṭṭhasseva dukkaṭanti veditabbaṃ. Sace pana so taṃ bhaṇḍaṃ avaharati, āṇāpakassa ca buddharakkhitassa, avahārakassa ca saṅgharakkhitassāti ubhinnampi pārājikaṃ. Mūlaṭṭhassa pana ācariyassa visaṅketattā pārājikena anāpatti. Dhammarakkhitassa ajānanatāya sabbena sabbaṃ anāpatti. Buddharakkhito pana dvinnaṃ sotthibhāvaṃ katvā attanā naṭṭho.
二度目、(師は)他の者に命令する。(師に)命令されたブッダラクキタは、ダンマラクキタに(命令を)伝えずに、あるいは伝えることを望まずに、サンガラクキタにだけ近づいて、「我々の師はこう言っています。『かくかくのごとし、あれを持ってこい』」と命令する。命令の際には、まずブッダラクキタにドゥッカタの罪がある。サンガラクキタが「(命令を)受けます」と引き受けると、その根源的な(師)にはドゥッカタの罪があると知るべきである。もしサンガラクキタがその物を持っていくなら、命令したブッダラクキタと、持ってきたサンガラクキタの、両者にパラーシカの罪がある。しかし、根源的な師は、意図が(指示と)異なったため、パラーシカの罪はない。ダンマラクキタは(命令を)知らなかったため、全く罪はない。ブッダラクキタは、二人の(ダンマラクキタとサンガラクキタ)が無罪になった後、自らが(罪を)失った。
Ito paresu catūsu āṇattivāresu paṭhame tāva so gantvā puna paccāgacchatīti bhaṇḍaṭṭhānaṃ gantvā anto ca bahi ca ārakkhaṃ disvā avaharituṃ asakkonto āgacchati. Yadā sakkosi, tadāti kiṃ ajjeva avahaṭaṃ hoti? Gaccha yadā sakkosi tadā naṃ avaharāti. Āpatti dukkaṭassāti evaṃ puna āṇattiyāpi dukkaṭameva hoti. Sace pana taṃ bhaṇḍaṃ avassaṃ hāriyaṃ hoti, atthasādhakacetanā nāma maggānantaraphalasadisā, tasmā ayaṃ āṇattikkhaṇeyeva pārājiko. Sacepi avahārako saṭṭhivassātikkamena taṃ bhaṇḍaṃ avaharati, āṇāpako ca antarāyeva kālaṃ vā karoti, hīnāya vā āvattati; assamaṇova hutvā kālaṃ vā karissati, hīnāya vā āvattissati, avahārakassa pana avahārakkhaṇeyeva pārājikaṃ.
それ以降の四回の命令のうち、最初の(命令)では、(師は)「行け。もし(持ってくることが)できなければ、その時は(また)来なさい」と言って、(弟子を)物の置き場所に行かせ、内外の警戒を見て、持ってくることができずに帰ってくる。(弟子が)「もし(持ってくることが)できれば、その時に持ってきなさい」と言う。(師が)再び命令しても、ドゥッカタの罪があるだけである。もしその物を必ず持ってくるべきであれば、(その行為は)目的達成の意思(の現れ)であり、途中の果(の境地)に似ている。そのため、命令の瞬間にパラーシカとなる。たとえ物を持ってきた者が六十年以上経ってからその物を持ってきても、命令した者が途中で死んだとしても、(命令した者は)僧侶ではなくなって死ぬか、あるいは(悪い境地に)堕ちる、(物を持ってきた者には)物を持ってくる瞬間にパラーシカの罪がある。
Dutiyavāre – yasmā taṃ saṇikaṃ vā bhaṇanto tassa vā badhiratāya ‘‘mā avaharī’’ti
二度目、(師は)それをゆっくりと言いながら、あるいは相手が耳が聞こえないので、「持ってきてはいけない」と
Etaṃ vacanaṃ na sāveti, tasmā mūlaṭṭho na mutto. Tatiyavāre – pana sāvitattā mutto. Catutthavāre – tena ca sāvitattā, itarena ca ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā oratattā ubhopi muttāti.
この言葉を聞かせないので、根源的な(師)は(罪を)免れない。三度目、(師は)聞かせたので(罪を)免れる。四度目、(弟子が)それを聞いたので(師は免れ)、相手も「承知しました」と引き受けたので、両者とも(罪を)免れる。
Āṇattikathā niṭṭhitā.
命令に関する説明は終わった。
Āpattibhedaṃ
罪の区別
122. Idāni tattha tattha ṭhānā cāvanavasena vuttassa adinnādānassa aṅgaṃ vatthubhedena ca āpattibhedaṃ dassento **‘‘pañcahi ākārehī’’**tiādimāha. Tattha pañcahi ākārehīti pañcahi kāraṇehi; pañcahi aṅgehīti vuttaṃ hoti. Tatrāyaṃ saṅkhepattho – adinnaṃ ādiyantassa **‘‘parapariggahitañca hotī’’**tiādinā nayena vuttehi pañcahākārehi pārājikaṃ hoti, na tato ūnehīti. Tatrime pañca ākārā – parapariggahitaṃ, parapariggahitasaññitā, parikkhārassa garukabhāvo, theyyacittaṃ, ṭhānācāvananti. Ito parehi pana dvīhi vārehi lahuke parikkhāre vatthubhedena thullaccayañca dukkaṭañca dassitaṃ.
122. ここで、それぞれの状況から外れることによって生じる「盗んでいないものを盗む」ことの要素を、物の種類によって罪の区別を示しながら、「五つの状況によって」などと述べている。ここで「五つの状況によって」とは、五つの原因によって、という意味である。ここでは、「他人が所有していること」「他人が所有していると認識していること」「道具の重要性」「盗む心」「状況からの逸脱」という五つの状況によってパラーシカ(重罪)となり、それ以下ではそうならない、というのが概要である。ここに五つの状況がある。「他人が所有していること」、「他人が所有していると認識していること」、「道具の重要性」、「盗む心」、「状況からの逸脱」。それ以降の二つの段階では、軽い道具を物の種類によってスルラッチャヤ(重い罪)とドゥッカタ(軽微な罪)が示されている。
125. **‘‘Chahākārehī’’**tiādinā nayena vuttavārattaye pana na sakasaññitā, na vissāsaggāhitā, na tāvakālikatā, parikkhārassa garukabhāvo, theyyacittaṃ, ṭhānācāvananti evaṃ cha ākārā veditabbā. Vatthubhedena panetthāpi paṭhamavāre pārājikaṃ. Dutiyatatiyesu thullaccayadukkaṭāni vuttāni. Tato paresu pana tīsu vāresu vijjamānepi vatthubhede vatthussa parehi apariggahitattā dukkaṭameva vuttaṃ. Tatra yadetaṃ ‘‘na **ca parapariggahita’’**nti vuttaṃ, taṃ anajjhāvutthakaṃ vā hotu chaḍḍitaṃ chinnamūlakaṃ assāmikavatthu, attano santakaṃ vā, ubhayampi ‘‘na ca parapariggahita’’ntveva saṅkhyaṃ gacchati. Yasmā panettha parapariggahitasaññā ca atthi, theyyacittena ca gahitaṃ, tasmā anāpatti na vuttāti.
125. 「六つの状況によって」などの、三つの段階で示される状況は、「自分で所有していると認識していないこと」、「信頼して受け取っていないこと」、「一時的なものであること」、道具の重要性、「盗む心」、「状況からの逸脱」という六つの状況であると知るべきである。物の種類によって、ここでは最初の段階でパラーシカ(重罪)。二度目と三度目ではスルラッチャヤ(重い罪)とドゥッカタ(軽微な罪)が示されている。それ以降の三つの段階では、物の種類によって(罪が)あるにもかかわらず、物が他人に所有されていないために、ドゥッカタ(軽微な罪)だけが示されている。「他人が所有していないこと」というのは、まだ使われていないもの、あるいは捨てられたもので、所有者がいないものを指す。あるいは自分の所有物であっても、「他人が所有していない」という認識になる。なぜなら、他人が所有しているという認識がなく、盗む心で取ったとしても、罪はないと述べられていないからである。
Āpattibhedaṃ niṭṭhitaṃ.
罪の区別は終わった。
Anāpattibhedaṃ
罪がない場合の説明
131. Evaṃ vatthuvasena ca cittavasena ca āpattibhedaṃ dassetvā idāni anāpattibhedaṃ dassento **‘‘anāpatti sasaññissā’’**tiādimāha. Tattha sasaññissāti sakasaññissa, ‘‘mayhaṃ santakaṃ idaṃ bhaṇḍa’’nti evaṃ sasaññissa parabhaṇḍampi gaṇhato gahaṇe anāpatti, gahitaṃ pana puna dātabbaṃ. Sace sāmikehi ‘‘dehī’’ti vutto na deti, tesaṃ dhuranikkhepe pārājikaṃ.
131. このように、物と心によって罪の区別を示した後、罪がない場合の説明として、「自分で認識している場合には罪がない」などと述べている。ここで「自分で認識している場合」とは、「これは私の物だ」と自分で認識している人が、他人の物であっても、それを取った場合に罪がない、ということである。ただし、取ったものは返さなければならない。もし所有者が「それを返せ」と言ったのに返さない場合は、その所有者に(罪が)ある。
Vissāsaggāheti vissāsaggahaṇepi anāpatti. Vissāsaggāhalakkhaṇaṃ pana iminā suttena jānitabbaṃ – ‘‘anujānāmi, bhikkhave, pañcahaṅgehi samannāgatassa vissāsaṃ gahetuṃ – sandiṭṭho ca hoti, sambhatto ca, ālapito ca, jīvati ca, gahite ca attamano’’ti (mahāva. 356). Tattha sandiṭṭhoti diṭṭhamattakamitto, sambhattoti daḷhamitto, ālapitoti ‘‘mama santakaṃ yaṃ icchasi, taṃ gaṇheyyāsi, āpucchitvā gahaṇe kāraṇaṃ natthī’’ti vutto. Jīvatīti anuṭṭhānaseyyāya sayitopi yāva jīvitindriyupacchedaṃ na pāpuṇāti. Gahite ca attamanoti gahite tuṭṭhacitto hoti, evarūpassa santakaṃ ‘‘gahite me attamano bhavissatī’’ti jānantena gahetuṃ vaṭṭati. Anavasesapariyādānavasena cetāni pañcaṅgāni vuttāni. Vissāsaggāho pana tīhi aṅgehi ruhati – sandiṭṭho, jīvati, gahite attamano; sambhatto, jīvati, gahite attamano; ālapito, jīvati, gahite attamanoti.
信頼して受け取る場合でも罪がない。信頼して受け取る場合の基準は、この経典によって知るべきである。「比丘たちよ、五つの条件を満たしている者からは信頼して受け取ってもよいと私は許可する。それは、見知った者であり、親しい者であり、親しく語りかけられた者であり、生きている者であり、受け取って喜ぶ者である」(大蔵経356)。ここで「見知った者」とは、見たことのある程度の親しさのある者。「親しい者」とは、深い親しさのある者。「親しく語りかけられた者」とは、「私の物で欲しいものは何でも取ってよい。尋ねて取る必要はない」と言われた者。「生きている者」とは、横になっていても生命力が尽きるまで生きている者。「受け取って喜ぶ者」とは、受け取って喜ぶ者である。このように、一度も受け取らないということを避けるために、これらの五つの条件が示されている。信頼して受け取ることは、三つの条件で成立する。見知った者であり、生きている者であり、受け取って喜ぶ者。親しい者であり、生きている者であり、受け取って喜ぶ者。親しく語りかけられた者であり、生きている者であり、受け取って喜ぶ者である。
Yo pana na jīvati, na ca gahite attamano hoti; tassa santakaṃ vissāsaggāhena gahitampi puna dātabbaṃ. Dadamānena ca matakadhanaṃ tāva ye tassa dhane issarā gahaṭṭhā vā pabbajitā vā, tesaṃ dātabbaṃ. Anattamanassa santakaṃ tasseva dātabbaṃ. Yo pana paṭhamaṃyeva ‘‘suṭṭhu kataṃ tayā mama santakaṃ gaṇhantenā’’ti vacībhedena vā cittuppādamattena vā anumoditvā pacchā kenaci kāraṇena kupito, paccāharāpetuṃ na labhati. Yopi adātukāmo cittena pana adhivāseti, na kiñci vadati, sopi puna paccāharāpetuṃ na labhati. Yo pana ‘‘mayā tumhākaṃ santakaṃ gahitaṃ vā paribhuttaṃ vā’’ti vutte ‘‘gahitaṃ vā hotu paribhuttaṃ vā, mayā pana taṃ kenacideva karaṇīyena ṭhapitaṃ, pākatikaṃ kātuṃ vaṭṭatī’’ti vadati. Ayaṃ paccāharāpetuṃ labhati.
生きている者でなく、受け取って喜ぶ者でもない者の所有物を、信頼して取ったとしても、返さなければならない。返す際には、その財産の相続人である、所有者(一般の人々)あるいは僧侶に返さなければならない。(受け取って喜ぶ者でない)本人の所有物は、本人に返さなければならない。もし最初に「あなたが私の物を持っていくのはとても良いことです」と、言葉あるいは心の思いで同意した後、後に何らかの理由で怒り、「返せ」と言っても、返させることはできない。また、返したくないと思いつつも、心の中でそれを許し、何も言わない者も、返させることはできない。もし「私があなたの物を受け取った、あるいは使った」と言われた時に、「受け取ったとしても、使ったとしても、私はそれを何らかの理由で保管していたのだから、元に戻す(=返してもらう)ことはできない」と言う場合、これは返させることはできない。
Tāvakāliketi ‘‘paṭidassāmi paṭikarissāmī’’ti evaṃ gaṇhantassa tāvakālikepi gahaṇe anāpatti. Gahitaṃ pana sace bhaṇḍasāmiko puggalo vā gaṇo vā ‘‘tuyhevetaṃ hotū’’ti anujānāti, iccetaṃ kusalaṃ. No ce anujānāti, āharāpente dātabbaṃ. Saṅghasantakaṃ pana paṭidātumeva vaṭṭati.
一時的なものである場合、「返します、対処します」と言って取る場合、一時的なものであっても罪はない。ただし、もし物を受け取った所有者である個人または集団が、「あなたにあげます」と許可した場合、それは善いことである。もし許可しない場合は、返さなければならない。僧侶の所有物は、必ず返さなければならない。
Petapariggaheti ettha pana pettivisaye upapannāpi kālaṃ katvā tasmiṃyeva attabhāve nibbattāpi cātumahārājikādayo devāpi sabbe ‘‘petā’’ tveva saṅkhyaṃ gatā, tesaṃ pariggahe anāpatti. Sacepi hi sakko devarājā āpaṇaṃ pasāretvā nisinno hoti, dibbacakkhuko ca bhikkhu taṃ ñatvā attano cīvaratthāya satasahassagghanakampi sāṭakaṃ tassa ‘‘mā gaṇha, mā gaṇhā’’ti vadantassāpi gahetvā gacchati, vaṭṭati. Devatā pana uddissa balikammaṃ karontehi rukkhādīsu laggitasāṭake vattabbameva natthi.
餓鬼の所有物。「餓鬼」というのは、餓鬼道に生まれた者、あるいは死んでからその身に生まれた四天王などの神々も全て「餓鬼」と呼ばれる。彼らの所有物であっても罪はない。たとえ帝釈天が市場を開いて座っていても、天眼を持つ比丘がそれを見て、自分の衣のために何十万もする布を、彼が「取るな、取るな」と言っても、取って行ってもよい。ただし、神々を祀る祭りの際に、木などにかけられた布については、それにこだわる必要はない。
Tiracchānagatapariggaheti tiracchānagatānampi pariggahe anāpatti. Sacepi hi nāgarājā vā supaṇṇamāṇavako vā manussarūpena āpaṇaṃ pasāreti, tato cassa santakaṃ koci bhikkhu purimanayeneva gahetvā gacchati, vaṭṭati. Sīho vā byaggho vā migamahiṃsādayo vadhitvā khādanto jighacchāpīḷito āditova na vāretabbo. Anatthampi hi kareyya. Yadi pana thoke khāyite vāretuṃ sakkoti, vāretvā gahetuṃ vaṭṭati. Senādayopi āmisaṃ gahetvā gacchante pātāpetvā gaṇhituṃ vaṭṭati.
畜生の所有物。畜生の所有物であっても罪はない。たとえ龍王や迦楼羅の若者が人間の姿で市場を開いていても、そこからその所有物をある比丘が以前の方法で取って行ってもよい。ライオンや虎などが、動物を殺して食べている時に、空腹に苦しんでいる場合は、最初から止めるべきではない。そうでなければ、害を及ぼすかもしれない。もし少し食べた後に止めることができるなら、止めて取ってもよい。軍隊などが食料を取って行くのを、落として(地面に)掴ませることもできる。
Paṃsukūlasaññissāti assāmikaṃ ‘‘idaṃ paṃsukūla’’nti evaṃsaññissāpi gahaṇe anāpatti. Sace pana taṃ sassāmikaṃ hoti, āharāpente dātabbaṃ. Ummattakassāti pubbe vuttappakārassa ummattakassāpi anāpatti. Ādikammikassāti idha dhaniyo ādikammiko, tassa anāpatti. Avasesānaṃ pana rajakabhaṇḍikādicorānaṃ chabbaggiyādīnaṃ āpattiyevāti.
掃き集めた布だと認識している場合。所有者のいない「これは掃き集めた布だ」という認識であっても、取った場合には罪がない。もしその物に所有者がいる場合は、返さなければならない。狂人の場合。以前に述べたような狂人であっても罪はない。最初の行為者(=盗み始めた者)の場合。ここでは、金持ちが最初の行為者であり、その場合には罪がない。それ以外の、染物屋の盗人や、六人組などの盗人には、罪がある。
Anāpattibhedaṃ niṭṭhitaṃ.
罪がない場合の説明は終わった。
Padabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.
単語の解説は終わった。
Pakiṇṇakakathā
雑多な話
Samuṭṭhānañca kiriyā, atho saññā sacittakaṃ;
生起と行為、そして認識と心、
Lokavajjañca kammañca, kusalaṃ vedanāya cāti.
世間の非難と行為、そして善き感情と共に。
Imasmiṃ pana pakiṇṇake idaṃ sikkhāpadaṃ tisamuṭṭhānaṃ – sāhatthikaṃ kāyato ca cittato ca samuṭṭhāti, āṇattikaṃ vācato ca cittato ca samuṭṭhāti, sāhatthikāṇattikaṃ kāyato ca vācato ca cittato ca samuṭṭhāti. Kiriyāsamuṭṭhānañca, karontoyeva hi etaṃ āpajjati na akaronto. ‘‘Adinnaṃ ādiyāmī’’ti saññāya abhāvena muccanato saññāvimokkhaṃ, sacittakaṃ, lokavajjaṃ, kāyakammaṃ, vacīkammaṃ, akusalacittaṃ, tuṭṭho vā bhīto vā majjhatto vā taṃ āpajjatīti tivedananti sabbaṃ paṭhamasikkhāpade vuttanayeneva veditabbaṃ.
この雑多な話では、この戒律は三つの生起によるものである。自らの手によるもので、身体と心から生じる。命令によるもので、言葉と心から生じる。自らの手による命令によるもので、身体と言葉と心から生じる。行為の生起も、行為する者だけがこれに該当し、しない者は該当しない。「盗んでいないものを盗む」という認識がないために免れるのは、認識からの免除である。心によるもの、世間の非難、身体の行為、言葉の行為、善くない心、喜んでいるか、恐れているか、中立であるか、それらは全て最初の戒律で述べられた道理によって知るべきである。
Pakiṇṇakakathā niṭṭhitā.
雑多な話は終わった。
Vinītavatthuvaṇṇanā
教えられた事柄の解説
132. Vinītavatthukathāsu chabbaggiyavatthu anupaññattiyaṃ vuttameva.
132. 教えてられた事柄の話では、六人組の事柄は「付随する教え」で述べられている通りである。
Dutiyavatthumhi – cittaṃ nāma puthujjanānaṃ rāgādivasena pakatiṃ vijahitvā dhāvati sandhāvati vidhāvati. Sace bhagavā kāyavacīdvārabhedaṃ vināpi cittuppādamattena āpattiṃ paññapeyya, ko sakkuṇeyya anāpattikaṃ attānaṃ kātuṃ! Tenāha – **‘‘anāpatti bhikkhu cittuppāde’’**ti. Cittavasikena pana na bhavitabbaṃ, paṭisaṅkhānabalena cittaṃ nivāretabbamevāti.
二番目の話では、凡夫の心は、貪欲などによって本来のありさまを離れて、さまよい、走り、逃げ惑う。もし世尊が、身体と口の二つの門の区別なしに、心の思いだけでも罪を定めるならば、誰が罪を免れることができるだろうか!それゆえ、「比丘よ、心の思いだけでは罪にならない」と言われたのである。しかし、心の制御によって(罪を免れることはできない)。反省の力によって心を制御しなければならないのである。
133-4. Āmasana-phandāpana-ṭhānācāvanavatthūni uttānatthāneva. Tato parāni ca theyyacitto bhūmito aggahesīti vatthupariyosānāni.
133-4. 盗む意図で土から拾い上げた行為について。それ以降の、盗む意図で地面から拾い上げた物事の終結について。
135. Niruttipathavatthusmiṃ 1.329 ādiyīti gaṇhi, ‘‘corosi tva’’nti parāmasi. Itaro pana ‘‘kena avahaṭa’’nti vutte ‘‘mayā avahaṭa’’nti pucchāsabhāgena paṭiññaṃ adāsi. Yadi hi itarena ‘‘kena gahitaṃ, kena apanītaṃ, kena ṭhapita’’nti vuttaṃ abhavissa, atha ayampi ‘‘mayā gahitaṃ, apanītaṃ, ṭhapita’’nti vā vadeyya. Mukhaṃ nāma bhuñjanatthāya ca kathanatthāya ca kataṃ, theyyacittaṃ pana vinā avahāro natthi. Tenāha bhagavā – **‘‘anāpatti bhikkhu niruttipathe’’**ti. Vohāravacanamatte anāpattīti attho. Tato paraṃ veṭhanavatthu pariyosānaṃ sabbaṃ uttānatthameva.
135. 言葉の道筋における「取る」とは、「盗んだ、お前は」と掴むことである。相手が「何で持っていかれたのか」と問われた時、「私が持っていきました」と罪を認めるような返答をした。もし相手が「誰に取られたのか、誰に運ばれたのか、誰に置かれたのか」と尋ねたなら、この者も「私が取った、運んだ、置きました」と答えたであろう。口は食べるため、話すためにあるのであって、盗む意図で掴む行為には、掴むという行為以外にない。それゆえ尊師は「**言葉の道筋においては、罪にならない**」と言われた。これは、慣習的な言葉で言う分には罪にならない、という意味である。それ以降の包む行為の終結は、すべて明らかな意味である。
137. Abhinnasarīravatthusmiṃ adhivatthoti sāṭakataṇhāya tasmiṃyeva sarīre nibbatto. Anādiyantoti tassa vacanaṃ agaṇhanto, ādaraṃ vā akaronto. Taṃ sarīraṃ uṭṭhahitvāti peto attano ānubhāvena taṃ sarīraṃ uṭṭhāpesi. Tena vuttaṃ – ‘‘taṃ sarīraṃ uṭṭhahitvā’’ti. Dvāraṃ thakesīti bhikkhussa susānasamīpeyeva vihāro, tasmā bhīrukajātiko bhikkhu khippameva tattha pavisitvā dvāraṃ thakesi. Tattheva paripatīti dvāre thakite peto sāṭake nirālayo hutvā taṃ sarīraṃ pahāya yathākammaṃ gato, tasmā taṃ sarīraṃ tattheva paripati, patitanti vuttaṃ hoti.
137. 同じ身体の物事においては、その身体に付着した布への執着によって、その身体に生じた。聞かないとは、その言葉を聞き入れないこと、または関心を示さないことである。その身体を起こしたとは、その霊がその力によってその身体を起こしたということである。それゆえ、「その身体を起こして」と言われた。戸を塞いだとは、僧侶の住居が火葬場の近くにあったため、臆病な性質の僧侶がすぐにそこに入って<span class="pb" data-ed="V" data-n="1.0302"></span>戸を塞いだ。そこに留まったとは、戸が塞がれたので、その霊は布に宿れず、その身体を捨てて、それぞれの行いに従って去った。そのため、その身体はそこに留まった、転がった、という意味である。
Abhinne sarīreti abbhuṇhe allasarīre paṃsukūlaṃ na gahetabbaṃ, gaṇhantassa evarūpā upaddavā honti, dukkaṭañca āpajjati. Bhinne pana gahetuṃ vaṭṭati. Kittāvatā pana bhinnaṃ hoti? Kāka-kulala-soṇa-siṅgālādīhi mukhatuṇḍakena vā dāṭhāya vā īsakaṃ phālitamattenāpi. Yassa pana patato ghaṃsanena chavimattaṃ chinnaṃ hoti, cammaṃ acchinnaṃ, etaṃ abhinnameva; camme pana chinne bhinnaṃ. Yassāpi sajīvakāleyeva pabhinnā gaṇḍakuṭṭhapiḷakā vā vaṇo vā hoti, idampi bhinnaṃ. Tatiyadivasato pabhuti uddhumātakādibhāvena kuṇapabhāvaṃ upagatampi bhinnameva. Sabbena sabbaṃ pana abhinnepi susānagopakehi vā aññehi vā manussehi gāhāpetuṃ vaṭṭati. No ce aññaṃ labhati, satthakena vā kenaci vā vaṇaṃ katvā gahetabbaṃ. Visabhāgasarīre pana satiṃ upaṭṭhapetvā samaṇasaññaṃ uppādetvā sīse vā hatthapādapiṭṭhiyaṃ vā vaṇaṃ katvā gahetuṃ vaṭṭati.
同じ身体とは、まだ湿っている身体のことである。このような身体から遺灰を拾うことは許されない。拾う者にはこのような災いが起こり、ドゥッカタの罪も犯す。しかし、裂けている場合は拾ってもよい。どのように裂けていればよいのか。カラス、フクロウ、ヘビ、キツネなどが、口先や歯でわずかに裂いただけでもよい。転がって、擦れたために皮膚だけが裂け、皮は裂けていない場合は、まだ裂けていない。皮が裂けた場合は、裂けている。また、生きている間に膿んだ傷や腫れ、または傷がある場合も、裂けている。三日目以降、腫れ上がって死体になった場合も、裂けている。しかし、完全に裂けていない場合でも、火葬場の管理人や他の人々が拾うことは許される。そうでなければ、他のものを得られない場合、刃物で傷つけて拾わなければならない。毒のある身体の場合は、注意を払い、僧侶であると認識させ、頭や手足の甲に傷をつけて拾ってもよい。
Kusasaṅkāmanavatthukathā
草の仕掛けの物事の話
138. Tadanantare vatthusmiṃ kusaṃ saṅkāmetvā cīvaraṃ aggahesīti pubbe ‘‘ādiyeyyā’’ti imassa padassa atthavaṇṇanāyaṃ nāmamattena dassitesu theyyāvahāra-pasayhāvahāra-parikappāvahārapaacchannāvahāra-kusāvahāresu kusāvahārena avaharīti attho.
138. その後に、草を仕掛けて衣を掴んだ、という行為について。以前、「取る」という言葉の意味を説明する際に示された、単に名前だけのもの、盗む行為、力で奪う行為、計画する行為、隠す行為、草を使う行為の中で、草を使う行為によって奪った、という意味である。
Imesaṃ pana avahārānaṃ evaṃ nānattaṃ veditabbaṃ – yo hi koci sassāmikaṃ bhaṇḍaṃ rattibhāge vā divasabhāge vā sandhicchedādīni katvā adissamāno avaharati, kūṭamānakūṭakahāpaṇādīhi vā vañcetvā gaṇhāti, tassevaṃ gaṇhato avahāro **‘‘theyyāvahāro’’**ti veditabbo.
これらの奪う行為の区別は、そのように知るべきである。所有者がいる物を、夜中または昼間に、隠れて盗む者は、**「盗む行為」**と呼ばれるべきである。または、偽の計りで騙して取る者も、そのように取る行為は**「盗む行為」**と呼ばれるべきである。
Yo pana pare pasayha balasā abhibhuyya, atha vā pana santajjetvā bhayaṃ dassetvā tesaṃ santakaṃ gaṇhāti, panthaghāta-gāmaghātādīni karontā dāmarikacorā viya kodhavasena paragharavilopaṃ karontā attano pattabalito ca adhikaṃ balakkārena gaṇhantā rāja-rājamahāmattādayo viya; tassevaṃ gaṇhato avahāro **‘‘pasayhāvahāro’’**ti veditabbo.
力で相手を圧倒して奪う者、または脅して恐怖を与えて、相手の所有物を取る者は、強盗や村を襲う者たちのように、怒りによって他人の家を略奪し、自らの力以上に力ずくで奪う王や高官たちのように、そのように取る行為は**「力で奪う行為」**と呼ばれるべきである。
Parikappetvā gaṇhato pana avahāro **‘‘parikappāvahāro’’**ti vuccati, so bhaṇḍaparikappa-okāsaparikappavasena duvidho. Tatrāyaṃ bhaṇḍaparikappo – idhekacco sāṭakatthiko antogabbhaṃ pavisitvā ‘‘sace sāṭako bhavissati, gaṇhissāmi; sace suttaṃ, na gaṇhissāmī’’ti parikappetvā andhakāre pasibbakaṃ gaṇhāti, sāṭako ce tatra hoti, uddhāreyeva pārājikaṃ. Suttaṃ ce hoti, rakkhati. Bahi nīharitvā muñcitvā ‘‘sutta’’nti ñatvā puna āharitvā yathāṭhāne ṭhapeti, rakkhatiyeva. ‘‘Sutta’’nti ñatvāpi ‘‘yaṃ laddhaṃ, taṃ gahetabba’’nti gacchati, padavārena kāretabbo. Bhūmiyaṃ ṭhapetvā gaṇhāti, uddhāre pārājikaṃ. ‘‘Coro, coro’’ti sāmikehi pariyuṭṭhito chaḍḍetvā palāyati, rakkhati. Sāmikā taṃ disvā gaṇhanti, iccetaṃ kusalaṃ. Añño ce koci gaṇhāti, bhaṇḍadeyyaṃ. Atha nivattesu sāmikesu sayameva taṃ disvā ‘‘pagevetaṃ mayā nīhaṭaṃ, mama dāni santaka’’nti gaṇhāti, rakkhati; bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. ‘‘Sace suttaṃ bhavissati, gaṇhissāmi; sace sāṭako, na gaṇhissāmi. Sace sappi bhavissati, gaṇhissāmi; sace telaṃ, na gaṇhissāmī’’tiādinā nayena parikappetvā gaṇhantassāpi eseva nayo.
計画して取る行為は**「計画する行為」**と呼ばれ、それは物の計画と場所の計画の二種類がある。そのうち、物の計画とは、ある者が布を欲しがり、袋の中に入って「もし布なら取る、もし糸なら取らない」と計画してから、暗闇の中で袋を取る。もしそこに布があれば、それは波羅夷罪になる。もし糸なら、罪にならない。袋を外に出して、中身を見て「糸」だと知って、再び持ち去って元の場所に戻しても、罪にならない。もし「糸」だと知っていても、「手に入ったものは取るべきだ」と思って取るなら、それは不正行為になる。地面に置いて取るなら、波羅夷罪になる。「泥棒だ、泥棒だ」と持ち主に追われ、捨てて逃げるなら、罪にならない。持ち主たちが見つけて取るなら、それは善いことである。他の誰かが取るなら、それは物の譲渡である。持ち主たちが去った後、自分でそれを見て「これは以前私が持ち出したものだ、私のものだ」と思って取るなら、罪にならない。それは物の譲渡である。「もし糸なら取る、もし布なら取らない。もし<span class="pb" data-ed="M" data-n="1.0331"></span>ギーなら取る、もし油なら取らない」などと計画してから取る場合も、同じである。
Mahāpaccariyādīsu pana ‘‘sāṭakatthikopi sāṭakapasibbakameva gahetvā nikkhanto bahi ṭhatvā muñcitvā ‘sāṭako aya’nti disvā gacchanto paduddhāreneva kāretabbo’’ti vuttaṃ. Ettha pana ‘‘sace sāṭako bhavissati, gaṇhissāmī’’ti parikappitattā parikappo dissati, disvā haṭattā parikappāvahāro na dissati. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana yaṃ parikappitaṃ taṃ adiṭṭhaṃ parikappitabhāve ṭhitaṃyeva uddharantassa avahāro vutto, tasmā tattha parikappāvahāro dissati. ‘‘Taṃ maññamāno taṃ avaharī’’ti pāḷiyā ca sametīti. Tattha yvāyaṃ ‘‘sace sāṭako bhavissati, gaṇhissāmī’’tiādinā nayena pavatto parikappo, ayaṃ ‘‘bhaṇḍaparikappo’’ nāma.
「大師の教え」などでは、「布を欲しがる者も、布の袋だけを持ち出して、外に出て見て、『これは布だ』と知って行くとき、不正行為になる」と述べられている。ここでは、「もし布なら取る」と計画したから計画が見られるが、見て取ったから計画する行為は見られない。「大アッタカター」では、計画されたがまだ見られていないものが、計画されたままであるうちに取る行為が述べられているので、そこでは計画する行為が見られる。「それをそうだと考えて、それを奪った」というパーリとも一致する。そこで、「もし布なら取る」などという計画は、「物の計画」と呼ばれる。
Okāsaparikappo pana evaṃ veditabbo – idhekacco lolabhikkhu parapariveṇaṃ vā kulagharaṃ vā araññe kammantasālaṃ vā pavisitvā tattha kathāsallāpena nisinno kiñci lobhaneyyaṃ parikkhāraṃ oloketi, olokento ca pana disvā dvārapamukhaheṭṭhāpāsādapariveṇadvārakoṭṭhakarukkhamūlādivasena paricchedaṃ katvā ‘‘sace maṃ etthantare passissanti, daṭṭhukāmatāya gahetvā vicaranto viya etesaṃyeva dassāmi; no ce passissanti, harissāmī’’ti parikappeti. Tassa taṃ ādāya parikappitaparicchedaṃ atikkantamatte pārājikaṃ. Sace upacārasīmaṃ parikappeti, tadabhimukhova gacchanto kammaṭṭhānādīni manasi karonto vā aññavihito vā asatiyā upacārasīmaṃ atikkamati, bhaṇḍadeyyaṃ. Athāpissa taṃ ṭhānaṃ pattassa coro vā hatthī vā vāḷamigo vā mahāmegho vā vuṭṭhahati, so ca tamhā upaddavā muccitukamyatāya sahasā taṃ ṭhānaṃ atikkamati, bhaṇḍadeyyameva. Keci panettha ‘‘yasmā mūleva theyyacittena gahitaṃ, tasmā na rakkhati, avahāroyevā’’ti vadanti. Ayaṃ tāva mahāaṭṭhakathānayo. Mahāpaccariyaṃ pana ‘‘sacepi so antoparicchede hatthiṃ vā assaṃ vā abhiruhitvā taṃ neva pājeti, na pājāpeti; paricchede atikkantepi pārājikaṃ natthi, bhaṇḍadeyyamevā’’ti vuttaṃ. Tatra yvāyaṃ ‘‘sace maṃ etthantare passissanti, daṭṭhukāmatāya gahetvā vicaranto viya etesaṃyeva dassāmī’’ti pavatto parikappo, ayaṃ ‘‘okāsaparikappo’’ nāma.
場所の計画とは、このように知るべきである。ある欲深い僧侶が、他の人の家や森の作業場に入って、そこで話をして座り、何か欲しくなるような物を観察する。観察していて、入り口の下、二階の部屋の入り口、木の根元などを区切って、「もし私がここで<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0377"></span>見られたら、見たいから取って歩き回るように、彼らのためにあげることにしよう。もし見られなかったら、盗もう」と計画する。その者がそれを取って、計画した境界を超えた瞬間に波羅夷罪になる。もし境界を計画するなら、その方向へ向かって行くとき、瞑想などを考えているか、他のことをしていて、無意識に境界を超えた場合、それは物の譲渡になる。もしその場所に着いたときに、泥棒や象、猛獣、または大雨が降ってきた場合、その者がその危険から逃れようとして、急にその場所を超えた場合、それは物の譲渡である。ある者は「元々盗む意図で取ったのだから、罪にならない、奪う行為だ」と言う。これが「大アッタカター」のやり方である。しかし、「大師の教え」では、「もしその人が、その範囲内にいたとしても、象や馬に乗ってそれを動かさず、動かさないとしても、範囲を超えても波羅夷罪にはならず、物の譲渡になる」と述べられている。そこで、「もし私がここで見られたら、見たいから取って歩き回るように、彼らのためにあげることにしよう」と計画したことは、「場所の計画」と呼ばれる。
Evamimesaṃ dvinnampi parikappānaṃ vasena parikappetvā gaṇhato avahāro ‘‘parikappāvahāro’’ti veditabbo.
このように、これらの二つの計画のいずれかによって計画して取る行為は、「計画する行為」と呼ばれるべきである。
Paṭicchādetvā pana avaharaṇaṃ paṭicchannāvahāro. So evaṃ veditabbo – yo bhikkhu manussānaṃ uyyānādīsu kīḷantānaṃ vā pavisantānaṃ vā omuñcitvā ṭhapitaṃ alaṅkārabhaṇḍaṃ disvā ‘‘sace onamitvā gahessāmi, ‘kiṃ samaṇo gaṇhātī’ti maṃ jānitvā viheṭheyyu’’nti paṃsunā vā paṇṇena vā paṭicchādeti – ‘‘pacchā gaṇhissāmī’’ti, tassa ettāvatā uddhāro natthīti na tāva avahāro hoti. Yadā pana te manussā antogāmaṃ pavisitukāmā taṃ bhaṇḍakaṃ vicinantāpi apassitvā ‘‘idāni andhakāro, sve jānissāmā’’ti sālayā eva gatā honti. Athassa taṃ uddharato uddhāre pārājikaṃ. ‘‘Paṭicchannakāleyeva taṃ mama santaka’’nti sakasaññāya vā ‘‘gatā dāni te, chaḍḍitabhaṇḍaṃ ida’’nti paṃsukūlasaññāya vā gaṇhantassa pana bhaṇḍadeyyaṃ. Tesu dutiyadivase āgantvā vicinitvā adisvā dhuranikkhepaṃ katvā gatesupi gahitaṃ bhaṇḍadeyyameva. Kasmā? Yasmā tassa payogena tehi na diṭṭhaṃ, yo pana tathārūpaṃ bhaṇḍaṃ disvā yathāṭhāne ṭhitaṃyeva appaṭicchādetvā theyyacitto pādena akkamitvā kaddame vā vālikāya vā paveseti, tassa pavesitamatteyeva pārājikaṃ.
隠して取る行為は「隠す行為」である。これは、このように知るべきである。ある僧侶が、人々が庭などで遊んだり入ったりするときに、脱いで置いた装飾品を見て、「もし脱いで取ったら、『僧侶が取っている』と知られて邪魔されるだろう」と思って、土や葉で隠す。「後で取ろう」と思って、その時点では取る行為にならない。人々が村に入りたがって、その物を探しても見つからず、「今夜は暗いから、明日分かるだろう」と思って、安心して帰った場合。その者がそれを取ろうとしたときに、波羅夷罪になる。隠していた時に、「それは私のものだ」という認識で、または「もう彼らは行った、捨てられた物だ」という認識で取る場合は、物の譲渡になる。二日目に彼らが来て探しても見つからず、諦めて帰った場合でも、取った物は物の譲渡である。なぜか?その者の行為によって彼らは見なかったからである。もし、そのような物を発見して、元の場所に置いたまま隠さずに、盗む意図で足で踏みつけたり、泥や砂に埋めたりした場合、埋めた瞬間に波羅夷罪になる。
Kusaṃ saṅkāmetvā pana avaharaṇaṃ **‘‘kusāvahāro’’**ti vuccati. Sopi evaṃ veditabbo – yo bhikkhu kusaṃ pātetvā cīvare bhājiyamāne attano koṭṭhāsassa samīpe ṭhitaṃ appagghataraṃ vā mahagghataraṃ vā samasamaṃ vā agghena parassa koṭṭhāsaṃ haritukāmo attano koṭṭhāse patitaṃ kusadaṇḍakaṃ parassa koṭṭhāse pātetukāmo uddharati, rakkhati tāva. Parassa koṭṭhāse pāteti, rakkhateva. Yadā pana tasmiṃ patite parassa koṭṭhāsato parassa kusadaṇḍakaṃ uddharati, uddhaṭamatte pārājiko hoti. Sace paṭhamataraṃ parakoṭṭhāsato kusadaṇḍakaṃ uddharati attano koṭṭhāse pātetukāmatāya uddhāre rakkhati, pātane rakkhati. Attano koṭṭhāsato pana attano kusadaṇḍakaṃ uddharati, uddhāreyeva rakkhati. Taṃ uddharitvā parakoṭṭhāse pātentassa hatthato muttamatte pārājikaṃ.
草を仕掛けて取る行為は**「草を使う行為」**と呼ばれる。これも、このように知るべきである。ある僧侶が、草を落として衣を分配する際に、自分の分け前の近くに置いた、価値の低いもの、または価値の高いもの、または同等の価値のもののために、他人の分け前の草を自分の分け前に入れようとして、自分の分け前に落ちた草の茎を拾い上げる。これは罪にならない。他人の分け前に落とす、これも罪にならない。しかし、それに落ちた後、他人の分け前から草の茎を拾い上げる、拾い上げた瞬間に波羅夷罪になる。もし最初に他人の分け前の草の茎を拾い上げて、自分の分け前に入れようとして拾い上げた場合は罪にならない。落とした場合は罪にならない。しかし、自分の分け前の草の茎を拾い上げる、拾い上げた瞬間に罪にならない。それを拾い上げて他人の分け前に落とす、手から離れた瞬間に波羅夷罪になる。
Sace pana dvīsupi koṭṭhāsesu patitadaṇḍake adassanaṃ gameti, tato avasesabhikkhūsu gatesu itaro ‘‘‘mayhaṃ, bhante, daṇḍako na paññāyatī’ti. ‘Mayhampi, āvuso, na paññāyatī’ti. ‘Katamo pana, bhante, mayhaṃ bhāgo’ti? ‘Ayaṃ tuyhaṃ bhāgo’’’ti attano bhāgaṃ dasseti, tasmiṃ vivaditvā vā avivaditvā vā taṃ gaṇhitvā gate itaro tassa bhāgaṃ uddharati, uddhāre pārājikaṃ. Sacepi tena ‘‘ahaṃ mama bhāgaṃ tuyhaṃ na demi, tvaṃ pana attano bhāgaṃ ñatvā gaṇhā’’ti vutte ‘‘nāyaṃ mamā’’ti jānantopi tasseva bhāgaṃ gaṇhāti, uddhāre pārājikaṃ. Sace pana itaro ‘‘ayaṃ tuyhaṃ bhāgo, ayaṃ mayhaṃ bhāgoti kiṃ iminā vivādenā’’ti cintetvā ‘‘mayhaṃ vā patto hotu, tumhākaṃ vā, yo varabhāgo taṃ tumhe gaṇhathā’’ti vadati, dinnakaṃ nāma gahitaṃ hoti, natthettha avahāro. Sacepi so vivādabhīruko bhikkhu ‘‘yaṃ tuyhaṃ ruccati, taṃ gaṇhā’’ti vutto attano pattaṃ varabhāgaṃ ṭhapetvā lāmakaṃyeva gahetvā gacchati, tato itarassa vicinitāvasesaṃ gaṇhantassāpi avahāro natthevāti.
もし、両方の分け前に落ちた茎を、見えないようにしておく場合、他の僧侶たちが去った後、別の者が「先生、茎が見えません」と言う。「私も、あなた、見えません」と言う。「では、先生、私の分け前はどれですか?」「これがあなたの分け前です」と言う。その後に、争って、または争わずに、それを持って行った場合、別の者がその分け前を拾い上げる、拾い上げた瞬間に波羅夷罪になる。もし、「私は私の分け前をあなたにあげません。あなたは自分の分け前を知って取りなさい」と言われたとしても、「これは私のものだ」と知りながら、その分け前を取るなら、拾い上げた瞬間に波羅夷罪になる。もし、別の者が「これはあなたの分け前で、これは私の分け前で、何のために争うのか」と考えて、「私のものになるか、あなたのものになるか、どちらか良い方を取りなさい」と言うなら、それは贈与として受け取ったことになり、そこには奪う行為はない。もし、争いを恐れて、「あなたが好きな方を取りなさい」と言われたとしても、良い方の分け前を置いて、悪い方を取って行くなら、その後、別の者が残りを拾い上げたとしても、奪う行為はない。
Aṭṭhakathāsupana vuttaṃ – ‘‘imasmiṃ ṭhāne kusasaṅkāmanavasena cīvarabhājanīyameva ekaṃ āgataṃ, catunnampi pana paccayānaṃ uppattiñca bhājanīyañca nīharitvā dassetabba’’nti evañca vatvā cīvarakkhandhake‘‘paṭiggaṇhātu me, bhante, bhagavā sīveyyakaṃ dussayugaṃ; bhikkhusaṅghassa ca gahapaticīvaraṃ anujānātū’’ti (mahāva. 337) idaṃ jīvakavatthuṃ ādiṃ katvā uppannacīvarakathā, senāsanakkhandhake ‘‘tena kho pana samayena rājagahaṃ dubbhikkhaṃ hoti, manussā na sakkonti saṅghabhattaṃ kātuṃ, icchanti uddesabhattaṃ nimantanaṃ salākabhattaṃ pakkhikaṃ uposathikaṃ pāṭipadikaṃ kātu’’nti (cūḷava. 325) idaṃ suttamādiṃ katvā piṇḍapātakathā, senāsanakkhandhakeyeva ‘‘tena kho pana samayena sattarasavaggiyā bhikkhū aññataraṃ paccantimaṃ mahāvihāraṃ paṭisaṅkharonti – ‘idha mayaṃ vassaṃ vasissāmā’ti. Addasaṃsu kho chabbaggiyā bhikkhū sattarasavaggiye bhikkhū vihāraṃ paṭisaṅkharonte’’ti (cūḷava. 316) idaṃ chabbaggiyavatthuṃ ādiṃ katvā āgatasenāsanakathā, tadavasāne ca sappiādibhesajjakathā vitthārena kathitā. Mayaṃ pana taṃ sabbaṃ āgatāgataṭṭhāneyeva kathayissāma; evaṃ kathane kāraṇaṃ pubbe vuttameva.
アッタカター(註釈書)には、「この場所では、クッサ(草)の移動のゆえに、衣の分配のみが一つあった。しかし、四つの必要物(食料、衣、住居、薬)の発生と分配は、運び出して示すべきである」と述べられている。そして「衣の区分」において「長老、世尊よ、シヴェーヤカ(衣)の絹の布の対を、お受け取りください。そして、比丘僧団のために、在家者の衣を許可してください」(マハーヴァ、337頁)と述べている、このジーヴァカ(王)の物語を始めとして、衣に関する話題が起こった。「宿舎の区分」において「その時、ラージャガハ(王舎城)は凶作であった。人々は僧侶への供養(舎利供養)をすることができなかった。彼らは、指定された供養、招宴、くじによる供養、毎月の供養、修行者の日(斎日)の供養、月の初めの日の供養を望んだ」(チューラヴァ、325頁)と述べている、この説法を始めとして、托鉢に関する話題が起こった。「宿舎の区分」において「その時、十七人組の比丘たちは、ある辺境の大きな精舎を修繕していた。『ここに私たちは雨季を過ごそう』と。六人組の比丘たちは、十七人組の比丘たちが精舎を修繕しているのを見た」(チューラヴァ、316頁)と述べている、この六人組の物語を始めとして、宿舎に関する話題が起こった。その終わりに、ギー(酥油)、油などの薬に関する話題が詳しく語られた。私たちは、すべてを、すでにあった場所で語ることにする。このように語ることには、理由が以前に述べられた通りである。
Kusasaṅkāmanavatthukathā niṭṭhitā.
クッサ(草)の移動の物語の話題は終わった。
139. Ito paraṃ jantāgharavatthu uttānatthameva.
139. これより後、蒸し風呂の物語は、意味が明らかな通りである。
140. Pañcasu vighāsavatthūsu te bhikkhū anupasampannena kappiyaṃ kārāpetvā paribhuñjiṃsu. Vighāsaṃ pana gaṇhantena khāditāvasesaṃ chaḍḍitaṃ gahetabbaṃ. Yadi sakkoti khādante chaḍḍāpetvā gaṇhituṃ, etampi vaṭṭati. Attaguttatthāya pana parānuddayatāya ca na gahetabbaṃ.
140. 五つの食物の残りの物語において、それらの比丘たちは、具足戒を受けていない者(沙弥)に、許されるべきものを作らせて、それを消費した。食物の残りを取るということは、食べた残りを捨てたものを取ることである。もし、食べる者が、食べながら捨てることを許し、それを取ることができるならば、これも許される。しかし、自己を守るため、そして他者への慈悲から、取るべきではない。
141. Odanakhādanīyapūvaucchutimbarūsakabhājanīyavatthūsu aparassa bhāgaṃ dehīti asantaṃ puggalaṃ āha. Amūlakaṃ aggahesīti sāmikesu dentesu evaṃ aggahesi. Anāpatti bhikkhu pārājikassāti sāmikehi dinnaṃ aggahesi; tenassa anāpatti vuttā. Āpatti sampajānamusāvāde pācittiyassāti yo panānena sampajānamusāvādo vutto, tasmiṃ pācittiyaṃ āha; parato tekaṭulayāguvatthumhi viya. Gahaṇe pana ayaṃ vinicchayo – saṅghassa santakaṃ sammatena vā āṇattehi vā ārāmikādīhi diyyamānaṃ, gihīnañca santakaṃ sāmikena vā āṇattena vā diyyamānaṃ ‘‘aparassa bhāgaṃ dehī’’ti vatvā gaṇhato bhaṇḍadeyyaṃ. Aññena diyyamānaṃ gaṇhanto bhaṇḍagghena kāretabbo. Asammatena vā anāṇattena vā diyyamāne ‘‘aparampi bhāgaṃ dehī’’ti vatvā vā kūṭavassāni gaṇetvā vā gaṇhanto pattacatukke viya tassuddhāreyeva bhaṇḍagghena kāretabbo. Itarehi diyyamānaṃ evaṃ gaṇhato bhaṇḍadeyyaṃ. Sāmikena pana ‘‘imassa dehī’’ti dāpitaṃ vā sayaṃ dinnaṃ vā sudinnanti ayamettha sabbaaṭṭhakathāvinicchayato sāro.
141. ご飯の調理、つまみ食い、果物、ウッチャンバ(果物)、ルスキャ(果物)、分配の物語において、「他の人の分を与えよ」と、いない者に言った。価値のないものを取った、と。所有者に与えられた時、このように取った。比丘はパーリ(戒律)に違反しない、と、所有者に与えられたものを取った。それで、違反しないとされた。故意の嘘をつくことによる違反は、パーチッティヤ(罪)である、と。この(戒律)によって言われた故意の嘘について、パーチッティヤ(罪)であるとされた。それは、後のテカトラヤグ(粥)の物語のように。取るということにおいては、この(戒律の)判断はこうである。僧団に属するものを、適正な方法で、あるいは指示された者(管理者)によって与えられるもの、そして在家者の所有するものを、所有者によって、あるいは指示された者によって与えられるものを、「他の人の分を与えよ」と言って取る場合、それは材料の分配である。他の者によって与えられるものを受ける場合、それは材料の費用の負担である。適正でない方法で、あるいは指示されていない者によって与えられるものにおいて、「他の分も与えよ」と言って、あるいは不正な計量で計って取る場合、それはパッタチャトゥッカ(四つの器)の物語のように、それ(材料)は返却されるべきである。他の者によって与えられるものを受ける場合、それは材料の分配である。所有者によって「この者に与えよ」と言って与えられたもの、あるいは自分で与えられたものは、よく与えられた、というのが、ここでの全ての註釈書の判断からの要点である。
142-3. Odaniyagharādivatthūsu – odaniyagharaṃ nāma vikkāyikabhattapacanagharaṃ. Sūnagharaṃ nāma vikkāyikamaṃsapacanagharaṃ. Pūvagharaṃ nāma vikkāyikakhajjakapacanagharaṃ. Sesamettha, parikkhāravatthūsu ca pākaṭameva.
142-3. ご飯の調理場などの物語において。ご飯の調理場とは、販売用の食事を調理する場所である。肉の調理場とは、販売用の肉を調理する場所である。菓子の調理場とは、販売用の菓子を調理する場所である。これらについての他のことは、道具の物語についても、明白である。
144. Pīṭhavatthusmiṃ – so bhikkhu parikappetvā ‘‘etaṃ ṭhānaṃ sampattaṃ gaṇhissāmī’’ti saṅkāmesi. Tenassa saṅkāmane avahāro natthi. Saṅkāmetvā pana parikappitokāsato gahaṇe pārājikaṃ vuttaṃ. Evaṃ haranto ca yadi pīṭhake theyyacittaṃ natthi, thavikaṃ agghāpetvā kāretabbo. Atha pīṭhakepi atthi, ubho agghāpetvā kāretabboti. Bhisiādīni tīṇi vatthūni pākaṭāneva.
144. 座席の物語において、その比丘は、意図して「この場所に来たら取ろう」と思った。だから、その意図においては、問題はない。意図した後、意図した場所から取る場合、パーラージカ(重罪)が言われた。このように運ぶ場合、もし座席に盗む心がないなら、それを運ぶための器(衣装箱)を用意して運ぶべきである。もし座席にも(盗む心)があるなら、両方(座席と器)を用意して運ぶべきである。座布団などの三つの物語は、明白である。
146. Vissāsaggāhādīsu tīsu vatthūsu gahaṇe anāpatti, āharāpentesu bhaṇḍadeyyaṃ. Piṇḍāya paviṭṭhassa paṭiviso antoupacārasīmāyaṃ ṭhitasseva gahetuṃ vaṭṭati. Yadi pana dāyakā ‘‘bahiupacāraṭṭhānampi bhante, bhāgaṃ gaṇhatha, āgantvā paribhuñjissantī’’ti vadanti, evaṃ antogāmaṭṭhānampi gahetuṃ vaṭṭati. Sesamettha uttānatthameva.
146. 信頼して取るなどの三つの物語においては、取ることは違反しない。運ばせる場合は、材料の分配である。托鉢に出かけた者の、その場所(境界内)にいる者のために、取ることは許される。しかし、もし施主が「長老、外部の場所のためにも、分をお取りください。来て消費されるでしょう」と言うならば、そのように、内部の村の場所のためにも、取ることができる。これ以外のことは、意味が明らかな通りである。
148-9. Sattasu ambacorakādivatthūsu paṃsukūlasaññāya gahaṇe anāpatti, āharāpentesu bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena paribhoge pārājikaṃ. Tatrāyaṃ vinicchayo – sāmikāpi sālayā, corāpi sālayā, paṃsukūlasaññāya khādantassa bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena gaṇhato uddhāreyeva avahāro, bhaṇḍaṃ agghāpetvā kāretabbo. Sāmikā sālayā, corā nirālayā, eseva nayo. Sāmikā nirālayā, corā sālayā; ‘‘puna gaṇhissāmā’’ti kismiñcideva gahanaṭṭhāne khipitvā gatā, eseva nayo. Ubhopi nirālayā, paṃsukūlasaññāya khādato anāpatti, theyyacittena dukkaṭaṃ.
148-9. 七つのアンバチョーラ(マンゴーの木の実)などの物語において、パンクスーラ(汚れた布)と見なして取ることは違反しない。運ばせる場合は、材料の分配である。盗む心で消費する場合、パーラージカ(重罪)である。そこでの判断はこうである。所有者も(マンゴーの木の実を)持っており、盗人も(マンゴーの木の実を)持っている場合、パンクスーラ(汚れた布)と見なして食べる者には、材料の分配である。盗む心で取る者には、返却させるべきであり、材料を用意して負担させるべきである。所有者は(マンゴーの木の実を)持っており、盗人は持っていない場合、これも同じ道理である。所有者は持っておらず、盗人は持っている場合。「再び取ろう」と言って、何らかの場所に取り置いて、立ち去った、これも同じ道理である。両者とも持っていない場合、パンクスーラ(汚れた布)と見なして食べる者には違反しない。盗む心で取ることは、ドゥッカタ(軽罪)である。
Saṅghassa ambādīsu pana saṅghārāme jātaṃ vā hotu, ānetvā dinnaṃ vā pañcamāsakaṃ vā atirekapañcamāsakaṃ vā agghanakaṃ avaharantassa pārājikaṃ. Paccante corupaddavena gāmesu vuṭṭhahantesu bhikkhūpi vihāre chaḍḍetvā ‘‘puna āvasante janapade āgamissāmā’’ti saussāhāva gacchanti. Bhikkhū tādisaṃ vihāraṃ patvā ambapakkādīni ‘‘chaḍḍitakānī’’ti paṃsukūlasaññāya paribhuñjanti, anāpatti; theyyacittena paribhuñjato avahāro hoti, bhaṇḍaṃ agghāpetvā kāretabbo.
僧団のマンゴーなどの場合、僧院で採れたものであれ、運んで来て与えられたものであれ、五マサカ(通貨単位)あるいはそれ以上の価値のものを、返却しない場合、パーラージカ(重罪)である。辺境で盗賊の襲撃によって、村々で(物事が)起こった時、比丘たちも精舎を捨てて、「再び人々が住むようになったら、戻ってこよう」と言って、懸命に去る。比丘たちがそのような精舎に着き、マンゴーの葉などを「捨てられたもの」と見なし、パンクスーラ(汚れた布)と見なして消費する。違反しない。盗む心で消費する場合、それは返却させるべきであり、材料を用意して負担させるべきである。
Mahāpaccariyaṃ pana saṅkhepaṭṭhakathāyañca avisesena vuttaṃ – ‘‘chaḍḍitavihāre pana phalāphalaṃ theyyacittena paribhuñjato pārājikaṃ. Kasmā? Āgatānāgatānaṃ santakattā’’ti. Gaṇasantake pana puggalike ca saussāhamattameva pamāṇaṃ. Sace pana tato ambapakkādiṃ kulasaṅgahaṇatthāya deti, kuladūsakadukkaṭaṃ. Theyyacittena dento agghena kāretabbo. Saṅghikepi eseva nayo. Senāsanatthāya niyamitaṃ kulasaṅgahaṇatthāya dadato dukkaṭaṃ, issaravatāya thullaccayaṃ, theyyacittena pārājikaṃ. No ce vatthu pahoti, agghena kāretabbo. Bahi upacārasīmāya nisīditvā issaravatāya paribhuñjato gīvā. Ghaṇṭiṃ paharitvā kālaṃ ghosetvā ‘‘mayhaṃ pāpuṇātī’’ti khāditaṃ sukhāditaṃ. Ghaṇṭiṃ apaharitvā kālameva ghosetvā, ghaṇṭimeva paharitvā kālaṃ aghosetvā, ghaṇṭimpi apaharitvā kālampi aghosetvā aññesaṃ natthibhāvaṃ ñatvā ‘‘mayhaṃ pāpuṇātī’’ti khāditampi sukhāditameva. Pupphārāmavatthudvayaṃ pākaṭameva.
マハパッチャリヤ(大注釈書)では、そしてサンケーパアッタカター(概要注釈書)においても、違いなく述べられている。「捨てられた精舎で、果実や果物を盗む心で消費する場合、パーラージカ(重罪)である。なぜか? 既に来た者、これから来る者の所有物だからである」。僧団の所有物の場合、個人の場合と同様に、懸命さだけが尺度である。もし、そこからマンゴーの葉などを、家族の世話のために与えるならば、それは家族を惑わすドゥッカタ(軽罪)である。盗む心で与える者は、材料を用意して負担させるべきである。僧団の所有物であっても、この道理である。宿舎のために定められたものを、家族の世話のために与える場合は、ドゥッカタ(軽罪)である。権力があれば、スッラジャヤ(中罪)である。盗む心で与える場合は、パーラージカ(重罪)である。もし、その物事が十分でなければ、材料を用意して負担させるべきである。外部の場所(境界)に座って、権力によって消費する場合、それは(戒律に)違反する。鐘を鳴らして時間を告げ、「私に届く」と言って食べたもの、美味しく食べたもの。鐘を鳴らして、時間を告げずに、鐘だけを鳴らして、時間を告げずに、鐘も鳴らさず、時間も告げずに、他の者にないことを知って、「私に届く」と言って食べたものも、美味しく食べたものである。花の庭の二つの物語は、明白である。
150. Vuttavādakavatthuttaye vutto vajjemīti tayā vutto hutvā ‘‘tava vacanena vadāmī’’ti attho. Anāpatti bhikkhu pārājikassāti sāmikehi dinnattā anāpatti. Na ca, bhikkhave, ‘‘vutto vajjemī’’ti vattabboti ‘‘ahaṃ tayā vutto hutvā tava vacanena vadāmī’’ti evaṃ añño bhikkhu aññena bhikkhunā na vattabboti attho. Paricchedaṃ pana katvā ‘‘itthannāmaṃ tava vacanena gaṇhissāmī’’ti vattuṃ vaṭṭati. Vutto vajjehīti mayā vutto hutvā mama vacanena vadehīti attho. Sesaṃ vuttanayameva. Imesupi ca dvīsu vatthūsu paricchedaṃ katvā vattuṃ vaṭṭati. Ettāvatā hi upārambhā mutto hotīti.
150. 言われたことを守るという三つの物語で、言われている「守る」とは、「あなたの言葉によって、私は守る」という意味である。比丘はパーラージカ(重罪)に違反しない、と。所有者に与えられたから、違反しない。そして、「長老たちよ、『言われたことを守る』と言ってはならない」というのは、「私はあなたに言われた者となって、あなたの言葉によって話す」というように、他の比丘が他の比丘に言ってはならない、という意味である。しかし、範囲を定めて「〇〇というあなたの言葉によって、私は取るだろう」と言うことは許される。言われたことを守れ、とは、私が言われた者となって、私の言葉によって話せ、という意味である。残りは、述べられた道理と同じである。これら二つの物語においても、範囲を定めて言うことが許される。ここまでのことによって、非難から免れることができるからである。
151-2. Maṇivatthuttayassa majjhime vatthusmiṃ – nāhaṃ akallakoti nāhaṃ gilānoti attho. Sesaṃ pākaṭameva.
151-2. 宝石の三つの物語のうち、真ん中の物語において。「私は病気ではない」とは、「私は不適格ではない」という意味である。残りは明白である。
153. Sūkaravatthudvaye – kiñcāpi paṭhamassa bhikkhuno chātajjhattaṃ disvā kāruññena mocitattā anāpatti. Sāmikesu pana asampaṭicchantesu bhaṇḍadeyyaṃ, tāva mahanto vā matasūkaro āharitvā dātabbo, tadagghanakaṃ vā bhaṇḍaṃ. Sace pāsasāmike kuhiñcipi na passati, pāsasāmantā tadagghanakaṃ sāṭakaṃ vā kāsāvaṃ vā thālakaṃ vā yathā te āgatā passanti, īdise ṭhāne ṭhapetvāva gantabbaṃ, theyyacittena pana mocentassa pārājikameva. Ettha ca koci sūkaro pāsaṃ pādena kaḍḍhitvā chinnamatte pāse ṭhānācāvanadhammena ṭhānena ṭhito hoti caṇḍasote baddhanāvā viya. Koci attano dhammatāya ṭhito, koci nipanno, koci kūṭapāsena baddho hoti. Kūṭapāso nāma yassa ante dhanukaṃ vā aṅkusako vā añño vā koci daṇḍako baddho hoti, yo tattha tattha rukkhādīsu laggitvā sūkarassa gamanaṃ nivāreti. Tatra pāsaṃ kaḍḍhitvā ṭhitassa ekameva ṭhānaṃ pāsabandhanaṃ, so hi pāse muttamatte vā chinnamatte vā palāyati. Attano dhammatāya ṭhitassa bandhanañca cattāro ca pādāti pañca ṭhānāni. Nipannassa bandhanañca sayanañcāti dve ṭhānāni. Kūṭapāsabaddhassa yattha yattha gacchati, taṃ tadeva ṭhānaṃ. Tasmā taṃ tato tato mocentā dasapi vīsatipi satampi bhikkhū pārājikaṃ āpajjanti. Tattha tattha āgataṃ disvā ekameva dāsaṃ palāpento viya.
153. 豚の二つの物語において。たとえ最初の比丘が、その(豚の)苦しみを見て、慈悲の心で解放したとしても、違反しない。しかし、所有者に受け入れられない場合、材料の負担である。その価値に相当する、あるいはそれ以上の豚、あるいはその価値の材料を、与えなければならない。もし、縄の所有者がどこにも見つからない場合、縄の所有者の近くに、その価値の布、あるいは袈裟、あるいは皿を、彼らが来た時に見えるような場所に置いて去るべきである。盗む心で解放した者には、パーラージカ(重罪)である。ここで、ある豚が、縄を足で引っ張って、切れたばかりの縄の上に、その位置にとどまっている。それは、激しい流れの中で縛られた筏のように。あるものは、その性質によって立っている。あるものは横たわっている。あるものは、偽の縄で縛られている。偽の縄とは、その先に弓、あるいは鉤、あるいはその他の棒が結ばれているもので、それがそこに、そこに木などに引っかかって、豚の移動を妨げるものである。そこで、縄を引っ張って立っている者には、縄の結び目だけが、その場所である。なぜなら、縄が緩んだ瞬間、あるいは切れた瞬間に逃げるからである。その性質によって立っている者には、結び目と四つの足、つまり五つの場所がある。横たわっている者には、結び目と寝床、つまり二つの場所がある。偽の縄で縛られている者には、どこへ行こうと、その場所がその場所である。だから、そこからそこから解放する者は、十、二十、百人の比丘もパーラージカ(重罪)に陥る。そこで、そこで来た者を見て、ただ一人の奴隷が逃げるのを見るように。
Purimānaṃ pana tiṇṇaṃ catuppadakathāyaṃ vuttanayena phandāpanaṭhānācāvanāni veditabbāni. Sunakhadaṭṭhaṃ sūkaraṃ vissajjāpentassāpi kāruññādhippāyena bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena pārājikaṃ. Pāsaṭṭhānaṃ pana sunakhasamīpaṃ vā asampattaṃ paṭipathaṃ gantvā paṭhamameva palāpentassa avahāro natthi. Yopi baddhasūkarassa ghāsañca pānīyañca datvā balaṃ gāhāpetvā ukkuṭṭhiṃ karoti – ‘‘utrasto palāyissatī’’ti; so ce palāyati, pārājikaṃ. Pāsaṃ dubbalaṃ katvā ukkuṭṭhisaddena palāpentassāpi eseva nayo.
前の三つの四足獣の物語で述べられた道理によって、動かす場所からの移動は知られるべきである。犬に噛まれた豚を解放する場合でも、慈悲の心からであれば、材料の負担である。盗む心であれば、パーラージカ(重罪)である。縄の場所については、犬の近く、あるいは届かない場所に行って、最初に逃げる者には、問題はない。そして、縛られた豚に、草や水を与えて、力をつけさせて、励ます者。「恐れて逃げるだろう」と。もし逃げるならば、パーラージカ(重罪)である。縄を弱くして、励ましの声で逃がす者にも、これも同じ道理である。
Yo pana ghāsañca pānīyañca datvā gacchati, ‘‘balaṃ gahetvā palāyissatī’’ti; so ce palāyati, bhaṇḍadeyyaṃ. Pāsaṃ dubbalaṃ katvā gacchantassāpi eseva nayo. Pāsasantike satthaṃ vā aggiṃ vā ṭhapeti ‘‘chinne vā daḍḍhe vā palāyissatī’’ti. Sūkaro pāsaṃ cālento chinne vā daḍḍhe vā palāyati, bhaṇḍadeyyameva. Pāsaṃ yaṭṭhiyā saha pāteti, pacchā sūkaro taṃ maddanto gacchati, bhaṇḍadeyyaṃ. Sūkaro adūhalapāsāṇehi akkanto hoti, taṃ palāpetukāmassa adūhalaṃ kāruññena ukkhipato bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena pārājikaṃ. Sace ukkhittamatte agantvā pacchā gacchati, bhaṇḍadeyyameva. Ukkhipitvā ṭhapitaṃ adūhalaṃ pāteti, pacchā sūkaro taṃ maddanto gacchati, bhaṇḍadeyyaṃ. Opāte patitasūkarampi kāruññena uddharato bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena pārājikaṃ. Opātaṃ pūretvā nāseti, pacchā sūkaro taṃ maddanto gacchati, bhaṇḍadeyyaṃ. Sūle viddhaṃ kāruññena uddharati, bhaṇḍadeyyaṃ, theyyacittena pārājikaṃ. Sūlaṃ uddharitvā chaḍḍeti, bhaṇḍadeyyaṃ.
そして、草や水を与えて立ち去る者。「力をつけて逃げるだろう」と。もし逃げるならば、材料の負担である。縄を弱くして立ち去る者にも、これも同じ道理である。縄の近くに、刃物や火を置いて、「切れたり、燃えたりしたら逃げるだろう」と。豚が縄を動かすと、切れたり、燃えたりして逃げる。材料の負担である。縄を棒と一緒に倒す。その後、豚がそれを踏んで進む。材料の負担である。豚が、壊れにくい石に挟まれている。それを逃がそうとする者が、壊れにくいものを慈悲の心で持ち上げる。材料の負担である。盗む心であれば、パーラージカ(重罪)である。もし、持ち上げた瞬間に来なくて、後から進むならば、材料の負担である。持ち上げて置いた壊れにくいものを倒す。その後、豚がそれを踏んで進む。材料の負担である。穴に落ちた豚を、慈悲の心で引き上げる。材料の負担である。盗む心であれば、パーラージカ(重罪)である。穴を埋めて、なくしてしまう。その後、豚がそれを踏んで進む。材料の負担である。杭に刺さったものを、慈悲の心で引き上げる。材料の負担である。盗む心であれば、パーラージカ(重罪)である。杭を引き抜いて捨てる。材料の負担である。
Vihārabhūmiyaṃ pana pāse vā adūhalaṃ vā oḍḍentā vāretabbā – ‘‘migarūpānaṃ paṭisaraṇaṭṭhānametaṃ, mā idha evaṃ karothā’’ti. Sace ‘‘harāpetha, bhante’’ti vadanti, harāpetuṃ vaṭṭati. Atha sayaṃ haranti, sundarameva. Atha neva haranti, na harituṃ denti, rakkhaṃ yācitvā harāpetuṃ vaṭṭati. Manussā sassarakkhaṇakāle khettesu pāse ca adūhalapāsāṇādīni ca karonti – ‘‘maṃsaṃ khādantā sassāni rakkhissāmā’’ti. Vītivatte sassakāle tesu anālayesu pakkantesu tattha baddhaṃ vā patitaṃ vā mocetuṃ vaṭṭatīti.
精舎の敷地では、縄や壊れにくいものを敷くことを禁止すべきである。「獣の姿の(場所)への隠れ場所である。ここであまりそのようなことをしないでください」と。もし「長老、運び去ってください」と言うならば、運び去らせるべきである。そうでなければ、自分で運ぶならば、それは素晴らしいことである。そうでなければ、運ばないし、運ぶことも許さないならば、護衛を頼んで運び去らせるべきである。人々は、稲の収穫の時期に、畑に縄や壊れにくい石などを置く。「肉を食べながら、稲を護ろう」と。稲の収穫の時期が過ぎ、それらが(獣の)隠れ場所でなくなった時に、そこで縛られたもの、あるいは落ちたものを解放することは許される。
Migavatthudvayepi sūkaravatthūsu vuttasadisoyeva vinicchayo.
獣の二つの物語でも、豚の物語で述べられた道理と同じ判断である。
Macchavatthudvayepi eseva nayo. Ayaṃ pana viseso – kumīnamukhaṃ vivaritvā vā pacchāpuṭakaṃ muñcitvā vā passena chiddaṃ katvā vā kumīnato macche pothetvā palāpentassa pārājikaṃ. Bhattasitthāni dassetvā evaṃ palāpentassāpi pārājikaṃ. Saha kumīnena uddharatopi pārājikaṃ. Kevalaṃ kumīnamukhaṃ vivarati, pacchāpuṭakaṃ muñcati, chiddaṃ vā karoti, macchā pana attano dhammatāya palāyanti, bhaṇḍadeyyaṃ. Evaṃ katvā bhattasitthāni dasseti, macchā gocaratthāya nikkhamitvā palāyanti, bhaṇḍadeyyameva. Mukhaṃ avivaritvā pacchāpuṭakaṃ amuñcitvā passena chiddaṃ akatvā kevalaṃ bhattasitthāni dasseti, macchā pana chātajjhattā sīsena paharitvā okāsaṃ katvā gocaratthāya nikkhamitvā palāyanti, bhaṇḍadeyyameva. Tucchakumīnassa mukhaṃ vā vivarati, pacchāpuṭakaṃ vā muñcati, chiddaṃ vā karoti, āgatāgatā macchā dvāraṃ pattā puṭakachiddehi palāyanti, bhaṇḍadeyyameva. Tucchakumīnaṃ gahetvā gumbe khipati, bhaṇḍadeyyamevāti. Yāne bhaṇḍaṃ pīṭhe thavikāya sadisaṃ.
魚類の件も同様である。ただし、この点が異なる。鉤を外したり、袋を外したり、あるいは側面を破ったりして、魚を鉤から追い払った場合に(魚が)逃げるよう仕向けた者には、越法罪がある。米粒を見せてこのように(魚を)逃がした場合にも、越法罪がある。鉤と一緒に(魚を)引き上げた場合にも、越法罪がある。ただ鉤を外したり、袋を外したり、あるいは側面を破ったりしても、魚がその本性から逃げるのであれば、それは(単なる)商取引である。このようにして米粒を見せ、魚が餌場を求めて出て行って逃げるのであれば、それは(単なる)商取引にすぎない。口を開けずに、袋を外さずに、側面を破らずに、ただ米粒を見せただけで、魚が自ら進んで頭で打って逃げ道を作り、餌場を求めて出て行って逃げるのであれば、それは(単なる)商取引にすぎない。空の鉤の口を開けたり、袋を外したり、あるいは側面を破ったりしても、(そこから)入って来る魚が、袋の穴から逃げて行くのであれば、それは(単なる)商取引にすぎない。空の鉤を掴んで、水溜りに捨てるのは、商取引である。舟の積荷が、台座に置かれた箱に似ている。
Maṃsapesivatthumhi – sace ākāse gaṇhāti, gahitaṭṭhānameva ṭhānaṃ. Taṃ chahākārehi paricchinditvā ṭhānācāvanaṃ veditabbaṃ. Sesamettha dārugopālakarajakasāṭakavatthūsu ca ambacorakādivatthūsu vuttanayena vinicchinitabbaṃ.
肉の塊の件では、もし空中で捕獲したのであれば、捕獲した場所がその場所となる。それを六つの領域で区切って、場所の変更を認識しなければならない。残りは、木の蔓、染料、布の件、そしてマンゴーなどの果実の件において述べられた方法で決定されなければならない。
155. Kumbhivatthusmiṃ – yo sappitelādīni apādagghanakāni gahetvā ‘‘na puna evaṃ karissāmī’’ti saṃvare ṭhatvā dutiyadivasādīsupi puna citte uppanne evameva dhuranikkhepaṃ katvā paribhuñjanto sabbampi taṃ paribhuñjati, nevatthi pārājikaṃ. Dukkaṭaṃ vā thullaccayaṃ vā āpajjati, bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. Ayampi bhikkhu evamevamakāsi. Tena vuttaṃ – ‘‘anāpatti bhikkhu pārājikassā’’ti. Dhuranikkhepaṃ pana akatvā ‘‘divase divase paribhuñjissāmī’’ti thokaṃ thokampi paribhuñjato yasmiṃ divase pādagghanakaṃ pūrati, tasmiṃ pārājikaṃ.
155. 壺の件では、もし油やその他の品物を手に入れて、「二度とこのようにしない」と誓いを立てて、次の日などにも再び心に浮かんだのであれば、これをすべて無駄にした者には、越法罪はない。軽罪あるいは重罪を犯すが、(単なる)商取引である。この比丘もこのようにした。そのため、「比丘に越法罪はない」と言われた。ただし、誓いを立てないで、「毎日消費する」と言って、少量ずつ消費する者が、ある日、品物を使い果たした場合、その日に越法罪がある。
Saṃvidāvahāravatthūni saṃvidāvahāre, muṭṭhivatthūni odaniyagharādivatthūsu dve vighāsavatthūni ambacorakādivatthūsu vuttavinicchayanayena veditabbāni. Dve tiṇavatthūni uttānatthāneva.
合意による取引の件は合意による取引で、握りつぶした件は粥の家などの件で、二つの食べる量の件はマンゴーなどの果実の件で述べられた決定方法で知られなければならない。二つの草の件は、そのままの意味である。
156. Ambabhājāpanādivatthūsu te bhikkhū ekaṃ gāmakāvāsaṃ paricchinnabhikkhukaṃ agamaṃsu. Tattha bhikkhū phalāphalaṃ paribhuñjamānāpi tesu āgatesu ‘‘therānaṃ phalāni dethā’’ti kappiyakārake na avocuṃ. Atha te bhikkhū ‘‘kiṃ saṅghikaṃ amhākaṃ na pāpuṇātī’’ti ghaṇṭiṃ paharitvā bhājāpetvā tesampi vassaggena bhāgaṃ datvā attanāpi paribhuñjiṃsu. Tena nesaṃ bhagavā **‘‘anāpatti, bhikkhave, paribhogatthāyā’’**ti āha. Tasmā idānipi yattha āvāsikā āgantukānaṃ na denti, phalavāre ca sampatte aññesaṃ atthibhāvaṃ disvā corikāya attanāva khādanti, tattha āgantukehi ghaṇṭiṃ paharitvā bhājetvā paribhuñjituṃ vaṭṭati.
156. マンゴーの袋売りの件で、それらの比丘は、一つの村にある寺院に、定められた人数の比丘がいたので、そこへ行った。そこで比丘たちは、果実を食べたり食べなかったりしていたが、(僧侶たちが)やって来たとき、「長老たちのための果実をください」と、許容されるものを作る者に言わなかった。そこでそれらの比丘は、「僧侶たちのものは我々には届かないのか」と言って、鐘を鳴らして分配し、それらにも収穫に応じて分けを与えて、自分たちも消費した。そのため、それらの比丘に対して、世尊は「比丘たちよ、消費のために越法罪はない」と言われた。したがって、今でも、居合わせた者が、やって来た者たちに与えず、(果実の)時期になって、他の者がいるのを見て、盗んで自分たちだけで食べる場合、そこでは、やって来た者たちが鐘を鳴らして分配して消費するべきである。
Yattha pana āvāsikā rukkhe rakkhitvā phalavāre sampatte bhājetvā khādanti, catūsu paccayesu sammā upanenti, anissarā tattha āgantukā. Yepi rukkhā cīvaratthāya niyametvā dinnā, tesupi āgantukā anissarā. Eseva nayo sesapaccayatthāya niyametvā dinnesupi.
しかし、居合わせた者が木々を保護し、(果実の)時期になって分配して食べる場合、四つの必需品において正しく供給するのであれば、それには(やって来た者たちは)関与できない。また、衣の材料として定められて与えられた木々についても、(やって来た者たちは)関与できない。これは、残りの必需品の件についても、定められて与えられた場合も同様である。
Ye pana tathā aniyamitā, āvāsikā ca te rakkhitvā gopetvā corikāya paribhuñjanti, na tesu āvāsikānaṃ katikāya ṭhātabbaṃ. Ye phalaparibhogatthāya dinnā, āvāsikāpi ne rakkhitvā gopetvā sammā upanenti, tesuyeva tesaṃ katikāya ṭhātabbaṃ. Mahāpaccariyaṃ pana vuttaṃ – ‘‘catunnaṃ paccayānaṃ niyametvā dinnaṃ theyyacittena paribhuñjanto bhaṇḍaṃ agghāpetvā kāretabbo. Paribhogavaseneva taṃ bhājetvā paribhuñjantassa bhaṇḍadeyyaṃ. Yaṃ panettha senāsanatthāya niyamitaṃ, taṃ paribhogavaseneva bhājetvā paribhuñjantassa thullaccayañca bhaṇḍadeyyañcā’’ti.
しかし、このように定められていない者たち(の所有物)で、居合わせた者が保護して守り、盗んで消費するのであれば、それらに対して居合わせた者の規定は適用されない。果実を消費するために与えられたもので、居合わせた者が保護して守り、正しく供給するのであれば、それらに対してのみ、それらの規定が適用される。大 paccariya(大説話)には、「四つの必需品において、定められて与えられたものを、盗む心で消費する者は、品物を損なわなければならない。消費の仕方でそれを分配して消費する者には、(単なる)商取引である。(もし)僧院の住居のために定められたものを、消費の仕方で分配して消費する者には、軽罪と(単なる)商取引がある」と述べられている。
Odissa cīvaratthāya dinnaṃ cīvareyeva upanetabbaṃ. Sace dubbhikkhaṃ hoti, bhikkhū piṇḍapātena kilamanti, cīvaraṃ pana sulabhaṃ, saṅghasuṭṭhutāya apalokanakammaṃ katvā piṇḍapātepi upanetuṃ vaṭṭati. Senāsanena gilānapaccayena vā kilamantesu saṅghasuṭṭhutāya apalokanakammaṃ katvā tadatthāyapi upanetuṃ vaṭṭati. Odissa piṇḍapātatthāya gilānapaccayatthāya ca dinnepi eseva nayo. Odissa senāsanatthāya dinnaṃ pana garubhaṇḍaṃ hoti, taṃ rakkhitvā gopetvā tadatthameva upanetabbaṃ. Sace pana dubbhikkhaṃ hoti, bhikkhū piṇḍapātena na yāpenti. Ettha rājarogacorabhayādīhi aññattha gacchantānaṃ vihārā palujjanti, tālanāḷikerādike vināsenti, senāsanapaccayaṃ pana nissāya yāpetuṃ sakkā hoti. Evarūpe kāle senāsanaṃ vissajjetvāpi senāsanajagganatthāya paribhogo bhagavatā anuññāto. Tasmā ekaṃ vā dve vā varasenāsanāni ṭhapetvā itarāni lāmakakoṭiyā piṇḍapātatthāya vissajjetuṃ vaṭṭati. Mūlavatthucchedaṃ pana katvā na upanetabbaṃ.
衣のために与えられたものは、衣のみに供給しなければならない。もし飢饉があれば、比丘たちは托鉢で苦しみ、衣は容易に入手できるので、僧院の許可を得て、托鉢にも供給することができる。住居や病人のための必需品で苦しむ場合、僧院の許可を得て、そのために供給することもできる。托鉢や病人のための必需品として与えられた場合も同様である。しかし、住居のために与えられたものは、重い品物となるので、保護して守り、そのためにのみ供給しなければならない。しかし、もし飢饉があれば、比丘たちは托鉢では生きていけない。ここで、王や病気、盗賊の恐れなどから、他の場所へ行く場合、寺院は破壊され、ヤシやナツメヤシなどが破壊されるが、住居の必需品によって生きることは可能である。このような場合、(住居の)必需品を解放してでも、住居の必需品を維持するための消費が、世尊によって許可されている。したがって、一つか二つの立派な住居を確保しておき、残りは極めてわずかなものでも、托鉢のために解放することができる。しかし、根源的なものを破壊して供給してはならない。
Yo pana ārāmo catuppaccayatthāya niyametvā dinno, tattha apalokanakammaṃ na kātabbaṃ. Yena pana paccayena ūnaṃ, tadatthaṃ upanetuṃ vaṭṭati. Ārāmo jaggitabbo, vetanaṃ datvāpi jaggāpetuṃ vaṭṭati. Ye pana vetanaṃ labhitvā ārāmeyeva gehaṃ katvā vasantā rakkhanti, te ce āgatānaṃ bhikkhūnaṃ nāḷikeraṃ vā tālapakkaṃ vā denti, yaṃ tesaṃ saṅghena anuññātaṃ hoti – ‘‘divase divase ettakaṃ nāma khādathā’’ti tadeva te dātuṃ labhanti; tato uttari tesaṃ dadantānampi gahetuṃ na vaṭṭati.
しかし、四つの必需品のために定められて与えられた庭園では、許可を得る必要はない。どの必需品が不足しているのであれ、そのために供給することができる。庭園は守られなければならず、報酬を支払ってでも守らせることができる。しかし、報酬を得て庭園に家を建てて住んでいる者たちが、やって来た比丘たちにナツメヤシや熟したヤシの実を与えた場合、彼らが僧院から許可された量、「毎日これだけの量を食べなさい」という量だけは、彼らは与えることができる。それ以上与えても、受け取ることはできない。
Yo pana ārāmaṃ keṇiyā gahetvā saṅghassa catuppaccayatthāya kappiyabhaṇḍameva deti, ayaṃ bahukampi dātuṃ labhati. Cetiyassa padīpatthāya vā khaṇḍaphullapaṭisaṅkharaṇatthāya vā dinno ārāmopi paṭijaggitabbo; vetanaṃ datvāpi jaggāpetabbo. Vetanañca panettha cetiyasantakampi saṅghasantakampi dātuṃ vaṭṭati. Etampi ārāmaṃ vetanena tattheva vasitvā rakkhantānañca keṇiyā gahetvā kappiyabhaṇḍadāyakānañca tattha jātakaphaladānaṃ vuttanayeneva veditabbanti.
しかし、庭園を(代価で)購入して僧院に四つの必需品のために供給する者は、多くのものを与えることができる。供養塔のための、あるいは破損した部分の修理のための庭園も、維持されなければならず、報酬を支払ってでも維持させなければならない。その報酬は、供養塔のものでも、僧院のものでも、支払うことができる。この庭園も、報酬を支払ってそこで住み、維持している者たちや、代価で購入して許容されるものを与えている者たちに対して、そこで収穫された果実を与えることは、述べられた方法で知られなければならない。
Ambapālakādivatthūsu – anāpatti, bhikkhave, gopakassa dāneti ettha kataraṃ pana gopakadānaṃ vaṭṭati, kataraṃ na vaṭṭatīti? Mahāsumatthero tāva āha – ‘‘yaṃ gopakassa paricchinditvā dinnaṃ hoti – ‘ettakaṃ divase divase gaṇhā’ti tadeva vaṭṭati; tato uttari na vaṭṭatī’’ti. Mahāpadumatthero panāha – ‘‘kiṃ gopakānaṃ paṇṇaṃ āropetvā nimittasaññaṃ vā katvā dinnaṃ atthi, etesaṃ hatthe vissaṭṭhakassa ete issarā, tasmā yaṃ te denti taṃ bahukampi vaṭṭatī’’ti. Kurundaṭṭhakathāyaṃ pana vuttaṃ – ‘‘manussānaṃ ārāmaṃ vā aññaṃ vā phalāphalaṃ dārakā rakkhanti, tehi dinnaṃ vaṭṭati. Āharāpetvā pana na gahetabbaṃ. Saṅghike pana cetiyasantake ca keṇiyā gahetvā rakkhantasseva dānaṃ vaṭṭati. Vetanena rakkhantassa attano bhāgamattaṃ vaṭṭatī’’ti. Mahāpaccariyaṃ pana ‘‘yaṃ gihīnaṃ ārāmarakkhakā bhikkhūnaṃ denti, etaṃ vaṭṭati. Bhikkhusaṅghassa pana ārāmagopakā yaṃ attano bhatiyā khaṇḍetvā denti, etaṃ vaṭṭati. Yopi upaḍḍhārāmaṃ vā kecideva rukkhe vā bhatiṃ labhitvā rakkhati, tassāpi attano pattarukkhatoyeva dātuṃ vaṭṭati. Keṇiyā gahetvā rakkhantassa pana sabbampi vaṭṭatī’’ti vuttaṃ. Etaṃ pana sabbaṃ byañjanato nānaṃ, atthato ekameva; tasmā adhippāyaṃ ñatvā gahetabbaṃ.
マンゴーの保護者などの件では、「比丘たちよ、保護者に与えるのは越法罪ではない」とあるが、この場合、どの保護者への贈与が許され、どの贈与が許されないのか? 大須磨長老は、「保護者に、日ごとにこれだけ取りなさいと定められて与えられたものだけが許される。それ以上は許されない」と言われた。大蓮長老は、「保護者に、葉に印をつけたり、目印をつけたりして与えられたものがあるだろうか。彼らの手に委ねられたこれらの人々は、彼らが与えるものを、たとえ多くても許される」と言われた。クルンダ解説書には、「人々の庭園やその他の果実などを、子供たちが守っている場合、彼らが与えたものは許される。しかし、取り寄せて与えることは許されない。僧院の供養塔のものの場合は、代価で購入して守っている者に与えることが許される。報酬で守っている者には、自分の分け前だけが許される」と述べられている。大 paccariyaには、「施主が保護者に与える庭園やその他のものは、許される。しかし、僧院の庭園の保護者が、自分の報酬から切り取って与えるものは、許される。また、庭園の一部や、特定の木々を報酬を得て守っている者にも、自分の担当する木々の果実だけを与えることが許される。代価で購入して守っている者には、すべて許される」と述べられている。しかし、これらはすべて言葉は異なるが、意味は一つである。したがって、意図を理解して受け入れるべきである。
Dāruvatthumhi – tāvakāliko ahaṃ bhagavāti tāvakālikacitto ahaṃ bhagavāti vattukāmena vuttaṃ, tāvakālikacittoti ‘‘puna āharitvā dassāmī’’ti evaṃcitto ahanti vuttaṃ hoti. Bhagavā **‘‘tāvakālike anāpattī’’**ti āha.
木の件では、「私は世尊の(一時的な)弟子である」と言う者は、「私は世尊の(一時的な)弟子である」と言っている。「一時的な弟子」とは、「また持ってきて与えるつもりである」という心境である。世尊は、「一時的なものには越法罪はない」と言われた。
Ayaṃ panettha pāḷimuttakavinicchayo – sace saṅgho saṅghikaṃ kammaṃ kāreti uposathāgāraṃ vā bhojanasālaṃ vā, tato āpucchitvā tāvakālikaṃ haritabbaṃ. Yo pana saṅghiko dabbasambhāro agutto deve vassante temeti, ātapena sukkhati, taṃ sabbampi āharitvā attano āvāse kātuṃ vaṭṭati. Saṅgho āharāpento aññena vā dabbasambhārena mūlena vā saññāpetabbo. Na sakkā ce hoti saññāpetuṃ, ‘‘saṅghikena, bhante, kataṃ saṅghikaparibhogena vaḷañjathā’’ti vattabbaṃ. Senāsanassa pana ayameva bhikkhu issaro. Sacepi pāsāṇatthambho vā rukkhatthambho vā kavāṭaṃ vā vātapānaṃ vā nappahoti, saṅghikaṃ tāvakālikaṃ āharitvā pākatikaṃ kātuṃ vaṭṭati. Esa nayo aññesupi dabbasambhāresūti.
ここで、本文から離れた決定は以下の通りである。もし僧院が僧院のための行為をする場合、例えば、布薩堂や食事室を建てる場合、許可を得て一時的なものを運ぶことができる。しかし、僧院の資材で、雨が降っているのに(濡れて)汚れたり、日光で乾いたりするものを、すべて持ち帰って自分の寺院に置くことができる。僧院が持ち帰らせる場合、他の資材で、あるいは金銭で、それを(僧院に)知らせなければならない。知らせることができない場合、「僧院のために行われたものです、僧院で消費してください」と言わなければならない。しかし、住居については、この比丘が(一時的なものを)所有する。たとえ石柱や木の柱、あるいは扉や窓が(雨風を)防げない場合でも、僧院の(一時的なものを)持ち帰って、普通の(ものに)することができる。これは、他の資材についても同様である。
Udakavatthusmiṃ – yadā udakaṃ dullabhaṃ hoti, yojanatopi aḍḍhayojanatopi āharīyati, evarūpe pariggahitaudake avahāro. Yatopi āharimato vā pokkharaṇīādīsu ṭhitato vā kevalaṃ yāgubhattaṃ sampādenti, pānīyaparibhogañca karonti, na aññaṃ mahāparibhogaṃ, tampi theyyacittena gaṇhato avahāro. Yato pana ekaṃ vā dve vā ghaṭe gahetvā āsanaṃ dhovituṃ, bodhirukkhe siñcituṃ udakapūjaṃ kātuṃ, rajanaṃ pacituṃ labbhati, tattha saṅghassa katikavaseneva paṭipajjitabbaṃ. Atirekaṃ gaṇhanto, mattikādīni vā theyyacittena pakkhipanto bhaṇḍaṃ agghāpetvā kāretabbo.
水の件では、水が手に入りにくい場合、一里や半里から運んでくる場合、それは(特別に)管理された水である。また、運んできた者や、池などにあった水で、粥や飯を作るだけで、飲み水は消費するが、他の多くの消費はしない場合も、盗む心で受け取った者には、(特別に)管理された水である。しかし、一つか二つの壺を取って、座席を洗ったり、菩提樹に水をやったり、供養のために水をやったり、染料を煮たりすることが許される場合、そこでは僧院の規定に従って行動しなければならない。余分に受け取ったり、粘土などを盗む心で混ぜたりする者は、(損害を)弁償しなければならない。
Sace āvāsikā katikavattaṃ daḷhaṃ karonti, aññesaṃ bhaṇḍakaṃ dhovituṃ vā rajituṃ vā na denti, attanā pana aññesaṃ apassantānaṃ gahetvā sabbaṃ karonti, tesaṃ katikāya na ṭhātabbaṃ. Yattakaṃ te dhovanti, tattakaṃ dhovitabbaṃ. Sace saṅghassa dve tisso pokkharaṇiyo vā udakasoṇḍiyo vā honti, katikā ca katā ‘‘ettha nhāyitabbaṃ, ito pānīyaṃ gahetabbaṃ, idha sabbaparibhogo kātabbo’’ti. Katikavatteneva sabbaṃ kātabbaṃ. Yattha katikā natthi, tattha sabbaparibhogo vaṭṭatīti.
しかし、居合わせた者が規定を厳格に守り、他の者の品物を洗ったり染めたりすることを許さない場合、自分たちだけで他の者に見えないようにしてすべて行うのであれば、彼らの規定に従う必要はない。彼らが洗う量だけ洗えばよい。もし僧院に二つか三つの池や水瓶があり、規定が「ここで入浴し、ここで飲み水を汲み、ここで全ての消費を行う」と定められている場合、規定に従ってすべて行わなければならない。規定がない場合、すべての消費が可能である。
Mattikāvatthusmiṃ – yattha mattikā dullabhā hoti, nānappakārā vā vaṇṇamattikā āharitvā ṭhapitā, tattha thokāpi pañcamāsakaṃ agghati, tasmā pārājikaṃ. Saṅghike pana kamme cetiyakamme ca niṭṭhite saṅghaṃ āpucchitvā vā tāvakālikaṃ vā gahetuṃ vaṭṭati. Sudhāyapi cittakammavaṇṇesupi eseva nayo.
粘土の件では、粘土が手に入りにくい場所、あるいは様々な色の粘土が持ち寄られて置かれている場所では、少量でも五枚の貨幣の価値があり、したがって越法罪となる。しかし、僧院の仕事や供養塔の仕事が完了した後、僧院に許可を得て、あるいは一時的なものを運ぶことができる。漆喰や彩色についても同様である。
Tiṇavatthūsu – jhāpitatiṇe ṭhānācāvanassa abhāvā dukkaṭaṃ, bhaṇḍadeyyaṃ pana hoti. Saṅgho tiṇavatthuṃ jaggitvā saṅghikaṃ āvāsaṃ chādeti, puna kadāci jaggituṃ na sakkoti, athañño eko bhikkhu vattasīsena jaggati, saṅghassevetaṃ. No ce jaggati, saṅgheneko bhikkhu vattabbo ‘‘jaggitvā dehī’’ti. So ce bhāgaṃ icchati, bhāgaṃ datvāpi jaggāpetabbaṃ. Sace bhāgaṃ vaḍḍheti, dātabbameva. Vaḍḍhetiyeva, ‘‘gaccha jaggitvā sabbaṃ gahetvā attano santakaṃ senāsanaṃ chādehī’’ti vattabbo. Kasmā? Naṭṭhe attho natthi. Dadantehi pana savatthukaṃ na dātabbaṃ, garubhaṇḍaṃ hoti; tiṇamattaṃ pana dātabbaṃ. Tasmiṃ ce jaggitvā attano senāsanaṃ chādente puna saṅgho jaggituṃ pahoti, ‘‘tvaṃ mā jaggi, saṅgho jaggissatī’’ti vattabboti.
草の件では、焼かれた草の場合、場所の変更がないため軽罪であり、(単なる)商取引となる。僧院が草の件を管理して僧院の寺院を葺き、再び管理することができない場合、他の一人の比丘が(修理のために)草を葺くのであれば、それは僧院のものである。もし管理しないのであれば、僧院が一人に、「管理して、与えよ」と頼むべきである。その者が分け前を求めるのであれば、分け前を与えてでも管理させるべきである。もしさらに要求するのであれば、「行って管理し、すべて持ち帰って自分の住居を葺きなさい」と頼むべきである。なぜか? 失われたものは価値がないからである。(しかし)与える者には、その品物と同じものは与えてはならない。それは重い品物となる。しかし、草の程度だけなら与えることができる。もし彼が管理して自分の住居を葺いた後、僧院が再び管理できるようになるのであれば、「あなたはやめなさい、僧院が管理します」と言うべきである。
Mañcādīni satta vatthūni pākaṭāneva. Pāḷiyaṃ pana anāgatampi pāsāṇatthambhaṃ vā rukkhatthambhaṃ vā aññaṃ vā kiñci pādagghanakaṃ harantassa pārājikameva. Padhānagharādīsu chaḍḍitapatitānaṃ pariveṇādīnaṃ kuṭṭampi pākārampi bhinditvā iṭṭhakādīni avaharantassāpi eseva nayo. Kasmā? Saṅghikaṃ nāma kadāci ajjhāvasanti, kadāci na ajjhāvasanti. Paccante corabhayena janapade vuṭṭhahante chaḍḍitavihārādīsu kiñci parikkhāraṃ harantassāpi eseva nayo. Ye pana tato tāvakālikaṃ haranti, puna āvasitesu ca vihāresu bhikkhū āharāpenti, dātabbaṃ. Sacepi tato āharitvā senāsanaṃ kataṃ hoti, taṃ vā tadagghanakaṃ vā dātabbameva. ‘‘Puna āvasissāmā’’ti ālayaṃ acchinditvā vuṭṭhitesu janapadesu gaṇasantakaṃ vā puggalikaṃ vā gahitaṃ hoti; te ce anujānanti, paṭikammena kiccaṃ natthi. Saṅghikaṃ pana garubhaṇḍaṃ, tasmā paṭikammaṃ kattabbameva.
座具などの七つの物品は、そのまま(共有物として)ある。しかし、経典では、将来にわたって(共有物として)石柱や木柱、あるいはその他の物を(個人のものとして)所有する者は、それらは(すでに) pārājika である。精舎などの壊れた舎利塔や、僧侶の住居の壁なども壊して、煉瓦などを(個人のものとして)所有しない者に対しても、この( pārājika の)規定は適用される。なぜか。共有物は、ある時は(僧侶が)住み、ある時は住まないからである。国境付近の地域で、盗賊の恐れから(人々が)立ち退いた場合、捨てられた僧房などに(残っている)物品を(個人のものとして)所有する者にも、この( pārājika の)規定は適用される。しかし、一時的に(物品を)持ち去り、その後、僧房に(人々が)戻ってきて、比丘たちに(その物品を)持ってこさせる場合、(持ち去った者は)与えなければならない。もし、そこから持ち去って、僧房(の備品)が作られた場合、その(物品)またはその(物品の)価格を与えなければならない。(もし、持ち去った者が)「再び(元あった場所に戻して)住もう」と思って、住居を(共有のままにして)立ち退かず、(人々が)立ち退いた場合、(持ち去った物品は)共有物であれ、個人所有物であれ、(元の持ち主に)渡された。(しかし、もし)彼らが(それを)許すならば、返還する必要はない。共有物は、重い物品なので、返還しなければならない。
157. Vihāraparibhogavatthu uttānatthameva.
157. 僧房の用途に関する項目は、そのまま(自明の理として)理解されるべきである。
Anujānāmi, bhikkhave, tāvakālikaṃ haritunti ettha yo bhikkhu saṅghikaṃ mañcaṃ vā pīṭhaṃ vā tāvakālikaṃ haritvā attano phāsukaṭṭhāne ekampi dvepi māse saṅghikaparibhogena paribhuñjati, āgatāgatānaṃ vuḍḍhatarānaṃ deti, nappaṭibāhati, tassa tasmiṃ naṭṭhepi jiṇṇepi corāvahaṭepi gīvā na hoti. Vasitvā pana gacchantena yathāṭhāne ṭhapetabbaṃ. Yo pana puggalikaparibhogena paribhuñjati, āgatāgatānaṃ vuḍḍhatarānaṃ na deti, tasmiṃ naṭṭhe tassa gīvā hoti. Aññaṃ pana āvāsaṃ haritvā paribhuñjantena sace tattha vuḍḍhataro āgantvā vuṭṭhāpeti, ‘‘mayā idaṃ asukāvāsato nāma āhaṭaṃ, gacchāmi, naṃ pākatikaṃ karomī’’ti vattabbaṃ. Sace so bhikkhu ‘‘ahaṃ pākatikaṃ karissāmī’’ti vadati, tassa bhāraṃ katvāpi gantuṃ vaṭṭatīti saṅkhepaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ.
「一時的に持ち去ることを許す」というのは、この場合、ある比丘が共有の座具や牀を一時的に持ち去って、自分の快適な場所に、一つか二つ、(共有のまま)僧房の用途として使用し、訪れてくる上位の僧侶に(それを)与え、(もし)断ることがないならば、その(物品が)失われても、古くなっても、盗賊に盗まれても、彼は( pārājika には)ならない。しかし、(僧房で)過ごしてから立ち去る者は、元の場所に戻さなければならない。もし、個人所有として使用し、(訪れてくる上位の僧侶に)与えないならば、その(物品が)失われた場合、彼は( pārājika になる)。他の僧房に持ち去って使用する場合、もし、(その僧房に)上位の僧侶が訪れてきて、(その物品を)立ち退くように言うならば、「これは、あの僧房から持ってきたものです。持って帰ります。(この僧房の)共有物にします」と言うべきである。もし、その比丘が「私が共有物にします」と言うならば、彼は、その(物品の)負担を負ってでも、立ち去ることができる、と(大乗の)注釈書に述べられている。
Campāvatthumhi – tekaṭulayāgūti tilataṇḍulamuggehi vā tilataṇḍulamāsehi vā tilataṇḍulakulatthehi vā tilataṇḍulehi saddhiṃ yaṃkiñci ekaṃ aparaṇṇaṃ pakkhipitvā tīhi katā, etaṃ kira imehi tīhi catubhāgaudakasambhinne khīre sappimadhusakkarādīhi yojetvā karonti.
チャンパーの物語においては、「テカトゥラヤグー」とは、ゴマの種、ゴマの団子、ゴマの豆、あるいはゴマの団子と、(その他の)任意の(材料)を混ぜて、三つの(材料)で作る(粥)である。これは、この三つの(材料)を、四分の一の水で薄めた牛乳に、ギー、蜜、砂糖などを加えて作るのである。
Rājagahavatthumhi – madhugoḷakoti atirasakapūvo vuccati; ‘‘madhusīsaka’’ntipi vadanti. Sesamettha vatthudvayepi odanabhājanīyavatthusmiṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.
ラージャーガハの物語においては、「マドゥゴラコティ」とは、非常に甘い粥のことである。「マドゥシーサカ」とも言う。他の二つの物語についても、米を炊く器に関する物語と同様に理解されるべきである。
158. Ajjukavatthusmiṃ – etadavocāti gilāno hutvā avoca. Āyasmā upāli āyasmato ajjukassa pakkhoti na agatigamanavasena pakkho, api ca kho anāpattisaññitāya lajjīanuggahena vinayānuggahena ca thero pakkhoti veditabbo. Sesamettha uttānameva.
158. アジュカの物語においては、「このように言った」とは、病気になってから言った、という意味である。尊者ウパーリが尊者アジュカの味方をした、というのは、訪問による味方ではなく、罪ではないという認識と、恥じらいと、戒律への敬意による味方である、と理解されるべきである。他の内容は、そのまま(自明の理として)理解されるべきである。
159. Bārāṇasīvatthusmiṃ – corehi upaddutanti corehi viluttaṃ. Iddhiyā ānetvā pāsāde ṭhapesīti thero kira taṃ kulaṃ sokasallasamappitaṃ āvaṭṭantaṃ vivaṭṭantaṃ disvā tassa kulassa anukampāya pasādānurakkhaṇatthāya dhammānuggahena attano iddhiyā ‘‘tesaṃyeva pāsādaṃ dārakānaṃ samīpe hotū’’ti adhiṭṭhāsi. Dārakā ‘‘amhākaṃ pāsādo’’ti sañjānitvā abhiruhiṃsu. Tato thero iddhiṃ paṭisaṃhari, pāsādopi sakaṭṭhāneyeva aṭṭhāsi. Vohāravasena pana vuttaṃ **‘‘te dārake iddhiyā ānetvā pāsāde ṭhapesī’’**ti. Iddhivisayeti īdisāya adhiṭṭhāniddhiyā anāpatti. Vikubbaniddhi pana na vaṭṭati.
159. バーラーナシーの物語においては、「盗賊に襲われた」とは、盗賊に奪われた、という意味である。「神通力で運んで宮殿に安置した」とは、その(盗賊に襲われた)一族が悲しみと苦しみに沈んでいるのを見て、その一族を哀れみ、信仰を守るために、戒律の教えに従って、自身の神通力で「彼らの宮殿の近くに(戻りますように)」と祈願した。子供たちは「私たちの宮殿だ」と思って、(そこに)乗った。そこで、その(比丘は)神通力を取り下げた、(宮殿も)元の場所に戻った。しかし、慣習として、「その子供たちを神通力で運んで宮殿に安置した」と言われる。(もし)神通力によって((物品を)運ぶ)ならば、罪はない。しかし、変形する神通力は許されない。
160-1. Avasāne vatthudvayaṃ uttānatthamevāti.
160-1. 最後の二つの物語は、そのまま(自明の理として)理解されるべきである。
Samantapāsādikāya vinayasaṃvaṇṇanāya
サーマンタパーサーディカー、戒律の註釈書より
Dutiyapārājikavaṇṇanā niṭṭhitā.
第二の pārājika 註釈、了
Tatrāyaṃ anusāsanī –
Dutiyaṃ adutiyena, yaṃ jinena pakāsitaṃ;
第二のものに、第二ではないもの(=無上なるもの)を、如来が説かれたもの。
Parājitakilesena, pārājikamidaṃ idha.
煩悩に打ち勝った者によって説かれた、この pārājika は、ここで(説かれる)。
Sikkhāpadaṃ samaṃ tena, aññaṃ kiñci na vijjati;
戒律は、それ(=如来)と同等なものであり、他に何も存在しない。
Anekanayavokiṇṇaṃ, gambhīratthavinicchayaṃ.
多くの意味合いに満ち、深い意味の決定である。
Tasmā vatthumhi otiṇṇe, bhikkhunā vinayaññunā;
それゆえ、項目に(立ち入る)比丘は、戒律を理解する者として、
Vinayānuggahenettha, karontena vinicchayaṃ.
戒律の教えに従って、ここで、決定を下さなければならない。
Pāḷiṃ aṭṭhakathañceva, sādhippāyamasesato;
経典と注釈書を、その意味と合わせて、すべて
Ogayha appamattena, karaṇīyo vinicchayo.
深く理解し、怠らずに、決定を下さなければならない。
Āpattidassanussāho, na kattabbo kudācanaṃ;
罪を発見することに熱心であってはならない、いかなる時も。
Passissāmi anāpatti-miti kayirātha mānasaṃ.
「私は罪を見つけるだろう」などと考えてはならない。
Passitvāpi ca āpattiṃ, avatvāva punappunaṃ;
罪を見つけたとしても、それを繰り返し語らず、
Vīmaṃsitvātha viññūhi, saṃsanditvā ca taṃ vade.
賢者たちと相談し、議論した上で、それを語りなさい。
Kappiyepi ca vatthusmiṃ, cittassa lahuvattino;
たとえ、合法的な物であっても、心の軽さによって、
Vasena sāmaññaguṇā, cavantīdha puthujjanā.
世俗の功徳のままに、凡夫はここで(道から)外れる。
Tasmā paraparikkhāraṃ, āsīvisamivoragaṃ;
それゆえ、すべての物事を、毒蛇のように、
Aggiṃ viya ca sampassaṃ, nāmaseyya vicakkhaṇoti.
火のように見て、賢明に判断しなさい。
Pārājikakaṇḍa-aṭṭhakathāya
pārājika 部 注釈書より
Paṭhamo bhāgo niṭṭhito.
第一部 了
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa
尊師、阿羅漢、正等覚者、世尊に帰依したてまつる
Vinayapiṭake
Pārājikakaṇḍa-aṭṭhakathā (dutiyo bhāgo)
pārājika 部 注釈書(第二部)
3. Tatiyapārājikaṃ
3. 第三の pārājika
Tatiyaṃ tīhi suddhena, yaṃ buddhena vibhāvitaṃ;
第三の( pārājika は)、清らかな(教え)によって、如来が明らかにされたもの。
Pārājikaṃ tassa dāni, patto saṃvaṇṇanākkamo.
その pārājika の、注釈の段階が、今、ここに達した。
Yasmā tasmā suviññeyyaṃ, yaṃ pubbe ca pakāsitaṃ;
それゆえ、容易に理解できる、以前に明らかにされたもの。
Taṃ vajjayitvā assāpi, hoti saṃvaṇṇanā ayaṃ.
それを避けて、これもまた、(注釈書は)説かれる。
Paṭhamapaññattinidānavaṇṇanā
最初の規定の根拠に関する注釈
162. Tena samayena buddho bhagavā vesāliyaṃ viharati mahāvane kūṭāgārasālāyanti ettha vesāliyanti evaṃnāmake itthiliṅgavasena pavattavohāre nagare. Tañhi nagaraṃ tikkhattuṃ pākāraparikkhepavaḍḍhanena visālībhūtattā ‘‘vesālī’’ti vuccati. Idampi ca nagaraṃ sabbaññutappatteyeva sammāsambuddhe sabbākārena vepullaṃ pattanti veditabbaṃ. Evaṃ gocaragāmaṃ dassetvā nivāsaṭṭhāna māha – **‘‘mahāvane kūṭāgārasālāya’’**nti. Tattha mahāvanaṃ nāma sayaṃjātaṃ aropimaṃ saparicchedaṃ mahantaṃ vanaṃ. Kapilavatthusāmantā pana mahāvanaṃ himavantena saha ekābaddhaṃ aparicchedaṃ hutvā mahāsamuddaṃ āhacca ṭhitaṃ. Idaṃ tādisaṃ na hoti, saparicchedaṃ mahantaṃ vananti mahāvanaṃ. Kūṭāgārasālā pana mahāvanaṃ nissāya kate ārāme kūṭāgāraṃ anto katvā haṃsavaṭṭakacchadanena katā sabbākārasampannā buddhassa bhagavato gandhakuṭi veditabbā.
162. その時、世尊は、ヴェーシャーリーの、マハーヴァナの、クータガーラ・サーラー(棟のある休憩所)に住まわれた。ここで「ヴェーシャーリー」とは、このように名前が付けられた、女性名詞として用いられる都市のことである。その都市は、三度、城壁を拡張して、広くなったので、「ヴェーシャーリー」と呼ばれる。この都市もまた、すべてのことを悟った正等覚者が現れた時に、すべての点で繁栄した、と理解されるべきである。このように、活動範囲の村を示して、住居の場所を示されたのは、「マハーヴァナの、クータガーラ・サーラー」である。ここで「マハーヴァナ」とは、自然に生えた、囲われた、大きな森のことである。しかし、カピラヴァストゥの周辺のマハーヴァナは、ヒマラヤ山脈と一体となって、限りがなく、大洋にまで達していた。これは、そのようなものではなく、囲われた、大きな森である、というのがマハーヴァナである。クータガーラ・サーラーとは、マハーヴァナに隣接して建てられた、庭園の中にある、棟のある休憩所であり、屋根が(鳥の巣のように)円形に造られ、すべての点で完成された、仏陀・世尊の香部屋のことである、と理解されるべきである。
Anekapariyāyena asubhakathaṃ kathetīti anekehi kāraṇehi asubhākārasandassanappavattaṃ kāyavicchandaniyakathaṃ katheti. Seyyathidaṃ – ‘‘atthi imasmiṃ kāye kesā lomā…pe. … mutta’’nti. Kiṃ vuttaṃ hoti? Bhikkhave, imasmiṃ byāmamatte kaḷevare sabbākārenapi vicinanto na koci kiñci muttaṃ vā maṇiṃ vā veḷuriyaṃ vā agaruṃ vā candanaṃ vā kuṅkumaṃ vā kappūraṃ vā vāsacuṇṇādīni vā aṇumattampi sucibhāvaṃ passati. Atha kho paramaduggandhaṃ jegucchaṃ assirīkadassanaṃ kesalomādinānappakāraṃ asuciṃyeva passati. Tasmā na ettha chando vā rāgo vā karaṇīyo. Yepi hi uttamaṅge sirasmiṃ jātā kesā nāma, tepi asubhā ceva asucino ca paṭikkūlā ca. So ca nesaṃ asubhāsucipaṭikkūlabhāvo vaṇṇatopi saṇṭhānatopi gandhatopi āsayatopi okāsatopīti pañcahi kāraṇehi veditabbo. Evaṃ lomādīnanti. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge (visuddhi. 1.182) vuttanayena veditabbo. Iti bhagavā ekamekasmiṃ koṭṭhāse pañcapañcappabhedena anekapariyāyena asubhakathaṃ katheti.
様々な方法で、不浄について説く、とは、多くの理由で、不浄の様相を示す、遺体の様相について説く、ということである。例えば、「この体には、髪、毛、…(略)…唾液がある」というように。どういうことか?比丘たちよ、この一丈(約3メートル)の死体において、すべての点で探し求めても、髪や毛、あるいは宝石、あるいは宝玉、あるいは沈香、あるいは白檀、あるいは紅花、あるいは龍脳、あるいは香料などの、わずかでも清らかなものを見つけることはできない。しかし、極めて悪臭を放ち、嫌悪すべき、不浄な、髪や毛などの様々な不浄なものを見るだけである。それゆえ、これに愛着や欲望を抱いてはならない。たとえ、頭頂部に生えた髪でさえ、不浄であり、不潔であり、嫌悪すべきものである。その不浄さ、不潔さ、嫌悪すべき性質は、色、形、匂い、住処、場所、という五つの理由によって理解されるべきである。毛なども同様である。これが、その概要である。詳細は、ヴィスッディマーガ(ヴィスッディ1.182)に述べられている通りに理解されるべきである。このように、世尊は、一つ一つの部分について、五つ五つの様式で、様々な方法で、不浄について説かれる。
Asubhāya vaṇṇaṃ bhāsatīti uddhumātakādivasena asubhamātikaṃ nikkhipitvā padabhājanīyena taṃ vibhajanto vaṇṇento saṃvaṇṇento asubhāya vaṇṇaṃ bhāsati. Asubhabhāvanāya vaṇṇaṃ bhāsatīti yā ayaṃ kesādīsu vā uddhumātakādīsu vā ajjhattabahiddhāvatthūsu asubhākāraṃ gahetvā pavattassa cittassa bhāvanā vaḍḍhanā phātikammaṃ, tassā asubhabhāvanāya ānisaṃsaṃ dassento vaṇṇaṃ bhāsati, guṇaṃ parikitteti. Seyyathidaṃ – ‘‘asubhabhāvanābhiyutto, bhikkhave, bhikkhu kesādīsu vā vatthūsu uddhumātakādīsu vā pañcaṅgavippahīnaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ tividhakalyāṇaṃ dasalakkhaṇasampannaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ paṭilabhati. So taṃ paṭhamajjhānasaṅkhātaṃ cittamañjūsaṃ nissāya vipassanaṃ vaḍḍhetvā uttamatthaṃ arahattaṃ pāpuṇātī’’ti.
不浄の美徳を説く、とは、「膨張した死体」などのように、不浄の主題を提示し、それを分割して、その美徳を説き、賞賛することである。不浄の観想の美徳を説く、とは、髪などや、膨張した死体などにおいて、内と外の対象として、不浄の様相を捉えて、生じる心の観想、増進、発展、その美徳を説く、功徳を讃える、ということである。例えば、「比丘たちよ、不浄の観想に励む者は、髪などや、膨張した死体などの対象において、五つの障害を取り除き、五つの要素を備えた、三つの美しさを持つ、十の徳を備えた、初禅を得る。彼は、この初禅という心の容器を頼りとして、洞察力を増し、最高の境地である阿羅漢果に到達する」というように。
Tatrimāni paṭhamassa jhānassa dasa lakkhaṇāni – pāripanthikato cittavisuddhi, majjhimassa samādhinimittassa paṭipatti, tattha cittapakkhandanaṃ, visuddhassa cittassa ajjhupekkhanaṃ, samathappaṭipannassa ajjhupekkhanaṃ, ekattupaṭṭhānassa ajjhupekkhanaṃ, tattha jātānaṃ dhammānaṃ anativattanaṭṭhena sampahaṃsanā, indriyānaṃ ekarasaṭṭhena tadupagavīriyavāhanaṭṭhena āsevanaṭṭhena sampahaṃsanāti.
そこには、初禅の十の徳がある。すなわち、障害から心の浄化、中程度の瞑想対象への専念、そこで心の集中、浄化された心の観察、瞑想対象への専念の観察、一意専心の観察、そこで生じる心の状態を越えないことによる励まし、感覚器官の一様性による、その基盤となる精進の維持による励まし、習慣による励ましである。
Tatrāyaṃ pāḷi – ‘‘paṭhamassa jhānassa ko ādi, kiṃ majjhe, kiṃ pariyosānaṃ? Paṭhamassa jhānassa paṭipadāvisuddhi ādi, upekkhānubrūhanā majjhe, sampahaṃsanā pariyosānaṃ. Paṭhamassa jhānassa paṭipadāvisuddhi ādi, ādissa kati lakkhaṇāni? Ādissa tīṇi lakkhaṇāni – yo tassa paripantho tato cittaṃ visujjhati, visuddhattā cittaṃ majjhimaṃ samathanimittaṃ paṭipajjati, paṭipannattā tattha cittaṃ pakkhandati. Yañca paripanthato cittaṃ visujjhati, yañca visuddhattā cittaṃ majjhimaṃ samathanimittaṃ paṭipajjati, yañca paṭipannattā tattha cittaṃ pakkhandati. Paṭhamassa jhānassa paṭipadāvisuddhi ādi, ādissa imāni tīṇi lakkhaṇāni. Tena vuccati – ‘paṭhamaṃ jhānaṃ ādikalyāṇañceva hoti tilakkhaṇasampannañca’.
そこには、経典がある。「初禅の始まりは何か、中間は何か、終わりは何か?初禅の始まりは、実践の浄化である。中間は、観察による促進である。終わりは、励ましである。初禅の始まりには、いくつの徳があるか?始まりには三つの徳がある。すなわち、その障害から心が浄化されること、浄化されたことによって、心が中程度の瞑想対象に専念すること、専念したことによって、そこで心が集中すること。障害から心が浄化されること、浄化されたことによって、心が中程度の瞑想対象に専念すること、専念したことによって、そこで心が集中すること。初禅の始まりは、実践の浄化であり、その始まりには、これらの三つの徳がある。それゆえ、「初禅は、始まりにおいて美しく、三つの徳を備えている」と言われる。
‘‘Paṭhamassa jhānassa upekkhānubrūhanā majjhe, majjhassa kati lakkhaṇāni? Majjhassa tīṇi lakkhaṇāni – visuddhaṃ cittaṃ ajjhupekkhati, samathappaṭipannaṃ ajjhupekkhati, ekattupaṭṭhānaṃ ajjhupekkhati. Yañca visuddhaṃ cittaṃ ajjhupekkhati, yañca samathappaṭipannaṃ ajjhupekkhati, yañca ekattupaṭṭhānaṃ ajjhupekkhati. Paṭhamassa jhānassa upekkhānubrūhanā majjhe, majjhassa imāni tīṇi lakkhaṇāni. Tena vuccati – ‘paṭhamaṃ jhānaṃ majjhekalyāṇañceva hoti tilakkhaṇasampannañca’.
「初禅の中間は、観察による促進である。中間の段階には、いくつの徳があるか?中間には三つの徳がある。すなわち、浄化された心を観察すること、瞑想対象に専念した心を観察すること、一意専心した心を観察すること。浄化された心を観察すること、瞑想対象に専念した心を観察すること、一意専心した心を観察すること。初禅の中間は、観察による促進であり、その中間には、これらの三つの徳がある。それゆえ、「初禅は、中間において美しく、三つの徳を備えている」と言われる。
‘‘Paṭhamassa jhānassa sampahaṃsanā pariyosānaṃ, pariyosānassa kati lakkhaṇāni? Pariyosānassa cattāri lakkhaṇāni – tattha jātānaṃ dhammānaṃ anativattanaṭṭhena sampahaṃsanā, indriyānaṃ ekarasaṭṭhena sampahaṃsanā, tadupagavīriyavāhanaṭṭhena sampahaṃsanā, āsevanaṭṭhena sampahaṃsanā. Paṭhamassa jhānassa sampahaṃsanā pariyosānaṃ, pariyosānassa imāni cattāri lakkhaṇāni. Tena vuccati – ‘paṭhamaṃ jhānaṃ pariyosānakalyāṇañceva hoti catulakkhaṇasampannañca. ‘‘Evaṃ tividhattagataṃ cittaṃ tividhakalyāṇakaṃ dasalakkhaṇasampannaṃ vitakkasampannañceva hoti vicārasampannañca pītisampannañca sukhasampannañca cittassa adhiṭṭhānasampannañca saddhāsampannañca vīriyasampannañca satisampannañca samādhisampannañca paññāsampannañcā’’ti (paṭi. ro. 1.158).
「初禅の終わりは、励ましである。終わりの段階には、いくつの徳があるか?終わりには四つの徳がある。すなわち、そこで生じる心の状態を越えないことによる励まし、感覚器官の一様性による励まし、その基盤となる精進の維持による励まし、習慣による励ましである。初禅の終わりは、励ましであり、その終わりには、これらの四つの徳がある。それゆえ、「初禅は、終わりにおいて美しく、四つの徳を備えている」と言われる。「このように、三つの段階にわたる心は、三つの美しさ、十の徳を備え、思考を備え、検討を備え、喜びに満ち、幸福に満ち、心の決意に満ち、信仰に満ち、精進に満ち、念に満ち、定に満ち、慧に満ちている」(パーリ・ロー。1.158)。
Ādissa ādissa asubhasamāpattiyā vaṇṇaṃ bhāsatīti ‘‘evampi itthampī’’ti punappunaṃ vavatthānaṃ katvā ādisanto asubhasamāpattiyā vaṇṇaṃ bhāsati, ānisaṃsaṃ katheti, guṇaṃ parikitteti. Seyyathidaṃ – ‘‘asubhasaññāparicitena, bhikkhave, bhikkhuno cetasā bahulaṃ viharato methunadhammasamāpattiyā cittaṃ paṭilīyati paṭikuṭati paṭivaṭṭati, na sampasārīyati, upekkhā vā pāṭikulyatā vā saṇṭhāti. Seyyathāpi, bhikkhave, kukkuṭapattaṃ vā nhārudaddulaṃ vā aggimhi pakkhittaṃ paṭilīyati paṭikuṭati paṭivaṭṭati, na sampasārīyati; evameva kho, bhikkhave, asubhasaññāparicitena bhikkhuno cetasā bahulaṃ viharato methunadhammasamāpattiyā cittaṃ paṭilīyati paṭikuṭati paṭivaṭṭati, na sampasārīyatī’’ti (a. ni. 7.49).
「このように、あのようにも」と繰り返し考えを巡らせて、不浄観を説くのです。すなわち、「修行僧たちよ、不浄観をよく修習している者の心は、淫欲の道に心を向けなくなり、嫌悪し、退転し、広がることはなくなる。平静(捨)あるいは嫌悪が安定する。修行僧たちよ、それはあたかも、熱い火に投げ込まれた鶏の足や腱が、熱せられて、嫌悪して、退転して、広がらなくなるかのようである。修行僧たちよ、このように、不浄観をよく修習している者の心は、淫欲の道に心を向けなくなり、嫌悪し、退転し、広がることはなくなる」と。(『アングッタラ・ニカーヤ』7・49)
Icchāmahaṃ, bhikkhave, addhamāsaṃ paṭisallīyitunti ahaṃ bhikkhave ekaṃ addhamāsaṃ paṭisallīyituṃ nilīyituṃ ekova hutvā viharituṃ icchāmīti attho. Namhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena piṇḍapātanīhārakenāti yo attanā payuttavācaṃ akatvā mamatthāya saddhesu kulesu paṭiyattaṃ piṇḍapātaṃ nīharitvā mayhaṃ upanāmeti, taṃ piṇḍapātanīhārakaṃ ekaṃ bhikkhuṃ ṭhapetvā namhi aññena kenaci bhikkhunā vā gahaṭṭhena vā upasaṅkamitabboti.
「修行僧たちよ、私は半月間、隠遁して過ごしたい」というのは、私は半月間、隠遁して、一人で過ごしたいという意味である。私のもとには、一人を除いて、誰かが訪ねてきてはならない。その一人とは、托鉢の運び手である。つまり、自分で申し向けた言葉ではなく、信徒たちの家庭で用意された食事を運んできて、私のために差し出す、その托鉢の運び手である一人を除いて、他の誰であれ、修行僧であれ、在家者であれ、私を訪ねてきてはならない。
Kasmā pana evamāhāti? Atīte kira pañcasatā migaluddakā mahatīhi daṇḍavāgurāhi araññaṃ parikkhipitvā haṭṭhatuṭṭhā ekatoyeva yāvajīvaṃ migapakkhighātakammena jīvikaṃ kappetvā niraye upapannā; te tattha paccitvā pubbe katena kenacideva kusalakammena manussesu upapannā kalyāṇūpanissayavasena sabbepi bhagavato santike pabbajjañca upasampadañca labhiṃsu; tesaṃ tato mūlākusalakammato avipakkavipākā aparāparacetanā tasmiṃ addhamāsabbhantare attūpakkamena ca parūpakkamena ca jīvatupacchedāya okāsamakāsi, taṃ bhagavā addasa. Kammavipāko nāma na sakkā kenaci paṭibāhituṃ. Tesu ca bhikkhūsu puthujjanāpi atthi sotāpannasakadāgāmīanāgāmīkhīṇāsavāpi. Tattha khīṇāsavā appaṭisandhikā, itare ariyasāvakā niyatagatikā sugatiparāyaṇā, puthujjanānaṃ pana gati aniyatā. Atha bhagavā cintesi – ‘‘ime attabhāve chandarāgena maraṇabhayabhītā na sakkhissanti gatiṃ visodhetuṃ, handa nesaṃ chandarāgappahānāya asubhakathaṃ kathemi. Taṃ sutvā attabhāve vigatacchandarāgatāya gativisodhanaṃ katvā sagge paṭisandhiṃ gaṇhissanti. Evaṃ nesaṃ mama santike pabbajjā sātthikā bhavissatī’’ti.
なぜこのように言うのか。過去世において、五百人の猟師が、大きな網で森を囲み、喜び勇んで、ただ一人で、一生涯、獣を殺して生計を立て、地獄に生まれ落ちた。彼らはそこで生まれ変わり、過去の善行によって、人間界に生まれ変わった。善なる縁によって、皆、仏のもとで出家し、具足戒を受けた。彼らは、その過去の悪業の報いとして、さらにさらに、その度に、自らの力と他者の力によって、命を断つ機会を与えられた。それを仏はご覧になった。業の報いは、誰によっても妨げられることはない。これらの修行僧たちの中には、凡夫もいれば、声聞、一人戻り、不還、阿羅漢もいる。阿羅漢は、再生まれない。他の聖なる弟子たちは、定められた境涯にあり、善趣に帰する。しかし、凡夫の境涯は定まっていない。そこで仏は思われた。「これらの者たちは、欲望と死への恐怖に囚われて、境涯を清めることができないだろう。よし、彼らの欲望を取り除くために、不浄の教えを説こう。それを聞けば、欲望が消え、境涯を清め、天界に生まれ変わるだろう。そうすれば、私の説法は、彼らにとって有益になるだろう」と。
Tato tesaṃ anuggahāya asubhakathaṃ kathesi kammaṭṭhānasīsena, no maraṇavaṇṇasaṃvaṇṇanādhippāyena. Kathetvā ca panassa etadahosi – ‘‘sace maṃ imaṃ addhamāsaṃ bhikkhū passissanti, ‘ajja eko bhikkhu mato, ajja dve…pe… ajja dasā’ti āgantvā āgantvā ārocessanti. Ayañca kammavipāko na sakkā mayā vā aññena vā paṭibāhituṃ. Svāhaṃ taṃ sutvāpi kiṃ karissāmi? Kiṃ me anatthakena anayabyasanena sutena? Handāhaṃ bhikkhūnaṃ adassanaṃ upagacchāmī’’ti. Tasmā evamāha – ‘‘icchāmahaṃ, bhikkhave, addhamāsaṃ patisallīyituṃ; namhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena piṇḍapātanīhārakenā’’ti.
そこで、彼らを助けるために、業の対象として、不浄の教えを説いた。死を賛美する意図で、ではなく。説いてから、彼はこのように思った。「もし、この半月間、修行僧たちが私を見るならば、『今日、一人の修行僧が死んだ、今日、二人の…(中略)…今日、十人の』と、来ては来ては報告するだろう。この業の報いは、私であれ、他の誰であれ、妨げられることはない。それを聞いても、私はどうしようか? 私にとって、何の益にもならない、不幸な知らせを聞いて、どうなる? よし、修行僧たちに見えないように隠れよう」と。だから、このように言った。「修行僧たちよ、私は半月間、隠遁して過ごしたい。私のもとには、一人を除いて、誰かが訪ねてきてはならない。その一人とは、托鉢の運び手である」と。
Apare panāhu – ‘‘parūpavādavivajjanatthaṃ evaṃ vatvā paṭisallīno’’ti. Pare kira bhagavantaṃ upavadissanti – ‘‘ayaṃ ‘sabbaññū, ahaṃ saddhammavaracakkavattī’ti paṭijānamāno attanopi sāvake aññamaññaṃ ghātente nivāretuṃ na sakkoti. Kimaññaṃ sakkhissatī’’ti? Tattha paṇḍitā vakkhanti – ‘‘bhagavā paṭisallānamanuyutto nayimaṃ pavattiṃ jānāti, kocissa ārocayitāpi natthi, sace jāneyya addhā nivāreyyā’’ti. Idaṃ pana icchāmattaṃ, paṭhamamevettha kāraṇaṃ. Nāssudhāti ettha **‘‘assudhā’’**ti padapūraṇamatte avadhāraṇatthe vā nipāto; neva koci bhagavantaṃ upasaṅkamatīti attho.
また、ある人々は、「他者を非難することを避けるために、このように言って隠遁した」と言う。ある人々は、仏を非難するだろう。「この者は、『すべてを知る者、私は素晴らしい法を回す者』と自称しながら、自分自身の弟子たちが互いに殺し合うのを止めることができない。他の誰が止められるだろうか?」と。そこで賢者は言う。「仏は隠遁に専念しており、この出来事を知らない。誰かが報告する者もいない。もし知っていたならば、必ず止めただろう」と。これは推測にすぎない。まず、このことが理由である。**「アスダー」**とは、ここでは単なる言葉の補完であり、あるいは強調の助詞である。誰一人、仏に近づかないという意味である。
Anekehi vaṇṇasaṇṭhānādīhi kāraṇehi vokāro assāti anekākāravokāro; anekākāravokiṇṇo anekakāraṇasammissoti vuttaṃ hoti. Ko so? Asubhabhāvanānuyogo, taṃ anekākāravokāraṃ asubhabhāvanānuyogaṃ anuyuttā viharantīti yuttapayuttā viharanti. Aṭṭīyantīti sakena kāyena aṭṭā dukkhitā honti. Harāyantīti lajjanti. Jigucchantīti sañjātajigucchā honti. Daharoti taruṇo. Yuvāti yobbanena samannāgato. Maṇḍanakajātikoti maṇḍanakapakatiko. Sīsaṃnhātoti sīsena saddhiṃ nhāto. Daharo yuvāti cettha daharavacanena paṭhamayobbanabhāvaṃ dasseti. Paṭhamayobbane hi sattā visesena maṇḍanakajātikā honti. Sīsaṃnhātoti iminā maṇḍanānuyogakālaṃ. Yuvāpi hi kiñci kammaṃ katvā saṃkiliṭṭhasarīro na maṇḍanānuyutto hoti; sīsaṃnhāto pana so maṇḍanamevānuyuñjati. Ahikuṇapādīni daṭṭhumpi na icchati. So tasmiṃ khaṇe ahikuṇapena vā kukkurakuṇapena vā manussakuṇapena vā kaṇṭhe āsattena kenacideva paccatthikena ānetvā kaṇṭhe baddhena paṭimukkena yathā aṭṭīyeyya harāyeyya jiguccheyya; evameva te bhikkhū sakena kāyena aṭṭīyantā harāyantā jigucchantā so viya puriso taṃ kuṇapaṃ vigatacchandarāgatāya attano kāyaṃ pariccajitukāmā hutvā satthaṃ ādāya attanāpi attānaṃ jīvitā voropenti. ‘‘Tvaṃ maṃ jīvitā voropehi; ahaṃ ta’’nti evaṃ aññamaññampi jīvitā voropenti.
多くの色や形などの理由によって、退屈である、というのは、多くの状況で退屈である、多くの理由で混ざり合っている、という意味である。それは何か? 不浄観の実践である。その多くの状況で退屈な、不浄観の実践に専念して、努力して過ごしている。苦しんでいる、というのは、自分の体で苦しんでいる。恥じている、というのは、恥じている。嫌悪している、というのは、嫌悪感が生じている。若い、というのは、若い。若い、というのは、若さによって満ち満ちている。装飾品好き、というのは、装飾品を作る習慣である。頭を洗った、というのは、頭を洗った。若い、というのは、ここでは若さによって、最初の若さの時期を示している。最初の若さの時期には、人々は特に装飾品好きである。頭を洗った、というのは、装飾の期間を示している。若い者も、何かをして体が汚れると、装飾に専念しなくなる。しかし、頭を洗った者は、装飾に専念する。死体の足を見るさえ望まない。彼はその時、蛇の死体や犬の死体や人間の死体で、首にぶら下げられた、あるいは敵によって首に結び付けられたものによって、あたかも苦しみ、恥じ、嫌悪するように。それと同様に、それらの修行僧たちは、自分の体で苦しみ、恥じ、嫌悪しながら、そのように苦しむ者が、その死体から欲望が消え、自分の体を捨てたいと思って、武器を持って、自分自身で命を断つ。「あなたよ、私を殺してください。私もあなたを」と、このように互いに殺し合う。
Migalaṇḍikampi samaṇakuttakanti migalaṇḍikoti tassa nāmaṃ; samaṇakuttakoti samaṇavesadhārako. So kira sikhāmattaṃ ṭhapetvā sīsaṃ muṇḍetvā ekaṃ kāsāvaṃ nivāsetvā ekaṃ aṃse katvā vihāraṃyeva upanissāya vighāsādabhāvena jīvati. Tampi migalaṇḍikaṃ samaṇakuttakaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadanti. Sādhūti āyācanatthe nipāto. Noti upayogabahuvacanaṃ, sādhu āvuso amhe jīvitā voropehīti vuttaṃ hoti. Ettha ca ariyā neva pāṇātipātaṃ kariṃsu na samādapesuṃ, na samanuññā ahesuṃ. Puthujjanā pana sabbamakaṃsu. Lohitakanti lohitamakkhitaṃ. Yena vaggumudānadīti vaggumatā lokassa puññasammatā nadī. Sopi kira ‘‘taṃ pāpaṃ tattha pavāhessāmī’’ti saññāya gato, nadiyā ānubhāvena appamattakampi pāpaṃ pahīnaṃ nāma natthi.
獣の悪臭も、修行者の服装も、獣の悪臭とは、その名前である。修行者の服装とは、修行者の服装を身につけた者である。彼は、髪の毛だけを残して頭を剃り、一枚の袈裟を着て、片方の肩にかけ、寺院の近くで、食べ残しを食べる者として生きている。その獣の悪臭も、修行者の服装を身につけた者も、訪ねてきて、このように言う。「善きかな、と。」(これは請願の助詞である。)「おお、友よ、私たちを命から解放してください」という意味である。ここにおいて、聖者は、殺生を行わず、勧めておらず、同意もしていない。凡夫は、すべて行った。血まみれ、というのは、血にまみれた。ヴァッガムダー川、というのは、世界を歩む者の功徳を称える川である。彼も、「その悪を、そこに流そう」と思って行った。川の力によって、わずかな悪でも、消え去った、というものはない。
163. Ahudeva kukkuccanti tesu kira bhikkhūsu kenacipi kāyavikāro vā vacīvikāro vā na kato, sabbe satā sampajānā dakkhiṇena passena nipajjiṃsu. Taṃ anussarato tassa kukkuccaṃ ahosiyeva. Ahu vippaṭisāroti tasseva kukkuccassa sabhāvaniyamanatthametaṃ vuttaṃ. Vippaṭisārakukkuccaṃ ahosi, na vinayakukkuccanti. Alābhā vata metiādi kukkuccassa pavattiākāradassanatthaṃ vuttaṃ. Tattha alābhā vata meti āyatiṃ dāni mama hitasukhalābhā nāma natthīti anutthunāti. **‘‘Na vata me lābhā’’**tiiminā pana tamevatthaṃ daḷhaṃ karoti. Ayañhettha adhippāyo – sacepi koci ‘‘lābhā te’’ti vadeyya, taṃ micchā, na vata me lābhāti. Dulladdhaṃ vata meti kusalānubhāvena laddhampi idaṃ manussattaṃ dulladdhaṃ vata me. Na vata me suladdhantiiminā pana tamevatthaṃ daḷhaṃ karoti. Ayañhettha adhippāyo – sacepi koci ‘‘suladdhaṃ te’’ti vadeyya, taṃ micchā; na vata me suladdhanti. Apuññaṃ pasutanti apuññaṃ upacitaṃ janitaṃ vā. Kasmāti ce? Yohaṃ bhikkhū…pe… voropesinti. Tassattho – yo ahaṃ sīlavante tāya eva sīlavantatāya kalyāṇadhamme uttamadhamme seṭṭhadhamme bhikkhū jīvitā voropesinti.
163.「悔いが残る」というのは、その修行僧たちの中に、誰かが体に害を加えたり、言葉で害を加えたりはしなかった。すべての者は、意識して、右側を下にして横たわった。それを思い出すと、彼に悔いが残った。「後悔した」というのは、その悔いを確実にするために、このように言った。後悔と悔いであって、戒律の悔いではない。アルラーバー・ヴァタ・メティ、などの悔いの発生様式を示している。そこでのアルラーバー・ヴァタ・メティとは、これから、私の幸福な利益の獲得はない、と嘆くことである。「私の利益はない」という言葉で、彼はその意味を確実にする。ここでの意図は、もし誰かが「あなたの利益はあります」と言ったとしても、それは間違いであり、私の利益はない、ということである。ドゥラッダーハ・ヴァタ・メティとは、功徳の力によって得られたこの人間としての生も、得難いものであった、と嘆くことである。「私の獲得は容易ではない」という言葉で、彼はその意味を確実にする。ここでの意図は、もし誰かが「あなたの獲得は容易である」と言ったとしても、それは間違いであり、私の獲得は容易ではない、ということである。アプンニャン・パサータンティ、というのは、功徳のないものを蓄えた、あるいは生んだ、という意味である。なぜか? 「私が修行僧たち…(中略)…命を断つ」ということである。その意味は、私が、戒律を守っている、その戒律を守っているという善い性質、最高の性質、最も優れた性質を持つ修行僧たちを、命から断つ、ということである。
Aññatarā mārakāyikāti nāmavasena apākaṭā ekā bhummadevatā micchādiṭṭhikā mārapakkhikā mārassanuvattikā ‘‘evamayaṃ māradheyyaṃ māravisayaṃ nātikkamissatī’’ti cintetvā sabbābharaṇavibhūsitā hutvā attano ānubhāvaṃ dassayamānā abhijjamāne udake pathavītale caṅkamamānā viya āgantvā migalaṇḍikaṃ samaṇakuttakaṃ etadavoca. Sādhu sādhūti sampahaṃsanatthe nipāto; tasmā eva dvivacanaṃ kataṃ. Atiṇṇe tāresīti saṃsārato atiṇṇe iminā jīvitāvoropanena tāresi parimocesīti. Ayaṃ kira etissā devatāya bālāya dummedhāya laddhi ‘‘ye na matā, te saṃsārato na muttā. Ye matā, te muttā’’ti. Tasmā saṃsāramocakamilakkhā viya evaṃladdhikā hutvā tampi tattha niyojentī evamāha. Atha kho migalaṇḍiko samaṇakuttako tāva bhusaṃ uppannavippaṭisāropi taṃ devatāya ānubhāvaṃ disvā ‘‘ayaṃ devatā evamāha – addhā iminā atthena evameva bhavitabba’’nti niṭṭhaṃ gantvā **‘‘lābhā kira me’’**tiādīni parikittayanto. Vihārena vihāraṃ pariveṇena pariveṇaṃ upasaṅkamitvā evaṃ vadetīti taṃ taṃ vihārañca pariveṇañca upasaṅkamitvā dvāraṃ vivaritvā anto pavisitvā bhikkhū evaṃ vadati – ‘‘ko atiṇṇo, kaṃ tāremī’’ti?
あるマーラ神の眷属、というのは、名前の通り、現れない地神であり、邪見であり、マーラに味方し、マーラに従う者たちである。「彼らはマーラの領域から逃れることはできないだろう」と思い、「このように、マーラに服従する者として」と思い、すべての装飾品で飾り立て、自分の威光を示し、溢れ出る水の上を歩くかのように、地面の上を歩き回りながらやってきて、獣の悪臭も、修行者の服装も、着ている者にこのように言った。「善きかな、善きかな」というのは、励ます助詞である。だから、二度言った。「あなたは、通過していない者を通過させる」と。これは、この神の愚かで賢くない考えである。「死んでいない者は、輪廻から解放されていない。死んだ者は、解放された」と。だから、輪廻から解放する者と見なすかのように、このように考え、彼にこう言った。そこで、獣の悪臭も、修行者の服装も、その時、激しく後悔していたが、その神の威光を見て、「この神がこのように言うならば、確かに、そのようにすべきだ」と結論を下し、「私の利益は大きい」と、などの言葉を唱えた。寺院から寺院へ、僧房から僧房へと訪ねて行き、このように言う、その寺院や僧房を訪ねて行き、扉を開けて中に入り、修行僧たちにこのように言う。「誰が通過していないのか、誰を通過させるのか?」と。
Hotiyeva bhayanti maraṇaṃ paṭicca cittutrāso hoti. Hoti chambhitattanti hadayamaṃsaṃ ādiṃ katvā tasmā sarīracalanaṃ hoti; atibhayena thaddhasarīrattantipi eke, thambhitattañhi chambhitattanti vuccati. Lomahaṃsoti uddhaṃṭhitalomatā, khīṇāsavā pana sattasuññatāya sudiṭṭhattā maraṇakasattameva na passanti, tasmā tesaṃ sabbampetaṃ nāhosīti veditabbaṃ. Ekampi bhikkhuṃ dvepi…pe… saṭṭhimpi bhikkhū ekāhena jīvitā voropesīti evaṃ gaṇanavasena sabbānipi tāni pañca bhikkhusatāni jīvitā voropesi.
恐怖は常に存在する。死を考えると、心は震える。体が麻痺する、というのは、心臓の筋肉を始めとして、体の震えが生じる。極度の恐怖のために体が硬直する、という者もいる。体が硬直することは、体が麻痺することである。毛が逆立つ、というのは、毛が逆立つことである。阿羅漢は、空性をよく見ているため、死というものを全く見ないので、彼らには、これらのすべてが生じない、と知るべきである。一人の修行僧、二人の…(中略)…六十人の修行僧を、一日に命から断つ、このように数えて、五百人の修行僧すべてを命から断った。
164. Paṭisallānā vuṭṭhitoti tesaṃ pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ jīvitakkhayapattabhāvaṃ ñatvā tato ekībhāvato vuṭṭhito jānantopi ajānanto viya kathāsamuṭṭhāpanatthaṃ āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi. Kiṃ nu kho ānanda tanubhūto viya bhikkhusaṅghoti ānanda ito pubbe bahū bhikkhū ekato upaṭṭhānaṃ āgacchanti, uddesaṃ paripucchaṃ gaṇhanti sajjhāyanti, ekapajjoto viya ārāmo dissati, idāni pana addhamāsamattassa accayena tanubhūto viya tanuko mando appako viraḷaviraḷo viya jāto bhikkhusaṅgho. Kinnu kho kāraṇaṃ, kiṃ disāsu pakkantā bhikkhūti?
164.「隠遁から離れた」というのは、それらの五百人の修行僧たちが命を終えたことを知って、一人でいることから離れた。知っているにもかかわらず、知らないふりをして、話を始めるために、長老アーナンダを呼んだ。「アーナンダよ、なぜ修行僧たちが、まるで痩せ衰えたかのようだ」と。アーナンダよ、以前は多くの修行僧たちが、一人で世話をして、質問をして、学習していた。まるで一つの炎のような寺院が見える。しかし今、半月が過ぎた後、まるで痩せ衰えたように、細く、弱く、まばらになった修行僧たちがいる。原因は何だろうか、修行僧たちはどの方角へ行ったのだろうか?
Athāyasmā ānando kammavipākena tesaṃ jīvitakkhayappattiṃ asallakkhento asubhakammaṭṭhānānuyogapaccayā pana sallakkhento **‘‘tathā hi pana bhante bhagavā’’**tiādiṃ vatvā bhikkhūnaṃ arahattappattiyā aññaṃ kammaṭṭhānaṃ yācanto **‘‘sādhu bhante bhagavā’’**tiādimāha. Tassattho – sādhu bhante bhagavā aññaṃ kāraṇaṃ ācikkhatu, yena bhikkhusaṅgho arahatte patiṭṭhaheyya; mahāsamuddaṃ orohaṇatitthāni viya hi aññānipi dasānussatidasakasiṇacatudhātuvavatthānabrahmavihārānāpānasatippabhedāni bahūni nibbānorohaṇakammaṭṭhānāni santi. Tesu bhagavā bhikkhū samassāsetvā aññataraṃ kammaṭṭhānaṃ ācikkhatūti adhippāyo.
そこで長老アーナンダは、業の報いによって、彼らが命を終えたことを気づかず、不浄観の実践のせいだと気づいて、「実に、尊師、仏よ…(中略)…」と言い、修行僧たちが阿羅漢果に至るために、他の業の対象を請い、「善きかな、尊師、仏よ…(中略)」と言った。その意味は、善きかな、尊師、仏よ、他の原因をお示しください。それによって、修行僧たちが阿羅漢果に到達するでしょう。大海を渡るための渡し場のように、他の十の想起、十の thejokasiṇa、四つの元素の分析、慈悲、無心の呼吸法などの、多くの涅槃に至るための道がある。それらの中で、仏が修行僧たちを慰め、他の業の対象を示されることを意図している。
Atha bhagavā tathā kātukāmo theraṃ uyyojento **‘‘tenahānandā’’**tiādimāha. Tattha vesāliṃ upanissāyāti vesāliṃ upanissāya samantā gāvutepi addhayojanepi yāvatikā bhikkhū viharanti, te sabbe sannipātehīti attho. Te sabbe upaṭṭhānasālāyaṃ sannipātetvāti attanā gantuṃ yuttaṭṭhānaṃ sayaṃ gantvā aññattha daharabhikkhū pahiṇitvā muhutteneva anavasese bhikkhū upaṭṭhānasālāyaṃ samūhaṃ katvā. Yassa dāni bhante bhagavā kālaṃ maññatīti ettha ayamadhippāyo – bhagavā bhikkhusaṅgho sannipatito esa kālo bhikkhūnaṃ dhammakathaṃ kātuṃ, anusāsaniṃ dātuṃ, idāni yassa tumhe kālaṃ jānātha, taṃ kattabbanti.
しかるに、世尊は、そのようにしようと思って、長老に促して「それゆえ、アーナンダよ」といった。その「ヴァーチャー(Vesāli)を頼りとして」とは、ヴァーチャーを頼りとして、その周辺、一由旬(gāvuta)や半由旬(addhayojana)の範囲に住んでいる比丘たちが、皆集まるべきである、という意味である。彼らは皆、侍者堂(upaṭṭhānasāla)に集められた、というのは、自ら行くべき場所へ自ら行き、他の場所へは若い比丘たちを遣わして、すぐに、残りの比丘たちを侍者堂に集めた、という意味である。「尊師よ、世尊が時機と思し召されたら」というのは、比丘僧が集まった今こそ、比丘たちに法語を説き、教えを垂れる時である。今、あなたがたが時機であると知る、それを行ってください、という意味である。
Ānāpānassatisamādhikathā
アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)についての説法
165. Atha kho bhagavā…pe… bhikkhū āmantesi – ayampi kho bhikkhaveti āmantetvā ca pana bhikkhūnaṃ arahattappattiyā pubbe ācikkhitaasubhakammaṭṭhānato aññaṃ pariyāyaṃ ācikkhanto **‘‘ānāpānassatisamādhī’’**ti āha.
165. そのとき、世尊は…(中略)…比丘たちを呼んで「比丘たちよ」といって、比丘たちを呼んだ後、比丘たちが阿羅漢果(arahatta)を得る前に教えられた不浄観(asubhakammaṭṭhāna)とは異なる、別の方法を説き示して、「アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)である」といわれた。
Idāni yasmā bhagavatā bhikkhūnaṃ santapaṇītakammaṭṭhānadassanatthameva ayaṃ pāḷi vuttā, tasmā aparihāpetvā atthayojanākkamaṃ ettha vaṇṇanaṃ karissāmi. Tatra **‘‘ayampi kho bhikkhave’’**ti imassa tāva padassa ayaṃ yojanā – bhikkhave na kevalaṃ asubhabhāvanāyeva kilesappahānāya saṃvattati, apica ayampi kho ānāpānassatisamādhi…pe… vūpasametīti.
今、世尊が比丘たちのために、心を鎮めるための修行法(santapaṇītakammaṭṭhāna)を示すために、このパーリ(pāli)を説かれたのであるから、その意味を損なわないように、ここに解説をしよう。まず、「比丘たちよ」という言葉の解釈は、比丘たちよ、不浄観だけが煩悩(kilesa)を捨てるのに役立つだけでなく、このアーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)もまた…(中略)…鎮めるのである、ということである。
Ayaṃ panettha atthavaṇṇanā – ānāpānassatīti assāsapassāsapariggāhikā sati. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāyaṃ –
ここに、その意味の解説をしよう。アーナーパーナサティ(Ānāpānassati)とは、吸う息と吐く息を観察する念(sati)のことである。それは『パティサンビダー(Paṭisambhidā)』に説かれている。
‘‘Ānanti assāso, no passāso. Apānanti passāso, no assāso. Assāsavasena upaṭṭhānaṃ sati, passāsavasena upaṭṭhānaṃ sati. Yo assasati tassupaṭṭhāti, yo passasati tassupaṭṭhātī’’ti (paṭi. ma. 1.160).
Samādhīti tāya ānāpānapariggāhikāya satiyā saddhiṃ uppannā cittekaggatā; samādhisīsena cāyaṃ desanā, na satisīsena. Tasmā ānāpānassatiyā yutto samādhi ānāpānassatisamādhi, ānāpānassatiyaṃ vā samādhi ānāpānassatisamādhīti evamettha attho veditabbo. Bhāvitoti uppādito vaḍḍhito ca. Bahulīkatoti punappunaṃ kato. Santo ceva paṇīto cāti santo ceva paṇīto ceva, ubhayattha evasaddena niyamo veditabbo. Kiṃ vuttaṃ hoti? Ayañhi yathā asubhakammaṭṭhānaṃ kevalaṃ paṭivedhavasena santañca paṇītañca oḷārikārammaṇattā pana paṭikūlārammaṇattā ca ārammaṇavasena neva santaṃ na paṇītaṃ, na evaṃ kenaci pariyāyena asanto vā appaṇīto vā, apica kho ārammaṇasantatāyapi santo vūpasanto nibbuto paṭivedhasaṅkhātaaṅgasantatāyapi ārammaṇappaṇītatāyapi paṇīto atittikaro aṅgappaṇītatāyapīti. Tena vuttaṃ – ‘‘santo ceva paṇīto cā’’ti.
三昧(Samādhi)とは、そのアーナーパーナ(呼吸による念)を観察する念とともに生じた、心の集中(cittekaggatā)のことである。この説法は、三昧(samādhi)という名でなされており、念(sati)という名ではない。ゆえに、アーナーパーナサティ(呼吸による念)によって調えられた三昧(精神集中)がアーナーパーナサティ三昧(Ānāpānassatisamādhi)であり、アーナーパーナサティ(呼吸による念)における三昧(精神集中)がアーナーパーナサティ三昧(Ānāpānassatisamādhi)である、このようにここで意味を理解すべきである。修められた(Bhāvita)とは、生じさせられ、増長させられた、ということである。繰り返し行われた(Bahulīkata)とは、何度も行われた、ということである。静かな(Santo)そして尊い(Paṇīto)というのは、静かであり、かつ尊い、両方の意味で「〜もまた」という言葉で限定されている。どういうことかというと、不浄観のように、ただ悟りの観点から、静かであり、かつ尊いとしても、粗大な対象(oḷārikārammaṇa)であること、嫌悪の対象(paṭikūlārammaṇa)であることから、対象の観点からは静かでもなく、尊くもない。しかし、これはどのような観点から見ても、静かでないことも、尊くないこともない。むしろ、対象の連続性(ārammaṇasantatā)から見ても、静かで、鎮まり、滅した(nibbuto)ものであり、悟りの一因(paṭivedhasaṅkhātaaṅga)となる要素の連続性(santatā)から見ても、対象の尊さ(ārammaṇappaṇītatā)から見ても尊く、飽くことなく(atittikaro)、要素の尊さ(aṅgappaṇītatā)からも尊いのである。ゆえに「静かな(santo)そして尊い(paṇīto)である」といわれたのである。
Asecanako ca sukho ca vihāroti ettha pana nāssa secananti asecanako anāsittako abbokiṇṇo pāṭekko āveṇiko, natthettha parikammena vā upacārena vā santatā ādimanasikārato pabhuti attano sabhāveneva santo ca paṇīto cāti attho. Keci pana asecanakoti anāsittako ojavanto sabhāveneva madhuroti vadanti. Evamayaṃ asecanako ca appitappitakkhaṇe kāyikacetasikasukhappaṭilābhāya saṃvattanato sukho ca vihāroti veditabbo.
「漏れがなく(asecanako)、快適な(sukho)生活」というのは、ここでは、漏れがない(asecanako)とは、注がれない(anāsittako)、混じりけのない(abbokiṇṇo)、独自の(pāṭekko)、特別な(āveṇiko)ことである。ここでは、準備(parikamma)や近接(upacāra)によるものではなく、最初から(ādimanasikārato)その本性(sabhāvena)によって、静かで、かつ尊い、という意味である。しかし、ある人々は、漏れがない(asecanako)とは、注がれない(anāsittako)もので、味がある(ojavanto)、その本性(sabhāvena)によって甘い(madhuro)と解釈する。このように、漏れがない(asecanako)というのは、分別(appitappitakkhaṇa)の瞬間に、身体的、精神的な喜び(cetasikasukhappaṭilābha)を得ることに役立つから、快適な(sukho)生活である、と理解すべきである。
Uppannuppanneti avikkhambhite avikkhambhite. Pāpaketi lāmake. Akusale dhammeti akosallasambhūte dhamme. Ṭhānaso antaradhāpetīti khaṇeneva antaradhāpeti vikkhambheti. Vūpasametīti suṭṭhu upasameti, nibbedhabhāgiyattā vā anupubbena ariyamaggavuḍḍhippato samucchindati paṭippassambhetītipi attho.
生じている(uppannuppanneti)とは、遮断されていない(avikkhambhite)こと。悪い(pāpake)とは、汚い(lāmake)こと。不善法(akusale dhamme)とは、不善(akosasalla)から生じた法(dhamma)のことである。即座に消滅させる(ṭhānaso antaradhāpeti)とは、一瞬で(khaṇeneva)消滅させる、遮断する(vikkhambheti)ことである。鎮める(vūpasametīti)とは、完全に鎮める(suṭṭhu upasameti)、見通し(nibbedhabhāgiyattā)によって、あるいは徐々に(anupubbena)聖なる道(ariyamagga)の増長(vuḍḍhi)によって、断ち切る(samucchindati)、静まらせる(paṭippassambhetīti)という意味である。
Seyyathāpīti opammanidassanametaṃ. Gimhānaṃ pacchime māseti āsāḷhamāse. Ūhataṃ rajojallanti addhamāse vātātapasukkhāya gomahiṃsādipādappahārasambhinnāya pathaviyā uddhaṃ hataṃ ūhataṃ ākāse samuṭṭhitaṃ rajañca reṇuñca. Mahā akālameghoti sabbaṃ nabhaṃ ajjhottharitvā uṭṭhito āsāḷhajuṇhapakkhe sakalaṃ addhamāsaṃ vassanakamegho. So hi asampatte vassakāle uppannattā akālameghoti idhādhippeto. Ṭhānaso antaradhāpeti vūpasametīti khaṇeneva adassanaṃ neti, pathaviyaṃ sannisīdāpeti. Evameva khoti opammasampaṭipādanametaṃ. Tato paraṃ vuttanayameva.
「例えば(Seyyathāpi)」というのは、これは比喩(upammana)である。夏の(gimhānaṃ)最後の月(pacchime māseti)である、旧暦7月(āsāḷhamāse)。「風雨によって巻き上げられた塵(ūhataṃ rajojallaṃ)」とは、半月(addhamāse)の間、風と太陽の熱(vātātapasukkhāya)によって乾燥した大地(gomahiṃsādipādappahārasambhinnāya pathaviyā)から、空中に巻き上げられた(uddhaṃ hataṃ ūhataṃ)塵(raja)と埃(reṇu)のことである。「大いなる不時の雨雲(mahā akālamegha)とは、空全体(sabbaṃ nabhaṃ)を覆い尽くして現れた、旧暦7月(āsāḷhajuṇhapakkhe)の半月(sakalaṃ addhamāsaṃ)の間、降る雨雲(vassanakamegho)のことである。それは、雨季(vassakāla)が来る前に現れたので、「不時の雨雲(akālamegha)」と、ここで意図されている。「即座に消滅させる(ṭhānaso antaradhāpeti)、鎮める(vūpasametīti)」とは、一瞬で(khaṇeneva)見えなくし(adassanaṃ neti)、大地に落ちる(pathaviyaṃ sannisīdāpeti)ことである。それと同じように(Evameva khoti)」というのは、比喩の対応(opamasampaṭipādana)である。それ以降は、すでに述べられた通りである。
Idāni kathaṃ bhāvito ca bhikkhave ānāpānassatisamādhīti ettha kathanti ānāpānassatisamādhibhāvanaṃ nānappakārato vitthāretukamyatāpucchā. Bhāvito ca bhikkhave ānāpānassatisamādhīti nānappakārato vitthāretukamyatāya puṭṭhadhammanidassanaṃ. Esa nayo dutiyapadepi. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – bhikkhave kenapakārena kenākārena kena vidhinā bhāvito ānāpānassatisamādhi kenapakārena bahulīkato santo ceva…pe… vūpasametīti.
「今、どのように修められた(bhāvito)のですか、比丘たちよ、アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)は」という問いは、アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)の修め方(bhāvana)を、様々な方法で詳しく説明してほしい、という願いである。「修められた(Bhāvito)のですか、比丘たちよ、アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)は」という問いは、様々な方法で詳しく説明してほしい、という願いに対する答えとして、法(dhamma)を示している。その筋道は、二番目の言葉(padepi)にも当てはまる。ここに、その要点は、「比丘たちよ、どのような方法で、どのようなやり方で、どのような順序で、修められた(bhāvito)アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)が、どのような方法で、繰り返し行われた(bahulīkato)、静かで(santo)…(中略)…鎮まった(vūpasametī)のか」ということである。
Idāni tamatthaṃ vitthārento **‘‘idha bhikkhave’’**tiādimāha. Tattha idha bhikkhave bhikkhūti bhikkhave imasmiṃ sāsane bhikkhu. Ayañhettha idhasaddo sabbappakāraānāpānassatisamādhinibbattakassa puggalassa sannissayabhūtasāsanaparidīpano aññasāsanassa tathābhāvapaṭisedhano ca. Vuttañhetaṃ – ‘‘idheva, bhikkhave, samaṇo…pe… suññā parappavādā samaṇebhi aññehī’’ti (ma. ni. 1.139). Tena vuttaṃ – ‘‘imasmiṃ sāsane bhikkhū’’ti.
「今、その意味を詳しく説明するために、「ここに、比丘たちよ」といった。(tathā kātukāmo theraṃ uyyojento **‘‘tenahānandā’’**tiādimāha. Tattha vesāliṃ upanissāyāti vesāliṃ upanissāya samantā gāvutepi addhayojanepi yāvatikā bhikkhū viharanti<span class="pb" data-ed="M" data-n="2.0009"></span>, te sabbe sannipātehīti attho. Te sabbe upaṭṭhānasālāyaṃ sannipātetvāti attanā gantuṃ yuttaṭṭhānaṃ sayaṃ gantvā aññattha daharabhikkhū pahiṇitvā muhutteneva anavasese bhikkhū upaṭṭhānasālāyaṃ samūhaṃ katvā. Yassa dāni bhante bhagavā kālaṃ maññatīti ettha ayamadhippāyo – bhagavā bhikkhusaṅgho sannipatito esa kālo bhikkhūnaṃ dhammakathaṃ kātuṃ, anusāsaniṃ dātuṃ, idāni yassa tumhe kālaṃ jānātha, taṃ kattabbanti.)そこで、「ここに、比丘たちよ」という言葉の、「ここに、比丘たちよ」というのは、比丘たちよ、この教え(sāsane)において、比丘たちである。ここでの「ここ(idha)」という言葉は、あらゆる種類のアーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)を生じさせる、その人の拠点(sannissayabhūta)である教え(sāsana)を示すためのものであり、他の教え(aññasāsanassa)がそうであること(tathābhāvapaṭisedhano)を否定するものである。それは、『マッジマ・ニカーヤ(Majjhima Nikāya)』に「ここに、比丘たちよ、修行者(samaṇa)は…(中略)…他宗派の修行者(samaṇebhi aññehī)は空(suññā)である」と説かれている(マ. ニ. 1.139)。ゆえに、「この教え(sāsane)において、比丘たち」と述べられているのである。
Araññagato vā…pe… suññāgāragato vāti idamassa ānāpānassatisamādhibhāvanānurūpasenāsanapariggahaparidīpanaṃ. Imassa hi bhikkhuno dīgharattaṃ rūpādīsu ārammaṇesu anuvisaṭaṃ cittaṃ ānāpānassatisamādhiārammaṇaṃ abhiruhituṃ na icchati. Kūṭagoṇayuttaratho viya uppathameva dhāvati. Tasmā seyyathāpi nāma gopo kūṭadhenuyā sabbaṃ khīraṃ pivitvā vaḍḍhitaṃ kūṭavacchaṃ dametukāmo dhenuto apanetvā ekamante mahantaṃ thambhaṃ nikhaṇitvā tattha yottena bandheyya. Athassa so vaccho ito cito ca vipphanditvā palāyituṃ asakkonto tameva thambhaṃ upanisīdeyya vā upanipajjeyya vā; evameva imināpi bhikkhunā dīgharattaṃ rūpārammaṇādirasapānavaḍḍhitaṃ duṭṭhacittaṃ dametukāmena rūpādiārammaṇato apanetvā araññaṃ vā…pe… suññāgāraṃ vā pavesetvā tattha assāsapassāsathambhe satiyottena bandhitabbaṃ. Evamassa taṃ cittaṃ ito cito ca vipphanditvāpi pubbe āciṇṇārammaṇaṃ alabhamānaṃ satiyottaṃ chinditvā palāyituṃ asakkontaṃ tamevārammaṇaṃ upacārappanāvasena upanisīdati ceva upanipajjati ca. Tenāhu porāṇā –
「森に行った(araññagato)とか…(中略)…空き家に行った(suññāgāragato)」というのは、これは、アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)の修行(bhāvana)に適した、住む場所(senāsana)を示すものである。なぜなら、この比丘の、長い間、色(rūpa)やその他の対象(ārammaṇa)に放たれていた心が、アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)の対象(ārammaṇa)に乗り移ろうとしないからである。それは、まるで、馬車(ratho)に繋がれた馬(kūṭagoṇa)のように、本来の道(uppathameva)を走る。ゆえに、ちょうど、牛飼い(gopo)が、賢い(kūṭa)牛(dhenuyā)から全ての乳(khīraṃ)を飲んで育てた、賢い子牛(kūṭavacchaṃ)を調教しようとして、牛から離し、一箇所に大きな柱(mahantaṃ thambhaṃ)を立てて、それに縄(yottena)で縛るとする。そうすると、その子牛は、あちらこちらと暴れても(ito cito ca vipphanditvā)、逃げることができないので、その柱に寄りかかる(upanisīdeyya)か、あるいは横たわる(upanipajjeyya)だろう。それと同じように、この比丘も、長い間、色(rūpādi)の対象(ārammaṇa)から吸い取って(rasapāna)育てられた、悪い心(duṭṭhacittaṃ)を調教しようとして、色(rūpādi)の対象から離して、森(araññaṃ)へ行くか…(中略)…空き家(suññāgāraṃ)へ行き、そこに、吸う息と吐く息(assāsapassāsa)という柱(thambhe)に、念(sati)という縄(yottena)で縛るべきである。そうすると、その心は、あちらこちらと暴れても(ito cito ca vipphanditvāpi)、以前慣れ親しんだ対象(pubbe āciṇṇārammaṇaṃ)を得ることができないので、念の縄(satiyottaṃ)を断ち切って(chinditvā)逃げることができない。それは、その対象に寄りかかる(upanisīdati)だけでなく、横たわる(upanipajjati)だろう。ゆえに、昔の賢人たちは言った。
‘‘Yathā thambhe nibandheyya, vacchaṃ dammaṃ naro idha;
「ちょうど、柱に縛り付けるように、調教する子牛を、この世で。
Bandheyyevaṃ sakaṃ cittaṃ, satiyārammaṇe daḷha’’nti. (visuddhi. 1.217; dī. ni. aṭṭha. 2.374; ma. ni. aṭṭha. 1.107; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.163);
このように、自分の心を、念の対象にしっかりと縛りなさい。」(ヴィスッディ. 1.217; ディ. ニ. アッタ. 2.374; マ. ニ. アッタ. 1.107; パティ. マ. アッタ. 2.1.163)
Evamassetaṃ senāsanaṃ bhāvanānurūpaṃ hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘idamassa ānāpānassatisamaādhibhāvanānurūpasenāsanapariggahaparidīpana’’nti.
このように、その住む場所(senāsanaṃ)は、修行(bhāvanā)に適したものである。ゆえに、「これは、アーナーパーナサティ(呼吸による念)と三昧(精神集中)の修行(bhāvanā)に適した、住む場所(senāsana)を示すものである」と述べられている。
Atha vā yasmā idaṃ kammaṭṭhānappabhede muddhabhūtaṃ sabbaññubuddhapaccekabuddhabuddhasāvakānaṃ visesādhigamadiṭṭhadhammasukhavihārapadaṭṭhānaṃ ānāpānassatikammaṭṭhānaṃ itthipurisahatthiassādisaddasamākulaṃ gāmantaṃ apariccajitvā na sukaraṃ sampādetuṃ, saddakaṇṭakattā jhānassa. Agāmake pana araññe sukaraṃ yogāvacarena idaṃ kammaṭṭhānaṃ pariggahetvā ānāpānacatutthajjhānaṃ nibbattetvā tadeva ca pādakaṃ katvā saṅkhāre sammasitvā aggaphalaṃ arahattaṃ sampāpuṇituṃ, tasmāssa anurūpaṃsenāsanaṃ dassento bhagavā ‘‘araññagato vā’’tiādimāha.
あるいは、なぜなら、この修行法(kammaṭṭhāna)は、多くの修行法の中でも最高の(muddhabhūtaṃ)ものであり、諸仏(sabbaññubuddha)、独覚仏(paccekabuddha)、声聞(buddhasāvaka)が、特別な悟り(visesādhigama)、現世での喜び(diṭṭhadhammasukhavihāra)を得るための基盤(padaṭṭhāna)であるアーナーパーナサティ(Ānāpānassatikammaṭṭhāna)であるから、人々(itthipurisa)、象(hatthi)、馬(assa)などの声が満ちている(saddasamākula)村(gāmanta)を離れずに(apariccajitvā)それを達成することは困難である。なぜなら、騒がしい(saddakaṇṭakattā)から、禅定(jhāna)を得ることが難しいからである。しかし、俗世から離れた(agāmake)森(araññe)では、修行者(yogāvacara)が、この修行法(kammaṭṭhāna)を把握し、アーナーパーナ(呼吸による念)による第四禅(catutthajjhāna)を生じさせ、それを基盤(pādakaṃ)として、諸々の条件(saṅkhāre)を観察し、最高の果報(aggaphala)である阿羅漢果(arahatta)を得ることが容易である。ゆえに、それに適した住む場所(anurūpaṃsenāsanaṃ)を示すために、世尊は「森に行った(araññagato)とか」といわれたのである。
Vatthuvijjācariyo viya hi bhagavā, so yathā vatthuvijjācariyo nagarabhūmiṃ passitvā suṭṭhu upaparikkhitvā ‘‘ettha nagaraṃ māpethā’’ti upadisati, sotthinā ca nagare niṭṭhite rājakulato mahāsakkāraṃ labhati; evameva yogāvacarassa anurūpasenāsanaṃ upaparikkhitvā ettha kammaṭṭhānaṃ anuyuñjitabbanti upadisati. Tato tattha kammaṭṭhānaṃ anuyuttena yoginā kamena arahatte patte ‘‘sammāsambuddho vata so bhagavā’’ti mahantaṃ sakkāraṃ labhati. Ayaṃ pana bhikkhu ‘‘dīpisadiso’’ti vuccati. Yathā hi mahādīpirājā araññe tiṇagahanaṃ vā vanagahanaṃ vā pabbatagahanaṃ vā nissāya nilīyitvā vanamahiṃsagokaṇṇasūkarādayo mige gaṇhāti; evamevāyaṃ araññādīsu kammaṭṭhānaṃ anuyuñjanto bhikkhu yathākkamena sotāpattisakadāgāmianāgāmiarahattamagge ceva ariyaphalañca gaṇhātīti veditabbo. Tenāhu porāṇā –
「土地鑑定士(vatthuvijjācariyo)のように、世尊は、土地鑑定士が、都市の土地(nagarabhūmiṃ)を見て、よく調査して、「ここに都市を建設せよ」と指示するように、そして都市が完成したとき、王から大きな尊敬(mahāsakkāraṃ)を受けるように。それと同じように、修行者(yogāvacara)に適した住む場所(anurūpasenāsanaṃ)を調査して、ここで修行法(kammaṭṭhāna)を実践しなさい、と指示される。その修行者(yoginā)が、そこで修行法を実践するにつれて、阿羅漢果(arahatte)に達したとき、「まさに、その世尊は正等覚者(sammāsambuddho)である」と、大きな尊敬(mahantaṃ sakkāraṃ)を受ける。この比丘は「豹(dīpisadiso)に似ている」と言われる。ちょうど、大いなる豹(mahādīpirājā)が、森(araññe)で、草むら(tiṇagahana)や林(vanagahana)や岩場(pabbatagahana)に隠れて(nilīyitvā)、森の獣(vanamahiṃsa)、鹿(gokaṇṇa)、猪(sūkara)などを捕らえるように。それと同じように、この森(araññādīsu)などで修行法を実践する比丘は、順番に(yathākkamena)、初果(sotāpatti)、一来果(sakadāgāmi)、不還果(anāgāmi)、阿羅漢果(arahatta)の道(magge)および聖なる果報(ariyaphalañca)を得る、と理解すべきである。ゆえに、昔の賢人たちは言った。
‘‘Yathāpi dīpiko nāma, nilīyitvā gaṇhatī mige;
「ちょうど、豹と呼ばれる者が、隠れて獣を捕らえるように。
Tathevāyaṃ buddhaputto, yuttayogo vipassako;
このように、この仏の子(buddhaputto)、適切な修行(yuttayogo)と観察(vipassako)をする者は。
Araññaṃ pavisitvāna, gaṇhāti phalamuttama’’nti. (mi. pa. 6.1.5);
森に入って、最高の果報(phalamuttama)を得る。」(ミ. パ. 6.1.5)
Tenassa parakkamajavayoggabhūmiṃ araññasenāsanaṃ dassento bhagavā ‘‘araññagato vā’’tiādimāha.
ゆえに、その精進(parakkama)と活力(javayoga)の場(bhūmiṃ)を示すために、森という住む場所(araññasenāsanaṃ)を、世尊は「森に行った(araññagato)とか」といわれたのである。
Tattha araññagato vāti araññanti ‘‘nikkhamitvā bahi indakhīlā sabbametaṃ arañña’’nti (vibha. 529) ca ‘‘āraññakaṃ nāma senāsanaṃ pañcadhanusatikaṃ pacchima’’nti (pārā. 653) ca evaṃ vuttalakkhaṇesu araññesu anurūpaṃ yaṃkiñci pavivekasukhaṃ araññaṃ gato. Rukkhamūlagato vāti rukkhasamīpaṃ gato. Suññāgāragato vāti suññaṃ vivittokāsaṃ gato. Ettha ca ṭhapetvā araññañca rukkhamūlañca avasesasattavidhasenāsanagatopi suññāgāragatoti vattuṃ vaṭṭati. Evamassa ututtayānukūlaṃ dhātucariyānukūlañca ānāpānassatibhāvanānurūpaṃ senāsanaṃ upadisitvā alīnānuddhaccapakkhikaṃ santamiriyāpathaṃ upadisanto **‘‘nisīdatī’’**ti āha. Athassa nisajjāya daḷhabhāvaṃ assāsapassāsānaṃ pavattanasukhataṃ ārammaṇapariggahūpāyañca dassento **‘‘pallaṅkaṃ ābhujitvā’’**tiādimāha.
そこで、「森に行った(araññagato)」というのは、「(都から)出て、城門の外(nikkhamitvā bahi indakhīlā)にある全てが森である」(ヴィバハ. 529)と、「森の住居(āraññakaṃ nāma senāsanaṃ)は、500弓(pachdhanusatikaṃ)の距離(pacchima)にある」(パーラー. 653)と、このように述べられた特徴を持つ森(araññesu)で、それに適した、どのような隠遁の喜び(pavivekasukhaṃ)であっても、森に行った、ということである。「木の根元に行った(rukkhamūlagato)」というのは、木の近くに行った、ということである。「空き家に行った(suññāgāragato)」というのは、空いていて、人のいない場所(suññaṃ vivittokāsaṃ)に行った、ということである。ここで、森(arañña)と木の根元(rukkhamūla)を除いて、残りの七つの種類の住む場所(avasesasattavidhasenāsanagatopi)に行った者も、空き家に行った(suññāgāratoti)と言ってもよいだろう。このように、季節(ututtayānukūlaṃ)や、要素(dhātu)の性質(cariyānukūlañca)に合った、アーナーパーナサティ(呼吸による念)の修行(ānāpānassatibhāvanānurūpaṃ)に適した住む場所(senāsanaṃ)を示して、怠惰(alīna)と落ち着きのなさ(uddhaccapakkhikaṃ)のない、静かな(santami)歩き方(iriyāpathaṃ)を説き示して、「座る(nisīdatī)」といわれた。そうすると、その座り方(nisajjāya)の安定性(daḷhabhāvaṃ)、吸う息と吐く息(assāsapassāsānaṃ)が流れる心地よさ(pavaṭṭanasukhataṃ)、対象を把握する方法(ārammaṇapariggahūpāyañca)を示すために、「結跏趺坐して(pallaṅkaṃ ābhujitvā)」といわれた。
Tattha pallaṅkanti samantato ūrubaddhāsanaṃ. Ābhujitvāti ābandhitvā. Ujuṃ kāyaṃ paṇidhāyāti uparimaṃ sarīraṃ ujukaṃ ṭhapetvā, aṭṭhārasa piṭṭhikaṇṭake koṭiyā koṭiṃ paṭipādetvā. Evañhi nisinnassa cammamaṃsanhārūni na paṇamanti. Athassa yā tesaṃ paṇamanappaccayā khaṇe khaṇe vedanā uppajjeyyuṃ, tā na uppajjanti. Tāsu anuppajjamānāsu cittaṃ ekaggaṃ hoti. Kammaṭṭhānaṃ na paripatati. Vuḍḍhiṃ phātiṃ upagacchati.
そこで、「結跏趺坐(pallaṅka)とは、両腿(urū)で座ることである。「結んで(ābhujitvā)」とは、結び付けて(ābandhitvā)意味である。「体をまっすぐに保ち(Ujuṃ kāyaṃ paṇidhāyāti)」というのは、上半身(uparimaṃ sarīraṃ)をまっすぐ(ujukaṃ)に保つ(ṭhapetvā)、18個の背骨(piṭṭhikaṇṭake)の端と端(koṭiyā koṭiṃ)を合わせる、ということである。このように座ると、皮膚、筋肉、骨(cammamaṃsanhārūni)が曲がらない(na paṇamanti)。そうすると、それらが曲がることから(paṇamanappaccayā)生じる、瞬間の(khaṇe khaṇe)苦痛(vedanā)は生じない。それらが生じないとき、心は一点に集中し(ekaggaṃ hoti)。修行法(kammaṭṭhānaṃ)が乱れる(na paripatati)ことがない。増長(vuḍḍhiṃ)し、拡大(phātiṃ)する。
Parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvāti kammaṭṭhānābhimukhaṃ satiṃ ṭhapayitvā. Atha vā **‘‘parī’’**ti pariggahaṭṭho; **‘‘mukha’’**nti niyyānaṭṭho; **‘‘satī’’**ti upaṭṭhānaṭṭho; tena vuccati – ‘‘parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā’’ti. Evaṃ paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.164-165) vuttanayenapettha attho daṭṭhabbo. Tatrāyaṃ saṅkhepo – ‘‘pariggahitaniyyānaṃ satiṃ katvā’’ti. So satova assasatīti so bhikkhu evaṃ nisīditvā evañca satiṃ upaṭṭhapetvā taṃ satiṃ avijahanto satoeva assasati, sato passasati, satokārī hotīti vuttaṃ hoti.
「周囲に念を置く(Parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā)」とは、修行法(kammaṭṭhāna)に向かって(abhimukhaṃ)念(sati)を置く(ṭhapayitvā)ことである。あるいは、「パーリー(parī)」は、把握する(pariggaha)という意味、「ムカ(mukha)」は、導き出す(niyyāna)という意味、「サティ(sati)」は、置く(upaṭṭhāna)という意味である。ゆえに、「周囲に念を置く(parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā)」と言われるのである。このように、『パティサンビダー(Paṭisambhidāyaṃ)』に説かれている通りに(vuttanayenapettha)、ここで意味を理解すべきである(daṭṭhabbo)。そこに、その要点は、「把握し、導き出す念を置く(pariggahitaniyyānaṃ satiṃ katvā)」ということである。「その念で呼吸する(So satova assasatīti)」というのは、その比丘(so bhikkhu)が、このように座って、このように念を置いて、その念を離さない(avijahanto)、念じたまま(satoeva)吸い(assasati)、念じたまま(sato)吐き(passasati)、念を実践する者(satokārī)である、と言われていることである。
Idāni yehākārehi satokārī hoti, te dassento **‘‘dīghaṃ vā assasanto’’**tiādimāha. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāyaṃ – ‘‘so satova assasati, sato passasatī’’ti etasseva vibhaṅge –
「今、どのような方法で(yehākārehi)、念を実践する者(satokārī)になるのか、それを示すために、「長く吸う(Dīghaṃ vā assasanto)」といった。(Vuttañhetaṃ paṭisambhidāyaṃ – ‘‘so satova assasati, sato passasatī’’ti etasseva vibhaṅge –)『パティサンビダー(Paṭisambhidāyaṃ)』に説かれている通りである。「その念で吸う(so satova assasati)、念で吐く(sato passasatī)」という、その解説(vibhaṅge)において。
‘‘Bāttiṃsāya ākārehi satokārī hoti. Dīghaṃ assāsavasena cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānato sati upaṭṭhitā hoti. Tāya satiyā tena ñāṇena satokārī hoti. Dīghaṃ passāsavasena…pe… paṭinissaggānupassī assāsavasena paṭinissaggānupassī passāsavasena cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānato sati upaṭṭhitā hoti. Tāya satiyā tena ñāṇena satokārī hotī’’ti (paṭi. ma. 1.165).
「再び、呼吸に気づく者である。長い息を吐き出すことによって、心の集中、動揺のなさ(非錯乱)を知り、気づきが確立される。その気づきによって、その智慧によって、呼吸に気づく者となる。長い息を吸い込むことによって…(中略)…諦めを観る者として、息を吐き出すことによって、息を吸い込むことによって、心の集中、動揺のなさ(非錯乱)を知り、気づきが確立される。その気づきによって、その智慧によって、呼吸に気づく者となる」(パティサッタンタ・マガ、1.165)。
Tattha dīghaṃ vā assasantoti dīghaṃ vā assāsaṃ pavattento. **‘‘Assāso’’**ti bahi nikkhamanavāto. **‘‘Passāso’’**ti anto pavisanavāto. Suttantaṭṭhakathāsu pana uppaṭipāṭiyā āgataṃ.
ここで、「長い」とは、長く息を吐き出す、あるいは長く息を吸い込むことである。「息を吐き出す」とは、外へ出る気息のことである。「息を吸い込む」とは、内へ入る気息のことである。これは、スッタント・アッタカター(註釈書)では、逆の順序で述べられている。
Tattha sabbesampi gabbhaseyyakānaṃ mātukucchito nikkhamanakāle paṭhamaṃ abbhantaravāto bahi nikkhamati. Pacchā bāhiravāto sukhumaṃ rajaṃ gahetvā abbhantaraṃ pavisanto tāluṃ āhacca nibbāyati. Evaṃ tāva assāsapassāsā veditabbā. Yā pana tesaṃ dīgharassatā, sā addhānavasena veditabbā. Yathā hi okāsaddhānaṃ pharitvā ṭhitaṃ udakaṃ vā vālikā vā ‘‘dīghamudakaṃ dīghā vālikā, rassamudakaṃ rassā vālikā’’ti vuccati. Evaṃ cuṇṇavicuṇṇāpi assāsapassāsā hatthisarīre ahisarīre ca tesaṃ attabhāvasaṅkhātaṃ dīghaṃ addhānaṃ saṇikaṃ pūretvā saṇikameva nikkhamanti, tasmā ‘‘dīghā’’ti vuccanti. Sunakhasasādīnaṃ attabhāvasaṅkhātaṃ rassaṃ addhānaṃ sīghaṃ pūretvā sīghameva nikkhamanti, tasmā ‘‘rassā’’ti vuccanti. Manussesu pana keci hatthiahiādayo viya kāladdhānavasena dīghaṃ assasanti ca passasanti ca. Keci sunakhasasādayo viya rassaṃ. Tasmā tesaṃ kālavasena dīghamaddhānaṃ nikkhamantā ca pavisantā ca te dīghā. Ittaramaddhānaṃ nikkhamantā ca pavisantā ca ‘‘rassā’’ti veditabbā. Tatrāyaṃ bhikkhu navahākārehi dīghaṃ assasanto ca passasanto ca ‘‘dīghaṃ assasāmi passasāmī’’ti pajānāti. Evaṃ pajānato cassa ekenākārena kāyānupassanāsatipaṭṭhānabhāvanā sampajjatīti veditabbā. Yathāha paṭisambhidāyaṃ –
ここで、すべての胎児が母の胎内から出るとき、最初に腹内の気息が外へ出る。次に、外の気息が微細な塵を吸い込み、腹内へ入る際に、喉に当たって消滅する。このように、息の出入りは知られるべきである。それらの長い短いというのは、道のりによって知られるべきである。ちょうど、容器に満たされた水や砂を、「長い水、長い砂」「短い水、短い砂」と呼ぶように。このように、息の出入りは、象の体や蛇の体のような、それらの自己の体という長い道のりをゆっくりと満たして、ゆっくりと出ていくので、「長い」と呼ばれる。犬や猫などの短い道のりを速く満たして速く出ていくので、「短い」と呼ばれる。人間においては、象や鳥のように、時間的な道のりによって長く息を吐き出したり吸い込んだりする者もいる。犬や猫のように短い者もいる。したがって、それらは時間によって、長く出て行き、入ってくるので「長い」と呼ばれる。短い時間で出て行き、入ってくるので「短い」と知られるべきである。ここに、比丘は九つの方法で、長く息を吐き出したり吸い込んだりしながら、「長く息を吐き出している、長く息を吸い込んでいる」と知る。このように知る者にとっては、一つの方法で、身体への観察、気づきの確立(マインドフルネス)の修行が成就するのである。パティサンビダー(区分)にはこう述べられている。
‘‘Kathaṃ dīghaṃ assasanto ‘dīghaṃ assasāmī’ti pajānāti, dīghaṃ passasanto ‘dīghaṃ passasāmī’ti pajānāti? Dīghaṃ assāsaṃ addhānasaṅkhāte assasati, dīghaṃ passāsaṃ addhānasaṅkhāte passasati, dīghaṃ assāsapassāsaṃ addhānasaṅkhāte assasatipi passasatipi. Dīghaṃ assāsapassāsaṃ addhānasaṅkhāte assasatopi passasatopi chando uppajjati; chandavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ assāsaṃ addhānasaṅkhāte assasati, chandavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ passāsaṃ addhānasaṅkhāte passasati, chandavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ assāsapassāsaṃ addhānasaṅkhāte assasatipi passasatipi. Chandavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ assāsapassāsaṃ addhānasaṅkhāte assasatopi passasatopi pāmojjaṃ uppajjati; pāmojjavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ assāsaṃ addhānasaṅkhāte assasati, pāmojjavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ passāsaṃ…pe… dīghaṃ assāsapassāsaṃ addhānasaṅkhāte assasatipi passasatipi. Pāmojjavasena tato sukhumataraṃ dīghaṃ assāsapassāsaṃ addhānasaṅkhāte assasatopi passasatopi dīghaṃ assāsapassāsā cittaṃ vivattati, upekkhā saṇṭhāti. Imehi navahi ākārehi dīghaṃ assāsapassāsā kāyo; upaṭṭhānaṃ sati; anupassanā ñāṇaṃ; kāyo upaṭṭhānaṃ, no sati; sati upaṭṭhānañceva sati ca. Tāya satiyā tena ñāṇena taṃ kāyaṃ anupassati. Tena vuccati – ‘‘kāye kāyānupassanāsatipaṭṭhānabhāvanā’’ti (paṭi. ma. 1.166).
「どのように長く息を吐き出しながら『長く息を吐き出している』と知り、長く息を吸い込みながら『長く息を吸い込んでいる』と知るのか? 長い息を吐き出しを、道のりとして吐き出し、長い息を吸い込みを、道のりとして吸い込む。長い息の出入りを、道のりとして吐き出し、かつ吸い込む。長い息の出入りを、道のりとして吐き出し、かつ吸い込む際に、喜び(賛悦)が生じる。その喜びによって、さらに微細な長い息を吐き出しを、道のりとして吐き出し、喜びによって、さらに微細な長い息を吸い込みを、道のりとして吸い込む。喜びによって、さらに微細な長い息の出入りを、道のりとして吐き出し、かつ吸い込む。喜びによって、さらに微細な長い息の出入りを、道のりとして吐き出し、かつ吸い込む際に、歓喜(喜悦)が生じる。その歓喜によって、さらに微細な長い息を吐き出しを、道のりとして吐き出し、歓喜によって、さらに微細な長い息を吸い込みを…(中略)…長い息の出入りを、道のりとして吐き出し、かつ吸い込む。歓喜によって、さらに微細な長い息の出入りを、道のりとして吐き出し、かつ吸い込むことで、心は静まり、平静(捨)が確立される。これらの九つの方法で、長く息を吐き出したり吸い込んだりする身体。気づきの確立。観察する智慧。身体が気づきの対象であり、気づきではない。気づきが気づきの対象であり、かつ気づきでもある。その気づきによって、その身体を観察する。それゆえ、『身体における身体への観察、気づきの確立の修行』と呼ばれる」(パティサッタンタ・マガ、1.166)。
Eseva nayo rassapadepi. Ayaṃ pana viseso – ‘‘yathā ettha ‘dīghaṃ assāsaṃ addhānasaṅkhāte’ti vuttaṃ; evamidha ‘rassaṃ assāsaṃ ittarasaṅkhāte assasatī’’ti āgataṃ. Tasmā tassa vasena yāva ‘‘tena vuccati kāye kāyānupassanāsatipaṭṭhānabhāvanā’’ti tāva yojetabbaṃ. Evamayaṃ addhānavasena ittaravasena ca imehākārehi assāsapassāse pajānanto dīghaṃ vā assasanto ‘‘dīghaṃ assasāmī’’ti pajānāti…pe… rassaṃ vā passasanto ‘‘rassaṃ passasāmī’’ti pajānātīti veditabbo.
短い息の場合も同様である。しかし、違いはこうである。「ここで『長い息を吐き出しを、道のりとして吐き出す』と述べられているように、ここでは『短い息を吐き出しを、短い道のりとして吐き出す』と述べられている」。したがって、それに応じて、「それゆえ、『身体における身体への観察、気づきの確立の修行』と呼ばれる」までを適用すべきである。このように、道のりによって、あるいは短さによって、これらの方法で息の出入りを知りながら、長く息を吐き出しながら「長く息を吐き出している」と知り…(中略)…短く息を吸い込みながら「短く息を吸い込んでいる」と知る、と理解すべきである。
Evaṃ pajānato cassa –
このように知る者にとっては、
‘‘Dīgho rasso ca assāso;
「長い息も短い息も、
Passāsopi ca tādiso;
息を吸い込むのも同様である。
Cattāro vaṇṇā vattanti;
四つの状態が生じる。
Nāsikaggeva bhikkhuno’’ti. (visuddhi. 1.219; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.163);
比丘の鼻先において」(ヴィスッディ・マガ、1.219; パティサッタンタ・マガ・アッタカター、2.1.163)。
Sabbakāyappaṭisaṃvedī assasissāmi…pe… passasissāmīti sikkhatīti sakalassa assāsakāyassa ādimajjhapariyosānaṃ viditaṃ karonto pākaṭaṃ karonto ‘‘assasissāmī’’ti sikkhati. Sakalassa passāsakāyassa ādimajjhapariyosānaṃ viditaṃ karonto pākaṭaṃ karonto ‘‘passasissāmī’’ti sikkhati. Evaṃ viditaṃ karonto pākaṭaṃ karonto ñāṇasampayuttacittena assasati ceva passasati ca; tasmā ‘‘assasissāmi passasissāmī’’ti sikkhatīti vuccati. Ekassa hi bhikkhuno cuṇṇavicuṇṇavisaṭe assāsakāye passāsakāye vā ādi pākaṭo hoti, na majjhapariyosānaṃ. So ādimeva pariggahetuṃ sakkoti, majjhapariyosāne kilamati. Ekassa majjhaṃ pākaṭaṃ hoti, na ādipariyosānaṃ. So majjhameva pariggahetuṃ sakkoti, ādipariyosāne kilamati. Ekassa pariyosānaṃ pākaṭaṃ hoti, na ādimajjhaṃ. So pariyosānaṃyeva pariggahetuṃ sakkoti, ādimajjhe kilamati. Ekassa sabbampi pākaṭaṃ hoti, so sabbampi pariggahetuṃ sakkoti, na katthaci kilamati. Tādisena bhavitabbanti dassento āha – ‘‘sabbakāyappaṭisaṃvedī assasissāmi…pe… passasissāmīti sikkhatī’’ti.
「すべての身体の感覚を感じながら、息を吐き出すだろう…(中略)…息を吸い込むだろう」と修行するとは、すべての息の出入りの始まり、中間、終わりを知り、明らかにする者として、「息を吐き出すだろう」と修行する。すべての息の吸い込みの始まり、中間、終わりを知り、明らかにする者として、「息を吸い込むだろう」と修行する。このように知り、明らかにする者として、智慧を伴う心で息を吐き出したり吸い込んだりするので、「息を吐き出すだろう、息を吸い込むだろう」と修行すると言われる。なぜなら、ある比丘は、息の出入りの形が崩れた状態では、息の出入りの始まりは明らかであるが、中間や終わりは明らかではない。彼は始まりだけを捉えることができるが、中間や終わりで苦労する。ある比丘は、中間は明らかであるが、始まりや終わりは明らかではない。彼は中間だけを捉えることができるが、始まりや終わりで苦労する。ある比丘は、終わりは明らかであるが、始まりや中間は明らかではない。彼は終わりだけを捉えることができるが、始まりや中間で苦労する。ある比丘は、すべてが明らかであり、彼はすべてを捉えることができる。どこでも苦労しない。そのような者になるべきであることを示して、彼は言う。「すべての身体の感覚を感じながら、息を吐き出すだろう…(中略)…息を吸い込むだろう」と修行する。
Tattha sikkhatīti evaṃ ghaṭati vāyamati. Yo vā tathābhūtassa saṃvaro; ayamettha adhisīlasikkhā. Yo tathābhūtassa samādhi; ayaṃ adhicittasikkhā. Yā tathābhūtassa paññā; ayaṃ adhipaññāsikkhāti. Imā tisso sikkhāyo tasmiṃ ārammaṇe tāya satiyā tena manasikārena sikkhati āsevati bhāveti bahulīkarotīti evamettha attho daṭṭhabbo. Tattha yasmā purimanaye kevalaṃ assasitabbaṃ passasitabbameva ca, na aññaṃ kiñci kātabbaṃ; ito paṭṭhāya pana ñāṇuppādanādīsu yogo karaṇīyo. Tasmā tattha ‘‘assasāmīti pajānāti passasāmīti pajānāti’’cceva vattamānakālavasena pāḷiṃ vatvā ito paṭṭhāya kattabbassa ñāṇuppādanādino ākārassa dassanatthaṃ ‘‘sabbakāyappaṭisaṃvedī assasissāmī’’tiādinā nayena anāgatavacanavasena pāḷi āropitāti veditabbā.
ここで「修行する」とは、そのように努力し、励むことである。そのような状態への制止(戒律の修行)。これは、高度な戒律の修行である。そのような状態への集中(禅定の修行)。これは、高度な心の修行である。そのような状態への智慧(洞察の修行)。これは、高度な智慧の修行である。これらの三つの修行は、その対象において、その気づきによって、その注意によって、修行し、慣れ親しみ、多く行うのである。ここでは、このように意味を理解すべきである。前の方法では、ただ息を吐き出したり吸い込んだりすることだけがすべきことであり、他に何もすべきことはなかった。しかし、ここからは、智慧の発生などのための努力がなされるべきである。それゆえ、そこでは、「息を吐き出すだろうと知る、息を吸い込むだろうと知る」と、現在の時間の経過に沿ってパーリを述べ、ここからは、なされるべき智慧の発生などのための方法を示すために、「すべての身体の感覚を感じながら、息を吐き出すだろう」という未来の時間の経過に沿ってパーリが配置されたと理解すべきである。
Passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assasissāmi…pe… passasissāmīti sikkhatīti oḷārikaṃ kāyasaṅkhāraṃ passambhento paṭippassambhento nirodhento vūpasamento assasissāmi passasissāmīti sikkhati.
「身体の凝りを鎮めて、息を吐き出すだろう…(中略)…息を吸い込むだろう」と修行するとは、粗大な身体の凝りを鎮め、静め、止めて、平静にする者として、「息を吐き出すだろう、息を吸い込むだろう」と修行する。
Tatrevaṃ oḷārikasukhumatā ca passaddhi ca veditabbā. Imassa hi bhikkhuno pubbe apariggahitakāle kāyo ca cittañca sadarathā honti. Oḷārikānaṃ kāyacittānaṃ oḷārikatte avūpasante assāsapassāsāpi oḷārikā honti, balavatarā hutvā pavattanti, nāsikā nappahoti, mukhena assasantopi passasantopi tiṭṭhati. Yadā panassa kāyopi cittampi pariggahitā honti, tadā te santā honti vūpasantā. Tesu vūpasantesu assāsapassāsā sukhumā hutvā pavattanti, ‘‘atthi nu kho natthī’’ti vicetabbākārappattā honti. Seyyathāpi purisassa dhāvitvā pabbatā vā orohitvā mahābhāraṃ vā sīsato oropetvā ṭhitassa oḷārikā assāsapassāsā honti, nāsikā nappahoti, mukhena assasantopi passasantopi tiṭṭhati. Yadā panesa taṃ parissamaṃ vinodetvā nhatvā ca pivitvā ca allasāṭakaṃ hadaye katvā sītāya chāyāya nipanno hoti, athassa te assāsapassāsā sukhumā honti, ‘‘atthi nu kho natthī’’ti vicetabbākārappattā. Evameva imassa bhikkhuno pubbe apariggahitakāle kāyo ca…pe… vicetabbākārappattā honti. Taṃ kissa hetu? Tathā hissa pubbe apariggahitakāle ‘‘oḷārikoḷārike kāyasaṅkhāre passambhemī’’ti ābhogasamannāhāramanasikārapaccavekkhaṇā natthi, pariggahitakāle pana atthi. Tenassa apariggahitakālato pariggahitakāle kāyasaṅkhāro sukhumo hoti. Tenāhu porāṇā –
ここで、粗大さと微細さと、そして鎮静について理解すべきである。この比丘にとって、以前は捉えられていなかったとき、身体と心は緊張していた。粗大な身体や心の粗大さが静まらないとき、息の出入りも粗大になり、より強力になって生じ、鼻が足りなくなり、口で息を吐き出したり吸い込んだりするようになる。しかし、身体も心も捉えられるようになると、それらは静まり、平静になる。それらが平静になると、息の出入りは微細になって生じ、「あるのかないのか?」と疑うほどの状態になる。ちょうど、走った後や山を下りた後、あるいは重い荷物を頭から下ろした後に立っている人の息の出入りは粗大になり、鼻が足りなくなり、口で息を吐き出したり吸い込んだりするようになる。しかし、その疲労を取り除き、沐浴し、飲み物を飲み、濡れた衣を体にまとい、涼しい日陰に横たわると、彼の息の出入りは微細になり、「あるのかないのか?」と疑うほどの状態になる。それと同じように、この比丘にとって、以前は捉えられていなかったとき、身体と心は…(中略)…疑うほどの状態になる。それはなぜか? 以前、捉えられていなかったとき、彼は「粗大な身体の凝りを鎮めよう」という意識、注意、考察がなかった。しかし、捉えられるようになると、それがある。それゆえ、捉えられていなかったときよりも、捉えられるようになったときの身体の凝りは微細になる。それゆえ、昔の人々はこう言った。
‘‘Sāraddhe kāye citte ca, adhimattaṃ pavattati;
「緊張した身体と心では、激しく生じる。
Asāraddhamhi kāyamhi, sukhumaṃ sampavattatī’’ti. (visuddhi. 1.220; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.163);
緊張が解けた身体では、微細に生じる」(ヴィスッディ・マガ、1.220; パティサッタンタ・マガ・アッタカター、2.1.163)。
Pariggahepi oḷāriko, paṭhamajjhānūpacāre sukhumo; tasmimpi oḷāriko paṭhamajjhāne sukhumo. Paṭhamajjhāne ca dutiyajjhānūpacāre ca oḷāriko, dutiyajjhāne sukhumo. Dutiyajjhāne ca tatiyajjhānūpacāre ca oḷāriko, tatiyajjhāne sukhumo. Tatiyajjhāne ca catutthajjhānūpacāre ca oḷāriko, catutthajjhāne atisukhumo appavattimeva pāpuṇāti. Idaṃ tāva dīghabhāṇakasaṃyuttabhāṇakānaṃ mataṃ.
捉えられている状態でも粗大であり、初禅の接近(近分定)で微細である。それでも粗大であり、初禅で微細である。初禅と第二禅の接近(近分定)で粗大であり、第二禅で微細である。第二禅と第三禅の接近(近分定)で粗大であり、第三禅で微細である。第三禅と第四禅の接近(近分定)で粗大であり、第四禅では非常に微細で、ほとんど生じない。これは、長い(息を吸い込む)ことを述べる者たちの見解である。
Majjhimabhāṇakā pana ‘‘paṭhamajjhāne oḷāriko, dutiyajjhānūpacāre sukhumo’’ti evaṃ heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato uparūparijjhānūpacārepi sukhumataraṃ icchanti. Sabbesaṃyeva pana matena apariggahitakāle pavattakāyasaṅkhāro pariggahitakāle paṭippassambhati, pariggahitakāle pavattakāyasaṅkhāro paṭhamajjhānūpacāre…pe… catutthajjhānūpacāre pavattakāyasaṅkhāro catutthajjhāne paṭippassambhati. Ayaṃ tāva samathe nayo.
しかし、中程度の(息を吸い込む)ことを述べる者たちは、「初禅では粗大であり、第二禅の接近(近分定)で微細である」というように、下の禅定から上の禅定や接近(近分定)においても、より微細であることを望む。しかし、すべての人々の見解によれば、捉えられていない状態では生じている身体の凝りは、捉えられている状態では静まる。捉えられている状態では生じている身体の凝りは、初禅の接近(近分定)で…(中略)…第四禅の接近(近分定)で生じている身体の凝りは、第四禅では静まる。これは、止(サマタ)の道である。
Vipassanāyaṃ pana apariggahe pavatto kāyasaṅkhāro oḷāriko, mahābhūtapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, upādārūpapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, sakalarūpapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, arūpapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, rūpārūpapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, paccayapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, sappaccayanāmarūpapariggahe sukhumo. Sopi oḷāriko, lakkhaṇārammaṇikavipassanāya sukhumo. Sopi dubbalavipassanāya oḷāriko, balavavipassanāya sukhumo. Tattha pubbe vuttanayeneva purimassa purimassa pacchimena pacchimena passaddhi veditabbā. Evamettha oḷārikasukhumatā ca passaddhi ca veditabbā.
しかし、観(ヴィパッサナー)においては、捉えられていない状態で生じている身体の凝りは粗大であり、四大元素を捉える段階で微細である。それも粗大であり、依拠する物質(依処)を捉える段階で微細である。それも粗大であり、すべての物質を捉える段階で微細である。それも粗大であり、非物質(無色)を捉える段階で微細である。それも粗大であり、物質と非物質を捉える段階で微細である。それも粗大であり、原因を捉える段階で微細である。それも粗大であり、原因のある名称と形態を捉える段階で微細である。それも粗大であり、特徴を対象とする観で微細である。それも弱い観では粗大であり、強い観では微細である。ここでは、以前述べられた方法と同じように、前のものに対して後のものが静まることが理解されるべきである。このように、粗大さと微細さと、そして静まることが理解されるべきである。
Paṭisambhidāyaṃ panassa saddhiṃ codanāsodhanāhi evamattho vutto – ‘‘kathaṃ passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assasissāmi…pe… passasissāmī’’ti sikkhati? Katame kāyasaṅkhārā? Dīghaṃ assāsā kāyikā ete dhammā kāyappaṭibaddhā kāyasaṅkhārā, te kāyasaṅkhāre passambhento nirodhento vūpasamento sikkhati. Dīghaṃ passāsā kāyikā ete dhammā…pe… rassaṃ assāsā…pe… rassaṃ passāsā… sabbakāyappaṭisaṃvedī assāsā… sabbakāyappaṭisaṃvedī passāsā kāyikā ete dhammā kāyappaṭibaddhā kāyasaṅkhārā, te kāyasaṅkhāre passambhento nirodhento vūpasamento sikkhati.
パティサンビダー(区分)では、質問と回答とともに、このように意味が述べられている。「どのように身体の凝りを鎮めて、息を吐き出すだろう…(中略)…息を吸い込むだろう」と修行するのか? どのような身体の凝りか? 長い息を吐き出すのは、身体的なこれらの現象であり、身体に結びついた身体の凝りである。それらの身体の凝りを鎮め、止めて、平静にする者として修行する。長い息を吸い込むのは、身体的なこれらの現象であり…(中略)…短い息を吐き出す…(中略)…短い息を吸い込む…(中略)…すべての身体の感覚を感じながら息を吐き出す…(中略)…すべての身体の感覚を感じながら息を吸い込むのは、身体的なこれらの現象であり、身体に結びついた身体の凝りである。それらの身体の凝りを鎮め、止めて、平静にする者として修行する。
Yathārūpehi kāyasaṅkhārehi yā kāyassa ānamanā vinamanā sannamanā paṇamanā iñjanā phandanā calanā kampanā passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assasissāmīti sikkhati, passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ passasissāmīti sikkhati.
どのような身体の凝りにおいて、身体の曲がる、曲がる、収まる、傾く、揺れる、震える、動く、静まることによって、「身体の凝りを鎮めて、息を吐き出すだろう」と修行し、「身体の凝りを鎮めて、息を吸い込むだろう」と修行する。
Yathārūpehi kāyasaṅkhārehi yā kāyassa na ānamanā na vinamanā na sannamanā na paṇamanā aniñjanā aphandanā acalanā akampanā, santaṃ sukhumaṃ passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assasissāmīti sikkhati, passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ passasissāmīti sikkhati.
そのままの身体的な活動で、身体が曲がったり、ねじれたり、縮こまったり、伸びたりせず、静かで、微細で、鎮まり、止まった身体の活動を、私は静止させながら吸い込み、静止させながら吐き出すことを学ぶ、と彼は訓練する。
Iti kira passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assasissāmīti sikkhati, passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ passasissāmīti sikkhati. Evaṃ sante vātūpaladdhiyā ca pabhāvanā na hoti, assāsapassāsānañca pabhāvanā na hoti, ānāpānassatiyā ca pabhāvanā na hoti, ānāpānassatisamādhissa ca pabhāvanā na na hoti, na ca naṃ taṃ samāpattiṃ paṇḍitā samāpajjantipi vuṭṭhahantipi.
このように、身体の活動を静止させながら吸い込み、身体の活動を静止させながら吐き出すことを学ぶ、と彼は訓練する。そのようにして、風による呼吸の乱れも、吸気と呼気の訓練も、呼吸の気づきの訓練も、呼吸の気づきによる集中力の訓練も、成就しない。そして賢者は、そのような集中状態に入り、そしてそこから出ることさえできない。
Iti kira passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assasissāmi…pe… passasissāmīti sikkhati. Evaṃ sante vātūpaladdhiyā ca pabhāvanā hoti, assāsapassāsānañca pabhāvanā hoti, ānāpānassatiyā ca pabhāvanā hoti, ānāpānassatisamādhissa ca pabhāvanā hoti, tañca naṃ samāpattiṃ paṇḍitā samāpajjantipi vuṭṭhahantipi.
このように、身体の活動を静止させながら吸い込み…(中略)…吐き出すことを学ぶ、と彼は訓練する。そのようにして、風による呼吸の乱れも、吸気と呼気の訓練も、呼吸の気づきの訓練も、呼吸の気づきによる集中力の訓練も、成就する。そして賢者は、そのような集中状態に入り、そしてそこから出ることさえできる。
Yathā kathaṃ viya? Seyyathāpi kaṃse ākoṭite paṭhamaṃ oḷārikā saddā pavattanti, oḷārikānaṃ saddānaṃ nimittaṃ suggahitattā sumanasikatattā sūpadhāritattā niruddhepi oḷārike sadde atha pacchā sukhumakā saddā pavattanti, sukhumakānaṃ saddānaṃ nimittaṃ suggahitattā sumanasikatattā sūpadhāritattā niruddhepi sukhumake sadde atha pacchā sukhumasaddanimittārammaṇatāpi cittaṃ pavattati; evameva paṭhamaṃ oḷārikā assāsapassāsā pavattanti, oḷārikānaṃ assāsapassāsānaṃ nimittaṃ suggahitattā sumanasikatattā sūpadhāritattā niruddhepi oḷārike assāsapassāse atha pacchā sukhumakā assāsapassāsā pavattanti, sukhumakānaṃ assāsapassāsānaṃ nimittaṃ suggahitattā sumanasikatattā sūpadhāritattā niruddhepi sukhumake assāsapassāse atha pacchā sukhumaassāsapassāsanimittārammaṇatāpi cittaṃ na vikkhepaṃ gacchati.
どのようにか?たとえば、金属の鉢を叩いたとき、まず大きな音が鳴る。大きな音の合図がよく捉えられ、よく注意され、よく維持されたので、大きな音が消えても、後には微細な音が鳴る。微細な音の合図がよく捉えられ、よく注意され、よく維持されたので、微細な音が消えても、後には微細な音の合図が心の対象となる。それと同じように、まず大きな吸気と呼気が起こる。大きな吸気と呼気の合図がよく捉えられ、よく注意され、よく維持されたので、大きな吸気と呼気が消えても、後には微細な吸気と呼気が起こる。微細な吸気と呼気の合図がよく捉えられ、よく注意され、よく維持されたので、微細な吸気と呼気が消えても、後には微細な吸気と呼気の合図が心の対象となる。そして心は散乱しない。
Evaṃ sante vātūpaladdhiyā ca pabhāvanā hoti, assāsapassāsānañca pabhāvanā hoti, ānāpānassatiyā ca pabhāvanā hoti, ānāpānassatisamādhissa ca pabhāvanā hoti, tañca naṃ samāpattiṃ paṇḍitā samāpajjantipi vuṭṭhahantipi.
そのようにして、風による呼吸の乱れも、吸気と呼気の訓練も、呼吸の気づきの訓練も、呼吸の気づきによる集中力の訓練も、成就する。そして賢者は、そのような集中状態に入り、そしてそこから出ることさえできる。
Passambhayaṃ kāyasaṅkhāranti assāsapassāsā kāyo, upaṭṭhānaṃ sati, anupassanā ñāṇaṃ. Kāyo upaṭṭhānaṃ no sati, sati upaṭṭhānañceva sati ca, tāya satiyā tena ñāṇena taṃ kāyaṃ anupassati. Tena vuccati – ‘‘kāye kāyānupassanā satipaṭṭhānabhāvanāti (paṭi. ma. 1.171).
「身体の活動を静止させる」とは、吸気と呼気のことである。「気づきを保つ」とは、気づきである。「洞察する」とは、知恵である。身体は気づきを保つのであり、気づきではない。気づきは、保ち、また気づきである。その気づきによって、その知恵によって、その身体を洞察する。それゆえ、「身体において身体を洞察すること、これが気づきの処し方の訓練である」(『実践の書』1巻171ページ)と言われる。
Ayaṃ tāvettha kāyānupassanāvasena vuttassa paṭhamacatukkassa anupubbapadavaṇṇanā.
これは、身体の洞察の観点から述べられた最初の四つの要素についての、連続した説明である。
Yasmā panettha idameva catukkaṃ ādikammikassa kammaṭṭhānavasena vuttaṃ, itarāni pana tīṇi catukkāni ettha pattajjhānassa vedanācittadhammānupassanāvasena vuttāni, tasmā idaṃ kammaṭṭhānaṃ bhāvetvā ānāpānassaticatutthajjhānapadaṭṭhānāya vipassanāya saha paṭisambhidāhi arahattaṃ pāpuṇitukāmena buddhaputtena yaṃ kātabbaṃ taṃ sabbaṃ idheva tāva ādikammikassa kulaputtassa vasena ādito pabhuti evaṃ veditabbaṃ. Catubbidhaṃ tāva sīlaṃ visodhetabbaṃ. Tattha tividhā visodhanā – anāpajjanaṃ, āpannavuṭṭhānaṃ, kilesehi ca appatipīḷanaṃ. Evaṃ visuddhasīlassa hi bhāvanā sampajjati. Yampidaṃ cetiyaṅgaṇavattaṃ bodhiyaṅgaṇavattaṃ upajjhāyavattaṃ ācariyavattaṃ jantāgharavattaṃ uposathāgāravattaṃ dveasīti khandhakavattāni cuddasavidhaṃ mahāvattanti imesaṃ vasena ābhisamācārikasīlaṃ vuccati, tampi sādhukaṃ paripūretabbaṃ. Yo hi ‘‘ahaṃ sīlaṃ rakkhāmi, kiṃ ābhisamācārikena kamma’’nti vadeyya, tassa sīlaṃ paripūressatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Ābhisamācārikavatte pana paripūre sīlaṃ paripūrati, sīle paripūre samādhi gabbhaṃ gaṇhāti. Vuttañhetaṃ bhagavatā – ‘‘so vata, bhikkhave, bhikkhu ābhisamācārikaṃ dhammaṃ aparipūretvā ‘sīlāni paripūressatī’ti netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti (a. ni. 5.21) vitthāretabbaṃ. Tasmā tena yampidaṃ cetiyaṅgaṇavattādi ābhisamācārikasīlaṃ vuccati, tampi sādhukaṃ paripūretabbaṃ. Tato –
ここでこの四つの要素が、初心者のための瞑想の対象として述べられているが、残りの三つの四つの要素は、ここでは既に禅定を得た者の、感覚、心、そして法(現象)の洞察の観点から述べられている。それゆえ、この瞑想の対象を実践し、呼吸の気づきの四つの禅定の段階に至り、洞察によって(諸行無常などを)悟り、神通力(四つの解脱)を得ようとする仏の子(修行者)は、最初から初心者のために、ここで知っておくべきことをすべて知っておくべきである。まず四つの種類の戒を清浄にしなければならない。そこには三つの清浄がある。すなわち、犯さないこと、犯した後に改めること、そして煩悩に汚されないことである。戒が清浄であると、瞑想が成就する。供養の場所での規律、菩提樹での規律、師匠の規律、師の規律、沐浴場の規律、斎戒場の規律、二十二の戒律の規律、十四の大きな規律といったものに基づいて、社会的な戒律が述べられているが、それも十分に完成させなければならない。もし「私は戒を守っている。社会的な規律は何のためにあるのか?」と言う人がいるならば、彼の戒は完成しない。社会的な規律を完成すると、戒は完成する。戒が完成すると、集中は宿る。聖者は言われた。「比丘たちよ、社会的な規律を完成せずに、『戒は完成する』と言うことは、ありえない。」(『中部経典』5巻21ページ)と詳しく述べなければならない。それゆえ、供養の場所での規律などの社会的な戒律も、十分に完成させなければならない。そこから——
‘‘Āvāso ca kulaṃ lābho, gaṇo kammañca pañcamaṃ;
「住居、家族、利益、集団、そして第五の行為、
Addhānaṃ ñāti ābādho, gantho iddhīti te dasā’’ti.
遠い親戚、病気、そして収集物。これら十の障害(軽減すべきこと)がある。」
Evaṃ vuttesu dasasu palibodhesu yo palibodho atthi, so upacchinditabbo.
このように述べられた十の障害のうち、存在する障害は、断ち切らなければならない。
Evaṃ upacchinnapalibodhena kammaṭṭhānaṃ uggahetabbaṃ. Tampi duvidhaṃ hoti – sabbatthakakammaṭṭhānañca pārihāriyakammaṭṭhānañca. Tattha sabbatthakakammaṭṭhānaṃ nāma bhikkhusaṅghādīsu mettā maraṇassati ca asubhasaññātipi eke. Kammaṭṭhānikena hi bhikkhunā paṭhamaṃ tāva paricchinditvā sīmaṭṭhakabhikkhusaṅghe mettā bhāvetabbā; tato sīmaṭṭhakadevatāsu, tato gocaragāme issarajane, tato tattha manusse upādāya sabbasattesu. So hi bhikkhusaṅghe mettāya sahavāsīnaṃ muducittataṃ janeti, athassa sukhasaṃvāsatā hoti. Sīmaṭṭhakadevatāsu mettāya mudukatacittāhi devatāhi dhammikāya rakkhāya susaṃvihitārakkho hoti. Gocaragāme issarajane mettāya mudukatacittasantānehi issarehi dhammikāya rakkhāya surakkhitaparikkhāro hoti. Tattha manussesu mettāya pasāditacittehi tehi aparibhūto hutvā vicarati. Sabbasattesu mettāya sabbattha appaṭihatacāro hoti.
このように障害を断ち切った者は、瞑想の対象を習得しなければならない。それも二種類ある。すなわち、すべてに役立つ瞑想の対象と、特別な瞑想の対象である。すべてに役立つ瞑想の対象とは、僧侶の集団への慈悲、死の想起、そして不浄の観想、と一部の人は言う。瞑想の対象を実践する比丘は、まず、境界を定めて、境界内の僧侶たちに慈悲を実践しなければならない。次に、境界内の神々に。次に、食物を得る場所の王たちに。次に、そこにいる人々に及ぼし、すべてに生き物にまで。僧侶たちへの慈悲は、共に住む人々に優しさを生み出し、そして彼らと楽しく過ごせるようになる。境界内の神々への慈悲は、優しくなった神々によって、正当な守護によって、よく守られるようになる。食物を得る場所の王たちへの慈悲は、優しくなった王たちによって、正当な守護によって、財産をよく守られるようになる。そこにいる人々への慈悲は、彼らが心を惹かれることによって、彼らに害されることなく過ごせるようになる。すべて生き物への慈悲は、どこでも妨げなく過ごせるようになる。
Maraṇassatiyā pana ‘‘avassaṃ maritabba’’nti cintento anesanaṃ pahāya uparūparivaḍḍhamānasaṃvego anolīnavuttiko hoti. Asubhasaññāya dibbesupi ārammaṇesu taṇhā nuppajjati. Tenassetaṃ tayaṃ evaṃ bahūpakārattā ‘‘sabbattha atthayitabbaṃ icchitabba’’nti katvā adhippetassa ca yogānuyogakammassa padaṭṭhānattā **‘‘sabbatthakakammaṭṭhāna’’**nti vuccati.
死の想起においては、「必ず死ぬ」と考え、求めることをやめ、ますます増大する畏敬の念を抱き、落ち込むことなく過ごすことができる。不浄の観想においては、天界の対象でさえ、欲望が生じない。それゆえ、これら三つは、多くの利益があるので、「すべてに役立つ、望ましいもの」として、望むこと、そして瞑想の対象が成就することに基づいて、「すべてに役立つ瞑想の対象」と呼ばれる。
Aṭṭhatiṃsārammaṇesu pana yaṃ yassa caritānukūlaṃ, taṃ tassa niccaṃ pariharitabbattā yathāvutteneva nayena **‘‘pārihāriyakammaṭṭhāna’’**ntipi vuccati. Idha pana idameva ānāpānassatikammaṭṭhānaṃ ‘‘pārihāriyakammaṭṭhāna’’nti vuccati. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana sīlavisodhanakathaṃ palibodhupacchedakathañca icchantena visuddhimaggato gahetabbo.
三十八の瞑想の対象のうち、その人の性質に合ったものは、常に守られるべきなので、述べられたように「特別な瞑想の対象」とも呼ばれる。ここでは、この呼吸の気づきの瞑想の対象が、「特別な瞑想の対象」と呼ばれる。これがおおよそである。詳細については、戒の清浄についての説明と、障害の断ち切りについての説明を求める者は、『清浄道論』から得ることができる。
Evaṃ visuddhasīlena pana upacchinnapalibodhena ca idaṃ kammaṭṭhānaṃ uggaṇhantena imināva kammaṭṭhānena catutthajjhānaṃ nibbattetvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pattassa buddhaputtassa santike uggahetabbaṃ. Taṃ alabhantena anāgāmissa, tampi alabhantena sakadāgāmissa, tampi alabhantena sotāpannassa, tampi alabhantena ānāpānacatutthajjhānalābhissa, tampi alabhantena pāḷiyā aṭṭhakathāya ca asammūḷhassa vinicchayācariyassa santike uggahetabbaṃ. Arahantādayo hi attanā adhigatamaggameva ācikkhanti. Ayaṃ pana gahanapadese mahāhatthipathaṃ nīharanto viya sabbattha asammūḷho sappāyāsappāyaṃ paricchinditvā katheti.
このように戒が清浄で、障害が断ち切られた者が、この瞑想の対象を習得する者は、この瞑想の対象によって第四禅定を生み出し、洞察を深め、解脱に至った仏の子のそばで習得しなければならない。それを得られない者は、一度だけ(天界に)帰る者(斯陀含)のそばで。それも得られない者は、一度だけ(欲界に)帰る者(預流)のそばで。それも得られない者は、呼吸の気づきの第四禅定を得た者のそばで。それも得られない者は、経典と注釈に迷わない師のそばで習得しなければならない。解脱者(阿羅漢)などは、自分自身が到達した境地を語る。しかし、この習得の場所では、大象の歩む道を示すように、すべてに迷うことなく、適切で不適切なものを区別して語る。
Tatrāyaṃ anupubbikathā – tena bhikkhunā sallahukavuttinā vinayācārasampannena vuttappakāramācariyaṃ upasaṅkamitvā vattapaṭipattiyā ārādhitacittassa tassa santike pañcasandhikaṃ kammaṭṭhānaṃ uggahetabbaṃ. Tatrime pañca sandhayo – uggaho, paripucchā, upaṭṭhānaṃ, appanā, lakkhaṇanti. Tattha ‘‘uggaho’’ nāma kammaṭṭhānassa uggaṇhanaṃ, ‘‘paripucchā’’ nāma kammaṭṭhānassa paripucchanā, ‘‘upaṭṭhānaṃ’’ nāma kammaṭṭhānassa upaṭṭhānaṃ, ‘‘appanā’’ nāma kammaṭṭhānappanā, ‘‘lakkhaṇaṃ’’ nāma kammaṭṭhānassa lakkhaṇaṃ. ‘‘Evaṃlakkhaṇamidaṃ kammaṭṭhāna’’nti kammaṭṭhānasabhāvūpadhāraṇanti vuttaṃ hoti.
ここに、連続した説明がある。すなわち、軽やかに生き、戒律の行儀の良いその比丘が、述べられたような師のもとを訪ね、修行のやり方で心を満足させたならば、五つの要素からなる瞑想の対象を習得しなければならない。ここに五つの要素がある。すなわち、習得、質問、維持、集中、そして特徴である。そこで、「習得」とは、瞑想の対象の習得のことである。「質問」とは、瞑想の対象についての質問のことである。「維持」とは、瞑想の対象の維持のことである。「集中」とは、瞑想の対象への集中である。「特徴」とは、瞑想の対象の特徴である。「この瞑想の対象はこのような特徴がある」という、瞑想の対象の本質を捉えること、と述べられている。
Evaṃ pañcasandhikaṃ kammaṭṭhānaṃ uggaṇhanto attanāpi na kilamati, ācariyampi na viheṭheti; tasmā thokaṃ uddisāpetvā bahukālaṃ sajjhāyitvā evaṃ pañcasandhikaṃ kammaṭṭhānaṃ uggahetvā sace tattha sappāyaṃ hoti, tattheva vasitabbaṃ. No ce tattha sappāyaṃ hoti, ācariyaṃ āpucchitvā sace mandapañño yojanaparamaṃ gantvā, sace tikkhapañño dūrampi gantvā aṭṭhārasasenāsanadosavivajjitaṃ, pañcasenāsanaṅgasamannāgataṃ senāsanaṃ upagamma tattha vasantena upacchinnakhuddakapalibodhena katabhattakiccena bhattasammadaṃ paṭivinodetvā ratanattayaguṇānussaraṇena cittaṃ sampahaṃsetvā ācariyuggahato ekapadampi asammussantena idaṃ ānāpānassatikammaṭṭhānaṃ manasikātabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana imaṃ kathāmaggaṃ icchantena visuddhimaggato (visuddhi. 1.55) gahetabbo.
このように五つの要素からなる瞑想の対象を習得する者は、自分自身も苦しまず、師も煩わせない。それゆえ、少しずつ暗唱させて、長く学習して、このように五つの要素からなる瞑想の対象を習得し、もしそこに(修行に適した)環境があれば、そこに留まるべきである。もしそこに(修行に適した)環境がなければ、師に許可を得て、もし知恵の浅い者は一 yoj那(約16km)まで、もし知恵の鋭い者は遠くまで行って、十八種類の住居の欠点から離れ、五つの住居の要素を備えた住居に移って、そこに住む間に、小さな障害を断ち切り、食事の世話をし、食事の時間を守り、三宝の徳を思い起こして心を落ち着かせ、師から習ったことを少しも忘れないように、この呼吸の気づきの瞑想の対象を心に留めるべきである。これがおおよそである。詳細については、この説明の道筋を求める者は、『清浄道論』から(1巻55ページ)得ることができる。
Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘idaṃ ānāpānassatikammaṭṭhānaṃ manasikātabba’’nti tatrāyaṃ manasikāravidhi –
「この呼吸の気づきの瞑想の対象を心に留めるべきである」と述べられたことについて、ここに心に留める方法がある。
‘‘Gaṇanā anubandhanā, phusanā ṭhapanā sallakkhaṇā;
「数え上げ、追いかけ、触れ、置き、見極め、
Vivaṭṭanā pārisuddhi, tesañca paṭipassanā’’ti. (visuddhi. 1.223; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.163);
転換し、清浄にし、そしてそれらの再確認。」(『清浄道論』1巻223ページ、『実践の書』注釈2巻1巻163ページ)
**‘‘Gaṇanā’’**ti gaṇanāyeva. **‘‘Anubandhanā’’**ti anuvahanā. **‘‘Phusanā’’**ti phuṭṭhaṭṭhānaṃ. **‘‘Ṭhapanā’’**ti appanā. **‘‘Sallakkhaṇā’’**ti vipassanā. ‘‘Vivaṭṭanā’’ti maggo. **‘‘Pārisuddhī’’**ti phalaṃ. **‘‘Tesañca paṭipassanā’’**ti paccavekkhaṇā. Tattha iminā ādikammikakulaputtena paṭhamaṃ gaṇanāya idaṃ kamaṭṭhānaṃ manasikātabbaṃ. Gaṇentena ca pañcannaṃ heṭṭhā na ṭhapetabbaṃ, dasannaṃ upari na netabbaṃ, antare khaṇḍaṃ na dassetabbaṃ. Pañcannaṃ heṭṭhā ṭhapentassa hi sambādhe okāse cittuppādo vipphandati, sambādhe vaje sanniruddhagogaṇo viya. Dasannaṃ upari nentassa gaṇanānissitova cittuppādo hoti. Antarā khaṇḍaṃ dassentassa ‘‘sikhāppattaṃ nu kho me kammaṭṭhānaṃ, no’’ti cittaṃ vikampati. Tasmā ete dose vajjetvā gaṇetabbaṃ.
「数え上げ」とは、数え上げのことである。「追いかけ」とは、追いかけることである。「触れ」とは、触れる場所のことである。「置き」とは、集中することである。「見極め」とは、洞察のことである。「転換」とは、道(悟りの道)である。「清浄」とは、果報である。「それらの再確認」とは、省察のことである。そこで、この初心者の者に、まず数え上げによって、この瞑想の対象を心に留めるべきである。数える際には、五つ以下に置かず、十以上にしてはならない。そして、その間に途切れを作ってはならない。五つ以下に置くと、混雑した場所で心の動きが乱れる。混雑を避けると、牛の群れのように(集中して)数えることができる。十以上にすると、数え上げに依存した心の動きになる。途切れを作ると、「私の瞑想の対象は成就したのか、そうでないのか」と心が揺れ動く。それゆえ、これらの欠点を避けて数えなければならない。
Gaṇentena ca paṭhamaṃ dandhagaṇanāya dhaññamāpakagaṇanāya gaṇetabbaṃ. Dhaññamāpako hi nāḷiṃ pūretvā ‘‘eka’’nti vatvā okirati. Puna pūrento kiñci kacavaraṃ disvā taṃ chaḍḍento ‘‘ekaṃ eka’’nti vadati. Esa nayo ‘‘dve dve’’tiādīsu. Evameva imināpi assāsapassāsesu yo upaṭṭhāti taṃ gahetvā ‘‘ekaṃ eka’’nti ādiṃkatvā yāva ‘‘dasa dasā’’ti pavattamānaṃ pavattamānaṃ upalakkhetvāva gaṇetabbaṃ. Tassevaṃ gaṇayato nikkhamantā ca pavisantā ca assāsapassāsā pākaṭā honti.
数える際には、まずゆっくりと、穀物の計量器で数えるように数えなければならない。穀物の計量器は、一升枡を満たして「一つ」と言って空にする。再び満たすとき、何かゴミを見つけてそれを捨てながら、「一つ、一つ」と言う。このやり方で「二つ、二つ」などと続ける。それと同様に、この呼吸においても、現れるものを捉えて、「一つ、一つ」から始めて、「十、十」まで、連続して数えながら、注意して数えなければならない。このように数えることによって、出入りする吸気と呼気がはっきりする。
Athānena taṃ dandhagaṇanaṃ dhaññamāpakagaṇanaṃ pahāya sīghagaṇanāya gopālakagaṇanāya gaṇetabbaṃ. Cheko hi gopālako sakkharāyo ucchaṅgena gahetvā rajjudaṇḍahattho pātova vajaṃ gantvā gāvo piṭṭhiyaṃ paharitvā palighatthambhamatthake nisinno dvāraṃ pattaṃ pattaṃyeva gāvaṃ ‘‘eko dve’’ti sakkharaṃ khipitvā khipitvā gaṇeti. Tiyāmarattiṃ sambādhe okāse dukkhaṃ vutthagogaṇo nikkhamanto aññamaññaṃ upanighaṃsanto vegena vegena puñjo puñjo hutvā nikkhamati. So vegena vegena ‘‘tīṇi cattāri pañca dasā’’ti gaṇetiyeva. Evamimassāpi purimanayena gaṇayato assāsapassāsā pākaṭā hutvā sīghaṃ sīghaṃ punappunaṃ sañcaranti. Tato tena ‘‘punappunaṃ sañcarantī’’ti ñatvā anto ca bahi ca aggahetvā dvārappattaṃ dvārappattaṃyeva gahetvā ‘‘eko dve tīṇi cattāri pañca, eko dve tīṇi cattāri pañca cha, eko dve tīṇi cattāri pañca cha satta…pe… aṭṭha… nava… dasā’’ti sīghaṃ sīghaṃ gaṇetabbameva. Gaṇanāpaṭibaddhe hi kammaṭṭhāne gaṇanābaleneva cittaṃ ekaggaṃ hoti arittūpatthambhanavasena caṇḍasote nāvāṭhapanamiva.
それを遅い数え方、穀物や果物の数え方をやめて、速い数え方、牛の数え方で数えるべきである。賢い牛飼いは、小石を手のひらに拾い集め、縄の棒の端に持ってきて、地面に立って、牛を背中から叩いて追い立て、門に立って、門に入ってくる牛を「一人、二人」と小石を投げながら数える。真夜中、混雑した場所で、苦しんで群れをなして出てくる牛は、互いにぶつかり合い、速く速く群れとなって出てくる。彼は速く速く「三人、四人、五人、十人」と数える。この前の方法で数えるときも、呼吸がはっきりして、速く速く何度も出入りする。そのため、「何度も出入りする」と知って、内側と外側を捕らえずに、門に来た門に来た牛を「一人、二人、三人、四人、五人、一人、二人、三人、四人、五人、六人、一人、二人、三人、四人、五人、六人、七人…」と速く速く数えるべきである。瞑想の場では、数えることによって心が集中し、激流の中の船の操縦のように、座席の支えによって安定する。
Tassevaṃ sīghaṃ sīghaṃ gaṇayato kammaṭṭhānaṃ nirantarappavattaṃ viya hutvā upaṭṭhāti. Atha ‘‘nirantaraṃ pavattatī’’ti ñatvā anto ca bahi ca vātaṃ apariggahetvā purimanayeneva vegena vegena gaṇetabbaṃ. Antopavisanavātena hi saddhiṃ cittaṃ pavesayato abbhantaraṃ vātabbhāhataṃ medapūritaṃ viya hoti, bahinikkhamanavātena saddhiṃ cittaṃ nīharato bahiddhā puthuttārammaṇe cittaṃ vikkhipati. Phuṭṭhokāse pana satiṃ ṭhapetvā bhāventasseva bhāvanā sampajjati. Tena vuttaṃ – ‘‘anto ca bahi ca vātaṃ apariggahetvā purimanayeneva vegena vegena gaṇetabba’’nti.
このように速く速く数えるとき、瞑想の場は絶え間なく続いているように現れる。「絶え間なく続いている」と知って、内側と外側の風を捉えずに、前の方法で速く速く数えるべきである。内側に入る風と共に心を導くと、内側の風は油で満たされたようになり、外側に出る風と共に心を出すと、外側の様々な対象に心が散らばる。触れている場所で注意を保ちながら瞑想する者には、瞑想が成就する。だから、こう言われている。「内側と外側の風を捉えずに、前の方法で速く速く数えるべきである」と。
Kīva ciraṃ panetaṃ gaṇetabbanti? Yāva vinā gaṇanāya assāsapassāsārammaṇe sati santiṭṭhati. Bahi visaṭavitakkavicchedaṃ katvā assāsapassāsārammaṇe sati saṇṭhapanatthaṃyeva hi gaṇanāti.
これをどれくらいの間数えるべきか? 数えずに呼吸に注意を保つことができるまで。外側の思考の散乱を断ち切って、呼吸に注意を保つために、数えるのである。
Evaṃ gaṇanāya manasikatvā anubandhanāya manasikātabbaṃ. Anubandhanā nāma gaṇanaṃ paṭisaṃharitvā satiyā nirantaraṃ assāsapassāsānaṃ anugamanaṃ; tañca kho na ādimajjhapariyosānānugamanavasena. Bahinikkhamanavātassa hi nābhi ādi, hadayaṃ majjhaṃ, nāsikaggaṃ pariyosānaṃ. Abbhantarapavisanavātassa nāsikaggaṃ ādi, hadayaṃ majjhaṃ, nābhi pariyosānaṃ. Tañcassa anugacchato vikkhepagataṃ cittaṃ sāraddhāya ceva hoti iñjanāya ca. Yathāha –
このように数えながら意を注ぎ、その後も意を注ぐべきである。後続とは、数えることをやめて、注意を保ちながら絶えず呼吸を追うことである。ただし、それは始まり、中間、終わりの追跡によるものではない。外に出る風に鼻は始まりでなく、心臓は中間でなく、鼻先は終わりではない。内側に入る風に鼻先は始まりでなく、心臓は中間でなく、へそは終わりではない。それを追跡すると、散乱した心は、喜びと揺れ動きを伴う。
‘‘Assāsādimajjhapariyosānaṃ satiyā anugacchato ajjhattaṃ vikkhepagatena cittena kāyopi cittampi sāraddhā ca honti iñjitā ca phanditā ca. Passāsādimajjhapariyosānaṃ satiyā anugacchato bahiddhā vikkhepagatena cittena kāyopi cittampi sāraddhā ca honti iñjitā ca phanditā cā’’ti (paṭi. ma. 1.157).
「息の始まり、中間、終わりを注意を保ちながら追跡するとき、内側で散乱した心によって、体も心も喜びと揺れ動きを伴う。息の終わり、中間、終わりを注意を保ちながら追跡するとき、外側で散乱した心によって、体も心も喜びと揺れ動きを伴う」と言われている(パティ。マ。1.157)。
Tasmā anubandhanāya manasikarontena na ādimajjhapariyosānavasena manasikātabbaṃ. Apica kho phusanāvasena ca ṭhapanāvasena ca manasikātabbaṃ. Gaṇanānubandhanāvasena viya hi phusanāṭhapanāvasena visuṃ manasikāro natthi. Phuṭṭhaphuṭṭhaṭṭhāneyeva pana gaṇento gaṇanāya ca phusanāya ca manasi karoti. Tattheva gaṇanaṃ paṭisaṃharitvā te satiyā anubandhanto appanāvasena ca cittaṃ ṭhapento ‘‘anubandhanāya ca phusanāya ca ṭhapanāya ca manasi karotī’’ti vuccati. Svāyamattho aṭṭhakathāyaṃ vuttapaṅguḷadovārikopamāhi paṭisambhidāyaṃ vuttakakacopamāya ca veditabbo.
したがって、後続に意を注ぐ者は、始まり、中間、終わりの順に意を注ぐべきではない。ただし、触れることによって、そして留めることによって意を注ぐべきである。数えの後続のように、触れることと留めることで別々に意を注ぐことはない。触れている場所で数えながら、数えることと触れることの両方に意を注ぐ。そこで数えることをやめて、注意を保ちながら、自分自身を留めることによって心を留め、「後続と触れることと留めることの両方に意を注いでいる」と言われる。この意味は、注釈書に述べられている指の門番のたとえや、分別智に述べられているのこぎりのたとえによって理解されるべきである。
Tatrāyaṃ paṅguḷopamā – ‘‘seyyathāpi paṅguḷo dolāya kīḷataṃ mātāputtānaṃ dolaṃ khipitvā tattheva dolatthambhamūle nisinno kamena āgacchantassa ca gacchantassa ca dolāphalakassa ubho koṭiyo majjhañca passati, na ca ubhokoṭimajjhānaṃ dassanatthaṃ byāvaṭo hoti. Evamevāyaṃ bhikkhu sativasena upanibandhanatthambhamūle ṭhatvā assāsapassāsadolaṃ khipitvā tattheva nimitte satiyā nisinno kamena āgacchantānañca gacchantānañca phuṭṭhaṭṭhāne assāsapassāsānaṃ ādimajjhapariyosānaṃ satiyā anugacchanto tattha ca cittaṃ ṭhapento passati, na ca tesaṃ dassanatthaṃ byāvaṭo hoti. Ayaṃ paṅguḷopamā.
ここに指のたとえがある。「指が揺りかごで遊ぶ母子のために揺りかごを揺らし、その揺りかごの柱の根元に座って、来る時と行く時の揺りかごの板の端と中間を見る。しかし、端と中間の両方を見ることに専念しない。これと同様に、この比丘は注意の力で後続の柱の根元に立って、呼吸の揺りかごを揺らし、その場所で注意を保ちながら、来る時と行く時の接触点での呼吸の始まり、中間、終わりを注意を保ちながら追跡し、そこに心を留め、それらを見ることに専念しない。これが指のたとえである。」
Ayaṃ pana dovārikopamā – ‘‘seyyathāpi dovāriko nagarassa anto ca bahi ca purise ‘ko tvaṃ, kuto vā āgato, kuhiṃ vā gacchasi, kiṃ vā te hatthe’ti na vīmaṃsati, na hi tassa te bhārā. Dvārappattaṃ dvārappattaṃyeva pana vīmaṃsati; evameva imassa bhikkhuno anto paviṭṭhavātā ca bahi nikkhantavātā ca na bhārā honti, dvārappattā dvārappattāyeva bhārāti. Ayaṃ dovārikopamā.
ここに門番のたとえがある。「門番が都の内外の者を『あなたは誰か、どこから来たのか、どこへ行くのか、手に何を持っているのか』と尋ねない。それは彼の仕事ではない。門に来た者だけを尋ねる。これと同様に、この比丘にとって、内側に入ってくる風と外側に出る風は負担ではなく、門に来た門に来た者だけが負担である。これが門番のたとえである。」
Kakacopamā pana āditopabhuti evaṃ veditabbā. Vuttañhetaṃ –
のこぎりのたとえは、初めからこのように理解されるべきである。こう言われている。
‘‘Nimittaṃ assāsapassāsā, anārammaṇamekacittassa;
「対象は呼吸、一つの心にとって対象は無い。」
Ajānato ca tayo dhamme, bhāvanānupalabbhati.
「知らない者には三つの法があり、瞑想は見いだされない。」
‘‘Nimittaṃ assāsapassāsā, anārammaṇamekacittassa;
「対象は呼吸、一つの心にとって対象は無い。」
Jānato ca tayo dhamme, bhāvanā upalabbhatī’’ti. (paṭi. ma. 1.159);
「知る者には三つの法があり、瞑想は見いだされる」と。(パティ。マ。1.159)
Kathaṃ ime tayo dhammā ekacittassa ārammaṇaṃ na honti, na cime tayo dhammā aviditā honti, na ca cittaṃ vikkhepaṃ gacchati, padhānañca paññāyati, payogañca sādheti, visesamadhigacchati? Seyyathāpi rukkho same bhūmibhāge nikkhitto, tamenaṃ puriso kakacena chindeyya, rukkhe phuṭṭhakakacadantānaṃ vasena purisassa sati upaṭṭhitā hoti, na āgate vā gate vā kakacadante manasi karoti, na āgatā vā gatā vā kakacadantā aviditā honti, padhānañca paññāyati, payogañca sādheti.
どのようにして、これら三つの法は一つの心にとって対象とならず、これら三つの法は知られないままでなく、心は散乱せず、努力が知られ、実践が成就し、進歩が達成されるのか? 例えば、平らな地面に置かれた木を、人がのこぎりで切るとする。木にのこぎりの歯が当たったとき、人の注意は保たれる。しかし、来る時と行く時ののこぎりの歯に意を注ぐことはなく、来る時と行く時ののこぎりの歯は知られないままでなく、努力が知られ、実践が成就する。
Yathā rukkho same bhūmibhāge nikkhitto; evaṃ upanibandhananimittaṃ. Yathā kakacadantā; evaṃ assāsapassāsā. Yathā rukkhe phuṭṭhakakacadantānaṃ vasena purisassa sati upaṭṭhitā hoti, na āgate vā gate vā kakacadante manasi karoti, na āgatā vā gatā vā kakacadantā aviditā honti, padhānañca paññāyati, payogañca sādheti, evameva bhikkhu nāsikagge vā mukhanimitte vā satiṃ upaṭṭhapetvā nisinno hoti, na āgate vā gate vā assāsapassāse manasi karoti, na āgatā vā gatā vā assāsapassāsā aviditā honti, padhānañca paññāyati, payogañca sādheti, visesamadhigacchati.
平らな地面に置かれた木のように。これが対象である。のこぎりの歯のように。これが呼吸である。木にのこぎりの歯が当たったとき、人の注意は保たれる。しかし、来る時と行く時ののこぎりの歯に意を注ぐことはなく、来る時と行く時ののこぎりの歯は知られないままでなく、努力が知られ、実践が成就する。これと同様に、比丘は鼻先または口の対象に注意を置き、座っている。しかし、来る時と行く時の呼吸に意を注ぐことはなく、来る時と行く時の呼吸は知られないままでなく、努力が知られ、実践が成就し、進歩が達成される。
Padhānanti katamaṃ padhānaṃ? Āraddhavīriyassa kāyopi cittampi kammaniyaṃ hoti – idaṃ padhānaṃ. Katamo payogo? Āraddhavīriyassa upakkilesā pahīyanti, vitakkā vūpasammanti – ayaṃ payogo. Katamo viseso? Āraddhavīriyassa saṃyojanā pahīyanti, anusayā byantī honti – ayaṃ viseso. Evaṃ ime tayo dhammā ekacittassa ārammaṇā na honti, na cime tayo dhammā aviditā honti, na ca cittaṃ vikkhepaṃ gacchati, padhānañca paññāyati, payogañca sādheti, visesamadhigacchati.
努力とはどの努力か? 努力を始めた者の体も心も活動的になる。これが努力である。精進とは何か? 努力を始めた者の煩悩が消え去り、思考が静まる。これが精進である。進歩とは何か? 努力を始めた者の結びが断ち切られ、煩悩が消滅する。これが進歩である。このように、これら三つの法は一つの心にとって対象とならず、これら三つの法は知られないままでなく、心は散乱せず、努力が知られ、実践が成就し、進歩が達成される。
‘‘Ānāpānassatī yassa, paripuṇṇā subhāvitā;
「念仏が、完璧でよく修練されているならば;
Anupubbaṃ paricitā, yathā buddhena desitā;
徐々に慣れ親しむならば、仏陀が説かれたように;
So imaṃ lokaṃ pabhāseti, abbhā muttova candimā’’ti. (paṭi. ma. 1.160);
この世界を照らす、雲間から出た月のように。」(パティ。マ。1.160)
Ayaṃ kakacopamā. Idha panassa āgatāgatavasena amanasikāramattameva payojananti veditabbaṃ. Idaṃ kammaṭṭhānaṃ manasikaroto kassaci nacireneva nimittañca uppajjati, avasesajjhānaṅgapaṭimaṇḍitā appanāsaṅkhātā ṭhapanā ca sampajjati. Kassaci pana gaṇanāvaseneva manasikārakālatopabhuti anukkamato oḷārikaassāsapassāsanirodhavasena kāyadarathe vūpasante kāyopi cittampi lahukaṃ hoti, sarīraṃ ākāse laṅghanākārappattaṃ viya hoti. Yathā sāraddhakāyassa mañce vā pīṭhe vā nisīdato mañcapīṭhaṃ onamati, vikūjati, paccattharaṇaṃ valiṃ gaṇhāti. Asāraddhakāyassa pana nisīdato neva mañcapīṭhaṃ onamati, na vikūjati, na paccattharaṇaṃ valiṃ gaṇhāti, tūlapicupūritaṃ viya mañcapīṭhaṃ hoti. Kasmā? Yasmā asāraddho kāyo lahuko hoti; evameva gaṇanāvasena manasikārakālatopabhuti anukkamato oḷārikaassāsapassāsanirodhavasena kāyadarathe vūpasante kāyopi cittampi lahukaṃ hoti, sarīraṃ ākāse laṅghanākārappattaṃ viya hoti.
これがのこぎりのたとえである。ここで、彼の来る時と行く時の注意を払わないことだけが目的であると理解されるべきである。この瞑想を意を注ぐ者の誰にでも、まもなく対象が生じ、残りの禅定支えられた集中が達成される。しかし、誰かに数え方で意を注いでいる間、次第に粗大な呼吸が止まることによって、体も心も軽くなり、体は空中で跳ねるような状態になる。例えば、重い体の人が椅子や床に座ると、椅子や床が沈み、しわができ、敷物がたるむ。しかし、軽い体の人が座っても、椅子や床は沈まず、しわもできず、敷物もたるまない。なぜか? 体が軽いからである。これと同様に、数え方で意を注いでいる間、次第に粗大な呼吸が止まることによって、体も心も軽くなり、体は空中で跳ねるような状態になる。
Tassa oḷārike assāsapassāse niruddhe sukhumaassāsapassāsanimittārammaṇaṃ cittaṃ pavattati, tasmimpi niruddhe aparāparaṃ tato sukhumatarasukhumatamanimittārammaṇaṃ pavattatiyeva. Kathaṃ? Yathā puriso mahatiyā lohasalākāya kaṃsatāḷaṃ ākoṭeyya, ekappahārena mahāsaddo uppajjeyya, tassa oḷārikasaddārammaṇaṃ cittaṃ pavatteyya, niruddhe oḷārike sadde atha pacchā sukhumasaddanimittārammaṇaṃ, tasmimpi niruddhe aparāparaṃ tato sukhumatarasukhumatamasaddanimittārammaṇaṃ cittaṃ pavattateva; evanti veditabbaṃ. Vuttampi cetaṃ – ‘‘seyyathāpi kaṃse ākoṭite’’ti (paṭi. ma. 1.171) vitthāro.
粗大な呼吸が止まると、微細な呼吸の対象に心が続く。それも止まると、さらに微細な対象に心が続く。どのように? 例えば、人が大きな鉄の棒で銅鑼を叩くと、一打で大きな音が鳴る。その粗大な音の対象に心が続く。粗大な音が止まると、次に微細な音の対象に、それも止まると、さらに微細な対象に心が続く。このように理解されるべきである。こうも言われている。「銅鑼を叩いたときのように」(パティ。マ。1.171)詳細。
Yathā hi aññāni kammaṭṭhānāni uparūpari vibhūtāni honti, na tathā idaṃ. Idaṃ pana uparūpari bhāventassa bhāventassa sukhumattaṃ gacchati, upaṭṭhānampi na upagacchati. Evaṃ anupaṭṭhahante pana tasmiṃ na tena bhikkhunā uṭṭhāyāsanā cammakhaṇḍaṃ papphoṭetvā gantabbaṃ. Kiṃ kātabbaṃ? ‘‘Ācariyaṃ pucchissāmī’’ti vā ‘‘naṭṭhaṃ dāni me kammaṭṭhāna’’nti vā na vuṭṭhātabbaṃ, iriyāpathaṃ vikopetvā gacchato hi kammaṭṭhānaṃ navanavameva hoti. Tasmā yathānisinneneva desato āharitabbaṃ.
他の瞑想の対象は、徐々に顕著になるが、これはそうではない。しかし、これを徐々に修練するにつれて、微細さを増し、注意も得られない。注意が得られないとき、その比丘はその瞑想から立ち上がって、革を打って去るべきではない。何をすべきか? 「師に尋ねよう」とか、「私の瞑想は失われた」などと言って、立ち上がってはいけない。姿勢を変えて立ち去ると、瞑想は新しくなる。したがって、座ったままの状態で説かれるべきである。
Tatrāyaṃ āharaṇūpāyo. Tena hi bhikkhunā kammaṭṭhānassa anupaṭṭhahanabhāvaṃ ñatvā iti paṭisañcikkhitabbaṃ – ‘‘ime assāsapassāsā nāma kattha atthi, kattha natthi, kassa vā atthi, kassa vā natthī’’ti. Athevaṃ paṭisañcikkhatā ‘‘ime antomātukucchiyaṃ natthi, udake nimuggānaṃ natthi, tathā asaññībhūtānaṃ matānaṃ catutthajjhānasamāpannānaṃ rūpārūpabhavasamaṅgīnaṃ nirodhasamāpannāna’’nti ñatvā evaṃ attanāva attā paṭicodetabbo – ‘‘nanu tvaṃ, paṇḍita, neva mātukucchigato, na udake nimuggo, na asaññībhūto, na mato, na catutthajjhānasamaāpanno, na rūpārūpabhavasamaṅgī, na nirodhasamāpanno, atthiyeva te assāsapassāsā, mandapaññatāya pana pariggahetuṃ na sakkosī’’ti. Athānena pakatiphuṭṭhavaseneva cittaṃ ṭhapetvā manasikāro pavattetabbo. Ime hi dīghanāsikassa nāsā puṭaṃ ghaṭṭentā pavattanti, rassanāsikassa uttaroṭṭhaṃ. Tasmānena imaṃ nāma ṭhānaṃ ghaṭṭentīti nimittaṃ paṭṭhapetabbaṃ. Imameva hi atthavasaṃ paṭicca vuttaṃ bhagavatā – ‘‘nāhaṃ, bhikkhave, muṭṭhassatissa asampajānassa ānāpānassatibhāvanaṃ vadāmī’’ti (ma. ni. 3.149; saṃ. ni. 5.992). Kiñcāpi hi yaṃkiñci kammaṭṭhānaṃ satassa sampajānasseva sampajjati, ito aññaṃ pana manasikarontassa pākaṭaṃ hoti. Idaṃ pana ānāpānassatikammaṭṭhānaṃ garukaṃ garukabhāvanaṃ buddhapaccekabuddhabuddhaputtānaṃ mahāpurisānameva manasikārabhūmibhūtaṃ, na ceva ittaraṃ, na ca ittarasattasamāsevitaṃ. Yathā yathā manasi karīyati, tathā tathā santañceva hoti sukhumañca. Tasmā ettha balavatī sati ca paññā ca icchitabbā.
そこでの獲得法である。この比丘は、禅定が確立されていないことを知り、「この呼吸はどこにあって、どこになく、誰にあって、誰にないのか」と自ら考察すべきである。そして、「これは母の胎内にない、水に沈んだ者にない、無想状態にある死者、第四禅定に入った者、色界・無色界の存在と一体になった者、滅尽定に入った者にはない」と知って、自ら自らを戒めるべきである。「お前は、賢者よ、母の胎内にもおらず、水に沈んだ者でもなく、無想状態にある者でもなく、死んだ者でもなく、第四禅定に入った者でもなく、色界・無色界の存在と一体になった者でもなく、滅尽定に入った者でもない。お前には呼吸があるのに、愚かさゆえにそれを把握できないのか」と。それゆえ、自然な吐息・吸息のままに心を留めて、観照を進めるべきである。長い鼻の持ち主は鼻孔に触れることで、短い鼻の持ち主は上唇に触れることで、呼吸は行われる。それゆえ、この場所を触れることによって、兆候を確立すべきである。この道理を理由として、世尊はこう言われた。「比丘たちよ、私は、記憶力がなく、正知のない者に、呼吸への念の修習を説くのではない」(中部経典 3.149、相応部経典 5.992)。いかなる禅定も、記憶力があり、正知がある場合にのみ成就するが、これ(呼吸への念)は、他のことを観照している者にとっては明白である。この呼吸への念の禅定は、尊いものであり、尊い観照であり、仏陀、独覚仏、仏陀の子、偉大な人物たちの観照の対象であるが、凡夫や凡夫に随伴する者たちの対象ではない。どのように観照するかによって、穏やかで、微細なものとなる。それゆえ、ここで、強力な念と智慧が求められる。
Yathā hi maṭṭhasāṭakassa tunnakaraṇakāle sūcipi sukhumā icchitabbā, sūcipāsavedhanampi tato sukhumataraṃ; evameva maṭṭhasāṭakasadisassa imassa kammaṭṭhānassa bhāvanākāle sūcipaṭibhāgā satipi sūcipāsavedhanapaṭibhāgā taṃsampayuttā paññāpi balavatī icchitabbā. Tāhi ca pana satipaññāhi samannāgatena bhikkhunā na te assāsapassāsā aññatra pakatiphuṭṭhokāsā pariyesitabbā.
ちょうど、麻の衣服を縫うとき、針も細いものが求められ、糸通しもそれよりさらに細いものが求められる。それと同様に、麻の衣服に似たこの禅定を修習する際には、針の兆候、糸通しの兆候、それらに伴う強力な智慧も求められる。そして、これらの念と智慧を備えた比丘は、自然な呼吸の場所以外に、その呼吸を求めるべきではない。
Yathā pana kassako kasiṃ kasitvā balibadde muñcitvā gocarābhimukhe katvā chāyāya nisinno vissameyya, athassa te balibaddā vegena aṭaviṃ paviseyyuṃ. Yo hoti cheko kassako so puna te gahetvā yojetukāmo na tesaṃ anupadaṃ gantvā aṭaviṃ āhiṇḍati. Atha kho rasmiñca patodañca gahetvā ujukameva tesaṃ nipātatitthaṃ gantvā nisīdati vā nipajjati vā. Atha te goṇe divasabhāgaṃ caritvā nipātatitthaṃ otaritvā nhatvā ca pivitvā ca paccuttaritvā ṭhite disvā rasmiyā bandhitvā patodena vijjhanto ānetvā yojetvā puna kammaṃ karoti; evameva tena bhikkhunā na te assāsapassāsā aññatra pakatiphuṭṭhokāsā pariyesitabbā. Satirasmiṃ pana paññāpatodañca gahetvā pakatiphuṭṭhokāse cittaṃ ṭhapetvā manasikāro pavattetabbo. Evañhissa manasikaroto nacirasseva te upaṭṭhahanti, nipātatitthe viya goṇā. Tato tena satirasmiyā bandhitvā tasmiṃyeva ṭhāne yojetvā paññāpatodena vijjhantena puna kammaṭṭhānaṃ anuyuñjitabbaṃ; tassevamanuyuñjato nacirasseva nimittaṃ upaṭṭhāti. Taṃ panetaṃ na sabbesaṃ ekasadisaṃ hoti; apica kho kassaci sukhasamphassaṃ uppādayamāno tūlapicu viya, kappāsapicu viya, vātadhārā viya ca upaṭṭhātīti ekacce āhu.
ちょうど、農夫が畑を耕し、雄牛を放して、放牧地に向かわせた後、日陰で休んでいると、その雄牛たちが勢いよく森に逃げ込んでしまう。賢い農夫は、それらを再び繋ぎ止めようとする場合、その跡を追って森をさまようことはしない。むしろ、鞭と綱を手に取り、まっすぐにそれらが逃げ込んだ場所まで行って、座ったり横になったりする。すると、雄牛たちは日中歩き回り、逃げ込んだ場所に戻ってきて、水を飲んだりした後に、休んでいるのを見て、綱で繋ぎ、鞭で打ちながら連れてきて、再び繋ぎ直して仕事をする。それと同様に、その比丘は、自然な呼吸の場所以外に、その呼吸を求めるべきではない。そして、念の綱と智慧の鞭を取り、自然な呼吸の場所で心を留めて、観照を進めるべきである。このように観照するにつれて、逃げ込んだ場所の雄牛のように、やがてそれ(呼吸)は現れる。それから、念の綱で繋ぎ、その場所で再び繋ぎ直して、智慧の鞭で打つようにして、再び禅定を続けるべきである。それを続けるにつれて、やがて兆候が現れる。しかし、この兆候はすべての人に同じように現れるわけではない。ある人には、綿の絮のように、綿のように、風の筋のように現れるという人もいる。
Ayaṃ pana aṭṭhakathāvinicchayo – idañhi kassaci tārakarūpaṃ viya, maṇiguḷikā viya, muttāguḷikā viya ca kassaci kharasamphassaṃ hutvā kappāsaṭṭhi viya, sāradārusūci viya ca kassaci dīghapāmaṅgasuttaṃ viya, kusumadāmaṃ viya, dhūmasikhā viya ca kassaci vitthata makkaṭakasuttaṃ viya, valāhakapaṭalaṃ viya, padumapupphaṃ viya, rathacakkaṃ viya, candamaṇḍalaṃ viya, sūriyamaṇḍalaṃ viya ca upaṭṭhāti. Tañca panetaṃ yathā sambahulesu bhikkhūsu suttantaṃ sajjhāyitvā nisinnesu ekena bhikkhunā ‘‘tumhākaṃ kīdisaṃ hutvā idaṃ suttaṃ upaṭṭhātī’’ti vutte eko ‘‘mayhaṃ mahatī pabbateyyā nadī viya hutvā upaṭṭhātī’’ti āha. Aparo ‘‘mayhaṃ ekā vanarāji viya’’. Añño ‘‘mayhaṃ sītacchāyo sākhāsampanno phalabhārabharitarukkho viyā’’ti. Tesañhi taṃ ekameva suttaṃ saññānānatāya nānato upaṭṭhāti. Evaṃ ekameva kammaṭṭhānaṃ saññānānatāya nānato upaṭṭhāti. Saññajañhi etaṃ saññānidānaṃ saññāppabhavaṃ tasmā saññānānatāya nānato upaṭṭhātīti veditabbaṃ.
ここで、論師たちの見解はこうである。ある人には、星の形のように、宝石の玉のように、真珠の玉のように現れるが、ある人には、堅い骨のように、枯れた木の杭のように現れる。また、ある人には、長い蛇のように、花の輪のように、煙の筋のように現れるが、ある人には、広がった蜘蛛の巣のように、雲の層のように、蓮の花のように、車の輪のように、月の円盤のように、太陽の円盤のように現れる。そして、この同じ経典が、多くの比丘たちが経典を唱え終えて座っているときに、ある比丘が「あなたたちにとって、この経典はどのように現れますか」と尋ねると、一人が「私には、大きな山の上の川のように現れます」と言った。別の者は「私には、森の並木のように」と言った。さらに別の者は「私には、果実の重みに満ちた、枝葉の茂った木のような、涼しい木陰のように」と言った。彼らにとって、この一つの経典は、認識の違いによって、異なって現れるのである。このように、一つの禅定も、認識の違いによって、異なって現れる。それは認識によって生じ、認識に根ざし、認識から現れるのである。それゆえ、認識の違いによって異なって現れると知るべきである。
Ettha ca aññameva assāsārammaṇaṃ cittaṃ, aññaṃ passāsārammaṇaṃ, aññaṃ nimittārammaṇaṃ yassa hi ime tayo dhammā natthi, tassa kammaṭṭhānaṃ neva appanaṃ na upacāraṃ pāpuṇāti. Yassa panime tayo dhammā atthi, tasseva kammaṭṭhānaṃ appanañca upacārañca pāpuṇāti. Vuttañhetaṃ –
ここで、吸息の対象となる心は別のもの、呼息の対象となる心は別のもの、兆候の対象となる心は別のものとなる。もし、この三つのものがなければ、その禅定は、接入(upacara)にも、定着(appanā)にも到達しない。しかし、もしこの三つのものがあれば、その禅定は、接入と定着に到達する。このように言われている。
‘‘Nimittaṃ assāsapassāsā, anārammaṇamekacittassa;
「兆候、吸息、呼息は、対象のない一つの心に。
Ajānato ca tayo dhamme, bhāvanānupalabbhati.
知らなければ、三つのものもなく、修習は認められない。
‘‘Nimittaṃ assāsapassāsā, anārammaṇamekacittassa;
「兆候、吸息、呼息は、対象のない一つの心に。
Jānato ca tayo dhamme, bhāvanā upalabbhatī’’ti. (visuddhi. 1.231);
知れば、三つのものがあり、修習は認められる。」(清浄道論 1.231)
Evaṃ upaṭṭhite pana nimitte tena bhikkhunā ācariyasantikaṃ gantvā ārocetabbaṃ – ‘‘mayhaṃ, bhante, evarūpaṃ nāma upaṭṭhātī’’ti. Ācariyena pana ‘‘etaṃ nimitta’’nti vā ‘‘na nimitta’’nti vā na vattabbaṃ. ‘‘Evaṃ hoti, āvuso’’ti vatvā pana ‘‘punappunaṃ manasi karohī’’ti vattabbo. ‘‘Nimitta’’nti hi vutte vosānaṃ āpajjeyya; ‘‘na nimitta’’nti vutte nirāso visīdeyya. Tasmā tadubhayampi avatvā manasikāreyeva niyojetabboti. Evaṃ tāva dīghabhāṇakā. Majjhimabhāṇakā panāhu – ‘‘nimittamidaṃ, āvuso, kammaṭṭhānaṃ punappunaṃ manasi karohi sappurisāti vattabbo’’ti. Athānena nimitteyeva cittaṃ ṭhapetabbaṃ. Evamassāyaṃ ito pabhuti ṭhapanāvasena bhāvanā hoti. Vuttañhetaṃ porāṇehi –
そして、兆候が現れたら、その比丘は師のもとに行って、「先生、私にはこのようなものが現れます」と報告すべきである。師は「これは兆候である」とも「兆候ではない」とも言うべきではない。「そうなる、友よ」と言って、「繰り返し観照しなさい」と指示すべきである。「兆候である」と言えば、そこで終わってしまう。「兆候ではない」と言えば、希望を失って落ち込んでしまう。それゆえ、その両方を言わずに、観照するように指示すべきである。このように、長説者の意見である。しかし、中説者はこう言う。「友よ、これは禅定の兆候である。繰り返し観照しなさい。善き友よ、指示を受けるべきである。」そして、その兆候に心を留めるべきである。このようにして、これから、留めることによって、彼の修習となる。古人はこう言っている。
‘‘Nimitte ṭhapayaṃ cittaṃ, nānākāraṃ vibhāvayaṃ;
「兆候に心を留め、様々な様相を明らかにする。
Dhīro assāsapassāse, sakaṃ cittaṃ nibandhatī’’ti. (visuddhi. 1.232; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.163);
賢者は、吸息・呼息において、自らの心を繋ぎ止める。」(清浄道論 1.232、差別戒律注釈 2.1.163)
Tassevaṃ nimittupaṭṭhānato pabhuti nīvaraṇāni vikkhambhitāneva honti kilesā sannisinnāva sati upaṭṭhitāyeva, cittaṃ samāhitameva. Idañhi dvīhākārehi cittaṃ samāhitaṃ nāma hohi – upacārabhūmiyaṃ vā nīvaraṇappahānena, paṭilābhabhūmiyaṃ vā aṅgapātubhāvena. Tattha **‘‘upacārabhūmī’’**ti upacārasamādhi; **‘‘paṭilābhabhūmī’’**ti appanāsamādhi. Tesaṃ kiṃ nānākaraṇaṃ? Upacārasamādhi kusalavīthiyaṃ javitvā bhavaṅgaṃ otarati, appanāsamādhi divasabhāge appetvā nisinnassa divasabhāgampi kusalavīthiyaṃ javati, na bhavaṅgaṃ otarati. Imesu dvīsu samādhīsu nimittapātubhāvena upacārasamādhinā samāhitaṃ cittaṃ hoti. Athānena taṃ nimittaṃ neva vaṇṇato manasikātabbaṃ, na lakkhaṇato paccavekkhitabbaṃ. Apica kho khattiyamahesiyā cakkavattigabbho viya kassakena sāliyavagabbho viya ca appamattena rakkhitabbaṃ; rakkhitaṃ hissa phaladaṃ hoti.
このように兆候が現れると、煩悩は抑えられ、汚れは沈み、念は現れ、心は安定する。心は二つの場合に安定するのである。接入の段階で煩悩が離れるか、定着の段階で(禅定の)要素が現れるかである。ここで**「接入の段階」**とは接入の三昧(upacārasamādhi)のことである。**「定着の段階」**とは定着の三昧(appanāsamādhi)のことである。それらの違いは何であろうか。接入の三昧は、善き心の流れを流れて、刹那(bhavanga)に落ちる。定着の三昧は、昼間(に)現れて、座っている者の昼間も善き心の流れを流れるが、刹那には落ちない。この二つの三昧において、兆候が現れることによって、接入の三昧で安定した心となる。そして、その兆候を、その姿として観照したり、その特徴を省察したりしてはならない。むしろ、王族の偉大な女性の胎児のように、農夫の稲の苗のように、熱心に守るべきである。守れば、それは成果をもたらす。
‘‘Nimittaṃ rakkhato laddha, parihāni na vijjati;
「兆候を守ることで得たものは、失われることはない。
Ārakkhamhi asantamhi, laddhaṃ laddhaṃ vinassatī’’ti.
守りがなければ、得たものはすべて失われる。」
Tatrāyaṃ rakkhaṇūpāyo – tena bhikkhunā āvāso, gocaro, bhassaṃ, puggalo, bhojanaṃ, utu, iriyāpathoti imāni satta asappāyāni vajjetvā tāneva satta sappāyāni sevantena punappunaṃ taṃ nimittaṃ manasikātabbaṃ.
そこでの守り方である。その比丘は、住居、食料、衣服、仲間、食事、気候、姿勢という七つの不適当なものを避け、それらの七つの適当なものを利用しながら、繰り返しその兆候を観照すべきである。
Evaṃ sappāyasevanena nimittaṃ thiraṃ katvā vuḍḍhiṃ virūḷhiṃ gamayitvā vatthuvisadakiriyā, indriyasamattapaṭipādanatā, nimittakusalatā, yasmiṃ samaye cittaṃ sapaggahetabba tasmiṃ samaye cittapaggaṇhanā, yasmiṃ samaye cittaṃ niggahetabbaṃ tasmiṃ samaye cittaniggaṇhanā, yasmiṃ samaye cittaṃ sampahaṃsetabbaṃ tasmiṃ samaye sampahaṃsetabbaṃ tasmiṃ samaye cittasampahaṃsanā, yasmiṃ samaye cittaṃ ajjhupekkhitabbaṃ tasmiṃ samaye cittaajjhupekkhanā, asamāhitapuggalaparivajjanā, samāhitapuggalasevanā, tadadhimuttatāti imāni dasa appanākosallāni avijahantena yogo karaṇīyo.
このように、適当なものを利用することによって、兆候を確立し、成長させ、増殖させ、対象の明確化、感覚の平等化、兆候への習熟、心が掴むべき時に心を掴み、心が抑えるべき時に心を抑え、心が慰めるべき時に心を慰め、心が静観すべき時に心を静観し、安定しない者との交わりを避け、安定した者との交わりをし、それに専念すること。これらの十の定着への熟達を離れることなく、努力を続けるべきである。
Tassevaṃ anuyuttassa viharato idāni appanā uppajjissatīti bhavaṅgaṃ vicchinditvā nimittārammaṇaṃ manodvārāvajjanaṃ uppajjati. Tasmiñca niruddhe tadevārammaṇaṃ gahetvā cattāri pañca vā javanāni, yesaṃ paṭhamaṃ parikammaṃ, dutiyaṃ upacāraṃ, tatiyaṃ anulomaṃ, catutthaṃ gotrabhu, pañcamaṃ appanācittaṃ. Paṭhamaṃ vā parikammañceva upacārañca, dutiyaṃ anulomaṃ, tatiyaṃ gotrabhu, catutthaṃ appanācittanti vuccati. Catutthameva hi pañcamaṃ vā appeti, na chaṭṭhaṃ sattamaṃ vā āsannabhavaṅgapātattā.
このように修行していると、やがて定着が現れるであろう。刹那を断ち切って、兆候の対象への心の働きが現れる。それが消滅すると、その対象を捉えて、四つか五つの心の働き(javanā)が現れる。そのうち、最初のものが準備(parikamma)、二番目のものが接入(upacāra)、三番目のものが類従(anuloma)、四番目のものが種姓決定(gotrabhu)、五番目のものが定着の心である。あるいは、最初のものが準備と接入、二番目のものが類従、三番目のものが種姓決定、四番目のものが定着の心であるとも言われる。四番目あるいは五番目の心が定着するのであって、六番目や七番目の心は、刹那に近いからである。
Ābhidhammikagodattatthero panāha – ‘‘āsevanapaccayena kusalā dhammā balavanto honti; tasmā chaṭṭhaṃ sattamaṃ vā appetī’’ti. Taṃ aṭṭhakathāsu paṭikkhittaṃ. Tattha pubbabhāgacittāni kāmāvacarāni honti, appanācittaṃ pana rūpāvacaraṃ. Evamanena pañcaṅgavippahīnaṃ, pañcaṅgasamannāgataṃ, dasalakkhaṇasampannaṃ, tividhakalyāṇaṃ, paṭhamajjhānaṃ adhigataṃ hoti. So tasmiṃyevārammaṇe vitakkādayo vūpasametvā dutiyatatiyacatutthajjhānāni pāpuṇāti. Ettāvatā ca ṭhapanāvasena bhāvanāya pariyosānappatto hoti. Ayamettha saṅkhepakathā. Vitthāro pana icchantena visuddhimaggato gahetabbo.
阿毘達磨学者ゴダッタ長老は言う。「習慣(āsevana)の因縁によって、善き法は強力になる。それゆえ、六番目か七番目の心でも定着する。」これは論書で否定されている。そこでは、前段階の心(pubbabhāgacittāni)は欲界のものであるが、定着の心は色界のものである。このようにして、五つの要素が離れ、五つの要素が備わり、十の特徴を備え、三種類の美しさを備えた、初禅が獲得される。彼はその対象において、尋(vitakka)などを静めて、第二、第三、第四禅定に到達する。これによって、留めるという修習によって、修習の終わりを迎える。これがここで、簡潔な説明である。詳細については、清浄道論から学ぶべきである。
Evaṃ pattacatutthajjhāno panettha bhikkhu sallakkhaṇāvivaṭṭanāvasena kammaṭṭhānaṃ vaḍḍhetvā pārisuddhiṃ pattukāmo tadeva jhānaṃ āvajjanasamāpajjanaadhiṭṭhānavuṭṭhānapaccavekkhaṇasaṅkhātehi pañcahākārehi vasippattaṃ paguṇaṃ katvā arūpapubbaṅgamaṃ vā rūpaṃ, rūpapubbaṅgamaṃ vā arūpanti rūpārūpaṃ pariggahetvā vipassanaṃ paṭṭhapeti. Kathaṃ? So hi jhānā vuṭṭhahitvā jhānaṅgāni pariggahetvā tesaṃ nissayaṃ hadayavatthuṃ taṃ nissayāni ca bhūtāni tesañca nissayaṃ sakalampi karajakāyaṃ passati. Tato ‘‘jhānaṅgāni arūpaṃ, vatthādīni rūpa’’nti rūpārūpaṃ vavatthapeti.
このように第四禅定に到達した比丘は、ここで、様相の観察によって、禅定を深め、清浄を達成しようと欲して、その禅定を、呼び起こし、入り、決意し、出て、省察するという五つの方法で自在に操り、熟達させた後、無色界のもの(arūpa)を先行させるか、色界のもの(rūpa)を先行させるか、色界のもの(rūpa)を先行させるか、無色界のもの(arūpa)を先行させるか、というように、色界と無色界のものを区別して、観察(vipassanā)を開始する。どのようにか。彼は禅定から出て、禅定の要素を区別し、それらの支えである心(hadayavatthu)を、それらに支えられた四大元素を、そしてそれらの支えである全身の身体(karajakāya)を観察する。それから、「禅定の要素は無色、心と四大元素は色」と、色と無色を区別する。
Atha vā samāpattito vuṭṭhahitvā kesādīsu koṭṭhāsesu pathavīdhātuādivasena cattāri bhūtāni taṃnissitarūpāni ca pariggahetvā yathāpariggahitarūpārammaṇaṃ yathāpariggahitarūpavatthudvārārammaṇaṃ vā sasampayuttadhammaṃ viññāṇañca passati. Tato ‘‘bhūtādīni rūpaṃ sasampayuttadhammaṃ viññāṇaṃ arūpa’’nti vavatthapeti.
あるいは、三昧から出て、髪の毛から爪までの部分において、地水火風の四つの元素、それらに支えられた色( rūpa)などを区別して、そのように区別された色( rūpa)の対象、そのように区別された色( rūpa)の対象と、それに関連する法(dhamma)を、そして、認識(viññāṇa)をも観察する。それから、「元素などは色、関連する法と認識は無色」と区別する。
Atha vā samāpattito vuṭṭhahitvā assāsapassāsānaṃ samudayo karajakāyo ca cittañcāti passati. Yathā hi kammāragaggariyā dhamamānāya bhastañca purisassa ca tajjaṃ vāyāmaṃ paṭicca vāto sañcarati; evameva kāyañca cittañca paṭicca assāsapassāsāti. Tato assāsapassāse ca kāyañca rūpaṃ, cittañca taṃsampayuttadhamme ca arūpanti vavatthapeti.
あるいは、三昧から出て、吸息・呼息の発生は、身体と心であると観察する。ちょうど、食料を運ぶ車が動くとき、食べ物と人のその時の努力によって、風が動くように。それと同様に、身体と心によって、吸息・呼息が生じるのである。それから、「吸息・呼息と身体は色、心とそれに関連する法は無色」と区別する。
Evaṃ nāmarūpaṃ vavatthapetvā tassa paccayaṃ pariyesati, pariyesanto ca taṃ disvā tīsupi addhāsu nāmarūpassa pavattiṃ ārabbha kaṅkhaṃ vitarati. Vitiṇṇakaṅkho kalāpasammasanavasena tilakkhaṇaṃ āropetvā udayabbayānupassanāya pubbabhāge uppanne obhāsādayo dasa vipassanupakkilese pahāya upakkilesavimuttaṃ paṭipadāñāṇaṃ ‘‘maggo’’ti vavatthapetvā udayaṃ pahāya bhaṅgānupassanaṃ patvā nirantaraṃ bhaṅgānupassanena bhayato upaṭṭhitesu sabbasaṅkhāresu nibbindanto virajjanto vimuccanto yathākkamaṃ cattāro ariyamagge pāpuṇitvā arahattaphale patiṭṭhāya ekūnavīsatibhedassa paccavekkhaṇañāṇassa pariyantappatto sadevakassa lokassa aggadakkhiṇeyyo hoti. Ettāvatā cassa gaṇanaṃ ādiṃ katvā vipassanāpariyosānā ānāpānassatisamādhibhāvanā ca samattā hotīti.
このように、名色を決定した上で、その原因を探求する。探求するにあたり、それを見出して、三つの方面における名色のあり方について、疑いを晴らす。疑いが晴れると、集まり(の真実)を観照することによって三つの相(無常・苦・無我)を悟り、生滅観照の初めに生じた光明などの十種のヴィパッサナー・ウパキレサ(観照の妨げ)を捨て、妨げから解放された実践智を「道」と決定する。生を捨てて滅観に移り、絶え間ない滅観によって、畏れをもって現れた一切の諸行に飽き足らなくなり、執着を離れ、解脱し、それぞれの四つの聖なる道に到達し、阿羅漢果に安住して、十九種の区別の(後顧の)知の終わりに達した者は、神々や人間と共に、最も尊い施しを受けるに値する者となる。これにより、その計算を始め、ヴィパッサナー(観照)の終わりに至るまで、アーナーパーナサティ(呼吸への集中)の瞑想も完成するのである。
Ayaṃ sabbākārato paṭhamacatukkavaṇṇanā.
これは、あらゆる側面からの最初の四つのグループの説明である。
Itaresu pana tīsu catukkesu yasmā visuṃ kammaṭṭhānabhāvanānayo nāma natthi; tasmā anupadavaṇṇanānayeneva nesaṃ attho veditabbo. Pītippaṭisaṃvedīti pītiṃ paṭisaṃviditaṃ karonto pākaṭaṃ karonto assasissāmi passasissāmīti sikkhati. Tattha dvīhākārehi pīti paṭisaṃviditā hoti – ārammaṇato ca asammohato ca.
しかし、残りの三つの四つのグループにおいては、それぞれに瞑想の進め方というものがあるわけではない。したがって、それらの意味は、連続した説明の仕方によって理解されるべきである。「喜楽を感ずる者」とは、喜楽を感じながら、それを顕わにし、吸う息・吐く息として修行する者である。そこで、喜楽は二つの側面から感じられる——対象からと、動揺しないことからである。
Kathaṃ ārammaṇato pīti paṭisaṃviditā hoti? Sappītike dve jhāne samāpajjati, tassa samāpattikkhaṇe jhānapaṭilābhena ārammaṇato pīti paṭisaṃviditā hoti ārammaṇassa paṭisaṃviditattā.
どのように、対象から喜楽は感じられるのか? 喜楽を伴う二つの禅定に入定し、その入定の瞬間に、禅定を得たことによって、対象からの喜楽は感じられる。対象が認識されるからである。
Kathaṃ asammohato? Sappītike dve jhāne samāpajjitvā vuṭṭhāya jhānasampayuttakapītiṃ khayato vayato sammasati, tassa vipassanākkhaṇe lakkhaṇapaṭivedhena asammohato pīti paṭisaṃviditā hoti. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāyaṃ –
どのように、動揺しないことからか? 喜楽を伴う二つの禅定に入定し、そこから出定して、禅定に伴う喜楽を、その衰えや消滅によって観照する。その観照の瞬間に、相の認識によって、動揺しない喜楽が感じられる。それについて、パティサンビダー(分別智)にはこう述べられている——
‘‘Dīghaṃ assāsavasena cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānato sati upaṭṭhitā hoti. Tāya satiyā tena ñāṇena sā pīti paṭisaṃviditā hoti. Dīghaṃ passāsavasena…pe… rassaṃ assāsavasena… rassaṃ passāsavasena… sabbakāyappaṭisaṃvedī assāsavasena… sabbakāyappaṭisaṃvedī passāsavasena… passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ assāsavasena… passambhayaṃ kāyasaṅkhāraṃ passāsavasena cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānato sati upaṭṭhitā hoti, tāya satiyā tena ñāṇena sā pīti paṭisaṃviditā hoti. Āvajjato sā pīti paṭisaṃviditā hoti jānato… passato… paccavekkhato… cittaṃ adhiṭṭhahato… saddhāya adhimuccato… vīriyaṃ paggaṇhato… satiṃ upaṭṭhāpayato… cittaṃ samādahato… paññāya pajānato… abhiññeyyaṃ abhijānato… pariññeyyaṃ parijānato… pahātabbaṃ pajahato… bhāvetabbaṃ bhāvayato… sacchikātabbaṃ sacchikaroto sā pīti paṭisaṃviditā hoti. Evaṃ sā pīti paṭisaṃviditā hotī’’ti (paṭi. ma. 1.172).
「長い吸息によって心の集中、平静さを認識する者には、念が備わっている。その念によって、その智慧によって、その喜楽は感じられる。長い呼息によって…(中略)…短い吸息によって…短い呼息によって…全ての身体を感じながら吸息によって…全ての身体を感じながら呼息によって…身体の働きを静めながら吸息によって…身体の働きを静めながら呼息によって、心の集中、平静さを認識する者には、念が備わっている。その念によって、その智慧によって、その喜楽は感じられる。対象に留意する者には、その喜楽は感じられる。知る者には…観ずる者には…省察する者には…心を定める者には…信によって確信する者には…努力を励む者には…念を置く者には…心を集中する者には…智慧によって認識する者には…遍く知るべきことを遍く知る者には…遍く理解すべきことを遍く理解する者には…捨てるべきことを捨てた者には…育成すべきことを育成した者には…実現すべきことを実現した者には、その喜楽は感じられる。このように、その喜楽は感じられるのである」(パティサンビダー・マハーティカ 1.172)。
Eteneva nayena avasesapadānipi atthato veditabbāni. Idaṃ panettha visesamattaṃ. Tiṇṇaṃ jhānānaṃ vasena sukhapaṭisaṃveditā catunnampi vasena cittasaṅkhārapaṭisaṃveditā veditabbā. **‘‘Cittasaṅkhāro’’**ti vedanādayo dve khandhā. Sukhappaṭisaṃvedipade cettha vipassanābhūmidassanatthaṃ ‘‘sukhanti dve sukhāni – kāyikañca sukhaṃ cetasikañcā’’ti paṭisambhidāyaṃ vuttaṃ. Passambhayaṃ cittasaṅkhāranti oḷārikaṃ oḷārikaṃ cittasaṅkhāraṃ passambhento, nirodhentoti attho. So vitthārato kāyasaṅkhāre vuttanayeneva veditabbo. Apicettha pītipade pītisīsena vedanā vuttā. Sukhapade sarūpeneva vedanā. Dvīsu cittasaṅkhārapadesu ‘‘saññā ca vedanā ca cetasikā ete dhammā cittapaṭibaddhā cittasaṅkhārā’’ti (paṭi. ma. 1.174; ma. ni. 1.463) vacanato saññāsampayuttā vedanāti. Evaṃ vedanānupassanānayena idaṃ catukkaṃ bhāsitanti veditabbaṃ.
これらの方法によって、残りの項目も意味として理解されるべきである。ここでの特別な点は以下の通りである。三つの禅定の観点から、楽の感覚を感ずることができ、四つ全ての観点から、心の働きを感ずることができると理解されるべきである。「心の働き」とは、感覚や概念などの二つの蘊である。楽を感ずるという言葉において、ここでは観照の段階を示すために、「楽とは二つの楽——身体的な楽と精神的な楽である」(パティサンビダー)と述べられている。心の働きを静める、とは、粗大な心の働きを静め、止滅させるという意味である。それは、身体の働きについて述べられた方法で詳細に理解されるべきである。さらに、喜楽という言葉においては、喜楽(pīti)を頭とする感覚(vedanā)が述べられている。楽という言葉においては、そのままの感覚である。二つの心の働きという言葉においては、「概念(saññā)と感覚(vedanā)、これらは心の要素であり、心に結びついた心の働きである」(パティサンビダー・マハーティカ 1.174; マジュリマ・ニカーヤ 1.463)と明確に述べられており、概念を伴う感覚である。このように、感覚の観照という方法で、この四つが説かれていると理解されるべきである。
Tatiyacatukkepi catunnaṃ jhānānaṃ vasena cittapaṭisaṃveditā veditabbā. Abhippamodayaṃ cittanti cittaṃ modento pamodento hāsento pahāsento assasissāmi passasissāmīti sikkhati. Tattha dvīhākārehi abhippamodo hoti – samādhivasena ca vipassanāvasena ca.
第三の四つのグループにおいても、四つの禅定の観点から、心の感覚を理解することができる。心を喜ばせる、とは、心を喜ばせ、楽しませ、笑わせ、高笑いさせながら、吸う息・吐く息として修行する者である。そこで、心を喜ばせることは二つの側面から起こる——禅定の力によってと、観照の力によってである。
Kathaṃ samādhivasena? Sappītike dve jhāne samāpajjati, so samāpattikkhaṇe sampayuttāya pītiyā cittaṃ āmodeti pamodeti. Kathaṃ vipassanāvasena? Sappītike dve jhāne samāpajjitvā vuṭṭhāya jhānasampayuttakapītiṃ khayato vayato sammasati; evaṃ vipassanākkhaṇe jhānasampayuttakapītiṃ ārammaṇaṃ katvā cittaṃ āmodeti pamodeti. Evaṃ paṭipanno ‘‘abhippamodayaṃ cittaṃ assasissāmi passasissāmīti sikkhatī’’ti vuccati.
どのように、禅定の力によってか? 喜楽を伴う二つの禅定に入定し、その入定の瞬間に、伴う喜楽によって、心を喜ばせ、楽しませる。どのように、観照の力によってか? 喜楽を伴う二つの禅定に入定し、そこから出定して、禅定に伴う喜楽を、その衰えや消滅によって観照する。このように、観照の瞬間に、禅定に伴う喜楽を対象として、心を喜ばせ、楽しませる。このように実践する者は、「心を喜ばせる者」として、吸う息・吐く息として修行すると言われる。
Samādahaṃ cittanti paṭhamajjhānādivasena ārammaṇe cittaṃ samaṃ ādahanto samaṃ ṭhapento tāni vā pana jhānāni samāpajjitvā vuṭṭhāya jhānasampayuttakacittaṃ khayato vayato sammasato vipassanākkhaṇe lakkhaṇapaṭivedhena uppajjati khaṇikacittekaggatā; evaṃ uppannāya khaṇikacittekaggatāya vasenapi ārammaṇe cittaṃ samaṃ ādahanto samaṃ ṭhapento ‘‘samādahaṃ cittaṃ assasissāmi passasissāmīti sikkhatī’’ti vuccati.
心を安定させる、とは、初禅などの観点から、対象に心を穏やかに安定させ、定着させることである。あるいは、それらの禅定に入定し、出定して、禅定に伴う心を、その衰えや消滅によって観照する。観照の瞬間に、相の認識によって、刹那的な心の集中が生じる。このように生じた刹那的な心の集中によっても、対象に心を穏やかに安定させ、定着させ、「心を安定させる者」として、吸う息・吐く息として修行すると言われる。
Vimocayaṃ cittanti paṭhamajjhānena nīvaraṇehi cittaṃ mocento vimocento, dutiyena vitakkavicārehi, tatiyena pītiyā, catutthena sukhadukkhehi cittaṃ mocento vimocento. Tāni vā pana jhānāni samāpajjitvā vuṭṭhāya jhānasampayuttakacittaṃ khayato vayato sammasati. So vipassanākkhaṇe aniccānupassanāya niccasaññāto cittaṃ mocento vimocento, dukkhānupassanāya sukhasaññāto, anattānupassanāya attasaññāto, nibbidānupassanāya nandito, virāgānupassanāya rāgato, nirodhānupassanāya samudayato, paṭinissaggānupassanāya ādānato cittaṃ mocento vimocento assasati ceva passasati ca. Tena vuttaṃ – ‘‘vimocayaṃ cittaṃ assasissāmi passasissāmīti sikkhatī’’ti. Evaṃ cittānupassanāvasena idaṃ catukkaṃ bhāsitanti veditabbaṃ.
心を解き放つ、とは、初禅によって、煩悩から心を解き放ち、二禅によって、尋(vitakka)や伺(vicāra)から、三禅によって、喜楽から、四禅によって、楽や苦から、心を解き放つ者である。あるいは、それらの禅定に入定し、出定して、禅定に伴う心を、その衰えや消滅によって観照する。観照の瞬間に、無常の観照によって、常であるという認識から心を解き放ち、苦の観照によって、楽であるという認識から、無我の観照によって、我であるという認識から、厭離の観照によって、愛着から、離欲の観照によって、貪欲から、滅の観照によって、生から、手放すことの観照によって、執着から、心を解き放ちながら、吸息し、また呼息する。それゆえ、「心を解き放つ者」として、吸う息・吐く息として修行すると言われる。このように、心の観照という方法で、この四つが説かれていると理解されるべきである。
Catutthacatukke pana aniccānupassīti ettha tāva aniccaṃ veditabbaṃ, aniccatā veditabbā, aniccānupassanā veditabbā, aniccānupassī veditabbo. Tattha **‘‘anicca’’**nti pañcakkhandhā. Kasmā? Uppādavayaññathattabhāvā. **‘‘Aniccatā’’**ti tesaññeva uppādavayaññathattaṃ hutvā abhāvo vā nibbattānaṃ tenevākārena aṭhatvā khaṇabhaṅgena bhedoti attho. **‘‘Aniccānupassanā’’**ti tassā aniccatāya vasena rūpādīsu ‘‘anicca’’nti anupassanā; **‘‘aniccānupassī’’**ti tāya anupassanāya samannāgato; tasmā evaṃ bhūto assasanto ca passasanto ca idha ‘‘aniccānupassī assasissāmi, passasissāmīti sikkhatī’’ti veditabbo.
第四の四つのグループにおいては、「無常を観ずる者」とは、ここではまず、無常(anicca)を理解すべきである。無常性(aniccatā)を理解すべきである。無常の観照(aniccanupassanā)を理解すべきである。無常を観ずる者(aniccanupassī)を理解すべきである。そこで、「無常」とは五蘊である。なぜか? 生起、消滅、変化する性質があるからである。「無常性」とは、それらの生起、消滅、変化する性質であり、あるいは、消滅して存在しなくなること、あるいは、生成されたものが同じように存在し続けず、刹那に壊れることである。「無常の観照」とは、その無常性によって、色などの対象を「無常である」と観照することである。「無常を観ずる者」とは、その観照を具えた者である。したがって、このように有る者は、吸息し、呼息するにあたり、ここでは「無常を観ずる者」として、吸う息・吐く息として修行すると理解されるべきである。
Virāgānupassīti ettha pana dve virāgā – khayavirāgo ca accantavirāgo ca. Tattha **‘‘khayavirāgo’’**ti saṅkhārānaṃ khaṇabhaṅgo; **‘‘accantavirāgo’’**ti nibbānaṃ; **‘‘virāgānupassanā’’**ti tadubhayadassanavasena pavattā vipassanā ca maggo ca. Tāya duvidhāyapi anupassanāya samannāgato hutvā assasanto ca passasanto ca ‘‘virāgānupassī assasissāmi passasissāmīti sikkhatī’’ti veditabbo. Nirodhānupassīpadepi eseva nayo.
離欲を観ずる者、とは、ここでは二つの離欲がある——消滅による離欲と、絶対的な離欲とである。そこで、「消滅による離欲」とは、諸行の刹那的な消滅である。「絶対的な離欲」とは、涅槃である。「離欲の観照」とは、それら二つの観照によって生じる観照と道である。それら二つの観照を具えた者として、吸息し、呼息するにあたり、「離欲を観ずる者」として、吸う息・吐く息として修行すると理解されるべきである。滅を観ずるという項目においても、これは同様である。
Paṭinissaggānupassīti etthāpi dve paṭinissaggā – pariccāgapaṭinissaggo ca pakkhandanapaṭinissaggo ca. Paṭinissaggoyeva anupassanā paṭinissaggānupassanā; vipassanāmaggānametaṃ adhivacanaṃ. Vipassanā hi tadaṅgavasena saddhiṃ khandhābhisaṅkhārehi kilese pariccajati, saṅkhatadosadassanena ca tabbiparīte nibbāne tanninnatāya pakkhandatīti pariccāgapaṭinissaggo ceva pakkhandanapaṭinissaggo cāti vuccati. Maggo samucchedavasena saddhiṃ khandhābhisaṅkhārehi kilese pariccajati, ārammaṇakaraṇena ca nibbāne pakkhandatīti pariccāgapaṭinissaggo ceva pakkhandanapaṭinissago cāti vuccati. Ubhayampi pana purimapurimañāṇānaṃ anuanu passanato anupassanāti vuccati. Tāya duvidhāya paṭinissaggānupassanāya samannāgato hutvā assasanto ca passasanto ca paṭinisaggānupassī assasissāmi passasissāmīti sikkhatīti veditabbo. Evaṃ bhāvitoti evaṃ soḷasahi ākārehi bhāvito. Sesaṃ vuttanayameva.
手放すことを観ずる者、とは、ここでも二つの手放すことがある——手放すことによる放棄と、飛び込むことによる手放しである。手放すことの観照とは、手放すことを観ずる観照である。これは観照と道の別名である。観照は、その瞬間において、五蘊と諸行と共に煩悩を手放し、有為の欠点を見ることで、それと反対の涅槃に傾倒することによって、放棄による手放しであり、飛び込むことによる手放しであると言われる。道は、断滅によって、五蘊と諸行と共に煩悩を手放し、対象とならしめることによって涅槃に傾倒することによって、放棄による手放しであり、飛び込むことによる手放しであると言われる。しかし、両方とも、以前以前の知見によって、順番に観照することによって、観照と言われる。その二つの手放すことを観ずる観照を具えた者として、吸息し、呼息するにあたり、「手放すことを観ずる者」として、吸う息・吐く息として修行すると理解されるべきである。このように育成された、とは、このように十六の側面から育成された、という意味である。残りは述べられた通りである。
Ānāpānassatisamādhikathā niṭṭhitā.
アーナーパーナサティ(呼吸への集中)の瞑想についての説明は終わった。
167. Atha kho bhagavātiādimhi pana ayaṃ saṅkhepattho. Evaṃ bhagavā ānāpānassatisamādhikathāya bhikkhū samassāsetvā atha yaṃ taṃ tatiyapārājikapaññattiyā nidānañceva pakaraṇañca uppannaṃ bhikkhūnaṃ aññamaññaṃ jīvitā voropanaṃ, etasmiṃ nidāne etasmiṃ pakaraṇe bhikkhusaṅghaṃ sannipātetvā paṭipucchitvā vigarahitvā ca yasmā tattha attanā attānaṃ jīvitā voropanaṃ migalaṇḍikena ca voropāpanaṃ pārājikavatthu na hoti; tasmā taṃ ṭhapetvā pārājikassa vatthubhūtaṃ aññamaññaṃ jīvitā voropanameva gahetvā pārājikaṃ paññapento **‘‘yo pana bhikkhu sañcicca manussaviggaha’’**ntiādimāha. Ariyapuggalamissakattā panettha ‘‘moghapurisā’’ti avatvā ‘‘te bhikkhū’’ti vuttaṃ.
「このように、尊師は…」という冒頭の部分には、この要約された意味がある。このように、世尊はアーナーパーナサティ(呼吸への集中)の瞑想について比丘たちを慰めた後、第三の波羅夷戒(pārājika)の制定のきっかけとなったこと、そしてその出来事について、比丘たちを集めて尋ね、非難された。なぜなら、そこで自ら自らを殺害すること、そしてミガラカ(migalaṇḍika)によって殺害されることは波羅夷の罪とはならないからである。それゆえ、それを除外し、波羅夷の罪の根拠となる互いに殺害することだけを捉えて、波羅夷戒を制定し、「いかなる比丘も、意図的に人の命を奪う…」という言葉を述べられた。聖なる人物たちも混じっていたので、ここでは「愚か者たち」とは言わず、「その比丘たちは」と言われた。
Evaṃ mūlacchejjavasena daḷhaṃ katvā tatiyapārājike paññatte aparampi anupaññattatthāya maraṇavaṇṇasaṃvaṇṇanavatthu udapādi, tassuppattidīpanatthaṃ ‘‘evañcidaṃ bhagavatā’’tiādi vuttaṃ.
このように、根源から断つという方法で、第三の波羅夷戒を制定した後、さらに戒を制定する必要性のために、死の賞賛と称賛の出来事が生じた。その発生を示すために、「このように、世尊は…」という言葉が述べられた。
168. Tattha paṭibaddhacittāti chandarāgena paṭibaddhacittā; sārattā apekkhavantoti attho. Maraṇavaṇṇaṃ saṃvaṇṇemāti jīvite ādīnavaṃ dassetvā maraṇassa guṇaṃ vaṇṇema; ānisaṃsaṃ dassemāti. Katakalyāṇotiādīsu ayaṃ padattho – kalyāṇaṃ sucikammaṃ kataṃ tayāti tvaṃ kho asi katakalyāṇo. Tathā kusalaṃ anavajjakammaṃ kataṃ tayāti katakusalo. Maraṇakāle sampatte yā sattānaṃ uppajjati bhayasaṅkhātā bhīrutā, tato tāyanaṃ rakkhaṇakammaṃ kataṃ tayāti katabhīruttāṇo pāpaṃ. Lāmakakammaṃ akataṃ tayāti akatapāpo. Luddaṃ dāruṇaṃ dussīlyakammaṃ akataṃ tayāti akataluddo. Kibbisaṃ sāhasikakammaṃ lobhādikilesussadaṃ akataṃ tayāti akatakibbiso. Kasmā idaṃ vuccati? Yasmā sabbappakārampi kataṃ tayā kalyāṇaṃ, akataṃ tayā pāpaṃ; tena taṃ vadāma – ‘‘kiṃ tuyhaṃ iminā rogābhibhūtattā lāmakena pāpakena dukkhabahulattā dujjīvitena’’. Mataṃ te jīvitā seyyoti tava maraṇaṃ jīvitā sundarataraṃ. Kasmā? Yasmā ito tvaṃ kālaṅkato katakālo hutvā kālaṃ katvā maritvāti attho. Kāyassa bhedā…pe… upapajjissasi. Evaṃ upapanno ca tattha dibbehi devaloke uppannehi pañcahi kāmaguṇehi manāpiyarūpādikehi pañcahi vatthukāmakoṭṭhāsehi samappito samaṅgībhūto paricarissasi sampayutto samodhānagato hutvā ito cito ca carissasi, vicarissasi abhiramissasi vāti attho.
「そこに心を結びつけられた、とは、愛欲によって心を結びつけられた、という意味である。執着し、期待している、という意味である。「死の賞賛を称賛する」とは、生における欠点を示し、死の美徳を称賛する、すなわち、利益を示す、という意味である。「善行を成し遂げた者」などにおいては、この意味である——善行、清らかな行いをあなたが行った、ゆえにあなたは善行を成し遂げた者である。同様に、善き行いを、非難のない行いをあなたが行った、ゆえにあなたは善き行いを成し遂げた者である。死の時に迫ったときに、生き物たちに生じる恐れ、そこからの保護の行いをあなたが行った、ゆえにあなたは恐れからの保護を成し遂げた者である。悪しき行いを、あなたが行わなかった、ゆえにあなたは悪しき行いを成し遂げなかった。汚れた、恐ろしい、悪徳の行いをあなたが行わなかった、ゆえにあなたは汚れた行いを成し遂げなかった。罪深い、大胆な、貪欲などの煩悩による行為をあなたが行わなかった、ゆえにあなたは罪深い行いを成し遂げなかった。なぜこれが言われるのか? あらゆる種類の善行をあなたが行い、悪行を行わなかった、ゆえに私たちはあなたに言う——「病に侵され、悪しき、苦しみに満ちた、生きにくいこの生に、あなたにとって何の意味があるのか」。あなたの死は生よりも良い。なぜか? あなたはここから、死んだ者として、死を遂げた後、転生して生まれ変わるからである。このように転生し、そこで、神々の領域に生じ、五つの感覚的な喜び、すなわち、好ましい色など、五つの欲楽の対象と調和し、楽しむことになるだろう。すなわち、ここから移り、さまよい、楽しむ、という意味である。
169. Asappāyānīti ahitāni avuḍḍhikarāni yāni khippameva jīvitakkhayaṃ pāpenti.
「合わないもの」とは、有害なもの、成長を妨げるもので、すぐに命を終わらせるものである。
Padabhājanīyavaṇṇanā
語義解説
172. Sañciccāti ayaṃ ‘‘sañcicca manussaviggaha’’nti mātikāya vuttassa sañciccapadassa uddhāro. Tattha santi upasaggo, tena saddhiṃ ussukkavacanametaṃ sañciccāti; tassa sañcetetvā suṭṭhu cetetvāti attho. Yasmā pana yo sañcicca voropeti, so jānanto sañjānanto hoti, tañcassa voropanaṃ cecca abhivitaritvā vītikkamo hoti. Tasmā byañjane ādaraṃ akatvā atthameva dassetuṃ ‘‘jānanto sañjānanto cecca abhivitaritvā vītikkamo’’ti evamassa padabhājanaṃ vuttaṃ. Tattha jānantoti ‘‘pāṇo’’ti jānanto. Sañjānantoti ‘‘jīvitā voropemī’’ti sañjānanto; teneva pāṇajānanākārena saddhiṃ jānantoti attho. Ceccāti vadhakacetanāvasena cetetvā pakappetvā. Abhivitaritvāti upakkamavasena maddanto nirāsaṅkacittaṃ pesetvā. Vītikkamoti evaṃ pavattassa yo vītikkamo ayaṃ sañciccasaddassa sikhāppatto atthoti vuttaṃ hoti.
172. 故意<span class="pb" data-ed="V" data-n="2.0035"></span>とは、「故意に人間を殺害する」という規定の、故意の語の引用である。そこに「サ」という接頭辞があり、それに「故意に」という言葉が一緒に用いられている。それは「故意に、よく考えて」という意味である。しかし、故意に殺害する者は、知りながら、認識しながら行う。そして、その殺害が「故意に」という言葉を超えて、それを超えるものである。したがって、言葉にこだわらず、意味だけを示すために、「知りながら、認識しながら、それを超えるものである」というように、言葉の解釈がなされている。ここで「知りながら」とは、「生命」であることを知りながら、という意味である。「認識しながら」とは、「生命を奪う」ことを認識しながら、という意味である。それによって、生命を知るということを、知りながら、という意味である。「故意に」とは、殺意をもって、考え、計画することである。「それを超えて」とは、企ての意図をもって、迷いをなくして、心を落ち着かせることである。「それを超える」とは、このように進行したものが、それを超えることが、故意という言葉の究極的な意味であると述べられている。
Idāni ‘‘manussaviggahaṃ jīvitā voropeyyā’’ti ettha vuttaṃ manussattabhāvaṃ ādito paṭṭhāya dassetuṃ **‘‘manussaviggaho nāmā’’**tiādimāha. Tattha gabbhaseyyakānaṃ vasena sabbasukhumaattabhāvadassanatthaṃ **‘‘yaṃ mātukucchismi’’**nti vuttaṃ. Paṭhamaṃ cittanti paṭisandhicittaṃ. Uppannanti jātaṃ. Paṭhamaṃ viññāṇaṃ pātubhūtanti idaṃ tasseva vevacanaṃ. ‘‘Mātukucchismiṃ paṭhamaṃ citta’’nti vacanena cettha sakalāpi pañcavokārapaṭisandhi dassitā hoti. Tasmā tañca paṭhamaṃ cittaṃ taṃsampayuttā ca tayo arūpakkhandhā tena saha nibbattañca kalalarūpanti ayaṃ sabbapaṭhamo manussaviggaho. Tattha **‘‘kalalarūpa’’**nti itthipurisānaṃ kāyavatthubhāvadasakavasena samatiṃsa rūpāni, napuṃsakānaṃ kāyavatthudasakavasena vīsati. Tattha itthipurisānaṃ kalalarūpaṃ jātiuṇṇāya ekena aṃsunā uddhaṭatelabindumattaṃ hoti acchaṃ vippasannaṃ. Vuttañcetaṃ aṭṭhakathāyaṃ –
次に「人間を殺害しよう」とここで述べられている人間の状態を、初めから示すために、「人間とは**「人間の状態とは**」というように述べられている。そこで、胎児の状態において、すべての微細な状態を示すために、「**母の胎内に**」と述べられている。最初の心とは、再誕の心である。生まれたとは、生まれたことである。最初の意識が現れたとは、これはその言葉の別名である。「母の胎内に最初の心」という言葉によって、ここではすべての五蘊の再誕が示されている。したがって、その最初の心と、それに伴う三つの色蘊と、それと共に生まれた胞胚と、これがすべての最初の人間状態である。そこで、「**胞胚**」とは、男女の身体の根源としての状態から、三十の形質、男根・女根としての状態から、二十の形質である。そこで、男女の胞胚は、誕生の際に、一部が油滴のように、清らかで澄んでいる。これは、注釈書にも述べられている。「
‘‘Tilatelassa yathā bindu, sappimaṇḍo anāvilo;
「ごま油の滴のように、澄んだ油の塊;
Evaṃvaṇṇappaṭibhāgaṃ kalalanti pavuccatī’’ti. (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā; saṃ. ni. aṭṭha. 1.1.235);
このような色合いのものが、胞胚と呼ばれる。」(ヴィバ・アッタカ 26 一般的な話、サン・ニ・アッタカ 1.1.235);
Evaṃ parittakaṃ vatthuṃ ādiṃ katvā pakatiyā vīsavassasatāyukassa sattassa yāva maraṇakālā etthantare anupubbena vuḍḍhippatto attabhāvo eso manussaviggaho nāma.
このように、わずかな物体を始めとして、通常、二十年生きる生き物において、死までの間に、次第に成長した状態、これが人間状態と呼ばれるものである。
Jīvitā voropeyyāti kalalakālepi tāpanamaddanehi vā bhesajjasampadānena vā tato vā uddhampi tadanurūpena upakkamena jīvitā viyojeyyāti attho. Yasmā pana jīvitā voropanaṃ nāma atthato jīvitindriyupacchedanameva hoti, tasmā etassa padabhājane **‘‘jīvitindriyaṃ upacchindati uparodheti santatiṃ vikopetī’’**ti vuttaṃ. Tattha jīvitindriyassa paveṇighaṭanaṃ upacchindanto uparodhento ca ‘‘jīvitindriyaṃ upacchindati uparodhetī’’ti vuccati. Svāyamattho ‘‘santatiṃ vikopetī’’tipadena dassito. Vikopetīti viyojeti.
生命を奪うとは、胞胚の段階でも、加熱や圧迫、または薬の投与、あるいはそれそれに類する企てによって、生命を奪うことである。しかし、生命を奪うとは、事実上、生命の感覚を断つことである。したがって、この言葉の解釈において、「**生命の感覚を断ち、妨げ、中断させる**」と述べられている。ここで、生命の感覚への妨害は、断つこと、妨げることによって、「生命の感覚を断ち、妨げる」と言われる。この意味は、「中断させる」という言葉で示されている。中断させる、とは、奪うことである。
Tattha duvidhaṃ jīvitindriyaṃ – rūpajīvitindriyaṃ, arūpajīvitindriyañca. Tesu arūpajīvitindriye upakkamo natthi, taṃ voropetuṃ na sakkā. Rūpajīvitindriye pana atthi, taṃ voropetuṃ sakkā. Taṃ pana voropento arūpajīvitindriyampi voropeti. Teneva hi saddhiṃ taṃ nirujjhati tadāyattavuttito. Taṃ pana voropento kiṃ atītaṃ voropeti, anāgataṃ, paccuppannanti? Neva atītaṃ, na anāgataṃ, tesu hi ekaṃ niruddhaṃ ekaṃ anuppannanti ubhapampi asantaṃ, asantattā upakkamo natthi, upakkamassa natthitāya ekampi voropetuṃ na sakkā. Vuttampi cetaṃ –
ここで、生命の感覚は二種類ある。形質の生命の感覚、無形質の生命の感覚である。そのうち、無形質の生命の感覚には企てはなく、それを奪うことはできない。形質の生命の感覚には企てがあり、それを奪うことはできる。それを奪う者は、無形質の生命の感覚も奪う。それと共に、それが消滅し、それによって維持されるものが消滅する。それを奪う者は、過去を奪うのか、未来を奪うのか、現在を奪うのか? 過去でもなく、未来でもない。なぜなら、それらは一つは消滅し、一つはまだ現れていない、どちらも存在しない。存在しないため、企てはなく、企てがないため、一つも奪うことはできない。これも述べられている。「
‘‘Atīte cittakkhaṇe jīvittha, na jīvati; na jīvissati. Anāgate cittakkhaṇe jīvissati, na jīvittha; na jīvati. Paccuppanne cittakkhaṇe jīvati, na jīvittha; na jīvissatī’’ti (mahāni. 10).
「過去の心の瞬間には、生きていた、生きていなかった、生きていなかった。未来の心の瞬間には、生きるだろう、生きていなかった、生きていなかった。現在の心の瞬間には、生きている、生きていなかった、生きないだろう。」(マハーニ 10)。
Tasmā yattha jīvati tattha upakkamo yuttoti paccuppannaṃ voropeti.
したがって、<span class="pb" data-ed="M" data-n="2.0039"></span>生きているところに企てが適切であるため、現在を奪う。
Paccuppannañca nāmetaṃ khaṇapaccuppannaṃ, santatipaccuppannaṃ, addhāpaccuppannanti tividhaṃ. Tattha ‘‘khaṇapaccuppannaṃ’’ nāma uppādajarābhaṅgasamaṅgi, taṃ voropetuṃ na sakkā. Kasmā? Sayameva nirujjhanato. ‘‘Santatipaccuppannaṃ’’ nāma sattaṭṭhajavanavāramattaṃ sabhāgasantativasena pavattitvā nirujjhanakaṃ, yāva vā uṇhato āgantvā ovarakaṃ pavisitvā nisinnassa andhakāraṃ hoti, sītato vā āgantvā ovarake nisinnassa yāva visabhāgautupātubhāvena purimako utu nappaṭippassambhati, etthantare ‘‘santatipaccuppanna’’nti vuccati. Paṭisandhito pana yāva cuti, etaṃ ‘‘addhāpaccuppannaṃ’’ nāma. Tadubhayampi voropetuṃ sakkā. Kathaṃ? Tasmiñhi upakkame kate laddhupakkamaṃ jīvitanavakaṃ nirujjhamānaṃ dubbalassa parihīnavegassa santānassa paccayo hoti. Tato santatipaccuppannaṃ vā addhāpaccuppannaṃ vā yathāparicchinnaṃ kālaṃ apatvā antarāva nirujjhati. Evaṃ tadubhayampi voropetuṃ sakkā, tasmā tadeva sandhāya ‘‘santatiṃ vikopetī’’ti idaṃ vuttanti veditabbaṃ.
現在とは、瞬間の現在、連続の現在、期間の現在という三種類である。そこで、「瞬間の現在」とは、発生、老衰、消滅が同時に起こるもので、それを奪うことはできない。なぜか? それ自体が消滅するからである。「連続の現在」とは、七、八回の瞬間的な流れが、同様の連続によって生じ、消滅するものである。あるいは、暑いところから来て、家に入って座っていると、暗くなる。あるいは、寒いところから来て、家に入って座っていると、外部の季節が変わるまで、最初の季節が和らがない。この間に、「連続の現在」と呼ばれる。再誕から死まで、これは「期間の現在」と呼ばれる。その両方を奪うことはできる。どのように? その企てが行われたとき、企てを得た新しい生命が、消滅しつつある、弱まった、勢いを失った連続に、原因となる。それによって、連続の現在、あるいは期間の現在が、定められた期間に達する前に、途中で消滅する<span class="pb" data-ed="V" data-n="2.0037"></span>。このように、その両方を奪うことはできる。したがって、それら両方を指して、「中断させる」と述べられていると理解すべきである。
Imassa panatthassa āvibhāvatthaṃ pāṇo veditabbo, pāṇātipāto veditabbo, pāṇātipāti veditabbo, pāṇātipātassa payogo veditabbo. Tattha **‘‘pāṇo’’**ti vohārato satto, paramatthato jīvitindriyaṃ. Jīvitindriyañhi atipātento ‘‘pāṇaṃ atipātetī’’ti vuccati taṃ vuttappakārameva. **‘‘Pāṇātipāto’’**ti yāya cetanāya jīvitindriyupacchedakaṃ payogaṃ samuṭṭhāpeti, sā vadhakacetanā ‘‘pāṇātipāto’’ti vuccati. **‘‘Pāṇātipātī’’**ti vuttacetanāsamaṅgi puggalo daṭṭhabbo. **‘‘Pāṇātipātassa payogo’’**ti pāṇātipātassa chapayogā – sāhatthiko, āṇattiko, nissaggiyo, thāvaro, vijjāmayo, iddhimayoti.
この意味を明らかにするために、生命とは何か、殺生とは何か、殺生者とは何か、殺生の道具とは何かを理解する必要がある。そこで、「**生命**」とは、一般的な言葉では生き物、究極的な言葉では生命の感覚である。生命の感覚を奪うとき、「生命を奪う」と言われる。それは述べられた方法によるものである。「**殺生**」とは、どのような意志によって、生命の感覚を断つ行為を引き起こすか、その殺意が「殺生」と呼ばれる。「**殺生者**」とは、述べられた意志を持った個人である。「**殺生の道具**」とは、殺生の六つの道具である。自らの手、命令、譲与、固定、呪術、神通力である。
Tattha **‘‘sāhatthiko’’**ti sayaṃ mārentassa kāyena vā kāyappaṭibaddhena vā paharaṇaṃ. **‘‘Āṇattiko’’**ti aññaṃ āṇāpentassa ‘‘evaṃ vijjhitvā vā paharitvā vā mārehī’’ti āṇāpanaṃ. **‘‘Nissaggiyo’’**ti dūre ṭhitaṃ māretukāmassa kāyena vā kāyappaṭibaddhena vā ususattiyantapāsāṇādīnaṃ nissajjanaṃ. **‘‘Thāvaro’’**ti asañcārimena upakaraṇena māretukāmassa opātaapassenaupanikkhipanaṃ bhesajjasaṃvidhānaṃ. Te cattāropi parato pāḷivaṇṇanāyameva vitthārato āvibhavissanti.
そこで、「**自らの手**」とは、自ら殺す者の、身体または身体に結びついたもので攻撃することである。「**命令**」とは、他者に命令することである。「このように斬りつけて、あるいは攻撃して殺せ」と命令することである。「**譲与**」とは、遠くにいる殺したい者の、身体または身体に結びついたもので、矢、武器、石などを投げることである。「**固定**」とは、動かない道具で殺したい者を、罠や伏兵に置くこと、薬の準備である。それら四つは、後で経典の解説で、詳しく明らかにされる。
Vijjāmayaiddhimayā pana pāḷiyaṃ anāgatā. Te evaṃ veditabbā. Saṅkhepato hi māraṇatthaṃ vijjāparijappanaṃ vijjāmayo payogo. Aṭṭhakathāsu pana ‘‘katamo vijjāmayo payogo? Āthabbaṇikā āthabbaṇaṃ payojenti; nagare vā ruddhe saṅgāme vā paccupaṭṭhite paṭisenāya paccatthikesu paccāmittesu ītiṃ uppādenti, upaddavaṃ uppādenti, rogaṃ uppādenti, pajjarakaṃ uppādenti, sūcikaṃ karonti, visūcikaṃ karonti, pakkhandiyaṃ karonti. Evaṃ āthabbaṇikā āthabbaṇaṃ payojenti. Vijjādhārā vijjaṃ parivattetvā nagare vā ruddhe…pe… pakkhandiyaṃ karontī’’ti evaṃ vijjāmayaṃ payogaṃ dassetvā āthabbaṇikehi ca vijjādharehi ca māritānaṃ bahūni vatthūni vuttāni, kiṃ tehi! Idañhettha lakkhaṇaṃ māraṇāya vijjāparijappanaṃ vijjāmayo payogoti.
呪術と神通力によるものは、経典にはまだ現れていない。それらはそのように理解すべきである。簡潔に言えば、殺すための呪術的な企てが、呪術による道具である。注釈書には、「**呪術による道具とは何か?** アーサバニカ(呪術師)はアーサバナ(呪術)を用いる。都が包囲されたり、戦いが起こったり、敵が侵入したりしたとき、疫病を起こしたり、災害を起こしたり、病気をおこしたり、麻痺を起こしたり、脊髄炎を起こしたり、下痢を起こしたりする。このようにアーサバニカはアーサバナを用いる。ヴィッジャーダーラ(呪文の保持者)はヴィッジャー(呪文)を唱え、都が包囲されたり…(省略)…麻痺を起こしたりする」と、呪術的な企てを示し、アーサバニカやヴィッジャーダーラによって殺された多くの事例が述べられている。それらはどうでもよい。ここでは、殺すための呪術的な企てが、呪術による道具である、ということが特徴である。
Kammavipākajāya iddhiyā payojanaṃ iddhimayo payogo. Kammavipākajiddhi ca nāmesā nāgānaṃ nāgiddhi, supaṇṇānaṃ supaṇṇiddhi, yakkhānaṃ yakkhiddhi, devānaṃ deviddhi, rājūnaṃ rājiddhīti bahuvidhā. Tattha diṭṭhadaṭṭhaphuṭṭhavisānaṃ nāgānaṃ disvā ḍaṃsitvā phusitvā ca parūpaghātakaraṇe ‘‘nāgiddhi’’ veditabbā. Supaṇṇānaṃ mahāsamuddato dvattibyāmasatappamāṇanāguddharaṇe ‘‘supaṇṇiddhi’’ veditabbā. Yakkhā pana neva āgacchantā na paharantā dissanti, tehi pahaṭasattā pana tasmiṃyeva ṭhāne maranti, tatra tesaṃ ‘‘yakkhiddhi’’ daṭṭhabbā. Vessavaṇassa sotāpannakālato pubbe nayanāvudhena olokitakumbhaṇḍānaṃ maraṇe aññesañca devānaṃ yathāsakaṃ iddhānubhāve ‘‘deviddhi’’ veditabbā. Rañño cakkavattissa saparisassa ākāsagamanādīsu, asokassa heṭṭhā upari ca yojane āṇāpavattanādīsu, piturañño ca sīhaḷanarindassa dāṭhākoṭanena cūḷasumanakuṭumbiyassamaraṇe ‘‘rājiddhi’’ daṭṭhabbāti.
業の報いによって生じる神通力の企てが、神通力による道具である。業の報いによる神通力とは、ナーガ(蛇)のナーガ神通力、スッパナ(鳥)のスッパナ神通力、ヤッカ(鬼神)のヤッカ神通力、デヴァ(神)のデヴァ神通力、ラージャ(王)のラージャ神通力など、多岐にわたる。そこで、目撃し、触れたナーガが、噛みつき、触れることによって他者を害すること、「ナーガ神通力」と理解すべきである。スッパナが、大洋から二百由旬のナーガを引き上げる、「スッパナ神通力」と理解すべきである。ヤッカは、現れず、攻撃しないが、攻撃された者はその場で死ぬ。そこで、それらの「ヤッカ神通力」を理解すべきである。ヴェッサヴァナが、ソーダーパンナになる前に、その眼光によってクンバンダ(鬼)などを殺したとき、他の神々もそれぞれの神通力によって、それを「デヴァ神通力」と理解すべきである。チャッカヴァッティ(輪宝王)が、その眷属と共に空中を飛行すること、アソーカ王が、上下に命令を伝えること、父王が、シンハラ王が、象牙の先端でクムビヤ(羅刹)とクツムビヤ(鬼)を殺したとき、「ラージャ神通力」と理解すべきである。
Keci pana ‘‘puna caparaṃ, bhikkhave, samaṇo vā brāhmaṇo vā iddhimā cetovasippatto aññissā kucchigataṃ gabbhaṃ pāpakena manasāanupekkhitā hoti ‘aho vatāyaṃ kucchigato gabbho na sotthinā abhinikkhameyyā’ti. Evampi bhikkhave kulumbassa upaghāto hotī’’ti ādikāni suttāni dassetvā bhāvanāmayiddhiyāpi parūpaghātakammaṃ vadanti; saha parūpaghātakaraṇena ca ādittagharūparikhittassa udakaghaṭassa bhedanamiva iddhivināsañca icchanti; taṃ tesaṃ icchāmattameva. Kasmā? Yasmā kusalavedanāvitakkaparittattikehi na sameti. Kathaṃ? Ayañhi bhāvanāmayiddhi nāma kusalattike kusalā ceva abyākatā ca, pāṇātipāto akusalo. Vedanāttike adukkhamasukhasampayuttā pāṇātipāto dukkhasampayutto. Vitakkattike avitakkāvicārā, pāṇātipāto savitakkasavicāro. Parittattike mahaggatā, pāṇātipāto parittoti.
ある人々は、「さらに、比丘たちよ、沙門やバラモンが、神通力を持つ者、心を制する者であり、他者の子宮にある胎児を、悪い心で観察し、『ああ、この子宮にある胎児が、無事に生まれてこないように』と言う。このように、比丘たちよ、家族の滅亡がある」というような経典を示し、修行によって得られる神通力によっても他者を害する行為があると言う。他者を害する行為と共に、燃え盛る家や囲まれた水瓶が壊れるように、神通力の消滅も意図する。それは彼らの意図にすぎない。なぜか? 善い感覚、思考、限られたものでは合わないからである。どのように? この修行によって得られる神通力とは、善いもの、善くないもの、そして説明できないもの、殺生は善くないものである。感覚の区分では、苦楽のないもの、殺生は苦を伴うものである。思考の区分では、思考のないもの、殺生は思考を伴うものである。限られたものの区分では、偉大なものではない、殺生は限られたものである。
Satthahārakaṃ vāssa pariyeseyyāti ettha haratīti hārakaṃ. Kiṃ harati? Jīvitaṃ. Atha vā haritabbanti hārakaṃ; upanikkhipitabbanti attho. Satthañca taṃ hārakañcāti satthahārakaṃ. Assāti manussaviggahassa. Pariyeseyyāti yathā labhati tathā kareyya; upanikkhipeyyāti attho. Etena thāvarappayogaṃ dasseti. Itarathā hi pariyiṭṭhamatteneva pārājiko bhaveyya; na cetaṃ yuttaṃ. Pāḷiyaṃ pana sabbaṃ byañjanaṃ anādiyitvā yaṃ ettha thāvarappayogasaṅgahitaṃ satthaṃ, tadeva dassetuṃ **‘‘asiṃ vā…pe… rajjuṃ vā’’**ti padabhājanaṃ vuttaṃ.
「武器の担い手を捜す」という言葉で、「担う」とは、運ぶことである。何を運ぶのか? 生命である。あるいは、「運ぶ」とは、担い手である。置くこと、という意味である。武器とその担い手で、武器の担い手である。彼とは、人間状態のことである。捜すとは、得られるようにすること、置くこと、という意味である。これにより、固定された道具による行為を示す。そうでなければ、単に捜しただけで、パーラージカ(破滅)になるだろう。それは適切ではない。経典では、すべての言葉を考慮せず、ここで固定された道具で取られた武器、それを示すために、「剣、あるいは…(省略)、縄、あるいは」という言葉の解釈がなされている。
Tattha satthanti vuttāvasesaṃ yaṃkiñci samukhaṃ veditabbaṃ. Laguḷapāsāṇavisarajjūnañca jīvitavināsanabhāvato satthasaṅgaho veditabbo. Maraṇavaṇṇaṃ vāti ettha yasmā ‘‘kiṃ tuyhiminā pāpakena dujjīvitena, yo tvaṃ na labhasi paṇītāni bhojanāni bhuñjitu’’ntiādinā nayena jīvite ādīnavaṃ dassentopi ‘‘tvaṃ khosi upāsaka katakalyāṇo…pe… akataṃ tayā pāpaṃ, mataṃ te jīvitā seyyo, ito tvaṃ kālaṅkato paricarissasi accharāparivuto nandanavane sukhappatto viharissasī’’tiādinā nayena maraṇe vaṇṇaṃ bhaṇantopi maraṇavaṇṇameva saṃvaṇṇeti. Tasmā dvidhā bhinditvā padabhājanaṃ vuttaṃ – **‘‘jīvite ādīnavaṃ dasseti, maraṇe vaṇṇaṃ bhaṇatī’’**ti.
そこで、「武器」とは、述べられた残りのもの、何でも直接知るべきものである。棍棒、石、毒、縄などの、生命を奪う性質から、武器の範囲に含めるべきである。「死の賛美」とは、ここで、「なぜ、あなたには、このような悪い人生があり、美味しい食べ物を食べられないのか」というように、人生の欠点を示しながら、「あなたは、在家信者であり、善行を成し遂げた…(省略)…あなたに罪はない。死んだ方が、生きるより良い。ここから死んで、天界の園で、喜びを楽しんで生きるだろう」というように、死を賛美しながら、死の賛美を述べている。したがって、二つに分けて、言葉の解釈がなされている。「**人生の欠点を示し、死を賛美する**」と。
Maraṇāya vā samādapeyyāti maraṇatthāya upāyaṃ gāhāpeyya. Satthaṃ vā āharāti ādīsu ca yampi na vuttaṃ ‘‘sobbhe vā narake vā papāte vā papatā’’tiādi, taṃ sabbaṃ parato vuttanayattā atthato vuttamevāti veditabbaṃ. Na hi sakkā sabbaṃ sarūpeneva vattuṃ.
「死に誘う」とは、死のために、方法を教えることである。「武器を持ってくる」などで述べられていない「穴に、あるいは、奈落に、あるいは、崖に落ちる」などのことも、後で述べられた方法によるため、事実上、述べられたものと理解すべきである。すべてのものを、その形状通りに述べることはできない。
Iti cittamanoti iticitto itimano; ‘‘mataṃ te jīvitā seyyo’’ti ettha vuttamaraṇacitto maraṇamanoti attho. Yasmā panettha mano cittasaddassa atthadīpanatthaṃ vutto, atthato panetaṃ ubhayampi ekameva, tasmā tassa atthato abhedaṃ dassetuṃ **‘‘yaṃ cittaṃ taṃ mano, yaṃ mano taṃ citta’’**nti vuttaṃ. Itisaddaṃ pana uddharitvāpi na tāva attho vutto. Cittasaṅkappoti imasmiṃ pade adhikāravasena itisaddo āharitabbo. Idañhi ‘‘iticittasaṅkappo’’ti evaṃ avuttampi adhikārato vuttameva hotīti veditabbaṃ. Tathā hissa tamevaatthaṃ dassento **‘‘maraṇasaññī’’**tiādimāha. Yasmā cettha ‘‘saṅkappo’’ti nayidaṃ vitakkassa nāmaṃ. Atha kho saṃvidahanamattassetaṃ adhivacanaṃ. Tañca saṃvidahanaṃ imasmiṃ atthe saññācetanādhippāyehi saṅgahaṃ gacchati. Tasmā citto nānappakārako saṅkappo assāti cittasaṅkappoti evamattho daṭṭhabbo. Tathā hissa padabhājanampi saññācetanādhippāyavasena vuttaṃ. Ettha ca ‘‘adhippāyo’’ti vitakko veditabbo.
このように「心」とも「意」とも言われ、「死ぬより生きる方がましだ」という言葉がありますが、これは「死への思い」をもって「死を思う」ということなのです。ここで「意」が「心」の意味を明らかにされるために用いられているからです。しかし、実質的には「心」も「意」も同じものです。その実質的な同一性を示すために、「心とは意であり、意とは心である」と述べられています。しかし、「このように」という言葉を省いても、まだ意味は完全に述べられていません。この「心の思い」という言葉において、「このように」という言葉は、文脈によって含められるべきです。これは「このように心の思い」と直接言われなくても、文脈によってそう解釈されるべきだと知るべきです。その意味を明らかにしようとして、「死を認識している者」などと述べられています。ここで「思い」とは、単に思考のことではありません。それは、認識するということなのです。そして、その認識は、この文脈では、認識、意図、志向によって包括されます。したがって、「心には様々な思いがある」ということから、「心の思い」という言葉が理解されるべきです。その意味を明らかにしようとして、「意図」という言葉も、認識、意図、志向に基づいて述べられています。ここで「意図」とは、思考のことであると理解すべきです。
Uccāvacehi ākārehīti mahantāmahantehi upāyehi. Tattha maraṇavaṇṇasaṃvaṇṇane tāva jīvite ādīnavadassanavasena avacākāratā maraṇe vaṇṇabhaṇanavasena uccākāratā veditabbā. Samādapane pana muṭṭhijāṇunipphoṭanādīhi maraṇasamādapanavasena uccākāratā, ekato bhuñjantassa nakhe visaṃ pakkhipitvā maraṇādisamādapanavasena avacākāratā veditabbā.
様々な方法で、すなわち、大きな、あるいは小さな方法で、という意味です。死を称賛する文脈においては、生きることの欠点を見ることからの無関心は「低い」と理解されるべきであり、死を称賛することからの「高い」と理解されるべきです。励ます文脈においては、胸を叩くなどの行為による死への励ましは「高い」と理解されるべきであり、一人で食事をしている人に毒を盛って死なせるなどの行為による死への励ましは「低い」と理解されるべきです。
Sobbhe vā narake vā papāte vāti ettha sobbho nāma samantato chinnataṭo gambhīro āvāṭo. Narako nāma tattha tattha phalantiyā bhūmiyā sayameva nibbattā mahādarī, yattha hatthīpi patanti, corāpi nilīnā tiṭṭhanti. Papātoti pabbatantare vā thalantare vā ekato chinno hoti. Purime upādāyāti methunaṃ dhammaṃ paṭisevitvā adinnañca ādiyitvā pārājikaṃ āpattiṃ āpanne puggale upādāya. Sesaṃ pubbe vuttanayattā uttānatthattā ca pākaṭamevāti.
「井戸、あるいは地獄、あるいは崖」という言葉において、「井戸」とは、周囲が切れ落ちた深い穴のことです。地獄とは、地面に自然にできた大きな穴のことで、象でさえ落ち、盗賊でさえ隠れられる場所です。崖とは、山の間や平地にある、片側が切れ落ちた場所のことです。前のものに関連して、すなわち、性的な行為を行い、盗みを行ったことによって、破滅罪を犯した人物に関連して、という意味です。残りは、以前に述べられた通りであり、意味は明白です。
174. Evaṃ uddiṭṭhasikkhāpadaṃ padānukkamena vibhajitvā idāni yasmā heṭṭhā padabhājanīyamhi saṅkhepeneva manussaviggahapārājikaṃ dassitaṃ, na vitthārena āpattiṃ āropetvā tanti ṭhapitā. Saṅkhepadassite ca atthe na sabbākāreneva bhikkhū nayaṃ gahetuṃ sakkonti, anāgate ca pāpapuggalānampi okāso hoti, tasmā bhikkhūnañca sabbākārena nayaggahaṇatthaṃ anāgate ca pāpapuggalānaṃ okāsapaṭibāhanatthaṃ puna **‘‘sāmaṃ adhiṭṭhāyā’’**tiādinā nayena mātikaṃ ṭhapetvā vitthārato manussaviggahapārājikaṃ dassento **‘‘sāmanti sayaṃ hanatī’’**tiādimāha.
174. このように規定された戒律を、段階的に分析した後、以前の「略述」で人間の姿をした破滅罪が簡潔に示され、罪を犯したと記されずに終わったため、その簡潔な記述では、比丘たちはあらゆる側面からその教えを理解することはできず、将来の悪人も機会を得る可能性があります。そのため、比丘たちがあらゆる側面から教えを理解できるように、そして将来の悪人が機会を得ることを防ぐために、再び「自ら決意して」といった表現で索引を設け、人間の姿をした破滅罪を詳細に説明し、「自ら」とは自分自身で殺すこと、といった言葉で述べられています。
Tatrāyaṃ anuttānapadavaṇṇanāya saddhiṃ vinicchayakathā – kāyenāti hatthena vā pādena vā muṭṭhinā vā jāṇunā vā yena kenaci aṅgapaccaṅgena. Kāyapaṭibaddhenāti kāyato amocitena asiādinā paharaṇena. Nissaggiyenāti kāyato ca kāyapaṭibaddhato ca mocitena ususattiādinā. Ettāvatā sāhatthiko ca nissaggiyo cāti dve payogā vuttā honti.
ここに、不明瞭な言葉の解説とともに、審議の記述があります。「体で」とは、手で、足で、拳で、膝で、あるいは体のどの部分でも、という意味です。「体に関連して」とは、体から離れていない武器による、という意味です。「放棄して」とは、体からも体に関連するものからも離して、矢などによる、という意味です。これにより、「自らの手による」と「放棄して」という二つの方法が述べられています。
Tattha ekameko uddissānuddissabhedato duvidho. Tattha uddesike yaṃ uddissa paharati, tasseva maraṇena kammunā bajjhati. ‘‘Yo koci maratū’’ti evaṃ anuddesike pahārappaccayā yassa kassaci maraṇena kammunā bajjhati. Ubhayathāpi ca paharitamatte vā maratu pacchā vā teneva rogena, paharitamatteyeva kammunā bajjhati. Maraṇādhippāyena ca pahāraṃ datvā tena amatassa puna aññacittena pahāre dinne pacchāpi yadi paṭhamappahāreneva marati, tadā eva kammunā baddho. Atha dutiyappahārena marati, natthi pāṇātipāto. Ubhayehi matepi paṭhamappahāreneva kammunā baddho. Ubhayehi amate nevatthi pāṇātipāto. Esa nayo bahūhipi ekassa pahāre dinne. Tatrāpi hi yassa pahārena marati, tasseva kammunā baddho hotīti.
ここで、それぞれが、対象によって二つに分けられます。対象となるものへの攻撃においては、攻撃した対象が死ぬことによって、その行為によって罰せられます。「誰でも死ねばよい」というように、対象を定めない攻撃においては、攻撃したことによって誰かが死んだ場合、その行為によって罰せられます。どちらの場合も、攻撃した瞬間に死んでも、後でその病気で死んでも、その行為によって罰せられます。死を意図して攻撃した後、その攻撃で死ななかった者に、別の意図で攻撃を与え、後で最初の攻撃で死んだ場合、その行為によって罰せられます。もし二番目の攻撃で死んだ場合、殺人の罪にはなりません。どちらの攻撃でも死ななかった場合、殺人の罪にはなりません。もし複数の者が一人に攻撃を与えた場合も、この原則が適用されます。その攻撃によって死んだ者に、その行為によって罰せられるのです。
Kammāpattibyattibhāvatthañcettha eḷakacatukkampi veditabbaṃ. Yo hi eḷakaṃ ekasmiṃ ṭhāne nipannaṃ upadhāreti ‘‘rattiṃ āgantvā vadhissāmī’’ti. Eḷakassa ca nipannokāse tassa mātā vā pitā vā arahā vā paṇḍukāsāvaṃ pārupitvā nipanno hoti. So rattibhāge āgantvā ‘‘eḷakaṃ māremī’’ti mātaraṃ vā pitaraṃ vā arahantaṃ vā māreti. ‘‘Imaṃ vatthuṃ māremī’’ti cetanāya atthibhāvato ghātako ca hoti, anantariyakammañca phusati, pārājikañca āpajjati. Añño koci āgantuko nipanno hoti, ‘‘eḷakaṃ māremī’’ti taṃ māreti, ghātako ca hoti pārājikañca āpajjati, ānantariyaṃ na phusati. Yakkho vā peto vā nipanno hoti, ‘‘eḷakaṃ māremī’’ti taṃ māreti ghātakova hoti, na cānantariyaṃ phusati, na ca pārājikaṃ āpajjati, thullaccayaṃ pana hoti. Añño koci nipanno natthi, eḷakova hoti taṃ māreti, ghātako ca hoti, pācittiyañca āpajjati. ‘‘Mātāpituarahantānaṃ aññataraṃ māremī’’ti tesaṃyeva aññataraṃ māreti, ghātako ca hoti, ānantariyañca phusati, pārājikañca āpajjati. ‘‘Tesaṃ aññataraṃ māressāmī’’ti aññaṃ āgantukaṃ māreti, yakkhaṃ vā petaṃ vā māreti, eḷakaṃ vā māreti, pubbe vuttanayena veditabbaṃ. Idha pana cetanā dāruṇā hotīti.
行為の罪の性質を明らかにするために、ここでは羊の群れに関する四つの事例も知るべきです。ある者が、羊が横たわっている場所で、「夜になってから殺そう」と思って見張っているとします。そして、羊が横たわっている場所に、その母親か父親か、あるいは尊敬されるべき者か、が横たわっているとします。夜になってから、「羊を殺そう」と思って母親か父親か尊敬されるべき者を殺してしまったとします。「このものを殺そう」という意図があれば、殺害者となり、近親相姦の罪を犯し、破滅罪を犯します。別の者が横たわっていて、「羊を殺そう」と思ってその者を殺した場合、殺害者となり、破滅罪を犯しますが、近親相姦の罪は犯しません。鬼や餓鬼が横たわっていて、「羊を殺そう」と思ってその者を殺した場合、殺害者となるだけで、近親相姦の罪も破滅罪も犯しませんが、重い罪を犯します。他の誰も横たわっておらず、羊だけが横たわっている場合、それを殺した場合、殺害者となり、軽罪を犯します。「母親、父親、あるいは尊敬されるべき者のいずれかを殺そう」と思って、そのいずれかを殺した場合、殺害者となり、近親相姦の罪を犯し、破滅罪を犯します。「そのいずれかを殺そう」と思って、別の者を殺した場合、鬼や餓鬼を殺した場合、羊を殺した場合、以前に述べられた原則に従って理解されるべきです。しかし、ここでは意図が激しいのです。
Aññānipi ettha palālapuñjādivatthūni veditabbāni. Yo hi ‘‘lohitakaṃ asiṃ vā sattiṃ vā pucchissāmī’’ti palālapuñje pavesento tattha nipannaṃ mātaraṃ vā pitaraṃ vā arahantaṃ vā āgantukapurisaṃ vā yakkhaṃ vā petaṃ vā tiracchānagataṃ vā māreti, vohāravasena ‘‘ghātako’’ti vuccati, vadhakacetanāya pana abhāvato neva kammaṃ phusati, na āpattiṃ āpajjati. Yo pana evaṃ pavesento sarīrasamphassaṃ sallakkhetvā ‘‘satto maññe abbhantaragato maratū’’ti pavesetvā māreti, tassa tesaṃ vatthūnaṃ anurūpena kammabaddho ca āpatti ca veditabbā. Esa nayo tattha nidahanatthaṃ pavesentassāpi vanappagumbādīsu khipantassāpi.
ここには、藁の山などの事例も知るべきです。ある者が、「刀か槍を隠そう」と思って藁の山に隠れる際に、そこに横たわっている母親か父親か、尊敬されるべき者か、訪れた者か、鬼か、餓鬼か、あるいは動物を殺した場合、通例では「殺害者」と呼ばれますが、殺す意図がないため、行為も罪も犯しません。しかし、そのように隠れて、体の接触を意識し、「誰かが中にいて死ぬだろう」と思って隠れて殺した場合、それらの対象に応じた行為による罰と罪が理解されるべきです。この原則は、そこに隠すために、あるいは森の茂みなどに投げ捨てる場合にも適用されます。
Yopi ‘‘coraṃ māremī’’ti coravesena gacchantaṃ pitaraṃ māreti, ānantariyañca phusati, pārājiko ca hoti. Yo pana parasenāya aññañca yodhaṃ pitarañca kammaṃ karonte disvā yodhassa usuṃ khipati, ‘‘etaṃ vijjhitvā mama pitaraṃ vijjhissatī’’ti yathādhippāyaṃ gate pitughātako hoti. ‘‘Yodhe viddhe mama pitā palāyissatī’’ti khipati, usu ayathādhippāyaṃ gantvā pitaraṃ māreti, vohāravasena ‘‘pitughātako’’ti vuccati; ānantariyaṃ pana natthīti.
「盗賊を殺そう」と思って盗賊のふりをして行った父親を殺した場合、近親相姦の罪を犯し、破滅罪となります。しかし、敵軍がいて、他の兵士や父親が戦闘しているのを見て、兵士に矢を放ち、「これを貫いて私の父親を貫くだろう」と思った通りに父親が貫かれて死んだ場合、父親殺しとなります。「兵士が死ねば私の父親は逃げるだろう」と思って放った矢が意図した通りに当たらず、父親を殺してしまった場合、通例では「父親殺し」と呼ばれますが、近親相姦の罪にはなりません。
Adhiṭṭhahitvāti samīpe ṭhatvā. Āṇāpetīti uddissa vā anuddissa vā āṇāpeti. Tattha parasenāya paccupaṭṭhitāya anuddisseva ‘‘evaṃ vijjha, evaṃ pahara, evaṃ ghātehī’’ti āṇatte yattake āṇatto ghāteti, tattakā ubhinnaṃ pāṇātipātā. Sace tattha āṇāpakassa mātāpitaro honti, ānantariyampi phusati. Sace āṇattasseva mātāpitaro, sova ānantariyaṃ phusati. Sace arahā hoti, ubhopi ānantariyaṃ phusanti. Uddisitvā pana ‘‘etaṃ dīghaṃ rassaṃ rattakañcukaṃ nīlakañcukaṃ hatthikkhandhe nisinnaṃ majjhe nisinnaṃ vijjha pahara ghātehī’’ti āṇatte sace so tameva ghāteti, ubhinnampi pāṇātipāto; ānantariyavatthumhi ca ānantariyaṃ. Sace aññaṃ māreti, āṇāpakassa natthi pāṇātipāto. Etena āṇattiko payogo vutto hoti. Tattha –
「指示して」とは、近くにいて、という意味です。「命じて」とは、対象を定めても定めなくても命じること、という意味です。敵軍が攻撃している状況で、対象を定めずに「このように貫け、このように攻撃しろ、このように殺せ」と命じた場合、命じられた人数が殺されれば、両者ともに殺人の罪を犯します。もしそこに命令した者の両親がいる場合、近親相姦の罪も犯します。もし命じられた者だけが両親がいる場合、その者だけが近親相姦の罪を犯します。もし尊敬されるべき者がいる場合、両者ともに近親相姦の罪を犯します。しかし、対象を定めて、「この背の高い、背の低い、赤い服を着た、青い服を着た、象の背に乗った、中央に乗った者を、貫け、攻撃しろ、殺せ」と命じた場合、もしその者がその者を殺した場合、両者ともに殺人の罪を犯します。近親相姦の対象となる場合にも、近親相姦の罪を犯します。もし別の者を殺した場合、命令した者には殺人の罪はありません。これにより、命令された側の責任が述べられています。ここで、
Vatthuṃ kālañca okāsaṃ, āvudhaṃ iriyāpathaṃ;
対象、時、場所、武器、姿勢;
Tulayitvā pañca ṭhānāni, dhāreyyatthaṃ vicakkhaṇo.
五つの要素を比較検討し、賢明に判断すべきである。
Aparo nayo –
別の原則は以下の通りです。
Vatthu kālo ca okāso, āvudhaṃ iriyāpatho;
対象、時、場所、武器、姿勢;
Kiriyāvisesoti ime, cha āṇattiniyāmakā.
行為の特殊性。これら六つの要素が命令を規定する。
Tattha **‘‘vatthū’’**ti māretabbo satto. **‘‘Kālo’’**ti pubbaṇhasāyanhādikālo ca yobbanathāvariyādikālo ca. **‘‘Okāso’’**ti gāmo vā vanaṃ vā gehadvāraṃ vā gehamajjhaṃ vā rathikā vā siṅghāṭakaṃ vāti evamādi. **‘‘Āvudha’’**nti asi vā usu vā satti vāti evamādi. **‘‘Iriyāpatho’’**ti māretabbassa gamanaṃ vā nisajjā vāti evamādi. **‘‘Kiriyāviseso’’**ti vijjhanaṃ vā chedanaṃ vā bhedanaṃ vā saṅkhamuṇḍakaṃ vāti evamādi.
ここで、「対象」とは殺されるべき生き物です。「時」とは、午前、午後などの時間、および若さ、壮年、老年などの時期です。「場所」とは、村、森、家の入り口、家の内部、道、交差点などです。「武器」とは、刀、矢、槍などです。「姿勢」とは、殺されるべき者の歩行、座っていることなどです。「行為の特殊性」とは、貫くこと、切ること、砕くこと、丸くすることなどです。
Yadi hi vatthuṃ visaṃvādetvā ‘‘yaṃ mārehī’’ti āṇatto tato aññaṃ māreti, ‘‘purato paharitvā mārehī’’ti vā āṇatto pacchato vā passato vā aññasmiṃ vā padese paharitvā māreti. Āṇāpakassa natthi kammabandho; āṇattasseva kammabandho. Atha vatthuṃ avisaṃvādetvā yathāṇattiyā māreti, āṇāpakassa āṇattikkhaṇe āṇattassa ca māraṇakkhaṇeti ubhayesampi kammabandho. Vatthuvisesena panettha kammaviseso ca āpattiviseso ca hotīti. Evaṃ tāva vatthumhi saṅketavisaṅketatā veditabbā.
もし対象が、毒を飲ませて「これを殺せ」と命じられた者が、他の者を殺した場合、「前方を攻撃して殺せ」と命じられて後方や前方、あるいは他の場所を攻撃して殺した場合、命令した者には行為の結びつきはありません。命令された者だけが結びつきを持ちます。もし対象が、毒を飲ませずに、命令通りに殺した場合、命令した時と命令された時の両方で、両者ともに結びつきを持ちます。対象の違いによって、行為の結びつきと罪の結びつきも異なります。このように、対象における合意と不一致が理解されるべきです。
Kāle pana yo ‘‘ajja sve’’ti aniyametvā ‘‘pubbaṇhe mārehī’’ti āṇatto yadā kadāci pubbaṇhe māreti, natthi visaṅketo. Yo pana ‘‘ajja pubbaṇhe’’ti vutto majjhanhe vā sāyanhe vā sve vā pubbaṇhe māreti. Visaṅketo hoti, āṇāpakassa natthi kammabandho. Pubbaṇhe māretuṃ vāyamantassa majjhanhe jātepi eseva nayo. Etena nayena sabbakālappabhedesu saṅketavisaṅketatā veditabbā.
時間においては、「今日か明日か」と特定せずに「午前中に殺せ」と命じられた者が、いつか午前中に殺した場合、不一致はありません。しかし、「今日の午前中に」と命じられた者が、昼間や午後、あるいは明日の午前中に殺した場合、不一致があります。命令した者には行為の結びつきはありません。午前中に殺そうと試みている間に昼間になった場合も、この原則が適用されます。このように、あらゆる時間帯における合意と不一致が理解されるべきです。
Okāsepi yo ‘‘etaṃ gāme ṭhitaṃ mārehī’’ti aniyametvā āṇatto taṃ yattha katthaci māreti, natthi visaṅketo. Yo pana ‘‘gāmeyevā’’ti niyametvā āṇatto vane māreti, tathā ‘‘vane’’ti āṇatto gāme māreti. ‘‘Antogehadvāre’’ti āṇatto gehamajjhe māreti, visaṅketo. Etena nayena sabbokāsabhedesu saṅketavisaṅketatā veditabbā.
場所においても、「この村にいる者を殺せ」と特定せずに命じられた者が、どこでも殺した場合、不一致はありません。しかし、「村で」と命じられた者が森で殺した場合、あるいは「森で」と命じられた者が村で殺した場合、「家の入り口で」と命じられた者が家の内部で殺した場合、不一致があります。このように、あらゆる場所における合意と不一致が理解されるべきです。
Āvudhepi yo ‘‘asinā vā usunā vā’’ti aniyametvā ‘‘āvudhena mārehī’’ti āṇatto yena kenaci āvudhena māreti, natthi visaṅketo. Yo pana ‘‘asinā’’ti vutto usunā, ‘‘iminā vā asinā’’ti vutto aññena asinā māreti. Etasseva vā asissa ‘‘imāya dhārāya mārehī’’ti vutto itarāya vā dhārāya talena vā tuṇḍena vā tharunā vā māreti, visaṅketo. Etena nayena sabbaāvudhabhedesu saṅketavisaṅketatā veditabbā.
武器においても、「刀か矢で」と特定せずに「武器で殺せ」と命じられた者が、どんな武器でも使って殺した場合、不一致はありません。しかし、「刀で」と命じられた者が矢で殺した場合、「この刀で」と命じられた者が別の刀で殺した場合。あるいは、この刀の「この刃で」と命じられた者が、別の刃で、あるいは柄で、あるいは先端で殺した場合、不一致があります。このように、あらゆる武器における合意と不一致が理解されるべきです。
Iriyāpathe pana yo ‘‘etaṃ gacchantaṃ mārehī’’ti vadati, āṇatto ca naṃ sace gacchantaṃ māreti, natthi visaṅketo. ‘‘Gacchantameva mārehī’’ti vutto pana sace nisinnaṃ māreti. ‘‘Nisinnameva vā mārehī’’ti vutto gacchantaṃ māreti, visaṅketo hoti. Etena nayena sabbairiyāpathabhedesu saṅketavisaṅketatā veditabbā.
姿勢においては、「歩いている者を殺せ」と言われた者が、歩いている者を殺した場合、不一致はありません。「歩いている時だけ殺せ」と言われた者が座っている者を殺した場合。「座っている時だけ殺せ」と言われた者が歩いている者を殺した場合、不一致があります。このように、あらゆる姿勢における合意と不一致が理解されるべきです。
Kiriyāvisesepi yo ‘‘vijjhitvā mārehī’’ti vutto vijjhitvāva māreti, natthi visaṅketo. Yo pana ‘‘vijjhitvā mārehī’’ti vutto chinditvā māreti, visaṅketo. Etena nayena sabbakiriyāvisesabhedesu saṅketavisaṅketatā veditabbā.
行為の特殊性においても、「貫いて殺せ」と言われた者が貫いて殺した場合、不一致はありません。「貫いて殺せ」と言われた者が切って殺した場合、不一致があります。このように、あらゆる行為の特殊性における合意と不一致が理解されるべきです。
Yo pana liṅgavasena ‘‘dīghaṃ rassaṃ kāḷaṃ odātaṃ kisaṃ thūlaṃ mārehī’’ti aniyametvā āṇāpeti, āṇatto ca yaṃkiñci tādisaṃ māreti, natthi visaṅketo ubhinnaṃ pārājikaṃ. Atha pana so attānaṃ sandhāya āṇāpeti, āṇatto ca ‘‘ayameva īdiso’’ti āṇāpakameva māreti, āṇāpakassa dukkaṭaṃ, vadhakassa pārājikaṃ. Āṇāpako attānaṃ sandhāya āṇāpeti, itaro aññaṃ tādisaṃ māreti, āṇāpako muccati, vadhakasseva pārājikaṃ. Kasmā? Okāsassa aniyamitattā. Sace pana attānaṃ sandhāya āṇāpentopi okāsaṃ niyameti, ‘‘asukasmiṃ nāma rattiṭṭhāne vā divāṭṭhāne vā therāsane vā navāsane vā majjhimāsane vā nisinnaṃ evarūpaṃ nāma mārehī’’ti. Tattha ca añño nisinno hoti, sace āṇatto taṃ māreti, neva vadhako muccati na āṇāpako. Kasmā? Okāsassa niyamitattā. Sace pana niyamitokāsato aññatra māreti, āṇāpako muccatīti ayaṃ nayo mahāaṭṭhakathāyaṃ suṭṭhu daḷhaṃ katvā vutto. Tasmā ettha na anādariyaṃ kātabbanti.
ある人が、性別に関係なく、「長い、短い、黒い、白い、痩せた、太った」などと定めずに殺すように命じ、命令された者がそのような殺人を犯した場合、命令した者も殺した者も、共犯として『パーラージカ』となる。もしその人が、自分自身を指して「この私のような者だ」と命じ、命令された者がその命令した者だけを殺した場合、命令した者には『ドゥッカタ』、殺した者には『パーラージカ』となる。命令した者が自分自身を指して命じ、他の者がその命令した者とは別のそのような者を殺した場合、命令した者は免罪され、殺した者だけが『パーラージカ』となる。なぜか? 殺害の対象が定められていないからである。もし、自分自身を指して命じたとしても、殺害の対象を定めた場合、「たとえば、ある夜のある場所、あるいは昼のある場所、あるいは長老の席、あるいは新人の席、あるいは中間の席に座っているこのような者を殺してはならない」と。もしその定めた場所に別の者が座っていた場合、命令された者がその者を殺したとしても、殺した者も命令した者も免罪される。なぜか? 殺害の対象が定められているからである。もし、定められた場所以外で殺した場合、命令した者は免罪される。これは『マハーアットカター』に詳しく、しっかりと述べられている。したがって、この点において軽視してはならない。
Adhiṭṭhāyāti mātikāvasena āṇattikapayogakathā niṭṭhitā.
『マティカー』(総目録)の教えに従って、命令に関する説明はこれで終わった。
Idāni ye dūtenāti imassa mātikāpadassa niddesadassanatthaṃ **‘‘bhikkhu bhikkhuṃ āṇāpetī’’**tiādayo cattāro vārā vuttā. Tesu so taṃ maññamānoti so āṇatto yo āṇāpakena ‘‘itthannāmo’’ti akkhāto, taṃ maññamāno tameva jīvitā voropeti, ubhinnaṃ pārājikaṃ. Taṃ maññamāno aññanti ‘‘yaṃ jīvitā voropehī’’ti vutto taṃ maññamāno aññaṃ tādisaṃ jīvitā voropeti, mūlaṭṭhassa anāpatti. Aññaṃ maññamāno tanti yo āṇāpakena vutto, tassa balavasahāyaṃ samīpe ṭhitaṃ disvā ‘‘imassa balenāyaṃ gajjati, imaṃ tāva jīvitā voropemī’’ti paharanto itarameva parivattitvā tasmiṃ ṭhāne ṭhitaṃ ‘‘sahāyo’’ti maññamāno jīvitā voropeti, ubhinnaṃ pārājikaṃ. Aññaṃ maññamāno aññanti purimanayeneva ‘‘imaṃ tāvassa sahāyaṃ jīvitā voropemī’’ti sahāyameva voropeti, tasseva pārājikaṃ.
今、「使者によって」というこの『マティカー』の言葉の説明のために、「比丘が比丘に命令する」といった四つの場合が述べられている。そのうち、命令された者が命令した者を「あの人だ」と思い込み、その者を殺害した場合、命令した者と殺した者の両方に『パーラージカ』となる。命令した者を「あの人だ」と思い込み、別の者を殺害した場合、命令された者(命令した者)は罪に問われない。命令された者が「あの人だ」と思い込み、別の者を殺害した場合、「あの人だ」と思い込み、別の者を殺害した場合:命令された者が、命令した者が「あの人を殺せ」と言ったのに、その命令した者ではなく、その命令した者の力強い仲間が近くにいるのを見て、「この仲間の力で彼は動揺している。まずこの仲間を殺そう」と思って、他の者を殺害し、その場にいた「仲間」と思い込んで殺害した場合、命令した者と殺した者の両方に『パーラージカ』となる。命令された者が「あの人だ」と思い込み、別の者を殺害した場合:前の例と同じように、「まずこの仲間の命を奪おう」と思って、仲間だけを殺害した場合、その仲間の殺害について『パーラージカ』となる。
Dūtaparamparāpadassa niddesavāre itthannāmassa pāvadātiādīsu eko ācariyo tayo buddharakkhitadhammarakkhitasaṅgharakkhitanāmakā antevāsikā daṭṭhabbā. Tattha bhikkhu bhikkhuṃ āṇāpetīti ācariyo kañci puggalaṃ mārāpetukāmo tamatthaṃ ācikkhitvā buddharakkhitaṃ āṇāpeti. Itthannāmassa pāvadāti gaccha tvaṃ, buddharakkhita, etamatthaṃ dhammarakkhitassa pāvada. Itthannāmo itthannāmassa pāvadatūti dhammarakkhitopi saṅgharakkhitassa pāvadatu. Itthannāmo itthannāmaṃ jīvitā voropetūti evaṃ tayā āṇattena dhammarakkhitena āṇatto saṅgharakkhito itthannāmaṃ puggalaṃ jīvitā voropetu; so hi amhesu vīrajātiko paṭibalo imasmiṃ kammeti. Āpatti dukkaṭassāti evaṃ āṇāpentassa ācariyassa tāva dukkaṭaṃ. So itarassa ārocetīti buddharakkhito dhammarakkhitassa, dhammarakkhito ca saṅgharakkhitassa ‘‘amhākaṃ ācariyo evaṃ vadati – ‘itthannāmaṃ kira jīvitā voropehī’ti. Tvaṃ kira amhesu vīrapuriso’’ti āroceti; evaṃ tesampi dukkaṭaṃ. Vadhako paṭiggaṇhātīti ‘‘sādhu voropessāmī’’ti saṅgharakkhito sampaṭicchati. Mūlaṭṭhassa āpatti thullaccayassāti saṅgharakkhitena paṭiggahitamatte ācariyassa thullaccayaṃ. Mahājano hi tena pāpe niyojitoti. So tanti so ce saṅgharakkhito taṃ puggalaṃ jīvitā voropeti, sabbesaṃ catunnampi janānaṃ pārājikaṃ. Na kevalañca catunnaṃ, etenūpāyena visaṅketaṃ akatvā paramparāya āṇāpentaṃ samaṇasataṃ samaṇasahassaṃ vā hotu sabbesaṃ pārājikameva.
「使者の連鎖」という説明の場合、「あの人のために伝えよ」といった項目のうち、一人の師と、ブッダラッキタ、ダンマラッキタ、サンガラッキタという三人の弟子に注意すべきである。その中で、「比丘が比丘に命令する」という場合、師がある人物を殺害しようとして、その目的のためにブッダラッキタに命じる。「あの人のために伝えよ」と言って、ブッダラッキタにダンマラッキタへ伝えるように命じる。「あの人のために伝えよ」と言って、ダンマラッキタもサンガラッキタに伝えるように命じる。「あの人のために、あの人を殺害せよ」と、このように、ダンマラッキタに命じられたサンガラッキタが、あの人物を殺害するように、と。なぜなら、彼は我々の中で最も勇敢で、この仕事ができるからである、と。罪は『ドゥッカタ』である:このように命令した師には、まず『ドゥッカタ』の罪がある。彼は他の者に伝える:ブッダラッキタはダンマラッキタに、ダンマラッキタはサンガラッキタに「我々の師がこう言っている。『あの人を殺害せよ』と。あなたは我々の中で最も勇敢な人物だ」と伝える。このように、彼らにも『ドゥッカタ』の罪がある。殺害者が受け入れる:サンガラッキタは「承知しました。殺害します」と受け入れる。本質的な罪は『スッラチャヤ』である:サンガラッキタが受け入れた時点で、師には『スッラチャヤ』の罪がある。なぜなら、多くの人々がその悪行に加担させられるからである。もし:もしサンガラッキタがその人物を殺害した場合、四人全員に『パーラージカ』の罪がある。四人だけでなく、この方法で不確定なまま、連鎖して命令する数百、数千の比丘たちも、すべて『パーラージカ』となる。
Visakkiyadūtapadaniddese so aññaṃ āṇāpetīti so ācariyena āṇatto buddharakkhito dhammarakkhitaṃ adisvā vā avattukāmo vā hutvā saṅgharakkhitameva upasaṅkamitvā ‘‘amhākaṃ ācariyo evamāha – ‘itthannāmaṃ kira jīvitā voropehī’’ti visaṅketaṃ karonto āṇāpeti. Visaṅketakaraṇeneva hi esa **‘‘visakkiyadūto’’**ti vuccati. Āpatti dukkaṭassāti āṇattiyā tāva buddharakkhitassa dukkaṭaṃ. Paṭiggaṇhāti āpatti dukkaṭassāti saṅgharakkhitena sampaṭicchite mūlaṭṭhasseva dukkaṭanti veditabbaṃ. Evaṃ sante paṭiggahaṇe āpattiyeva na siyā, sañcaritta paṭiggahaṇamaraṇābhinandanesupi ca āpatti hoti, maraṇapaṭiggahaṇe kathaṃ na siyā tasmā paṭiggaṇhantassevetaṃ dukkaṭaṃ. Tenevettha ‘‘mūlaṭṭhassā’’ti na vuttaṃ. Purimanayepi cetaṃ paṭiggaṇhantassa veditabbameva; okāsābhāvena pana na vuttaṃ. Tasmā yo yo paṭiggaṇhāti, tassa tassa tappaccayā āpattiyevāti ayamettha amhākaṃ khanti. Yathā cettha evaṃ adinnādānepīti.
「疑わしい使者」という言葉の説明で、「彼は他の者に命じる」:師から命令されたブッダラッキタは、ダンマラッキタに会わずに、あるいは会いたくないと思って、サンガラッキタにだけ近づき、「我々の師がこう言っている。『あの人を殺害せよ』」と、不確定なまま命じる。疑わしい行為をしたことによって、彼は「疑わしい使者」と呼ばれる。罪は『ドゥッカタ』である:命令した時点で、まずブッダラッキタに『ドゥッカタ』の罪がある。「受け入れる」:罪は『ドゥッカタ』である。サンガラッキタが受け入れた場合、本質的な罪は『ドゥッカタ』であると知るべきである。もしそうなら、受け入れに罪がないはずだが、故意に受け入れ、死を望む場合にも罪があるのに、死を受け入れる場合に罪がないのはなぜか? だから、受け入れること自体に罪がある。それゆえ、ここで「本質的な罪は」とは言われていない。前の例でも、受け入れる者には罪があることを知るべきである。しかし、対象がないため、ここでは言われていない。したがって、受け入れる者は誰であれ、その結果として罪がある、というのが我々の見解である。ここでも、奪う行為についても同様である。
Sace pana so taṃ jīvitā voropeti, āṇāpakassa ca buddharakkhitassa voropakassa ca saṅgharakkhitassāti ubhinnampi pārājikaṃ. Mūlaṭṭhassa pana ācariyassa visaṅketattā pārājikena anāpatti. Dhammarakkhitassa ajānanatāya sabbena sabbaṃ anāpatti. Buddharakkhito pana dvinnaṃ sotthibhāvaṃ katvā attanā naṭṭhoti.
もし、その者がその者を殺害した場合、命令した者であるブッダラッキタと、殺害した者であるサンガラッキタの両方に『パーラージカ』の罪がある。しかし、本質的な罪である師は、疑わしい行為があったため、『パーラージカ』の罪には問われない。ダンマラッキタは、知らなかったため、全く罪に問われない。ブッダラッキタは、二人の安全を確保した上で、自分自身は損失を被った。
Gatapaccāgatadūtaniddese – so gantvā puna paccāgacchatīti tassa jīvitā voropetabbassa samīpaṃ gantvā susaṃvihitārakkhattā taṃ jīvitā voropetuṃ asakkonto āgacchati. Yadā sakkosi tadāti kiṃ ajjeva mārito mārito hoti, gaccha yadā sakkosi, tadā naṃ jīvitā voropehīti. Āpatti dukkaṭassāti evaṃ puna āṇattiyāpi dukkaṭameva hoti. Sace pana so avassaṃ jīvitā voropetabbo hoti, atthasādhakacetanā maggānantaraphalasadisā, tasmā ayaṃ āṇattikkhaṇeyeva pārājiko. Sacepi vadhako saṭṭhivassātikkamena taṃ vadhati, āṇāpako ca antarāva kālaṅkaroti, hīnāya vā āvattati, assamaṇova hutvā kālañca karissati, hīnāya vā āvattissati. Sace āṇāpako gihikāle mātaraṃ vā pitaraṃ vā arahantaṃ vā sandhāya evaṃ āṇāpetvā pabbajati, tasmiṃ pabbajite āṇatto taṃ māreti, āṇāpako gihikāleyeva mātughātako pitughātako arahantaghātako vā hoti, tasmā nevassa pabbajjā, na upasampadā ruhati. Sacepi māretabbapuggalo āṇattikkhaṇe puthujjano, yadā pana naṃ āṇatto māreti tadā arahā hoti, āṇattato vā pahāraṃ labhitvā dukkhamūlikaṃ saddhaṃ nissāya vipassanto arahattaṃ patvā tenevābādhena kālaṃkaroti, āṇāpako āṇattikkhaṇeyeva arahantaghātako. Vadhako pana sabbattha upakkamakaraṇakkhaṇeyeva pārājikoti.
「行き来する使者」の説明では、「彼は行って再び戻ってくる」:殺害されるべき者の元へ行き、厳重な警戒をした上で、その者を殺害することができずに戻ってくる。「いつか殺せるようになったら」:今日殺せなかったとしても、いつか殺せるようになったら、その者を殺害せよ、と。罪は『ドゥッカタ』である:このように再度命じられた場合も、『ドゥッカタ』の罪がある。もし、その者を必ず殺害しなければならない場合、目的成就の意志は、道(聖道)の段階の果実に匹敵するため、この命令の瞬間(命令された瞬間に)に『パーラージカ』となる。もし殺害者が、 sixty years(60年)以上経過してから殺害し、命令した者が途中で死んだ場合、あるいは悪い境遇に生まれ変わった場合、比丘でない者として死ぬか、あるいは悪い境遇に生まれ変わるだろう。もし、命令した者が在家時代に、母親や父親、あるいは阿羅漢を指してこのように命じた後、出家した場合、命令された者がその者を殺害した場合、命令した者は在家時代に母親殺し、父親殺し、あるいは阿羅漢殺しとなる。そのため、彼の出家や具足戒(upasampadā)は認められない。もし、殺害されるべき人物が、命令の瞬間には凡夫であり、命令された者が殺害する時に阿羅漢になった場合、あるいは命令された者が打たれて苦しみを感じ、それを縁として観想し、阿羅漢になり、その病気で死んだ場合、命令した者は命令の瞬間に阿羅漢殺しとなる。殺害者は、すべてのケースで、策略を巡らせた瞬間に『パーラージカ』となる。
Idāni ye sabbesuyeva imesu dūtavasena vuttamātikāpadesu saṅketavisaṅketadassanatthaṃ
今、「すべての」という、これらの使者に関する『マティカー』(総目録)の項目で、確定と不確定の明確化のために
Vuttā tayo vārā, tesu paṭhamavāre tāva – yasmā taṃ saṇikaṃ vā bhaṇanto tassa vā badhiratāya ‘‘mā ghātehī’’ti etaṃ vacanaṃ na sāveti, tasmā mūlaṭṭho na mutto. Dutiyavāre – sāvitattā mutto. Tatiyavāre pana tena ca sāvitattā itarena ca ‘‘sādhū’’ti sampaṭicchitvā oratattā ubhopi muttāti.
三つの場合が述べられている。そのうち、最初のケースでは:なぜなら、彼がゆっくりと(命令を)告げたり、あるいは相手が耳が聞こえないために「殺してはならない」という言葉を聞き取れなかったりしたため、本質的な罪(命令した者)は免罪される。二番目のケースでは:聞くことができたため、免罪される。三番目のケースでは:聞くことができ、かつ「承知した」と受け入れたため、両者とも免罪される。
Dūtakathā niṭṭhitā.
使者に関する説明はこれで終わった。
175. Araho rahosaññīniddesādīsu arahoti sammukhe. Rahoti parammukhe. Tattha yo upaṭṭhānakāle veribhikkhumhi bhikkhūhi saddhiṃ āgantvā purato nisinneyeva andhakāradosena tassa āgatabhāvaṃ ajānanto ‘‘aho vata itthannāmo hato assa, corāpi nāma taṃ na hananti, sappo vā na ḍaṃsati, na satthaṃ vā visaṃ vā āharatī’’ti tassa maraṇaṃ abhinandanto īdisāni vacanāni ullapati, ayaṃ araho rahosaññī ullapati nāma. Sammukheva tasmiṃ parammukhasaññīti attho. Yo pana taṃ purato nisinnaṃ disvā puna upaṭṭhānaṃ katvā gatehi bhikkhūhi saddhiṃ gatepi tasmiṃ ‘‘idheva so nisinno’’ti saññī hutvā purimanayeneva ullapati, ayaṃ raho arahosaññī ullapati nāma. Etenevupāyena araho arahosaññī ca raho rahosaññī ca veditabbo. Catunnampi ca etesaṃ vācāya vācāya dukkaṭanti veditabbaṃ.
175. 「阿羅漢、阿羅漢という認識」などの説明で、「阿羅漢」とは目の前にいること。「羅漢」とは背後にいること。その場合、世話をしている時に、敵対する比丘たちと一緒に来た比丘たちの前で、座っているのに、暗闇のために彼の到着を知らず、「ああ、あの人が死んでしまえばいいのに。盗賊でさえ彼を殺さない、蛇でさえ彼を噛まない、刀や毒も持ってこないのに」と、彼の死を望むような言葉を口にする。これが「阿羅漢、阿羅漢という認識」で口にする、ということである。目の前にいるのに、背後にいるという認識である、という意味である。もし、彼が目の前に座っているのを見て、世話をした後、帰った比丘たちと一緒に帰った後も、「彼はここに座っている」という認識を持ち、前の例と同じように口にする。これが「羅漢、羅漢という認識」で口にする、ということである。このようにして、「阿羅漢、阿羅漢という認識」と「羅漢、羅漢という認識」を理解すべきである。これら四つすべてにおいて、言葉を発すること自体に『ドゥッカタ』の罪があると知るべきである。
Idāni maraṇavaṇṇasaṃvaṇṇanāya vibhāgadassanatthaṃ vuttesu pañcasu kāyena saṃvaṇṇanādimātikāniddesesu – kāyena vikāraṃ karotīti yathā so jānāti ‘‘satthaṃ vā āharitvā visaṃ vā khāditvā rajjuyā vā ubbandhitvā sobbhādīsu vā papatitvā yo marati so kira dhanaṃ vā labhati, yasaṃ vā labhati, saggaṃ vā gacchatīti ayamattho etena vutto’’ti tathā hatthamuddādīhi dasseti. Vācāya bhaṇatīti tamevatthaṃ vākyabhedaṃ katvā bhaṇati. Tatiyavāro ubhayavasena vutto. Sabbattha saṃvaṇṇanāya payoge payoge dukkaṭaṃ. Tassa dukkhuppattiyaṃ saṃvaṇṇakassa thullaccayaṃ. Yaṃ uddissa saṃvaṇṇanā katā, tasmiṃ mate saṃvaṇṇanakkhaṇeyeva saṃvaṇṇakassa pārājikaṃ. So taṃ na jānāti añño ñatvā ‘‘laddho vata me sukhuppattiupāyo’’ti tāya saṃvaṇṇanāya marati, anāpatti. Dvinnaṃ uddissa saṃvaṇṇanāya katāya eko ñatvā marati, pārājikaṃ. Dvepi maranti, pārājikañca akusalarāsi ca. Esa nayo sambahulesu. Anuddissa maraṇaṃ saṃvaṇṇento āhiṇḍati, yo yo taṃ saṃvaṇṇanaṃ ñatvā marati, sabbo tena mārito hoti.
今、「死の賛美」の分類を説明するために、述べられた五つの「身体による変化」などの『マティカー』(総目録)の説明で、「身体による変化を起こす」:すなわち、彼が知っているように、「刀を持ってきたり、毒を飲んだり、縄で首を吊ったり、穴に落ちたりして死んだ者は、財産を得るか、名声を得るか、天国へ行くか」という、この意味を、手振りなどで示す。言葉で語る:その意味を、文を分けて語る。三番目のケースは、両方の方法で述べられている。すべてのケースで、賛美の行為ごとに『ドゥッカタ』の罪がある。その苦しみが生まれた時に、賛美した者には『スッラチャヤ』の罪がある。賛美が行われた対象が死んだ場合、賛美の瞬間に賛美した者に『パーラージカ』の罪がある。彼がそれを知らず、他の誰かが知って「私にとって幸福を得る道が得られた」と思って、その賛美によって死んだ場合、罪はない。二つの対象のために賛美が行われた場合、一人が知って死んだ場合、『パーラージカ』の罪がある。二人とも死んだ場合、『パーラージカ』の罪と、不善の集積がある。これは多くの人々の場合にも当てはまる。対象を定めずに死を賛美して歩き回る場合、その賛美を知って死ぬ者はすべて、その者によって殺されたことになる。
Dūtena saṃvaṇṇanāyaṃ ‘‘asukaṃ nāma gehaṃ vā gāmaṃ vā gantvā itthannāmassa evaṃ maraṇavaṇṇaṃ saṃvaṇṇehī’’ti sāsane ārocitamatte dukkaṭaṃ. Yassatthāya pahito tassa dukkhuppattiyā mūlaṭṭhassa thullaccayaṃ, maraṇena pārājikaṃ. Dūto ‘‘ñāto dāni ayaṃ saggamaggo’’ti tassa anārocetvā attano ñātissa vā sālohitassa vā āroceti, tasmiṃ mate visaṅketo hoti, mūlaṭṭho muccati. Dūto tatheva cintetvā sayaṃ saṃvaṇṇanāya vuttaṃ katvā marati, visaṅketova. Anuddissa pana sāsane ārocite yattakā dūtassa saṃvaṇṇanāya maranti, tattakā pāṇātipātā. Sace mātāpitaro maranti, ānantariyampi hoti.
使者による賛美の場合:「ある家や村に行って、あの人の死の賛美をせよ」と、戒律で命じられた時点で『ドゥッカタ』の罪がある。目的のために送られた者が苦しみを被った場合、本質的な罪(送った者)には『スッラチャヤ』の罪、死んだ場合には『パーラージカ』の罪がある。使者は「これで天国への道がわかった」と(命令した者に)伝えずに、自分自身の知人や親族に伝えた場合、その者が死んだ時には、疑わしい行為となり、本質的な罪(命令した者)は免罪される。使者が同様に考えて、自分で賛美の言葉を述べ、死んだ場合、疑わしい行為で終わる。対象を定めずに戒律で命じられた場合、使者の賛美によって死ぬ者の数だけ、殺人の罪がある。もし両親が死んだ場合、近親殺しの罪も犯すことになる。
176. Lekhāsaṃvaṇṇanāya – lekhaṃ chindatīti paṇṇe vā potthake vā akkharāni likhati – ‘‘yo satthaṃ vā āharitvā papāte vā papatitvā aññehi vā aggippavesanaudakappavesanādīhi upāyehi marati, so idañcidañca labhatī’’ti vā ‘‘tassa dhammo hotī’’ti vāti. Etthāpi dukkaṭathullaccayā vuttanayeneva veditabbā. Uddissa likhite pana yaṃ uddissa likhitaṃ tasseva maraṇena pārājikaṃ. Bahū uddissa likhite yattakā maranti, tattakā pāṇātipātā. Mātāpitūnaṃ maraṇena ānantariyaṃ. Anuddissa likhitepi eseva nayo. ‘‘Bahū marantī’’ti vippaṭisāre uppanne taṃ potthakaṃ jhāpetvā vā yathā vā akkharāni na paññāyanti tathā katvā muccati. Sace so parassa potthako hoti, uddissa likhito vā hoti anuddissa likhito vā, gahitaṭṭhāne ṭhapetvā muccati. Sace mūlena kīto hoti, potthakassāmikānaṃ potthakaṃ, yesaṃ hatthato mūlaṃ gahitaṃ, tesaṃ mūlaṃ datvā muccati. Sace sambahulā ‘‘maraṇavaṇṇaṃ likhissāmā’’ti ekajjhāsayā hutvā eko tālarukkhaṃ ārohitvā paṇṇaṃ chindati, eko āharati, eko potthakaṃ karoti, eko likhati, eko sace kaṇṭakalekhā hoti, masiṃ makkheti, masiṃ makkhetvā taṃ potthakaṃ sajjetvā sabbeva sabhāyaṃ vā āpaṇe vā yattha vā pana lekhādassanakotūhalakā bahū sannipatanti, tattha ṭhapenti. Taṃ vācetvā sacepi eko marati, sabbesaṃ pārājikaṃ. Sace bahukā maranti, vuttasadisova nayo. Vippaṭisāre pana uppanne taṃ potthakaṃ sacepi mañjūsāyaṃ gopenti, añño ca taṃ disvā nīharitvā puna bahūnaṃ dasseti, neva muccanti. Tiṭṭhatu mañjūsā, sacepi taṃ potthakaṃ nadiyaṃ vā samudde vā khipanti vā dhovanti vā khaṇḍākhaṇḍaṃ vā chindanti, aggimhi vā jhāpenti, yāva saṅghaṭṭitepi duddhote vā dujjhāpite vā patte akkharāni paññāyanti, tāva na muccanti. Yathā pana akkharāni na paññāyanti tatheva kate muccantīti.
176. レーカーサンヴァンナナーヤ – レーカー(書記)を断つ。すなわち、葉や書物に文字を書くこと。「刀を持って、あるいは崖から落ちて、あるいは火や水に飛び込むなどの他の手段で死ぬ者は、これとあれを得る」とか、「彼のものとなる」とか、このように言うことである。ここでも、ドゥッカタ(軽微な罪)やトゥッラッチャヤ(重大な罪)は、すでに述べられた通りと知るべきである。誰かを対象として書いた場合、対象とした人物が死ねば、その人に関する(罪)となる。多くの人を対象として書いた場合、死んだ人数分の殺生罪となる。父母の死は、直接的な重大罪(アナンタリヤ)となる。対象とせず書いた場合も、この通りである。「多くの人が死ぬ」と後悔が生じた場合、その書物を燃やすか、あるいは文字が判別できなくなるようにして、罪から免れる。もしそれが他人の書物であった場合、対象としたものであれ、対象としないものであれ、受け取った場所から離れれば免れる。もし代価を支払って購入したものであった場合、書物の所有者に、代価を受け取った者たちに、代価を支払って免れる。もし複数の者が「死の描写を書こう」と一堂に会し、一人がタラルック(ヤシの木)に登って葉を断ち、一人がそれを運び、一人が書物を作り、一人が書き、もし(髪の)毛の文字があれば、墨を塗り、墨を塗ってその書物を整えて、皆で(集会所)や市場、あるいは文字を見ることに興味を持つ多くの者が集まる場所に置く。それ(書物)を読んで、もし一人でも死んだ場合、皆が(パーラージカ罪)となる。もし多くの人が死んだ場合、すでに述べられた通りである。後悔が生じた場合、その書物をたとえ箱にしまっても、他の誰かがそれを見て取り出して再び多くの者に見せたとしても、免れることはない。箱にしまっておくとしても、その書物を川や海に投げ入れるか、洗うか、断片に断ち切るか、火で燃やすかしても、こすり合わせたり、(火で)炙ったりしても、文字が判別できる限り、免れることはできない。文字が判別できなくなるようにした場合に免れるのである。」
Idāni thāvarapayogassa vibhāgadassanatthaṃ vuttesu opātādimātikāniddesesu manussaṃ uddissa opātaṃ khanatīti ‘‘itthannāmo patitvā marissatī’’ti kañci manussaṃ uddisitvā yattha so ekato vicarati, tattha āvāṭaṃ khanati, khanantassa tāva sacepi jātapathaviyā khanati, pāṇātipātassa payogattā payoge payoge dukkaṭaṃ. Yaṃ uddissa khanati, tassa dukkhuppattiyā thullaccayaṃ, maraṇena pārājikaṃ. Aññasmiṃ patitvā mate anāpatti. Sace anuddissa ‘‘yo koci marissatī’’ti khato hoti, yattakā patitvā maranti, tattakā pāṇātipātā. Ānantariyavatthūsu ca ānantariyaṃ thullaccayapācittiyavatthūsu thullaccayapācittiyāni.
次に、恒久的な仕掛けの適用について、その区別を示すために述べられた穴やその他の仕掛けの項目において、「人間を対象に穴を掘る。すなわち、『この名前の者が落ちて死ぬだろう』と、ある人間を対象として、その者が歩き回る場所に穴を掘る。掘っている間に、たとえ踏み固められた地面に掘るとしても、殺生罪の適用ゆえ、適用ごとにドゥッカタ(軽微な罪)となる。誰かを対象に掘った場合、その者が苦しむこと(ドゥッカッパッティ)に対してトゥッラッチャヤ(重大な罪)、死ねばパーラージカ(重大罪)となる。他の誰かが落ちて死んだ場合、罪はない。もし対象とせず、「誰でも死ぬだろう」と掘られた穴があった場合、落ちて死んだ人数分だけ殺生罪となる。直接的な重大罪の対象となる事柄については直接的な重大罪、トゥッラッチャヤ・パーチッティヤ(軽微な罪)の対象となる事柄についてはトゥッラッチャヤ・パーチッティヤ(軽微な罪)となる。
Bahū tattha cetanā; katamāya pārājikaṃ hotīti? Mahāaṭṭhakathāyaṃ tāva vuttaṃ – ‘‘āvāṭaṃ gambhīrato ca āyāmavitthārato ca khanitvā pamāṇe ṭhapetvā tacchetvā puñchitvā paṃsupacchiṃ uddharantassa sanniṭṭhāpikā atthasādhakacetanā maggānantaraphalasadisā. Sacepi vassasatassa accayena patitvā avassaṃ maraṇakasatto hoti, sanniṭṭhāpakacetanāyameva pārājika’’nti. Mahāpaccariyaṃ pana saṅkhepaṭṭhakathāyañca – ‘‘imasmiṃ āvāṭe patitvā marissatīti ekasmimpi kuddālappahāre dinne sace koci tattha pakkhalito patitvā marati, pārājikameva. Suttantikattherā pana sanniṭṭhāpakacetanaṃ gaṇhantī’’ti vuttaṃ.
そこに複数の意図がある。どの意図によってパーラージカ(重大罪)となるのか。偉大な注釈書には「穴を深く、そして幅広く掘り、寸法を定めて置いた後、覆いをかけて土を払い、集めるとき、確定的な意図は、事柄を達成する意図であり、道に先行する果実に等しい。たとえ百年の後に落ちて、必ず死ぬ運命の者であっても、確定的な意図によってパーラージカ(重大罪)となる」と述べられている。偉大なパーリ注釈書や簡潔な注釈書には、「この穴に落ちて死ぬだろう」という意図で、たとえ一度だけ鋤で掘っただけでも、もし誰かがそこに足を踏み外して落ちて死んだ場合、パーラージカ(重大罪)となる。しかし、スッタントリカ長老たちは、確定的な意図を重視すると述べられている。
Eko ‘‘opātaṃ khanitvā asukaṃ nāma ānetvā idha pātetvā mārehī’’ti aññaṃ āṇāpeti, so taṃ pātetvā māreti, ubhinnaṃ pārājikaṃ. Aññaṃ pātetvā māreti, sayaṃ patitvā marati, añño attano dhammatāya patitvā marati, sabbattha visaṅketo hoti, mūlaṭṭho muccati. ‘‘Asuko asukaṃ ānetvā idha māressatī’’ti khatepi eseva nayo. Maritukāmā idha marissantīti khanati, ekassa maraṇe pārājikaṃ. Bahunnaṃ maraṇe akusalarāsi, mātāpitūnaṃ maraṇe ānantariyaṃ, thullaccayapācittiyavatthūsu thullaccayapācittiyāni.
一人が「穴を掘って、〇〇という者を連れてきて、ここに落として殺せ」と他の者に命じ、その者がそれを落として殺した場合、二人ともパーラージカ(重大罪)となる。他の誰かを落として殺し、自分が落ちて死んだ場合、他の者が自分の運命によって落ちて死んだ場合、すべての場合において(罪が)否定される。本来の意図は免れる。〇〇が〇〇を連れてきてここで殺すだろう」と掘った場合も、この通りである。死にたい者がここで死ぬだろうと掘った場合、一人が死ねばパーラージカ(重大罪)となる。多くの者が死ねば(無量の)悪業となる。父母の死は直接的な重大罪(アナンタリヤ)。トゥッラッチャヤ・パーチッティヤ(軽微な罪)の対象となる事柄についてはトゥッラッチャヤ・パーチッティヤ(軽微な罪)となる。
‘‘Ye keci māretukāmā, te idha pātetvā māressantī’’ti khanati, tattha pātetvā mārenti, ekasmiṃ mate pārājikaṃ, bahūsu akusalarāsi, ānantariyādivatthūsu ānantariyādīni. Idheva arahantāpi saṅgahaṃ gacchanti. Purimanaye pana ‘‘tesaṃ maritukāmatāya patanaṃ natthī’’ti te na saṅgayhanti. Dvīsupi nayesu attano dhammatāya patitvā mate visaṅketo. ‘‘Ye keci attano verike ettha pātetvā māressantī’’ti khanati, tattha ca verikā verike pātetvā mārenti, ekasmiṃ mārite pārājikaṃ, bahūsu akusalarāsi, mātari vā pitari vā arahante vā verikehi ānetvā tattha mārite ānantariyaṃ. Attano dhammatāya patitvā matesu visaṅketo.
「殺したい者は皆、ここに落ちて死ぬだろう」と掘り、そこに落ちて死んだ場合、一人死ねばパーラージカ(重大罪)。多くの者が死ねば(無量の)悪業となる。直接的な重大罪などの対象となる事柄については、直接的な重大罪などとなる。ここでは、阿羅漢(聖者)であっても、(罪に)該当する。以前の(解釈)では、「彼らが死にたいという意図がない」として、それらは(罪に)該当しない。どちらの解釈でも、自分の運命によって落ちて死んだ場合は、(罪が)否定される。「自分の敵は皆、ここに落ちて死ぬだろう」と掘り、そこに敵が敵を落として殺した場合、一人殺せばパーラージカ(重大罪)。多くの者が死ねば(無量の)悪業となる。母や父、あるいは阿羅漢(聖者)を、敵が連れてきてそこに殺した場合、直接的な重大罪(アナンタリヤ)となる。自分の運命によって落ちて死んだ場合、(罪が)否定される。
Yo pana ‘‘maritukāmā vā amaritukāmā vā māretukāmā vā amāretukāmā vā ye keci ettha patitā vā pātitā vā marissantī’’ti sabbathāpi anuddisseva khanati. Yo yo marati tassa tassa maraṇena yathānurūpaṃ kammañca phusati, āpattiñca āpajjati. Sace gabbhinī patitvā sagabbhā marati, dve pāṇātipātā. Gabbhoyeva vinassati, eko. Gabbho na vinassati, mātā marati, ekoyeva. Corehi anubaddho patitvā marati, opātakhanakasseva pārājikaṃ. Corā tattha pātetvā mārenti, pārājikameva. Tattha patitaṃ bahi nīharitvā mārenti, pārājikameva. Kasmā? Opāte patitappayogena gahitattā. Opātato nikkhamitvā teneva ābādhena marati, pārājikameva. Bahūni vassāni atikkamitvā puna kupitena tenevābādhena marati, pārājikameva. Opāte patanappaccayā uppannarogena gilānasseva añño rogo uppajjati, opātarogo balavataro hoti, tena matepi opātakhaṇako na muccati. Sace pacchā uppannarogo balavā hoti, tena mate muccati. Ubhohi mate na muccati. Opāte opapātikamanusso nibbattitvā uttarituṃ asakkonto marati, pārājikameva. Manussaṃ uddissa khate yakkhādīsu patitvā matesu anāpatti. Yakkhādayo uddissa khate manussādīsu marantesupi eseva nayo. Yakkhādayo uddissa khanantassa pana khananepi tesaṃ dukkhuppattiyampi dukkaṭameva. Maraṇe vatthuvasena thullaccayaṃ vā pācittiyaṃ vā. Anuddissa khate opāte yakkharūpena vā petarūpena vā patati, tiracchānarūpena marati, patanarūpaṃ pamāṇaṃ, tasmā thullaccayanti upatissatthero. Maraṇarūpaṃ pamāṇaṃ, tasmā pācittiyanti phussadevatthero. Tiracchānarūpena patitvā yakkhapetarūpena matepi eseva nayo.
「死にたい者であれ、死にたくない者であれ、殺したい者であれ、殺したくない者であれ、誰でもここに落ちたり、落とされたりして死ぬだろう」と、あらゆる場合を対象とせず(アナディッサ)に掘る。死んだ者それぞれについて、その死に応じて、相応の行為(カンマ)と罪(アーパッティ)を犯す。もし妊娠中の女性が落ちて、胎児と共に死んだ場合、二つの殺生罪となる。胎児だけが死んだ場合、一つ(の罪)。胎児は死なず、母親だけが死んだ場合、一つ(の罪)。盗賊に追われて落ちて死んだ場合、穴を掘った者だけにパーラージカ(重大罪)となる。盗賊がそこに落ちて死んだ場合も、パーラージカ(重大罪)となる。そこに落ちた者を外に連れ出して殺した場合も、パーラージカ(重大罪)となる。なぜか? 穴に落ちたことによる適用(罪)が成立しているからである。穴から出て、その病気で死んだ場合も、パーラージカ(重大罪)となる。多くの年が経過した後、再びその病気で死んだ場合も、パーラージカ(重大罪)となる。穴に落ちたことが原因で生じた病気で、病人の別の病気が生じた場合、穴による病気の方が重ければ、それで死んだ場合でも、穴を掘った者は免れない。もし後に生じた病気が重ければ、それで死んだ場合は免れる。両方で死んだ場合、(罪が)成立する。穴に、(異世界の)生まれ変わった人間が生まれて、這い上がることができずに死んだ場合も、パーラージカ(重大罪)となる。人間を対象に掘った穴に、ヤクシャ(鬼神)などが落ちて死んだ場合、罪はない。ヤクシャなどを対象に掘った穴に、人間などが落ちて死んだ場合も、この通りである。ヤクシャなどを対象に掘る者の、掘る行為や、彼らが苦しむこと(ドゥッカッパッティ)に対しても、ドゥッカタ(軽微な罪)となる。死の対象によって、トゥッラッチャヤ(重大な罪)かパーチッティヤ(軽微な罪)となる。対象とせず掘った穴に、ヤクシャやペータ(餓鬼)の姿で落ちて、畜生の姿で死んだ場合、落ちた姿が基準となり、したがってトゥッラッチャヤ(重大な罪)であるとウパティッサ長老は言う。死んだ姿が基準となり、したがってパーチッティヤ(軽微な罪)であるとプッサデーヴァ長老は言う。畜生の姿で落ちて、ヤクシャやペータの姿で死んだ場合も、この通りである。
Opātakhanako opātaṃ aññassa vikkiṇāti vā mudhā vā deti, yo yo patitvā marati, tappaccayā tasseva āpatti ca kammabandho ca. Yena laddho so niddoso. Atha sopi ‘‘evaṃ patitā uttarituṃ asakkontā nassissanti, suuddharā vā na bhavissantī’’ti taṃ opātaṃ gambhīrataraṃ vā uttānataraṃ vā dīghataraṃ vā rassataraṃ vā vitthatataraṃ vā sambādhataraṃ vā karoti, ubhinnampi āpatti ca kammabandho ca. Bahū marantīti vippaṭisāre uppanne opātaṃ paṃsunā pūreti, sace koci paṃsumhi patitvā marati, pūretvāpi mūlaṭṭho na muccati. Deve vassante kaddamo hoti, tattha laggitvā matepi. Rukkho vā patanto vāto vā vassodakaṃ vā paṃsuṃ harati, kandamūlatthaṃ vā pathaviṃ khanantā tattha āvāṭaṃ karonti. Tattha sace koci laggitvā vā patitvā vā marati, mūlaṭṭho na muccati. Tasmiṃ pana okāse mahantaṃ taḷākaṃ vā pokkharaṇiṃ vā kāretvā cetiyaṃ vā patiṭṭhāpetvā bodhiṃ vā ropetvā āvāsaṃ vā sakaṭamaggaṃ vā kāretvā muccati. Yadāpi thiraṃ katvā pūrite opāte rukkhādīnaṃ mūlāni mūlehi saṃsibbitāni honti, jātapathavī jātā, tadāpi muccati. Sacepi nadī āgantvā opātaṃ harati, evampi muccatīti. Ayaṃ tāva opātakathā.
穴を掘った者が、その穴を他人に売ったり、無償で与えたりした場合、落ちて死んだ者それぞれについて、その原因によって、その者自身の罪(アーパッティ)と行為の束縛(カンマバンドハ)となる。受け取った者は罪がない。もしその者も、「このように落ちた者は這い上がれずに死ぬだろう、あるいは救い出すことができないだろう」と考えて、その穴をさらに深く、あるいは浅く、長く、短く、広く、狭くした場合、二人とも罪(アーパッティ)と行為の束縛(カンマバンドハ)となる。多くの者が死ぬと後悔が生じた場合、穴を土で埋める。もし誰かが土に落ちて死んだ場合、埋めたとしても本来の意図( mula ttha)は免れない。雨が降って泥ができる場合、そこにひっかかって死んだ場合も(同様)。木が倒れたり、風や雨水が土を運んだり、木の根元などを掘る際に、そこに穴を掘った場合。もし誰かがそこにひっかかったり、落ちたりして死んだ場合、本来の意図( mula ttha)は免れない。しかし、その場所を大きな池や貯水池にして、仏塔を建てたり、菩提樹を植えたり、住居や車道を作ったりして(穴を埋めれば)、免れる。たとえ穴を固めて埋めたとしても、木の根などが根元と結びつき、地面ができた場合、それでも免れる。もし川が流れてきて穴を埋めたとしても、それでも免れる。これが穴に関する説話である。
Opātasseva pana anulomesu pāsādīsupi yo tāva pāsaṃ oḍḍeti ‘‘ettha bajjhitvā sattā marissantī’’ti avassaṃ bajjhanakasattānaṃ vasena hatthā muttamatte pārājikānantariyathullaccayapācittiyāni veditabbāni. Uddissa kate yaṃ uddissa oḍḍito, tato aññesaṃ bandhane anāpatti. Pāse mūlena vā mudhā vā dinnepi mūlaṭṭhasseva kammabandho. Sace yena laddho so uggalitaṃ vā pāsaṃ saṇṭhapeti, passena vā gacchante disvā vatiṃ katvā sammukhe paveseti, thaddhataraṃ vā pāsayaṭṭhiṃ ṭhapeti, daḷhataraṃ vā pāsarajjuṃ bandhati, thirataraṃ vā khāṇukaṃ vā ākoṭeti, ubhopi na muccanti. Sace vippaṭisāre uppanne pāsaṃ uggalāpetvā gacchati, taṃ disvā puna aññe saṇṭhapenti, baddhā baddhā maranti, mūlaṭṭho na muccati.
穴と同様に、その順序に従って、罠(パーサ)についても、誰かが「ここに捕まって生き物は死ぬだろう」と罠を仕掛けた場合、必ず捕まる生き物の数に応じて、手から離れた瞬間にパーラージカ(重大罪)、アナンタリヤ(直接的な重大罪)、トゥッラッチャヤ(重大な罪)、パーチッティヤ(軽微な罪)となることを知るべきである。対象として仕掛けた場合、誰かを対象に仕掛けたもので、他の者を捕らえることに罪はない。罠を代価を払って、あるいは無償で与えた場合も、本来の意図( mula ttha)の行為の束縛(カンマバンドハ)となる。もし罠を受け取った者が、緩んだ罠を直したり、罠にかかって進んでくるのを見て、罠を固定して正面に進ませたり、より丈夫な罠の竿を置いたり、より固い罠の縄を結んだり、より丈夫な杭を打ち込んだりした場合、二人とも免れない。もし後悔が生じた場合、罠を緩めて立ち去り、それを見てまた他の者が仕掛けた場合、捕まって死んだとしても、本来の意図( mula ttha)は免れない。
Sace pana tena pāsayaṭṭhi sayaṃ akatā hoti, gahitaṭṭhāne ṭhapetvā muccati. Tatthajātakayaṭṭhiṃ chinditvā muccati. Sayaṃ katayaṭṭhiṃ pana gopentopi na muccati. Yadi hi taṃ añño gaṇhitvā pāsaṃ saṇṭhapeti, tappaccayā marantesu mūlaṭṭho na muccati. Sace taṃ jhāpetvā alātaṃ katvā chaḍḍeti, tena alātena pahāraṃ laddhā marantesupi na muccati. Sabbaso pana jhāpetvā vā nāsetvā vā muccati, pāsarajjumpi aññehi ca vaṭṭitaṃ gahitaṭṭhāne ṭhapetvā muccati. Rajjuke labhitvā sayaṃ vaṭṭitaṃ ubbaṭṭetvā vāke labhitvā vaṭṭitaṃ hīraṃ hīraṃ katvā muccati. Araññato pana sayaṃ vāke āharitvā vaṭṭitaṃ gopentopi na muccati. Sabbaso pana jhāpetvā vā nāsetvā vā muccati.
しかし、その罠の竿が自分で作っていないものであった場合、受け取った場所から離れれば免れる。そこに生えた竿を断ち切って免れる。自分で作った竿であっても、それを管理しているだけでは免れない。もしそれを他の者が受け取って罠を仕掛けた場合、その原因で死んだとしても、本来の意図( mula ttha)は免れない。もしそれを燃やして燃えさしにして捨てた場合、その燃えさしで攻撃を受けて死んだとしても、免れない。完全に燃やしたり、なくしたりした場合に免れる。罠の縄も、他の者によって巻かれたものを受け取った場所から離れれば免れる。縄を受け取って自分で巻いたものをほどいて、竿に巻かれたものを受け取って、それをほどいた場合、(罪が)成立する。しかし、森から自分で竿を持ってきて巻いたものを管理しているだけでは免れない。完全に燃やしたり、なくしたりした場合に免れる。
Adūhalaṃ sajjento catūsu pādesu adūhalamañcaṃ ṭhapetvā pāsāṇe āropeti, payoge payoge dukkaṭaṃ. Sabbasajjaṃ katvā hatthato muttamatte avassaṃ ajjhottharitabbakasattānaṃ vasena uddissakānuddissakānurūpena pārājikādīni veditabbāni. Adūhale mūlena vā mudhā vā dinnepi mūlaṭṭhasseva kammabaddho. Sace yena laddhaṃ so patitaṃ vā ukkhipati, aññepi pāsāṇe āropetvā garukataraṃ vā karoti, passena vā gacchante disvā vatiṃ katvā adūhale paveseti, ubhopi na muccanti. Sacepi vippaṭisāre uppanne adūhalaṃ pātetvā gacchati, taṃ disvā añño saṇṭhapeti, mūlaṭṭho na muccati. Pāsāṇe pana gahitaṭṭhāne ṭhapetvā adūhalapāde ca pāsayaṭṭhiyaṃ vuttanayena gahitaṭṭhāne vā ṭhapetvā jhāpetvā vā muccati.
「アデュハラ」(椅子に仕掛ける罠)を組み立てる際、四本の足に「アデュハラ」の椅子を置いて、石に載せる。適用ごとにドゥッカタ(軽微な罪)となる。すべて組み立てた後、手から離れた瞬間に、必ず踏みつけられる生き物の数に応じて、対象としたもの、対象としないものに応じて、パーラージカ(重大罪)などを知るべきである。「アデュハラ」を代価を払って、あるいは無償で与えた場合も、本来の意図( mula ttha)の行為の束縛(カンマバンドハ)となる。もし罠を受け取った者が、落ちたものを持ち上げたり、他の者も石に載せて、より重くしたり、通りかかるのを見て、罠を固定して「アデュハラ」に連れ込んだりした場合、二人とも免れない。もし後悔が生じた場合、「アデュハラ」を倒して立ち去り、それを見て他の者が仕掛けた場合、本来の意図( mula ttha)は免れない。石に載せたものは、受け取った場所から離れれば、(罪が)成立する。「アデュハラ」の足や罠の竿については、すでに述べられた通り、受け取った場所から離したり、燃やしたりした場合に免れる。
Sūlaṃ ropentassāpi sabbasajjaṃ katvā hatthato muttamatte sūlamukhe patitvā avassaṃ maraṇakasattānaṃ vasena uddissānuddissānurūpato pārājikādīni veditabbāni. Sūle mūlena vā mudhā vā dinnepi mūlaṭṭhasseva kammabaddho. Sace yena laddhaṃ so ‘‘ekappahāreneva marissantī’’ti tikhiṇataraṃ vā karoti, ‘‘dukkhaṃ marissantī’’ti kuṇṭhataraṃ vā karoti, ‘‘ucca’’nti sallakkhetvā nīcataraṃ vā ‘‘nīca’’nti sallakkhetvā uccataraṃ vā puna ropeti, vaṅkaṃ vā ujukaṃ atiujukaṃ vā īsakaṃ poṇaṃ karoti, ubhopi na muccanti. Sace pana ‘‘aṭṭhāne ṭhita’’nti aññasmiṃ ṭhāne ṭhapeti, taṃ ce māraṇatthāya ādito pabhuti pariyesitvā kataṃ hoti, mūlaṭṭho na muccati. Apariyesitvā pana katameva labhitvā ropite mūlaṭṭho muccati. Vippaṭisāre uppanne pāsayaṭṭhiyaṃ vuttanayena gahitaṭṭhāne vā ṭhapetvā jhāpetvā vā muccati.
杭を打つ場合でも、すべてを準備して手から離した瞬間に杭の口に落ちて、必ず死に至るものであれば、それに応じて波羅夷罪などを知るべきである。杭に根元からか、あるいは無意味に打ち込まれた場合でも、根元から打ち込んだ者の業に縛られる。もし、それを受け取った者が「一撃で死ぬだろう」とより鋭くしたり、「苦しんで死ぬだろう」とより鈍くしたり、「高い」と考えてより低くしたり、「低い」と考えてより高くしたり、曲がった杭をまっすぐに、あるいは非常にまっすぐに、あるいはわずかに傾いたものにしたりする場合、どちらも(罪から)逃れることはできない。もし、「場違いである」と考えて他の場所に置いた場合、それが死のために最初から探し出されて行われたのであれば、根元から打ち込んだ者は(罪から)逃れることはできない。探し出されずに、すでにあったものを拾って打ち込んだ場合は、根元から打ち込んだ者は(罪から)逃れることができる。後悔が生じた場合、以前に述べたように、掴んだ場所に置くか、あるいは燃やして(罪から)逃れることができる。
177. Apassene satthaṃ vāti ettha apassenaṃ nāma niccaparibhogo mañco vā pīṭhaṃ vā apassenaphalakaṃ vā divāṭṭhāne nisīdantassa apassenakatthambho vā tatthajātakarukkho vā caṅkame apassāya tiṭṭhantassa ālambanarukkho vā ālambanaphalakaṃ vā sabbampetaṃ apassayanīyaṭṭhena apassenaṃ nāma; tasmiṃ apassene yathā apassayantaṃ vijjhati vā chindati vā tathā katvā vāsipharasusattiārakaṇṭakādīnaṃ aññataraṃ satthaṃ ṭhapeti, dukkaṭaṃ. Dhuvaparibhogaṭṭhāne nirāsaṅkassa nisīdato vā nipajjato vā apassayantassa vā satthasamphassapaccayā dukkhuppattiyā thullaccayaṃ, maraṇena pārājikaṃ. Taṃ ce aññopi tassa veribhikkhu vihāracārikaṃ caranto disvā ‘‘imassa maññe maraṇatthāya idaṃ nikhittaṃ, sādhu suṭṭhu maratū’’ti abhinandanto gacchati, dukkaṭaṃ. Sace pana sopi tattha ‘‘evaṃ kate sukataṃ bhavissatī’’ti tikhiṇatarādikaraṇena kiñci kammaṃ karoti, tassāpi pārājikaṃ. Sace pana ‘‘aṭṭhāne ṭhita’’nti uddharitvā aññasmiṃ ṭhāne ṭhapeti tadatthameva katvā ṭhapite mūlaṭṭho na muccati. Pākatikaṃ labhitvā ṭhapitaṃ hoti, muccati. Taṃ apanetvā aññaṃ tikhiṇataraṃ ṭhapeti mūlaṭṭho muccateva.
177. 寄りかからずに武器を置く場合。ここで「寄りかからずに」とは、常に寄りかかっているもの、すなわち、椅子や座席、寄りかかるための板、昼間座っている場所で寄りかかるための柱、そこに生えている木、歩行中に寄りかかるための場所、あるいは寄りかかるための板などを指す。これらすべてが「寄りかかるためのもの」であるため、「寄りかかるもの」と呼ばれる。その「寄りかかるもの」に、寄りかかろうとした者が、刃物や矢、棘などのいずれかの武器を置いた場合、罪になる。常に寄りかかる場所で、疑いなく座っている者や横になっている者、あるいは寄りかかろうとしている者が、武器に触れたために苦痛が生じた場合、重罪。死に至った場合、波羅夷罪。もし、他の敵対的な比丘が、そこを通りかかってこれを見て、「これはおそらく死ぬために置かれたものだ。うまく死んでくれればよい」と喜んで通り過ぎた場合、罪になる。もし、その者もまた、「こうすればうまくいく」と考えて、より鋭くするなどして何か行為をした場合、その者にも波羅夷罪。もし、「場違いである」と考えて取り除き、他の場所に置いた場合、その目的のために置かれたのであれば、根元から打ち込んだ者は(罪から)逃れることはできない。通常のものに置き換えた場合、(罪から)逃れることができる。それを取り除いて、別のより鋭いものを置いた場合、根元から打ち込んだ者は(罪から)逃れることができる。
Visamakkhanepi yāva maraṇābhinandane dukkaṭaṃ tāva eseva nayo. Sace pana sopi khuddakaṃ visamaṇḍalanti sallakkhetvā mahantataraṃ vā karoti, mahantaṃ vā ‘‘atirekaṃ hotī’’ti khuddakaṃ karoti, tanukaṃ vā bahalaṃ; bahalaṃ vā tanukaṃ karoti, agginā tāpetvā heṭṭhā vā upari vā sañcāreti, tassāpi pārājikaṃ. ‘‘Idaṃ aṭhāne ṭhita’’nti sabbameva tacchetvā puñchitvā aññasmiṃ ṭhāne ṭhapeti, attanā bhesajjāni yojetvā kate mūlaṭṭho na muccati, attanā akate muccati. Sace pana so ‘‘idaṃ visaṃ atiparitta’’nti aññampi ānetvā pakkhipati, yassa visena marati, tassa pārājikaṃ. Sace ubhinnampi santakena marati, ubhinnampi pārājikaṃ. ‘‘Idaṃ visaṃ nibbisa’’nti taṃ apanetvā attano visameva ṭhapeti, tasseva pārājikaṃ mūlaṭṭho muccati.
毒を塗る場合も、死を願う限りは罪になる。もし、その者も、小さな毒だと考えてより大きなものにしたり、大きなものを「過剰だ」と考えて小さくしたり、薄いものを濃くしたり、濃いものを薄くしたりして、火で炙って、下や上に移したりする場合、その者にも波羅夷罪。「これは場違いだ」と考えてすべてを削り取り、磨いて、他の場所に置いた場合、自分で薬を調合して行ったのであれば、根元から打ち込んだ者は(罪から)逃れることはできない。自分で行わなかったのであれば、(罪から)逃れることができる。もし、その者が「この毒はあまりにも少ない」と考えて、さらに別のものを持ってきて加えた場合、その毒で死んだ者に対しては、その者(毒を加えた者)に波羅夷罪。もし、両方の持ち物で死んだ場合、両方に波羅夷罪。「この毒は毒ではない」と言って、それを取り除いて、自分の毒を置いた場合、その者(毒を置いた者)の波羅夷罪。根元から打ち込んだ者は(罪から)逃れることができる。
Dubbalaṃ vā karotīti mañcapīṭhaṃ aṭaniyā heṭṭhābhāge chinditvā vidalehi vā rajjukehi vā yehi vītaṃ hoti, te vā chinditvā appāvasesameva katvā heṭṭhā āvudhaṃ nikkhipati ‘‘ettha patitvā marissatī’’ti. Apassenaphalakādīnampi caṅkame ālambanarukkhaphalakapariyosānānaṃ parabhāgaṃ chinditvā heṭṭhā āvudhaṃ nikkhipati, sobbhādīsu mañcaṃ vā pīṭhaṃ vā apassenaphalakaṃ vā ānetvā ṭhapeti, yathā tattha nisinnamatto vā apassitamatto vā patati, sobbhādīsu vā sañcaraṇasetu hoti, taṃ dubbalaṃ karoti; evaṃ karontassa karaṇe dukkaṭaṃ. Itarassa dukkhuppattiyā thullaccayaṃ, maraṇe pārājikaṃ. Bhikkhuṃ ānetvā sobbhādīnaṃ taṭe ṭhapeti ‘‘disvā bhayena kampento patitvā marissatī’’ti dukkaṭaṃ. So tattheva patati, dukkhuppattiyā thullaccayaṃ, maraṇe pārājikaṃ. Sayaṃ vā pāteti, aññena vā pātāpeti, añño avutto vā attano dhammatāya pāteti, amanusso pāteti, vātappahārena patati, attano dhammatāya patatti, sabbattha maraṇe pārājikaṃ. Kasmā? Tassa payogena sobbhāditaṭe ṭhitattā.
弱くする場合とは、例えば、椅子や座席を、場違いな部分の下部を切り取り、木片や縄などで、それが覆われるようにして、下部に武器を置き、「ここに落ちて死ぬだろう」と(考えること)。寄りかかるための板なども、歩行中に寄りかかるための場所の終端部を切り取り、下部に武器を置く。穴などに椅子や座席、寄りかかるための板などを運んできて置く。そこに座っただけで、あるいは寄りかかろうとしただけで落ちて死ぬ場合、穴などに橋がかかる場合、それを弱くする場合。このようにした場合、行為をした者には罪、苦痛が生じた者には重罪、死に至った場合、波羅夷罪。比丘を連れてきて穴の端に置き、「見て恐怖で震え上がって落ちて死ぬだろう」と(考えること)、罪になる。その者がそこで落ちた場合、苦痛が生じた者には重罪、死に至った場合、波羅夷罪。自分で落とすか、他者に落とさせるか、あるいは言われずに、自然に落ちたか、人間以外のものによって落ちたか、風の力で落ちたか、自然に落ちたか、いずれの場合も死に至った場合、波羅夷罪。なぜか? それ(穴など)が、その(行為者の)ために穴の端に置かれたからである。
Upanikkhipanaṃ nāma samīpe nikkhipanaṃ. Tattha ‘‘yo iminā asinā mato so dhanaṃ vā labhatī’’tiādinā nayena maraṇavaṇṇaṃ vā saṃvaṇṇetvā ‘‘iminā maraṇatthikā marantu, māraṇatthikā mārentū’’ti vā vatvā asiṃ upanikkhipati, tassa upanikkhipane dukkaṭaṃ. Maritukāmo vā tena attānaṃ paharatu, māretukāmo vā aññaṃ paharatu, ubhayathāpi parassa dukkhuppattiyā upanikkhepakassa thullaccayaṃ, maraṇe pārājikaṃ. Anuddissa nikkhitte bahūnaṃ maraṇe akusalarāsi. Pārājikādivatthūsu pārājikādīni. Vippaṭisāre uppanne asiṃ gahitaṭṭhāne ṭhapetvā muccati. Kiṇitvā gahito hoti, asissāmikānaṃ asiṃ, yesaṃ hatthato mūlaṃ gahitaṃ, tesaṃ mūlaṃ datvā muccati. Sace lohapiṇḍiṃ vā phālaṃ vā kudālaṃ vā gahetvā asi kārāpito hoti, yaṃ bhaṇḍaṃ gahetvā kārito, tadeva katvā muccati. Sace kudālaṃ gahetvā kāritaṃ vināsetvā phālaṃ karoti, phālena pahāraṃ labhitvā marantesupi pāṇātipātato na muccati. Sace pana lohaṃ samuṭṭhāpetvā upanikkhipanatthameva kārito hoti, arena ghaṃsitvā cuṇṇavicuṇṇaṃ katvā vippakiṇṇe muccati. Sacepi saṃvaṇṇanāpotthako viya bahūhi ekajjhāsayehi kato hoti, potthake vuttanayeneva kammabandhavinicchayo veditabbo. Esa nayo sattibheṇḍīsu. Laguḷe pāsayaṭṭhisadiso vinicchayo. Tathā pāsāṇe. Satthe asisadisova. Visaṃ vāti visaṃ upanikkhipantassa vatthuvasena uddissānuddissānurūpato pārājikādivatthūsu pārājikādīni veditabbāni. Kiṇitvā ṭhapite purimanayena paṭipākatikaṃ katvā muccati. Sayaṃ bhesajjehi yojite avisaṃ katvā muccati. Rajjuyā pāsarajjusadisova vinicchayo.
近くに置くとは、近くに置くことである。そこで、「これによって死んだ者は富を得るだろう」などというように、死を賛美したり、「これによって死を願う者は死に、死なせたい者は殺せ」と言って剣を近くに置いた場合、それを近くに置いたことには罪になる。死にたい者がそれで自分を攻撃した場合、あるいは殺したい者が他人を攻撃した場合、どちらの場合も、他者に苦痛が生じた場合、(近くに置いた者には)重罪、死に至った場合、波羅夷罪。誰にともなく置かれた場合、多くの人が死ぬことになれば、罪の蓄積が大きい。波羅夷罪などの場合、波羅夷罪など。後悔が生じた場合、剣を掴んだ場所に置いて(罪から)逃れることができる。購入して掴んだ場合、剣の持ち主ではない剣(を掴んだ場合)、その持ち主に代金を払って(罪から)逃れることができる。もし、鉄の塊や鋤、鍬などを掴んで剣を作らせた場合、その道具を掴んで作らせたものと同じようにして(罪から)逃れることができる。もし、鍬を掴んで作らせたものを壊して鋤にした場合、鋤で打たれて死んだとしても、殺生罪からは逃れられない。もし、金属を溶かして、置くことだけを目的として作られた場合、砥石で擦って粉々にして散らばった場合、(罪から)逃れることができる。もし、たくさんの人が集まって、書物のように作られた場合、書物に述べられた通りに業の結びつきの判断を知るべきである。これは、七つの楽器の場合も同様である。杖の場合は、以前に述べたように(罪の)判断がされる。石の場合も同様である。武器の場合は、剣と同じである。毒を置く場合、その物の状況に応じて、それに応じて、波羅夷罪などの場合における波羅夷罪などを知るべきである。購入して置いた場合、以前の方法で、通常のものにして(罪から)逃れることができる。自分で薬で調合した場合、(毒でなく)毒でないものにして(罪から)逃れることができる。縄の場合は、網縄と同じように(罪の)判断がされる。
Bhesajje – yo bhikkhu veribhikkhussa pajjarake vā visabhāgaroge vā uppanne asappāyānipi sappiādīni sappāyānīti maraṇādhippāyo deti, aññaṃ vā kiñci kandamūlaphalaṃ tassa evaṃ bhesajjadāne dukkaṭaṃ. Parassa dukkhuppattiyaṃ maraṇe ca thullaccayapārājikāni, ānantariyavatthumhi ānantariyanti veditabbaṃ.
薬の場合。もし比丘が、敵対する比丘の病気や毒の病気の場合に、適さないものも適するものだと言って、死を願って与えた場合、あるいは他の何か(実や果物)を与えた場合、そのように薬を与えたことには罪になる。他者に苦痛が生じた場合、死に至った場合、重罪・波羅夷罪。連続した罪の場合、連続した罪として知るべきである。
178. Rūpūpahāre – upasaṃharatīti paraṃ vā amanāparūpaṃ tassa samīpe ṭhapeti, attanā vā yakkhapetādivesaṃ gahetvā tiṭṭhati, tassa upasaṃhāramatte dukkaṭaṃ. Parassa taṃ rūpaṃ disvā bhayuppattiyaṃ thullaccayaṃ, maraṇe pārājikaṃ. Sace pana tadeva rūpaṃ ekaccassa manāpaṃ hoti, alābhakena ca sussitvā marati, visaṅketo. Manāpiyepi eseva nayo. Tattha pana visesena itthīnaṃ purisarūpaṃ purisānañca itthirūpaṃ manāpaṃ taṃ alaṅkaritvā upasaṃharati, diṭṭhamattakameva karoti, aticiraṃ passitumpi na deti, itaro alābhakena sussitvā marati, pārājikaṃ. Sace uttasitvā marati, visaṅketo. Atha pana uttasitvā vā alābhakena vāti avicāretvā ‘‘kevalaṃ passitvā marissatī’’ti upasaṃharati, uttasitvā vā sussitvā vā mate pārājikameva. Etenevūpāyena saddūpahārādayopi veditabbā. Kevalañhettha amanussasaddādayo utrāsajanakā amanāpasaddā, purisānaṃ itthisaddamadhuragandhabbasaddādayo cittassādakarā manāpasaddā. Himavante visarukkhānaṃ mūlādigandhā kuṇapagandhā ca amanāpagandhā, kāḷānusārīmūlagandhādayo manāpagandhā. Paṭikūlamūlarasādayo amanāparasā, appaṭikūlamūlarasādayo manāparasā. Visaphassamahākacchuphassādayo amanāpaphoṭṭhabbā, cīnapaṭahaṃsapupphatūlikaphassādayo manāpaphoṭṭhabbāti veditabbā.
178. 姿を見せる場合。「(相手を)引き下げる」とは、相手、あるいは好ましくない姿をその者の近くに置くこと、あるいは自分で鬼や悪魔などの姿をとってそこにいること。その場合、姿を見せただけで罪になる。相手がその姿を見て恐怖が生じた場合、重罪。死に至った場合、波羅夷罪。もし、その同じ姿が、ある者にとっては好ましく、得られないために嘆き悲しんで死んだ場合、(これは)毒(による死)である。好ましくない場合も同様である。その中で特に、女性にとって男性の姿、男性にとって女性の姿で、それを装飾して見せる場合、見ただけで(死んでしまう)、あるいは長く見ることができない場合、相手は得られないために嘆き悲しんで死んだ場合、波羅夷罪。もし、恐れおののいて死んだ場合、(これは)毒(による死)である。もし、恐れおののいて、あるいは得られないために、と区別せずに、「ただ見ただけで死ぬだろう」と思って見せた場合、恐れおののいて、あるいは嘆き悲しんで死んだ場合、波羅夷罪。これと同じ方法で、音を見せる場合なども知るべきである。ただ、ここで、人間以外の音などは恐れさせるもの、好ましくない音。男性にとっては、女性の声、甘い香り、音楽などの声は心を喜ばせる好ましい音。ヒマラヤの毒木の根などの香り、死体の臭いなども好ましくない香り、黒い香木などの香りなどは好ましい香り。嫌な味の根などの味は好ましくない味、嫌ではない味の根などの味は好ましい味。毒に触れること、大きなかぶれに触れることなどは好ましくない触覚。中国の絹、綿、羽毛の触覚などは好ましい触覚であると知るべきである。
Dhammūpahāre – dhammoti desanādhammo veditabbo. Desanāvasena vā niraye ca sagge ca vipattisampattibhedaṃ dhammārammaṇameva. Nerayikassāti bhinnasaṃvarassa katapāpassa niraye nibbattanārahassa sattassa pañcavidhabandhanakammakaraṇādinirayakathaṃ katheti. Taṃ ce sutvā so uttasitvā marati, kathikassa pārājikaṃ. Sace pana so sutvāpi attano dhammatāya marati, anāpatti. ‘‘Idaṃ sutvā evarūpaṃ pāpaṃ na karissati oramissati viramissatī’’ti nirayakathaṃ katheti, taṃ sutvā itaro uttasitvā marati, anāpatti. Saggakathanti devanāṭakādīnaṃ nandanavanādīnañca sampattikathaṃ; taṃ sutvā itaro saggādhimutto sīghaṃ taṃ sampattiṃ pāpuṇitukāmo satthāharaṇavisakhādanaāhārupaccheda-assāsapassāsasannirundhanādīhi dukkhaṃ uppādeti, kathikassa thullaccayaṃ, marati pārājikaṃ. Sace pana so sutvāpi yāvatāyukaṃ ṭhatvā attano dhammatāya marati, anāpatti. ‘‘Imaṃ sutvā puññāni karissatī’’ti katheti, taṃ sutvā itaro adhimutto kālaṃkaroti, anāpatti.
教えを見せる場合。「教え」とは、説法のことである。説法によって、地獄や天上界における不幸や幸福の違いは、教え(の対象)である。地獄に落ちる者とは、戒律が破られた者、罪を犯した者で、地獄に生まれるべき者の、五種類の束縛や業の行為などの地獄の話を説く。それを聞いて、相手が恐れおののいて死んだ場合、説いた者に波羅夷罪。もし、相手が聞いても、自分の性質のために死んだ場合、罪はない。「これを聞いて、このような罪を犯さなくなるだろう、やめるだろう」と思って地獄の話を説いた場合、それを聞いて相手が恐れおののいて死んだ場合、罪はない。天上界の話とは、神々や天女などの、園林などの幸福の話である。それを聞いて相手が、天上界に心を奪われ、すぐにその幸福を得たいと思って、武器を手に取ったり、毒を食べたり、飲食を断ったり、呼吸を止めたりなどして苦痛を生じさせた場合、説いた者には重罪。死に至った場合、波羅夷罪。もし、相手が聞いても、寿命が尽きるまで生きて、自分の性質のために死んだ場合、罪はない。「これを聞いて、善行を積むだろう」と思って説いた場合、それを聞いて相手が(極楽に)心を奪われて亡くなった場合、罪はない。
179. Ācikkhanāyaṃ – puṭṭho bhaṇatīti ‘‘bhante kathaṃ mato dhanaṃ vā labhati sagge vā upapajjatī’’ti evaṃ pucchito bhaṇati.
179. 告げる場合。「問われたら話す」とは、「尊者よ、どのように死ねば富を得るのか、あるいは天上界に生まれるのか」などと問われた場合に話すことである。
Anusāsaniyaṃ – apuṭṭhoti evaṃ apucchito sāmaññeva bhaṇati.
諭す場合。「問われずに」とは、このように問われずに、自ら話すことである。
Saṅketakammanimittakammāni adinnādānakathāyaṃ vuttanayeneva veditabbāni.
合図の行為、象徴の行為は、盗んだ物の罪の項で述べた通りに知るべきである。
Evaṃ nānappakārato āpattibhedaṃ dassetvā idāni anāpattibhedaṃ dassento **‘‘anāpatti asañciccā’’**tiādimāha. Tattha asañciccāti ‘‘iminā upakkamena imaṃ māremī’’ti acetetvā. Evañhi acetetvā katena upakkamena pare matepi anāpatti, vakkhati ca ‘‘anāpatti bhikkhu asañciccā’’ti. Ajānantassāti ‘‘iminā ayaṃ marissatī’’ti ajānantassa upakkamena pare matepi anāpatti, vakkhati ca visagatapiṇḍapātavatthusmiṃ ‘‘anāpatti bhikkhu ajānantassā’’ti. Namaraṇādhippāyassāti maraṇaṃ anicchantassa. Yena hi upakkamena paro marati, tena upakkamena tasmiṃ māritepi namaraṇādhippāyassa anāpatti. Vakkhati ca ‘‘anāpatti bhikkhu namaraṇādhippāyassā’’ti. Ummattakādayo pubbe vuttanayā eva. Idha pana ādikammikā aññamaññaṃ jīvitā voropitabhikkhū, tesaṃ anāpatti. Avasesānaṃ maraṇavaṇṇasaṃvaṇṇanakādīnaṃ āpattiyevāti.
このように、様々な種類の罪の区別を示した後、今度は罪のない場合の区別を示すために、「意図せずに」と述べられている。ここで、「意図せずに」とは、「これでこれを殺そう」と意図せずに、ということである。このように意図せずに行った行為によって他者が死んだ場合でも、罪はない。そして、「意図しない比丘には罪はない」と述べられている。「知らない」とは、「これで死ぬだろう」と知らずに、その行為によって他者が死んだ場合でも、罪はない。そして、薬の入った舎利塔の話で、「知らない比丘には罪はない」と述べられている。「死ぬことを願わない」とは、死を望まないことである。どの行為によって他者が死んだとしても、その行為によって、(行為者が)死を望まなかった場合、罪はない。そして、「死を望まない比丘には罪はない」と述べられている。「狂気」などは、以前に述べた通りである。ここでは、最初の罪を犯した者、互いに命を奪い合った比丘たち、彼らには罪はない。残りの者は、死を賛美するなどの場合、罪があるのである。
Padabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.
語句解説の解説、了。
Samuṭṭhānādīsu – idaṃ sikkhāpadaṃ tisamuṭṭhānaṃ; kāyacittato ca vācācittato ca kāyavācācittato ca samuṭṭhāti. Kiriyaṃ, saññāvimokkhaṃ, sacittakaṃ, lokavajjaṃ, kāyakammaṃ, vacīkammaṃ, akusalacittaṃ, dukkhavedanaṃ. Sacepi hi sirisayanaṃ ārūḷho rajjasampattisukhaṃ anubhavanto rājā ‘‘coro deva ānīto’’ti vutte ‘‘gacchatha naṃ mārethā’’ti hasamānova bhaṇati, domanassacitteneva bhaṇatīti veditabbo. Sukhavokiṇṇattā pana anuppabandhābhāvā ca dujjānametaṃ puthujjanehīti.
発生の要因などにおいて。この戒律は三つの発生要因からなる。身と心から、言葉と心から、身と言葉と心から発生する。行為、認識からの解放、心のあるもの、世間的なもの、身の行為、言葉の行為、悪い心、苦痛の感覚。もし、王が王位の幸福を享受していて、「盗賊が連れてこられました」と言われたときに、「行け、殺せ」と笑いながら言ったとしても、それは怒りの心で言っているのであり、苦痛の心で言っているので理解すべきである。幸福に満ちているため、そして連続性がないため、凡夫にはそれを理解することは難しい。
Vinītavatthuvaṇṇanā
統治された事柄の解説
180. Vinītavatthukathāsu paṭhamavatthusmiṃ – kāruññenāti te bhikkhū tassa mahantaṃ gelaññadukkhaṃ disvā kāruññaṃ uppādetvā ‘‘sīlavā tvaṃ katakusalo, kasmā mīyamāno bhāyasi, nanu sīlavato saggo nāma maraṇamattapaṭibaddhoyevā’’ti evaṃ maraṇatthikāva hutvā maraṇatthikabhāvaṃ ajānantā maraṇavaṇṇaṃ saṃvaṇṇesuṃ. Sopi bhikkhu tesaṃ saṃvaṇṇanāya āhārupacchedaṃ katvā antarāva kālamakāsi. Tasmā āpattiṃ āpannā. Vohāravasena pana vuttaṃ ‘‘kāruññena maraṇavaṇṇaṃ saṃvaṇṇesu’’nti. Tasmā idānipi paṇḍitena bhikkhunā gilānassa bhikkhuno evaṃ maraṇavaṇṇo na saṃvaṇṇetabbo. Sace hi tassa saṃvaṇṇanaṃ sutvā āhārūpacchedādinā upakkamena ekajavanavārāvasesepi āyusmiṃ antarā kālaṃkaroti, imināva mārito hoti. Iminā pana nayena anusiṭṭhi dātabbā – ‘‘sīlavato nāma anacchariyā maggaphaluppatti, tasmā vihārādīsu āsattiṃ akatvā buddhagataṃ dhammagataṃ saṅghagataṃ kāyagatañca satiṃ upaṭṭhapetvā manasikāre appamādo kātabbo’’ti. Maraṇavaṇṇe ca saṃvaṇṇitepi yo tāya saṃvaṇṇanāya kañci upakkamaṃ akatvā attano dhammatāya yathāyunā yathānusandhināva marati, tappaccayā saṃvaṇṇako āpattiyā na kāretabboti.
180. 「優しさから」とは、それらの比丘がその重い病の苦しみを見て、哀れみを起こし、「あなたは戒律を守り、善行を積んだ方です。なぜ死ぬときに恐れるのですか。戒律を守る者には、死ぬことによってのみ天国が得られるのですよ」と言って、死を望む者として、死を望む者の気持ちを知らずに、死の美徳を讃えたからである。 その比丘も、彼らの讃美によって、飲食を断ち、途中で亡くなった。 それゆえ、罪を犯したのである。通俗的な表現によれば、「優しさから死の美徳を讃えた」と言われる。 それゆえ、賢い比丘は、病気の比丘にそのように死の美徳を讃えてはならない。 もし、その讃美を聞いて、飲食を断つなどの方法で、一日一夜しか生きられない命のうちに亡くなった場合、これで殺したことになる。 この方法によって戒めるべきである。「戒律を守る者には、道や果の獲得は不思議なことではない。それゆえ、僧院などに執着せず、仏、法、僧、そして身体に念を置いて、心を集中し、怠惰であってはならない」と。 死の美徳が讃えられたとしても、その讃美によって何かの方法を試みることなく、自身の運命通り、命の限り、時機に応じて亡くなるならば、それによって讃美した者は罪を犯すことはない。
Dutiyavatthusmiṃ – na ca bhikkhave appaṭivekkhitvāti ettha kīdisaṃ āsanaṃ paṭivekkhitabbaṃ, kīdisaṃ na paṭivekkhitabbaṃ? Yaṃ suddhaṃ āsanameva hoti apaccattharaṇakaṃ, yañca āgantvā ṭhitānaṃ passataṃyeva attharīyati, taṃ napaccavekkhitabbaṃ, nisīdituṃ vaṭṭati. Yampi manussā sayaṃ hatthena akkamitvā ‘‘idha bhante nisīdathā’’ti denti, tasmimpi vaṭṭati. Sacepi paṭhamamevāgantvā nisinnā pacchā uddhaṃ vā adho vā saṅkamanti, paccavekkhaṇakiccaṃ natthi. Yampi tanukena vatthena yathā talaṃ dissati, evaṃ paṭicchannaṃ hoti, tasmimpi paccavekkhaṇakiccaṃ natthi. Yaṃ pana paṭikacceva pāvārakojavādīhi atthataṃ hoti, taṃ hatthena parāmasitvā sallakkhetvā nisīditabbaṃ. Mahāpaccariyaṃ pana ‘‘ghanasāṭakenāpi atthate yasmiṃ vali na paññāyati, taṃ nappaṭivekkhitabbanti vuttaṃ.
第二の章では、「そして比丘たちよ、よく見ないで」とは、どのような座具を見、どのような座具を見ないのか? 清浄な座具だけがあり、敷物がないもの、そして、やって来て立った人々が見ているところで敷かれるものは、見ないでよい。座ってもよい。 人々が自ら手で敷かずに「こちらに座ってください」とくれるものでも、座ってよい。 もし最初にやって来て座り、後で上や下に移っても、見る必要はない。 薄い布で、底が見えるように覆われているものも、見る必要はない。 しかし、すぐに結び目のように敷かれているものは、手で触れて確かめてから座らなければならない。 『摩訶波利経』では、「厚い布でも敷かれていて、しわが寄っていないものでも、見ないでよい」とされている。
Musalavatthusmiṃ – asañciccoti avadhakacetano viraddhapayogo hi so. Tenāha ‘‘asañcicco aha’’nti. Udukkhalavatthu uttānameva. Vuḍḍhapabbajitavatthūsupaṭhamavatthusmiṃ ‘‘bhikkhusaṅghassa paṭibandhaṃ mā akāsī’’ti paṇāmesi. Dutiyavatthusmiṃ – saṅghamajjhepi gaṇamajjhepi ‘‘mahallakattherassa putto’’ti vuccamāno tena vacanena aṭṭīyamāno ‘‘maratu aya’’nti paṇāmesi. Tatiyavatthusmiṃ – tassa dukkhuppādanena thullaccayaṃ.
「杵の章」では、「意図せず」とは、殺意のない、過失による行為である。それゆえ、「意図せず」と言われる。 「臼の章」はすでに述べた通りである。 「老いた出家者の章」の第一の章では、「比丘僧の妨げをしてはならない」と命じられた。 第二の章では、僧侶の中、集団の中であっても、「長老の息子よ」と言われ、その言葉に腹を立て、「死んでしまえ」と命じた。 第三の章では、それによって苦しみが生じたので、重い罪を犯した。
181. Tato parāni tīṇi vatthūni uttānatthāneva. Visagatapiṇḍapātavatthusmiṃ – sārāṇīyadhammapūrako so bhikkhu aggapiṇḍaṃ sabrahmacārīnaṃ datvāva bhuñjati. Tena vuttaṃ ‘‘aggakārikaṃ adāsī’’ti. Aggakārikanti aggakiriyaṃ; paṭhamaṃ laddhapiṇḍapātaṃ aggaggaṃ vā paṇītapaṇītaṃ piṇḍapātanti attho. Yā pana tassa dānasaṅkhātā aggakiriyā, sā na sakkā dātuṃ, piṇḍapātañhi so therāsanato paṭṭhāya adāsi. Te bhikkhūti te therāsanato paṭṭhāya paribhuttapiṇḍapātā bhikkhū; te kira sabbepi kālamakaṃsu. Sesamettha uttānameva. Assaddhesu pana micchādiṭṭhikesu kulesu sakkaccaṃ paṇītabhojanaṃ labhitvā anupaparikkhitvā neva attanā paribhuñjitabbaṃ, na paresaṃ dātabbaṃ. Yampi ābhidosikaṃ bhattaṃ vā khajjakaṃ vā tato labhati, tampi na paribhuñjitabbaṃ. Apihitavatthumpi hi sappavicchikādīhi adhisayitaṃ chaḍḍanīyadhammaṃ tāni kulāni denti. Gandhahaliddādimakkhitopi tato piṇḍapāto na gahetabbo. Sarīre rogaṭṭhānāni puñchitvā ṭhapitabhattampi hi tāni dātabbaṃ maññantīti.
181. それ以降の三つの章は、すでに述べた通りである。 「施し物の章」では、その比丘は、他の共同修行者たちに最初の施し物を与えてから食事をする。 それゆえ、「最も良いものを与えた」と言われる。 「最も良いもの」とは、最も良い行為のことである。最初に得た托鉢の施し物、最も美味な施し物ということである。 その与えるという最も良い行為は、与えることはできない。なぜなら、彼は長老の座から既に托鉢の施し物を与えていたからである。 「それらの比丘たち」とは、長老の座から既に食事を終えた比丘たちのことである。彼らは皆、亡くなったという。 残りはすでに述べた通りである。 しかし、信仰のない、間違った見解を持つ家庭からは、丁寧に作られた食事を得ても、よく吟味せずに、自分で食べることも、他人に与えることもしてはならない。 もし、そのようにして得た昼食や軽食も、食べることはできない。 蓋がされているものでも、蛇やサソリなどに覆われている、捨てるべきものなのです。それらの家庭は与える。 香料やウコンで覆われた托鉢の施し物も、受け取ってはならない。 体に病気の部分を拭いて置かれた食事も、それらの家庭は与えるべきだと考えている。
Vīmaṃsanavatthusmiṃ – vīmaṃsamāno dve vīmaṃsati – ‘‘sakkoti nu kho imaṃ māretuṃ no’’ti visaṃ vā vīmaṃsati, ‘‘mareyya nu kho ayaṃ imaṃ visaṃ khāditvā no’’ti puggalaṃ vā. Ubhayathāpi vīmaṃsādhippāyena dinne maratu vā mā vā thullaccayaṃ. ‘‘Idaṃ visaṃ etaṃ māretū’’ti vā ‘‘idaṃ visaṃ khāditvā ayaṃ maratū’’ti vā evaṃ dinne pana sace marati, pārājikaṃ; no ce, thullaccayaṃ.
「検討の章」では、検討する者は二つのことを検討する。「この毒で殺すことができるだろうか」と毒を検討するか、「この毒を飲んだら死ぬだろうか」と人を検討するかである。 どちらの場合も、検討する意図で与えられた場合、死んでも死ななくても、重い罪を犯す。 「この毒が彼を殺す」とか、「この毒を飲んで彼が死ぬように」と言って与えられた場合、もし死んだなら、波羅夷罪。死ななかったなら、重い罪である。
182-3. Ito parāni tīṇi silāvatthūni tīṇi iṭṭhakavāsigopānasīvatthūni ca uttānatthāneva. Na kevalañca silādīnaṃyeva vasena ayaṃ āpattānāpattibhedo hoti, daṇḍamuggaranikhādanavemādīnampi vasena hotiyeva, tasmā pāḷiyaṃ anāgatampi āgatanayeneva veditabbaṃ.
182-3. これ以降の三つの章は、戒律の章、三つのレンガ、屋根、牛の皮の章も、すでに述べた通りである。 そして、罪の有無の区別は、戒律などによってだけでなく、棒、杵、掘る、などでさえも区別される。それゆえ、経典に書かれていないことも、書かれているように理解すべきである。
Aṭṭakavatthūsu – aṭṭakoti vehāsamañco vuccati; yaṃ setakammamālākammalatākammādīnaṃ atthāya bandhanti. Tattha āvuso atraṭṭhito bandhāhīti maraṇādhippāyo yatra ṭhito patitvā khāṇunā vā bhijjeyya, sobbhapapātādīsu vā mareyya, tādisaṃ ṭhānaṃ sandhāyāha. Ettha ca koci upariṭhānaṃ niyāmeti ‘‘ito patitvā marissatī’’ti, koci heṭṭhā ṭhānaṃ ‘‘idha patitvā marissatī’’ti, koci ubhayampi ‘‘ito idha patitvā marissatī’’ti. Tatra yo upari niyamitaṭṭhānā apatitvā aññato patati, heṭṭhā niyamitaṭṭhāne vā apatitvā aññattha patati, ubhayaniyāme vā yaṃkiñci ekaṃ virādhetvā patati, tasmiṃ mate visaṅketattā anāpatti. Vihāracchādanavatthusmimpi eseva nayo.
「八つの章」では、「八つ」とは、空中の足場のことである。白い仕事、花輪、蔓の仕事などのために結ぶものである。 「そこで、親愛なる者よ、ここに立って結びなさい」と、死の意図で、そこで立って落ちて、杭に刺さるか、穴や谷などに落ちて死ぬような場所を指して言われた。 ここで、ある者は上の場所を指し、「ここから落ちて死ぬだろう」と、ある者は下の場所を指し、「ここに落ちて死ぬだろう」と、ある者は両方とも、「ここからここに落ちて死ぬだろう」と指す。 その中で、上に指された場所から落ちずに、他の場所から落ちた場合、下に指された場所から落ちずに、他の場所から落ちた場合、両方の指示から、どちらか一つを外れて落ちた場合、彼が死んだとしても、疑わしいので、罪はない。 「僧院の屋根の章」でも、この通りである。
Anabhirativatthusmiṃ – so kira bhikkhu kāmavitakkādīnaṃ samudācāraṃ disvā nivāretuṃ asakkonto sāsane anabhirato gihibhāvābhimukho jāto. Tato cintesi – ‘‘yāva sīlabhedaṃ na pāpuṇāmi tāva marissāmī’’ti. Atha taṃ pabbataṃ abhiruhitvā papāte papatanto aññataraṃ vilīvakāraṃ ottharitvā māresi. Vilīvakāranti veṇukāraṃ. Na ca bhikkhave attānaṃ pātetabbanti na attā pātetabbo. Vibhattibyattayena panetaṃ vuttaṃ. Ettha ca na kevalaṃ na pātetabbaṃ, aññenapi yena kenaci upakkamena antamaso āhārupacchedenapi na māretabbo. Yopi hi gilāno vijjamāne bhesajje ca upaṭṭhākesu ca maritukāmo āhāraṃ upacchindati, dukkaṭameva. Yassa pana mahāābādho cirānubaddho, bhikkhū upaṭṭhahantā kilamanti jigucchanti ‘‘kadā nu kho gilānato muccissāmā’’ti aṭṭīyanti. Sace so ‘‘ayaṃ attabhāvo paṭijaggiyamānopi na tiṭṭhati, bhikkhū ca kilamantī’’ti āhāraṃ upacchindati, bhesajjaṃ na sevati vaṭṭati. Yo pana ‘‘ayaṃ rogo kharo, āyusaṅkhārā na tiṭṭhanti, ayañca me visesādhigamo hatthappatto viya dissatī’’ti upacchindati vaṭṭatiyeva. Agilānassāpi uppannasaṃvegassa ‘‘āhārapariyesanaṃ nāma papañco, kammaṭṭhānameva anuyuñjissāmī’’ti kammaṭṭhānasīsena upacchindantassa vaṭṭati. Visesādhigamaṃ byākaritvā āhāraṃ upacchindati, na vaṭṭati. Sabhāgānañhi lajjībhikkhūnaṃ kathetuṃ vaṭṭati.
「無関心の章」では、その比丘は、欲の考えなどの起こりを見て、それを止めることができず、教えに無関心になり、俗世に戻ることを望むようになった。 そこで彼は考えた。「戒律が破られるまで、死のう」と。 そこで、その山に登り、崖から落ちて、別の竹の葉を喉に詰まらせて死んだ。 「竹の葉」とは、竹の葉のことである。 「そして比丘たちよ、自分を落としてはいけない」とは、自分を落としてはいけないということである。これは分割して解釈されたものである。 ここで、落としてはいけないだけでなく、他のいかなる方法でも、たとえ飲食を断つことによっても、殺してはならない。 もし病気で、薬もあり、世話をする者もいるのに、死にたいと思って食事を断つとしても、それは罪になる。 しかし、重い病が長く続き、世話をする比丘たちが疲れて嫌になり、「いつになったらこの病から解放されるのだろうか」と腹を立てている場合。 もし彼が、「この体は、世話をされても持ちこたえない。比丘たちも疲れている」と考えて、食事を断つならば、それは許される。 もし、「この病は重く、生命の活動は保たれない。しかし、これは特別な悟りが目の前にある」と考えて断つならば、それは許される。 病気でない者でも、悟りの境地を得て、「食事を探すことは煩悩である。修行に専念しよう」と考えて、修行に専念するために断つならば、それは許される。 特別な悟りが得られると断言して食事を断つのは、許されない。 同じ戒律を守る、恥ずかしがり屋の比丘たちに話すのは許される。
Silāvatthusmiṃ – davāyāti davena hassena; khiḍḍāyāti attho. Silāti pāsāṇo; na kevalañca pāsāṇo, aññampi yaṃkiñci dārukhaṇḍaṃ vā iṭṭhakākhaṇḍaṃ vā hatthena vā yantena vā pavijjhituṃ na vaṭṭati. Cetiyādīnaṃ atthāya pāsāṇādayo hasantā hasantā pavaṭṭentipi khipantipi ukkhipantipi kammasamayoti vaṭṭati. Aññampi īdisaṃ navakammaṃ vā karontā bhaṇḍakaṃ vā dhovantā rukkhaṃ vā dhovanadaṇḍakaṃ vā ukkhipitvā pavijjhanti, vaṭṭati. Bhattavissaggakālādīsu kāke vā soṇe vā kaṭṭhaṃ vā kathalaṃ vā khipitvā palāpeti, vaṭṭati.
「戒律の章」では、「遊び」とは、遊び、戯れのことである。意味は「楽しむ」である。 「石」とは、石のことである。石だけでなく、他の木片やレンガの破片も、手で、あるいは道具で転がしてはならない。 仏塔などのために、石などを楽しんで転がしたり、投げたり、持ち上げたりするのは、修行の時なので許される。 他の同様の新しい仕事をする時、あるいは器を洗う時、木の棒や洗う棒を持ち上げて転がすのは、許される。 食事の配給の時間などに、カラスや犬に、木やカエルを投げて追い払うのは、許される。
184. Sedanādivatthūni sabbāneva uttānatthāni. Ettha ca ahaṃ kukkuccakoti na gilānupaṭṭhānaṃ na kātabbaṃ, hitakāmatāya sabbaṃ gilānassa balābalañca ruciñca sappāyāsappāyañca upalakkhetvā kātabbaṃ.
184. 「汗などの章」はすべて、すでに述べた通りである。 ここで、「私は良心を痛める」とは、病人の世話をしないことではない。 利益を願う心から、病人の状態、好み、適するもの、適さないものをすべて観察して行うべきである。
185. Jāragabbhinivatthusmiṃ – pavutthapatikāti pavāsaṃ gatapatikā. Gabbhapātananti yena paribhuttena gabbho patati, tādisaṃ bhesajjaṃ. Dve pajāpatikavatthūni uttānatthāneva. Gabbhamaddanavatthusmiṃ – ‘‘madditvā pātehī’’ti vutte aññena maddāpetvā pāteti, visaṅketaṃ. ‘‘Maddāpetvā pātāpehī’’ti vuttepi sayaṃ madditvā pāteti, visaṅketameva. Manussaviggahe pariyāyo nāma natthi. Tasmā ‘‘gabbho nāma maddite patatī’’ti vutte sā sayaṃ vā maddatu, aññena vā maddāpetvā pātetu, visaṅketo natthi; pārājikameva tāpanavatthusmimpi eseva nayo.
185. 「妊婦の章」では、「夫が旅に出た」とは、旅に出た夫のことである。 「妊娠の流産」とは、それによって妊娠が流産するような薬のことである。 二つの「子供の章」は、すでに述べた通りである。 「妊娠の圧迫の章」では、「潰して流産させろ」と言われたときに、他人に潰させて流産させた場合、疑わしい。 「潰させて流産させろ」と言われたときでも、自分で潰して流産させた場合も、疑わしい。 人の体で、これは許される方法ではない。 それゆえ、「妊娠は潰せば流産する」と言われたとき、自分で潰すか、他人に潰させて流産させるか、疑いはない。波羅夷罪である。 「胎児の章」でも、この通りである。
Vañjhitthivatthusmiṃ – vañjhitthī nāma yā gabbhaṃ na gaṇhāti. Gabbhaṃ agaṇhanakaitthī nāma natthi, yassā pana gahitopi gabbho na saṇṭhāti, taṃyeva sandhāyetaṃ vuttaṃ. Utusamaye kira sabbitthiyo gabbhaṃ gaṇhanti. Yā panāyaṃ ‘‘vañjhā’’ti vuccati, tassā kucchiyaṃ nibbattasattānaṃ akusalavipāko sampāpuṇāti. Te parittakusalavipākena gahitapaṭisandhikā akusalavipākena adhibhūtā vinassanti. Abhinavapaṭisandhiyaṃyeva hi kammānubhāvena dvīhākārehi gabbho na saṇṭhāti – vātena vā pāṇakehi vā. Vāto sosetvā antaradhāpeti, pāṇakā khāditvā. Tassa pana vātassa pāṇakānaṃ vā paṭighātāya bhesajje kate gabbho saṇṭhaheyya; so bhikkhu taṃ akatvā aññaṃ kharabhesajjaṃ adāsi. Tena sā kālamakāsi. Bhagavā bhesajjassa kaṭattā dukkaṭaṃ paññāpesi.
「不妊の女性の章」では、「不妊の女性」とは、妊娠しない女性のことである。 妊娠しない女性はいない。妊娠しても胎児が育たない人を指して言われている。 月経の時期には、すべての女性が妊娠すると言われている。 しかし、「不妊」と呼ばれる女性は、その子宮で生まれた子供の悪い結果が訪れる。 それらは、わずかな悪い結果で妊娠・受胎しても、悪い結果に圧倒されて滅びる。 新しい受胎の時に、 karma の力によって二つの理由で胎児は育たない。風によって、あるいは寄生虫によってである。 風はそれを吸い取って消滅させ、寄生虫はそれを食べてしまう。 しかし、その風や寄生虫を止める薬を飲んでも、胎児は育つことができた。その比丘はそれをせずに、別の強い薬を与えた。 それゆえ、彼女は亡くなった。 世尊は薬を与えたことに対して、罪を犯したとされた。
Dutiyavatthusmimpi eseva nayo. Tasmā āgatāgatassa parajanassa bhesajjaṃ na kātabbaṃ, karonto dukkaṭaṃ āpajjati. Pañcannaṃ pana sahadhammikānaṃ kātabbaṃ bhikkhussa bhikkhuniyā sikkhamānāya sāmaṇerassa sāmaṇeriyāti. Samasīlasaddhāpaññānañhi etesaṃ tīsu sikkhāsu yuttānaṃ bhesajjaṃ akātuṃ na labbhati, karontena ca sace tesaṃ atthi, tesaṃ santakaṃ gahetvā yojetvā dātabbaṃ. Sace natthi, attano santakaṃ kātabbaṃ. Sace attanopi natthi, bhikkhācāravattena vā ñātakapavāritaṭṭhānato vā pariyesitabbaṃ. Alabhantena gilānassa atthāya akataviññattiyāpi āharitvā kātabbaṃ.
第二の章でも、この通りである。 それゆえ、やって来た人々に薬を与えてはならない。与える者は罪を犯す。 しかし、五人の共同修行者には与えてもよい。比丘、比丘尼、学習中の女子、沙弥、沙弥尼である。 同じ戒律、信仰、知恵を持つ者たちで、三つの修行に励む者たちには、薬を与えないことは許されない。与える者は、もし彼らのものがあれば、彼らのものを受け取って調合して与えなければならない。 もしなければ、自分のものを使わなければならない。 もし自分のものもなければ、托鉢の行法によって、あるいは親戚や知人の家から探してこなければならない。 得られない場合でも、病人のために、医者の許可なしにでも、持ってきて与えなければならない。
Aparesampi pañcannaṃ kātuṃ vaṭṭati – mātu, pitu, tadupaṭṭhākānaṃ, attano veyyāvaccakarassa, paṇḍupalāsassāti. Paṇḍupalāso nāma yo pabbajjāpekkho yāva pattacīvaraṃ paṭiyādiyati tāva vihāre vasati. Tesu sace mātāpitaro issarā honti, na paccāsīsanti, akātuṃ vaṭṭati. Sace pana rajjepi ṭhitā paccāsīsanti, akātuṃ na vaṭṭati. Bhesajjaṃ paccāsīsantānaṃ bhesajjaṃ dātabbaṃ, yojetuṃ ajānantānaṃ yojetvā dātabbaṃ. Sabbesaṃ atthāya sahadhammikesu vuttanayeneva pariyesitabbaṃ. Sace pana mātaraṃ vihāre ānetvā jaggati, sabbaṃ parikammaṃ anāmasantena kātabbaṃ. Khādanīyaṃ bhojanīyaṃ sahatthā dātabbaṃ. Pitā pana yathā sāmaṇero evaṃ sahatthena nhāpanasambāhanādīni katvā upaṭṭhātabbo. Ye ca mātāpitaro upaṭṭhahanti paṭijagganti, tesampi evameva kātabbaṃ. Veyyāvaccakaro nāma yo vetanaṃ gahetvā araññe dārūni vā chindati, aññaṃ vā kiñci kammaṃ karoti, tassa roge uppanne yāva ñātakā na passanti tāva bhesajjaṃ kātabbaṃ. Yo pana bhikkhunissitakova hutvā sabbakammāni karoti, tassa bhesajjaṃ kātabbameva. Paṇḍupalāsepi sāmaṇere viya paṭipajjitabbaṃ.
他の者に対しても、五人に対しては行為をしてもよい。すなわち、母、父、その介護者、自分の世話係、そして「パンドゥパラサ」である。「パンドゥパラサ」とは、出家を望んでいて、鉢と袈裟が用意できるまで僧院に住む者のことである。そのうち、もし父母が(許す)力を持つなら、断ることはしない。しかし、もし王位にあって(許す)力を持つなら、断ることはできない。薬は、断る者たちには薬を与え、調製することができない者たちには調製して与えなければならない。皆のために、同法的な(規定)に従って探し求めなければならない。もし母を僧院に連れてきて世話をするならば、一切の準備を(本人が)触れることなく行われなければならない。食べ物や飲み物は、自分の手で与えなければならない。父には、沙弥(のように)自分の手で沐浴やマッサージなどをして世話をしなければならない。母や父を世話する者たちにも、同様に行わなければならない。世話係とは、俸給を受け取って、森で木を切ったり、その他の仕事をする者である。その者が病気になったら、親族が見舞うまで薬を与えなければならない。もし比丘尼に依存して全ての仕事をする者であれば、薬を与えることは必須である。「パンドゥパラサ」に対しても、沙弥にするように対処しなければならない。
Aparesampi dasannaṃ kātuṃ vaṭṭati – jeṭṭhabhātu, kaniṭṭhabhātu, jeṭṭhabhaginiyā, kaniṭṭhabhaginiyā, cūḷamātuyā, mahāmātuyā, cūḷapituno, mahāpituno, pitucchāya, mātulassāti. Tesaṃ pana sabbesampi karontena tesaṃyeva santakaṃ bhesajjaṃ gahetvā kevalaṃ yojetvā dātabbaṃ. Sace pana nappahonti, yācanti ca ‘‘detha no, bhante, tumhākaṃ paṭidassāmā’’ti tāvakālikaṃ dātabbaṃ. Sacepi na yācanti, ‘‘amhākaṃ bhesajjaṃ atthi, tāvakālikaṃ gaṇhathā’’ti vatvā vā ‘‘yadā nesaṃ bhavissati tadā dassantī’’ti ābhogaṃ vā katvā dātabbaṃ. Sace paṭidenti, gahetabbaṃ, no ce denti, na codetabbā. Ete dasa ñātake ṭhapetvā aññesaṃ na kātabbaṃ.
他の者に対しても、十人に対しては行為をしてもよい。すなわち、兄、弟、姉、妹、叔母、母方の叔母、叔父、父方の叔父、父の兄、母の兄である。それらの全てに対して行為をする際には、その者たちの薬を受け取って、ただ調製して与えなければならない。もし(薬が)不足するなら、(薬を)請うて、「先生、私たちにください。後で(お返しします)」と言うなら、一時的に与えなければならない。もし請わない場合でも、「私たちは薬を持っています。一時的なものを取ってください」と言って、あるいは「彼らに(薬が)できた時に与えるでしょう」と念を入れて与えなければならない。もし(薬を)返すなら、受け取ってよい。もし返さないなら、催促してはならない。この十人の親族を置いて、他の者には(薬を)与えてはならない。
Etesaṃ puttaparamparāya pana yāva sattamo kulaparivaṭṭo tāva cattāro paccaye āharāpentassa akataviññatti vā bhesajjaṃ karontassa vejjakammaṃ vā kuladūsakāpatti vā na hoti. Sace bhātujāyā bhaginisāmiko vā gilānā honti, ñātakā ce, tesampi vaṭṭati. Aññātakā ce, bhātu ca bhaginiyā ca katvā dātabbaṃ, ‘‘tumhākaṃ jagganaṭṭhāne dethā’’ti. Atha vā tesaṃ puttānaṃ katvā dātabbaṃ, ‘‘tumhākaṃ mātāpitūnaṃ dethā’’ti. Etenupāyena sabbapadesupi vinicchayo veditabbo.
それらの子孫たちに対しては、七代までの血族(の者)には、四つの必要物(衣食住薬)を(僧院に)持ってきてくれる者に対しては、(その者が)(戒律に)違反したという認識なく、あるいは薬を与えたとしても、(僧侶の)罪や、家を汚す罪は生じない。もし兄弟の妻や姉妹の夫が病気になったら、親族であれば、彼らにも(薬を)与えてもよい。親族でなければ、兄や姉が、(薬を)作って与え、「あなたたちのために(薬を)用意する場所で与えてください」と言って、(薬を)与えなければならない。あるいは、彼らの子供たちのために、(薬を)作って与え、「あなたたちの父母のために与えてください」と言って、(薬を)与えなければならない。この方法で、全ての場所においても、裁定はなされるべきである。
Tesaṃ atthāya ca sāmaṇerehi araññato bhesajjaṃ āharāpentena ñātisāmaṇerehi vā āharāpetabbaṃ. Attano atthāya vā āharāpetvā dātabbaṃ. Tehipi ‘‘upajjhāyassa āharāmā’’ti vattasīsena āharitabbaṃ. Upajjhāyassa mātāpitaro gilānā vihāraṃ āgacchanti, upajjhāyo ca disāpakkanto hoti, saddhivihārikena upajjhāyassa santakaṃ bhesajjaṃ dātabbaṃ. No ce atthi, attano bhesajjaṃ upajjhāyassa pariccajitvā dātabbaṃ. Attanopi asante vuttanayena pariyesitvā upajjhāyassa santakaṃ katvā dātabbaṃ. Upajjhāyenapi saddhivihārikassa mātāpitūsu evameva paṭipajjitabbaṃ. Esa nayo ācariyantevāsikesupi. Aññopi yo āgantuko vā coro vā yuddhaparājito issaro vā ñātakehi pariccatto kapaṇo vā gamiyamanusso vā gilāno hutvā vihāraṃ pavisati, sabbesaṃ apaccāsīsantena bhesajjaṃ kātabbaṃ.
彼らのために、沙弥に森から薬を持ってこさせる際には、親族の沙弥に持ってこさせるべきである。あるいは、自分のために持ってこさせて、与えてもよい。彼らも「師のために持ってきます」という心構えで持ってこなければならない。師の父母が病気になって僧院に来て、師が(寺から)離れている場合、同宿の(弟子)が師の薬を与えなければならない。もし(師の薬が)なければ、自分の薬を師に譲って与えなければならない。自分も(薬が)なければ、(以前に)述べた方法で探し求めて、師の(薬)として与えなければならない。師も、同宿の(弟子)の父母に対して、同様に対処しなければならない。これは師弟関係においても同様である。その他の、訪ねてきた者、盗賊、戦いに敗れた者、権力者、親族に捨てられた者、貧しい者、あるいは囚われの身の者で、病気になって僧院に入ってきた者に対しても、全て、(その者が)(助けを)求めない場合でも、薬を与えなければならない。
Saddhaṃ kulaṃ hoti catūhi paccayehi upaṭṭhāyakaṃ bhikkhusaṅghassa mātāpituṭṭhāniyaṃ, tatra ce koci gilāno hoti, tassatthāya vissāsena ‘‘bhesajjaṃ katvā bhante dethā’’ti vadanti, neva dātabbaṃ na kātabbaṃ. Atha pana kappiyaṃ ñatvā evaṃ pucchanti – ‘‘bhante, asukassa nāma rogassa kiṃ bhesajjaṃ karontī’’ti? ‘‘Idañcidañca gahetvā karontī’’ti vattuṃ vaṭṭati. ‘‘Bhante, mayhaṃ mātā gilānā, bhesajjaṃ tāva ācikkhathā’’ti evaṃ pucchite pana na ācikkhitabbaṃ. Aññamaññaṃ pana kathā kātabbā – ‘‘āvuso, asukassa nāma bhikkhuno imasmiṃ roge kiṃ bhesajjaṃ kariṃsū’’ti? ‘‘Idañcidañca bhante’’ti. Taṃ sutvā itaro mātu bhesajjaṃ karoti, vaṭṭateva.
信のある家は、四つの必要物(衣食住薬)をもって、僧伽(そうぎゃ)を世話する者となる。その中で、(もし)誰かが病気になったら、彼らは信頼して「先生、薬を作って(病人に)与えてください」と言うが、(僧侶は)与えてはならないし、(薬を)作ってもならない。しかし、(僧侶が)許されること(カッピヤ)だと知って、このように尋ねる。「先生、(ある)病気には、どのような薬を作るのですか?」と。「これとこれを持って作ります」と答えることは許される。「先生、私の母が病気です。薬を教えてください」と尋ねられた場合、(僧侶は)教えてはならない。しかし、互いに話をする。「同宿の者よ、(ある)比丘がこの病気にはどのような薬を作ったのだろうか?」と。「これとこれです、先生」と。(それを)聞いて、他の者が母のための薬を作る。それは許される。
Mahāpadumattheropi kira vasabharañño deviyā roge uppanne ekāya itthiyā āgantvā pucchito ‘‘na jānāmī’’ti avatvā evameva bhikkhūhi saddhiṃ samullapesi. Taṃ sutvā tassā bhesajjamakaṃsu. Vūpasante ca roge ticīvarena tīhi ca kahāpaṇasatehi saddhiṃ bhesajjacaṅkoṭakaṃ pūretvā āharitvā therassa pādamūle ṭhapetvā ‘‘bhante, pupphapūjaṃ karothā’’ti āhaṃsu. Thero ‘‘ācariyabhāgo nāmāya’’nti kappiyavasena gāhāpetvā pupphapūjaṃ akāsi. Evaṃ tāva bhesajje paṭipajjitabbaṃ.
マハパドゥマ長老(長老)も、 vasoパラ王の后が病気になった時、一人の女性が訪ねてきて尋ねられた。「私は知りません」と言わずに、このように比丘たちと話し合った。(その言葉を)聞いて、彼女たちは薬を作った。病気が治まった後、(彼女たちは)三衣と三百枚の銀貨と共に、薬の籠をいっぱいに満たして、長老の足元に置いて、「先生、花の供養をしてください」と言った。長老は「師への供物である」と言って、許される(カッピヤ)規定に従って受け取り、花の供養をされた。このように、薬に関しては対処しなければならない。
Paritte pana ‘‘gilānassa parittaṃ karotha, bhante’’ti vutte na kātabbaṃ, ‘‘bhaṇathā’’ti vutte pana kātabbaṃ. Sace pissa evaṃ hoti ‘‘manussā nāma na jānanti, akayiramāne vippaṭisārino bhavissantī’’ti kātabbaṃ; ‘‘parittodakaṃ parittasuttaṃ katvā dethā’’ti vuttena pana tesaṃyeva udakaṃ hatthena cāletvā suttaṃ parimajjetvā dātabbaṃ. Sace vihārato udakaṃ attano santakaṃ vā suttaṃ deti, dukkaṭaṃ. Manussā udakañca suttañca gahetvā nisīditvā ‘‘parittaṃ bhaṇathā’’ti vadanti, kātabbaṃ. No ce jānanti, ācikkhitabbaṃ. Bhikkhūnaṃ nisinnānaṃ pādesu udakaṃ ākiritvā suttañca ṭhapetvā gacchanti ‘‘parittaṃ karotha, parittaṃ bhaṇathā’’ti na pādā apanetabbā. Manussā hi vippaṭisārino honti. Antogāme gilānassatthāya vihāraṃ pesenti, ‘‘parittaṃ bhaṇantū’’ti bhaṇitabbaṃ. Antogāme rājagehādīsu roge vā upaddave vā uppanne pakkosāpetvā bhaṇāpenti, āṭānāṭiyasuttādīni bhaṇitabbāni. ‘‘Āgantvā gilānassa sikkhāpadāni dentu, dhammaṃ kathentu. Rājantepure vā amaccagehe vā āgantvā sikkhāpadāni dentu, dhammaṃ kathentū’’ti pesitepi gantvā sikkhāpadāni dātabbāni, dhammo kathetabbo. ‘‘Matānaṃ parivāratthaṃ āgacchantū’’ti pakkosanti, na gantabbaṃ. Sīvathikadassane asubhadassane ca maraṇassatiṃ paṭilabhissāmīti kammaṭṭhānasīsena gantuṃ vaṭṭati. Evaṃ paritte paṭipajjitabbaṃ.
「パーリッタ」(護摩)に関しては、「病人のためにパーリッタを行ってください、先生」と言われたら、(僧侶は)行ってはならない。「唱えてください」と言われたなら、行ってよい。もし(僧侶が)「人々は知らないので、行わなければ後悔するだろう」と思うなら、(僧侶は)行ってよい。(しかし)「パーリッタの水、パーリッタの紐を作って与えてください」と言われたら、その水を手でかき混ぜて、紐を清めて与えなければならない。もし僧院から水や(紐)を(自分のものとして)与えるなら、それは(戒律に)反する。人々が水と紐を持って座り、「パーリッタを唱えてください」と言うなら、(僧侶は)唱えなければならない。もし(人々が)知らないなら、(僧侶は)教えなければならない。座っている比丘たちの足元に水をかけ、紐を置いて、(僧侶が)「パーリッタを行ってください、パーリッタを唱えてください」と言って去る場合、(その)足(を拭くための)紐は取ってはならない。なぜなら、人々は後悔するからである。町の中で病人のために、僧院に(人を)送って、「パーリッタを唱えてください」と言うべきである。町の中、王宮などで、病気や災害が起こった場合、(僧侶を)呼び出して唱えさせるなら、アータナーティヤ経などを唱えなければならない。「訪ねてきて、病人のために戒律を与え、法を説いてください。王宮や大臣の家に来て、戒律を与え、法を説いてください」と(人を)送ってきた場合でも、行って戒律を与え、法を説かなければならない。「死者のために(回向を)行うために来てください」と(人を)呼んだ場合、(僧侶は)行ってはならない。屍陀(しだ)を見る場所、不浄なものを見る場所で、死への念を得ようとして、修行の場所として行くことは許される。このように、「パーリッタ」に関しては対処しなければならない。
Piṇḍapāte pana – anāmaṭṭhapiṇḍapāto kassa dātabbo, kassa na dātabbo? Mātāpitunaṃ tāva dātabbo. Sacepi kahāpaṇagghanako hoti, saddhādeyyavinipātanaṃ natthi. Mātāpituupaṭṭhākānaṃ veyyāvaccakarassa paṇḍupalāsassāti etesampi dātabbo. Tattha paṇḍupalāsassa thālake pakkhipitvāpi dātuṃ vaṭṭati. Taṃ ṭhapetvā aññesaṃ āgārikānaṃ mātāpitunampi na vaṭṭati. Pabbajitaparibhogo hi āgārikānaṃ cetiyaṭṭhāniyo. Apica anāmaṭṭhapiṇḍapāto nāmesa sampattassa dāmarikacorassāpi issarassāpi dātabbo. Kasmā? Te hi adīyamānepi ‘‘na dentī’’ti āmasitvā dīyamānepi ‘‘ucchiṭṭhakaṃ dentī’’ti kujjhanti. Kuddhā jīvitāpi voropenti, sāsanassāpi antarāyaṃ karonti. Rajjaṃ patthayamānassa vicarato coranāgassa vatthu cettha kathetabbaṃ. Evaṃ piṇḍapāte paṭipajjitabbaṃ.
「ピンダパータ」(托鉢)に関しては、触れられていない托鉢された食物は、誰に与えてもよく、誰に与えてはいけないか。父母には、まず与えなければならない。たとえ銀貨の価値があるものであっても、(施しとして)与えられたものを無駄にする罪はない。母や父の介護者、世話係、「パンドゥパラサ」にも、与えなければならない。その中で、「パンドゥパラサ」には、器に入れて与えてもよい。それ以外に、在家の人々、母や父にも(与えては)ならない。(なぜなら)出家者の使用物は、在家の人々のためのものではなく、聖域のためのものだからである。さらに、触れられていない托鉢された食物は、(たとえ)得たとしても、盗賊や権力者にも与えなければならない。なぜか? 彼らは、与えられない場合でも、「与えてくれない」と触れて、与えられる場合でも、「残り物を与えている」と怒るからである。(怒って)命さえ奪い、仏教(教団)にさえ障害をもたらす。(王位を)望んでいる者が(仏教教団の)近くを歩いている盗賊の(話)については、ここで(その理由を)語るべきである。このように、「ピンダパータ」に関しては対処しなければならない。
Paṭisanthāro pana kassa kātabbo, kassa na kātabbo? Paṭisanthāro nāma vihāraṃ sampattassa yassa kassaci āgantukassa vā daliddassa vā corassa vā issarassa vā kātabboyeva. Kathaṃ? Āgantukaṃ tāva khīṇaparibbayaṃ vihāraṃ sampattaṃ disvā pānīyaṃ dātabbaṃ, pādamakkhanatelaṃ dātabbaṃ. Kāle āgatassa yāgubhattaṃ, vikāle āgatassa sace taṇḍulā atthi; taṇḍulā dātabbā. Avelāyaṃ sampatto ‘‘gacchāhī’’ti na vattabbo. Sayanaṭṭhānaṃ dātabbaṃ. Sabbaṃ apaccāsīsanteneva kātabbaṃ. ‘‘Manussā nāma catupaccayadāyakā evaṃ saṅgahe kayiramāne punappunaṃ pasīditvā upakāraṃ karissantī’’ti cittaṃ na uppādetabbaṃ. Corānaṃ pana saṅghikampi dātabbaṃ.
「パティサンタラ」(歓待)に関しては、誰にするべきで、誰にするべきではないか。「パティサンタラ」とは、僧院にやってきた、誰であろうと、訪ねてきた者、貧しい者、盗賊、権力者に対して、行うべきである。どのようにか? 訪ねてきた者を、所持品が尽きた状態で僧院にやってきたのを見て、飲み物を与え、足を洗う油を与えなければならない。時間に来た者には、粥とご飯を。(時間外に)来た者には、もし米があれば、(米を)与えなければならない。遅い時間にやってきた者には、「帰りなさい」と言ってはならない。寝る場所を与えなければならない。全て、(その者が)助けを求めない場合でも、行われなければならない。(僧侶が)「人々は四つの必要物(衣食住薬)を与える者たちなので、このように(親切に)接すれば、再び(人々は)満足して、助けてくれるだろう」という気持ちを起こしてはならない。盗賊たちに対しては、僧侶の(共有物)であっても与えなければならない。
Paṭisanthārānisaṃsadīpanatthañca coranāgavatthu, bhātarā saddhiṃ jambudīpagatassa mahānāgarañño vatthu, piturājassa rajje catunnaṃ amaccānaṃ vatthu, abhayacoravatthūti evamādīni bahūni vatthūni mahāaṭṭhakathāyaṃ vitthārato vuttāni.
「パティサンタラ」(歓待)の功徳を明らかにするために、盗賊の話、兄弟と共にジャブドゥーパ(インド)にやってきた大商人の話、父王の治世における四人の大臣の話、アバヤ盗賊の話など、多くの話が、マハーアッタカター(大論文)に詳しく述べられている。
Tatrāyaṃ ekavatthudīpanā – sīhaḷadīpe kira abhayo nāma coro pañcasataparivāro ekasmiṃ ṭhāne khandhāvāraṃ bandhitvā samantā tiyojanaṃ ubbāsetvā vasati. Anurādhapuravāsino kadambanadiṃ na uttaranti, cetiyagirimagge janasañcāro upacchinno. Athekadivasaṃ coro ‘‘cetiyagiriṃ vilumpissāmī’’ti agamāsi. Ārāmikā disvā dīghabhāṇakaabhayattherassa ārocesuṃ. Thero ‘‘sappiphāṇitādīni atthī’’ti pucchi. ‘‘Atthi, bhante’’ti. ‘‘Corānaṃ detha, taṇḍulā atthī’’ti? ‘‘Atthi, bhante, saṅghassatthāya āhaṭā taṇḍulā ca pattasākañca goraso cā’’ti. ‘‘Bhattaṃ sampādetvā corānaṃ dethā’’ti. Ārāmikā tathā kariṃsu. Corā bhattaṃ bhuñjitvā ‘‘kenāyaṃ paṭisanthāro kato’’ti pucchiṃsu. ‘‘Amhākaṃ ayyena abhayattherenā’’ti. Corā therassa santikaṃ gantvā vanditvā āhaṃsu – ‘‘mayaṃ saṅghassa ca cetiyassa ca santakaṃ acchinditvā gahessāmāti āgatā, tumhākaṃ pana iminā paṭisanthārenamha pasannā, ajja paṭṭhāya vihāre dhammikā rakkhā amhākaṃ āyattā hotu, nāgarā āgantvā dānaṃ dentu, cetiyaṃ vandantū’’ti. Tato paṭṭhāya ca nāgare dānaṃ dātuṃ āgacchante nadītīreyeva paccuggantvā rakkhantā vihāraṃ nenti, vihārepi dānaṃ dentānaṃ rakkhaṃ katvā tiṭṭhanti. Tepi bhikkhūnaṃ bhuttāvasesaṃ corānaṃ denti. Gamanakālepi te corā nadītīraṃ pāpetvā nivattanti.
そこに、一つの話の概要を述べる。シーハラ島(スリランカ)では、アバヤという名の盗賊が五百人の部下と共に、ある場所に陣営を張って、周囲三ヨージャナ(約36km)を荒らして住んでいた。アヌラーダプラ(都市)の住民は、カダムバ川を渡らなかった。チェーティヤギル(山)の道筋では、人々の往来が途絶えていた。ある日、盗賊が「チェーティヤギリを略奪しよう」と言ってやってきた。庭師たちは(それを)見て、長老ディガバハカ・アバヤに知らせた。長老は「ギーや砂糖(など)はありますか?」と尋ねた。「あります、先生」と。(長老は)「盗賊たちに与えなさい。米はありますか?」と尋ねた。「あります、先生。僧伽(そうぎゃ)のために集めた米と、鉢に入れる野菜、そして汁物もあります」と。(長老は)「食事を準備して、盗賊たちに与えなさい」と言った。庭師たちはそのようにした。盗賊たちは食事を食べ、「誰がこの歓待をしてくれたのですか?」と尋ねた。「私たちの師、アバヤ長老です」と。盗賊たちは長老の元へ行って、敬礼して言った。「私たちは、僧伽(そうぎゃ)と聖域(の所有物)を奪って取ろうと思ってやってきましたが、あなた方のこの歓待に満足しました。今日から、僧院の正しい守護は私たちに任せてください。都の人々がやってきて、布施をしますように、聖域を礼拝しますように」と。それ以来、都の人々が布施をしにやってくると、川岸まで出迎えて守護し、僧院へ連れて行った。僧院でも、布施をする者たちに守護をして、そこにいた。彼らも比丘たちの食べ残しを盗賊たちに与えた。帰る時も、その盗賊たちは川岸まで(彼らを)送って、引き返した。
Athekadivasaṃ bhikkhusaṅghe khīyanakakathā uppannā ‘‘thero issaravatāya saṅghassa santakaṃ corānaṃ adāsī’’ti. Thero sannipātaṃ kārāpetvā āha – ‘‘corā saṅghassa pakativaṭṭañca cetiyasantakañca acchinditvā gaṇhissāmā’’ti āgamiṃsu. Atha nesaṃ mayā evaṃ na harissantīti ettako nāma paṭisanthāro kato, taṃ sabbampi ekato sampiṇḍetvā agghāpetha. Tena kāraṇena aviluttaṃ bhaṇḍaṃ ekato sampiṇḍetvā agghāpethāti. Tato sabbampi therena dinnakaṃ cetiyaghare ekaṃ varapotthakacittattharaṇaṃ na agghati. Tato āhaṃsu – ‘‘therena katapaṭisanthāro sukato codetuṃ vā sāretuṃ vā na labbhā, gīvā vā avahāro vā natthī’’ti. Evaṃ mahānisaṃso paṭisanthāroti sallakkhetvā kattabbo paṇḍitena bhikkhunāti.
ある日、僧伽(そうぎゃ)の中で、「長老は権力があるために、僧伽(そうぎゃ)の所有物を盗賊に与えた」という非難が起こった。長老は集会を招集して言った。「盗賊たちは、僧伽(そうぎゃ)の(共有物)と聖域の(所有物)を奪って取ろうと思ってやってきた。しかし、(彼らが)私のものを持って行かないように、このように(歓待を)行った。その全てを、まとめて評価しなさい」。それによって、全ての(長老が)与えたものが、聖域の宝物庫の中で、一つの経典の表紙(しか)評価されなかった。それ故、(僧侶たちは)言った。「長老が行った歓待は、立派に(行われており)、非難することも、指摘することもできない。その(功徳は)偉大で、あるいは(その結果は)避けられない」と。このように、偉大な功徳のある歓待であると、賢い比丘は理解して行わなければならない。
187. Aṅgulipatodakavatthusmiṃ – uttantoti kilamanto. Anassāsakoti nirassāso. Imasmiṃ pana vatthusmiṃ yāya āpattiyā bhavitabbaṃ sā ‘‘khuddakesu nidiṭṭhā’’ti idha na vuttā.
187. アンギリパトダカ(指輪の水)の話においては、「ウッタン(ドゥ)」(疲れている)とは、疲れていることを意味する。「アナッササ」(息切れ)とは、息切れすることを意味する。しかし、この話においては、どの罪が生じるかについては、「クッダカ」(小)の規定に示されているので、ここでは述べられていない。
Tadanantare vatthusmiṃ – ottharitvāti akkamitvā. So kira tehi ākaḍḍhiyamāno patito. Eko tassa udaraṃ abhiruhitvā nisīdi. Sesāpi pannarasa janā pathaviyaṃ ajjhottharitvā adūhalapāsāṇā viya migaṃ māresuṃ. Yasmā pana te kammādhippāyā, na maraṇādhippāyā; tasmā pārājikaṃ na vuttaṃ.
その後の話においては、「オッタリトヴァ」(踏みつけ)とは、踏みつけることである。彼は、(盗賊たちに)引きずられながら倒れた。一人が彼の腹の上に乗り、座った。残りの十五人も、地面を踏みつけ、堅い石のように(盗賊を)殴り殺した。しかし、(盗賊たちは)殺す意図であり、死なせる意図ではなかった。それ故、破滅(パーラージカ)の罪は述べられていない。
Bhūtavejjakavatthusmiṃ – yakkhaṃ māresīti bhūtavijjākapāṭhakā yakkhagahitaṃ mocetukāmā yakkhaṃ āvāhetvā muñcāti vadanti. No ce muñcati, piṭṭhena vā mattikāya vā rūpaṃ katvā hatthapādādīni chindanti, yaṃ yaṃ tassa chijjati taṃ taṃ yakkhassa chinnameva hoti. Sīse chinne yakkhopi marati. Evaṃ sopi māresi; tasmā thullaccayaṃ vuttaṃ. Na kevalañca yakkhameva, yopi hi sakkaṃ devarājaṃ māreyya, sopi thullaccayameva āpajjati.
ブータヴェッジャカ vatthusmiṃ – ヤッカ(鬼)を殺したと、鬼医者たちが鬼に憑かれた者を解放しようとして、鬼を呼び出して「(憑かれた者を)解放せよ」と言う。もし解放しないなら、背中や泥で形を作って手足などを切断する。その鬼に何が切断されようとも、それは鬼の切断されたものとなる。頭を切断されれば、鬼も死ぬ。このようにして、彼も殺したことになる。ゆえに、トゥッラチャヤ(重い罪)とされた。鬼だけではない。もし神王インドラを殺したとしても、彼はトゥッラチャヤを犯すことになる。
Vāḷayakkhavatthusmiṃ – vāḷayakkhavihāranti yasmiṃ vihāre vāḷo caṇḍo yakkho vasati, taṃ vihāraṃ. Yo hi evarūpaṃ vihāraṃ ajānanto kevalaṃ vasanatthāya peseti, anāpatti. Yo maraṇādhippāyo peseti, so itarassa maraṇena pārājikaṃ, amaraṇena thullaccayaṃ āpajjati. Yathā ca vāḷayakkhavihāraṃ; evaṃ yattha vāḷasīhabyagghādimigā vā ajagarakaṇhasappādayo dīghajātikā vā vasanti, taṃ vāḷavihāraṃ pesentassāpi āpattānāpattibhedo veditabbo. Ayaṃ pāḷimuttakanayo. Yathā ca bhikkhuṃ vāḷayakkhavihāraṃ pesentassa; evaṃ vāḷayakkhampi bhikkhusantikaṃ pesentassa āpattānāpattibhedo veditabbo. Eseva nayo vāḷakantārādivatthūsupi. Kevalañhettha yasmiṃ kantāre vāḷamigā vā dīghajātikā vā atthi, so vāḷakantāro. Yasmiṃ corā atthi, so corakantāroti evaṃ padatthamattameva nānaṃ. Manussaviggahapārājikañca nāmetaṃ saṇhaṃ, pariyāyakathāya na muccati; tasmā yo vadeyya ‘‘asukasmiṃ nāma okāse coro nisinno, yo tassa sīsaṃ chinditvā āharati, so rājato sakkāravisesaṃ labhatī’’ti. Tassa cetaṃ vacanaṃ sutvā koci naṃ gantvā māreti, ayaṃ pārājiko hotīti.
ヴァーラヤッカ vatthusmiṃ – ヴァーラヤッカの住む僧院とは、ヴァーラという獰猛な鬼が住む僧院のことである。もしそのような僧院に、住むためだけだと知らずに(人を)遣わすのであれば、罪はない。もし死ぬことを意図して遣わすのであれば、他者を死なせた者はパーラージカ(破滅罪)を、死なせなかった者はトゥッラチャヤ(重い罪)を犯すことになる。ヴァーラヤッカの住む僧院についてと同様に、ヴァーラ(獰猛な)、シーハ(獅子)、ピャーグラ(虎)などの獣や、アジャガラ(蛇)やカーラ(黒蛇)などの長大な爬虫類が住む場所を、ヴァーラが住む場所へ遣わす場合にも、罪がある場合とない場合の違いがあると知るべきである。これはパーリ(経典)に依らない(解釈)である。そして、もし比丘をヴァーラヤッカの住む僧院へ遣わす場合と同様に、ヴァーラヤッカを比丘の元へ遣わす場合にも、罪がある場合とない場合の違いがあると知るべきである。これはヴァーラが住む荒野などの場合にも同様である。ただ、ここでは、どの荒野にヴァーラの獣や長大な爬虫類がいるのか、それがヴァーラが住む荒野である。どこに盗賊がいるのか、それが盗賊が住む荒野である、というように、言葉の意味だけが異なる。人間を捕らえるパーラージカ(破滅罪)も、これは穏やかなものではない。隠喩的な言葉では免れない。ゆえに、「ある場所に盗賊が座っている。その者の頭を斬って持ってきた者は、王から特別な報酬を得られる」と言う者がいたとする。その言葉を聞いて、誰かがそこへ行ってその者を殺した場合、彼はパーラージカ(破滅罪)となる。
188. Taṃ maññamānoti ādīsu so kira bhikkhu attano veribhikkhuṃ māretukāmo cintesi – ‘‘imaṃ me divā mārentassa na sukaraṃ bhaveyya sotthinā gantuṃ, rattiṃ naṃ māressāmī’’ti sallakkhetvā rattiṃ āgamma bahūnaṃ sayitaṭṭhāne taṃ maññamāno tameva jīvitā voropesi. Aparo taṃ maññamāno aññaṃ, aparo aññaṃ tasseva sahāyaṃ maññamāno taṃ, aparo aññaṃ tasseva sahāyaṃ maññamāno aññaṃ tassa sahāyameva jīvitā voropesi. Sabbesampi pārājikameva.
188. 「彼だと思った」などにおいて、その比丘は自分の敵対する比丘を殺そうと思い、「昼にこの者を殺そうとしても無事に済むまい。夜に殺そう」と考え、夜になって多くの人が寝ている場所で、彼だと思ったまさにその者を殺した。別 の者が彼だと思って別の者 を、また、彼の仲間だと思って別の者 を、さらに、別の者が彼の仲間だと思って別の者 を殺した。全員がパーラージカ(破滅罪)となる。
Amanussagahitavatthūsu paṭhame vatthusmiṃ ‘‘yakkhaṃ palāpessāmī’’ti pahāraṃ adāsi, itaro ‘‘na dānāyaṃ virajjhituṃ samattho, māressāmi na’’nti. Ettha ca namaraṇādhippāyassa anāpatti vuttāti. Na ettakeneva amanussagahitassa pahāro dātabbo, tālapaṇṇaṃ pana parittasuttaṃ vā hatthe vā pāde vā bandhitabbaṃ, ratanasuttādīni parittāni bhaṇitabbāni, ‘‘mā sīlavantaṃ bhikkhuṃ viheṭhehī’’ti dhammakathā kātabbāti. Saggakathādīni uttānatthāni. Yañhettha vattabbaṃ taṃ vuttameva.
アマヌッサガヒタ vatthus(非人間が取り憑いた場合の出来事)の最初の出来事において、「鬼を追い払おう」として一撃を加えた。相手は「この者はもう抵抗できないだろう。殺してしまおう」と思った。ここでは、殺す意図がなければ罪はないとされている。しかし、これだけではアマヌッサガヒタ(非人間が取り憑いた者)に一撃を加えるべきではない。ターラパッナ(ヤシの葉)や、パリッタ経などを手に、または足に結びつけるべきである。ラタナ経などのパリッタ(護摩経)を唱えるべきである。「戒律を守る比丘を苦しめるな」とダルマ(法)を説くべきである。サッガ(天)についての説話などは、そのままの意味である。ここで語られるべきことは、すでに語られている。
189. Rukkhacchedanavatthu aṭṭabandhanavatthusadisaṃ. Ayaṃ pana viseso – yo rukkhena otthatopi na marati, sakkā ca hoti ekena passena rukkhaṃ chetvā pathaviṃ vā khanitvā nikkhamituṃ, hatthe cassa vāsi vā kuṭhārī vā atthi, tena api jīvitaṃ pariccajitabbaṃ, na ca rukkho vā chinditabbo, na pathavī vā khaṇitabbā. Kasmā? Evaṃ karonto hi pācittiyaṃ āpajjati, buddhassa āṇaṃ bhañjati, na jīvitapariyantaṃ sīlaṃ karoti. Tasmā api jīvitaṃ pariccajitabbaṃ, na ca sīlanti pariggahetvā na evaṃ kātabbaṃ. Aññassa pana bhikkhuno rukkhaṃ vā chinditvā pathaviṃ vā khanitvā taṃ nīharituṃ vaṭṭati. Sace udukkhalayantakena rukkhaṃ pavaṭṭetvā nīharitabbo hoti, taṃyeva rukkhaṃ chinditvā udukkhalaṃ gahetabbanti mahāsumatthero āha. Aññampi chinditvā gahetuṃ vaṭṭatīti mahāpadumatthero. Sobbhādīsu patitassāpi nisseṇiṃ bandhitvā uttāraṇe eseva nayo. Attanā bhūtagāmaṃ chinditvā nisseṇī na kātabbā, aññesaṃ katvā uddharituṃ vaṭṭatīti.
189. 木を斬る出来事。これはアタバンダナ(八本の綱)の出来事と似ている。しかし、その違いは、木に覆われていても死なず、片側から木を斬って地面を掘って抜け出すことができ、手に斧や鉈を持っている場合、それでも命を投げ出すべきであり、木を斬ってはいけないし、地面を掘ってもいけない。なぜか? このように行うと、パチッタ(軽い罪)を犯し、仏の命令に背き、命を終えるまで戒律を守らないことになる。ゆえに、命を投げ出すべきであり、戒律(を守るために)として、このようにしてはいけない。しかし、他の比丘が木を斬ったり、地面を掘ったりして、彼を救い出すことは許される。もし、ウドゥッカラ(丸木舟)で木を動かして救い出す必要があるなら、その木を斬ってウドゥッカラ(丸木舟)を掴むべきだと、マハー・スマティ師は言った。別のものを斬って掴むことも許されると、マハー・パドゥマ師は言った。穴などに落ちた場合にも、梯子をかけて引き上げる場合にも、これは同様である。自分で地面の生き物を斬って梯子を作るのはいけないが、他者のために作って引き上げることは許される。
190. Dāyālimpanavatthūsu – dāyaṃ ālimpesunti vane aggiṃ adaṃsu. Ettha pana uddissānuddissavasena pārājikānantariyathullaccayapācittivatthūnaṃ anurūpato pārājikādīni akusalarāsibhāvo ca pubbe vuttanayeneva veditabbo. ‘‘Allatiṇavanappagumbādayo ḍayhantū’’ti ālimpentassa ca pācittiyaṃ. ‘‘Dabbūpakaraṇāni vinassantū’’ti ālimpentassa dukkaṭaṃ. Khiḍḍādhippāyenāpi dukkaṭanti saṅkhepaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. ‘‘Yaṃkiñci allasukkhaṃ saindriyānindriyaṃ ḍayhatū’’ti ālimpentassa vatthuvasena pārājikathullaccayapācittiyadukkaṭāni veditabbāni.
190. アーリンパナ(燃やす)の出来事において、森に火を放った。ここでは、対象に応じて、パーラージカ(破滅罪)、その直後のトゥッラチャヤ(重い罪)、パチッタ(軽い罪)の出来事のそれぞれに対応する、不善の蓄積と、以前に語られた方法で知るべきである。「湿った草の茂みなどが燃え尽きますように」と燃やす者にはパチッタ(軽い罪)。「薬の道具がなくなりますように」と燃やす者にはドゥッカタ(悪業)。遊びの意図であってもドゥッカタ(悪業)であると、サンケパ(要約)の注釈に書かれている。「湿ったものも乾いたものも、感覚のあるものもないものも燃え尽きますように」と燃やす者には、出来事に応じてパーラージカ(破滅罪)、トゥッラチャヤ(重い罪)、パチッタ(軽い罪)、ドゥッカタ(悪業)があると知るべきである。
Paṭaggidānaṃ pana parittakaraṇañca bhagavatā anuññātaṃ, tasmā araññe vanakammikehi vā dinnaṃ sayaṃ vā uṭṭhitaṃ aggiṃ āgacchantaṃ disvā ‘‘tiṇakuṭiyo mā vinassantū’’ti tassa aggino paṭiaggiṃ dātuṃ vaṭṭati, yena saddhiṃ āgacchanto aggi ekato hutvā nirupādāno nibbāti. Parittampi kātuṃ vaṭṭati tiṇakuṭikānaṃ samantā bhūmitacchanaṃ parikhākhaṇanaṃ vā, yathā āgato aggi upādānaṃ alabhitvā nibbāti. Etañca sabbaṃ uṭṭhiteyeva aggismiṃ kātuṃ vaṭṭati. Anuṭṭhite anupasampannehi kappiyavohārena kāretabbaṃ. Udakena pana nibbāpentehi appāṇakameva udakaṃ āsiñcitabbaṃ.
しかし、火を消すための火は、仏によって許されている。ゆえに、森で働く者によって、あるいは自分で起こした火が近づいてくるのを見て、「草の小屋が滅びないように」と、その火に反火を放つことは許される。そうすれば、近づいてくる火は一つになり、燃料がなくなって消える。消火することも許される。草の小屋の周りに地面を掃除したり、溝を掘ったりすることである。そうすれば、近づいてくる火は燃料を得られずに消える。これらすべては、火が起こった場合にすべきである。火が起こらない場合、非出家者によって、許される範囲で(火を消すための作業)をさせるべきである。水で消す場合には、生命のない水だけをかけるべきである。
191. Āghātanavatthusmiṃ – yathā ekappahāravacane; evaṃ ‘‘dvīhi pahārehī’’ti ādivacanesupi pārājikaṃ veditabbaṃ. ‘‘Dvīhī’’ti vutte ca ekena pahārena māritepi khettameva otiṇṇattā pārājikaṃ, tīhi mārite pana visaṅketaṃ. Iti yathāparicchede vā paricchedabbhantare vā avisaṅketaṃ, paricchedātikkame pana sabbattha visaṅketaṃ hoti, āṇāpako muccati, vadhakasseva doso. Yathā ca pahāresu; evaṃ purisesupi ‘‘eko māretū’’ti vutte ekeneva mārite pārājikaṃ, dvīhi mārite visaṅketaṃ. ‘‘Dve mārentū’’ti vutte ekena vā dvīhi vā mārite pārājikaṃ, tīhi mārite visaṅketanti veditabbaṃ. Eko saṅgāme vegena dhāvato purisassa sīsaṃ asinā chindati, asīsakaṃ kabandhaṃ dhāvati, tamañño paharitvā pātesi, kassa pārājikanti vutte upaḍḍhā therā ‘‘gamanūpacchedakassā’’ti āhaṃsu. Ābhidhammikagodattatthero ‘‘sīsacchedakassā’’ti. Evarūpānipi vatthūni imassa vatthussa atthadīpane vattabbānīti.
191. アーガーハナ(殴打)の出来事において、一撃で殺したという言葉の場合と同様に、「二撃で」などの言葉の場合にも、パーラージカ(破滅罪)があると知るべきである。「二撃で」と言った場合でも、一撃で殺された場合、すでに(死の)領域に入っているためパーラージカ(破滅罪)である。三撃で殺された場合は、非合法となる。このように、定められた範囲内、あるいは定められた範囲の内側で、非合法でなければ、範囲を超えた場合は、すべて非合法となる。命じた者は免れ、殺した者にのみ罪がある。そして、殴打の場合と同様に、人物の場合でも、「一人で殺せ」と言った場合、一人で殺した者はパーラージカ(破滅罪)、二人で殺した者は非合法となる。「二人で殺せ」と言った場合、一人でも二人でも殺した者はパーラージカ(破滅罪)、三人で殺した者は非合法となると知るべきである。一人が戦場で素早く走っている者の頭を剣で斬った。首のない胴体が走っている。それを別 の者が殴って倒した。誰にパーラージカ(破滅罪)があるかと問われたとき、半数の師たちは「行くのを妨げた者だ」と言った。アビダルマのゴダッタ師は「首を斬った者だ」と言った。このような出来事も、この出来事の解釈のために考慮されるべきである。
192. Takkavatthusmiṃ – aniyametvā ‘‘takkaṃ pāyethā’’ti vutte yaṃ vā taṃ vā takkaṃ pāyetvā mārite pārājikaṃ. Niyametvā pana ‘‘gotakkaṃ mahiṃsatakkaṃ ajikātakka’’nti vā, ‘‘sītaṃ uṇhaṃ dhūpitaṃ adhūpita’’nti vā vutte yaṃ vuttaṃ, tato aññaṃ pāyetvā mārite visaṅketaṃ.
192. タッカ(酒)の出来事において、指定せずに「酒を飲め」と言った場合、どんな酒であっても飲んで死んだ者はパーラージカ(破滅罪)となる。指定した場合、「ゴー・タッカ(牛の酒)、マヒンサ・タッカ(水牛の酒)、アジカ・タッカ(山羊の酒)」などと言った場合、あるいは「冷たい、熱い、燻製、非燻製」などと言った場合、指定されたもの以外を飲んで死んだ者は非合法となる。
Loṇasovīrakavatthusmiṃ – loṇasovīrakaṃ nāma sabbarasābhisaṅkhataṃ ekaṃ bhesajjaṃ. Taṃ kira karontā harītakāmalakavibhītakakasāve sabbadhaññāni sabbaaparaṇṇāni sattannampi dhaññānaṃ odanaṃ kadaliphalādīni sabbaphalāni vettaketakakhajjūrikaḷīrādayo sabbakaḷīre macchamaṃsakhaṇḍāni anekāni ca madhuphāṇitasindhavaloṇanikaṭukādīni bhesajjāni pakkhipitvā kumbhimukhaṃ limpitvā ekaṃ vā dve vā tīṇi vā saṃvaccharāni ṭhapenti, taṃ paripaccitvā jamburasavaṇṇaṃ hoti. Vātakāsakuṭṭhapaṇḍubhagandarādīnaṃ siniddhabhojanaṃ bhuttānañca uttarapānaṃ bhattajīraṇakabhesajjaṃ tādisaṃ natthi. Taṃ panetaṃ bhikkhūnaṃ pacchābhattampi vaṭṭati, gilānānaṃ pākatikameva, agilānānaṃ pana udakasambhinnaṃ pānaparibhogenāti.
ロナソヴィーラカ vatthusmiṃ – ロナソヴィーラカとは、すべての味を調合した一つの薬である。それを調合する際、ハリタカ(訶子)、アマラカ(余甘子)、ヴィビーハタカ(榧子)、カサーヴァ(苦味)などのすべての薬草、すべての穀物、七種の穀物の飯、カダリ(バナナ)の果物などのすべての果物、ヴェッタカ(竹)、ケータカ(?)、カジュリカー(ナツメヤシ)などのすべての果物、魚や肉の切り身、そして多くの蜜、砂糖、岩塩、辛味などの薬を加えて、壺の口を塗り、一、二、三年置く。それが熟成して、ジャムのような色になる。風邪、咳、ハンセン病、ヘルニアなどのための、油分の多い食事を食べた後の飲み物、消化を助ける薬として、そのようなものはない。それは比丘たちには食後でも許される。病人の場合には、日常的なものである。元気な者の場合には、水で薄めた飲み物としてである。
Samantapāsādikāya vinayasaṃvaṇṇanāya
サーマンタパーサーディカー、ヴィナヤ(戒律)の解説
Tatiyapārājikavaṇṇanā niṭṭhitā.
第三パーラージカ(破滅罪)の解説、了
4. Catutthapārājikaṃ
4. 第四パーラージカ(破滅罪)
Catusaccavidū satthā, catutthaṃ yaṃ pakāsayi;
四つの真理を知る賢者、世尊が第四を説かれた。
Pārājikaṃ tassa dāni, patto saṃvaṇṇanākkamo.
パーラージカ(破滅罪)である。今、その解説の順番が来た。
Yasmā tasmā suviññeyyaṃ, yaṃ pubbe ca pakāsitaṃ;
したがって、よく理解できるであろう、以前に説かれたもの。
Taṃ vajjayitvā assāpi, hoti saṃvaṇṇanā ayaṃ.
それを除いて、これらもまた、解説となる。
Vaggumudātīriyabhikkhuvatthuvaṇṇanā
ヴァックムダーティーリヤ比丘の出来事の解説
193. Tena samayena buddho bhagavā vesāliyaṃ viharati…pe… gihīnaṃ kammantaṃ adhiṭṭhemāti gihīnaṃ khettesu ceva ārāmādīsu ca kattabbakiccaṃ adhiṭṭhāma; ‘‘evaṃ kātabbaṃ, evaṃ na kātabba’’nti ācikkhāma ceva anusāsāma cāti vuttaṃ hoti. Dūteyyanti dūtakammaṃ. Uttarimanussadhammassāti manusse uttiṇṇadhammassa; manusse atikkamitvā brahmattaṃ vā nibbānaṃ vā pāpanakadhammassāti attho. Uttarimanussānaṃ vā seṭṭhapurisānaṃ jhāyīnañca ariyānañca dhammassa. Asuko bhikkhūtiādīsu attanā evaṃ mantayitvā pacchā gihīnaṃ bhāsantā ‘‘buddharakkhito nāma bhikkhu paṭhamassa jhānassa lābhī, dhammarakkhito dutiyassā’’ti evaṃ nāmavaseneva vaṇṇaṃ bhāsiṃsūti veditabbo. Tattha esoyeva kho āvuso seyyoti kammantādhiṭṭhānaṃ dūteyyaharaṇañca bahusapattaṃ mahāsamārambhaṃ na ca samaṇasāruppaṃ. Tato pana ubhayatopi eso eva seyyo pāsaṃsataro sundarataro yo amhākaṃ gihīnaṃ aññamaññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇo bhāsito. Kiṃ vuttaṃ hoti? Iriyāpathaṃ saṇṭhapetvā nisinnaṃ vā caṅkamantaṃ vā pucchantānaṃ vā apucchantānaṃ vā gihīnaṃ ‘‘ayaṃ asuko nāma bhikkhu paṭhamassa jhānassa lābhī’’ti evamādinā nayena yo amhākaṃ aññena aññassa uttarimanussadhammassa vaṇṇo bhāsito bhavissati, eso eva seyyoti. Anāgatasambandhe pana asati na etehi so tasmiṃ khaṇe bhāsitova yasmā na yujjati, tasmā anāgatasambandhaṃ katvā ‘‘yo evaṃ bhāsito bhavissati, so eva seyyo’’ti evamettha attho veditabbo. Lakkhaṇaṃ pana saddasatthato pariyesitabbaṃ.
193. その時、仏陀世尊はヴァーサーリーに滞在されていた…。比丘たちは在家信者の仕事を手伝う、あるいは在家信者の畑や庭園などで、すべき仕事を手伝う。「このようにすべきだ、このようにすべきではない」と説き、指導する、という意味である。使者とは、使いの仕事である。超人的な法とは、人間を超えた法のことである。人間を超えて梵天(ブラフマー)や涅槃(ニルヴァーナ)に達した法、という意味である。あるいは、超人的な、最も優れた者の、禅定者や聖者の法のことである。アスコー比丘などにおいて、自分でこのように考えて、後に在家信者たちに、「仏陀ラッキタという比丘は初禅の獲得者、ダルマラッキタは第二禅の獲得者」などと、名前だけで称賛した、と知るべきである。そこで、「友よ、これこそがより良い」と、在家信者の仕事を手伝ったり、使いの仕事をしたりすることは、多くの利益をもたらし、大きな事業となるが、沙門(修行者)らしくない。それゆえ、どちらの点から見ても、これがより良い、より優れ、より美しい、我々在家信者が互いに超人的な法を称賛したものである。どういうことか? 姿勢を整えて座っている、あるいは歩いている、あるいは尋ねている、あるいは尋ねていない在家信者たちに、「このアスコーという比丘は初禅の獲得者である」などと、我々が互いに超人的な法を称賛したものが、それこそがより良いのである。しかし、未来の関連がない場合、彼らはその瞬間に話すことができないため、適切ではない。ゆえに、未来の関連があると解釈して、「もしこのように話したならば、それこそがより良い」と、ここで意味を解釈すべきである。特徴は、言葉の意味から探求されるべきである。
194. Vaṇṇavā ahesunti aññoyeva nesaṃ abhinavo sarīravaṇṇo uppajji, tena vaṇṇena vaṇṇavanto ahesuṃ. Pīṇindriyāti pañcahi pasādehi abhiniviṭṭhokāsassa paripuṇṇattā manacchaṭṭhānaṃ indriyānaṃ amilātabhāvena pīṇindriyā. Pasannamukhavaṇṇāti kiñcāpi avisesena vaṇṇavanto sarīravaṇṇato pana nesaṃ mukhavaṇṇo adhikataraṃ pasanno; accho anāvilo parisuddhoti attho. Vippasannachavivaṇṇāti yena ca te mahākaṇikārapupphādisadisena vaṇṇena vaṇṇavanto, tādiso aññesampi manussānaṃ vaṇṇo atthi. Yathā pana imesaṃ; evaṃ na tesaṃ chavivaṇṇo vippasanno. Tena vuttaṃ – ‘‘vippasannachavivaṇṇā’’ti. Itiha te bhikkhū neva uddesaṃ na paripucchaṃ na kammaṭṭhānaṃ anuyuñjantā. Atha kho kuhakatāya abhūtaguṇasaṃvaṇṇanāya laddhāni paṇītabhojanāni bhuñjitvā yathāsukhaṃ niddārāmataṃ saṅgaṇikārāmatañca anuyuñjantā imaṃ sarīrasobhaṃ pāpuṇiṃsu, yathā taṃ bālā bhantamigappaṭibhāgāti.
194. 「色艶があった」とは、彼らに他に新しい体の色が生じた、その色艶で色艶のある者となった。感覚が満ちているとは、五つの感覚器官が、満ち足りた場所で満たされているため、心の六つの感覚器官が衰えずに、感覚が満ちている。顔色が輝いているとは、たとえ全体的に色艶があるとしても、体の色艶から見れば、彼らの顔色はさらに輝いていた。清らかで濁りがない、という意味である。肌の色艶が清らかであるとは、彼らが大きな花やなどのような色艶で色艶があったとしても、そのような肌の色艶は他の人間にもある。しかし、彼らのように、肌の色艶が清らかであるということはない。ゆえに、「肌の色艶が清らかである」と述べられている。このように、それらの比丘は、学習することも、質問することも、修行に励むこともなかった。しかし、偽りの才能の称賛によって、優れた食べ物を得て、好きなように昼寝や遊びに耽っていた。彼らはこの体の美しさを得た。まるで、愚かな者たちが、幻影に惑わされるかのように。
Vaggumudātīriyāti vaggumudātīravāsino. Kacci bhikkhave khamanīyanti bhikkhave kacci tumhākaṃ idaṃ catucakkaṃ navadvāraṃ sarīrayantaṃ khamanīyaṃ sakkā khamituṃ sahituṃ pariharituṃ na kiñci dukkhaṃ uppādetīti. Kacci yāpanīyanti kacci sabbakiccesu yāpetuṃ gametuṃ sakkā, na kiñci antarāyaṃ dassetīti. Kucchi parikantoti kucchi parikantito varaṃ bhaveyya; ‘‘parikatto’’tipi pāṭho yujjati. Evaṃ vaggumudātīriye anekapariyāyena vigarahitvā idāni yasmā tehi katakammaṃ corakammaṃ hoti, tasmā āyatiṃ aññesampi evarūpassa kammassa akaraṇatthaṃ atha kho bhagavā bhikkhū āmantesi.
ヴァッグムダーティーリヤにはヴァッグムダーティーリヤに住む人々がいる。修行者よ、これは堪え難いか。修行者よ、この車輪のようで九つの戸を持つ体は堪え難く、耐え忍び、維持することは可能で、何の苦しみも生じさせないのか。修行者よ、これは生計を立てることは可能か。全ての行為において生計を立て、日々を過ごすことは可能で、何の妨げもないのか。腹が割かれるくらいなら、腹が割かれた方が良い。というのも、「割かれた」という読み方もあり得るからだ。このように、ヴァッグムダーティーリヤを様々な方法で非難した後、今、彼らが犯した悪行は泥棒の行為であるため、将来、他の者もそのような行為をしないように、世尊は修行者たちに呼びかけた。
195. Āmantetvā ca pana **‘‘pañcime bhikkhave mahācorā’’**tiādimāha. Tattha santo saṃvijjamānāti atthi ceva upalabbhanti cāti vuttaṃ hoti. Idhāti imasmiṃ sattaloke. Evaṃ hotīti evaṃ pubbabhāge icchā uppajjati. Kudāssu nāmāhanti ettha suiti nipāto; kudā nāmāti attho. So aparena samayenāti so pubbabhāge evaṃ cintetvā anukkamena parisaṃ vaḍḍhento panthadūhanakammaṃ paccantimagāmavilopanti evamādīni katvā vepullappattapariso hutvā gāmepi agāme, janapadepi ajanapade karonto hananto ghātento chindanto chedāpento pacanto pācento.
195. 呼びかけた後、**「修行者たちよ、この五つの者は大泥棒である」**と彼は言った。そこに「存在する」とは、存在し、見いだされるということである。ここでとは、この七つの世界においてである。そのようになる、とは、まず欲望が生じることである。いつになったら、とは、ここでは副詞で、「いつ」という意味である。その後の時とは、まずこのように考え、徐々に集団を大きくし、旅人の財布を奪う行為、辺境の村を略奪するなどをして、集団が大きくなった後、村でも村ではない場所でも、地域でも地域ではない場所でも、殺し、殺させ、切り裂き、切り裂かせ、調理し、調理させ、配布し、配布させる。
Iti bāhirakamahācoraṃ dassetvā tena sadise sāsane pañca mahācore dassetuṃ **‘‘evameva kho’’**tiādimāha. Tattha pāpabhikkhunoti aññesu ṭhānesu mūlacchinno pārājikappatto ‘‘pāpabhikkhū’’ti vuccati. Idha pana pārājikaṃ anāpanno icchācāre ṭhito khuddānukhuddakāni sikkhāpadāni madditvā vicaranto ‘‘pāpabhikkhū’’ti adhippeto. Tassāpi bāhirakacorassa viya pubbabhāge evaṃ hoti – **‘‘kudāssu nāmāhaṃ…pe… parikkhārāna’’**nti. Tattha sakkatoti sakkārappatto. Garukatoti garukārappatto. Mānitoti manasā piyāyito. Pūjitoti catupaccayābhihārapūjāya pūjito. Apacitoti apacitippatto. Tattha yassa cattāro paccaye sakkaritvā suṭṭhu abhisaṅkhate paṇītapaṇīte katvā denti, so sakkato. Yasmiṃ garubhāvaṃ paccupetvā denti, so garukato. Yaṃ manasā piyāyanti, so mānito. Yassa sabbampetaṃ karonti, so pūjito. Yassa abhivādanapaccuṭṭhānaañjalikammādivasena paramanipaccakāraṃ karonti, so apacito. Imassa ca pana sabbampi imaṃ lokāmisaṃ patthayamānassa evaṃ hoti.
このように、外部の大泥棒を示した後、それになぞらえて、教団において五人の大泥棒を示すために、**「まさにこのように」**と彼は言った。そこで「罪深き修行者」とは、他の場所で根を断たれた、波羅夷罪を犯した者を「罪深き修行者」と呼ぶ。ここでは、波羅夷罪を犯してはいないが、恣意的な行動をとっている者が、細かい戒律を破って歩き回る「罪深き修行者」を指す。その外部の泥棒のように、まず、**「いつになったら私は…(省略)…修行道具を」**とこのように思う。そこで「尊敬される」とは、尊敬を受けること。「敬われる」とは、敬意を受けること。「慕われる」とは、心から愛されること。「供養される」とは、四つの施し物によって供養されること。「崇拝される」とは、崇拝を受けること。そこで、四つの施し物を受け、最高のものを与えられる者は、尊敬される。彼に敬意が払われる者は、敬われる。心から愛される者は、慕われる。全てを与えられる者は、供養される。敬礼や起立、合掌などの行為によって最大限の敬意を払われる者は、崇拝される。この世俗的な欲望を求める者にとっても、このように思う。
So aparena samayenāti so pubbabhāge evaṃ cintetvā anukkamena sikkhāya atibbagārave uddhate unnaḷe capale mukhare vikiṇṇavāce muṭṭhassatī asampajāne pākatindriye ācariyupajjhāyehi pariccattake lābhagaruke pāpabhikkhū saṅgaṇhitvā iriyāpathasaṇṭhapanādīni kuhakavattāni sikkhāpetvā ‘‘ayaṃ thero asukasmiṃ nāma senāsane vassaṃ upagamma vattapaṭipattiṃ pūrayamāno vassaṃ vasitvā niggato’’ti lokasammatasenāsanasaṃvaṇṇanādīhi upāyehi lokaṃ paripācetuṃ paṭibalehi jātakādīsu kataparicayehi sarasampannehi pāpabhikkhūhi saṃvaṇṇiyamānaguṇo hutvā satena vā sahassena vā parivuto…pe… bhesajjaparikkhārānaṃ. Ayaṃ bhikkhave paṭhamo mahācoroti ayaṃ sandhicchedādicorako viya na ekaṃ kulaṃ na dve, atha kho mahājanaṃ vañcetvā catupaccayagahaṇato **‘‘paṭhamo mahācoro’’**ti veditabbo. Ye pana suttantikā vā ābhidhammikā vā vinayadharā vā bhikkhū bhikkhācāre asampajjamāne pāḷiṃ vācentā aṭṭhakathaṃ kathentā anumodanāya dhammakathāya iriyāpathasampattiyā ca lokaṃ pasādentā janapadacārikaṃ caranti sakkatā garukatā mānitā pūjitā apacitā, te ‘‘tantipaveṇighaṭanakā sāsanajotakā’’ti veditabbā.
その後の時とは、まずこのように考え、徐々に、修行に対する過度の軽視、傲慢、軽薄、多弁、散漫な言葉遣い、記憶力の欠如、無知、感覚の鈍さ、師や指導者から見捨てられた者、利益に執着する者、罪深き修行者たちを集め、立ち居振る舞いの維持などを、巧妙な振る舞いとして教え、「この長老は〇〇の宿所に一夏滞在し、修行の規定を果たすため一夏過ごしてから去った」と、世間から認められる宿所の賞賛などで、世間を説得することのできる、ジャータカなどでの経験が豊富で、知識が豊富な罪深き修行者たちによって賞賛される功績を持つ者として、百人または千人に囲まれて…(省略)…薬の道具まで。修行者たちよ、これが第一の大泥棒である。これは、砂金などを盗む泥棒のように、一つの家庭や二つの家庭ではなく、多くの人々を欺いて四つの施し物を受け取る、「第一の大泥棒」と理解すべきである。しかし、経典やアビダルマ、律を学んだ修行者たちが、托鉢に満足せず、パーリを唱え、注釈を書き、讃嘆や法話、立ち居振る舞いの素晴らしさで世間を感心させ、巡錫している者たちは、尊敬され、敬われ、慕われ、供養され、崇拝される。彼らは「教えの糸をつなぐ者、教団を照らす者」と理解すべきである。
Tathāgatappaveditanti tathāgatena paṭividdhaṃ paccakkhakataṃ jānāpitaṃ vā. Attano dahatīti parisamajjhe pāḷiñca aṭṭhakathañca saṃsanditvā madhurena sarena pasādanīyaṃ suttantaṃ kathetvā dhammakathāvasena acchariyabbhutajātena viññūjanena ‘‘aho, bhante, pāḷi ca aṭṭhakathā ca suparisuddhā, kassa santike uggaṇhitthā’’ti pucchito ‘‘ko amhādise uggahāpetuṃ samattho’’ti ācariyaṃ anuddisitvā attanā paṭividdhaṃ sayambhuñāṇādhigataṃ dhammavinayaṃ pavedeti. Ayaṃ tathāgatena satasahassakappādhikāni cattāri asaṅkheyyāni pāramiyo pūretvā kicchena kasirena paṭividdhadhammatthenako dutiyo mahācoro.
如来によって説かれたとは、如来によって見いだされ、認識され、知らされたこと。自分自身で燃やすとは、集会の中で、パーリと注釈を合わせて、甘い声で説得力のある経を説き、法話によって驚くべき奇跡で賢者たちに「ああ、師よ、パーリも注釈も清らかですね。どなたから習われたのですか」と尋ねられた時、「私たちのような者を誰が習得できるだろうか」と師を指し示さず、自分自身で認識し、自らの知恵で理解した法と律を説くことである。これは、如来が数千億年もの間、四つの不可思議な完成を成し遂げ、困難を乗り越えて見いだした法によって、(偽りの法を説く)二番目の大泥棒である。
Suddhaṃ brahmacārinti khīṇāsavabhikkhuṃ. Parisuddhaṃ brahmacariyaṃ carantanti nirupakkilesaṃ seṭṭhacariyaṃ carantaṃ; aññampi vā anāgāmiṃ ādiṃ katvā yāva sīlavantaṃ puthujjanaṃ avippaṭisārādivatthukaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ carantaṃ. Amūlakena abrahmacariyena anuddhaṃsetīti tasmiṃ puggale avijjamānena antimavatthunā anuvadati codeti; ayaṃ vijjamānaguṇamakkhī ariyaguṇatthenako tatiyo mahācoro.
清らかな梵行とは、阿羅漢の修行者。清らかな梵行を実践するとは、汚れのない、最も優れた行いを実践すること。あるいは、不還果の者から始めて、戒律を守る凡夫まで、後悔などの対象がなく、清らかな梵行を実践する者。根拠のない梵行で、それを侮辱するとは、その人物に存在しない、最後の事柄で、それを非難し、訴えることである。これは、存在する功徳を羨む者、聖なる功徳を称賛しない、三番目の大泥棒である。
Garubhaṇḍāni garuparikkhārānīti yathā adinnādāne ‘‘caturo janā saṃvidhāya garubhaṇḍaṃ avāharu’’nti (pari. 479) ettha pañcamāsakagghanakaṃ ‘‘garubhaṇḍa’’nti vuccati, idha pana na evaṃ. Atha kho ‘‘pañcimāni, bhikkhave, avissajjiyāni na vissajjetabbāni saṅghena vā gaṇena vā puggalena vā. Vissajjitānipi avissajjitāni honti. Yo vissajjeyya, āpatti thullaccayassa. Katamāni pañca? Ārāmo, ārāmavatthu…pe… dārubhaṇḍaṃ, mattikābhaṇḍa’’nti vacanato avissajjitabbattā garubhaṇḍāni. ‘‘Pañcimāni, bhikkhave, avebhaṅgiyāni na vibhajitabbāni saṅghena vā gaṇena vā puggalena vā. Vibhattānipi avibhattāni honti. Yo vibhajeyya, āpatti thullaccayassa. Katamāni pañca? Ārāmo, ārāmavatthu…pe… dārubhaṇḍaṃ, mattikābhaṇḍa’’nti (cūḷava. 322) vacanato avebhaṅgiyattā sādhāraṇaparikkhārabhāvena garuparikkhārāni. Ārāmo ārāmavatthūtiādīsu yaṃ vattabbaṃ taṃ sabbaṃ ‘‘pañcimāni, bhikkhave, avissajjiyānī’’ti khandhake āgatasuttavaṇṇanāyameva bhaṇissāma. Tehi gihī saṅgaṇhātīti tāni datvā datvā gihīṃ saṅgaṇhāti anuggaṇhāti. Upalāpetīti ‘‘aho amhākaṃ ayyo’’ti evaṃ lapanake anubandhanake sasnehe karoti. Ayaṃ avissajjiyaṃ avebhaṅgiyañca garuparikkhāraṃ tathābhāvato thenetvā gihi saṅgaṇhanako catuttho mahācoro. So ca panāyaṃ imaṃ garubhaṇḍaṃ kulasaṅgaṇhanatthaṃ vissajjento kuladūsakadukkaṭaṃ āpajjati. Pabbājanīyakammāraho ca hoti. Bhikkhusaṅghaṃ abhibhavitvā issaravatāya vissajjento thullaccayaṃ āpajjati. Theyyacittena vissajjento bhaṇḍaṃ agghāpetvā kāretabboti.
重い物品、重い道具とは、盗まない行為において「四人が協力して重い物品を運んだ」(教団規定479)と、ここで五マサカの価値のものを「重い物品」と呼ぶが、ここではそうではない。そうではなく、「修行者たちよ、この五つは手放してはならない、手放すことが許されない。僧団、集団、個人によって。手放されたとしても、手放されてはいない。手放した者は、重い罪を犯す。五つとは何か。庭園、庭園の土地…(省略)…木材、粘土の道具」と、当然、手放してはならない重い物品である。「修行者たちよ、この五つは分割してはならない、分割することが許されない。僧団、集団、個人によって。分割されたとしても、分割されていない。分割した者は、重い罪を犯す。五つとは何か。庭園、庭園の土地…(省略)…木材、粘土の道具」(小律322)と、当然、分割してはならない、共有の道具である。庭園、庭園の土地などにおいて述べるべきことは全て、「修行者たちよ、この五つは手放してはならない」という箇条書きで説かれる注釈で述べるだろう。それらによって在家信者が集める、とは、それらを与え、与え、在家信者を集め、世話をすること。慕うとは、「ああ、私たちの聖者様」とこのように、賞賛し、追いかけること、愛情を込めて行うこと。これは、手放してはならない、分割してはならない重い道具を、そのように偽って、在家信者を集める、四番目の大泥棒である。彼はこの重い道具を、在家信者を集めるために手放すことで、在家信者を堕落させる重い罪を犯す。また、追放の処罰を受けるべき者でもある。修行者僧団を凌駕し、権力をもって手放すことで、重い罪を犯す。盗みの心で手放すことで、物品の価値を考慮せずに、行うべきである。
Ayaṃ aggo mahācoroti ayaṃ imesaṃ corānaṃ jeṭṭhacoro; iminā sadiso coro nāma natthi, yo pañcindriyaggahaṇātītaṃ atisaṇhasukhumaṃ lokuttaradhammaṃ theneti. Kiṃ pana sakkā lokuttaradhammo hiraññasuvaṇṇādīni viya vañcetvā thenetvā gahetunti? Na sakkā, tenevāha – **‘‘yo asantaṃ abhūtaṃ uttarimanussadhammaṃ ullapatī’’**ti. Ayañhi attani asantaṃ taṃ dhammaṃ kevalaṃ ‘‘atthi mayhaṃ eso’’ti ullapati, na pana sakkoti ṭhānā cāvetuṃ, attani vā saṃvijjamānaṃ kātuṃ. Atha kasmā coroti vuttoti? Yasmā taṃ ullapitvā asantasambhāvanāya uppanne paccaye gaṇhāti. Evañhi gaṇhatā te paccayā sukhumena upāyena vañcetvā thenetvā gahitā honti. Tenevāha – **‘‘taṃ kissa hetu? Theyyāya vo bhikkhave raṭṭhapiṇḍo bhutto’’**ti. Ayañhi ettha attho – yaṃ avocumha – ‘‘ayaṃ aggo mahācoro, yo asantaṃ abhūtaṃ uttarimanussadhammaṃ ullapatī’’ti. Taṃ kissa hetūti kena kāraṇena etaṃ avocumhāti ce. **‘‘Theyyāya vo bhikkhave raṭṭhapiṇḍo bhutto’’**ti bhikkhave yasmā so tena raṭṭhapiṇḍo theyyāya theyyacittena bhutto hoti. Ettha hi vokāro ‘‘ye hi vo ariyā araññavanapatthānī’’tiādīsu (ma. ni. 1.35-36) viya padapūraṇamatte nipāto. Tasmā ‘‘tumhehi bhutto’’ti evamassa attho na daṭṭhabbo.
これが第一の大泥棒である。これは、これらの泥棒の長であり、これに匹敵する泥棒はいない。五つの感覚の認識を超えた、非常に微妙な、この世を超えた法を盗む者である。しかし、この世を超えた法は、金や銀のように、欺いて盗んで手に入れることができるのか。できない。だからこそ彼は言った。「存在しない、事実でない、さらに上の人間的な法を、彼は偽っている」と。彼は、自分にその法が存在しないにもかかわらず、ただ「私はそれを持っている」と偽るだけで、それをその地位から引きずり降ろすことも、自分の中に存在させることもできない。では、なぜ泥棒と呼ばれているのか。なぜなら、それを偽って、存在しないことへの期待から生じた施し物を受け取るからである。そのように受け取ることで、それらの施し物は、巧妙な手段で欺いて盗んで手に入れたことになる。だからこそ彼は言った。「修行者たちよ、あなたたちは盗むために国の食糧を食べた」と。ここでその意味は、我々が言った、「これが第一の大泥棒であり、存在しない、事実でない、さらに上の人間的な法を偽っている」ということである。なぜそう言ったのか、どのような理由でそう言ったのかと問われれば、「修行者たちよ、あなたたちは盗むために国の食糧を食べた」と、修行者たちよ、なぜなら彼はその国の食糧を盗む心で食べたからである。ここでは、言葉は、「もしあなたたちが聖者であり、森や荒野にいるなら」など(中部1.35-36)のように、言葉を補うだけの副詞である。だから、「あなたたちが食べた」とこのように、その意味を理解すべきではない。
Idāni tamevatthaṃ gāthāhi vibhūtataraṃ karonto **‘‘aññathā santa’’**ntiādimāha. Tattha aññathā santanti aparisuddhakāyasamācārādikena aññenākārena santaṃ. Aññathā yo pavedayeti parisuddhakāyasamācārādikena aññena ākārena yo pavedeyya. ‘‘Paramaparisuddho ahaṃ, atthi me abbhantare lokuttaradhammo’’ti evaṃ jānāpeyya. Pavedetvā ca pana tāya pavedanāya uppannaṃ bhojanaṃ arahā viya bhuñjati. Nikacca kitavasseva bhuttaṃ theyyena tassa tanti nikaccāti vañcetvā aññathā santaṃ aññathā dassetvā. Agumbaagacchabhūtameva sākhāpalāsapallavādicchādanena gumbamiva gacchamiva ca attānaṃ dassetvā. Kitavassevāti vañcakassa kerāṭikassa gumbagacchasaññāya araññe āgatāgate sakuṇe gahetvā jīvitakappakassa sākuṇikasseva. Bhuttaṃ theyyena tassa tanti tassāpi anarahantasseva sato arahantabhāvaṃ dassetvā laddhabhojanaṃ bhuñjato; yaṃ taṃ bhuttaṃ taṃ yathā sākuṇikakitavassa nikacca vañcetvā sakuṇaggahaṇaṃ, evaṃ manusse vañcetvā laddhassa bhojanassa bhuttattā theyyena bhuttaṃ nāma hoti.
今、その意味を詩でより明確にするために、「そうでなく存在する」と彼は言った。そこで「そうでなく存在する」とは、清らかでない身体の振る舞いなど、他の方法で存在する者。「そうでなく、それを広める」とは、清らかでない身体の振る舞いなど、他の方法で広める者。「私は完全に清らかである、私の中にはこの世を超えた法がある」とこのように知らせる。そして、その知らせによって得られた食事を、あたかも阿羅漢のように食べる。欺き、詐欺師のように食べた、その偽りは、欺いて、そうでなく見せている。「そうでなく存在する」とは、存在しないもの。「木のようなもの」とは、枝や葉、蔓などで覆い、木や蔓のように自分自身を見せること。「詐欺師のように」とは、欺く者、詐欺師が、木のようなものだと誤認して、森に来た鳥を捕まえて生計を立てる鳥刺し師のように。食べた、その偽りは、その阿羅漢でない者にも、あたかも阿羅漢であるかのように見せかけて得た食事を食べることである。その食べたものが、鳥刺し師が欺いて鳥を捕まえるように、人々を欺いて得た食事を食べたので、偽って食べたことになる。
Imaṃ pana atthavasaṃ ajānantā ye evaṃ bhuñjanti, kāsāvakaṇṭhā…pe… nirayaṃ te upapajjare kāsāvakaṇṭhāti kāsāvena veṭhitakaṇṭhā. Ettakameva ariyaddhajadhāraṇamattaṃ, sesaṃ sāmaññaṃ natthīti vuttaṃ hoti. ‘‘Bhavissanti kho panānanda anāgatamaddhānaṃ gotrabhuno kāsāvakaṇṭhā’’ti (ma. ni. 3.380) evaṃ vuttadussīlānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Pāpadhammāti lāmakadhammā. Asaññatāti kāyādīhi asaññatā. Pāpāti lāmakapuggalā. Pāpehi kammehīti tehi karaṇakāle ādīnavaṃ adisvā katehi paravañcanādīhi pāpakammehi. Nirayaṃ te upapajjareti nirassādaṃ duggatiṃ te upapajjanti; tasmā seyyo ayoguḷoti gāthā. Tassattho – sacāyaṃ dussīlo asaññato icchācāre ṭhito kuhanāya lokaṃ vañcako puggalo tattaṃ aggisikhūpamaṃ ayoguḷaṃ bhuñjeyya ajjhohareyya, tassa yañcetaṃ raṭṭhapiṇḍaṃ bhuñjeyya, yañcetaṃ ayoguḷaṃ, tesu dvīsu ayoguḷova bhutto seyyo sundarataro paṇītataro ca bhaveyya, na hi ayoguḷassa bhuttattā samparāye sabbaññutañāṇenāpi dujjānaparicchedaṃ dukkhaṃ anubhavati. Evaṃ paṭiladdhassa pana tassa raṭṭhapiṇḍassa bhuttattā samparāye vuttappakāraṃ dukkhaṃ anubhoti, ayañhi koṭippatto micchājīvoti.
しかし、この意味を知らずに、このように食べる者たちは、袈裟をまとった…(省略)…地獄に生まれ変わる。袈裟をまとったとは、袈裟で首を覆った者。これだけが聖なる旗印を掲げているだけで、残りは普通の者であるということである。「未来の時代には、アーナンダ、ゴトラブー(出家者)でありながら袈裟をまとった者たちがいるだろう」(中部3.380)と、このように言われた、戒律を守らない者たちの別名である。罪深き教えとは、卑しい教え。制御されていないとは、身体などで制御されていない。罪深き者とは、卑しい人物。罪深き行いとは、それらの行いの時に、欠点を見ずに、行った、他人を欺くなどの罪深き行い。地獄に生まれ変わるとは、不快な悪道に生まれ変わる。だから、鉄の塊の方が良い、という詩である。その意味は、もしその戒律を守らない、制御されていない、恣意的な行動をとる、人々を欺く者が、熱い、燃え盛る鉄の塊を食べたとしても、それを食べた国の食糧と、それを食べた鉄の塊とを比較すれば、鉄の塊を食べた方が良い、より美しく、よりおいしいだろう。なぜなら、鉄の塊を食べたとしても、来世で全ての知識をもってしても識別が困難な苦しみを経験することはないからだ。しかし、このように得た国の食糧を食べたことによって、来世で述べられたような苦しみを経験する。これは、十全な、間違った生活をしている者である。
Evaṃ pāpakiriyāya anādīnavadassāvīnaṃ ādīnavaṃ dassetvā ‘‘atha kho bhagavā vaggumudātīriye bhikkhū anekapariyāyena vigarahitvā dubbharatāya dupposatāya…pe… imaṃ sikkhāpadaṃ uddiseyyāthā’’ti ca vatvā catutthapārājikaṃ paññapento **‘‘yo pana bhikkhu anabhijāna’’**nti ādimāha.
このように、罪深き行為の欠点を知らない者たちに欠点を示した後、「それゆえ、世尊はヴァッグムダーティーリヤの修行者たちを様々な方法で非難し、養うのが困難で、育てるのが困難である…(省略)…この戒律を説くだろう」と言い、四番目の波羅夷罪を制定し、「もし修行者が、知りもせずに」と彼は言った。
Evaṃ mūlacchejjavasena daḷhaṃ katvā catutthapārājike paññatte aparampi anuppaññattatthāya adhimānavatthu udapādi. Tassuppattidīpanatthaṃ etaṃ vuttaṃ – ‘‘evañcidaṃ bhagavatā bhikkhūnaṃ sikkhāpadaṃ paññattaṃ hotī’’ti.
このように、根本的な戒律の破戒という理由で厳格に定められた後、第四の波羅夷戒が制定された際、さらに教えを説く必要が生じた。その必要が生じたことを示すために、これは述べられている――「このように、尊師は比丘たちに戒律を制定された」と。
Adhimānavatthuvaṇṇanā
過度の慢心の状況についての解説
196. Tattha adiṭṭhe diṭṭhasaññinoti arahatte ñāṇacakkhunā adiṭṭheyeva ‘‘diṭṭhaṃ amhehi arahatta’’nti diṭṭhasaññino hutvā. Esa nayo appattādīsu. Ayaṃ pana viseso – appatteti attano santāne uppattivasena appatte. Anadhigateti maggabhāvanāya anadhigate; appaṭiladdhetipi attho. Asacchikateti appaṭividdhe paccavekkhaṇavasena vā appaccakkhakate. Adhimānenāti adhigatamānena; ‘‘adhigatā maya’’nti evaṃ uppannamānenāti attho, adhikamānena vā thaddhamānenāti attho. Aññaṃ byākariṃsūti arahattaṃ byākariṃsu; ‘‘pattaṃ āvuso amhehi arahattaṃ, kataṃ karaṇīya’’nti bhikkhūnaṃ ārocesuṃ. Tesaṃ maggena appahīnakilesattā kevalaṃ samathavipassanābalena vikkhambhitakilesānaṃ aparena samayena tathārūpapaccayasamāyoge rāgāya cittaṃ namati; rāgatthāya namatīti attho. Esa nayo itaresu.
196. そこにおいて「見た」というのは、羅漢果の智慧の眼によって見ていないにもかかわらず、「我々は羅漢果を見た」と見たと思い込むことである。これは未達者たちにも当てはまる。しかし、これには特別な意味がある――「未達」とは、自分の境涯にまだ達していないという意味である。「未習得」とは、道を修習することによってまだ習得していないという意味である。「未獲得」ともいう。 「未実現」とは、まだ実現していない、あるいは省察によってもまだ顕現していないことである。「過度の慢心」とは、得たと思い込む慢心、「我々は得た」というように生じる慢心である。あるいは、「過度の」とは、増しすぎた慢心という意味でもある。「他のことを説いた」とは、羅漢果を得たことを説いた、「尊師よ、我々は羅漢果を得て、なすべきことは成し遂げました」と比丘たちに告げたのである。彼らは、道によって煩悩を断ち切っていないため、ただ止観の力によって煩悩を一時的に抑えているだけであった。そのため、後になってそのような要因が揃うと、心が貪欲に傾く。貪欲に傾くのである。これは他の者たちにも当てはまる。
Tañca kho etaṃ abbohārikanti tañca kho etaṃ tesaṃ aññabyākaraṇaṃ abbohārikaṃ āpattipaññāpane vohāraṃ na gacchati; āpattiyā aṅgaṃ na hotīti attho.
そして、それは無効であるということは、その「他のことを説く」ということは、無効であり、罪を犯したことを宣言する行為としては通用しない。罪の構成要素とはならないのである。
Kassa panāyaṃ adhimāno uppajjati, kassa nuppajjatīti? Ariyasāvakassa tāva nuppajjati so hi maggaphalanibbānapahīnakilesaavasiṭṭhakilesapaccavekkhaṇena sañjātasomanasso ariyaguṇapaṭivedhe nikkaṅkho. Tasmā sotāpannādīnaṃ ‘‘ahaṃ sakadāgāmī’’tiādivasena adhimāno nuppajjati. Dussīlassa nuppajjati, so hi ariyaguṇādhigame nirāsova. Sīlavatopi pariccattakammaṭṭhānassa niddārāmatādimanuyuttassa nuppajjati. Suparisuddhasīlassa pana kammaṭṭhāne appamattassa nāmarūpaṃ vavatthapetvā paccayapariggahena vitiṇṇakaṅkhassa tilakkhaṇaṃ āropetvā saṅkhāre sammasantassa āraddhavipassakassa uppajjati, uppanno ca suddhasamathalābhiṃ vā suddhavipassanālābhiṃ vā antarā ṭhapeti, so hi dasapi vīsatipi tiṃsampi vassāni kilesasamudācāraṃ apassitvā ‘‘ahaṃ sotāpanno’’ti vā ‘‘sakadāgāmī’’ti vā ‘‘anāgāmī’’ti vā maññati. Samathavipassanālābhiṃ pana arahatteyeva ṭhapeti. Tassa hi samādhibalena kilesā vikkhambhitā, vipassanābalena saṅkhārā supariggahitā, tasmā saṭṭhimpi vassāni asītimpi vassāni vassasatampi kilesā na samudācaranti, khīṇāsavasseva cittacāro hoti. So evaṃ dīgharattaṃ kilesasamudācāraṃ apassanto antarā aṭhatvāva ‘‘arahā aha’’nti maññatīti.
では、この過度の慢心は誰に生じ、誰に生じないのか。聖者の弟子には生じない。なぜなら、彼らは道、果、涅槃によって煩悩を断ち切り、残った煩悩を省察することによって喜びを生じ、聖者の徳の獲得を疑うことはない。したがって、初果を得た者などには、「私は二果を得た」などのように過度の慢心は生じない。戒律を守らない者には生じる。なぜなら、聖者の徳の獲得において、彼には希望がないからである。戒律を守る者でも、止観の修行を放棄し、怠惰などにふける者には生じる。しかし、戒律を完全に守り、止観の修行に励む者には、名色(名と色)を識別し、原因を理解して疑いを断ち切り、三つの相(無常、苦、無我)を適用して、行(サンカーラ)を観照する者、つまり、止観の修行を開始した者には、過度の慢心が生じることがある。そして、止観の修行を一時中断し、「私は初果を得た」とか「二果を得た」とか「三果を得た」と思い込む。止観の修行を修習した者には、羅漢果を得たにすぎない。なぜなら、禅定の力によって煩悩は一時的に抑えられ、止観の力によって行は完全に理解されている。そのため、 sixty 年、 eighty 年、 even a hundred years 経っても煩悩は現れず、阿羅漢の心の動きとなる。このように長い間、煩悩が現れないのを見て、途中で中断することなく、「私は阿羅漢である」と思い込むのである。
Savibhaṅgasikkhāpadavaṇṇanā
詳細な解説を伴う戒律についての解説
197. Anabhijānanti na abhijānaṃ. Yasmā panāyaṃ anabhijānaṃ samudācarati, svassa santāne anuppanno ñāṇena ca asacchikatoti abhūto hoti. Tenassa padabhājane ‘‘asantaṃ abhūtaṃ asaṃvijjamāna’’nti vatvā ‘‘ajānanto apassanto’’ti vuttaṃ.
197. 「知らない」とは、知らないことである。なぜなら、知らないことが現れると、それは彼の境涯に現れず、智慧によって実現されていない、つまり、存在しないことになる。そのため、言葉の解釈では、「存在しない、実現していない、存在しない」と述べ、さらに「知らない、見ない」と述べられている。
Uttarimanussadhammanti uttarimanussānaṃ jhāyīnañceva ariyānañca dhammaṃ. Attupanāyikanti attani taṃ upaneti, attānaṃ vā tattha upanetīti attupanāyiko, taṃ attupanāyikaṃ; evaṃ katvā samudācareyyāti sambandho. Padabhājane pana yasmā uttarimanussadhammo nāma jhānaṃ vimokkhaṃ samādhi samāpatti ñāṇadassanaṃ…pe… suññāgāre abhiratīti evaṃ jhānādayo anekadhammā vuttā. Tasmā tesaṃ sabbesaṃ vasena attupanāyikabhāvaṃ dassento ‘‘te vā kusale dhamme attani upanetī’’ti bahuvacananiddesaṃ akāsi. Tattha ‘‘ete dhammā mayi sandissantī’’ti samudācaranto attani upaneti. ‘‘Ahaṃ etesu sandissāmī’’ti samudācaranto attānaṃ tesu upanetīti veditabbo.
「人間の上の法」とは、人間を超えた者、すなわち禅定者や聖者の法のことである。「自己へ導く」とは、それを自己へ導く、あるいは自己をそこに導くことである。だから「自己へ導く」のである。それを「自己へ導く」;このようにして、それは現れるという関連である。言葉の解釈では、「人間の上の法」とは、禅定、解脱、定、入定、智慧、見 etc. … 虚空の住処に喜ぶこと、といったように、禅定などの多くの法が述べられている。そのため、それらすべてを考慮して、自己へ導く性質を示すために、「それらの善き法を自己に導く」と複数形で述べている。そこで、「これらの法が私に現れています」と述べることで、自己に導く。「私はこれらの法に現れる」と述べることで、自己をそこに導くと理解すべきである。
Alamariyañāṇadassananti ettha lokiyalokuttarā paññā jānanaṭṭhena ñāṇaṃ, cakkhunā diṭṭhamiva dhammaṃ paccakkhakaraṇato dassanaṭṭhena dassananti ñāṇadassanaṃ. Ariyaṃ visuddhaṃ uttamaṃ ñāṇadassananti ariyañāṇadassanaṃ. Alaṃ pariyattaṃ kilesaviddhaṃsanasamatthaṃ ariyañāṇadassanamettha, jhānādibhede uttarimanussadhamme alaṃ vā ariyañāṇadassanamassāti alamariyañāṇadassano, taṃ alamariyañāṇadassanaṃ uttarimanussadhammanti evaṃ padatthasambandho veditabbo. Tattha yena ñāṇadassanena so alamariyañāṇadassanoti vuccati. Tadeva dassetuṃ ‘‘ñāṇanti tisso vijjā, dassananti yaṃ ñāṇaṃ taṃ dassanaṃ; yaṃ dassanaṃ taṃ ñāṇa’’nti vijjāsīsena padabhājanaṃ vuttaṃ. Mahaggatalokuttarā panettha sabbāpi paññā ‘‘ñāṇa’’nti veditabbā.
「聖なる智慧の眼」とは、ここで、世俗的・超世俗的な智慧は、知るという意味で「智慧」であり、眼で見たように法を顕現させるという意味で「眼」である。「智慧の眼」である。聖なる、清らかな、すぐれた「智慧の眼」なので、「聖なる智慧の眼」である。修行して聖なる智慧の眼を得るのに十分な、あるいは、禅定などの人間を超えた法に対して聖なる智慧の眼を得るのに十分な、という意味で「聖なる智慧の眼」であり、それは「人間を超えた法」である、というように言葉の意味の関連を理解すべきである。そこで、その「聖なる智慧の眼」と呼ばれるものによって、「智慧」とは三つの智慧であり、「眼」とはその智慧が見ることである。「見ること」が智慧である、というように言葉の解釈が述べられている。ここでは、偉大な世俗的・超世俗的なすべての智慧が「智慧」として理解されるべきである。
Samudācareyyāti vuttappakārametaṃ uttarimanussadhammaṃ attupanāyikaṃ katvā āroceyya. Itthiyā vātiādi pana ārocetabbapuggalanidassanaṃ. Etesañhi ārocite ārocitaṃ hoti na devamārabrahmānaṃ, nāpi petayakkhatiracchānagatānanti. Iti jānāmi iti passāmīti samudācaraṇākāranidassanametaṃ. Padabhājane panassa ‘‘jānāmahaṃ ete dhamme, passāmahaṃ ete dhamme’’ti idaṃ tesu jhānādīsu dhammesu jānanapassanānaṃ pavattidīpanaṃ, ‘‘atthi ca me ete dhammā’’tiādi attupanāyikabhāvadīpanaṃ.
「現れる」とは、前述のような人間を超えた法を、自己に導くものとして告げることである。「女性が」などは、告げるべき人物を示すものである。なぜなら、彼らに告げることで、告げられたことになるのであって、神々、デーヴァ、ブラフマー、あるいは餓鬼、夜叉、畜生界の者たちに告げても、告げられたことにはならないからである。「このように知っています、このように見ています」ということは、現れる様式を示すものである。言葉の解釈では、「これらの法を知っています、これらの法を見ています」ということは、それらの禅定などの法における知ること、見ることの現れを示すものであり、「これらの法を持っています」ということは、自己に導く性質を示すものである。
198. Tato aparena samayenāti āpattipaṭijānanasamayadassanametaṃ. Ayaṃ pana ārocitakkhaṇeyeva pārājikaṃ āpajjati. Āpattiṃ pana āpanno yasmā parena codito vā acodito vā paṭijānāti; tasmā **‘‘samanuggāhiyamāno vā asamanuggāhiyamāno vā’’**ti vuttaṃ.
198. 「それから後のある時」とは、罪を告白する時のことを示すものである。しかし、これは告げた瞬間に波羅夷罪を犯す。罪を犯した者は、他者から問われたか問われなかったかに関わらず、告白する。したがって、「励まされたとしても、励まされなかったとしても」と述べられている。
Tattha samanuggāhiyamāne tāva – kiṃ te adhigatanti adhigamapucchā; jhānavimokkhādīsu, sotāpattimaggādīsu vā kiṃ tayā adhigatanti. Kinti te adhigatanti upāyapucchā. Ayañhi etthādhippāyo – kiṃ tayā aniccalakkhaṇaṃ dhuraṃ katvā adhigataṃ, dukkhānattalakkhaṇesu aññataraṃ vā? Kiṃ vā samādhivasena abhinivisitvā, udāhu vipassanāvasena? Tathā kiṃ rūpe abhinivisitvā, udāhu arūpe? Kiṃ vā ajjhattaṃ abhinivisitvā, udāhu bahiddhāti? Kadā te adhigatanti kālapucchā. Pubbaṇhamajjhanhikādīsu katarasmiṃ kāleti vuttaṃ hoti? Kattha te adhigatanti okāsapucchā. Katarasmiṃ okāse, kiṃ rattiṭṭhāne, divāṭṭhāne, rukkhamūle, maṇḍape, katarasmiṃ vā vihāreti vuttaṃ hoti. Katame te kilesā pahīnāti pahīnakilesapucchā. Kataramaggavajjhā tava kilesā pahīnāti vuttaṃ hoti. Katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhīti paṭiladdhadhammapucchā. Paṭhamamaggādīsu katamesaṃ dhammānaṃ tvaṃ lābhīti vuttaṃ hoti.
そこで、「励まされた場合」とは、「何を得ましたか」という獲得についての質問である。禅定、解脱などについて、あるいは初果の道などについて、何を得たのか、ということである。「何を得ましたか」とは、方法についての質問である。ここでの意図は、「無常の相」を拠り所として得たのか、それとも「苦、無我」の相のいずれかを拠り所としたのか。あるいは、禅定によって集中したのか、それとも止観によってか。また、形あるものに集中したのか、それとも形なきものに集中したのか。あるいは、自己の内面に集中したのか、それとも外側に向けてか。いつ得たのか、というのは時についての質問である。午前、午後などのいつのことか、と問われている。「どこで得ましたか」というのは場所についての質問である。どの場所で、あるいは夜、昼、木の根元、屋根の下、どの場所で、と問われている。「どの煩悩が断ち切られましたか」というのは、断ち切られた煩 ومについての質問である。どの道を通って、あなたの煩悩は断ち切られましたか、と問われている。「どの法を得たのですか」というのは、得た法についての質問である。初果の道などにおいて、どの法を得たのですか、と問われている。
Tasmā idāni cepi koci bhikkhu uttarimanussadhammādhigamaṃ byākareyya, na so ettāvatāva sakkātabbo. Imesu pana chasu ṭhānesu sodhanatthaṃ vattabbo – ‘‘kiṃ te adhigataṃ, kiṃ jhānaṃ, udāhu vimokkhādīsu aññatara’’nti? Yo hi yena adhigato dhammo, so tassa pākaṭo hoti. Sace ‘‘idaṃ nāma me adhigata’’nti vadati, tato ‘‘kinti te adhigata’’nti pucchitabbo, ‘‘aniccalakkhaṇādīsu kiṃ dhuraṃ katvā aṭṭhatiṃsāya vā ārammaṇesu rūpārūpaajjhattabahiddhādibhedesu vā dhammesu kena mukhena abhinivisitvā’’ti yo hi yassābhiniveso, so tassa pākaṭo hoti. Sace ‘‘ayaṃ nāma me abhiniveso evaṃ mayā adhigata’’nti vadati, tato ‘‘kadā te adhigata’’nti pucchitabbo, ‘‘kiṃ pubbaṇhe, udāhu majjhanhikādīsu aññatarasmiṃ kāle’’ti sabbesañhi attanā adhigatakālo pākaṭo hoti. Sace ‘‘asukasmiṃ nāma kāle adhigatanti vadati, tato ‘‘kattha te adhigata’’nti pucchitabbo, ‘‘kiṃ divāṭṭhāne, udāhu rattiṭṭhānādīsu aññatarasmiṃ okāse’’ti sabbesañhi attanā adhigatokāso pākaṭo hoti. Sace ‘‘asukasmiṃ nāma me okāse adhigata’’nti vadati, tato ‘‘katame te kilesā pahīnā’’ti pucchitabbo, ‘‘kiṃ paṭhamamaggavajjhā, udāhu dutiyādimaggavajjhā’’ti sabbesañhi attanā adhigatamaggena pahīnakilesā pākaṭā honti. Sace ‘‘ime nāma me kilesā pahīnā’’ti vadati, tato ‘‘katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhī’’ti pucchitabbo, ‘‘kiṃ sotāpattimaggassa, udāhu sakadāgāmimaggādīsu aññatarassā’’ti sabbesaṃ hi attanā adhigatadhammā pākaṭā honti. Sace ‘‘imesaṃ nāmāhaṃ dhammānaṃ lābhī’’ti vadati, ettāvatāpissa vacanaṃ na saddhātabbaṃ, bahussutā hi uggahaparipucchākusalā bhikkhū imāni cha ṭhānāni sodhetuṃ sakkonti.
したがって、今、もしある比丘が人間を超えた法を得たと告げても、それだけでは尊敬されるべきではない。これらの六つの点について、確認する必要がある――「何を得ましたか、禅定ですか、それとも解脱などのいずれかですか?」。「どのような法を得たか」と言うならば、それは彼に明らかである。もし「私はこれを獲得しました」と言うならば、「何を得ましたか?」と問うべきである。「無常の相」などを拠り所として、あるいは三十七の瞑想対象、形あるもの、形なきもの、自己の内面、外面などの区別において、どのような方法で集中したのか? 誰が集中したのか、それは彼に明らかである。もし「私はこのように集中しました」と言うならば、「いつ得ましたか?」と問うべきである。「午前、あるいは午後などのいつのことか?」。すべての人々は、いつ得たかが明らかである。もし「ある時に得ました」と言うならば、「どこで得ましたか?」と問うべきである。「昼、あるいは夜などのどの場所か?」。すべての人々は、どこで得たかが明らかである。もし「ある場所で得ました」と言うならば、「どの煩悩が断ち切られましたか?」と問うべきである。「初果の道、それとも二果などのいずれか?」。すべての人々は、どの道によって煩悩が断ち切られたかが明らかである。もし「これらの煩悩が断ち切られました」と言うならば、「どの法を得たのですか?」と問うべきである。「初果の道、それとも二果などのいずれか?」。すべての人々は、どの法を得たかが明らかである。もし「これらの法を得ました」と言うならば、それだけでは彼の言葉を信じてはならない。なぜなら、多くの知識を持つ、吸収と質問に長けた比丘たちだけが、これらの六つの点を調査することができるからである。
Imassa pana bhikkhuno āgamanapaṭipadā sodhetabbā. Yadi āgamanapaṭipadā na sujjhati, ‘‘imāya paṭipadāya lokuttaradhammo nāma na labbhatī’’ti apanetabbo. Yadi panassa āgamanapaṭipadā sujjhati, ‘‘dīgharattaṃ tīsu sikkhāsu appamatto jāgariyamanuyutto catūsu paccayesu alaggo ākāse pāṇisamena cetasā viharatī’’ti paññāyati, tassa bhikkhuno byākaraṇaṃ paṭipadāya saddhiṃ saṃsandati. ‘‘Seyyathāpi nāma gaṅgodakaṃ yamunodakena saddhiṃ saṃsandati sameti; evameva supaññattā tena bhagavatā sāvakānaṃ nibbānagāminī paṭipadā saṃsandati nibbānañca paṭipadā cā’’ti (dī. ni. 2.296) vuttasadisaṃ hoti.
しかし、この比丘の到達方法を調査する必要がある。もし到達方法が不明確ならば、「この方法では人間を超えた法は得られない」として、退けるべきである。もし彼の到達方法が明確ならば、「長い間、三つの戒律を守り、怠ることなく、四つの要因に執着せず、虚空に住むように心のままに生きている」と理解される。この比丘の告白は、到達方法と一致する。「例えば、ガンジス川の水がヤムナー川の水と合流するように、世尊によってよく定められた、弟子たちの涅槃への道が、涅槃と道とが合流する」(ディーガ・ニカーヤ 2.296)と述べられているのと同様である。
Apica kho na ettakenāpi sakkāro kātabbo. Kasmā? Ekaccassa hi puthujjanassāpi sato khīṇāsavapaṭipattisadisā paṭipadā hoti, tasmā so bhikkhu tehi tehi upāyehi uttāsetabbo. Khīṇāsavassa nāma asaniyāpi matthake patamānāya bhayaṃ vā chambhitattaṃ vā lomahaṃso vā na hoti. Sacassa bhayaṃ vā chambhitattaṃ vā lomahaṃso vā uppajjati, ‘‘na tvaṃ arahā’’ti apanetabbo. Sace pana abhīrū acchambhī anutrāsī hutvā sīho viya nisīdati, ayaṃ bhikkhu sampannaveyyākaraṇo samantā rājarājamahāmattādīhi pesitaṃ sakkāraṃ arahatīti.
さらに、それだけでは尊敬してはならない。なぜか? 一部の俗人の場合でも、阿羅漢の境涯に至る道に似た方法をとることがある。そのため、その比丘は様々な方法で慎重に調査されるべきである。阿羅漢の場合、たとえ雷が頭上に落ちても、恐怖や動揺、鳥肌は生じない。もし恐怖や動揺、鳥肌が生じるならば、「あなたは阿羅漢ではない」として退けるべきである。しかし、もし恐れることなく、動揺することなく、落ち着いて、獅子のように座るならば、この比丘は完璧な告白をした者であり、王や大臣などから送られる尊敬を受けるに値する。
Pāpicchoti yā sā ‘‘idhekacco dussīlova samāno sīlavāti maṃ jano jānātūti icchatī’’tiādinā (vibha. 851) nayena vuttā pāpicchā tāya samannāgato. Icchāpakatoti tāya pāpikāya icchāya apakato abhibhūto pārājiko hutvā.
「邪な欲望を持つ者」とは、ある者が「私は戒律を守っていると人々に知られたい」と願うような(ヴィバガ 851)邪な欲望を持つ者である。「欲望に打ち負かされた」とは、その邪な欲望によって打ち負かされ、阿羅漢となり損なった者である。
Visuddhāpekkhoti attano visuddhiṃ apekkhamāno icchamāno patthayamāno. Ayañhi yasmā pārājikaṃ āpanno, tasmā bhikkhubhāve ṭhatvā abhabbo jhānādīni adhigantuṃ, bhikkhubhāvo hissa saggantarāyo ceva hoti maggantarāyo ca. Vuttañhetaṃ – ‘‘sāmaññaṃ dupparāmaṭṭhaṃ nirayāyupakaḍḍhatī’’ti (dha. pa. 311). Aparampi vuttaṃ – ‘‘sithilo hi paribbājo, bhiyyo ākirate raja’’nti (dha. pa. 313). Iccassa bhikkhubhāvo visuddhi nāma na hoti. Yasmā pana gihī vā upāsako vā ārāmiko vā sāmaṇero vā hutvā dānasaraṇasīlasaṃvarādīhi saggamaggaṃ vā jhānavimokkhādīhi mokkhamaggaṃ vā ārādhetuṃ bhabbo hoti, tasmāssa gihiādibhāvo visuddhi nāma hoti, tasmā taṃ visuddhiṃ apekkhanato ‘‘visuddhāpekkho’’ti vuccati. Teneva cassa padabhājane ‘‘gihī vā hotukāmo’’tiādi vuttaṃ.
「清らかな状態を願う者」とは、自分の清らかな状態を願い、望む者である。なぜなら、彼は波羅夷罪を犯したため、比丘のままでいては禅定などを獲得することはできない。なぜなら、比丘のままでいることは、天国への道と道への道の両方を妨げるからである。このように述べられている――「沙門の道は、執着するのが難しく、地獄へ引きずり込む」(ダンマパダ 311)。さらに述べられている――「弛緩した修行者は、さらに多くの塵を浴びる」(ダンマパダ 313)。彼が(比丘として)望むならば、清らかな状態は得られない。しかし、もし彼が在家者、優婆塞、庭師、あるいは小児沙弥として、布施、帰依、戒律の遵守などによって天国への道や、禅定、解脱などによる解脱への道を得ることができるならば、そのため、在家者などの状態が清らかな状態となり、そのため、その清らかな状態を願うことから、「清らかな状態を願う者」と呼ばれる。それゆえ、言葉の解釈では、「在家者になりたい」などが述べられている。
Evaṃ vadeyyāti evaṃ bhaṇeyya. Kathaṃ? **‘‘Ajānamevaṃ āvuso avacaṃ jānāmi, apassaṃ passāmī’’**ti. Padabhājane pana ‘‘evaṃ vadeyyā’’ti idaṃ padaṃ anuddharitvāva yathā vadanto ‘‘ajānamevaṃ āvuso avacaṃ jānāmi, apassaṃ passāmī’’ti vadati nāmāti vuccati, taṃ ākāraṃ dassetuṃ ‘‘nāhaṃ ete dhamme jānāmī’’tiādi vuttaṃ. Tucchaṃ musā vilapinti ahaṃ vacanatthavirahato tucchaṃ vañcanādhippāyato musā vilapiṃ, abhaṇinti vuttaṃ hoti. Padabhājane panassa aññena padabyañjanena atthamattaṃ dassetuṃ ‘‘tucchakaṃ mayā bhaṇita’’ntiādi vuttaṃ.
「そのように言うだろう」と言い、「そのように話すだろう」と言う。どのようにか? 「知らないことを知っていると言い、見えないものが見えると言う」と。語句の解釈においては、「そのように言うだろう」という語句を抜き出して、あたかも「知らないことを知っていると言い、見えないものが見えると言う」と話しているかのように言うのである。それを表すために、「私はこれらの法を知らない」などと述べられている。それは虚偽の言葉を話すのである。私は言葉の意味がないことから虚偽を話し、言わなかったのである。語句の解釈においては、他の言葉や表現でその意味を明らかにするために、「私は偽りを語った」などと述べられている。
Purime upādāyāti purimāni tīṇi pārājikāni āpanne puggale upādāya. Sesaṃ pubbe vuttanayattā uttānatthattā ca pākaṭamevāti.
「以前のものに引き寄せて」とは、以前の3つの波羅夷罪を犯した人に引き寄せて言う。残りは以前に述べた通りであり、意味も明らかである。
Padabhājanīyavaṇṇanā
語句の解釈の解説
199. Evaṃ uddiṭṭhasikkhāpadaṃ padānukkamena vibhajitvā idāni yasmā heṭṭhā padabhājanīyamhi ‘‘jhānaṃ vimokkhaṃ samādhi samāpatti ñāṇadassanaṃ…pe… suññāgāre abhiratī’’ti evaṃ saṃkhitteneva uttarimanussadhammo dassito, na vitthārena āpattiṃ āropetvā tanti ṭhapitā. Saṅkhepadassite ca atthe na sabbe sabbākārena nayaṃ gahetuṃ sakkonti, tasmā sabbākārena nayaggahaṇatthaṃ puna tadeva padabhājanaṃ mātikāṭhāne ṭhapetvā vitthārato uttarimanussadhammaṃ dassetvā āpattibhedaṃ dassetukāmo **‘‘jhānanti paṭhamaṃ jhānaṃ, dutiyaṃ jhāna’’**ntiādimāha. Tattha paṭhamajjhānādīhi mettājhānādīnipi asubhajjhānādīnipi ānāpānassatisamādhijjhānampi lokiyajjhānampi lokuttarajjhānampi saṅgahitameva. Tasmā ‘‘paṭhamaṃ jhānaṃ samāpajjintipi…pe… catutthaṃ jjhānaṃ, mettājhānaṃ, upekkhājhānaṃ asubhajjhānaṃ ānāpānassatisamādhijjhānaṃ, lokiyajjhānaṃ, lokuttarajjhānaṃ samāpajji’’ntipi bhaṇanto pārājikova hotīti veditabbo.
199. そのように指示された戒律を、言葉に従って区分けして、今、以前の語句の解釈において「禅定、解脱、三昧、禅定、智慧の観察…などの、超人的な法」と簡潔に示されたが、詳細に罪を課して示されなかった。簡潔に示された意味においては、すべての人がすべての意味を理解できるわけではない。そこで、すべての意味を理解できるように、再びその語句の解釈を母題とし、詳細に超人的な法を示して、罪の区別を示そうとして、「禅定とは、初禅、第二禅」などと述べられている。そこで、初禅などには、慈悲禅なども、不浄禅なども、安般念三昧禅も、世俗禅も、超世俗禅も含まれている。それゆえ、「初禅を修めた…などの、第四禅、慈悲禅、捨禅、不浄禅、安般念三昧禅、世俗禅、超世俗禅を修めた」と話す者も波羅夷罪となるのである。
Suṭṭhu mutto vividhehi vā kilesehi muttoti vimokkho. So panāyaṃ rāgadosamohehi suññattā suññato. Rāgadosamohanimittehi animittattā animitto. Rāgadosamohapaṇidhīnaṃ abhāvato appaṇihitoti vuccati. Cittaṃ samaṃ ādahati ārammaṇe ṭhapetīti samādhi. Ariyehi samāpajjitabbato samāpatti. Sesamettha vuttanayameva. Ettha ca vimokkhattikena ca samādhittikena ca ariyamaggova vutto. Samāpattittikena pana phalasamāpatti. Tesu yaṃkiñci ekampi padaṃ gahetvā ‘‘ahaṃ imassa lābhīmhī’’ti bhaṇanto pārājikova hoti.
完全に「解脱」とは、様々な煩悩から解脱したということである。それは、貪欲、瞋恚、愚痴から離れているので「空」であり、「空性」である。貪欲、瞋恚、愚痴を原因とするものがないので「無相」であり、「無願」である。貪欲、瞋恚、愚痴への執着がないので、「無願」と呼ばれる。心を平等に、対象に置くことを「三昧」という。聖者が修するべきものであるから「禅定」という。残りは、ここで述べられた通りである。ここで、解脱の三つと三昧の三つは、聖なる道のみが示されている。禅定の三つにおいては、果位の禅定である。そのうち、どれか一つでも語句を得て、「私はこれを得た者である」と話す者は、波羅夷罪となる。
Tisso vijjāti pubbenivāsānussati, dibbacakkhu, āsavānaṃ khaye ñāṇanti. Tattha ekissāpi nāmaṃ gahetvā ‘‘ahaṃ imissā vijjāya lābhīmhī’’ti bhaṇanto pārājiko hoti. Saṅkhepaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vijjānaṃ lābhīmhī’ti bhaṇantopi ‘tissannaṃ vijjānaṃ lābhīmhī’ti bhaṇantopi pārājiko vā’’ti vuttaṃ. Maggabhāvanāpadabhājane vuttā sattatiṃsabodhipakkhiyadhammā maggasampayuttā lokuttarāva idhādhippetā. Tasmā lokuttarānaṃ satipaṭṭhānānaṃ sammappadhānānaṃ iddhipādānaṃ indriyānaṃ balānaṃ bojjhaṅgānaṃ ariyassa aṭṭhaṅgikassa maggassa lābhīmhīti vadato pārājikanti mahāaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Mahāpaccariyādīsu pana ‘‘satipaṭṭhānānaṃ lābhīmhī’ti evaṃ ekekakoṭṭhāsavasenāpi ‘kāyānupassanāsatipaṭṭhānassa lābhīmhī’ti evaṃ tattha ekekadhammavasenāpi vadato pārājikamevā’’ti vuttaṃ tampi sameti. Kasmā? Maggakkhaṇuppanneyeva sandhāya vuttattā. Phalasacchikiriyāyapi ekekaphalavasena pārājikaṃ veditabbaṃ.
三つの智慧とは、過去世の記憶、天眼、煩悩の滅尽における智慧である。そこで、そのうち一つでも名前を挙げて、「私はこの智慧を得た者である」と話す者は波羅夷罪となる。簡潔な注釈においては、「智慧を得た者である」と話す者も、「三つの智慧を得た者である」と話す者も、波羅夷罪となると述べられている。道場における語句の解釈で述べられた37の菩提分法は、道に結びついた超世俗法がここで意図されている。それゆえ、超世俗の念処、精進、神通力、根、力、覚支、聖なる八支道の獲得者であると話す者は波羅夷罪であると、大注釈に述べられている。大 paccariyāなどにおいては、「念処を得た者である」などと、一つ一つの要素としても、「身念処を得た者である」などと、そこに一つ一つの法としても、話す者は波羅夷罪となるのである、と述べられている。それもまた、適切である。なぜか? 道の瞬間に現れることを念じて述べられているからである。果位の実現においても、一つ一つの果位の故に波羅夷罪と知るべきである。
Rāgassa pahānantiādittike kilesappahānameva vuttaṃ. Taṃ pana yasmā maggena vinā natthi, tatiyamaggena hi kāmarāgadosānaṃ pahānaṃ, catutthena mohassa, tasmā ‘‘rāgo me pahīno’’tiādīni vadatopi pārājikaṃ vuttaṃ.
「貪欲の捨断」など、火がついたように煩悩の捨断が述べられている。それは、道によらなければ存在しない。第三の道によって、貪欲と瞋恚の捨断があり、第四の道によって、愚痴の捨断がある。それゆえ、「私の貪欲は捨断された」などと話す者も波羅夷罪となる、と述べられている。
Rāgā cittaṃ vinīvaraṇatātiādittike lokuttaracittameva vuttaṃ. Tasmā ‘‘rāgā me cittaṃ vinīvaraṇa’’ntiādīni vadatopi pārājikameva.
「貪欲から心が妨げられない」など、火がついたように超世俗の心のみが述べられている。それゆえ、「私の心は貪欲から妨げられない」などと話す者も、波羅夷罪となるのである。
Suññāgārapadabhājane pana yasmā jhānena aghaṭetvā ‘‘suññāgāre abhiramāmī’’ti vacanamattena pārājikaṃ nādhippetaṃ, tasmā ‘‘paṭhamena jhānena suññāgāre abhiratī’’tiādi vuttaṃ. Tasmā yo jhānena ghaṭetvā ‘‘iminā nāma jhānena suññāgāre abhiramāmī’’ti vadati, ayameva pārājiko hotīti veditabbo.
「空の家」という語句の解釈においては、禅定によって修習せずに「空の家に住む」と話すだけで波羅夷罪となることが意図されていない。それゆえ、「初禅によって空の家に住む」などと述べられている。それゆえ、禅定によって修習して、「この禅定によって空の家に住む」と話す者こそ、波羅夷罪となるのである、と知るべきである。
Yā **ca ‘‘ñāṇa’’**nti imassa padabhājane ambaṭṭhasuttādīsu (dī. ni. 1.254 ādayo) vuttāsu aṭṭhasu vijjāsu vipassanāñāṇamanomayiddhiiddhividhadibbasotacetopariyañāṇabhedā pañca vijjā na āgatā, tāsu ekā vipassanāva pārājikavatthu na hoti, sesā hontīti veditabbā. Tasmā ‘‘vipassanāya lābhīmhī’’tipi ‘‘vipassanāñāṇassa lābhīmhī’’tipi vadato pārājikaṃ natthi. Phussadevatthero pana bhaṇati – ‘‘itarāpi catasso vijjā ñāṇena aghaṭitā pārājikavatthū na honti. Tasmā ‘manomayassa lābhīmhi, iddhividhassa, dibbāya sotadhātuyā, cetopariyassa lābhīmhī’ti vadatopi pārājikaṃ natthī’’ti. Taṃ tassa antevāsikeheva paṭikkhittaṃ – ‘‘ācariyo na ābhidhammiko bhummantaraṃ na jānāti, abhiññā nāma catutthajjhānapādakova mahaggatadhammo, jhāneneva ijjhati. Tasmā manomayassa lābhīmhī’ti vā ‘manomayañāṇassa lābhīmhī’ti vā yathā vā tathā vā vadatu pārājikamevā’’ti. Ettha ca kiñcāpi nibbānaṃ pāḷiyā anāgataṃ, atha kho ‘‘nibbānaṃ me patta’’nti vā ‘‘sacchikata’’nti vā vadato pārājikameva. Kasmā? Nibbānassa nibbattitalokuttarattā. Tathā ‘‘cattāri saccāni paṭivijjhiṃ paṭividdhāni mayā’’ti vadatopi pārājikameva. Kasmā? Saccappaṭivedhoti hi maggassa pariyāyavacanaṃ. Yasmā pana ‘‘tisso paṭisambhidā kāmāvacarakusalato catūsu ñāṇasampayuttesu cittuppādesu uppajjanti, kriyato catūsu ñāṇasampayuttesu cittuppādesu uppajjanti, atthapaṭisambhidā etesu ceva uppajjati, catūsu maggesu catūsu phalesu ca uppajjatī’’ti vibhaṅge (vibha. 746) vuttaṃ. Tasmā ‘‘dhammapaṭisambhidāya lābhīmhī’’ti vā, ‘‘nirutti…pe… paṭibhānapaṭisambhidāya lābhīmhī’’ti vā ‘‘lokiyaatthapaṭisambhidāya lābhīmhī’’ti vā vuttepi pārājikaṃ natthi. ‘‘Paṭisambhidānaṃ lābhīmhī’’ti vutte na tāva sīsaṃ otarati. ‘‘Lokuttaraatthapaṭisambhidāya lābhīmhī’’ti vutte pana pārājikaṃ hoti. Saṅkhepaṭṭhakathāyaṃ pana atthapaṭisambhidāppattomhīti avisesenāpi vadato pārājikaṃ vuttaṃ. Kurundiyampi ‘‘na muccatī’’ti vuttaṃ. Mahāaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘ettāvatā pārājikaṃ natthi, ettāvatā sīsaṃ na otarati, ettāvatā na pārājika’’nti vicāritattā na sakkā aññaṃ pamāṇaṃ kātunti.
「智慧」という語句の解釈において、アンバッタ経など(ディガ・ニカーヤ 1.254など)に述べられた8つの智慧のうち、観想智慧、意成神通、神通の変化、天耳、他心通といった5つの智慧は含まれていない。それらの中で、観想のみが波羅夷罪の対象とならない。残りは波羅夷罪の対象となると知るべきである。それゆえ、「観想を得た者である」とも、「観想智慧を得た者である」とも話す者に波羅夷罪はない。しかし、プッサデーヴァ長老は言う。「他の4つの智慧も、智慧と結びつかなければ波羅夷罪の対象とならない。それゆえ、『意成神通を得た者である』、『神通の変化を得た者である』、『天耳を得た者である』、『他心通を得た者である』と話す者にも波羅夷罪はない」と。これは彼の弟子たちによって否定されている。「師は阿毘達磨に通じておらず、階層の違いを知らない。神通とは第四禅を基盤とするような、偉大な法である。禅定によって成就する。それゆえ、『意成神通を得た者である』とも、『意成神通智慧を得た者である』とも、どのように話しても波羅夷罪となるのである」と。ここで、涅槃はパーリ語には現れないが、「私は涅槃に至った」あるいは「実現した」と話す者も波羅夷罪となる。なぜか? 涅槃は、成就した超世俗法であるからである。同様に、「四つの聖諦を理解した、私によって実現した」と話す者も波羅夷罪となる。なぜか? 聖諦の理解とは、道の別名である。なぜなら、「三つの分別は、欲界の善法から4つの智慧と結びついた心生起に生じ、業から4つの智慧と結びついた心生起に生じる。意味の分別は、これらに生じ、4つの道と4つの果位に生じる」とヴィバンガ(ヴィバンガ 746)に述べられている。それゆえ、「法の分別を得た者である」とか、「言葉の分別…などの、弁証の分別を得た者である」とか、「世俗の意味の分別を得た者である」などと話す者にも波羅夷罪はない。「分別を得た者である」と話す場合は、直ちに罪とならない。「超世俗の意味の分別を得た者である」と話す場合は、波羅夷罪となる。簡潔な注釈においては、意味の分別を得た、と一般的に話す者にも波羅夷罪となると述べられている。クルンディにも「免れない」と述べられている。大注釈においては、「これほどで波羅夷罪とならない、これほどで罪とならない、これほどで波羅夷罪とならない」と論じられているので、他の基準とすることはできない。
‘‘Nirodhasamāpattiṃ samāpajjāmī’’ti vā ‘‘lābhīmhāhaṃ tassā’’ti vā vadatopi pārājikaṃ natthi. Kasmā? Nirodhasamāpattiyā neva lokiyattā na lokuttarattāti. Sace panassa evaṃ hoti – ‘‘nirodhaṃ nāma anāgāmī vā khīṇāsavo vā samāpajjati, tesaṃ maṃ aññataroti jānissatī’’ti byākaroti, so ca naṃ tathā jānāti, pārājikanti mahāpaccarisaṅkhepaṭṭhakathāsu vuttaṃ. Taṃ vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
「滅尽定を修します」とか、「私はそれを得た者である」などと話す者にも波羅夷罪はない。なぜか? 滅尽定は、世俗でも超世俗でもないからである。もし、彼が「滅尽定は、不還者または阿羅漢が修する。彼らのうちの一人であると知るだろう」と予言し、その通りに知られるならば、波羅夷罪である、と大 paccari(簡潔な注釈)に述べられている。それは、検討して理解すべきである。
‘‘Atītabhave kassapasammāsambuddhakāle sotāpannomhī’’ti vadatopi pārājikaṃ natthi. Atītakkhandhānañhi parāmaṭṭhattā sīsaṃ na otaratīti. Saṅkhepaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘atīte aṭṭhasamāpattilābhīmhī’’ti vadato pārājikaṃ natthi, kuppadhammattā idha pana ‘‘atthi akuppadhammattāti keci vadantī’’ti vuttaṃ. Tampi tattheva ‘‘atītattabhāvaṃ sandhāya kathentassa pārājikaṃ na hoti, paccuppannattabhāvaṃ sandhāya kathentasseva hotī’’ti paṭikkhittaṃ.
「過去世の迦葉仏の時代に、私は預流果を得た」と話す者にも波羅夷罪はない。過去の業の集まりは、すでに経験されているので、罪とならないからである。簡潔な注釈においては、「過去の8つの禅定を得た者である」と話す者には波羅夷罪はない。なぜなら、それは変動する法だからである。しかし、ここでは「変動しない法である」と主張する者もいる、と述べられている。それもまた、その中で「過去の世を念じて語る者には波羅夷罪はなく、現在の世を念じて語る者にのみ波羅夷罪となる」と否定されている。
Suddhikavārakathāvaṇṇanā
清浄な断りの解説
200. Evaṃ jhānādīni dasa mātikāpadāni vitthāretvā idāni uttarimanussadhammaṃ ullapanto yaṃ sampajānamusāvādaṃ bhaṇati, tassa aṅgaṃ dassetvā tasseva vitthārassa vasena cakkapeyyālaṃ bandhanto ullapanākārañca āpattibhedañca dassetuṃ **‘‘tīhākārehī’’**tiādimāha. Tattha suddhikavāro vattukāmavāro paccayapaṭisaṃyuttavāroti tayo mahāvārā. Tesu suddhikavāre paṭhamajjhānaṃ ādiṃ katvā yāva mohā cittaṃ vinīvaraṇapadaṃ, tāva ekamekasmiṃ pade samāpajjiṃ, samāpajjāmi, samāpanno, lābhīmhi, vasīmhi, sacchikataṃ mayāti imesu chasu padesu ekamekaṃ padaṃ tīhākārehi, catūhi, pañcahi, chahi, sattahākārehīti evaṃ pañcakkhattuṃ yojetvā suddhikanayo nāma vutto. Tato paṭhamañca jhānaṃ, dutiyañca jhānanti evaṃ paṭhamajjhānena saddhiṃ ekamekaṃ padaṃ ghaṭentena sabbapadāni ghaṭetvā teneva vitthārena khaṇḍacakkaṃ nāma vuttaṃ. Tañhi puna ānetvā paṭhamajjhānādīhi na yojitaṃ, tasmā ‘‘khaṇḍacakka’’nti vuccati. Tato dutiyañca jhānaṃ, tatiyañca jhānanti evaṃ dutiyajjhānena saddhiṃ ekamekaṃ padaṃ ghaṭetvā puna ānetvā paṭhamajjhānena saddhiṃ sambandhitvā teneva vitthārena baddhacakkaṃ nāma vuttaṃ. Tato yathā dutiyajjhānena saddhiṃ, evaṃ tatiyajjhānādīhipi saddhiṃ, ekamekaṃ padaṃ ghaṭetvā puna ānetvā dutiyajjhānādīhi saddhiṃ sambandhitvā teneva vitthārena aññānipi ekūnatiṃsa baddhacakkāni vatvā ekamūlakanayo niṭṭhāpito. Pāṭho pana saṅkhepena dassito, so asammuyhantena vitthārato veditabbo.
200. そのように禅定などを10の母題の言葉として詳細に述べた後、今、超人的な法を唱えながら、何が故意の虚偽の言葉であるかを述べ、その詳細の故に円環(チャッカ)を形成して、唱え方と罪の区別を示そうとして、「三つの方法で」などと述べられている。そこで、清浄な断り、話す断り、原因と関連する断りという三つの大きな断りがある。そのうち、清浄な断りにおいて、初禅を初めとして、心の無礙という言葉まで、それぞれの言葉で「修しました、修します、修しました、獲得者です、支配者です、実現しました」という6つの段階で、それぞれの言葉を3つの方法で、4つ、5つ、6つ、7つの方法で組み合わせて、清浄な方法というものが述べられている。それから、初禅と第二禅のように、初禅と共にそれぞれの言葉を組み合わせて、すべての言葉を組み合わせて、その詳細で、欠けた円環(カンダ・チャッカ)というものが述べられている。それは再び持ち出されて、初禅などとは結びつけられていないので、「欠けた円環」と呼ばれる。それから第二禅と第三禅のように、第二禅と共にそれぞれの言葉を組み合わせて、再び持ち出して初禅と共に結びつけて、その詳細で、結びつけられた円環(バッダ・チャッカ)というものが述べられている。それから、第二禅と共に、第三禅などとも、それぞれの言葉を組み合わせて、再び持ち出して第二禅などと共に結びつけて、その詳細で、さらに29の結びつけられた円環を述べて、一つ当たりの方法(エカムラカ・ナヤ)を終えた。原文は簡潔に示されているが、迷うことなく詳細に理解すべきである。
Yathā ca ekamūlako, evaṃ dumūlakādayopi sabbamūlakapariyosānā catunnaṃ satānaṃ upari pañcatiṃsa nayā vuttā. Seyyathidaṃ – dvimūlakā ekūnatiṃsa, timūlakā aṭṭhavīsa, catumūlakā sattavīsa; evaṃ pañcamūlakādayopi ekekaṃ ūnaṃ katvā yāva tiṃsamūlakā, tāva veditabbā. Pāṭhe pana tesaṃ nāmampi saṅkhipitvā **‘‘idaṃ sabbamūlaka’’**nti tiṃsamūlakanayo eko dassito. Yasmā ca suññāgārapadaṃ jhānena aghaṭitaṃ sīsaṃ na otarati, tasmā taṃ anāmasitvā mohā cittaṃ vinīvaraṇapadapariyosānāyeva sabbattha yojanā dassitāti veditabbā. Evaṃ paṭhamajjhānādīni paṭipāṭiyā vā uppaṭipāṭiyā vā dutiyajjhānādīhi ghaṭetvā vā aghaṭetvā vā samāpajjintiādinā nayena ullapato mokkho natthi, pārājikaṃ āpajjatiyevāti.
一つ当たりの方法と同様に、二つ当たりの方法など、すべて当たりの方法で終わる4つの心の上の35の方法が述べられている。すなわち、二つ当たりの方法は29、三つ当たりの方法は28、四つ当たりの方法は27。このように、五つ当たりの方法なども、それぞれ一つずつ減らして、三十当たりの方法まで理解すべきである。原文においては、それらの名前も簡潔に示され、「これはすべて当たりの方法」と、三十当たりの方法が一つ示されている。そして、「空の家」という言葉が禅定と結びつかなければ、罪とならないので、それに触れずに、「心の無礙」という言葉で終わるまで、すべての箇所で組み合わされたものが示されている、と知るべきである。このように、初禅などを順序立てて、あるいは逆順に、第二禅などと組み合わせて、あるいは組み合わせずに、「修します」などと唱える者には解脱はなく、波羅夷罪となるのである。
Imassa atthassa dassanavasena vutte ca panetasmiṃ suddhikamahāvāre ayaṃ saṅkhepato atthavaṇṇanā – tīhākārehīti sampajānamusāvādassa aṅgabhūtehi tīhi kāraṇehi. Pubbevassa hotīti pubbabhāgeyeva assa puggalassa evaṃ hoti ‘‘musā bhaṇissa’’nti. Bhaṇantassa hotīti bhaṇamānassa hoti. Bhaṇitassa hotīti bhaṇite assa hoti, yaṃ vattabbaṃ tasmiṃ vutte hotīti attho. Atha vā bhaṇitassāti vuttavato niṭṭhitavacanassa hotīti. Yo evaṃ pubbabhāgepi jānāti, bhaṇantopi jānāti, pacchāpi jānāti, ‘‘musā mayā bhaṇita’’nti so ‘‘paṭhamajjhānaṃ samāpajji’’nti bhaṇanto pārājikaṃ āpajjatīti ayamettha attho dassito. Kiñcāpi dassito, atha kho ayamettha viseso – pucchā tāva hoti ‘‘‘musā bhaṇissa’nti pubbabhāgo atthi, ‘musā mayā bhaṇita’nti pacchābhāgo natthi, vuttamattameva hi koci pamussati, kiṃ tassa pārājikaṃ hoti, na hotī’’ti? Sā evaṃ aṭṭhakathāsu vissajjitā – pubbabhāge ‘‘musā bhaṇissa’’nti ca bhaṇantassa ‘‘musā bhaṇāmī’’ti ca jānato pacchābhāge ‘‘musā mayā bhaṇita’’nti na sakkā na bhavituṃ. Sacepi na hoti pārājikameva. Purimameva hi aṅgadvayaṃ pamāṇaṃ. Yassāpi pubbabhāge ‘‘musā bhaṇissa’’nti ābhogo natthi, bhaṇanto pana ‘‘musā bhaṇāmī’’ti jānāti, bhaṇitepi ‘‘musā mayā bhaṇita’’nti jānāti, so āpattiyā na kāretabbo. Pubbabhāgo hi pamāṇataro. Tasmiṃ asati davā bhaṇitaṃ vā ravā bhaṇitaṃ vā hotī’’ti.
今、この財産の真実の視点からの説明、そしてこの清浄大綱における「三つの原因」とは、虚偽の語りの三つの原因を意味する。すなわち、前世において、その個人に「嘘をつこう」という思いが生じ、語っている最中に「嘘をついている」という思いが生じ、語った後に「嘘をついてしまった」という思いが生じるのである。つまり、語るべきことを語った後に、「嘘をついてしまった」という思いが生じるのである。あるいは、「語り終えた」という思いが生じるのである。このように、前段階でも知り、語っている最中にも知り、後段階でも知り、「自分は嘘をついた」と知る者が、「初禅に入った」と語れば、それは波羅夷罪に当たる、というのがここでは示されている。示されているが、ここでの違いは、「嘘をつこう」という前段階があり、「嘘をついてしまった」という後段階がない場合、「嘘をついた」と本人が自覚しているだけで、波羅夷罪に当たるのか、当たらないのか、という点である。それは、註釈書においては次のように説明されている。「嘘をつこう」という前段階と、語っている最中に「嘘をついている」という認識がある場合、後段階で「嘘をついてしまった」という認識がなくても、それは波羅夷罪に当たる。「嘘をつこう」という前段階と、語っている最中に「嘘をついている」という認識がある場合、後段階で「嘘をついてしまった」という認識がなくても、それは波羅夷罪に当たる。もしなくても、波羅夷罪である。前二つの段階が基準となる。もし前段階で「嘘をつこう」という意識がなくても、語っている最中に「嘘をついている」と知り、語り終えた後も「嘘をついてしまった」と知るならば、それは罪に当たらない。前段階がより重要である。それがなければ、最初から語ったのか、あるいは語ろうとして語ったのか、どちらかである、というものである。
Ettha ca taṃñāṇatā ca ñāṇasamodhānañca pariccajitabbaṃ. Taṃñāṇatā pariccajitabbāti yena cittena ‘‘musā bhaṇissa’’nti jānāti, teneva ‘‘musā bhaṇāmī’’ti ca ‘‘musā mayā bhaṇita’’nti ca jānātīti evaṃ ekacitteneva tīsu khaṇesu jānātīti ayaṃ taṃññaṇatā pariccajitabbā, na hi sakkā teneva cittena taṃ cittaṃ jānituṃ yathā na sakkā teneva asinā so asi chinditunti. Purimaṃ purimaṃ pana cittaṃ pacchimassa pacchimassa cittassa tathā uppattiyā paccayo hutvā nirujjhati. Tenetaṃ vuccati –
ここで、その知識と知識の結びつきを捨てるべきである。その知識を捨てるべきというのは、すなわち、「嘘をつこう」という思いで知るのと同じ心で、「嘘をついている」とも「嘘をついてしまった」とも知る、つまり、一つの心で三つの瞬間に知る、というその知識を捨てるべきである。なぜなら、同じ心でその心を認識することはできないからだ。ちょうど、同じ刃でその刃自身を切ることができないように。前の心は、後の心の発生の要因となって消滅していく。それゆえ、それは次のように言われる。
‘‘Pamāṇaṃ pubbabhāgova, tasmiṃ sati na hessati;
「基準は前段階のみ、それがなければならない;
Sesadvayanti nattheta, miti vācā tivaṅgikā’’ti.
残りの二つはそこにない、これが三つの言葉の限界である」
‘‘Ñāṇasamodhānaṃ pariccajitabba’’nti etāni tīṇi cittāni ekakkhaṇe uppajjantīti na gahetabbāni. Idañhi cittaṃ nāma –
「知識の結びつきを捨てるべきである」とは、これら三つの心が一度に発生すると解釈してはならない。なぜなら、心とは。
Aniruddhamhi paṭhame, na uppajjati pacchimaṃ;
最初の一瞬に消滅しなければ、後は発生しない;
Nirantaruppajjanato, ekaṃ viya pakāsati.
絶えず発生するため、一つであるかのように見える。
Ito paraṃ pana yvāyaṃ ‘‘paṭhamaṃ jhānaṃ samāpajji’’nti sampajānamusā bhaṇati, yasmā so ‘‘natthi me paṭhamaṃ jhāna’’nti evaṃdiṭṭhiko hoti, tassa hi atthevāyaṃ laddhi. Tathā ‘‘natthi me paṭhamaṃ jhāna’’nti evamassa khamati ceva ruccati ca. Evaṃsabhāvameva cassa cittaṃ ‘‘natthi me paṭhamaṃ jhāna’’nti. Yadā pana musā vattukāmo hoti, tadā taṃ diṭṭhiṃ vā diṭṭhiyā saha khantiṃ vā diṭṭhikhantīhi saddhiṃ ruciṃ vā, diṭṭhikhantirucīhi saddhiṃ bhāvaṃ vā vinidhāya nikkhipitvā paṭicchādetvā abhūtaṃ katvā bhaṇati, tasmā tesampi vasena aṅgabhedaṃ dassetuṃ ‘‘catūhākārehī’’tiādi vuttaṃ. Parivāre ca ‘‘aṭṭhaṅgiko musāvādo’’ti (paṭi. 328) vuttattā tattha adhippetāya saññāya saddhiṃ aññopi idha ‘‘aṭṭhahākārehī’’ti eko nayo yojetabbo.
これ以降、「初禅に入った」と自覚して嘘をつく者、なぜなら、その者は「私は初禅に入っていない」という見解を持っているので、その見解はその者自身のものである。同様に、「私は初禅に入っていない」という見解に同意し、それを好み、そのような性質の心が「私は初禅に入っていない」というものである。しかし、嘘をつこうとするとき、その見解、あるいは見解と共に同意、見解と同意と好み、見解と同意と好みに従って、それを隠し、偽りにして語る。それゆえ、それらの側面から、部分的な区別を示すために「四つの原因」などが説かれている。また、『別解』には「八つの原因のある虚偽の語り」(Pati. 328)と説かれているので、そこに意図されている意味と合わせて、ここでは「八つの原因」という一つの方法論を適用すべきである。
Ettha ca vinidhāya diṭṭhinti balavadhammavinidhānavasenetaṃ vuttaṃ. Vinidhāya khantintiādīni tato dubbaladubbalānaṃ vinidhānavasena. Vinidhāya saññanti idaṃ panettha sabbadubbaladhammavinidhānaṃ. Saññāmattampi nāma avinidhāya sampajānamusā bhāsissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Yasmā pana ‘‘samāpajjissāmī’’tiādinā anāgatavacanena pārājikaṃ na hoti, tasmā ‘‘samāpajji’’ntiādīni atītavattamānapadāneva pāṭhe vuttānīti veditabbāni.
ここで「見解に従う」とは、強い見解に従うという意味で説かれている。「同意に従う」などは、それより弱い見解に従うという意味である。「認識に従う」とは、ここにすべての弱い見解に従うことを意味する。認識だけでは、捨てることなく自覚して嘘をつくことはありえない。なぜなら、「入定するだろう」といった未来の言葉では波羅夷罪に当たらないので、「入った」といった過去や現在の言葉で罪に当たるのである、と理解すべきである。
207. Ito paraṃ sabbampi imasmiṃ suddhikamahāvāre uttānatthameva. Na hettha taṃ atthi – yaṃ iminā vinicchayena na sakkā bhaveyya viññātuṃ, ṭhapetvā kilesappahānapadassa padabhājane ‘‘rāgo me catto vanto’’tiādīnaṃ padānaṃ atthaṃ. Svāyaṃ vuccati – ettha hi cattoti idaṃ sakabhāvapariccajanavasena vuttaṃ. Vantoti idaṃ puna anādiyanabhāvadassanavasena. Muttoti idaṃ santatito vimocanavasena. Pahīnoti idaṃ muttassāpi kvaci anavaṭṭhānadassanavasena. Paṭinissaṭṭhoti idaṃ pubbe ādinnapubbassa paṭinissaggadassanavasena. Ukkheṭitoti idaṃ ariyamaggena uttāsitattā puna anallīyanabhāvadassanavasena. Svāyamattho saddasatthato pariyesitabbo. Samukkheṭitoti idaṃ suṭṭhu uttāsetvā aṇusahagatassāpi puna anallīyanabhāvadassanavasena vuttanti.
207. これ以降、この清浄大綱のすべては、そのままの意味である。ここでは、この判断によって理解できないものはない。「煩悩の離滅」という言葉の解釈を除き、「貪欲は離れた、吐き出した」といった言葉の意味を。ここで「離れた」とは、自分自身の性質を捨てるという意味で説かれている。「吐き出した」とは、再び顧みないという性質を示すという意味である。「解放された」とは、解放された後も、どこかに定着しないという性質を示すという意味である。「放棄された」とは、以前に獲得したものを取り戻すという意味である。「引き抜かれた」とは、聖なる道によって動揺させられた後、再び執着しないという性質を示すという意味である。その意味は、言葉の意味から探求されるべきである。完全に引き抜かれた、とは、完全に動揺させられた後、微細な執着も再び執着しないという性質を示すという意味で説かれている。
Suddhikavārakathā niṭṭhitā.
清浄綱の説話、終わり。
Vattukāmavārakathā
語ろうとする綱の説話
215. Vattukāmavārepi ‘‘tīhākārehī’’tiādīnaṃ attho, vārapeyyālappabhedo ca sabbo idha vuttanayeneva veditabbo. Kevalañhi yaṃ ‘‘mayā virajjhitvā aññaṃ vattukāmena aññaṃ vuttaṃ, tasmā natthi mayhaṃ āpattī’’ti evaṃ okāsagavesakānaṃ pāpapuggalānaṃ okāsanisedhanatthaṃ vutto. Yatheva hi ‘‘buddhaṃ paccakkhāmī’’ti vattukāmo ‘‘dhammaṃ paccakkhāmī’’tiādīsu sikkhāpaccakkhānapadesu yaṃ vā taṃ vā vadantopi khette otiṇṇattā sikkhāpaccakkhātakova hoti; evaṃ paṭhamajjhānādīsu uttarimanussadhammapadesu yaṃkiñci ekaṃ vattukāmo tato aññaṃ yaṃ vā taṃ vā vadantopi khette otiṇṇattā pārājikova hoti. Sace yassa vadati, so tamatthaṃ taṅkhaṇaññeva jānāti. Jānanalakkhaṇañcettha sikkhāpaccakkhāne vuttanayeneva veditabbaṃ.
215. 語ろうとする綱においても、「三つの原因」といった意味や、綱の区別はすべてここで説かれた方法で理解すべきである。ここでは、ただ、「私は離欲して、別のことを語ろうとしたので、別のことを語った。それゆえ、私に罪はない」というように、言い訳を探す悪人のために、言い訳を許さないために説かれている。ちょうど、「仏を否定しよう」と語ろうとする者が、「法を否定しよう」といった戒律の否定の箇所で、どのような言葉を語っても、状況に合っていれば戒律を否定した者になるように。同様に、初禅といった高次の人間的な法に該当する箇所で、どのような言葉を語っても、状況に合っていれば波羅夷罪に当たるのである。もし語った相手が、その意味をその瞬間に知るならば。その認識の性質も、ここでは戒律の否定について説かれた方法で理解すべきである。
Ayaṃ pana viseso – sikkhāpaccakkhānaṃ hatthamuddāya sīsaṃ na otarati. Idaṃ abhūtārocanaṃ hatthamuddāyapi otarati. Yo hi hatthavikārādīhipi aṅgapaccaṅgacopanehi abhūtaṃ uttarimanussadhammaṃ viññattipathe ṭhitassa puggalassa āroceti, so ca tamatthaṃ jānāti, pārājikova hoti. Atha pana yassa āroceti, so na jānāti ‘‘ki ayaṃ bhaṇatī’’ti, saṃsayaṃ vā āpajjati, ciraṃ vīmaṃsitvā vā pacchā jānāti, appaṭivijānanto icceva saṅkhyaṃ gacchati. Evaṃ appaṭivijānantassa vutte thullaccayaṃ hoti. Yo pana jhānādīni attano adhigamavasena vā uggahaparipucchādivasena vā na jānāti, kevalaṃ jhānanti vā vimokkhoti vā vacanamattameva sutaṃ hoti, sopi tena vutte ‘‘jhānaṃ kira samāpajjinti esa vadatī’’ti yadi ettakamattampi jānāti, jānāticceva saṅkhyaṃ gacchati. Tassa vutte pārājikameva. Seso ekassa vā dvinnaṃ vā bahūnaṃ vā niyamitāniyamitavasena viseso sabbo sikkhāpaccakkhānakathāyaṃ vuttanayeneva veditabboti.
しかし、ここでは違いがある。戒律の否定は、手を挙げて首をかしげることはない。これは、真実ではないことを言うことで、手を挙げて首をかしげることにも当たる。真実ではない高次の人間的な法について、意志の伝達の途上にいる者に伝える場合、その者がその意味を知っていれば、波羅夷罪に当たる。しかし、もし語られた相手が、「何を言っているのか」と知らない場合、疑いを抱く場合、あるいはしばらく考えてから後で知る場合、「理解できない」という部類に入る。このように理解できない者に語った場合、重罪となる。もし、禅定などを自らの獲得したものでも、学習や質問によっても知らない場合、ただ「禅定」とか「解脱」という言葉を聞いただけである場合、その者も「禅定に入ったと言うのだな」と、この程度でも知っていれば、「知っている」という部類に入る。その者に語った場合、波羅夷罪である。残りの一人の場合、二人の場合、多くの人の場合、規定されている場合と規定されていない場合、すべて戒律の否定の説話で説かれた方法で理解すべきである。
Vattukāmavārakathā niṭṭhitā.
語ろうとする綱の説話、終わり。
Paccayapaṭisaṃyuttavārakathā
原因と結果に関する綱の説話
220. Paccayapaṭisaṃyuttavārepi – sabbaṃ vārapeyyālabhedaṃ pubbe āgatapadānañca atthaṃ vuttanayeneva ñatvā pāḷikkamo tāva evaṃ jānitabbo. Ettha hi ‘‘yo te vihāre vasi, yo te cīvaraṃ paribhuñji, yo te piṇḍapātaṃ paribhuñji, yo te senāsanaṃ paribhuñji, yo te gilānapaccayabhesajjaparikkhāraṃ paribhuñjī’’ti ime pañca paccattavacanavārā, ‘‘yena te vihāro paribhutto’’tiādayo pañca karaṇavacanavārā, ‘‘yaṃ tvaṃ āgamma vihāraṃ adāsī’’tiādayo pañca upayogavacanavārā vuttā, tesaṃ vasena idha vuttena suññāgārapadena saddhiṃ pubbe vuttesu paṭhamajjhānādīsu sabbapadesu vārapeyyālabhedo veditabbo. ‘‘Yo te vihāre, yena te vihāro, yaṃ tvaṃ āgamma vihāra’’nti evaṃ pariyāyena vuttattā pana ‘‘aha’’nti ca avuttattā paṭivijānantassa vuttepi idha thullaccayaṃ, apaṭivijānantassa dukkaṭanti ayamettha vinicchayo.
220. 原因と結果に関する綱においても、綱の区別や、以前に現れた言葉の意味は、ここで説かれた方法で理解して、戒律の順序は次のように理解すべきである。ここでは、「あなたの僧院に住んでいた者」「あなたの衣を使い続けた者」「あなたの食事を食べ続けた者」「あなたの座所を使い続けた者」「あなたの病人のための薬やその他の必需品を使い続けた者」という五つの個別的な綱、さらに「あなたの僧院が使われ続けた」といった五つの原因の綱、「あなたが来て僧院を与えた」といった五つの利用の綱が説かれている。それらの意味を、ここで説かれた空き家という言葉と合わせて、以前に説かれた初禅などのすべての箇所で、綱の区別を理解すべきである。「あなたの僧院に」「あなたの僧院が」「あなたが来て僧院を」といったように、多様な言葉で説かれているため、「私」という言葉が説かれていないので、理解している者に語った場合は重罪、理解していない場合は軽罪である、というのがここでの判断である。
Anāpattibhedakathā
罪に当たらない場合の説話
Evaṃ vitthāravasena āpattibhedaṃ dassetvā idāni anāpattiṃ dassento **‘‘anāpatti adhimānenā’’**tiādimāha. Tattha adhimānenāti adhigatamānena samudācarantassa anāpatti. Anullapanādhippāyassāti kohaññe icchācāre aṭhatvā anullapanādhippāyassa sabrahmacārīnaṃ santike aññaṃ byākarontassa anāpatti. Ummattakādayo pubbe vuttanayāeva. Idha pana ādikammikā vaggumudātīriyā bhikkhū. Tesaṃ anāpattīti.
このように、詳細に罪の区別を示した後、罪に当たらない場合を示すために、「過度の意欲による罪はない」などと説かれている。そこで、「過度の意欲」とは、獲得した意欲によって行動する者には罪はない。「執着しない意欲」とは、怒りや欲望がなく、執着しない意欲を持つ同修者の前で、別のことを語る者には罪はない。「狂気」などは、以前に説かれた方法と同じである。ここでは、初期の行為者、無知で柔和な比丘たちがいる。彼らの罪はない、ということである。
Padabhājanīyavaṇṇanā niṭṭhitā.
言葉の解釈の説話、終わり。
Samuṭṭhānādīsu idaṃ sikkhāpadaṃ tisamuṭṭhānaṃ – hatthamuddāya ārocentassa kāyacittato, vacībhedena ārocentassa vācācittato, ubhayaṃ karontassa kāyavācācittato samuṭṭhāti. Kiriyaṃ, saññāvimokkhaṃ, sacittakaṃ, lokavajjaṃ, kāyakammaṃ, vacīkammaṃ, akusalacittaṃ, tivedanaṃ hasantopi hi somanassiko ullapati bhāyantopi majjhattopīti.
発生などにおいては、この戒律は三つの発生を持つ。手を挙げて伝える者の身体と心から、言葉で伝える者の言葉と心から、両方を行う者の身体、言葉、心から発生する。行為、認識による解脱、有心の、世間の、身体の行為、言葉の行為、不善の心、三つの感覚。笑っている者も、喜んでいれば、恐れている者も、平静であれば、すべて訴える。
Vinītavatthuvaṇṇanā
整備された物語の解説
223. Vinītavatthūsu – adhimānavatthu anupaññattiyaṃ vuttanayameva.
223. 整備された物語においては、過度の意欲の物語は、以前に説かれた方法と同じである。
Dutiyavatthusmiṃ – paṇidhāyāti patthanaṃ katvā. Evaṃ maṃ jano sambhāvessatīti evaṃ araññe vasantaṃ maṃ jano arahatte vā sekkhabhūmiyaṃ vā sambhāvessati, tato lokassa sakkato bhavissāmi garukato mānito pūjitoti. Āpatti dukkaṭassāti evaṃ paṇidhāya ‘‘araññe vasissāmī’’ti gacchantassa padavāre padavāre dukkaṭaṃ. Tathā araññe kuṭikaraṇacaṅkamananisīdananivāsanapāvuraṇādīsu sabbakiccesu payoge payoge dukkaṭaṃ. Tasmā evaṃ araññe na vasitabbaṃ. Evaṃ vasanto hi sambhāvanaṃ labhatu vā mā vā dukkaṭaṃ āpajjati. Yo pana samādinnadhutaṅgo ‘‘dhutaṅgaṃ rakkhissāmī’’ti vā ‘‘gāmante me vasato cittaṃ vikkhipati, araññaṃ sappāya’’nti cintetvā vā ‘‘addhā araññe tiṇṇaṃ vivekānaṃ aññataraṃ pāpuṇissāmī’’ti vā ‘‘araññaṃ pavisitvā arahattaṃ apāpuṇitvā na nikkhamissāmī’’ti vā ‘‘araññavāso nāma bhagavatā pasattho, mayi ca araññe vasante bahū sabrahmacārino gāmantaṃ hitvā āraññakā bhavissantī’’ti vā evaṃ anavajjavāsaṃ vasitukāmo hoti, tena vasitabbaṃ.
第二の物語においては、「決意して」とは、願うことを意味する。「人々は私を尊敬するだろう」このように、森に住む私を、人々は聖者や学習者として尊敬するだろう。それゆえ、世間から尊敬され、敬われ、尊ばれるだろう。軽罪に当たる、というのは、このように決意して、「森に住もう」と歩く場合、歩くたびに軽罪に当たる。同様に、森で小屋を作り、歩き、座り、寝るなどのすべての行為において、使うたびに軽罪に当たる。それゆえ、このように森に住むべきではない。このように住む場合、尊敬されようとされまいと、軽罪に当たる。しかし、戒律を守る修行者で、「修行を守ろう」と、あるいは「村に住むと心が散乱するので、森が適している」と考えて、「きっと森で三つの解脱のいずれかを得るだろう」と、「森に入って悟りを開くことなくしては出ないだろう」と、「森に住むことは仏に称賛されている。私が森に住むと、多くの同修者が村を離れて森の住人になるだろう」といったように、無難な住まいをしたいと願う者は、住むべきである。
Tatiyavatthusmimpi – ‘‘abhikkantādīni saṇṭhapetvā piṇḍāya carissāmī’’ti nivāsanapārupanakiccato pabhuti yāva bhojanapariyosānaṃ tāva payoge payoge dukkaṭaṃ. Sambhāvanaṃ labhatu vā mā vā dukkaṭameva. Khandhakavattasekhiyavattaparipūraṇatthaṃ pana sabrahmacārīnaṃ diṭṭhānugatiāpajjanatthaṃ vā pāsādikehi abhikkamapaṭikkamādīhi piṇḍāya pavisanto anupavajjo viññūnanti.
第三の物語においては、「壮麗なものなどを整えて、托鉢に出かけよう」と、袈裟を着たり羽織ったりする行為から始まり、食事の終わりまで、使うたびに軽罪に当たる。尊敬されようとされまいと、軽罪に当たる。しかし、教団の規則や世俗の規則を守り、同修者たちの見習いに従うために、あるいは壮麗なものをもって出入りするなどして托鉢に出かける場合、賢者は非難しない。
Catutthapañcamavatthūsu – ‘‘yo te vihāre vasī’’ti ettha vuttanayeneva ‘‘aha’’nti avuttattā pārājikaṃ natthi. Attupanāyikameva hi samudācarantassa pārājikaṃ vuttaṃ.
第四、第五の物語においては、「あなたの僧院に住んでいた者」という言葉において、以前に説かれたように、「私」という言葉がないため、波羅夷罪はない。自分自身を主張して行動する場合にのみ、波羅夷罪に当たると説かれている。
Paṇidhāya caṅkamītiādīni heṭṭhā vuttanayāneva.
決意して歩く、といったことは、以前に説かれた方法と同じである。
Saṃyojanavatthusmiṃ – saṃyojanā pahīnātipi ‘‘dasa saṃyojanā pahīnā’’tipi ‘‘ekaṃ saṃyojanaṃ pahīna’’ntipi vadato kilesappahānameva ārocitaṃ hoti, tasmā pārājikaṃ.
結び目の物語においては、「結び目が離れた」とも、「十の結び目が離れた」とも、「一つの結び目が離れた」とも言う場合、煩悩の離滅を示している。それゆえ、波羅夷罪である。
224. Rahovatthūsu – raho ullapatīti ‘‘rahogato arahā aha’’nti vadati, na manasā cintitameva karoti. Tenettha dukkaṭaṃ vuttaṃ.
224. 隠遁の物語においては、「隠遁して訴える」とは、「隠遁した聖者が私である」と語ることである。心の中で考えただけではない。それゆえ、ここでは軽罪に当たると説かれている。
Vihāravatthu upaṭṭhānavatthu ca vuttanayameva.
僧院の物語、世話の物語も、以前に説かれた方法と同じである。
225. Na dukkaravatthusmiṃ – tassa bhikkhuno ayaṃ laddhi – ‘‘ariyapuggalāva bhagavato sāvakā’’ti. Tenāha – ‘‘ye kho te bhagavato sāvakā te evaṃ vadeyyu’’nti. Yasmā cassa ayamadhippāyo – ‘‘sīlavatā āraddhavipassakena na dukkaraṃ aññaṃ byākātuṃ, paṭibalo so arahattaṃ pāpuṇitu’’nti. Tasmā ‘‘anullapanādhippāyo aha’’nti āha.
225. 難事においては、その比丘の(そのような)見解は「聖なる人々の声聞である」というものであった。だから「かの世尊の声聞たる人々は、そのように言うであろう」と(戒律には)ある。なぜなら、彼の(比丘の)意図は「戒律を守り、<span class="pb" data-ed="M" data-n="2.0094"></span> 観を修することによって、他に説明することは難しくない。彼は阿羅漢果を得ることができる」というものであるからだ。それゆえ、「(人を)欺く意図はなかった」と言ったのである。
Vīriyavatthusmiṃ ārādhanīyoti sakkā ārādhetuṃ sampādetuṃ nibbattetunti attho. Sesaṃ vuttanayameva.
精進においては、<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0504"></span> 達成可能である。達成し、実現することができる、という意味である。残りは述べた通りである。
Maccuvatthusmiṃ so bhikkhu ‘‘yassa vippaṭisāro uppajjati, so bhāyeyya. Mayhaṃ pana avippaṭisāravatthukāni parisuddhāni sīlāni, svāhaṃ kiṃ maraṇassa bhāyissāmī’’ti etamatthavasaṃ paṭicca ‘‘nāhaṃ āvuso maccuno bhāyāmī’’ti āha. Tenassa anāpatti.
死においては、「後悔が生じる者こそ恐れるべきである。しかし私には、後悔の根拠のない、清らかな戒がある。それなのに、なぜ私が死を恐れようか」という、この意味合いを考えて、「私は、友よ、死を恐れない」と言ったのである。それゆえ、罪に問われない。
Vippaṭisāravatthusmimpi eseva nayo. Tato parāni tīṇi vatthūni vīriyavatthusadisāneva.
後悔の根拠においては、これも同じことである。それ以降の三つの事項は、精進の事項と同じである。
Vedanāvatthūsupaṭhamasmiṃ tāva so bhikkhu paṭisaṅkhānabalena adhivāsanakhantiyaṃ ṭhatvā ‘‘nāvuso sakkā yena vā tena vā adhivāsetu’’nti āha. Tenassa anāpatti.
受の事項においては、まず、その比丘は考察の力によって、耐え忍ぶ忍辱に留まり、「友よ、どうすることもできない」と言ったのである。それゆえ、罪に問われない。
Dutiye pana attupanāyikaṃ akatvā ‘‘nāvuso sakkā puthujjanenā’’ti pariyāyena vuttattā thullaccayaṃ.
第二においては、自分自身のために実践しなかったため、「友よ、凡夫にはできない」と、遠回しに言ったので、重い罪(=thullaccaya)である。
226. Brāhmaṇavatthūsuso kira brāhmaṇo na kevalaṃ ‘‘āyantu bhonto arahanto’’ti āha. Yaṃ yaṃ panassa vacanaṃ mukhato niggacchati, sabbaṃ ‘‘arahantānaṃ āsanāni paññapetha, pādodakaṃ detha, arahanto pāde dhovantū’’ti arahantavādapaṭisaṃyuttaṃyeva. Taṃ panassa pasādabhaññaṃ saddhācaritattā attano saddhābalena samussāhitassa vacanaṃ. Tasmā bhagavā **‘‘anāpatti, bhikkhave, pasādabhaññe’’**ti āha. Evaṃ vuccamānena pana bhikkhunā na haṭṭhatuṭṭheneva paccayā paribhuñjitabbā, ‘‘arahattasampāpikaṃ paṭipadaṃ paripūressāmī’’ti evaṃ yogo karaṇīyoti.
226. 梵天においては、かのバラモンは、ただ「聖者たちよ、来てください」と言っただけではない。彼の口から出る言葉はすべて、「阿羅漢たちのための座を準備せよ、足を洗う水を供え、阿羅漢たちに足を洗っていただきましょう」という、阿羅漢たちに言及するものであった。しかし、それは彼の信念の表明であり、信行の故に、自身の信の力によって(それらを)促した言葉である。それゆえ、世尊は「**『罪に問われない、比丘たちよ、信念の表明においては』**」と言われた。このように言われたからといって、比丘は喜んで受けるべきではなく、「阿羅漢果の達成につながる実践を完成させよう」というように、努力すべきである。
Aññabyākaraṇavatthūnisaṃyojanavatthusadisāneva. Agāravatthusmiṃ so bhikkhu gihibhāve anatthikatāya anapekkhatāya ‘‘abhabbo kho āvuso mādiso’’ti āha, na ullapanādhippāyena. Tenassa anāpatti.
別の説明の事項は、関連の事項と同じである。在家においては、その比丘は、在家生活に興味がなく、<span class="pb" data-ed="V" data-n="2.0086"></span>顧慮せず、「友よ、私のような者には無理だ」と言ったのであり、人を欺く意図ではなかった。それゆえ、罪に問われない。
227. Āvaṭakāmavatthusmiṃ so bhikkhu vatthukāmesu ca kilesakāmesu ca lokiyeneva ādīnavadassanena nirapekkho. Tasmā **‘‘āvaṭā me āvuso kāmā’’**ti āha. Tenassa anāpatti. Ettha ca āvaṭāti āvāritā nivāritā, paṭikkhittāti attho.
227. 輪廻においては、<span class="pb" data-ed="M" data-n="2.0095"></span> その比丘は、対象への欲望においても、煩悩への欲望においても、世俗的なものでしかない欠点を見ることで、無関心であった。それゆえ、「**『友よ、私の欲望は輪廻している』**」と言ったのである。それゆえ、罪に問われない。ここで、輪廻とは、<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0505"></span> 囲まれた、妨げられた、という意味である。
Abhirativatthusmiṃ so bhikkhu sāsane anukkaṇṭhitabhāvena uddesaparipucchādīsu ca abhiratabhāvena ‘‘abhirato ahaṃ āvuso paramāya abhiratiyā’’ti āha, na ullapanādhippāyena. Tenassa anāpatti.
喜悦においては、その比丘は、教えに対する不熱心さから、問うことや尋ねることなどに喜ばないため、「友よ、私は究極の喜悦に喜んでいる」と言ったのであり、人を欺く意図ではなかった。それゆえ、罪に問われない。
Pakkamanavatthusmiṃ yo imamhā āvāsā paṭhamaṃ pakkamissatīti evaṃ āvāsaṃ vā maṇḍapaṃ vā sīmaṃ vā yaṃkiñci ṭhānaṃ paricchinditvā katāya katikāya yo ‘‘maṃ arahāti jānantū’’ti tamhā ṭhānā paṭhamaṃ pakkamati, pārājiko hoti. Yo pana ācariyupajjhāyānaṃ vā kiccena mātāpitūnaṃ vā kenacideva karaṇīyena bhikkhācāratthaṃ vā uddesaparipucchānaṃ vā atthāya aññena vā tādisena karaṇīyena taṃ ṭhānaṃ atikkamitvā gacchati, anāpatti. Sacepissa evaṃ gatassa pacchā icchācāro uppajjati ‘‘na dānāhaṃ tattha gamissāmi evaṃ maṃ arahāti sambhāvessantī’’ti anāpattiyeva.
旅立ちにおいては、この寺院から最初に旅立つ者、というように、寺院、あるいは小屋、あるいは境界、あるいは何らかの場所を区切って誓約をして、「私を阿羅漢と知るであろう」と、その場所から最初に旅立つ者は、波羅夷罪となる。しかし、師や先生の用務、あるいは両親の用務、あるいは何らかの理由で、托鉢のため、あるいは問うため、あるいはその他の同様の用務で、その場所を離れて行く者は、罪に問われない。たとえ、このように行った後に、「もうそこへは行かない、それで私を阿羅漢と尊重するだろう」という思いが生じたとしても、罪に問われない。
Yopi kenacideva karaṇīyena taṃ ṭhānaṃ patvā sajjhāyamanasikārādivasena aññavihito vā hutvā corādīhi vā anubaddho meghaṃ vā uṭṭhitaṃ disvā anovassakaṃ pavisitukāmo taṃ ṭhānaṃ atikkamati, anāpatti. Yānena vā iddhiyā vā gacchantopi pārājikaṃ nāpajjati, padagamaneneva āpajjati. Tampi yehi saha katikā katā, tehi saddhiṃ apubbaṃacarimaṃ gacchanto nāpajjati. Evaṃ gacchantā hi sabbepi aññamaññaṃ rakkhanti. Sacepi maṇḍaparukkhamūlādīsu kiñci ṭhānaṃ paricchinditvā ‘‘yo ettha nisīdati vā caṅkamati vā, taṃ arahāti jānissāma’’ pupphāni vā ṭhapetvā ‘‘yo imāni gahetvā pūjaṃ karissati, taṃ arahāti jānissāmā’’tiādinā nayena katikā katā hoti, tatrāpi icchācāravasena tathā karontassa pārājikameva. Sacepi upāsakena antarāmagge vihāro vā kato hoti, cīvarādīni vā ṭhapitāni honti, ‘‘ye arahanto te imasmiṃ vihāre vasantu, cīvarādīni ca gaṇhantū’’ti. Tatrāpi icchācāravasena vasantassa vā cīvarādīni vā gaṇhantassa pārājikameva. Etaṃ pana adhammikakatikavattaṃ, tasmā na kātabbaṃ, aññaṃ vā evarūpaṃ ‘‘imasmiṃ temāsabbhantare sabbeva āraññakā hontu, piṇḍapātikaṅgādiavasesadhutaṅgadharā vā atha vā sabbeva khīṇāsavā hontū’’ti evamādi. Nānāverajjakā hi bhikkhū sannipatanti. Tattha keci dubbalā appathāmā evarūpaṃ vattaṃ anupāletuṃ na sakkonti. Tasmā evarūpampi vattaṃ na kātabbaṃ. ‘‘Imaṃ temāsaṃ sabbeheva na uddisitabbaṃ, na paripucchitabbaṃ, na pabbājetabbaṃ, mūgabbataṃ gaṇhitabbaṃ, bahi sīmaṭṭhassāpi saṅghalābho dātabbo’’ti evamādikaṃ pana na kātabbameva.
また、何らかの用務でその場所に行き、読経や瞑想などによって他のことをしていたり、盗賊などに追われたり、雨が降るのを見て、雨に濡れないように入ろうとして、その場所を離れる者も、罪に問われない。車や神通力で移動しても、波羅夷罪とはならない。旅立ちによって罪になるのである。また、誓約をした者たちと共に旅をする者も、以前とは異なる旅をする場合、罪に問われない。このように旅をする場合は、皆互いに守り合っている。もし、小屋や木の根元などを区切って、「ここで座る者、あるいは歩く者を、阿羅漢と知るであろう」と、あるいは花を置いて、「この花を取って供養する者を、阿羅漢と知るであろう」というように誓約をした場合、そこでも、自分の意思でそのように行った者には、波羅夷罪となる。もし、優婆塞が途中で僧院を建てたり、袈裟などを置いたりして、「阿羅漢は、この僧院に住み、袈裟などを取ってください」と言った場合、そこでも、自分の意思で住む者、あるいは袈裟などを取る者には、波羅夷罪となる。<span class="pb" data-ed="V" data-n="2.0087"></span> しかし、これは不当な誓約であり、<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0506"></span> 行うべきではない。また、同様の誓約として、「この三ヶ月の間、皆、森に住む者となろう、托鉢する者、<span class="pb" data-ed="M" data-n="2.0096"></span> その他の修行を実践する者、あるいは皆、煩悩が尽きた者となろう」というようなものである。多くの異なる戒律を持つ比丘たちが集まる。その中で、弱い者、病弱な者は、このような誓約を守ることができない。それゆえ、このような誓約も行うべきではない。「この三ヶ月の間、皆で尋ねてはならない、質問してはならない、出家させてはならない、沈黙の誓いを立てる、境界の外にいても、僧伽の利益を分け与える」というようなものも、行うべきではない。
228. Lakkhaṇasaṃyutte yvāyaṃ āyasmā ca lakkhaṇoti lakkhaṇatthero vutto, esa jaṭilasahassassa abbhantare ehibhikkhūpasampadāya upasampanno ādittapariyāyāvasāne arahattappatto eko mahāsāvakoti veditabbo. Yasmā panesa lakkhaṇasampannena sabbākāraparipūrena brahmasamena attabhāvena samannāgato, tasmā lakkhaṇoti saṅkhaṃ gato. Mahāmoggallānatthero pana pabbajitadivasato sattame divase arahattappatto dutiyo aggasāvako.
228. 特徴に関する経においては、かの尊者がラッキョーであると語られたラッキョー長老は、何千人ものジャタラ(苦行者)の中に、エヒ・ビクフ(来なさい、比丘よ)という方法で受戒し、火の説法を聞いて阿羅漢果を得た、一人の大声聞であると理解すべきである。なぜなら、彼は特徴に満ち、あらゆる点で完全な梵行によって具えられていたので、ラッキョー(特徴)という名前になったのである。摩訶目犍連長老は、出家した日から七日目に阿羅漢果を得た、二番目の最勝の声聞である。
Sitaṃ pātvākāsīti mandahasitaṃ pātuakāsi, pakāsayi dassesīti vuttaṃ hoti. Kiṃ pana disvā thero sitaṃ pātvākāsīti? Upari pāḷiyaṃ āgataṃ aṭṭhikasaṅkhalikaṃ ekaṃ petaloke nibbattaṃ sattaṃ disvā, tañca kho dibbena cakkhunā, na pasādacakkhunā. Pasādacakkhussa hi ete attabhāvā na āpāthaṃ āgacchanti. Evarūpaṃ pana attabhāvaṃ disvā kāruññe kātabbe kasmā sitaṃ pātvākāsīti? Attano ca buddhañāṇassa ca sampattisamanussaraṇato. Tañhi disvā thero ‘‘adiṭṭhasaccena nāma puggalena paṭilabhitabbā evarūpā attabhāvā mutto ahaṃ, lābhā vata me, suladdhaṃ vata me’’ti attano ca sampattiṃ anussaritvā ‘‘aho buddhassa bhagavato ñāṇasampatti, yo ‘kammavipāko, bhikkhave, acinteyyo; na cintetabbo’ti (a. ni. 4.77) desesi, paccakkhaṃ vata katvā buddhā desenti, suppaṭividdhā buddhānaṃ dhammadhātū’’ti evaṃ buddhañāṇasampattiñca saritvā sitaṃ pātvākāsīti. Yasmā pana khīṇāsavā nāma na akāraṇā sitaṃ pātukaronti, tasmā taṃ lakkhaṇatthero pucchi – **‘‘ko nu kho āvuso moggallāna hetu, ko paccayo sitassa pātukammāyā’’**ti. Thero pana yasmā yehi ayaṃ upapatti sāmaṃ adiṭṭhā, te dussaddhāpayā honti, tasmā bhagavantaṃ sakkhiṃ katvā byākātukāmatāya **‘‘akālo kho, āvuso’’**tiādimāha. Tato bhagavato santike puṭṭho **‘‘idhāhaṃ āvuso’’**tiādinā nayena byākāsi.
微笑んだ、と。穏やかな微笑みを現した、という意味である。微笑んだのは、何を見たからだろうか。上方の経典に出てくる、骨ばかりの、ある餓鬼界に生まれた衆生を見たからである。しかも、それは天眼で見たのであり、清らかな眼で見たのではない。清らかな眼では、このような身は捉えられない。このような身を見て、慈悲を起こすべきなのに、なぜ微笑んだのだろうか。それは、自身の仏知と仏の悟りの証を思い起こしたからである。それを見て、長老は「真実を見ていない者(=凡夫)が、得るべきこのような身から、私は解放された、私の得たものは大きい、私の得たものは値千金だ」と、自身の悟り(=阿羅漢果)を思い起こし、「ああ、世尊の<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0507"></span> 仏知の力、彼は「業の報いは、比丘たちよ、計り知れない。計らってはならない」(阿含部経典 4.77)と説かれた。直接見て、仏たちは説かれる。仏たちの法は、よく理解されている」と、仏の知恵の力をも思い起こして、微笑んだのである。なぜなら、煩悩が尽きた者たちは、理由なく微笑むことはないから、かのラッキョー長老は尋ねた。「**『友よ、目犍連よ、どのような理由で、どのような原因で、微笑みが生じたのですか』**」と。長老は、彼が生まれ変わった世界(=餓鬼界)を見ていない者たちは、疑い深い者となるだろうから、世尊を証人として説明しようとして、「**『友よ、時ではありません』**」と(言った)。それから、世尊の元で問われ、「**『ここで、友よ』**」というように説明された。
Tattha aṭṭhikasaṅkhalikanti setaṃ nimmaṃsalohitaṃ aṭṭhisaṅghātaṃ. Gijjhāpi kākāpi kulalāpīti etepi yakkhagijjhā ceva yakkhakākā ca yakkhakulalā ca paccetabbā. Pākatikānaṃ pana gijjhādīnaṃ āpāthampi etaṃ rūpaṃ nāgacchati. Anupatitvā anupatitvāti anubandhitvā anubandhitvā. Vituḍentīti vinivijjhitvā gacchanti. Vitudentīti vā pāṭho, asidhārūpamehi tikhiṇehi lohatuṇḍehi vijjhantīti attho. Sā sudaṃ aṭṭassaraṃ karotīti ettha sudanti nipāto, sā aṭṭhikasaṅkhalikā aṭṭassaraṃ āturassaraṃ karotīti attho. Akusalavipākānubhavanatthaṃ kira yojanappamāṇāpi tādisā attabhāvā nibbattanti, pasādussadā ca honti pakkagaṇḍasadisā; tasmā sā aṭṭhikasaṅkhalikā balavavedanāturā tādisaṃ saramakāsīti. Evañca pana vatvā puna āyasmā mahāmoggallāno ‘‘vaṭṭagāmikasattā nāma evarūpā attabhāvā na muccantī’’ti sattesu kāruññaṃ paṭicca uppannaṃ dhammasaṃvegaṃ dassento **‘‘tassa mayhaṃ āvuso etadahosi; acchariyaṃ vata bho’’**tiādimāha.
そこで、<span class="pb" data-ed="V" data-n="2.0088"></span> 骨ばかりの鎖とは、白い、肉も血もない、骨の連なったものである。兀鷲や烏や、空を飛ぶ鳥も、これらは鬼の兀鷲や鬼の烏や鬼の空を飛ぶ鳥と理解すべきである。普通の兀鷲などの目にも、この姿は映らない。「追いかけて、追いかけて」とは、追いかけて、追いかけて行くことである。「つついて行く」とも読む。刀の刃のような鋭い金属の嘴で、つついて行くという意味である。「それは、骨の音を立てる」とは、ここで「 sudaṃ」は助詞である。その骨ばかりの鎖は、骨の音を、苦痛の音を立てるという意味である。悪業の報いを受けるために、約一由旬ほどのそのような身が生まれるという。そして、疑いを抱かせ、病気の患部のような姿になる。それゆえ、その骨ばかりの鎖は、強い苦痛に苛まれ、そのような音を立てたのである。このように語って、再び尊者摩訶目犍連は、「輪廻する衆生は、このような姿から逃れることはできない」と、衆生への慈悲から生じた、法への畏敬の念を示して、「**『私には、友よ、こう思われた。不思議なことだ』**」と語った。
Bhikkhū ujjhāyantīti yesaṃ sā petūpapatti appaccakkhā, te ujjhāyanti. Bhagavā pana therassānubhāvaṃ pakāsento **‘‘cakkhubhūtā vata bhikkhave sāvakā viharantī’’**tiādimāha. Tattha cakkhu bhūtaṃ jātaṃ uppannaṃ tesanti cakkhubhūtā; bhūtacakkhukā uppannacakkhukā, cakkhuṃ uppādetvā, viharantīti attho. Dutiyapadepi eseva nayo. Yatra hi nāmāti ettha yatrāti kāraṇavacanaṃ. Tatrāyamatthayojanā; yasmā nāma sāvakopi evarūpaṃ ñassati vā dakkhati vā sakkhiṃ vā karissati, tasmā avocumha – ‘‘cakkhubhūtā vata bhikkhave sāvakā viharanti, ñāṇabhūtā vata bhikkhave sāvakā viharantī’’ti.
比丘たちは不平を言った、と。彼らは、その餓鬼の姿が見えなかったので、不平を言ったのである。<span class="pb" data-ed="P" data-n="2.0508"></span> 世尊は、長老の神通力を示そうとして、「**『比丘たちよ、声聞たちは、眼(=真実を見る力)となって生きておられる』**」と語った。ここで、眼(=真実を見る力)となって、生まれた、生じた、という意味である。眼となって、真実を見る眼を持ち、生きておられる、という意味である。第二の言葉も同様である。なぜなら、という。ここで「yatra」は原因を表す言葉である。そこでの意味の解釈はこうである。声聞でさえ、このようなものを見たり、聞いたり、証人となったりすることができるから、「比丘たちよ、声聞たちは、眼(=真実を見る力)となって生きておられる。比丘たちよ、声聞たちは、智(=真実を知る力)となって生きておられる」と語ったのである。
Pubbeva me so bhikkhave satto diṭṭhoti bodhimaṇḍe sabbaññutañāṇappaṭivedhena appamāṇesu cakkavāḷesu appamāṇe sattanikāye bhavagatiyoniṭhitinivāse ca paccakkhaṃ karontena mayā pubbeva so satto diṭṭhoti vadati.
以前から、私はこの衆生を見た、と。悟りの台座での、一切を知る智の悟りによって、無限の銀河系、無限の衆生の集まり、輪廻のあり方、そして、直接見ることによって、以前から、私はこの衆生を見た、と語る。
Goghātakoti gāvo vadhitvā vadhitvā aṭṭhito maṃsaṃ mocetvā vikkiṇitvā jīvikakappanakasatto. Tasseva kammassa vipākāvasesenāti tassa nānācetanāhi āyūhitassa aparāpariyakammassa. Tatra hi yāya cetanāya narake paṭisandhi janitā, tassā vipāke parikkhīṇe avasesakammaṃ vā kammanimittaṃ vā ārammaṇaṃ katvā puna petādīsu paṭisandhi nibbattati, tasmā sā paṭisandhi kammasabhāgatāya vā ārammaṇasabhāgatāya vā ‘‘tasseva kammassa vipākāvaseso’’ti vuccati. Ayañca satto evaṃ upapanno. Tenāha – ‘‘tasseva kammassa vipākāvasesenā’’ti. Tassa kira narakā cavanakāle nimmaṃsakatānaṃ gunnaṃ aṭṭhirāsi eva nimittaṃ ahosi. So paṭicchannampi taṃ kammaṃ viññūnaṃ pākaṭaṃ viya karonto aṭṭhisaṅkhalikapeto jāto.
牛殺し、とは、牛を殺し、殺して、肉を剥ぎ取り、売って生計を立てる衆生のことである。その業の残りの報い、とは、その様々な意図によって積み重ねられた、尽きることのない業のことである。そこで、地獄に生まれ変わる原因となった意図の報いが尽きると、残った業や、業の兆候を対象として、再び餓鬼などに生まれ変わる。それゆえ、その生まれ変わりは、業の性質によって、あるいは対象の性質によって、「その業の<span class="pb" data-ed="V" data-n="2.0089"></span> 残りの報い」と呼ばれる。この衆生は、このように生まれたのである。それゆえ、「その業の残りの報い」と言ったのである。彼が地獄から死ぬとき、肉が剥がれた牛の骨の山が、その兆候となった。彼は、隠されていたその業を、賢い者たちには明白であるかのようにして、骨ばかりの鎖の餓鬼となった。
229. Maṃsapesivatthusmiṃ goghātakoti gomaṃsapesiyo katvā sukkhāpetvā vallūravikkayena anekāni vassāni jīvikaṃ kappesi. Tenassa narakā cavanakāle maṃsapesiyeva nimittaṃ ahosi. So maṃsapesipeto jāto.
229. 肉の塊においては、牛殺し、とは、牛の肉の塊を作り、乾燥させて、革製品として売って、長年生計を立てたことである。それゆえ、彼が地獄から死ぬとき、肉の塊そのものが兆候となった。彼は肉の塊の餓鬼となった。
Maṃsapiṇḍavatthusmiṃ so sākuṇiko sakuṇe gahetvā vikkiṇanakāle nippakkhacamme maṃsapiṇḍamatte katvā vikkiṇanto jīvikaṃ kappesi. Tenassa narakā cavanakāle maṃsapiṇḍova nimittaṃ ahosi. So maṃsapiṇḍapeto jāto.
肉の塊においては、その鳥刺しは、鳥を捕らえて売るとき、肉の塊として売って、生計を立てた。それゆえ、彼が地獄から死ぬとき、肉の塊そのものが兆候となった。彼は肉の塊の餓鬼となった。
Nicchavivatthusmiṃ tassa orabbhikassa eḷake vadhitvā niccamme katvā kappitajīvikassa purimanayeneva niccammaṃ eḷakasarīraṃ nimittamahosi. So nicchavipeto jāto.
毛皮においては、その羊飼いは、羊を殺して毛皮にし、皮を剥いだ生計を立てた者の、以前と同じように、毛皮を剥いだ羊の体が兆候となった。彼は毛皮の餓鬼となった。
Asilomavatthusmiṃ so sūkariko dīgharattaṃ nivāpapuṭṭhe sūkare asinā vadhitvā vadhitvā dīgharattaṃ jīvikaṃ kappesi. Tenassa ukkhittāsikabhāvova nimittaṃ ahosi. Tasmā asilomapeto jāto.
猪の毛においては、その猪猟師は、長年、巣穴にいる猪を、刀で殺し、殺して、長年生計を立てた。それゆえ、槍で突かれたような状態そのものが兆候となった。それゆえ、猪の毛の餓鬼となった。
Sattilomavatthusmiṃ so māgaviko ekaṃ migañca sattiñca gahetvā vanaṃ gantvā tassa migassa samīpaṃ āgatāgate mige sattiyā vijjhitvā māresi, tassa sattiyā vijjhanakabhāvoyeva nimittaṃ ahosi. Tasmā sattilomapeto jāto.
槍の毛においては、その鹿猟師は、一頭の鹿と一丁の槍を持って森に行き、その鹿の近くに来る鹿を槍で突き殺した。その槍で突かれた状態そのものが兆候となった。それゆえ、槍の毛の餓鬼となった。
Usulomavatthusmiṃ kāraṇikoti rājāparādhike anekāhi kāraṇāhi pīḷetvā avasāne kaṇḍena vijjhitvā māraṇakapuriso. So kira asukasmiṃ padese viddho maratīti ñatvāva vijjhati. Tassevaṃ jīvikaṃ kappetvā narake uppannassa tato pakkāvasesena idhūpapattikāle usunā vijjhanabhāvoyeva nimittaṃ ahosi. Tasmā usulomapeto jāto.
ウソルンマヴァットゥで、カーラニカ(原因を作る者)とは、王の罪を多くの原因で苦しめた後、最後に矢で射殺した死刑執行人である。彼は、ある場所で射殺されると知って射殺された。その命を終えて、彼は地獄に生まれ、そこから飛び出した生気によって、この世に現れた時、矢で射られることが原因となった。そのため、彼は針の毛を持つ餓鬼となった。
Sūcilomavatthusmiṃ sārathīti assadamako. Godamakotipi kurundaṭṭhakathāyaṃvuttaṃ. Tassa patodasūciyā vijjhanabhāvoyeva nimittaṃ ahosi. Tasmā sūcilomapeto jāto.
スッチルンマヴァットゥで、サーラティー(馬丁)とは、馬の調教師のことである。プラディパティカッターサー(プラディパティカッターサー)の注釈書に述べられている。鞭の先端で刺されることが原因となった。そのため、彼は針の毛を持つ餓鬼となった。
Dutiyasūcilomavatthusmiṃ sūcakoti pesuññakārako. So kira manusse aññamaññañca bhindi. Rājakule ca ‘‘imassa imaṃ nāma atthi, iminā idaṃ nāma kata’’nti sūcetvā sūcetvā anayabyasanaṃ pāpesi. Tasmā yathānena sūcetvā manussā bhinnā, tathā sūcīhi bhedanadukkhaṃ paccanubhotuṃ kammameva nimittaṃ katvā sūcilomapeto jāto.
第二のスッチルンマヴァットゥで、スチャカ(告げ口する者)とは、陰口を叩く者である。彼は人々を互いに争わせた。王族の間では、「この者にはこれがある、この者がこれをした」と告げ口して、人々を破滅に陥れた。そのため、彼が告げ口して人々を争わせたように、針で刺される苦しみを味わうために、業が原因となって、彼は針の毛を持つ餓鬼となった。
Aṇḍabhāritavatthusmiṃ gāmakūṭoti vinicchayāmacco. Tassa kammasabhāgatāya kumbhamattā mahāghaṭappamāṇā aṇḍā ahesuṃ. So hi yasmā raho paṭicchanna ṭhāne lañjaṃ gahetvā kūṭavinicchayena pākaṭaṃ dosaṃ karonto sāmike assāmike akāsi. Tasmāssa rahassaṃ aṅgaṃ pākaṭaṃ nibbattaṃ. Yasmā daṇḍaṃ paṭṭhapento paresaṃ asayhaṃ bhāraṃ āropesi, tasmāssa rahassaṅgaṃ asayhabhāro hutvā nibbattaṃ. Yasmā yasmiṃ ṭhāne ṭhitena samena bhavitabbaṃ, tasmiṃ ṭhatvā visamo ahosi, tasmāssa rahassaṅge visamā nisajjā ahosīti.
アンダバリヴァットゥで、ガーマクーータ(村の長)とは、裁判官である。彼の業の性質により、壺の大きさから巨大な器の大きさまでの卵があった。彼は、隠された場所で賄賂を受け取り、偽りの裁きをして、主人のいない者、主人のいる者を(不当に扱った)。そのため、彼の秘密の器官は公になった。彼が罰を与えて他人に耐え難い重荷を課したため、彼の秘密の器官は耐え難い重荷となって現れた。彼は、あるべき場所にとどまって公平であるべきだったのに、不公平になったため、彼の秘密の器官は不公平な座り方となった。
Pāradārikavatthusmiṃ so satto parassa rakkhitaṃ gopitaṃ sassāmikaṃ phassaṃ phusanto mīḷhasukhena kāmasukhena cittaṃ ramayitvā kammasabhāgatāya gūthaphassaṃ phusanto dukkhamanubhavituṃ tattha nibbatto. Duṭṭhabrāhmaṇavatthu pākaṭameva.
パーラダーリヴァットゥで、彼は他人に守られ、隠され、所有されているものに触れ、卑猥な快楽で心を遊ばせ、業の性質により糞に触れる苦しみを味わうために、そこに生まれた。ドゥッダブラフマンヴァットゥは明白である。
230. Nicchavitthivatthusmiṃ yasmā mātugāmo nāma attano phasse anissaro, sā ca taṃ sāmikassa santakaṃ phassaṃ thenetvā paresaṃ abhiratiṃ uppādesi, tasmā kammasabhāgatāya sukhasamphassā dhaṃsitvā dukkhasamphassaṃ anubhavituṃ nicchavitthī hutvā upapannā.
230. ニッチャヴィッティヴァットゥで、女性は自分のものに支配権がないため、夫の所有物を盗んで他人の喜びを生じさせた。そのため、業の性質により、快適な接触を断ち切られ、苦痛の接触を味わうために、彼女はニッチャヴィッティ(肌が擦り切れた女)として生まれた。
Maṅgulitthivatthusmiṃ maṅgulinti virūpaṃ duddasikaṃ bībhacchaṃ, sā kira ikkhaṇikākammaṃ yakkhadāsikammaṃ karontī ‘‘iminā ca iminā ca evaṃ balikamme kate ayaṃ nāma tumhākaṃ vaḍḍhi bhavissatī’’ti mahājanassa gandhapupphādīni vañcanāya gahetvā mahājanaṃ duddiṭṭhiṃ micchādiṭṭhiṃ gaṇhāpesi, tasmā tāya kammasabhāgatāya gandhapupphādīnaṃ thenitattā duggandhā duddassanassa gāhitattā duddasikā virūpā bībhacchā hutvā nibbattā.
マングリッティヴァットゥで、マングリ(醜い女)とは、醜く、見苦しく、嫌悪される女である。彼女は、イックハニカー(占い)の仕事やヤクシャ(悪魔)の奴隷の仕事をして、「これをこれだけ捧げれば、あなたの繁栄は増すでしょう」と、大衆から香料や花などを騙し取って、大衆に邪悪な見方や間違った見方を信じ込ませた。そのため、彼女の業の性質により、香料や花を盗んだために悪臭を放ち、見苦しいものを見せたために見苦しく、醜く、嫌悪される者として生まれた。
Okilinivatthusmiṃ uppakkaṃ okiliniṃ okirininti sā kira aṅgāracitake nipannā vipphandamānā viparivattamānā paccati, tasmā uppakkā ceva hoti kharena agginā pakkasarīrā; okilinī ca kilinnasarīrā bindubindūni hissā sarīrato paggharanti. Okirinī ca aṅgārasamparikiṇṇā, tassā hi heṭṭhatopi kiṃsukapupphavaṇṇā aṅgārā, ubhayapassesupi, ākāsatopissā upari aṅgārā patanti, tena vuttaṃ – ‘‘uppakkaṃ okiliniṃ okirini’’nti. Sā issāpakatā sapattiṃ aṅgārakaṭāhena okirīti tassā kira kaliṅgarañño ekā nāṭakinī aṅgārakaṭāhaṃ samīpe ṭhapetvā gattato udakañca puñchati, pāṇinā ca sedaṃ karoti. Rājāpi tāya saddhiṃ kathañca karoti, parituṭṭhākārañca dasseti. Aggamahesī taṃ asahamānā issāpakatā hutvā acirapakkantassa rañño taṃ aṅgārakaṭāhaṃ gahetvā tassā upari aṅgāre okiri. Sā taṃ kammaṃ katvā tādisaṃyeva vipākaṃ paccanubhavituṃ petaloke nibbattā.
オキリニヴァットゥで、オキリニ(燃える灰にまみれた女)とは、燃える灰の上に寝て、もがき、転がり、焼かれる者である。そのため、彼女は燃えやすく、熱い火で体が焼かれる。オキリニは体が濡れている。彼女の体からは(汗のような)滴が流れ落ちる。オキリニは灰に覆われている。彼女の下にも、キンジュカの花のような色の灰があり、両側にも、(灰が覆い)、空からも彼女の上に灰が落ちる。そのため、「燃える灰にまみれた、オキリニ」と言われた。彼女は、嫉妬して、敵であるカリンガ王の踊り子に、燃える灰の鍋を近くに置いて、体から汗を拭い、手で汗をぬぐわせた。王も彼女と話をし、満足した様子を見せた。正妃はそれを我慢できず、嫉妬して、まもなく去った王に、その燃える灰の鍋を取って、彼女の上に灰をかけた。彼女はその行為をして、そのように報いを受けるために、餓鬼道に生まれた。
Coraghātakavatthusmiṃ so rañño āṇāya dīgharattaṃ corānaṃ sīsāni chinditvā petaloke nibbattanto asīsakaṃ kabandhaṃ hutvā nibbatti.
チョーラガータカヴァットゥで、彼は王の命令で長期間盗賊の首を斬り、餓鬼道に生まれ、首のない胴体となって生まれた。
Bhikkhuvatthusmiṃ pāpabhikkhūti lāmakabhikkhu. So kira lokassa saddhādeyye cattāro paccaye paribhuñjitvā kāyavacīdvārehi asaṃ yato bhinnājīvo cittakeḷiṃ kīḷanto vicari. Tato ekaṃ buddhantaraṃ niraye paccitvā petaloke nibbattanto bhikkhusadiseneva attabhāvena nibbatti. Bhikkhunī-sikkhamānā-sāmaṇera-sāmaṇerīvatthūsupi ayameva vinicchayo.
ビクヴァットゥで、パーパビクヴァ(悪い比丘)とは、下劣な比丘である。彼は、人々の信仰の対象である四つの必需品を浪費し、身・口・意の三つの行為で制御されず、無益な遊びをして過ごした。そのため、一仏滅後、地獄で焼かれて餓鬼道に生まれ、比丘のような姿で現れた。ビクニー(尼僧)、シッカマーナ(学習中の尼僧)、サーマネーラ(小僧)、サーマネーリ(小尼僧)のヴァットゥ(物語)でも、この法則は同じである。
231. Tapodāvatthusmiṃ acchodakoti pasannodako. Sītodakoti sītalaudako. Sātodakoti madhurodako. Setakoti parisuddho nissevālapaṇakakaddamo. Suppatitthoti sundarehi titthehi upapanno. Ramaṇīyoti ratijanako. Cakkamattānīti rathacakkappamāṇāni. Kuthitā sandatīti tatrā santattā hutvā sandati. Yatāyaṃ bhikkhaveti yato ayaṃ bhikkhave. So dahoti so rahado. Kuto panāyaṃ sandatīti? Vebhārapabbatassa kira heṭṭhā bhummaṭṭhakanāgānaṃ pañcayojanasatikaṃ nāgabhavanaṃ devalokasadisaṃ maṇimayena talena ārāmuyyānehi ca samannāgataṃ; tattha nāgānaṃ kīḷanaṭṭhāne so udakadaho, tato ayaṃ tapodā sandati. Dvinnaṃ mahānirayānaṃ antarikāya āgacchatīti rājagahanagaraṃ kira āviñjetvā mahāpetaloko, tattha dvinnaṃ mahālohakumbhinirayānaṃ antarena ayaṃ tapodā āgacchati, tasmā kuthitā sandatīti.
231. タポダーヴァットゥで、アッコダー(清らかな水)とは、澄んだ水である。シートーダー(冷たい水)とは、冷たい水である。サートーダー(甘い水)とは、甘い水である。セータ(白い)とは、清らかで、泥や混じり気がないこと。スッパティッティ(美しい場所)とは、美しい場所があること。ラマニーヤ(楽しい)とは、喜びを生むこと。チャッカマターニ(車輪の大きさ)とは、車輪の大きさである。クティター・サンダーティー(温かい水が流れる)とは、そこで温かい水が流れること。ヤータヤン・ビッカヴェー(比丘よ、どこから)とは、比丘よ、どこから。それは泉であり、それは湖である。しかし、どこから流れるのか? ヴェーバーラ山のふもとには、地中住まいのナーガ(龍)たちの、五百ヨージャナにわたるナーガの住処があり、天界に似た、宝でできた庭園と花園がある。そこでナーガが遊ぶ場所にある、その水の泉、そこからこのタポダー(修行の泉)は流れる。二つの大地獄の間に来る(地獄の間に来る)とは、ラージャガハの町を囲んで、大餓鬼界があり、そこで二つの大鉄釜地獄の間に、このタポダーは来る。そのため、クティター・サンダーティー(温かい水が流れる)と言われる。
Yuddhavatthusmiṃ nandī caratīti vijayabherī āhiṇḍati. Rājā āvuso licchavīhīti thero kira attano divāṭṭhāne ca rattiṭṭhāne ca nisīditvā ‘‘licchavayo katahatthā katūpāsanā, rājā ca tehi saddhiṃ sampahāraṃ detī’’ti āvajjento dibbena cakkhunā rājānaṃ parājitaṃ palāyamānaṃ addasa. Tato bhikkhū āmantetvā **‘‘rājā āvuso tumhākaṃ upaṭṭhāko licchavīhi pabhaggo’’**ti āha. Saccaṃ, bhikkhave, moggallāno āhāti parājikakāle āvajjitvā yaṃ diṭṭhaṃ taṃ bhaṇanto saccaṃ āha.
ユッダヴァットゥで、ナンディー・チャラティー(勝利の太鼓が鳴り響く)とは、勝利の太鼓が鳴り響くことである。王よ、長老よ、リッチャヴィーよ、と長老は、昼も夜も座って、「リッチャヴィーたちは武器を持ち、戦いの準備をしている。王も彼らと共に戦う」と考えて、神通力で王が敗北して逃げるのを見た。それから比丘たちに呼びかけて、「王よ、長老よ、あなたたちの支援者であるリッチャヴィーたちが敗走した」と言った。本当に、比丘たちよ、モッガッラーナは言った、と、考えた時に見たことを語り、真実を語った。
232. Nāgogāhavatthusmiṃ sappinikāyāti evaṃnāmikāya. Āneñjaṃ samādhinti anejaṃ acalaṃ kāyavācāvipphandavirahitaṃ catutthajjhānasamādhiṃ. Nāgānanti hatthīnaṃ. Ogayha uttarantānanti ogayha ogāhetvā puna uttarantānaṃ. Te kira gambhīraṃ udakaṃ otaritvā tattha nhatvā ca pivitvā ca soṇḍāya udakaṃ gahetvā aññamaññaṃ ālolentā uttaranti, tesaṃ evaṃ ogayha uttarantānanti vuttaṃ hoti. Koñcaṃ karontānanti nadītīre ṭhatvā soṇḍaṃ mukhe pakkhipitvā koñcanādaṃ karontānaṃ. Saddaṃ assosinti taṃ koñcanādasaddaṃ assosiṃ. Attheso, bhikkhave, samādhi so ca kho aparisuddhoti atthi eso samādhi moggallānassa, so ca kho parisuddho na hoti. Thero kira pabbajitato sattame divase tadahuarahattappatto aṭṭhasu samāpattīsu pañcahākārehi anāciṇṇavasībhāvo samādhiparipanthake dhamme na suṭṭhu parisodhetvā āvajjanasamāpajjanādhiṭṭhānavuṭṭhānapaccavekkhaṇānaṃ saññāmattakameva katvā catutthajjhānaṃ appetvā nisinno, jhānaṅgehi vuṭṭhāya nāgānaṃ saddaṃ sutvā ‘‘antosamāpattiyaṃ assosi’’nti evaṃsaññī ahosi. Tena vuttaṃ – ‘‘attheso, bhikkhave, samādhi; so ca kho aparisuddho’’ti.
232. ナーゴーガーハヴァットゥで、サッピンカーヤ(蛇の集団)とは、その名前である。アーネンジャ・サマーディ(不動の禅定)とは、不動で、揺るぎなく、身と口の震えのない、第四禅定のことである。ナーガーナ(象たちの)とは、象たちのことである。オガーハ・ウッタランターナ(潜って出てくる者たち)とは、水に潜って、そこから出てくる者たちのことである。彼らは深い水を浴びて飲み、鼻で水を汲んで互いにかけ合いながら出てくる。彼らのために、オガーハ・ウッタランターナ(潜って出てくる者たち)と言われた。コーチャン・カラターナ(叫び声をあげる者たち)とは、川岸に立って、鼻を口にくわえて、コーチャン(象の鳴き声)の音をあげる者たちのことである。サッダ(音)をアッソーシン(聞いた)とは、そのコーチャン(象の鳴き声)の音を聞いた。アッテソー、比丘たちよ、サマーディ(禅定)である。しかし、それは完全ではない、と、モッガッラーナの禅定はある。しかし、それは完全ではない。長老は出家して七日目に阿羅漢果を得たが、八つの禅定のうち、五つの方面で慣れていないために、禅定の妨げとなるものをおろそかにし、考え、入定し、出定し、考察することだけをして、第四禅定に入って座った。禅定から出て、象たちの音を聞いて、「内なる入定で聞いた」と、そのように認識した。そのため、「アッテソー、比丘たちよ、サマーディ(禅定)である。しかし、それは完全ではない」と言われた。
Sobhitavatthusmiṃ ahaṃ, āvuso, pañca kappasatāni anussarāmīti ekāvajjanena anussarāmīti āha. Itarathā hi anacchariyaṃ ariyasāvakānaṃ paṭipāṭiyā nānāvajjanena tassa tassa atīte nivāsassa anussaraṇanti na bhikkhū ujjhāyeyyuṃ. Yasmā panesa ‘‘ekāvajjanena anussarāmī’’ti āha, tasmā bhikkhū ujjhāyiṃsu. Atthesā, bhikkhave, sobhitassa, sā ca kho ekāyeva jātīti yaṃ sobhito jātiṃ anussarāmīti āha, atthesā jāti sobhitassa, sā ca kho ekāyeva anantarā na uppaṭipāṭiyā anussaritāti adhippāyo.
ソビータヴァットゥで、「長老よ、私は五百劫を思い出す」と、一つの考えで思い出す、と言った。そうでなければ、聖なる弟子たちが次々と、様々な考えで過去の住処を思い出すのは、異例ではない。比丘たちが不満を言うことはないだろう。しかし、「一つの考えで思い出す」と言ったため、比丘たちは不満を言った。「長老よ、ソビータよ、それはあなたのものですが、それはただ一度の生です」と、ソビータが「生を思い出す」と言ったのは、それはソビータの生であり、それはただ一度の、連続したものであり、順番ではない、という意味である。
Kathaṃ panāyaṃ etaṃ anussarīti? Ayaṃ kira pañcannaṃ kappasatānaṃ upari titthāyatane
しかし、彼はどのようにしてそれを思い出したのか?彼は五百劫の間、ティッターヤターナ(宗派の場所)で
Pabbajitvā asaññasamāpattiṃ nibbattetvā aparihīnajjhāno kālaṃ katvā asaññabhave nibbatti. Tattha yāvatāyukaṃ ṭhatvā avasāne manussaloke uppanno sāsane pabbajitvā tisso vijjā sacchākāsi. So pubbenivāsaṃ anussaramāno imasmiṃ attabhāve paṭisandhiṃ disvā tato paraṃ tatiye attabhāve cutimeva addasa. Atha ubhinnamantarā acittakaṃ attabhāvaṃ anussarituṃ asakkonto nayato sallakkhesi – ‘‘addhāahaṃ asaññabhave nibbatto’’ti. Evaṃ sallakkhentena panānena dukkaraṃ kataṃ, satadhā bhinnassa vālassa koṭiyā koṭi paṭividdhā, ākāse padaṃ dassitaṃ. Tasmā naṃ bhagavā imasmiṃyeva vatthusmiṃ etadagge ṭhapesi – ‘‘etadaggaṃ bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ pubbenivāsaṃ anussarantānaṃ yadidaṃ sobhito’’ti (a. ni. 1.219, 227).
出家して無想定に入り、禅定を失わずに、亡くなって無想界に生まれた。そこで、寿命が尽きるまでいて、最後に人界に生まれ、教団(仏教)で出家して三つの神通力を得た。彼は過去世を思い出し、この世で転生を見て、その後の第三の生で死んだのを見た。そこで、二つの間の無心の生を思い出すことができず、理解した。「確かに私は無想界に生まれた」と。しかし、このように理解したことで、彼は困難なことを成し遂げた。千に分けた斧の刃で、千の刃を打ち砕いた。空中に足跡を示した。そのため、尊師は、このヴァットゥ(物語)で、彼を第一とした。「比丘たちよ、私の弟子である比丘たちの中で、過去世を思い出す者の中で、ソビータが第一である」(アングッタラ・ニカーヤ 1.219, 227)。
Vinītavatthuvaṇṇanā niṭṭhitā.
ビニータヴァットゥヴァナンナー(ビニータヴァットゥの注釈)が終了した。
Nigamanavaṇṇanā
ニガマナヴァナンナー(結びの注釈)
233. Uddiṭṭhā kho āyasmanto cattāro pārājikā dhammāti idaṃ idha uddiṭṭhapārājikaparidīpanameva. Samodhānetvā pana sabbāneva catuvīsati pārājikāni veditabbāni. Katamāni catuvīsati? Pāḷiyaṃ āgatāni tāva bhikkhūnaṃ cattāri, bhikkhunīnaṃ asādhāraṇāni cattārīti aṭṭha. Ekādasa abhabbapuggalā, tesu paṇḍakatiracchānagataubhatobyañjanakā, tayo vatthuvipannā ahetukapaṭisandhikā, tesaṃ saggo avārito maggo pana vārito, abhabbā hi te maggappaṭilābhāya vatthuvipannattāti. Pabbajjāpi nesaṃ paṭikkhittā, tasmā tepi pārājikā. Theyyasaṃvāsako, titthiyapakkantako, mātughātako, pitughātako, arahantaghātako, bhikkhunīdūsako, lohituppādako, saṅghabhedakoti ime aṭṭha attano kiriyāya vipannattā abhabbaṭṭhānaṃ pattāti pārājikāva. Tesu theyyasaṃvāsako, titthiyapakkantako, bhikkhunīdūsakoti imesaṃ tiṇṇaṃ saggo avārito maggo pana vāritova. Itaresaṃ pañcannaṃ ubhayampi vāritaṃ. Te hi anantarabhave narake nibbattanakasattā. Iti ime ca ekādasa, purimā ca aṭṭhāti ekūnavīsati. Te gihiliṅge ruciṃ uppādetvā gihinivāsananivatthāya bhikkhuniyā saddhiṃ vīsati. Sā hi ajjhācāravītikkamaṃ akatvāpi ettāvatāva assamaṇīti imāni tāva vīsati pārājikāni.
233. 「長老たちよ、四つの波羅夷(破戒)の法について説かれました」とは、ここでは説かれた波羅夷を指示するものである。しかし、すべて二十四の波羅夷を理解する必要がある。二十四とは何か? 経典にある比丘の四つ、尼僧に固有の四つ、合計八つ。十一人の不適格者、そのうち、パンダカ(半陰陽)、動物、両性具有者、三人はヴァットゥ(基盤)が不完全で、原因のない転生者である。彼らにとって、天界への道は開かれているが、道への道は閉ざされている。彼らは道を得ることができない because of the imperfect nature of their foundation. 彼らの出家も禁じられているため、彼らも波羅夷である。窃盗者、異教徒、母親殺し、父親殺し、阿羅漢殺し、尼僧を汚す者、血を流す者、僧団を分裂させる者。これら八人は、自分たちの行為によって不完全であり、不適格な場所に至ったため、波羅夷である。そのうち、窃盗者、異教徒、尼僧を汚す者、この三人は天界への道は開かれているが、道への道は閉ざされている。残りの五人は、両方とも閉ざされている。彼らは次の生で地獄に生まれる運命にある。このように、これら十一人と、前の八つで、合計十九。彼らは在家生活に興味を持ち、在家生活のために、尼僧と共に二十。彼女は、罪を犯さなくても、これだけで「聖者ではない」と。これらが二十の波羅夷である。
Aparānipi – lambī, mudupiṭṭhiko, parassa aṅgajātaṃ mukhena gaṇhāti, parassa aṅgajāte abhinisīdatīti imesaṃ catunnaṃ vasena cattāri anulomapārājikānīti vadanti. Etāni hi yasmā ubhinnaṃ rāgavasena sadisabhāvūpagatānaṃ dhammo ‘‘methunadhammo’’ti vuccati. Tasmā etena pariyāyena methunadhammaṃ appaṭisevitvāyeva kevalaṃ maggena maggappavesanavasena āpajjitabbattā methunadhammapārājikassa anulomentīti anulomapārājikānīti vuccanti. Iti imāni ca cattāri purimāni ca vīsatīti samodhānetvā sabbāneva catuvīsati pārājikāni veditabbāni.
さらに、ランビー(ぶら下がる女)、ムドゥピッティコ(柔らかい臀部)、他人の生殖器を口で受け取る者、他人の生殖器に座る者。これらの四つの意味で、四つの随順波羅夷(従順な波羅夷)があると言う。これらは、二人の欲望によって同様の状態になったため、「愛欲の行為」と呼ばれる。そのため、この意味で、愛欲の行為をせずに、ただ道によって道に入るという理由で、陥る可能性があるため、愛欲の行為の波羅夷に随順すると言う。このように、これら四つと、前の二十を合わせると、すべて二十四の波羅夷を理解する必要がある。
Na labhati bhikkhūhi saddhiṃ saṃvāsanti uposatha-pavāraṇa-pātimokkhuddesa-saṅghakammappabhedaṃ bhikkhūhi saddhiṃ saṃvāsaṃ na labhati. Yathā pure tathā pacchāti yathā pubbe gihikāle anupasampannakāle ca pacchā pārājikaṃ āpannopi tatheva asaṃvāso hoti. Natthi tassa bhikkhūhi saddhiṃ uposathapavāraṇapātimokkhuddesasaṅghakammappabhedo saṃvāsoti bhikkhūhi saddhiṃ saṃvāsaṃ na labhati. Tatthāyasmante pucchāmīti tesu catūsu pārājikesu āyasmante ‘‘kaccittha parisuddhā’’ti pucchāmi. Kaccitthāti kacci ettha; etesu catūsu pārājikesu kacci parisuddhāti attho. Atha vā kaccittha parisuddhāti kacci parisuddhā attha, bhavathāti attho. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
比丘たちと共住することを許されず、ポ―サタ・パーヴァーナ・パーティーモッカの説示・サンガ・カンマの区別において、比丘たちと共住することを許されない。かつてのように、後も同様である。在家時代に、そして還俗後も、パーリラッパを犯したとしても、同様に共住できない。比丘たちとの共住は、ポ―サタ・パーヴァーナ・パーティーモッカの説示・サンガ・カンマの区別とはならない。そこで尊者たちに問う。その四つのパーリラッパについて、尊者たちに「清浄ですか」と問う。「マ」とは、ここに、その四つのパーリラッパについて清浄ですか、という意味である。あるいは、マ「清浄ですか」とは、清浄ですか、という意味である。残りはすべて明白である。
Samantapāsādikāya vinayasaṃvaṇṇanāya
サマタパーサディカー・ヴィナヤ・ヴァンナナー
Catutthapārājikavaṇṇanā niṭṭhitā.
第四パーリラッパ・ヴァンナナー 了